uzdevums fiziskās un digitālās vides pieejamības un piekļūstamības palielināšanai, rīcības virzienā \"Mājoklis\" - mājokļa pieejamības uzlabošana grūtībās nonākušiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem, sociālo mājokļu atjaunošanai. Prioritātes \"Vienota, droša un atvērta sabiedrība\" ietvaros noteiktā rīcības virzienā \"Tiesiskums un pārvaldība\" ir paredzēts uzdevums bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidošanai. Starp mērķiem tiek norādīti nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības samazināšana, nodarbinātības līmeņa palielināšana un ilgstošā bezdarba līmeņa samazināšana, zemo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju īpatsvara samazināšana, smago un letālo nelaimes gadījumu skaita darba vietās samazināšana. Tāpat šajā pašā rīcības virzienā ir paredzēts uzdevums īstenot mazaizsargāto un cietušo personu atbalsta un aizsardzības sistēmu, ieviešot inovatīvus, uz rezultātu vērstus un ekonomiskus risinājumus visās pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs, tiesās un ārpustiesas strīdu izskatīšanas institūcijās, tādejādi nodrošinot efektīvu, ērtu, savlaicīgu, sabiedrībai saprotamu un pieejamu tiesībaizsardzības sistēmu.
\nPamatnostādņu sasaiste ar nacionāla līmeņa tiesību aktiem:
\nValsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšana ir noteikta kā pamats sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanai. Savukārt likumi, kas regulē atsevišķos valsts sociālās apdrošināšanas veidus (likums \"Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam\" (pieņemts Saeimā 1999.gada 25.novembrī, stājies spēkā 2000.gada 1.janvārī), likums \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" (pieņemts Saeimā 1995.gada 6.novembrī, stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī), likums \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām\" (pieņemts Saeimā 1995.gada 2.novembrī, stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī), likums \"Par valsts pensijām\" (pieņemts Saeimā 1995.gada 2.novembrī, stājies spēkā 1996.gada 1.janvārī), detalizētāk atrunā valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu/atlīdzību/pensiju piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību šajā likumā paredzētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī nosaka, kurām personām un kādos gadījumos ir tiesības uz šiem pakalpojumiem.
\nLikums regulē vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu darba tirgū (vienlīdzīgas tiesības uz darbu, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem), uzliekot par pienākumu tā ievērošanu un nodrošināšanu bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Likumā noteiktais atšķirīgas attieksmes aizliegums attiecas uz darba tiesisko attiecību dibināšanu (sākot ar darba sludinājuma publicēšanu un darba interviju), to pastāvēšanas laiku, darba apstākļu profesionālās apmācības, vai kvalifikācijas paaugstināšanas noteikšanu, kā arī darba līguma uzteikšanu. Darba likums ietver virkni tiesību normu, kas paredz priekšrocības darba attiecībās gan tiem darbiniekiem, kuriem ir bērni, gan grūtniecēm. Darba likumā noteikto priekšrocību mērķis ir nepieciešamība saskaņot darbinieka darba un ģimenes dzīvi, kas vienlaikus mijiedarbojas arī ar demogrāfijas veicināšanu valstī un vienlīdzīgu tiesību principa nodrošināšanu, un diskriminācijas aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, kā arī darbinieces veselības un drošības nodrošināšanas nepieciešamību.
\nizglītībā 8.5 Sociālā darba tiesiskais ietvars 8.6 Dalība profesionālajās organizācijās 8.7 Sociālo dienestu vadība un cilvēkresursu kapacitāte 8.8 Profesijas prestižs 8.9 Sociālo darbinieku atalgojuma sistēma 8.10 Izvērtējums par \"Profesionāla sociālā darba attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam\" īstenošanas gaitu 9 Mazāk aizsargāto personu pieeja tiesiskumam 10 Darba tirgus 10.1 Nodarbinātība un reģistrētais bezdarbs 10.1.1 Gados vecāku personu iekļaušana 10.1.2 Ilgstošais bezdarbs 10.1.3 Personu ar invaliditāti nodarbinātība 10.1.4 Jauniešu bezdarbs 10.2 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumi 10.3 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumu finansēšana un pārklājums 10.4 NVA veiktspējas stiprināšana 10.5 Sociālā uzņēmējdarbība 10.6 Darba samaksa un minimālā darba alga 10.7 Iekļaujošu nodarbinātības pamatnostādņu 2015.-2020.gadam īstenošanas novērtējums 11 Darba aizsardzība un darba tiesiskās attiecības 11.1 Darba aizsardzība 11.2 Darba tiesiskās attiecības un uzraudzība 11.3 Darba aizsardzības politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam un Darba aizsardzības jomas attīstības plāna 2019.-2020.gadam īstenošanas novērtējums 12 Horizontālie jautājumi 12.1 Uz pierādījumiem balstītas politikas veidošana 12.2 Integrētās pieejas nodrošināšana politikas veidošanas procesos 12.2.1 Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju integrēta pieeja 12.2.2 Personu ar invaliditāti nediskriminēšanas un vienlīdzīgu tiesību princips 12.3 Iedzīvotāju finanšu pratība 12.4 Sabiedrības un iesaistīto sadarbības partneru informēšana 12.5 Cilvēkkapitāls 12.6 IKT, infrastruktūras un darba procesu attīstība un modernizācija 1 Izmantotie saīsinājumi ADTP Aktīvā darba tirgus politika ANO Apvienoto Nāciju Organizācija AUS Atlīdzības uzskaites sistēma BURVIS Bezdarbnieku uzskaites un reģistrēto vakanču informācijas sistēma CSP Centrālā statistikas pārvalde EK Eiropas Komisija EM Ekonomikas ministrija EPK Ekonomikas politikas komiteja EP Eiropas Padome EPM Nodarbinātības snieguma monitors ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES Eiropas Savienība ESF Eiropas Sociālais fonds ESSPROS Eiropas integrētā sociālās aizsardzības statistikas sistēma Eurostat Eiropas Savienības statistikas birojs EU-SILC apsekojums \"Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem\" (The European Union Statistics on Income and Living Conditions) FM Finanšu ministrija FNL Funkcionēšanas novērtēšanas laboratorija GMI Garantētais minimālais ienākumu līmenis GRT Garīga rakstura traucējumi IKP Iekšzemes kopprodukts IKVD Izglītības kvalitātes valsts dienests IS Informācijas sistēma
\nIZM Izglītības un zinātnes ministrija JPA Juridiskās palīdzības administrācija KPP Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi LABIS Labklājības informācijas sistēma LBAS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība LBF Latvijas Bērnu fonds LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija LM Labklājības ministrija LNB Latvijas Neredzīgo biedrība LNS Latvijas Nedzirdīgo savienība LU Latvijas Universitāte MIL Minimālā ienākuma līmenis MK Ministru kabinets NAP2027 Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027.gadam NRP Latvijas nacionālā reformu programma \"ES 2020\" stratēģijas īstenošanai NVA Nodarbinātības valsts aģentūra NVD Nacionālais veselības dienests OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija PB Pasaules Banka PIL Publiskā iepirkumu likums PTAC Patērētāju tiesību aizsardzības centrs RSU Rīgas Stradiņa universitāte SAC Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija SAK Sociālās aizsardzības komiteja SBSP Sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi SIVA Sociālās integrācijas valsts aģentūra SOPA Pašvaldību Sociālās palīdzības administrēšanas lietojumprogramma SPOLIS Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēma SPSPL Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums SPPM Sociālās politikas snieguma monitoringa ietvars TPL Tehniskie palīglīdzekļi VDEĀVK Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija VDI Valsts darba inspekcija VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra VID Valsts ieņēmumu dienests VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra VSAC Valsts sociālās aprūpes centrs VSAOI valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas VSIA NRC \"Vaivari\" VSIA \"Nacionālais rehabilitācijas centrs \"Vaivari\"
\n2 Lietotie termini Bezdarbnieks - visas tās personas, kuras vai nu ir, vai nav reģistrētas Nodarbinātības valsts aģentūrā un kuras atbilst visiem šiem nosacījumiem: 1) pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba; 2) pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu; 3) darba atrašanas gadījumā bija gatavas nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt. Šajā kategorijā ieskaita arī personas, kuras darbu jau ir atradušas un uzsāks to 3 mēnešu laikā.
\nBezdarba līmenis - bezdarbnieku īpatsvars atbilstošās vecuma grupas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā, procentos.
\nBezdarbnieku profilēšana - metode darbam ar klientiem, kura sniedz atbalstu klientam piemītošo vajadzību un ilgstoša bezdarba riska identificēšanai un iespējamos rīcības scenārijus šī riska novēršanai. Profilēšanas metode paredz klientu sadalīšanu noteiktās funkcionālās grupās, ar katrai grupai secīgu pakalpojumu klāstu un sadarbības noteikumiem.
\nBez vecāku gādības palicis bērns - bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības.
\nDarbaspēka pieprasījums - tautsaimniecībā nepieciešamais strādājošo skaits, ko nosaka aizpildīto darba vietu un vakanto darba vietu kopskaits.
\nDarbinieki, kas zaudējuši cerību atrast darbu - Darbaspēka apsekojuma dati ļauj apzināt tos ekonomiski neaktīvos iedzīvotājus darbspējīgā vecumā, kas (vairs) nemeklē darbu, jo uzskata, ka to neatradīs. Cilvēki, kuri ir snieguši šādu subjektīvu pašnovērtējumu, tiek saukti par darbiniekiem, kas zaudējuši cerības atrast darbu, un šādus cilvēkus bieži uzskata par slēptajiem bezdarbniekiem, jo viņi tiktu uzskaitīti kā bezdarbnieki, ja aktīvi meklētu darbu.
\nDzimstības vispārīgais koeficients - dzīvi dzimušo bērnu skaita attiecība pret vidējo iedzīvotāju skaitu.
\nKoeficientu aprēķina uz 1 000 iedzīvotāju.
\nDzimumu līdztiesība - situācija, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas.
\nSummārais dzimstības koeficients - vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī.
\nDžini koeficients - Raksturo ienākumu nevienlīdzību.
\nTas variē no 0 līdz 100. Džini koeficients ir 0, ja pastāv absolūta ienākumu vienlīdzība (t. i., visiem iedzīvotājiem ir vienādi ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 100, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.
\nESSPROS - Eiropas integrētā sociālās aizsardzības statistikas sistēma, kas apvieno statistiski salīdzināmu informāciju par sociālās aizsardzības organizāciju, tās pašreizējo stāvokli un attīstību dalībvalstīs. ESSPROS metodoloģijas mērķis ir apkopot starptautiski salīdzināmu informāciju par izdevumiem sociālai aizsardzībai, kas tiek novirzīti no valsts un pašvaldību budžetiem. Sociālie pabalsti tiek klasificēti atbilstoši funkcijai. Sociālo pabalstu funkcija attiecas uz primāro mērķi, kam sociālā aizsardzība tiek nodrošināta. Ir noteikti šādi primārie mērķi: Slimība / veselības aprūpe; Invaliditāte; Vecums; Apgādnieka zaudējums; Ģimenes / bērni; Bezdarbs; Mājoklis; Sociālā atstumtība.
\nEkonomiskās aktivitātes līmenis - ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (nodarbināto iedzīvotāju un bezdarbnieku kopskaits) īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā, kas parāda sabiedrības gatavību nekavējoties iesaistīties tautsaimniecības attīstībā attiecīgajā laika periodā.
\nEkonomiski aktīvie iedzīvotāji - nodarbinātie un darba meklētāji, kuri aktīvi meklē darbu, tai skaitā gan reģistrētie, gan nereģistrētie bezdarbnieki NVA.
\nEkonomiski neaktīvie iedzīvotāji - personas neatkarīgi no vecuma, ieskaitot personas, kas jaunākas par darbspējas vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (mājsaimnieces, nestrādājošas personas ar invaliditāti, izglītības iestāžu audzēkņi un studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un nemeklē darbu, nestrādājošie pensionāri, personas, kas zaudējušas cerības atrast darbu, personas, kas nevar strādāt ģimenes apstākļu dēļ u.c.).
\nEkvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums, kas tiek aprēķināts uz ekvivalento patērētāju. To iegūst, dalot mājsaimniecības ienākumu ar ekvivalento mājsaimniecības lielumu, kuru veido, izmantojot modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3) - pirmajam pieaugušajam tiek pielīdzināts svars 1,0, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 0,5, bet katram bērnam jaunākam par 14 gadiem - 0,3.1 Funkcionēšanas ierobežojums - slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fizisks vai garīgs (organisma spēju; mācīšanās, komunikācijas, orientācijas, pārvietošanās, pašaprūpes spēju; savas uzvedības, aktivitāšu, līdzdalības kontrolēšanas spēju) traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā. Funkcionēšanas ierobežojumus izraisa orgānu un orgānu sistēmu līmenī esoši funkcionālie traucējumi - redzes, dzirdes, kustību, garīga rakstura un citi traucējumi. Funkcionāli traucējumi var būt arī personām, kurām invaliditāte nav noteikta, tādēļ personas ar funkcionāliem traucējumiem aptver plašāku personu loku nekā personas ar invaliditāti, kas aptver tikai tās personas, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir noteikta invaliditāte.
\nGMI līmenis - Ministru kabineta noteikts garantētais minimālā ienākuma līmenis personai, kas līdz 2020.gadam tiek noteikts, pamatojoties uz Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības ikgadējās sarunās kompromisa rezultātā panāktu vienošanos. 2020.gadā GMI līmenis bija 64 eiro mēnesī vienai personai. No 2021.gada 1.janvāra GMI slieksnis ir EUR 109 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 76 pārējām personām mājsaimniecībā. GMI sliekšņa apmērs noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.
\nGMI pabalsts - naudas un mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni. Pabalsta apmēru aprēķina a) līdz 2021.gadam kā starpību starp Ministru kabineta vai pašvaldības noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem; b) kopš 2021.gada kā starpību starp GMI sliekšņu summu mājsaimniecībai un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem.
\nIlgstošie bezdarbnieki - Personas, kuras ir bez darba 12 mēnešus un ilgāk, aktīvi meklē darbu un tā atrašanas gadījumā ir gatavas sākt strādāt tuvāko 2 nedēļu laikā.
\nInvaliditāte - ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.
\nKvalitatīva darba vieta - darba vieta, ko raksturo šādi aspekti: a) atalgojuma adekvātums attiecībā pret vidējo tautsaimniecībā nodarbināto atalgojumu un spējā nodrošināt pietiekamus ienākumus nodarbinātajam; b) ekonomiskā un sociālā drošība saistībā ar bezdarba riska iespējamību un sociālo aizsardzību darba zaudēšanas gadījumā; c) darba vides drošība un kvalitāte gan attiecībā uz darba vides tehniskajām prasībām, gan darba attiecībām. Raksturojums iekļauts Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 5.principā \"Droši un pielāgojami darba apstākļi\", 6.principā \"Atalgojums\", 7.principā \"Informācija par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzība atlaišanas gadījumā\", 8.principā \"Sociālais dialogs un darbinieku dalība\", 9.principā \"Darba un privātās dzīves līdzsvars\" un 10.principā \"Veselīga, droša un labi pielāgota darba vide un datu aizsardzība\".
\nKvintiļu attiecības indekss (S80/S20) - Attiecība starp ekvivalento rīcībā esošo ienākumu summu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar augstākajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (augstākā kvintile), pret ekvivalento rīcībā esošo ienākumu summu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar zemākajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (zemākā kvintile).
\nKvintiļu grupa - Viena piektā daļa (20%) no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā secībā pēc to rīcībā esošajiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli.
\nPirmā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar zemākajiem ienākumiem, bet piektā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar augstākajiem ienākumiem.
\nMājsaimniecības darba intensitāte - Darba intensitāte (WI) ir darbspējas vecuma mājsaimniecības locekļu ienākumu pārskata periodā nostrādāto mēneša skaita attiecība pret kopējo mēnešu skaitu, ko mājsaimniecības locekļi teorētiski varēja nostrādāt. Personas tiek iedalītas piecās darba intensitātes kategorijās: no WI = 0 (nav nodarbināti); 0 < WI < 1; 0 < WI < 0,5 un 0,5 ≤ WI < 1 līdz WI = 1 (pilna nodarbinātība). Tiek pieņemts, ka persona dzīvo mājsaimniecībā ar ļoti zemu darba intensitāti, ja WI ≤ 0,2.
\nMediāna - statistiskais rādītājs, kas raksturo novērojumu, kas sagrupēti no zemākās vērtības līdz augstākajai, centra vērtību (sadalījuma viduspunktu).
\nMinimālais ienākuma līmenis - valsts noteiktais minimālo ienākumu apmērs indivīdam vai mājsaimniecībai. Minimālā ienākuma līmeni nosaka 40% apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam, piemērojot ekvivalences skalā pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā vērtību \"1\" un pārējām personām - \"0.7\". 2019.gadā minimālā ienākuma līmenis pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā ir 233 euro mēnesī, pārējām personām mājsaimniecībā - 163 euro mēnesī. Latvijā modificētas OECD ekvivalences skalas izvēle, piešķirot bērnam un pārējiem mājsaimniecības locekļiem augstāku patēriņa vērtību, balstījās uz apsvērumiem par precīzākas atbilstības noteikšanu Latvijas mājsaimniecību struktūrai un ar mērķi veicināt demogrāfijas situācijai labvēlīgāku politikas veidošanu. Nabadzības riska slieksnis un arī pārējie ES kopējie indikatori tiek izmantoti galvenokārt statistiskiem nolūkiem, proti, situācijas salīdzināšanai ar citām ES dalībvalstīm, un tas nenozīmē, ka nacionālajā līmenī iedzīvotājiem tiek sniegts materiālais atbalsts, ja viņi ir pakļauti nabadzības riskam pēc ES metodoloģijas. Materiālajam atbalstam visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem katra ES dalībvalsts izmanto savu izvēlēto pieeju un statistisko informāciju, tostarp izvēloties atšķirīgu ekvivalences skalu, tādējādi mājsaimniecību locekļiem tiek piešķirts atšķirīgs ekvivalentais svars atkarībā no to sastāva un veidojas atšķirīga ienākumu mediāna. Latvija, nosakot iedzīvotāju ekvivalentos ienākumus, piemērot ekvivalences skalu, kurā pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā ekvivalentais svars ir 1, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim, tostarp bērnam, ekvivalences svars ir 0.7 (turpmāk - Latvijas skala).
\nNabadzības riska indekss - iedzīvotāju procentuālais īpatsvars, kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mazāks par 60% no nacionālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma mediānas (t.i., zem nabadzības riska sliekšņa).
\nNabadzības riska slieksnis - 60% no rīcībā esošo ienākumu mediānas pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu mājsaimniecībā, piemērojot modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3)
\nNabadzības vai sociālās atstumtības risks - Personas, kuru ienākumi ir mazāki par nabadzības riska slieksni vai kuras ir dziļi materiāli nenodrošinātas, vai arī ir nodarbinātas darbā ar ļoti zemu intensitāti. Tiek uzskatīts, ka persona ir pakļauta dziļai materiālajai nenodrošinātībai, ja tā nevar atļauties vismaz 4 no 9 minētajiem posteņiem: samaksāt īri un komunālo pakalpojumu rēķinus; uzturēt mājokli atbilstoši siltu; segt neparedzētus izdevumus; katru otro dienu baudīt maltīti no gaļas, zivīm vai līdzvērtīgu veģetāru maltīti; pavadīt brīvdienu nedēļu ārpus mājām; vieglo auto; veļas mazgājamo mašīnu; krāsu televizoru; telefonu.
\nNodarbinātības līmenis - nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā. Šis rādītājs parāda, kāda daļa no darbaspējas vecuma iedzīvotājiem patiešām ir reāli nodarbināti tautsaimniecībā attiecīgajā laika periodā. Rēķinot nodarbinātības līmeni, tiek iekļauti ne tikai darba ņēmēji, bet arī darba devēji un pašnodarbinātie.
\nNodarbinātie iedzīvotāji - visas tās personas, kas pārskata nedēļā vismaz vienu stundu veic jebkādu darbu vai nu par samaksu naudā vai arī par atlīdzību precēs vai pakalpojumos, arī pašnodarbinātas personas, darba devēji un personas, kas strādā, lai iegūtu produkciju pašu patēriņam.
\nPersona ar invaliditāti - persona, kurai saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem VDEĀVK noteicis invaliditāti.
\nReģistrētā bezdarba līmenis - Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku (darbspējas vecumā) īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju darbspējas vecumā skaitā, procentos.
\nReģistrētie bezdarbnieki - personas, kuras saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir reģistrējušās NVA kā bezdarbnieki un ir tiesīgas saņemt NVA pakalpojumus.
\nReģistrētie darba meklētāji - personas, kuras saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir reģistrējušās NVA kā darba meklētāji un ir tiesīgas saņemt NVA pakalpojumus (izņemot bezdarbnieka pabalstu un profesionālās izglītības piedāvājumu, bet saņemt valsts pensiju, mācīties vidējās izglītības programmā klātienē, būt pilnā valsts apgādībā).
\nRīcībā esošie (neto) ienākumi - naudas ienākumi no algota darba; naudas izteiksmē pārrēķinātie darba ņēmēja natūrā gūtie ienākumi, izmantojot uzņēmuma vai dienesta auto privātām vajadzībām; ienākumi vai zaudējumi, kas gūti no pašnodarbinātības; saņemtās pensijas un pabalsti; regulāra naudas palīdzība no citām mājsaimniecībām; peļņa no noguldījumu procentiem, dividendēm, akcijām; ienākumi, ko saņēmuši bērni, jaunāki par 16 gadiem; ienākumi no īpašuma izīrēšanas; saņemtā summa VID ienākuma nodokļa pārmaksas dēļ (par saimnieciskās darbības veikšanu, attaisnotajiem izdevumiem - izglītību, ārstniecību u. tml.). No šīs kopējās ienākumu summas tiek atskaitīti nekustamā īpašuma nodokļu maksājumi; naudas summas, kas tikušas regulāri piešķirtas citām mājsaimniecībām; atmaksātā summa VID sakarā ar nenomaksāto vai nepilnīgi nomaksāto ienākuma nodokli.
\nSociālā iekļaušana - ir pasākumu kopums, lai cilvēkiem vai cilvēku grupām, kas atrodas neizdevīgākā sociālā situācijā, uzlabotu līdzdalību sabiedrībā. To īsteno, palielinot viņu rīcībspēju un cieņu, uzlabojot pieeju resursiem un paplašinot iespējas līdzdalībai sabiedrībā. Cilvēka neizdevīgā pozīcija var būt saistīta ar dzimumu, invaliditāti, rasi, tautību, izcelsmi, reliģiju, ekonomisko vai citu statusu.
\nSociālie transferti - valsts, pašvaldības piešķirtās pensijas un pabalsti, izmaksātie uzturlīdzekļi bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti un kompensācijas, tai skaitā arī citu valstu.
\nTrūcīga persona/ ģimene - ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz: a) līdz 2020.gada decembrim - EUR 128,06; b) no 2021.gada 1.janvāra ir EUR 272 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190 pārējām personām mājsaimniecībā. Trūcīgas ģimenes (personas) statusu nosaka uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem.
\nMazaizsargāta persona - persona, kurai salīdzinājumā ar citām personām/ personu grupām ir nepieciešams papildus atbalsts monetārā vai nemonetārā veidā sociāli ekonomisku jautājumu risināšanai.
\nMaznodrošināta persona/ ģimene - līdz 2020.gada decembrim par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi un materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par Ministru kabineta noteikto trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni (EUR 128,06). No 2021.gada 1.janvāra maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība savos saistošajos noteikumos ir tiesīga noteikt ne augstāku par EUR 436 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 305 pārējām personām mājsaimniecībā, bet ne zemāku par likumā noteikto trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni (trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir EUR 272 pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190 pārējām personām mājsaimniecībā).
\n3 Sociāli ekonomiskās situācijas raksturojums 3.1 Demogrāfiskā situācija un prognozes Demogrāfisko situāciju Latvijā raksturo negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums, negatīvs migrācijas saldo un vidējā mūža ilguma palielināšanās, kas veicina sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās slodzes palielināšanos. 2020.gada sākumā uz 1 000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem bija 380 pensijas vecuma iedzīvotāju un 263 iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam (0-14 gadi) (skat. 1.attēlu).
\n1.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD020] Kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 760 tūkstošiem. Starp astoņām ES dalībvalstīm, kurās 2019. gadā bija samazinājies iedzīvotāju skaits, otrs vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latvijā (- 6,4 cilvēki uz 1 000 iedzīvotāju). Lielākajā daļā ES dalībvalstu iedzīvotāju skaits pieauga, un ES 28 pieaugums bija +2,5, Igaunijā: +3,1, bet Lietuvā: 0,0. 2 Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš 1991.gada un augstāko negatīvo rādītāju tas sasniedza 1998.gadā.
\nLaika periodā līdz 2018.gadam negatīvā tendence ir saglabājusies, bet 2019.gadā tā ir nedaudz samazinājusies. Migrācijas saldo ir negatīvs jau kopš 1989. gada, bet šim rādītājam ir vērojama stabila tendence samazināties (skat. 2.attēlu).
\nSavukārt iedzīvotāju vecuma grupā 18-64 gadi īpatsvars 2020.gada sākumā bija 60,6%, kas ir par 2,0 procentpunktiem mazāk nekā 1990.gadā. Visbūtiskākās izmaiņas ir iedzīvotāju vecuma grupā virs 65 gadiem, jo šīs grupas iedzīvotāju īpatsvars pieaudzis par 8,8 procentpunktiem salīdzinājumā ar 1990.gadu (skat.
\n4.attēlu).
\n4.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD040] Vispārīgais dzimstības koeficients uz 1 000 iedzīvotāju laika posmā kopš 1990.gada ir samazinājies no 14,2 līdz 9,8 2019.gadā.3 Vēlamā summārā dzimstības koeficienta vērtība, kas ir nepieciešama normālai paaudžu nomaiņai (2,1-2,2), kopš 1990.gada Latvijā nav sasniegta. Pēdējo reizi summārā dzimstības koeficienta vērtība 2,2 Latvijā bija 1986.-1987. gadā. Summārais dzimstības koeficients savu augstāko līmeni pēc ilgstoša samazinājuma kopš 1993.gada sasniedza tikai 2016.gadā (1,74), bet 2019.gadā tas bija samazinājies līdz 1,612.4 ES28 vidēji summārais dzimstības koeficients 2018.gadā svārstījās robežās no 1,23 līdz 1,88, bet vidējā vērtība - 1,565, liecinot, ka dzimstības samazinājums vērojams visā Eiropā.
\nDarbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājumu būtiski ietekmē migrācija. Būtisks darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājums bija vērojams finanšu un ekonomiskās krīzes laikā (2008.-2010.gadā). 2019. gadā emigrēja 1,3 reizes vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā (12,2 tūkst.) nekā imigrēja (9,3 tūkst) turklāt emigrējošo sieviešu skaits bija gandrīz 2 reizes lielāks nekā imigrējošo sieviešu skaits. Tā kā jaundzimušo paaudzes (vienā gadā dzimušie) Otrā Pasaules kara beigās bija skaitliski mazas, un tos nomainīja 1950.-1960.gados dzimušo apjomīgās paaudzes, Latvijā iedzīvotāju novecošanās pastiprinājusies vēlāk nekā citās Eiropas valstīs. Situācijas izmaiņas esošajā periodā ietekmē mazskaitlīgo 1990-to gadu vidū un otrajā pusē dzimušo ienākšana darba tirgū un skaitliski lielāko 1950.-1960.gados dzimušo paaudžu pensionēšanās vecuma sasniegšana. Tas būtiski ietekmēs sociālās apdrošināšanas sistēmas noslodzi vidējā un ilgtermiņā, kā arī gaidāms, ka būtiski pieaugs pieprasījums pēc veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem.
\nSaskaņā ar Eurostat demogrāfisko prognožu pieņēmumiem par dzimstības, mirstības un migrācijas rādītāju attīstības tendencēm, vīriešu paredzamais mūža ilgums palielināsies no 70,0 gadiem 2020.gadā līdz 80,6 gadiem 2060.gadā, bet sieviešu paredzamais mūža ilgums - no 80,3 gadiem līdz 87,1 gadam; savukārt summārais dzimstības koeficients palielināsies no 1,68 2020.gadā līdz 1,79 2060.gadā; neto migrācija prognozējami sasniegs faktiski 0 līmeni 2060.gadā. Saskaņā ar Eurostat prognozēm Latvija ilgtermiņā piedzīvos vienu no straujākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem starp ES dalībvalstīm - 2060.gadā iedzīvotāju skaits Latvijā saruks līdz 1,4 milj.. Visās ES dalībvalstīs iedzīvotāju struktūrā sarūk darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Atbilstoši prognozēm 2020.gadā šādu iedzīvotāju (15-64 gadi) īpatsvars Latvijā būs 62,8% (ES - 64%), bet 2060.gadā tikai 50,7% (ES - 56,1%). Savukārt pensijas vecuma (65+) iedzīvotāju īpatsvara pieaugums plānots līdz 33,1% 2060.gadā. Latvijā 2020.gadā demogrāfiskās slodzes koeficients (65+/15-64) būs 33,1, 2030.gadā - 43,5, bet 2060.gadā - jau 65,2.6 Sabiedrībai novecojot, nelielam nodarbināto skaitam nāksies nodrošināt pensiju izmaksas lielam pensionāru skaitam. Tādēļ pēdējā laikā ES līmenī tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas pilnīgāk izmantot sava darbaspēka potenciālu, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanos, un vairotu konkurenci pasaules mērogā.
\n3.2 Nabadzība un sociālā atstumtība Viens no stratēģijas \"Eiropa 2020\" kopējiem ES mērķiem ir samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu par vismaz 20 miljoniem (no 116,1 miljona 2008.gadā līdz 96,1 miljonam 2020.gadā). 2019.gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 107,5 miljoni ES iedzīvotāju. Latvijas Nacionālās reformu programmas stratēģijas \"Eiropa 2020\" ieviešanai (turpmāk - NRP) nabadzības mazināšanai noteiktais mērķis ir līdz 2020. gadam samazināt nabadzības riskam pakļautos un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaitu par 121 tūkst. jeb līdz 21%.7 Līdzīgi kā ES, arī Latvijā netiek sasniegts NRP noteiktais nabadzības mazināšanas mērķis. Līdz 2013.gadam bija vērojama stabila virzība uz NRP noteikto nabadzības riskam pakļauto un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaita samazināšanas mērķi un 2011. un 2012.gadā tas tika gandrīz sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzībai, no 2013.gada atkal sāka palielināties nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. 2019.gadā nabadzības riskam pakļauto vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībā dzīvojošu personu īpatsvars sasniedza 489 tūkstošus jeb 26,0 % iedzīvotāju.
\nJaunās EK iniciatīvas - Eiropas Sociālo tiesību pīlāra rīcības plāna8 ietvaros ir noteikti jauni, ilgtermiņa nabadzības un sociālās atstumtības mērķi. Rīcības plāns ir EK ieguldījums sociālā pīlāra principu īstenošanā un tas izvirza trīs mērķus, kas sasniedzami līdz 2030.gadam un ir saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas (turpmāk - ANO) ilgtspējīgas attīstības mērķiem9: 1) Līdz 2030. gadam vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem vajadzētu būt nodarbinātiem; 2) Vismaz 60 % visu pieaugušo katru gadu jāpiedalās apmācībā; 3) Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaits līdz 2030. gadam būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem. EK aicina dalībvalstis noteikt savus valsts mērķrādītājus kā ieguldījumu šajos kopīgajos centienos.
\nPārskata periodā bija vērojama mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu palielināšanās - galvenokārt vidējās darba samaksas, minimālās darba algas un sociālo transfertu palielināšanās rezultātā. Ienākumu pieaugums skāra mājsaimniecības visās kvintiļu grupās. Procentuāli lielākais pieaugums bija vērojams turīgākajās mājsaimniecībās, pārsniedzot vidējā pieauguma tempu valstī. Ienākumu pieaugums zemāko ienākumu kvintilēs bija samērā tuvs vidējā pieauguma tempam valstī, izņemot 2.kvintiles mājsaimniecībās, kurās ienākumi auga vislēnāk (skat.
\n1.tabulu).
\n1.tabula Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi kvintiļu grupās (eiro, mēnesī vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli) Kvintiļu grupa 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Ienākumu pieaugums 2019.g. pret 2014.g., % 1. kvintile 135,15 149,51 153,71 162,36 185,50 203.13 50.3 2. kvintile 245,13 256,89 266,14 285,17 320,20 353.45 44.2 3. kvintile 317,36 340,16 359,50 401,18 444,12 483.28 52.3 4. kvintile 449,16 483,31 514,33 572,41 638,42 679.63 51.3 5. kvintile 847,02 895,60 941,57 1076,25 1212,73 1290.15 52.3 Vidēji valstī 386,91 416,50 437,11 488,84 545,87 582.82 50.6 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula MIS010, MIS060 Saskaņā ar CSP provizoriskā novērtējuma datiem gandrīz trešdaļai (29,3 %) Latvijas mājsaimniecību 2020.gada sākumā nebija uzkrājumu. Lielākajai daļai (40,9 %) mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni ne vairāk kā 3 mēnešus, 17 % mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni 3 līdz 6 mēnešus, 8,4% mājsaimniecību to varētu nodrošināt 6 līdz 12 mēnešus, savukārt tikai 4,4% mājsaimniecību saglabātu esošo dzīves līmeni ilgāk par gadu.10 Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu palielināšanās ir ietekmējusi gan nabadzības riska sliekšņa palielināšanos, gan monetārās nabadzības rādītājus11. Kopš 2014.gada nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies par 4,9 procentpunktiem, 2019. gadā sasniedzot 26,0% (vīriešiem - 23,3%, sievietēm -28,2%). Īpaši augsts šis rādītājs Latvijā ir iedzīvotājiem vecuma grupā 65+. (skat. 5.attēlu) Turklāt sieviešu īpatsvars šajā vecuma grupā pārsniedz 65% un viņu nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir būtiski augstāks nekā vīriešiem šajā vecuma grupā.
\n5.attēls Datu avots: Eurostat datu bāze, datu tabula [ilc_peps01] Salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā visā pārskata periodā bija augstāks par ES28 vidējo rādītāju 21,4%. 2019. gadā Latvija ar rādītāju 26,0% ierindojās piektajā vietā ES28 grupā ar vienu no augstākajiem sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru. Savukārt Igaunijā 2019. gada rādītājs bija 24,3% jeb par 1,7 procentpunktiem labāks nekā Latvijai.12 Nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir komplekss indikators, kas sastāv no trijām komponentēm - nabadzības riska indekss, ļoti zema darba intensitāte, dziļa materiālā nenodrošinātība. Vienai no nabadzības vai sociālās atstumtības riska komponentēm - dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvaram vērojams būtisks uzlabojums un Latvijā šis rādītājs ir samazinājies no 19,2% 2014. gadā līdz 7,3% 2020. gadā, ierindojoties 9. vietā ES; 2019. gadā ES 28:
\n5,4%, Lietuvā 9,4%, bet Igaunijā 3,3%.13 Turklāt dziļas materiālās nenodrošinātības risks samazinājās vismaz uz pusi visās iedzīvotāju vecuma grupās.
\nDati par otru nabadzības vai sociālās atstumtības riska komponenti - nabadzības riska indeksu, atspoguļo pavisam nelielu uzlabojumu salīdzinājumā ar 2014. gadu. 2019. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 407 tūkstoši jeb 21,6 % iedzīvotāju, t.i., par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā, kad nabadzības riskam bija pakļauti 22,5% iedzīvotāju. Uzlabojumi ir vērojami iedzīvotājiem vecuma grupā 0
\nPārskata periodā, analizējot nabadzības risku iedzīvotājiem vecuma grupā 18-64 gadi dzimumu sadalījumā, atšķirības starp sieviešu un vīriešu nabadzības riska līmeni ir saglabājušas iepriekšējo gadu tendenci un sievietēm nabadzības risks ir nedaudz augstāks nekā vīriešiem. Iedzīvotājiem vecuma grupā 65+ gadi nabadzības risks sievietēm vienmēr ir bijis daudz augstāks nekā vīriešiem: šajā vecuma grupā nabadzības riska indekss sievietēm 2019. gadā sasniedza 44,3%, bet vīriešiem - 34,4% (skat. 6. attēlu). Vecuma grupā 65+ gadi viens no galvenajiem ienākumiem ir vecuma pensija un plaisa starp sieviešu un vīriešu pensiju apmēriem (pension gap) 2019. gadā Latvijā sasniedza 14,8 %, pēdējo desmit gadu laikā pieaugot par 3,8 procentpunktiem. ES dalībvalstu starpā vislabākie rezultāti ir Igaunijai, kur sieviešu pensijas apmērs ir tikai par 2,0% mazāks nekā vīriešiem.15 Pēc mājsaimniecības tipa visaugstākais nabadzības riska indekss ir vienas personas mājsaimniecībām vecumā virs 65 gadiem un 2019.gadā tas bija 71,7%. Sievietēm, kuras dzīvo vienas 2019. gadā nabadzības riska indekss bija 53,1%. Mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem salīdzinājumā ar mājsaimniecībām bez apgādībā esošiem bērniem nabadzības risks ir zemāks (attiecīgi 15,6% un 27,8% 2019. gadā), turklāt atšķirība turpina palielināties. Pārskata periodā nabadzības risks ir samazinājies gandrīz visās mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem.
\nPozitīvi vērtējams, ka nabadzības risks daudzbērnu ģimenēs un nepilnajās ģimenēs pārskata periodā ir samazinājies būtiski. (skat. 7.attēlu) 7.attēls Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR040 Ekonomiskā aktivitāte pozitīvi ietekmē nabadzības riska samazināšanos. Vismazāk nabadzības riskam pakļauto bija strādājošo iedzīvotāju vidū. Savukārt ievērojami vairāk nabadzības riskam bija pakļauti bezdarbnieki. Nodarbināto sieviešu nabadzības risks pēdējos gados pārsniedz nodarbināto vīriešu nabadzības risku, savukārt bezdarbnieku un citu neaktīvo vidū nabadzības risks vīriešiem nemainīgi ir augstāks nekā sievietēm (skat. 2.tabulu).
\n2.tabula Nabadzības riska indekss pēc pamatnodarbošanās statusa iedzīvotājiem vecuma grupā 18+ gadi, % Pamatnodarbošanās statuss Gads Pavisam Vīrieši Sievietes Nodarbinātie 2014 9,2 9,0 9,5 2015 8,3 8,4 8,2 2016 8,8 8,2 9,4 2017 8,1 7,6 8,5 2018 8,5 8,1 8,8 2019 8,2 7,6 8,8 Bezdarbnieki 2014 55,0 52,9 57,9 2015 55,7 56,3 55,0 2016 56,5 62,6 48,5 2017 59,5 60,4 58,4 2018 57,7 62,4 53,0 2019 51,7 54,5 49,0 Citi neaktīvie 2014 31,9 32,8 31,4 2015 29,8 32,8 28,2 2016 30,7 33,5 29,1 2017 38,3 45,3 34,0 2018 33,1 39,9 28,8 2019 35,5 37,7 34,1 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR030 Strādājošo vecuma grupā (18+ gadi) nabadzības risks Latvijā visā pārskata periodā bijis zemāks par ES 28 rādītāju. Saskaņā ar Eurostat provizoriskiem datiem 2019. gada ES 28 bija 9,2%, Igaunijai 10,0%, savukārt Lietuvai 7,9% .16 Kopš 2014.gada Latvijā ir samazinājies darbspējīga vecuma personu skaits, kam noteikta atbilstība trūcīgas personas statusam (no 46,3 tūkst. personām 2014.gadā līdz 14,4 tūkst. personām 2019.gadā), tāpat šajā periodā samazinājies darbspējīgā vecuma personu īpatsvars starp trūcīgajiem (no 44,3 % 2014.gadā līdz - 34,9 % 2019.gadā), kā arī strādājošo darbspējīga vecuma personu īpatsvars - no 13,6% līdz 8,1%.17 Izglītības nozīme turpmākajā dzīvē ir svarīgs priekšnosacījums arī indivīda labklājībai. Jo augstāks ir izglītības līmenis, jo zemāks ir risks nonākt zem nabadzības riska sliekšņa. Līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā, Igaunijā un ES28 vidēji, kur lielu daļu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju ir ar zemu, vai ļoti zemu izglītību. 2018.gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 18,5% strādājošo iedzīvotāju ar sākumskolas un pamatizglītību, Lietuvā - 16,5%, Igaunijā - 19,7%, ES28 - 19,0%.18 Ar vidējo izglītību Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 10,5% strādājošo iedzīvotāju, Lietuvā - 10,4%, Igaunijā - 12,4%, ES28 - 9,0%.19 Vismazākais īpatsvars ir strādājošām personām ar augstāko izglītību un 2019. gadā Latvijā tie bija 4,1%, Lietuvā 4,1%, Igaunijā 5,7% iedzīvotāju, bet ES28 - 4,9%.20 Vienlaikus dati rāda, ka, neskatoties uz augstākiem izglītības līmeņa rādītājiem sieviešu vidū, tās kopumā ir vairāk pakļautas nabadzības riskam nekā vīrieši.
\nNabadzības risks mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti Latvijā 2019. gadā bija 5,7%, bet ES28 vidējais - 6,2%, Igaunijā - 3,9%, Lietuvā - 5,5%. Saskaņā ar CSP apkopotajiem datiem, 2019. gadā 7,9% iedzīvotāju dzīvoja ļoti zemu darba intensitāti strādājošās mājsaimniecībās un kopš 2014.gada šis rādītājs saglabājās stabils. 2019. gadā tikai 7,1% bērnu (līdz 17 gadu vecumam) dzīvoja mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti, bet vislielākais šajās mājsaimniecībās dzīvojošo īpatsvars bija starp pirmspensijas (55-59 gadi) iedzīvotājiem (12,5 %).21 Personas veselības stāvoklis un darbspēju zaudējums ietekmē viņu pakļautību nabadzības riskam. Lai gan nav pieejami reprezentatīvi un ticami dati par nabadzības risku personām ar invaliditāti22, var pieņemt, ka ierobežotas darbspējas vai pilnīgs to zudums var būt par iemeslu bezdarbam vai zemākas darba intensitātes nodarbinātībai. Tādēļ cilvēkam ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas gūt pietiekamus ienākumus no algota darba un lielāka iespējamība tikt pakļautam nabadzības riskam (skat. 8.attēlu). Analizējot personu ar invaliditāti nodarbinātības rādītājus, var pieņemt, ka personu ar invaliditāti ienākumus lielākoties veido invaliditātes pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts invaliditātes gadījumā, kā arī specifiskie ar invaliditāti saistītie valsts un pašvaldību pabalsti. Tas rada augstāku nabadzības un sociālās atstumtības risku šajā mērķa grupā. Atbilstoši EU-SILC datiem nabadzības riska slieksnis vienas personas mājsaimniecībai Latvijā 2017.gadā bija 367 eiro mēnesī un 2018.gadā 409 eiro mēnesī.23 Vērtējot visus personu ar invaliditāti ienākumus, nabadzības riskam 2017.gadā vidēji bija pakļautas 62,8% personas ar invaliditāti (t.i., par 17,6 procentpunktiem mazāk nekā ienākumu no sociālajiem transfertiem gadījumā), turklāt visaugstākais nabadzības risks ir tieši personām ar II invaliditātes grupu (73,4%) un III invaliditātes grupu ( 56,4%).24 8.attēls Personu ar invaliditāti īpatsvars, kuru kopējie ienākumi nepārsniedz nabadzības riska slieksni 2015. - 2017. gadā (%) Datu avots: Nodibinājuma \"Baltic Institute of Social Sciences\" aprēķini, izmantojot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sagatavotos administratīvos mikrodatus Ienākumu nevienlīdzību raksturojošie rādītāji Latvijā ir starp augstākajiem ES dalībvalstīm - 5.kvintiles ienākumi ir vidēji 6,5 reizes lielāki nekā 1.kvintilei (skat. 3.tabulu), kamēr ES vidēji šis rādītājs ir 5 reizes. Ienākumu nevienlīdzība ir viens no augstā nabadzības riska cēloņiem valstī, kas jau daudzus gadus ir nemainīgi pastāvoša problēma nevienlīdzīgas
\nienākumu pārdales un zemas sociālo transfertu ietekmes rezultātā.
\nTāpat jāņem vērā, ka Latvijā iedzīvotāju ienākumu sadalījums pirmajām trim kvintiļu grupām ir diezgan vienmērīgs, tāpēc nelielas izmaiņas vienas kvintiļu grupas ienākumos var relatīvi pasliktināt otras kvintiļu grupas situāciju.
\n3.tabula Ienākumu nevienlīdzību raksturojoši rādītāji 2014 2015 2016 2017 2018 2019 S80/S20 6,5 6,2 6,3 6,8 6,5 6,3 Džini koeficients 35,4 34,5 34,5 35,6 35,2 34,5 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNI020, NNI030 Lai gan pakāpeniski samazinās mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir ļoti apgrūtinoši segt ar mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus, tādu mājsaimniecību īpatsvars 2019.gadā joprojām ir augsts - piektā daļa no visām mājsaimniecībām. Tikai nepilnai trešdaļai mājsaimniecību mājokļa izdevumu segšana nebija apgrūtinoša. Ar vislielākajām grūtībām segt ar mājokļa uzturēšanu saistītus izdevumus saskaras viena pensionāra mājsaimniecības (39,5%) un nepilnas ģimenes ar bērniem (33,0%)25, kā arī trūcīgākās mājsaimniecības. 2018.gadā gandrīz ceturtā daļa (24,3%) trūcīgāko mājsaimniecību (1.kvintiļu grupa) un gandrīz piektā daļa mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa (18,1%) naudas trūkuma dēļ nevarēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu. Naudas trūkums liedza 17,5% trūcīgāko mājsaimniecību un 18,4% mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa uzturēt mājokli siltu.26 Dati par pašvaldību sniegto sociālo palīdzību arī atspoguļo trūcīgo mājsaimniecību grūtības segt mājokļa izdevumus. Dzīvokļa pabalstiem izlietoto līdzekļu īpatsvars no visiem sociālajai palīdzībai izlietotajiem līdzekļiem 2014.-2019.gadā svārstījās no 45-59%, bet dzīvokļa pabalstu saņēmušo personu īpatsvars šajā periodā pārsniedza 60% starp visiem sociālās palīdzības saņēmējiem. Lielākā dzīvokļa pabalsta saņēmēju grupa ir pensijas vecuma personas.
\nMinimālā ienākuma līmenis 2019.gadā vienai personai bija 233 eiro mēnesī, savukārt ģimenei ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem - 722 eiro mēnesī. Personu īpatsvars, kuru ienākumi bija zemāki par minimālā ienākumi līmeni, bija 7,8%.
\nViszemākais personu zem minimālā ienākuma līmeņa īpatsvars bija Rīgas reģionā - 4,1%, savukārt visaugstākais Latgales reģionā - 10,9%). Dzimumu griezumā procentuāli vairāk vīriešiem ienākumi bija zemāki par minimālā ienākuma līmeni - 8,2%, savukārt sievietēm - 6,4%. Vecuma griezumā lielākais īpatsvars, kuriem ienākumi bija zem minimālā ienākuma līmeņa, bija personas vecumā no 50-64 gadiem (9,9%) un 18-24 gadi (9%), savukārt zemākais īpatsvars pensijas vecuma cilvēkiem (6,5% personām virs 65 gadu vecuma) un darbspējas vecuma iedzīvotājiem vecumā no 25-49 gadiem (6,4%). Pēc mājsaimniecību veida lielākais īpatsvars zem minimālā ienākuma līmeņa bija mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti (53,7%), viena vecāka ģimenēs (17,3%), kā arī vienas personas mājsaimniecībām, īpaši vīriešiem (13,7%) un līdz 64 gadu vecumam (14,3%). Pēc pamatnodarbošanās statusa lielākais īpatsvars ar ienākumiem līdz minimālā ienākuma līmenim bija bezdarbniekiem - 38,4% un citām neaktīvajām personām - 18%.
\nNabadzības situācijas izvērtējums parāda, ka:
\nLaika posmā kopš 2014.gada gan kopējais nodarbinātības līmenis Latvijā, gan sieviešu nodarbinātības līmenis pārsniedz ES-27 vidējo rādītāju (skat. 4.tabulu).
\n4.tabula Nodarbinātības līmenis vecumā no 20-64 gadiem, % no kopējā iedzīvotāju skaita 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020 Pavisam:
\nES27 68,2 69,1 70,1 71,3 72,4 73,1 72,4 Latvija 70,7 72,5 73,2 74,8 76,8 77,4 77,0 Lietuva 71,8 73,3 75,2 76,0 77,8 78,2 76,7 Igaunija 74,3 76,5 76,6 78,7 79,5 80,2 78,8 Tai skaitā: sievietēm ES27 62,4 63,3 64,3 65,5 66,5 67,3 66,8 Latvija 68,5 70,5 71,8 72,7 74,8 75,5 75,2 Lietuva 70,6 72,2 74,3 75,5 76,7 77,4 75,8 Igaunija 70,6 72,6 72,6 75,1 75,6 76,3 75,8 Tai skaitā: vīriešiem ES27 74,0 74,9 76,0 77,2 78,3 79,0 78,1 Latvija 73,1 74,6 74,7 77,0 79,0 79,3 79,0 Lietuva 73,1 74,6 76,2 76,5 79,0 79,0 77,5 Igaunija 78,3 80,5 80,8 82,4 83,4 84,0 81,8 Datu avots: Darbaspēka apsekojums, Eurostat datu bāze, datu tabulas [lfsi_emp_a] Līdz ar sabiedrības novecošanos aktuāls ir jautājums par ilgāku līdzdalību darba tirgū, darbspēju saglabāšanu un produktīvu nodarbinātību, atbilstošu prasmju apguvi nodarbinātības noturībai. 2019.gadā Latvijā ekonomiskās aktivitātes līmenis vecuma grupā 55-64 gadi bija 72,1% (62,3% vidēji ES), bet nodarbinātības līmenis - 67,3% un pārsniedza vidējo ES līmeni par vairāk kā 8 procentpunktiem. 2020.gadā turpināja pieaugt šīs vecuma grupas ekonomiskās aktivitātes līmenis, sasniedzot 74,6%, kā arī nodarbinātības līmenis, paaugstinoties līdz 68,6%. Lai arī nodarbinātības līmenis būtiski ir pieaudzis vecuma grupā 55-64 gadi un gados vecākos iedzīvotājus Latvijā raksturo samērā augsta līdzdalība darba tirgū, kā galvenie izaicinājumi tomēr saglabājas bezdarbs un īpaši ilgstošais bezdarbs, zemāka mobilitāte gan attiecībā uz darbavietas maiņu, gan atgriešanos darba tirgū, stereotipi no darba devēju puses, izglītības un veselības aspekti, kā arī aprūpes pienākumi. Lai uzlabotu aktīvās novecošanās situāciju kopumā, veicinātu pēc iespējas ilgāku līdzdalību darba tirgū un mazinātu bezdarba iestāšanās riskus, būtiskākie darbības virzieni ir veselības pieejamības, pieaugušo iedzīvotāju prasmju pilnveides, nabadzības risku mazināšanas un kvalitatīvu darba vietu nodrošināšana.
\nNodarbinātības līmenis tieši korelē ar personas iegūto izglītības līmeni - jo augstāks ir izglītības līmenis, jo augstāks ir nodarbinātības līmenis, īsāks bezdarba ilgums, kā arī labāki darba tirgus iznākumi algas un nodarbinātības noturības izteiksmē. 2019.gadā visaugstākais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem bija personām ar augstāko izglītību - 89,0%, bet viszemākais personām ar pamatizglītību vai zemāku izglītību - 36,4 %.27 Joprojām saglabājas izteiktas reģionālās atšķirības.
\nViszemākais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem 2020.gadā bija Latgales reģionā (65,0%), kur vērojams arī lēnākais nodarbinātības līmeņa pieaugums starp reģioniem.
\nSavukārt augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas un Pierīgas reģionā (attiecīgi 73,9 % un 74,4%), kur vērojams arī straujākais nodarbinātības līmeņa pieaugums.
\nKopš 2010.gada vidus nodarbināto skaits pakāpeniski palielinās, lai gan nodarbināto skaits joprojām būtiski atpaliek no pirmskrīzes perioda pirms 2008.gada. Saskaņā ar Darbaspēka apsekojuma datiem laika posmā no 2014.gada līdz 2020.gadam nodarbināto skaits vecumā no 15-74 gadiem ir palielinājies par 8,4 tūkstošiem, turklāt lielākais nodarbināto skaita pieaugums absolūtos skaitļos ir vērojams tieši gados vecāko nodarbināto vidū (55 64 gadi un 65-74 gadi).28 Stabilo nodarbinātības līmeņa pieaugumu un darba tirgu ir negatīvi ietekmējusi 2020.gada 13. martā izsludinātā ārkārtējā situācija sakarā ar Covid-19 izplatību. Pirms pandēmijas sākuma 2020.gada 1.martā bezdarba līmenis bija 6,3%, savukārt 2020.gada 30.jūnijā tas bija jau 8,6%, attiecīgi pieaugot reģistrēto bezdarbnieku skaitam par aptuveni 25% no 58 247 līdz 78 266. Pandēmijas izraisīto nelabvēlīgo ekonomisko seku rezultātā samazinājās reģistrēto vakanču skaits un 2020.gada 30.jūnijā tās bija 18 040 vakances, bet pirms pandēmijas 2020.gada 1.martā bija pieejamas 30 750 vakances. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka arī šajā laika posmā no 2020.gada marta līdz 2020.gada jūlijam ekonomiskā aktivitāte turpinājās un darba tirgū notika gan jaunu vakanču reģistrēšana, gan notika bezdarbnieku darbā iekārtošanās. Tā laika posmā no 2020.gada 1.marta līdz 2020.gada 30.jūnijam NVA tika reģistrētas 25 802 jaunas vakances un 17 869 bezdarbnieki iekārtojās darbā, par ko liecina VID dati.
\nVēl spilgtāk pandēmijas ietekmi raksturo izmaiņas salīdzinājumā ar gadu iepriekš. 2020.gada 1.pusgadā NVA tika reģistrētas 41 758 vakances, kas bija par 18 255 jeb 30% mazāk salīdzinot ar 2019. gada šo pašu periodu. 2020.gada jūnija beigās bija reģistrētas aktuālas 18 040 brīvās darba vietas, kas bija par 13 132 jeb 42% mazāk salīdzinot ar 2019. gada jūniju.
\nBezdarba līmenis kopš 2014.gada līdz 2020.gadam ir samazinājies par 2,8 procentpunktiem. 2020.gada 3.ceturksnī bezdarba līmenis vecuma grupā 15-74 gadi bija 8,4%, tai skaitā, sievietēm - 7,7% un vīriešiem - 9,0%. Bezdarba līmeņa pakāpeniska samazināšanās bija vērojama visās vecuma grupās kā sievietēm, tā vīriešiem.29 Bezdarba līmeņa samazinājumu ietekmēja gan iedzīvotāju nodarbinātības pieaugums, gan ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājums.
\nArī reģistrētā bezdarba līmenis aizvadītajos gados ir sarucis. 2019.gada septembrī un oktobrī bija vērojams zemākais reģistrētā bezdarba līmenis pēdējo desmit gadu laikā. 2020.gada decembra beigās reģistrētā bezdarba līmenis bija 7,7%.
\nNodarbinātības valsts aģentūrā (turpmāk- NVA) bija reģistrēti 69 605 bezdarbnieki. Zemākais bezdarba līmenis 2020. gada decembra beigās reģistrēts Rīgas reģionā - 5,7%, augstākais bezdarba līmenis bija Latgales reģionā - 15,4%. Vidzemes reģionā bezdarba līmenis decembrī bija 7,6%, Zemgales reģionā - 7,3% un Kurzemes reģionā - 8,2%. No reģistrēto bezdarbnieku kopskaita (69 605) 2020.gada decembra beigās 54,9% (38 185) bija sievietes un 45,1% (31 420) vīrieši.
\n2020.gada decembra beigās puse reģistrēto bezdarbnieku bija ar bezdarba ilgumu līdz 6 mēnešiem - 34 846 jeb 50,1%. Vidējais bezdarba ilgums 2020.gada decembra beigās bija 183 dienas jeb vairāk kā 6 mēneši, kas, salīdzinot ar atbilstošo periodu pirms gada, bija par 44 dienām vairāk.
\nReģistrēto bezdarbnieku kopskaitā 2020.decembra beigās lielāko īpatsvaru veidoja bezdarbnieki ar profesionālo izglītību - 35,3%, no kuriem puse (51,8%) bija vecumā 50 gadi un vairāk. Salīdzinot ar 2014.gadu, reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ar augstāko izglītību ir pieaudzis - 2020.gada beigās no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita 21,6% bija augstākā izglītības, kamēr 2014.gadā - 14,7%. Savukārt, bezdarbnieku īpatsvars, kuru iegūtā izglītība ir zemāka par pamatizglītību, ir samazinājies par 0,9 procentpunktiem, un 2020.gadā bija 1,9%.
\n2020.gada decembra beigās lielākās mērķa grupas no bezdarbnieku kopskaita bija bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk
\nBezdarba straujāku samazināšanos joprojām kavē darba tirgus reģionālās atšķirības - reģistrētais bezdarba līmenis Latgales reģionā ir vairāk nekā trīs reizes augstāks nekā Rīgas reģionā.
\nRiskus rada arī salīdzinoši augstais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars - joprojām gandrīz 1/4 no reģistrētiem darba meklētājiem ir bez darba ilgāk par gadu. Ņemot vērā negatīvās demogrāfiskās tendences, arvien lielāka nozīme darbaspēka piedāvājuma noturēšanai esošajā līmenī būs dažādu ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju grupu iesaistei darba tirgū.
\nViens no darbspējīgā vecuma iedzīvotāju neaktivitātes vai nepilna darbalaika iemesliem ir ģimenes un aprūpes pienākumu veikšana. 2019.gadā bērnu vai pieaugušu personu aprūpe/ pieskatīšana bija neaktivitātes iemesls 5,0% no neaktīvajiem iedzīvotājiem un 8,0% nepilnu darbalaiku strādājošajiem, savukārt citi personiski vai ģimenes apstākļi bija neaktivitātes iemesls 11,2% no neaktīvajiem iedzīvotājiem un 14,5% nepilnu darbalaiku strādājošiem. Aprūpes pienākumu veikšana kā neaktivitātes vai nepilna darbalaika iemesls ir daudz izteiktāks sievietēm. Kopš 2014.gada vērojams, ka aprūpes un citi ģimenes pienākumu ietekme uz neaktivitāti samazinās, bet pakāpeniski pieaug to ietekme uz nepilna darbalaika nodarbinātību.30 Atbilstoši Ekonomikas ministrijas (turpmāk - EM) prognozēm Covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto pasākumu kopums ir būtiski ierobežojis ekonomiskās aktivitātes gandrīz visās tautsaimniecības jomās, primāri un visvairāk skarot tādas nozares kā pasažieru pārvadājumi, ceļojumu biroju un tūrisma operatoru rezervēšanas pakalpojumi, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, mākslas un dažādas kultūras jomas, sporta centri un citas nozares, kas tiešā veidā saistītas ar iedzīvotāju pārvietošanos un pulcēšanos. Saskaņā ar prognozēm 2020.gadā iekšzemes kopprodukts (turpmāk - IKP) var sarukt par 3,6%, salīdzinot ar 2019. gadu, bezdarba līmenim pieaugot līdz 8,3%.
\nSaskaņā ar EM sagatavoto tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju, situācija darba tirgū varētu uzlaboties sākot ar 2021. gada pavasara/vasaras sezonas atsākšanos, pieaugot sezonas darbiem, gan kopumā nostabilizējoties situācijai ekonomikā.
\nKopumā nodarbinātības un bezdarba relatīvie rādītāji varētu atgriezties 2019.gada līmenī aptuveni 2022.gada beigās/ 2023.gada sākumā, taču nodarbināto skaits absolūtā izteiksmē turpmākajos gados visdrīzāk saglabāsies zem pirmskrīzes līmeņa, ņemot vērā gan demogrāfiskos procesus - mazāku darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu darba tirgū, gan nepieciešamību pēc augstākas darbaspēka efektivitātes - ekonomikas izaugsme nebūs tik daudz uz nodarbināto skaita pieaugumu balstīta, kā uz darbaspēka produktivitāti.
\n3.4 Izdevumi sociālai aizsardzībai Latvijā ir izveidota sociālās aizsardzības sistēma, kas aizsargā iedzīvotājus īslaicīga ienākumu zaudējuma gadījumā (slimība, maternitāte, paternitāte, bērna kopšana), nodrošina iztikas līdzekļus pēc darba dzīves pārtraukšanas (pensionējoties), daļēji vai pilnībā zaudējot darbspējas, ciešot nelaimes gadījumā darbā u.c. Savukārt, ģimenes vai personas, kurām finanšu līdzekļi ir nepietiekami ikdienas vajadzību nodrošināšanai un kuru ienākumi ir zemāki par valstī noteikto trūcīgās personas līmeni, var vērsties pēc palīdzības pašvaldībā.
\n2020.gadā 1,3 milj. jeb 69,3% Latvijas iedzīvotāju saņēma atbalstu sociālās sistēmas ietvaros, valsts pensija tika izmaksāta 0,57 milj. jeb 30% Latvijas iedzīvotāju, valsts sociālie pabalsti - 0,51 milj. jeb 26,6% Latvijas iedzīvotāju, valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti - 0,36 milj. jeb 18,8% Latvijas iedzīvotāju, pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti - 0,10 milj. jeb 5,3% Latvijas iedzīvotāju, valsts nodrošinātos sociālos pakalpojumus saņēma 0,09 milj. jeb 4,7%, bet pašvaldību nodrošinātos sociālos pakalpojumus - 0,14 milj. jeb 7,3% Latvijas iedzīvotāju.31 Izdevumi sociālajai aizsardzībai Latvijā kopš 2014.gada ir palielinājušies (skat. 5.tabulu). Lielākais procentuālais izdevumu pieaugums šajā periodā bija veselības aprūpei (68,9 procentpunkti), ģimeņu un bērnu atbalstam (60,5 procentpunkti), bezdarbnieku atbalstam (45,9 procentpunkti) un personu ar invaliditāti atbalstam (30,3 procentpunkti).
\n5.tabula Sociālās aizsardzības izdevumi pēc ESSPROS klasifikācijas Latvijā ESSPROS funkcija 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Kopējie izdevumi sociālajai aizsardzībai milj.eiro 3413,40 3634,15 3788,48 3974,63 4434,54 4774,45 % no IKP 14,5 14,8 14,9 14,7 15,2 15,7 Slimība/veselības aprūpe milj.eiro 815,74 876,65 933,15 996,37 1198,14 1378,05 % no IKP 3,5 3,6 3,7 3,7 4,1 4,5 Invaliditāte milj.eiro 308,05 332,02 338,49 354,92 380,87 401,44 % no IKP 1,3 1,4 1,3 1,3 1,3 1,3 Vecums milj.eiro 1706,99 1748,35 1786,12 1868,26 2026,59 2141,96 % no IKP 7,2 7,1 7,0 6,9 7,0 7,0 Apgādnieka zaudējums milj.eiro 46,14 44,97 44,74 49,42 54,19 60,68 % no IKP 0,2 0,2 0,2 0,2 0,2 0,2 Ģimene/bērni milj.eiro 306,37 388,85 414,91 430,62 474,71 491,64 % no IKP 1,3 1,6 1,6 1,6 1,6 1,6 Bezdarbs milj.eiro 128,98 141,94 168,89 170,06 187,61 188,16 % no IKP 0,5 0,6 0,7 0,6 0,6 0,6 Mājoklis milj.eiro 22,78 21,12 19,78 18,74 17,12 16,28 % no IKP 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 Sociālā atstumtība milj.eiro 29,87 27,79 27,00 27,71 29,59 30,06 % no IKP 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula SDG150; IKG10_010 Izdevumu pieaugumu ģimeņu un bērnu atbalstam ietekmēja ekonomiskās krīzes periodā noteikto maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu izmaksas ierobežojumu atcelšana, izmaiņas bērna kopšanas pabalsta, ģimenes valsts pabalsta un vecāku pabalsta piešķiršanas nosacījumos un apmērā, piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par divu un vairāk bērnu audzināšanu ieviešana, kā arī valsts materiālā atbalsta adoptētājiem, audžuģimenēm un aizbildņiem paaugstināšana. Izdevumu pieaugumu veselības aprūpē daļēji ietekmēja arī slimības pabalsta izmaksu pieaugums gan pēc pabalsta izmaksas ierobežojumu atcelšanas, gan vidējā izmaksājamā slimības pabalsta apmēra kāpums. Izdevumu pieaugums bezdarbnieku atbalsta pasākumiem šajā periodā saistīts galvenokārt ar vidējā izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta apmēra kāpumu un izdevumu pieaugumu darba devēju izmaksātajam atlaišanas pabalstam, daļēji
\nNeraugoties uz pakāpenisku sociālās aizsardzības izdevumu pieaugumu Latvijā, no IKP (15,2 % 2018. gadā) atvēlētais izdevumu īpatsvars joprojām ir trešais zemākais starp ES dalībvalstīm, kā arī zemākais starp Baltijas valstīm.32 2018.gadā ES28 vidējais rādītājs bija 27,5% no IKP, savukārt Igaunijā tas sasniedza 16,4% no IKP, bet Lietuvā
\n3.5 Sociālie transferti Zemie sociālās aizsardzības izdevumi negatīvi ietekmē sistēmas efektivitāti, ko uzskatāmi atspoguļo sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu (skat. 6.tabulu). Sociālās aizsardzības izdevumu palielinājums ģimeņu ar bērniem atbalstam ir palielinājis sociālo transfertu nozīmi bērnu nabadzības riska samazināšanā laika posmā no 2014.-2019.gadam, savukārt to ietekme uz gados vecāko cilvēku pakļautību nabadzības riskam ir būtiski samazinājusies.
\n6.tabula Sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska indeksu pēc vecuma Vecuma grupa 2014 2015 2016 2017 2018 2019 Nabadzības riska indekss pirms visiem sociālajiem transfertiem, % Pavisam 40,9 40,2 39,9 39,1 39,3 38,4 0-17 34,0 32,3 31,7 29,8 29,5 28,0 18-64 30,6 29,9 29,5 28,8 28,7 28,3 65+ 80,8 80,2 79,7 79,5 80,5 78,2 Nabadzības riska indekss pēc visiem sociālajiem transfertiem, % Pavisam 22,5 21,8 22,1 23,3 22,9 21,6 0-17 23,2 18,6 18,4 17,5 14,5 15,8 18-64 18,6 17,7 17,5 17,8 17,2 16,9 65+ 34,6 38,1 39,9 45,7 47,9 40,9 Sociālo transfertu ietekme (procentpunkti) Pavisam 18,4 18,4 17,8 15,8 16,4 16,8 0-17 10,8 13,7 13,3 12,3 15,0 12,2 18-64 12,0 12,2 12,0 11,0 11,5 11,4 65+ 46,2 42,1 39,8 33,8 32,6 37,3 Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula NNR080 Vislielāko īpatsvaru mājsaimniecību ienākumu struktūrā sociālie transferti veido zemāko ienākumu kvintilēs - vidēji pusi no ienākumiem, kamēr augstāko ienākumu kvintilēs esošajās mājsaimniecībās galvenais ienākumu avots ir algota darba samaksa
\nLatvijā jau kopš 1996.gada darbojas uz sociālās apdrošināšanas iemaksām balstīta sistēma, kas garantē apdrošinātajām personām aizsardzību visu tradicionālo sociālo risku gadījumā - iestājoties pensijas vecumam, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, slimības gadījumā, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, piedzimstot bērnam, aprūpējot bērnu, zaudējot darbu, kā arī ciešot darba negadījumā vai saslimstot ar arodslimību. Sociālā apdrošināšana atbilstoši individuālajām sociālās apdrošināšanas iemaksām garantē noteiktu ienākumu aizvietojumu. Vienīgais sociālās apdrošināšanas veids, kas nav saistīts ar saņemtā pakalpojuma apjomu, ir no 2018. gada ieviestā veselības apdrošināšana. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma darbojas pēc pašfinansēšanas principa. Tā kā sociālās apdrošināšanas pensijas, atlīdzības un pabalsti ir tieši atkarīgi no ienākumiem, no kuriem veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, palielinoties ienākumiem un līdz ar to arī sociālajām iemaksām, palielinās arī sociālās apdrošināšanas pakalpojumu vidējie apmēri un apdrošināto cilvēku aizsardzība dažādu sociālo risku gadījumos.
\nValsts sociālo pabalstu sistēma papildina valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tā ietver gan regulāri izmaksājamus pabalstus noteiktām mērķa grupām36, gan vienreizēji izmaksājamus pabalstus37. Pabalsti kā valsts atbalsts naudas izmaksu veidā tiek piešķirti papildu izdevumu segšanai vai noteiktu ienākumu garantēšanai:
\nValsts sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts pamatbudžeta un to apmērs ir atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām un politiskajām prioritātēm. Valsts sociālie pabalsti tiek regulāri pārskatīti, taču lielākā to daļa kādam sociāli ekonomiskam rādītājam vai iedzīvotāju ienākumu līmeni raksturojošam rādītājam nav piesaistīta. Latvijā universālo pabalstu piešķiršana nav atkarīga no ģimenes materiālā stāvokļa, t.i., atbalsts tiek sniegts neatkarīgi no saņēmēja ienākumiem.
\nPašvaldību sniegtā sociālā palīdzība balstās uz ienākumu izvērtējumu, nodrošinot trūcīgākiem iedzīvotājiem atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai. Līdzīgi kā citās ES dalībvalstīs sociālās palīdzības saņēmējiem noteiktie līdzdarbības pienākumi ir viens no nosacījumiem sociālās palīdzības saņemšanai.
\nLatvijā noteikti šādi pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti38:
\nLīdz 2020.gada 31.decembrim:
\nGMI pabalsts un dzīvokļa pabalsts ir noteikti kā divi obligāti izmaksājamie pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti. Tikai tad, ja ir nodrošināta šo pabalstu piešķiršana, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus sociālās palīdzības pabalstus savus brīvprātīgo iniciatīvu ietvaros. GMI līmeni un pabalsta aprēķināšanas kārtību regulē nacionālā līmenī, savukārt dzīvokļa pabalsta un citu pabalstu pamatvajadzību nodrošināšanai apmēru, piešķiršanas nosacījumus, tai skaitā ienākumu līmeņus to saņemšanai, nosaka pašvaldība No 2021.gada 1.janvāra:
\n9.attēlu).39 9.attēls Drošākās iedzīvotāju atbalsta sistēmas Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas sniegto atbalstu pozitīvāk vērtē jaunāku vecuma grupu iedzīvotāji. Diemžēl paļaušanās uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu nav saistīta ar drošības sajūtu, ko tā rada - 34,5% gadījumu respondenti ir pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma drīzāk neļauj justies droši, un 17,9% gadījumu, ka neļauj justies droši. Vairāk kā piektā daļa respondentu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanu saredz kā Saeimas un valdības primāri risināmu uzdevumu drošības sajūtas paaugstināšanai.40 Savukārt uz pašvaldību sniegto atbalstu, nonākot finansiālās grūtībās, paļautos 13,4% respondentu. Pozitīvāku vērtējumu šai atbalsta sistēmai sniedz lauku iedzīvotāji un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Paļāvība uz pašvaldību sniegto atbalstu zināmā mērā korelē ar drošības sajūtu, ko tas rada - 32,2% gadījumu respondenti ir pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma drīzāk neļauj justies droši un 15,3% gadījumu, ka neļauj justies droši.41 4.2 Pensiju adekvātums Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma. Tā ietver:
\n1.līmeni - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma;
\n2.līmeni - valsts fondēto pensiju shēma;
\n3.līmeni - privātā brīvprātīgā pensiju shēma.
\nPolitikas mērķi attiecībā uz pensijas vecuma iedzīvotāju ienākumu atvietojuma līmeni un adekvātumu tika definēti Pensiju reformas koncepcijā, proti:
\nMinimālās pensijas apjomam jāsasniedz 20% no vidējās bruto darba samaksas valstī, ja algas pieaugums valstī pārsniedz cenu pieaugumu Vecuma pensijas aizvietojuma līmenim jāsasniedz 40% no 1.pensiju līmeņa Kā norādīts Valsts kontroles ziņojumā, valstī nav iespējams pilnā apmērā realizēt Pensiju 1.līmeņa mērķi - nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem 20% apmērā no vidējās bruto algas valstī, lai novērstu nabadzību šīs iedzīvotāju grupas vidū, turklāt vērojama arvien lielāka attālināšanās no tā sasniegšanas.42 Izvērtējumā ir atzīts, ka pensiju 1.līmenim izvirzītais mērķis ar pašreizējiem un tuvākajā laikā plānotajiem sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumiem nav arī sasniedzams. Tomēr uzsāktās reformas nabadzības mazināšanai (MIL koncepcijas īstenošana) rada priekšnoteikumus Pensiju reformas koncepcijā iecerētā mērķa sasniegšanai un, ja tiks pieņemts lēmums minimālo valsts vecuma pensiju pielīdzināt minimālajam ienākumu līmenim, tās apmērs tuvosies 20% no vidējās bruto algas valstī.
\nPensiju adekvātums ir jāvērtē arī Eiropas Sociālās hartas kontekstā, proti, saskaņā ar Hartas 12.panta 1.punktu sociālās drošības sistēmai jāspēj personai garantēt efektīvas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu un saņemt adekvātu sociālo nodrošinājumu. Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir norādījusi, ka minimālajam sociālā nodrošinājuma apmēram, ja tas ir ienākumus aizstājošs, jebkurā gadījumā ir jābūt vismaz 50 % no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, bet, ja tas ir zem 40 % no šīs mediānas, tad tas automātiski rada neatbilstību hartas 12.panta 1.punktam. Ņemot vērā to, ka Latvijas valsts ir atzinusi sev par saistošu Hartas 12.panta 1.punktu, tad pensiju adekvātuma palielināšanā ir jāvirzās uz šī aizvietojuma līmeņa nodrošināšanu.
\nLatvijā ieviestais regulējums nodrošina noteiktu ienākumu garantēšanu pensionēšanās vecumu sasniegušām personām: pirmkārt, definējot minimālo pensijas apmēru.
\nPersonām, kurām piešķirta valsts vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kurai atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža (pilnos gados) tiek piemērots koeficients (skat. 3.pielikuma 1.tabulu). Tādējādi saskaņā ar regulējumu mazākais iespējamais valsts vecuma pensijas minimālais apmērs personām ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 20 gadiem ir 70,43 eiro (personām ar invaliditāti kopš bērnības - 117,39 eiro) 2019. gadā, bet lielākais personām ar 41 un vairāk gadu apdrošināšanas stāžu ir 108,85 eiro (personām ar invaliditāti kopš bērnības - 181,42 eiro). Līdz 2020.gadam minimālā vecuma pensija bija piesaistīta valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam un tā apmērs nebija pārskatīts kopš 2006.gada, bet personām ar invaliditāti no bērnības - kopš 2009.gada. No 2020.gada minimālā vecuma pensija tiek noteikta, par pamatu ņemot aprēķina bāzi 80 eiro (iepriekš 64,03 eiro), personām ar invaliditāti no bērnības - 122,69 eiro (iepriekš 106,72 eiro), kurai piemēro atbilstoši personas apdrošināšanas stāžam noteiktus koeficientus (skat.
\n3.pielikuma 1.tabulu); otrkārt, paredzot valsts materiālo atbalstu personām, kuras ir sasniegušas pensionēšanās vecumu, bet kurām nav tiesību saņemt vecuma pensiju (valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (turpmāk - VSNP)). No 2017.gada VSNP piešķir, sasniedzot valstī noteikto pensionēšanās vecumu (iepriekš - piecus gadus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas).
\nValsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - VSAA) dati liecina, ka minimālās vecuma pensijas īpatsvars samazinās un 2019.gadā tas bija 9,9% no jaunpiešķirtajām vecuma pensijām (skat. 7.tabulu).
\n7.tabula Attiecīgajā gadā jaunpiešķirtās minimālās vecuma pensijas saņēmēju skaits 2014 2015 2016 2017 2018 2019 skaits 2 439 1 851 1 687 2 095 2 207 1 916 % no jaunpiešķirtajām vecuma pensijām 13.6% 10.9% 10.1% 11.3% 11.6% 9.9% Datu avots: VSAA VSNP pensijas vecumu sasniegušām personām, kas garantē minimālu ienākumu atvietojumu, ja personai nav tiesību saņemt valsts vecuma pensiju vai apdrošināšanas atlīdzību, nav pārskatīts kopš 2006.gada un tā apmērs ir 64,03 eiro 2020. gadā (skat. 4.pielikumu). Pēc VSAA datiem 2019.gada decembrī 1693 personu bija piešķirts VSNP pensijas vecumu sasniegušām personām.
\nGados vecāko cilvēku augstais nabadzības risks un zemais ienākumu adekvātums, īpaši minimālo pensiju saņēmējiem, vairākkārt ir uzsvērts kā viens no Latvijas sociālās politikas galvenajiem izaicinājumiem un aktuāli risināmajām problēmām (skat. 3.pielikuma 3.tabulu).43 Vairāk nekā pusei vecuma pensijas saņēmēju piešķirtās pensijas apmērs nepārsniedz 350 eiro mēnesī. Mazo pensiju saņēmēju ar apmēru līdz 250 eiro (ar piemaksu) īpatsvars ik gadu jūtami samazinās - ja 2017.gadā tie bija 33% no kopskaita, tad 2019.gadā - 16% (skat.
\n10.attēlu).
\n10.attēls Datu avots: VSAA Nodrošinot pensiju sistēmas finanšu ilgtspēju, ne vienmēr tiek nodrošināta arī tās sociālā ilgtspēja, kas pašlaik ir galvenais LV pensiju sistēmas izaicinājums. Pensiju apmēri un to atvietojums (adekvātums) gan šobrīd, gan arī prognozējot ilgtermiņam, atpaliek no OECD un ES valstu vidējā rādītāja. Par pensiju zemo atvietojumu problēmu un iespējamajām sekām, ko nākotnē vēl vairāk ietekmēs lielais mazo apdrošināšanas iemaksu veicēju īpatsvars (1/3 maksā no ienākumiem, kas ir mazāki par minimālo algu), kā jau vairākkārt norāda savos ziņojumos arī EK un OECD.
\n2019.gada nogalē EK Ekonomikas politikas komiteja (EPK) un Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) izstrādāja vienotu ziņojumu par pensiju ilgtspēju un adekvātumu.44 Ziņojumā ir analizēta ES dalībvalstu politika, mēģinot mazināt iedzīvotāju novecošanās ietekmi uz pensiju sistēmām. Pēdējā desmitgadē visās ES valstīs veiktas pensiju reformas, kuru uzmanības centrā ir valsts pensiju fiskālās ilgtspējas uzlabošana. Visizplatītākā pieeja ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana (skat. 11.attēlu).
\nNesenās reformas arī norāda uz tendenci pakāpeniski atcelt pensijas, kas piešķir priekšrocības, piemēram, izdienas pensijas dažādām iedzīvotāju grupām. Dažas reformas pievērsās arī papildu vai privāto pensiju lomai vecumdienu ienākumos. Reformu rezultātā 2070.gadā sagaidāms, ka pensiju izdevumi attiecībā pret IKP būs aptuveni tādā pašā līmenī kā 2016.gadā, taču situācija katrā dalībvalstī kopumā atšķirsies.
\nZiņojumā secināts, ka lielākajā daļā valstu valsts izdevumu pieaugums pensiju nodrošināšanai korelē ar lielāku pensijas atvietojumu, taču pastāv arī izņēmumi. Piemēram, Beļģijā un Vācijā ir paredzams, ka pensiju atvietojums būs salīdzinoši augsts, kā arī kopējie izdevumi būs ļoti augsti (skat.
\n12.attēlu). Slovēnijā būs augstāki izdevumi, bet salīdzinoši zems atvietojums. Savukārt Luksemburgā atvietojums būs zems, bet kopējie izdevumi augsti. Turpretī Horvātijā būs gan zemi kopējie izdevumi, gan arī zemas pensijas. Salīdzinoši veiksmīga situācija ir prognozēta Igaunijā un Dānijā, jo šīm valstīm tiek prognozēts samērā labs pensijas apmērs, vienlaikus nodrošinot zemus kopējos pensiju sistēmas izdevumus. Latvijā prognozēts, ka, neieviešot turpmākas izmaiņas pensiju politikā, nākotnē kopējie izdevumi būs augsti, taču pensijas apmērs zems.45 11.attēls Datu avots: EPK, SAK Kopējais vecuma pensijas atvietojuma līmenis Latvijā laika periodā kopš 2014.gada ir svārstījies ap 45%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Lai gan vecuma pensijas teorētiskā atvietojuma līmenis Latvijā ir salīdzinoši augsts - 59,1% bruto (79,1% neto), tomēr arī tam ilgtermiņā ir tendence samazināties.
\nKā viens no pensiju adekvātuma paaugstināšanas instrumentiem lielākajā daļā ES dalībvalstu tiek piemērots pensiju indeksācijas mehānisms. Latvijā valsts pensiju indeksācija notiek reizi gadā - 1.oktobrī. Pensiju indeksācijas mērķis ir nodrošināt piešķirto pensiju aizsardzību pret pirktspējas krišanos un panākt to vērtības nezaudēšanu.
\n12.attēls Pensiju izdevumi un teorētiskais atvietojuma līmenis (2016-2056) Datu avots, EPK, SAK Pensiju indeksāciju ES dalībvalstīs balsta vai nu uz patēriņa cenu indeksu, vai vidējā atalgojuma izmaiņām, vai arī abu šo faktoru kombināciju. Indeksācija atbilstīgi faktiskajām patēriņa cenu izmaiņām nodrošina pastāvīgu pirktspēju, saņemot pensiju, un lielāku ilgtspēju, savukārt pensiju indeksācijas sasaiste arī ar iemaksu algu summas reālajām izmaiņām valstī nodrošina arī reālu tās pieaugumu un paaugstina pensijas adekvātumu. Tā kā relatīvā nabadzības robeža ir saistīta ar iedzīvotāju ienākumiem, indeksācija ar koeficientu, kas ir zemāks nekā algu pieauguma koeficients, parasti palielina risku relatīvajai nabadzībai pensijas vecumā. Latvijā pensiju indeksācijas sasaiste ar vidējās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugumu ir nodrošināta kopš 2015.gada, regulāri pārskatot un palielinot procentuālo īpatsvaru. Vispārējā kārtībā pensijas vai tās daļu, kas nepārsniedz 50% no iepriekšējā kalendārā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, pārskata, tām piemērojot indeksu, ko veido faktiskais patēriņa cenu indekss un 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem.
\nLai palielinātu pensiju adekvātumu, pēdējos gados veiktās izmaiņas pensiju indeksācijas nosacījumos:
\nPalielināta valsts sociālās apdrošināšanas vidējās iemaksu algas pieauguma ietekme, īpaši pensionāriem ar lielāku darba stāžu - pensiju indeksācijā piemēro 60% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem, ja apdrošināšanas stāžs ir no 30 - 39 gadiem (kā arī pensijām, kas piešķirtas par darbu kaitīgos un smagos vai sevišķi kaitīgos un smagos darba apstākļos), 70% - ja apdrošināšanas stāžs ir no 40 līdz 44 gadiem, 80% - ja apdrošināšanas stāžs ir 45 un vairāk gadu;
\nKopš 2019.gada indeksāciju piemēro arī piemaksām pie tām vecuma un invaliditātes pensijām, kas piešķirtas līdz 2011.gada 31.decembrim, nosakot jaunu apmēru katram apdrošināšanas stāža gadam līdz 1995.gada 31.decembrim.
\nIkgadējā pensiju indeksācijā piemaksas apmēru pārskata, piemērojot faktisko patēriņa cenu indeksu un 50% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem. Piemaksas saņēmēju skaits - 78% no visiem vecuma un 45% no visiem invaliditātes pensiju saņēmējiem.
\nPensiju indeksācijas rezultātā vidējais pensijas apmērs 2014.gadā pieauga par 2,74%, 2015.gadā par 1,58%, 2016.gadā par 1,86%, 2017.gadā par 4,39%, 2018.gadā par 5,09% - 7,20% un 2019.gadā par 7,19% - 9,77%, skarot aptuveni 530 tūkst. pensionāru. Lai nodrošinātu lielāku pensiju adekvātumu un pensiju apmēra pieaugumu, kas būtu līdzvērtīgs atalgojuma pieaugumam valstī, vidējā termiņā nepieciešams virzīties uz pensiju pārskatīšanu, ņemot vērā 100% no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem.
\nLatvijā, sākotnēji kā pagaidu instruments, pensiju adekvātuma palielināšanai 2006.gadā tika ieviesta piemaksa vecuma un invaliditātes pensijas saņēmējiem par apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim un ņemts vērā, piešķirot (pārrēķinot) pensiju. Piemaksas ieviešanas mērķis bija uzlabot materiālo nodrošinājumu pensionāriem ar nelielām pensijām un lielu apdrošināšanas stāžu. To piešķiršana bija paredzēta uz laiku līdz 2010.gadam, tomēr šo termiņu pagarināja līdz 2011.gada 31.decembrim un piemaksu sāka piešķirt bez ierobežojumiem pie visām vecuma un invaliditātes pensijām, radot papildu slogu speciālajam budžetam. Tādējādi ar 2012.gada 1.janvāri piemaksas pie pensijas par nostrādātajiem gadiem līdz 1995.gada 31.decembrim no jauna vairs nepiešķir, taču turpina izmaksāt iepriekš piešķirtās piemaksas. Piemaksu pie pensijas pēc 2012.gada nosaka tikai tajos gadījumos, kad vecuma pensiju piešķir invaliditātes pensijas vietā un jau iepriekš (līdz 2012.gadam) pie invaliditātes pensijas bija piešķirta piemaksa.
\nŠādā gadījumā piemaksu pie vecuma pensijas izmaksā uz noteikto invaliditātes laiku. Sākot ar 2014.gadu piemaksas izmaksā no valsts pamatbudžeta līdzekļiem.
\n2019.gadā VSAA uzskaitē bija 342,8 tūkst. vecuma pensiju un 31,7 tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēji, kuriem tika izmaksāta arī piemaksa pie pensijas. Savukārt 108,7 tūkst. vecuma un 44,4 tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēju piemaksa pie pensijas nav piešķirta, lai arī viņiem ir apdrošināšanas stāžs līdz 1995.gada 31.decembrim. Lai novērstu nevienlīdzīgu attieksmi pret vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem, ir jānodrošina piemaksas pie pensijas piešķiršana tām personām, kurām vecuma vai invaliditātes pensija piešķirta pēc 2012.gada 1.janvāra.
\nEK stratēģiskajos dokumentos dzimumu līdztiesības jomā sieviešu nabadzības mazināšana primāri tiek skatīta kontekstā ar sieviešu un vīriešu darba samaksas un ieņēmumu atšķirību mazināšanu, kā arī vienlīdzīgām iespējām darba tirgū. Kā papildus risināmais jautājums dalībvalstīm tiek izcelta nepieciešamība savlaicīgi reaģēt uz cēloņiem, kas ietekmē atšķirību veidošanos vīriešu un sieviešu pensijās, tādā veidā palielinot nabadzības risku, īpaši vecumdienās. EP secinājumos \"Sievietes un nabadzība\"46 ir uzsvērts, ka korelācija starp dzimumu un nabadzību nav vērtējama un analizējama kā vienkārši atšķirības starp dzimumiem noteiktos nabadzības radītājos. Secinājumos ES dalībvalstis tiek aicinātas integrēt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu iespēju un tiesību principu visos uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu vērstajos politikas pasākumos (nodrošinot sinerģiju ar pārējām politikas jomām), kā arī pasākumos, kas mazina vai ietekmē pensiju atšķirības nākotnē, un nodrošina adekvātu sociālo aizsardzību sievietēm nabadzības situācijā. Latvijas prezidentūras ES Padomē izstrādātajos Padomes secinājumos \"Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem - sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana\" (apstiprināti 2015.gada 18.jūnijā) dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt visaptverošus pasākumus, ar ko novērš visus dažādos sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības cēloņus.
\nSieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, līdzdalības darba tirgū atšķirības, aprūpes pienākumu sadalījums ir iemeslu kopums, kas nosaka atšķirības arī sieviešu un vīriešu pensiju apmēros. Vairākos pētījumos47 secināts, ka vēl arvien sievietes bērnu un citu ģimenes locekļu aprūpē iesaistās biežāk nekā vīrieši, līdz ar to arī sieviešu nodarbinātību šādi faktori ietekmē vairāk nekā vīriešu nodarbinātību. Rezultātā sievietes - biežāk nekā vīrieši - saskaras ar profesionālās darbības pārtraukumiem, viņu karjeras un ienākumu izaugsmes iespējas ir ierobežotākas un viņas, biežāk nekā vīrieši, izvēlas strādāt nepilnas slodzes darbu (2020.gadā no visiem nepilnu darbalaiku strādājošajiem 60.9% bija sievietes)48. Jāņem arī vērā, ka sievietes visbiežāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, kura laikā apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas nevis no pilna pabalsta apmēra, bet gan tikai no 171 eiro, kas kopumā ietekmē nākotnes pensijas vai īstermiņa pabalstu apmērus. 2016.gadā pensiju atšķirība starp sievietēm un vīriešiem veidoja 16,8%, savukārt 2018.gadā -14,8%.49 Vienlaikus jānorāda, ka pieaug arī atšķirība starp jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēriem sievietēm un vīriešiem. Ja 2014.gadā jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēru atšķirība starp sievietēm un vīriešiem bija ļoti neliela - 0,63% (278,23 eiro sievietēm un 279,99 eiro vīriešiem), tad 2019.gadā tā bija pieaugusi līdz 6,85% (391,00 eiro sievietēm un 417,77 eiro vīriešiem). Apzinoties nepieciešamību domāt par pensiju pietiekamības jautājumu, tiek strādāts pie dažādām iniciatīvām, kuras palielinātu pensijas apmēru un varētu potenciāli mazināt nabadzības riska atšķirības starp vīriešiem un sievietēm vecumdienās, tostarp darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanas pasākumiem. Vienlaikus ņemot vērā, ka ieviestā pensiju sistēma ir balstīta uz ne tikai uz paaudžu solidaritātes principu, bet arī uz dzimumu solidaritātes principu, ar to saprotot, ka vecuma pensija kā sievietēm, tā vīriešiem ir aprēķināma vienādi. Tādējādi G koeficients jeb laika posms (gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa, un, kuru ņem vērā aprēķinot vecuma pensiju, abiem dzimumiem tiek noteikts vienāds.
\nTā kā materiālā nodrošinājuma un nabadzības mazināšanas jautājumi primāri skatāmi kontekstā ar darba tirgus, nodarbinātības un ekonomiskās neatkarības aspektiem un to ietekmi uz personas dzīves un ienākumu līmeni, šajā nodaļā kā izaicinājumi ir skatāmi 3.1.un 3.2. nodaļā identificētie izaicinājumi.
\n4.3 Speciālie nodokļu režīmi Tā kā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi ir tieši atkarīgi no personas veikto iemaksu apmēra, būtiska nozīme atbalsta adekvātuma nodrošināšanā kā īstermiņā, tā vidējā un ilgtermiņā ir tam, kādam nodokļu režīmam ir pakļauta persona un kāds ir iemaksu veikšana objekts. Lai gan Latvijā lielāko obligāti sociāli apdrošināto personu īpatsvaru veido darba ņēmēji, par kuriem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk - VSAOI) tiek veiktas vispārējā kārtībā (86%) un kuri tiek apdrošināti pret visiem riskiem, joprojām relatīvi liels ir to iemaksu veicēju īpatsvars, kas nevar saņemt atbalstu visu sociālo risku iestāšanās gadījumā.
\nPersonas, kas maksā sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokli, ir pakļautas tikai pensiju apdrošināšanai, tāpat šīm personām ir tiesības brīvprātīgi pievienoties pensiju apdrošināšanai. Taču VSAOI par šo personu tiek veiktas, ja tās gūtie ienākumi kalendārajā mēnesī pārsniedz 70 eiro.
\n2019.gadā sociāli apdrošināto sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa maksātāju skaits bija 2100 personas (paralēli darba ņēmēja statusā - 915) no tām 38 personām bija piešķirta valsts vecuma pensija un vidējais VSAOI objekts bija 153,48 eiro mēnesī.
\n2018.gadā veiktais pirmais sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma izvērtējums50 atklāja, ka minētais režīms izvirzītos mērķus sasniedz tikai daļēji, jo sezonas laukstrādnieku ienākuma palielinājums, kāds tas bija novērojams laika periodā no 2015.gada līdz 2017.gadam, negarantēs iespēju sezonas laukstrādniekiem, kas saņem tikai sezonas laukstrādnieku ienākumu, saņemt vecuma pensiju. Apdrošināto sezonas laukstrādnieku VSAOI objekts 14% gadījumu bija no vidējās darba samaksas valstī un 33% gadījumu - no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tāpēc, ja personai VSAOI objekts veidosies tikai no sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa, tad iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu uzkrājumu minimālās vecuma pensijas apmēram, tāpat arī persona, veicot tikai sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokli, pie esošā nodarbinātības perioda ierobežojuma nevar savākt nepieciešamo minimālo apdrošināšanas stāžu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju. Ņemot vērā iepriekš minētos izvērtējuma rezultātus, nav plānota sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma paplašināšana vai tajā ietverto kritēriju palielināšana attiecībā uz maksimālo ienākumu vai nodarbinātības dienu skaitu.
\nMikrouzņēmumu nodoklis tika ieviests 2010.gadā, lai ekonomiskās krīzes periodā atvieglotu uzņēmējdarbības uzsākšanu un mazinātu bezdarba pieaugumu. Pēc ekonomiskās situācijas stabilizēšanās Latvijā vairākkārt ir aktualizēts jautājums par šāda nodokļu maksāšanas režīma nepieciešamību, īpaši kontekstā ar mikrouzņēmumos nodarbināto personu sociālo aizsardzību. Pēdējos gados ir veiktas būtiskas izmaiņas Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, lai palielinātu mikrouzņēmumā strādājošo sociālo aizsardzību, kā arī sekmētu šo uzņēmumu iekļaušanos vispārējā nodokļu režīmā. No 2018.gada maksimālais mikrouzņēmumu gada apgrozījums var būt 40 000 eiro. Savukārt tie nodokļu maksātāji, kuru apgrozījums 2018. vai 2019. gadā ir lielāks par 40 000 eiro, taču nepārsniedz 52 000 eiro, ir tiesīgi nepiemērot 20% MUN likmi apgrozījuma ierobežojuma pārsniegumam virs 40 000 eiro, ja to apgrozījums 2017. gadā vai 2016. gadā pārsniedza 40 000 eiro. Lai uzņēmums varētu saglabāt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu, tajā strādājošie darbinieki drīkst būt tikai viena mikrouzņēmuma darbinieki. Ja uzņēmumā strādājošais darbinieks vienlaikus tiks nodarbināts arī citos mikrouzņēmumos, tad šiem mikrouzņēmumiem papildus 15% mikrouzņēmumu nodokļa likmei jāpieskaita divi procentpunkti par katru šādu darbinieku. Savukārt no 2020.gada šāds uzņēmums zaudē mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu un tam būs jāizvēlas cits nodokļu nomaksas režīms. No 2018.gada no mikrouzņēmumu nodokļa 80%51 tiek novirzīti valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Maksimālais ienākums mikrouzņēmuma darbiniekam nevar pārsniegt 720 eiro mēnesī. Mikrouzņēmuma darbinieks var brīvprātīgi pievienoties valsts sociālajai apdrošināšanai. Mikrouzņēmumu darbinieku iemaksu objekts 2019.gadā vidēji mēnesī ir ap 50% no valstī noteiktās minimālās darba algas. Tādējādi mikrouzņēmumu darbinieku veiktās iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu uzkrājumu minimālās vecuma pensijas apmēram, un nodokļu maksātājiem, kuri maksā iemaksas vispārējā kārtībā, būs faktiski jāuztur mikrouzņēmumu darbinieki, tiem sasniedzot pensijas vecumu.
\n2020.gada 26.novembrī Saeimā tika pieņemts Grozījumi Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, lai no 2021.gada pakāpeniski ierobežotu mikrouzņēmumu nodokļa režīmu. No 2021.gada mikrouzņēmumu nodokli var attiecināt tikai uz vienu personu - mikrouzņēmumu īpašnieku un mikrouzņēmumu nodokļa likme apgrozījumam līdz 25 000 eiro gadā ir 25%, bet par apgrozījuma pārsniegumu virs 25 000 eiro gadā - 40%, kas sadalās: 80% VSAOI un 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli. 2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma likumu \"Grozījumi likumā \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\"\", ar kuru no 2021.gada 1.jūlija nosaka arī mikrouzņēmumu darbiniekam minimālo VSAOI objektu (ja mikrouzņēmuma apgrozījums būs mazāks par minimālās algas apmēru, no starpības starp minimālo algu un mikrouzņēmuma apgrozījumu būs jāveic VSAOI 10% pensiju apdrošināšanai. Par mikrouzņēmumu darbiniekiem VSAOI būs jāveic vispārējā kārtībā).
\n2019.gadā mikrouzņēmumu darbinieku skaits bija 92016 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 46100), no tām personas, kurām ir piešķirta valsts vecuma pensija - 225 un vidējais VSAOI objekts bija 216,67 eiro mēnesī.
\nPatentmaksas maksātāji52 ir pakļauti tikai pensiju un invaliditātes apdrošināšanai. Patentmaksa ir valsts noteikts vienots fiksēts maksājums, kas ietver iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par fiziskās personas saimniecisko darbību. Patentmaksas apmēri ir no 50 līdz 100 eiro mēnesī, no kuras maksājuma 67 % tiek ieskaitīti valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Tā kā patentmaksas maksātājiem reģistrētie iemaksu objekti ir mazi (robežās no 127,86 eiro līdz 274,70 eiro mēnesī atkarībā no patentmaksas lieluma), patentmaksas maksātājs uzkrāj savu apdrošināšanas periodu, taču iemaksu objektu ietekme uz vecuma vai invaliditātes pensijas apmēru ir neliela.
\n2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma grozījumus likumā \"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli\", lai no 2021.gada sašaurinātu speciālo režīmu patentmaksātājiem, proti, no 2021.gada tiek saglabātas tikai samazinātās patentmaksas, kuru maksātāji var būt personas, kurām piešķirta vecuma pensija, un personas ar 1. vai 2.grupas invaliditāti. 2019.gadā patentmaksātāju skaits bija 4515 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 1767), no kurām personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija - 5, un vidējais VSAOI objekts bija 165,00 eiro mēnesī.
\nPašnodarbināto apdrošināšana pret sociālajiem riskiem ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem. Līdz 2018.gadam pašnodarbināta persona veica VSAOI tad, ja viņa ienākumi sasniedza valstī noteikto minimālo darba algu mēnesī. No 2018.gada, ja pašnodarbinātā ienākums visa kalendāra gada laikā nesasniedz 50 eiro, tad VSAOI var neveikt. Ja ienākums mēnesī nesasniedz minimālās algas apmēru, no ienākumiem jāveic VSAOI 5% pensiju apdrošināšanai. Savukārt pašnodarbinātajiem, kuru ienākums mēnesī sasniedz un pārsniedz minimālās algas apmēru, no brīvi izraudzīta objekta, kas nav mazāks par minimālās algas apmēru, jāveic VSAOI un persona ir pakļauta pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, vecāku apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un veselības apdrošināšanai, bet nav pakļauta bezdarba un nelaimes gadījumu darbā apdrošināšanai.
\nNo 2018.gada 1.janvāra, kopš ieviesa 5% VSAOI likmi pensiju apdrošināšanai pašnodarbinātajam un noteica jaunu objektu, kuram piemēro šo 5% likmi, pašnodarbināto, kuri iesnieguši pašnodarbinātā ziņojumu, skaits ir būtiski palielinājies..
\nNo 2021.gada 1.janvāra pašnodarbinātajiem vispārējā gadījumā tiek samazināta VSAOI likme no 32,15% uz 31,07%. No 2021.gada 1.jūlija stājas spēkā nosacījums par minimālo VSAOI objektu arī pašnodarbinātajiem - ja pašnodarbinātā ienākums mēnesī būs mazāks par minimālo algu, no ienākuma būs jāveic VSAOI 10% pensiju apdrošināšanai. Ja pašnodarbinātā ienākums sasniegs vai pārsniegs minimālās algas apmēru, tad vismaz no minimālās algas būs jāveic VSAOI 31,07% un no starpības starp ienākumu un objektu, no kura veiktas VSAOI 31,07%, ir jāveic 10% pensiju apdrošināšanai.
\nMinimālais VSAOI objekts ceturksnī ir 1500 eiro (500 eiro x 3).
\nJa pašnodarbinātais vienlaikus ir darba ņēmējs, kura ienākums ir mazāks par minimālo algu, tad pašnodarbinātais maksā VSAOI 10% no faktiskā ienākuma. Tiem pašnodarbinātajiem, kuri nav vienlaikus darba ņēmēji un kuru ienākumi nesasniedz minimālās algas apmēru, ir iespēja maksāt no faktiskā ienākuma 10% VSAOI pensiju apdrošināšanai.
\n2019.gadā pašnodarbināto skaits bija 80 296 personas (paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 48 741), no tām personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija - 1270, un vidējais VSAOI objekts bija 247,68 eiro mēnesī.
\nAutoratlīdzību saņēmējiem apdrošināšana pret sociālajiem riskiem ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem, taču papildu izņēmumus nosaka piederība noteiktai mērķa grupai vai personas pakļautība citiem nodokļu maksāšanas režīmiem. No 2018.gada 1.janvāra autoratlīdzības izmaksātājam no saviem līdzekļiem no autoratlīdzības par autoratlīdzības saņēmēju veic 5% VSAOI pensiju apdrošināšanai (5% VSAOI var neveikt par autoratlīdzības saņēmēju, kuram ir piešķirta I vai II grupas invaliditāte, vecuma pensionāru, par autoratlīdzības saņēmēju, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un autortiesību mantiniekiem un citu autortiesību pārņēmējiem). Ja autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir darba ņēmējs un alga viņam pie viena vai vairākiem darba devējiem kopā sasniedz vai pārsniedz minimālās algas apmēru, tad no autoratlīdzības kā pašnodarbinātajam VSAOI nav jāveic (neatkarīgi no saņemtā autoratlīdzības apmēra). Jāatzīmē, ka iepriekš minētais nosacījums par darba algu attiecas tikai uz algu, no kuras ir veiktas VSAOI, t.i., tas neattiecas uz algu, ko persona saņem mikrouzņēmumā vai uz ienākumu, ko persona gūst sezonas lauksaimniecības darbā. Ja autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir darba ņēmējs, bet alga viņam pie viena vai vairākiem darba devējiem kopā nesasniedz minimālās algas apmēru, tad no autoratlīdzības, kas mēnesī sasniedz vai pārsniedz minimālās algas apmēru, ir jāveic VSAOI kā pašnodarbinātajam.
\nNo 2021.gada 1.jūlija līdz 2021.gada 31.decembrim autoratlīdzības saņēmējam ir tiesības nereģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam, piemērojot šādu nodokļa maksāšanas kārtību: - autoratlīdzības izmaksātājs (kas nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija), ja autors nav reģistrējis saimniecisko darbību, ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli izmaksas vietā, nepiemērojot izdevumu normas, un iemaksā to vienotajā nodokļu kontā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā mēneša 23.datumā, piemērojot likmi: - autoratlīdzības ieņēmumiem līdz 25 000 eiro - 25%; - autoratlīdzības ieņēmumiem, kas pārsniedz 25 000 eiro, - 40%. No autoratlīdzības aprēķinātais un iemaksātais nodoklis, kas ieturēts, piemērojot 25% un 40% likmi, tiek sadalīts: 80 % - VSAOI un 20% - iedzīvotāju ienākuma nodoklim. No autoratlīdzībām, ko izmaksā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, VSAOI neveic. Ja autoratlīdzības līgums ir noslēgts līdz 2020. gada 31. decembrim un samaksa atbilstoši