101.3.5. krūšu dziedzeru vēzis, klīnika, saslimšanas riska grupas.
\n103 102. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem personas, ģimenes, sabiedrības un mentālajā veselībā:
\n102.1. sabiedrības veselības jēdziens un ar to saistītie ģimenes medicīnas aspekti;
\n102.2. galvenās darbības sabiedrības veselības jomā;
\n102.3. iedzīvotāju veselības novērtēšana un veselības aprūpes darba novērtēšana;
\n102.4. paņēmieni iedzīvotāju veselības novērtēšanai;
\n102.5. veselības aprūpes sistēma valstī un ģimenes ārsta vieta tajā;
\n102.6. veselības aprūpes finansēšana;
\n102.7. slimību ietekme uz sabiedrības funkcionēšanu;
\n102.8. statistisko un citu datu vākšana, to zinātniskie un ētiskie aspekti;
\n102.9. uz ģimeni orientētā veselības aprūpe un tās līmeņi;
\n102.10. stress, emocijas un slimības, to savstarpējā saistība;
\n102.11. prāta spējas un to ietekme uz personas veselību;
\n102.12. personības novērtēšanas metodes;
\n102.13. psiholoģiskie ārstēšanas aspekti;
\n102.14. mentālā veselība un patoloģija.
\n104 103. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem psihiatrijā:
\n103.1. psihisko slimību un traucējumu cēloņi, veicinošie faktori, patoģenētiskie mehānismi;
\n103.2. paņēmieni psihisko slimību un traucējumu diagnosticēšanai primārās aprūpes līmenī;
\n103.3. psihopatoloģisko sindromu sistemātika un klasifikācija;
\n103.4. galvenās psihopatoloģisko sindromu grupas un ģimenes ārsta uzdevumi to diagnosticēšanā un novērošanā, pacientam ārstējoties mājas apstākļos;
\n103.5. citu saslimšanu vai traumu izraisītie psihiskie traucējumi, to vadīšana un ģimenes (vispārējās prakses) ārsta taktika;
\n103.6. alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas galvenie simptomi, to diferenciāldiagnostika, paasinājumu diagnosticēšana un novērošana primārās aprūpes līmenī;
\n103.7. seksoloģijas jēdziens – psihoterapijas pamatelementi, mentālā stāvokļa testēšana;
\n103.8. psihosomatiskās slimības, to cēloņi, profilakse un ārstēšanas īpatnības;
\n103.9. tiesiskie jautājumi psihiatrijā, rīcībspēja, pieskaitāmība, pacientu tiesību aizsardzība, pacientu konsultēšanas un stacionēšanas noteikumi, darbspēju noteikšana;
\n103.10. psihiski slimo rehabilitācijas galvenie veidi un pamatprincipi, ārpusstacionāra psihiatriskā palīdzība.
\n105 104. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem psihiatrijā šādos līmeņos:
\n104.1. otrais līmenis:
\n104.1.1. suicidāli izteikumi;
\n104.1.2. demence bez papildu simptomātikas;
\n104.1.3. organiski afektīvi traucējumi, trauksme, disociatīvi traucējumi, emocionāla labilitāte;
\n104.1.4. viegla depresijas epizode, hipomānija;
\n104.1.5. ciklotīmija, distīmija;
\n104.1.6. neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi;
\n104.1.7. ēšanas un miega traucējumi;
\n104.1.8. neiroleptisko līdzekļu un antidepresantu blaknes, to ārstēšana;
\n104.2. trešais līmenis:
\n104.2.1. augsts pašnāvības risks, pašnāvības mēģinājums;
\n104.2.2. sabiedriski bīstama uzvedība psihotisku traucējumu iespaidā;
\n104.2.3. demence ar psihotiskiem papildu simptomiem;
\n104.2.4. organiski halucinatori, katatoni traucējumi un murgi;
\n104.2.5. šizofrēnija, šizoafektīvi traucējumi, akūti psihotiski traucējumi;
\n104.2.6. vidēji smaga un smaga depresijas epizode, mānijas epizode;
\n104.2.7. specifiski personības traucējumi;
\n104.2.8. garīgā atpalicība;
\n104.2.9. psihiski traucējumi bērna vecumā;
\n104.3. ceturtais līmenis:
\n104.3.1. katatonija;
\n104.3.2. neiroleptiskais malignais sindroms.
\n106 105. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu slimību klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi uroloģijā šādos līmeņos:
\n105.1. otrais līmenis:
\n105.1.1. fimoze, parafimoze;
\n105.1.2. paranefrīts, prostatīts;
\n105.1.3. nierakmeņu slimība;
\n105.2. trešais līmenis:
\n105.2.1. akūtas sēklinieku slimības;
\n105.2.2. prostatas, sēklinieka audzēji.
\n107 106. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu ādas un zemādas veidojumu klīnisko ainu, diagnostiku, ārstēšanu, operācijas indikācijām un profilaksi šādos līmeņos:
\n106.1. pirmais līmenis – kārpas, varžacis;
\n106.2. otrais līmenis – lipoma un ateroma;
\n106.3. trešais līmenis – bazalioma un melanoma.
\n108 107. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu patoloģiju diagnosticēšanu un ārstēšanu strutainajā ķirurģijā šādos līmeņos:
\n107.1. pirmais līmenis:
\n107.1.1. furunkuls;
\n107.1.2. karbunkuls;
\n107.1.3. virspusēji pēcinjekciju abscesi;
\n107.1.4. hidradenīts;
\n107.1.5. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;
\n107.1.6. izgulējumi;
\n107.1.7. sastrutojošas brūces ar lokālu klīniku;
\n107.2. otrais līmenis:
\n107.2.1. erisipelas (roze);
\n107.2.2. hidradenīts;
\n107.2.3. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;
\n107.2.4. mastīts;
\n107.2.5. akūts un hronisks paraproktīts;
\n107.2.6. anālās fisūras;
\n107.2.7. sastrutojusi brūce ar limfadenītu un limfangoītu;
\n107.3. trešais līmenis:
\n107.3.1. osteomielīts;
\n107.3.2. cīpslu un kaulu panarīcijs;
\n107.3.3. akūts un hronisks epiteliālo eju iekaisums;
\n107.3.4. sastrutojumi sejā, galvā un citās bīstamās ķermeņa daļās;
\n107.3.5. sepse.
\n109 108. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām ķirurģijā:
\n108.1. infūzija, transfūzija;
\n108.2. sterilu operāciju galdu, veļas, materiālu, instrumentu sagatavošana;
\n108.3. pirmsoperāciju sagatavošanās;
\n108.4. ādas vai zemādas šuvju uzlikšana;
\n108.5. ādas šuvju noņemšana;
\n108.6. dobumu punkcijas (pleiras, vēdera, hidroceles, ceļa locītavas bursas, elkoņa locītavas bursas);
\n108.7. urīnpūšļa katetrizācija un punkcija;
\n108.8. lokāla, vadu, intrakutāna anestēzija;
\n108.9. visu veidu imobilizācijas;
\n108.10. incīzijas;
\n108.11. ādas, zemādas veidojumu ekscīzijas;
\n108.12. rektālā izmeklēšana (manuāli).
\n110 109. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem ķirurģijā, onkoloģijā un ortopēdijā:
\n109.1. ķirurģisko pacientu rehabilitācija, hronisko pacientu aprūpe un darba ekspertīze;
\n109.2. ortopēdisko pacientu indikācijas operācijām un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);
\n109.3. taktika onkoloģisko saslimšanu gadījumā;
\n109.4. inoperablo pacientu aprūpe.
\n111 110. Rezidentūras laikā rezidents apgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā:
\n110.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības un dzīvības uzturēšanas pasākumu veikšana pacientiem ar vitālo funkciju traucējumiem pirmsslimnīcas etapā:
\n110.1.1. samaņas līmeņa novērtēšana;
\n110.1.2. elpceļu stāvokļa un elpošanas novērtēšana;
\n110.1.3. elpošanas nodrošināšana ar un bez palīglīdzekļiem (elpvadi, elpināmais maiss, sejas maskas, krikotomija);
\n110.1.4. cirkulācijas novērtēšana;
\n110.1.5. cirkulācijas nodrošināšana;
\n110.2. paplašinātā dzīvības pamatfunkciju uzturēšana pēc padziļinātās sirds un plaušu reanimācijas algoritmiem:
\n110.2.1. ventrikulu fibrilācijas un bezpulsa ventrikulu tahikardijas algoritms;
\n110.2.2. asistolijas algoritms;
\n110.2.3. bezpulsa sirds elektriskās aktivitātes algoritms;
\n110.3. palīdzības sniegšana traumas pacientiem pirmsslimnīcas etapā:
\n110.3.1. cietušo primārā apskate;
\n110.3.2. cietušo šķirošana;
\n110.3.3. cietušo sekundārā apskate;
\n110.3.4. dzīvībai svarīgo funkciju stabilizācija;
\n110.3.5. traumatiskā un hipovolēmiskā šoka ārstēšana;
\n110.3.6. cietušo nešanas un pārvietošanas tehnika;
\n110.3.7. imobilizācijas metodes;
\n110.3.8. ārējās asiņošanas apturēšanas metodes;
\n110.3.9. neatliekamā medicīniskā palīdzība pie dažādu anatomisko apvidu bojājumiem:
\n110.3.9.1. galvas trauma;
\n110.3.9.2. ekstremitāšu trauma;
\n110.3.9.3. krūšu kurvja trauma;
\n110.3.9.4. vēdera trauma;
\n110.3.9.5. muguras trauma.
\n112 111. Rezidentūras laikā rezidents apgūst pamatzināšanas par šādiem jautājumiem katastrofu medicīnā:
\n111.1. jēdziens par katastrofu medicīnas vadīšanu:
\n111.1.1. trauksmes izziņošanas principi;
\n111.1.2. ārkārtējo medicīnisko situāciju pārvaldīšanas organizācija notikuma vietā;
\n111.2. jēdziens par katastrofu psiholoģiju:
\n111.2.1. psiholoģisko faktoru loma dažādos katastrofu situācijas posmos;
\n111.2.2. kolektīvās reakcijas ekstremālās situācijās, to ietekmēšanas iespējas;
\n111.2.3. posttraumatiskie traucējumi cietušajiem un glābšanas komandas dalībniekiem;
\n111.3. toksikoloģijas un radioloģijas pamatjēdzieni:
\n111.3.1. riska zonas;
\n111.3.2. individuālie aizsarglīdzekļi.
\n113 112. Rezidentūras laikā rezidents apgūst mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanu diferenciāldiagnostikas nolūkos ģimenes ārsta (vispārējās prakses ārsta) profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.
\n114 2.9. Ķirurgs (P 03) 113. Ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n115 114. Ķirurga kompetencē ir visu vecumu cilvēku iedzimtu un iegūtu, akūtu un hronisku ķirurģisko slimību, traumatisko bojājumu un jaunveidojumu izmeklēšana, diagnostika, konservatīvā un ķirurģiskā ārstēšana, intensīvā terapija.
\n116 115. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n115.1. ambulatorā un stacionārā ķirurģija, neatliekamā un plānveida (tai skaitā onkoloģija) ķirurģija, tas ir, iedzimto un iegūto, akūto un hronisko ķirurģisko slimību, mīksto audu bojājumu un jaunveidojumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika un ārstēšana;
\n115.2. ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā radioloģija, mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos), to izmantošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n115.3. ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n115.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n117 116. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n116.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, anestezioloģijā, reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā;
\n116.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, radioloģijā, mērķētajā ultrasonogrāfijā;
\n116.3. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā klīniskajā praksē.
\n118 2.10. Neiroķirurgs (P 04) 117. Neiroķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Neiroķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n119 118. Neiroķirurga kompetencē ir veikt slimību un traumatisko bojājumu diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, izmantojot zināšanas par galvaskausa, galvas smadzeņu, cerebrālo un precerebrālo asinsvadu, mugurkaulāja, muguras smadzeņu, spinālo asinsvadu, veģetatīvās un perifērās nervu sistēmas slimību un traumatisko bojājumu etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, kā arī ķirurģiskas, neiroloģiskas un tikai neiroķirurģijai raksturīgas metodes.
\n120 119. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neiroķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n119.1. specialitātes, kas saistītas ar neiroķirurģiju (vispārējā ķirurģija, neiroloģija, neiropatoloģija, radioloģija, oftalmoloģija, otolaringoloģija);
\n119.2. neiroķirurģijā izmantojamās diagnostiskās metodes;
\n119.3. galvaskausa un galvas smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;
\n119.4. mugurkaulāja un muguras smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;
\n119.5. centrālās nervu sistēmas asinsrites traucējumu diagnostika un ārstēšana;
\n119.6. nervu sistēmas audzēju un audzējveidīgu procesu diagnostika un ārstēšana;
\n119.7. hidrocefālijas diagnostika un ārstēšana;
\n119.8. perifērās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību, traumatisko bojājumu diagnostika un ārstēšana;
\n119.9. ekstrapiramidālās sistēmas funkciju traucējumu diagnostika un ārstēšana;
\n119.10. elektrostimulācija;
\n119.11. epilepsijas diagnostika un ārstēšana;
\n119.12. iedzimtu centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumu ārstēšana;
\n119.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n121 120. Rezidentūras ilgums neiroķirurģijā ir seši gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroķirurģijā, ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, sejas un žokļu ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, neiroradioloģijā, oftalmoloģijā, neiroloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, tiesu medicīnā, rehabilitoloģijā, otolaringoloģijā, neiroonkoloģijā un neiropatoloģijā, bērnu neiroķirurģijā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.
\n122 2.11. Torakālais ķirurgs (P 05) 121. Torakālais ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Torakālā ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n123 122. Torakālā ķirurga kompetencē ir veikt krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisku bojājumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju.
\n124 123. Lai veiktu ārstniecisko darbību, torakālajam ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n123.1. specialitātes, kas saistītas ar vispārējo ķirurģiju;
\n123.2. iedzimto un iegūto plaušu un citu krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n123.3. torakālajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;
\n123.4. torakālajā ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n123.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n125 124. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n124.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, sirds ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā;
\n124.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronholoģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, torakālajā ķirurģijā;
\n124.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.
\n126 2.12. Sirds ķirurgs (P 06) 125. Sirds ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Sirds ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n127 126. Sirds ķirurga kompetencē ir sirds slimību un traumatisko bojājumu diagnostisko un ārstniecisko darbību veikšana, kas nodrošina sekmīgu iedzimto un iegūto sirds slimību, aortas loka patoloģiju un traumatisko sirds bojājumu ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.
\n128 127. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sirds ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n127.1. iedzimto un iegūto sirdskaišu un sirds ritma patoloģijas – slimību un traumatisko bojājumu – etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n127.2. vispārējā un torakālā ķirurģija;
\n127.3. sirds ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto sirds un krūšu aortas ķirurģisko slimību un traumatisko bojājumu gadījumā;
\n127.4. sirds ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n127.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n129 128. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n128.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā;
\n128.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, plastiskajā un rekonstruktīvajā ķirurģijā;
\n128.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas invazīvajā kardioloģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, aritmoloģijā, bērnu sirds ķirurģijā;
\n128.4. ceturtajā un piektajā gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.
\n130 2.13. Asinsvadu ķirurgs (P 07) 129. Asinsvadu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Asinsvadu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n131 130. Asinsvadu ķirurga kompetencē ir asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisku bojājumu diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.
\n132 131. Lai veiktu ārstniecisko darbību, asinsvadu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n131.1. asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n131.2. specialitātes, kas saistītas ar asinsvadu ķirurģiju;
\n131.3. asinsvadu ķirurģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana asinsvadu, limfvadu slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;
\n131.4. asinsvadu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n131.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n133 132. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n132.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā un dzemdniecībā;
\n132.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā;
\n132.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neinvazīvajā un invazīvajā asinsvadu slimību diagnostikā, specializētajā reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā, kardioloģijā, kardioķirurģijā, neiroloģijā, koagulopātijā, sistēmiskajās slimībās, nieres transplantācijā, arteriovenozajā šuntēšanā hemodialīzei, asinsvadu ķirurģijā;
\n132.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā klīniskajā un ambulatorajā praksē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos asinsvadu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.
\n134 2.14. Urologs (P 08) 133. Urologs ir ārsta pamatspecialitāte. Urologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n135 134. Urologa kompetencē ir:
\n134.1. veikt vīriešu uroģenitālās sistēmas un sieviešu urīnizvadorgānu slimību, anomāliju un ievainojumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi, rehabilitāciju un novērošanu pēc ārstēšanas, ietverot arī bērnu uroloģiju, uroloģisko onkoloģiju un androloģiju, lietojot hormonālo terapiju, ķīmijterapiju un imūnterapiju;
\n134.2. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā distances litotriptoru, ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.
\n136 135. Lai veiktu ārstniecisko darbību, urologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n135.1. uroloģijā sastopamo iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n135.2. specialitātes, kas saistītas ar uroloģiju (ķirurģija, onkoloģija, ginekoloģija, dermatoveneroloģija);
\n135.3. uroloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā attēldiagnostika – mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas un ārstnieciskos nolūkos), to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto uroloģisko un traumatisko bojājumu gadījumos;
\n135.4. uroloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n135.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n137 136. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģisko slimību etioloģijā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, tai skaitā fizikālās izmeklēšanas metodēs, laboratoriskās izmeklēšanas metodēs, rentgenoloģiskās un radioloģiskās izmeklēšanas metodēs, instrumentālās izmeklēšanas metodēs, datortomogrāfijā, ultrasonoskopijā (tai skaitā mērķētā urīnceļu ultrasonoskopijā diferenciāldiagnostiskos un ārstnieciskos nolūkos urologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros) un instrumentālās biopsijās, operatīvās metodēs, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību indikāciju izvērtēšanā konservatīvai ārstēšanai un šādas terapijas īstenošanā, indikāciju noteikšanā operatīvai terapijai, izmantojot arī medikamentozu ārstēšanu, diagnostiskās, ārstnieciskās un operatīvās manipulācijās, izmantojot nozares endoskopiskās, transuretrālās un laparaskopiskās metodes, kā arī distances litotripsiju, skrīninga metodēs agrīnu uroloģisku audzēju diagnostikai, iedzimtās urīnceļu attīstības anomālijās un slimībās, to etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas metodēs, rehabilitācijā un profilaksē, bērnu un pusaudžu uroloģisko slimību diagnostikā, konsultēšanā un ārstēšanā, uroloģiskās infekcijās, to etioloģijā, patoģenēzē, simptomātikā, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas metodēs un profilaksē, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību rehabilitācijā, nozares klīnisko laboratorijas analīžu metodikā un šo analīžu veikšanā un prasmē izvērtēt analīžu rezultātus, indikācijās uroloģiskai staru terapijai, anestēzijas, intensīvās terapijas un reanimācijas īpatnībās uroloģijā, farmakoloģisko līdzekļu, tai skaitā kontrastvielu, lietošanas indikācijās un to izraisītās blaknēs, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.
\n138 2.15. Plastikas ķirurgs (P 09) 137. Plastikas ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Plastikas ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n139 138. Plastikas ķirurga kompetencē ir veikt ķermeņa formas un traucētu ķermeņa funkciju atjaunošanu un uzlabošanu ar plastisku operāciju.
\n140 139. Lai veiktu ārstniecisko darbību, plastikas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n139.1. normālā, topogrāfiskā un patoloģiskā anatomija, teratoloģija un ektodermas un mezodermas attīstības vēsture;
\n139.2. nepareizi attīstīto ķermeņa daļu, kā arī iegūto defektu, vecuma regresīvo izmaiņu, apdeguma ievainojumu diagnostika un diferenciāldiagnostika, sevišķi specifiski vajadzīgās izmeklēšanas metodes un paņēmieni;
\n139.3. brūču ārstēšana un ārstēšanas procesi, un plastiskās ķirurģijas iespējamo komplikāciju ārstēšana;
\n139.4. viena vai vairāku etapu operāciju indikāciju izvērtēšana un plānošana;
\n139.5. speciālie pārsēji un miera stāvokļa fiksācijas tehnika, sevišķi pēc transplantācijas;
\n139.6. lokālā un reģionālā anestēzija;
\n139.7. psihosomatiskās kopsakarības iedzimtu vai iegūtu defektu gadījumos un rehabilitācijā;
\n139.8. pacientu specifiskā izglītošana, apspriežot plastiskās ķirurģijas relatīvās indikācijas;
\n139.9. nozares speciālā intensīvā terapija;
\n139.10. mikroķirurģiskās tehnikas, to lietojums;
\n139.11. izmeklēšanas rezultātu dokumentācija un attēlu dokumentācija;
\n139.12. specialitātē lietojamo medikamentu un kontrastlīdzekļu lietošana (farmakokinētika, mijiedarbība un blakusiedarbība), ieskaitot tās terapeitisko nesaderību un zāļu nepareizas lietošanas risku;
\n139.13. specialitātē veiktā darba metodika un realizācija, kā arī izmeklēšanas novērtēšana, laboratorijas izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un iekļaušana medicīniskajā dokumentācijā;
\n139.14. plastiskajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n139.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n141 140. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n140.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, dzemdniecībā, ginekoloģijā un traumatoloģijā;
\n140.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un neiroķirurģijā;
\n140.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā un topogrāfiskā anatomijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, rekonstruktīvā mikroķirurģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un plaukstas ķirurģijā;
\n140.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu traumatoloģijā, kakla, deguna, ausu slimībās, uroloģijā, ginekoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, plaukstas ķirurģijā, rekonstruktīvā mikroķirurģijā, rehabilitācijā un ergoterapijā, apdegumos un apsaldējumos;
\n140.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas plastiskajā ķirurģijā klīniskā praksē.
\n142 2.16. Bērnu ķirurgs (P 12) 141. Bērnu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n143 142. Bērnu ķirurga kompetencē ir jaundzimušo, bērnu un pusaudžu orgānu iedzimtu anomāliju un ķirurģisko slimību, kā arī traumatisko bojājumu diagnostika, ārstēšana, neatliekamā palīdzība, profilakse un rehabilitācija.
\n144 143. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n143.1. primārās un neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniegšanas principi;
\n143.2. specialitātes, kas saistītas ar bērnu ķirurģiju (pediatrija, vispārējā ķirurģija, traumatoloģija, ortopēdija un citas);
\n143.3. bērnu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n143.4. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;
\n143.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n145 144. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n144.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā bērnu neatliekamajā ķirurģijā un vispārējā ķirurģijā;
\n144.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģijā, onkoloģijā, sirds asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, ortopēdijā, strutainajā ķirurģijā un plastiskajā ķirurģijā;
\n144.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatrijā, neonatoloģijā, bērnu anestezioloģijā un intensīvajā terapijā, bērnu radioloģijā un bērnu abdominālā ķirurģijā;
\n144.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīnikā bērnu proktoloģijā, bērnu torakālajā ķirurģijā, jaundzimušo ķirurģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu un pusaudžu ginekoloģijā, bērnu neiroķirurģijā, bērnu uroloģijā, bērnu strutainajā ķirurģijā, apdeguma slimībās bērniem un bērnu traumatoloģijā, ortopēdijā, bērnu mikroķirurģijā, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.
\n146 2.17. Traumatologs ortopēds (P 13) 145. Traumatologs ortopēds ir ārsta pamatspecialitāte. Traumatologa ortopēda profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n147 146. Traumatologa ortopēda kompetencē ir veikt cilvēka balsta un kustību orgānu iedzimtu un iegūtu deformāciju, slimību, ievainojumu un funkciju traucējumu diagnostiku un ārstēšanu.
\n148 147. Lai veiktu ārstniecisko darbību, traumatologam ortopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n147.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo balsta un kustību orgānu slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n147.2. specialitātes, kas saistītas ar traumatoloģiju un ortopēdiju (vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, plastiskā ķirurģija, neiroķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, reimatoloģija);
\n147.3. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n147.4. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n147.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n149 148. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas traumatoloģijā, ortopēdijā, vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, asinsvadu ķirurģijā, apdegumos, plastiskajā ķirurģijā, kombustoloģijā, rehabilitoloģijā, neiroķirurģijā, neirotraumatoloģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, reimatoloģijā, plaukstas ķirurģijā, mikroķirurģijā, balsta un kustību orgānu slimību, ievainojumu un to seku diagnostikā un ārstēšanā, kā arī to norises formu diagnostikā un ārstēšanā, ieskaitot patoloģiskās anatomijas un patoloģiskās fizioloģijas pamatus, biomehāniku, speciālos izmeklēšanas paņēmienus, instrumentālās izmeklēšanas metodes, radioloģiskās izmeklēšanas metodes, konservatīvās ārstēšanas metodes, reanimācijas pasākumus un ārstēšanu šoka gadījumos un anestēzijas veidus un metodes, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.
\n150 2.18. Mugurkaulāja ķirurgs (A 131) 149. Mugurkaulāja ķirurgs ir traumatologa ortopēda apakšspecialitāte. Mugurkaulāja ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n151 150. Mugurkaulāja ķirurga kompetencē ir mugurkaulāja slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse, izņemot spinālu intradurālu veidojumu ārstēšanu.
\n152 151. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mugurkaulāja ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n151.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo mugurkaulāja (kaulu, neirālo struktūru, saišu un muskuļu aparāta) slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, biomehānika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
\n151.2. ar mugurkaulāja ķirurģiju (traumatoloģija, ortopēdija, neiroķirurģija, vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, torakālā ķirurģija, onkoloģija, neiroloģija, plastiskā ķirurģija, reimatoloģija) saistītajās specialitātēs;
\n151.3. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n151.4. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n151.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n153 152. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 154 153. Rezidentūra mugurkaulāja ķirurga apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas mugurkaulāja ķirurģijā:
\n153.1. slimnieka ortopēdiska un neiroloģiska izmeklēšana;
\n153.2. paraklīnisko izmeklējumu interpretēšana saistībā ar mugurkaulāja patoloģijām;
\n153.3. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja saslimšanu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;
\n153.4. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja traumu klasifikācija, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;
\n153.5. mugurkaulāja ķirurģiskas ārstēšanas praktiskās iemaņas;
\n153.6. mugurkaulāja pacientu rehabilitācijas principi.
\n155 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.19. Ginekologs dzemdību speciālists (P 14) 154. Ginekologa dzemdību speciālista specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Ginekologa dzemdību speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n156 155. Ginekologa dzemdību speciālista kompetencē ir:
\n155.1. sieviešu dzimumorgānu un krūšu dziedzeru slimību diagnostika un profilakse;
\n155.2. sieviešu dzimumorgānu slimību konservatīva un operatīva terapija un rehabilitācija;
\n155.3. normālo un patoloģisko grūtniecību novērošana, dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana, tai skaitā operatīvo dzemdību palīdzība.
\n157 156. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ginekologam, dzemdību speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n156.1. iedzimto un iegūto sieviešu slimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse;
\n156.2. normālas un patoloģiskas grūtniecības norise, to medicīniskā aprūpe, dzemdību vadīšana un palīdzība, tai skaitā operatīvo dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana;
\n156.3. ģimenes plānošana un reproduktīvā veselība;
\n156.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;
\n156.5. specialitātes, kas saistītas ar dzemdniecību un sieviešu slimībām (dermatoveneroloģija, onkoginekoloģija, seksoloģija, neonatoloģija, medicīniskā ģenētika, psihosomatika, uroginekoloģija);
\n156.6. dzemdniecībā un sieviešu slimībās izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas, izpildes metodika un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n156.7. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;
\n156.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n158 157. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par sieviešu konsultācijas darba īpatnībām, patoloģiskajā anatomijā, citoloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, klīniski laboratoriskajā diagnostikā, medicīniskajā ģenētikā, embrioloģijā, ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, ultrasonoskopijā, ekstraģenitālajā patoloģijā un grūtniecībā, dermatoveneroloģijā, psihoterapijā, psihosomatiskajā medicīnā, seksoloģijā, klīniskajā praksē dzemdību palīdzībā, neonatoloģijā un ginekoloģijā, dzemdību palīdzībā perinatālā un ginekoloģijas profila ārstniecības iestādēs, ārstniecības iestāžu onkoginekoloģijas nodaļās, ambulatorajā palīdzībā grūtniecēm un ginekoloģiskām pacientēm, ģimenes plānošanā, praktiskās iemaņas ārstniecības iestāžu ginekoloģijas, dzemdību un onkoloģijas nodaļās.
\n159 2.20. Onkoloģijas ginekologs (A 142) 158. Onkoloģijas ginekologa specialitāte ir ginekologa dzemdību speciālista apakšspecialitāte. Onkoloģijas ginekologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n160 159. Onkoloģijas ginekologa kompetencē ir onkoloģisko slimību ķirurģiska ārstēšana un krūts onkoplastiskā ķirurģija.
\n161 160. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkoloģijas ginekologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n160.1. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju etioloģija un patoģenēze;
\n160.2. fona un pirmsvēža slimības;
\n160.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā;
\n160.4. onkoloģiski ginekoloģisko pacientu fizikālās izmeklēšanas metodes;
\n160.5. krūšu izmeklēšanas metodika;
\n160.6. ginekoloģiskā statusa noteikšana un rektālā izmeklēšana;
\n160.7. citoloģiskā materiāla iegūšana un analizēšana;
\n160.8. materiāla ņemšana histoloģiskai izmeklēšanai un histoloģisko atbilžu izvērtēšana;
\n160.9. indikācijas endoskopiskai izmeklēšanai un iegūto datu izvērtēšana;
\n160.10. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;
\n160.11. galveno laboratorisko izmeklējumu metodika, veikšana un datu izvērtēšana onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā, diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, intensīvajā terapijā un reanimācijā onkoloģiskajā ginekoloģijā;
\n160.12. vēdera dobuma (ascīta) un pleiras punkcijas tehnika, materiāla ņemšana citoloģiskai izmeklēšanai;
\n160.13. biopsijas, frakcionētās proves abrāzijas, Duglasa dobuma punkcijas un dzemdes kakla konusveida elektroekscīzijas tehnika;
\n160.14. sieviešu dzimumorgānu audzēju ķirurģiska ārstēšana un pēcoperāciju komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;
\n160.15. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju staru terapijas pamati;
\n160.16. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju ķīmijterapija;
\n160.17. imūnterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;
\n160.18. staru terapijas komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;
\n160.19. hormonterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;
\n160.20. ķīmijterapijas komplikācijas, to profilakse un ārstēšana;
\n160.21. onkoloģiskās ginekoloģijas pacienšu novērošana un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);
\n160.22. onkoloģisko pacientu reģistra darbības principi;
\n160.23. onkoloģiski ginekoloģisko pacienšu simptomātiskā terapija;
\n160.24. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n162 161. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 163 162. Rezidentūra onkoloģijas ginekologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.
\n164 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.21. Pediatrs (P 15) 163. Pediatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Pediatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n165 164. Pediatra kompetencē ir veikt visu vecumu bērnu veselības aprūpi, aptverot somatiskās un psihiskās attīstības problēmas, iegūtās un iedzimtās slimības un veselības traucējumus, kā arī veicinot bērnu veselību un slimību profilaksi.
\n166 165. Lai veiktu ārstniecisko darbību, pediatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n165.1. akūtu un hronisku bērnu slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse atbilstoši primārajam un sekundārajam veselības aprūpes līmenim;
\n165.2. mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos pediatra profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;
\n165.3. bērnu veselības, harmoniskas attīstības un interešu veicināšana un aizstāvība;
\n165.4. konsultāciju sniegšana pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām;
\n165.5. profesionālu attiecību veidošana ar pacientiem un viņu aprūpētājiem, citām ārstniecības personām, ņemot vērā kulturālās un etniskās īpatnības;
\n165.6. nacionālo un globālo bērnu tiesību, ētikas, profesionālā noslēpuma un konfidencialitātes principi;
\n165.7. izvairīšanās no liekiem izmeklējumiem, nepamatotas ārstēšanas un nevajadzīgas bērna stacionēšanas;
\n165.8. prasme strādāt komandā, sadarboties ar vecākiem un citām sabiedrības grupām;
\n165.9. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n167 166. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijas slimībās, ķirurģijā, ftiziatrijā, bērnu ausu, kakla deguna slimībās, dermatoloģijā, neonatoloģijā (tai skaitā dzemdību palīdzības profila ārstniecības iestādē), ambulatorajā pediatrijā, bērnu intensīvajā terapijā, reimatoloģijā, kardioloģijā, hematoonkoloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā, alergoloģijā, gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, sociālajā pediatrijā un rehabilitācijā, ģenētikā, hospitālajā pediatrijā vai ambulatorajā pediatrijā (pēc izvēles), kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.
\n168 2.22. Neonatologs (A 151) 167. Neonatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Neonatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n169 168. Neonatologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā, rehabilitācijā un profilaksē, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.
\n170 169. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neonatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n169.1. neonatoloģiskās, ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes ievākšanas metodika;
\n169.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;
\n169.3. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, viņu raksturīgākās patoloģijas, pārejas stāvokļi;
\n169.4. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo elpošanas orgānu saslimšanas;
\n169.5. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo termoregulācijas, imunoloģijas, homeostāzes īpatnības;
\n169.6. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo ēdināšana – enterālā (krūts, mākslīgā, zondes) un parenterālā;
\n169.7. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo aprūpes taktika;
\n169.8. sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi jaundzimušo aprūpē;
\n169.9. jaundzimušo reanimācija, dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;
\n169.10. jaundzimušo transportēšana;
\n169.11. jaundzimušo ādas, zemādas, nabas saslimšanas;
\n169.12. jaundzimušo kaulu, muskuļu, saistaudu saslimšanas;
\n169.13. jaundzimušo bilirubīna vielmaiņas īpatnības;
\n169.14. dzeltes diferenciāldiagnostika;
\n169.15. jaundzimušo hemolītiskā slimība;
\n169.16. jaundzimušo anēmijas un hemorāģiskais sindroms;
\n169.17. redzes un dzirdes patoloģiju attīstība jaundzimušajiem;
\n169.18. jaundzimušo endokrīnās sistēmas saslimšanas;
\n169.19. jaundzimušo nervu sistēmas saslimšanas;
\n169.20. jaundzimušo sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, iedzimtas sirdskaites;
\n169.21. jaundzimušo nozokomiālās infekcijas, specifiskās un nespecifiskās intrauterīnās infekcijas;
\n169.22. perinatālā asfiksija;
\n169.23. ģenētiskā patoloģija, iedzimtas anomālijas, neatliekamās ķirurģiskās palīdzības indikācijas iedzimto anomāliju gadījumos;
\n169.24. jaundzimušo bērnu patoloģiju ārstēšanas indikācijas un taktika;
\n169.25. jaundzimušo imūnprofilakse;
\n169.26. patoloģiju sijājošās pārbaudes (obligātās un vēlamās);
\n169.27. laboratorisko izmeklējumu indikācijas, metodika un datu izvērtēšana;
\n169.28. ārstniecisko un diagnostisko līdzekļu (medikamentu, diagnostikas kontrastvielu, skābekļa) lietošanas indikācijas, metodika, dozēšana, riska faktori;
\n169.29. transfuzioloģija jaundzimušo vecumā;
\n169.30. neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem šīs metodes standarta prasību līmenī (izmeklējumu veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts \"M54 – Neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem\") un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos neonatologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;
\n169.31. deontoloģiskie jautājumi ārstu savstarpējās attiecībās, attiecībās ar pacienta vecākiem un medicīnisko personālu;
\n169.32. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n171 170. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:
\n170.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu neonatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši neonatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;
\n170.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.
\n172 171. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:
\n171.1. pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;
\n171.2. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;
\n171.3. sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.
\n173 (Grozīts ar MK 25.06.2025. noteikumiem Nr. 389) 2.23. Bērnu infektologs (A 152) 172. Bērnu infektologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n174 173. Bērnu infektologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par infekcijas slimību diagnostiku, veikt bērnu ārstēšanu un profilaksi, šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi atbilstoši terciārajam veselības aprūpes līmenim, kā arī atbilstoši kompetencei sniegt konsultācijas pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām.
\n175 174. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n174.1. infekcijas aģentu klasifikācija;
\n174.2. mikrobu virulences faktori;
\n174.3. bērnu organisma aizsardzības mehānismi pret infekcijām dažādos vecuma periodos;
\n174.4. bērnu infekciju epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskās ķēdes galvenie posmi, to kontrole;
\n174.5. bērnu infekciju imūnprofilakse;
\n174.6. mūsdienu koncepcijas par augļa un jaundzimušā infekcijām;
\n174.7. mātes piena nozīme infekciju profilaksē;
\n174.8. infekciju patoģenēze, diagnostika, ārstēšana un profilakse visās orgānu sistēmās;
\n174.9. ar bakteriālām, vīrusu, sēņu un citu infekcijas aģentu izraisītām slimībām slimu bērnu ambulatorā un stacionārā ārstēšana;
\n174.10. racionāla antimikrobā terapija (antimikrobo līdzekļu darbības mehānismi, koncentrācija dažādos organisma šķidrumos, mijiedarbība ar citiem farmakoloģiskiem aģentiem un potenciālie blakusefekti);
\n174.11. antimikrobās rezistences mehānismi un antimikrobās rezistences attīstības kontrole;
\n174.12. specifiskā terapija, tās indikācijas un lietošana;
\n174.13. kortikosteroīdu lietošana bērnu infekcijas slimību ārstēšanā;
\n174.14. imūnās atbildes mehānismi pie iedzimtiem un iegūtiem imūndeficītiem, HIV infekcijas, infekcijas slimību imūnmodulējošā terapija;
\n174.15. dažādu slimību, imūnsupresīvās terapijas un imūnkompromitēta organisma nozīme infekciju attīstībā;
\n174.16. stacionārajā ārstniecības iestādē iegūto (nozokomiālo) un sabiedrībā iegūto infekciju kontroles pasākumi;
\n174.17. jaunatklātās infekcijas slimības pasaulē, biežāk sastopamās tropiskās infekcijas;
\n174.18. likumdošana, kas saistīta ar infekciju problēmām Latvijā, infekcijas slimību uzraudzības programmas valstī;
\n174.19. kvalitātes kontrole un izmaksu efektivitāte bērnu infekciju praksē;
\n174.20. ētikas jautājumi bērnu infektologa praksē;
\n174.21. sociālie un psiholoģiskie jautājumi saskarē ar infekcijām slimiem bērniem un viņu ģimenēm;
\n174.22. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n176 175. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu infektologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu infektologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijās stacionārā, klīniskajā mikrobioloģijā un imunoloģijā, klīniskajā imunoloģijā un imūndeficītos, zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā, kā arī ambulatoro pacientu aprūpē, epidemioloģijā, tropiskās slimībās, pieaugušo infekcijas slimībās, pneimonoloģijā vai citās specialitātēs, kas saistītas ar bērnu infektoloģiju (pēc izvēles).
\n177 2.24. Bērnu kardiologs (A 153) 176. Bērnu kardiologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu kardiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n178 177. Bērnu kardiologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna sirds un asinsvadu sistēmas attīstību, fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, nodrošināt to jaundzimušo un bērnu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju, kuri slimo ar iedzimtām sirdskaitēm.
\n179 178. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu kardiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n178.1. ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes iegūšanas metodika;
\n178.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;
\n178.3. dažāda gestācijas vecuma jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, raksturīgākās patoloģijas un pārejas stāvokļi;
\n178.4. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) sirds un asinsvadu sistēmas orgānu saslimšanas;
\n178.5. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) aprūpes taktika;
\n178.6. visu vecumu bērnu aprūpes sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi;
\n178.7. visu vecumu bērnu reanimācija;
\n178.8. dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, homeostāzes rādītāju izvērtēšana (asins gāzu sastāvs, elektrolītu līdzsvars, skābju–sārmu līdzsvars);
\n178.9. plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;
\n178.10. jaundzimušo transportēšana;
\n178.11. iedzimto sirdskaišu epidemioloģija, dažādu sirdskaišu sastopamības biežums atbilstošā vecumā, iedzimto sirdskaišu struktūra vecuma grupās;
\n178.12. raksturīgākās pamata (klīniskās) pazīmes, kuras ņemot vērā bērns nosūtāms uz specializēto bērnu kardioloģijas klīniku;
\n178.13. primāras vai sekundāras pulmonālas hipertensijas savlaicīgas neārstēšanas sekas;
\n178.14. elektrokardiogrammas, krūšu rentgenogrammas, ehokardiogrāfiskās atrades izvērtēšana;
\n178.15. pacienta kardioloģiska rakstura diagnozes traktēšana;
\n178.16. medikamentozās terapijas noteikšana un pamatošana;
\n178.17. intrauterīnās izmeklēšanas nozīmes aktīva propagandēšana iedzimtas sirdskaites savlaicīgā diagnostikā, indikācijas sirdskaišu ķirurģiskai korekcijai pa diagnožu grupām (plānveida, neatliekamas, urgentas);
\n178.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n180 179. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu kardiologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu kardiologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds normālajā un patoloģiskajā anatomijā un fizioloģijā, embrioloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu etioloģijā, augļa asinsritē un prenatālajā hemodinamikas adaptācijā, kardiofarmakoloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu hemodinamikas novērtēšanā augošam indivīdam, slimības anamnēzes iegūšanas specifikā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kā arī prasmē izskaidrot vecākiem bērna slimības būtību, sirds un asinsvadu sistēmas stāvokļa novērtēšanā, pacienta izmeklēšanas secībā, kardioloģisko izmeklējumu indikācijās, to specifikā un riskā, veicot diagnostiskas un terapeitiskas manipulācijas, tai skaitā augļa un bērna sirds asinsvadu sistēmas ultrasonogrāfijā, kardioloģisko izmeklējumu izmaksās un to nepieciešamības pamatošanā, hemodinamikas traucējumu novēršanā un ārstēšanā bērniem, sirds ritma un vadīšanas sistēmas traucējumu izvērtēšanā un ārstēšanā bērniem, postoperatīvā ārstēšanā, bērnu kardioloģijas specifikā un vispārīgajās psihosociālajās problēmās bērniem un viņu vecākiem, kā arī pusaudžiem un pieaugušajiem ar iedzimtām sirdskaitēm.
\n181 2.25. Bērnu reimatologs (A 154) 180. Bērnu reimatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu reimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n182 181. Bērnu reimatologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par bērnu balsta un kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.
\n183 182. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu reimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n182.1. balsta–kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un šo slimību rehabilitācija;
\n182.2. reimatoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, diagnostiskās manipulācijas un ārstnieciskās metodes, to lietošana un iegūto datu izvērtēšana;
\n182.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n184 183. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:
\n183.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu reimatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu reimatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu reimatoloģijas ievadā, dermatoveneroloģijā, bērnu imunoloģijā, bērnu fizioterapijā, bērnu locītavu radioloģijā, bērnu rehabilitācijā, bērnu traumatoloģijā un ortopēdijā, bērnu endokrinoloģijā, bērnu nefroloģijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros;
\n183.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādes bērnu reimatoloģijas nodaļā un ambulatorā ārstniecības iestādē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros.
\n185 2.26. Bērnu pneimonologs (A 155) 184. Bērnu pneimonologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu pneimonologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n186 185. Bērnu pneimonologa kompetencē ir elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.
\n187 186. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu pneimonologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n186.1. elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes etioloģija, patoģenēze, diagnostika, terapija un profilakse bērniem;
\n186.2. tuberkulozes un plaušu slimību specialitātē lietojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes un manipulācijas, to principi un metodika, indikācijas, kontrindikācijas, kā arī prasme izvērtēt iegūtos rezultātus;
\n186.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n188 187. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu pneimonologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu pneimonologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronhoskopijā bērniem, rentgendiagnostikā bērniem un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu pneimonologa kompetences ietvaros, bērnu reanimācijā, fizioterapijā bērnu pneimonoloģijā, torakālajā ķirurģijā bērniem, klīniskā un ambulatorā praksē pieaugušo pneimonoloģijā, praksē ftiziatrijā, bērnu otolaringoloģijā, klīniskā un ambulatorā praksē bērnu pneimonoloģijā.
\n189 2.27. Bērnu endokrinologs (A 156) 188. Bērnu endokrinologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu endokrinologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n190 189. Bērnu endokrinologa kompetencē ir:
\n189.1. sniegt augsti kvalificētu un specializētu palīdzību akūtu un hronisku endokrinoloģisku slimību diagnostikā, ārstēšanā, dinamiskā novērošanā, profilaksē un rehabilitācijā bērniem;
\n189.2. specialitātes ietvaros sniegt konsultācijas un veikt apmācību hronisku endokrīnu slimību gadījumos pacientiem, viņu piederīgajiem, izglītības darbiniekiem un citām ārstniecības personām;
\n189.3. aktīvi piedalīties slimību agrīnas diagnosticēšanas veicināšanā.
\n191 190. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu endokrinologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n190.1. endokrīno dziedzeru funkciju traucējumu izraisītu slimību etioloģija, patoģenēze, patoloģiskā anatomija, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse;
\n190.2. endokrinoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana, izvēle un rezultātu izvērtēšana;
\n190.3. endokrīno slimību novērošanas kārtība;
\n190.4. fizioloģiski anatomiskās attīstības norises bērnu organismā un to izmaiņas attīstības procesā;
\n190.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n192 191. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:
\n191.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu endokrinologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu endokrinologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratoriskajā hormonālajā diagnostikā, pieaugušo endokrinoloģijā, imūnģenētikā, radioloģijā, neonatoloģijā, ģenētikā, bērnu intensīvajā terapijā, bērnu ginekoloģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu neiroloģijā, bērnu oftalmoloģijā;
\n191.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā;
\n191.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā, bērnu endokrinoloģijā ambulatori, kā arī cukura diabēta pacientu apmācībā.
\n193 2.28. Bērnu nefrologs (A 157) 192. Bērnu nefrologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu nefrologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n194 193. Bērnu nefrologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par nierēm, nieru slimībām, to izcelsmi, simptomatoloģiju, saikni ar citu orgānu saslimšanām, ārstēšanu, nieru aizstājterapiju, kā arī no šīm zināšanām izrietošo mūsdienu praktisko rīcību pacientiem līdz 18 gadu vecumam, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.
\n195 194. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu nefrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n194.1. nieru slimību diagnostika, ieskaitot anamnēzi un specifisko fizikālo izmeklēšanu;
\n194.2. nieru slimību histopatoloģiskā diagnostika;
\n194.3. urīntrakta attēlu diagnostikas rezultātu interpretācija;
\n194.4. nieru punkcijas biopsija;
\n194.5. glomeruļu filtrācijas ātruma un kanālīšu funkciju mērījumi;
\n194.6. nieru slimību ārstēšana, ieskaitot glomerulārās un kanālīšu slimības, skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumi, urīntrakta slimības;
\n194.7. hipertensija;
\n194.8. augšanas, fiziskās un garīgās attīstības uzturēšana bērniem ar nieru slimībām;
\n194.9. dialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietojums bērniem ar akūtu un hronisku nieru mazspēju un citām slimībām;
\n194.10. nieru transplantācijas medicīniskā uzraudzība;
\n194.11. izglītojošais darbs, diagnostika un neķirurģiskā ārstēšana pacientiem, kuriem ir iedzimtas un iegūtas nieru slimības, glomerulāro un tubulāro funkciju traucējumi, nieru mazspējas metaboliskās sekas;
\n194.12. hroniskas nieru mazspējas ārstēšana ar peritoneālo dialīzi;
\n194.13. hemodialīze un ar to saistītās tehnoloģijas;
\n194.14. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;
\n194.15. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;
\n194.16. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n196 195. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 197 196. Rezidentūra bērnu nefrologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tām 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas nieru un urīnizvadceļu embrioloģijā, nieru anatomijā, histopatoloģijā un fizioloģijā un to izmaiņās normālos un patoloģiskos apstākļos, nieru un urīnizvadceļu iedzimto un iegūto slimību patoloģijā un patofizioloģijā augošam bērnam, augļa, zīdaiņa un bērna iedzimto un iegūto nieru slimību etioloģijā, simptomātikā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā un to izmeklēšanā ar attēlu diagnostiku, funkciju testiem un histopatoloģiju, nieru biopsijā, nieru ultrasonoskopijā, klīrensu tehnikās glomeruļu filtrācijas ātruma un nieru kanālīšu segmentu funkciju mērījumiem, peritoneālās dialīzes, hemodialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietošanā kopā ar peritoneālās un vaskulārās pieejas problēmām akūtos un hroniskos gadījumos, diētas un medikamentu lietošanā nieru slimību ārstēšanā, urīnizvadceļu ķirurģiskās ārstēšanas indikācijās un lietošanā, urīnpūšļa un urinācijas anomālijās, cistometriskajā izmeklēšanā un medikamentu vai ķirurģiskās ārstēšanas iespējās, bērnu, kas sirgst ar hroniskām nieru slimībām, psihosociālajās problēmās un to profilaksē, izpausmēs un novēršanā, biežāk sastopamajās ētikas problēmās bērnu neiroloģijas praksē un pētījumu darbā, pieaugušo neiroloģijā.
\n198 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.29. Bērnu gastroenterologs (A 158) 197. Bērnu gastroenterologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu gastroenterologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n199 198. Bērnu gastroenterologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par barības vada, kuņģa, zarnu, aknu, žultsvadu, aizkuņģa dziedzera, vēderplēves un vēdera dobuma attīstību, uzbūvi, fizioloģiju un patoloģiju, kā arī prasmi novērst, diagnosticēt un ārstēt šo orgānu un struktūru patoloģijas, sniegt profesionālu palīdzību bērniem gastroenteroloģisku problēmu gadījumā.
\n200 199. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu gastroenterologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n199.1. gremošanas sistēmas embrioloģija, fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze, ģenētika, klīniskā patoloģija, diagnostika un zāļu farmakokinētika;
\n199.2. gastrointestinālā motilitāte un funkcionālās slimības;
\n199.3. iedzimtās gastrointestinālās anomālijas un īso zarnu sindroms;
\n199.4. peptiskās slimības un ar skābes sekrēciju saistītās slimības;
\n199.5. iekaisīgās zarnu slimības;
\n199.6. gremošanas trakta infekciju un imunoloģiskās slimības;
\n199.7. aizkuņģa dziedzera slimības;
\n199.8. hepatobiliārās slimības;
\n199.9. endoskopiskā apmācība pediatrijas praksē;
\n199.10. barošana dažādos bērna vecumos un tās korekcija dažādu slimību gadījumos;
\n199.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n201 200. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu gastroenterologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu gastroenterologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas gremošanas orgānu morfoloģijā, gremošanas sistēmas funkcionālajā diagnostikā, bērnu gastroenteroloģijas nodaļā stacionārā, kā arī ambulatorā ārstniecības iestādē, bērnu endoskopijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu gastroenterologa kompetencē ietvaros, bērnu radioloģijas nodaļā stacionārā, bērnu abdominālajā ķirurģijā, bērnu infekciju (gremošanas trakta infekciju) slimībās, zīdaiņu nodaļā stacionārā, ambulatorā ārstniecības iestādē gastroenteroloģijā.
\n202 2.30. Bērnu hematoonkologs (A 159) 201. Bērnu hematoonkologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu hematoonkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n203 202. Bērnu hematoonkologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, kā arī jebkuras lokalizācijas onkoloģisko slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pacientiem līdz 18 gadu vecumam.
\n204 203. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu hematoonkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n203.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, epidemioloģija, ģenētika, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;
\n203.2. bērnu vecumā sastopamo audzēju epidemioloģija, ģenētika, imunoloģijas aspekti, histopatoloģija, klasifikācija, diagnostika, ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija un staru terapija, suporatīvā terapija;
\n203.3. neatliekamās situācijas bērnu onkoloģijā;
\n203.4. infekcijas slimības imūnsupresija;
\n203.5. pacientu ārstēšana ambulatorā etapā;
\n203.6. pacientu psihosociālās problēmas;
\n203.7. vēlīni ķīmijterapijas un staru terapijas efekti;
\n203.8. bērna paliatīvā aprūpe;
\n203.9. prasme veikt diagnostiskās metodes un manipulācijas;
\n203.10. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n205 204. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:
\n204.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu hematoonkologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu hematoonkologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;
\n204.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.
\n206 205. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:
\n205.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;
\n205.2. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;
\n205.3. piektajā un sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.
\n207 2.31. Bērnu alergologs (A 1510) 206. Bērnu alergologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu alergologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n208 207. Bērnu alergologa kompetencē ir veikt eksogēnu (neinfekciozu) alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi pacientiem līdz 18 gadu vecumam.
\n209 208. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu alergologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n208.1. pacienta izmeklēšana, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, diferenciāldiagnostiku, lai noteiktu alerģiskās slimības izraisošos alergēnus un to patoģenēzi;
\n208.2. ārējās vides un profesionālo faktoru loma alerģijas izcelsmē;
\n208.3. alergoloģijā lietojamo medikamentu klīniskā farmakoloģija, kā arī imūnterapijas indikācijas un metodes;
\n208.4. alerģisko slimību klīniskā aina, kā arī to norises, diagnostikas, ārstēšanas īpatnības dažāda vecuma bērniem;
\n208.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n210 209. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 211 210. Rezidentūra bērnu alergologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā, reanimācijā, otolaringoloģijā, pneimonoloģijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, pieaugušo alergoloģijā stacionārā, klīniskajā imunoloģijā, bērnu alergoloģijā, bērnu dermatoloģijā, klīniskajā laboratorijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, bērnu alergoloģijā.
\n212 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.32. Onkologs ķīmijterapeits (P 16) 211. Onkologs ķīmijterapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Onkologa ķīmijterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n213 212. Onkologa ķīmijterapeita kompetencē ir:
\n212.1. onkoloģisko slimību diagnostika, konservatīva medikamentoza ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija, endokrīnā terapija, imūnterapija, kā arī atbalsta un simptomātiskā terapija;
\n212.2. paliatīvā aprūpe un rehabilitācija.
\n214 213. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkologam ķīmijterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n213.1. ļaundabīgo audzēju etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;
\n213.2. neoplastisko slimību morfoloģija;
\n213.3. ļaundabīgo audzēju kombinētās terapijas būtība, mērķis, komplikācijas;
\n213.4. onkoloģisko pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana) un paliatīvā aprūpe;
\n213.5. onkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnostiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās procedūras;
\n213.6. medikamentozajā onkoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n213.7. zāļu farmakokinētika, farmaceitisko līdzekļu mijiedarbība un to blaknes onkoloģiskiem pacientiem;
\n213.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n215 214. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n214.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
\n214.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģiskajā ķirurģijā (visi profili, kā arī prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), onkoloģiskajā ginekoloģijā, radioloģijā, terapeitiskajā radioloģijā, morfoloģiskajā diagnostikā, medikamentozajā onkoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), laboratoriskajā un imunoloģiskajā diagnostikā, bērnu onkoloģijā, paliatīvajā aprūpē, onkoloģiskās palīdzības organizācijā un vadīšanā;
\n214.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģijā, ķīmijterapijā, tai skaitā hematoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē).
\n216 2.33. Hematologs (P 17) 215. Hematologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Hematologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n217 216. Hematologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pieaugušiem pacientiem.
\n218 217. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hematologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n217.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;
\n217.2. hematoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnostiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās metodes;
\n217.3. hematoloģijā izmantojamie instrumenti un to komplekti;
\n217.4. hematoloģiskas dabas komplikācijas citu saslimšanu gadījumos;
\n217.5. zāļu farmakokinētika, farmakoloģisko līdzekļu mijiedarbība un to izraisītās blaknes hematoloģiskiem pacientiem;
\n217.6. asins komponentu un produktu lietošana hematoloģisko pacientu ārstēšanā;
\n217.7. perifērisko asiņu un kaulu smadzeņu cilmes šūnu autologās un alogēnās transplantācijas metodes lietošana hematoloģiskiem pacientiem;
\n217.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n219 218. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:
\n218.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
\n218.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asins šūnu morfoloģijā, šūnu imūnfenotipēšanā ar plūsmas citometriju, imunoloģijā, laboratoriskajā diagnostikā, transfuzioloģijā un imūnhematoloģijā, ģenētiskajā un molekulāri bioloģiskajā diagnostikā, hematoloģisko slimību ārstēšanas principos, terapeitiskajā radioloģijā, onkoloģijā, bērnu hematoloģijā, cilmes šūnu transplantācijā, hematoloģisko pacientu aprūpē geriatrijā, vispārējā hematoloģijā un šādu patoloģiju diagnostikā un ārstēšanā: akūtu leikožu un mielodisplastisku sindromu, limfoīdo malignitāšu, plazmas šūnu patoloģiju, mieloproliferatīvo onkohematoloģisko slimību, hemorāģisko stāvokļu un trombožu gadījumos.
\n220 2.34. Anesteziologs reanimatologs (P 18) 219. Anesteziologa reanimatologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Anesteziologa reanimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n221 220. Anesteziologa reanimatologa kompetencē ir:
\n220.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;
\n220.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpe;
\n220.3. intensīvā terapija un reanimācija;
\n220.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;
\n220.5. anestezioloģijā, reanimatoloģijā, intensīvajā terapijā, prehospitālajā un intrahospitālajā neatliekamajā un katastrofu medicīnā, kā arī algoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n220.6. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.
\n222 221. Lai veiktu ārstniecisko darbību, anesteziologam reanimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n221.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;
\n221.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpes veikšana;
\n221.3. intensīvās terapijas un reanimācijas pasākumu veikšana;
\n221.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;
\n221.5. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas palīdzības sniegšana;
\n221.6. diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n221.7. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;
\n221.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n223 222. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n222.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, patoloģiskajā fizioloģijā, farmakoloģijā, fizikā un statistikā, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, juridiskajos pamatos, vispārējā ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, dzemdniecībā, neiroloģijā, internajā medicīnā, kardioloģijā, elektrokardiogrāfijā, vispārējās anestezioloģijas pamatos, vispārējās reanimatoloģijas un intensīvās terapijas pamatos, intensīvās terapijas pamatos pediatrijā, kardiopulmonālās reanimācijas sniegšanā pieaugušajiem un bērniem;
\n222.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:
\n222.2.1. anestēzijas lietošanā abdominālajā ķirurģijā, ginekoloģijā, uroloģijā, neiroķirurģijā, ortopēdijā un traumatoloģijā, oftalmoloģijā, pediatrijā un angioloģijā;
\n222.2.2. intensīvās terapijas lietošanā terminālo stāvokļu un elpošanas mazspējas gadījumos, trombembolijas, tauku embolijas, intoksikācijas, sepses, intrahospitālās un nozokomiālās infekcijas, hemostāzes traucējumu, diseminētās intravaskulārās koagulācijas sindroma (DIK), akūta respiratora distresa sindroma (ARDS), sistēmisko infekciju reakciju sindroma (SIRS) un multiplās orgānu disfunkcijas sindroma (MODS) gadījumos, kā arī ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumu un skābju–sārmu līdzsvara traucējumu korekcijā un mākslīgās plaušu ventilācijas nodrošināšanā;
\n222.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anestēzijas lietošanā torakālajā ķirurģijā, bronholoģijā, dzemdniecībā, pediatrijā, perifēro nervu blokādēs, kā arī intensīvās terapijas lietošanā neatliekamajā palīdzībā, neatliekamajā medicīnā, pediatrijā, klīniskajā mikrobioloģijā un hospitālajā epidemioloģijā;
\n222.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:
\n222.4.1. anestēzijas lietošanā plastiskajā un mikroķirurģijā, stomatoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, otolaringoloģijā, endokrīnajā ķirurģijā, akūtajā ķirurģijā un diagnostisko manipulāciju laikā, ambulatorajā un vienas dienas ķirurģiskajā stacionārā;
\n222.4.2. intensīvās terapijas lietošanā kardioloģijā, nieru aizstājterapijā un organisma detoksikācijā, toksikoloģijā, neiroķirurģijā, transfuzioloģijā;
\n222.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās un praktiskās zināšanas anestēzijas un intensīvās terapijas lietošanā kardioķirurģijā, neonatoloģijā un pediatrijā, pacientiem ar apdegumiem, transplantoloģijā, prolongētajā centroaksiālajā anestēzijā, akūto un hronisko sāpju ārstēšanā, padziļinātajā kardiopulmonālajā reanimācijā, jaunu tehnoloģiju apgūšanā un zinātnisko darbu izstrādē.
\n224 2.35. Psihiatrs (P 19) 223. Psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n225 224. Psihiatra kompetencē ir veikt psihisko traucējumu un slimību diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un psihiatrisko rehabilitāciju.
\n226 225. Lai veiktu ārstniecisko darbību, psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n225.1. psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes iegūšana;
\n225.2. pacienta psihiskā stāvokļa novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;
\n225.3. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana, izpratne par darbu ar psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;
\n225.4. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, teorētiskās zināšanas par smadzeņu šķidruma diagnostiku, elektroencefalogrāfiju, galvas smadzeņu datortomogrāfiju, kodolmagnētisko rezonansi, pozitronu emisijas tomogrāfiju;
\n225.5. psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā;
\n225.6. modificētā elektrokonvulsīvā terapija, transkraniālā magnētiskā stimulācija un citas ārstēšanas metodes psihiatrijā;
\n225.7. zināšanas un prasmes krīžu psihoterapijā, atbalsta psihoterapijā un sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;
\n225.8. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas lietošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija, grupu psihoterapijas izmantošana psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;
\n225.9. psihodinamiskās teorijas, kā arī psihisku un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskā psihoterapija psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;
\n225.10. izpratne par ergoterapiju, mākslas terapiju (vizuālā māksla, mūzika, deju–kustību, drāmas terapija) un fizioterapiju psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;
\n225.11. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;
\n225.12. ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu saistītu psihisku un uzvedības traucējumu diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;
\n225.13. neiroloģiskie traucējumi un saslimšanas psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n225.14. psihiski un uzvedības traucējumi bērnu un jauniešu vecumā psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n225.15. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;
\n225.16. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā par psihiatrisko ārstēšanu un rehabilitāciju pacientiem, kuriem ar tiesas lēmumu noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
\n227 226. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n226.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;
\n226.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, tiesu psihiatrijā, atkarību psihiatrijā, alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu ekspertīzes pamati, konsultāciju (Liasion) psihiatrijā, multiprofesionālajā psihiatriskajā rehabilitācijā, gerontopsihiatrijā, psihoterapijā psihiatriskajā klīnikā, ambulatorajā un sociālajā psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.
\n228 2.36. Bērnu psihiatrs (P64) 227. Bērnu psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n229 228. Bērnu psihiatra kompetencē ir bērnu un jauniešu psihisko traucējumu un slimību diagnostika, ārstēšana, profilakse un psihiatriskā rehabilitācija.
\n230 229. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n229.1. bērnu psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes, kā arī attīstības anamnēzes iegūšana, akcentējot grūtniecības norisi, dzemdību patoloģiju un citu bioloģisko faktoru ietekmi;
\n229.2. pacienta psihiskā stāvokļa un neiropsihiskās attīstības novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;
\n229.3. pacienta psihisko veselību un attīstību ietekmējošo psihosociālo un vides faktoru atpazīšana, novērtēšana un aprakstīšana;
\n229.4. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana un izpētes atzinumu interpretācija, darbs ar bērnu psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.5. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, smadzeņu šķidruma diagnostika, elektroencefalogrāfija, galvas smadzeņu datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse, kā arī iegūto rezultātu interpretācija;
\n229.6. bērnu psihiatrijā izmantojamās ārstnieciskās metodes, tai skaitā akūtu psihisku traucējumu ārstēšanas un riska vadīšanas metodes;
\n229.7. uz zinātniskiem pierādījumiem balstīta psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā, akcentējot īpaši bērniem lietojamos medikamentus un to devas;
\n229.8. krīžu psihoterapijas, atbalsta psihoterapijas, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas, uzvedības analīzes, spēļu terapijas un grupu psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.9. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas metožu lietošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.10. psihodinamiskās teorijas, kā arī emociju un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskās psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.11. izpratne par audiologopēdiju, ergoterapiju, fizioterapiju, uztura terapiju un mākslas terapiju (vizuāli-plastiskās mākslas, mūzikas, drāmas, deju un kustību) bērnu un jauniešu ar psihiskiem, uzvedības un neirālās attīstības traucējumiem rehabilitācijā;
\n229.12. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;
\n229.13. psihisku un uzvedības traucējumu, kas ir saistīti ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.14. psihisku un uzvedības traucējumu pieaugušo vecumā diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.15. tiesu psihiatrija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.16. bērnu neiroloģija, pediatrija un medicīniskā ģenētika bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;
\n229.17. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;
\n229.18. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā ar bērnu tiesībām un to aizstāvību saistītais vietējā un starptautiskā normatīvā regulējuma ietvars.
\n231 230. Rezidentūras ilgums bērnu psihiatra pamatspecialitātē ir četri gadi:
\n230.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;
\n230.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatrijā, bērna attīstības novērtēšanā un neiropsihiskās attīstības traucējumu ārstēšanā un rehabilitācijā, bērnu neiroloģijā, pediatrijā un medicīniskajā ģenētikā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā, klīniskajā bērnu psihiatrijā, psihoterapijā un multiprofesionālā rehabilitācijā bērnu psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.
\n232 2.37. Narkologs (P 28) 231. Narkologs ir ārsta pamatspecialitāte. Narkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n233 232. Narkologa kompetencē ir veikt atkarības slimību (alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu, nikotīna, spēļu atkarības) profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.
\n234 233. Lai veiktu ārstniecisko darbību, narkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n233.1. atkarības slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija;
\n233.2. specialitātes, kas saistītas ar narkoloģiju (psihiatrija, neiroloģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība);
\n233.3. narkoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;
\n233.4. narkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas un vadlīnijas;
\n233.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n235 234. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n234.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, neiroloģijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;
\n234.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā narkoloģijā, tiesu psihiatriskajā un narkoloģiskajā ekspertīzē, ambulatorajā narkoloģijā, kā arī alkohola atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, kā arī praktiskās iemaņas alkohola psihoterapeitiskās ārstēšanas metodēs;
\n234.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas narkotisko, psihotropo un toksisko vielu atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, alkohola, narkotisko, psihotropo toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarīgo pacientu psihoterapijas un psihosociālās rehabilitācijas metodēs, infekcijas slimībās, kā arī intensīvajā terapijā un toksikoloģijā.
\n236 2.38. Neirologs (P 20) 235. Neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n237 236. Neirologa kompetencē ir veikt centrālās nervu sistēmas, perifēriskās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostiku, ārstēšanu, ekspertīzi un profilaksi.
\n238 237. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n237.1. centrālās, perifēriskās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un klīniskā fizioloģija;
\n237.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsihopatoloģijas pamati;
\n237.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;
\n237.4. neiroloģiskās anamnēzes ievākšanas metodika, ņemot vērā slimību un sociālo anamnēzi;
\n237.5. neiroloģiskās izmeklēšanas metodika, tehnikas principi un neiroloģisko slimību diagnostika;
\n237.6. neiroloģisko slimību ārstēšana, tās tehnikas principi, pacienta aprūpe neiroloģiskās patoloģijas gadījumos, kā arī indikācijas, metodes un tehnika neiroloģisko pacientu rehabilitācijai;
\n237.7. neiroloģiskā intensīvā terapija un reanimācija;
\n237.8. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;
\n237.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;
\n237.10. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;
\n237.11. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizioloģiskiem izmeklējumiem;
\n237.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradioloģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;
\n237.13. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;
\n237.14. indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklējumiem;
\n237.15. indikācijas nervu sistēmas slimību ķirurģiskai ārstēšanai;
\n237.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;
\n237.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai nepieciešamajā apjomā;
\n237.18. indikācijas sociālterapeitiskiem pasākumiem, tai skaitā nervu sistēmas bojājumu hronisko procesu gadījumos;
\n237.19. smadzeņu nāves diagnozes noteikšana;
\n237.20. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;
\n237.21. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;
\n237.22. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;
\n237.23. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n239 238. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n238.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā;
\n238.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu neiroloģijas klīnikā, neiroķirurģijas un neiroradioloģijas klīnikās, internās medicīnas klīnikās, neiroreanimācijas un intensīvās terapijas palātās stacionārā, neirooftalmoloģijas, neirootiatrijas un neiroloģiskās instrumentālās diagnostikas kabinetos, neiroloģiskās rehabilitācijas nodaļā stacionārā, psihiatrijas klīnikā (ar psihoterapijas apgūšanu), apgūti neiroloģisko slimību ģenētiskās diagnostikas principi;
\n238.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neirologa darbā klīnikā un ambulatorajā ārstniecības iestādē.
\n240 2.39. Neirofiziologs (P 65) 239. Neirofiziologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirofiziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n241 240. Neirofiziologa kompetencē ir:
\n240.1. veikt centrālās nervu sistēmas izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – elektroencefalogrāfiju, elektroencefalogrāfijas videomonitoringu, polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju, ierosinātos potenciālus, intraoperatīvo neiromonitorēšanu, izsauktos potenciālus un transkraniālo magnētisko stimulāciju;
\n240.2. veikt perifērās nervu sistēmas, skeleta muskulatūras un neiromuskulārās pārvades izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – neirogrāfiju, kvantitatīvo sensoro testēšanu, elektromiogrāfiju, vienas šķiedras elektromiogrāfiju, dekrementa analīzi, nervu un muskuļu ultrasonogrāfiju;
\n240.3. novērtēt un sniegt atzinumu par centrālās nervu sistēmas, perifērās nervu sistēmas, neiromuskulārās pārvades un skeleta muskuļu neirofizioloģisko funkcionālo stāvokli, bojājuma pakāpi un raksturu;
\n240.4. sadarbībā ar neiroķirurgiem, neirologiem, bērnu neirologiem, rokas ķirurgiem, endokrinologiem un citu specialitāšu ārstiem lemt par pacienta turpmākās izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku.
\n242 241. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirofiziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n241.1. nervu sistēmas anatomija, fizioloģija un farmakoķīmija;
\n241.2. nervu sistēmas klīniskā izmeklēšana un novērtēšana;
\n241.3. sensoro traucējumu izmeklēšana – kvantitatīvā sensorā testēšana, sensoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;
\n241.4. motoro traucējumu izmeklēšana – vēlīnās motorās atbildes – A, F un H, motoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;
\n241.5. neiromuskulārās pārvades traucējumu diagnostika – miastēniskā reakcija un vienas šķiedras elektromiogrāfija;
\n241.6. dažādu mononeiropātiju un polineiropātiju diagnostika un diferenciāldiagnostika, kraniālo nervu izmeklēšana;
\n241.7. nervu pinumu un saknīšu bojājumu diagnostika un diferenciāldiagnostika;
\n241.8. elektromiogrāfija – spontānas aktivitātes noteikšana, voluntāras aktivitātes izvērtēšana un interferences paterna analīze;
\n241.9. primāru un sekundāru skeleta muskuļu šķiedru bojājumu noteikšana;
\n241.10. miotonisku traucējumu diagnostika;
\n241.11. motoneironu bojājumu diagnostika;
\n241.12. trīces analīze;
\n241.13. autonomās nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa analīze;
\n241.14. nervu un nervu pinumu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;
\n241.15. skeleta muskuļu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;
\n241.16. botulīna toksīna preparātu ievadīšana muskuļos elektromiogrāfijas vai ultrasonogrāfijas kontrolē;
\n241.17. redzes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;
\n241.18. dzirdes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;
\n241.19. lāzerierosināto potenciālu iegūšana un analīze;
\n241.20. somatosensoro un citu ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;
\n241.21. intraoperatīvā neiromonitorēšana, iegūto datu analīze;
\n241.22. transkraniālās magnētiskās stimulācijas rezultātā iegūto datu analīze;
\n241.23. elektroencefalogrāfijas tehnika, montāža, kalibrēšana, filtru lietošana;
\n241.24. nomoda elektroencefalogrammas veikšana;
\n241.25. smadzeņu funkcionālās aktivitātes izvērtēšana atbilstoši nobriešanai, aktivācijas procedūras veikšana un izvērtēšana;
\n241.26. elektroencefalogrāfijas pieraksta artefaktu identifikācija un korelācijas izvērtēšana;
\n241.27. epilepsijas un citu paroksizmālo stāvokļu diagnostika un izvērtēšana;
\n241.28. smadzeņu fokālu un difūzu bojājumu verificēšana elektroencefalogrāfijā;
\n241.29. smadzeņu nāves diagnostika ar elektroencefalogrāfiju;
\n241.30. smadzeņu bojājuma izvērtēšana komas pacientiem ar elektroencefalogrāfiju;
\n241.31. medikamentu un dažādu apreibinošu vielu ietekmes uz galvas smadzenēm izvērtēšana ar elektroencefalogrāfiju;
\n241.32. ilgtermiņa videoelektroencefalogrāfijas monitorēšana;
\n241.33. polisomnogrāfijas veikšana un iegūto datu analīze;
\n241.34. iemigšanas, miega traucējumu, medikamentu ietekmes izvērtēšana un miega deprivācijas veikšana, datus analizējot ar polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju;
\n241.35. invazīvā EEG ar dziļajiem un subdurālajiem elektrodiem, tai skaitā intraoperatīva elektrokortikogrāfija;
\n241.36. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n243 242. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir četri gadi:
\n242.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā un bērnu neiroloģijā;
\n242.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģisko, neiroķirurģisko, dažādu somatisko slimību un traumatisku nervu bojājumu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas iespējās, izmantojot sensorās un motorās neirofizioloģijas, elektroencefalogrāfijas un perifēro nervu ultrasonogrāfijas metodes. Ultrasonogrāfijas metodes izmantošana tiek apgūta tādā apjomā un intensitātē, kāds noteikts ārstnieciskās un diagnostiskās metodes \"M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija\" apgūšanai.
\n244 2.40. Bērnu neirologs (P 62) 243. Bērnu neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n245 244. Bērnu neirologa kompetencē ir centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.
\n246 245. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n245.1. centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un fizioloģija;
\n245.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsihopatoloģijas pamati;
\n245.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;
\n245.4. nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;
\n245.5. anamnēzes iegūšana un pacienta izmeklēšanas metodika neiroloģijā;
\n245.6. nervu sistēmas slimību ķirurģiskās ārstēšanas indikācijas;
\n245.7. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;
\n245.8. intensīvā terapija un reanimācija neiroloģijā;
\n245.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;
\n245.10. neiroloģisko izmeklējumu indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana;
\n245.11. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;
\n245.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizioloģiskiem izmeklējumiem;
\n245.13. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradioloģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;
\n245.14. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;
\n245.15. indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklējumiem;
\n245.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;
\n245.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai;
\n245.18. smadzeņu nāves diagnozes noteikšana bērnu neirologam noteiktajā apjomā;
\n245.19. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekmes, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;
\n245.20. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;
\n245.21. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;
\n245.22. sociālās aprūpes pasākumu noteikšana nervu sistēmas hronisku bojājumu gadījumā;
\n245.23. neiroloģisko slimību īpatnības bērniem;
\n245.24. neiroloģiskās izmeklēšanas īpatnības bērniem, neiroloģiskā izmeklēšana jaundzimušajiem un zīdaiņiem;
\n245.25. neiroloģisko slimību diagnostikas, ārstēšanas, rehabilitācijas, profilakses un ekspertīzes īpatnības bērniem;
\n245.26. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n247 246. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi.
\n248 247. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, neiroķirurģijā, neiroradioloģijā, neiropatoloģijā, pediatrijā, bērnu neiroloģijā, neonatoloģijā, neiroloģiskajā rehabilitoloģijā, oftalmoloģijā, neirootiatrijā, neirofizioloģijā, neiroloģiskajā diagnostikā, bērnu psihiatrijā, ambulatorā dienesta specifikā, intensīvajā terapijā, nervu sistēmas slimību un neiroloģisko sindromu etioloģijā, patoģenēzē, morfoloģijā, klīniskajā ainā, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā un profilaksē.
\n249 2.41. Oftalmologs (P 22) 248. Oftalmologs ir ārsta pamatspecialitāte. Oftalmologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n250 249. Oftalmologa kompetencē ir vispusīga redzes sistēmas aprūpe, refrakcijas anomāliju diagnostika un korekcija, acs un tās palīgorgānu slimību diagnostika, konservatīva un ķirurģiska ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.
\n251 250. Lai veiktu ārstniecisko darbību, oftalmologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n250.1. acs uzbūve, acs optiskā sistēma, acu slimības, to etiopatoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, profilakse un rehabilitācija;
\n250.2. neatliekamie stāvokļi oftalmoloģijā;
\n250.3. vispārējo slimību oftalmoloģiskās izpausmes;
\n250.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n252 251. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n251.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnostikas metodēs oftalmoloģijā, acs priekšējo daļu patoloģijā, kā arī par kataraktu un glaukomu;
\n251.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tīklenes un redzes nerva slimībās, acs traumās, ambulatorā oftalmoloģijā un dienas stacionārā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, otolaringoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, psihoterapijā, reanimācijā, ķirurģijā;
\n251.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu oftalmoloģijā, oftalmoonkoloģijā, neirooftalmoloģijā, oftalmoendokrinoloģijā, ambulatorajā ķirurģijā oftalmoloģijā, vitreoretinālajā patoloģijā, kā arī par refrakciju un kontaktlēcām;
\n251.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas oftalmoloģisko operāciju pilnveidošanā, vitreoretinālo slimību diagnostikā un ķirurģiskajā ārstēšanā, okuloplastiskajā ķirurģijā.
\n253 2.42. Otolaringologs (P 23) 252. Otolaringologs ir ārsta pamatspecialitāte. Otolaringologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n254 253. Otolaringologa kompetencē ir ausu, deniņu, deguna blakusdobumu, mutes dobuma, rīkles, balsenes, trahejas, barības vada, galvas, kakla un to struktūru saslimšanu, kā arī traumatisku bojājumu izmeklēšana, konservatīvā un operatīvā ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.
\n255 254. Lai veiktu ārstniecisko darbību, otolaringologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n254.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;
\n254.2. endoskopija;
\n254.3. mikroskopiskā izmeklēšana;
\n254.4. dzirdes orgānu funkciju izmeklēšana, ieskaitot elektroakustiskās metodes (to rezultātu izskaidrošana, kā arī dzirdes aparātu lietošanas indikācijas un pārbaude);
\n254.5. līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);
\n254.6. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;
\n254.7. rentgendiagnostika (tai skaitā staru aizsardzība), datortomogrāfija, scintigrāfija, angiogrāfija un ultrasonogrāfija, to lietošanas indikācijas, kontrindikācijas, izpildes tehnika un rezultātu izvērtēšana;
\n254.8. lokālā un reģionālā anestēzija;
\n254.9. konservatīvā un operatīvā terapija;
\n254.10. onkoloģija specialitātes ietvaros;
\n254.11. alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;
\n254.12. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;
\n254.13. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;
\n254.14. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n256 255. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n255.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, fizioloģijā, izmeklēšanas metodēs, auss, deguna un tā blakusdobuma, rīkles un balsenes, kā arī tiem klātpiegulošo orgānu vai ķermeņa reģionu (izņemot vairogdziedzeri un blakus vairogdziedzerim esošo orgānu) slimību etioloģijā, patoģenēzē, simptomatoloģijā un diagnostikā, piegulošo deguna blakusdobumu, rīkles, balsenes un barības vada kakla posmā reģionu tiešā izmeklēšanā, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, vienkāršāko otolaringoloģijas operāciju uzsākšanā – adenotomijā, tonsilektomijā, antrotomijā, miringotomijā, miringostomijā, asiņošanas apturēšanā, šuvju uzlikšanā;
\n255.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dzirdes orgānu funkciju izmeklēšanā, smaržas un garšas maņu pārbaudē, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, sarežģītāko otolaringoloģijas operāciju veikšanā degunā, deguna starpsienā, deguna blakusdobumos;
\n255.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas endoskopijā, līdzsvara orgānu izmeklēšanā, radioloģiskajā diagnostikā, farmakoloģijā, vidusauss operāciju un plastisko operāciju veikšanā, augšējo gaisa barības ceļu funkciju diagnostikā, ieskaitot elpošanas elektrofizioloģiskajās metodēs, alerģisko saslimšanu diagnostikā un terapijā, laboratorijas izmeklējumos, iekšējās auss, implantu, vibrantu, kakla ārējo operāciju veikšanā;
\n255.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vidusauss operāciju pilnveidošanā, otolaringoloģijas onkoloģijā, onkoloģisko saslimšanu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, prognozē, ķirurģijā, ķīmijterapijā, staru terapijā, rehabilitoloģijā, operēto pacientu kopšanā pēc operācijām, foniatrijā, bērnu audioloģijā.
\n257 2.43. Foniatrs (A 231) 256. Foniatrs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Foniatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n258 257. Foniatra kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu, profilaksi un pacientu izglītošanu komunikācijas spēju, runas, fonācijas un rīšanas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus. Foniatrs sniedz rekomendācijas korekcijai un rehabilitācijai personām jebkurā vecumā, kurām ir dažādu etioloģiju izraisīti runas, valodas, balss un rīšanas traucējumi.
\n259 258. Lai veiktu ārstniecisko darbību, foniatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n258.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;
\n258.2. balss akustisko un aerodinamisko mērījumu veikšana, iegūto akustisko un aerodinamisko mērījumu datu interpretēšana un dokumentēšana, balss izmeklēšanas aparatūras lietošana;
\n258.3. videolaringoskopijas, videolaringostroboskopijas un fibrolaringoskopijas veikšana;
\n258.4. balss izpēte un izvērtēšana, konsultēšana personām ar balss traucējumiem, orāli faringeālās funkcijas traucējumiem, artikulācijas, tempa/ritma, balss traucējumiem, kā arī afāzijas un citiem neiroloģiskas izcelsmes runas traucējumiem;
\n258.5. organisku un funkcionālu balss traucējumu diagnosticēšanas iespēju un metožu pārzināšana;
\n258.6. balss traucējumu smaguma novērtēšana, subjektīvo un objektīvo izmeklēšanas un diagnostikas metožu lietošana, balss izmeklēšanas tehnoloģiju lietošana;
\n258.7. ārstēšanas plāna sastādīšana, ārstēšanas procesa gaitas un rezultātu novērtēšana, dažādu zinātņu sasniegumu integrēšana foniatra darbā;
\n258.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n260 259. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 261 260. Rezidentūra foniatra apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas visos šo noteikumu 258. punktā minētajos jautājumos, kā arī tiek apgūti lietvedības un ētikas pamatjautājumi saistībā ar darbību foniatra apakšspecialitātē.
\n262 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.44. Bērnu audiologs (A 232) 261. Bērnu audiologs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Bērnu audiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n263 262. Bērnu audiologa kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu un profilaksi auditoru traucējumu un ar tiem saistīto komunikācijas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus bērniem.
\n264 263. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu audiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n263.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfatiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;
\n263.2. bungu plēvītes mikroskopiskā izmeklēšana;
\n263.3. līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);
\n263.4. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;
\n263.5. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;
\n263.6. lokālā un reģionālā anestēzija;
\n263.7. konservatīvā un operatīvā terapija;
\n263.8. onkoloģija specialitātes ietvaros;
\n263.9. alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;
\n263.10. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;
\n263.11. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;
\n263.12. dzirdes orgānu izmeklēšanas metodes (timpanometrija, stapedius refleksu noteikšana, audiometrija – subjektīvie testi (toņu audiometrijas, komforta, diskomforta sliekšņu noteikšana, pārbaude brīvajā skaņu laukā ar un bez dzirdes tehniskajām ierīcēm, valodas skaņu un spēļu audiometrija), objektīvie dzirdes pārbaudes testi (smadzeņu stumbra izraisīto potenciālu audiometrija, kortikāli izraisīto potenciālu audiometrija, otoakustiskās emisijas izmeklējumi (CLICK, TEOAE, DPOAE), elektrokohleogrāfija u. c.));
\n263.13. bērnu dzirdes funkciju attīstība dažādos bērna vecuma periodos;
\n263.14. valodas attīstība dažādos bērna vecuma periodos;
\n263.15. pedagoģiskās apmācības metodes bērniem ar dzirdes traucējumiem;
\n263.16. dzirdes traucējumu veidi, to saistība ar dažādiem komunikācijas traucējumiem;
\n263.17. dzirdes traucējumu elektroakustiskā korekcija ar dažādu veidu dzirdes tehniskajām iekārtām, individuālajiem ausu ieliktņiem (to veidi, lietojums), individuālajiem dzirdes aparātiem – analogiem, digitāliem (to veidi, iedalījums), kohleāriem implantiem, parametriem, kā arī programmēšanas nosacījumi, indikācijas, izmeklējumi operācijas laikā;
\n263.18. dzirdes tehniskās palīgiekārtas – FM sistēmas, indukcijas cilpas, modinātājpulksteņi, durvju zvani u. c.;
\n263.19. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n265 264. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu) 266 265. Rezidentūra bērnu audiologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.
\n267 (Punkts stājas spēkā 01.01.2025.; sk. 643. punktu) 2.45. Infektologs (P 24) 266. Infektologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n268 267. Infektologa kompetencē ir:
\n267.1. veikt augsti kvalificētu un specializētu akūtu un hronisku infekcijas slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi;
\n267.2. sniegt konsultācijas citām ārstniecības personām, pacientiem un viņu piederīgajiem ar infekcijām saistītajos jautājumos;
\n267.3. piedalīties infekcijas slimību profilaksē un sabiedrības veselības veicināšanā;
\n267.4. pārzināt infektoloģijā izmantojamo laboratoriski diagnostisko metožu principus;
\n267.5. pārzināt un ārstēt ar antimikrobiālo rezistenci saistītās saslimšanas un ar veselības aprūpi saistītās infekcijas, kā arī sniegt attiecīgas konsultācijas.
\n269 268. Lai veiktu ārstniecisko darbību, infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n268.1. infekcijas procesa būtība;
\n268.2. mikroorganismu virulences un patogenitātes faktori;
\n268.3. organisma dabiskie un mākslīgie aizsardzības mehānismi pret infekcijas slimībām;
\n268.4. speciālās epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskā procesa galvenie posmi, to kontrole un infekciju kontroles jautājumi;
\n268.5. specifiskās (imunoloģiskās) terapijas izmantošanas indikācijas un lietojums;
\n268.6. rīcība ārkārtas situācijās sevišķi bīstamu infekciju gadījumos;
\n268.7. vakcīnu uzbūves un darbības principi, vakcinācijas nozīme infekciju profilaksē un lietošanas kārtība;
\n268.8. antibakteriāla terapija;
\n268.9. antivirāla terapija;
\n268.10. antiparazitāra terapija;
\n268.11. antimikotiska terapija;
\n268.12. infekcijas slimību attīstības mehānisms kā patoģenētiskās terapijas pamats;
\n268.13. galvenie simptomi un sindromi, kas sastopami infekcijas slimību gadījumos (drudzis, dzelte, eksantēmas, limfadenopātija, diareja, akūta elpošanas mazspēja, samaņas zudums, akūta nieru mazspēja, akūta aknu šūnu mazspēja, dissiminēta intravazāla koagulācija, infekciozi toksisks šoks, sepse un multiorgānu disfunkcijas sindroms, hipovolēmisks šoks, meningeālais sindroms);
\n268.14. šādu infekcijas slimību un sindromu etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse, tai skaitā imūnkompromitētām personām:
\n268.14.1. virusālas infekcijas:
\n268.14.1.1. akūtas respiratoriskas slimības:
\n268.14.1.1.1. adenovīrusa infekcija;
\n268.14.1.1.2. gripa;
\n268.14.1.1.3. koronavīrusu infekcija;
\n268.14.1.1.4. paragripa;
\n268.14.1.1.5. respiratori sincitiālā vīrusa infekcija;
\n268.14.1.1.6. rinovīrusu infekcija;
\n268.14.1.2. cilvēka imūndeficīta vīrusa ierosināta infekcija;
\n268.14.1.3. dzeltenais drudzis;
\n268.14.1.4. epidēmiskais parotīts jeb cūciņa;
\n268.14.1.5. enterovīrusu ierosinātās patoloģijas:
\n268.14.1.5.1. poliomielīts;
\n268.14.1.5.2. roku–kāju–mutes jeb enterovīrusa 71 ierosināta slimība;
\n268.14.1.6. ērču encefalīts;
\n268.14.1.7. hantavīrusa infekcija jeb hemorāģiskais drudzis ar nieru sindromu;
\n268.14.1.8. herpesvīrusu infekcija:
\n268.14.1.8.1. parastais herpess jeb HHV-1, 2 infekcija;
\n268.14.1.8.2. vējbakas jeb HHV-3 infekcija;
\n268.14.1.8.3. jostas roze jeb HHV-3 infekcija;
\n268.14.1.8.4. infekciozā mononukleoze jeb Epšteina–Barra vīruss, jeb HHV-4 infekcija;
\n268.14.1.8.5. citomegalovīrusu jeb HHV-5 infekcija;
\n268.14.1.8.6. cilvēka herpesvīrusa-6 infekcija jeb HHV-6;
\n268.14.1.8.7. cilvēka herpesvīrusa-7 infekcija jeb HHV-7;
\n268.14.1.8.8. cilvēka herpesvīrusa-8 infekcija jeb HHV-8;
\n268.14.1.9. masalas;
\n268.14.1.10. masaliņas;
\n268.14.1.11. mutes un nagu sērga;
\n268.14.1.12. cilvēka papilomas vīrusa infekcija;
\n268.14.1.13. rotavīrusu infekcija;
\n268.14.1.14. trakumsērga;
\n268.14.1.15. vīrushepatīti, tai skaitā vīrushepatīts A, vīrushepatīts E, vīrushepatīts B, vīrushepatīts D, vīrushepatīts C, vīrushepatīts G, vīrushepatīts TT;
\n268.14.2. bakteriālās infekcijas:
\n268.14.2.1. aktinomikoze;
\n268.14.2.2. botulisms;
\n268.14.2.3. difterija;
\n268.14.2.4. erizipeloīds;
\n268.14.2.5. erlihioze;
\n268.14.2.6. esherihioze;
\n268.14.2.7. garais klepus;
\n268.14.2.8. gonoreja;
\n268.14.2.9. hlamidiozes;
\n268.14.2.10. holera;
\n268.14.2.11. izsitumu tīfs;
\n268.14.2.12. jersiniozes;
\n268.14.2.13. kaķa skrāpējuma slimība;
\n268.14.2.14. kampilobakterioze;
\n268.14.2.15. Q drudzis;
\n268.14.2.16. Laimas slimība;
\n268.14.2.17. legioneloze;
\n268.14.2.18. leptospiroze;
\n268.14.2.19. listerioze;
\n268.14.2.20. meningokoku infekcija;
\n268.14.2.21. mēris;
\n268.14.2.22. mikoplazmozes;
\n268.14.2.23. ornitoze;
\n268.14.2.24. paratīfs A un B;
\n268.14.2.25. pneimokoku infekcija;
\n268.14.2.26. roze;
\n268.14.2.27. salmoneloze;
\n268.14.2.28. Sibīrijas mēris;
\n268.14.2.29. sifiliss;
\n268.14.2.30. skarlatīna;
\n268.14.2.31. stingumkrampji;
\n268.14.2.32. šigeloze;
\n268.14.2.33. tuberkuloze;
\n268.14.2.34. tularēmija;
\n268.14.2.35. vēdertīfs;
\n268.14.2.36. sodoku jeb žurkas koduma slimība;
\n268.14.3. helmintozes:
\n268.14.3.1. askaridoze;
\n268.14.3.2. difilobotrioze;
\n268.14.3.3. ehinokokoze;
\n268.14.3.4. enterobioze;
\n268.14.3.5. fasciolozes;
\n268.14.3.6. filarioze;
\n268.14.3.7. himenolepidoze;
\n268.14.3.8. opistorhoze;
\n268.14.3.9. teniarinhoze;
\n268.14.3.10. tenioze;
\n268.14.3.11. toksokaroze;
\n268.14.3.12. trihocefaloze;
\n268.14.3.13. trihineloze;
\n268.14.4. sēnīšu slimības jeb mikozes:
\n268.14.4.1. aspergiloze;
\n268.14.4.2. blastomikoze;
\n268.14.4.3. histoplazmoze;
\n268.14.4.4. kandidozes;
\n268.14.4.5. kokcidiodomikoze;
\n268.14.4.6. kriptokokoze;
\n268.14.4.7. mukormikoze;
\n268.14.5. vienšūņu ierosinātas slimības:
\n268.14.5.1. amebiāze;
\n268.14.5.2. balantidiāze;
\n268.14.5.3. lamblioze;
\n268.14.5.4. leišmanioze;
\n268.14.5.5. malārija;
\n268.14.5.6. toksoplazmoze;
\n268.14.6. riketsiozes;
\n268.14.7. lēnās infekcijas;
\n268.14.8. pneimocistoze;
\n268.14.9. ceļotāju slimības infektoloģijas kontekstā;
\n268.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n270 269. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
\n269.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
\n269.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētā infektoloģijas stacionārā vai daudzprofilu slimnīcas specializētajās struktūrās, konsultatīvā ambulatora tipa blokā un vakcinācijas iestādē bērnu infektoloģijā, neiroloģijā, narkoloģijā, darbā ar nozokomiālo infekciju un infekciju pacientiem dažādu profilu nodaļās daudzprofilu slimnīcās – strutainajā ķirurģijā, transplantoloģijā, hematoonkoloģijā, reanimācijā, dermatoveneroloģijā, klīniski diagnostiskajā laboratorijā un radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanā un citās specializētajās struktūrās.
\n271 2.46. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs (P 26) 270. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte ar iepriekš iegūtu zobārsta profesionālo kvalifikāciju, kas atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n272 271. Mutes, sejas un žokļu ķirurga kompetencē ir veikt zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju diagnostiku un ārstēšanu ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.
\n273 272. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mutes, sejas un žokļu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
\n272.1. zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju etioloģija, patoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;
\n272.2. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;
\n272.3. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;
\n272.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.
\n274 273. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:
\n273.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, vispārējā ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, oftalmoloģijā, kombustioloģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, mutes, sejas un žokļu radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanas pamatos, mutes, sejas un žokļu rajona ķirurģiskajā anatomijā un operāciju mācībā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā;
\n273.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas otolaringoloģijā, mutes ķirurģijā, orālajā patoloģijā un orālajā medicīnā, iekaisuma procesos sejas un žokļu rajonā, siekalu dziedzeru saslimšanu ārstēšanā, iedzimtu sejas šķeltņu ķirurģijā, bērnu ķirurģiskajā stomatoloģijā;
\n273.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sejas un žokļu traumatoloģijā, deniņu un žokļa locītavas traumās un saslimšanās, ortognātiskajā un kraniofaciālajā ķirurģijā, preprotētiskajā ķirurģijā un implantoloģijā;
\n273.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkostomatoloģijā, mikroķirurģijā, rekonstruktīvajā ķirurģijā, sejas plastiskajā un kosmētiskajā ķirurģijā, obstruktīvās miega apnojas diagnostikā un ārstēšanā, lāzerķirurģijā, ultraskaņas ķirurģijā, radiofrekvences ķirurģijā un krioķirurģijā.
\n275 2.47. Dermatologs venerologs (P 27) 274. Dermatologa venerologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Dermatologa venerologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
\n276 275. Dermatologa venerologa kompetencē ir:
\n275.1. ādas, ādas derivātu, gļotādu un seksuāli transmisīvo slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;
\n275.2. imūndermatoloģija;
\n275.3. darba vides izraisīto ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse;
\n275.4. fotodermatoloģija un fototerapija;
\n275.5. pediatriskā dermatoloģija;
\n275.6. geriatriskā dermatoloģija;
\n275.7. estētiskā un kosmētiskā dermatoloģija;
\n275.8. psihodermatoloģija;
\n275.9. infekcijas slimību izraisītu ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse.
\n277 276. Lai veiktu ārstniecisko darbību, dermatologam venerologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos: