līdzīgi vai vēl lielāki resursi tiks patērēti, mēģinot rast skaidrojumu par Latvijas atšķirīgu nostāju, strādājot ar vardarbības jautājumu.
\n
Saskaņā ar Stambulas konvencijas 10.pantu, Latvijai vajadzēs norādīt vai izveidot vienu vai vairākas oficiālas iestādes, kas atbild par tās politikas un pasākumu saskaņošanu, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuri paredzēti, lai novērstu un apkarotu vardarbību, un šīs iestādes arī koordinēs datu vākšanu par vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm izplatību.
\n
Latvijā par šādu iestādi tiks norādīta Labklājības ministrija.
\n
67 Viens no lielākajiem pētījumiem šajā jomā ir PVO Ziņojums par vardarbības novēršana stāvokli pasaulē (2014), kas balstās uz datiem no 133 pasaules valstīm, aptverot 6,1 miljardu cilvēku, kas veido 88% no pasaules iedzīvotājiem. Pētījumā secināts, ka dažādiem vardarbības veidiem ir daudzi kopējie riska faktori, piemēram, ekonomiska nevienlīdzība, pārmērīga alkohola lietošana un nepareiza bērnu audzināšana palielina cietsirdību pret bērniem, jauniešu vardarbību un partnera un seksuālu vardarbību pret sievietēm. Tāpat vardarbības izplatību ietekmē sociālie faktori: vāja valdība, likumu neievērošana, kultūras, sociālas un dzimumu normas, bezdarbs, ienākumu nevienlīdzība un dzimumu nelīdztiesība, ātras sociālas pārmaiņas, ierobežotas iespējas izglītoties. Kopā šie faktori veido vardarbības izplatībai labvēlīgu klimatu. Balstoties uz zinātniskajiem pierādījumiem, PVO ir identificējis 7 vardarbības novēršanas stratēģijas, kas var potenciāli mazināt vairākus vardarbības veidus un samazināt varbūtību, ka indivīdi rīkosies agresīvi vai kļūs par vardarbības upuriem. Šīs stratēģijas ir: sekmēt drošas, uzticamas un stabilas vecāku un bērnu attiecības; attīstīt dzīves prasmes bērnos un jauniešos; samazināt alkohola pieejamību un pārmērīgu lietošanu; samazināt ieroču pieejamību; veicināt dzimumu līdztiesību, lai mazinātu vardarbību pret sievietēm; mainīt kultūras un sociālas normas, kas normalizē vardarbību; identificēt cietušos, sniegt viņiem atbalstu un aprūpi.
\n
68 European Added Value Assessment. Combatting violence against women http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2009_2014/documents/femm/dv/eav_violence-against-women-/eav_violence-against-women-en.pdf 69 Sk. 3.pielikumu par Latvijas starptautiskajām saistībām vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas jomā.
\n
70 Latvijas Republikas Satversmes 110.pants un
\n
95.pants71 Sk. 9.pielikumu ar atbilstības tabulu, kā arī
\n
10.pielikumu ar nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos 72 Atšķirības starp terminiem \"dzimums\" (ang. - sex) un \"sociālais dzimums\" (ang. - gender) parasti tiek skaidrotas šādi: \"Dzimums\" tiek attiecināts uz personu bioloģiskām un fizioloģiskajām pazīmēm - vīriešu un sieviešu anatomiskajām, hromosomu, reproduktīvās sistēmas atšķirībām. Piemēram, vīriešiem ir sēklinieki, sievietēm nav; sievietēm ir krūtis, kas var nodrošināt laktāciju, vīriešiem nav. Vārdi \"sociālais dzimums\" jeb \"dzimte\" tiek lietoti, lai apzīmētu no sabiedrības uzskatiem un kultūras atkarīgu priekšstatu kopumu par to, kas ir vai nav sieviešu un vīriešu pienākums un loma sabiedrībā. Piemēram, Saūda Arābijā vīriešiem ir atļauts vadīt transportlīdzekļi, bet sievietēm nav atļauts; visā pasaulē sievietes veic vairāk mājasdarbus nekā vīrieši; sievietes lielākoties saņem vidēji mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Termins \"sociālais dzimums (dzimte)\" neaizstāj konvencijā izmantotos terminus \"sievietes\" un \"vīrieši\", un tas neattiecas uz individuālu cilvēku. Sociālais dzimums/ dzimte raksturo priekšstatu kopumu par to, kas ir \"vīrišķīgs\" un kas ir \"sievišķīgs\", un var atšķirties dažādos vēsturiskajos laikos un dažādās kultūrās.
\n
Cilvēks nevar izvēlēties savu sociālo dzimumu, līdzīgi kā cilvēks nevar izvēlēties savu dzimto valodu. (Sk., piemēram, PVO skaidrojumu par terminiem \"dzimums\" un \"sociālais dzimums\" http://apps.who.int/gender/ whatisgender/en/.) 73 Ar vārdiem \"dzimuma identitāte\" tiek apzīmētas cilvēka personiskas izjūtas par savu dzimumu, kas var sakrist, bet var arī nesakrist ar bioloģisko dzimumu, tai skaitā personiskas izjūtas par savu ķermeni un dzimuma sociālas izpausmes (angl. - gender expression), piemēram, ģērbšanas un uzvedības veids. \"Dzimuma identitāte\" nav tas pats, kas ir \"dzimumorientācija\" (ang.- sexual orientation). Dzimumorientācija attiecas uz cilvēka emocionālu un seksuālu tieksmi pret noteiktā dzimuma personām. (Sk., piemēram, EP skaidrojumu par terminiem https://rm.coe.int/CoERMPublicCommonSearchServices/DisplayDCTMContent?documentId=0900001680481ed5).
\n
74 Case Law of the European Court of Human Rights relating to discrimination on grounds of sexual orientation or gender identity, https://rm.coe.int/CoERMPublicCommonSearchServices/DisplayDCTMContent?documentId=090000168047fafd, 8.lpp.
\n
Ar vārdiem \"dzimuma identitāte\" tiek apzīmētas cilvēka personiskas izjūtas par savu dzimumu, kas var sakrist, bet var arī nesakrist ar bioloģisko dzimumu, tai skaitā personiskas izjūtas par savu ķermeni un dzimuma sociālas izpausmes (angl. - gender expression), piemēram, ģērbšanas, runas un uzvedības veids. \"Dzimuma identitāte\" nav tas pats, kas ir \"dzimumorientācija\" (ang.- sexual orientation).
\n
Dzimumorientācija attiecas uz cilvēka emocionālu un seksuālu tieksmi pret noteiktā dzimuma personām. (Sk., piemēram, EP skaidrojumu par terminiem https://rm.coe.int/CoERMPublicCommonSearchServices/DisplayDCTMContent?documentId=0900001680481ed5).
\n
75 Protection against discrimination on grounds of sexual orientation, gender identity and sex characteristics in the EU: Comparative legal analysis, pdate 2015, http://fra.europa.eu/en/publication/2015/lgbti-comparative-legal-update-2015, 15.lpp. un 109.lpp.
\n
76 General recommendation No. 27 on older women and protection of their human rights, 16 December 2010, CEDAW/C/GC/27 http://www2.ohchr.org/english/bodies/cedaw/docs/CEDAW-C-2010-47-GC1.pdf 77 General recommendation No. 28 on the Core Obligations of State Parties under Article 2 of the Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination Against Women, 16 December 2010, CEDAW/C/GC/28 https://www1.umn.edu/humanrts/gencomm/CEDAW% 20Gen%20rec%2028.pdf 78 GENERAL COMMENT No. 20 Non-discrimination in economic, social and cultural rights (art. 2, para. 2, of the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 32.punkts http://www1.umn.edu/humanrts/gencomm/escgencom20.html 79 14.pants. Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana ir nodrošināma bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, ticības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritāti, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa. http://www.echr.coe.int/Documents/Convention_LAV.pdf 80 96.rindkopa: \"96. Lastly, the Court reiterates that the prohibition of discrimination under Article 14 of the Convention duly covers questions related to sexual orientation and gender identity (see Salgueiro da Silva Mouta v.
\n
Portugal, no. 33290/96, § 28, ECHR 1999‑IX; Alekseyev v. Russia, nos. 4916/07, 25924/08 and 14599/09, § 108, 21 October 2010; and P.V. v. Spain, no. 35159/09, § 30, 30 November 2010).\"http://hudoc.echr.coe.int/eng#{\"fulltext\":[\"identoba\"],\"documentcollectionid2\":[\"GRANDCHAMBER\",\"CHAMBER\"],\"itemid\":[\"001-154400\"]} 81 https://wcd.coe.int/com.instranet.InstraServlet?command=com.instranet.CmdBlobGet&InstranetImage=2129134&SecMode=1&DocId=1915654&Usage=2 82 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI 83 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu 7. pielikums Eiropas Padomes līgumu sērija, Nr.210 Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu84 Stambula, 2011.gada 11.maijs Preambula Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo konvenciju, atsaucoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ELS Nr.5, 1950) un tās protokoliem, Eiropas Sociālo hartu (ELS Nr.35, 1961, pārskatīta 1996.gadā, ELS Nr.163), Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (EPLS Nr. 197, 2005) un Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (EPLS Nr.201, 2007); atsaucoties uz šādiem Ministru komitejas ieteikumiem Eiropas Padomes dalībvalstīm: Ieteikumu Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, Ieteikumu CM/Rec(2007)17 par dzimumu līdztiesības standartiem un mehānismiem, Ieteikumu CM/Rec(2010)10 par sieviešu un vīriešu lomu konfliktu novēršanā un atrisināšanā un miera veidošanā un citiem attiecīgiem ieteikumiem; ņemot vērā to, ka tiek attīstīta Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, tā nosaka svarīgas vadlīnijas lietās, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm; ņemot vērā Starptautisko Paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966), Starptautisko Paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (\"CEDAW\", 1979) un tās fakultatīvo protokolu (1999), kā arī CEDAW komitejas Vispārējo ieteikumu Nr.19 par vardarbību pret sievietēm, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērnu tiesībām (1989) un tās fakultatīvos protokolus (2000), un Apvienoto Nāciju
\n
Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006); ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus (2002); atgādinot par starptautiskajiem humanitāro tiesību pamatprincipiem un it īpaši IV Ženēvas Konvenciju par civilpersonu aizsardzību karadarbības laikā (1949) un tās I un II papildprotokolu (1977); nosodot jebkādu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē; atzīstot to, ka galvenais veids, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības de jure un de facto īstenošana; atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība; atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm, kas ir ar dzimumu saistīta vardarbība, ir strukturāla, un to, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no izšķirošajiem sociālajiem mehānismiem, ar kura palīdzību sievietes tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, salīdzinot ar vīriešiem; ar dziļām bažām atzīstot to, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas tādiem nopietniem vardarbības veidiem kā vardarbība ģimenē, seksuāla rakstura aizskārums, izvarošana, piespiedu laulības, noziegumi, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto \"godu\", un dzimumorgānu kropļošana, un šāda vardarbība ir sieviešu un meiteņu cilvēktiesību būtisks pārkāpums un galvenais šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai; atzīstot to, ka bruņotu konfliktu laikā joprojām notiek tādi cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar civiliedzīvotājus, īpaši sievietes, proti, plaši izplatīta vai sistemātiska izvarošana un seksuālā vardarbība, un to, ka gan konfliktu laikā, gan pēc tiem ir iespējama plaša apjoma vardarbība, kas saistīta ar dzimumu; atzīstot to, ka sievietes un meitenes, salīdzinot ar vīriešiem, ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītas vardarbības riskam; atzīstot to, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes un ka arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē; atzīstot to, ka bērni ir vardarbības ģimenē upuri, tostarp arī kā liecinieki vardarbībai ģimenē; tiecoties izveidot tādu Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, ir vienojušās par turpmāko.
\n
I nodaļa. Mērķi, definīcijas,
\n
līdztiesība un diskriminācijas aizliegums, vispārējie pienākumi
\n
1. pantsKonvencijas mērķi
\n
1.Šīs konvencijas mērķi ir šādi:
\n
a)aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust;
\n
b)sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšu;
\n
c)izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības upuriem;
\n
d)veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;
\n
e)nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās varētu efektīvi sadarboties, izmantojot vienotu pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanā.
\n
2.Lai nodrošinātu to, ka šīs Konvencijas dalībvalstis efektīvi īsteno Konvencijas noteikumus, šī Konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu.
\n
2. pantsKonvencijas darbības
\n
joma 1. Šī Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas nesamērīgi skar sievietes.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šo Konvenciju visiem upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē.
\n
Konvencijas dalībvalstis, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, īpašu uzmanību pievērš sievietēm, kuras kļuvušas par upuriem vardarbībai, kas saistīta ar dzimumu.
\n
3.Šo konvenciju piemēro gan miera, gan bruņotu konfliktu laikā.
\n
3. pantsDefinīcijas
\n
Šajā konvencijā:
\n
a)ar terminu \"vardarbība pret sievietēm\" tiek saprasts cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē;
\n
b)ar terminu \"vardarbība ģimenē\" apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri;
\n
c)ar terminu \"sociālais dzimums\" (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem;
\n
d)\"ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm\" ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes;
\n
e)ar terminu \"vardarbības upuris\" apzīmē fizisku personu, kas pakļauta a) un b) punktā minētajām darbībām;
\n
f)termins \"sieviete\" attiecas arī uz meitenēm, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu.
\n
4. pantsPamattiesības, līdztiesība
\n
un diskriminācijas aizliegums 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai veicinātu un aizsargātu ikviena, īpaši sieviešu, tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis nosoda jebkādu sieviešu diskrimināciju un nekavējoties pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai to novērstu, jo īpaši:
\n
-iekļaujot savas valsts konstitūcijā vai citā atbilstošā tiesību aktā sieviešu un vīriešu līdztiesības principu un nodrošinot šā principa faktisku īstenošanu;
\n
-aizliedzot sieviešu diskrimināciju, tostarp, ja tas vajadzīgs, izmantojot sodus;
\n
-atceļot tiesību aktus un vispārpieņemto praksi, kas diskriminē sievietes.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss.
\n
4.Saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem par diskrimināciju netiek uzskatīti īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas vardarbības.
\n
5. pantsValsts pienākumi un
\n
pienācīga rūpība 1. Konvencijas dalībvalstis atturas iesaistīties jebkādos pret sievietēm vērstas vardarbības aktos un nodrošina to, ka valsts iestādes, amatpersonas, pārstāvji, institūcijas un citas atbildīgās personas, kas darbojas valsts vārdā, ievēro šo pienākumu.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai ar pienācīgu rūpību novērstu un izmeklētu vardarbības aktus, kuri ir šīs Konvencijas darbības jomā un kurus izdarījuši nevalstiskā sektora dalībnieki, un sodītu tos par šiem vardarbības aktiem, un atlīdzinātu upuriem nodarīto kaitējumu.
\n
6. pantsDzimumu līdztiesības
\n
principam atbilstoša politika Konvencijas dalībvalstis apņemas ievērot dzimumu līdztiesības aspektu, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus un novērtējot to ietekmi, un veicināt un efektīvi īstenot sieviešu un vīriešu līdztiesības politiku un sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanas politiku.
\n
II nodaļa. Saskaņota politika un
\n
datu vākšana
\n
7. pantsVispusīga un saskaņota
\n
politika 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieņemtu un īstenotu efektīvu, vispusīgu un saskaņotu valsts politiku, kura ietver visus attiecīgos pasākumus, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas šī Konvencija, un vispusīgi reaģētu uz vardarbību pret sievietēm.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai pirmajā daļā minētā politika paredzētu, ka pats galvenais visos šajos pasākumos ir vardarbības upuru tiesības, un lai tā tiktu īstenota, efektīvi sadarbojoties visām attiecīgajām institūcijām, iestādēm un organizācijām.
\n
3.Pasākumos, kas tiek veikti saskaņā ar šo pantu, atbilstošos gadījumos iesaistās visi attiecīgie dalībnieki, piemēram, valsts iestādes, valstu, reģionu un vietējie parlamenti un iestādes, valstu cilvēktiesību institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.
\n
8. pantsFinanšu resursi
\n
Konvencijas dalībvalstis piešķir atbilstošus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai pienācīgi īstenotu - tostarp nevalstisko un pilsoniskās sabiedrības izstrādāto - saskaņoto politiku, pasākumus un programmas, kas paredzēti, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija.
\n
9. pantsNevalstiskās organizācijas
\n
un pilsoniskā sabiedrība Konvencijas dalībvalstis visos līmeņos atzīst, veicina un atbalsta to attiecīgo nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības darbību, kura aktīvi apkaro vardarbību pret sievietēm, un izveido efektīvu sadarbību ar šim organizācijām.
\n
10. pantsKoordinējošā iestāde
\n
1.Konvencijas dalībvalstis norāda vai izveido vienu vai vairākas oficiālas iestādes, kas atbild par tās politikas un pasākumu saskaņošanu, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuri paredzēti, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas šī Konvencija. Šīs iestādes koordinē 11. pantā minēto datu vākšanu, analizē un izplata iegūtos rezultātus.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai iestādes, kuras norādītas vai izveidotas saskaņā ar šo pantu, saņemtu vispārēju informāciju par pasākumiem, kas veikti atbilstoši VIII nodaļai.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai iestādes, kuras norādītas vai izveidotas saskaņā ar šo pantu, varētu tieši sazināties un nostiprināt saikni ar citu Konvencijas dalībvalstu attiecīgajām iestādēm.
\n
11. pantsDatu vākšana un
\n
izpēte 1. Lai īstenotu šo Konvenciju, tās dalībvalstis apņemas:
\n
a)regulāri vākt attiecīgus grupētus statistikas datus par gadījumiem, kad notikusi jebkāda vardarbība, uz ko attiecas šī Konvencija;
\n
b)atbalstīt tādas vardarbības izpēti, uz ko attiecas šī Konvencija, un šī izpēte tiek veikta, lai noskaidrotu minētās vardarbības galvenos cēloņus un sekas, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu, kā arī to pasākumu efektivitāti, kuri veikti, lai īstenotu šo Konvenciju.
\n
2.Puses aktīvi cenšas veikt regulāras sabiedrības aptaujas, lai novērtētu jebkādas tādas vardarbības izplatību un tendences, uz ko attiecas šī Konvencija.
\n
3.Lai veicinātu starptautisku sadarbību un sekmētu starptautisko salīdzinošo novērtēšanu, Konvencijas dalībvalstis nodrošina šīs Konvencijas 66. pantā minēto ekspertu grupu ar informāciju, kas iegūta atbilstoši šim pantam.
\n
4.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar šo pantu iegūtā informācija būtu pieejama sabiedrībai.
\n
III nodaļa. Novēršana
\n
12. pantsVispārējie pienākumi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija un kuru izdarījusi fiziska vai juridiska persona.
\n
3.Atbilstoši šai nodaļai pieņemtajos normatīvajos aktos un veiktajos pasākumos tiek ņemtas vērā un risinātas to personu īpašās vajadzības, kas konkrētu apstākļu dēļ kļuvušas viegli ievainojamas, un pašas svarīgākās šajos normatīvajos aktos un pasākumos ir visu vardarbības upuru cilvēktiesības.
\n
4.Konvencijas dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai mudinātu visus sabiedrības locekļus, īpaši vīriešus un zēnus, aktīvi sniegt savu ieguldījumu, lai novērstu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas šī Konvencija.
\n
5.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais \"gods\" netiek uzskatīti par attaisnojumu nekādiem vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
\n
6.Konvencijas dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai atbalstītu programmas un pasākumus sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanai.
\n
13. pantsIzpratnes veidošana
\n
1.Konvencijas dalībvalstis visos līmeņos regulāri veicina vai vada izpratnes veidošanas kampaņas vai programmas, tostarp sadarbībā ar valsts cilvēktiesību institūcijām un iestādēm, kas veicina līdztiesību, pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām, attiecīgos gadījumos īpaši ar sieviešu organizācijām, lai vairotu sabiedrības informētību un izpratni par dažādajām izpausmēm, kuras piemīt jebkādai vardarbībai, uz ko attiecas šī konvencija, par tās sekām attiecībā uz bērniem un nepieciešamību novērst šādu vardarbību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai sabiedrība tiktu plaši informēta par pasākumiem, kas pieejami tādu vardarbības aktu novēršanai, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
\n
14. pantsIzglītība
\n
1.Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pirmajā daļā minēto principu ieviešanu veicinātu ikdienējās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras un atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos.
\n
15. pantsAttiecīgo profesiju
\n
pārstāvju apmācība 1. Konvencijas dalībvalstis nodrošina vai pastiprina apmācību, kas paredzēta attiecīgo profesiju pārstāvjiem, kuri strādā ar tādas vardarbības upuriem vai vardarbības izdarītājiem, uz kuru attiecas šī Konvencija, par šādas vardarbības novēršanu un atklāšanu, sieviešu un vīriešu līdztiesību, vardarbības upuru vajadzībām un tiesībām un to, kā novērst sekundāru viktimizāciju.
\n
2.Lai varētu vispusīgi un atbilstoši vadīt vērtēšanas procedūras tādas vardarbības gadījumos, uz kuru attiecas šī Konvencija, Konvencijas dalībvalstis sekmē to, lai pirmajā daļā minētajā apmācībā tiktu iekļauta apmācība par saskaņotu daudzu institūciju sadarbību.
\n
16. pantsPreventīvā iesaistīšanās
\n
un rehabilitācijas programmas 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu vai atbalstītu programmas, kuras vērstas uz vardarbības ģimenē izdarītāju izglītošanu par nevardarbīgu uzvedību personu savstarpējās attiecībās, lai novērstu turpmāko vardarbību un mainītu vardarbīgu uzvedību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu vai atbalstītu tādas rehabilitācijas programmas, kuru mērķis ir atturēt vardarbības izdarītājus, jo īpaši dzimumnoziegumu izdarītājus, no vardarbības atkārtotas izdarīšanas.
\n
3.Pieņemot normatīvos aktus vai veicot citus pasākumus, kas minēti pirmajā un otrajā daļā, Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai vardarbības upuriem pirmām kārtām tiktu garantēta drošība, atbalsts un cilvēktiesības un lai attiecīgos gadījumos šīs programmas tiktu izveidotas un īstenotas ciešā kopsakarībā ar specializētiem atbalsta pakalpojumiem vardarbības upuriem.
\n
17. pantsPrivātā sektora un
\n
plašsaziņas līdzekļu līdzdalība 1. Konvencijas dalībvalstis mudina privāto sektoru, informācijas un sakaru tehnoloģiju sektoru un plašsaziņas līdzekļus, pienācīgi ņemot vērā vārda brīvību un to neatkarību, piedalīties politikas izstrādē un īstenošanā un sagatavot vadlīnijas un pašregulatīvas normas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un palielinātu viņu cieņas respektēšanu.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis sadarbībā ar privātā sektora dalībniekiem attīsta un veicina bērnu, vecāku un pedagogu prasmi rīkoties informācijas un saziņas vidē, kurā ir pieejami seksuāla un vardarbīga satura materiāli, kuri ir pazemojoši un kuri var būt kaitīgi.
\n
IV nodaļa. Aizsardzība un
\n
atbalsts
\n
18. pantsVispārējie pienākumi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu visus vardarbības upurus no jebkādiem turpmākiem vardarbības aktiem.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu to, ka ir atbilstoši mehānismi, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, tostarp tiesu varas iestādēm, prokuroriem, tiesībaizsardzības institūcijām, vietējām un reģionālām pašvaldībām, kā arī nevalstiskām organizācijām un citām attiecīgām organizācijām un subjektiem, aizsargājot un atbalstot vardarbības upurus un lieciniekus no jebkādas vardarbības, uz kuru attiecas šī Konvencija, tostarp nosūtot tos pie vispārējo un specializēto atbalsta pakalpojumu sniedzējiem, kas minēti šīs Konvencijas 20. un 22.pantā.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka normatīvajiem aktiem un veiktajiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo nodaļu:
\n
-pamatā ir dzimumu līdztiesības principam atbilstoša izpratne par to, kas ir vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, un ir vērsti uz vardarbības upuru cilvēktiesībām un drošību;
\n
-pamatā ir saskaņota pieeja, atbilstoši kurai tiek ņemtas vērā attiecības starp vardarbības upuriem, vardarbības izdarītājiem, bērniem un to plašāku sociālo vidi;
\n
-radīti, lai izvairītos no sekundāras viktimizācijas;
\n
-ir vērsti uz to sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu un ekonomisko patstāvību, kuras kļuvušas par vardarbības upuriem;
\n
-attiecīgos gadījumos ļauj vairākiem aizsardzības un atbalsta pakalpojumu sniedzējiem atrasties vienās un tajās pašās telpās;
\n
-ņem vērā viegli ievainojamo personu, tostarp no vardarbības cietušo bērnu, īpašās vajadzības, un ir tām pieejami.
\n
4.Minētie pakalpojumi tiek sniegti neatkarīgi no tā, vai vardarbības upuri ir gatavi apsūdzības izvirzīšanai vai liecību sniegšanai pret vardarbības izdarītāju.
\n
5.Konvencijas dalībvalstis atbilstoši savām saistībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veic attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu konsulāro aizsardzību un jebkādu citu aizsardzību saviem pilsoņiem un citiem vardarbības upuriem, kam ir tiesības uz šādu aizsardzību.
\n
19. pantsInformācija
\n
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu to, ka vardarbības upuri laikus saņem atbilstošu informāciju par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem un tiesiskajiem pasākumiem viņiem saprotamā valodā.
\n
20. pantsVispārējie atbalsta
\n
pakalpojumi 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu vardarbības upuriem piekļuvi pakalpojumiem, kuri sekmē viņu atgūšanos no vardarbības. Šo pasākumu vidū atkarībā no vajadzības ir juridiskas un psiholoģiskas konsultācijas, finansiālā palīdzība, kā arī pajumtes, izglītības, apmācības un palīdzības darba meklējumos sniegšana.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem ir pieejami veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi, un to, ka ir atbilstoši resursi šo pakalpojumu sniegšanai un attiecīgo profesiju pārstāvji ir apmācīti sniegt palīdzību vardarbības upuriem un nosūtīt viņus pie tiem atbilstošu pakalpojumu sniedzējiem.
\n
21. pantsPalīdzība
\n
individuālo/kolektīvo sūdzību iesniegšanā Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, lai vardarbības upuriem būtu informācija par spēkā esošajiem reģionālajiem un starptautiskajiem individuālo/kolektīvo sūdzību mehānismiem un nodrošināta piekļuve tiem. Konvencijas dalībvalstis veicina korektas un kompetentas palīdzības nodrošināšanu vardarbības upuriem šādu sūdzību iesniegšanā.
\n
22. pantsSpecializētie atbalsta
\n
pakalpojumi 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atbilstoši iedzīvotāju teritoriālajam sadalījumam nodrošinātu vai organizētu tūlītējus, īstermiņa un ilgtermiņa specializētos atbalsta pakalpojumus visiem upuriem, kas cietuši kādā no vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis visām sievietēm, kas cietušas no vardarbības, un viņu bērniem nodrošina vai organizē specializētus sievietēm paredzētus atbalsta pakalpojumus.
\n
23. pantsPatversmes
\n
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi pietiekama skaita atbilstošu un viegli pieejamu patversmju izveidošanai, lai nodrošinātu upuriem drošu patvērumu un proaktīvi sadarbotos ar upuriem, jo īpaši sievietēm un viņu bērniem.
\n
24. pantsPalīdzības tālruņu
\n
līnijas Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu valsts mēroga diennakts (24/7) bezmaksas palīdzības tālruņu līnijas, kuras paredzētas, lai konfidenciāli vai pienācīgi ievērojot zvanītāju anonimitāti, sniegtu viņiem konsultācijas saistībā ar jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija.
\n
25. pantsAtbalsts seksuālās
\n
vardarbības upuriem Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka tiek izveidots pietiekams skaits atbilstošu, viegli pieejamu palīdzības centru izvarošanas un seksuālās vardarbības upuriem, kuros šiem seksuālās vardarbības upuriem ir pieejama medicīniskā apskate un tiesu ekspertīze un tiek sniegts atbalsts saistībā ar gūto traumu un konsultācijas.
\n
26. pantsAizsardzība un atbalsts
\n
bērniem, kas ir liecinieki 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka, sniedzot aizsardzību un atbalsta pakalpojumus vardarbības upuriem, pienācīgi tiktu ņemtas vērā visu to bērnu tiesības un vajadzības, kuri bijuši liecinieki jebkādai vardarbībai, uz ko attiecas šī Konvencija.
\n
2.To pasākumu vidū, kas veicami atbilstoši šim pantam, ir vecumam atbilstošas psihosociālas konsultācijas bērniem, kas bijuši liecinieki jebkādai vardarbībai, uz kuru attiecas šī Konvencija, un, veicot šos pasākumus, pienācīgi tiek ņemtas vērā bērna labākās intereses.
\n
27. pantsZiņošana
\n
Konvencijas dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai mudinātu ikvienu personu, kas bijusi par liecinieku tādu vardarbības aktu izdarīšanai, uz kuru attiecas šī Konvencija, vai kam ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šāds akts var tikt izdarīts vai ka var tikt izdarīti atkārtoti vardarbības akti, ziņot par to kompetentām organizācijām vai iestādēm.
\n
28. pantsAttiecīgo profesiju
\n
pārstāvju ziņojumi Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka konfidencialitātes noteikumi, kas konkrētiem attiecīgo profesiju pārstāvjiem jāievēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atbilstošos apstākļos neliedz viņiem ziņot kompetentajām organizācijām vai iestādēm, ja tiem ir pamatots iemesls uzskatīt, ka ir izdarīts tāds smags vardarbības akts, uz kuru attiecas šī Konvencija, vai ka ir gaidāmi atkārtoti smagi vardarbības akti.
\n
V nodaļa. Materiālās tiesības
\n
29. pantsCivillietas un tiesiskās
\n
aizsardzības līdzekļi 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai vardarbības upurus nodrošinātu ar atbilstošiem civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret vardarbības izdarītāju.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai saskaņā ar vispārējiem starptautisko tiesību principiem vardarbības upurus nodrošinātu ar atbilstošiem civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret valsts iestādēm, kuras nav pildījušas savu pienākumu veikt vajadzīgos preventīvos vai aizsardzības pasākumus saskaņā ar savām pilnvarām.
\n
30. pantsKompensācija
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem ir tiesības prasīt kompensāciju no vardarbības izdarītājiem par jebkuru no šajā Konvencijā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
\n
2.Valsts piešķir atbilstošu kompensāciju visiem, kuriem nodarīti smagi miesas bojājumi vai radīti veselības traucējumi, tādā apmērā, ko nesedz kaitējuma atlīdzība, kura saņemta no citiem avotiem, piemēram, no vardarbības izdarītāja, apdrošinātāja vai valsts finansētiem medicīniskās un sociālās palīdzības dienestiem. Minētais neliedz Konvencijas dalībvalstīm regresa kārtībā prasīt samaksāto kompensāciju no vardarbības izdarītāja ar nosacījumu, ka tiek pienācīgi ievērota vardarbības upura drošība.
\n
3.Pasākumi, kas veikti atbilstoši otrajai daļai, nodrošina to, ka kompensācija tiek piešķirta saprātīgā termiņā.
\n
31. pantsAizgādība, saskarsmes
\n
tiesības un drošība 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka, lemjot par bērnu aizgādību un saskarsmes tiesībām, tiktu ņemti vērā vardarbības gadījumi, uz kuriem attiecas šī Konvencija.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka, izmantojot saskarsmes tiesības un aizgādības tiesības, netiek apdraudētas vardarbības upura vai bērnu tiesības un drošība.
\n
32. pantsPiespiedu laulību
\n
civiltiesiskās sekas Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu iespēju apstrīdēt, anulēt vai šķirt piespiedu laulības, neuzliekot vardarbības upurim pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu.
\n
33. pantsPsiholoģiskā
\n
vardarbība Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta tīša rīcība, ar kuru, izmantojot piespiešanu vai draudus, nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei.
\n
34. pantsVajāšana
\n
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta tāda tīša rīcība, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību.
\n
35. pantsFiziskā vardarbība
\n
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmiem tiek atzīti tīši fiziskās vardarbības akti, kuri vērsti pret citu personu.
\n
36. pants
\n
Seksuālā vardarbība, tostarp izvarošana 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības:
\n
a)vagināla, anāla vai orāla seksuāla penetrācija citas personas ķermenī, kas notiek bez šīs personas piekrišanas, izmantojot jebkuru ķermeņa daļu vai priekšmetu;
\n
b)cita veida seksuālas darbības ar personu, kas notiek bez šīs personas piekrišanas;
\n
c)citas personas piespiešana veikt seksuālas darbības ar trešo personu bez personas piekrišanas.
\n
2.Piekrišanai jābūt brīvprātīgai, paužot personas brīvu gribu, ko novērtē atbilstoši konkrētajiem apstākļiem.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka pirmās daļas noteikumi attiecas arī uz aktiem, kuri izdarīti ar bijušo vai esošo laulāto vai partneri, kā to nosaka valsts tiesību akti.
\n
37. pantsPiespiedu laulības
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta pieaugušā vai bērna tīša piespiešana noslēgt laulību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta pieaugušā vai bērna tīša aizvilināšana no tās Konvencijas dalībvalsts vai valsts teritorijas, kurā tas dzīvo, uz citas Konvencijas dalībvalsts vai valsts teritoriju, lai piespiestu šo pieaugušo vai bērnu noslēgt laulību.
\n
38. pantsSieviešu dzimumorgānu
\n
kropļošana Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības:
\n
a)sieviešu labia majora, labia minora vai clitoris pilnīga vai daļēja izgriešana, infibulācija vai citāda kropļošana;
\n
b)sievietes piespiešana vai atvešana, lai veiktu jebkuru no
\n
a)punktā minētajām darbībām;
\n
c)meitenes pamudināšana, piespiešana vai atvešana, lai veiktu jebkuru no a) punktā minētajām darbībām.
\n
39. pantsPiespiedu aborts un
\n
piespiedu sterilizācija Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības:
\n
a)aborta izdarīšana sievietei, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana;
\n
b)tādas ķirurģiskas iejaukšanās izdarīšana, kuras mērķis vai sekas ir sievietes dabisko reproduktīvo spēju pārtraukšana, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana vai viņa neizprot šo procedūru.
\n
40. pantsSeksuāla rakstura
\n
aizskārums Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide.
\n
41. pantsPalīdzība vai
\n
atbalstīšana un mēģinājums 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atzītu par noziedzīgu nodarījumu tīšu palīdzību vai atbalstīšanu tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kuri noteikti šīs Konvencijas 33., 34., 35., 36., 37.pantā, 38.panta a) punktā un 39.pantā.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atzītu par noziedzīgiem nodarījumiem tīšus mēģinājumus izdarīt noziedzīgos nodarījumus, kuri noteikti šīs Konvencijas 35., 36., 37.pantā, 38.panta a) punktā un 39.pantā.
\n
42. pantsNepieņemams noziegumu
\n
attaisnojums, tostarp tādu noziegumu attaisnojums, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto \"godu\"
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka kriminālprocesos, kuri ierosināti pēc jebkura tāda vardarbības akta izdarīšanas, uz ko attiecas šī Konvencija, par attaisnojumu šādu aktu izdarīšanai netiek uzskatīta kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais \"gods\". Minētais jo īpaši attiecas uz apgalvojumiem, ka vardarbības upuris ir pārkāpis kultūras, reliģijas, sociālās vai tradicionālās normas vai paražas attiecībā uz pienācīgu uzvedību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka tad, ja kāda persona uzkūda bērnu izdarīt kādu no pirmajā daļā minētajiem aktiem, tas nemazina šīs personas kriminālatbildību par izdarītajiem aktiem.
\n
43. pantsNoziedzīgu nodarījumu
\n
attiecināšana Noziedzīgie nodarījumi, kas noteikti šajā Konvencijā, ir noziedzīgi nodarījumi neatkarīgi no tā, kādas ir vardarbības upura un vardarbības izdarītāja attiecības.
\n
44. pantsJurisdikcija
\n
1.Ikviena Konvencijas dalībvalsts pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz visiem šajā Konvencijā noteiktajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja šie noziedzīgie nodarījumi izdarīti:
\n
a)tās teritorijā vai
\n
b)uz kuģa, kura karoga valsts tā ir, vai
\n
c)uz gaisa kuģa, kas reģistrēts saskaņā ar tās tiesību aktiem, vai
\n
d)tad, ja to izdarījis tās pilsonis, vai
\n
e)tad, ja to izdarījusi persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis cenšas pieņemt normatīvos aktus vai veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz jebkuru šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu, ja šis noziedzīgais nodarījums izdarīts pret kādu šīs Konvencijas dalībvalsts pilsoni vai personu, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Konvencijas dalībvalsts teritorijā.
\n
3.Lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas 36., 37., 38. un 39.pantā, Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka Konvencijas dalībvalstu jurisdikcija nav atkarīga no tā, vai šie nodarījumi atzīti par krimināli sodāmiem teritorijā, kurā tie izdarīti.
\n
4.Lai veiktu kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas 36., 37., 38. un 39.pantā, Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka Konvencijas dalībvalstu jurisdikcija attiecībā uz pirmās daļas d) un e) punktu nav atkarīga no nosacījuma, ka kriminālvajāšanu var veikt tikai tad, ja saņemts vardarbības upura ziņojums vai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas valsts sniegusi informāciju.
\n
5.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šajā Konvencijā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tādos gadījumos, kad iespējamais vardarbības izdarītājs atrodas šo Konvencijas dalībvalstu teritorijā un kad viņu nevar izdot citai Konvencijas dalībvalstij vienīgi viņa pilsonības dēļ.
\n
6.Ja iespējamais noziedzīgais nodarījums, kas noteikts šajā Konvencijā, ir vairāku Konvencijas dalībvalstu jurisdikcijā, tad iesaistītās Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumos savstarpēji apspriežas, lai noteiktu vispiemērotāko jurisdikciju kriminālvajāšanas veikšanai.
\n
7.Neskarot starptautisko tiesību vispārējos noteikumus, šī Konvencija pieļauj ikvienu kriminālo jurisdikciju, ko īsteno Konvencijas dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
\n
45. pantsSods un pasākumi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par šajā Konvencijā noteiktajiem nodarījumiem, ņemot vērā to smagumu, tiek piemērots efektīvs, samērīgs un preventīvs sods. Šāds sods attiecīgos gadījumos var būt brīvības atņemšana, kas var būt pamats izdošanai.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis attiecībā uz vardarbības izdarītāju var veikt arī citus pasākumus, piemēram:
\n
-uzraudzīt vai kontrolēt notiesātās personas;
\n
-pārtraukt vai atņemt vecākam aizgādības tiesības, ja citādi nav iespējams garantēt bērna labākās intereses, tostarp, iespējams, vardarbības upura drošību.
\n
46. pantsAtbildību pastiprinoši
\n
apstākļi Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai turpmāk minētie apstākļi, ja vien tie neveido izdarītā noziedzīgā nodarījuma sastāvu, saskaņā ar valsts tiesību aktu attiecīgajiem noteikumiem var tikt atzīti par atbildību pastiprinošiem apstākļiem, nosakot sodu par šajā Konvencijā minētajiem nodarījumiem:
\n
a)noziedzīgais nodarījums izdarīts pret bijušo vai esošo laulāto vai partneri, kā to nosaka valsts tiesību akti, to izdarījis ģimenes loceklis, persona, kas dzīvo kopā ar vardarbības upuri, vai persona, kura ļaunprātīgi izmantojusi savu varu;
\n
b)noziedzīgais nodarījums vai līdzīgi nodarījumi izdarīti atkārtoti;
\n
c)noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, kura ir neaizsargāta īpašu apstākļu dēļ;
\n
d)noziedzīgais nodarījums izdarīts pret bērnu vai tā klātbūtnē;
\n
e)noziedzīgo nodarījumu kopīgi izdarījušas divas vai vairākas personas;
\n
f)noziedzīgais nodarījums, pirms kura vai kura laikā notikusi vardarbība;
\n
g)noziedzīgais nodarījums izdarīts, izmantojot ieroci vai draudot to izmantot;
\n
h)noziedzīgā nodarījuma dēļ vardarbības upuris cietis no smaga fiziska vai psiholoģiska kaitējuma;
\n
i)vardarbības izdarītājs agrāk bijis notiesāts par līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.
\n
47. pantsCitas Konvencijas
\n
dalībvalsts piespriests sods Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu iespēju, nosakot sodu, ņemt vērā citas Konvencijas dalībvalsts piespriesto sodu par šajā Konvencijā noteiktajiem nodarījumiem.
\n
48. pantsObligātu alternatīvu
\n
strīdu izšķiršanas procesu vai notiesāšanas veidu aizliegums 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai attiecībā uz jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija, aizliegtu obligātus alternatīvus strīdu izšķiršanas procesus, tostarp mediāciju un samierināšanu.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumos, kad tiek piespriests naudas sods, pienācīgi tiek ņemta vērā vardarbības izdarītāja spēja uzņemties finansiālās saistības pret vardarbības upuri.
\n
VI nodaļa. Izmeklēšana,
\n
kriminālvajāšana, procesuālās tiesības un aizsardzības pasākumi
\n
49. pantsVispārējie pienākumi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka izmeklēšana un tiesvedība attiecībā uz jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija, notiktu bez nepamatotas vilcināšanās, tomēr visos kriminālprocesa posmos ievērojot vardarbības upura tiesības.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai saskaņā ar cilvēktiesību pamatprincipiem un ņemot vērā dzimumu līdztiesības principam atbilstošu izpratni par vardarbību, nodrošinātu šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tiem.
\n
50. pants
\n
Tūlītēja reakcija, novēršana un aizsardzība 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka atbildīgās tiesībaizsardzības institūcijas nekavējoties pienācīgi reaģē uz jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija, sniedzot vardarbības upuriem atbilstošu un tūlītēju aizsardzību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka atbildīgās tiesībaizsardzības institūcijas nekavējoties pienācīgi novērš jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija, un aizsargā pret šādu vardarbību, tostarp, izmantojot preventīvus operatīvos pasākumus un vācot pierādījumus.
\n
51. pantsRiska novērtēšana un
\n
riska vadība 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visas attiecīgās iestādes novērtē mirstības risku, situācijas nopietnību un atkārtotas vardarbības risku, lai vadītu šo risku un vajadzības gadījumā nodrošinātu saskaņotu drošību un atbalstu.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka, veicot pirmajā daļā minēto novērtējumu, visos izmeklēšanas un aizsardzības pasākumu piemērošanas posmos pienācīgi tiek ņemts vērā fakts, ka vardarbības izdarītājiem, kas izdarījuši kādu no tādas vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija, pieder vai ir pieejami šaujamieroči.
\n
52. pantsĀrkārtas aizliegums
\n
tuvoties tūlīt pēc vardarbības akta Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka kompetentajām iestādēm tiek piešķirtas pilnvaras tieša apdraudējuma gadījumā likt vardarbības ģimenē izdarītājam uz pietiekami ilgu laiku atstāt vardarbības upura vai apdraudētās personas dzīvesvietu un aizliegt vardarbības izdarītājam ieiet vardarbības upura vai apdraudētās personas dzīvesvietā vai sazināties ar to. Pieņemot normatīvos aktus un veicot pasākumus saskaņā ar šo pantu, priekšroka tiek dota vardarbības upuru un apdraudēto personu drošībai.
\n
53. pantsIerobežojoši rīkojumi vai
\n
aizsardzības rīkojumi 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visiem tādas vardarbības upuriem, uz kuru attiecas šī Konvencija, ir pieejami atbilstoši ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka pirmajā daļā minētie ierobežojošie rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi:
\n
-ir izmantojami tūlītējai aizsardzībai un neuzliek vardarbības upurim pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu;
\n
-tiek izdoti uz noteiktu periodu vai līdz to grozīšanai vai atcelšanai;
\n
-vajadzības gadījumā tiek izdoti ex parte un stājas spēkā uzreiz;
\n
-ir izmantojami neatkarīgi no citiem tiesas procesiem vai papildus tiem;
\n
-tos atļauts iesniegt tiesas procesā, kas notiek pēc to izdošanas.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumos, kad tiek pārkāpti atbilstoši pirmajai daļai izdotie ierobežojošie rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi, tiek piemēroti efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi vai citas tiesiskas sankcijas.
\n
54. pantsIzmeklēšana un
\n
pierādījumi Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visos civilprocesos un kriminālprocesos pierādījumi saistībā ar vardarbības upura seksuālo pagātni un uzvedību ir pieņemami vienīgi tad, ja tie ir svarīgi un vajadzīgi.
\n
55. pantsEx parte un ex
\n
officio tiesvedība 1. Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka to noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana, kas konstatēti saskaņā ar šīs Konvencijas 35., 36., 37., 38. un 39.pantu, un kriminālvajāšana par tiem nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības gadījumos, kad nodarījums pilnīgi vai daļēji izdarīts Konvencijas dalībvalsts teritorijā, un ka tiesvedību var turpināt pat tad, ja vardarbības upuris atsaucis savu liecību vai sūdzību.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai saskaņā ar savos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem valsts un nevalstiskajām organizācijām un konsultantiem vardarbības ģimenē jautājumos nodrošinātu iespēju pēc vardarbības upuru lūguma tiem palīdzēt un/vai tos atbalstīt izmeklēšanas un tiesvedības laikā attiecībā uz nodarījumiem, kuri noteikti šajā Konvencijā.
\n
56. pantsAizsardzības pasākumi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai visos izmeklēšanas un tiesvedības posmos aizsargātu vardarbības upuru tiesības un intereses, tostarp īpašās vajadzības, kādas tiem ir liecinieku statusā:
\n
a)nodrošinot to, lai viņi, kā arī viņu ģimenes locekļi un liecinieki būtu pasargāti no iebiedēšanas, atriebības un atkārtotas viktimizācijas;
\n
b)nodrošinot to, ka vardarbības upuri ir informēti, - vismaz tajos gadījumos, kad vardarbības upuri un viņu ģimenes locekļi varētu tikt apdraudēti -, ja vardarbības izdarītājs izbēg vai tiek īslaicīgi vai pavisam atbrīvots;
\n
c)saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem informējot tos par viņu tiesībām un viņu rīcībā esošajiem pakalpojumiem, un viņu sūdzību izskatīšanas rezultātiem, apsūdzības uzturēšanu, izmeklēšanas vai tiesvedības vispārējo virzību un viņu nozīmi tajā, kā arī viņu lietas iznākumu;
\n
d)atbilstoši valsts tiesību aktu procesuālajām normām dodot vardarbības upuriem iespēju tikt uzklausītiem, sniegt pierādījumus un tieši vai ar starpnieku palīdzību darīt zināmus savus uzskatus, vajadzības un bažas un nodrošinot to, ka tie tiek ņemti vērā;
\n
e)sniedzot vardarbības upuriem piemērotus atbalsta pakalpojumus, lai viņu tiesības un intereses tiktu pienācīgi aizstāvētas un ņemtas vērā;
\n
f)nodrošinot tādu pasākumu veikšanu, kas aizsargā vardarbības upura konfidencialitāti un tēlu;
\n
g)ja iespējams, nodrošinot iespēju izvairīties no vardarbības upura un vardarbības izdarītāja saskares tiesas un tiesībaizsardzības institūciju telpās;
\n
h)nodrošinot vardarbības upurus ar neatkarīgiem un kompetentiem tulkiem gadījumos, kad vardarbības upuri ir puses tiesvedībā vai iesniedz pierādījumus;
\n
i)saskaņā ar savu valsts tiesību aktu noteikumiem nodrošinot vardarbības upuriem iespēju sniegt liecību, neatrodoties tiesas zālē, vai vismaz tādos apstākļos, kad tiesas zālē neatrodas par vardarbības izdarītāju uzskatītā persona, šim nolūkam, ja tas iespējams, izmantojot atbilstošas sakaru tehnoloģijas.
\n
2.No vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē cietušam bērnam un bērnam, kas bijis liecinieks šādai vardarbībai, attiecīgos gadījumos tiek nodrošināti īpaši aizsardzības pasākumi, ņemot vērā bērna labākās intereses.
\n
57. pantsJuridiskā palīdzība
\n
Konvencijas dalībvalstis saskaņā ar savu valsts tiesību aktu noteikumiem nodrošina tiesības uz juridisko atbalstu un bezmaksas juridisko palīdzību vardarbības upuriem
\n
58. pantsNoilgums
\n
Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka noilguma iestāšanās periods tiesas procesa ierosināšanai par noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri noteikti šīs Konvencijas 36., 37., 38. un 39.pantā, ir pietiekami ilgs, lai varētu efektīvi uzsākt tiesvedību, kad cietušais ir sasniedzis pilngadību, un ka šis periods ir samērīgs ar konkrētā nodarījuma smagumu.
\n
VII nodaļa. Migrācija un
\n
patvērums
\n
59. pantsUzturēšanās statuss
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no uzturēšanās statusa, kāds ir viņa laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti, gadījumos, kad tiek šķirta viņu laulība vai izbeigtas partnerattiecības un kad viņu apstākļi ir īpaši smagi, pēc viņu lūguma tiek piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja neatkarīgi no laulības vai partnerattiecību ilguma. Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz valsts tiesību akti.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu vardarbības upuriem iespēju panākt to izraidīšanas procesu pārtraukšanu, kuri uzsākti saistībā ar uzturēšanās statusu, kas atkarīgs no uzturēšanās statusa, kāds ir viņa laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti, lai viņi varētu lūgt patstāvīgu uzturēšanās atļauju.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis izsniedz atjaunojamu uzturēšanās atļauju vardarbības upuriem vienā no diviem minētajiem gadījumiem vai abos minētajos gadījumos:
\n
a)ja kompetentā iestāde uzskata, ka viņiem jāpaliek viņu stāvokļa dēļ;
\n
b)ja kompetentā iestāde uzskata, ka viņiem jāpaliek, lai sadarbotos ar kompetentajām iestādēm izmeklēšanas vai kriminālprocesa laikā.
\n
4.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai piespiedu laulību upuriem, kuri aizvesti uz citu valsti, lai tur noslēgtu laulību, un kuri tāpēc zaudējuši savu uzturēšanās statusu savas pastāvīgās dzīvesvietas valstī, nodrošinātu iespēju atgūt šo statusu.
\n
60. pantsPatvēruma pieteikumi ar
\n
dzimumu saistītas vardarbības dēļ 1. Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm var tikt atzīta par vajāšanu 1951.gada Konvencijas par bēgļa statusu pirmās daļas A punkta 2) apakšpunkta izpratnē un par būtisku kaitējumu, kas ir pamats papildu aizsardzībai.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka, interpretējot ikvienu Konvencijā minēto pamatu, tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips un ka tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv bažas par vajāšanu viena vai vairāku pamatu dēļ, pieteikuma iesniedzējam piešķir bēgļa statusu saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem.
\n
3.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu dzimumu līdztiesības principam atbilstošas reģistrācijas procedūras un atbalsta pakalpojumus patvēruma meklētājiem, kā arī dzimumu līdztiesības vadlīnijas un dzimumu līdztiesības principam atbilstošas patvēruma piešķiršanas procedūras, tostarp attiecībā uz bēgļa statusa konstatēšanu un pieteikumiem starptautiskas aizsardzības nodrošināšanai.
\n
61. pantsNeizraidīšana
\n
1.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai ievērotu neizraidīšanas principu saskaņā ar spēkā esošajām saistībām, kuras noteiktas starptautisko tiesību aktos.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka upuri, kuri cietuši no vardarbības pret sievietēm un kuriem vajadzīga aizsardzība, neatkarīgi no viņu statusa vai uzturēšanās nekādos apstākļos netiek izraidīti uz valsti, kur būtu apdraudēta viņu dzīvība vai kur viņi varētu tikt spīdzināti vai pret viņiem izturētos necilvēcīgi vai pazemojoši, vai viņi varētu tikt sodīti.
\n
VIII nodaļa. Starptautiskā
\n
sadarbība
\n
62. pantsVispārējie principi
\n
1.Konvencijas dalībvalstis saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un piemērojot attiecīgus starptautiskus un reģionālus civiltiesiskās un krimināltiesiskās sadarbības instrumentus, vienošanās, kas noslēgtas atbilstoši vienotiem vai savstarpējiem tiesību aktiem, un nacionālos tiesību aktus, cik vien iespējams plaši sadarbojas, lai:
\n
a)novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī Konvencija, un uzsākt kriminālvajāšanu par šādu vardarbību;
\n
b)aizsargātu vardarbības upurus un sniegtu tiem palīdzību;
\n
c)veiktu izmeklēšanu un vestu tiesvedību par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šajā Konvencijā;
\n
d)izpildītu attiecīgos Konvencijas dalībvalstu tiesu iestāžu pasludinātos spriedumus civillietās un krimināllietās, tostarp aizsardzības rīkojumus.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuri, kuri cietuši no noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti šajā Konvencijā un izdarīti tās Konvencijas dalībvalsts teritorijā, kurā vardarbības upuris nedzīvo, var iesniegt sūdzību savas dzīvesvietas valsts kompetentajām iestādēm.
\n
3.Ja Konvencijas dalībvalsts, kas sniedz savstarpēju tiesisko palīdzību citas šīs Konvencijas dalībvalsts krimināllietās un izpilda izraidīšanas rīkojumus vai tādus spriedumus civillietās vai krimināllietās, ko pieņēmusi cita šīs Konvencijas dalībvalsts, ar nosacījumu, ka starp šīm abām Konvencijas dalībvalstīm ir noslēgts līgums, saņem šādas juridiskās sadarbības lūgumu no Konvencijas dalībvalsts, ar kuru tā nav noslēgusi šādu līgumu, tā var uzskatīt šo Konvenciju par tiesisku pamatu savstarpējas tiesiskās palīdzības sniegšanai citas šīs Konvencijas dalībvalstis krimināllietās un tādu izraidīšanas rīkojumu vai spriedumu civillietās vai krimināllietās izpildīšanai, kurus pieņēmusi cita šīs Konvencijas dalībvalsts attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri noteikti šajā Konvencijā.
\n
4.Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumos cenšas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu integrēt palīdzības programmās, kas paredzētas trešo valstu attīstības veicināšanai, tostarp noslēdzot divpusējus un daudzpusējus nolīgumus ar trešām valstīm, lai veicinātu vardarbības upuru aizsardzību saskaņā ar 18. panta piekto daļu.
\n
63. pantsPasākumi, kas attiecas uz
\n
apdraudētajām personām Ja kādai Konvencijas dalībvalstij saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv tūlītējs risks personai kādas citas Konvencijas dalībvalsts teritorijā tikt pakļautai jebkādiem vardarbības aktiem, kuri minēti šīs Konvencijas 36., 37., 38. un 39.pantā, tad Konvencijas dalībvalsts, kurai ir šī informācija, tiek mudināta to uzreiz nodot minētajai citai Konvencijas dalībvalstij, lai tā varētu veikt atbilstošus aizsardzības pasākumus. Vajadzības gadījumā šī informācija ietver ziņas par spēkā esošajiem aizsardzības noteikumiem attiecībā uz apdraudēto personu.
\n
64. pantsInformācija
\n
1.Konvencijas dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, Konvencijas dalībvalstij, kas pieprasījumu iesniegusi, nekavējoties paziņo par to, kāds ir saskaņā ar šo nodaļu veiktās darbības iznākums. Konvencijas dalībvalsts, kas ir saņēmusi pieprasījumu, nekavējoties informē Konvencijas dalībvalsti, kas pieprasījumu iesniegusi, par visiem apstākļiem, kuru dēļ nav iespējams veikt prasīto darbību vai tās izpilde, iespējams, būtiski kavēsies.
\n
2.Konvencijas dalībvalsts atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem un bez iepriekšēja pieprasījuma var nosūtīt citai Konvencijas dalībvalstij informāciju, kas iegūta saistībā ar pašas veikto izmeklēšanu, ja tā uzskata, ka šādas informācijas atklāšana varētu palīdzēt Konvencijas dalībvalstij, kas minēto informāciju saņem, novērst noziedzīgus nodarījumus, kuri noteikti šajā Konvencijā, vai uzsākt vai veikt izmeklēšanu vai tiesvedību par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem vai ka tās dēļ minētā Konvencijas dalībvalsts saskaņā ar šo nodaļu varētu iesniegt sadarbības lūgumu.
\n
3.Konvencijas dalībvalsts, kas saņem jebkādu informāciju saskaņā ar otro daļu, nodod šo informāciju savām kompetentajām iestādēm, lai tās attiecīgā gadījumā varētu uzsākt tiesvedību vai ņemt vērā šo informāciju attiecīgajos civilprocesos vai kriminālprocesos.
\n
65. pantsDatu aizsardzība
\n
Personas datus glabā un izmanto atbilstoši saistībām, kuras Konvencijas dalībvalstis uzņēmušās saskaņā ar Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (ELS Nr.108).
\n
IX nodaļa. Uzraudzības mehānisms
\n
66. pantsEkspertu grupa cīņai ar
\n
vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē 1. Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (turpmāk tekstā - \"GREVIO\") uzrauga, kā Konvencijas dalībvalstis īsteno šo Konvenciju.
\n
2.GREVIO sastāvā ir vismaz 10 locekļi un ne vairāk kā 15 locekļi, un šo grupu veido, ņemot vērā dzimumu līdzsvaru un ģeogrāfisko līdzsvaru, kā arī daudznozaru kompetenci. Tās locekļus ievēl Konvencijas dalībvalstu izveidota komiteja no kandidātiem, kurus izvirzījušas Konvencijas dalībvalstis un kuri ir šo valstu pilsoņi, un kuru pilnvaru laiks ir četri gadi, un kurus var atkārtoti ievēlēt vienu reizi.
\n
3.Pirmo reizi 10 locekļus ievēl viena gada laikā pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā. Piecus papildu locekļus ievēl pēc 25. ratifikācijas vai pievienošanās.
\n
4.GREVIO locekļus ievēl, ievērojot šādus principus:
\n
a)tos izvēlas saskaņā ar pārredzamu procedūru no personām, kam ir augsta morālā stāja, kam ir atzīta kompetence šādās jomās
\n
-cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība, vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, palīdzība vardarbības upuriem un to aizsardzība - vai kas pierādījušas savu profesionālo pieredzi jomās, uz kurām attiecas šī Konvencija;
\n
b)no vienas un tās pašas valsts pilsoņiem izvēlas tikai vienu GREVIO locekli;
\n
c)viņi pārstāv galvenās tiesību sistēmas;
\n
d)viņi pārstāv attiecīgās atbildīgās personas un institūcijas, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;
\n
e)viņi rīkojas atbilstoši savām individuālajām spējām un ir neatkarīgi un objektīvi, veicot savas funkcijas, un efektīvi pilda savus pienākumus.
\n
5.GREVIO locekļu ievēlēšanas kārtību nosaka Eiropas Padomes Ministru komiteja, pēc konsultēšanās ar Konvencijas dalībvalstīm un to vienprātīgas piekrišanas saņemšanas, sešu mēnešu laikā pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās.
\n
6.GREVIO pieņem savu reglamentu.
\n
7.GREVIO locekļiem un to delegāciju locekļiem, kuras dodas valsts vizītēs, kā noteikts 68. panta devītajā un četrpadsmitajā daļā, ir šīs Konvencijas pielikumā noteiktās privilēģijas un imunitāte.
\n
67. pantsKonvencijas dalībvalstu
\n
komiteja 1. Konvencijas dalībvalstu komitejā ir šīs Konvencijas dalībvalstu pārstāvji.
\n
2.Konvencijas dalībvalstu komiteju sasauc Eiropas Padomes ģenerālsekretārs. Tās pirmā sanāksme notiek gada laikā pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās, un tās mērķis ir ievēlēt GREVIO locekļus. Pēc tam sanāksmes notiek pēc vienas trešdaļas Konvencijas dalībvalstu, Konvencijas dalībvalstu komitejas priekšsēdētāja vai ģenerālsekretāra lūguma.
\n
3.Konvencijas dalībvalstu komiteja pieņem savu reglamentu.
\n
68. pantsProcedūra
\n
1.Pamatojoties uz GREVIO sagatavotu anketu, Konvencijas dalībvalstis iesniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ziņojumu par normatīvajiem aktiem un citiem pasākumiem šīs Konvencijas noteikumu īstenošanai, lai to izskatītu GREVIO.
\n
2.GREVIO izskata šo ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar pirmo daļu, kopā ar attiecīgo Konvencijas dalībvalstu pārstāvjiem.
\n
3.Turpmākās vērtēšanas procedūras iedala posmos, kuru ilgumu nosaka GREVIO. Katra posma sākumā GREVIO izvēlas īpašus noteikumus, attiecībā uz kuriem jāveic vērtēšanas procedūra, un izsūta anketu.
\n
4.GREVIO nosaka atbilstošos līdzekļus šīs uzraudzības procedūras veikšanai. Tā var katram vērtēšanas posmam izstrādāt anketu, ko izmanto par pamatu, veicot vērtēšanas procedūru attiecībā uz Konvencijas dalībvalstu veikto Konvencijas īstenošanu. Šī anketa paredzēta visām Konvencijas dalībvalstīm.
\n
Konvencijas dalībvalstis sniedz atbildes uz šo anketu, kā arī uz citiem GREVIO informācijas pieprasījumiem.
\n
5.GREVIO var saņemt informāciju par šīs Konvencijas īstenošanu no nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības, kā arī no valstu cilvēktiesību aizsardzības institūcijām.
\n
6.GREVIO pienācīgi izvērtē pašreizējo informāciju, kas iegūstama no citiem reģionālo un starptautisko tiesību aktiem un organizācijām par jomām, uz kurām attiecas šī Konvencija.
\n
7.Izstrādājot anketu katram vērtēšanas posmam, GREVIO pienācīgi izvērtē pašreizējos Konvencijas dalībvalstu savāktos datus un veikto izpēti, kā noteikts šīs Konvencijas 11.pantā.
\n
8.GREVIO var saņemt informāciju par Konvencijas īstenošanu no Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra, Parlamentārās asamblejas un Eiropas Padomes attiecīgajām specializētajām institūcijām, kā arī struktūrām, kas izveidotas saskaņā ar citiem starptautisko tiesību aktiem. Šīm institūcijām iesniegtās sūdzības un to izskatīšanas rezultāti būs pieejami GREVIO.
\n
9.GREVIO sadarbībā ar valstu iestādēm un ar neatkarīgu nacionālo ekspertu palīdzību var papildus organizēt vizītes uz attiecīgajām valstīm, ja iegūtā informācija ir nepietiekama, vai četrpadsmitajā daļā paredzētajos gadījumos. Šo vizīšu laikā GREVIO var asistēt konkrētu nozaru speciālisti.
\n
10.GREVIO sagatavo ziņojuma projektu, kurā ir analizēts, kā tiek īstenoti vērtētie noteikumi, un ietverti tās ieteikumi un priekšlikumi par to, kā attiecīgā Konvencijas dalībvalsts varētu atrisināt konstatētās problēmas. Ziņojuma projektu nodod vērtētajai Konvencijas dalībvalstij, lai tā varētu sniegt komentārus. Pieņemot savu ziņojumu, GREVIO ņem vērā šos komentārus.
\n
11.Pamatojoties uz visu saņemto informāciju un Konvencijas dalībvalstu komentāriem, GREVIO pieņem savu ziņojumu un secinājumus par pasākumiem, ko attiecīgā Konvencijas dalībvalsts veikusi, lai īstenotu šo Konvenciju. Šo ziņojumu un secinājumus nosūta attiecīgajai Konvencijas dalībvalstij un Konvencijas dalībvalstu komitejai. GREVIO ziņojumu un secinājumus pēc to pieņemšanas publisko līdz ar attiecīgo Konvencijas dalībvalstu iespējamajiem komentāriem.
\n
12.Neskarot pirmajā - astotajā daļā minēto procedūru, Konvencijas dalībvalstu komiteja, pamatojoties uz GREVIO ziņojumu un secinājumiem, var pieņemt konkrētajai Konvencijas dalībvalstij domātus ieteikumus, kas a) attiecas uz pasākumiem, kuri jāveic, lai īstenotu GREVIO secinājumos norādīto, vajadzības gadījumā nosakot termiņu, kurā iesniedzama informācija par to īstenošanu, un b) kas paredzēti, lai veicinātu sadarbību ar šo Konvencijas dalībvalsti un tādējādi pienācīgi īstenotu šo Konvenciju.
\n
13.Ja GREVIO saņem uzticamu informāciju, kas norāda, ka pastāv problēmas, kuras nekavējoties jārisina, lai novērstu vai ierobežotu nopietnu Konvencijas pārkāpumu apmēru vai skaitu, tad tā var lūgt steidzami sniegt īpašu ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu nopietnu, masveida vai pastāvīgu vardarbību pret sievietēm.
\n
14.Ņemot vērā informāciju, ko sniegusi attiecīgā Konvencijas dalībvalsts, un jebkādu citu tai pieejamu uzticamu informāciju, GREVIO var norīkot vienu vai vairākus no saviem locekļiem vadīt lietas apstākļu izpēti un steidzami ziņot par to GREVIO. Ja tam ir pamats un tas tiek darīts ar Konvencijas dalībvalsts piekrišanu, tad lietas apstākļu izpētes nolūkā var tikt apmeklēta attiecīgās Konvencijas dalībvalsts teritorija.
\n
15.Pēc četrpadsmitajā daļā minētās lietas apstākļu izpētes rezultātu izskatīšanas GREVIO nodod šos rezultātus kopā ar visiem komentāriem un ieteikumiem attiecīgajai Konvencijas dalībvalstij un attiecīgos gadījumos arī Konvencijas dalībvalstu komitejai un Eiropas Padomes Ministru komitejai.
\n
69. pantsVispārēji ieteikumi
\n
Attiecīgos gadījumos GREVIO var pieņemt vispārējus ieteikumus par šīs Konvencijas īstenošanu.
\n
70. pantsParlamentu iesaistīšana
\n
uzraudzībā 1. Valstu parlamenti tiek aicināti piedalīties Konvencijas īstenošanas pasākumu uzraudzībā.
\n
2.Konvencijas dalībvalstis iesniedz GREVIO ziņojumus savu valstu parlamentiem.
\n
3.Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja tiek aicināta regulāri izvērtēt Konvencijas īstenošanu.
\n
X nodaļa. Saistība ar citiem
\n
starptautisko tiesību aktiem
\n
71. pantsSaistība ar citiem
\n
starptautisko tiesību aktiem 1. Šī Konvencija neskar saistības, kas izriet no citiem starptautisko tiesību aktiem, kuru dalībvalstis ir vai par tām kļūs šīs Konvencijas dalībvalstis un kuros ir noteikumi par šajā Konvencijā reglamentētajiem jautājumiem.
\n
2.Šīs Konvencijas dalībvalstis cita ar citu var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus attiecībā uz šajā Konvencijā aplūkotajiem jautājumiem, lai papildinātu vai pastiprinātu šīs Konvencijas noteikumus vai atvieglotu tajā ietverto principu piemērošanu.
\n
XI nodaļa. Konvencijas grozījumi
\n
72. pantsGrozījumi
\n
1.Par ikvienu kādas Konvencijas dalībvalsts ierosinājumu veikt grozījumu šajā Konvencijā jāziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kas savukārt par to paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm, ikvienam parakstītājam, ikvienai Konvencijas dalībvalstij, Eiropas Savienībai, ikvienai valstij, kura ir uzaicināta parakstīt šo Konvenciju saskaņā ar 75.panta noteikumiem, un ikvienai valstij, kas ir uzaicināta pievienoties šai Konvencijai saskaņā ar 76.panta noteikumiem.
\n
2.Eiropas Padomes Ministru komiteja izvērtē ierosināto grozījumu un pēc apspriešanās ar tām šīs Konvencijas dalībvalstīm, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, var pieņemt šo grozījumu ar balsu vairākumu, kā to paredz Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punkts.
\n
3.Ikviena grozījuma teksts, ko pieņēmusi Ministru komiteja saskaņā ar otro daļu, tiek nosūtīts Konvencijas dalībvalstīm pieņemšanai.
\n
4.Ikviens grozījums, kas pieņemts saskaņā ar otro daļu, stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā, kad pagājis viens mēnesis no datuma, kurā visas Konvencijas dalībvalstis ir ģenerālsekretāram paziņojušas par to, ka tās minēto grozījumu pieņem.
\n
XII nodaļa. Noslēguma noteikumi
\n
73. pantsKonvencijas sekas
\n
Šīs Konvencijas noteikumi neskar tos valsts tiesību aktus un saistošos starptautiskos instrumentus, kuri ir spēkā vai var stāties spēkā un kuros ir vai var tikt piešķirtas labvēlīgākas tiesības personām, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.
\n
74. pantsStrīdu atrisināšana
\n
1.Ja rodas kāds strīds par šīs Konvencijas noteikumu piemērošanu vai interpretēšanu, tad Konvencijas dalībvalstis vispirms cenšas to atrisināt ar sarunu, samierināšanas, arbitrāžas vai jebkādu citu tādu mierīgu atrisināšanas paņēmienu palīdzību, par kuriem tās savstarpēji vienojušās.
\n
2.Eiropas Padomes Ministru komiteja var noteikt strīda atrisināšanas procedūras, kuras Konvencijas dalībvalstis, ja tās piekrīt, var izmantot strīdu atrisināšanai.
\n
75. pantsParakstīšana un stāšanās
\n
spēkā 1. Šo Konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, valstis, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, un Eiropas Savienība.
\n
2.Šo Konvenciju var ratificēt, pieņemt vai apstiprināt.
\n
Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumentus deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
\n
3.Šī Konvencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā 10 parakstītāji, tostarp vismaz astoņas Eiropas Padomes dalībvalstis, ir izteikuši savu piekrišanu atzīt šo Konvenciju par saistošu saskaņā ar otrās daļas noteikumiem.
\n
4.Attiecībā uz jebkuru citu pirmajā daļā minēto valsti vai Eiropas Savienību, kas savu piekrišanu atzīt šo Konvenciju par saistošu izsaka vēlāk, tā stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā deponēts tās ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instruments.
\n
76. pantsPievienošanās
\n
Konvencijai 1. Pēc tam, kad šī Konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja, pēc konsultēšanās ar Konvencijas dalībvalstīm un to vienprātīgas piekrišanas saņemšanas, var uzaicināt jebkuru valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts un kas nav piedalījusies Konvencijas izstrādāšanā, pievienoties šai Konvencijai ar lēmumu, kuru pieņem ar balsu vairākumu, kā tas paredzēts Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā, un ar vienprātīgu lēmumu, ko pieņem Konvencijas dalībvalstu pārstāvji Ministru komitejā.
\n
2.Attiecībā uz jebkuru valsti, kas pievienojas, Konvencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā šī valsts savu pievienošanās instrumentu deponējusi Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
\n
77. pantsTeritoriālā
\n
piemērošana 1. Ikviena valsts vai Eiropas Savienība, parakstot šo Konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanos tai instrumentu, var noteikt teritoriju vai teritorijas, kurās šī Konvencija ir piemērojama.
\n
2.Vēlāk ikviena Konvencijas dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, var attiecināt Konvenciju uz jebkuru citu teritoriju, kura norādīta šajā deklarācijā un par kuras starptautiskajām attiecībām attiecīgā Konvencijas dalībvalsts ir atbildīga vai kuras vārdā ir pilnvarota uzņemties saistības. Attiecībā uz šādu teritoriju Konvencija stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto deklarāciju.
\n
3.Jebkuru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējām divām daļām, attiecībā uz jebkuru teritoriju, kura minēta šajā deklarācijā, var atsaukt, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Deklarācijas atsaukums stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto paziņojumu.
\n
78. pantsAtrunas
\n
1.Attiecībā uz šīs Konvencijas noteikumiem nevar izdarīt atrunas, izņemot otrajā un trešajā daļā paredzētajos gadījumos.
\n
2.Jebkura valsts vai Eiropas Savienība, parakstot šo Konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētā deklarācijā var paziņot, ka saglabā tiesības nepiemērot vai tikai īpašos gadījumos vai apstākļos piemērot noteikumus, kurus paredz:
\n
-30.panta otrā daļa;
\n
-44.panta pirmās daļas e) apakšpunkts, 3. un 4.punkts;
\n
-55.panta pirmā daļa saistībā ar 35.pantu attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem;
\n
-58.pants saistībā ar 37., 38. un 39.pantu;
\n
-59.pants.
\n
3.Ikviena valsts vai Eiropas Savienība, parakstot šo Konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētā deklarācijā var paziņot, ka tā saglabā tiesības kriminālsodu vietā paredzēt citus sodus par 33. un 34.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
\n
4.Ikviena Konvencijas dalībvalsts var pilnīgi vai daļēji atsaukt atrunu ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju. Šī deklarācija stājas spēkā dienā, kad ģenerālsekretārs to ir saņēmis.
\n
79. pantsAtrunu spēkā esamība un
\n
pārskatīšana 1. Atrunas, kas minētas 78.panta otrajā un trešajā daļā, ir spēkā piecus gadus kopš dienas, kad šī Konvencija stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto Konvencijas dalībvalsti. Taču šīs atrunas var pagarināt uz tikpat ilgu termiņu.
\n
2.Astoņpadsmit mēnešus pirms atrunas termiņa beigām Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo attiecīgajai Konvencijas dalībvalstij par atrunas termiņa beigšanos. Ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms termiņa beigām Konvencijas dalībvalsts paziņo ģenerālsekretāram par atrunas paturēšanu spēkā, grozīšanu vai atsaukšanu.
\n
Ja attiecīgā Konvencijas dalībvalsts nav iesniegusi paziņojumu, ģenerālsekretārs informē šo Konvencijas dalībvalsti par to, ka tās atruna tiek atzīta par automātiski pagarinātu uz sešus mēnešus ilgu termiņu.
\n
Ja attiecīgā Konvencijas dalībvalsts nepaziņo par savu nodomu paturēt spēkā vai grozīt savu atrunu līdz šā termiņa beigām, šī atruna zaudē spēku.
\n
3.Ja Konvencijas dalībvalsts izdarījusi atrunu saskaņā ar 78.panta otro un trešo daļu, tad pirms tās atjaunošanas vai pēc pieprasījuma minētā dalībvalsts sniedz paskaidrojumu GREVIO par tās turpināšanās pamatojumu.
\n
80. pantsDenonsēšana
\n
1.Ikviena Konvencijas dalībvalsts jebkurā laikā var denonsēt šo Konvenciju, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.
\n
2.Šāda denonsēšana stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad pagājuši trīs mēneši no datuma, kurā ģenerālsekretārs saņēmis minēto paziņojumu.
\n
81. pantsPaziņošana
\n
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm, valstīm, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, ikvienai parakstītājai, ikvienai Konvencijas dalībvalstij, Eiropas Savienībai un ikvienai valstij, kura uzaicināta pievienoties šai Konvencijai, par:
\n
a)ikvienu parakstīšanu;
\n
b)ikviena ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanu;
\n
c)ikvienu šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 75. un 76.pantu;
\n
d)ikvienu grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar 72.pantu, un datumu, kurā šis grozījums stāsies spēkā;
\n
e)ikvienas atrunas izdarīšanu un atrunas atsaukšanu saskaņā ar 78.pantu;
\n
f)ikvienu denonsēšanu, kas veikta saskaņā ar 80.panta noteikumiem;
\n
g)jebkuru citu aktu, ziņojumu vai paziņojumu, kas attiecas uz šo Konvenciju.
\n
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju.
\n
Konvencija parakstīta Stambulā 2011.gada 11.maijā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, un tos deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta Konvencijas apliecinātās kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, valstīm, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs Konvencijas izstrādāšanā, Eiropas Savienībai un visām valstīm, kuras uzaicinātas pievienoties šai Konvencijai.
\n
Papildinājums. Privilēģijas un imunitāte (66.pants) 1. Šis papildinājums attiecas uz Konvencijas 66.pantā minētajiem GREVIO locekļiem, kā arī citiem nacionālo delegāciju locekļiem. Šajā papildinājumā termins \"citi nacionālo delegāciju locekļi\" attiecas arī uz Konvencijas 68.panta devītajā daļā minētajiem neatkarīgajiem nacionālajiem ekspertiem un speciālistiem, Eiropas Padomes personālu un Eiropas Padomes nodarbinātajiem tulkiem, kuri pavada GREVIO ārvalstu vizītēs.
\n
2.GREVIO locekļiem un citiem ārvalstu delegāciju locekļiem, pildot savas funkcijas saistībā ar ārvalstu vizīšu sagatavošanu un norisi, kā arī to papildu pasākumiem un ceļojot saistībā ar šo funkciju izpildi, ir šādas privilēģijas un imunitāte:
\n
a)imunitāte pret aizturēšanu vai apcietināšanu un personiskās bagāžas konfiscēšanu un imunitāte pret jebkādiem tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus darba pienākumus;
\n
b)atbrīvojums no jebkādiem pārvietošanās brīvības ierobežojumiem, izceļojot no savas dzīvesvietas valsts un atgriežoties tajā, ieceļojot un izceļojot no valsts, kurā tie veic savas funkcijas, kā arī no ārvalstnieku reģistrācijas valstī, uz kuru tie dodas vizītē vai kuru tie šķērso, veicot savas funkcijas.
\n
3.Kad GREVIO locekļi un citi valstu delegāciju locekļi ceļo savu funkciju pildīšanas laikā, tiem attiecībā uz muitas un valūtas kontroli piešķir tādus pašus atvieglojumus kā ārvalstu valdību pārstāvjiem, kas īslaicīgi pilda dienesta pienākumus.
\n
4.Dokumenti, kas saistīti ar GREVIO locekļu un citu valstu delegāciju locekļu veikto Konvencijas īstenošanas novērtēšanu, ir neaizskarami, ciktāl tie attiecas uz GREVIO darbību. GREVIO oficiālā sarakste vai GREVIO un citu ārvalstu delegāciju locekļu oficiālā saziņa netiek pārtverta vai cenzēta.
\n
5.Lai GREVIO locekļiem un citiem ārvalstu delegāciju locekļiem nodrošinātu pilnīgu vārda brīvību un pilnīgu neatkarību, pildot savus pienākumus, viņi bauda imunitāti pret tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus pienākumus, pat ja minētās personas šos pienākumus vairs nepilda.
\n
6.Privilēģijas un imunitāti šā Papildinājuma pirmajā daļā minētajām personām piešķir, lai tās objektīvi pildītu savas funkcijas GREVIO interesēs, nevis personiskā labuma gūšanai. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs var atcelt šā Papildinājuma pirmajā daļā minēto personu imunitāti, ja viņš vai viņa uzskata, ka konkrētā imunitāte varētu traucēt tiesas spriešanai, un ja to var atsaukt, nekaitējot GREVIO interesēm.
\n
84 Valsts valodas centra tulkojums 8.pielikums Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (EPLS Nr.210) Paskaidrojošais ziņojums85 I. Ievads 1. Vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, Eiropā ir viens no smagākajiem ar dzimumu saistītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas joprojām tiek noklusēts. Arī pret citiem vardarbības upuriem, piemēram, bērniem, vīriešiem un gados veciem cilvēkiem, vērstā vardarbība ģimenē ir apslēpta parādība, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tā skar ļoti daudzas ģimenes.
\n
2.Pret sievietēm vērstas vardarbības izplatības rādītāji Eiropā nav zināmi, taču daudzas dalībvalstis veic aizvien vairāk aptauju, lai noteiktu tās apmēru valsts līmenī. Lai gan izmantotā metodoloģija ir atšķirīga, šo aptauju pārskats liecina par to, ka dažādās valstīs no vienas piektās daļas līdz vienai ceturtajai daļai sieviešu vismaz vienu reizi, būdamas pieaugušas, ir piedzīvojušas fizisku vardarbību un ka vairāk nekā viena desmitā daļa sieviešu ir piedzīvojusi seksuālu vardarbību ar spēka lietošanu. Rādītāji par visiem vardarbības veidiem, tostarp par vajāšanu, sasniedz 45%. Lielāko daļu šādu vardarbības aktu veic vīrieši to tiešajā sociālajā vidē, visbiežāk partneri vai bijušie partneri.
\n
3.Sekundāro datu analīze pamato piesardzīgu aplēsi, ka apmēram 12-15% no visām sievietēm pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas ir bijušas vardarbīgās attiecībās. Daudz vairāk sieviešu cietušas fiziskās un seksuālās vardarbības dēļ no bijušo partneru puses pēc attiecību pārtraukšanas, un tas liecina par to, ka daudzas sievietes, kuras izbeigušas vardarbīgas attiecības, ne vienmēr iegūst fizisku drošību.
\n
4.Plaši izplatīta ir pret bērniem vērsta vardarbība ģimenē, un pētījumi liecina par to, ka pastāv saikne starp vardarbību ģimenē, kas vērsta pret sievietēm, un fizisko vardarbību pret bērniem, kā arī traumu, kuru bērni gūst, būdami aculiecinieki vardarbībai ģimenē. Ir relatīvi maz uzticamu datu par citiem vardarbības ģimenē veidiem, piemēram, vardarbību pret gados veciem cilvēkiem un pret vīriešiem.
\n
5.Vardarbība pret sievietēm ir izplatīta visā pasaulē.
\n
Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (\"CEDAW komiteja\"), kas izveidota saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk tekstā - \"CEDAW\"), ar savu 1992.gada Vispārējo ieteikumu Nr.19 par vardarbību pret sievietēm palīdzējusi nodrošināt to, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm tiek atzīta par vardarbības pret sievietēm veidu.
\n
Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1993.gadā pieņemtā Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu likusi pamatus starptautiskai rīcībai pret sievietēm vērstas vardarbības jomā. 1995.gada Pekinas deklarācija un rīcības programma līdzās citām dzimumu līdztiesības prasībām par stratēģisko mērķi noteikusi vardarbības pret sievietēm izskaušanu. 2006.gadā ANO ģenerālsekretārs laidis klajā savu Vispusīgo pētījumu par visiem pret sievietēm vērstas vardarbības veidiem, kurā viņš aprakstījis izpausmes un starptautisko tiesisko regulējumu, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, un uzskaitījis \"daudzsološas prakses\" piemērus, kas izrādījušies efektīvi šā jautājuma risināšanā.
\n
6.Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas ir reģionāls tiesību akts, kuru var ratificēt un kuram var pievienoties trešās valstis, papildina un paplašina standartus, ko šajā jomā noteikušas citas reģionālās cilvēktiesību organizācijas.
\n
Jautājumi, kas saistīti ar vardarbību pret sievietēm, risināti arī Amerikas valstu organizācijas 1994.gadā pieņemtajā Amerikas Konvencijā par vardarbības pret sievietēm novēršanu, sodīšanu un izskaušanu un Āfrikas Savienības 2003. gadā pieņemtajā Āfrikas Cilvēktiesību hartas Protokolā par Āfrikas sieviešu tiesībām.
\n
Eiropas Padomes Konvencija ir vispusīgāka, un tā būtiski stiprina rīcību, kas vērsta uz vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu pasaules līmenī.
\n
Eiropas Padomes rīcība 7. Viens no galvenajiem uzdevumiem Eiropas Padomei, kas pārstāv 47 dalībvalstis un 800 miljonus to pilsoņu, ir nodrošināt un aizsargāt cilvēktiesības. Vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, apdraud Eiropas Padomes pamatvērtības.
\n
8.Kopš 20.gadsimta 90.gadiem Eiropas Padome, jo īpaši Sieviešu un vīriešu līdztiesības koordinācijas komiteja (CDEG), ir īstenojusi vairākas iniciatīvas, lai veicinātu sieviešu aizsardzību pret vardarbību. 1993.gadā notika 3. Eiropas Ministru konference par sieviešu un vīriešu līdztiesību, un tās nosaukums bija \"Stratēģija vardarbības pret sievietēm izskaušanai sabiedrībā: plašsaziņas līdzekļi un citi līdzekļi\".
\n
9.Pēc tam izstrādātais Rīcības plāns vardarbības pret sievietēm apkarošanai bija pirmās vispusīgas politikas pamatnostādnes valsts pārvaldes iestādēm. Tad 2002.gadā Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Ieteikumu Rec(2002)5 dalībvalstīm par sieviešu aizsardzību pret vardarbību. Tas ir simbolisks pavērsiena punkts, jo tajā pirmo reizi Eiropā ierosināta vispusīga stratēģija pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanai un vardarbības upuru aizsardzībai visās Eiropas Padomes dalībvalstīs. Kopš 2002.gada tas ir svarīgākais atsauces dokuments pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanā.
\n
Tā īstenošanu regulāri uzrauga, veicot īstenošanas apsekojumus, lai novērtētu virzību. Ir pabeigti vairāki apsekojuma cikli un novērtēti un publicēti to rezultāti. Tie liecina par to, ka īpaši tādās jomās kā likumdošana, policijas izmeklēšana un kriminālvajāšana ir daudz paveikts, lai uzlabotu krimināltiesisko risinājumu attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. Tomēr palicis daudz nepilnību. Savukārt citās jomās, īpaši pakalpojumu sniegšanā vardarbības upuriem, virzība ir niecīga.
\n
10.Lai dotu jaunu impulsu vardarbības pret sievietēm izskaušanai un no jauna apstiprinātu savas saistības šajā jomā, Trešajā Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē (Varšava, 2005.gada 16.-17.maijs) attiecībā uz šo problēmu tika nolemts veikt plašu kampaņu, ko izplānoja un uzmanīgi uzraudzīja Eiropas Padomes Darba grupa vardarbības pret sievietēm, tostarp vardarbības ģimenē, apkarošanas jautājumos, kuras locekļus bija iecēlis Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.
\n
11.Šī kampaņa notika trīs līmeņos: starpvaldību, parlamentārā un vietējā līmenī. Dalībvalstis tika aicinātas panākt būtisku virzību četrās galvenajās jomās: tiesiskie un politiskie pasākumi, vardarbības upuru atbalstīšana un aizsardzība, datu vākšana un izpratnes veidošana. Tās tika arī aicinātas veikt valsts mēroga kampaņas, lai aģitētu plašāk īstenot Ieteikumu Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, un vairāk nekā puse dalībvalstu to arī izdarīja.
\n
12.Pateicoties īpašajai nozīmei, kāda piemīt Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, kuras sastāvā ir 47 valstu parlamentu delegācijas, šai kampaņai bija spēcīga parlamentārā dimensija.
\n
Daudzi parlamentārieši gan atsevišķi, gan kopīgi ir mudinājuši veikt izmaiņas tiesību aktos, lai aizsargātu sievietes pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu. Parlamentārieši ļoti daudz palīdzējuši izpratnes veidošanā par šo jautājumu, rīkojot parlamenta debates un sēdes par vardarbību pret sievietēm, kā arī sniedzot intervijas un publiskus paziņojumus. Daudzu valstu parlamentārieši turpina aktīvi lobēt grozījumus un ir izveidojuši \"Parlamentāro kontaktpersonu tīklu\" [Network of Contact Parliamentarians], kas apņēmies apkarot vardarbību pret sievietēm valsts līmenī.
\n
13.Ar šīs kampaņas palīdzību Eiropā tika atklātas ļoti daudzas problēmas, taču daudzās dažādās dalībvalstīs tikai arī noskaidroti labas prakses un iniciatīvu piemēri. Šī kampaņa vairojusi galveno atbildīgo personu izpratni un palīdzējusi iekļaut politiskajās programmās pret sievietēm vērstas vardarbības dažādos veidus.
\n
14.Turklāt iepriekš minētā darba grupa, novērtējot valstu pasākumus, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, atklājusi, ka ir vajadzīgas saskaņotas tiesību normas un jāvāc uzticami dati, lai vardarbības upuriem visā Eiropā būtu pieejams vienāds aizsardzības un atbalsta līmenis. Tāpēc iepriekš minētā darba grupa savā Noslēguma ziņojumā par darbību (EG-TFV (2008) 6) ieteica Eiropas Padomei izstrādāt cilvēktiesību aizsardzības konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu.
\n
15.Turklāt Eiropas tieslietu ministri savā 27.konferencē (Erevāna, Armēnija, 2006.gada 12.-13.oktobris) nolēma izvērtēt to, vai ir vajadzīgs Eiropas Padomes juridisks dokuments par vardarbību pret partneri, jo viņi apzinājās, ka šāda vardarbība var būt saistīta ar diskriminējošiem aizspriedumiem, proti, nevienlīdzību dzimuma, izcelsmes un ekonomiskās atkarības dēļ.
\n
Ņemot vērā \"Pret vardarbību ģimenē vērstas konvencijas iespējamības pētījuma\" [\"Feasibility study for a convention on against domestic violence\"] (CDPC (2007)09 rev) rezultātus, Eiropas Padomes Noziedzības problēmu komiteja (CDPC) secinājusi, ka šāds dokuments ir vajadzīgs.
\n
16.Parlamentārā asambleja jau sen ieņēmusi stingru politisko nostāju pret jebkādu vardarbību, kas vērsta pret sievietēm. Tā pieņēmusi vairākas rezolūcijas un ieteikumus par dažādiem pret sievietēm vērstas vardarbības veidiem, proti, Rezolūciju 1247 (2001) par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, Rezolūciju 1582 (2002) par vardarbību ģimenē, Rezolūciju 1327 (2003) par tā sauktajiem \"goda aizstāvēšanas noziegumiem\", Ieteikumu 1723 (2005) par piespiedu laulībām un bērnu laulībām, Ieteikumu 1777 (2007) par dzimumnoziegumiem, kas saistīti ar narkotisko un psihotropo vielu lietošanu, un pavisam nesen - Rezolūciju 1654 (2009) par sieviešu slepkavībām un Ieteikumu 1691 (2009) par sieviešu izvarošanu, tostarp izvarošanu laulībā.
\n
17.Parlamentārā Asambleja vairākkārt aicinājusi pieņemt juridiski saistošas normas attiecībā uz plaši izplatītu ar dzimumu saistītas vardarbības veidu novēršanu, aizsardzību pret tiem un kriminālvajāšanu par tiem, kā arī paudusi savu atbalstu Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu izstrādei.
\n
Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 18. Atsaucoties uz minētās darba grupas ieteikumiem izstrādāt konvenciju par vardarbību pret sievietēm un konvencijas par vardarbību pret partneri iespējamības pētījuma rezultātiem, Ministru komiteja nolēma izveidot daudznozaru komiteju, kas pilnvarota izstrādāt juridiski saistošas normas, kuras attiektos uz abām šīm jomām - uz vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.
\n
19.Eiropas Padomes ministru vietnieki savā 1044.sanāksmē 2008.gada 10.decembrī pieņēma statūtus Ad hoc komitejai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas jautājumos (CAHVIO), kas pilnvarota sagatavot vienu vai vairākus juridiski saistošus dokumentus, \"lai novērstu un apkarotu vardarbību ģimenē, tostarp konkrētus pret sievietēm vērstas vardarbības veidus, un citus pret sievietēm vērstas vardarbības veidus un lai aizsargātu un atbalstītu šādas vardarbības upurus, kā arī uzsāktu vardarbības izdarītāju kriminālvajāšanu\". Ministru vietnieki arī lūdza, lai CAHVIO \"līdz 2009.gada 30.jūnijam iesniedz starpposma ziņojumu par savu viedokli attiecībā uz ierosinātā(-to) dokumenta(-tu) tematiem un saturu, tās darba metodēm un darba grafiku, lai Ministru komiteja vajadzības gadījumā varētu pieņemt lēmumu par šiem jautājumiem\". Šajā starpposma ziņojumā bija atspoguļots Komitejas viedoklis par to, ka Konvencijai jābūt vērstai uz vardarbības pret sievietēm izskaušanu. Turklāt Konvencijai vajadzētu attiekties arī uz vardarbību ģimenē, kas nesamērīgi skar sievietes, kā arī uz visiem vardarbības upuriem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē. Savā 1062.sanāksmē, kas notika 2009.gada 1.jūlijā, ministru vietnieki \"izskatīja šo starpposma ziņojumu ..\" un \"aicināja CAHVIO turpināt savu darbu saskaņā ar starpposma ziņojumā noteikto darba programmu un grafiku un jo īpaši sagatavot šajā ziņojumā ierosinātos dokumentus\". Atsaucoties uz šo aicinājumu, CAHVIO 2009.gada decembrī uzsāka sarunas attiecībā uz Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Lai noformētu konvencijas tekstu, CAHVIO sasauca sešas sanāksmes: 2009.gada decembrī un 2010.gada februārī, jūnijā/jūlijā, septembrī, novembrī un decembrī.
\n
20.CAHVIO savā 2010. gada decembra sanāksmē apstiprināja konvencijas projekta tekstu un nodeva to Ministru komitejai iesniegšanai Parlamentārajā asamblejā, lai saņemtu tās atzinumu. 2011. gada 11. martā Parlamentārā asambleja sniedza savu atzinumu par šo Konvencijas projektu.
\n
21.Pamatojoties uz Ieteikumu Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, Konvencija pirmo reizi Eiropā nosaka juridiski saistošas normas, kas paredzētas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, aizsargātu šādas vardarbības upurus un sodītu vardarbības izdarītājus. Tā novērš būtiskas nepilnības sieviešu cilvēktiesību aizsardzībā un mudina Konvencijas dalībvalstis attiecināt tās aizsardzību uz visiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Tomēr tā ietver vardarbības pret sievietēm izskaušanu plašākā - faktiskas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanas - kontekstā un tādējādi būtiski veicina to, ka vardarbība pret sievietēm tiek atzīta par diskriminācijas veidu.
\n
II. Komentāri par Konvencijas noteikumiem Preambula 22. Preambula no jauna apstiprina parakstītāju saistības attiecībā uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. Tā atsaucas vienīgi uz svarīgākajiem Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautiskajiem juridiskajiem dokumentiem, kas tieši attiecas uz šīs Konvencijas darbības jomu.
\n
23.Šie starptautiskie juridiskie dokumenti, īpaši Eiropas Padomes izstrādātie dokumenti, ņemti vērā, risinot sarunas par šo Konvenciju. Turklāt projekta autori ņēmuši vērā arī šādus Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ieteikumus: Ieteikumu 1450 (2000) par vardarbību pret sievietēm Eiropā, Ieteikumu 1582 (2002) par vardarbību ģimenē, kas vērsta pret sievietēm, Ieteikumu 1723 (2005) par piespiedu laulībām un bērnu laulībām, Ieteikumu 1759 (2006) par parlamentiem, kas apvienojušies, lai apkarotu pret sievietēm vērstu vardarbību ģimenē, Ieteikumu 1777 (2007) par dzimumnoziegumiem, kas saistīti ar narkotisko un psihotropo vielu lietošanu, Ieteikumu 1817 (2007) par parlamentiem, kas apvienojušies, lai apkarotu pret sievietēm vērstu vardarbību ģimenē: kampaņas termiņa vidusposma novērtējums, Ieteikumu 1847 (2008) par vardarbības pret sievietēm apkarošanu: ceļā uz Eiropas Padomes konvenciju, Ieteikumu 1873 (2009) par seksuālo vardarbību pret sievietēm bruņotu konfliktu laikā, Ieteikumu 1868 (2009) par rīcību, lai apkarotu ar dzimumu saistītus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp sieviešu un meiteņu nolaupīšanu, Ieteikumu 1861 (2009) par sieviešu slepkavībām, Ieteikumu 1881 (2009) par steidzamu vajadzību apkarot tā sauktos \"goda aizstāvēšanas noziegumus\", Ieteikumu 1887 (2009) par sieviešu izvarošanu, tostarp izvarošanu laulībā, Ieteikumu 1891 (2009) par migrantēm, ko īpaši apdraud vardarbība ģimenē, un Ieteikumu 1905 (2010) par bērniem, kas ir liecinieki vardarbībai ģimenē. Tāpat projekta autori ņēmuši vērā Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Ieteikumu 260(2009) par ģimenē notiekošas vardarbības pret sievietēm apkarošanu un Rezolūciju 279(2009) par ģimenē notiekošas vardarbības pret sievietēm apkarošanu.
\n
24.Turklāt projekta autorus iedvesmojuši šādi politiskie paziņojumi:
\n
a)Deklarācija un Rīcības programma, kas pieņemta 5.Eiropas Ministru konferencē par sieviešu un vīriešu līdztiesību (Skopje, 2003.gada 22.-23.janvāris);
\n
b)Rīcības plāns, kas pieņemts Trešajā Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē (Varšava, 2005.gada 16.-17.maijs);
\n
c)Deklarācija \"Dzimumu līdztiesības īstenošana\" [\"Making gender equality a reality\"], ko pieņēmusi Eiropas Padomes Ministru komiteja (Madride, 2009.gada 12.maijs);
\n
d)29. Eiropas Padomes Tieslietu ministru konferencē pieņemtā Rezolūcija Nr. 1 par vardarbības ģimenē novēršanu un reaģēšanu uz to (Trumse, Norvēģija, 2009.gada 18.-19.jūnijs);
\n
e)Rīcības plāns un Rezolūcija, kas pieņemta 7. tādu Eiropas Padomes ministru konferencē, kas atbildīgi par sieviešu un vīriešu līdztiesību (Baku, 2010.gada 24.-25.maijs);
\n
f)Pekinas Deklarācija un Rīcības programma, kas pieņemta 1995.gadā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē, Ad hoc komitejas ziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 23. ārkārtas sesiju (Pekina + 5, politiskais paziņojums un apkopojošais dokuments), kā arī politiskais paziņojums no 2005.gadā notikušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Komisijas par sieviešu stāvokli 49.sanāksmes (Pekina + 10) un no 2010.gadā notikušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Komisijas par sieviešu stāvokli 54.sanāksmes (Pekina + 15), un \"Sievietes 2000: dzimumu līdztiesība, attīstība un miers 21.gadsimtā\" [\"Women 2000: Gender Equality, Development and Peace for the 21st Century\"].
\n
25.Preambulā noteikts Konvencijas galvenais mērķis: izveidot tādu Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē. Tālab tajā ir cieša saistība starp dzimumu līdztiesības panākšanu un vardarbības pret sievietēm izskaušanu.
\n
Pamatojoties uz šo priekšnoteikumu, tā atzīst to, ka vardarbība pret sievietēm ir strukturāla un ka tā liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu.
\n
Tātad preambula veic priekšdarbus daudzajiem pasākumiem, kuri noteikti Konvencijā, ietverot vardarbības pret sievietēm izskaušanu plašākā - sieviešu diskriminācijas apkarošanas un sieviešu un vīriešu juridiskas un faktiskas līdztiesības panākšanas - kontekstā. Noteikti jāpiebilst, ka termins \"vardarbība pret sievietēm\" jāinterpretē tādējādi, ka šāda vardarbība rada \"jebkādas tādas atšķirības, izņēmumus vai ierobežojumus dzimuma dēļ, kuru sekas vai mērķis ir apgrūtināt vai pilnīgi liegt sieviešu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu vai minētās tiesības un brīvības, kas sievietēm ir neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa un pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, tām apgrūtināt vai pilnīgi liegt izmantot vai īstenot politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību vai jebkurā citā jomā\", kā tas noteikts CEDAW 1.pantā. Vienlaikus projekta autori vēlējās apstiprināt to, ka terminus \"vardarbība pret sievietēm\" un \"vardarbība ģimenē\" var skaidrot un saprast dažādi struktūras, grupas un individuālā līmenī. Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē ir sarežģītas parādības, un, lai tās saprastu, ir jāizmanto vairākas metodes dažādās kombinācijās.
\n
26.Projekta autori vēlējās uzsvērt to, ka vardarbība pret sievietēm ir nopietns sieviešu cilvēktiesību pārkāpums, kas apgrūtina vai pilnīgi liedz sievietēm iespēju izmantot šīs tiesības, īpaši viņu pamattiesības uz dzīvību, drošību, brīvību, cieņu un fizisko un emocionālo integritāti, un ka tāpēc valdības to nedrīkst neievērot. Turklāt viņi atzina to, ka vardarbība nelabvēlīgi ietekmē ne tikai sievietes, bet arī visu sabiedrību un ka tāpēc steidzami jārīkojas. Visbeidzot, viņi uzsvēra faktu, ka dažām sieviešu grupām, piemēram, sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, ir lielāks risks tikt pakļautām tādiem nodarījumiem kā vardarbība, miesas bojājumi, ļaunprātīga izmantošana, nevērība, nolaidīga attieksme, slikta izturēšanās vai izmantošana ģimenē un ārpus tās.
\n
27.Parakstītāji ne tikai apstiprina to, ka vardarbība pret sievietēm, tostarp pret sievietēm vērsta vardarbība ģimenē, ir parādība, kas īpaši saistīta ar dzimumu, bet arī nepārprotami atzīst to, ka arī vīrieši un zēni var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē un ka arī šāda vardarbība ir jānovērš. Ir atzīts, ka bērni ir vardarbības upuri arī tad, ja vardarbība ģimenē viņus neskar tieši, jo būt par lieciniekiem šādai vardarbībai ir vienlīdz traumējoši.
\n
28.Projekta autori vēlējās uzsvērt to, ka šajā Konvencijā minētās saistības neuzliek Konvencijas dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, kas ir pretrunā konstitucionālajiem noteikumiem vai pamatprincipiem, kuri attiecas uz preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.
\n
29.Noteikti jāpiebilst, ka Konvencijā minētie pasākumi neskar valstu pozitīvos pienākumus aizsargāt tiesības, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā - \"ECHR\"). Veicot minētos pasākumus, jāņem vērā arī tas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek attīstīti aizvien vairāk svarīgi cilvēktiesību standarti attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un ka šīs normas sniegušas vadlīnijas projekta autoriem vairāku pozitīvo pienākumu izstrādē un tādu pasākumu izstrādē, kas vajadzīgi šādas vardarbības novēršanai.
\n
I nodaļa. Mērķi, definīcijas,
\n
līdztiesība un diskriminācijas aizliegums, vispārējie pienākumi
\n
1. pantsKonvencijas mērķi
\n
30.Konvencijas mērķi ir noteikti pirmajā daļā. Aplūkojamā panta pirmās daļas a) punktā minēts tas, ka Konvencijas īpašais mērķis ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības, kā arī novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, kriminālvajāt par to un to izskaust.
\n
31.Saskaņā ar preambulā ietverto atzinumu, ka pastāv saikne starp vardarbības pret sievietēm izskaušanu un dzimumu līdztiesības juridisku un faktisku panākšanu, pirmās daļas b) punktā konkretizēts tas, ka Konvencija sekmēs jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicinās sieviešu un vīriešu faktisko līdztiesību. Projekta autoriem šķita svarīgi nepārprotami atzīt to par vienu no Konvencijas mērķiem.
\n
32.Minētā panta pirmās daļas c) punktā atspoguļota nepieciešamība pēc visaptverošas pieejas, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības upuriem. Vardarbības veidi, uz kuriem attiecas šī Konvencija, postoši ietekmē vardarbības upurus. Ir nepieciešams izstrādāt vispārējus pamata noteikumus ne tikai tādēļ, lai nodrošinātu vardarbības upuru turpmāko drošību un atjaunotu viņu fizisko un psiholoģisko veselību, bet arī lai dotu viņiem iespēju no jauna veidot savu dzīvi. Šie pamata noteikumi jāizstrādā, ievērojot cilvēktiesības.
\n
33.Minētā panta pirmās daļas d) punktā runa ir par starptautisko sadarbību, kas tuvāk aplūkota VIII nodaļā.
\n
Starptautiskā sadarbība nenozīmē tikai juridisku sadarbību krimināllietās un civillietās, bet tā attiecas arī uz informācijas apmaiņu, lai novērstu Konvencijā minētos noziedzīgos nodarījumus un nodrošinātu aizsardzību pret tūlītēju kaitējumu.
\n
34.Lai izskaustu vardarbību, ir vajadzīga plaša daudzu institūciju sadarbība, kas ir daļa no saskaņotas pieejas. Šīs metodes izmantošana vardarbības novēršanā un apkarošanā ir pēdējais Konvencijas mērķis, un tas noteikts pirmās daļas e) punktā. Tas tuvāk aplūkots Konvencijas II nodaļā un citās nodaļās.
\n
35.Minētā panta otrajā daļā uzsvērts, ka Konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu, lai nodrošinātu to, ka Konvencijas dalībvalstis efektīvi īsteno Konvencijas noteikumus. Tas ir gan veids, kā nodrošināt to, ka Konvencijas dalībvalstis ievēro Konvenciju, gan arī Konvencijas ilgtermiņa efektivitātes garants (sk. komentārus par IX nodaļu).
\n
2. pantsKonvencijas darbības
\n
joma 36. Šā panta pirmajā daļā noteikts, ka Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas skar sievietes. Projekta autoriem šķita svarīgi uzsvērt to, ka lielākā daļa upuru, kas cietuši no vardarbības ģimenē, ir sievietes.
\n
37.Noteikums, kas ietverts otrajā daļā un attiecas uz Konvencijas darbības jomu, mudina Konvencijas dalībvalstis piemērot šo Konvenciju arī attiecībā uz ģimenē izdarītu vardarbību, kura vērsta pret vīriešiem un bērniem. Tādējādi Konvencijas dalībvalstis var izlemt, vai paplašināt Konvencijas piemērojamību, attiecinot to uz minētajiem vardarbības upuriem.
\n
Konvencijas dalībvalstis var to darīt tādā veidā, kādu uzskata par vispiemērotāko, īpaši ņemot vērā konkrētās valsts situāciju un sabiedrībā valdošās tendences. Tomēr, lai pievērstos dažādajiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem, otrā daļa paredz, ka Konvencijas dalībvalstis, īstenojot Konvenciju, īpašu uzmanību pievērš šādas vardarbības upuriem. Tas nozīmē to, ka pret sievietēm vērsta ar dzimumu saistīta vardarbība, kuras viens no daudzajiem izpausmes veidiem ir vardarbība ģimenē, ir pamatā visiem pasākumiem, kas tiek veikti, lai īstenotu šo Konvenciju.
\n
38.Starptautisko humanitāro tiesību principi un Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūti, kas minēti Konvencijas preambulā, apstiprina individuālo kriminālatbildību, kura saskaņā ar starptautiskajām tiesībām iestājas par vardarbību, kas notiek galvenokārt (bet ne tikai) bruņotu konfliktu laikā. Romas statūtu 7. pants (noziegumi pret cilvēci, kuri izdarīti kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem) un 8. pants (kara noziegumi) attiecas arī uz noziegumiem, kam raksturīga vardarbība, kura izdarīta galvenokārt pret sievietēm, piemēram, izvarošana un seksuālā vardarbība. Taču vardarbības veidi, uz kuriem attiecas šī Konvencija, tiek izdarīti arī bruņotu konfliktu vai okupācijas laikā. Tāpēc trešajā daļā noteikts, ka bruņotu konfliktu laikā Konvencija tiek piemērota papildus starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību principiem.
\n
3. pantsDefinīcijas
\n
39.Konvencijas 3.pantā ir vairākas definīcijas, kas attiecas uz visu Konvenciju.
\n
Termina \"vardarbība pret sievietēm\" definīcija 40. Termina \"vardarbība pret sievietēm\" definīcijā paskaidrots, ka Konvencijā ar šo terminu saprot cilvēktiesību pārkāpumu un sieviešu diskrimināciju. Minētais atbilst Konvencijas mērķim, kas noteikts 1.panta b) punktā, un tas jāņem vērā, īstenojot Konvenciju.
\n
Šīs definīcijas otrā daļa atbilst tekstam, kas ietverts Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumā dalībvalstīm Rec(2002) 5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību, CEDAW komitejas 1992.gada Vispārējā ieteikumā Nr.19 par vardarbību pret sievietēm, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu 1.pantā. Taču projekta autori to paplašinājuši, iekļaujot jēdzienu \"ekonomiskais kaitējums\", kas var būt saistīts ar psiholoģisko vardarbību.
\n
Termina \"vardarbība ģimenē\" definīcija 41. Konvencijas 3.panta b) punktā definēts termins \"vardarbība ģimenē\", paskaidrojot, ka ar šo terminu apzīmē fiziskās, seksuālās, psiholoģiskās vai ekonomiskās vardarbības aktus, kuri notiek starp ģimenes locekļiem vai mājsaimniecībā neatkarīgi no tā, kādas ir bioloģiskās vai juridiskās ģimenes saites. Saskaņā ar 40.punktā minēto apgalvojumu ekonomiskā vardarbība var būt saistīta ar psiholoģisko vardarbību. Vardarbību ģimenē var iedalīt galvenokārt divos vardarbības veidos: vardarbība starp intīmo attiecību partneriem, kas notiek starp esošajiem vai bijušajiem laulātajiem vai partneriem, un vardarbība starp dažādu paaudžu pārstāvjiem, kura parasti notiek starp vecākiem un bērniem. Šī definīcija ir dzimumneitrāla, un tā attiecas uz abu dzimumu vardarbības upuriem un vardarbības izdarītājiem.
\n
42.Vardarbība starp intīmo attiecību partneriem ir fiziskā, seksuālā, psiholoģiskā vai ekonomiskā vardarbība starp esošajiem vai bijušajiem laulātajiem, kā arī starp esošajiem vai bijušajiem partneriem. Šis vardarbības veids nesamērīgi skar sievietes, un tāpēc tas ir acīmredzami saistīts ar dzimumu. Lai gan var šķist, ka termins \"ģimenē\" sašaurina vidi, kurā var notikt šāda vardarbība, projekta autori ir uzskatījuši, ka šāda vardarbība bieži turpinās pēc attiecību izbeigšanās, un tāpēc ir vienojušies, ka nav nepieciešams, lai vardarbības upuris un vardarbības izdarītājs dzīvotu vienā dzīvesvietā. Starppaaudžu vardarbība ir fiziskā, seksuālā, psiholoģiskā un ekonomiskā vardarbība, kuru persona izdara pret savu bērnu vai kādu no saviem vecākiem (vardarbība pret gados veciem cilvēkiem), vai šāda vardarbība starp jebkuriem citiem diviem vai vairākiem dažādu paaudžu ģimenes locekļiem. Arī šajā gadījumā nav nepieciešams, lai vardarbības upuris un vardarbības izdarītājs dzīvotu vienā dzīvesvietā.
\n
Termina \"sociālais dzimums\" definīcija 43. Tā kā Konvencija uzliek pienākumu novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm plašākā kontekstā (sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšana), projekta autoriem šķita svarīgi definēt terminu \"sociālais dzimums\". Šajā Konvencijā ar terminu \"sociālais dzimums (dzimte)\", kura pamatā ir divi bioloģiskie dzimumi - vīriešu un sieviešu -, saprot sociāli konstruētas lomas, uzvedību, nodarbošanos un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Pētījumi liecina par to, ka konkrētas lomas un stereotipi vairo nevēlamu un kaitīgu praksi un veicina to, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu. Lai atbrīvotos no šādām dzimumu lomām, 12.panta 1.punktā noteikts, ka vispārējais pienākums, lai novērstu vardarbību, ir izskaust tādus aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuru pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai dzimumu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Citviet Konvencijas tekstā noteikts, ka vardarbības upuru aizsardzības un atbalsta pasākumu pamatā jābūt dzimumu līdztiesības principam atbilstošai izpratnei par to, kas ir vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē. Tas nozīmē to, ka, lai atbilstoši reaģētu uz šo sarežģīto parādību, šādas vardarbības gadījumi jārisina, ņemot vērā valdošo līdztiesības trūkumu starp sievietēm un vīriešiem, pastāvošos stereotipus, dzimumu lomas un sieviešu diskrimināciju. Termins \"sociālais dzimums\" saskaņā ar šo definīciju neaizstāj Konvencijā izmantotos terminus \"sievietes\" un \"vīrieši\".
\n
Termina \"ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm\" definīcija 44. Termins \"ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm\" izmantots visā Konvencijā, un ar to apzīmē vardarbību, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbību, kura nesamērīgi skar sievietes. Šāda vardarbība atšķiras no citiem vardarbības veidiem ar to, ka vardarbības upura dzimums ir galvenais iemesls a) punktā aprakstītajiem vardarbības aktiem. Citiem vārdiem, ar dzimumu saistīta vardarbība attiecas uz jebkādu kaitējumu, kas tiek nodarīts sievietei un kas ir gan iemesls, gan sekas sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgam sadalījumam, kura pamatā ir starp sievietēm un vīriešiem saskatītās atšķirības, kas novedušas sievietes pakļautības stāvoklī gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Šāda veida vardarbība ir dziļi iesakņojusies sociālajās un kultūras sistēmās, normās un vērtībās, kas valda sabiedrībā, un to bieži sekmē noliegšanas un klusēšanas kultūra. Šajā Konvencijā izmantotais termins \"ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm\" ir ekvivalents terminam \"ar dzimumu saistīta vardarbība\", kas izmantots CEDAW komitejas 1992.gada Vispārējā ieteikumā Nr.19 par vardarbību pret sievietēm, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1993.gada Deklarācijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un Eiropas Padomes Ministru komitejas 2002.gada Ieteikumā dalībvalstīm Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību. Jāsaprot, ka šis termins vērsts uz sieviešu aizsardzību pret vardarbību, kuru izraisījuši dzimumu stereotipi, un tas īpaši attiecas uz sievietēm.
\n
Termina \"vardarbības upuris\" definīcija 45. Konvencijā daudzkārt minēti vardarbības upuri. Termins \"vardarbības upuris\" attiecas gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības, kura vērsta pret sievietēm, gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, kā noteikts attiecīgi 3.panta a) punktā un 3.panta b) punktā. Pret sievietēm vērstas vardarbības upuri var būt vienīgi sievietes, tostarp meitenes, bet vardarbības ģimenē upuri var būt vīrieši un sievietes, kā arī bērni. Saskaņā ar citiem starptautisko cilvēktiesību līgumiem ar terminu \"bērns\" saprot ikvienu personu, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu. Termins \"vardarbības upuris\" jāsaprot saskaņā ar Konvencijas darbības jomu.
\n
Termina \"sieviete\" definīcija 46. Tā kā projekta autori apzinājās faktu, ka daudzi vardarbības veidi, uz kuriem attiecas Konvencija, tiek izdarīti gan pret sievietēm, gan pret meitenēm, tad viņi nevēlējās, lai Konvencija attiektos tikai uz pieaugušiem vardarbības upuriem.
\n
Tāpēc f) punktā skaidri noteikts, ka termins \"sieviete\" attiecas arī uz meitenēm, kas nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu.
\n
47.Šī Konvencija ir valstu savstarpēja vienošanās, kas uzliek saistības tikai attiecīgām valstīm. Konvencijas 3. un 4. panta noteikumi nerada jaunas tiesības, bet izskaidro spēkā esošās cilvēktiesības. Indivīdu pienākumi izriet no Konvencijas dalībvalstu saskaņā ar Konvenciju pieņemtajiem normatīvajiem aktiem un citiem veiktajiem pasākumiem.
\n
4. pantsPamattiesības, līdztiesība
\n
un diskriminācijas aizliegums 48. Šā panta pirmajā daļā noteikts princips, ka ikvienam ir tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē. Ņemot vērā Konvencijas darbības jomu, projekta autoriem šķita svarīgi iekļaut konkrētu pienākumu veicināt un aizsargāt šīs tiesības attiecībā uz sievietēm, kas pārsvarā ir ar dzimumu saistītas vardarbības upuri.
\n
49.Sieviešu diskriminācija sekmē iecietību attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. Visiem pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm, jāveicina sieviešu un vīriešu līdztiesība, jo vienīgi faktiska līdztiesība turpmāk novērsīs šādu vardarbību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā Opuz pret Turciju vērtējusi sieviešu diskriminācijas un vardarbības pret sievietēm savstarpējo saikni un nospriedusi, ka vardarbība, kas saistīta ar dzimumu, ir diskriminācijas veids, jo tā galvenokārt skar sievietes, un tiesību akti neaizsargā sievietes tāpat kā vīriešus.
\n
50.Tāpēc otrajā daļā apstiprināts sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības princips, pieprasot, lai Konvencijas dalībvalstis ne tikai nosodītu jebkādu sieviešu diskrimināciju, bet arī iekļautu šo līdztiesības principu tiesību aktos, nodrošinātu tā faktisko īstenošanu, kā arī ar likumu aizliegtu sieviešu diskrimināciju un atceltu visus diskriminējošos tiesību aktus un praksi. Tajā atzīts tas, ka tiesību uz dzīvi bez vardarbības izmantošana ir savstarpēji saistīta ar Konvencijas dalībvalstu pienākumu nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību, īstenojot un izmantojat visas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kā noteikts Eiropas Padomes cilvēktiesību aktos, jo īpaši ECHR un tās protokolos, Eiropas Sociālajā hartā un citos starptautisko tiesību aktos, jo īpaši CEDAW, kuras dalībvalstis tās ir.
\n
51.Noteikti jāpiebilst tas, ka šajā daļā Konvencijas dalībvalstīm paredzētas divas iespējas, kā izpildīt prasību iekļaut tiesību aktos sieviešu un vīriešu līdztiesības principu: veikt grozījumus konstitūcijā vai iekļaut šo principu kādā citā tiesību aktā. Turklāt pienākums nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesības faktisku īstenošanu nozīmē to, ka bieži vien nepietiek ar šī principa iekļaušanu tiesību aktos un ka ir vajadzīgi faktiski pasākumi, lai jēgpilni īstenotu šo principu.
\n
52.Šā panta trešajā daļā aizliegta diskriminācija, Konvencijas dalībvalstīm īstenojot Konvenciju. Diskriminācija jāsaprot tādā nozīmē, kāda minēta ECHR 14.pantā. Šajā diskriminācijas aizlieguma pamatu uzskaitījumā ietverti aizlieguma pamati, kuri minēti gan ECHR 14.pantā, gan sarakstā, kas iekļauts ECHR Protokolā Nr.12. Jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa 14.pantu ir piemērojusi attiecībā uz tādiem diskriminācijas pamatiem, kas nav skaidri minēti šajā normā (attiecībā uz dzimumorientācijas pamatu sk., piemēram, 1999.gada 21.decembra spriedumu lietā Salgueiro da Silva Mouta pret Portugāli).
\n
53.Ņemot vērā šo tiesu praksi, projekta autori vēlējās pievienot to turpmāk minēto diskriminācijas aizlieguma pamatu neizsmeļošu uzskaitījumu, kam ir būtiska nozīme saistībā ar Konvencijas priekšmetu: dzimums, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss. Veicot pētījumus attiecībā uz palīdzību, ko Eiropā lūguši vardarbības upuri, kuri cietuši no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, kā arī pētījumus attiecībā uz sniegtajiem pakalpojumiem, noskaidrots, ka joprojām ir plaši izplatīta diskriminācija pret konkrētām vardarbības upuru grupām. Ziņojot par tādas vardarbības aktiem, kas saistīta ar dzimumu, sievietes joprojām tiek diskriminētas tiesībaizsardzības institūcijās un tiesu varas iestādēs. Tāpat arī vardarbības upuriem, kas ir geji vai lesbietes, un biseksuāliem vardarbības upuriem bieži tiek liegti atbalsta pakalpojumi viņu dzimumorientācijas dēļ. Konkrētas indivīdu grupas var tikt diskriminētas, pamatojoties uz viņu dzimuma identitāti, kas, vienkāršāk izsakoties, nozīmē to, ka viņi identificē sevi ar dzimumu, kurš neatbilst dzimumam, kas konstatēts, viņiem piedzimstot. Minētais attiecas uz tādām personu kategorijām kā transpersonas vai transseksuālas personas, pretējā dzimuma apģērba nēsātāji, transvestīti un citas tādu personu grupas, kas neatbilst priekšstatam, kāds sabiedrībā izveidojies par to, kas pieklājas \"vīrietim\" vai \"sievietei\". Turklāt arī migrantēm vai bēglēm var tikt liegti atbalsta pakalpojumi viņu uzturēšanās statusa dēļ.
\n
Noteikti jāpiebilst tas, ka sievietes piedzīvo dažādu veidu diskrimināciju, piemēram, tiek diskriminētas sievietes ar invaliditāti vai/un mazākumtautību sievietes, romu sievietes vai