6)uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.
\n
194.1999.gada 29. aprīlī tika pieņemts Darba devēju organizāciju un to apvienību likums, kas noteic darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju organizāciju uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām.
\n
Likumā īpaši noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību.
\n
195.Saskaņā ar Darba devēju organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi:
\n
1)Latvijas darba devēju organizāciju apvienība;
\n
2)nozares darba devēju organizāciju apvienība;
\n
3)teritoriālā darba devēju organizāciju apvienība.
\n
196.Ievērojot šo klasifikāciju, likuma 11.pantā noteiktas darba devēju organizāciju un apvienību attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar šo pantu Latvijas darba devēju organizāciju apvienība veic pārrunas, savu biedru vārdā slēdz darba koplīgumus un ģenerālvienošanās, vienojas par vispārējiem sadarbības principiem, veic pārrunas par konflikta situāciju atrisināšanu ar Latvijas nozaru un profesionālo arodbiedrību savienību, kas pārstāv visvairāk no valstī strādājošajiem. Nozaru darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar nozaru arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā līmenī.
\n
Tiesības streikot 197. Saskaņā ar Satversmes 108.pantu, strādājošajiem ir tiesības streikot. Šo tiesību īstenošanu regulē 1998.gada 23. aprīlī pieņemtais Streiku likums.
\n
198.Streiku likuma 3.pantā noteikts, ka darbiniekiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskā vai profesionālās intereses, un ka tiesības streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas, ja nav panākta vienošanās un samierināšanās darba strīdā pirmsstreika sarunās.
\n
Likuma 4.pantā uzsvērts, ka piedalīšanās streikā ir brīvprātīga un ka darbinieku nedrīkst piespiest piedalīties streikā vai neļaut piedalīties streikā.
\n
199.Minētajā likumā detalizēti regulētas pirmsstreika sarunas, kā arī streika pieteikšana un streika norises uzraudzība, kā arī gadījumi un kārtība, kad streiks var tikt atzīts par nelikumīgu.
\n
200.Saskaņā ar Streiku likumu gadījumos, kad ir radies strīds starp darbiniekiem un darba devēju un šīs strīds izriet no darba tiesiskajām attiecībām, darbiniekiem vai to pārstāvjiem ir pienākums iesniegt darba devējam konkrēti formulētas prasības. Ja darba devēja atbilde ir noraidoša, strīdus pusēm ir pienākums rīkot pirmsstreika sarunas, kuras notiek ne ilgāk kā nedēļu. Ja pirmsstreika sarunu laikā nav izdevies panākt vienošanos par strīda atrisināšanu, darbiniekiem ir tiesības pieteikt streiku saskaņā ar likuma noteikto kārtību.
\n
201.Streika pieteikums, kurā ir norādīti streika norises laiks un vieta, streika iemesli, streikotāju skaits un streikotāju prasības, tiek iesniegts attiecīgajam darba devējam, Valsts darba inspekcijai un Latvijas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes sekretāram vismaz 10 dienas pirms streika uzsākšanas.
\n
202.Streiku vai tā pieteikumu var atzīt par nelikumīgu tikai tiesa tad, ja nav ievērotas Streiku likuma prasības, vai ja streiks tiek pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā ar mērķi mainīt šī koplīguma noteikumus, tādējādi pārkāpjot paredzēto koplīguma noteikumu grozīšanas kārtību, vai arī ja streiks ir solidaritātes streiks un nav saistīts ar ģenerālvienošanos (par tarifiem darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai neizpildi, vai arī ja streiks ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu. Tāpat streiks atzīstams par nelikumīgu, ja tas attiecas uz jautājumiem, par kuriem strīdus puses jau ir vienojušās pirmsstreika sarunās.
\n
203.Streiku likums paredz, ka streika ierosināšana, pieteikšanās un piedalīšanās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību nav uzskatāma par darba līguma un darba tiesību pārkāpumu un tāpēc nevar būt par pamatu darbinieku atlaišanai no darba, un darbinieki, kas piedalās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, nav disciplināri sodāmi par to. Likumā uzsvērts, ka darbiniekiem, kas piedalās streikā saskaņā ar likumā noteikto kārtību, tiek saglabāta darba vieta.
\n
204.Saskaņā ar Streiku likuma 16.pantu, streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un personām, kas dien Nacionālos bruņotajos spēkos. Likumā arī noteikts, ka darba devēja un streika komitejai ir pienākums nodrošināt, lai streika laikā minimālā apjomā tiktu turpināts darbs sabiedrībai nepieciešamajos dienestos, kuru pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, visas sabiedrības vai kādas iedzīvotāju grupas, vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai. Par sabiedrībai nepieciešamajiem dienestiem Streiku likums atzīst:
\n
1)ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienestus;
\n
2)sabiedriskā transporta dienestus;
\n
3)dzeramā ūdens piegādes dienestus;
\n
4)elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienestus;
\n
5)sakaru dienestus;
\n
6)gaisa satiksmes kontroles dienestus un tos dienestus, kas nodrošina gaisa satiksmes kontroles dienestus ar meteoroloģisko informāciju;
\n
7)ar visu veidu transporta kustības drošību saistītos dienestus;
\n
8)atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas dienestus;
\n
9)radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienestus;
\n
10)civilās aizsardzības dienestus.
\n
205.Latvija ir ratificējusi Starptautiskās darba organizācijas 1949.gada konvenciju nr.98 \"Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu\". Kārtējais ziņojums par šīs konvencijas izpildi tika nosūtīts Starptautiskajai darba organizācijai 2001.gada septembrī. Šajā Konvencijā ietvertās tiesību normas ir iekļautas šādos Latvijas normatīvajos aktos:
\n
1)Latvijas Republikas Satversmē;
\n
2)1991.gada 26.marta likumā \"Par darba koplīgumiem\";
\n
3)1990.gada 13.decembra likumā \"Par arodbiedrībām\";
\n
4)Latvijas Darba likumu kodeksā;
\n
5)1992.gada 15.decembra likumā \"Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām\";
\n
6)Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksā;
\n
7)1998.gada 23.aprīļa Streiku likumā;
\n
8)1999.gada 29.aprīļa Darba devēju organizāciju un to apvienību likumā;
\n
9)Krimināllikumā;
\n
10)1996.gada 5.decembra likumā \"Likums par Valsts cilvēktiesību biroju\".
\n
Pakta
\n
9.pants206. Sociālās drošības
\n
sistēmas izveidošana un attīstība Latvijā nevar tikt skatīta atrauti no pēdējo desmit gadu politiskajām pārmaiņām Latvijā, kas būtiski ietekmējušas valsts attīstību kopumā.
\n
207.Padomju varas gados valsts kontrolēja katru indivīda dzīves sfēru, neatstājot vietu privātai iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu atbildību par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu, turklāt visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības līmenis. Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta personiska iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni uzņemšanās.
\n
208.Tādēļ līdz ar neatkarības atjaunošanu 1991.gadā kļuva aktuāls jautājums par valsts un indivīda attiecībām sociālās drošības garantēšanā.
\n
Latvijā tika uzsākta liberālās sociālās politikas ieviešana, uzsverot pašas personas atbildību par tās stāvokļa uzlabošanu, vienlaicīgi iedibinot arī garantētas valsts sociālās palīdzības sistēmu tiem, kuri saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kuri nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību.
\n
209.1991.gada konstitucionālajā likumā \"Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi\" tika paredzēts, ka katram ir tiesības uz materiālo nodrošinājumu vecuma, slimības, pilnīga vai daļēja darbaspēju, kā arī apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī to, ka personai ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Šis likums zaudēja spēku līdz ar Satversmes grozījumu pieņemšanu 1998.gadā, un šobrīd Satversmes 109.pants noteic, ka \"ikvienam ir tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma, darba nespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos\".
\n
210.Sociālās drošības sistēmas reformas ietvaros 1995.gada 7. septembrī tika pieņemts likums \"Par sociālo drošību\", kas noteic sociālās drošības sistēmas veidošanos un darbības principus, personu galvenās sociālās tiesības un pienākumus, to īstenošanas pamatnosacījumus, kā arī reglamentē sociālo pakalpojumu veidus. Likuma 2.pantā ir formulēti sociālās drošības sistēmas pamatprincipi:
\n
1)sociālie pakalpojumi tiek garantēti vienlīdzīgi, neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, reliģiskās pārliecības;
\n
2)solidaritāte;
\n
3)sociālā apdrošināšana un palīdzība;
\n
4)profilakse;
\n
5)pašpārvalde;
\n
6)individuālā pieeja.
\n
211.1995.gada 26. oktobrī tika pieņemts arī likums \"Par sociālo palīdzību\", savukārt 1997.gada 1. oktobrī - mūsdienu prasībām atbilstošs jauns likums \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\".
\n
212.Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi 2001.gadā bija 489,5 milj. latu jeb 10,2% no IKP, bet izdevumi - 498,8 milj. latu jeb 10,4% no IKP2. Tādējādi sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta deficīts 2001.gadā sasniedza 9,2 milj. latu.
\n
213.Deficīts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā ir vērojams jau kopš 1999.gada un 2001.gada beigās uzkrātais deficīts sasniedza 73,8 milj. latu.
\n
Lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra spētu nodrošināt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (pensijas, pabalsti) izmaksu tiesību aktos paredzētajā apmērā un termiņos, tiek veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta, maksājot procentus (2001.gadā par īstermiņa aizdevumu - 3,5% gadā un par ilgtermiņa aizdevumu - 9,32% gadā).
\n
Sociālās apdrošināšanas budžets milj. latu % no IKP ieņēmumi izdevumi ieņēmumi izdevumi 1998 438,3 445,5 12,2 12,4 1999 460,2 517,8 11,8 13,3 2000 474,6 503,8 11,0 11,6 214. Kā savā atzinumā norāda Valsts Cilvēktiesību birojs, vienu no lielākajām sūdzību grupām, ko Valsts Cilvēktiesību birojs saņem, ir sūdzības par to, ka darba devējs par darba ņēmēju nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās nepilnīgi un atrodas maksātnespējas procesā, kā rezultātā personai tiek liegtas tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Likuma \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" Pārejas noteikumu 1. punkts paredzēja, ka sociāli apdrošinātais ir persona, par kuru faktiski ir veiktas obligātās iemaksas. Līdz ar to gadījumos, kad darba devējs šo pienākumu neveica, darba ņēmējam nebija iespējas realizēt tiesības uz sociālo drošību. 2001. gada 27. februārī Satversmes tiesa izskatīja lietu \"Par likuma \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" Pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9. pantam un 11. panta pirmajai daļai\" un atzina šo normu par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Atzinīgi vērtējot šādu Satversmes tiesas spriedumu, Valsts Cilvēktiesību birojs tomēr pauž bažas par to, ka ar šo spriedumu nav pilnībā atrisināts jautājums par to personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, par kurām netika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas līdz sprieduma publicēšanas dienai.
\n
215.Patlaban sociālās drošības sistēmas ietvaros Latvijā tiek piešķirti šādi pabalsti (pensijas):
\n
1)vecuma pensija;
\n
2)invaliditātes pensija;
\n
3)apgādnieka zaudējuma pensija
\n
4)maternitātes pabalsts;
\n
5)slimības pabalsts;
\n
6)pabalsts saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību;
\n
7)bezdarbnieka pabalsts;
\n
8)pabalsti ģimenēm ar bērniem.
\n
216.Sociālās apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 90.to gadu vidū, ir nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. - 8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu nodrošināšanai.
\n
Vecuma pensija 217. Jaunas pensiju sistēmas radīšana bija viens no galvenajiem sociālās drošības sistēmas reformas elementiem. Pensiju reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu (risku diversificētu) uz apdrošinātās personas iemaksām balstītu pensiju sistēmu, kura ietvertu gan paaudžu solidaritātes pensiju komponentu, gan pensiju kapitāla reālas uzkrāšanas komponentu, tādējādi, iedzīvotāju straujas demogrāfiskās novecošanās apstākļos, nodrošinot pensionāriem ilgtermiņā stabilu darba ienākumu atvietojumu. Neskatoties uz ievērojamām pārejas perioda grūtībām, Latvijas pensiju sistēma ir starptautiski atzīta par vienu no modernākajām un efektīvākajām.
\n
218.Abilstoši valsts sociālekonomiskajiem apstākļiem un demogrāfiskajai situācijai pensiju sistēma tiek veidota trīs līmeņos: pirmais - valsts obligātā paaudžu solidaritātes pensiju shēma (PAYG); otrais - valsts obligātā fondēto pensiju shēma; trešais - privātā brīvprātīgā pensiju shēma. Pensiju sistēmas trīs līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti.
\n
219.Pirmais līmenis ir uz sociālās apdrošināšanas iemaksām balstīta pensiju shēma, kas darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa. Saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" šajā shēmā ir iesaistīti visi 15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji (darba ņēmēji, pašnodarbinātie) un atsevišķas ekonomiski neaktīvas iedzīvotāju kategorijas (nestrādājošie cilvēki ar invaliditāti, personas, kuras kopj bērnu vecumā līdz pusotram gadam, personas, kuras saņem bezdarbnieka, slimības vai maternitātes pabalstu u.c.). Personas, kuras nav pakļautas obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijā un sasniegušas 15 gadu vecumu, pensiju apdrošināšanai var pievienoties brīvprātīgi.
\n
220.Pensiju shēmas darbību regulē 1995. gada 2. novembra likums \"Par valsts pensijām\", kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī. Saskaņā ar šo likumu tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 62 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Jāatzīmē, ka pensijas vecums - 62 gadi - ir paaugstināts, salīdzinājumā ar padomju laikā noteikto vecumu. Tai pat laikā pensijas vecuma izlīdzināšana starp vīriešiem un sievietēm un tā paaugstināšana notiek pakāpeniski (patlaban pensionēšanās vecums sievietēm ir 58 gadi, no 2001.gada 1.jūlija - 58,5 gadi, bet vīriešiem - 61 gads.) Likumā arī noteikts, ka līdz 2005.gada 1.jūlijam gan vīrieši, gan sievietes, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem, var pensionēties priekšlaicīgi - 2 gadus pirms likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.
\n
221.1.līmeņa pensiju shēmas darbība balstās uz apdrošināšanas principiem: pensijas apmēru veido darba mūžā uzkrātais \"virtuālais\" (notional) pensijas kapitāls, t.i. informācija par veiktajām iemaksām pensiju apdrošināšanai, kas, aizejot pensijā, tiek dalīts ar paredzamo mūža ilgumu attiecīgajā vecumā. Tā kā paredzamā mūža ilgums sievietēm ir ievērojami lielāks nekā vīriešiem, tiek piemērots dzimumu solidaritātes princips un aprēķinos tiek izmantots sieviešu un vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums.
\n
Virtuālais pensijas kapitāls pelna procentus līdzīgi kā fondēto pensiju shēmā, tikai atšķirībā no fondēto pensiju shēmas, kur kapitāla pieaugums atkarīgs no ieguldījuma peļņas, 1.līmeņa kapitāla pieaugums atkarīgs no algu pieauguma valstī. Šajā shēmā pensijas apmēra lielums ir atkarīgs no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma, kapitāla indeksa un pensionēšanās vecuma, nodrošinot apdrošinātajai personai noteiktu iepriekšējo ienākumu atvietojuma daļu (apmēram 40-50% apmērā atkarībā no pensionēšanās vecuma).
\n
222.Līdz 2006.gada 31. decembrim personām, kuras sasniegušas likumā noteikto pensijas vecumu, vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 30), kuram tiek piemēroti sekojoši koeficienti: pie apdrošināšanas stāža ne lielāka par 20 gadiem - 1,1; personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir lielāks par 20 gadiem, bet nepārsniedz 30 gadus -1,3; ja stāžs lielāks par 30 gadiem - 1,5. Līdz 2002.gadam pensijas tika regulāri indeksētas ar patēriņa cenu indeksu, bet ar 2002.gadu pensiju indeksācijā tiks ņemtas vērā arī apdrošināšanas iemaksu algas izmaiņas. Tā līdz 2005.gada 31.decembrim valsts pensijas, kuru apmērs nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, tiek indeksēts gan ņemot vērā faktisko patēriņa indeksu, gan 25% no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem, bet pensijas, kuras pārsniedz trīskāršu, bet nepārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu - ar patēriņa cenu indeksu.
\n
No 2006.gada līdz 2010.gadam patēriņa cenu un 25% algu indekss tiks piemērots visām pensijām, kuru apmērs nepārsniegs pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet ar 2011.gadu patēriņa cenu/algu indeksā tiks izmantoti 50% no apdrošināšanas iemaksu algas reāla pieauguma procentiem.
\n
223.Pensionāriem, neatkarīgi no vecuma, ir tiesības strādāt. Strādājošais pensionārs turpina veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un uzkrāt virtuālo pensijas kapitālu, kas reizi trijos gados tiek izmantots pensijas apmēra palielināšanai. Pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets).
\n
224.Pensiju sistēmas otrais līmenis - valsts obligātā fondēto pensiju shēma ir balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principa, paredzot, ka daļa no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijām tiks investēta. Tādējādi, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi vecuma pensijām, būs iespējams iegūt papildus pensijas kapitālu, līdz ar to nodrošinot augstāku ienākumu atvietojuma līmeni vecumdienās.
\n
Iesaistīšanās pensiju sistēmas 2.līmenī ir obligāta tiem ekonomiski aktīvajiem valsts iedzīvotājiem, kuri līdz 2001.gada 1.jūlijam nav sasnieguši 30 gadu vecumu, bet vecumā no 30 - 49 gadiem varēs tam pievienoties brīvprātīgi. Pakāpeniski 2.līmenī tiks iesaistīti visi nodarbinātie. Shēmas darbību regulē 2000. gada 17. februāra Valsts fondēto pensiju likums, kas stājās spēkā 2001.gada 1.jūlijā. Fondēto pensiju shēmas līdzekļus līdz 2003.gadam pārvaldīs Valsts Kase, bet tālākajos gados shēmas dalībniekam būs iespēja izvēlēties par līdzekļu pārvaldītāju vai nu Valsts Kasi vai kādu no Finansu un kapitāla tirgus komisijas licencētajiem privātajiem līdzekļu pārvaldītājiem.
\n
225.Pensiju sistēmas trešais līmenis - privātā brīvprātīgā pensiju shēma, t.i. privātie pensiju fondi, kuros var piedalīties ikviens un veidot papildus uzkrājumus savai pensijai vecumdienās. Shēmas darbību regulē 1997. gada 5. jūnija likums \"Par privātajiem pensiju fondiem\", kas ir spēkā no 1998.gada 1.jūlija. Saskaņā ar likumu pastāv slēgtie un atklātie pensiju fondi. Slēgtā pensiju fonda pensiju plānu dalībnieki var būt tikai personas, kas ir pensiju fondu dibinātāju darbinieki.
\n
Invaliditātes pensija 226. Personu tiesības uz invaliditātes pensiju regulē likums \"Par valsts pensijām\".
\n
Saskaņā ar likuma 14.pantu tiesības uz invaliditātes pensiju ir personām, ja tās atzītas par invalīdiem un viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 3 gadiem.
\n
227.Par invalīdiem tiek atzītas personas, kurām ir ilgstošs vai pastāvīgs fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, kā arī pilnīgi vai daļēji ierobežo to spēju strādāt.
\n
Invaliditātes ekspertīzi, kuras uzdevums ir individualizēti noteikt personas fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi un izvērtēt cilvēka ar invaliditāti iespējas integrēties sabiedrībā, veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija.
\n
228.Personām ar I un II grupas invaliditāti (smaga invaliditāte) pensijas apmēra lielums ir atkarīgs no invaliditātes grupas, no personas apdrošināšanas stāža un no vidējās algas jebkuros 36 mēnešos pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā pirms pensijas piešķiršanas. Ir noteikts minimālās pensijas apmērs. I un II grupas invalīdiem pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (Ls 30), kuram piemēroti attiecīgi koeficienti: 1,6 - I grupas invalīdiem, 1,4 - II grupas invalīdiem. III grupas invaliditātes (mēreni izteikta invaliditāte) gadījumā pensija tiek piešķirta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, t.i.
\n
-Ls 30 (mēnesī).
\n
229.Invaliditātes pensijas izmaksa tiek nodrošināta uz visu invaliditātes laiku līdz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai.
\n
Sasniedzot pensionēšanās vecumu, invaliditātes pensijas vietā tiek piešķirta vecuma pensija, kas invaliditātes laikā nedrīkst būt mazāka par invaliditātes pensiju. Piešķirtās invaliditātes pensijas tiek indeksētas līdzīgi kā pārējās valsts pensijas.
\n
230.Saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" invaliditātes apdrošināšanas shēmā obligāti ir iesaistīti visi 15 gadu vecumu sasniegušie ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji (darba ņēmēji, pašnodarbinātie), izņemot pensijas vecumu sasniegušos un I un II grupas invalīdus.
\n
Pašnodarbinātā laulātais, kurš nav pakļauts obligātajai sociālajai apdrošināšanai Latvijas Republikā un nav sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, var brīvprātīgi pievienoties invaliditātes apdrošināšanai.
\n
Invaliditātes pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets).
\n
231.Persona ar III grupas invaliditāti var saņemt bezdarbnieka pabalstu, jo saskaņā ar likumu ''Par valsts sociālo apdrošināšanu'' ir pakļauta bezdarba apdrošināšanai, savukārt pirmās un otrās grupas invalīdi netiek pakļauti bezdarba apdrošināšanai, jo darbspēju zaudējuma risks jau ir iestājies un līdz ar to spēkā esošās tiesību normas viņiem neparedz tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu.
\n
Maternitātes pabalsts 232. Saskaņā ar 1995. gada 6. novembra likumu \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" personai, aizejot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, tiek piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts - maternitātes pabalsts. Savukārt 1997. gada 1. oktobra likums \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" noteic, ka maternitātes apdrošināšanai pakļauti visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie.
\n
233.Likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" 5.pants noteic, ka maternitātes pabalsts ir pabalsts, ko piešķir un izmaksā sievietei par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darba gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudē ienākumus. Gan grūtniecības, gan dzemdību atvaļinājums ilgst 56 kalendārās dienas. Šīs dienas summējot, maternitātes pabalstu piešķir par 112 kalendārajām dienām. Šis pants arī noteic, ka, ja sieviete ir stājusies ārsta uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai, papildus piešķir apmaksātu 14 kalendāro dienu ilgu atvaļinājumu, tātad grūtniecības atvaļinājuma un pabalsta laiks palielinās no 56 līdz 70 kalendārajām dienām. Arī tad, ja grūtniecības laikā, dzemdībās vai pēcdzemdību periodā bijuši sarežģījumi, kā arī tad, ja piedzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei papildus tiek piešķirts apmaksāts 14 kalendāro dienu ilgs atvaļinājums, tādējādi pēcdzemdību atvaļinājuma laiks palielinās no 56 līdz 70 kalendārajām dienām.
\n
234.Minētā likuma 6.pants paredz tiesības uz maternitātes pabalstu tēviem vai citām personām, kuras faktiski kopj bērnu mājās, ir pakļautas maternitātes apdrošināšanai un ir zaudējušas darba ienākumus, ja bērna māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai, ja māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas vai ja māte nevar kopt bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai sakarā ar slimību, traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu dēļ. Saskaņā ar likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" 7.pantu gadījumā, ja ģimene ir adoptējusi bērnu vecumā līdz 2 mēnešiem, maternitātes pabalstu piešķir par 56 kalendārajām dienām, sākot no bērna adopcijas dienas. Kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā.
\n
235.Likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" 10.pants noteic, ka maternitātes pabalstu piešķir 100% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Periodu vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanai nosaka minētā likuma 31.pants un 32.pants: darba ņēmējiem - sešu kalendāro mēnešu periodu, kurš beidzas divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, bet pašnodarbinātajiem - 12 kalendāro mēnešu periodu, kurš beidzas trīs kalendāros mēnešus pirms gada ceturkšņa, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums.
\n
236.Latvijā maternitātes pabalstu piešķir visām sociāli apdrošinātām personām, kuras apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā ir pakļautas maternitātes apdrošināšanai, un speciāls kvalifikācijas periods (piemēram, darba stāžs vai sociālās apdrošināšanas iemaksu periods) nav noteikts. Sievietēm, kuras atlaistas no darba sakarā ar iestādes, uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no darba.
\n
237.Saskaņā ar Starptautiskās Darba Organizācijas 102.Konvencijas par sociālās nodrošināšanas minimālajiem standartiem 67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2001.gadā vairāk nekā divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas (skat.tabulu).
\n
Pabalsta nosaukums Pabalsta apmērs saskaņā ar SDO 102. konvencijas minimālajām normām* Pabalsta apmērs saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem Ls/mēnesī** Novērtējums Maternitātes pabalsts 54,46 Ls 120,37 Ls Maternitātes pabalsta apmērs pārsniedz SDO 102.konvencijā noteiktās sociālās nodrošināšanas minimālās normas. * Pabalsta apmērs maternitātes gadījumā tika aprēķināts ņemot vērā Starptautiskās Darba Organizācijas konvencijas Nr.102 67.panta nosacījumus, ka pabalsta apmēram jābūt 45% no tipiska pabalsta saņēmēja (vīrieša ar sievu un diviem bērniem) darba algas. Tipisks pabalsta saņēmējs saskaņā ar 65.panta septīto punktu ir persona, kura nodarbināta ekonomisko aktivitāšu lielākajā grupā ar vislielāko skaitu ekonomiski aktīvām vīriešu kārtas personām. Balstoties uz LR Centrālās statistikas pārvaldes profesiju apsekojuma rezultātiem 2001.gadā, Latvijā šai grupai atbilst apstrādājošā rūpniecībā strādājošie, kuriem vidējā bruto darba alga 2001.gadā bija 148,26 Ls/mēnesī. ** Izmantoti VSAA dati par faktiskajiem pabalstu apmēriem 2001.gadā.
\n
238.Salīdzinājumā ar 1991.gadu izdevumi maternitātes pabalstiem pieauguši no 0,2 milj. latu līdz 5,7 milj. latu 2001.gadā, kā arī vidējais maternitātes pabalsta apmērs (dienā) no 0,06 latiem 1991.gadā līdz 4,52 latiem 2001.gadā. 2001.gadā maternitātes pabalsta īpatsvars izdevumiem no IKP sastādīja 0,12 procentus 239. Tai pat laikā maternitātes pabalstu nesaņem tās māmiņas, kuras nestrādā un neveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un 2000.gadā tikai 47% no visām dzemdējušajām māmiņām ir saņēmušas maternitātes pabalstu.
\n
Slimības pabalsts 240. Slimības pabalsts materiālā izteiksmē ir veselības aprūpe (slimnīcās un ambulatorās iestādēs, ieskaitot farmaceitiskos produktus un zobārstniecību bērniem), kurai finansējums tiek piešķirts no valsts budžeta līdzekļiem, savukārt slimības pabalsts naudas izteiksmē ir valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts, kuru piešķir un izmaksā sakarā ar apdrošināšanas gadījuma - pārejošas darbnespējas - iestāšanos saskaņā ar \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\".
\n
241.Slimības pabalstu piešķir sociāli apdrošinātām personām (darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem), ja šīs personas ir sociāli apdrošinātas saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" un ja tās darba nespējas periodā neierodas darbā un tādējādi zaudē darba ienākumus šādu iemeslu dēļ: darbspēju zaudēšana sakarā ar slimību vai traumu; nepieciešamība saņemt ārstnieciska vai profilaktiska rakstura medicīnisko palīdzību; nepieciešama izolācija sakarā ar karantīnu; ārstēšanās sanatorijā vai kūrvietā atveseļošanās periodā pēc slimības vai traumas, ja saskaņā ar medicīnisku atzinumu šāda ārstēšanās nepieciešama darbspēju atjaunošanai; atrašanās stacionārā sakarā ar protezēšanu vai ortozēšanu; nepieciešamība kopt līdz 14 gadu vecu slimu bērnu.
\n
242.Tiesības saņemt slimības pabalstu ir arī personām, kurām pārejoša darba nespēja iestājusies mēneša laikā pēc nodarbinātības perioda beigām, ja sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktas vismaz par diviem mēnešiem pirms nodarbinātības perioda beigām.
\n
243.Slimības pabalstu izmaksā 80% apmērā no apdrošinātās personas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Par pirmajām 14 darbnespējas dienām kompensāciju - slimības naudu - izmaksā darba devējs no saviem līdzekļiem, par turpmāko pārejošas darbnespējas periodu līdz darbspēju atgūšanai vai līdz darbspēju zaudējuma pakāpes noteikšanai - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
\n
244.Pabalstu nemaksā par darba nespējas laiku, kas ilgāks par 52 nedēļām, skaitot no darba nespējas pirmās dienas, ja darba nespēja ir nepārtraukta. Tāpat pabalstu nemaksā par darba nespējas laiku, kas ilgāks par 78 nedēļām triju gadu laikā, ja darba nespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Izņēmums no šā noteikuma ir gadījums, kad darba nespēja iestājusies sakarā ar saslimšanu ar tuberkulozi.
\n
Tuberkulozes slimniekiem slimības pabalstu piešķir un izmaksā par laiku līdz darbspēju atgūšanas vai invaliditātes noteikšanas dienai.
\n
245.Ja pārejošas darba nespējas cēlonis ir darbinieka slimība vai trauma, kas nav saistīta ar nelaimes gadījumu darbā, darba devēja pienākums ir maksāt no saviem līdzekļiem darbiniekam slimības naudu ne mazāk kā 75% apmērā no darbinieka vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80% apmērā no darbinieka vidējās izpeļņas - par laiku no ceturtās līdz četrpadsmitajai pārejošas darba nespējas dienai, ja darbiniekam izsniegta darbnespējas lapa A. Slimības naudu izmaksā par tām darba nespējas dienām, kuras darbiniekam būtu bijušas darba dienas, ja viņam nebūtu iestājusies pārejoša darba nespēja.
\n
Slimības naudu par pirmo darba nespējas dienu nemaksā, izņemot gadījumu, kad darba nespēja iestājusies sakarā ar nelaimes gadījumu darbā.
\n
246.Ja pārejošas darba nespējas cēlonis ir nelaimes gadījums darbā, tad saskaņā ar 1995. gada 2. novembra likumu \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām\" darba devējam ir pienākums izmaksāt no saviem līdzekļiem darbiniekam slimības naudu par darba nespējas pirmajām 14 kalendārajām dienām 80% apmērā no mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
\n
247.Slimības pabalstu saskaņā ar likumu \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" piešķir un izmaksā 80% apmērā no apdrošinātās personas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
\n
248.Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu slimības pabalsta aprēķināšanai nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas - darba ņēmējiem par sešu kalendāro mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, bet pašnodarbinātajiem - 12 kalendāro mēnešu periodu, kurš beidzas trīs kalendāros mēnešus pirms gada ceturkšņa, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums. Kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā.
\n
249.Slimības pabalstu nepiešķir, ja darbinieks slimības laikā strādā savā darba vietā; ja darba nespēja personai iestājusies laikā, kad viņa izdarījusi noziegumu vai šā nozieguma rezultātā, un to konstatējusi tiesa; ja persona pati apzināti un būtiski kaitējusi savai vai kopjamā veselībai, un to konstatējis ārsts vai ja persona mēģinājusi iegūt pabalstu viltus ceļā, un to konstatējis ārsts vai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
\n
250.Slimības pabalsta izmaksu pārtrauc, ja persona darba nespējas laikā bez attaisnojoša iemesla nav ievērojusi ārsta noteikto režīmu, ja persona bez attaisnojoša iemesla nav ieradusies pie ārsta vai darba ekspertīzes ārstu komisijā, kā arī par laiku, kad persona atrodas pilnā valsts apgādība, kad persona atrodas apcietinājumā vai brīvības atņemšanas vietā.
\n
251.Saskaņā ar Starptautiskās Darba Organizācijas 102.Konvencijas 67.pantu, slimības pabalsta apmērs 2001.gadā pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas.
\n
Pabalsta nosaukums Pabalsta apmērs saskaņā ar SDO 102. konvencijas minimālajām normām* Pabalsta apmērs saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem Ls/mēnesī** Novērtējums Slimības pabalsts 54,46 Ls 81,74 Ls Slimības pabalsta apmērs pārsniedz SDO 102. konvencijā noteiktās sociālās nodrošināšanas minimālās normas. * Pabalsta apmērs slimības gadījumā tika aprēķināts ņemot vērā Starptautiskās Darba Organizācijas konvencijas Nr.102 67.panta nosacījumus, ka pabalsta apmēram jābūt 45% no tipiska pabalsta saņēmēja (vīrieša ar sievu un diviem bērniem) darba algas. Tipisks pabalsta saņēmējs saskaņā ar 65.panta septīto punktu ir persona, kura nodarbināta ekonomisko aktivitāšu lielākajā grupā ar vislielāko skaitu ekonomiski aktīvām vīriešu kārtas personām. Balstoties uz LR Centrālās statistikas pārvaldes profesiju apsekojuma rezultātiem 2001.gadā, Latvijā šai grupai atbilst apstrādājošā rūpniecībā strādājošie, kuriem vidējā bruto darba alga 2001.gadā bija 148,26 Ls/mēnesī. ** Izmantoti VSAA dati par faktiskajiem pabalstu apmēriem 2001.gadā.
\n
252.Salīdzinājumā ar 1991.gadu izdevumi slimības pabalstiem pieauguši no 0,8 milj. latu līdz 9,6 milj. latu 2001.gadā, kā arī vidējais slimības pabalsta apmērs (dienā) no 0,07 latiem 1991.gadā līdz 3,68 latiem 2001.gadā (skat. tabulu). 2001.gadā slimības pabalsta īpatsvars izdevumiem no IKP sastādīja 0,2 procentus. Slimības pabalsta vidējais apmērs 2001.gadā bija 81,74 Ls.
\n
Slimības apdrosināšanas kvantitatīvie rādītāji 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izdevumi milj.Ls, (faktiskajās cenās) 15,0 13,6 3,1 5,6 7,6 8,4 9,6 Apmaksāto slimības dienu skaits (vid. mēn., tūkst.) 362,7 298,1 105,7 163,3 177,7 190,7 213,1 Slimības pabalsta vidējais apmērs vienā dienā 3,46 3,82 2,70 2,87 3,48 3,64 3,68 Pabalsts saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību 253. Darbā cietušo personu sociālo aizsardzību reglamentē 1995. gada 2. novembra likums \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām\", kurš noteic, ka apdrošinātajai personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā vai saslimusi ar arodslimību, ir tiesības uz šādiem apdrošināšanas atlīdzības veidiem:
\n
1)slimības pabalsts par pārejošas darbnespējas, kas ir saistīta ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, laiku (maksimāli par 52 kalendārajām nedēļām);
\n
2)atlīdzība par darbspēju zaudējumu, ja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK) konstatējusi daļēju vai pilnīgu darbspēju zaudējumu, kuru izraisījis nelaimes gadījums darbā vai arodslimība;
\n
3)vienreizējs pabalsts, ar kuru var aizstāt atlīdzību par darbspēju zaudējumu, ja VDEĀK noteikusi nepārejošu darbspēju zaudējumu 10 līdz 24 procentu robežās;
\n
4)papildus izdevumu - izdevumu par ārstēšanu un medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju, ceļa izdevumu, apmeklējot ārstniecības vai medicīniskās rehabilitācijas iestādi, samaksas par pavadoņa pakalpojumiem, izdevumiem tehnisko palīglīdzekļu iegādei un remontam, izdevumu apdrošinātās personas aprūpei kompensācija, ja šie izdevumi pārsniedz veselības aprūpes bāzes programmā un/vai rehabilitācijai sociālās aprūpes bāzes programmā paredzētos izdevumus;
\n
5)pakalpojumi cietušo personu darbspēju atgūšanai un integrācijai sabiedrībā: ārstēšana, aprūpe, medicīniskā rehabilitācija, pārkvalifikācija, profesionālā rehabilitācija;
\n
6)atlīdzība par apgādnieka zaudējumu apdrošinātās personas nāves gadījumā viņa darba nespējīgiem ģimenes locekļiem, kurus mirusī persona daļēji vai pilnīgi apgādāja.
\n
254.Naudas pabalstu apmēri ir atkarīgi no apdrošinātās personas iepriekšējā perioda darba ienākumiem (personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par sešu mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums) un no darbspēju zaudējuma pakāpes. Tiesību uz pabalstiem noteikšanai nav nepieciešams speciāls kvalifikācijas periods (darba vai apdrošināšanas stāžs). Saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" sociālai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām ir pakļauti visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji.
\n
Bezdarbnieka pabalsts 255. Deviņdesmito gadu sākuma ekonomiskā krīze Latvijā radīja pirmos oficiālos bezdarbniekus. Līdz ar to radās nepieciešamība sociāli aizsargāt personas, kuras zaudējušas darba ienākumus. Jau 1991.gada 23. decembrī stājās spēkā likums \"Par nodarbinātību\", kura mērķis bija nodrošināt ienākumu kompensāciju bezdarba gadījumā 90% vai 70% apmērā no valsts noteiktās minimālās mēnešalgas, kā arī veicināt esošās kvalifikācijas celšanu vai pārkvalifikāciju atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām.
\n
256.Īstenojot valstī sociālās apdrošināšanas reformu attiecībā uz apdrošināšanu bezdarba gadījumam 1995.gada 5.oktobrī tika pieņemts jauns likums \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam\", kurš paredzēja nodrošināt bezdarbnieka pabalsta apmēru atbilstoši apdrošinātās personas individuālajai iemaksu algai, apdrošināšanas stāžam un pabalsta saņemšanas ilgumam. Turpinot attīstīt apdrošināšanas bezdarba gadījumam pakalpojumu sistēmu, 2000.gada 1.janvārī stājās spēkā jauns likums \"Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam\", kas nodrošina apdrošinātajai personai ienākumu kompensēšanu bezdarba gadījumā, bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu atbilstoši veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas stāžam, kā arī nodrošina bezdarbnieka kvalifikācijas celšanu vai pārkvalifikāciju. Bezdarba apdrošināšanai ir pakļauti visi darba ņēmēji un atsevišķas mazaizsargātās iedzīvotāju kategorijas. Salīdzinot ar iepriekšējiem tiesību aktiem, patlaban spēkā esošais likums ir būtiski uzlabots: ir noteikts Nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļu sadalījums aktīvās un pasīvās nodarbinātības pakalpojumu finansēšanai; ir paredzēts jauns sociālās apdrošināšanas pakalpojumu veids - apbedīšanas pabalsts bezdarbnieka nāves gadījumā u.c.
\n
257.Lai persona varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, ir jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem: pabalsta pieprasītājam jābūt sociāli apdrošinātam pret bezdarbu; pabalsta pieprasītājam jābūt ieguvušam bezdarbnieka statusu, un sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par pabalsta pieprasītāju pēdējo 12 mēnešu laikā veiktas ne mazāk kā 9 mēnešus.
\n
258.Ja iemaksu veicēji pēdējo 12 mēnešu laikā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas ir izdarījuši iemaksas ne mazāk kā deviņus mēnešus, bezdarbnieka pabalsta apmēru nosaka proporcionāli apdrošināšanas stāžam un atbilstoši ienākumiem, no kuriem tiek veiktas iemaksas bezdarba gadījumam: ar apdrošināšanas stāžu no 1 līdz 9 gadiem - 50% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem - 55% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ar apdrošināšanas stāžu no 20 līdz 29 gadiem - 60% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ar apdrošināšanas stāžu virs 30 gadiem - 65% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
\n
259.Pabalsta apmērs tiek noteikts, ņemot vērā bezdarbnieka vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par sešu kalendāra mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu.
\n
260.Minēto bezdarbnieka pabalstu izmaksā atkarībā no bezdarba ilguma: pirmos trīs mēnešus pilnā apmērā, nākamos trīs mēnešus - 75 procentus no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, bet ne vairāk kā 80 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (patreiz t.i. 100 Ls); pēdējos trīs mēnešus - 50 procentus no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, bet ne vairāk 40 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (patreiz t.i. 50 Ls). Piešķirtais bezdarbnieka pabalsts mēnesī nedrīkst pārsniegt valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas divkāršu apmēru (patreiz t.i. 250 Ls).
\n
261.Bezdarbniekiem, par kuriem pēdējo 12 mēnešu laikā iemaksas ir veikusi valsts (ne mazāk kā deviņus mēnešus), bezdarbnieka pabalstu izmaksā 60 procentu apmērā no bezdarbnieka pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra (patreiz t.i. 35Ls), ja minētajā laikposmā viņi piederējuši pie vienas no šādām kategorijām: mātes un citas personas, kuras audzina bērnu vecumā līdz 1 gada 9 mēnešiem; personas, kuras pēc aktīvā valsts dienesta atvaļinātas rezervē.
\n
262.Bezdarbniekiem, par kuriem pēdējo 12 mēnešu laikā iemaksas nav veiktas vai ir veiktas mazāk nekā deviņus mēnešus, bezdarbnieka pabalstu izmaksā 60 procentu apmērā no bezdarbnieka pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra (patreiz t.i. 35Ls), ja minētajā laikposmā viņas piederējuši pie vienas no šādām kategorijām: personas, kuras pēc invaliditātes ir atguvušas darbspējas; personas, kuras ir kopušas bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam.
\n
263.Saskaņā ar Starptautiskās Darba Organizācijas 102. Konvencijas 67.pantu, bezdarbnieka pabalsta apmērs atpaliek no konvencijā noteiktajām minimālajām normām (skat. tabulu).
\n
Pabalsta nosaukums Pabalsta apmērs saskaņā ar SDO 102. konvencijas minimālajām normām* Pabalsta apmērs saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem Ls/mēnesī** Novērtējums Bezdarbnieka pabalsts 54,46 Ls 40,55 Ls Bezdarbnieka pabalsta apmērs atpaliek no SDO 102.konvencijā noteiktajām sociālās nodrošināšanas minimālajām normām. * Pabalsta apmērs bezdarba gadījumā tika aprēķināts ņemot vērā Starptautiskās Darba Organizācijas konvencijas Nr.102 67.panta nosacījumus, ka pabalsta apmēram jābūt 45% no tipiska pabalsta saņēmēja (vīrieša ar sievu un diviem bērniem) darba algas. Tipisks pabalsta saņēmējs saskaņā ar 65.panta septīto punktu ir persona, kura nodarbināta ekonomisko aktivitāšu lielākajā grupā ar vislielāko skaitu ekonomiski aktīvām vīriešu kārtas personām. Balstoties uz LR Centrālās statistikas pārvaldes profesiju apsekojuma rezultātiem 2001.gadā, Latvijā šai grupai atbilst apstrādājošā rūpniecībā strādājošie, kuriem vidējā bruto darba alga 2001.gadā bija 148,26 Ls/mēnesī. ** Izmantoti VSAA dati par faktiskajiem pabalstu apmēriem 2001.gadā.
\n
264.2001.gadā bezdarbnieka pabalsta īpatsvars izdevumiem no IKP sastādīja 0,39 procentus.
\n
2001.gadā vidējais bezdarbnieka pabalstu saņēmēju skaits mēnesī bija 45,5 tūkst. personu, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras aprēķināja bezdarbnieka pabalstu 2001.gadā bija 117,61 Ls un piešķirtā bezdarbnieka pabalsta vidējais apmērs 2001.gadā bija 40,55 Ls (skat. tabulu).
\n
Bezdarba apdrosināšanas kvantitatīvie rādītāji 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izdevumi, milj.Ls (faktiskajās cenās) 7,3 9,6 11,4 14,7 27,5 21,5 18,4 Bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaits (vid. mēn., tūkst.) 27,0 28,7 30,9 30,7 47,7 39,8 45,5 Bezdarbnieka pabalsta vidējais apmērs, Ls mēn.
\n
23,20 27,77 30,38 40,08 48,07 45,30 40,55 Atbalsts ģimenēm ar bērniem 265. Lai nodrošinātu atbalsta sniegšanu ģimenēm, kurām radušies papildus izdevumi sakarā ar nepieciešamību audzināt bērnus, 1991.gadā izveidotā valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem sistēma paredz ģimenēm piešķirt ģimenes valsts pabalstu un piemaksu par bērnu ar invaliditāti, bērna kopšanas pabalstu un bērna piedzimšanas pabalstu. Minēto valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem piešķiršanas un izmaksas kārtību regulē 1995. gada 26. oktobra likums \"Par sociālo palīdzību\".
\n
266.Ģimenes valsts pabalstu saskaņā ar likumu \"Par sociālo palīdzību\" piešķir ģimenēm, kuras audzina bērnus. Ģimenes valsts pabalstam ir universāls raksturs, to piešķir par katru bērnu. Ģimenes valsts pabalsts ir ikmēneša, un ir tiesības saņemt Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuru bērniem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Speciāls kvalifikācijas periods nav noteikts.
\n
267.Likums \"Par sociālo palīdzību\" paredz, ka ģimenes valsts pabalstu piešķir par katru bērnu, kas nav vecāks par 15 gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem, apmeklē vispārizglītojošo skolu un nav stājies laulībā, bet ne ilgāk kā līdz 20 gadiem. Pēdējā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku, kamēr bērns apmeklē skolu.
\n
268.Personām, kuras audzina bērnu ar invaliditāti, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, piešķir piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta. Minētās piemaksas mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm, kuras kopj bērnu ar invaliditāti, veicinot bērnu ar invaliditāti integrēšanos sabiedrībā. Piemaksas apmērs pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti ir 35 Ls/mēn.
\n
269.Par pamatu ņemot 1,5% no 2001.gada iekšzemes kopprodukta un iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādājamo bērnu izdevumu summu, kā arī ģimenes valsts pabalsta izdevumu summu 2001.gadā, ģimenes valsts pabalsta apmēram par katru bērnu jāsastāda 10,12 Ls. Pašlaik Latvijā ģimenes valsts pabalsta apmērs ir šāds (skat. tabulu): bērniem, kas piedzimuši līdz 1999.gada 1.janvārim bērniem, kas piedzimuši sākot ar 1999.gada 1.janvāri par 1.bērnu - 4,25 Ls par 1.bērnu - 6,00 Ls par 2.bērnu - 5,10 Ls par 2.bērnu - 7,20 Ls par 3.bērnu - 6,80 Ls par 3.bērnu - 9,60 Ls par 4. un nākamajiem par 4. un nākamajiem bērniem - 7,65 Ls bērniem - 10,80 Ls 270. Ģimenes valsts pabalsta un iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādājamo bērnu izdevumu summas īpatsvars iekšzemes kopproduktā sastādīja (skat.tabulu):
\n
1993 ~ 2,49% no IKP 1994 ~ 2,20% no IKP 1995 ~ 1,89% no IKP 1996 ~ 1,61% no IKP 1997 ~ 1,43% no IKP 1998 ~ 1,27% no IKP 1999 ~ 1,18% no IKP 2000 ~ 1,12% no IKP 2001 ~ 0,73% no IKP 271. Bērna kopšanas pabalsts ir regulārs ikmēneša pabalsts, kas nav atkarīgs no bērnu skaita un ko piešķir personai, kura kopj bērnu līdz 3 gadu vecumam, nav nodarbināta vai nodarbināta nepilnu darba dienu, un nesaņem maternitātes pabalstu. Bērna kopšanas pabalsta apmērs par bērnu vecumā līdz 1,5 gadiem ir 30Ls mēnesī. Personām, kuras kopj bērnu vecumā no 1,5 līdz 3 gadiem, pabalsta apmērs ir 7,50Ls/mēn.
\n
272.Vienam no bērna vecākiem vai personai, kas adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz 1gada vecumam, piešķir bērna piedzimšanas pabalstu, kas ir vienreiz izmaksājams, universāls pabalsts. Bērna piedzimšanas pabalsta apmērs sastāda 50% no zīdaiņa pūriņa vērtības, patreiz - Ls 98. Ja māte stājas ārstniecības uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai un izpilda visus noteiktos ārsta norādījumus, pabalsta apmērs tiek divkāršots - Ls 196.
\n
273.Lai atbalstītu ģimenes, kurām radušies papildus izdevumi sakarā ar bērnu audzināšanu, vienam no apgādniekiem saskaņā ar likumu \"Par iedzīvotāju ienākumu nodokli\", maksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, paredzēti atvieglojumi puses apmērā no gada neapliekamā minimuma, kas ir visu gada mēnešu neapliekamo minimumu summa (mēneša neapliekamais minimums patlaban ir 21Ls), par nepilngadīgu bērnu; par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai; par mazbērnu vai audzināšanā paņemtu bērnu, ja no viņa vecākiem nav iespējams piedzīt uzturnaudu (alimentus), arī tikmēr, kamēr viņš turpina vispārējās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai; par brāli, māsu, kas ir jaunāki par 18 gadiem, ja viņiem nav darbspējīgu vecāku; par apgādībā esošu personu apgādājamiem; par personu, kuras labā pēc tiesas sprieduma no maksātāja tiek piedzīta uzturnauda (alimenti); par maksātāju aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu. Par katru no šīm personām atvieglojumi sastāda 10,50Ls.
\n
Apgādnieka zaudējuma pensija 274. Personu tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju regulē likums \"Par valsts pensijām\".
\n
Saskaņā ar minēto likumu apgādnieka zaudējuma pensiju, ja apgādnieks ir bijis sociāli apdrošinātā persona, var saņemt mirušā apgādnieka darba nespējīgie un viņa apgādībā bijušie ģimenes locekļi: bērni, jaunāki par 18 gadiem, brāļi, māsas, mazbērni, jaunāki par 18 gadiem, ja viņiem nav darbspējīgu vecāku. Tiesības uz pensiju līdz 24 gadu vecumam pie minētajām kategorijām piederošām personām ir tad, ja viņas mācās vispārējās, profesionālajās izglītības iestādēs vai augstskolās dienas nodaļā. Savukārt tiesības uz pensiju neatkarīgi no vecuma iegūst mirušā apgādnieka bērni, māsas, brāļi, mazbērni, ja viņi kļuvuši par invalīdiem pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.
\n
Latvijas tiesību akti neparedz apgādnieka zaudējuma pensiju atraitnei (atraitnim).
\n
275.Apgādnieka zaudējuma pensija tiek izmaksāta ik mēnesi un tās apmērs tiek aprēķināts no apgādnieka iespējamās vecuma pensijas, pieņemot, ka attiecīgā persona būtu turpinājusi strādāt līdz likumā \"Par valsts pensijām\" noteiktam pensijas vecumam un turpinātu veikt iemaksas vecuma pensijas kapitālam iepriekšējā apmērā. Apgādnieka zaudējuma pensijas apmērs vienam bērnam ir noteikts 50% apmērā no iespējamās vecuma pensijas, diviem bērniem - 75%, trīs un vairāk bērniem - 90% no pensijas.
\n
276.Bērniem, kuri zaudējuši abus vecākus, apgādnieka zaudējuma pensiju aprēķina, ņemot vērā abu vecāku iespējamo vecuma pensiju. Ir noteikts minimālās pensijas apmērs: kopējais pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (Ls 30), bet katram bērnam ne mazāk par 50% no valsts sociālās nodrošinājuma pabalsta. Piešķirtās pensijas apmērs tiek aizsargāts pret inflāciju, veicot regulāru (reizi gadā) pensijas indeksāciju ņemot vērā patēriņa cenu izmaiņu indeksu, bet ar 2002.gadu arī noteiktu daļu no apdrošināšanas iemaksu algas indeksa.
\n
277.Tā kā apgādnieka zaudējuma pensija tiek aprēķināta uz iespējamās vecuma pensijas bāzes, apdrošināto personu loks ir analogs kā valsts pensiju apdrošināšanai (skat. vecuma pensijas). Apgādnieka zaudējuma pensiju izmaksa tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām (valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets).
\n
Pakta
\n
10.pants278. Saskaņā ar Satversmes
\n
110.pantu \"valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.\" Šādi konstitucionālā līmenī valsts ir garantējusi ģimenes aizsardzību.
\n
Bērna tiesību aizsardzība 279. 1998.gada 19. jūnijā tika pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Tāpat likumā ietverti pamatnosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība un tiek noteikta viņa atbildība; likums reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību ievērošanu.
\n
280.Likuma 3.pantā noteikts, ka bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
\n
281.Lai veicinātu bērna tiesību ievērošanu valstī, 1995.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā tika izveidots Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs. Šī Centra uzdevums ir uzraudzīt likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā, izstrādāt priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu darbu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tāpat Centra uzdevums ir reizi piecos gados sagatavot ziņojumu par 1989.gada bērna tiesību konvencijas izpildi Latvijā.
\n
282.2001.gada janvārī ANO Bērnu tiesību komiteja izskatīja Latvijas sākotnējo nacionālo ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi. Savos noslēguma secinājumos Bērnu tiesību komiteja, cita starpā, pozitīvi novērtēja veiktos pasākumus nacionālo tiesību aktu saskaņošanā ar 1989.gada konvencijas principiem, īpaši atzīmējot 1998.gadā tautas nobalsošanā pieņemtos grozījumus Pilsonības likumā. Tai pat laikā Bērnu tiesību komiteja izteica vairākus ieteikumus un rekomendācijas pilnīgākai 1989.gada konvencijas normu ieviešanai, piemēram, turpināt pasākumus bērnu un pusaudžu veselības veicināšanas politikas ietvaros, izvērtēt spēkā esošos likumus un to piemērošanas praksi attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem, kas jebkādā statusā ir tiesas procesa dalībnieki.
\n
283.Informācija par Bērnu tiesību komitejas rekomendācijām un ieteikumiem tika iesniegta gan Saeimā, gan Ministru kabinetā, kurš 2001.gada 27.martā uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram iesniegt Bērnu tiesību komitejai Latvijas komentārus par atsevišķiem rekomendāciju un ieteikumu punktiem. Tāpat Ministru kabinets uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram, iesniedzot izskatīšanai Ministru kabinetā nākamo Latvijas ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi, sniegt informāciju par minēto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju izpildi.
\n
284.Patlaban tiek gatavots nākamais Latvijas ziņojums par 1989.gada konvencijas izpildi, un šajā ziņojumā tiks iekļauta informācija arī par paveikto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju un ieteikumu izpildē.
\n
285.Latvija ir ratificējusi arī Starptautiskās darba organizācijas 1919.gada konvenciju nr.5 \"Par bērnu minimālo vecumu\", 1919.gada konvenciju nr.6 \"Par bērnu darbu nakts laikā rūpniecībā\", 1920.gada konvenciju nr.7 \"Par minimālā vecuma noteikšanu bērniem, tos pielaižot darbā uz jūras\", 1973.gada konvenciju nr.138 \"Par minimālo vecumu pieņemšanai darbā\". Kārtējais ziņojums par 1920.gada konvencijas nr.7 \"Par minimālā vecuma noteikšanu bērniem, tos pielaižot darbā uz jūras\" un 1973.gada konvencijas nr.138 \"Par minimālo vecumu pieņemšanai darbā\" izpildi tika nosūtīts Starptautiskajai darba organizācijai 2001.gada septembrī. Kopumā Latvijā spēkā esošie normatīvie akti atbilst konvencijas prasībām.
\n
286.Aktualizējoties jaunai, pasaulē līdz šim vēl maz apzinātai problēmai, kas saistīta ar tīkla \"Internet \" vides ietekmes uz jaunatnes un bērniem izpēti, valsts programmā seksuālās vardarbības pret bērniem novēršanai 2000.-2004.gadam paredzēti arī uzdevumi samazināt iespējas izplatīt bērnu pornogrāfiju internetā un samazināt bērniem iespējas internetā izmantot vardarbīgus, erotiskus un pornogrāfiskus materiālus. Pamatojoties uz šīs programmas nostādnēm 2001. gada 6.decembrī ar Ministru prezidenta rīkojumu Satiksmes ministrijā izveidota darba grupa, kas uzsākusi darbu pie koncepcijas projekta \"Par bērnu tiesību aizsardzību internetā\" izstrādes.
\n
Vecāku pienākums gādāt par saviem nepilngadīgiem bērniem 287. Atbilstoši pakta prasībām, Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot. Bērnu apgādāšana līdz tam laikam, kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas stāvokli.
\n
288.Tāpat Civillikuma 184.pantā ir noteikts vecāku pienākums rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, turklāt pēc iespējas ievērojot bērnu individualitāti, spējas un tieksmes.
\n
289.Ja vecāki nelietīgi izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi slikti, saskaņā ar Civillikuma normām tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt vecāku varu, atstājot bērnus otra varā, kā arī iecelt bērniem aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem, nepietiekami aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida, vai ja vainīgi abi vecāki.
\n
290.Ģimenes, kurā nav pietiekami nodrošināta bērna attīstība vai audzināšana, bērns netiek sagatavots derīgam darbam vai vecāki nelietīgi izmanto savu varu, noskaidrošana ietilpst bāriņtiesas un pagasttiesas kompetencē. Tās lemj par vecāku varas pārtraukšanu.
\n
Bērnu atrašanās iemesli sociālās aprūpes iestādēs(gada beigās) Bērnu - bāreņu sociālās aprūpes centri Bērnu nami - patversmes .
\n
Specializētie bērnu sociālās aprūpes centri 1998 1999 2000 2001 1998 1999 2000 2001 1998 1999 2000 2001 Bāreņi 2 12 8 5 115 165 195 196 - - - 3 Bērna slimības dēļ 259 241 247 … 7 1 19 … 456 462 453 … Ar bāriņtiesas lēmumu pārtraukta vecāku vara 240 255 223 306 1329 1327 1434 1522 - - - 17 Ar tiesas spriedumu izbeigta vecāku vara 20 13 21 15 399 424 467 452 - - - 29 Sociālie apstākļi … 94 … … … 436 … … - - … … Pamesti bērni 94 68 84 … 32 41 22 … - - - … Citi ievietošanas iemesli 182 36 157 346 504 62 275 308 - - - 370 291. 2001.gadā bāriņtiesas un pagasttiesas pārtraukušas vecāku varu 1691 personai (1057 - mātes, 234 - tēvi), kas ir par 207 vairāk nekā iepriekšējā gadā.
\n
Šo personu aprūpē un audzināšanā atradās 1973 bērni (iepriekšējā gadā 2331). Vecāku vara atjaunota 269 (salīdzinoši iepriekšējā gadā 337) personām (214 - mātēm un 55 - tēviem), kuru aprūpē atrodas 335 bērni (iepriekšējā gadā 413). 2001.gadā no ārstniecības iestādēm aprūpes iestādēs ievietoti 434 bērni, t.sk. bērnu bāreņu sociālās aprūpes centros 330.
\n
Ģimenes, kas rūpējas par nepilngadīgiem bērniem, aizsardzība 292. Lai nodrošinātu iespējami plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei, kuras pienākums ir rūpēties par nepilngadīgiem bērniem, šīm ģimenēm tiek sniegti sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumi, kā arī attiecībā uz šīm ģimenēm tiek piemērotas darba tiesiskās attiecības regulējošo tiesību aktu speciālās normas.
\n
293.Latvijā pastāv vispārēja ģimenes pabalstu sistēma, kas ir daļa no valsts sociālās drošības sistēmas. Šo pabalstu izmaksas tiek finansētas no valsts budžeta. Tiesības uz šo valsts pabalstu saņemšanu nav saistītas ar personas veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Atbilstoši likumam \"Par sociālo palīdzību\" tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju, bez jebkādas diskriminācijas atkarībā no personas dzimuma.
\n
294.Pirms sociālās drošības sistēmas reformas, kas ģimenes pabalstu jomā tiek īstenota no 1996.gada, ģimenes pabalsti tika piešķirti saskaņā ar 1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes (VACP) \"Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\" un 1995.gada 17.oktobra Ministru kabineta noteikumiem nr.304 \"Noteikumi par pabalstiem un stipendijām\".
\n
295.Likums \"Par sociālo palīdzību\", kurš stājās spēkā 1995. gada 28. novembrī, nodrošina šādu valsts sociālo pabalstu ģimenēm piešķiršanu - bērna kopšanas pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, ģimenes valsts pabalsts.
\n
296.Vispārējā palīdzība ģimenēm ar bērniem ietver vēl arī šādu palīdzību: piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta Ministru kabineta noteiktā kārtībā; pabalstu piešķiršana aizbildnim par bērna uzturēšanu un aizbildņa pienākumu pildīšanu; aprūpi institūcijās, adopciju, aizbildnību, audžu ģimenes; pašvaldību trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu piešķiršana.
\n
297.Saskaņā ar likumu \"Par sociālo palīdzību\" ģimenes valsts pabalstu piešķir personām, kuras audzina bērnu. Ģimenes valsts pabalstam ir universāls raksturs, to piešķir par katru bērnu, kas nav vecāks par 15 gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem un apmeklē vispārizglītojošo skolu un nav stājies laulībā, bet ne ilgāk kā līdz 20 gadu vecumam. Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu ar invaliditāti, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.
\n
298.Latvijā ģimenes valsts pabalsta apmērs bērniem, kas piedzimuši līdz 1999.gada 1.janvārim ir 4,25Ls par pirmo bērnu, 5,10Ls jeb 1,2 reizes lielāks - par otro bērnu, 6,80Ls jeb 1,6 reizes lielāks - par trešo bērnu un 7,65Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto un nākamajiem bērniem. Bērniem, kas dzimuši pēc 1999.gada 1.janvāra ģimenes valsts pabalsta apmērs ir 6Ls par pirmo bērnu, 7,20Ls jeb 1,2 reizes lielāks - par otro bērnu, 9,60Ls jeb 1,6 reizes lielāks - par trešo bērnu un 10,80Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto un nākamajiem bērniem.
\n
299.Likums \"Par sociālo palīdzību\" nosaka, ka bērna kopšanas pabalsts ir regulārs ikmēneša pabalsts, kas nav atkarīgs no bērnu skaita un ko piešķir personai, kura kopj bērnu līdz 3 gadu vecumam, nav nodarbināta vai nodarbināta nepilnu darba dienu, nesaņem maternitātes pabalstu. Bērna kopšanas pabalsta apmērs par bērnu vecumā līdz 1,5 gadiem ir 30 Ls mēnesī. Personām, kuras kopj bērnu vecumā no 1,5 līdz 3 gadiem, pabalsta apmērs ir 7,50 Ls/mēn.
\n
300.Bērna piedzimšanas pabalstu (vienreiz izsniedzams) piešķir vienam no bērna vecākiem.
\n
Saskaņā ar likumu \"Par sociālo palīdzību\" vienam no bērna vecākiem vai personai, kas adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz 1 gada vecumam, piešķir bērna piedzimšanas pabalstu, kas ir vienreiz izmaksājams, universāls pabalsts. Bērna piedzimšanas pabalsta apmērs sastāda 50% no zīdaiņa pūriņa vērtības, patreiz - 98 Ls. Ja māte stājas ārstniecības uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai un izpilda visus noteiktos ārsta norādījumus, pabalsta apmērs tiek divkāršots - 196 Ls.
\n
301.Ģimenes pabalstu administrēšanu nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
\n
302.Darba likumu kodeksā ir iekļauta atsevišķa nodaļa, kura regulē sieviešu darbu. Minētās tiesību normas nosaka garantijas darbiniecēm sievietēm: darbus, kuros aizliegts nodarbināt sievietes, ierobežojumus sieviešu darbam nakts laikā, aizliegumu iesaistīt sievietes nakts un virsstundu darbā, kā arī darbā brīvdienās, svētku dienās un sūtīt komandējumos grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam, virsstundu darba un komandējumu ierobežošana sievietēm, kurām ir bērns vecumā līdz 14 gadu vecumam, ierobežojumi sieviešu iesaistīšanai dežūrās, grūtnieču un tādu sieviešu pārcelšanu vieglākā darbā, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam, darba samaksu sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam un kuras ik dienas strādā saīsinātu darba laiku, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi, kā arī atvaļinājumi bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, ikgadējā atvaļinājuma pievienošana grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam un ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanas laiks sievietēm, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam, atvieglojumi sievietēm papildus likumdošanas aktos paredzētajiem, garantijas personām, kuras audzina bērnus bez mātes, pārtraukumi bērna barošanai, garantijas grūtniecēm un sievietēm, kurām ir mazgadīgs bērns.
\n
303.Patlaban minētās normas ir attiecināmas tikai uz mātēm, tomēr ir izņēmumi, kad šīs privilēģijas var izmantot arī bērna tēvs. Šāda norma ir iekļauta Darba likumu kodeksa 176.panta sesto daļu: \"Uz tēviem, kas bez mātes audzina mazgadīgu bērnu vecumā līdz 14 gadiem vai bērnu ar invaliditāti (vecumā līdz 16 gadiem), un uz minētā vecuma bērnu aizbildņiem attiecas arī garantijas un atvieglojumi, kas noteikti šā kodeksa 35.panta 1.punktā, 51., 78.panta pirmās daļas 2.punktā, 170., 171. Un 171.1 pantā, 174.panta otrajā daļā, 175.
\n
Un 177.pantā, kā arī 178.panta otrajā daļā.\"
\n
304.Saskaņā ar šo normu Darba likumu kodeksa 35.pantā noteiktais attiecībā uz darbiniekiem, ar kuriem darba devējs lauž darba līgumu, ir attiecināmas arī uz iepriekš minēto personu loku: \"Ja darba ražīgums un kvalifikācija ir vienādi, priekšrocība palikt darbā ir: 1) sievietēm, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), vai darbiniekiem, kuriem ir divi vai vairāk apgādājamie\".
\n
305.Darba likumu kodeksa 170.pantā ir noteikts aizliegums iesaistīšanai darbā nakts laikā, virsstundu darbā, darbā brīvdienās, svētku dienās, kā arī sūtīt komandējumos grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam: \"Nav atļauts iesaistīt nakts darbā, virsstundu darbā, darbā brīvdienās, svētku dienās un sūtīt komandējumos grūtnieces, kā arī sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam\". Arī šī norma ir attiecināma uz tēviem un aizbildņiem.
\n
306.Saskaņā ar Darba likumu kodeksa 171.pantu sievietes, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti vecumā līdz 16 gadiem, tāpat kā tēvus un aizbildņus, kuri vieni audzina bērnus, nav atļauts iesaistīt virsstundu darbā vai sūtīt komandējumā bez viņu piekrišanas, kā arī iesaistīt dežūrās pēc darba dienas beigām, naktī, brīvdienās un svētku dienās. Tāpat šīm personām ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu vasarā vai pēc iesnieguma citā darbiniekam izdevīgā laikā. Darba devējs par paša līdzekļiem saskaņā ar darba koplīgumu nosaka strādājošajām sievietēm mātēm, kā arī tēviem un aizbildņiem, kuri vieni audzina bērnus, darba, sociālos un sadzīves pakalpojumus papildus normatīvajos aktos paredzētajiem atvieglojumiem. Šāda norma ietverta Darba likumu kodeksa 175.pantā.
\n
307.Darba likumu kodeksa 177.pants nosaka pārtraukumus bērna barošanai, uz kuriem tiesības ir ne vien bērna mātei, bet, arī tēvam vai aizbildņiem: \"Sievietēm, kam ir bērni līdz pusotra gada vecumam, bez parastā pārtraukuma atpūtai un ēšanai piešķir arī papildus pārtraukumus bērna barošanai. Šos pārtraukumus, kas nav mazāki par 30 minūtēm, piešķir ne retāk kā pēc katrām trim stundām. Ja ir divi vai vairāki bērni līdz pusotra gada vecumam, nosakāms vismaz stundu ilgs pārtraukums. Pēc mātes vēlēšanās pārtraukumus bērna barošanai var apvienot, pievienot pusdienu pārtraukumam vai pārcelt uz darbadienas (darba maiņas) beigām, darbadienu (maiņu) attiecīgi saīsinot. Pārtraukumu ilgumu un to piešķiršanas kārtību nosaka darba devējs saskaņā ar darba koplīgumu, ņemot vērā bērna mātes vēlēšanos. Pārtraukumus bērna barošanai ieskaita darba laikā, un par tiem samaksā pēc vidējās izpeļņas.\"
\n
308.Darba likumu kodeksa 178.panta otrajā daļā noteikts aizliegums pēc darba devēja iniciatīvas atlaist grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam. Izņēmuma gadījums ir, kad uzņēmums, iestāde vai organizācija tiek pilnībā likvidēta. Arī šī norma saskaņā ar Darba likumu kodeksa 176.pantu ir attiecināma uz bērna tēvu vai aizbildņiem.
\n
309.Savukārt Darba likumā, kas stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, ir paredzēts, ka bērna kopšanas atvaļinājumu varēs izmantot gan bērna tēvs, gan māte.
\n
Šāda norma likumā ir iestrādāta, lai veicinātu profesionālo un ģimenes pienākumu saskaņošanu, tādējādi tiek veicināta arī sieviešu nodarbinātība. Darba likumā iekļautā norma nosaka: \"Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā.
\n
Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu darbu.\"
\n
Brīvprātīga došanās laulībā 310. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Satversmi Latvijā cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, konstitucionālā līmenī ir atzīta sievietes un vīrieša vienlīdzība arī tajos jautājumos, kas saistīti ar laulību un ģimenes attiecībām. Tādējādi Latvijā laulības pamatā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība.
\n
311.Atbilstoši Civillikumam laulībā persona bez dzimumu atšķirības var stāties no 18 gadu vecuma. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. Latvijā par spēkā neesošu tiek atzīta laulība, kura noslēgta, pirms laulātie sasnieguši likumā noteikto vecumu.
\n
Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši.
\n
312.Abu dzimumu personām Latvijā ir vienādas tiesības izvēlēties laulāto, un šī izvēle izriet no katras personas brīvas gribas. Šis princips tiek nodrošināts, laulāšanas laikā līgavai un līgavainim apliecinot vēlmi doties laulībā. Par neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to vadīt, kā arī laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts.
\n
313.Ja nākamais laulātais tiek izraudzīts otra nākamā laulātā vai citas personas piespiedu rezultātā, šādu laulību var uzskatīt par fiktīvi noslēgtu, t.i. bez nolūka dibināt ģimeni, un to var atzīt par spēkā neesošu.
\n
314.Atbilstoši Latvijas tiesību aktu izpratnei saderināšanās ir savstarpējs solījums doties laulībā. Tas izslēdz bērnu saderināšanu, jo šo solījumu nevar dot ne nepilngadīgā aizbildņi, ne citas personas.
\n
Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.
\n
315.Civillikuma 84.pants noteic, ka \"Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.\", savukārt 85.pants - \"Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties.
\n
Strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā.\"
\n
Īpaša aizsardzība mātēm 316. Latvijā tiek piešķirti grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi un pabalsti to laikā.
\n
317.Darba likumu kodekss nosaka, ka grūtniecības atvaļinājumu piecdesmit sešas kalendārās dienas un dzemdību atvaļinājumu piecdesmit sešas kalendārās dienas aprēķina kopā un piešķir simts divpadsmit kalendārās dienas neatkarīgi no grūtniecības atvaļinājuma dienu skaita, kas izmantots līdz dzemdībām. Sievietēm, kurām sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, piešķir četrpadsmit kalendāro dienu ilgu papildu grūtniecības atvaļinājumu, pievienojot to grūtniecības atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas.
\n
Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī ja dzimuši divi vai vairāk bērni, sievietei piešķir četrpadsmit kalendāro dienu ilgu papildu dzemdību atvaļinājumu, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Sievietēm pēc viņu vēlēšanās piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, izmaksājot par šo periodu valsts sociālo pabalstu. Laiku bērna kopšanai līdz triju gadu vecumam ieskaita kopējā un nepārtrauktajā darba stāžā.
\n
318.Tāpat šajā likumā ir noteikts, ka pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba devēja.
\n
319.Savukārt Darba likuma normas attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu un tā aprēķināšanas kārtību, kā arī papildus grūtniecības un dzemdību atvaļinājumiem sakrīt ar Darba likumu kodeksa normām, kas, ņemot vērā šo normu ilgstošo pastāvēšanu un pašsaprotamību sabiedrības uztverē, novērš masveida kļūdas aprēķinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un ļauj sievietēm droši paredzēt šo atvaļinājumu ilgumu.
\n
320.Atbilstoši Darba likumam atvaļinājumus, kas piešķirti sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita.
\n
321.Darba likumā ir noteikts, ka ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā dzimuma, ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā. Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu darbu.
\n
322.Personai, aizejot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, tiek piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts - maternitātes pabalsts, ja šīs personas ir sociāli apdrošinātas saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\".
\n
323.Pirms sociālās drošības sistēmas reformas sociālos pabalstus grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā piešķīra saskaņā ar 1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes (VACP) \"Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\" un VACP 1984.gada 12.novembra \"Nolikumu par nodrošināšanas kārtību ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\", kas regulēja maternitātes pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu līdz 1997.gada 1.janvārim.
\n
324.Maternitātes apdrošināšanu regulē 1995.gada 6.novembra likums \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" (stājās spēkā 1997.gada 1.janvārī). Ar šā likuma spēkā stāšanos tika nodrošināta ienākumu kompensācija maternitātes gadījumā atbilstoši veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
\n
325.Likums \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" nosaka maternitātes pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātā sieviete zaudē ienākumus. Šī likuma mērķis ir nodrošināt ienākumu kompensāciju, īslaicīgi zaudējot darbspējas, kas saistīta ar slimību, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodu.
\n
326.Atbilstoši likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" maternitātes pabalstu piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Saskaņā ar SDO 102.Konvencijas 67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2000.gadā vairāk nekā divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas.
\n
Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta aprēķināšanai nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas - darba ņēmējiem par sešu kalendāro mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, bet pašnodarbinātajiem - 12 kalendāro mēnešu periodu, kurš beidzas trīs kalendāros mēnešus pirms gada ceturkšņa, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums.
\n
Kalendārās dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pabalstu aprēķināšanai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no 1/365 no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta gada maksimālā apmēra, kāds bija spēkā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā.
\n
Maternitātes apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji3 Maternitātes apdrosināšanas kvantitatīvie rādītāji 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izdevumi (milj.Ls, faktiskajās cenās) 2,5 2,6 2,7 3,9 4,8 4,9 5,7 Apmaksāto maternitātes dienu skaits (vid.mēn., tūkst.) 70,2 63,7 74,3 95,3 96,0 102,1 106,7 Maternitātes pabalsta vidējais apmērs vienā dienā 2,91 3,35 2,98 3,48 4,00 4,01 4,52 327. Aprēķini rāda, ka 2000.gadā 47% no visām dzemdējušām māmiņām ir saņēmušas maternitātes pabalstu. Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu aptuveni par 7% pieaudzis to personu skaits, kuras pieprasījušas maternitātes pabalstu. Tomēr vēl aizvien vairākums bērnu dzimst māmiņām, kuras nestrādā un neveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un līdz ar to arī nesaņem maternitātes pabalstu (skat.tab.).
\n
1997 1998 1999 2000 2001 Dzimušo bērnu skaits 18830 18540 19530 20248 19690 Maternitātes pabalsta saņēmēju skaits 6639 8410 8854 9463 11811 328. Latvijas ekonomiskajā situācijā, kur sievietes bieži zaudē darbu tieši grūtniecības laikā vai, gaidot bērnu nevar iekārtoties jaunā darbavietā un ir spiestas kļūt par bezdarbniecēm, svarīga ir likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" norma, kurā ir teikts, ka sievietēm, kuras ir atlaistas no darba sakarā ar iestādes, uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no darba.
\n
329.Atbilstoši likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\", \"Par sociālo drošību\", \"Par sociālo nodokli\", \"Par valsts pensijām\", \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā\", \"Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām\" normām maternitātes pabalsta saņemšana nerada kādu citu pabalstu vai sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas ierobežojumus.
\n
330.Atbilstoši likumam \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļautas arī personas, kas saņem maternitātes pabalstus. Personas, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, ir papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu. personu, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam. Iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tiek veiktas no valsts pamatbudžeta. personas, kas saņem maternitātes pabalstu tiek papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai, šīs iemaksas tiek segtas no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta.
\n
331.Likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" 6.pants paredz tiesības uz maternitātes pabalstu tēviem vai citām personām, kuras faktiski kopj bērnu mājās, ir pakļautas maternitātes apdrošināšanai un ir zaudējušas darba ienākumus, ja: 1) bērna māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai, 2) māte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas 3) māte nevar kopt bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42.dienai sakarā ar slimību, traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu dēļ.
\n
332.Maternitātes pabalsta piešķiršanu, aprēķināšanu un izmaksu veic Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 28.jūlija Ministru kabineta noteikumiem nr.270 \"Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība\". Pabalstu piešķir 10 dienu laikā pēc tam, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra saņēmusi pabalsta piešķiršanai nepieciešamos dokumentus.
\n
333.1999.gada 12.janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.13 \"Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi\" paredz sniegt visām sievietēm bezmaksas medicīnisko palīdzību sakarā ar grūtniecību un dzemdībām t.i. atbrīvo no pacienta iemaksas grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām, ja tiek saņemti ārstniecības pakalpojumi, kas saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un grūtniecības norisi.
\n
Aizsardzība bērniem un pusaudžiem pret to diskrimināciju pēc ģimenes izcelšanās pazīmes 334. Ņemot vērā to, ka Satversmes 91.pantā ir noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, valsts ir noteikusi diskriminācijas aizliegumu bērniem un pusaudžiem pēc ģimenes izcelšanās pazīmes.
\n
335.Ārlaulībā dzimušo bērnu civiltiesiskā vienlīdzība mantošanas tiesībās ir nodrošināta Civillikuma 400.pantā nosakot, ka bērni, kas cēlušies no vecākiem, kuri nav savstarpējā laulībā, ja izcelšanās no tēva un mātes ir noteikta likumā paredzētajā kārtībā, manto tāpat kā laulībā dzimušie bērni.
\n
336.Kaut gan ārlaulībā dzimušo bērnu paternitāte tiek atzīta labprātīgi, vecākiem par to vienojoties, vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti ir noteicošā. Sievietei nav tiesību vienpusēji noteikt, kas ir viņas bērna tēvs, ja vīrietis tam nepiekrīt. Tādā gadījumā šis jautājums tiek risināts tikai tiesas ceļā, bērna mātei iesniedzot tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Šī likumdošanas norma ir īpaši nozīmīga, pieaugot to bērnu skaitam, kas dzimuši nereģistrētā laulībā (skatīt tabulu).
\n
Nereģistrētā laulībā dzimuši bērni Gads Nereģistrētā laulībā dzimuši bērni, % 1993 23,0 1994 26,4 1995 29,9 1996 33,1 1997 34,8 1998 37,1 1999 39,1 2000 40,3 2001 42,1 Bērnu un pusaudžu aizsardzība no ekonomiskās un sociālās ekspluatācijas 337. Nepilngadīgie (personas, kas jaunākas par 18 gadiem) darba tiesiskajās attiecībās pielīdzināti tiesībās pilngadīgajiem, bet jautājumos par darba aizsardzību, darba laiku, atvaļinājumiem un citiem darba nosacījumiem viņiem paredzēti atvieglojumi, kādus nosaka Darba likumu kodekss, Darba likums, kas stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, un citi Latvijas tiesību akti.
\n
338.Saskaņā ar Darba likumu kodeksa 1.pantu un Darba likuma 7. pantu, kas paredz darbinieku līdztiesību Latvijas Republikā, bērniem darba tiesiskajās attiecībās tiek nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā vai ģimenes stāvokļa un citiem apstākļiem.
\n
339.Darba likumu kodeksa 180.pantā noteikts aizliegums pieņemt pastāvīgā darbā personas, kas ir jaunākas par 15 gadiem. Izņēmuma gadījumos ar vecāku vai viņus aizvietojošu personu piekrišanu un saskaņā ar medicīnisko pārbaudi bērnus no 13 gadu vecuma var nodarbināt vieglā, veselībai un tikumībai nekaitīgā darbā no mācībām brīvajā laikā.
\n
Sarakstu par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt skolu audzēkņus vecumā līdz 15 gadiem, apstiprina Ministru kabinets.
\n
340.Līdzīgas normas ietvertas arī Darba likuma 37. pantā, kas aizliedz nodarbināt pastāvīgā darbā personas, kuras ir jaunākas par 15 gadiem vai kuras līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt pamatizglītību. Izņēmuma gadījumos, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu un saņemta Valsts darba inspekcijas atļauja, bērnu kā izpildītāju var nodarbināt kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, ja šāda nodarbināšana nav kaitīga bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai, kā arī nekavē bērna izglītošanos. Kārtību, kādā tiek izsniegtas atļaujas bērnu kā izpildītāju nodarbināšanai kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, kā arī atļaujā ietveramos ierobežojumus attiecībā uz darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem nosaka Ministru kabinets. Savukārt bērnus vecumā no 13 gadiem izņēmuma gadījumā un no mācībām brīvajā laikā var nodarbināt vieglā, bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai nekaitīgā darbā, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu. Darbus, kuros atļauts nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem, nosaka Ministru kabinets.
\n
341.Saskaņā ar Darba likumu kodeksa 182.pantu, personas, kas jaunākas par 18 gadiem, aizliegts nodarbināt smagos darbos un darbos ar jauniešu veselībai un tikumībai kaitīgiem un bīstamiem darba apstākļiem.
\n
Sarakstu par smagiem darbiem un darbiem ar jauniešu veselībai kaitīgiem un bīstamiem darba apstākļiem, kuros aizliegts nodarbināt personas, kas jaunākas par 18 gadiem, apstiprina Ministru kabinets. Nepilngadīgajiem aizliegts pārnēsāt un pārvietot smagumus, kas pārsniedz viņiem likumdošanas aktos noteiktās maksimālās normas.
\n
342.Savukārt Darba likuma 37. pantā uzsvērts, ka pusaudžus, tas ir, personas vecumā no 15 līdz 18 gadiem, aizliegts nodarbināt darbos īpašos apstākļos, kas saistīti ar paaugstinātu risku viņu drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai. Darbus, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus, un izņēmumus, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību, nosaka Ministru Kabinets.
\n
343.Darba likuma 37. pants arī paredz, ka darba devējam ir pienākums pirms darba līguma noslēgšanas informēt vienu no bērna vai pusaudža vecākiem (aizbildni) par darba vides riska novērtējumu un darba aizsardzības pasākumiem attiecīgajā darba vietā. Turklāt personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, pieņem darbā tikai pēc iepriekšējas medicīniskas apskates, un tām līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ik gadu jāveic obligāta medicīniskā apskate.
\n
344.Saskaņā ar Darba likumu kodeksa 46. pantu personām, kas jaunākas par 18 gadiem, tiek noteikts saīsināts darba laiks - darbiniekiem no 16 līdz 18 gadu vecumam - 35 stundas nedēļā, bet personām līdz 16 gadu vecumam - 24 stundas nedēļā. Personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu, nedrīkst nodarbināt nakts un virsstundu darbā un brīvdienās.
\n
345.Savukārt Darba likuma 132. pants paredz vēl īsāku darba laiku personām, kuras sasniegušas 13 gadu vecumu, nosakot, ka tās nedrīkst nodarbināt ilgāk par divām stundām dienā un vairāk par 10 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā, un ilgāk par četrām stundām dienā un vairāk par 20 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts laikā, kad izglītības iestādē ir brīvlaiks. Pusaudžus, tas ir, personas vecumā no 15 līdz 18 gadiem, nedrīkst nodarbināt ilgāk par septiņām stundām dienā un vairāk par 35 stundām nedēļā. Darba likums tāpat aizliedz nodarbināt personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, nakts un virsstundu darbā , kā arī brīvdienās.
\n
346.Ja darba devējs pārkāpj Darba likumu kodeksā (Darba likumā) ietvertos noteikumus attiecībā uz bērnu nodarbināšanu, tad Valsts darba inspekcijai ir tiesības uzlikt administratīvo sodu saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.panta pirmo daļu: \"Par darba vai darba aizsardzības likuma vai citu šos jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu - uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai līdz divsimt piecdesmit latiem.\"
\n
347.Darba aizsardzību bērniem reglamentē Darba likumu kodekss (līdz 2002. gada 31. maijam), Darba likums (stājas spēkā 2002. gada 1. jūnijā), 1992.gada 24.jūlija Ministru Padomes lēmums Nr.291 \"Par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt skolu audzēkņus vecumā līdz piecpadsmit gadiem\", 1992.gada 24.jūlija Ministru Padomes lēmums Nr.289 \"Par smaguma pārnēsāšanas vai pārvietošanas normām sievietēm un jauniešiem\", 2002. gada 8. janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.10 \"Noteikumi par darbiem, kuros atļauts nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem\", 2002. gada 28. maija Ministru kabineta noteikumi Nr.205 \"Kārtība, kādā tiek izsniegtas atļaujas bērnu - izpildītāju - nodarbināšanai kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, kā arī atļaujā ietveramie ierobežojumi\", un 2002. gada 28. maija Ministru kabineta noteikumi Nr.206 \"Noteikumi par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus, un izņēmumi, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību\".
\n
348.Atsevišķus bērnu nodarbinātības jautājumus regulē arī Latvijas Republikas 1998.gada 19.jūnija Bērnu tiesību aizsardzības likums. Šī likuma 3.panta otrajā daļā ir ietverts bērna tiesību vienlīdzības princips - bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
\n
349.Bērnu tiesību aizsardzības likuma 15.panta pirmajā daļā bērnam paredzētas tiesības būt pasargātam no ekonomiskās ekspluatācijas, nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos. Paredzēts arī aizliegums bērnu nodarbināt darbos, kuri ir saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.
\n
Pakta
\n
11.pants350. Pēc Latvijas
\n
neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā kā vairumā valstu, kur agrāk valdīja komunistiskās diktatūras, par savu mērķi izvirzīja tirgus orientētas, demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības izveidi. Līdzīgi kā pārējās postkomunistiskajās valstīs šai būtiskajai sabiedrības transformācijai sekoja ekonomiskās krīzes periods, kura laikā strauji samazinājās nacionālais kopprodukts it sevišķi rūpnieciskā ražošana, uz laiku inflācija tuvojās hiperinflācijai. Reizē ar privatizāciju un īpašumu denacionalizāciju sākās strauja privātā sektora ietekmes palielināšanās.
\n
351.Latvijā, tāpat kā pārējās valstīs komunistiskā režīma sabrukums, demokrātijas un tirgus ekonomikas atdzimšana radikāli paplašināja iedzīvotāju sociālās, ekonomiskās un kultūras izvēles iespējas. Taču šim izvēles iespēju pieaugumam sekoja arī iedzīvotāju sociālās neaizsargātības pieaugums. Padomju varas gados valsts kontrolēja katru indivīda dzīves sēru, neatstājot vietu privātai iniciatīvai. Tā rezultātā valsts arī uzņēmās pilnīgu atbildību par katra iedzīvotāja sadzīves vajadzību apmierināšanu, turklāt visiem tika garantēts viens noteikts sociālās drošības līmenis.
\n
Saņemot šīs garantijas, no indivīda netika prasīta personiska iniciatīva vai atbildības par savu dzīves līmeni uzņemšanās. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas, Latvijā sāka īstenot pilnīgi atšķirīgas saimniekošanas formas, notika pāreja uz tirgus ekonomiku.
\n
Sociālās drošības sistēmas pārmaiņas 352. Politiskā režīma un saimniekošanas formas maiņu atbalstīja iedzīvotāju vairākums, taču šīs pārmaiņas iedzīvotāju apziņā netika saistītas arī ar sociālās drošības sistēmas un garantiju izmaiņām, tika sagaidīts, ka saglabāsies iepriekšējās sistēmas sniegtās garantijas. Tomēr ekonomikas straujā sabrukšana, inflācija, banku krīze utt. prasīja pārskatīt arī sociālās drošības garantēšanas sistēmu un mehānismu, jo Latvija nebija spējīga sniegt tādas pašas sociālās garantijas kā bijusī PSRS. Valdība bija spiesta meklēt citus risinājumus un atbildības sadales modeļus.
\n
353.Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts deklarējusi pašas personas atbildību par sava stāvokļa uzlabošanu. Iedzīvotāji sastapās ar jauniem sociālajiem riskiem - bezdarbs, nespēja gūt pietiekamus ienākumus, kuru rezultātā personai radās materiāli, morāli vai fiziski zaudējumi. Aktuāls kļuva jautājums par sociālās palīdzības - gan materiālas, gan sociālpsiholoģiskas, sniegšanu tiem iedzīvotājiem, kuri saviem spēkiem nespēja nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un nesaņēma ne no viena cita pietiekamu palīdzību. Šī iemesla dēļ tika uzsākta jaunas sociālās drošības, tai skaitā sociālās palīdzības, sistēmas veidošana.
\n
354.Sociālās drošības sistēma ir ar likumu nodrošināts sociāls institūts, kas aizsargā sabiedrības locekļus sociālā riska gadījumā un nodrošina ar eksistences līdzekļiem darba nespējīgos. Sociālās drošības sistēmas darbības pamatprincipus reglamentē likums \"Par sociālo drošību\". Ar sociālo palīdzību saistītos jautājumus reglamentē likums \"Par sociālo palīdzību\" un vairāki tiesību akti, kuri regulē ar dažādām iedzīvotāju grupām saistītos jautājumus. Abi šie likumi tika pieņemti 1995.gadā sociālās drošības reformas projekta ietvaros.
\n
355.1997.gadā tika pabeigta Latvijas Labklājības sistēmas reformas projekta izstrāde un tā paša gada jūnijā tika parakstīts Aizdevuma līgums starp Latvijas Republiku un Pasaules Banku, kā rezultātā Latvijai tika piešķirts DEM 30 400 000 liels Pasaules Bankas aizdevums apjomīgā projekta veikšanai.
\n
356.No 1997. līdz 2002.gadam tika īstenots Latvijas Labklājības reformas projekts.
\n
Tas aptvēra vairākas labklājības nozares ar mērķi izveidot ekonomiskāku un efektīvāku sociālās labklājības sistēmu, kas nodrošinātu iespēju aizsargāt katras personas sociāli ekonomiskās tiesības un veselību.
\n
357.Labklājības reformas rezultātā tika uzlabota: sociālās apdrošināšanas budžeta sabalansētība, sociālās apdrošināšanas fonda administrēšana, sociālās apdrošināšanas klientu apkalpošana, sociālās politikas sagatavošanas un analīzes kvalitāte, parlamenta, valdības un iedzīvotāju informētība par sociālās politikas norisēm valstī.
\n
Reformas rezultātā tika ieviesta profesionāla pārraudzība pār privātā pensiju fonda darbību un efektīvāka un ekonomiskāka sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšana.
\n
Sociālās apdrošināšanas reforma 358. Sociālās apdrošināšanas reforma, kas tika uzsākta 1990.-to gadu vidū, ir nozīmīgs solis ne vien pabalstu un pensiju nodrošināšanā, bet arī darbaspēka resursu un ar tiem saistīto naudas līdzekļu palielināšanā sociālo garantiju nodrošināšanai iedzīvotājiem, kā arī darba attiecību sakārtošanā, jo līdz ar pensiju un pabalstu apmēra sasaisti ar sociāli apdrošinātās personas veiktajām iemaksām, tiek sekmēta ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, ienākumu precīzāka deklarēšana un ieņēmumu palielināšanās valsts budžetos. Tā darba algu fonda (algu summas valstī) pieaugums, no kura veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pret iepriekšējo gadu 1998.g. bija 12%, 1999.g. - 11,7%, 2000.g. - 6,8%, 2001.g. - 8,4%, kas visumā pārsniedz vidējās algas pieauguma tempus un liecina par darbaspēka resursu palielināšanos formālajā ekonomikā un deklarētas algas apmēra palielināšanos. Aizvien vairāk apzinoties personisko līdzdalību un atbildību sociālajā drošībā un veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, aizvien lielāka iekšzemes kopprodukta daļa tiek izmantota iedzīvotāju labklājības pieaugumam un līdzekļu uzkrāšanai nākotnes pensiju izmaksu nodrošināšanai.
\n
359.Sociālās apdrošināšanas sistēmas reformas mērķis ir izveidot stabilu un dzīvotspējīgu sociālās padrošināšanas sistēmu, ka balstās uz šādiem principiem: sociālās apdrošināšanas pakalpojuma apjoms (pensija, bezdarbnieka pabalsts, slimības pabalsts utt.) ir atbilstošs veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam; pastāv solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem - sociālās iemaksas tiek izmaksātas tiem, kam tās nepieciešamas attiecīgajā laika periodā.
\n
360.1991.gadā tika ieviests sociālais nodoklis. Sociālās apdrošināšanas budžetu veidoja darba devēju, darba ņēmēju, pašnodarbināto personu, valsts budžeta līdzekļi un citi ieņēmumi.
\n
361.1996.gadā ieviesa sociālā nodokļa maksājumu personificēto uzskati, t.i., katrai sociāli apdrošinātajai personai tika atvērts apdrošināšanas konts, kurā tiek reģistrēti sociālā nodokļa maksājumi.
\n
362.Līdz 1997.gadam strādājošo sociālo apdrošināšanu veica uzņēmumi, iestādes, organizācijas bez jebkādiem atvilkumiem no strādājošo algām, jo izmaksas sociālajai apdrošināšanai bija ietvertas produkcijas pašizmaksā. Līdz ar to katra strādājošā ieguldījums sociālajā apdrošināšanā nebija saistīts ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru un strādājošais nebija ieinteresēts sava sociālās nodrošinājuma veidošanā. Pāreja uz tirgus ekonomiku prasīja izmaiņas sociālās apdrošināšanas sistēmā, un neatkarīgas sistēmas izveidošanai bija nepieciešams jauns finansējuma avots.
\n
363.1998.gadā stājas spēkā likums \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\", kas ieviesa izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanas jomā. Termiņu \"sociālais nodoklis\" aizstāja \"sociālās apdrošināšanas iemaksas\", tādējādi uzsverot sociālās apdrošināšanas principus. Sociālās apdrošināšanas iemaksas tika noteiktas kā obligāts maksājums sociālās apdrošināšanas budžetā, vienlaikus noteiktai iedzīvotāju kategorijai tika dotas iespējas brīvprātīgi veikt iemaksas pensiju apdrošināšanai.
\n
364.Šis likums ieviesa vairākas būtiskas izmaiņas sociālās apdrošināšanas finansēšanas jomā. Tika sistematizēts sociāli apdrošināto personu loks, proti, sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas tika iedalītas divās kategorijās - obligāti sociāli apdrošināmās personas un personas, kas brīvprātīgi pievienojušās valsts pensiju apdrošināšanai. Tika noteikta diferencēta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, t.i., personas tiek apdrošinātas un veic sociālās apdrošināšanas iemaksas pret tiem riskiem, kas var reāli rasties. darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas iemaksu objektu saskaņoja ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu. Tika noteikts sociālās apdrošināšanas iemaksu objekts, tā maksimālais apmērs, kā arī minimālais apmērs pašnodarbinātajiem un personām, kuras brīvprātīgi pievienojušās pensiju apdrošināšanai. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tika izveidoti četri speciālie budžeti - valsts pensiju speciālais budžets, nodarbinātības speciālais budžets, darba negadījumu speciālais budžets un slimības, invaliditātes un maternitātes speciālais budžets.
\n
365.Sociālā nodokļa administrēšanas un sociālo pakalpojumu nodrošināšanai 1994.gadā tika izveidots Valsts sociālās apdrošināšanas fonds, kas 1998.gadā tika pārveidots par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību \"Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra\".
\n
Jaunās institūcijas izveide bija nepieciešama arī tāpēc, lai nodalītu izpildfunkcijas no nozares politikas veidošanas, ko veic Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments.
\n
Sociālās apdrošināšanas sistēma 366. Sociālā apdrošināšana nodrošina sociālo stabilitāti un drošību sabiedrība, katram sociālo iemaksu veicējam garantējot viņa iemaksām atbilstošu ienākumu aizvietojumu laikā, kad cilvēks zaudē līdzšinējos ienākumus, kļūstot par bezdarbnieku, dodoties pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumā, saslimstot, iegūstot invaliditāti, aizejot pensijā, ciešot darba negadījumā vai zaudējot apgādnieku.
\n
Sīkāk iedzīvotāju tiesības saņemt šos pakalpojumus ir analizētas Konvencijas 9.panta iztirzājumā.
\n
Sociālās palīdzības sistēmas reforma 367. Līdz 1995.gadam sociālās garantijas dažādām iedzīvotāju grupām noteica dažādi, savstarpēji nesaistīti likumi. Šajā laikā sociālā palīdzība izpaudās galvenokārt kā atvieglojumi kāda pakalpojuma saņemšanā vai samaksā par kādu pakalpojumu.
\n
368.Sociālās palīdzības sistēmai pirmsreformas periodā bija raksturīgas sekojošas iezīmes: sociālās palīdzības pakalpojumi bija vērsti galvenokārt uz aprūpi institūcijās, nevis uz cilvēku pakāpenisku reintegrāciju sabiedrībā; mazu ienākumu kompensācijas iespējas galvenokārt tika piedāvātas tām iedzīvotāju grupām, kam nav pastāvīgas darba vietas, vai kam pastāv visaugstākais risks nonākt trūkumā vai palikt bez darba un ienākumiem; pašvaldības materiālo pabalstu piešķīra, galvenokārt balstoties uz cilvēka piederību kādai no sociālajām grupām (pensionārs, cilvēks ar invaliditāti, vientuļš vecāks utt.), nevis uz viņa līdzekļu un vajadzību izvērtējumu.
\n
369.Pirmais mēģinājums noteikt iedzīvotāju tiesības uz pašvaldību sociālo pabalstu atkarībā no viņa ienākumu līmeņa, nevis balstoties uz viņa piederību kādai noteiktai sociālai grupai, bija 1993. gada 18. novembra Ministru kabineta noteikumi \"Par kārtību, kādā ģimenes atzīstamas par trūcīgām\" un Ministru Kabineta ieteikumi \"Par dzīvokļa pabalstu piešķiršanu trūcīgām ģimenēm\".
\n
370.1995.gadā tika pieņemti vairāki likumi sociālās drošības jomā, veidojot vienotu sociālās drošības sistēmu. Likums \"Par sociālo palīdzību\" strukturē sociālās palīdzība sistēmu, veido to mērķtiecību un atbilstošu sabiedrības vajadzībām un priekšstatiem par sociālo palīdzību. Likumā ir nodalītas valsts un pašvaldību funkcijas sociālās palīdzības sniegšanā, turpinot jau 1994.gadā iesākto decentralizācijas procesu sociālās palīdzības pakalpojumu organizēšanā un sniegšanā.
\n
371.Tomēr par sociālās palīdzības sistēmas reformas sākumu ir uzskatāms 1996.gads.
\n
Pamatdokuments, kurā ir definēti reformas mērķi un virzieni ir \"Sociālās palīdzības sistēmas attīstības Baltā grāmata\". Saskaņā ar šo reformu ir jāizveido sociālās palīdzības sistēma, kad garantē personu integrāciju sociālajā un ekonomiskajā dzīvē.
\n
Turklāt klientam ir jādod iespēja tā vajadzībām atbilstošāko sociālās palīdzības pakalpojumu un rehabilitāciju saņemt iespējami tuvu savai dzīvesvietai. Lai īstenotu reformas gaitā sociālās palīdzības sistēmai izvirzītos mērķus, tiesiskās bāzes izveide notiek vairākos virzienos. Tie ir sociālo pabalstu sistēmas vienkāršošana, klienta vajadzībām atbilstošu pakalpojumu ieviešana, iedzīvotāju informēšana par viņu tiesībām un pienākumiem.
\n
372.Sociālo pabalstu sistēmas vienkāršošana notiek apvienojot pabalstus ar līdzīgiem mērķiem un panākot, ka pašvaldību sociālos pabalstus saņem trūcīgākie pašvaldības iedzīvotāji. Likumā \"Par sociālo palīdzību\" noteiktos četrus pašvaldību sociālos pabalstus ir paredzēts aizstāt ar vienu pabalstu - pabalstu minimālā ienākuma nodrošināšanai. Jaunā pabalsta mērķis būtu sniegt atbalstu vistrūcīgākajām ģimenēm, tomēr neveidojot šo ģimeņu atkarību no sociālās palīdzības pabalstiem. Atbilstoši tam ir sagatavoti grozījumi likumā \"Par sociālo palīdzību\", kuri tiek izskatīti Saeimā.
\n
373.Lai ieviestu klienta vajadzībām atbilstošus, kvalitatīvus sociālās palīdzības pakalpojumus, ir paredzēts izdarīt izmaiņas sociālās palīdzības finansēšanas sistēmā, kas ieinteresētu pašvaldības attīstīt institucionālai aprūpei alternatīvus sociālās palīdzības pakalpojumu veidus pēc iespējas tuvu klienta dzīvesvietai. Viens no prioritārajiem jautājumiem ir alternatīvu aprūpes formu attīstīšana bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.
\n
374.Tā kā katram iedzīvotājam ir tiesības būt informētam par palīdzības saņemšanas iespējām grūtās dzīves situācijās un saviem pienākumiem, ir izstrādāta un no 2001.gada decembra līdz 2002.gada jūlijam tiek īstenota \"Stratēģija sabiedrības informēšanai par sociālo palīdzību\", kuras ietvaros tiek izplatīti informatīvie bukleti, demonstrēti video sižeti, notiek radio pārraides u.c. informatīvie pasākumi 375. Uzsāktās izmaiņas sociālās palīdzības sistēmā darbojošos institūciju maiņu, tādēļ 1996.gadā tika izveidots Sociālās palīdzības fonds, kas veic sociālās palīdzības sniedzēju administratīvo un finansiālo vadību, kā arī apkopo informāciju par sniegtajiem pakalpojumiem.
\n
Savukārt par Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta pamatuzdevumu reformas gaitā kļūst sociālās palīdzības politikas izstrāde un tās īstenošanas pārraudzība.
\n
Sociālās palīdzības sistēma 376. Sociālās palīdzības mērķis - personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst šīs personas vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.
\n
Sociālā palīdzība sniedz atbalstu iedzīvotājiem, palielinot šo personu pašpalīdzības iespējas un veicinot viņu integrāciju sabiedrībā. Sociālās palīdzības sistēma kā Latvijas sociālās drošības sistēmas sastāvdaļai ir jānodrošina šādi galvenie uzdevumi: jāgarantē sociālā drošība un aizsardzība valsts iedzīvotājiem, kuri nesaņem nepieciešamo atbalstu no sociālās apdrošināšanas sistēmas; jāizveido reāls sistēmas modelis, kas savietojams un atbilst Rietumeiropas valstu sociālās drošības mērķiem un standartiem; jāgarantē personām sociālās tiesības un to realizācija dzīvē, sniedzot drošības sajūtu sarežģītās dzīves situācijās, vienlaicīgi sekmējot pašas personas aktivitāti.
\n
377.Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvija pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Tiesības saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus nav atkarīgas no personu veiktajām iemaksām.
\n
378.Atbildība par sociālās palīdzības sniegšanu ir sadalīta starp valsti un pašvaldībām, atkarībā no iedzīvotāju grupas un sniedzamā pakalpojuma veida.
\n
Sociālās palīdzības sistēmas sastāvdaļa ir dažādu sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju sniegtie pakalpojumi. Sociālās palīdzības pakalpojumiem ir trīs galvenie virzieni: materiālā palīdzība; sociālā rehabilitācija; sociālā aprūpe.
\n
Materiālā palīdzība 379. Materiālā palīdzība ietver valsts sociālo pabalstu sistēmu un pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus. Valsts sociālo pabalstu sistēma ir materiāla atbalsta īstenošanas mehānisms personām, kas nonākušas īpašās, ar neizbēgamu izdevumu palielināšanos vai nespēju iegūt ienākumus saistītās situācijās, un nespēj kompensēt to no sociālās padrošināšanas maksājumiem. Savukārt pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu sistēmu veido drošības tīklu personām, kuras nonākušas trūkumā vai citā sociālā riska situācijā, nesaņem pietiekamus ienākumus no darba, sociālās apdrošināšanas maksājumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem un kuras pilda līdzdarbības pienākumus. Pašvaldību sociālie pabalsti balstās uz konkrētas personas situācijas un ienākumu izvērtēšanu.
\n
380.Likums \"Par sociālo palīdzību\" noteic regulāri izmakšajamo valsts sociālo pabalstu veidus: valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; bērna kopšanas pabalsts; ģimenes valsts pabalsts; pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu; atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās; atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu.
\n
381.Vienreiz izmaksājamie valsts sociālie pabalsti ir šādi: bērna piedzimšanas pabalsts; apbedīšanas pabalsts.
\n
382.Personas tiesības saņemt valsts sociālos pabalstus ir atkarīgas no tā, kādai sociālajai grupai tā pieder, bet nav saistītas ar tās materiālo situāciju pabalsta saņemšanas periodā. Valsts sociālo pabalstu apjoms nav piesaistīts kādam noteiktam ienākumu līmenim. Izdevumi valsts sociālajiem pabalstiem pieaug katru gadu. Valsts budžeta izdevumos sociālajai palīdzībai dominē izdevumi valsts sociālajiem pabalstiem. 1999. gadā šim mērķim tika izlietots 57,23 milj. Ls, jeb 1,5% IKP. Lielākā daļa līdzekļu izlietota ģimenes valsts pabalstam - 30,1 milj. Ls, jeb 0,8% IKP. 1999. gadā veiktais pētījums par sociālās palīdzības pakalpojumu ģimenēm ar bērniem pieejamību pašvaldībās rāda, ka minēto pabalstu, neskatoties uz tā niecīgo summu, ģimenes uzskata par ļoti noderīgu. 2000.gadā valsts sociālajiem pabalstiem izlietots 58,6 milj. Ls, jeb 1,35 % IKP.
\n
383.Likums \"Par sociālo palīdzību\" nosaka šādus pašvaldību sociālo pabalstu veidus: trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts - ģimenes ienākumu stabilizācijai noteiktā līmenī; dzīvokļa pabalsts - palīdzība ģimenei segt ar īri, komunālajiem maksājumiem un kurināmā iegādi saistītos izdevumus pabalsts aprūpei - pensijas vecuma personas, cilvēka ar invaliditāti vai bērna ar invaliditāti aprūpei, ja saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu šāda aprūpe viņiem nepieciešama un pašvaldība ar šādu pakalpojumu personu nevar nodrošināt; apbedīšanas pabalsts - minimālo apbedīšanas izdevumu segšana personas nāves gadījumā, ja nav tiesību uz citu apbedīšanas pabalstu; pabalsts pensionāram - vieniniekam (līdz 1999. gada beigām).
\n
384.Papildus likumā uzskaitītajiem, pašvaldības savu budžeta iespēju robežās piešķir pabalstus arī citiem mērķiem. Izplatītākie no tiem: pabalsts pārtikai, ēdināšanai - palīdzība ģimenei, lai nodrošinātu iespēju paēst. Minētajā grupā ietilpst, piemēram, maksas segšana par bērna pusdienām skolā vai bērnudārzā; pabalsts ar bērnu audzināšanu un izglītošanu saistītiem mērķiem - sniedz atbalstu ģimenei apgādāt bērnus ar skolas piederumiem, apģērbu u.c., lai nodrošinātu bērna pilnvērtīgu attīstību; pabalsts izdevumu segšanai par medicīniskajiem pakalpojumiem.
\n
385.Sociālās palīdzības pabalstu uzdevums ir sniegt īslaicīgu atbalstu, un pabalsts ir tikai viena no sociālās palīdzības formām. Tomēr sociālās palīdzības pabalstiem ir vislielākais īpatsvars pašvaldību izdevumos sociālās palīdzības pasākumiem (skatīt tabulu).
\n
Dažādiem pašvaldību sociālās palīdzības pasākumiem izlietotie līdzekļi no pagastu un pilsētu budžetiem, tūkst. Ls 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Aprūpei institūcijās 3564,5 3486,2 4567,9 5175,1 4974,9 6060,2 Aprūpei mājās 646,7 109,2 825,7 838,9 1014 1078 Pabalstiem 14242,5 13533 13693,5 13664,7 14259,9 15410,9 386. Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem 2001.gadā tika izlietots 15,4 milj. Ls.
\n
2001.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu par aptuveni 1,15 milj. Ls pieauguši pašvaldību sociālajiem pabalstiem atvēlēto līdzekļu apjoms. Ja likumā \"Par sociālo palīdzību\" definētajiem pašvaldību sociālajiem pabalstiem izlietoto līdzekļu daudzums ik gadus nav būtiski pieaudzis, tad vairākiem likumā neminētajiem pabalstiem gadu no gada tiek izlietots arvien vairāk pašvaldību budžeta līdzekļu (skatīt tabulu).
\n
Būtiskākajiem pašvaldību sociālajiem pabalstiem izlietotie līdzekļi, tūkst.
\n
Ls 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts 4291,5 1229,4 1197,8 1074,9 1065,4 1063,6 Dzīvokļu pabalsti 6199,3 5466,5 5849,7 5015,6 4549,2 4789,8 Pabalsts aprūpei 34,7 40,6 72 99,2 212,3 376,3 Brīvpusdienas skolā, bērnudārzā 2142,5 2342,3 2107,2 1943,1 2256,6 2302,6 Samaksa par medicīnas pakalpojumiem 400,1 1148,1 1168,5 1227,9 1503,6 2061,3 Ar bērna audzināšanu, izglītību saistītie - - 993,4 1030,5 1184,7 581,6 387. Lai panāktu rezultātu, ka pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu sistēma tiek mērķēta tieši uz trūcīgākajiem pašvaldību iedzīvotājiem, novērstu sabiedrības noslāņošanos, sociālo izstumtību un nabadzības pārmantošanu nākamajās paaudzēs, 1999.gadā tika uzsākts darbs pie izmaiņām pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmā. Tika izstrādāta un 2000.gada 8.februārī apstiprināta koncepcija \"Par minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem\". 2000.gadā, pamatojoties uz apstiprināto koncepciju, tika izstrādāts projekts grozījumiem likumā \"Par sociālo palīdzību\". Minētie grozījumi paredz tikai vienu, uz ienākumu testēšanu pamatotu, pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu. Pēc garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta nodrošināšanas visiem iedzīvotājiem, kuri ir tiesīgi to saņemt, pašvaldībām, tāpat kā iepriekš, atbilstoši savām budžeta iespējām būs tiesības izmaksāt pabalstus dažādiem mērķiem arī citiem iedzīvotājiem. 2000.gadā no 1.jūlija līdz 31.decembrim (sešus mēnešus) 20 pašvaldībās norisinājās izmēģinājuma garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta ieviešanas pilotprojekts.
\n
Patlaban grozījumi likumā \"Par sociālo palīdzību\" tiek skatīti Saeimā.
\n
388.Likums \"Par sociālo palīdzību\" noteic, ka pašvaldībām sociālās palīdzības darba organizēšanai katrā pašvaldībā ir jāizveido Sociālās palīdzības dienesti. Iedzīvotāju iespējas saņemt konkrētajām vajadzībām atbilstošus sociālās palīdzības pakalpojumus ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Tie ir: pašvaldību finansiālās spējas; pašvaldību vadītāju izpratne par sociālo palīdzību; pašvaldību sociālo darbinieku profesionalitāte; informētība par sociālās palīdzības pakalpojumiem.
\n
389.Ministru kabinetā šobrīd jau ir akceptēta visā valstī vienota sociālās palīdzības pakalpojumu saņemšanas kārtība un personas individuālajām vajadzībām atbilstoša pakalpojuma nodrošināšana. Lai nodrošinātu vienādu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti visā valsts teritorijā, neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja piederības un izvietojuma, un panāktu vienotu izpratni par sociālās palīdzības pakalpojumu sastāvu un kvalitāti visos pakalpojumu sniedzējos, ir izstrādātas un Ministru kabinetā 2000.gadā akceptētas vienotas prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Prasības reglamentē sniedzamo pakalpojumu saturu un definē pakalpojumu sniedzējas institūcijas darbības ideoloģiju dažāda profila sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem.
\n
390.Nolūkā uzlabot valsts funkciju administrēšanu sociālās palīdzības jomā, akcentējot orientāciju uz pakalpojumu saņēmēju, ir izveidota valsts civiliestāde Sociālās palīdzības fonds, kura katru gadu organizē izsoles juridiskām personām par tiesībām saņemt valsts pasūtījumu sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanai. 2001.gadam tika organizētas izsoles par šādu pakalpojumu sniegšanu: par tiesībām nodrošināt bērnu sociālo aprūpi; par tiesībām nodrošināt personu ar garīga rakstura traucējumiem sociālo aprūpi; par labāko projektu dienas aprūpes centra personām ar garīga rakstura traucējumiem uzturēšanai; par tiesībām veikt vardarbībā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju institūcijās; par tiesībām sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar redzes traucējumiem; par tiesībām veikt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus; par tiesībām sniegt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus; par tiesībām sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar dzirdes traucējumiem.
\n
Sociālā aprūpe 391. Sociālās aprūpes pakalpojumi ir palīdzība personām nodrošināt tās pamatvajadzības, kuras persona daļēji vai pilnībā nevar nodrošināt pati. Sociālā aprūpe ietver sevī aprūpi institūcijās un institūcijām alternatīvas aprūpes formas.
\n
392.Sociālās aprūpes pakalpojumus Latvijā finansē gan no valsts budžeta, gan no pašvaldību līdzekļiem. Pēdējos gados sociālās palīdzības sistēma Latvijā strauji attīstās, parādās jauni pakalpojumu veidi - dienas centri, servisa dzīvokļi u.c., kā arī pakalpojumu tirgū iesaistās jauni pakalpojumu sniedzēji - līdzās tradacionālajām valsts un pašvaldību aprūpes iestādēm darbojas nevalstiskās organizācijas, kas piedāvā kvalitatīvus pakalpojumus.
\n
393.Lai veicinātu šos pasākumus, Labklājības ministrija 2000.gadā izstrādāja koncepciju, kuras mērķis ir dot risinājumu, kā nodrošināt klienta vajadzībām atbilstošu un efektīvu sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību, nododot visu atbildību pašvaldībām par optimālāko klienta sociālās aprūpes veida izvēli un šī pakalpojuma finansēšanu, izveidot uz tirgus principiem balstītu sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kura veicinātu kvalitatīvu un lētāku sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību.
\n
Sociālās palīdzības pakalpojumi bērniem 394. Bērniem domātās sociālās palīdzības pakalpojumu pamatuzdevumi ir nodrošināt tādus apstākļus, kas būtu pēc iespējas līdzvērtīgāki mājas apstākļiem, ģimeniskai videi. Šie pakalpojumi tiek sniegti bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kā arī bērniem ar invaliditāti atkarībā no viņu individuālās situācijas un vajadzībām. Šie pakalpojumi ir bērna ievietošana audžuģimenē, nodošana aizbildņa ģimenē vai ievietošana aprūpes un audzināšanas iestādē.
\n
395.Audžuģimenes ir īpaši apmācītas ģimenes, kuras uz laiku līdz vienam gadam savā ģimenē sniedz aprūpi bērnam, kurš dažādu iemeslu dēļ nevar palikt savā ģimenē. No valsts budžeta audžuģimenes saņem atlīdzību Ls 38 mēnesī par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, savukārt pašvaldības sedz bērna uzturēšanas izdevumus no sava budžeta.
\n
396.Bērnam, kurš ir kļuvis bārenis vai palicis bez vecāku gādības, bāriņtiesa vai pagasttiesa ieceļ aizbildni, kurš aizstāj bērna īstos vecākus.
\n
Aizbildņa pienākums ir nodrošināt bērnam aprūpi un audzināšanu līdz laikam, kad tiek atjaunota vecāku vara vai bērns sasniedz pilngadību. Aizbildņiem no valsts budžeta tiek maksāta atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pabalsts aizbildnībā esošā bērna uzturēšanai. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu apmērs ir 38 lati un nav atkarīgs no aizbildnībā esošo bērnu skaita. Pabalstu bērna uzturēšanai aizbildnis saņem par katru aizbildnībā esošu bērnu 32 latus. Ja aizbildnis par aizbildnībā esošo bērnu saņem apgādnieka zaudējuma pensiju, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas piešķirts sakarā ar apgādnieka zaudējumu, vai ģimenes valsts pabalstu, pabalstu bērna uzturēšanai samazina attiecīgi par apgādnieka zaudējuma pensijas, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, ģimenes valsts pabalsta (izņemot piemaksu par bērnu ar invaliditāti vecumā līdz 16 gadiem) summu.
\n
397.Ja bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam bāriņtiesa (vai pagasttiesa) nav atradusi iespēju augt ģimeniskā vidē, tā pieņem lēmumu par bērna ievietošanu aprūpes un audzināšanas iestādē. Bērni atbilstoši savam veselības stāvoklim un vecumam saņem sociālās aprūpes pakalpojumus bāreņu aprūpes centros, specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros un bērnunamos - patversmēs. Bāreņu aprūpes centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos aprūpi saņem bērni līdz divu gadu vecumam un bērni ar invaliditāti līdz četru gadu vecumam. Arī specializētie bērnu sociālās aprūpes centri tiek finansēti no valsts budžeta un tajos tiek nodrošināta aprūpe bērniem ar invaliditāti ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Bērnunami - patversmes tiek finansēti no pašvaldību budžetiem un tajos tiek aprūpēti bērni no 2 līdz 18 gadu vecumam. (Bērnu sadalījumu dažādās aprūpes iestādēs skatīt tabulā.) Bērnu sociālās aprūpes institūcijās gada laikā iestājušos un izstājušos personu skaits 1997 1998 1999 2000 2001 Bāreņu aprūpes centri iestājušies 482 558 463 382 365 izstājušies 490 521 541 361 433 Bērnunami - patversmes iestājušies 625 890 756 646 631 izstājušies 466 635 644 672 575 Specializēti bērnu aprūpes centri iestājušies 82 42 80 38 31 izstājušies 73 34 74 47 65 Sociālās palīdzības pakalpojumi pieaugušajiem 398. Sociālās aprūpes pakalpojumus pieaugušām personām atkarībā no personu grupas, pie kuras pieder pakalpojuma saņēmējs, un atkarībā no pakalpojuma veida, sniedz valsts vai pašvaldības. Valsts pienākums ir sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijās nodrošināšana personām ar garīga rakstura traucējumiem un personām ar īpašām vajadzībām.
\n
399.Pašvaldību sniegts sociālās aprūpes pakalpojums ir aprūpe mājās, kas personām, kuru spējas pašām sevi aprūpēt ir ierobežotas, dod iespēju palikt savās mājās un ierastajā režīmā. Šo pakalpojumu ir tiesīgas saņemt personas, kuras vecuma vai veselības traucējumu dēļ nespēj veikt pašaprūpi un ikdienas mājas darbus, kā arī bērni ar invaliditāti un pieaugušas personas ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem, ja ģimenes locekļi objektīvu apstākļu dēļ nespēj viņiem nodrošināt nepieciešamo aprūpi. 2001.gadā aprūpi mājās saņēma 6687 personas ( 2000.gadā - 6818).
\n
400.Pašvaldības nodrošina arī dienas centru sniegtos pakalpojumu. Dienas centros tiek nodrošināta aprūpe, prasmju attīstība, izglītošanās un brīvā laika pavadīšanas iespējas dažādu grupu iedzīvotājiem (gados veciem cilvēkiem, personām ar garīga rakstura traucējumiem u.c.) vienlaikus sniedzot atbalstu viņu ģimenes locekļiem. 2001.gadā dienas centros personām ar garīga rakstura traucējumiem (finansēšanā piedalās valsts ar budžeta līdzekļiem) aprūpes pakalpojumus saņēma 281 persona, citos dienas centros - 18238 personas (veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti u.c.).
\n
401.Savukārt aprūpes institūcijām pieaugušiem cilvēkiem ir jānodrošina personas sociālā un medicīniskā aprūpe un/vai rehabilitācija. Arī šie pakalpojumi tiek finansēti kā no valsts, tā arī no pašvaldību budžetiem.
\n
402.Personu ar garīga rakstura traucējumiem un specializēta rakstura sociālās aprūpes iestādes tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem. 2001.gadā Latvijā bija 27 specializētie sociālās aprūpes centri (pansionāti) personām ar garīga rakstura traucējumiem un viens - redzes invalīdu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs. Katru gadu šo iestāžu iemītnieku skaits nedaudz palielinās. Valsts finansētā sociālās aprūpe ir ļoti pieprasīta, visas vietas ir aizpildītas un klientiem ir jāgaida rindā, lai nokļūtu šajās sociālās aprūpes institūcijās.
\n
403.Sociālo aprūpi pensijas vecuma personām un personām ar fiziskiem traucējumiem 2001.gadā nodrošināja 60 pašvaldību finansētie veco ļaužu pansionāti, kuros uzturējās 4513 personas, no kurām 24% bija cilvēki ar invaliditāti.
\n
404.Gan pieaugušo, gan bērnu sociālās aprūpes institūcijas pēdējos gados arvien vairāk uzmanības pievērš klientu sadzīves apstākļu uzlabošanai un saturīgu brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanai. Kā galvenie darba uzdevumi ir izvirzīti klientu sadzīves iemaņu nostiprināšana un attīstīšana ar mērķi personu atgriezt pastāvīgā