iekarošana un izlaupīšana notiek bez pretošanās, būtu jāvērtē labvēlīgāk nekā līdzīgs iebrukums, kuram izrādīta kāda militāra pretestība. Apstāklis, ka agresors bija spējīgs tik lielā mērā nomākt iekarotās valstis, ne vismazākajā mērā nemīkstina milzīgo agresiju, kas tika veikta\" (Trials of War Criminals before the Nuernberg Military Tribunals. United States Government Printing Office, also Judgement, 11-13 April 1949, vol. XIV, p.
\nŅemot vērā šo praksi, var secināt, ka nepretošanās citas valsts iebrukumam nebūt nenozīmē, ka šāds iebrukums nav noticis.
\nLatvijas gadījumā tomēr jāņem vērā, ka notika arī bruņotas sadursmes. 1940. gada 15. jūnijā, provocējot Latvijas valdību, PSRS robežsargi uzbruka 3. Abrenes bataljona otrajai un trešajai sardzei, proti, notika t.s. Masļenku incidents (sk.: Feldmanis I. Molotova - Ribentropa pakts un Latvija // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 29. - 30. lpp.). Aizstāvot Latvijas valsts robežu, gāja bojā Latvijas robežsargi un viņu ģimenes locekļi. No Masļenku rajona PSRS robežsargi kā ķīlniekus aizveda 10 robežsargus un 27 privātpersonas (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 112. - 113. lpp.). Šīs sadursmes uzskatāmi raksturo vispārējo agresīvo PSRS karaspēka ievešanas tiesisko un faktisko kontekstu.
\n25.6. Latvijas valdība 1940. gada 16. jūnijā deva piekrišanu PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā. 1940. gada notikumu starptautiskā tiesiskuma izvērtēšanā galvenais un izšķirošais jautājums ir šīs piekrišanas tiesiskā daba.
\nBruņoto spēku atrašanās citas valsts teritorijā ir viens no tiem daudzajiem starptautisko tiesību institūtiem, kuri principā ir prettiesiski, bet kuriem valstis var piekrist. Spēkā esoša vienas valsts piekrišana citas valsts rīcībai izslēdz iespējamību, ka šī rīcība ir prettiesiska attiecībā uz šo vienu valsti, tiktāl, ciktāl šī rīcība nepārkāpj dotās piekrišanas robežas (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf, pp. 173 -174). Vienas valsts bruņoto spēku atrašanās citas valsts teritorijā mūsdienu starptautiskajās tiesībās ir parasta, bieži vien savstarpējos starptautiskajos līgumos regulēta prakse, kas iedibināta pēc pušu ad hoc vienošanās vai arī ANO mandāta rezultātā.
\nJa valsts piekrišana nav dota vai ja dotā valsts piekrišana kādu iemeslu dēļ starptautiskajās tiesībās nav spēkā (spēkā neesošs starptautisks līgums, piekrišana draudu rezultātā, piekrišana saņemta no de facto nepastāvošas valdības), bruņoto spēku atrašanās citas valsts teritorijā ir atzīstama par starptautisko tiesību normu pārkāpumu.
\nValsts piekrišanai citas valsts rīcībai ir jābūt tādai, kas uzskatāma par spēkā esošu. Jāņem vērā, ka piekrišanas spēkā esamību izslēdz draudi vai cits līdzīgs apstāklis. Šīs tēzes pamatošanai ANO Starptautisko tiesību komisija atsaucas uz Austrijas piekrišanu 1938. gada anšlusam (Anschluss), ko izvērtēja Nirnbergas tribunāls.
\nSpriedumā tribunāls noliedza, ka Austrija būtu devusi piekrišanu, un paziņoja, ka pat tad, ja šāda piekrišana būtu dota, tā būtu dota draudu rezultātā un neattaisnotu aneksiju (sk.: Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf, pp. 173 - 174). Starptautisko tiesību zinātnē atzīts arī tas, ka Čehoslovākijas atteikšanās no neatkarības 1939. gadā ir notikusi spiediena un draudu rezultātā un nav bijusi spēkā starptautisko tiesību nozīmē (sk.: Guggenheim P. La validité et la nullité des actes juridiques internationaux // 74 Recueil des Cours de l'Académie de Droit International, 1949, p.
\nVērtējot Latvijas valdības piekrišanu PSRS karaspēka ievešanai, jāņem vērā šīs piekrišanas izteikšanas vēsturiskais konteksts. Neilgi pirms ultimāta pieteikšanas PSRS bija lietojusi spēku pret Poliju un Somiju.
\nPSRS karaspēks paralēli tika ievests Lietuvā bez tās prezidenta piekrišanas (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, pp. 20 - 21). PSRS vienlaicīgi izteica prasību nomainīt valdību un tādējādi pārkāpa līgumsaistības neiejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tāpat jāpatur prātā vēlākās vienlaicīgi veiktās Baltijas valstu aneksijas 1940. gada jūlijā un augustā, kā arī deportācijas kā noziegumi pret cilvēci 1941. gada jūnijā. Par īpaši pārliecinošu argumentu tam, ka Latvijas valdības atteikšanās piekrist PSRS ultimātam nebūtu apturējusi PSRS karaspēka ievešanu, uzskatāma PSRS rīcība pret Lietuvu.
\nLietuvas prezidents Antans Smetona atstāja savu valsti, nedevis piekrišanu PSRS karaspēka ievešanai, taču tas nekādā ziņā nemainīja notikumu gaitu attiecībā uz Lietuvu (sk. lietas materiālu 11. sējuma 67. lpp.). Doktrīnā ir vispārīgi atzīts, ka 1940. gada jūnijā notika agresīvs karš (pārkāpjot noslēgtos starptautiskos līgumus) pret Baltijas valstīm, PSRS armijai tajās iebrūkot un tās militāri okupējot (sk.: Cassese A. Balancing the Prosecution of Crimes against Humanity and Non-Retroactivity of International Criminal Law // Journal of International Criminal Justice, 2006, pp. 410, 414;
\nMarek K. Identity and Continuity of States, pp. 389 - 391; Stern B. La succession d'États // 262 Recueil des Cours de l'Académie de Droit International, 1996, p. 45).
\nArī Eiropas Cilvēktiesību tiesa neuzskatīja šo piekrišanu par spēkā esošu starptautisko tiesību izpratnē (Ždanoka v. Latvia [GC], no. 58278/00, para. 13, ECHR 2006).
\nIzvērtējot faktisko un tiesisko piekrišanas došanas kontekstu, Satversmes tiesa piekrīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas vērtējumam un secina, ka piekrišana tika dota draudu rezultātā un kā tāda ir spēkā neesoša starptautisko tiesību izpratnē.
\nTātad PSRS prettiesiski lietoja spēku pret Latviju, t.i., veica agresiju, pārkāpjot starptautisko līgumu normas.
\nPalīdzības pakta 5. pants paredzēja, ka \"pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību\".
\nPalīdzības pakta 5. pants paredzēja līgumtiesisko regulējumu šaurākā jomā, kas vēlāk paplašinājās un kļuva par starptautisko paražu tiesību normu, proti, aizliegumu iejaukties citas valsts iekšējās lietās.
\nPSRS ultimāts ar prasību izveidot tai draudzīgu valdību aizskāra Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, - tas ir ierobežojums izvēlēties valsts iekārtu, viens no expressis verbis Palīdzības paktā dotajiem piemēriem.
\nLatvijas valdības piekrišana PSRS prasībai tika dota draudu ietekmē un līdz ar to uzskatāma par spēkā neesošu (sk. šā sprieduma 25.6. punktu).
\nPSRS iejaucās Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu normas.
\nLatvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.
\nKā Satversmes tiesa iepriekš konstatējusi, 1940. gada jūnijā PSRS veica prettiesisku agresijas aktu pret Latvijas Republiku un prettiesiski iejaucās Latvijas valsts iekšējās lietās. Ja PSRS okupācija ir iedibināta prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā, šī okupācija per se ir prettiesiska un neatbilstoša starptautisko tiesību normām. Starptautiskās tiesas tiesnesis Filips Koijmans paudis viedokli, ka okupācijas prettiesiskums izriet no spēka lietošanas prettiesiskuma ius ad bellum kategorijas, nevis no pašas okupācijas esamības, kas pēc būtības ir neitrāls ius in bello jēdziens [sk.: Separate Opinion of Judge Kooijmans, Armed Activities on the Territory of Congo (Congo v Uganda) // http://www.icj-cij.org/docket/files/116/10463.pdf]. Šis starptautisko tiesību sistēmiskais aspekts ir jāņem vērā Latvijas valsts starptautiskajā praksē. Līdz ar to jāsecina, ka PSRS agresija pret Latviju bija galvenais starptautisko tiesību normu pārkāpums, no kura izriet arī PSRS īstenotās okupācijas prettiesiskums.
\nArī starptautisko tiesību zinātnieki Baltijas valstu gadījumā cieši sasaista PSRS okupāciju ar spēka lietošanas un spēka lietošanas draudu apstākļiem: \"Padomju Savienība 1940. gadā tās okupēja un anektēja spēka lietošanas un spēka draudu apstākļos\" (Crawford J. Creation of States, 2006, p. 393).
\nStarptautisko tiesību izpratnē 1940. gada notikumi Latvijā kvalificējami kā \"visas valsts teritorijas vai tās daļas okupācija bez iepriekšējas šīs valsts valdības piekrišanas, bet arī bez militāra konflikta sākšanas ar šo valsti. Parasti tas tā notiek tāpēc, ka iebrucējs ir netieši vai tieši draudējis lietot spēku, militāra pretestība pret šādu iebrukumu šķiet bezcerīga un tādēļ arī netiek izrādīta. Šādi iebrukumi divdesmitajā gadsimtā ir bijuši visai ierasti un notikuši dažādās situācijās\" (Roberts A. What is a Military Occupation? // British Yearbook of International Law, 1984, p.
\nTādējādi PSRS īstenoja no prettiesiskās agresijas izrietošu prettiesisku Latvijas valsts okupāciju.
\n28.1. Saeimas vēlēšanu datumi tika saskaņoti ar Maskavu - vēlēšanas notika 1940. gada 14. un 15. jūlijā, tajās pašās dienās, kad parlamenta vēlēšanas notika abās pārējās tāpat okupētajās Baltijas valstīs - Igaunijā un Lietuvā (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 200. lpp.).
\n1940. gada 4. jūlijā Ministru kabinets pieņēma Likumu par Saeimas vēlēšanām (Valdības Vēstnesis, 1940. gada 5. jūlijs, Nr. 149). Jāņem vērā, ka Saeimas vēlēšanu kārtību Latvijā noteica 1922. gada 9. jūnija Likums par Saeimas vēlēšanām (Valdības Vēstnesis, 1922. gada 30. jūnijs, Nr. 141). Tā kā šis likums nebija atcelts, tas bija spēkā un Saeimas vēlēšanām bija jānotiek saskaņā ar tā normām.
\nJaunajā Likumā par Saeimas vēlēšanām noteiktā Saeimas vēlēšanu kārtība, jo īpaši īsais kandidātu sarakstu pieteikšanas termiņš un ļoti tuvais Saeimas vēlēšanu datums, pārkāpa Satversmes prasības. Saskaņā ar šā likuma 14. pantu vēlētājiem tika dotas tiesības iesniegt kandidātu sarakstus līdz 1940. gada 10. jūlijam plkst. 20.00. Tā kā likums tika izsludināts 1940. gada 5. jūlijā, šim procesam bija paredzētas tikai dažas dienas.
\n28.2. PSRS plānos neietilpa tādas vēlēšanas, kurās vēlētājiem tiktu dota kaut jel kāda izvēles iespēja. Bija pilnīgi pieļaujami, ka vēlēšanās piedalās tikai viens vēlēšanu saraksts - Darba tautas bloks. Centrālā vēlēšanu komisija atteicās reģistrēt citu vēlētāju apvienību iesniegtos sarakstus (sk.: Latvijas okupācija un aneksija, 436. - 498. lpp.). Viens no sociāldemokrātu līderiem Klāvs Lorencs rakstīja: \"[Nekas] nevarēja un nedrīkstēja attaisnot to patvarīgi nelikumīgo, kaut cik tiesiskā iekārtā nepielaižamo un dziļi antidemokrātisko rīcību, kādu atļāvās Centrālā vēlēšanu komisija un valdības iestādes pret šo, tā saucamo Demokrātisko latviešu apvienības kandidātu sarakstu.
\nIesniegto kandidātu sarakstu nelikumīgi noraidīja un visus kandidātus līdz pēdējam valsts drošības orgāni apcietināja, pie tam gandrīz visi uz mūžiem pazuda Sibīrijas tundrās. [..] Kad nācis zināms, ka komisijai tiks iesniegts otrs saraksts un ka komisija gatavojas to apspriest reģistrācijai, [..] iejaucies A. Višinskis. [Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam Ansim] Buševicam izteica bargu rājienu un deva jaunu uzdevumu - sagatavot nekavējoties \"likumīgi un juridiski labi pamatotu\" otrā kandidātu saraksta noraidīšanu\" (Lorencs K. Kāda cilvēka dzīve. Klāva Lorenca atmiņas. Rīga: apgāds Zelta grauds, 2005, 331. - 332. lpp.).
\n1940. gada 11. jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka \"likuma prasībām atbilst 5 kandidātu saraksti - katrā vēlēšanu apgabalā pa vienam.
\nPieņemtais kandidātu saraksts visos apgabalos ir Latvijas darba tautas bloka saraksts\" (Daugavas Vēstnesis, 1940. gada 11. jūlijs).
\n28.3. 1940. gada 14. un 15. jūnijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas.
\nCentrālās vēlēšanu komisijas materiāli liecina, ka oficiālie Tautas Saeimas vēlēšanu rezultāti tika izsludināti pirms tam, kad komisija saņēma Kurzemes, Latgales un Vidzemes vēlēšanu apgabalu vēlēšanu komisiju protokolus un citus vēlēšanu materiālus (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 222. - 223. lpp.).
\nVēlēšanu norisē un balsu skaitīšanā tika pieļauti būtiski pārkāpumi. Vēlēšanu norises instrukcijas tika grozītas vēlēšanu laikā, bet uz vēlētājiem tika izdarīts spiediens. Vēlētāju ierašanās vēlēšanu vietās daudzviet tika organizēta un A. Kirhenšteina valdības un Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas amatpersonu uzraudzīta (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 218. - 222. lpp.). \"Vēlēšanu gaitā tika plaši izmantoti vēlēšanu rezultātu falsificējumi; iedzīvotājus pakļāva morālai ietekmēšanai, kuru ļoti draudīgu padarīja padomju karaspēka klātbūtne un piedalīšanās vēlēšanu organizēšanā. Vēlēšanu rezultāti - atbilstoši Padomju Savienībā jau pieņemtajai praksei
\n28.4. Prettiesiski ievēlētā Tautas Saeima 1940. gada 21. jūlijā sanāca uz savu pirmo sēdi, kurā pieņēma vairākus nozīmīgus dokumentus, tostarp Deklarāciju par valsts varu un Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
\nDeklarācijā par valsts varu Tautas Saeima paziņoja: \"Latvija ar šīs deklarācijas pieņemšanu Saeimā tiek pasludināta par Padomju Sociālistisko Republiku. Šis Saeimas lēmums stājas spēkā nekavējoties.\"
\nSavukārt Deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS vēstīja: \"Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj:
\nLūgt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstāko padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Padomju Savienības sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ietilpst Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas Savienotās Padomju Sociālistiskās Republikas.\"
\nPar šiem Tautas Saeimas lēmumiem nenotika balsošana; tika pasludināts, ka tie pieņemti vienbalsīgi. Pieņemot šos lēmumus, Tautas Saeima pārkāpa savas kompetences robežas. Lēmums par Padomju Sociālistiskās Republikas nodibināšanu groza Satversmes 1. pantā ietverto prasību, ka Latvijai jābūt demokrātiski tiesiskai valstij. Savukārt lēmums par iestāšanos PSRS groza šā paša panta prasību, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij.
\nSaskaņā ar Satversmes 77. pantu šādi lēmumi varēja tikt pieņemti tikai tautas nobalsošanā. Nedz par padomju varas nodibināšanu, nedz par iestāšanos PSRS tautas nobalsošana netika rīkota. Tāpat jāņem vērā, ka šie lēmumi tika pieņemti padomju okupācijas apstākļos.
\nParlaments, kas balsoja par šādu lēmumu pieņemšanu, bija ievēlēts, pārkāpjot demokrātisku vēlēšanu principus, un šie vēlēšanu rezultāti bija rupji falsificēti. Saeima, pieņemot 1940. gada 21. jūlija lēmumus, nepauda Latvijas tautas suverēno gribu, bet gan PSRS gribu anektēt un iekļaut PSRS sastāvā Latvijas valsti.
\n1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā padome pieņēma lēmumu uzņemt Latvijas PSR kā savienoto republiku PSRS sastāvā. Šajā pašā laikā tāds pats lēmums tika pieņemts par Igaunijas PSR un Lietuvas PSR uzņemšanu PSRS sastāvā.
\n193].
\nSaskaņā ar starptautiskajām tiesībām katrai valstij ir tiesības brīvi atteikties no savas neatkarības. Tāpat saskaņā ar starptautiskajām tiesībām katrai valstij ir pienākums cienīt citas valsts neatkarību, bet starptautiskās tiesības neliedz valstij piekrist tam, ka cita valsts brīvprātīgi atsakās no savas neatkarības tai par labu [sk.: Pastāvīgās starptautiskās tiesas tiesneša Dionīsio Anciloti (Dionisio Anzilloti) atsevišķās domas lietā \"Customs Regime between Germany and Austria\", P.C.I.J., Series A/B, No 41 // http://www.icj-cij.org/pcij/serie_AB/AB_41/02_Regime_douanier_Opinion_Anzilotti.pdf].
\nSavukārt tāda valsts rīcība, ka šī valsts piespiež citu valsti atteikties no savas neatkarības un pievienoties tai, proti, iegūst otras valsts teritoriju vardarbīgā ceļā, ir vērtējama kā aneksija (sk.: Binschedler R.L. Annexation // Encyclopedia of Public International Law.
\nAmsterdam: Elsevier, 1922, Vol. 1, p. 168). Lai aneksija juridiski tiktu pabeigta, nepieciešams, lai anektētā valsts un starptautiskā kopiena šo aneksiju atzītu. Gadījumā, kad anektētā valsts un starptautiskā kopiena pret notikušo aneksiju iebilst, norādot arī uz pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem, aneksija uzskatāma par de facto prettiesiskas rīcības rezultātā pastāvošu un tiesiskas sekas nerada.
\n29.1. Ar aneksiju tiek saprasta vienas valsts teritorijas vardarbīga pievienošana otrai valstij. XX gadsimta sākumā starptautiskās tiesības neierobežoja valstu tiesības lietot pret citām valstīm militāru spēku un pēc tam tās anektēt. Starptautiski tiesiskais režīms attiecībā uz spēka lietošanas tiesiskumu mainījās laikā starp pasaules kariem, ierobežojot valstu tiesības lietot spēku divpusējos un daudzpusējos līgumos, kā arī starptautiskajās paražu tiesībās (sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law. 6th edition. Oxford: Oxford University Press, 2003, pp. 697 - 715;
\nBrownlie I. International Law and the Use of Force by States, pp.
\n51 - 111).
\nAtbilstoši vispārējam tiesību principam ex iniuria ius non oritur (prettiesiska rīcība nerada tiesības) prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevarēja baudīt starptautisku tiesiskumu (sk.:
\nLauterpacht H. Recognition in International Law. Cambridge:
\nCambridge University Press, pp. 416 - 421).
\nSākotnēji attīstoties t.s. Stimsona doktrīnas veidolā, šis princips līdz ar tā piemērošanu tika atzīts arī citās situācijās (Crawford J. Creation of States, pp. 689 - 690). ASV valsts sekretārs H. Stimsons notā, protestējot pret Japānas veikto Mandžūrijas okupāciju, norādīja, ka ASV valdība nevar atzīt nekādu Ķīnas teritorijā izveidojušos de facto situāciju, nedz arī līgumus, kas noslēgti pretēji Kelloga - Briāna paktam. Akceptējot šo H. Stimsona notu, Tautu Savienība 1932. gada 11. martā deklarēja, ka Tautu Savienības dalībvalsts teritoriālās integritātes aizskārums un pārmaiņas attiecībā uz tās politisko neatkarību, kas notikušas pretēji Tautu Savienības Statūtu 10. pantam vai Kelloga - Briāna pakta noteikumiem, nav atzīstamas par spēkā esošām (McNair A. The Stimson Doctrine of Non-Recognition // British Yearbook of International Law, 1933, Vol. 14, pp. 65 et seq.;
\nHough III W. J. H. The Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory // New York School of Law Journal of International and Comparative Law, 1985, Vol. 6, No. 2, pp. 327 -
\nDoktrīnu par prettiesiski pievienotu teritoriju neatzīšanu atbalstīja arī PSRS. Tās ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs, protestējot pret Itālijas rīcību Etiopijā, Tautu Savienības sēdē paziņoja: \"Līdzekļu vidū, ar kuriem vēršas pret agresiju un aizsargā tās locekļus, Savienības rīcībā neatzīšanas politika, bez šaubām, spēlē konstruktīvu lomu. [..] Jābūt skaidrībai, ka Tautu Savienība netaisās mainīt savu attieksmi kā pret tiešu citu tautu teritoriju sagrābšanu un aneksiju, tā iepretim tiem gadījumiem, kad šāda aneksija tiek maskēta ar marionešu \"nacionālo\" valdību izveidošanu, kas formāli ir neatkarīgas, bet patiesībā kalpo vienīgi par ārvalstu agresora aizsegu un aģentu\" [League of Nations, O.J. 340 (1938). Citēts pēc: Bojārs J. Vai spēks rada tiesības // Literatūra un Māksla, 1989. gada 15. jūlijs]. Pēc Satversmes tiesas ieskata, grūti atrast citu, skaidrāku arī PSRS rīcībai Baltijā 1940. gadā piemērojamo normu tiesisko vērtējumu, jo sevišķi ņemot vērā to, ka šādu viedokli paudis PSRS ārlietu tautas komisārs, kas ex officio pārstāvēja PSRS. Savukārt 1939. gada martā PSRS protestēja pret Bohēmijas iekļaušanu Vācijas sastāvā, norādot: \"Ir grūti pieņemt, ka kāda tauta varētu labprātīgi piekrist savas neatkarības sagraušanai un iekļaušanai citas valsts sastāvā\" (Lēbers D. A. Molotova - Ribentropa pakta juridiskās sekas Baltijas valstīs // Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr. 11, 337. lpp.).
\nVar piekrist doktrīnā dotajam vērtējumam, ka XX gadsimta trīsdesmito gadu beigās starptautiskajās tiesībās no dažādiem starptautiskajiem līgumiem un valstu prakses bija attīstījies starptautiski tiesisks pienākums neatzīt teritorijas iegūšanu prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā (Brownlie I. International Law and the Use of Force by States, pp. 418 - 419: Lauterpacht H. Recognition in International Law, pp. 416 - 426).
\n29.2. Tautas Saeima rīkojās kā PSRS aģents jeb instruments, izpildot šīs valsts uzdevumu un darbojoties tās interesēs. Pat ja atzīst, ka Tautas Saeima rīkojās kā Latvijas valsts varas konstitucionāla institūcija, tā nepauda Latvijas tautas brīvi izteiktu gribu (sk.: Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā, 27. - 29. lpp.). Starptautiskajās tiesībās ir atzīts, ka marionešu valdības izteikts aneksijas vai iejaukšanās uzaicinājums ir starptautiski spēkā neesošs. Šādi vērtējami arī 1940. gada notikumi Baltijas valstīs (Crawford J.
\nCreation of States, p. 80).
\nTeritorijas statusa izmaiņas pēc prettiesiskas agresijas un prettiesiskas iejaukšanās valsts iekšējās lietās par labu agresorvalstij ir starptautiski prettiesiskas, lai kādu formu un procedūru agresorvalsts būtu izvēlējusies.
\nLīdz ar to iespējams secināt, ka PSRS 1940. gadā veica agresiju pret Latvijas Republiku (un tai sekojošu prettiesisku Latvijas Republikas okupāciju), prettiesiski iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās, kā arī prettiesiski anektēja Latvijas Republiku, ignorējot gan starptautisko tiesību normas, gan fundamentālās Latvijas nacionālo tiesību normas. Līdzīgs viedoklis ir pausts arī jaunākajos vēsturnieku pētījumos [sk.: Feldmanis I. Molotova - Ribentropa pakts un Latvija // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 30. lpp.; Stranga A. PSRS politika Baltijā (1938 - 1940) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 47. lpp.].
\n1, с. 30 - 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 20. lpp. Sk. arī: Feldmanis I.
\nMolotova - Ribentropa pakts un Latvija // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā.
\nOtrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 28. lpp.).
\n30.1. 1944. gada 23. augustā PSRS Augstākās padomes prezidijs pieņēma dekrētu \"Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā\". Līdztekus KPFSR teritorijas daļām šajā apgabalā tika iekļautas Igaunijas PSR un Latvijas PSR teritorijas daļas.
\nNo Latvijas PSR teritorijas Krievijas PFSR Pleskavas apgabalam tika pievienoti Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagasti. Šāds lēmums esot ticis pieņemts, pamatojoties uz vairākkārtējiem šo pagastu iedzīvotāju lūgumiem un Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija lēmumu [sk.: Об образовании Псковской области в составе РСФСР // Сборник законов и указов Президиума Верховного Совета. 1938 - 1975. Том 1.
\nМосква: 1975, c. 93 - 94].
\n30.2. Formāli Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs lūgumu atdalīt Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus izteica 1944. gada 22. augustā.
\nTaču šā Augstākās padomes prezidija lēmuma īstums ir ticis apšaubīts, jo tas nav pienācīgi noformēts un vēstures avotos nav saglabājušās liecības, ka šajā dienā būtu notikusi Augstākās padomes prezidija sēde vai tā locekļu telefoniska aptauja (sk.: Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 22. janvāra rīta un vakara plenārsēžu stenogramma; Pelkaus E. Latvijas robežas un 1920. gada miers // Latvijas Avīze, 2005. gada 15. februāris).
\n1944. gada 7. septembrī Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs aptaujas kārtībā pieņēma dekrētu \"Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai Republikai\". Šajā dekrētā, atsaucoties uz attiecīgo pagastu iedzīvotāju lūgumiem, Augstākās padomes prezidijs nolēma lūgt PSRS Augstākās padomes prezidiju pievienot Latvijas PSR Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus KPFSR (sk. lietas materiālu 7. sējuma 33. lpp.).
\nLatvijas PSR Augstākās padomes trešajā sesijā, kas notika 1944. gada 6. - 7. oktobrī Daugavpilī, tika pieņemts lēmums apstiprināt Augstākās padomes prezidija dekrētus, kas bija pieņemti otrās un trešās sesijas starplaikā, tostarp arī 1944. gada 7. septembra dekrētu (sk. lietas materiālu 7. sējuma 30. - 31. lpp.).
\n30.3. Šie Latvijas PSR un PSRS augstāko padomju prezidiju akti bija par pamatu Abrenes pilsētas un sešu - Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru - pagastu (turpmāk - Abrenes apvidus) pievienošanai KPFSR. Tāpat vērā ņemams ir tas, ka nedz Latvijas PSR, nedz PSRS Augstākā padome neizmantoja tolaik pastāvējušo administratīvi teritoriālo vienību nosaukumus, bet gan Krievijas impērijas administratīvi teritoriālo vienību nosaukumus, ar kādiem šie pagasti, pamatojoties uz Miera līgumu, tika pievienoti Latvijai.
\nIV 31. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā formulēts tautas suverenitātes princips (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogrammu).
\n31.1. Atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas tiesības pašai lemt par savu likteni, tostarp radot patstāvīgu valsti. Līdz ar to viena no nozīmīgākajām Latvijas tautas kā Latvijas valsts suverēnās varas nesējas tiesībām ir tai piešķirtā satversmes vara (sk.: Dišlers K. Konstitūcija un satversmes vara // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921, Nr. 1. - 3., 1. - 10. lpp.).
\nSatversme gan sadala satversmes varu starp Latvijas pilsoņu kopumu un Saeimu, tomēr garantē Latvijas tautas ekskluzīvās tiesības rīkoties ar Satversmes fundamentālajām normām, proti, atcelt konstitūciju vai noteikt jaunu konstitucionālo iekārtu. Savukārt Saeimai Satversmes 76. pantā ir deleģēta tikai Satversmes caurlūkošanas vara, kas atšķiras no Latvijas tautas satversmes varas ar to, ka ir saistīta ar konstitucionālajiem pamatprincipiem. Saeima ir pilnvarota veikt konstitucionālus grozījumus spēkā esošās konstitūcijas ietvaros, bet Saeima kā valsts varas konstitucionālā institūcija nevar būt pilnvarota grozīt konstitucionālās iekārtas pamatus vai atteikties no valsts eksistences, jo par to var lemt tikai tauta kā satversmes varas nesēja. Līdzīgs viedoklis pausts arī konstitucionālo tiesību zinātnē (sk.: Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga:
\nAGB, 1998, 46. - 47. lpp.).
\n31.2. Satversmes 2. pants, piešķirot Latvijas tautai suverēno varu, ņem vērā apstākli, ka iespējami gadījumi, kad Latvijas tautas suverēnās tiesības lemt par konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem un valsts pastāvēšanu var uzurpēt valsts apvērsuma rezultātā atsevišķas personas vai iebrukuma rezultātā - cita valsts (sk.: Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr. 2/3, 52. lpp.).
\nSatversmes 77. pants, paredzot tikai Latvijas pilsoņu kopumam tiesības grozīt Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu, liedz to grozīt citādi kā vien brīvā tautas nobalsošanā. Gadījumā, kad šie principi tikuši grozīti valsts apvērsuma vai citas valsts iebrukuma rezultātā, Latvijas tauta nezaudē tiesības lemt par savas valsts pastāvēšanu un konstitucionālo iekārtu.
\nSatversmes 2. pants Latvijas tautai un ikvienam Latvijas pilsonim ne tikai piešķir tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Visupirms pienākumu neatzīt par spēkā esošiem tādus konstitucionālās iekārtas grozījumus, kas notikuši, neievērojot Satversmē noteikto kārtību. Tāpat ikvienam pilsonim ir pienākums pretoties tiem, kas mēģina antikonstitucionālā ceļā ar spēku graut valsts konstitucionālo kārtību, teritoriālo vienotību vai neatkarību.
\nSatversme liedz antikonstitucionālā veidā likvidēt Latvijas valsts neatkarību vai tajā nodibināto demokrātisko tiesisko valsti. Ja valsts konstitucionālā iekārta tiek grozīta, neievērojot Satversmē noteikto kārtību, Satversmes 2. pants ir viens no tiem Satversmes pantiem, kuri de iure paliek spēkā visu antikonstitucionālo režīmu pastāvēšanas laiku, nodrošinot Latvijas pilsoņu kopuma tiesības brīvi lemt par savu nākotni.
\nLatvijas tautai ir tiesības un pienākums atjaunot Latvijas valsti tādā veidā, kādu pieprasa Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats. Šāds pienākums ir uzlikts arī ikvienam Latvijas tautas loceklim - Latvijas pilsonim, neatkarīgi no tā, vai viņš dzimis pirms vai pēc antikonstitucionāla režīma nodibināšanas.
\n31.3. Satversmes 2. pants ir cieši saistīts ar Satversmes 1. pantu, kas noteic, kādai jābūt Latvijas valstij, kurā Latvijas tauta īsteno savu suverēno varu, proti, Latvijai ir jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai.
\nSatversmes 1. pants, prasot, lai Latvija ir neatkarīga valsts, paredz Latvijas tiesības uz dalību starptautiskajā kopienā. Līdzīgi jau Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā tika izvirzīta prasība par apvienotu, patstāvīgu un neatkarīgu Latviju Tautu Savienībā.
\nLatvija kā maza valsts apzinās savas relatīvās iespējas patstāvīgi atjaunot savu neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, ja tā tiktu likvidēta antikonstitucionālā ceļā, un tādēļ savas neatkarības garantijas saskata taisnīgā starptautiskajā sistēmā. Ikvienas valsts neatkarības garantēšana ir viena no starptautisko tiesību pamatfunkcijām (sk.: Lēbers D. A.
\nMolotova - Ribentropa pakta juridiskās sekas Baltijas valstīs // Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr. 11, 334. lpp.).
\nTādēļ Satversmes 2. pantā Latvijas tautai piešķirtās tiesības atjaunot savu prettiesiski pārtraukto valstiskumu ir cieši saistītas ar starptautisko tiesību regulējumu šajā jomā.
\nKegan Paul, Trench, Truber &Co. Ltd., 1908, p. 80].
\nVarētu pat uzskatīt, ka sākotnēji valsts rašanos un izbeigšanos starptautiskās tiesības neregulēja, akcentējot, ka valsts pastāvēšana ir fakts, ko nav iespējams pamatot juridiski (sk.:
\nDišlers K. Negotiorum gestio publisko tiesību novadā // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1935, Nr.1, 8. - 17. lpp.) Vēlāk tika atzīts, ka valsts suverēno personu starptautiskajās tiesībās nosaka tās attiecības ar citām valstīm un spēja rīkoties savā vārdā. XIX gadsimta juridiskā doma identificēja galvenos valstiskuma elementus, proti, teritoriju, pastāvīgos iedzīvotājus, efektīvu valdību un spēju stāties starptautiskās attiecībās, ko nolūkā attīstīt valstiskuma tiesisko jēdzienu ietvēra 1933.gada Konvencijā par valstu tiesībām un pienākumiem (turpmāk - Montevideo konvencija). Tos atzina par daļu no paražu tiesībām (sk.: Lauterpacht H. Oppenheim's International Law.
\n5th ed. Vol. I London: Longman, Greens, 1937, p. 121). Taču praksē, t.sk. starpkaru periodā, tika atzīts, ka šo principu interpretācija un piemērošana nav izšķiroša, jo ir jāņem vērā papildus apstākļi konkrētos gadījumos, kā arī normas un procedūras vispārējā starptautiskā normatīvā procesa ietvaros.
\nTādējādi princips ex facti ius oritur vairs nebija izšķirošs (sk.: Crawford J. Creation of States, pp. 37 -
\nŠo normu ietekme varēja būt atšķirīga. Dažkārt ex injuria ius non oritur izslēdza valsts esamību tajos gadījumos, kad Montevideo kritēriji gan bija izpildot, bet bija pārkāptas citas būtiskas starptautisko tiesību normas (piemēram, attiecībā uz pašnoteikšanās tiesību neievērošanu, rasu diskrimināciju un prettiesisku spēka lietošanu) (sk.: Crawford J. Creation of States, pp. 131 - 155). Citkārt ex injuria ius non oritur nozīmēja valsts pastāvēšanu vai turpinātu pastāvēšanu arī tajos gadījumos, kad tā nepilnīgi atbilda Montevideo kritērijiem (piemēram, attiecībā uz pašnoteikšanās tiesību izmantošanu vai prettiesisku aneksiju) (sk.: Crawford J.
\nCreation of States, pp. 689 - 699). Tādējādi prasība par valstiskumu un tā atzīšana ir būtiski starptautiskā normatīvā procesa elementi un jautājums ir par noteikumiem un procedūrām attiecībā uz prasību un tās atzīšanu atšķirīgās situācijās (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, pp. 99 -
\n32.1. Valsts identitātes noteikšanā pamatā ir jāņem vērā prasība atzīt, ka prettiesiska valsts vai tās daļas pievienošana citai valstij tiesiskas sekas nerada. Ex injuria ius non oritur uzliek starptautisko tiesību subjektiem par pienākumu neatzīt prettiesiskas situācijas, tostarp arī teritoriju prettiesisko pievienošanu citai valstij, ja šī pievienošana notikusi, pārkāpjot starptautisko un nacionālo tiesību normas, vai notikusi piespiedu kārtā. Minētais princips starptautiskajai kopienai izvirza prasību vismaz reaģēt uz prettiesisko valsts vai tās daļas pievienošanu citai valstij, visupirms jau neatzīstot šādas pārmaiņas par juridiski notikušām (t.s. kolektīvās neatzīšanas pienākums) (sk. D. Žalima viedokli lietas materiālu 10. sējuma 228. lpp.; International Court of Justice Advisory Opinion of 9 July 2004 \"Legal Consequences of the Construction of a Wall in the Occupied Palestinian Territory\", para. 159 // http://www.icj-cij.org/docket/files/131/1671.pdf). Tas nozīmē, ka starptautiskā kopiena atzina: tiesības regulē ne vien valstu kā pastāvošo starptautisko tiesību subjektu savstarpējās attiecības, bet arī to rašanos un izbeigšanos. Jo sevišķi svarīgi tas ir gadījumos, kad valsts vai tās daļa tiek pievienota citai valstij, pārkāpjot starptautisko un nacionālo tiesību normas.
\nSaskaņā ar principu ex injuria ius non oritur valstis vai to daļas var pievienoties citām valstīm tikai brīvprātīgi, ievērojot starptautiskajās un nacionālajās tiesību normās paredzētās procedūras.
\nPrettiesiski notikušu valstu vai to daļu pievienošanu citai valstij starptautiskā kopiena neatzīst par notikušu. Tas nozīmē, ka prettiesiski iznīcinātā valsts de iure turpina pastāvēt un tātad pastāv arī tiesiska iespēja, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, attiecīgo valsti de facto atjaunot. Ja šāda valsts de facto atjaunojas, tā nevis veido jaunu valsti, bet turpina de facto pārtraukto valstiskumu. Tāda ir no spēka vai tā draudu lietošanas aizlieguma izrietošās nepārtrauktības (continuity) doktrīnas būtība starptautiskajās tiesībās.
\n32.2. Valsts nepārtrauktību raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb identitāte starptautiskajās tiesībās. Valsts nepārtrauktībai par pamatu ir ar to saistītās prasības, kas izvirzītas atbilstoši piemērojamām starptautisko tiesību normām vai procedūrām, un šo prasību akceptēšana no starptautiskās kopienas puses situācijās, kad rodas šaubas par valsts identitāti (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, p. 118). Nepārtrauktība ir visupirms juridisks jēdziens, nevis vēsturisks fakts vai patvaļīga izvēle (sk.: Application for Revision of the Judgment of 11 July 1996 in the Case Concerning Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide, Preliminary Objections 2003, para 70 - 71). \"Ja valsts noteiktu laiku saglabā pēc būtības tādu pašu teritoriju un struktūru vai valdības sistēmu, tad šajā periodā tās personība nemainās. Ir nodibināts princips, ka teritorijas iegūšana vai zaudēšana pati par sevi neietekmē valsts nepārtrauktību. Valsts nepārtrauktības prezumpcija ir īpaši stipra, ja valsts konstitucionālā sistēma pirms neatkarības iegūšanas vai zaudēšanas joprojām paliek spēkā\" (Crawford J. Creation of States, p. 672 - 673).
\nGan Latvija attiecībā uz 1940. gada Latviju, gan Krievijas Federācija attiecībā uz PSRS atrodas kontinuitātes pozīcijā. Ja valsts, kuras neatkarība tika prettiesiski pārtraukta, atjauno savu valstiskumu, tā var, pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, atzīt sevi par to pašu valsti, kura tika prettiesiski likvidēta. Šajā gadījumā nepieciešams gan tas, ka pati valsts noteic savu nepārtrauktību un rīkojas atbilstoši šīs doktrīnas prasībām kā starptautiskajās attiecībās, tā arī iekšpolitikā, gan arī starptautiskās kopienas akcepts šādam valsts pašnovērtējumam. Tās pašas valsts nepārtrauktība (nosacīti \"jaunās\" un \"vecās\" valsts sasaiste) izriet no starptautisko tiesību normām vai procedūrām, kas tiek piemērotas konkrētajai faktiskajai situācijai, ņemot vērā netveramo, bet tajā pašā laikā reālo uzskatu par valsts nepārtraukto pastāvēšanu (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, p. 129). Valsti var uzskatīt par \"to pašu\" valsti (un tātad arī \"tās pašas\" tiesību normas, ieskaitot starptautisko līgumtiesību normas, turpina būt spēkā), ja tā turpinās nepārtraukti vai pēc apspiestības tiek atjaunota ar faktiski \"tādām pašām\" konstitutīvām iezīmēm un tās prasība pēc savas valstiskās nepārtrauktības tiek akceptēta (sk.: Crawford J. Creation of States, p. 671).
\nNo valsts tiesiskās identitātes izriet tās tiesības un pienākumi. Var piekrist jau 1924. gadā paustajam viedoklim, ka \"valsts personības fakts sniedz atbildi uz jautājumu [par tās tiesībām un pienākumiem]\" (Higgins P. Hall's International Law. 8th ed. Oxford:
\nClarendon Press, 1924, p. 114). Visupirms ir nepieciešams identificēt valsts tiesisko saistību ar agrākiem valstiskiem veidojumiem, un tikai tad no valstiskuma izrietēs tiesības un pienākumi.
\nNav nepieciešams, lai valsts savu neatkarību atjaunotu tajā pašā teritorijā ar tiem pašiem pilsoņiem un tādu pašu konstitucionālo iekārtu, kāda bija pirms valsts neatkarības prettiesiskās pārtraukšanas de facto.
\nNepieciešams ņemt vērā, ka, laikam ritot, mainās valsts iedzīvotāju kopums, kā arī var mainīties gan teritorija, gan konstitucionālā iekārta. Nepārtrauktības doktrīna akceptē, ka šādas pārmaiņas var būt notikušas arī valstī, kuras neatkarība tiek atjaunota. Proti, valsts, atjaunojot savu neatkarību, ja tas nepieciešams, var mainīt savu konstitucionālo iekārtu un teritoriju, kā arī pilsoņu kopumu. Taču tādā gadījumā šai valstij jārīkojas saskaņā ar nepārtrauktības doktrīnu un attiecīgās pārmaiņas veicamas nevis tabula rasa, bet pamatojoties uz iepriekšējo konstitucionālo regulējumu. Starptautiskās tiesības neprasa restituēt valsts starptautiskās tiesības un saistības, bet gan veikt to izvērtējumu uz a priori spēkā esamības pamata, ad hoc vienojoties par nepieciešamību tās pārtraukt, papildināt vai arī secinot to spēka zudumu rebus sic standibus doktrīnas rezultātā. Citiem vārdiem sakot, izmaiņām ir jānotiek kontinuitātes doktrīnas ietvaros, nevis ārpus tās.
\nŠādu fundamentālo izmaiņu rezultātā svarīgs ir ne tikai valsts pašnovērtējums, bet arī starptautiskās kopienas reakcija; starptautiskajai kopienai ir tiesības neatzīt valsts pozīciju attiecībā uz nepārtrauktību.
\n32.3. Valsts nepārtrauktības doktrīna tieši ietekmē valsts rīcību ne vien starptautiskajās tiesībās, kur tā turpina pildīt līdz de facto neatkarības pārtraukšanai uzņemtās starptautiskās saistības un nepārņem tās valsts starptautiskās saistības, kuras sastāvā iepriekš prettiesiski atradusies, bet arī iekšējās lietās. Citas valsts prettiesiski nodibinātās varas rīcība publiski tiesiskajā sfērā valstij, kura atjaunojusi savu neatkarību, nav saistoša. Valstij, kas atjaunojusi neatkarību, pamatojoties uz nepārtrauktības doktrīnu, ir tiesības patstāvīgi izlemt visus nepieciešamos valsts dzīves jautājumus saskaņā ar tās konstitucionālo iekārtu un tiesību normām. Atsevišķos gadījumos, ņemot vērā personas pamattiesību prasības, tai ir jārespektē prettiesiskās varas rīcības sekas privāttiesībās, piemēram, ģimenes tiesiskajās attiecībās. Robežas valsts rīcībai pēc neatkarības atjaunošanas noteic ne vien pamattiesības, bet arī vispārējie tiesību principi, tostarp taisnīguma princips. \"Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju robežās izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu\" (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu).
\n33.1. Latvija nekad nav atzinusi par tiesisku PSRS rīcību pret Latviju 1940. gadā (sk.: Šilde Ā. Latvijas valsts // Šilde Ā. Trimdinieka raksti.
\n1944 - 1990. Minstere: apgāds Latvija, 1991, 50. - 55. lpp.).
\nLatvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1940. gada 23. jūlijā iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai adresētu memorandu, kurā norādīja, ka turpinās pārstāvēt Latvijas Republikas intereses, un kvalificēja PSRS rīcību Latvijā kā prettiesisku. Citastarp K. Zariņš norādīja, ka Tautas Saeima, pievienojoties PSRS, pārkāpusi Satversmes 1. pantu, kuru iespējams grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā. Tāpat K. Zariņš pauda viedokli, ka lēmumu pievienoties PSRS nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktu, turklāt Tautas Saeimas vēlēšanās Latvijas pilsoņi nevarēja brīvi paust savu gribu. Šo viedokli Latvijas sūtnis pamatoja ar faktiem. K. Zariņš rakstīja: \"Latvijas tauta ir smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību, arī pret Padomju Krievijas karaspēku. Brīvības cīņu gars ir vēl joprojām dzīvs, un ikviens neieinteresēts novērotājs atzītu par neiespējamu to, ka latvieši pēc savas brīvas gribas upurētu viņu smagi izcīnīto un dārgi loloto neatkarību\" (Note of K. Zarins, Latvian Envoy in London, Protesting against the Incorporation of Latvia into U.S.S.R. as being Unconstitutional and Illegal // Latvian - Russian Relations, pp. 209 - 210).
\nArī Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis protestēja pret Latvijas pievienošanu PSRS, kas notikusi, pārkāpjot Satversmes 1., 76. un 77. pantu, ar brutāla spēka (brutal force) palīdzību (sk.: The Latvian Minister in Washington does not Recognize Incorporation of Latvia into the Soviet Union // Latvian - Russian Relations, p. 211). 1940. gada 27. jūlija vēstulē Lielbritānijas Ārlietu ministrijai K. Zariņš norādīja, ka Latvija kļuvusi par nelikumīgas agresijas upuri, PSRS ir pārkāpusi ar Palīdzības paktu uzņemtās saistības, Tautas Saeimas vēlēšanas ir īstenotas piespiedu kārtā, ārvalsts bruņoto spēku klātbūtnē un augstu ārvalsts amatpersonu pārraudzībā, savukārt Tautas Saeimas lēmums par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāls (sk.:
\nLerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests, 257. lpp.).
\nŠie Latvijas sūtņu protesti pauda Latvijas Republikas oficiālo viedokli, jo Latvijas Republikas valdība pārtrauca savu darbību PSRS agresijas un okupācijas rezultātā. Pamatojoties uz šiem sūtņu paziņojumiem, Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs turpināja darbu līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai, neatzīstot Latvijas pievienošanu PSRS un pārstāvot Latvijas Republikas intereses kā šīs valsts iestādes (sk.: Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests, 224. - 286. lpp.). Latvijas pilsoņi trimdā iestājās par nepieciešamību pārtraukt PSRS prettiesisko rīcību un atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.
\n1947. gadā publicētajā rakstā \"Latvijas satversmes 25 godu atcerei\" tās autors raksta: \"Latvijas satvērsme nikod nav atcalta. [..] Myusu dzimtine ir gon bejuse un ir vēļ tagad okupāta, bet ar tū Latvijas vaļsts nimoz nav iznycynōta un turpynoj jūprūjom pastōvēt. [..] Uz satvērsmē paradzātā kōrteibā pījimtū lykumu pamata jūprūjom dorbojās myusu syutnīceiba, konsulati, Sorkonais Krysts un cyti īstōdejumi\" (Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei // Latgola, 1947, Nr. 40, 3. lpp.).
\n1948. gada 13. martā un 3. aprīlī trimdā esošie Latvijas augstākās tiesu instances - Latvijas Senāta senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris Stērste, Augusts Rumpeteris un Maksis Ratermanis sniedza atzinumu, vērtējot Latvijas Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāja bīskapa Jāzepa Rancāna uzdotos jautājumus par to, \"vai 1922. gada Satversme ir spēkā\" un \"kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts varas orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad\". Šim atzinumam vēlāk pievienojās arī senators Mintauts Čakste.
\nSenatoru atzinumā norādīts: \"Tāpat kā nav likuma, kas būtu Latvijas Satversmi anulējis, nav arī līdz šim neviena starptautiska akta (vismaz tāda, ko būtu atzinušas lielās rietumu demokrātijas), ar kuru Latvijas demokrātiskās republikas eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta. Protams, par tādu nav atzīstams PSRS Augstākās padomes 1940. gada 5. augusta lēmums par \"Padomju Latvijas\" iekļaušanu PSRS federācijā jau tāpēc vien, ka tā pamatā ir vienīgi nedemokrātiski un pretkonstitucionāli ievēlētās pseido saeimas lēmums, kam nav tautas nobalsošanā iegūtās sankcijas.
\nKas, beidzot, attiecas uz pašu Latvijas okupāciju no Padomju Savienības, kura sākās 1940. gada 17. jūnijā, tā ir vienīgi kailas varas akts, kas izdarīts, vienpusīgi laužot ar Latvijas valsti noslēgtos līgumus, starp citu, 1920. gada 11. augusta miera līgumu un 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgumu, saskaņā ar kuriem PSRS bija apņēmusies ievērot Latvijas teritorijas neaizskaramību un valsts suverenitāti uz \"mūžīgiem laikiem\". Šāds varas akts, bez starptautiskas sankcijas, nevar izbeigt Latvijas demokrātiskās republikas eksistenci. To apstiprina arī ASV valdība savā 1940. gada 23. jūlija deklarācijā un 1947. gada 28. maija Latvijas sūtnim Vašingtonā izsniegtos apliecinājumos, kuros ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju un uzsver, ka ASV un Latvijas attiecības, kā arī noslēgtos līgumus neietekmē 1940. gadā varu pārņēmušā režīma rīcība Latvijā. Tādā kārtā, kad Latvijas teritorija ir svešas varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai, bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība būtu izbeigta, tās pastāvēšana izteicas tieši viņas tiesiskā struktūrā. Pēdējo, savukārt, noteic un raksturo tās augšminētie pamatlikumi\", proti, Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un Satversme (sk.: Senatoru atzinums // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga:
\nFonds Latvijas Vēsture, 2000, 383. lpp.).
\n33.2. Latvijas pilsoņu cīņa par Latvijas valstiskuma atjaunošanu aizsākās jau drīz pēc Latvijas okupācijas. Šī cīņa par savu valsti, kā arī PSRS režīma rīcība Latvijā atspoguļota Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augustā pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju: \"Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes. PSRS valdība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti.
\nŠīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem.
\nDesmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā turpinājās bruņota pretestība PSRS okupācijai. Pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 000 nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju. Pēc tās apspiešanas, neraugoties uz padomju režīma represijām, pretestība turpinājās citās formās.\"
\nLīdzīgs notikumu vērtējums tika ietverts arī 2005. gada 12. maijā Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu.
\nLatvijas iedzīvotāji nesamierinājās ar padomju varas uzspiešanu. Latvijas teritorijā izveidojās plaša nacionālo partizānu kustība, un vēl vairāk nekā desmit gadus cilvēki ar ieročiem cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. PSRS nacionālo partizānu kustību apspieda ar nežēlīgām represijām (sk.: Šilde Ā. Bez tiesībām un brīvības.
\nLatvijas sovjetizācija 1944 - 1965. Kopenhāgena: Imanta, 1965, 157. - 179. lpp.; Strods H. Resistance in Latvia 1944 - 1991 // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 14. sējums. The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940 - 1991. Second edition. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, pp. 286 - 298).
\nTurpmākajos gados pretestība PSRS režīmam un centieni atjaunot savu valstiskumu arvien vairāk paplašinājās, līdz beidzot pārauga Trešajā atmodā. Šī kustība aptvēra gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus un noslēdzās ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā un Konstitucionālā likuma pieņemšanu 1991. gada 21. augustā.
\nĪstenojot Satversmes 2. pantā paredzētās Latvijas pilsoņu tiesības lemt par valsts neatkarības atjaunošanu un pamatojoties uz starptautiskajās tiesībās atzīto nepārtrauktības doktrīnu, Latvijas PSR Augstākajā padomē ievēlētie 138 deputāti balsoja par Latvijas neatkarību. \"Kaut arī daļa no viņiem agrāk bija bijuši komunistiskās partijas biedri, tomēr tam vairs nebija būtiskas nozīmes. Tagad viņi bija nostājušies zem sarkanbaltsarkanā karoga un bez šaubīšanās balsoja par Latvijas neatkarību. [..] Pieņemot šo Deklarāciju, 1990. gada 4. maijā Latvija politiski pilnīgi izšķīrās par atvadīšanos no Padomju Savienības, tā izšķīrās par 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu\" (Apsītis R.
\nNeatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs, Nr. 16).
\nNeatkarības deklarācija konstatē Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanu, pamatojot Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu. \"Latvijas valsts kontinuitāte [..] ir mugurkauls visam Latvijas konstitucionālo tiesību organismam\" (Endziņš A. Latvijas konstitūcijas apskats, kas rada šaubas un jautājumus // Jurista Vārds, 2005. gada 1. marts, Nr.8). Tieši tāpat uz Latvijas valsts nepārtrauktību ir balstīta visa modernās Latvijas valsts konstrukcija (sk.: Ziemele I. Piezīmes pie sagatavotā lēmuma projekta // Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5).
\nAtjaunotā Latvijas Republika sevi identificē ar pirmskara Latviju. Savu nostādni Latvijas valsts konstitucionālās institūcijas pamato ar to, ka pēc 1940. gada notikumiem Latvija kā starptautisko tiesību subjekts nebija zaudējusi šo savu statusu. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija turpina savu valstiskumu (integratio ad integrum) (sk.: Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā, 30. lpp.).
\n34.1. Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku pirmās aizsāka ASV. Samners Velss, ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs, 1940. gada 23. jūlija paziņojumā par triju Baltijas valstu okupācijas jautājumu precīzi definēja amerikāņu pozīciju attiecībā uz padomju okupāciju Baltijā, stingros formulējumos nosodot PSRS aplinkus ceļus un metodes Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā, kas tobrīd strauji tuvojās nobeigumam (sk.:
\nStatement of Undersecretary of State, the Hon. Sumner Welles // Latvian - Russian Relations, p. 209). Šis svarīgais dokuments radīja precedentu daudziem citiem paziņojumiem un deklarācijām, kurus turpmākajos gados jautājumā par padomju aneksijas Baltijas valstīs tiesiskumu sniedza ASV, vairākums pasaules valstu un vairākas starptautiskās organizācijas (ieskaitot Eiropas Padomi un Eiropas Parlamentu). Baltijas valstu prettiesisko pievienošanu PSRS līdz ar ASV un Lielbritāniju neatzina VFR, Francija, Itālija, Kanāda, Japāna un citas vairāk nekā 50 pasaules valstis (sk.: Hough III W. J. H. The Annexation of the Baltic States, pp. 391 - 446; Zunda A.
\nBaltijas jautājums 20. gadsimta 60. gadu starptautiskajās attiecībās // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 20. sējums. Latvija un Austrumeiropa 20. gadsimta 60. - 80. gados. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 17. - 29. lpp.; Zunda A. Baltijas jautājums un Rietumvalstis: 40. gadu otrā puse - 50. gadu sākums // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.
\nASV deklarācijai bija ļoti liela nozīme Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centienos atgūt brīvību un neatkarību, kā arī starptautisko tiesību attīstībā attiecībā uz teritoriālu pārmaiņu neatzīšanu, ja tās nav notikušas saskaņā ar iedzīvotāju brīvi izteiktu gribu. ASV attiecināja Stimsona doktrīnas principus arī uz Baltijas valstīm un iekarojumu neatzīšanas doktrīnu - uz PSRS teritoriālajiem ieguvumiem, tāpat kā to iepriekš bija attiecinājušas uz Japānas, Vācijas un Itālijas iekarojumiem. Šāda ASV prakse tikai nostiprināja nelikumīgas rīcības neatzīšanas principa vietu starptautiskajās tiesībās, un tas bija ļoti nepieciešams Baltijas valstu pārstāvjiem. Šī deklarācija vairākus gadu desmitus noteica ASV politiku Baltijas valstu jautājumā un līdz ar to nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības turpināšanu ASV. Kopš 1940. gada 23. jūlija deklarācijas pieņemšanas ASV neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ne de iure, ne de facto.
\n1940. gada 9. augustā Lielbritānija formalizēja Baltijas diplomātu oficiālu atzīšanu arī turpmāk. 1940. gada 5. septembrī premjerministrs Vinstons Čērčils parlamenta sēdē oficiāli paziņoja, ka Lielbritānija neatzīs nekādas kara laikā notikušās teritoriālās pārmaiņas Eiropā un jautājums par to likumīgumu jāizlemj starptautiskas vienošanās ceļā. Lielbritānijas valdība nolēma līdz pēckara Miera konferencei neatzīt nekādas kara laikā notikušas teritoriālas pārmaiņas, kas nav veiktas ar pašu iedzīvotāju brīvu piekrišanu un gribu.
\nEiropas Padomes Parlamentārā asambleja 1960. gada 29. septembra rezolūcijā Nr. 189 (1960) par situāciju Baltijas valstīs divdesmitajā gadadienā pēc to piespiedu inkorporācijas Padomju Savienībā konstatēja: \"lielākā daļa brīvās pasaules valdību joprojām de iure atzīst Baltijas valstu neatkarīgu pastāvēšanu.\" Savukārt Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā par Baltijas valstīm norādīts: \"Lielākā daļa Eiropas valstu un ASV, Kanāda, Apvienotā Karaliste, Austrālija un Vatikāns joprojām turas pie Baltijas valstu koncepcijas\" (sk.: Hough III W. J.
\nH. The Annexation of the Baltic States, pp. 438 -
\nLīdz ar to pamatoti var secināt, ka starptautiskā kopiena neatzina Latvijas okupāciju un aneksiju, kā arī apstiprināja Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu. Šī pozīcija tika pausta gan valstu, gan starptautisko organizāciju praksē, gan attiecībā uz divpusējiem un daudzpusējiem līgumiem, gan sakarā ar finansiālām un cilvēktiesību saistībām (sk.: Ziemele I. State Continuity and Nationality, pp. 31 - 36, 63 - 94).
\nBaltijas valstu nepārtrauktību apstiprina arī starptautisko tiesību zinātnieki: \"Lai gan ne bez sākotnējas neskaidrības, valstu prakse laikā pēc 1930. gada ir apstiprinājusi tēzi, ka valsts teritorijas aneksija prettiesiska spēka lietošanas rezultātā neiznīcina šo valsti. [..] Tēze, ka prettiesiskā aneksija nav iemesls valsts izzušanai, ir pastiprināta, piekrītot, ka Igaunija, Latvija un Lietuva (kādas tās 1991. gadā tika uzņemtas Apvienotajās Nācijās) ir tās pašas valstis, ko PSRS anektēja 1940. gadā. [..] citas valstis vispārīgi piekrita pieņemt Baltijas valstu pašnovērtējumu, ka tās ir 1940.gada valstu turpinātājas\" (Crawford J. Creation of States, pp. 689 - 690).
\n34.2. Pēc 1990. gada, Baltijas valstīm atgūstot neatkarību, vairums valstu, kas nekad nebija atzinušas to inkorporāciju PSRS sastāvā, paziņoja par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Atzīstot Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu de facto, uz to prettiesiskās aneksijas neatzīšanu atsaucās Īslande, Beļģija, Kanāda, Austrālija, Itālija un ASV. Savukārt Igaunija, Somija, Ungārija, Rumānija, Čīle, Čehoslovākija un Nīderlande atzīšanas rakstos atsaucās uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī Eiropas Kopienas savā un dalībvalstu vārdā sveica Baltijas valstis ar 1940. gadā zaudētās neatkarības un suverenitātes atjaunošanu.
\nNozīmīgākās starptautiskās organizācijas atzina Baltijas valstu nepārtrauktību (sk.:
\nLēbers D. A. Molotova - Ribentropa pakta sekas mūsdienās: starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1. sējums. Latvija Otrajā pasaules karā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 69. - 70. lpp.). Baltijas valstu uzņemšana ANO notika saskaņā ar ANO Statūtos paredzēto procedūru (sk.: ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 17. septembra rezolūciju Nr. A/RES/46/5 par Latvijas Republikas uzņemšanu ANO // http://www.un.org/Depts/dhl/res/resa46.htm). Kad jautājums tika skatīts Drošības padomē, tās prezidents atsaucās uz Baltijas valstu atgūto neatkarību (sk.: Ziemele I. State Continuity, Human Rights and Nationality in the Baltic States // The Baltic States at Historical Crossroads. 2nd edition. Rīga: Latvian Academy of Sciences, 2001, p. 231). ANO vairākās rezolūcijās konstatēja, ka Krievijas Federācijas karaspēks Baltijas valstīs pēc PSRS sabrukuma atrodas nelikumīgi (sk.
\nANO Ģenerālās asamblejas 1992. gada 25. novembra rezolūciju A/RES/47/21 // http://www.un.org/documents/ga/res/47/a47r021.htm un 1993. gada 15. no-vembra rezolūciju A/RES/48/18 // http://www.un.org/documents/ga/res/48/a48r018.htm).
\nEiropas Padome, izskatot Baltijas valstu lūgumus par uzņemšanu organizācijā, apstiprināja, ka tās ir pilnībā atjaunojušas savu neatkarību [sk.: Parliamentary Assembly Opinion No. 183(1995) on the application by Latvia for membership of the Council of Europe // http://assembly.coe.int/Documents/AdoptedText/TA95/Eopi183.htm].
\nStarptautiskā sabiedrība atbalstīja Baltijas valstu prasību pēc to valstiskās nepārtrauktības, kas izrietēja no šo valstu okupācijas un aneksijas neatzīšanas.
\n34.3. Ārvalstis pārliecību par Latvijas nepārtrauktību atkārtoti pauda, reaģējot uz Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paziņojumu, kurā tika skaidrots Latvijas viedoklis par Otrā pasaules kara notikumiem.
\nV. Vīķe-Freiberga savā runā Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu norādījusi: \"Eiropas un pasaules līderi savās atbildēs runā par padomju okupāciju un atgūto neatkarību. Tie ir:
\nVācijas prezidents, Francijas prezidents, ASV prezidents, Austrijas prezidents, Portugāles prezidents, Čehijas prezidents, Ungārijas prezidents, Igaunijas prezidents, Lielbritānijas premjerministrs, Kanādas premjerministrs, Dānijas premjerministrs, Nīderlandes premjerministrs, Īrijas premjerministrs, Norvēģijas premjerministrs, Īslandes premjerministrs, Zviedrijas premjerministrs, Beļģijas premjerministrs, Horvātijas prezidents, Japānas premjerministrs.
\nArī Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā tā sauktajā Ždanokas lietā atsaucas uz Latvijas piespiedu pievienošanu PSRS kā neapšaubāmu vēsturisku faktu.
\nŠie līderi tātad nepārprotami pauž savas valsts oficiālo uzskatu, ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā bijusi pretlikumīga un ka tagadējā Latvijas Republika ir atjaunota, nevis jauna valsts. Vairāk nekā 30 valstis 1991. gadā paziņoja, ka atzīst Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mums nevienam nav jāpierāda, ka neesam jauna valsts\" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma).
\nV. Vīķe-Freiberga arī pamatoti norādīja, ka Latvijas valsts nepārtrauktība nav atkarīga no Krievijas Federācijas gribas to atzīt vai neatzīt (sk.
\nLatvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogrammu). Starptautiskās tiesības neprasa, lai valsts nepārtrauktības atzīšanai vienprātīgi piekristu pilnīgi visas pārējās valstis. Ņemot vērā prettiesiskās aneksijas neatzīšanas faktisko kontekstu, gandrīz vienmēr vismaz viena valsts uzskatīs situāciju par tiesisku, un būtu absurdi piešķirt šai vai šīm absolūtā mazākumā esošajām valstīm veto tiesības. Valsts nepārtrauktības prasības akcepts ir konstatējams, vērtējot starptautiskās sabiedrības reakciju kopumā. Izvērtējot valstu praksi 1940. - 1990. gadā, ir iespējams identificēt atsevišķus pretējus vai pretrunīgus valstu viedokļus, tomēr šos izņēmumus nepieciešams skatīt plašākajā tiesiskajā kontekstā. Prettiesisko situāciju kolektīvās neatzīšanas pienākuma apjoms un saturs ir bijis neviennozīmīgs arī vēlākajos gadījumos, kad tas tika izvērtēts ANO ietvaros un Starptautiskajā tiesā (sk.: Crawford J. Creation of States, pp. 162 - 173). Attiecībā uz Latviju un citām Baltijas valstīm pienākums neatzīt prettiesisko situāciju izrietēja pamatā no starptautisko paražu tiesībām un netika konkretizēts starptautisko organizāciju ietvaros, tādēļ šā pienākuma precīzais apjoms, saturs un izpildes veids de facto palika atsevišķo valstu ziņā. Ņemot vērā decentralizēto kolektīvās neatzīšanas modeli, absolūtā vairākuma valstu, starptautisko organizāciju un tiesu prakse piecdesmit gadu laikā konsekventi ir ieturēta neatzīšanas pozīcijā, tiesiski būtiskajos brīžos apliecinot prettiesiskās aneksijas neatzīšanu un Latvijas valstiskuma turpināšanos, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi arī tiesas sprieduma formā.
\nV 35. Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīna rada Latvijas valstij pienākumu risināt virkni jautājumu, kas izriet no šīs doktrīnas.
\nViens no tiem ir Latvijas valsts teritorijas un robežu jautājums (sk.: Lēbers D. A.
\nLatvijas valsts bojāeja 1940. gadā, 30. lpp.).
\nSevišķi nozīmīgs šis jautājums ir saistībā ar Latvijas un Krievijas valsts robežu, jo 1944. gadā notikusī Abrenes apvidus pievienošana Krievijai no valsts nepārtrauktības doktrīnas viedokļa ir prettiesiska (sk.: Lēbers D. A.
\nKrievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā // Jurista Vārds, 2005. gada 24. maijs, Nr. 19).
\nNo starptautisko tiesību viedokļa Abrenes apvidus situācija ir identiska Latvijas Republikas situācijai un atbilstoši nepārtrauktības doktrīnai ir nepieciešams realizēt restitutio ad integrum 1940. gada Latvijas Republikas tiesiskajās robežās.
\n35.1. Neatkarības deklarācija Abrenes apvidus jautājumu atstāja juridiski atklātu, jo tās pieņemšanas laikā šis jautājums netika aktualizēts (sk.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 456. lpp.).
\nTurpretī politikas plānošanas līmenī Augstākā padome meklēja šā jautājuma risinājumu. Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas 1990. gada 4. aprīļa sēdē izskatītā \"Platforma sarunām par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu\" paredzēja: \"LR un PSRS attiecību pamatā ir jāliek LR un KPFSR 1920. gada 11. augusta Miera līgums. LR atjaunojama 1940. g. robežās (ieskaitot Abrenes apriņķi)\" (4. maijs, 399. lpp.).
\nLatvijas Republikas Ministru padomes lēmumā \"Par pasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu Latvijas Republikas sauszemes robežu\" tika noteikts, ka \"līdz laikam, kamēr sarunās ar PSRS un KPFSR tiks izskatīts un izlemts jautājums par Abrenes un tās apkārtnes atkalpievienošanu Latvijas Republikai, šai vietā nospraust pašreizējās robežas\" (Ministru padomes lēmums Nr. 108 // Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990, Nr. 43).
\nLikums \"Par Latvijas Republikas robežu\" paredzēja, ka \"Latvijas Republikas valsts robežu nosaka Latvijas Republikas līdz 1940. gada 16. jūnijam noslēgtie un ratificētie starpvalstu līgumi un vēlāk ar kaimiņvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi par robežu atjaunošanu\" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, Nr. 9).
\nAbrenes apvidus jautājumam speciāli veltītajā lēmumā Augstākā padome atzina par antikonstitucionāliem Latvijas PSR un PSRS pieņemtos aktus, ar kuriem Abrenes apvidus tika nodots Krievijas PFSR, un uzdeva \"Latvijas Republikas delegācijai starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju risināt Abrenes jautājumu, ietverot tajā arī Abrenes pilsētā un sešos Abrenes apriņķa pagastos esošajam Latvijas valsts un Latvijas Republikas pilsoņu īpašumam nodarītā kaitējuma apjoma noteikšanas un šā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību\" (Augstākās padomes lēmums \"Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu\" // Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, Nr. 6/7).
\nLatvijas Republika, uzsākot sarunas ar Krievijas Federāciju, izvirzīja prasību par 1940. gada 16. jūnija valsts robežas atjaunošanu starp abām valstīm (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 135. lpp.). Latvijas Republika pat sagatavoja līguma projektu par valsts robežas atjaunošanu starp Latviju un Krieviju (sk. lietas materiālu 10. sējuma 150. - 152. lpp.). Taču Krievijas Federācija atteicās atjaunot 1940. gada 16. jūnijā pastāvējušo valsts robežu, uzskatot, ka Abrenes apvidus Krievijai ir pievienots likumīgi.
\n35.2. Latvijas Republikas Ministru kabinets, ņemot vērā Krievijas Federācijas nepiekāpību un nepārtraukti cenzdamies panākt līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu noslēgšanu, 1996. gada 17. decembra sēdē grozīja sarunu vešanas mandātu.
\nDelegācija sarunām ar Krievijas Federāciju tika pilnvarota vest sarunas, izstrādāt un saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju. Delegācijai Ministru kabinets atļāva gadījumā, ja tas nav iespējams, neietvert līguma tekstā atsauci uz Miera līgumu, uzdodot tomēr nepieļaut līguma tekstā atsauces uz jebkādiem citiem, tieši ar robežas delimitāciju nesaistītiem jautājumiem (sk. lietas materiālu 10. sējuma 161. - 163. lpp.).
\nMinistru kabinets, komentējot šo delegācijai doto mandātu, norāda, ka ar jēdzienu \"tehnisks līgums\" esot jāsaprot līgums, kurā netiek regulēti starpvalstu attiecību politiskie jautājumi vai citi jautājumi, kuri nav tieši saistīti ar starpvalstu robežas noteikšanu (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 136. lpp.).
\nŠāda mandāta ietvaros Robežlīgums tika sagatavots un 1997. gada 7. augustā parafēts.
\n35.3. Robežlīgums noteic Latvijas un Krievijas valsts robežu, ņemot vērā faktiski pastāvošo robežu, kas ir bijusī Latvijas PSR un Krievijas PFSR administratīvā robeža, un atstājot Abrenes apvidu Krievijas Federācijai.
\nMinistru kabinets pilnīgi pamatoti norāda, ka ar Robežlīgumu tiek noteikta pastāvīga robeža.
\nRobežlīgumā nav ietvertas normas, kas ļautu šo robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu robežu (sk.
\nMinistru kabineta papildu paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma 140. lpp.). Arī Krievijas Federācija šo Robežlīgumu traktē kā tādu, kas noteic pastāvīgu robežu starp abām valstīm (sk.: Стенограмма 209-го заседания от 19 сентября 2007 г. Совета Федерации Российской Федерации).
\nLīdz ar to Latvijas Republika Robežlīgumā atsakās no savām de iure tiesībām uz Abrenes apvidus teritoriju un ar Robežlīgumu nodod to Krievijai.
\nStarptautiskajās tiesībās teritoriālās izmaiņas varot notikt ne vien slēdzot rakstveida starptautiskos līgumus, bet arī citā veidā, piemēram, ar mutvārdu vienošanos, ilglaicīgu valstu praksi vai valstu vienpusējiem paziņojumiem. Ministru kabinets uzskata, ka Latvijas Republika ir nodevusi tiesības uz Abrenes apvidu no 1995. gada līdz 2005. gadam, Latvijas amatpersonām vienpusējos paziņojumos konsekventi atsakoties no teritoriālajām pretenzijām pret Krievijas Federāciju sakarā ar Abrenes apvidu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 102. - 112. lpp.).
\nŠādam Ministru kabineta viedoklim nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.
\n36.1. Latvijas valsts teritorija ir grozāma Satversmē noteiktajā kārtībā. To atzīst arī Ministru kabinets (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 95. - 100. lpp.).
\nSatversmes 68. panta pirmā daļa paredz: \"Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.\"
\nŠī Satversmes norma konkretizēta likumā \"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem\". Tā 7. pants kā vienu no tiem starptautisko līgumu veidiem, kuri apstiprināmi Saeimā, min līgumus par Latvijas Republikas robežām.
\nLikuma \"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem\" 7. panta mērķis ir \"apkopot pēc līgumu priekšmetiem tos līgumus, kuri tādā vai citādā veidā saistās ar nacionālajām interesēm vai valstij īpaši svarīgiem jautājumiem. Tajā pašā laikā no starptautisko tiesību viedokļa šie ir tādi līgumi, kas starptautiskajā praksē parasti tiek slēgti vispārējā, starpvalstu līgumu formā [..] visi šie līgumi attiecas uz valsts pastāvēšanai un Latvijas suverenitātei svarīgiem jautājumiem, piemēram, robežu jeb teritorijas jautājums [..] Šādi jautājumi tiek izlemti tikai valsts vārdā, tādēļ arī Saeimas līdzdalība ir nenoliedzama, un tas tiek noteikts nākamajā
\nLīdz ar to ir pamats secināt, ka Latvijas nacionālās tiesības liedz valsts augstākajām amatpersonām ar vienpusējiem paziņojumiem atteikties no kādas Latvijas teritorijas daļas. Tas darāms tikai ar rakstveida starptautiskajiem līgumiem, kas apstiprināmi Satversmē noteiktajā kārtībā.
\nSatversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta paskaidrojumos izteiktajam viedoklim, ka starptautisko tiesību izpratnē ir iespējams atteikties no teritorijas pat tad, ja šī atteikšanās būtu pretrunā ar nacionālo tiesību formālajām prasībām. Tomēr konkrētajā gadījumā fundamentāla konstitucionālā norma nepārprotami prasa risināt valsts robežas jautājumus ar noteiktām metodēm. Mutatis mutandis piemērojot 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 46. pantā paredzēto normu, Satversmes tiesa neizslēdz iespēju, ka Satversmē iekļautā prasība risināt robežjautājumus ar starptautiskiem līgumiem dotu pamatu apšaubīt tādu paziņojumu spēkā esamību, kuri šai normai neatbilstu (sk.: ILC 2006 Guiding Principles Applicable to Unilateral Declarations of States Capable of Creating Legal Obligations, with Commentaries Thereto // Yearbook of the International Law Commission, 2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_9_2006.pdf, pp. 372
\n36.2. Izvērtējot Ministru kabineta citētos Latvijas valsts augstāko amatpersonu paziņojumus, var secināt, ka tie nav pietiekami skaidri, lai nepārprotami varētu izsecināt šo paziņojumu mērķi un tiesiskās sekas - atteikšanos no de iure tiesībām uz Abrenes apvidu.
\nPamatā tie ir deklaratīva rakstura paziņojumi par to, ka Latvija ir gatava parakstīt Robežlīgumu ar Krievijas Federāciju un ka tai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju.
\nMinistru kabineta citētos valsts amatpersonu paziņojumus iespējams interpretēt dažādos veidos, taču neviens no tiem nav tāds, kas sasniegtu standartu, kāds nepieciešams, lai fiksētu tiešu atteikšanos no tiesībām.
\nValsts prezidentu, Ministru prezidentu un ārlietu ministru paziņojumi drīzāk norāda uz Latvijas gatavību ratificēt Robežlīgumu nekā vienpusēju atteikšanos no Abrenes apvidus. No gatavības uzņemties starptautiskas saistības per se neizriet atteikšanās no tiesībām uz kādu objektu, ko šīs saistības regulē. Paziņojumi, uz kuriem norāda Ministru kabinets, faktiski apstiprina tieši pretējo pozīciju. Tie apliecina Latvijas izpratni par nepieciešamību drīzāk ratificēt Robežlīgumu, lai atrisinātu tiesisko strīdu par Abrenes apvidu. Ja Abrenes apvidus tiesiskais statuss būtu bijis atrisināts, Latvijai nevajadzētu to minēt kā vienu no iespējamiem šķēršļiem Latvijas dalībai Eiropas Savienībā un NATO.
\n36.3. Vērtējot šos paziņojumus, jāņem vērā, ka Ministru kabinets savā atbildes rakstā nav norādījis dažus fundamentālus 2005. gada paziņojumus, kas būtiski maina Ministru kabineta konstruēto šķietami vienprātīgo augstāko amatpersonu paziņojumu virkni.
\n2005. gada 26. aprīļa deklarācijas \"Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu\" otrajā paragrāfā paziņots, ka ar Robežlīguma 1. pantā noteikto Latvija saprot de facto robežlīniju. Savukārt šīs deklarācijas trešajā paragrāfā tika deklarēts, ka Robežlīgums neietekmē Latvijas okupācijas seku novēršanu un no Miera līguma izrietošās tiesības. Abrenes apvidus valstiskās piederības jautājums ir cieši saistīts kā ar okupācijas seku novēršanu, tā arī ar Miera līgumā garantētajām Latvijas tiesībām uz šo teritoriju.
\nKomentējot šo deklarāciju, ārlietu ministrs A. Pabriks rakstīja: \"Deklarācija ir vienpusējs politisks dokuments ar konstitucionālām implikācijām, proti, tas ļauj Latvijas valstij noslēgt robežlīgumu ar Krieviju, konstatējot dabā esošo, reālo robežu starp mūsu valstīm, vienlaikus paturot spēkā savu izpratni par to, ka a) Latvija ir bijusi okupēta un b) ka Abrenes nonākšana Krievijas teritorijā ir okupācijas sekas un 1920. gada Miera līguma pārkāpums [..] Šī deklarācija nozīmē, ka Latvija vienpusēji rezervē tiesības runāt par okupācijas sekām, kad Krievija pati to vēlēsies\" (Pabriks A. Robežlīgums nedrīkst būt \"beigta ēzeļa ausis\" // Diena, 2005. gada 28. maijs).
\nNevar uzskatīt, ka Latvija ar vienpusējiem paziņojumiem ir zaudējusi savas de iure tiesības uz Abrenes apvidu.
\n36.4. Latvijas Republika nav vienpusēji atteikusies no savām tiesībām uz Abrenes apvidu.
\nArī Krievijas Federācija šīs tiesības nav tiesiski ieguvusi, lai gan Abrenes apvidus de facto atrodas Krievijas kontrolē.
\nPSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto, proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību trūkums. Tomēr Latvija var principā atteikties no tiesībām uz Abrenes apvidu par labu prettiesiskā anektora turpinātājvalstij.
\nTaču tiesības uz Abrenes apvidu var nodot tikai ar Robežlīgumu.
\nTas nozīmē, ka, stājoties spēkā Robežlīgumam, Latvija zaudē, bet Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu.
\nStarptautisko tiesību izpratnē Robežlīgums būtu uzskatāms par teritorijas nodošanas līgumu (a treaty of cession), ar ko viena valsts nodod noteiktu teritoriju citai valstij (sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law, p. 128). Apstāklis, ka otrā valsts jau faktiski valda attiecīgajā teritorijā un pirmā valsts šo valdīšanu neapstrīd, nav šķērslis cesijai [sk.: Affaire des réparations allemandes selon l'article 260 du Traité de Versailles (Allemagne contre Commission des Réparations) (3 September 1924) // Reports of International Arbitral Awards, Volume 1, pp. 429, 443 - 444, http://untreaty.un.org/cod/riaa/cases/vol_I/429-528.pdf; Jennings R.Y. The Acquisition of Territory in International Law.
\nManchester: Manchester University Press, 1963, p. 14].
\nSatversmes tiesas kompetences robežas noteic Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk.
\nSatversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada 10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102 10. punktu). Satversmes tiesa nav tiesīga vērtēt Abrenes apvidus nodošanas Krievijas Federācijai politisko lietderību un šīs lietas ietvaros to arī nevērtēs. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai Abrenes apvidus nodošanas procesā ir ievērotas Latvijas konstitucionālo normu prasības.
\nLīdz ar to Satversmes tiesai šīs lietas ietvaros jāvērtē, vai Abrenes apvidus nodošana de iure Krievijas Federācijai atbilst Satversmes un Neatkarības deklarācijas normām.
\nVI 37. Satversmes 3. pants noteic: \"Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.\"
\nSatversmes 3. pants kā Latvijas vēsturiski etnogrāfiskos apgabalus, kas sastāda Latvijas valsts teritoriju, min Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali. Līdz šā panta pieņemšanai tika prasīta Vidzemes, Latgales un Kurzemes apvienošana vienā valstī, ar jēdzienu \"Kurzeme\" apzīmējot tālaika Kurzemes guberņas teritoriju, kura sastāvēja no Kurzemes un Zemgales vēsturiski etnogrāfiskā apgabala.
\nPieteikuma iesniedzējs un Ministru kabinets, pamatojoties uz dažādiem avotiem un izmantojot atšķirīgas tiesību normu interpretācijas metodes, nonāk pie pretējiem secinājumiem par Satversmes 3. panta saturu.
\nSatversmes tiesa savā iepriekšējā praksē Satversmes 3. pantu nav interpretējusi. Šīs lietas ietvaros ir jāapzina avoti, kas varētu pārliecinoši noskaidrot Satversmes 3. panta saturu, un jāpārbauda lietas dalībnieku izteikto argumentu pareizība.
\nVar piekrist Pieteikuma iesniedzējam, kas uzsvēris: lai kādu no Satversmes 3. panta iztulkojumiem atzītu par pareizu, ir nepieciešams, lai tas būtu loģisks, iekšēji saskanīgs un pamatots ar vēsturiskiem faktiem (sk. lietas materiālu 1. sējuma 5. lpp.).
\nLatgales teritorija Krievijas impērijai tika pievienota 1772. gadā Polijas valsts sadalīšanas gaitā. Savukārt Kurzemes guberņa izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, kuru Krievija iekļāva impērijas sastāvā 1795. gadā.
\nPrasība pēc visu latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas vienā teritoriālā vienībā vēsturiski radās agrāk nekā nacionālas valsts ideja.
\n38.1. 1905. gada revolūcijas laikā vairākumam latviešu sabiedrisko darbinieku nacionālas valsts ideja vēl nebija aktuāla. Tomēr arī šajā laikā atsevišķi sabiedriskie darbinieki formulēja ideju par nepieciešamību veidot savu patstāvīgu valsti. Piemēram, M. Valters jau 1903. gadā publiski izteica viedokli, ka Krievijai jāsadalās zemes organizācijās, kuras būtu veidotas pēc tīra demokrātisma principiem un kurām piederētu pilnīgas pašorganizācijas un pašrīcības tiesības. Tieši Latvijas neatkarībā no Krievijas M. Valters saskatīja latviešu tautas saglabāšanās iespējas (sk.: Šilde Ā. Miķelis Valters kā tiesībnieks un valstsvīrs // Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944 - 1990. Minstere: apgāds Latvija, 1991, 270. - 271. lpp.).
\nTaču Latvijas Sociāldemokrātu savienības I kongresā 1905. gada beigās tika spriests tikai par latviešu apdzīvotās teritorijas apvienošanu vienā pašvaldības apgabalā. Šā kongresa rezolūcijā tika secināts: \"Visas latviešu apdzīvotās zemes, Kurzeme, Vidzeme un Inflantija (t.i. Latgale) apvienojas vienā pašvaldības apgabalā Latvijā\" (Apine I. 1905. - 1907. gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti.
\nRīga: Zelta grauds, 2005, 33. lpp.).
\nKrievijas II Valsts domes deputāts Dr. Andrievs Priedkalns 1912. gada 12. martā Valsts domē iesniedza likumprojektu par Baltijas zemsti. Tas bija radikāls Latvijas pašvaldības (autonomijas) projekts, kas paredzēja vienotas Latvijas, ieskaitot Latgali, izveidošanu (sk.: Apine I. 1905. - 1907. gada revolūcija Latvijā, 48. lpp.).
\nNākamajā gadā izdotajā M. Skujenieka darbā \"Nacionālais jautājums Latvijā\" tā autors prasīja no visiem latviešu apdzīvotajiem apgabaliem - Kurzemes, Vidzemes un Latgales - izveidot vienu pārvaldes apgabalu - Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas nacionālās kultūras attīstības iespējas (sk.: Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi. Rīga: Memento Latvija, 1993, 11. lpp.).
\nArī latviešu apdzīvotajos Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos šajā laikā rodas prasība pēc Latgales pievienošanas pārējām latviešu apdzīvotajām guberņām. Francis Trasuns 1916. gadā rakstīja: \"Mēs visi - kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši - esam tikai viena, nedalāma tauta [..] apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā\" (Par latviešu apvienošanu tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā // Trasuns F. Dzīve un darbi. I sējums. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 120. lpp.). Cits latgaliešu politiķis Francis Kemps pēcāk rakstīja par tālaika diskusijām: \"Latgalieši toreiz taču nav bijuši kāda maziņa tautiņa kaut kur tumšajā Krievijas kaktā, viena pati bez radiem un draugiem. Latgalieši taču bija lielas latviešu tautas cilts un atvase, kurai bija pat sava valsts ar karali! [..] Nepilnu desmit gadu laikā latgalieši bija nākuši pie apziņas, ka viņi ir latviešu tautas dzīvā daļa un ka labāka nākotne sasniedzama, tikai kopīgi strādājot un draudzīgi roku sniedzot pāri bezdibenim, ko gadu simteņi ir radījuši starp tautas daļām\" (Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133. - 146. lpp.).
\nPrasība pēc visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu apvienošanas vienā veselumā tika izteikta ne tikai politiskās deklarācijās un pastāvošās iekārtas pārveidošanas projektos, bet arī latviešu kultūrā, piemēram, dzejnieka Raiņa 1916. gada poēmā \"Daugava\" (sk.: Rainis. Daugava. Rīga: Zvaigzne ABC, 59. lpp.).
\n38.2. Krievijas impērija nevēlējās politiski risināt jautājumu par latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu vienā administratīvajā vienībā. Pirmā pasaules kara rezultātā impērijai kļūstot vājākai, latviešu prasība pēc tautas vienotības tikai nostiprinājās. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kad Petrogradā tika gāzta cara valdība, latviešu politiķi un inteliģence sāka latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu politisku apvienošanu, vēl neizvirzot neatkarības prasību.
\n1917. gada 18. februārī tika publicēti \"Latvijas vienības pamata principi\". Cita-starp tie paredzēja, ka Latvijā ietilpst visi latviešu apdzīvotie apgabali, t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale (Latvijas vienības pamata principi // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 18. februāris, Nr. 14).
\n1917. gada 4. martā Rīgā sanāca četrdesmit astoņu dažādu latviešu organizāciju pārstāvji, kas nodibināja Rīgas sabiedrisko organizāciju padomi. Šī sapulce pieņēma arī rezolūciju autonomijas jautājumā, kurā ietvēra prasību, ka \"Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei\" (Rīgas Sabiedrisko Organizāciju rezolūcijas // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 15. marts, Nr. 21).
\n1917. gada 25. un 26. martā Valmierā sanāca Vidzemes zemes sapulce, kurā piedalījās ap 440 delegātu no pilsētām, pagastiem, draudzēm un lielākām biedrībām (sk.: Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju, 34. lpp.). Šī zemes sapulce jautājumā par Latvijas autonomiju noteica: \"Latvijai (Vidzemei, Kurzemei un Latgalei) jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām\" (Zemes sapulce Valmierā // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 22. marts, Nr. 23). Savukārt 1917. gada 25. - 26. aprīlī Tērbatā sanāca Kurzemes zemes sapulce, uz kuru savus delegātus bija sūtījuši Kurzemes bēgļi. Arī šī sapulce pieņēma lēmumu par Latvijas autonomiju: \"Latvija (Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ir autonoma valsts Krievijas valstu federācijā\" (Blanks E. Kurzemes zemes sapulce // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 6. maijs, Nr. 35).
\nSevišķi nozīmīgs Latvijas apvienošanai bija 1917. gada 26. un 27. aprīļa Latgales kongress (sk.: Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji // Dzeive, 1967, Nr. 82, 3. - 11. lpp.). Lēmumu sasaukt šādu kongresu pieņēma speciālā konferencē 1917. gada 6. un 7. aprīlī. Šajā konferencē tās priekšsēdētājs F. Trasuns aicināja atkal savienot saplosīto tautu. Viņš uzsvēra, ka senos laikos latvieši esot bijuši viena tauta, bet svešinieki to saskaldījuši (sk.:
\nTrasuns F. Dzīve un darbi, 67. lpp.). Latgales kongresā piedalījās 232 delegāti ar balsstiesībām no visām Vitebskas guberņas latviešu apdzīvoto apriņķu pašvaldībām un 118 viesi (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 70. lpp.).
\nLatgales kongresam vajadzēja lemt par trim iespējamiem Latgales nākotnes variantiem - \"palikt pa vecam pie Vitebskas guberņas\", \"lūkot patstāvīgi iegūt Latgales autonomiju Krievijā\" vai apvienoties ar pārējiem latviešiem vienā pārvaldes vienībā (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 71. lpp.). Par Latgales likteni notika asas debates, jo salīdzinoši neliela delegātu grupa F. Kempa vadībā prasīja Latgali atdalīt kā no Krievijas, tā arī no Latvijas. Pēc tam kad kongresa vairākums izteicās par to, ka lietderīga būtu Latgales apvienošanās ar Latviju, F. Kempu atbalstošie 39 delegāti atstāja kongresa telpas. Par iesniegto rezolūciju \"Apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā Krievijas valstī\" vienbalsīgi nobalsoja palikušie kongresa delegāti (sk.: Kemps F. Latgales likteņi, 150. - 153. lpp.).
\nTomēr šādus latviešu zemju padomju lēmumus neakceptēja Krievijas Pagaidu valdība. 1917. gada 22. jūnijā Pagaidu valdība neatļāva Latgali pievienot Vidzemei, atstājot to Vitebskas guberņas sastāvā. Kļuva skaidrs, ka Krievijas Pagaidu valdība Latvijas apvienošanu neīstenos (sk.: Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju, 34. lpp.).
\n38.3. 1917. gada beigās pagaidu zemes padomes, politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas izveidoja Latviešu pagaidu nacionālo padomi \"visai latvju tautai kopējo lietu pārzināšanai un kārtošanai\" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 57. - 59. lpp.).
\nLatviešu pagaidu nacionālās padomes pirmajā sesijā 1917. gada 16.-19. decembrī Valkā tika pieņemti vairāki akti par Latvijas nākotni. Paziņojumā ārvalstīm padome norādīja: \"Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība\" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 58. lpp.).
\nLatviešu pagaidu nacionālās padomes otrajā sesijā, kas notika Petrogradā 1918. gada 15.-18. janvārī, tika sperts izšķirošais solis uz Latvijas neatkarību. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija, kurā Latviešu pagaidu nacionālā padome secināja: \"Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali\" (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 7/8, 306. - 309. lpp.).
\nLatviešu pagaidu nacionālā padome prasību par latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu vienā teritoriālajā vienībā attīstīja līdz nacionālas valsts idejai.
\nNacionālas valsts izveidošana bija saistīta ar pienākumu apvienot šajā valstī visus latviešu apdzīvotos apgabalus. \"Latvijas nedalāmība ir viena no tām pamata prasībām, kura uzstādāma pirmā vietā kā pati galvenā, runājot par latviešu tautas pastāvēšanas nodrošināšanu un viņas attīstību nākotnē. Tautas spēks ir tikai viņas vienībā un kopībā, un viņas pastāvēšana tiek apdraudēta, ja šo vienību jau tīri fiziski izjauc\" (Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, Nr. 4, 1918. gada jūnijs, 1. lpp.).
\n38.4. Latvijas valsts dibināšanas darbu pabeidza Latvijas Tautas padome. Latvijas Republikas proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome konstatēja: \"Latvija - apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski - republikāniska valsts.\"
\nTautas apvienošana bija viens no Latvijas Pagaidu valdības galvenajiem mērķiem arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. \"Latvijas Pagaidu valdība ar visiem spēkiem cenšas panākt visas latviešu tautas apvienošanu vienā valstī - Latvijā. Līdz šim mūsu tauta bij sadalīta pēc savas apdzīvotās zemes dažādās guberņās: Vidzemē, Kurzemē un Latgalē (Vitebskas guberņā), kuras tika pārvaldītas no krievu gubernatoriem. [..] Pasaules karš nobeigdamies ir atnesis tautām jaunas patiesības un brīvības, un arī latviešiem ir jātiek apvienotiem kopīgā vienībā - Latvijas valstī\" (Latvijas Pagaidu valdības mērķi. Rīga: Jūlija Pētersona tipogrāfija, 1918, 3. - 4. lpp.).
\nŠādā aspektā Latvijas vienotības ideju iemieso arī trīs zvaigznes Latvijas simbolikā. \"Trīs zvaigznes [..] simbolizē trīs vēsturiskās administratīvās sastāvdaļas (Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņas latviešu apriņķi, Vitebskas guberņas latviešu apriņķi), no kuriem 1918. gadā izveidojās Latvijas Republika\" (Stradiņš J. Sēlijas problēma laikmetu skatījumā // Latvijas zemju robežas 1000 gados.
\nRīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999, 271. lpp.).
\nNovērtējot prasību pēc Latgales paš-pārvaldes kā latgaliešu separātisma izpausmi, Ministru kabinets secina, ka ar Satversmes 3. panta pieņemšanu Satversmes sapulce esot novērsusi iespējamo Latgales atdalīšanos no pārējās Latvijas.
\n39.1. Nav noliedzams, ka atsevišķi Latgales politiķi vēlējās panākt Latgales patstāvību un neatkarību kā no Krievijas, tā arī no Latvijas. Taču, lemjot par Latgales turpmāko likteni, šo politiķu viedoklis nebija noteicošais. Latgales iedzīvotāji vairākkārt pārliecinoši apliecināja savu vēlmi apvienoties ar pārējām latviešu zemēm vienotā teritoriālā veidojumā. Šādu lēmumu pieņēma ne vien 1917. gada 26. - 27. aprīļa pilsoniskais I Latgales kongress, bet arī vēlāk to atkārtoja 1917. gada 16. - 17. decembrī sasauktais II Latgales strādnieku, zaldātu un zemnieku pārstāvju kongress, kura sasaukšanu ierosināja lielinieki. No 345 šā kongresa delegātiem par pievienošanos Latvijai balsoja 202 delegāti, savukārt pret Latgales pievienošanos Latvijai balsoja tikai 74 delegāti (sk.: Počs K. Latgales kongresa 90. gadadienu sagaidot // Konference \"Latgalē dzīvojošo tautu identitāte vakar un šodien\"
\n2006. gada 20. aprīlī Rēzeknē. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2006, 3. - 4. lpp.).
\nBalsojumi par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju, kas notika gan 1917. gada sākumā pilsoniskās demokrātijas apstākļos, gan arī 1917. -1919. gadā padomju varas apstākļos, nepārprotami apliecināja Latgales iedzīvotāju gribu savu nākotni veidot kopā ar pārējiem Latvijas apgabaliem, noraidot palikšanu Vitebskas guberņas un Krievijas sastāvā.
\n39.2. Latgales I kongresā, lemjot par Latgales pievienošanu Latvijai, tika prasītas Latgales tiesības pašai lemt vietējās pašvaldības, valodas, skolu un baznīcas lietas. Tieši šī prasība Satversmes sapulcē tika ietverta Latgales autonomijas idejā, kuras nostiprināšanu Satversmē centās panākt no Latgales ievēlētie Satversmes sapulces deputāti (Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū // Dzeive, 1953, Nr. 13, 25. - 27. lpp.).
\nŠo Latgales pārstāvju prasību citi Satversmes sapulces deputāti dēvēja par separātismu. Ministru kabinets, citējot Satversmes sapulces deputātu runas par \"latgaliešu separātismu\", citastarp norāda, ka \"ar separātismu savukārt saprotama vēlme atdalīt zemes vai reģionu no valsts, kas par to valda\" (lietas materiālu 4. sējuma 87. lpp.).
\nŅemot vērā Latgales autonomijas idejas saturu, šādam Ministru kabineta viedoklim nevar piekrist.
\nPolitiķis F. Trasuns Latvijas Satversmes sapulcē sniedza Latgales autonomijas prasības pamatojumu: \"Un ko tad latgalieši prasa? Ne jau valsti! Viņi prasa, lai viņiem būtu noteicošs vārds pie ierēdņiem, administratīvās lietās un par skolām. [..] Stāvēdami par valsts vienību, valsts nostiprināšanu, par kārtību valstī un tautas labklājību, par visu to, kas stāv tautas interesēs, latgalieši tomēr aizstāvēs savas īpatnības. Mani kungi, šis nav separātisms\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 2. sēdes 1921. gada 21. septembrī stenogramma). Arī radikālākais tālaika latgaliešu politiķis F. Kemps Latvijas Satversmes sapulcē neprasīja Latgales atdalīšanos no Latvijas: \"Es jums prasīšu, kungi, kas bija tas pirmais, kas sāka runāt par Latvijas tautas apvienošanu? Vai tā ideja nāca no baltiešiem vai no latgaliešiem? Ja mēs paskatīsimies 1900. līdz 1907. gadu mūsu vēsturē, tad redzēsim, ka latgalieši bija pirmie, kas sāka runāt par apvienošanos. [..] Latgalieši rakstīja baltiešu avīzēs un propagandēja apvienības ideju. Viņi nebaidījās no politiskiem spaidiem, kuri bija nākuši pār galvu tiem, kas uzdrošinājās šo ideju popularizēt. Latgalieši pastāv arī līdz šim pie šīs pašas idejas\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma).
\nVar piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka Latvijas parlamentārisma laika latgaliešu politisko partiju programmās nebija ietverti tādi lozungi, kas liecinātu par separātismu vai plānu Latgali atdalīt no pārējās Latvijas. Tieši pretēji - latgaliešu politiskajās partijās plaši izplatīta bija prasība pēc Latvijas vienotības stiprināšanas.
\nPiemēram, Latgales Demokrātu partijas 1924. gada programma citastarp prasīja \"veicynōt tautas daļu sasaprasšonu\" (Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā. Rīga: Jumava, 2006, 256. lpp.). Savukārt Latgales Latviešu nacionālās politikas partijas 1925. gada pro-gramma kā partijas lozungu izvirzīja saukli \"Dīvs un naatkareiga Latvija\" (Latgaliešu politiķi un politiskās partijas, 261. lpp.). Progresīvās zemnieku partijas 1932. gada programmā pat bija ietverta prasība mazināt sociālās atšķirības starp Latvijas apgabaliem (sk.: Latgaliešu politiķi un politiskās partijas, 289. lpp.).
\n39.3. Satversmes apspriešanas materiāli liecina, ka jautājums par Latgales pašpārvaldes tiesībām tika apspriests nošķirti no Satversmes 3. panta.
\nVisupirms Satversmes I daļas otrajā lasījumā Latgales deputāti ierosināja Latgales jautājumu regulēt atsevišķā pantā, Satversmes 1. nodaļā ietverot šāda satura pantu: \"Latgale bauda apgabala pašvaldības tiesības, kuras nosakāmas ar atsevišķu likumu.\" Šis priekšlikums neguva deputātu vairākuma atbalstu (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 8. sēdes 1921. gada 5. oktobrī stenogramma).
\nSatversmes I daļas trešajā lasījumā Latgales deputāti ierosināja papildināt Satversmes 3. pantu ar šādu teikumu par Latgales pašvaldības tiesībām: \"Latgale bauda pašvaldības tiesības, nosakāmas ar atsevišķu likumu.\" Runājot Satversmes komisijas vārdā, M. Skujenieks lūdza noraidīt šo priekšlikumu, jo \"trešais pants mūsu satversmē nerunā par to, kādiem apgabaliem vai atsevišķām teritorijas vienībām ir pašvaldības tiesības, bet gan to, no kādām sastāvdaļām sastādās Latvijas valsts\" (Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 11. sēdes 1922. gada 8. februārī stenogramma). Satversmes sapulce noraidīja iesniegto priekšlikumu.
\nTrešo reizi priekšlikums par Latgales pašvaldību tika iesniegts, apspriežot Satversmes II daļu trešajā lasījumā: \"Latgale bauda plašas apgabala pašvaldības tiesības, kuru robežas nosaka atsevišķs likums.\" Arī šis priekšlikums tika noraidīts (sk. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī stenogrammu).
\nNo Satversmes sapulcē notikušajām diskusijām var secināt, ka Satversmes 3. pants neregulē ne Latgales, ne citu teritorijas vienību pašpārvaldes vai autonomijas tiesību jautājumu. Par šādu tiesību piešķiršanu likumdevējs ir tiesīgs lemt bez nepieciešamības izdarīt grozījumus Satversmes 3. pantā.
\nLai gan Satversmes sapulce noraidīja latgaliešu prasības pēc decentralizētas valsts pārvaldes un Latgales apgabala pašpārvaldes tiesībām, tas nebūt neradīja latgaliešu politiķos un sabiedrībā vēlmi pārskatīt Latgales attiecības ar Latviju. \"Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi\" [sk.: Bukšs M.
\nSatversmes sapulce un Latvijas Satversme (Sakarā ar I tautas vālātō parlamenta 50 godim) // Dzeive, 1970, Nr. 100, 6. lpp.].
\n40.1. Satversmes 3. panta mērķis bija ne tik daudz definēt Latvijas valsts teritoriju kā apvienotās Latvijas jeb visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu. Kā Satversmes sapulces debatēs uzsvēra M. Skujenieks: \"Komisijas nolūks bija atzīmēt to, ka Latvijas valsts sastādās no 4 vecām Latvijas zemēm: Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nSatversmes 3. pantā paredzēta latviešu tautas pašnoteikšanās. Šis pants definē teritoriju, kurā ir pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visos tās apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos. Tādēļ Latvijas valsts atbilst latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām, ja tās teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. \"Pēc Satversmes 3.panta Latvijas valsts apņem visu to zemi, to teritoriju, kur latvju tautas vairākums dzīvo - Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali, starptautiskos līgumos noteiktās robežās\" (J. Purgala runa, Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes 1921. gada 20. septembrī stenogramma).
\n40.2. Satversmes 1. un 3. pants ir cieši saistīts ar Latvijas Republikas proklamēšanas akta 1. pantu. Šajos divos Satversmes pantos ir pārformulēts proklamēšanas akta 1. pants: \"Latvija - apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski - republikāniska valsts.\"
\nLīdzās neatkarīgas demokrātiskas republikas principam visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības princips ir viens no Latvijas valstiskuma pamatprincipiem.
\n1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti 1. pants noteic tikai to, ka \"Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu\". Tajā laikā Satversmes sapulce apvienotas Latvijas ideju uzskatīja par politiski izpildītu mērķi. \"Šim mērķim Tautas padomes platformā bij programmas raksturs, jo tad, tā kā Latvija tanī laikā bij saplosīta, vajadzēja, lai tā tiktu apvienota vienā veselā nedalāmā organismā. Tagad tas pats par sevi ir saprotams un aiz šī iemesla vārds \"apvienota\" nav uzņemts šīs deklarācijas 1. pantā\" (M. Skujenieka runa, Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā stenogramma).
\nVēlāk Satversmes sapulce tomēr atgriezās pie nepieciešamības Satversmes tekstā līdzās valsts suverenitātes un demokrātiskas republikas principiem nostiprināt arī visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu, paredzot šīm Latvijas valstiskuma pamatvērtībām vienādu grozīšanas procedūru - tikai tautas nobalsošanas ceļā (Satversmes 77. pants).
\n40.3. Latvijas valsts tika izveidota kā nacionāla valsts, pašnoteicoties latviešu tautai tās apdzīvotajās teritorijās - Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē.
\nNacionālā valstī teritorijas jautājums ir jautājums par valsts būtību. Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku vienību (sk.: Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo Universiteto Teisių fakulteto leidinys, 1937, p. 204 - 206). Nacionālai valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā teritorija, un tā nedrīkst šo teritoriju brīvi atdot citām valstīm. Tādēļ nacionālās valstīs teritorijas mainīšanai tiek noteikti konstitucionāla ranga apgrūtinājumi (sk.: Römeris M.
\nLietuvos konstitucinės teisės paskaitos, p. 204 -
\nSatversmes tekstā ir minēti četri vēsturiski etnogrāfiskie apgabali, kas kopā sastāda Latvijas valsti. Līdz ar to Satversmes 3. pants liedz Latvijas valsts kopējo teritoriju ar starptautiskajiem līgumiem noteikt pilnīgi brīvi. Šiem līgumiem jābūt tādiem, ka tie rezultātā aptver visus četrus Latvijas vēsturiskos apgabalus (sk.: Levits E. Piezīmes par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma 199. lpp.).
\n40.4. Satversme apvienotās Latvijas ideju nenoteic par negrozāmu uz mūžīgiem laikiem.
\nSaskaņā ar Satversmes 77. pantu tās 3. pants ir grozāms, proti, tikai Saeima un Latvijas pilsoņu kopums ar kopīgu lēmumu var lemt par atteikšanos no latviešu apdzīvoto apgabalu vienotības, atdalot kādu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu no Latvijas valsts teritorijas. Var piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka Satversmes 77. pants piemērojams gadījumā, ja Latvijas valsts teritorijas izmaiņas skar kādu no vēsturiskajiem apgabaliem kopumā vai tik būtisku apgabala daļu, ka pats vēsturiskais apgabals de facto pārstāj eksistēt kā apvienotās Latvijas elements (sk. lietas materiālu 10. sējuma 145. lpp.). Satversmes 77. panta kārtībā apspriežamas tādas teritoriālās izmaiņas, kas skar latviešu vēsturiski apdzīvoto četru apgabalu teritoriju, kurā pašnoteikusies latviešu tauta. Ja teritorija, kurā notikusi latviešu tautas pašnoteikšanās, tiktu atdalīta no Latvijas valsts sastāva, tas aizskartu apvienotās Latvijas principu. Tāpat Satversmes 77. pants neliedz Latvijas valsts teritoriju būtiski papildināt ar citu tautu apdzīvotiem apgabaliem.
\nVienlaikus šī Satversmes norma liedz katram atsevišķam Latvijas apgabalam patstāvīgi lemt par savu likteni. Latvijas apvienošanās gaitā katra apgabala iedzīvotāji ar savu priekšstāvju starpniecību patstāvīgi lēma par savu likteni un apvienošanos ar citām latviešu apdzīvotajām zemēm, bet pēc Satversmes pieņemšanas jautājums par šīs apvienošanās atcelšanu ir visas Latvijas tautas kompetencē, ne vairs atsevišķa vēsturiskā apgabala iedzīvotāju ziņā.
\n40.5. Satversmes 3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali.
\n41.1. Šie proklamēšanas aktā un Satversmes 3. pantā minētie apgabali visupirms ir latviešu tautas ilgstoši apdzīvotas teritorijas, kuru robežas vēstures gaitā ir mainījušās (sk.: Levits E. Piezīmes par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma 199. lpp.). Arī sarunās par Miera līguma noslēgšanu ar Krieviju Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs uzsvēra, ka etnogrāfiskā robeža neesot stingri noteikta un laika gaitā mainoties (sk. Latvijas un Krievijas miera sarunu 4. sēdes 1920. gada 20. aprīlī protokola 6. lpp. Latvijas Valsts vēstures arhīva 1313. fonda 35. lietas 27. lp.). Tomēr tajā pašā laikā bija pietiekami liela skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Satversmes tiesa jau ir konstatējusi šā jēdziena interpretāciju Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes laikā (sk. šā sprieduma 20. punktu).
\nLatvijas teritorijas jēdziens Latvijas normatīvajos aktos tika lietots vēl pirms robežlīgumu noslēgšanas ar kaimiņvalstīm. Piemēram, 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību 1. pants skaidri noteic, ka \"par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bij jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem apgabaliem\". Savukārt 1919. gada 19. augusta Satversmes sapulces likuma 5. pants paredzēja Satversmes sapulces vēlēšanu rīkošanu Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē.
\nPapildus tam 22. panta piezīme īpaši uzsvēra, ka \"vēlēšanu darbība var iesākties tikai tad, kad ir atsvabināta Latgales teritorija\".
\n41.2. Ar Latvijas kaimiņvalstīm noslēgtie robežlīgumi lielā mērā atspoguļoja Latvijas etnogrāfiskās robežas, taču atsevišķos robežu posmos bija notikusi teritoriāla piekāpšanās par labu citai valstij vai arī Latvija bija ieguvusi teritorijas, kas pārsniedza tās etnogrāfiskās robežas.
\nSatversmes 3. pants ne tik daudz prasa Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apvienošanu etnogrāfiskajās robežās vienā valstī kā konstatē, ka šie apgabali sastāda Latvijas valsti tādās robežās, kādas ir noteiktas starptautiskajos līgumos ar kaimiņvalstīm. Satversmes 3. pantā ietvertā norāde uz starptautiskajos līgumos noteiktajām robežām konstatē faktu, ka Latvijas valsts nav varējusi pilnībā apvienot visas latviešu apdzīvotās teritorijas, proti, atsevišķos gadījumos nenozīmīgas to daļas ir kļuvušas par citu valstu sastāvdaļu.
\nSatversmes 3. pants liedz Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalu robežas interpretēt plašāk, nekā tās noteiktas starptautiskajos līgumos.
\nAr starptautiskajiem līgumiem normatīvi ir noteikts, kurās vietās beidzas četru latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās robežas. Uz šo aspektu Satversmes sapulces debatēs norādīja arī M. Skujenieks: \"Komisija atzina to, ka, pateicoties Latvijas valsts dibināšanai, dažas no šīm agrākām provincēm ir grozījušas savas robežas. Piemēram, Vidzeme pilnā mērā nepieder pie Latvijas un tāpat arī Igaunijas konstitūcijā varētu atzīmēt Vidzemi kā Igaunijas sastāvdaļu. Konstitūcijā ir teikts, ka pieņemamas robežas, kuras noteiktas starptautiskos līgumos\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nTaču gadījumos, kad robežu noteikšanas sarunās Latvijas Republika bija panākusi atsevišķu Latvijas etnogrāfiskajās robežās neietilpstošu teritoriju pievienošanu Latvijai, Satversmes 3. pants liedz šīs teritorijas ieskaitīt kādā no latviešu apdzīvotajiem apgabaliem.
\nVidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei kā vēsturiski etnogrāfiskiem apgabaliem ir savas noteiktas robežas. Tas, ka Satversmes 3. pants nemin neko par citām teritorijām ārpus šiem četriem apgabaliem, kas veido Latvijas valsti, nenozīmē, ka šādas teritorijas nevarētu būt. Līdzīgi arī Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūcijas otrais paragrāfs paredzēja, ka Vācijas teritoriju veido tās zemju teritorijas. Tas gan neliedza uzskatīt, ka Vācijas teritorijā var ietilpt kāds apgabals, kas neietilpst nevienā no vācu zemēm, bet ir tieši padots centrālajai valdībai (sk.:
\nAnschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919, S. 43).
\n42.1. Pieteikuma iesniedzēja citētais M. Skujenieka izteikums, ka ar Satversmes 3. pantu \"nav domāts, ka starptautiskie līgumi varētu grozīt Latvijas valsts robežas\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma), vērtējams to debašu kontekstā, kuras komentējot M. Skujenieks izteica šo domu.
\nSatversmes sapulce apsprieda A. Berga un A. Buševica ierosinātos priekšlikumus redakcionāli precizēt Satversmes komisijas piedāvāto Satversmes 3. pantu, jo no komisijas iesniegtās redakcijas (\"Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale starptautiskos līgumos noteiktās robežās\") izrietot tas, ka starptautiskie līgumi noteikšot ne vien Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ārējās robežas, bet arī to iekšējās robežas, kas esot Latvijas valsts iekšējā lieta. Latvijas Satversmes sapulces deputāti uzskatīja, ka Latvijas apgabalu iekšējās robežas ir nosakāmas likumdošanas ceļā, nevis ar starptautiskiem līgumiem. A. Bergs, pamatojot savu priekšlikumu, norādīja: \"Nevar būt domāts, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas, jo mēs nevaram iedomāties, ka starptautiskie līgumi varētu iejaukties mūsu iekšējās robežu attiecībās. [..] Mūsu iekšējās robežas, atsevišķi valsts apgabali noteicami mums pašiem. [..] Mūsu iekšējiem likumiem še būs noteikšana, kādas būs robežas. Lai neceltos pārpratumi, tad es liktu priekšā šinī pantā starp vārdiem: \"Zemgale\" un \"starptautiskos līgumos\" ielikt vārdus: \"Latvijas likumos un\". Tad iznāktu, ka robežas noteiktas Latvijas likumos un starptautiskos līgumos. Nevar pielaist to, ka tikai starptautiskos līgumos ir noteiktas mūsu robežas. Mūsu iekšējiem likumiem ir līdznoteikšana\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nSavukārt A. Buševics iebilda gan pret Satversmes komisijas piedāvāto redakciju, gan pret A. Berga priekšlikumu: \"Berga kunga priekšlikums nepanāk to, ko Berga kungs vēlas. Aizrādījums, ka vietējie likumi nosaka Latvijas sastāvdaļu robežas un ne starptautiskie līgumi - ir vietā. Ja nu pieņemam Berga kunga tekstu, ka Latvijas likumos un starptautiskos līgumos noteiktas robežas, tad iznāk, ka starptautiskie līgumi līdzi nosaka mūsu valsts sastāvdaļu iekšējās robežas. Tas, bez šaubām, tā nav domāts. Mans priekšlikums tādēļ būtu pantu rediģēt šādi: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nKomentējot A. Berga un A. Buševica Satversmes sapulcē iesniegtos priekšlikumus par Satversmes 3. panta formulēšanu, M. Skujenieks uzsvēra, ka Satversmes komisija nav domājusi, ka ar starptautiskiem līgumiem varētu grozīt Latvijas robežas. Taču no diskusijas konteksta skaidri redzams, ka M. Skujenieks domājis par Latvijas iekšējo robežu grozīšanu, kas ir likumdevēja kompetencē esošs jautājums. Precīzāk šajā jautājumā izteicās otrs referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals: \"Piemēram, nevar celties jautājums par to, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt robežas starp Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. Tā ir likumdošanas lieta, bet grozīt šo 3.pantu nevar citādi kā tikai ar tautas nobalsošanu. Man šķiet, ka šie papildinājumi ir lieki, viņi grib noteikt, ka ir vēl brīvība šīs robežas starp 4 zemēm likumdošanas ceļā noteikt, bet tās tiesības likumdošanas iestādei nemaz nav ņemtas un iekšējās valsts robežas var noregulēt tikai Latvijas valsts suverēnā vara un citām valstīm nav nekādas tiesības iejaukties\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nLīdz ar to nav pamatots viedoklis, ka M. Skujenieks Satversmes komisijas vārdā būtu paziņojis, ka Satversmes 3. pants liedz grozīt Latvijas ārējās robežas.
\n42.2. Satversmes komisijas diskusijas par Satversmes 3. panta formulēšanu ir fragmentāras un nesniedz pilnu ieskatu par tajās pieņemtajiem lēmumiem. Satversmes komisijas loceklis F. Menders priekšlikumu noteikt, ka nevienu Latvijas daļu nevar \"brīvprātīgi\" atdot svešai varai, gan ir izteicis, taču Satversmes komisijas protokoli neatspoguļo to, vai šis priekšlikums ticis akceptēts (sk. Satversmes sapulces Satversmes komisijas 1921. gada 28. februāra sēdes protokolu Nr. 30).
\nValsts konstitūcijā vispārīgi var noteikt, ka valsts teritorija ir nedalāma un neatsavināma, taču tas jānoteic expressis verbis ar skaidri formulētu normu.
\nPiemēram, Francijas 1791. gada 3. septembra konstitūcijas II sadaļas 1. pants noteica Francijas teritoriju par nedalāmu. Līdzīga satura norma bija ietverta arī Ukrainas 1918. gada 29. aprīļa konstitūcijas 4. pantā. Savukārt Lietuvas Republikas 1938. gada 11. februāra konstitūcijas 2. pantā bija ietverts aizliegums atdalīt no Lietuvas tās zemes, kuras saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem ietilpst Lietuvas sastāvā.
\nJa aizliegums grozīt valsts teritoriju vai robežas konstitūcijas tekstā nav ietverts, jāpieņem, ka valsts teritorijas robežas ir grozāmas. Valstīm ir suverēnas tiesības grozīt savas robežas; šīs tiesības izriet no valsts suverenitātes principa (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 90. lpp.).
\nSatversmes sapulces debatēs referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals skaidri atzina, ka \"Latvijas valsts ārējās robežas nevar citādi grozīt kā tikai konstitūcijā paredzētā kārtībā\" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī stenogramma).
\nVar secināt, ka Satversme neliedz grozīt Latvijas valsts ārējās robežas, bet gan tieši pretēji - tajā ir noteikta ārējo robežu grozīšanas kārtība.
\n42.3. Ministru kabinets uzskata, ka norāde \"starptautiskos līgumos noteiktās robežās\"
\nSatversmes 3. pantā definē Latvijas robežu noteikšanas metodoloģiju (sk. lietas materiālu 4. sējuma 96. lpp.). Nevar piekrist Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka Satversmes 3. pants pats noteic valsts robežu grozīšanas kārtību.
\nSatversmes 3. pants tāpat kā Satversmes 1. un 2. pants noteic Latvijas valsts iekārtas pamatprincipus. Šie pamatprincipi formulēti abstraktu un konceptuālu aksiomu formā, un minētie panti nesatur atsauces uz to grozīšanas vai īstenošanas procedūrām. Šādu procedūru noteikšana ir citās Satversmes nodaļās izkārtoto pantu uzdevums.
\nSatversmes 3. pantā lietotā atsauce uz starptautiskajiem līgumiem izmantota nevis lai norādītu uz valsts robežu grozīšanas mehānismu, bet gan lai normatīvi noteiktu robežlīgumos fiksētās Latvijas robežas. Ja robežu noslēgšanas sarunu gaitā būtu pilnībā apmierinātas Latvijas prasības par savām etnogrāfiskajām robežām, tad Satversmes 3. pantā pietiktu ar konstatējumu, ka Latviju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tā kā robežu noteikšanas sarunu gaitā Latvija vairākkārt piekāpās Igaunijas un Lietuvas prasībām, dažviet būtiski atkāpjoties no etnogrāfiskā principa, Satversmes 3. pantā atsauce uz starptautiskajos līgumos noteiktajām robežām bija nepieciešama, lai izslēgtu jebkādu ierosinājumu izteikšanu par nepieciešamību noteiktās valsts robežas pārskatīt un paplašināt līdz etnogrāfiskajām robežām.
\n43.1. Valsts varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un autonomas institūcijas [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Attīstoties šim principam, konstitucionālās tiesības sāka risināt jautājumu par to, kādā veidā slēdzami līgumi ar citām valstīm un kādā veidā veicamas teritorijas izmaiņas.
\nSaskaņā ar Šarla Luija de Monteskjē teoriju starptautisko attiecību īstenošana tika iekļauta izpildvaras kompetencē, par kuru likumdevējam tikai atsevišķos gadījumos būtu lemšanas tiesības (sk.: Montesquieu Ch. L. The Spirit of Laws. Book 11 // http://www.constitution.org/cm/sol_11.htm). Valstu praksi ietekmēja tieši šī Š. L. de Monteskjē teorija, un starptautisko līgumu slēgšana tika uzskatīta par izpildvaras prerogatīvu, kurā parlamentam nav tiesību iejaukties.
\nLielā franču revolūcija ietekmēja šo varas sadalījumu starp likumdevēju varu un izpildvaru. Vispār tika saglabāts uzskats, ka valstis sazinās ar valdību starpniecību un parlamentam nedrīkst būt tiesību šajās attiecībās iejaukties. Taču atsevišķos gadījumos parlamentam tika paredzētas tiesības lemt par starptautisko līgumu ratifikāciju. Viens no šādiem gadījumiem bija valsts teritorijas nodošana citai valstij.
\nŠādā gadījumā bija nepieciešama tautas pārstāvniecības piekrišana (Констан Б. Принципы политики // Классический французский либерализм. Москва: Российская политическая энциклопедия, 2000, c. 132).
\nParlamenta tiesībām ratificēt šādus starptautiskos līgumus tika rasts arī teorētisks pamatojums. \"Konstitucionālās valstīs teritorijas daļas \"atsavināšana\" nevar tikt veikta citādi kā vien ar tautas pārstāvniecības piekrišanu, jo ar atsavināšanu cieši saistīts ir šīs valsts likumu spēka zudums atsavināmajā teritorijā.\" Savukārt likumi nevar tikt atcelti citādi kā vien ar parlamenta piekrišanu (sk.: Кокошкин Ф. Ф. Лекции по общему государственному праву.
\nПереиздание 1912 г. Москва: Зерцало, 2004, c. 157 -
\n43.2. Pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās tika saglabātas izpildvaras tiesības parakstīt starptautiskus līgumus. Tajā pašā laikā parlamentam tika piešķirtas plašākas tiesības lemt par starptautisko līgumu apstiprināšanu. Viens no jautājumiem, par kuriem parlamentam bija obligāti jālemj, attiecas uz valsts teritorijas izmaiņām.
\nPiemēram, saskaņā ar Vācijas 1919. gada 11. augusta konstitūciju tāda starptautiskā līguma spēkā esamībai, kurš samazināja Vācijas valsts teritoriju, bija nepieciešama likumdevēja piekrišana (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919, S. 422). Lietuvas 1922. gada 11. augusta konstitūcijas 30. pants paredzēja, ka Seimam jāapstiprina valdības noslēgtie līgumi, kas skar tādus jautājumus kā teritorijas iegūšana, atdošana un atteikšanās no tās. Līdzīgs noteikums bija ietverts arī Polijas Republikas 1921. gada 17. marta konstitūcijas 49. pantā.
\n43.3. Satversme starptautisko līgumu parakstīšanu, līdzīgi citām sava laika konstitūcijām, atstāj Ministru kabineta - izpildvaras funkciju īstenotāja - kompetencē. Taču Satversmes 68. pants paredz arī Saeimas kompetenci, proti, \"visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana\". Prasība apstiprināt Saeimā