Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius
Latviešu
ČeštinaDeutschFrançaisEspañolPolskiItalianoNederlandsÖsterreichBelgiquePortuguêsSvenskaDanskSuomiSlovenčinaIrelandMagyarEestiLietuviųSlovenščinaHrvatskiΚύπροςMaltiRomânăΕλληνικάLuxembourgБългарски
Latviešu

Par Valsts policijas attīstības koncepciju

Īsumā

Šis Ministru kabineta rīkojums atbalsta Valsts policijas attīstības koncepciju, nosakot atbildīgās institūcijas un uzdevumus, lai uzlabotu policijas darbu un nodrošinātu tās funkciju izpildi.

Ko tas regulē

  • Valsts policijas attīstības koncepcijas atbalstītos risinājumu variantus.
  • Iekšlietu ministrijas atbildību par koncepcijas īstenošanu.
  • Izmaiņas kriminālprocesa izmeklēšanā un apcietināto/notiesāto personu konvojēšanā.
  • Tiesu kārtībnieku darbības nodrošināšanu.
  • Finansējuma piešķiršanu Valsts policijas darbības uzlabošanai.

Kas tas attiecas

  • Iekšlietu ministrija.
  • Tieslietu ministrija.
  • Ģenerālprokuratūra un citas tiesību aizsardzības iestādes.
  • Valsts policija un Valsts policijas koledža.

Galvenie punkti

  • Iekšlietu ministrija ir atbildīgā institūcija par Valsts policijas attīstības koncepcijas īstenošanu.
  • Līdz 2017. gada 30. maijam jāiesniedz likumprojekts "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", lai vienkāršotu izmeklēšanu un pārskatītu kriminālprocesa apturēšanas/izbeigšanas nosacījumus.
  • Apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas pienākums pakāpeniski tiks nodots Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldei, sākot ar 2019. gada 1. jūliju.
  • Valsts policijas darbības uzlabošanai paredzēts papildu finansējums, piemēram, patrulēšanas funkcijas nodrošināšanai (2018. gadā – 1 621 143 euro), sakaru virsnieku darbībai (2017. gadā – 234 512 euro), transportlīdzekļu iegādei (2017. gadā – 2 659 300 euro) un datortehnikas iegādei (2017. gadā – 1 642 777 euro).
Likuma teksts
Likuma teksts

Attēlotā redakcija Ministru kabineta rīkojums Nr. 248 Rīgā

  1. gada
  2. aprīlī (prot. Nr. 16
  3. §) Par Valsts policijas attīstības koncepciju
  4. Atbalstīt Valsts policijas attīstības koncepcijas (turpmāk – koncepcija) kopsavilkumā norādītās: 1.
  6. identificētās problēmas
  7. risinājuma variantu; 1.
  9. identificētās problēmas
  10. risinājuma variantu; 1.
  12. identificētās problēmas
  13. risinājuma variantu; 1.
  14. 4.
  15. identificētās apakšproblēmas
  16. risinājuma variantu; 1.
  17. 4.
  18. identificētās apakšproblēmas
  19. risinājuma variantu; 1.
  20. 4.
  21. identificētās apakšproblēmas
  22. risinājuma variantu; 1.
  23. 4.
  24. identificētās apakšproblēmas
  25. risinājuma variantu; 1.
  26. 4.
  27. identificētās apakšproblēmas
  28. risinājuma variantu; 1.
  29. 4.
  30. identificētās apakšproblēmas
  31. risinājuma variantu; 1.
  32. 4.
  33. identificētās apakšproblēmas
  34. risinājuma variantu; 1.
  35. 4.
  36. identificētās apakšproblēmas
  37. risinājuma variantu. 2
  38. Noteikt Iekšlietu ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā. 3
  39. Iekšlietu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Ģenerāl­prokuratūru un citām tiesību aizsardzības iestādēm līdz
  40. gada
  41. maijam sagatavot un noteiktā kārtībā iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", paredzot kriminālprocesa izmeklēšanas vienkāršošanu, noziedzīga nodarījuma smagumam samērīgu izmeklēšanu, kā arī kriminālprocesa apturēšanas un izbeigšanas nosacījumu pārskatīšanu. 4 (Grozīts ar MK 07.03.
  42. rīkojumu Nr. 105)
  43. Tieslietu ministrijai kopīgi ar Iekšlietu ministriju līdz
  44. gada
  45. jūlijam izstrādāt nepieciešamos tiesību aktu projektus un pasākumu plānu, lai nodrošinātu apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas pienākuma nodošanu Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldei: 4.
  46. ar
  47. gada
  48. jūliju – konvojēšanu starp ieslodzījuma vietām saistībā ar ieslodzījuma (brīvības atņemšanas soda vai drošības līdzekļa – apcietinājums) izpildi; 4.
  49. ar
  50. gada
  51. janvāri konvojēšanu: 4.2.
  52. no ieslodzījuma vietas uz tiesu un no tās un apsardzi tiesas procesa laikā, ja procesa virzītājs ir tiesa vai prokuratūra; 4.2.
  53. no ieslodzījuma vietas uz tiesu un no tās administratīvo un civiltiesisko jautājumu izskatīšanai, kas radušies, personām atrodoties ieslodzījuma vietā; 4.2.
  54. no ieslodzījuma vietas uz Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietu un no tās, ja procesa virzītājs ir tiesa vai prokuratūra; 4.2.
  55. no ieslodzījuma vietas medicīniskās ekspertīzes veikšanai. 5 (Grozīts ar MK 07.03.
  56. rīkojumu Nr. 105)
  57. Jautājumu par šā rīkojuma 4.
  58. un 4.
  59. apakšpunktā paredzēto uzdevumu nodrošināšanai nepieciešamā finansējuma apjomu un tā pārdali no Iekšlietu ministrijas budžeta apakšprogrammas 06.01.00 "Valsts policija" uz Tieslietu ministrijas budžeta apakšprogrammu 04.01.00 "Ieslodzījuma vietas" izskatīt Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru un likumprojektu par valsts budžetu kārtējam saimnieciskajam gadam. 6
  60. Tieslietu ministrijai līdz
  61. gada
  62. jūlijam sagatavot nepieciešamos tiesību aktu projektus, paredzot, ka tiesu kārtībnieku darbību nodrošina Tiesu administrācija vai tiesas, izveidojot tiesu iekšējās drošības dienestus vai slēdzot pakalpojuma līgumus ar apsardzes komersantiem. 7
  63. Iekšlietu ministrijai, atkārtoti izvērtējot un pārskatot koncepcijas īstenošanai papildu nepieciešamā finansējuma apjomu (nepārsniedzot turpmāk minēto) un ministrijas aktuālās prioritātes, lai nodrošinātu efektīvu un produktīvu rezultātu sasniegšanu iekšlietu nozarē, jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā vienlaikus ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieteikumiem: 7.
  64. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  65. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018.,
  66. un
  67. gadam", budžeta programmai 06.00.00 "Valsts policijas darbība" patrulēšanas funkcijas kvalitatīvai nodrošināšanai un 190 amata vietu uzturēšanai, nepalielinot kopējo amata vietu skaitu Iekšlietu ministrijas resorā un laikposmā no
  68. gada līdz
  69. gadam katru gadu ieviešot 38 amata vietas: 7.1.
  71. gadā – 1 621 143 euro apmērā; 7.1.
  73. gadā – 1 315 450 euro apmērā; 7.1.
  75. gadā – 1 844 993 euro apmērā; 7.1.
  77. gadā – 2 374 535 euro apmērā; 7.1.
  79. gadā – 2 904 076 euro apmērā; 7.1.
  80. turpmākajos gados – 2 880 592 euro apmērā katru gadu; 7.
  81. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  82. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017.,
  83. un
  84. gadam", budžeta programmai 06.00.00 "Valsts policijas darbība" sakaru virsnieku darbības nodrošināšanai Eiropas policijas birojā (EUROPOL), Īrijā, Hāgā un Krievijā: 7.2.
  86. gadā – 234 512 euro apmērā; 7.2.
  88. gadā un turpmāk katru gadu – 232 592 euro apmērā; 7.
  89. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  90. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017.,
  91. un
  92. gadam", budžeta programmai 06.00.00 "Valsts policijas darbība" jaunu tīkla komutatoru un darba vietu aprīkojuma iegādei, lai nodrošinātu pieslēgumu Interpola slēgtajai komunikāciju sistēmai un mājaslapas slēgtajai sadaļai: 7.3.
  94. gadā – 31 872 euro apmērā; 7.3.
  96. gadā – 29 026 euro apmērā; 7.
  97. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  98. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019.,
  99. un
  100. gadam", budžeta programmai 06.00.00 "Valsts policijas darbība" informācijas sistēmas "Kriminālpolicijas elektroniskā informācijas sistēma II" (KEIS II) un aizsargāta elektroniskās informācijas apmaiņas tīkla izveidei un analītiskās programmatūras iegādei Valsts policijas kriminālpolicijas struktūrvienību analītiķu apmācībai un darbam: 7.4.
  102. gadā – 440 769 euro apmērā; 7.4.
  104. gadā un turpmākajos gados – 21 343 euro apmērā katru gadu; 7.
  105. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  106. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017.,
  107. un
  108. gadam", budžeta programmai 06.00.00 "Valsts policijas darbība" Valsts policijai un Valsts policijas koledžai nepieciešamo transportlīdzekļu iegādei un nomas un līzinga pakalpojumu samaksai: 7.5.
  110. gadā – 2 659 300 euro apmērā; 7.5.
  112. gadā – 1 947 620 euro apmērā; 7.5.
  114. gadā – 538 120 euro apmērā; 7.
  115. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  116. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017.,
  117. un
  118. gadam", budžeta programmai 02.00.00 "Iekšlietu ministrijas vienotā sakaru un informācijas sistēma" Valsts policijai un Valsts policijas koledžai nepieciešamās datortehnikas, biroja tehnikas, programmnodrošinājuma un sakaru līdzekļu iegādei: 7.6.
  120. gadā – 1 642 777 euro apmērā; 7.6.
  122. gadā – 1 677 281 euro apmērā; 7.6.
  124. gadā un turpmākajos gados – 1 574 280 euro apmērā katru gadu; 7.
  125. sagatavojot likumprojektu "Par valsts budžetu
  126. gadam" un likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017.,
  127. un
  128. gadam", budžeta programmai 40.00.00 "Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbības nodrošinājums" taktiskā poligona un dažādu situāciju modelēšanai piemērotas šautuves izveidei, kā arī Valsts policijas koledžas sporta kompleksa remontam: 7.7.
  130. gadā – 1 778 590 euro apmērā; 7.7.
  132. gadā – 1 778 590 euro apmērā. 8 Ministru prezidents Māris Kučinskis Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Ministru kabineta
  133. gada
  134. aprīļa rīkojums Nr. 248) Valsts policijas attīstības koncepcija (informatīvā daļa)2016SATURSIevadsI. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – LIKUMPĀRKĀPUMU NOVĒRŠANA1.
  135. Uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas ieviešana1.
  136. Policijas darba ar cietušajiem attīstīšana1.
  137. Policijas redzamības nodrošināšana1.
  138. Policijas pieejamība iedzīvotājiemII. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – NOZIEDZĪBAS APKAROŠANA2.
  139. Noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas kapacitāte un kvalitāte2.
  140. Starptautiskā sadarbība2.
  141. Specifisko noziedzības apkarošanas darba virzienu attīstība2.
  142. Kriminālizlūkošanas modeļa attīstībaIII. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – MOTIVĒTS UN PROFESIONĀLS PERSONĀLS3.
  143. Personāla piesaiste un motivācija dienestam3.
  144. Personāla pārvaldība3.
  145. Personāla profesionālā kvalifikācija (izglītība)IV. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – PIENĀKUMU UN PAMATA FUNKCIJU SASKAŅOTĪBA UN IZPILDES NODROŠINĀJUMS4.
  146. Apcietināto un notiesāto personu apsargāšanas, konvojēšanas un uzturēšanas pienākumu izpilde4.
  147. Atsevišķu objektu fiziskās drošības pasākumu īstenošana4.
  148. Tiesu kārtībnieku uzturēšanas policijas sastāvā uzdevuma izpilde4.
  149. Valsts policijas darbības nodrošinājumsV. StarpNOZARU problēmas, to risinājumu varianti un turpmākā rīcība5.
  150. Kriminālprocesa obligātuma principa īstenošanas prasības un to nodrošināšanai novirzāmie resursi5.
  151. Apcietināto un notiesāto personu apsargāšanas, konvojēšanas un uzturēšanas pienākumu izpilde5.
  152. Tiesu kārtībnieku uzturēšanas policijas sastāvā uzdevuma izpilde5.
  153. Valsts policijas funkciju nodrošināšanai nepieciešamais materiāltehniskās bāzes un personāla resursu nodrošinājums5.4.
  154. Patrulēšanas un policijas redzamības nodrošināšana5.4.
  155. Sakaru virsnieku darbības nodrošināšana5.4.
  156. Starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas Interpols piedāvāto komunikācijas sistēmu un rīku izmantošana Latvijā5.4.
  157. Noziedzīgu nodarījumu notikumu vietu apskates kvalitātes un tiesu ekspertīžu savlaicīguma un kvalitātes nodrošinājums5.4.
  158. Vienotas kriminālizlūkošanas informācijas apstrādes un apmaiņas sistēmas pilnveidošana un infrastruktūras tālāka attīstība5.4.
  159. Valsts policijas struktūrvienību un Valsts policijas koledžas nodrošinājums ar atbilstošiem transportlīdzekļiem dienesta pienākumu un mācību procesa nodrošināšanai5.4.
  160. Valsts policijas struktūrvienību un Valsts policijas koledžas nodrošinājums ar dienesta pienākumu veikšanai un mācību procesa īstenošanai nepieciešamo datortehniku, biroja tehniku, programmnodrošinājumu un sakaru līdzekļiem5.4.
  161. Valsts policijas koledžas resursu piemērošana policijas amatpersonu praktiskajām apmācībām rīcībai neikdienišķās situācijās, šaušanas iemaņu un policijas amatpersonu fiziskās sagatavotības līmeņa uzlabošanai un uzturēšanaiVI. STARPNOZARU PROBLĒMU RISINĀJUMU VARIANTU IETEKME UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBU BUDŽETIEM IevadsVide, kurā darbojas tiesībaizsardzības iestādes, visā pasaulē strauji mainās. Šīs pārmaiņas attiecas ne tikai uz noziedzīgo vidi un policijas spējām to apkarot, bet arī uz jaunas izpratnes veidošanos par policijas lomu sabiedrībā un principiem, uz kuriem jābalstās policijas un sabiedrības savstarpējai sadarbībai.Pēdējās būtiskākās notikušās pārmaiņas Valsts policijā ir 2009.gadā īstenotā Valsts policijas reģionālā reforma, kas ieviesa jaunu, optimizētu iestādes struktūru uz 27 rajonu pārvalžu bāzes izveidojot 5 reģionālās pārvaldes (Rīgas, Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionālās pārvaldes) un ieviešot trīs kategoriju iecirkņus:‒ 1.kategorijas iecirknis izveidots uz bijušās rajona policijas pārvaldes bāzes šobrīd esošajās republikas nozīmes pilsētās. Tā sastāvā ir kārtības policijas un kriminālpolicijas struktūrvienības un tas ir attiecīgās reģiona pārvaldes pakļautībā;‒ 2.kategorijas iecirknis izveidots uz pārējo bijušo rajonu policijas pārvalžu bāzes. Arī tā sastāvā ir kārtības policijas un kriminālpolicijas struktūrvienības un arī tas atrodas attiecīgās reģiona pārvaldes pakļautībā, taču tas ir personāla skaita ziņā mazāks nekā 1.kategorijas iecirknis;‒ 3.kategorijas iecirknis ir pakļauts
  162. vai 2.kategorijas iecirknim un veic tikai kārtības policijas funkcijas.Taču vienlaikus ar racionālu Valsts policijas reģionāli strukturālo reorganizēšanu, reformas uzdevumos ietilpa arī piemērot šo jauno struktūru Valsts policijai pieejamajiem finanšu resursiem. Līdz ar to reformas un vienlaicīgi valstī notikusī ekonomikas straujā lejupslīde izraisīja darbinieku un amatpersonu skaita ievērojamu samazināšanu un ietekmēja arī Valsts policijai doto uzdevumu izpildes kvalitāti un intensitāti. Arī šobrīd esošais Valsts policijas personāla skaits (uz 2013.gada 1.jūliju 7849 amata vietas, ko kurām nokomplektētas 7030) un tā nodrošinājums balansē uz kritiskās robežas, lai pietiekoši efektīvi un operatīvi nodrošinātu Valsts policijai ar tiesību aktiem noteikto uzdevumu un pienākumu izpildi.Šobrīd policija ir lielu izaicinājumu priekšā, jo, lai policijas nākotnes darba modelis atbilstu nepieciešamajam kvalitātes līmenim, sabiedrības interesēm un spētu veidot drošu dzīves vidi, būtiska ir ne tikai policistu darba motivācijas, atlīdzības un policijas materiāltehniskās kapacitātes stiprināšana, bet arī pietiekams personāla un materiāltehnisko resursu nodrošinājums un racionāls un mērķtiecīgs tā pielietojums. Turklāt visu minēto elementu kopums atrodas savstarpējā mijiedarbībā.Valsts policijas attīstības koncepcija (turpmāk – koncepcija) ir izstrādāta, lai:‒ noteiktu Valsts policijas turpmākās attīstības ilgtermiņa stratēģiskus pamatvirzienus un to ietvaros vidēja termiņa attīstības apakšvirzienus un būtiskākos uzdevumus;‒ identificētu Valsts policijas turpmāko attīstību ietekmējošos starpnozaru problēmjautājumus un to iespējamos risinājumus.Koncepcijā noteikto uzdevumu un problēmjautājumu risinājumu ieviešanas stratēģiskie mērķi ir:‒ veicināt sabiedrības drošības apdraudējumu un likumpārkāpumu efektīvāku novēršanu, attīstot ciešāku sadarbību ar likumpārkāpumu novēršanā līdziesaistītajām institūcijām un organizācijām, sabiedrību kopumā un atsevišķām tās grupām un indivīdiem un paplašinot un prioritizējot Valsts policijas praksi un aktivitātes likumpārkāpumu prevencijā;‒ ieviest un pilnveidot racionālāku un mērķorientētāku darbības pieeju un darba organizāciju Valsts policijas kompetencē esošo noziedzības izpausmju apkarošanā, attīstot jaunas noziedzības apkarošanas organizācijas metodes un atbilstoši reaģējot uz aktuālākajām pārmaiņām noziedzīgo darbību izpausmju attīstībā;‒ attīstīt uz zināšanām balstītu Valsts policijas personāla plānošanas un vadības praksi, panākot katra policijas darbinieka personīgu iesaisti un motivētību iestādes un struktūrvienības kopējo darbības mērķu sasniegšanā un jo īpaši struktūrvienību vidējā līmeņa vadītāju profesionālu iesaisti kompetentā personāla pārvaldībā;‒ nodrošināt un nostiprināt Valsts policijas uzdevumu konsekventu atbilstību policijas pamata funkcijām, vienlaikus nodrošinot stabilu un pietiekamu uzdevumu kvalitatīvai izpildei nepieciešamo policijas materiāltehnisko nodrošinājumu.Koncepcija ietver četrus paralēli un savstarpēji saskaņoti īstenojamus Valsts policijas attīstības virzienus:‒ likumpārkāpumu novēršana;‒ noziedzības apkarošana;‒ motivēts un profesionāls personāls;‒ pienākumu un pamata funkciju saskaņotība un izpildes nodrošinājums.Vairākums no šajos attīstības virzienos noteiktajiem uzdevumiem ir realizējami, pieņemot un īstenojot iekšējus Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas organizatoriska rakstura lēmumus institūcijas vadības dokumentu (Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas darbības stratēģiju un to ieviešanas rīcības plānu) īstenošanas ietvaros, vai izstrādājot un noteiktajā kārtībā virzot nepieciešamās izmaiņas normatīvajā regulējumā. Šie uzdevumi neaizstāj Valsts policijas darbības stratēģijas un darba plānos nosakāmo aktivitāšu plānošanas un ieviešanas nepieciešamību, jo tie ir izvēlēti, kā "atslēgas" pasākumi attiecīgo problēmjautājumu risināšanā, proti, kā tādi, kuru īstenošana ietekmēs Valsts policijas kopējo attīstību, izraisot nepieciešamās pārmaiņas iestādes darbības kvalitātē un veicinot turpmāku jaunu policijas darbības pieeju attīstīšanu ilgtermiņā. Uzdevumu izpildes kontrole tiks īstenota atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 1.septembra instrukcijā Nr.14."Vienotā uzdevumu izpildes kontroles kārtība ministrijās un Valsts kancelejā" noteiktajai kārtībai un sabiedrība par koncepcijā ietverto uzdevumu izpildi tiks informēta atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 5.maija noteikumos Nr.413 "Noteikumi par gada publiskajiem pārskatiem" noteiktajam.Vienlaikus koncepcijā identificētas vairākas atsevišķas problēmas, kas traucē attiecīgo attīstības virzienu īstenošanu un par kurām nepieciešams pieņemt konceptuālu Ministru kabineta lēmumu, ievērojot, ka problēmu risinājumos nepieciešama

(1)valsts budžeta iespēju un Valsts policijas attīstības vajadzību sabalansēšana vai,
(2)risinājumi atstāj tiešu ietekmi arī uz citām valsts un pašvaldību institūcijām un to darbību regulējošajiem tiesību aktiem. Jāatzīmē, ka bez šo jautājumu optimāla atrisinājuma Valsts policijas kā sabiedrības drošību nodrošinošās valsts iestādes turpmākā attīstība nebūs pilnvērtīga pat tad, ja tiks pilnībā īstenoti arī minētie Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas atbildībā paredzētie uzdevumi. Līdz ar to netiks pilnībā nodrošināta arī Nacionālā attīstības plānā 2014.–2020.gadam 49.punktā izvirzītā konceptuālā virziena "..par drošības un tiesību aizsardzības iestāžu uzturēšanu un profesionalitāti rūpējas valsts, nodrošinot izglītību un mūsdienīgas karjeras iespējas darbiniekiem. Tām ir plašs sabiedrības atbalsts, jo to pienākumi tiek pildīti, nodrošinot iedzīvotāju izpratni un līdzdalību."1 īstenošana, tādējādi arī negatīvi ietekmējot iedzīvotāju drošumspējas jomā noteikto valsts attīstības politikas mērķu sasniegšanu, kā arī deklarācijā par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību izvirzīto mērķa "īstenosim Valsts policijas attīstības koncepciju."2 sasniegšanu.Koncepciju ir izstrādājusi darba grupa, kas izveidota ar iekšlietu ministra 2012.gada 14.septembra rīkojumu Nr.1-12/1883. Koncepcijas projekta izstrādē izmantoti priekšlikumi, kas pausti un apkopoti 2012.gada 31.oktobrī un 1.novembrī speciāli organizētajā konferencē, piedaloties valsts un pašvaldību ekspertiem, vairāku augstskolu, nevalstisko organizāciju, tai skaitā policijas darbinieku intereses pārstāvošu arodbiedrību, Ģenerālprokuratūras, Tieslietu ministrijas un citu institūciju un organizāciju pārstāvjiem. Koncepcijas projektu pēc 2013.gada 14.decembra sēdē notikušajām diskusijām par vitāli nepieciešamu Valsts policijas attīstībai atzinusi arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija.3Šobrīd izstrādes, virzības pieņemšanai vai ieviešanas procesā ir vairāki politikas plānošanas dokumenti, to projekti un tiesību aktu projekti, kuru pieņemšana un ieviešana tiešā veidā ietekmēs Valsts policijas nākotnes darbību un attīstību, paredzot papildus slodzi kā uz Valsts policijas izpildāmo uzdevumu loku, tā arī izpildes nodrošinājumu un Valsts policijas personāla plānošanu, tajā skaitā:‒ Ministru kabineta 2013.gada 4.jūnija sēdē pieņemtās Preventīvo piespiedu līdzekļu koncepcijas ieviešana4;‒ 2014.gada 31.martā spēkā stājusies Saeimā pieņemtā likumprojektu pakete, kas ievieš personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļu institūtu (Grozījumi likumā "Par policiju" ("Latvijas Vēstnesis", 57
(5117), 20.03.2014..), "Grozījumi Bāriņtiesu likumā" ("Latvijas Vēstnesis", 41
(5101), 26.02.2014.), "Grozījumi Civilprocesa likumā" ("Latvijas Vēstnesis",41
(5101), 26.02.2014.));‒ Valdības deklarācijā izvirzītā uzdevuma (153.) izpilde, kas, lai pilnveidotu darba samaksas sistēmu un nodrošinātu amatpersonām motivāciju turpināt dienestu iekšlietu iestādēs, paredz izstrādāt uz jauniem principiem balstītu atlīdzības sistēmu visām Iekšlietu un ieslodzījuma vietu amatpersonām, paredzot mēnešalgu noteikt atbilstoši veicamajiem dienesta uzdevumiem, vienlaikus samazinot speciālo piemaksu veidus
  1. Plānots, ka jaunā darba samaksas sistēma tiks ieviesta ar 2016.gadu;‒ Ministru kabineta dotais uzdevums Labklājības ministrijai sadarbībā ar iesaistītajām institūcijām, ņemot vērā demogrāfiskos un darba tirgus apstākļus, kā arī dienestu specifiku, sagatavot priekšlikumus izdienas pensiju sistēmas pilnveidošanai, un labklājības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā izdienas pensiju likumprojektu (Ministru kabineta 2012.gada 05.marta rīkojums Nr.115 (prot. Nr.11 42.§));‒ Ministru kabineta 2013.gada 19.marta sēdē izskatīto priekšlikumu ieviešana par normatīvajos aktos noteikto sociālo garantiju karavīriem un amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm pilnveidošanu (MK 2013.gada 19.marta sēdes prot.Nr. 15 36.§)6.Tiek turpināta uzsāktā pasākumu īstenošana, kas vērsta uz grāmatvedības, personāla uzskaites, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, kā arī īpašumu pārvaldīšanas, apsaimniekošanas un materiāli tehniskā nodrošinājuma (apgādes) funkciju optimizāciju ar mērķi atbrīvot iestādes no tiem neraksturīgu funkciju veikšanas. 2011.gada nogalē tika apstiprināts Valsts policijas, Valsts robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta finanšu uzskaites un personāla centralizācijas plāns7, Rīcības plāns Valsts policijas, Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārvaldīšanā esošo Iekšlietu ministrijas nekustamo īpašumu Rīgas pilsētā un Rīgas reģionā, kā arī Kurzemes reģionā pārņemšanu Nodrošinājuma valsts aģentūras pārvaldīšanā 2012.gadā8, kā arī izstrādāts Iekšlietu ministrijas informācijas un komunikācijas resursu centralizācijas un optimizācijas rīcības plāns9 (izpildes termiņš – 2013.gada 30.decembris).Tāpat uz Valsts policijas darbību ietekmi atstās arī 2012.gada 13.decembrī Saeimā pieņemtais un ar 2013.gada 1.aprīli spēkā esošais likums "Grozījumi Krimināllikumā"10, kas ievieš apjomīgas izmaiņas kā par dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu paredzētajās sankcijās un šo nodarījumu kvalifikācijā, tā arī virknē citu jautājumu.2014.gada
  2. janvārī ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.40 stājās spēkā pamatnostādnes "Latvijas kiberdrošības stratēģija 2014.–2018.gadam", kurās ir iekļauta nodaļa par tiesiskumu kibertelpā un kibernoziedzības mazināšanu, kā galveno rīcību paredzot preventīvo darbu un efektīvu noziedzības apkarošanu, nosakot nepieciešamo rīcību šajās jomās11.Visu minēto Valsts policijas darbību ietekmējošo tiesību sistēmas jauninājumu īstenošanas rezultāts lielā mērā būs atkarīgs tieši no tā, cik nodrošināta, kompetenta un efektīva būs Valsts policijas amatpersonu darbība.Paredzams, ka minēto dokumentu ieviešana kopumā ar šajā koncepcijā definētajos Valsts policijas attīstības virzienos paredzēto uzdevumu izpildi radīs pietiekamus priekšnosacījumus konceptuāli jauna policijas likuma izstrādei, kas nākotnē varētu atrisināt vairākus sabiedrībā un ekspertu starpā aizvien aktīvāk apspriestus jautājumus. Piemēram, policijas darbības tās organizācijas principu izvērtēšanu un nostiprināšanu likumā, policijas darbības mērķa, funkciju un uzdevumu izvērtēšanu, apsardzes komersantu, detektīvu, nozares nevalstisko organizāciju nozīmes sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanā definēšanu, policijas arodbiedrību izveidošanas nosacījumu noteikšanu, tiesību normu pilnveidošanu, kas regulē pašvaldību policijas un ostas policijas darbību, un citus jautājumus.I. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – LIKUMPĀRKĀPUMU NOVĒRŠANA1.
  3. Uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas ieviešana.‒ jaunās darba pieejas būtība;‒ ieviešanai nepieciešamā Valsts policijas strukturālā organizācija;‒ sadarbības ar sabiedrību un problēmu risināšanas metodes attīstīšana;‒ personāla sagatavošana.[jaunās darba pieejas būtība]Lai gan policijas kā valsts varas spēku apliecinošas, represīvas institūcijas tēls daļā sabiedrības bieži vien pamatoti kalpo kā iedarbīgs likumpārkāpumu novēršanas faktors, tomēr mūsdienīga policijas darba filozofija galvenokārt izpaužas kā policijas un sabiedrības partnerība, risinot ar noziedzību un sabiedriskās kārtības traucējumiem saistītās problēmas. Atbilstoši šai izpratnei likumības, sabiedriskās kārtības un drošības uzturēšana un uzraudzība ir policijas un sabiedrības kopīgs, nevis tikai policijas ekskluzīvs uzdevums.Eiropas Savienības valstīs pašlaik attīstās un iesakņojas praksē policijas darbības pieeja, ko dēvē par community policing. Viens no šī apzīmējuma tulkojumiem latviešu valodā ir "uz sabiedrību vērsta policija". Tās pamatā ir atziņa, ka likumpaklausīgi iedzīvotāji ir ieinteresēti kārtības un mierīgas līdzāspastāvēšanas nodrošināšanā savā apdzīvotajā apvidū (teritorijā) un ir iesaistāmi šajā procesā. Savukārt policija, kā šīs sabiedrības profesionāli sagatavota daļa, sniedz profesionālu un kompetentu palīdzību vietējai sabiedrībai tās radušos drošības problēmu risināšanā, vada un koordinē šo procesu. Šāds policijas darbības modelis pārsniedz tradicionālā policijas darbības modeļa ietvarus, kas galvenokārt vērsts uz reaģēšanu uz izsaukumiem un noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un parasti izpaužas dažādu represīvo pasākumu pielietošanā.Kaut arī šī, jaunā policijas darbības pieeja kā policijas kvalitatīvas darbības neatņemamas un obligātas sastāvdaļas paredz gan policijas ātras reaģēšanas, pastāvīgas klātesamības un vieglas pieejamības, gan efektīvas likumpārkāpumu pārtraukšanas, izmeklēšanas un visbeidzot taisnīga soda neizbēgamības nodrošināšanas prioritātes, tomēr tā arī atzīst, ka sods par izdarīto likumpārkāpumu, lai gan ir nepieciešams un ietekmīgs, taču nav pats efektīvākais līdzeklis tiesiskās kārtības uzturēšanā. Minētās darbības ietver noziedzīgu nodarījumu un likumpārkāpumu cēloņu noskaidrošanu, tomēr pamatā tās ir vērstas uz reaģēšanu uz sekām, nevis noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu cēloņu un veicinošo apstākļu novēršanu. Tiesību aktos nostiprinātie principi (piem., Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 237.pantā, Kriminālprocesa likuma 533.pantā) paredz likumpārkāpumu veicinošo apstākļu un cēloņu noskaidrošanu un lēmumu pieņemšanu to novēršanai, taču šādu lēmumu praktiska īstenošana faktiski nenotiek un līdz ar to arī attiecīgās tiesību normas praksē tiek īstenotas minimāli. Turklāt, daļā par šo cēloņu novēršanu likumdevējs ir sācis atteikties no normām, kas paredz uz likumpārkāpumu rašanās cēloņu novēršanu vērstas procesuālas darbības (2012.gada 14.jūnija Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas izslēdza no kodeksa 278.pantu "Priekšlikumi par administratīvo pārkāpumu izdarīšanas cēloņu un veicinošo apstākļu novēršanu"). Minētais vēl vairāk uzsver to, ka policijas darbībai likumpārkāpumu cēloņu novēršanā jābūt balstītai, nevis uz obligātām piespiedu metodēm, bet uz problēmu risināšanu, kas balstīta sadarbībā.[sadarbības ar sabiedrību un problēmu risināšanas metodes attīstīšana]Uz sabiedrību vērstas policijas modelī par pamatu izmanto problēmu risināšanas, nevis birokrātiskas piespiedu metodes seku likvidēšanai (SARA (izpēte–analīze–reakcija–novērtējums) un Problēmu risināšanas trijstūra modelis12). Proti, nevis vienkārši sodīt iedzīvotājus par zināmu pārkāpumu un ar to lietu izbeigt, bet iedziļināties problēmā, to veicinošos faktoros un kopā ar attiecīgā apvidus (teritorijas) iedzīvotājiem meklēt risinājumus, lai incidenti neatkārtotos. Tas nosaka ļoti ciešu attiecību un sadarbības nepieciešamību starp policiju un konkrētā apvidus (teritorijas) iedzīvotājiem, kā arī vietējās pašvaldības institūcijām un citām organizācijām (t.sk. nevalstiskajām), kā iedzīvotāju lokālo vajadzību un prioritāšu apzināšanā sabiedriskās kārtības un drošības jomā, tā arī policijas atsevišķo aktivitāšu un kopīgi noteikto prioritāšu īstenošanas rezultātu novērtēšanā.Līdzšinējās iedzīvotāju aptaujās, lielākā daļa iedzīvotāju – 65,6 % piekrīt apgalvojumam, ka ikvienam iedzīvotājam ir pašam aktīvi jāiesaistās savas dzīvesvietas drošības problēmu risināšanā (pēc Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2013.gada janvārī veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas datiem), taču jautāti, vai paši ir gatavi līdzdarboties sabiedriskās kārtības nodrošināšanā (piemēram, piedalīties problēmu risināšanā, brīvprātīgi patrulēt, pieskatīt kaimiņu īpašumu u.c.) tikai 29,1 % iedzīvotāju norādījuši, ka ir gatavi to darīt (pēc Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2014.gada janvārī veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas datiem)". Līdz šim Latvijas Valsts policijas sadarbība ar iedzīvotājiem galvenokārt aprobežojās ar policijas palīgu institūta darbību un atsevišķos gadījumos iedzīvotāju līdzdalībā pazudušu personu meklēšanā. Dažās valstīs ir izplatīta iedzīvotāju kustība "Neighbourhood Watch" (Igaunija, Lielbritānija, Īrija). Arī Latvijā ir bijušas iedzīvotāju iniciatīvas nodrošināt drošību savas dzīves vietas apkaimē (piemēram, "Kaimiņu drošība").Iedzīvotāju aptaujas vienlaikus apliecina arī to, ka iedzīvotājiem kopumā ir vāja izpratne par policijas darbu un, ka policijas tradicionālajiem darba rezultātu apkopojumiem un analīzei (atskaitēm) ir ļoti maza nozīme sabiedrības vērtējumā par policijas darbu un gandrīz nekāda nozīme sabiedrības uzticēšanās un līdz ar to arī gatavības ciešai sadarbībai veicināšanā. Valsts policijā kā viens no galvenajiem darbības rezultātu rādītājiem tās ikgadējos publiskajos pārskatos par darbības rezultātiem vēsturiski tiek izmantota reģistrēto un atklāto noziedzīgo nodarījumu un likumpārkāpumu skaita dinamika un citi ar to cieši saistīti statistikas dati. Tādēļ pašreizējā Valsts policijas kopumā un atsevišķu policijas struktūrvienību darbības novērtēšanas sistēma (atskaites sistēma) balstās uz kvantitatīvajiem policijas darba rādītājiem. T.i., lai rastu pamatu policijas darba produktivitātes novērtējumam, atskaites periodā skaitliskajiem rādītājiem atkarībā no tā, ko tie raksturo, ir jāsamazinās vai jāpieaug salīdzinājumā ar iepriekšējo atskaites periodu. Savukārt policijas veiktā preventīvā darba novērtēšanas kritēriji visbiežāk aprobežojas ar izdalīto preventīvo materiālu skaitu, lekciju skaitu u.tml. Turpretī uz sabiedrību vērstas policijas darbības modelis papildus tam paredz izmantot arī vietējo iedzīvotāju vērtējumu, kā arī pašvaldību un dažādu līdziesaistīto sadarbības institūciju un organizāciju vērtējumu. Jāatzīst, ka šāds vērtējums jau sākotnēji ir atzīstams par subjektīvu rādītāju, ko cita starpā var ietekmēt arī ar dažādiem sabiedrisko attiecību paņēmieniem. Tomēr tieši tā subjektīvajā raksturā slēpjas minētās pieejas galvenā pamatdoma, jo jaunās policijas darbības pieejas galvenā atšķirība no tradicionālā modeļa ir pozitīvu attiecību, savstarpējas uzticēšanās un tajā balstītas solidāras līdzatbildības par sabiedrisko kārtību un drošību attiecīgajā apvidū (teritorijā) nodibināšana starp policiju un vietējo sabiedrību.Minētā sadarbības nepieciešamība iedzīvotāju drošības vairošanā aptver arī visas citas līdziesaistītās Valsts policijas valsts un pašvaldību institūcijas un organizācijas, jo problēmas, kuras atklāj un ar kurām saskaras policija, nevar atrisināt tikai policija viena. Bieži vien identificētās drošības problēmas (iedzīvotāju drošības sajūtu ietekmējošie faktori) nav policijas, bet ir citu valsts vai pašvaldību institūciju kompetences jautājums.Veiksmīgs sadarbības modelis Valsts policijai ir izveidojies ar Zemessardzi, kas, ja nepieciešams, sniedz savu atbalstu sabiedriskās kārtības uzturēšanā un personu meklēšanā. Kārtību, kādā tiek sniegts atbalsts, nosaka Ministru kabineta 2010.gada 5.oktobra noteikumi Nr.936 "Kārtība, kādā Latvijas Republikas Zemessardze sniedz atbalstu valsts un pašvaldību institūcijām likumpārkāpumu novēršanā, sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanā". Labas sadarbības prakse ir veidojusies jau ilgstošākā laika posmā. Pilnveidojot to, starp Zemessardzi un Valsts policiju 2009.gada 25.septembrī tika noslēgts sadarbības līgums "Par Valsts policijas un Latvijas Republikas Zemessardzes sadarbību vispārējās drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā". Zemessargi, kas tiek piesaistīti policijas uzdevumu veikšanai, Valsts policijas koledžā apgūst nepieciešamās pamatzināšanas. Veiksmīga sadarbība Valsts policijai un Drošības policijai ir izveidojusies arī ar Nacionālo bruņoto spēku Militāro policiju un Speciālo uzdevumu vienību. Ir arī izstrādāti vairāki Valsts policijas un Nacionālo bruņoto spēku kopēji rīcības plāni darbībai krīzes situācijās – pretterorisma plāni "Lidmašīna", "Kuģis" un "Objekts" u.c. dokumenti.Sadarbības modelis:Tādējādi uz sabiedrību vērstas policijas darba pieejas galvenās sastāvdaļas ir:‒ cieša sadarbība (partnerība) ar sabiedrību un vietējo varu (pašvaldībām);‒ problēmu kompleksa risināšana;‒ atgriezeniskās saites, jeb sabiedrības "pasūtījuma" un sabiedrības novērtējuma apzināšana;‒ policijas redzamība un pieejamība.[ieviešanai nepieciešamā Valsts policijas strukturālā organizācija]Ņemot vērā, ka uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejā galvenais uzsvars tiek likts uz drošas vides radīšanu caur ciešu sadarbību ar vietējo sabiedrību, drošības problēmu analīzi un to cēloņu novēršanu, šīs pieejas ieviešana pēc būtības nozīmē Valsts policijas līdzšinējās preventīvā darba prakses un tās organizācijas pilnveidošanu un tāpēc nav iespējama bez attiecīgiem mērķtiecīgiem pilnveidošanas pasākumiem. Līdz šim Valsts policijā nebija struktūrvienības, kas koordinētu un metodiski vadītu preventīvos pasākumus visās Valsts policijas darbības jomās un valsts mērogā. Šāda koordinācija un metodiskā vadība tika īstenota tikai atsevišķās jomās, galvenokārt orientējoties uz ceļu satiksmes negadījumu un nepilngadīgo likumpārkāpumu novēršanu, kā arī nepilngadīgo aizsardzību no prettiesiskiem apdraudējumiem. Savukārt praktiskās Valsts policijas preventīvā darba aktivitātes pamatā aprobežojās ar Kārtības policijas iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru veiktajiem vispārējiem un individuālajiem preventīvajiem pasākumiem, tādējādi uzturot kļūdainu uzskatu, ka vienīgi šie dienesti Valsts policijā ir atbildīgi par likumpārkāpumu novēršanu. Tāpat vienlaikus ar 2009.gadā veikto Valsts policijas reģionālo reformu, atstājot iespēju reģionu pārvalžu vadībai pārvalžu struktūru veidot atbilstoši reģiona īpatnībām un atsakoties no vienota reģiona pārvaldes strukturālā modeļa valsts reģionos, tika iedibināta atšķirīga Kārtības policijas un līdz ar to arī preventīvā darba strukturālā organizācija. Tā rezultātā vispārējie preventīvie pasākumi lielākajā daļā Valsts policijas struktūrvienību netika īstenoti centralizēti koordinēti un plānveidīgi. Tie nebija balstīti uz likumpārkāpumu dinamikas analīzi un sabiedrības identificētajām aktuālajām drošības prioritātēm (aptauju rezultātiem)13.Minētā darba organizācija ir viens no iemesliem, kādēļ uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas īstenošana līdz šim ir izpaudusies pilotprojektu ietvaros tikai atsevišķās Valsts policijas teritoriālajās struktūrvienībās un pateicoties atsevišķu Valsts policijas centrālā aparāta un iesaistīto struktūrvienību darbinieku entuziasmam.[personāla sagatavošana]Katram policijas darbiniekam ir noteikta loma problēmu risināšanas pasākumu atbalstīšanā un jaunās policijas darba pieejas ieviešanā. Izpratne par problēmu risināšanas darbības modeli ir būtiska gan policistiem, gan sabiedrības pārstāvjiem, taču tieši policistiem ir jāiniciē šīs darba pieejas īstenošana vietējā sabiedrībā un tāpēc viņiem jābūt jau sākotnēji kompetentiem par tās būtību, praktiskās ieviešanas metodēm un tās ietekmējošajām niansēm konkrētajā apdzīvotajā apvidū. Tomēr likumpārkāpumu izmeklēšanas rutīna, aizvien pieaugošā slodze saistībā ar pienākumiem, kas nav vērsti uz likumpārkāpumu prevenciju, kā arī profesionālās sagatavotības trūkums (jo īpaši komunikācijas organizēšanā un praktiskā saziņā ar iedzīvotājiem) un virkne citu faktoru ir radījuši apstākļus, ka Valsts policijas personāls kopumā pašlaik nav pietiekami sagatavots uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas īstenošanai.Identificētās problēmas:‒ valsts līmenī netiek koordinēti pasākumi uz sabiedrību vērstas policijas darbības pieejas pakāpeniskai ieviešanai;‒ Valsts policijā netiek centralizēti plānoti un koordinēti uz likumpārkāpumu analīzes un sabiedrības viedokļa monitoringu balstīti likumpārkāpumu preventīvie pasākumi;‒ veikto preventīvo pasākumu efektivitāte tiek apzināta tikai atsevišķās struktūrvienībās;‒ preventīvo pasākumu pozitīvā pieredze nepietiekami tiek atspoguļota sabiedrībai;‒ policija nav proaktīva likumpārkāpumu novēršanā. Tās pamata darbības vērstas uz cīņu ar sekām, nevis cēloņiem;‒ policijas darbinieki nav sagatavoti izmantot problēmu risināšanas metodes (SARA, "Problēmu analīzes trijstūris") un ieviest un attīstīt uz sabiedrību vērsta policijas darba metodes.Sasniedzamie ieguvumi sabiedrībai (iedzīvotājiem):‒ abpusēja atgriezeniskā saite par sabiedrības identificēto drošības apdraudējumu novēršanas rezultātiem;‒ policijas atbildības sabiedrības (iedzīvotāju) priekšā praktiska palielināšanās;‒ konkrēto, vietējo (jo īpaši lokāla rakstura) drošības situācijas apdraudējumu identificēšanas un praktiskas novēršanas veicināšana;‒ policijas kā partnera un palīga, nevis soģa lomas iedibināšanās un nostiprināšanās;‒ izpratnes par policijas darbu palielināšanās;‒ sabiedrības iespēju ietekmēt policijas darbības prioritātes un novērtēt to īstenošanu vairošanās.Uzdevumi problēmu risināšanai, to izpildei nepieciešamais finansējums un tā avoti, izpildes termiņi un atbildīgās institūcijās ir nosakāmi Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu institūciju vadības dokumentos (darbības stratēģijās un to ieviešanas rīcības plānos).Uzdevumi problēmu risināšanai
  4. Valsts policijā uz esošas struktūrvienības bāzes izveidot analītisku, preventīvos pasākumus un uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas ieviešanu koordinējošu struktūrvienību, kuras galvenajos uzdevumus paredzēt:‒ uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas pakāpeniskas ieviešanas koordinēšanu;‒ likumpārkāpumu dinamikas un tendenču analīzi visās Valsts policijas struktūrvienībās līdz II kategorijas iecirkņa līmenim, sadarbībā ar Kriminālpolicijas analītisku struktūrvienību;‒ sabiedrības viedokļa pastāvīgu monitoringu;‒ reģionālo pārvalžu metodisko vadību atbilstošu preventīvo pasākumu realizēšanā;‒ prevencijas projektu un uzskates materiālu izstrādi un nodošanu teritoriālo pārvalžu rīcībā;veikto preventīvo pasākumu efektivitātes apzināšanu, analizējot kriminogēno situāciju pirms un pēc pasākumu realizēšanas, kā arī vadoties no atkārtotas sabiedrības anketēšanas rezultātiem;
  5. izvērtēt Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes strukturālās reorganizācijas ietekmi uz Valsts policijas preventīvā darba efektivitāti;
  6. vienotas un salīdzināmas Kārtības policijas dienestu darba strukturālās uzbūves ieviešana Valsts policijas reģionos.
  7. apmācību programmas izstrāde problēmu risināšanas metožu izmantošanai un policijas darbinieku apmācība;
  8. uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas, tai skaitā problēmu risināšanas metodes ieviešana Valsts policijā.1.
  9. Policijas darba ar cietušajiem attīstīšana.‒ policijas loma un intereses cietušo atbalsta sistēmas ieviešanā;‒ policijas speciālistu profesionalitātes darbā ar cietušajiem attīstīšana;‒ sekundārās viktimizācijas un reviktimizācijas novēršana un izpēte;‒ jauno tiesisko līdzekļu ieviešana likumpārkāpumu rašanās risku novēršanai.[policijas loma un intereses cietušo atbalsta sistēmas ieviešanā]Ja uz sabiedrību vērsta policijas darba pieeja ir vairāk orientēta uz drošas vides attīstīšanu noteiktā apvidū un policijas darbu ar attiecīgajam apvidum piederīgām sabiedrības grupām, tad otrs, ne mazāk nozīmīgs Valsts policijas attīstības apakšvirziens likumpārkāpumu prevencijas jomā ir vērsts uz darbu ar atsevišķām personām – likumpārkāpumos jau cietušiem iedzīvotājiem, kā arī viktimizācijas riskam pakļautām personām (potenciālajiem cietušajiem, jeb apdraudētajām personām) un potenciālajiem likumpārkāpējiem. Arī šo attīstības apakšvirzienu, ņemot vērā tā turpmāk izklāstīto saturu, var atzīt par līdzšinējā policijas darba praksē jaunu un vienlaikus uz noturīgiem un pastāvīgiem pamatiem ieviešamu.Tradicionāli reaģēšanas uz jau notikušu likumpārkāpumu pārtraukšanas un to izmeklēšanas rutīnā policijas amatpersonas policista profesionalitāti raksturojošo pazīmju starpā ieskaita tikai tās iemaņas un zināšanas, kas ir tiešā sakarībā ar šīs rutīnas darbu kvalitāti. Pamatā tās ir ātra vainīgās personas atklāšana, tās pretlikumīgās darbības pārtraukšana un kvalitatīva procesuālo tiesību normu prasību izpilde. Taču koncentrēšanās tikai uz šīm darbībām, nepievēršot pienācīgu uzmanību cietušās personas vajadzībām, kas nav tieši saistītas ar likumpārkāpēja saukšanu pie atbildības un nav paredzētas attiecīgajos procesuālajos tiesību aktos, rada cietušajos sajūtu, ka policija nav sniegusi palīdzību cilvēkam, bet tikai "risinājusi lietu", proti, kaut kādus savus, profesionālos uzdevumus, kas tikai likuma prasību dēļ ir sakrituši ar cietušā interesēm notvert un saukt pie atbildības pāri darītāju. Tādēļ pat, ja policija savus uzdevumus ir izpildījusi atbilstoši likuma prasībām, cietušie pēc šāda kontakta ar policiju paliek neapmierināti. Visbiežāk šīs cietušā vajadzības, jo īpaši pirmā kontakta ar policiju laikā, ir viņa psihoemocionālā stāvokļa izraisītas, kas stresa situācijās ir maksimāli sakāpināts un, kura dēļ cietušie policijas darbības un reakciju bieži vien novērtē neobjektīvi. Visļaunākajā gadījumā policijas amatpersonu nesagatavotība šo cietušā vajadzību respektēšanai un apmierināšanai pārvēršas par atkārtotām psihoemocionālām ciešanām (sekundāro viktimizāciju14), kurās cilvēks jau pamatoti var vainot pašus policijas darbiniekus. Šo faktoru svarīgumu vēl vairāk pasvītro tas, ka cietušā vēlākās atsauksmes, daloties ar saviem tuvākajiem par personisko pieredzi policijā, ir viens no būtiskākajiem, ja ne pats būtiskākais apstāklis, kas ietekmē sabiedrības uzticēšanos policijai un gatavību sadarboties un ziņot par likumpārkāpumiem.Apliecinot, ka šie un citi trūkumi darbā ar cietušajiem piemīt ES dalībvalstu tiesībaizsardzības sistēmai kopumā, ne tikai Latvijā, 2012.gada 25.oktobrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI
  10. Direktīvas prasības jāievieš līdz 2015.gadam, bet līdz 2017.gada 16.novembrim un turpmāk reizi trijos gados Eiropas Komisijai jāsniedz dati par direktīvā noteikto tiesību nodrošināšanu cietušajiem dalībvalstīs. Direktīvā detalizēti izklāstīta cietušo piecu pamatvajadzību nodrošināšana: – atzīšana un cieņpilna attieksme; – drošība un aizsardzība; – atbalsts; – tiesu varas pieejamība; – kompensācija un samierināšanās. Tā arī prasa nodrošināt bezmaksas atbalsta pakalpojumu (piemēram, psihologu palīdzības) pieejamību cietušajiem un viņu tuviniekiem. Direktīvas nozīmīgā ietekme uz Valsts policijas un tās darbības attīstību izpaužas ar to, ka tajā īpaši uzsvērta individuālā sadarbība ar cietušo tieši pirmajā brīdī, līdzko viņš saskāries ar tiesībsargājošām iestādēm.Valsts policijas attīstības kontekstā, jāuzsver, ka šī pieeja darbā ar cietušajiem Valsts policijas darbībā ir pilnībā ieviešama, ne tikai tādēļ, ka to prasa ES direktīva, bet galvenokārt tādēļ, ka tas primāri ir pašas policijas interesēs. Ja policija nespēj respektēt un apmierināt cietušo personu vajadzības un policijas amatpersonas neprot strādāt ar cietušajiem, tas kalpo par cēloni neziņošanai par notikušu likumpārkāpumu, proti, par cēloni latentai noziedzībai un pat tās pieaugumam. Līdz ar to policija ir tā, kura pati ar savu rīcību vistiešākajā veidā var mazināt vai vismaz neveicināt latento noziedzību, jo pirmais kontakts starp cietušo un policiju būtiski ietekmē cietušā gatavību sadarboties ar policiju izmeklēšanas gaitā un gatavību vērsties policijā pēc palīdzības atkārtoti.[policijas speciālistu profesionalitātes darbā ar cietušajiem attīstīšana]Šīs nepieciešamības ietver sevī ne tikai policijas amatpersonu profesionālu sagatavotību komunicēt ar dažāda tipa cietušajiem gan notikušā pāri darījuma būtības, gan paša cietušā personības noteiktās, izteikti atšķirīgās situācijās, bet arī attiecīgas atbalsta sistēmas cietušajiem izveidi Latvijā, kā arī šīs atbalsta sistēmas pilnīgu pārzināšanu no policijas puses un gatavību nepieciešamības gadījumā iesaistīt cietušo personu atbalsta sistēmas tīklā, lai viņa saņemtu pilnu nepieciešamo palīdzību pēc noziedzīga nodarījuma. Pašlaik cietušo atbalsta sistēmas attīstībai Valsts policija sadarbojas ar Sabiedriskās politikas centru PROVIDUS
  11. Taču, ņemot vērā, ka šādas sistēmas izveide nav tikai sabiedriska iniciatīva, kas pēc attiecīgo ES finanšu līdzekļu apgūšanas ar to saistītajos projektos var apsīkt, bet objektīva, tostarp arī ES likumkopas noteikta nepieciešamība, Valsts policijā jau pašlaik ir uzsākta policijas amatpersonu apmācība pamatlīmeņa zināšanu ieguvei darbam ar cietušajiem
  12. Tās norise liecina, ka šādas pamatlīmeņa (1.līmeņa) zināšanas darbam ar cietušajiem nepieciešams nodrošināt kā pastāvīgu programmu visiem policijas darbiniekiem, kas nonāk saskarē ar iedzīvotājiem.Tomēr arī tas nav pietiekami, jo ņemot vērā Valsts policijā konstatēto18, īpaši svarīgas ir padziļinātas zināšanas (otrā līmeņa apmācības programmas nepieciešamība) darbam ar cietušajiem, lai spētu gan iegūt kvalitatīvu informāciju no cietušā, gan sniegt viņam nepieciešamo palīdzību specifiskos apstākļos, galvenokārt vidēji smagu un smagu noziedzīgo nodarījumu gadījumos. Proti, apmācību programma, kas ietver taktiskos izmeklēšanas aspektus un juridiskās psiholoģijas aspektus un, kuras apgūšana palīdz uzlabot izmeklēšanas kvalitāti un mazināt jau minēto cietušā sekundāro viktimizāciju, kā arī reviktimizāciju
  13. Šādas otrā līmeņa apmācības ir jānodrošina, komplektējot apmācāmos policijas darbiniekus nevis pēc to piederības noteiktai struktūrvienībai, bet gan pēc tā ar kādiem nodarījumiem policijas darbinieks ikdienā strādā.[sekundārās viktimizācijas un reviktimizācijas novēršana un izpēte]Vēl viena no darba ar cietušajiem izrietoša likumpārkāpumu prevencijas joma ir darbs ar reviktimizācijas riskam pakļautām personām. Latvijā reviktimizācijas parādība nav detalizēti izpētīta un līdz ar to arī nav izstrādātas metodes, kuras varētu tikt ieviestas darbā ar reviktimizācijas riska grupām. Tomēr, ņemot vērā apzināto ārvalstu pieredzi, reviktimizācijas risks var tikt attiecināts uz līdz pat 40% no noziegumos pret dzimumneaizskaramību, laupīšanām un zādzībām cietušām personām
  14. It īpaši tas ir aktuāli nodarījumos, kuros iesaistīti tuvi cilvēki (ģimenes lokā). Tas nozīmē, ka ir noteikta grupa cietušo un noteikti nodarījumu veidi, kuros pastāv īpaši augsts risks, ka cietušais atkārtoti kļūst par līdzīga noziedzīga nodarījuma upuri. Kā liecina ārvalstu pieredze reviktimizācijas jautājuma risināšanai ir būtisks preventīvs raksturs, jo pēc atsevišķām aplēsēm 10% cietušo ir cietušie 30% reģistrētajos nodarījumos
  15. Ņemot vērā, ka šai parādībai nav valstiskas piederības, taču var pastāvēt atsevišķas pietiekami nozīmīgas īpatnības, arī Latvijas policijai tā būtu jāizpēta un jāizstrādā attiecīga riska novērtējuma sistēma un metodes šīs parādības ietekmes uz noziedzības kopējo stāvokli mazināšanai.[jauno tiesisko līdzekļu ieviešana likumpārkāpumu rašanās risku novēršanai]2014.gadā ir nākuši klāt papildus jauninājumi policijas darbā likumpārkāpumu novēršanas jomā, kas izriet no valdībā jau akceptētiem jaunieviešamiem tiesiskiem mehānismiem, kas paredz Latvijai jaunu tiesiskās iedarbības līdzekļu ieviešanu pret tādām personām, kas vēl nav nodarījušas krimināltiesiski vai administratīvi sodāmas darbības, taču rada reālus to rašanās riskus. Tā ir personisko tiesību pagaidu aizsardzības līdzekļus paredzošā likumprojektu pakete22, kā arī Preventīvo piespiedu līdzekļu koncepcija
  16. Sagaidāms, ka šie tiesību sistēmas jauninājumi ne tikai radīs pietiekamu tiesisko ietvaru, lai proaktīvi vērstos pret situācijām, kas tikai potenciāli var pāraugt personu tiesību reālā aizskārumā un tai skaitā rodas un attīstās publiski nepieejamā vidē (kā vardarbība ģimenē), bet arī prasīs no policijas darbiniekiem pavisam citu profesionālo pieeju un sagatavotību dažādu konfliktsituāciju, ar kurām iedzīvotāji vēršas pie policijas darbiniekiem, risināšanā.Identificētās problēmas:‒ policijas darbiniekiem kopumā trūkst iemaņu atpazīt cietušā vajadzības, jo īpaši vidēji smagu un smagu noziegumu gadījumos;‒ vienas cietušās personas personiskā negatīvā pieredze pirmajā kontaktā ar policiju ietekmē gan pašas personas, gan tās tuvāko cilvēku gatavību sadarbībai ar policiju;‒ policijas tradicionālā darba ar cietušajiem prakse nav piemērota attīstībā esošās cietušo atbalsta sistēmas ieviešanai Latvijā24;‒ policijas amatpersonu praktisko iemaņu un zināšanu trūkums darbā ar cietušajiem veicina cietušo sekundāro viktimizāciju un latento noziedzību;‒ policijas rīcībā nav izstrādāta riska novērtējuma un tā novēršanas sistēma reviktimizācijas riskam pakļauto personu identificēšanai.Sasniedzamie ieguvumi sabiedrībai (iedzīvotājiem):‒ policijas kā "aizstāvja" lomas pieaugums, jo īpaši cilvēkam kritiskākajos brīžos (pret personu izdarīta tiesību pārkāpuma gadījumos);‒ saprotošāki un palīdzēt gatavi, uzticēšanos raisoši policijas darbinieki;‒ mazāk psiholoģisku šķēršļu vērsties pēc palīdzības policijā, kas ir jo īpaši svarīgi psiholoģiski sensitīvos palīdzības un policijas iesaistīšanas nepieciešamības gadījumos;‒ vieglāka piekļuve palīdzībai vai informācijai par pieejamo palīdzību neatkarīgi no tā vai konkrētās palīdzības sniegšana ir vai nav policijas kompetencē;‒ profesionālas rīcības rezultātā samazināts apdraudējums atkārtoti nokļūt līdzīga likumpārkāpuma upura lomā.Uzdevumi problēmu risināšanai, to izpildei nepieciešamais finansējums un tā avoti, izpildes termiņi un atbildīgās institūcijās ir nosakāmi Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu institūciju vadības dokumentos (darbības stratēģijās un to ieviešanas rīcības plānos).Uzdevumi problēmu risināšanai
  17. nodrošināt pirmā līmeņa apmācību darbam ar cietušajiem Valsts policijas amatpersonām pēc jaunizstrādātas programmas, piesaistot attiecīgus ekspertus, t.sk. no policijas vides);
  18. nodrošināt policijas darbinieku apmācību darbam ar cietušajiem otrā līmeņa programmai;
  19. veikt darba ar cietušajiem prakses novērtējumu, lai konstatētu veikto apmācību un darba virziena īstenošanas faktiskos rezultātus un noteiktu turpmākās rīcības nepieciešamību;
  20. Izmantojot ES finanšu programmu iespējas īstenot pasākumus reviktimizācijas situācijas izpētei Latvijā, tās risku novērtēšanas un novēršanas sistēmas izstrādei un policijas darbinieku apmācībai.
  21. Izvērtēt un veikt pasākumus fizisko šķēršļu, kas ietekmē cietušo apmierinātību ar policijas darbu, novēršanai, atbilstoši 2012.gada 25.oktobra Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā 2012/29/ES noteikto noziegumos cietušo tiesību minimālo standartu nodrošināšanai un ievērošanai. 1.
  22. Policijas redzamības nodrošināšana.‒ policijas redzamības ietekme uz sabiedrības drošību;‒ sabiedriskās kārtības uzraudzības personāla resursu pieejamība;‒ specializēto patruļpolicijas uzdevumu izpilde (satiksmes uzraudzība);‒ Valsts policijas un pašvaldību policijas resursu koordinācija.[policijas redzamības ietekme uz sabiedrības drošību]2009.gadā veiktajā pētījumā25 par sabiedrības attieksmi pret Valsts policiju un Valsts policijas darba vērtējumu 84% respondentu ne bez pamata apliecināja, ka jūtas drošāk, ja ikdienā redz policiju veicam apgaitu (patrulēšanu) respondenta apdzīvotajā rajonā. Policijas klātesamība un redzamība vistiešākajā veidā ietekmē iedzīvotāju drošības sajūtu, jo tā ikdienā pati par sevi novērš lielāko daļu likumpārkāpumu, t.i. gandrīz visus sabiedriskās kārtības pārkāpumus, kā arī virkni noziedzīgus nodarījumus, piem., zādzības, laupīšanas, huligānismu u.c. Policijas klātesamības un redzamības preventīvais raksturs jo lielāks ir tieši tādā vidē, kurā vismazāk var paļauties uz pašas sabiedrības pašregulācijas spējām sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, piemēram, noteikta rakstura objektu tuvumā, (dzelzceļa staciju, autoostu, lielu tirdzniecības objektu, daudzdzīvokļu māju rajonu), kuros koncentrējas liels daudzums savstarpēji nepazīstamu cilvēku, apdzīvotos rajonos ar sociāli nelabvēlīgos apstākļos esošu iedzīvotāju augstu koncentrāciju un lielās pilsētās kopumā. Šādās vidēs sabiedrības un policijas sadarbības intensitāte sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un līdz ar to arī iedzīvotāju drošība kopumā ir tieši proporcionāla policijas redzamības un klātesamības līmenim attiecīgajā apvidū. Tāpēc jau kopš pašiem policijas pirmsākumiem izmantotā, policijas pārbaudītākā kārtības uzraudzības metode – patrulēšana tiek veikta, izstrādājot noteiktus maršrutus, plānojot patrulēšanas intensitāti, patruļas vienību ekipējumu, vienībā iekļaujamo amatpersonu skaitu, utml. Taču, ja ideālā par pamatu šai plānošanai būtu jāņem attiecīgo objektu raksturojums un potenciālo risku analīze, tad pašlaik galvenais patrulēšanas organizācijas faktors Valsts policijā ir reāli pieejamie patruļpolicijas personāla resursi. Šo resursu pieejamību, protams, ietekmē patruļpolicijas personāla atalgojuma problēma, kuras risinājumi, kā minēts ievadā, tiek izstrādāti jaunās amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm darba samaksas sistēmas izstrādes ietvaros. Tāpat to ietekmē arī dienestam piemērotu cilvēkresursu pieejamība un vairāki citi ārēji faktori. Taču, ja zemo atalgojumu var lielā mērā vainot pie tā, ka patruļpolicijā šobrīd iztrūkst gandrīz septītā daļa (13,8%) no paredzētā amata vietu skaita, tad vēl vairāk (līdz pat ceturtajai daļai no nepieciešamā personāla skaita) šo faktisko iztrūkumu, t.i. esošā personāla nepieejamību patrulēšanas uzdevumu izpildei, ietekmē patruļpolicijai uzliktie ar patrulēšanu tieši nesaistītie uzdevumi.[sabiedriskās kārtības uzraudzības personāla resursu pieejamība]Šobrīd Valsts policijā ir 1707 patruļpolicijas amatpersonu amata vietas. Faktiski dienestā ir 1472 amatpersonas, bet vakanto amatu vietu skaits - 236 (≈13,8%). Patruļpolicija kopā, t.sk.,(pēc štata /faktiski)Vadība(pēc štata /faktiski)konvojs(pēc štata /faktiski)Satiksmes uzraudzība(pēc štata /faktiski)Patruļdienests(pēc štata /faktiski)speciālo uzdevumu bataljons(pēc štata /faktiski)GKPP31/311/1 30/30 Rīgas RP903/71827/27159/110297/253280/223140/109Latgales RP190/18914/1451/5088/8837/37 Kurzemes RP173/1511/1*93/8579/65 Vidzemes RP175/1671/1*86/8088/86 Zemgales RP235/2151/1***** Kopā:1707/147244/44210/160594/536484/411140/109 * - nav atsevišķi izdalīti konvojēšanas funkcijas nodrošināšanā iesaistītie darbinieki;** - nav atsevišķi izdalīti satiksmes uzraudzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas (patrulēšanas) funkcijas nodrošināšanā iesaistītie darbinieki.Valsts policijas reģionālajās pārvaldēs ir izveidota atšķirīga patruļpolicijas struktūra, taču visos reģionos patruļpolicijas sastāvā iekļauti patrulēšanas, satiksmes uzraudzības un arī konvojēšanas funkciju nodrošināšanā iesaistītie darbinieki. Rīgas un Latgales reģiona pārvaldē visu trīs funkciju veicēji ir strukturāli atdalīti viens no otra, bet Kurzemes un Vidzemes reģionā savstarpēji atdalīti ir tikai patruļpolicijas un satiksmes uzraudzības uzdevumu veicēji. Savukārt Zemgales reģionā patruļpolicija vispār nav strukturāli sadalīta pēc pamatfunkcijām. Minēto uzdevumu iekļaušana vienā struktūrā ir daļēji pamatota, jo gan vispārējo patrulēšanas uzdevumu, gan ceļu satiksmes uzraudzības izpildītāji (tā sauktie "ceļu policisti"), izņemot konvoja veicējus, nodrošina nepieciešamo policijas redzamību un likumpārkāpumu vispārējo prevenciju. Turklāt tā ir arī samērā ērta, ja nepieciešams nodrošināt personāla iztrūkuma vienā darbības jomā fizisku aizstāšanu ar personāla resursiem no citas darbības jomas. Taču, kā likums, patrulēšanas funkciju nodrošināšana šādā situācijā tiek īstenota pēc pārpalikuma principa, primāri novirzot resursus ar patrulēšanu nesaistītiem uzdevumiem (piem., aizturēto personu konvoja uzdevumu, aizturēto personu apsargāšanai ārstniecības iestādēs, kā arī caurlaižu režīma nodrošināšanas un tamlīdzīgu uzdevumu izpildei), kuru neizpilde apdraudētu kādas noteiktu un tiesību aktos tieši nostiprinātu uzdevumu (piem., Kriminālprocesa likuma prasību) izpildi.Apzinot esošo situāciju ar Valsts policijas patrulēšanai paredzētajiem un faktiski pieejamajiem personāla resursiem, Valsts policijā tika pārskatīta to atbilstība pietiekamai policijas redzamības nodrošināšanai. Vērtējot kāds VP reģionālajās struktūrvienībās ir iedzīvotāju skaits, kriminogēnā situācija, stratēģiski svarīgu objektu esamība, pašvaldības policiju esamība un tās kapacitāte, privāto apsardzes komersantu fiziskās apsardzes pakalpojuma saņēmēju skaits un raksturojums, utt., konstatēts, ka ir palielināma vispārējo patrulēšanu veicošo amatpersonu mobilitāte (nodrošināšana ar atbilstošu autotransportu, kā arī amatpersonu sagatavotība autotransporta vadīšanai) un papildus esošā personāla iztrūkuma nokomplektēšanai ir nepieciešams ieviest un turpmākajos gados pakāpeniski nokomplektēt vēl papildus 190 amata vietas patruļpolicijā, nepalielinot kopējo amata vietu skaitu Iekšlietu ministrijas resorā. Minētais nepieciešamais kopējais patruļpolicijas darbinieku skaits ir rūpīgi pārdomāts un optimāls, lai policijas redzamā daļa, pēc daudzgadējas pakāpeniskas personālsastāva samazināšanas 2008.–2010.gadā atkal kļūtu redzama, spētu bez attaisnojumu meklēšanas nodrošināt Ministru kabineta noteikumu Nr.190 "Par notikumu reģistrēšanas kārtību un policijas reaģēšanas laiku" 26 prasības un kaut nedaudz tuvinātos tai kapacitātei un rīcībspējai, kādu sabiedrība novēroja euro ieviešanas posma drošības pasākumu laikā no 27.12.2013.–07.01.2014., kas faktiski atbilda esošajam patruļpolicijas norīkojumu pārklājumam pirms līdzekļu taupīšanas uzsākšanas uz sabiedrības drošības rēķina. Taču pati par sevi amata vietu palielināšana, bez atbilstošu risinājumu ieviešanas atalgojuma sistēmas uzlabošanā, patrulēšanas uzdevumu prioritizēšanā un patruļpolicijas, kā arī Valsts policijas kopumā atslogošanā no tai neraksturīgiem konvoja un atsevišķu objektu apsardzības uzdevumiem, nepanāks nepieciešamo policijas redzamības tūlītēju palielināšanos.Iepriekš minētā patruļpolicijas personāla pastāvīga un ilgstoša izmantošana ar patrulēšanu nesaistītu uzdevumu izpildē, ne tikai mazina policijas redzamības faktoru, bet arī būtiski ietekmē amatpersonu specializētās praktiskās kvalifikācijas līmeni un līdz ar to arī attiecīgo uzdevumu izpildes kvalitāti. Jāatzīst, ka, lai gan katram policijas darbiniekam ir jāspēj profesionāli reaģēt uz jebkuru incidentu, kas prasa neatliekamu policijas iejaukšanos, tomēr profesionālās kvalifikācijas un praktisko iemaņu specializācijas faktoram ir liela nozīme gan konvoja uzdevumu izpildes, gan patrulēšanas, gan, jo īpaši satiksmes uzraudzības izpildē.[specializēto patruļpolicijas uzdevumu izpilde (satiksmes uzraudzība)]Satiksmes uzraudzības struktūrvienības, ko sabiedrībā dēvē par "ceļu policiju" ir specifiskākā un arī redzamākā patruļpolicijas daļa. Iepriekš norādītajā tabulā ir atspoguļots, ka visās, izņemot vienu, Valsts policijas reģionālajās pārvaldēs ir izveidotas un darbojas satiksmes uzraudzības struktūrvienības. Šo struktūrvienību uzdevumos, vienlaikus ar vispārējo sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un ceļu satiksmes uzraudzību ietilpst arī autopārvadājumu kontrole un ūdens satiksmes uzraudzība (izņemot Rīgas reģionu, kur ūdens satiksmes uzraudzību veic Speciālo uzdevumu bataljonā īpaši izveidota rota, kas kuģošanas sezonas laikā kontrolē kuģošanas noteikumus, bet rudens un ziemas laikā veic ikdienas sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pienākumus). Plašsaziņas līdzekļos vairāk kārt izskanējušais viedoklis par "ceļu policijas" kā vienotas valsts mēroga struktūrvienības atjaunošanu būtībā ir jautājums tikai par Valsts policijas resursu pārvaldīšanas strukturālo uzbūvi un tāpēc tas, atrauti no citu jau iepriekš minēto problēmu risinājumiem, nerisina satiksmes uzdevumu izpildes kvalitātes un intensitātes jautājumus pēc būtības. Pastāvot nepieciešamībai nodrošināt vienmērīgu un pārdomātu policijas redzamību (patrulēšanu) un operatīvi pārvaldīt visus esošos patruļpolicijas, t.sk. satiksmes uzraudzības resursus, Valsts policijā ir iedibināts, ka satiksmes uzraudzības struktūrvienības ir pakļautas attiecīgās teritoriālās (reģionālās) struktūrvienības vadībai, tādējādi izvairoties no šo resursu dubultas operatīvās padotības un piemērojot to attiecīgajā teritorijā esošajai situācijai, savukārt Valsts policijas centrālajam aparātam atstājot šo struktūrvienību metodiskās vadības un virsuzraudzības kompetenci. Papildus tam, ievērojot satiksmes un autopārvadājumu pārnacionālo raksturu, ES ietvaros notiek pakāpeniska pāreja no vispārējās ceļu satiksmes uzraudzības uz policijas darbības jomu, kas ietver visu to likumpārkāpumu apkarošanu, kas konstatējami, veicot satiksmes uzraudzību (Road policing).Likumsakarīgi, ka līdz ar satiksmes uzraudzības piederību patruļpolicijai tās struktūrvienībās ir tādas pašas problēmas kā ar vispārējo patrulēšanu un arī risinājumi, lai nodrošinātu šo struktūrvienību redzamību un pietiekamu kapacitāti, ir vienoti. Savukārt konvoja uzdevumu izpildi, lai gan lielākajā daļā Valsts policijas reģionālo struktūrvienību tā ir piederīga patruļpolicijai, par līdzīgu ar patruļpoliciju padara tikai nepieciešamība pēc policijas amatpersonu nepārtrauktas fiziskas klātbūtnes pie aizturētās vai apcietinātās personas un ar citām policijas funkcijām (piem., izmeklēšanas, operatīvās darbības, ekspertīzes, utml.) sarežģītības ziņā vienkāršāks uzdevumu izpildes raksturs. Turklāt konvoja uzdevumu izpilde nekādi nav saistīta ar patruļpolicijas virsuzdevumu īstenot likumpārkāpumu vispārējo prevenciju un nodrošināt policijas redzamību27.[Valsts policijas un pašvaldību policijas resursu koordinācija]Absolūtais vairākums sabiedrības policijas redzamības un sabiedriskās (publiskās) kārtības nodrošināšanas kontekstā pamatoti nenošķir Valsts policiju un republikas pilsētu un novadu pašvaldības policijas institūcijas (turpmāk – pašvaldības policija). Savu pamatfunkciju izpildē būdama pakļauta tam pašam likumam "Par policiju", pašvaldības policija policijas redzamības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas jomā ir nozīmīgākais Valsts policijas partneris un vērā ņemams resurss likumpārkāpumu novēršanā. Saskaņā ar likuma "Par policiju" 19.pantu pašvaldības var izveidot pašvaldības policiju vai Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā deleģēt likumā "Par policiju" minēto pašvaldības policijas uzdevumu izpildi citai pašvaldībai.Pašvaldības policijas darbinieku pienākumi ir noteikti likumā "Par policiju", kā arī citos likumos un Ministru kabineta noteikumos. Pašvaldības policijas darbinieku pienākumos ietilpst (uzskaitījums nav pilnīgs):‒ likumpārkāpumu profilakse;‒ par administratīvajiem pārkāpumiem aizturētu un arestētu personu apsargāšana un konvojēšana;‒ pašvaldību saistošo noteikumu izpildes kontrole;‒ atbalsta sniegšana Valsts policijai sabiedriskās kārtības uzturēšanā un noziedzības apkarošanā;‒ smēķēšanas aizliegumu un ierobežojumu kontrole;‒ kuģošanas līdzekļu satiksmes iekšējos ūdeņos kontrole;‒ sabiedriskā transporta un taksometru lietošanas noteikumu kontrole;‒ transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšanas noteikumu kontrole;‒ tirdzniecības noteikumu kontrole;‒ prostitūcijas ierobežošanas noteikumu kontrole;‒ pirotehnisko izstrādājumu izmantošanas aizliegumu un ierobežojumu kontrole.Gandrīz visi minētie pašvaldības policijas darbinieku pienākumi ietilpst arī Valsts policijas darbinieku kompetencē. Tikai gadījumos, kad attiecīgajā administratīvajā teritorijā ir izveidota pašvaldības policija, pašvaldību saistošo noteikumu izpildes kontroli Valsts policija neveic.Jāatzīmē, ka pašvaldības policija šobrīd ir izveidota 8 no 9 republikas pilsētām un 57 no 110 novadiem. Trīs novados pašvaldības policijas pienākumus veic cita novada pašvaldības policija uz deleģējuma līguma pamata.Viena no nozīmīgākajām Valsts policijas un pašvaldības policijas institūciju sadarbības jomām ir sadarbība informācijas aprites jomā. Tā veicina Valsts policijas un pašvaldības policijas institūciju koordinētu rīcību un resursu ekonomiju un tiek nodrošināta vairākos, taču pamatā tieši ar sabiedriskās kārtības un policijas redzamības nodrošināšanu saistītos virzienos, piemēram, reaģēšanas uz policijā saņemtajiem izsaukumiem koordinēšana, informācijas par Valsts policijas meklējamām personām un transportlīdzekļiem nodošana pašvaldības policijai, patrulēšanas maršrutu un posteņu (dislokācijas) kopīga plānošana un uzdevumu savstarpēja sadalīšana, publisku svētku un izklaides pasākumu drošības kopīga plānošana un saskaņošana.Apzinoties, ka pašvaldību policijas spēki arī turpmāk ieņems būtisku atbalsta lomu Valsts policijai, nepieciešams veicināt uz vienotiem mērķiem orientētu sadarbību, kas ilgtermiņā būtu panākama ar ciešāku kopējo spēku plānošanu un darbības virzienu prioritāšu izstrādi un saskaņošanu, tai skaitā kopīgu apmācības programmu īstenošanu, lai veidotu vienotu izpratni par drošas vides veidošanā nepieciešamajām aktivitātēm un dienestu iespējamajiem ieguldījumiem.Ņemot vērā, ka pašvaldības policijas izveide ir attiecīgās pašvaldības brīvprātīga izvēle, ne visos novados ir līdzvērtīgi pašvaldības policijas spēki un līdzšinējā sadarbības pieredze uzrāda kā negatīvus, tā arī pozitīvus piemērus. Tāpēc Valsts policijas un pašvaldības policijas institūciju sadarbības problēmjautājumu risināšanai saskaņā ar Valdības rīcības plānā "Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" doto uzdevumu Iekšlietu ministrijā izstrādāts informatīvais ziņojums (izsludināts Valsts sekretāru 2014.gada 9.janvāra sanāksmē, VSS – 19), kas identificē šīs sadarbības problēmjautājumus tostarp sadarbības starp Valsts policiju un pašvaldības policiju atšķirības dažādās pašvaldībās, atšķirīgos pašvaldības policijas darba režīmus, vienotas apmācību sistēmas trūkumu, u.c. Ziņojumā iniciēto risinājumu ieviešana ir vēl viens šai koncepcijai paralēli notiekošs process, kas, ņemot vērā pašvaldības policijas lomu policijas redzamības un likumpārkāpumu novēršanas nodrošināšanā, ir neatraujami saistīts ar Valsts policijas attīstību šajā rīcības virzienā.Identificētās problēmas:‒ Valsts policijas reģionālajās struktūrvienībās iedibinātā atšķirīgā patruļpolicijas personāla resursu pārvaldības strukturālā uzbūve un savstarpēji konceptuāli atšķirīgu konvoja un patruļpolicijas funkciju apvienošana veicina nevienmērīgu patrulēšanas intensitāti un vāju policijas redzamību valsts reģionos;‒ patruļpolicijas amatpersonas tiek iesaistītas ar patrulēšanu tieši nesaistītu uzdevumu izpildē, policijas redzamības mērķu sasniegšanu nodrošinot pēc pieejamo resursu pārpalikuma principa;‒ pārmērīga patruļpolicijas amatpersonu kompetences universalizēšana mazina nepieciešamo specializētās kvalifikācijas un praktisko iemaņu, jo īpaši satiksmes uzraudzības jomā, līmeni;‒ policijas profesionālās sagatavošanas sistēma nav piemērota pietiekamai patruļpolicijas mobilitātes nodrošināšanai;‒ ārējo apstākļu (atalgojumam paredzētā finansējuma trūkuma un atalgojuma sistēmas trūkumi, pietiekama dienestam piemērotu cilvēkresursu trūkuma, u.c) ietekmētais personāla nekomplekts, kopsakarībā ar iepriekš norādītajām problēmām padara par neiespējamu pietiekamas policijas redzamības nodrošināšanu;‒ policijas redzamības nodrošināšanai paredzētais (patruļpolicijas, t.sk. satiksmes uzraudzības) amata vietu skaits neatbilst faktiskajām nepieciešamībām28;‒ sadarbības starp Valsts policiju un pašvaldības policiju prakse dažādās pašvaldībās ir atšķirīga;‒ tikai neliels skaits no izveidotajām pašvaldības policijas institūcijām, galvenokārt ierobežoto resursu dēļ, strādā diennakts režīmā un var nodrošināt to funkciju izpildi pilnā apmērā;‒ pašvaldības policijas darbiniekiem nav izveidota vienota apmācību sistēma. Pašvaldības policijas darbinieku mācības organizē katra pašvaldība individuāli un līdz ar to dažādu pašvaldības policijas institūciju darbinieku prasmēs ir iespējamas būtiskas atšķirības.Sasniedzamie ieguvumi sabiedrībai (iedzīvotājiem):‒ iedzīvotājiem saprotams un visā valstī vienots sabiedriskās kārtības nodrošināšanas mehānisms;‒ pamatota paļāvība uz Valsts un pašvaldības policijas personāla līdzvērtīgu un vienotu profesionālo kvalifikāciju;‒ policijas fiziskas klātesamības un redzamības, līdz ar to arī sabiedrības drošības sajūtas palielināšanās;‒ iedzīvotājus vistiešāk aizskarošo likumpārkāpumu (sabiedriskās kārtības pārkāpumu, kā arī virknes noziedzīgo nodarījumu (zādzību, huligānisma, laupīšanu, u.c.)) skaita mazināšanās;‒ drošas vides apvidu paplašināšanās veicināta iedzīvotāju ekonomisko un sociāli kulturālo aktivitāšu attīstība;‒ sabiedriskās kārtības nodrošināšanā ieguldīto valsts un pašvaldību resursu efektīvāks un sabalansētāks izlietojums.Uzdevumi problēmu risināšanai, to izpildei nepieciešamais finansējums un tā avoti, izpildes termiņi un atbildīgās institūcijās ir nosakāmi Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu institūciju vadības dokumentos (darbības stratēģijās un to ieviešanas rīcības plānos).Uzdevumi problēmu risināšanai
  23. vienotas un salīdzināmas patruļdienesta strukturālās uzbūves ieviešana Valsts policijas reģionos, vienlaikus atdalot konvoja izpildei paredzētās struktūrvienības no patrulēšanas un satiksmes uzraudzību veicošajām struktūrvienībām (izpildāms 1.1.nodaļas 3.uzdevuma ietvaros);
  24. prioritizēt patrulēšanas pienākumu izpildi, pārskatot iekšējo darba organizāciju regulējošos VP noteikumus, lai:- radītu pietiekamas iekšēji - administratīvas barjeras patruļdienesta personāla izmantošanai ar patrulēšanu nesaistītu uzdevumu izpildē;- nostiprinātu satiksmes uzraudzības struktūrvienības pamata specializācijas ievērošanu personāla resursu operatīvajā vadībā;
  25. nodrošināt visu patruļpolicijas amatpersonu apmācību autotransporta vadīšanas B kategorijas tiesību iegūšanai;
  26. īstenot kopēju Valsts policijas un pašvaldības policijas institūciju dislokācijas plānošanu;
  27. kopēju drošas vides attīstības plāna izstrādi (kopā ar pašvaldības domi);
  28. izstrādāt un īstenot kopējas Valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieku apmācības programmas lokālā līmenī par sadarbības lomu un tās iespējām drošas vides veidošanā
  29. veikt labākās sadarbības prakses starp Valsts policiju un pašvaldības policiju apkopošanu un izplatīšanu pēc projekta principiem; 1.
  30. Policijas pieejamība iedzīvotājiem‒ policijas reaģēšanas laiks un operatīvo vadības struktūrvienību darba organizācija;‒ Eiropas vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura "112" attīstības projekta virzība;‒ Iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru pamatpienākumu likumpārkāpumu prevencijā prioritārā statusa nodrošināšana.Plaši interpretējot policijas pakalpojumu pieejamības jēdzienu, tajā būtu ietilpināmi pilnīgi visi policijas kompetencē esošie uzdevumi, sākot ar iepriekšējā nodaļā minēto policijas patruļdienesta darbību un beidzot ar tiesu ekspertu darbību, operatīvo darbību, sūdzību par policijas darbinieku rīcību izskatīšanu, utml. Taču, iedzīvotājiem aktuālāko drošības vajadzību un likumpārkāpumu novēršanas kontekstā par primārajām policijas pieejamību raksturojošām pazīmēm ir atzīstami:‒ policijas pieejamība un spēja sniegt palīdzību tieša apdraudējuma un neatliekamas nepieciešamības gadījumā;‒ policijas gatavība risināt (un šai risināšanai atbilstoši piemērotu policijas amatpersonu pieejamība un spēja palīdzēt) vispārējas un individuālas iedzīvotāju ikdienas drošības problēmas, kas neaprobežojas ar likumpārkāpuma izskatīšanu administratīvo pārkāpumu procesā vai kriminālprocesā.[policijas reaģēšanas laiks un operatīvo vadības struktūrvienību darba organizācija]Līdz ar 2012.gada 20.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.190 "Noteikumi par notikumu reģistrēšanas kārtību un policijas reaģēšanas laiku" izstrādi un ieviešanu Valsts policija disciplinēja tās ierobežotos resursus, kategorizēja visus iespējamos notikumus un piemēroja policijas reaģēšanas faktiskās spējas notikumā iesaistīto personu vai sabiedrības drošības apdraudējuma pakāpei. Minētā regulējuma ieviešana ļāva nostiprināt neatliekami nepieciešamo policijas pakalpojumu pieejamības līmeni un perspektīvā, uzlabojoties policijas personāla un materiāltehniskajiem resursiem, radīt tādas kā "izejas pozīcijas" reaģēšanas uz notikumiem un izsaukumiem laika samazināšanai.Pašlaik kopumā 49,7% iedzīvotāju ir apmierināti ar policijas ierašanās laiku notikuma vietā. Šī apmierinātības līmeņa paaugstināšana, protams, ir atkarīga arī no iepriekš minētajiem patruļpolicijas personāla resursiem un tā mobilitātes un profesionālisma. Taču ne mazāk būtiska ir šo resursu vadības organizācija, kas ir tieši atkarīga no Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību (tā saukto "dežūrdaļu") darba un tā, cik racionāli un pareizi tās īsteno pakļautībā esošo policijas spēku izmantošanu, ienākošās informācijas saņemšanu, reģistrēšanu un nodošanu pēc piekritības, sakaru uzturēšanu ar blakusesošajām teritoriālajām operatīvās vadības struktūrvienībām un pašvaldību policiju, diennakts informatīvā notikumu kopsavilkuma sagatavošanu, kā arī nepārtrauktu visu neatliekamo policijas funkciju izpildes nodrošināšanu.Šobrīd valstī ir izveidotas un darbojas 37 operatīvās vadības struktūrvienības (OVS). Vidzemes reģiona pārvaldes OVS pašlaik tiek ieviests modelis, atbilstoši kuram reaģēšanā iesaistīto policijas spēku koordinēšanu un izmantošanu attiecīgajā teritorijā īsteno viena (reģiona līmeņa) OVS ar atbilstošas resursu vadības programmas palīdzību. Taču kopumā reģionālajās Valsts policijas pārvaldēs OVS dežūrmaiņu darbs tiek organizēts atšķirīgi. Piemēram, Latgales reģiona pārvaldes 2.kategorijas iecirkņos OVS vietā ir izveidoti, tā sauktie "atbalsta punkti", kuros dienesta pienākumus pilda tikai viena policijas amatpersona. Nevienmērīgas operatīvās reaģēšanas uz notikumiem iespējas ietekmē arī tas, ka Valsts policijas reģionālajās pārvaldēs nav noteikts vienots dežūrmaiņas sastāvs un katrā reģiona pārvaldē ir atšķirīga OVS darbinieku pakļautība. Piemēram, Kurzemes reģiona pārvaldē ir viena Operatīvā vadības nodaļa, kuras sastāvā ne tikai funkcionāli, bet arī personāla tiešas pakļautības veidā ir iekļautas visas, t.sk.
  31. un 2.kategorijas iecirkņu, OVS. Šāda situācija ierobežo iecirkņu un Kārtības policijas struktūrvienību priekšnieku kompetenci un traucē visa iecirkņa darba organizāciju.[Eiropas vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura "112"]Policijas pieejamības ārkārtas situācijās uzlabošanai Iekšlietu ministrija uzsāka sadarbību starp iestādēm savstarpējās palīdzības sniegšanā ārkārtējo situāciju novēršanā un pasākumu kompleksa realizācijā, lai turpinātu Eiropas vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura "112" attīstības projektavirzību. Projekts paredz zvanu centra modernizāciju, sniedzot ārkārtas un neatliekamo palīdzību, nodrošinot savlaicīgu un kvalitatīvu zvanu pieņemšanu (izpildes termiņš – 2013.gada 30.decembris)
  32. Ministru kabinetā ir izskatīts informatīvais ziņojums "Par Eiropas vienotā ārkārtējo notikumu numura 112 zvanu apstrādes sistēmas darbības nodrošināšanas problēmām un nepieciešamā finansējuma piešķiršanu"
  33. Pasākums iekļauts Nacionālās attīstības plānā 2014.–2020.gadam. Jautājums izskatīts arī Ministru kabineta komitejas sēdē31, kā arī Ministru kabinetā saistībā ar likumprojektu "Grozījumi Elektronisko sakaru likumā"32, pieņemot zināšanai, ka pēc likuma "Grozījumi Elektronisko sakaru likumā" pieņemšanas ar tālruņa numura 112 izsaucēja atrašanās vietas informācijas sistēmu saistītās funkcijas no valsts akciju sabiedrības "Elektroniskie sakari" tiek nodotas Iekšlietu ministrijas Informācijas centram un jautājumu par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu funkcijas pildīšanai turpmākos gadus pēc jau definētā 2014.–2016.gada perioda risina Iekšlietu ministrija.[iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru pamatpienākumu likumpārkāpumu prevencijā prioritārā statusa nodrošināšana]Informācijas par notiekošu likumpārkāpumu vai ārkārtas gadījumu ātras izkoordinēšanas un policijas ātras reaģēšanas spēju preventīvā ietekme uz drošas vides attīstību un iedzīvotāju drošību ir tikpat grūti izmērāma un vienlaikus vispāratzīta kā tā saukto "iecirkņa inspektoru" un "nepilngadīgo lietu inspektoru" darba ieguldījuma preventīvā ietekme. Iecirkņa inspektori un nepilngadīgo lietu inspektori ir policijas vispārējās un individuālās prevencijas pamata resurss un šo amatpersonu pieejamība un spēja palīdzēt iedzīvotājiem nodrošina nodaļas sākumā norādītās policijas pieejamības otrās raksturojošās pazīmes esamību, proti, policijas gatavību risināt arī tādas vietējo iedzīvotāju drošības problēmas, kas neaprobežojas tikai ar likumpārkāpuma oficiālu izskatīšanu un vainīgās personas saukšanu pie atbildības. Turklāt, iecirkņa inspektoriem kopumā un nepilngadīgo lietu inspektoriem bērnu tiesību aizsardzības jomā, ņemot vērā tiem noteikto pienākumu loku, ir jābūt arī par nopietnāko atbalstu teritoriālo Valsts policijas struktūrvienību vadībai koncepcijas 1.1.nodaļā izklāstītās uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas ieviešanā.Kaut arī Valsts policijā ir izstrādāti iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi33, tomēr oficiāli tādi "iecirkņa inspektoru" amati Valsts policijā neeksistē. Šo inspektoru pastāvēšana ir konstatējama, vienīgi apkopojot ziņas par to kārtības policijas inspektoru skaitu, kuru amatpersonu amatu apraksti atbilst Valsts policijas 2010.gadā izstrādātajam un apstiprinātajam iecirkņa inspektora tipveida amata aprakstam34.Jāatzīst, ka arī praksē šīs amatpersonas pārsvarā gadījumos (visbiežāk lielās pilsētās) nemaz nav ne redzamas, ne arī pieejamas iedzīvotājiem, izņemot iecirkņa inspektoru pieņemšanas laikus apkalpojamās teritorijas iedzīvotājiem. Amata vietu skaits šīs specializācijas amatiem pastāvīgi samazinās. Piemēram, 1993.gadā amata vietu sarakstā bija paredzēti 1426 iecirkņa inspektora amati no tiem faktiski strādāja 1131 inspektors, 2003.gadā 1081 amata vieta un faktiski strādāja 979 inspektori. Savukārt 2013.gada 1.janvārī atbilstoši Valsts policijas amata vietu sarakstam visā valstī paredzētas 883 amata vietas kārtības policijas inspektoriem ar dienesta pienākumu specializāciju iecirkņa inspektoru darba jomā, bet faktiski šo pienākumu izpildē iesaistītas 750 amatpersonas, kas ir tikai 85% no visa šai jomā paredzētā amata vietu skaita35.Iecirkņa inspektoru pienākumos ietilpst: – izskatīt iedzīvotāju iesniegumus; – detalizēti izzināt apkalpojamo teritoriju, veikt teritorijas apgaitu un analizēt datus par likumpārkāpumiem apkalpojamā teritorijā; – veikt vispārējo noziedzības prevenciju (pasākumus, lai novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas cēloņus un veicinošus apstākļus); – veikt individuālo prevenciju (izzināt personas, no kurām var sagaidīt noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu izdarīšanu (personas, kurām ir noteikti drošības līdzekļi, piespriesti papildsodi; psihiski slimās sabiedrībai bīstamās personas; personas, kuras vēlas saņemt šaujamieroču atļaujas un personas, kurām izsniegtas šaujamieroču atļaujas, u.c.); – atklāt noziedzīgus nodarījumus; – Valsts policijas teritoriālās struktūrvienības priekšnieka noteiktajā apjomā veikt neatliekamās kriminālprocesuālās darbības un izmeklēt uzsāktos kriminālprocesus par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziedzīgiem nodarījumiem; – novērst un atklāt administratīvos pārkāpumus apkalpojamajā teritorijā; – veikt aizturēto un apcietināto personu konvojēšanu gadījumos, kad to nevar realizēt speciālā struktūrvienība; – dežūras operatīvās vadības struktūrvienībās; – izpildīt citu izmeklētāju atsevišķos uzdevumus, u.c.Iecirkņa inspektors vidēji 3 reizes mēnesī dežūrē operatīvās vadības struktūrvienībā, apkalpojot izsaukumus visā policijas iecirkņa apkalpojamā teritorijā dežūrmaiņas sastāvā. Līdz ar to pārējo pienākumu izpildei inspektors nav pieejams gan šo dežūru laikā, gan atpūtas laikā pēc tām. Turklāt iecirkņa inspektoriem kopš 2005.gada līdz ar jaunā Kriminālprocesa likuma pieņemšanu ir strauji pieaugusi slodze kriminālprocesuālo darbību veikšanā. 2005.gadā iecirkņa inspektoru lietvedībā atradās 6847 kriminālprocesi (krimināllietas), 2006.gadā – jau 11356, līdz, pastāvīgi pieaugot, 2012.gadā sasniedza jau 19647 kriminālprocesu, kas vidēji uz vienu inspektoru ir 26,2 kriminālprocesi gadā. Līdz ar to ir acīmredzami, ka iecirkņa inspektoru pieejamību iedzīvotājiem, jo īpaši spējas īstenot likumpārkāpumu vispārējās prevencijas uzdevumus apkalpojamā teritorijā vistiešāk ierobežo viņu pienākumi dažādu kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā. Turklāt, ņemot vērā, ka 2013.gada 1.aprīlī stājās spēkā vērienīgi grozījumi Krimināllikumā, kas šīs kategorijas noziedzīgo nodarījumu loku būtiski paplašina, paredzams, ka, nekādi nerisinot šo iecirkņa inspektoru noslogojumu, to pieejamības problēmas nākotnē tikai pieaugs.Priekšlikumi, kas vērsti uz policijas kopumā un jo īpaši iecirkņa inspektoru atslogošanu no šo kriminālprocesu izmeklēšanas, ir atspoguļoti koncepcijas 2.1.nodaļā. Taču, kamēr tie tiek pilnībā ieviesti, minētās Krimināllikuma izmaiņas un aizvien pieaugošā kriminālprocesu slodze prasa veikt noteiktus pasākumus Valsts policijas darba organizācijā, lai paplašinātu iecirkņa inspektoru pieejamību iedzīvotājiem un viņu darbību vispārējās un individuālās prevencijas jomā, kā arī veicinātu uz sabiedrību vērsta policijas darba pieejas ieviešanu Valsts policijā.Līdzīga situācija kā ar iecirkņa inspektoriem Valsts policijā ir arī nepilngadīgo lietu inspektoru darba organizācijā. Minētās jomas inspektoru darbību Valsts policijas līmenī regulē Nepilngadīgo lietu inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi36, kuros nostiprinātas un sīkāk reglamentētas ārējos tiesību aktos bērna tiesību aizsardzības jomā noteiktās īpašās prasības darbam ar bērniem. Tomēr arī šādi amati Valsts policijā oficiāli neeksistē. Atšķirībā no iecirkņa inspektoriem, tiem kārtības policijas inspektoriem, kuri veic pienākumus nepilngadīgo lietu inspektoru darbības jomā, nav apstiprināts vienots tipveida amata apraksts ar obligātiem un prioritāriem šo inspektoru amata pienākumos ietilpstošiem uzdevumiem. Nepilngadīgo lietu inspektoru personāla pārvaldība un metodiskā virsvadība tiek īstenota pēc līdzības ar iecirkņa inspektoriem un, balstoties nevis uz pietiekamu iekšēji normatīvo regulējumu, bet uz tradīcijām. Tas būtiski palielina atšķirības dažādos reģionos un pat iecirkņos gan šo amatpersonu noslogojumā un novirzīšanā ar dienesta specifiku nesaistītu uzdevumu izpildei, gan līdz ar to arī to pieejamībā iedzīvotājiem.Atšķirībā no iecirkņa inspektoriem visa nepilngadīgo lietu inspektoru darbība pamatā ir orientēta uz darbu ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, riska grupu bērniem, un bērnu aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem. Izņemot šo atšķirību, arī nepilngadīgo lietu inspektori strādā noteiktā apkalpojamā teritorijā, īsteno vispārējās un individuālās prevencijas pasākumus, noteiktos laikos veic iedzīvotāju pieņemšanu, kā arī izmeklē kriminālprocesus un veic atsevišķas procesuālās darbības.Uz 2013.gada janvāri Valsts policijā bija 122 kārtības policijas inspektoru amata vienības dienesta pienākumu veikšanai nepilngadīgo lietu jomā, taču faktiski šo pienākumu izpildē iesaistīti 98 inspektori jeb 80,32 % no kopējā paredzētā amata vietu skaita
  34. Tāpat kā iecirkņa inspektoriem arī nepilngadīgo lietu inspektoriem to dienesta pienākumu izpildei jābūt apjomīgām zināšanām dažādās tiesību zinātnes nozarēs un zināšanām un iemaņām darbam ar cilvēkiem, kā arī, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.1 panta pirmās daļas 17.punktu, speciālām zināšanām bērnu tiesību aizsardzības jomā. Ņemot vērā šo pienākumu īpašo specializāciju, Valsts policijā kandidāti šiem amatiem tiek tradicionāli un pamatoti meklēti personu ar psihologa vai pedagoga izglītību vidū (pašlaik apmēram 70 % no visiem nepilngadīgo lietu inspektoriem ir augstākā izglītība pedagoģijā vai psiholoģijā). Taču vienlaikus tas rada arī problēmas, jo, kā likums, šādi izglītotas amatpersonas ir būtiski vājāk sagatavotas juridiska rakstura uzdevumu izpildei. Papildus tam šīs kategorijas amatpersonām trūkst nepieciešamo pamata zināšanu jurisprudencē, kas būtiski mazina viņu spējas un kvalifikāciju pieņemt un attiecīgi sagatavot to kompetencē esošus lēmumus. Lai uzlabotu izveidojušos situāciju un sniegtu pamata zināšanas gan jurisprudencē, gan policijas specifiskajās jomās, šobrīd visas dienestā pieņemtās amatpersonas ar augstāko izglītību pirms uzsākt pildīt dienesta pienākumus, Valsts policijas koledžā apgūst specifiskās zināšanas sešu mēnešu licencētajā profesionālās pilnveides izglītības programmā "Policijas darba pamati", kas noslēdzas ar gala pārbaudījumiem.Papildu minētajam Valsts policijas koledžā tiek realizētas divas profesionālās pilnveides izglītības programmas – "Bērnu tiesību aizsardzība" (turpmāk – BTA) 40 akadēmisko stundu apjomā (5 mācību dienas) un "Bērnu tiesību aizsardzība 2" (resertifikācija) (turpmāk – BTA-2) 24 akadēmisko stundu apjomā (3 mācību dienas). Minēto programmu mērķauditorija nav tikai nepilngadīgo lietu inspektori, bet gan atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajām prasībām, Valsts policijas amatpersonas, kuras strādā ar bērniem. Programmu mērķis ir mācību procesā padziļināt zināšanas un attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu sekmīgu bērnu tiesību aizsardzību policijas darbā. BTA ir apstiprināta 2007.gadā, savukārt BTA-2 – 2011.gadā. Programmu saturs, esošo tēmu ietvaros tiek aktualizēts, atbilstoši novitātēm un grozījumiem tiesību aktos. Programmu noslēguma pārbaudījumi notiek moduļa veidā – apmācāmie tiek dalīti grupās, kur veic situācijas analīzi un piedāvā pareizo risinājumu. Saskaņā ar programmu klausītāju novērtēšanas anketu apkopojumiem, BTA vidējais vērtējums ir 7,8 balles, BTA-2 - 8,9 balles. Valsts policijas koledžā ir apmācītas Valsts policijas amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi, kurām nepieciešamas speciālas zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā: 2011.gadā – 242; 2012.– 114; 2013 –
  35. Ņemot vērā to, ka ir pieņemti Ministru kabineta 2014.gada 1.aprīļa noteikumi Nr. 173 "Noteikumi par kārtību, kādā apgūst speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, šo zināšanu saturu un apjomu" Valsts policijai (Valsts policijas koledžai) būs jāizstrādā jaunas profesionālās pilnveides izglītības programmas Valsts policijas amatpersonām, kuras strādā ar bērniem, un šīs izglītības programmas jāsaskaņo ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju.Ievērojot to, ka Valsts policijas nepilngadīgo lietu inspektori, nereti apgalvo, ka šobrīd īstenotās izglītības programmas BTA un BTA-2 ir teorētiskas un ne vienmēr ir piemērotas praktisku juridiska rakstura dienesta uzdevumu izpildes apguvei, izstrādājot jaunās profesionālās pilnveides izglītības programmas, ir nepieciešams detalizēti izvērtēt šo izglītības programmu tēmu saturu, kā arī apmācības balstīt uz praktisku dzīves situāciju modelēšanu un praktisko uzdevumu izpildes tiesisko analīzi. Ņemot vērā, ka Valsts policijas koledža, saskaņā ar Valsts policijas iekšējo normatīvo reglamentāciju, nodrošina Valsts policijas amatpersonām ikdienas vienotās profesionālās pilnveides izglītības programmas dienesta vietās, šajās izglītības programmās ir nepieciešams iekļaut saturisko informāciju tiesību zinātņu pamatos un juridiska rakstura praktisku iemaņu apgūšanai.Vērtējot iecirkņa inspektoru un arī nepilngadīgo lietu inspektoru slodzes un iespējas tās sabalansēt ar pieejamajiem personāla resursiem un objektīvajām vajadzībām dienesta pienākumu izpildē, ir konstatējams, ka Valsts policijā pastāv zināma skaidrība par kritērijiem atbilstoši kādiem ir nosakāma šo inspektoru apkalpojamā teritorija
  36. Taču vienlaikus nav konstatējams, ka šiem kritērijiem ir izstrādāti un tiek izmantoti (piem., attiecīgo amata vietu skaita izvēlei un attiecīga finansējuma pieprasījumu pamatošanā) noteikti, zinātniski pamatoti kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji (piem., ir nostiprināts kritērijs "teritorijas platība", taču nav noteikts šīs platības optimālais lielums, utml.).Iepriekš norādītais apstāklis, ka ne iecirkņa inspektoru, ne nepilngadīgo lietu inspektoru amati faktiski neeksistē (kaut arī šādi amatu nosaukumi ir paredzēti Valsts policijas iekšējos noteikumos, kas regulē šo inspektoru darbu), kopsakarībā ar to, ka nepilngadīgo lietu inspektoriem nav apstiprināta tipveida amata apraksta, kā arī to, ka šī veida pienākumus izpildošo kārtības policijas inspektoru pamata pienākumu likumpārkāpumu novēršanā prioritizācijas pakāpe dažādos Valsts policijas reģionos un iecirkņos savstarpēji atšķiras, nopietni traucē šo darbības jomu metodisko vadību un vienveidīgas, iedzīvotājiem saprotamas iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru pārvaldības ieviešanu visā valstī.Identificētās problēmas:‒ Valsts policijas reģionālajās struktūrvienībās iedibinātā atšķirīgā operatīvās vadības struktūrvienību darbības organizācija apgrūtina reģionālo pārvalžu dežurējošā personāla resursu vadības metodisko vadību. Atšķirīgais dežurējošo operatīvo grupu sastāvs veicina nevienmērīgu operatīvās reaģēšanas pakalpojumu kvalitāti valsts reģionos;‒ iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru amatu neesamība, kā arī šos pienākumus izpildošo kārtības policijas amatpersonu darbības nepilnīgā reglamentācija kavē vienotu un efektīvu darba metodisko vadību;‒ iecirkņa inspektoru noslogojums kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā ir galvenais faktors, kas traucē viņiem veikt pamata pienākumu likumpārkāpumu vispārējās un individuālās prevencijas pasākumus apkalpojamajā teritorijā;‒ iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo inspektoru apkalpojamās teritorijas noteikšanas kritēriju zinātniski pamatota kvalitatīvā un kvantitatīvā satura trūkums mazina argumentāciju attiecīgo amata vietu skaita izvēlei un tā darbībai nepieciešamā finansējuma nodrošināšanai;‒ nepilngadīgo lietu inspektoru zināšanu trūkums juridiska rakstura jautājumos.Sasniedzamie ieguvumi sabiedrībai (iedzīvotājiem):‒ vienādi augstas un salīdzināmas kvalitātes policijas pakalpojumu pieejamība tieša apdraudējuma un neatliekamas nepieciešamības gadījumā, neatkarīgi no dzīvesvietas piederības VP reģionālajai struktūrvienībai;‒ iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru pieejamības paaugstināšanās to iedzīvotāju problēmu risināšanai, kas nav risināmas tikai administratīvo pārkāpumu vai kriminālprocesa ietvaros;‒ nepilngadīgo lietu inspektoru pieņemto lēmumu tiesiskuma un kvalitātes paaugstināšanās;‒ iecirkņa inspektoru atpazīstamības un policijas kopumā klātesamības un pieejamības veicināts drošības sajūtas pieaugums;‒ sabiedriskās kārtības nodrošināšanā ieguldīto valsts un pašvaldību resursu efektīvāks un sabalansētāks izlietojums.Uzdevumi problēmu risināšanai, to izpildei nepieciešamais finansējums un tā avoti, izpildes termiņi un atbildīgās institūcijās ir nosakāmi Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu institūciju vadības dokumentos (darbības stratēģijās un to ieviešanas rīcības plānos).Uzdevumi problēmu risināšanai
  37. Vienotas un salīdzināmas Operatīvās vadības struktūrvienību sistēmas izveide Valsts policijas reģionos izstrāde, vienlaikus nosakot vienotu dežūrmaiņas sastāvu, vienotu operatīvās vadības struktūrvienību pakļautību. (izpildāms 1.1.nodaļas 2.uzdevuma izpildes ietvaros);
  38. izstrādāt grozījumus Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumos Nr.568 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalgu un speciālajām piemaksām", paredzot vecākā iecirkņa inspektora, iecirkņa inspektora amatus, vecākā nepilngadīgo lietu inspektora un nepilngadīgo lietu inspektora amatus;
  39. pārskatīt kriminālprocesu piekritību kārtības policijas amatpersonām, kuru pamata pienākumos ietilpst likumpārkāpumu vispārējās un individuālās prevencijas pasākumu veikšana (iecirkņa inspektoriem un nepilngadīgo lietu inspektoriem);
  40. veikt kārtības policijas amatpersonu darba ar policijas darbinieku palīgiem rezultātu un procesa kompleksu izvērtējumu. Sagatavot konkrētus priekšlikumus policijas darbinieku palīgu izmantošanai vispārējās un individuālās prevencijas pasākumos un organizēt to ieviešanu;
  41. izstrādāt zinātniski pamatotus kritērijus un to saturiskos radītājus iecirkņa inspektora un nepilngadīgo lietu inspektora apkalpojamās teritorijas noteikšanai;
  42. izstrādāt un apstiprināt nepilngadīgo lietu inspektoru tipveida amata aprakstus;
  43. veikt izvērtējumu par iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoru tipveida amata aprakstu ieviešanu un tajos noteikto pamata pienākumu prioritātes ievērošanu Valsts policijas struktūrvienībās;
  44. Izstrādājot izglītības programmas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 1.aprīļa noteikumu Nr.173 "Noteikumi par kārtību, kādā apgūst speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, šo zināšanu saturu un apjomu" prasībām, izglītības programmu saturu veidot ievērojot Valsts policijas amatpersonu nepilngadīgo lietu jomā specifiku, kā arī veidot programmas saturu, lai mācību process tiktu balstīts uz praktisku dzīves situāciju modelēšanu un praktisko uzdevumu izpildes tiesisko analīzi.
  45. Ikdienas vienotās profesionālās pilnveides izglītības programmu dienesta vietās Valsts policijas amatpersonām īstenošanā pastiprināt tēmas par tiesību zinātņu pamatiem un normatīvā regulējuma piemērošanas problemātiku (tostarp starptautisko un nacionālo judikatūru) bērnu tiesību aizsardzības jomā (nepilngadīgo lietu inspektoriem), paredzot apgūto zināšanu pārbaudi. II. ATTĪSTĪBAS VIRZIENS – NOZIEDZĪBAS APKAROŠANAVēl viens nemainīgi nozīmīgs Valsts policijas attīstības virziens likumības, tiesiskuma un sabiedrības drošības nodrošināšanā ir likumpārkāpumu apkarošana, jeb pārkāpuma pārtraukšana, vainīgo personu noskaidrošana un saukšana pie atbildības. Šajā kontekstā Valsts policija sabiedrībā tiek pamatoti uzskatīta par likumpārkāpumu smagākās formas – noziedzīgo nodarījumu galveno apkarotāju, jo tā izmeklē vairāk nekā 95% no visiem valstī uzsāktajiem kriminālprocesiem
  46. Līdz ar to no Valsts policijas kapacitātes, darba kvalitātes un izmeklēšanas darba organizācijas pirmstiesas procesā ir atkarīgs tas, cik efektīvi valstī kopumā tiks atklāti un pārtraukti noziedzīgie nodarījumi un lielā mērā arī tas, cik pamatoti un taisnīgi tiks sodītas vainīgās personas.2.
  47. Noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas kapacitāte un kvalitāte.‒ kriminālprocesu izmeklēšanas slodze un izmeklēšanas kvalitāte;‒ pirmstiesas kriminālprocesa neatliekamības kārtībā piemērošana un policijas resursu racionāla izmantošana;‒ sadarbība ar prokuratūru;‒ sabiedrības intereses kriminālprocesu izmeklēšanā;– Kriminālprocesa obligātuma principā ietvertā pienākuma "novest kriminālprocesu līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" un tā izņēmumu īstenošanas nosacījumu pārskatīšana.[kriminālprocesu izmeklēšanas slodze un izmeklēšanas kvalitāte]Kriminālprocesa likums40 pēc būtības prezumē, ka Valsts policija pilnīgi un vispusīgi izmeklēs visus aptuveni 45000 – 5000041 gada laikā uzsāktos kriminālprocesus, kā arī kriminālprocesus, kuri ir lietvedībā no iepriekšējos gados uzsāktajiem, veicot katrā no tiem visas nepieciešamās procesuālās un izmeklēšanas darbības, kā arī operatīvās darbības pasākumus. Tomēr, to būtiski ietekmē vairāki nozīmīgi, negatīvi apstākļi:‒ laika periodā no 2007.gada līdz 2012.gadam faktiskais Valsts policijā strādājošo amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm skaits ir samazinājies par 1801 jeb 22% un turpina samazināties.42 Vienlaikus arvien lielāks kļūst nenokomplektēto štata vietu skaits, kas 2012.gadā jau sasniedza 11,1%. Tai pašā laikā valstī izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits laika periodā no 2007.gada līdz 2012.gadam ir samazinājies tikai par 5,4%
  48. Līdz ar to personālsastāva un noziedzīgo nodarījumu skaita samazināšanās ir savstarpēji neproporcionāla un liecina par būtisku slodzes palielināšanos. Turklāt 2012.gada tendences jau liecina par noziedzīgo nodarījumu skaita nelielu (+212) pieaugumu, kas padara slodzi vēl lielāku;‒ Valsts policijā papildus nepārtraukti pieaugošajai slodzei ir liela kadru mainība, kas gada laikā ir aptuveni 10% robežās. Šāda personālsastāva mainība būtiski samazina izmeklēšanas kvalitāti44, jo, lai izmeklētājs iegūtu pietiekamu kvalifikācijas līmeni, viņam ir vairāki gadi jāmācās un pēc tam arī vairāku gadu garumā jāuzkrāj pieredze. Īpaši jāatzīmē, ka pēdējā laikā no Valsts policijas aiziet amatpersonas ar stāžu no 15–20 gadiem, kas ir ieguvušas ievērojamu profesionalitāti;‒ Kriminālprocesa likumā paredzētā kriminālprocesa kārtība salīdzinājumā ar Kriminālprocesa kodeksu ir izlietoto resursu ziņā apjomīgāka. Arvien pieaug Kriminālprocesa likumā ietvertās cilvēktiesību nodrošināšanas prasības (izmeklēšanas tiesnešu institūts, mazāki aizturēšanas termiņi, tulkošana, informācijas pieejamības nodrošināšanas prasības), paaugstinātas procesuālo dokumentu noformēšanas prasības, papildus pienākumi procesa virzītājiem pašiem vadīt informāciju dažādās informācijas sistēmās u.c.Pat virspusēja esošās un optimālās Valsts policijas izmeklētāju slodzes analīze apliecina, ka pilnīga, turklāt, arī kvalitatīva un efektīva visu Valsts policijas kompetencē ietilpstošo kriminālprocesu izmeklēšana šobrīd nav un bez kardinālu risinājumu ieviešanas arī nebūs objektīvi iespējama.Valsts policijas kriminālpolicijas struktūrvienībās šobrīd ir ap 700 izmeklētāju štata vietas. No tām aptuveni 10% ir vakantas. Valsts policijas iecirkņos gadā ierosina aptuveni 40000 – 44000 kriminālprocesu jeb ~ 88% no kopējā Valsts policijā ierosināto kriminālprocesu skaita. Šobrīd Valsts policijas iecirkņos ir 505 kriminālpolicijas izmeklētāju štata vietas, bet faktiski strādā aptuveni 450 izmeklētāji. Līdz ar to vienam kriminālpolicijas izmeklētājam iecirknī būtu jāizmeklē gandrīz 100 kriminālprocesi jeb vienam kriminālprocesam veltot ne vairāk kā divas darba dienas (turklāt aprēķinā netiek ņemts vērā nepieciešamais darbs pie iepriekšējos gados uzsāktajiem kriminālprocesiem). Bet, ievērojot, ka izmeklētāju lietvedībā ir vēl arī iepriekšējos gados uzsāktie kriminālprocesi45, laiks, ko izmeklētājs reāli var veltīt uzsāktam kriminālprocesam, ir vēl mazāks. Savukārt, izvērtējot izmeklētāju optimālo slodzi, kas būtu nepieciešama, lai iecirkņu līmenī tiktu nodrošināta kvalitatīva izmeklēšana visos kriminālprocesos, secināts, ka noziedzīgu nodarījumu, kuros nav noskaidrota vainīgā persona, izmeklēšanai vidēji nepieciešamas 3,4 darba dienas kriminālpārkāpumiem, 4,4 darba dienas mazāk smagiem noziegumiem, 6,2 darba dienas smagiem noziegumiem un 10,7 darba dienas sevišķi smagiem noziegumiem. Bet noziedzīgu nodarījumu, kuros ir noskaidrota noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona, izmeklēšanai vidēji nepieciešams 3,6 darba dienas kriminālpārkāpumiem, 6,6 darba dienas mazāk smagiem noziegumiem, 14,9 darba dienas smagiem noziegumiem, 27,9 darba dienas sevišķi smagiem noziegumiem. (Turklāt reģiona līmeņa struktūrvienību lietvedībā esošo kriminālprocesu izmeklēšanai, to sarežģītības dēļ, ir nepieciešams vēl vairāk darba dienu nekā iecirkņu līmenī, neskaitot dienas, kurās operatīvais darbinieks īsteno operatīvās darbības noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas noskaidrošanai un personas meklēšanai). Šādas slodzes nodrošināšanai Valsts policijas iecirkņos būtu nepieciešami pavisam 1412 izmeklētāji. Ņemot vērā, ka šobrīd Valsts policijas iecirkņos faktiski strādā ap 450 izmeklētāji (štata vietas 505), nepieciešamas papildus 900 izmeklētāju štata vietas ar tam atbilstošu finansējumu, kas veidots pēc jaunās atlīdzības sistēmas, lai šiem amatiem varētu piesaistīt kvalificētus, motivētus darbiniekus.Esošās slodzes mazināšanas nolūkos, piesaistot izmeklētāja pienākumu veikšanai gan operatīvos darbiniekus, gan Kārtības policijas iecirkņa inspektorus un nepilngadīgo lietu inspektorus, šobrīd teorētiski tiek panākts, ka viena kriminālprocesa izmeklēšanai esošo resursu ietvaros var veltīt vidēji līdz 4 dienām. Taču, šādi izlīdzoties, būtiski tiek apgrūtināta ne tikai šo amatpersonu tiešo pienākumu izpilde (proti, operatīvās darbības veikšana un likumpārkāpumu prevencija), bet arī nopietni cieš noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas kvalitāte, jo šiem "piesaistītajiem" darbiniekiem to pamata specializācijas dēļ bieži vien pietrūkst attiecīgās kvalifikācijas. Piemēram, pēdējo gadu laikā arī mazāk smagu noziegumu izmeklēšanā, kas Valsts policijā to salīdzinoši vienkāršāka rakstura dēļ ir uzticēta minētajiem iecirkņa inspektoriem, nepilngadīgo lietu inspektoriem un operatīvajiem darbiniekiem, arvien vairāk tiek piemērotas Kriminālprocesa likumā noteiktās speciālās izmeklēšanas darbības Operatīvās darbības likumā noteikto operatīvo pasākumu vietā, kas uzliek papildus slodzi izmeklētājiem.Turklāt, šādi novirzot iecirkņa inspektorus, nepilngadīgo lietu inspektorus, kā arī operatīvos darbiniekus no to pamata pienākumu izpildes, tiek veicināts "slēgtā apļa" efekts, kad resursu mazināšana noziedzīgo nodarījumu prevencijai, palielina noziedzīgo nodarījumu skaitu, tādējādi izraisot aizvien lielāku papildus resursu nepieciešamību noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas funkcijas veikšanai.[pirmstiesas kriminālprocesa neatliekamības kārtībā piemērošana un izmeklēšanas resursu racionāla izmantošana]Kriminālprocesa likuma 36.nodaļa paredz iespēju piemērot kriminālprocesa neatliekamības kārtību, ja noskaidrota persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, jo tā pārsteigta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī vai tūlīt pēc tā izdarīšanas, ja persona izdarījusi kriminālpārkāpumu, mazāk smagu vai smagu noziegumu un, ja izmeklēšanu iespējams pabeigt 5 darba dienās. Šādā kārtībā izmeklētos kriminālprocesos likums atvieglo kriminālprocesa lietvedības nosacījumus, kā obligātas izmeklēšanas darbības paredzot tikai aculiecinieku un personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aptauju, un atļaujot visus nepieciešamos lietas apstākļus fiksēt vienā protokolā, bet notikuma vietas apskati un citas procesuālās darbības veikt tikai nepieciešamības gadījumā.Minētās normas teorētiski dod iespēju izmeklēt kriminālprocesus ar mazākiem izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras un tiesas resursiem un samazināt iepriekš minēto slodzi izmeklēšanā iesaistītajam personālam. Tomēr praksē, tai skaitā arī prokuratūras un tiesas nostājas dēļ, šīs normas netiek efektīvi izmantotas, un neatliekamības kārtībā nosūtītie kriminālprocesi sastāda vidēji tikai 5 – 6% no kopējā kriminālvajāšanai nosūtīto kriminālprocesu skaita. Izmeklēšanas pabeigšanai 5 darba dienās būtisks šķērslis bieži vien ir aizdomās turēto personu raksturojošās informācijas iegūšana (izziņas par aizdomās turētās personas atrašanos vai neatrašanos psihoneiroloģiskajā un narkoloģiskajā uzskaitē), kā arī iepriekšējo tiesas spriedumu saņemšana (neskatoties uz to, ka šobrīd ir pieejama informācija no Sodu reģistra elektroniskā veidā, tiesas pieprasa policijai saņemt un pievienot krimināllietai iepriekšējo tiesas spriedumu norakstus, kas apliecina personas sodāmību). Turklāt arī neatliekamības kārtībā izmeklētajos kriminālprocesos, izmeklēšanas darbību skaits ir nesamērīgs attiecībā pret noziedzīgā nodarījuma smagumu un nodarīto kaitējumu. Tā, dažādu izmeklēšanas darbību un dokumentu pieprasīšanas rezultātā tiek noformēts krimināllietas materiāls vismaz uz 50 lapām, biežāk uz 70–80 vai pat 100 lapām. Piemēram, lai nostiprinātu pierādījumus par personas vainu zādzībā nelielā apmērā (bieži vien pat nozagtā apmērs nepārsniedz 10 latus), tiek veikta notikuma vietas apskate, videoieraksta izņemšana un apskate, aizturētās un pēc tam arī kā aizdomās turētās personas nopratināšana (kura visbiežāk arī atzīst savu vainu nodarījumā), nozagtās mantas izņemšana un apskate, liecinieku nopratināšana, liecību pārbaude uz vietas un citas darbības. Tādējādi policijas patērētie resursi šādā vienkāršotā kriminālprocesā pārsniedz 150–200 latus (darba alga, transports, DNS paraugu izņemšana, u.c.).Lai ieviestu likumā paredzēto iespēju fiksēt visus neatliekamības kārtībā noskaidrotos apstākļus vienā protokolā, Valsts policija bija izstrādājusi neatliekamības kārtības protokola formu un pilotprojekta veidā mēģināja iedzīvināt tā izmantošanu atsevišķos policijas iecirkņos (Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirknī, Kurzemes reģiona pārvaldes Kuldīgas iecirknī, Latgales reģiona pārvaldes Ludzas iecirknī, Vidzemes reģiona pārvaldes Valmieras iecirknī, Rīgas reģiona pārvaldes Brasas iecirknī, Siguldas iecirknī un Salaspils iecirknī), taču gan apjomīgo izmeklēšanas darbību dēļ to bija grūti īstenot policijas izmeklētājiem, gan noraidošu attieksmi par iespējām izmantot darbā šo protokolu pauda attiecīgo rajonu prokuratūru pārstāvji46.[Sadarbība ar prokuratūru]Vēl viens Kriminālprocesa likumā paredzētais mehānisms, kam noteiktos gadījumos vajadzētu būtiski palīdzēt mazināt policijas izmeklēšanas slodzi, ir iespēja47 apturēt kriminālpārkāpuma vai mazāk smaga nozieguma izmeklēšanu pēc 2 mēnešiem, bet smaga nozieguma izmeklēšanu pēc 4 mēnešiem, ja izmeklēšanas gaitā nav izdevies noskaidrot noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu, un, ja ir izpildīts obligāto procesuālo un izmeklēšanas darbību minimālais apjoms. Saskaņā ar likumu minēto darbību minimālo apjomu nosaka Ģenerālprokurors. Ģenerālprokurors šo darbību apjomu ir noteicis ar savu 2011.gada 13.oktobra pavēli Nr.
  49. Tomēr šī pavēle ir ļoti vispārīga un pēc būtības atstāj ļoti lielas pilnvaras uzraugošajam prokuroram lemt individuāli katrā konkrētā lietā.Līdzīga nozīme prokurora individuālam lēmumam katrā konkrētajā lietā ir arī brīdī, kad saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 37.panta otro daļu prokuroram ir pienākums nekavējoties pārņemt kriminālprocesa vadīšanu, jo šāds pienākums iestājas pie nosacījuma, ja izmeklēšanā iegūti pietiekami pierādījumi krimināltiesisko attiecību taisnīgai noregulēšanai. Praksē konkrētu kriminālprocesu izmeklēšanā nereti pastāv domstarpības ar prokuratūru par pierādījumu apjomu, kāds ir nepieciešams un pietiekams, lai personu sauktu pie kriminālatbildības, kā arī vai ir izpildīts procesuālo un izmeklēšanas darbību minimālais apjoms, lai vainīgās personas nenoskaidrošanas gadījumā varētu apturēt kriminālprocesu. Īpaši raksturīgi tas ir gadījumos, kad policijas lietvedībā esošajā kriminālprocesā uzraudzību veica viens prokurors, bet kriminālvajāšanas uzsākšanai kriminālprocess tiek nodots citam prokuroram. Tāpat šādas domstarpības rodas arī gadījumos, kad policija varētu apturēt izmeklēšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kuros, vienlaikus ar likumā noteiktajiem izmeklēšanas apturēšanas nosacījumiem ir konstatējams, ka nodarītais kaitējums ir nesamērīgi mazāks par policijas resursu ieguldījumu tā izmeklēšanā.Uzraugošo prokuroru prasībās par izmeklēšanas darbību veikšanu, pierādījumu apjomu un citiem izmeklēšanas aspektiem, liela loma ir iedibinātai praksei, un prasības no dažādu prokuratūru puses bieži vien atšķiras. Pēc būtības pirmstiesas izmeklēšanas procesam nav vienota metodiskā pamata, kas nodrošinātu vienotu pieeju izmeklēšanā gan no izmeklētāju, gan no prokuroru puses. Šīs problēmas, kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 6.pantā "Kriminālprocesa obligātums" ietvertā pienākuma "novest kriminālprocesu līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" piemērošanas praksi, 400.pantā paredzēto kriminālprocesa apturēšanas kārtību, pēc būtības normatīvi nosaka, ka policijai ir jāveic apjomīgas izmeklēšanas darbības neatkarīgi no noziedzīgā nodarījuma radītā kaitējuma un tā samērīguma ar policijas resursu ieguldījumu attiecīgajā izmeklēšanā.Turklāt, katru gadu gan Valsts policija, gan prokuratūra nosaka prioritātes noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, kuras bieži vien nesakrīt un nav saistošas otrai iestādei, kā arī nedefinē, ko šādu prioritāšu noteikšanas gadījumā viena iestāde sagaida no otras.[Sabiedrības intereses kriminālprocesu izmeklēšanā]Likumā nostiprinātais kriminālprocesa obligātuma princips ir balstīts uz sabiedrības locekļu individuālajām interesēm un tiesībām saņemt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Ir saprotams, ka iedzīvotājiem savās individuālajās interesēs dabiski nebūtu jārēķinās ar to cik un kādi attiecīgo valsts institūciju resursi tiek ieguldīti to aizstāvībai. Taču praksē, gan vadoties pēc personīgiem uzskatiem par dažādu sabiedrībā nepieņemamu darbību bīstamību, gan sekojot sabiedrības vispārējām tiesībām sagaidīt tās maksāto nodokļu racionālu un efektīvu izlietojumu, iedzīvotāji policijas amatpersonām bieži vien pārmet policijas aktivitāšu, tai skaitā notiekošo izmeklēšanas resursu izšķērdēšanu, jeb izmeklēšanas pamatotas prioritizēšanas trūkumu. Uz to norāda gan dažādas publikācijas plašsaziņas līdzekļos, gan arī sadzīviskā līmenī policijai bieži vien paustie iedzīvotāju pārmetumi. Šādi sabiedrības pārmetumi aktualizējas smagu un sevišķi smagu noziegumu gadījumos, kad no policijas tiek sagaidīta īpaši ātra, efektīva un vienlaikus arī kvalitatīva izmeklēšana. Līdz ar to sabiedrības intereses jautājumā par to vai gluži katra noziedzīga nodarījuma gadījumā ir nepieciešams ieguldīt visus nepieciešamos resursus, lai, neatkarīgi no izmeklējamā nodarījuma kaitējuma apmēra un bīstamības, nodrošinātu procesuālo un izmeklēšanas darbību minimālo apjomu un kriminālprocesa obligātuma principa noteikto kriminālprocesa novešanu līdz galam, nebūt nav viennozīmīgs. Arī atbilstoši pēdējiem pētījumu rezultātiem sabiedrības viedoklis par to vai izmeklēšanai veltītais laika un personāla resurss ir vairāk jānovirza smagu un sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanai jeb tikpat liels resurss ir jāvelta noziedzīgu nodarījumu ar mazāk smagu sabiedrisko bīstamību izmeklēšanai skaidri demonstrē nenoteiktību48.Ievērojot, ka šajā jautājumā sabiedrības uzskatos pamatā konfliktē divas tās locekļiem vienlīdz svarīgas intereses (katra individuālā sabiedrības locekļa intereses panākt noziedzīgā nodarījumā vainojamās personas sodīšanu un sabiedrības kopumā intereses racionālā valsts resursu izlietojumā), ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šāda sabiedrības viedokļa nenoteiktība ir un būs pastāvīga. Līdz ar to likumā noteiktais kriminālprocesa obligātuma princips vismaz daļā par to, ka katra uzsāktā kriminālprocesa novešanā līdz vainīgā noskaidrošanai un sodīšanai ir jāiegulda visi iespējamie līdzekļi, sabiedrības interešu skatījumā ir objektīvi vērtējams kā diskutabls.[Kriminālprocesa obligātuma principā ietvertā pienākuma "novest kriminālprocesu līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" un tā izņēmumu īstenošanas nosacījumu pārskatīšana]Apkopojot visu iepriekš minēto, veidojas loģiska likumsakarību ķēde, kas pamato nepieciešamību, kā alternatīvu risinājumu izmeklētāju skaita palielināšanai, padarīt kriminālprocesu vienkāršāku, ekonomiskāku un sabalansētu ar izmeklēšanā patērētajiem resursiem, t.sk. vērtējot kriminālprocesa obligātuma principā ietvertā pienākuma "novest kriminālprocesu līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" nodrošināšanas kārtību un nosacījumus, lai racionalizētu Valsts policijas izmeklēšanas resursu izmantošanu, optimizētu izmeklētāju noslodzi un līdz ar to arī paaugstinātu izmeklēšanas darba kvalitāti, kā arī nodrošinātu policijas preventīvā darba veicēju (iecirkņa inspektoru, nepilngadīgo lietu inspektoru) pieejamību sabiedrībai un radītu papildu iespējas operatīvajiem darbiniekiem apkarot latento noziedzību.Kriminālprocesa likuma (KPL) 6.pants "Kriminālprocesa obligātums" amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, nosaka divus pienākumus:– ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu;– novest kriminālprocesu līdz Krimināllikumā (KL) paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.Ja kriminālprocesa obligātuma principā ietvertais pirmais pienākums "ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu" ir pašsaprotams un to savos normatīvajos aktos ir ietvērušas arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis, tad, otrais pienākums "novest kriminālprocesu līdz KL paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" tāds nav.Jānorāda, ka, lai arī kādus resursus izmeklēšanas iestāde ieguldītu kriminālprocesa izmeklēšanā, praksē nav iespējams panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu 100% gadījumu.Arī cenšanās aktīvi izmeklēt visus noziedzīgus nodarījumus noved pie tā, ka lielākā daļa no tiem resursu trūkuma dēļ tā arī paliek kvalitatīvi neizmeklēta, turklāt šāda gadījumā pietiekoši kvalitatīvi var netikt izmeklēti arī sevišķi smagi un smagi noziegumi, jo būtiski resursi tiek tērēti kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem.Koncepcijā jau iepriekš norādīts, ka Valsts policijai iecirkņu līmenī resursu viena kriminālprocesa izmeklēšanai ir vidēji tikai viena darbinieka 32 stundas, kas ir absolūti nepietiekoši sevišķi smagu un smagu noziegumu izmeklēšanai, un ņemot vērā arī šībrīža izmeklēšanas resursietilpīgumu, arī kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu izmeklēšanai.Ja tiek sagaidīts, ka Valsts policija velta pastiprinātus resursus nozīmīgām lietām (liela sabiedriskā rezonanse, slepkavības, izvarošanas, narkotiku realizācija un cilvēktirdzniecība u.c.) ir jāņem vērā, ka nelielu zādzību un citu mantisko noziedzīgo nodarījumu (vai citu kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu) izmeklēšanai šis dažu dienu resurss vairs nav pieejams.Lai arī tiek norādīts, ka Valsts policijas kapacitāte nav pamats pienākuma "novest kriminālprocesu līdz KL paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" īstenošanas pārskatīšanai, jānorāda, ka Valsts policijas pieejamie resursi ir tas, ko valsts šobrīd ir gatava tērēt noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai. Turpinot šī brīža situāciju, kad tiek uzskatīts, ka Valsts policijai ar tai pieejamajiem resursiem intensīvi un ilgstoši jāizmeklē visi noziedzīgi nodarījumi (ko tā nevar izdarīt), tiek veicināta tikai sabiedrības neuzticība un neapmierinātība ar policijas un arī ar tām saistīto institūciju (prokuratūras, tiesu) darbu.Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā lietā "Blumberga pret Latviju", ir secinājusi, ka pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu ir viens no līdzekļiem, bet ne viens no rezultātiem; citiem vārdiem sakot, amatpersonu pienākums izmeklēt un ierosināt lietu par šādu rīcību nevar būt absolūts, jo ir skaidrs, ka daudzi noziedzīgi nodarījumi paliek neatklāti vai nesodīti, neskatoties uz valsts amatpersonu pieliktajām saprātīgajām pūlēm. Drīzāk valsts pienākums ir nodrošināt, ka tiek veikta efektīva un atbilstoša kriminālizmeklēšana un ka iesaistītās amatpersonas rīkojas kompetenti un efektīvi. Turklāt Tiesa apzinās praktiskās grūtības, ar kurām amatpersonām var būt jāsaskaras, izmeklējot noziedzīgu nodarījumu un nepieciešamību izdarīt operatīva rakstura izvēli, dodot priekšroku smagāku noziegumu izmeklēšanai. Sekojoši, attiecībā uz mazāk nozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, tādiem, kas attiecas uz īpašumu, pienākums izmeklēt ir mazāk prasīgs nekā attiecībā uz smagiem noziegumiem, tādiem kā vardarbīgi noziegumi.Arī Igaunijas Kriminālprocesa kodeksa 6.pantā ietvertais "Kriminālprocesa obligātums" izpaužas kā pienākums veikt izmeklēšanu (nevis novest līdz krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam), kas, turklāt, ir ierobežots ar kriminālprocesa izbeigšanas nosacījumiem, t.sk. tādu, kas paredz kriminālprocesa izbeigšanu, ja nav izdevies noskaidrot noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un nav iespējams iegūt papildus pierādījumus. Līdz ar to Igaunijas piemērā ir skaidri redzams, ka kriminālprocesa obligātums attiecībā uz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu nav absolūts.Latvijas KPL 400.pantā paredzētā kriminālprocesu izmeklēšanas apturēšana arī ir pienākuma "novest kriminālprocesu līdz krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" sava veida ierobežojums. KPL 400.pants paredz iespēju apturēt kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu izmeklēšanu pēc 2 mēnešiem, bet smagu noziegumu, kas nav saistīti ar vardarbību, izmeklēšanu pēc 4 mēnešiem. Sevišķi smagu noziegumu, kā arī smagu noziegumu, kas saistīti ar vardarbību, izmeklēšanas apturēšana nav paredzēta. Neskatoties uz to, Valsts policijai nav resursu, lai attiecīgos noziegumus intensīvi izmeklētu divus vai četrus mēnešus, tāpat Valsts policijai nav resursu, lai intensīvi izmeklētu vardarbīgos noziegumus līdz to noilgumam. Līdz ar to, resursu neesamības dēļ, aktīva izmeklēšana daudzās "tumšās" lietās notiek nelielu laika periodu, bet pārējā laika periodā, kamēr atbilstoši normatīvajam regulējumam kriminālprocess tiek uzskatīts par esošu aktīvā izmeklēšanā, izmeklētājs faktiski ir neaizsargāts no sūdzībām par izmeklēšanas neīstenošanu.Tāpat ir jāapzinās, ka, lai arī kāds būs Valsts policijas resurss, 100% noziedzīgu nodarījumu nevarēs atklāt un nebūs iespējams arī intensīvi izmeklēt līdz noilgumam visus kriminālprocesus. Līdz ar to, lai būtu iespējams efektīvi izmantot kriminālprocesu izmeklēšanā Valsts policijas rīcībā esošos resursus, ir nepieciešams pārskatīt KPL 400.pantā noteiktos apturēšanas termiņus. Iespējams, ka ir jāizmanto citu ES dalībvalstu pieredze (Igaunija, Vācija, Zviedrija, Somija), kas paredz nevis apturēšanu, bet gan izbeigšanu, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona nav noskaidrota. Šajās valstīs izbeigto kriminālprocesu ir iespējams atjaunot, ja persona tiek noskaidrota, tajā pašā laikā nav jātērē papildus resursi apturētu kriminālprocesu pārskatīšanai, izbeigšanai u.tml. Piemēram, Igaunijā, kriminālprocesu ir iespējams izbeigt pat pēc vienas dienas izmeklēšanas, ja prokurors uzskata, ka šajā lietā viss iespējamais, ņemot vērā samērīgumu attiecībā pret noziedzīga nodarījuma smagumu, ir izdarīts.Vēl viens KPL 400.pantā noteiktais kriminālprocesa apturēšanas iespēju izmantošanas nosacījums ir tas, ka pirms apturēšanas obligāti izpildāms procesuālo un izmeklēšanas pasākumu minimālais apjoms. Kā iepriekš jau minēts, likums paredz, ka šo apjomu nosaka ģenerālprokurors, taču faktiski ģenerālprokurora pavēlē ģenerālprokurors šī minimuma noteikšanu ir atstājis uzraugošās prokuratūras pārziņā. Līdz ar to radīti priekšnosacījumi tam, ka nav vienotas izpratnes par izmeklēšanas pasākumu minimālo apjomu. Viens no risinājumu variantiem, lai novērstu šo problēmu, ir mainīt obligāti izpildāmo procesuālo un izmeklēšanas pasākumu minimālā apjoma noteikšanas kārtību, paredzot, ka izmeklēšanas darbību apjomi tiek saskaņoti starp izmeklēšanas iestādi un Ģenerālprokuratūru. Līdzīga pieredze ir arī Vācijai, kur starp prokuratūru un policiju tiek slēgtas vienošanās.Līdz ar to, lai risinātu jautājumus par kriminālprocesa obligātumā ietvertā pienākuma "novest kriminālprocesu līdz KL paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam" pareizu un samērīgu piemērošanu ir nepieciešams izstrādāt grozījumus Kriminālprocesa likumā kas paredzēs kriminālprocesa izmeklēšanas vienkāršošanu, noziedzīga nodarījuma smagumam samērīgu izmeklēšanas īstenošanu, kriminālprocesa apturēšanas nosacījumu pārskatīšanu.Tādējādi tiktu izveidota sistēma, kurā:– tiek reģistrēti visi noziedzīgi nodarījumi un uz tiem tiek reaģēts atbilstoši 20.03.
  50. MK noteikumiem Nr.190 "Noteikumi par notikumu reģistrācijas kārtību un policijas reaģēšanas laiku";– īstenojot kriminālprocesu vienkāršošanas pasākumus, tiek intensīvi un efektīvi izmeklēti kriminālprocesi, kuros jau sākotnējo izmeklēšanas darbību laikā ir noskaidrotas noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas;– kriminālprocesi, kas ierosināti par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem, kuros jau sākotnējo izmeklēšanas darbību laikā nav noskaidrotas noziedzīgos nodarījumus izdarījušās personas, tiek izmeklēti galvenokārt noteikto minimālo izmeklēšanas un procesuālo pasākumu apmērā, t.i. veicot tikai minimālu izmeklēšanas darbību skaitu un pēc dažām dienām apturot vai izbeidzot izmeklēšanu, bet, ja vainīgā persona tiek noskaidrota citu policijas darbību rezultātā, izmeklēšana tiek atjaunota. Minimālo izmeklēšanas un procesuālo pasākumu apmērs tiek noteikts atkarībā no noziedzīga nodarījuma rakstura, ņemot vērā to, vai tas ir saistīts ar vardarbību;– kriminālprocesu, kas ierosināti par sevišķi smagiem un smagiem noziegumiem, izmeklēšanai tiek novirzīti resursi, kas ietaupīti kriminālprocesu izmeklēšanas vienkāršošanā un ieviešot samērīgumu kriminālpārkāpumu, mazāk smagu noziegu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.