Izvērtē to personisko nozīmību un aktualitāti, pauž un pamato savu viedokli un pieņem atšķirīgus viedokļus. Kultūras notikuma apmeklējuma laikā ievēro atbilstošu uzvedības modeli4.1. Izvēlas savām interesēm atbilstošus kultūras notikumus. Mutiski un rakstiski vērtē savu kultūras pieredzi, paužot savu attieksmi pret dzīves un kultūras vērtībām, ko rosinājuši oriģināldarbi4.2. Aprakstoši stāsta par mākslas darbā uztveramo (piemēram, objekti, tēli, sižets, tēmas) un par to, ko iespējams iztēloties (piemēram, noskaņa, pārdzīvojums, asociācijas)4.2. Individuāli novērtē mākslas darba iedarbību uz dažādiem uztveres veidiem (piemēram, valodiskais, vizuālais, audiālais, kinestētiskais). Interpretē mākslas darbā (vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, literatūra, teātris, arhitektūra un dizains) ietverto informāciju un idejas un iztēlē uztveramo, pauž savu viedokli, emocionālo attieksmi un estētisko vērtējumu4.2.
\nAnalizē un apraksta mākslas darbu formu un estētisko aspektu. Interpretē darbus to veselumā (saturs un forma)4.3. Novērtē neparasto, dabisko, krāšņo, senlaicīgo kā vērtības dzīvē. Saviem vārdiem skaidro tuvākās apkārtnes mākslas, dizaina un arhitektūras piemēru nozīmi personiskajā un sabiedriskajā vidē4.3. Saskata un novērtē autora pašizpausmes, cilvēka pārdzīvojumu un savstarpējo attiecību, kultūras un apkārtējās vides atspoguļojumu mākslas darbos (literatūra, vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, teātris, arhitektūra un dizains). Raksturo un vērtē mākslas darbā aktualizētās problēmas un vērtības, saistot tās ar personisko pieredzi un pasaulē notiekošo4.3. Analizē un diskutē par mākslas darbā (literatūra, vizuālā māksla, mūzika, teātris) ietvertām individuālām un sabiedrībai kopumā svarīgām vērtībām4.4.
\nKlausās, skatās, vēro, saviem vārdiem skaidro mākslas darba (piemēram, dziesma, skaņdarbs, vizuālās un audiovizuālās mākslas darbs) galvenās pazīmes4.4. Lasa, klausās, skatās un vēro mācīšanās mērķim atbilstošus dažādu mākslas veidu (literatūra, vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, teātris) darbus. Izsaka savu viedokli par lasīto, saklausīto, redzēto un raksturo dažādu žanru un stilu darbus mūzikā un vizuālajā mākslā. Mācās atšķirt un izvēlēties augstvērtīgus mākslas darbus4.4. Lasa, klausās, skatās, vēro mācīšanās mērķim atbilstošus dažādu mākslas veidu (literatūra, vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, teātris), žanru, stilu un virzienu darbus, paplašinot savu ētisko un estētisko pieredzi.
\nAnalizē un diskutē par pazīmēm un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem atbilstoši žanram, stilam un virzienam mūzikā un vizuālajā mākslā. Mācās atšķirt un izvēlēties augstvērtīgus mākslas darbus 4.5. Raksturo tēlus, salīdzina tēlu un savas vērtības un intereses. Iepazīstina ar sev zināmu populāru mākslas darbu (literatūra, vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, teātris, arhitektūra un dizains) un tēlu daudzveidību, pamatojot interpretē to popularitāti sabiedrībā4.5. Analizē mākslas darbu (literatūra, vizuālā un audiovizuālā māksla, mūzika, teātris, arhitektūra un dizains) un tēlu nozīmi dažādu ideoloģiju un politikas izpausmēs. Vērtē mākslas darba, tā autora ietekmi un atbildību sabiedrības uzskatu veidošanā.
\nAnalizē autoru un viņu darbu popularitāti noteiktā laikā Izglītības un zinātnes ministra pienākumu izpildītājs, labklājības ministrs Jānis Reirs 5. pielikums Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumiem Nr.747 Sasniedzamie rezultāti dabaszinātņu mācību jomā, beidzot 3., 6. un 9. klasi 1. Visumā matērija sastāv no ļoti mazām daļiņām1.1. Matērijas uzbūve, daudzveidībaBeidzot 3. klasiBeidzot 6. klasiBeidzot 9. klasi1.1.1. Pastāsta saviem vārdiem, ka objektiem (ķermeņiem) ir noteikta uzbūve un ka tie ir dalāmi.1.1.2. Grupē materiālus un maisījumus pēc pazīmēm (ciets, šķidrs, gāzveida, krāsa, smarža, šķīst, nešķīst ūdenī), ievērojot drošības noteikumus1.1.1. Novēro eksperimentā (piemēram, smaržas izplatīšanos telpā, vielas sajaukšanos ar ūdeni, šķidruma izžūšanu) netiešu apliecinājumu, ka matērija sadalās sīkās, neredzamās daļiņās.1.1.2. Grupē ikdienā sastopamus maisījumus (viendabīgs, neviendabīgs) pēc pazīmēm, izmantojot savus novērojumus, eksperimentējot un ievērojot drošības noteikumus1.1.1.
\nSkaidro matērijas uzbūvi (no atomiem, molekulām, joniem) un to veidojošo daļiņu savstarpējo mijiedarbību (atomos, molekulās, kristāliskās un amorfās vielās). Attēlo atoma uzbūvi (kodols: protoni, neitroni, elektronapvalks) ķīmisko elementu periodiskās tabulas 1.–3. perioda elementiem. Skaidro siltuma pārnesi, elektrovadītspēju, vielu magnētiskās īpašības kā daļiņu kustības apliecinājumu.1.1.2. Klasificē vielas pēc to sastāva – neorganiskās vielas (metāli, nemetāli, oksīdi, skābes, bāzes, sāļi), organiskās vielas (ogļūdeņraži, spirti, organiskās skābes).1.1.3. Pamato vielu maisījumu sadalīšanas (iztvaicēšana, destilēšana, filtrēšana) iespēju, eksperimentējot atbilstoši drošības noteikumiem un izmantojot informācijas avotus1.2.
\nVielu stāvokļi1.2.1. Pastāsta par ūdens pārvērtībām dabā (kušana, vārīšanās) saistībā ar temperatūras maiņu, veicot eksperimentus pedagoga vadībā un ievērojot drošības noteikumus1.2.1. Attēlo vielas agregātstāvokļa maiņu kušanas, vārīšanās, sasalšanas, kondensēšanās procesā un tilpuma maiņu (izplešanās, saraušanās), parādot, kā, mainoties attālumiem starp vielu veidojošajām daļiņām temperatūras ietekmē, mainās vielas agregātstāvoklis1.2.1. Salīdzina vielu agregātstāvokļus, attēlojot vielu veidojošo daļiņu izvietojumu un skaidro grafikā vielas agregātstāvokļu maiņu un temperatūras atkarību no siltuma pievadīšanas ilguma1.3. Matērijas īpašības1.3.1. Salīdzina dažādu vienāda tilpuma ķermeņu masu, nosakot, kurš ir vieglāks vai smagāks.1.3.2.
\nVeicot eksperimentus, pamato materiālu izvēli (metāls, plastmasa, koks, akmens, papīrs, māls, āda, audums, stikls) konkrētu priekšmetu izgatavošanai, salīdzinot materiālu īpašības (cietība, elastība, ūdens caurlaidība)1.3.1. Vārdos formulē sakarības par vielu blīvumu, eksperimentējot ar dažādu un vienādu ķermeņu masu un tilpumu.1.3.2. Pamato, kādus priekšmetus var izgatavot no materiāla (metāls, plastmasa, koks, akmens, papīrs, māls, āda, audums, stikls) vai iegūt jaunu materiālu (piemēram, kompozītmateriālu), izmantojot dažādus informācijas avotus un eksperimentā pārbaudītās īpašības (blīvums, ūdens necaurlaidība), siltumvadītspēju, elektrovadītspēju1.3.1. Izsaka blīvumu kā matemātisku sakarību starp masu un tilpumu, nosaka to eksperimentāli un atrod dažādos informācijas avotos.1.3.2.
\nPamato vielu un to maisījumu izmantošanas iespējas noteiktam mērķim saistībā ar to fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām (metālu un sakausējumu izmantošana, skābju un bāzu izmantošana).1.3.3. Apraksta vielu pēc tās raksturīgajām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, secina par vielu raksturīgajām, līdzīgajām un atšķirīgajām ķīmiskajām īpašībām saistībā ar to sastāvu, parāda saistību starp vielu klasēm (metāli, nemetāli, oksīdi, skābes, bāzes un sāļi), veicot eksperimentus1.4. Procesi ar vielām1.4.1. Guvis pieredzi veikt eksperimentus (vielas, kuras jaucas un kuras nejaucas ar ūdeni, šķīst ūdenī) pedagoga vadībā, ievērojot drošības noteikumus.1.4.2. Nosauc ikdienā sastopamus vielu pārvērtību piemērus (piemēram, koksni sasmalcina un sadedzina, cukuru sasmalcina un karsē)1.4.1.
\nApraksta vielas šķīšanas procesu, lietojot jēdzienus \"izšķīdusī viela\", \"šķīdinātājs\", \"šķīdums\", eksperimentējot un salīdzinot dažādu vielu šķīšanu ūdenī.1.4.2. Apraksta, veicot eksperimentus atbilstoši drošības noteikumiem vai novērojot ikdienā vielu pārvērtības, kas var notikt atkārtoti (viela nemainās), piemēram, ūdens sasalst, un pārvērtības, kuras notiek tikai vienu reizi (viela mainās), piemēram, koksne sadeg1.4.1. Salīdzina vielas šķīdību dažādās temperatūrās, lietojot jēdzienus \"piesātināts šķīdums\", \"nepiesātināts šķīdums\", \"šķīdība\", \"kristalizācija\", izmantojot grafikus un citu informāciju no dažādiem avotiem.1.4.2. Saskata fizikālo un ķīmisko pārvērtību pazīmes, eksperimentējot atbilstoši drošības noteikumiem vai novērojumos ikdienā.
\nKlasificē pārvērtības, izmantojot to pazīmes.1.4.3. Skaidro ķīmisko pārvērtību (piemēram, degšana, neitralizācija) būtību saistībā ar vielas sastāva izmaiņām un vielas masas nezūdamību. Prognozē vielu savstarpējo iedarbību (vienkāršu vielu un ogļūdeņražu degšana, metālu reakcijas ar sēru, hloru un skābi, skābju reakcijas ar bāzēm, oksīdu reakcijas ar ūdeni, metālu oksīdu reakcijas ar ūdeņradi, karbonātu reakcijas ar skābi), izmantojot ķīmisko elementu periodisko tabulu, šķīdības tabulu, metālu aktivitātes rindu, pierakstot tās ar ķīmisko reakciju vienādojumiem2. Objekti var attālināti iedarboties cits uz citu2.1. Starojums – skaņas viļņi un elektromagnētiskie viļņi2.1.1. Nosauc piemērus, kur praktiski izmanto vai/un novēro dabīgus un mākslīgus gaismas avotus, atstarošanu.2.1.2.
\nSkaidro ar ikdienas piemēriem, ka vide (piem., pagrabs, mežs, biezi mūri) un attālums ietekmē starojuma uztveršanu, eksperimentējot ar dažādu tehnoloģiju tālvadības ierīcēm, mobilajiem telefoniem, novērojot2.1.1. Skaidro ar ikdienas piemēriem gaismas izplatīšanos (ēna), atstarošanu (plakanais spogulis) un laušanu (lupa, varavīksne), eksperimentējot un vērojot demonstrējumus.2.1.2. Skaidro saviem vārdiem, ka skaņu var pastiprināt, tā var atstaroties (atbalss) un skaņas īpašības (augsta, zema, skaļa, klusa) ir atkarīgas no svārstībām2.1.1. Izmantojot gaismas stara modeli, salīdzina gaismas un citu elektromagnētisko viļņu izplatīšanos, atstarošanu, laušanu un izmantošanu tehnoloģijās (piemēram, brilles, bezvadu ierīces, radio, mikroviļņu krāsns), eksperimentējot un vērojot demonstrējumus.2.1.2.
\nSaskata un skaidro kopīgās īpašības mehāniskajiem (skaņas) un elektromagnētiskajiem viļņiem (rašanās, izplatīšanās, absorbcija, uztveršana, ietekme uz cilvēku, pielietojums), eksperimentējot, vērojot demonstrējumus, izmantojot dažādus informācijas avotus.2.1.3. Saista skaņas raksturlielumus (periods, frekvence, amplitūda) ar subjektīvo skaņas uztveršanu (augstums, skaļums)2.2. Fizikālie lauki – magnētiskais lauks, gravitācijas lauks un elektriskais lauks2.2.1. Skaidro, izmantojot piemērus, ka Zeme pievelk visus priekšmetus.2.2.2. Guvis pieredzi, veicot eksperimentus par magnētu savstarpējo iedarbību un iedarbību ar materiāliem, kurus magnēti pievelk2.2.1. Skaidro ar eksperimentā iegūtiem piemēriem magnētiskā lauka ietekmi uz kompasu un kompasa praktisko lietojumu.2.2.1.
\nSaskata elektriskā, magnētiskā un gravitācijas lauka kopīgās īpašības (darbības virziens, pievilkšanās/atgrūšanās mijiedarbība, lauka intensitātes atkarība dažādos attālumos no lauka avota), vērojot demonstrējumus un simulācijas, attēlo magnētisko un elektrisko lauku3. Objekta kustības maiņai ir nepieciešama kopējā spēka iedarbība3.1. Kustība3.1.1. Salīdzina savstarpēji divu priekšmetu kustību, izmantojot jēdzienus \"ātrāks\", \"lēnāks\", \"lielāks ātrums\", \"mazāks ātrums\", novērojot un eksperimentējot3.1.1. Veido jēdzienu \"ātrums\", salīdzinot vienā laika vienībā veiktos attālumus, eksperimentējot un izsakot to ar vārdisku un matemātisku sakarību.3.1.2. Skaidro saviem vārdiem, ka kustības laikā ātrums var mainīties, un aprēķina vidējo ātrumu eksperimentējot un novērojot3.1.1.
\nAnalizē vienmērīgu un nevienmērīgu kustību, izmantojot kustības raksturlielumu (ceļš, vidējais ātrums, momentānais ātrums, laiks) grafisko attēlojumu.3.1.2. Salīdzina vienmērīgu un nevienmērīgu kustību, kā arī taisnlīnijas, līklīnijas un svārstību kustību, eksperimentējot un vērojot demonstrējumus3.2. Spēku darbība3.2.1. Skaidro, ka, pieliekot spēku (grūžot, velkot, metot vai ceļot), var mainīties objekta kustība un/vai tas var deformēties, veicot eksperimentus.3.2.2. Veicot eksperimentus, skaidro, ka berze ir atkarīga no materiāla un virsmas3.2.1. Skaidro, ka objekta kustības ātruma izmaiņas straujums (vai deformācijas lielums) ir atkarīgs no objekta masas un pieliktā spēka lieluma, eksperimentējot un izmantojot IKT, nosauc uz priekšmetu darbojošos spēkus, skaidrojot līdzsvaru, modelējot dažādas situācijas.3.2.2.
\nSkaidro ar piemēriem ikdienā izmantoto vienkāršo mehānismu (slīpās plaknes, sviras un trīsis) priekšrocības un izmantošanas iespējas, veicot eksperimentus.3.2.3. Veicot eksperimentus, raksturo objektus, kas uzpeld vai nogrimst3.2.1. Skaidro ķermeņu mijiedarbību, zīmējumā attēlojot spēkus (norādot darbības virzienu, lielumu, pielikšanas punktu) un kustības maiņu, izmantojot rezultējošā spēka un inerces jēdzienus. Nosaka berzes spēku, ķermeņa smaguma spēku un svaru.3.2.2. Eksperimentējot un veicot nepieciešamos aprēķinus, skaidro peldēšanas (piemēram, kuģu un zemūdeņu) vai lidošanas (piemēram, gaisa balons) nosacījumus.3.2.3. Nosaka spiediena atkarību no ķermeņa smaguma spēka un atbalsta laukuma, eksperimentējot un lietojot aprēķinos.
\nSkaidro spiediena (mehāniskā gāzēs un šķidrumos) praktisko lietojumu, eksperimentējot, vērojot demonstrējumus, izmantojot dažādus informācijas avotus3.3. Drošība3.3.1. Nosauc drošas kustības piemērus skolā un ceļā uz skolu, eksperimentējot (berze, inerce) un sadarbojoties izveido ieteikumus drošai kustībai3.3.1. Skaidro saviem vārdiem, ka priekšmeta apstāšanos ietekmē tā masa, ātrums, ceļa segums un citi apstākļi, izmantojot informāciju no piedāvātajiem avotiem par transportlīdzekļu bremzēšanu3.3.1. Izvērtē riska faktorus transportlīdzekļu kustībā, eksperimentējot, vērojot demonstrējumus, izmantojot dažādus informācijas avotus4. Enerģija Visumā nezūd un nerodas, enerģija var tikt uzkrāta dažādās formās un noteiktos procesos tā pāriet no vienas formas citā4.1.
\nMehāniskā enerģija4.1.1. Izmantojot piemērus un eksperimentējot, raksturo, ka krītoša objekta izraisītās sekas ir atkarīgas no objekta masas un augstuma, no kura objekts krīt4.1.1. Izmantojot piemērus un eksperimentējot, skaidro, ka kustībā esoša objekta izraisītās sekas ir atkarīgas no objekta masas un ātruma4.1.1. Skaidro, ka mehānisko enerģiju var uzkrāt, paceļot ķermeni virs zemes, iekustinot ķermeni vai atgriezeniski to deformējot.4.1.2. Skaidro enerģijas (kinētiskā, potenciālā, pilnā mehāniskā enerģija) izmaiņu kustībā, izmantojot kinētiskās un potenciālās enerģijas noteikšanas matemātiskās sakarības, stabiņveida diagrammas, eksperimentējot, vērojot demonstrējumus, izmantojot dažādus informācijas avotus4.2.
\nIekšējā enerģija4.2.1. Skaidro saviem vārdiem eksperimentā iegūtos novērojumus, ka objektu uzsildīšanai vai vielas agregātstāvokļa izmaiņai ir nepieciešama enerģija4.2.1. Eksperimentē un, izmantojot piemērus, skaidro, ka, iedarbojoties mehāniski (berzējot) vai sildot priekšmetu vai vielu, var mainīt to temperatūru vai agregātstāvokli. Skaidro, ka ķermeņu uzsildīšanas ātrums ir atkarīgs no sākuma temperatūras, virsmas laukuma un masas4.2.1. Izmantojot piemērus, skaidro, ka vielas uzsilšanas ātrums vienādos sildīšanas apstākļos dažādām vielām atšķiras un ka, sadegot vienādam daudzumam kurināmo materiālu, iegūst atšķirīgu siltuma daudzumu.4.2.2. Skaidro siltuma procesus (sasilšana, atdzišana) un nosaka matemātiskās sakarības siltuma daudzuma noteikšanai, kā arī skaidro ar piemēriem, ka procesos (kušana, sacietēšana, iztvaikošana, kondensēšanās) vielas temperatūra nemainās, eksperimentējot, vērojot demonstrējumu, izmantojot informāciju no fizikālo lielumu tabulām un siltuma procesu grafikiem 4.2.2.
\nNosauc piemērus, kā procesi un parādības ir aprakstāmi ar enerģijas apmaiņu (piemēram, augu augšana, ķermeņu atdzišana, laikapstākļi)4.2.3. Skaidro, ka ķīmiskajās reakcijās enerģija vai nu rodas, vai tiek patērēta, ka vielās ir uzkrāta enerģija, kas, daļiņām pārgrupējoties, tiek izdalīta vai uzņemta. Enerģijas izdalīšanos var būt nepieciešams aktivizēt4.2.2. Skaidro saviem vārdiem novērojumus – lai elektroierīce darbotos (piemēram, spuldzīte spīdētu, telefons darbotos), ir nepieciešams elektroenerģijas avots.4.2.3. Nosauc ikdienā lietotos elektroenerģijas avotus un ievēro drošības noteikumus, darbojoties ar elektroenerģijas avotiem, atpazīst un ievēro brīdinājuma zīmes4.2.3. Skaidro, ka elektriskā enerģija ir lādētu daļiņu pievilkšanās, kas pārtop kustībā, noslēdzot ķēdi.
\nPraktiski pārbauda un raksturo – lai elektroierīce darbotos, tai ir jābūt pieslēgtai pie elektroenerģijas avota noslēgtā ķēdē. Atpazīst elektrību raksturojošā lieluma apzīmējumus (spriegums voltos).4.2.4. Nosauc konkrētus piemērus elektrības un siltuma vadītājiem un izolatoriem, to lietošanas iespējām, izmantojot eksperimentā iegūtos novērojumus par materiālu elektrovadītspēju un siltumvadītspēju4.2.4. Skaidro elektriskos procesus, izmantojot matemātiskas sakarības starp elektriskajiem raksturlielumiem (strāvas stiprums, spriegums, elektriskā pretestība), eksperimentējot un vizualizējot virknes un paralēlo slēgumu4.3. Enerģijas plūsma (enerģijas nezūdamības likums) 4.3.1. Apraksta, izmantojot piemēru, ka no elektroenerģijas var iegūt citus enerģijas veidus (siltuma enerģiju, mehānisko enerģiju)4.3.1.
\nSkaidro pilnās mehāniskās enerģijas izmaiņu kustībā, izmantojot berzes pāreju siltumā, eksperimentējot, vērojot demonstrējumus, izmantojot dažādus informācijas avotus4.3.2. Nosauc piemērus, ka viena veida enerģija pārvēršas cita veida enerģijā (piemēram, dabasgāzes, degvielas, koka, cita kurināmā, Saules – siltumenerģijā, Saules, ūdens – elektroenerģijā), izmantojot IKT vai vērojot demonstrējumu4.3.2. Skaidro konkrētā piemērā, ka enerģiju (elektroenerģiju, siltumenerģiju, gaismu, enerģiju dzīviem organismiem) var iegūt no dažādiem dabas resursiem un tā pāriet no viena veida citā, izmantojot informāciju no dažādiem avotiem, sadarbojoties4.3.2. Skaidro, ka ķermenis ar augstāku temperatūru uzsilda apkārt esošos ķermeņus, ar kuriem tas atrodas kontaktā, līdz to temperatūra izlīdzinās.
\nSkaidro citus enerģijas pārneses mehānismus ar elektromagnētisko starojumu un konvekciju. Izvērtē dažādu elektroenerģijas iegūšanas veidu priekšrocības un trūkumus (piemēram, termo-, hidro-, kodol-, Saules un vēja elektrostacijas)4.3.3. Lieto un pamato nepieciešamību veikt vienkāršas darbības (piemēram, izslēdzot gaismu telpā, to atstājot) enerģijas taupīšanai ikdienā4.3.3. Lieto efektīvākos enerģijas taupīšanas paņēmienus un izvēlas piemērotākos, pamatojot savu izvēli4.3.3. Izvēlas enerģijas taupīšanas paņēmienus ikdienas situācijās, piedāvājot risinājumus efektīvai elektroenerģijas un siltumenerģijas izmantošanai4.4. Darbs4.4.1. Nosauc piemērus, ka darba veikšanai ir nepieciešama enerģija.
\nJo tālāk jāaizvelk vai augstāk jāpaceļ priekšmets, jo lielāka enerģija ir jāpatērē4.4.1. Apraksta pēc praktiski pārbaudītā, ka vienu un to pašu darbu var paveikt, ilgāk strādājot ar mazāku jaudu vai īsākā laikā, izmantojot jaudīgāku ierīci4.4.1. Atrod likumsakarības starp darbu, enerģiju un jaudu, salīdzinot dažādās enerģijas izpausmes (mehāniskā, elektriskā, siltums), lietojot fizikālos jēdzienus, lielumus, apzīmējumus un matemātiskās sakarības, izmantojot dažādus informācijas avotus, eksperimentējot5. Zemes sistēmu mijiedarbība ietekmē Zemes virsmas un klimata veidošanos5.1. Litosfēra5.1.1. Apraksta tuvākajā apkārtnē atrodamos iežus pēc vienkāršām pazīmēm (krāsa, cietība) un, veicot lauka darbu, nosaka, ka augsne ir veidota no iežu daļām5.1.1.
\nAtpazīst Latvijā sastopamos iežus (kaļķakmens, granīts, smilts, smilšakmens, māls) un saskata to izmantošanas piemērus saimniecībā un sadzīvē (celtniecībā, ceļu būvē, sadzīves priekšmetu izgatavošanā), veicot lauka darbu.5.1.2. Apraksta Zemes uzbūvi (Zemes garoza, mantija, kodols) un reljefa formas (kalni/ielejas, augstienes, zemienes/līdzenumi), veidojot un izmantojot vienkāršus modeļus.5.1.3. Skaidro dabas procesu (vēja un ūdens darbība, temperatūras izmaiņas) un cilvēka darbības (ceļu un upju dambju būvniecība, tīrumu iekopšana, derīgo izrakteņu ieguve) ietekmi uz Zemes virsmas izmaiņām Latvijā (upju un jūru krastu noskalošana, noslīdeņu veidošanās, karjeru veidošana, teritorijas veģetācijas izmaiņas), izmantojot lauka darba laikā veiktos novērojumus un salīdzinot atšķirīgu gadu kartogrāfiskos materiālus (satelīta attēli, aerofotogrāfijas)5.1.1.
\nSkaidro iežu (magmatiskie, metamorfie, nogulumieži) veidošanos dabas procesu (erozija, dēdēšana, tektonisko plātņu kustība) darbības rezultātā, modelējot iežu apriti un izmantojot informācijas avotus.5.1.2. Skaidro, kā dabas procesi ietekmējuši ģeoloģisko apdraudējumu (vulkāni, zemestrīces), Zemes virsmas (kalnu grēdas, līdzenumi, zemienes, Latvijas reljefa lielformas un vidējformas) un Pasaules okeāna (dziļvagas, vidusokeāniskās grēdas) reljefa formu veidošanos un izvietojumu, izmantojot informācijas avotus, kartogrāfiskos materiālus, lietojot digitālo karšu servisus un tiešsaistes datubāzes, veidojot uzskates modeļus un veicot lauka darbu (Latvijas reljefa formu apsekojumi).5.1.3. Skaidro augsnes veidošanos un izmaiņas dabas procesu mijiedarbības rezultātā, augšņu tipu un tiem raksturīgā augāja izvietojumu Latvijā, izmantojot augšņu horizontu modeļus, kartogrāfiskos materiālus un veicot lauka darbu5.2.
\nHidrosfēra5.2.1. Apraksta tuvākajā apkārtnē sastopamās Zemes virsmas formas (paugurs, līdzenums), ūdenstilpes (ezers, upe, jūra, dīķis, kanāls), saskatot dabā apsekotajos piemēros līdzības (piemēram, visiem pauguriem ir virsotnes, visām ūdenstilpēm ir krasti) un atšķirības (pauguru augstums, cilvēka veidota un dabiski veidojusies ūdenstilpe) un modelējot5.2.1. Grupē hidrosfēras daļas pēc dažādām pazīmēm (saldūdeņi/sāļūdeņi, iekšējie ūdeņi/okeāni un jūras, pazemes/virszemes ūdeņi) un apraksta to savstarpējās saistības piemērus, ūdens apjomu un izvietojumu uz Zemes, izmantojot ūdens aprites modeli, kartogrāfiskos materiālus un informācijas avotos pieejamos datus5.2.1. Raksturo ūdens apriti un iztvaikošanas/nokrišņu attiecības ģeogrāfiskās atšķirības uz Zemes, veicot ūdens bilances aprēķinus, modelējot un izmantojot kartogrāfiskos materiālus.5.2.2.
\nSkaidro hidrosfēras daļu (upes, ezeri, jūras, pazemes ūdeņi) veidošanās apstākļus un raksturo to izvietojumu pasaulē un Latvijā, izmantojot kartogrāfiskos materiālus, informācijas avotus un veicot lauka darbu.5.2.3. Skaidro un apraksta Pasaules okeāna cirkulācijas likumsakarības un to nozīmi klimata atšķirību veidošanā uz Zemes, izmantojot kartogrāfiskos materiālus, informācijas avotus (klimatogrammas) un datus (ūdens temperatūras un sāļuma atšķirības)5.3. Atmosfēra5.3.1. Apraksta laikapstākļu (temperatūra, nokrišņu veids un daudzums, vēja ātrums un virziens) diennakts un sezonālās atšķirības tuvākajā apkārtnē un izvēlas laikapstākļiem atbilstošu apģērbu, veicot sistemātiskus laikapstākļu novērojumus un izmantojot meteoroloģiskās prognozes5.3.1.
\nApraksta atmosfēras uzbūvi (slāņi) un sastāvu (gaiss kā dažādu gāzu maisījums) un skaidro atmosfēras procesus (vēja veidošanās), veicot lauka darbu un izmantojot modeļus, kartogrāfiskos materiālus un informācijas avotus.5.3.2. Skaidro siltuma joslu (aukstā, mērenā, karstā) izvietojumu uz Zemes un sezonālo atšķirību (Ziemeļu puslodē vasara – Dienvidu puslodē ziema) likumsakarības, izmantojot Zemes un Saules mijiedarbības modeli5.3.1. Skaidro klimata ģeogrāfisko atšķirību (klimata joslas, kontinentāls un okeānisks klimats) cēloņus (teritorijas ģeogrāfiskais novietojums un saules staru krišanas leņķis, reljefs, atmosfēras cirkulācija, sauszemes un ūdens nevienmērīga sasilšana un atdzišana) pasaulē un Latvijā, izmantojot kartogrāfiskos materiālus, informācijas avotus (mācību materiāli, datu tabulas, klimatogrammas)5.4.
\nDabas resursi5.4.1. Nosauc dabas resursu vai to sastāvdaļu (tai skaitā gaiss, ūdens, mežs, nafta) izmantošanas piemērus savas ģimenes ikdienā un apraksta to aizvietošanas un saudzēšanas iespējas5.4.1. Grupē dabas resursus (atjaunojamie un neatjaunojamie) un apraksta to saglabāšanas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādāšanas iespējas, izmantojot informācijas avotus un veiktos novērojumus5.4.1. Apraksta dabas resursu un pasaules nozīmes derīgo izrakteņu izvietojuma un pieejamības likumsakarības pasaulē un Latvijā, to racionālas izmantošanas piemērus un atjaunošanas iespējas, apkopojot informāciju no avotiem un kartogrāfiskajiem materiāliem5.5. Dabas apdraudējumi5.5.1. Apraksta dabas apdraudējumu (negaiss, vētra, stipra snigšana, plūdi, karstums) piemērus un drošas rīcības principus iespējamo risku mazināšanai, izmantojot informācijas avotus5.5.1.
\nApraksta dabas apdraudējumu (noslīdeņi, nogruvumi, plūdi, krasta noskalošana) cēloņus un radītās sekas, un dažādus iespējamos risinājumus seku mazināšanai, izmantojot informācijas avotus un lauka darba laikā veiktos novērojumus5.5.1. Skaidro dabas apdraudējumu (zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami, mežu ugunsgrēki, pārtuksnešošanās, viesuļvētras) cēloņus, radītās sekas, izvietojumu, prognozēšanas, monitoringa un seku mazināšanas tehnoloģiskās iespējas, izmantojot informācijas avotus un kartogrāfiskos materiālus.5.5.2. Skaidro dabas parādību (zemestrīces, vulkānu izvirdumi, plūdi, viesuļvētras) zinātniskās izpētes un tehnoloģisko sasniegumu nozīmi dabas apdraudējumu iespējamās norises vietas/laika prognozēšanā un vides problēmu risināšanā, izmantojot kartogrāfiskos materiālus un informācijas avotus6.
\nMūsu Saules sistēma ir ļoti maza daļa (viena no miljardiem galaktiku) Visumā6.1. Visuma elementi 6.1.1. Nosauc Visuma elementus (piemēram, Polārzvaigzne) un zvaigznājus (piemēram, Lielie Greizie Rati, Mazie Greizie Rati), izmantojot zvaigžņu kartes un novērojumus6.1.1. Ilustrē Visuma mērogu un tā struktūru hierarhiju (planētas ap zvaigznēm, galaktikas, galaktiku kopas), skaidro, kā iegūstama informācija par Visuma uzbūves elementiem un to īpašībām.6.1.2. Skaidro, kas ir galaktika, individuāli vai grupā strukturē informāciju par galaktiku daudzveidību6.2. Saules sistēma6.2.1. Skaidro saviem vārdiem, ka zvaigznes ir Visuma objekti, kas izstaro gaismu un siltumu, izmantojot Zemei tuvākās zvaigznes – Saules – novērojumus, IKT6.2.1.
\nNosauc Saules sistēmas elementus (visas planētas, Sauli) un saskata to savstarpējo saistību, modelējot, novērojot un izmantojot IKT6.2.1. Skaidro Saules sistēmas uzbūvi un ķermeņu kustību, salīdzina Sauli ar citām zvaigznēm (izmērs, temperatūra, krāsa, izstarotā enerģija), izmantojot shematisko zvaigžņu evolūcijas attēlojumu, skaidro būtiskākās pārmaiņas Saulē tās evolūcijas gaitā6.3. Planēta Zeme6.3.1. Apraksta Mēness fāžu maiņu, dienas un nakts miju, dienas garuma izmaiņas, novērojot un modelējot Saules, Zemes un Mēness savstarpējo kustību6.3.1. Apraksta Mēness un Saules aptumsuma veidošanos, plūdmaiņas un gadalaiku maiņas uz Zemes likumsakarības, novērojot un modelējot Saules, Zemes un Mēness savstarpējo kustību6.3.1.
\nSkaidro Zemes sistēmu (litosfēra, hidrosfēra, atmosfēra, biosfēra) veidošanās gaitu un apraksta (dzīvie organismi, klimats, dabas procesi) Zemes attīstības posmus, atsaucoties uz mūsdienu zinātnes aktuālām hipotēzēm un teorijām un izmantojot informācijas avotus (ģeohronoloģiskā tabula)7. Organismu dzīvības procesus nodrošina šūnas, kuru dzīves ilgums ir ierobežots7.1. Dzīvības procesi, dzīvības uzturēšana7.1.1. Novērojot augus un dzīvniekus tuvākajā apkārtnē, saskata atšķirību starp dzīvo un nedzīvo dabā, nosaucot piemērus dzīvības procesiem (kustība, vairošanās, reaģēšana uz stimulu).7.1.2. Ar faktiem pamato, ka dzīvnieku un augu dzīvības uzturēšanu nodrošina ūdens un gaisa uzņemšana, barības uzņemšana vai ražošana, atkritumu izvadīšana, temperatūras uzturēšana7.1.1.
\nSkaidro saviem vārdiem dzīvības procesu norisi (barošanās, augšana un attīstība, vairošanās, izvadīšana), novērojot dzīvniekus to dabiskajā vidē, izmantojot IKT un pavairojot un audzējot augus7.1.1. Salīdzina dažādu dzīvo organismu valstu (dzīvnieku, augu, sēņu) dzīvības procesu norisi (elpošana, vielu izvadīšana, barošanās, vairošanās, vielu transports, organisma regulācija, reaģēšana uz kairinājumu), modelējot, eksperimentējot, izmantojot dažādus informācijas avotus7.2. Organismu uzbūve7.2.1. Nosaka augus, dzīvniekus un to daļas, izmantojot augu un dzīvnieku modeļus, zīmējumus, organismus, informācijas avotus, tai skaitā digitālos (biežāk sastopamos augus un dzīvniekus no tuvējās apkārtnes, piemēram, ozols, bērzs, pienene, alnis, vilks, ezis, suns, kaķis, čūska, muša, balodis, slieka).7.2.2.
\nApraksta saviem vārdiem, kādus uzdevumus paša organismā veic dažādi orgāni7.2.1. Eksperimentējot, vizualizējot, izmantojot dažādus informācijas avotus, novērojot ar mikroskopu augu šūnas, skaidro, ka dzīvnieku un auga daļās – orgānos – ir dažādas šūnas (atšķirīga forma, krāsa un izvietojums), kas ietekmē orgānos notiekošos procesus.7.2.2. Atrod saistību starp dažādu dzīvnieku orgānu sistēmām (elpošanas, gremošanas, asinsrites un balsta un kustību) un to nozīmi dzīvības uzturēšanā, izmantojot pedagoga piedāvātus informācijas avotus, modeļus.7.2.3. Apraksta principu, kā darbojas paša organisma sistēmas (elpošanas, gremošanas, asinsrites un balsta un kustību)7.2.1. Skaidro augu un dzīvnieku valsts dzīvības procesu (augšana, attīstība, vairošanās, vielu uzņemšana un izvadīšana) saistību ar organisma (audi, orgāni, orgānu sistēmas) un šūnu (kodols, plazmatiskā membrāna, citoplazma, šūnapvalks, vakuola, hloroplasts) uzbūvi, veidojot vizuālus materiālus, modeļus, eksperimentējot, novērojot ar mikroskopu.7.2.2.
\nSalīdzina dažādu dzīvnieku (mugurkaulnieki, posmkāji, tārpi, gliemji) orgānu sistēmas (elpošanas, gremošanas, asinsrites un balsta un kustību), izmantojot dažādus informācijas avotus, modeļus.7.2.3. Atrod likumsakarības starp cilvēkā notiekošajiem procesiem, eksperimentējot (asinsspiediens, pulss, elpošanas biežums, plaušu dzīvības tilpums) un izmantojot dažādus informācijas avotus7.3. Dzīves cikls7.3.1. Skaidro saviem vārdiem, ka dzīvie organismi laika gaitā aug, attīstās un mainās, attēlojot vizuāli, modelējot.7.3.2. Skaidro saviem vārdiem pārmaiņas, kas notiek ar cilvēku, tam augot un attīstoties7.3.1. Eksperimentējot skaidro auga attīstības ciklu (auga dīgšana no sēklas, augšana, ziedēšana, apputeksnēšanās, augļa attīstība, sēklas attīstība) un vardes un tauriņa attīstības ciklu, novērojot un lietojot jēdzienus \"ola\", \"kāpurs\", \"kurkulis\", \"kūniņa\", \"pieaudzis dzīvnieks\".7.3.2.
\nSkaidro saviem vārdiem cilvēka attīstību pusaudžu vecumā, ķermeņa izmaiņas pubertātes laikā, pieņem sava ķermeņa īpatnības, skaidro personīgās higiēnas nozīmi7.3.1. Novērojot un izmantojot dažādus informācijas avotus, salīdzina dzīvnieku (tauriņa, sienāža, putna, zivs, rāpuļa, abinieka, zīdītāja) attīstības ciklu stadijas.7.3.2. Skaidro cilvēka attīstības ciklu un faktorus, kas to ietekmē, analizē rīcību reproduktīvās veselības jomā (dzimumdzīves atlikšana, kontracepcijas nozīme), izmantojot dažādus informācijas avotus un izvērtējot to ticamību7.4. Organizācijas līmeņi7.4.1. Skaidro, ka organisms sastāv no orgāniem, kas veic noteiktus uzdevumus, novērojot un izmantojot IKT7.4.1. Skaidro organismu dzīvības organizācijas līmeņu (šūna, orgāns, orgānu sistēma, organisms) pakārtotību, novērojot un izmantojot IKT7.4.1.
\nSkaidro organismu dzīvības organizācijas līmeņu (molekula, šūna, audi, orgāns, orgānu sistēma, organisms) pakārtotību, modelējot, novērojot un izmantojot dažādu veidu informāciju.7.4.2. Salīdzina un attēlo bioloģiskajā zīmējumā šūnas un audus, izmantojot mikroskopu, aplūkojot gatavus un veidotus mikropreparātus7.5. Veselīgs dzīvesveids7.5.1. Veido ieradumu rūpēties par sava organisma veselību (personīgā higiēna, atbilstošs uzturs, pietiekama fiziskā aktivitāte, miegs) un attīstīšanu, pamato savu veikto darbību nozīmi7.5.1. Rīkojas atbildīgi pret savu un citu veselību, veidojot ieteikumus par dzīvesveida (personīgā higiēna, veselīgs uzturs, fiziskās aktivitātes, dienas režīms, reproduktīvā veselība), kā arī atkarību izraisošo vielu lietošanas ietekmi uz cilvēka veselību, izmantojot dažādu informāciju7.5.1.
\nRīkojas atbildīgi pret savu un citu veselību, veidojot ieteikumus un secinot par dzīvesveida (uzturs, fiziskās aktivitātes, kaitīgie ieradumi), dienas režīma un vides apstākļu ietekmi uz organisma veselību, izmantojot daudzveidīgos informācijas avotos atspoguļoto informāciju un izvērtējot tās ticamību8. Organismi bieži ir atkarīgi no citiem organismiem vai konkurē ar tiem par enerģiju un materiāliem8.1. Barības ķēde8.1.1. Eksperimentē un skaidro saviem vārdiem, ka zaļie augi no Saules gaismas var ražot arī barības vielas, kas tiem nepieciešamas, un arī uzglabāt tās.8.1.2. Novērojot un izmantojot piedāvātos informācijas avotus, skaidro saviem vārdiem, ka dzīvnieki iegūst enerģiju, apēdot augus vai citus dzīvniekus, izveidojot barības ķēdi (līdz 3 posmiem)8.1.1.
\nIzveido barības ķēdi (līdz 5 posmiem), izmantojot dotos informācijas avotus un mācību spēles. Ar piemēriem skaidro, kā dabā veidojas un darbojas barības ķēdes (augēdājs, gaļēdājs, visēdājs)8.1.1. Veido barības ķēdes un tīklus, izmantojot dažādus informācijas avotus, novērojumus, veicot lauka darbu. Skaidro organismu mijiedarbības veidus (simbioze, neitrālisms, plēsonība, konkurence, parazītisms) un enerģijas plūsmu ekosistēmās.8.1.2. Skaidro organismu savstarpējo saistību ekosistēmā, grupējot tos pēc enerģijas un vielu iegūšanas veida (ražotāji, patērētāji, noārdītāji), izmantojot dažādus informācijas avotus, novērojumus, modelējot8.2. Ekosistēma8.2.1. Attēlo ar piemēriem, kas var augt un dzīvot tuvākajā apkārtnē, pļavā, mežā un purvā, novērojot, izmantojot piedāvātos informācijas avotus, lauka darbā iegūtos novērojumus, IKT8.2.1.
\nSalīdzina cilvēku veidotās (pilsēta, parks) un dabiskās (mežs, purvs, pļava) ekosistēmas pēc sugu daudzveidības (augi, dzīvnieki, sēnes) un dabas apstākļiem (temperatūra, mitrums, augsnes slāņu biezums un krāsa, iežu daļiņu izmērs), veicot novērojumus, lauka darbu un modelējot8.2.1. Salīdzina Latvijai raksturīgās ekosistēmas pēc sugu daudzveidības (augi, sēnes, gliemji, posmkāji, mugurkaulnieki), dabas apstākļiem (temperatūra, nokrišņu daudzums un režīms, augsnes tips, apgaismojums), izvietojuma, veicot lauka darbu un modelējot.8.2.2. Raksturo biomas un to izvietojumu uz Zemes (ieskaitot augstumjoslojumu), salīdzinot to novietojumu, raksturīgos vides apstākļus (nokrišņu daudzums un režīms, temperatūra, augšņu tips, augstums virs jūras līmeņa) un dzīvo organismu daudzveidību, izmantojot kartogrāfiskos materiālus un informācijas avotus (klimatogrammas) 8.2.2.
\nParāda saistību starp organismu, sugu un ekosistēmu, novērojot un izmantojot IKT8.2.3. Skaidro pakārtotību organismu dzīvības organizācijas līmeņiem (organisms, suga, ekosistēma, bioma, biosfēra), modelējot, novērojot un izmantojot dažāda veida informāciju9. Ģenētiskā informācija tiek nodota no vienas organismu paaudzes nākamajai9.1. Nosauc ārējo pazīmju pārmantošanas piemērus augiem un dzīvniekiem, vērojot dažādu dzīvnieku un augu attēlus, ģimenes fotoattēlus9.1. Grupē un skaidro ar piemēriem, ka ir iedzimstošās un neiedzimstošās pazīmes, novērojot un izmantojot savas vai citas ģimenes fotoattēlus.9.2. Skaidro ar piemēriem (piemēram, augļu koku, suņu šķirņu) selekcijas mērķus un nepieciešamību jaunas šķirnes iegūšanai ar vēlamajām īpašībām, izmantojot dažādus informācijas avotus9.1.
\nPrognozē pazīmju iedzimšanu, analizējot attēlus un izstrādājot ciltskoku vienai pazīmei.9.2. Skaidro organismu ģenētiskās modificēšanas mērķus, izmantojot dažādus informācijas avotus.9.3. Skaidro pazīmju pārmantošanu (bezdzimumvairošanās, dzimumvairošanās), izmantojot ģenētikas jēdzienus (šūna, kodols, hromosomas, gēni, DNS). Pamato, kāpēc bezdzimumvairošanās procesā rodas pēcnācēji ar identisku iedzimtības informāciju un dzimumvairošanās procesā rodas pēcnācēji ar atšķirīgu iedzimtības informāciju10. Esošo un izmirušo organismu daudzveidība ir evolūcijas rezultāts10.1. Attēlo vai modelē dzīvnieka ārējās pazīmes (forma, krāsa, barības iegūšanas veids, ķermeņa daļas), lai piemēros parādītu dzīvnieku pielāgotību videi.10.2.
\nAtpazīst raksturīgākos tuvākajā apkārtnē esošos augus un dzīvniekus, izmantojot zīmējumu un shēmu atgādnes.10.3. Izmantojot vienkāršus informācijas avotus un eksperimentējot, ar piemēriem skaidro, kādu augu augšanai un attīstībai Latvijā ir piemēroti apstākļi10.1. Modelē dzīvnieku (zīdītāju, rāpuļu, abinieku, putnu, posmkāju) un augu pielāgotību (barības iegūšana, vairošanās, dzīvošana) noteiktai ekosistēmai.10.2. Skaidro, ka uz Zemes ir liela augu un dzīvnieku dažādība, izmantojot IKT un pētot fosilijas vai to attēlus.10.3. Nosaka Latvijas klimatiskajiem apstākļiem raksturīgos augus un dzīvniekus, izmantojot noteicējus un sistemātikas shēmas, novērojot un veicot lauka darbu10.1. Skaidro, ka mūsdienu dzīvo organismu (mugurkaulnieku, posmkāju, augu) daudzveidības un pielāgotības dzīves videi pamatā ir evolūcija, izmantojot filoģenētiskās, sistemātikas un evolūcijas shēmas, dažādus informācijas avotus, novērojot, modelējot.10.2.
\nSkaidro dažādu faktoru (temperatūra, gaisa sastāvs, ūdens, gaisma, barības pieejamība) ietekmi uz dzīvo organismu izdzīvošanu un attīstību, izmantojot dažādus informācijas avotus, modelējot, eksperimentējot.10.3. Nosaka organisma sistemātisko piederību (Latvijā sastopamos augus un dzīvniekus) atkarībā no pētījuma mērķa, lietojot organismu noteicējus, klasifikācijas shēmas, novērojot un veicot lauka darbu11. Zinātnes uzdevums ir atrast dabā notiekošo parādību cēloņus11.1. Secināšana, cēloņsakarību saskatīšana11.1.1. Apraksta vienkāršas sakarības, izmantojot pedagoga palīdzību un praktiski iegūtos datus, atbild uz pētījuma jautājumu11.1.1. Saskata izmaiņas dabā, formulē cēloņsakarības, tai skaitā eksperimenta datos, izdara secinājumus par izvirzīto pētījuma jautājumu11.1.1.
\nNosauc piemērus cēloņsakarībām dabā. Izmanto pētījuma datus/rezultātus likumsakarību atklāšanai un pamatošanai, secināšanai, izvirza priekšlikumus nākamajiem pētījumiem11.2. Mērīšana. Ko mēra, ar ko mēra un kā mēra11.2.1. Lieto mērinstrumentu (sākumpunkts, skata leņķis, mērvienība, skalas virziens), nosaka garumu ar lineālu, mērlenti (m, cm, mm), temperatūru ar termometru (°C), tilpumu ar mērtrauku (l, ml), masu ar svariem (kg, g), tai skaitā ar digitālām mērierīcēm. Izmantojot piemērus, skaidro, ka mērīšana ir salīdzināšana ar etalonu, mērvienību, tam tiek izmantota skala11.2.1. Izvēlas mērapjomam un uzdevumam atbilstošu mērierīci, mēra temperatūru ar sensoru, laiku ar hronometru (h, min, s), masu ar svariem (mg), nosaka debespuses un azimutu ar kompasu, saprotot iedaļas vērtību arī tad, ja tā ir atšķirīga (piemēram, 2 ml).
\nSkaidro, kas notiek vienkāršos mērinstrumentos (piemēram, šķidruma termometrs) mērīšanas laikā. Ar piemēriem parāda, kurus lielumus var izmērīt tieši, kuru iegūšanai papildus jāizmanto aprēķini. Ilustrē ar piemēriem, ka mērīšanas precizitāti ietekmē dažādi faktori11.2.1. Pamato mērinstrumenta, tai skaitā digitālā, izvēli (piemēram, strāvas stipruma un sprieguma, atmosfēras spiediena, plaušu dzīvības tilpuma, asinsspiediena, apgaismojuma, spēka, skaņas intensitātes līmeņa, gāzes koncentrācijas, šķīduma vides pH), pierakstot mērījumu rezultātus, izmantojot pieņemtus apzīmējumus, nosaukumus, mērvienības. Ar praktiskiem piemēriem skaidro, kā veidojas mērinstrumenta skala, un mērinstrumentu kalibrēšanas nepieciešamību.
\nSaista mērinstrumenta lietošanas ierobežojumus (piemēram, mērapjoms) ar mērinstrumenta uzbūvi (piemēram, šķidruma sasalšanas temperatūra)11.3. Plānošana. Pētījuma jautājums, hipotēze un prognozēšana, eksperimenta plānošana11.3.1. Vienkāršā, pazīstamā, interesējošā situācijā, kur notiek lielumu maiņa, formulē, ko grib izpētīt, – jautā un/vai prognozē. Pedagoga rosināts, stāsta, kuru jautājumu atbildēšanai nepieciešams eksperiments, kurus ir/nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt.11.3.2. Ar pedagoga palīdzību plāno vienkāršu eksperimentu, lauka darbu, lai pārbaudītu prognozi/atbildētu uz pētījuma jautājumu un iegūtu datus, izvēloties un mainot vienu lielumu un sekojot (mērot) otra lieluma izmaiņām11.3.1.
\nIzvirza pētījuma jautājumu, prognozējot lielumu maiņu aprakstoši (vārdiski) situācijās, kuras iespējams eksperimentāli pārbaudīt.11.3.2. Plāno vienkāršu eksperimentu, lauka darbu, ievērojot drošības noteikumus, paredzot, kā noteiks lielumus, kā lielumus mērīs. Ar pedagoga palīdzību izvēlas piemērotāko metodi un datu reģistrēšanas veidu atkarībā no pētāmā objekta11.3.1. Pētot vielu un vielu maisījumu sastāvu un īpašības, dzīvos organismus, teritoriju, dabas objektus, parādības vai procesus, veido pētījuma jautājumu un/vai hipotēzi par kvalitatīvām un kvantitatīvām sakarībām starp atkarīgo, neatkarīgo un fiksētajiem lielumiem.11.3.2. Mērķtiecīgi plāno eksperimentu datu iegūšanai, paredzot, kā lielumus (kvantitatīvos/kvalitatīvos) mērīs, mainīs, izvēloties mērījumu skaitu, atbilstošas vielas, aprakstot un attēlojot izmantotos objektus, ierīces, iekārtas un piederumus vielas sintēzes un analīzes veikšanai, procesu analizēšanai, paredzot drošības noteikumu ievērošanu.
\nAr piemēriem skaidro eksperimenta nozīmi pierādījumu iegūšanai.11.3.3. Plāno lauka darbu, lai aprakstītu likumsakarības un izmaiņas dabā, ģeogrāfiskos procesus, parādības, izvēloties piemērotāko metodi (parauglaukuma metode, fotografēšana, atseguma zīmēšana, kartēšana) un datu reģistrēšanas veidu atkarībā no pētāmā objekta11.4. Tehnika un prasmes ar ieradumu tās veikt (drošība)11.4.1. Izmanto ikdienā pieejamus piederumus, traukus, vienkāršas ierīces, veicot vienkāršus eksperimentus, ievērojot drošības noteikumus un bīstamo vielu marķējumu. Veido ieradumu sakārtot darba vietu11.4.1. Pēc parauga izmanto vienkāršus piederumus, traukus (piemēram, nosakot ledus kušanas temperatūru, saslēdzot elektriskās ķēdes), veido vienkāršu iekārtu, piemēram, cietas vielas atdalīšanai no šķidruma, izmantojot ikdienā pieejamas ierīces un materiālus.
\nVeido ieradumu ievērot drošības noteikumus11.4.1. Lieto eksperimentam un lauka darbam vajadzīgos traukus, piederumus, saliekot nepieciešamās iekārtas (piemēram, gāzu iegūšanai un uzkrāšanai, maisījumu sadalīšanai), izmantojot aprakstu. Skaidro drošības noteikumu jēgu un rīkojas atbilstoši savai un apkārtējo drošībai, pētot vidi dabaszinātņu laboratorijās un sadzīvē11.5. Eksperimenta metodes. Vielu analīze11.5.1. Guvis pieredzi novērot materiālu un vielu īpašības (piemēram, krāsa, smarža)11.5.1. Apraksta paša veiktā eksperimentā novērotās vielu īpašības (piemēram, cietība, elastība, kušanas temperatūra).11.5.2. Veic vienkāršus eksperimentus pēc darba gaitas apraksta (piemēram, eksperimentāli pierāda, ka traukā ir gaiss).
\nIzmanto piederumus un vielas atbilstoši izvirzītajam pētāmajam jautājumam, ievērojot darba drošības noteikumus11.5.1. Novēro eksperimentos ķīmisko reakciju raksturīgās pazīmes, tās izmanto vielu pierādīšanai un apraksta vielai raksturīgās fizikālās īpašības (krāsa, agregātstāvoklis, smarža, blīvums), nosaka faktorus, kas ietekmē reakcijas ātrumu, veicot eksperimentus atbilstoši drošības noteikumiem.11.5.2. Eksperimentāli nosaka un aprēķina izšķīdušās vielas masas daļu, izmantojot sev piemērotāko matemātisko stratēģiju. Pagatavo šķīdumu ar noteiktu izšķīdušās vielas masas daļu, aprēķinot nepieciešamo vielas masu un šķīdinātāja tilpumu, ievērojot drošības noteikumus11.6. Eksperimenta metodes.
\nVielu sintēze 11.6.1. Veic vielas sintēzi (piemēram, kalcija karbonātu) pēc apraksta. Aprēķina vielas daudzumu, masu, tilpumu un reakcijas produkta un izejvielas masu vai tilpumu (gāzēm) pēc ķīmiskās reakcijas vienādojuma, izmantojot sev piemērotāko matemātisko stratēģiju11.7. Eksperimenta metodes. Lauka darbs11.7.1. Ar pedagoga palīdzību veic vienkāršu lauka darbu tuvākajā apkārtnē (skola, dzīvesvieta), lai novērotu augus un dzīvniekus, laikapstākļus, zemes virsmas atšķirības, ūdenstilpes un aprakstītu iežus un augšņu paraugus, saudzīgi izturoties pret vidi11.7.1. Saskaņā ar darba gaitas aprakstu veic lauka darbu tuvākajā apkārtnē (pilsēta, novads), lai zīmētu apkārtnes plānu, noteiktu vēja virzienu un mērītu tā ātrumu, novērotu Zemes virsmas izmaiņas (nogruvumi, noslīdeņi, upju un jūras krastu izmaiņas), aprakstītu ekosistēmas (augi, dzīvnieki un sēnes, vides apstākļi), iežu izmantošanas piemērus sadzīvē, lietojot parauglaukuma metodi, modelējot barības ķēdes, saudzīgi izturoties pret vidi11.7.1.
\nSaudzīgi izturoties pret vidi, veic lauka darbu, lai skaidrotu dabā notiekošos procesus (enerģijas plūsma ekosistēmā, augsnes veidošanās, ūdens un ledāja erozija, sanešu uzkrāšanās), to ietekmi uz Zemes virsmas izmaiņām un dabas objektu (veģetācijas tipi, upes, ezeri, reljefa formas) izvietojumu Latvijā, novērojot ekosistēmas (organismu daudzveidība, vides apstākļi), lietojot parauglaukuma metodi, modelējot barības tīklus, zīmējot augšņu profilus un atsegumu šķērsgriezumus, aprakstot ūdenstilpes (upes straumes ātrumu, upes slīpumu un kritumu, veidošanās apstākļus) un reljefu, lietojot digitālas lietotnes ar iebūvētu ģeogrāfiskās pozicionēšanas sistēmu, lai iegūtu datus par savas atrašanās vietas ģeolokāciju11.8.
\nEksperimenta metodes. Mikroskopēšana11.8.1. Ar pedagoga palīdzību novēro vienkāršus objektus ar lupu, mikroskopu un stāsta par novēroto11.8.1. Salīdzina šūnu formu, krāsu, izmantojot mikroskopu un lietojot gatavus mikropreparātus11.8.1. Novēro (šūnas, audus) un skaidro novēroto, uzbūves saistību ar veicamajām funkcijām, izmantojot mikroskopu ar atbilstošo palielinājumu, lietojot gatavus vai pašu veidotus mikropreparātus11.9. Novērošana un datu reģistrēšana11.9.1. Novēro objektus dabā un veic eksperimentu, pieraksta lauka darba un eksperimenta laikā veiktos novērojumus un datus (skaitu, īpašības), izmantojot pedagoga doto/ieteikto apkopojuma veidu, piemēram, tabulu, fotoattēlu11.9.1. Veicot lauka darbu un eksperimentu, novēro objektus un to izmaiņas.
\nNovēroto – iegūtos datus (lielumu kvantitatīvās un kvalitatīvās izmaiņas) – reģistrē ar pedagoga palīdzību, izvēloties atbilstošu datu reģistrēšanas veidu11.9.1. Reģistrē lauka darba un eksperimenta laikā veiktos novērojumus un iegūtos datus, izvēloties piemērotāko datu reģistrēšanas veidu (zīmējums, bioloģiskais zīmējums, tabula, grafiks, kartoshēma, fotogrāfija) un tehnoloģisko rīku11.10. Datu apstrāde un analīze11.10.1. Attēlo eksperimentā iegūtos vai citus datus uzskatāmā veidā, piemēram, diagrammā11.10.1. Pēc parauga apstrādā lauka darba un eksperimenta laikā iegūtos datus vai citu iegūtus, pieejamus datus (piemēram, statistikas datus), veicot vienkāršus aprēķinus, izmantojot atbilstošas mērvienības, attēlojot datus uzskatāmā veidā11.10.1.
\nAnalizē un apstrādā eksperimenta un lauka darbu laikā iegūtos datus vai citu iegūtus, pieejamus datus (piemēram, datus par vides kvalitāti), novērtējot to precizitāti un ticamību, izvēloties piemērotāko datu attēlojuma veidu (vārdiski, shematiski, vizuāli, grafiski, simboliski, statistiski, kartogrāfiski) un paņēmienu (IKT), izmantojot nepieciešamās mērvienības un to pārveidojumus, veicot vajadzīgos aprēķinus un salīdzinot ar citiem informācijas avotiem11.11. Eksperimenta izvērtēšana, ticamības noteikšana, zinātniskums11.11.1. Pēc pedagoga dotiem kritērijiem novērtē eksperimenta gaitu un ar pedagoga palīdzību spriež par uzlabojumu nepieciešamību. Atbild uz jautājumiem par iegūto datu ticamību11.11.1.
\nIzvērtē eksperimenta un lauka darba gaitu pēc kritērijiem un piedāvā uzlabojumus.11.11.2. Izvērtē iegūto datu ticamību, salīdzinot savus iegūtos datus ar citu skolēnu datiem un teorētiskajiem datiem11.11.1. Izveidojies ieradums izvērtēt eksperimenta, lauka darba gaitu un piedāvāt uzlabojumus precizitātes un norises uzlabošanai11.12. Sadarbība un komunikācija pētniecībā11.12.1. Iepazīstina ar eksperimenta un lauka darba rezultātiem, ar pedagoga palīdzību sagatavojot vienkāršu prezentāciju vai eksperimenta aprakstu.11.12.2. Sadarbojas grupā vienkāršu pētniecības uzdevumu veikšanai11.12.1. Pēc pedagoga dotā parauga sagatavojot prezentāciju, kartogrāfisku vai rakstisku materiālu, informē par eksperimenta un lauka darba rezultātiem un secinājumiem.11.12.2.
\nSadarbojas grupā pētniecības uzdevumu veikšanai, sadalot pienākumus, uzņemoties atbildību par savu darba daļu11.12.1. Informē par pētījuma, eksperimenta un lauka darba rezultātiem un secinājumiem, izmantojot dotos kritērijus un izvēloties piemērotāko rezultātu izplatīšanas veidu (piemēram, protokols, prezentācija, infografika, kartoshēma) plānotajai auditorijai, tehnoloģijas (IKT) un terminoloģiju.11.12.2. Sadarbojas komandā vienota mērķa sasniegšanai, risinot vienkāršas dabaszinātniskas problēmas, veicot pētījumu, līdzdarbojoties dabaszinātņu projektos, daloties ar resursiem, uzņemoties kopīgu atbildību par rezultātu un apzinoties, ka, darot kopā, iespējams sasniegt vairāk12.1. Skaidrojumi, teorijas un modeļi ir zinātniski, ja tie vislabāk atbilst konkrētajā laikā pieejamiem novērojumiem un faktiem12.1.1.
\nZinātniskais skaidrojums un argumentēšana12.1.1.1. Apraksta novērotās dabā notiekošās parādības (gadalaiku maiņa, laikapstākļi) un procesus (kušana, iztvaikošana), lietojot vienkāršus zinātniskus terminus.12.1.1.2. Veido apgalvojumus, izmantojot faktus, lai atbildētu uz vienkāršiem dabaszinātniskiem jautājumiem, izmantojot pierādījumus no patstāvīgi veiktiem novērojumiem un mērījumiem12.1.1.1. Skaidro procesus un parādības, izmantojot datus no vairākiem avotiem, lietojot zinātniskus terminus.12.1.1.2. Veido apgalvojumu, vispārinot, izvērtējot faktus, atsaucoties uz savu un citu klasesbiedru veikto eksperimentu un novērojumu datu ticamību un kvalitāti (mērījumu skaits un precizitāte, novērojumu biežums, fiksēšana)12.1.1.1.
\nSkaidro procesus un parādības, izmantojot abstraktas idejas, jēdzienus, sakarības, matemātisko instrumentāriju (simbolus, grafikus), zinātnisku terminoloģiju.12.1.1.2. Stāsta, kā zinātnē rodas atšķirīgi skaidrojumi, un piedāvā paša iegūtu datu vairākas interpretācijas.12.1.1.3. Veido strukturētus skaidrojumus, argumentus, pretargumentus par dabaszinātnēs aktuāliem jautājumiem (piemēram, klimata izmaiņas, piesārņojums, ģenētiski modificētie organismi, invazīvi augi, alternatīvie enerģijas avoti), izmantojot ticamus informācijas avotus, modeļus, atsaucoties uz zinātniskiem skaidrojumiem, teorijām, eksperimentiem, pētījumiem12.2. Modelēšana12.2.1. Veido vienkāršus fiziskus modeļus (piemēram, Zemes virsmas formas, organismu daļas), kas attēlo dabā novērojamus objektus vai organismus.
\nSkaidro, ka modeļi ļauj uzskatāmāk attēlot reālās pasaules objektus un iztēloties dabā notiekošos procesus12.2.1. Veido modeļus, kas attēlo dabā notiekošos un tehnoloģiskos procesus, objektu un organismu uzbūves saistību ar funkcijām. Skaidro, ka modeļus (tai skaitā shēmas, formulas) ērti izmantot, skaidrojot netieši novērojamas parādības (Saules un Mēness aptumsumi), procesus (ūdens aprite) un sistēmas (barības ķēde). Saskata modelēšanas procesa soļus12.2.1. Veido daudzveidīgus modeļus (tai skaitā digitālus), lai skaidrotu procesus, parādības, sistēmas (piemēram, vielu un enerģijas aprite iežu un ūdens ciklos, enerģijas plūsma ekosistēmās, šūnas uzbūve un tās saistība ar veicamajām funkcijām, organismu uzbūves pielāgotība vides apstākļiem, ķermeņu uzsilšana, siltumvadīšana, termiskā izplešanās, kustības – vienmērīga, nevienmērīga – svārstību).
\nMērķtiecīgi ievēro modelēšanas procesa soļus.12.2.2. Izmanto modeļus prognozēšanai, tos savstarpēji sasaistot (piemēram, atoma uzbūve un ķīmisko elementu periodiskais likums, sistēma, atmosfēras un okeāna cirkulācija).12.2.3. Parāda konkrētā piemērā (heliocentriskais modelis), kā, laika gaitā attīstoties teorijām, dažādi modeļi tiek pārskatīti12.3. Simbolu valoda dabaszinātnēs12.3.1. Pastāsta saviem vārdiem neliela, vienkārša dabaszinātniska teksta (vienlaidus teksta vai attēla) galveno domu12.3.1. Saskata atslēgas vārdus vienkāršā dabaszinātniskā (2 veidu) tekstā. Strukturē tekstu, lieto apzīmējumus, shēmas, diagrammas12.3.1. Saskata kompleksa dabaszinātniska teksta jēgu un pārveido izlasīto, lietojot simbolus, apzīmējumus, formulas, grafiskus attēlus un vienādojumus, izvēloties atbilstošāko stratēģiju 12.3.2.
\nApraksta vielu pārvērtības, izmantojot ikdienā izmantoto vielu nosaukumus12.3.2. Nosauc vielas, sastāda vielu formulas, modelē vienkāršo vielu un ķīmisko savienojumu (bināri savienojumi, tai skaitā oksīdi, skābes, bāzes, sāļi, organiskie savienojumi: metāns, butāns, etēns, etīns, etanols, metanols, etānskābe) kvalitatīvo un kvantitatīvo sastāvu.12.3.3. Attēlo ķīmisko pārvērtību norisi (savienošanās, sadalīšanās, aizvietošanās, apmaiņas reakcijas) ar ķīmisko reakciju vienādojumiem, modeļiem un vārdiski, izvēloties piemērotāko stratēģiju12.3.2. Skaidro, ka karte, plāns un globuss ir samazināts Zemes attēlojums, veidojot vienkāršu apkārtējās teritorijas (skolas vai dzīvesvietas apkārtne) plānu, novērotos objektus, atzīmējot ar simboliem un nosaukumiem.12.3.3.
\nNosaka ģeogrāfisko objektu (parki, pilsētas, ciemi, kalni, upes, ezeri) atrašanās vietu (pilsētā, valstī, kontinentā) kartē un uz globusa, lai atbildētu uz vienkāršiem jautājumiem12.3.3. Veido teritorijas (piemēram, skola, dzīvesvieta) plānu, lai aprakstītu ģeogrāfisko objektu un parādību izvietojumu un parādītu lauka darba laikā apmeklētās vietas un iegūtos datus, izmantojot mērogu, debespuses, azimutu, apzīmējumus, krāsojumu.12.3.4. Skaidro, kā kartes īpašības (objektivitāte, simbolizācija, mērogs, saturs, veids – digitālās un papīra) nosaka tās izmantošanas mērķi, izvēloties atbilstoša mēroga un tematikas kartes (fizioģeogrāfiskās kartes, klimata kartes – nokrišņi, janvāra un jūlija temperatūras, topogrāfiskās un orientēšanās kartes), lai aprakstītu teritorijai raksturīgos ģeogrāfiskos objektus, procesus, parādības un to novietojumu, plānotu maršrutus un pārvietotos12.3.4.
\nAnalizē kartogrāfiskās informācijas avotus, lai raksturotu ģeogrāfisko objektu un parādību novietojumu, izvietojuma likumsakarības un izmaiņas dažāda mēroga teritorijās.12.3.5. Skaidro Zemes attēlojumu (globuss, kartes, plāns, aerofotogrāfijas, satelītatēli) izmantošanas iespējas dažādās situācijās (ceļojuma maršruts, pārgājiens, teritorijas ģeogrāfiskais raksturojums), salīdzinot veidošanas pieeju atšķirības (Ģeogrāfiskā informācijas sistēma – ĢIS, Globālā pozicionēšanas sistēma – GPS, Zemes tālizpēte, karšu projekcijas), detalizācijas pakāpi un pamatelementus (kartēm – mērogs, virziens, leģenda, koordinātu tīkls, nosaukums).12.3.6. Veido kartogrāfisko materiālu (tai skaitā digitālu), izmantojot informācijas avotos (mācību materiāli, tiešsaistes resursi, brīvpieejas datubāzes – CSB, Eurostat) un lauka darbu laikā (ĢIS, GPS, novērojumi) iegūtos datus, lai attēlotu un aprakstītu ģeogrāfisko parādību telpiskās likumsakarības.12.3.7.
\nSalīdzina dažādos laikos radītus teritoriju attēlojumus (satelītkartes, aerofotogrāfijas, plānus, topogrāfiskās kartes, tematiskās kartes), lai interpretētu teritorijās notikušās ģeogrāfisko objektu izmaiņas13. Zinātnes pielietojumam bieži vien ir ētisks, politisks, ekonomisks un sociāls konteksts13.1. Dabaszinātņu sasniegumu attīstība13.1.1. Nosauc piemērus, kā dabaszinātņu sasniegumi ietekmē cilvēka ikdienu (saziņas līdzekļu, sadzīves tehnoloģiju attīstība), veselību13.1.1. Saskata un novērtē zinātnes sasniegumu un tehnoloģiju attīstības, saimnieciskās darbības (ūdens, pārtikas, medicīnas resursu pieejamība, pārapdzīvotība, atkritumu radīšana) ietekmi uz vidi un cilvēka veselību, izmantojot informācijas avotus13.1.1.
\nPamato ar faktiem dabaszinātņu vēsturisko attīstību un sasniegumu (piemēram, transports, saziņa, datu saglabāšana, ģenētiski modificētie organismi, vakcinācija, roboti, vielas, modernie materiāli) ietekmi uz cilvēku labklājību un vidi, izmanto dažādus informācijas avotus, tos kritiski izvērtējot. Izvērtē zinātnes sasniegumu ētiskos, ekonomiskos un politiskos aspektus13.2. Resursu izmantošana, ietekme uz vidi13.2.1. Nosauc cilvēka darbības piemēru tuvākajā apkārtnē (tai skaitā tīrumu iekopšana, karjeru rakšana, ceļu būvēšana, parku un dzīvojamo teritoriju ierīkošana, koku izciršana, transporta izmantošana) ietekmi uz vidi – resursu izsīkšanu, novērojot un veicot lauka darbu.13.2.2. Raksturo iespējas šķirot un šķiro sadzīvē izmantojamos materiālus atbilstoši atkritumu šķirošanas noteikumiem.
\nIzsaka idejas resursu taupīšanai, saudzēšanai un atkārtotai izmantošanai, veidojot jaunus priekšmetus, par izejvielu izmantojot reiz jau radītus un lietotus materiālus13.2.1. Skaidro dabas resursu racionālas izmantošanas (vēja enerģija, ūdens resursi, koksne) un ģeogrāfisko procesu ietekmi (krastu noskalošana, noslīdeņi) uz vidi, cilvēka dzīves apstākļiem, apkopojot informāciju no dažādiem avotiem.13.2.2. Mērķtiecīgi šķiro sadzīvē izmantojamos materiālus atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas noteikumiem un marķējumam uz iepakojuma (arī baterijas, zāles un citus bīstamos atkritumus) un pamato materiālu otrreizējo izmantošanu kā iespēju taupīt izejvielas un enerģiju13.2.1. Piedāvā risinājumu piemērus cilvēka saimnieciskās un rūpnieciskās darbības ietekmes mazināšanai un resursu taupīšanas iespējas ilgtspējīgai attīstībai, veicot pētījumu, apkopojot informāciju no avotiem un veidojot informatīvus materiālus.13.2.2.
\nPamato sadzīvē izmantojamo materiālu (papīrs, metāls, plastmasa, stikls, bioloģiskie atkritumi) šķirošanas un otrreizējās pārstrādes procesa posmu (šķirošana, savākšana, pārstrāde) nepieciešamību un ekonomisko izdevīgumu jaunu resursu iegūšanai13.3. Sociāli atbildīgu lēmumu pieņemšana13.3.1. Guvis pieredzi, līdzdarbojoties skolas vides sakopšanas projektos13.3.1. Guvis pieredzi, līdzdarbojoties vides saglabāšanas projektos ārpus skolas. Ierosina nelielus projektus tuvākās apkārtnes sakopšanai, pamatojot to nepieciešamību13.3.1. Iesaistās diskusijās un citās aktivitātēs sociāli atbildīgu lēmumu pieņemšanai, argumentējot, ka lēmumu pieņemšana pamatojas zinātnes atziņās, balstās vērtībās, ekonomiskos apsvērumos, cilvēces vajadzībās.
\nLīdzdarbojas praktiskos pasākumos ilgtspējīgai attīstībai Izglītības un zinātnes ministra pienākumu izpildītājs, labklājības ministrs Jānis Reirs 6. pielikums Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumiem Nr. 747 Sasniedzamie rezultāti matemātikas mācību jomā, beidzot 3., 6. un 9. klasi 1. Matemātikas valodu izmanto saziņai un zinātniskai jēdzienu, ideju, problēmu risinājumu aprakstīšanai1.1. Matemātisks teksts, pieņemtie simboli un apzīmējumiBeidzot 3. klasiBeidzot 6. klasiBeidzot 9. klasi1.1.1. Lasa un veido matemātisku tekstu, demonstrējot izpratni par cipariem kā simboliem skaitļu pierakstam, par aritmētisko darbību zīmēm, vienādības un nevienādības zīmēm, piemēram, simbolu \"=\" lasa kā \"vienāds ar\", \"tikpat\"1.1.1. Lasa un veido matemātisku tekstu, demonstrējot izpratni par simbolu lietojumu, pierakstot mērus, nevienādības (tai skaitā nestingrās), racionālus skaitļus, to aptuveno vērtību un moduli (absolūto vērtību); par simbolu \" ̶ \", \"+\", \":\" lietošanu dažādos kontekstos un dažādās nozīmēs.1.1.2.
\nSkaidro skaitļu pieraksta ar romiešu cipariem atšķirību no decimālās sistēmas, izmantojot konkrētus piemērus1.1.1. Lieto pieņemtos simbolus, tai skaitā kopu, to elementu un darbību ar kopām attēlošanai, lasot un veidojot matemātisku komunikāciju1.1.2. Lieto piktogrammas vai burtus, ja kāds no skaitļiem nav zināms vai nav konkrēts, skaidro šādus pierakstus, piemēram, a · 4 = a + a + a + a, lieto garuma, masas, laika, naudas mērvienību apzīmējumus1.1.3. Lasa, lieto burtu kā simbolu dažādās nozīmēs un skaidro tā lietojumu, piemēram, kā nezināmu lielumu, kā mērvienību, kā lieluma apzīmējumu formulā, kā apzīmējumu figūru attēlojumos1.1.2. Pieraksta algebriskas izteiksmes, sakarības, izvēloties un lietojot burtu simbolus atbilstoši kontekstam.1.1.3.
\nLasa, pieraksta šaurā leņķa trigonometriskās sakarības, demonstrējot izpratni par simbolu lietojumu 1.1.4. Kombinētos plaknes figūru attēlos saskata un raksturo gan katru figūru atsevišķi, gan figūras, kas veidojas no tām1.1.4. Lasa, veido zīmējumus (tai skaitā telpisku ķermeņu attēlus), ievērojot, ka ne vienmēr ir mērķtiecīgi vai ne vienmēr ir iespējams ievērot figūru patiesos izmērus, īpašības un/vai savstarpējo novietojumu1.1.5. Izveidojies ieradums ģeometriskā zīmējumā lietot burtu simbolus, parādīt/apzīmēt vienāda garuma nogriežņus, vienādus leņķus, taisnu leņķi, lietojot pieņemtos apzīmējumus1.2. Dažādi attēlojumi (reprezentācijas)1.2.1. Attēlo uzdevumā aprakstīto situāciju darbībā, ar priekšmetiem, matemātiskā zīmējumā, apkopo informāciju vienkāršās tabulās, stāsta, kā tas palīdz saprast uzdevumu1.2.1.
\nVeido vizualizāciju, kas palīdz atrisināt matemātisko problēmu, strukturē informāciju, piemēram, izmantojot koku diagrammas, Eilera-Venna diagrammas, saista dažādus uzdevumā aprakstītās situācijas attēlojumus, pāriet no viena uz citu1.2.1. Veido situācijai atbilstošu, noderīgu attēlojumu, piemēram, skice vai precīzs zīmējums, visa figūra vai kāda tās daļa, izmanto grafiskos organizatorus risinājuma strukturēšanai1.2.2. Naturālo skaitļu salīdzināšanu un darbības ar tiem modelē ar reāliem objektiem, ģeometriski, uz skaitļu taisnes, ar simta kvadrātu, skaidro matemātisku jēdzienu ar paša izvēlētu attēlojumu, tēlu, asociāciju u. tml.1.2.3. Ģeometriskās figūrās, objektos nosaka parastās daļas, salīdzina tās1.2.2.
\nIzmanto dažādus attēlojumus, skaidrojot darbības ar racionāliem skaitļiem, racionālu skaitļu salīdzināšanu, piemēram, skaitļu taisne un ģeometriski objekti parasto daļu salīdzināšanai, saskaitīšanai, vērsti nogriežņi uz vienas taisnes darbībām ar dažādzīmju skaitļiem1.2.2. Saista algebrisku un ģeometrisku objektu attēlojumus, piemēram, ģeometriski modelē matemātiskas izteiksmes, iracionālus skaitļus, kas pierakstīti kā kvadrātsakne no naturāla skaitļa1.2.4. Naturālu skaitli, skaitlisku izteiksmi pieraksta dažādos veidos, saglabājot vienu un to pašu vērtību1.2.3. Racionālu skaitli, skaitlisku izteiksmi, vienādību un nevienādību pieraksta dažādos veidos, saglabājot vienu un to pašu vērtību/saturu1.2.3.
\nAr piemēriem skaidro, kā jebkuru skaitli, skaitlisku un algebrisku izteiksmi, vienādojumu, nevienādību, funkciju var attēlot dažādos veidos, saglabājot vienu un to pašu vērtību/saturu2. Risināt problēmu matemātikai raksturīgi nozīmē saskatīt struktūras, sistēmas, sakarības, veidot vispārinājumus un tos pierādīt2.1. Spriešana (pēc analoģijas, induktīva un deduktīva, lietojot matemātiskās loģikas elementus)2.1.1. Spriež, rīkojas pēc analoģijas ar iepriekš apgūto, piemēram, veicot darbības ar lielākiem skaitļiem, nekā iepriekš aplūkots, pētot īpašības daudzstūriem ar lielāku virsotņu skaitu, nekā iepriekš aplūkots2.1.1. Jaunā situācijā spriež, rīkojas pēc analoģijas, piemēram, saskaitot, atņemot decimāldaļas, atbilstošo šķiru skaitu raksta vienu zem otra, izmanto mērinstrumentus ar dažādām skalām2.1.1.
\nIzvērtē iespējas spriest pēc analoģijas, piemēram, veicot darbības ar monomiem, polinomiem2.1.2. Formulē apgalvojumu pēc novērotā, veiktām praktiskām darbībām, aprēķiniem un/vai spriedumiem galvā, piemēram, secina, ka vairāku saskaitāmo secību var mainīt vietām, izsaka pieņēmumu par nākamo virknes locekli2.1.2. Jaunā situācijā skaidro novēroto, saista to ar zināmo, piemēram, skaidro, kā aprēķināt skaitli, ja zināma tā daļas vērtība.2.1.3. Veido un pārbauda vispārinājumus, aplūkojot atsevišķus gadījumus, piemēram, formulējot dalāmības pazīmes naturāliem skaitļiem, vai spriež vispārīgi, piemēram, salīdzinot vienas darbības burtu izteiksmes2.1.2. Jaunā situācijā formulē vispārīgu apgalvojumu, piemēram, par figūru īpašībām, parametru ietekmi uz funkcijas grafika novietojumu koordinātu plaknē, pamatojoties uz konkrētiem piemēriem un vispārīgiem spriedumiem, arī lietojot digitālos rīkus2.1.3.
\nVeido objektu ar noteiktām īpašībām (ne vairāk kā divām), vienkāršās situācijās izspriež un nosaka objektu skaitu.2.1.4. Nosaka objektu kopīgās, atšķirīgās īpašības, grupē objektus atbilstoši dotai pazīmei, pierakstīšanai izmantojot Eilera-Venna diagrammas2.1.4. Nosaka objektu ar noteiktām īpašībām (ne vairāk kā divām) eksistenci, skaitu, demonstrējot izpratni par nolieguma, vārdu \"eksistē\", \"katrs\", saikļu \"un\", \"vai\", \"vai nu, vai\", jēdzienu \"kopa\", \"apakškopa\", \"kopas elements\" lietojumu2.1.3. Spriež, secina par objektu un to kopu (tai skaitā sakārtotu un nesakārtotu izlašu) ar noteiktām īpašībām eksistenci, skaitu, lietojot darbības (apvienojums, šķēlums) ar kopām, to vizuālo interpretāciju2.2.
\nMatemātiskā modelēšana (reāla problēma → matemātiskais modelis → matemātiskais atrisinājums → reālās problēmas atrisinājums) un citi problēmrisināšanas paņēmieni2.2.1. Pēc norādēm individuāli vai grupā veic atsevišķus matemātiskās modelēšanas soļus jaunās situācijās2.2.1. Jaunā situācijā individuāli vai sadarbojoties (arī ar pedagogu) veic matemātiskās modelēšanas soļus2.2.1. Skaidro matemātiskās modelēšanas soļus, to mērķi, savstarpējo saistību konkrētos piemēros.2.2.2. Nosauc matemātisku modeļu (izteiksme, vienādojums, funkcija, ģeometriska figūra, shematisks attēls u. tml.) piemērus un raksturo to lietošanu problēmu risināšanā.2.2.3. Jaunā situācijā individuāli vai grupā atrisina problēmu, veicot visus matemātiskās modelēšanas soļus (tai skaitā izmantojot digitālos rīkus)2.2.2.
\nSituācijas aprakstā nosaka, kas ir/nav zināms, ko var/nevar aprēķināt, kādus lielumus raksturo skaitļi, vai visi dotie lielumi nepieciešami, vai dotā informācija par lielumiem ir pietiekama2.2.2. Situācijas aprakstu raksturo saviem vārdiem, demonstrējot izpratni par dotajiem lielumiem un sakarībām starp tiem.2.2.3. Pēc norādēm formulē jautājumus situācijas precizēšanai, izpratnei2.2.4. Patstāvīgi formulē jautājumus situācijas precizēšanai, izpratnei2.2.3. Pedagoga rosināts, izsaka savas domas par matemātiski iegūtā atrisinājuma atbilstību reālajam kontekstam2.2.4. Izveidojies ieradums pārbaudīt iegūtā rezultāta atbilstību reālajam kontekstam 2.2.4. Pedagoga rosināts, meklē vairākus risinājumus2.2.5.
\nKomentē, salīdzina savu un citu skolēnu veidotos risinājumus2.2.5. Izskata alternatīvas pieejas risinājumam un izvērtē risinājumu efektivitāti, apzinoties, ka iespējami dažādi risinājuma ceļi un dažkārt arī dažādi atrisinājumi2.2.5. Pazīstamās un jaunās situācijās lieto paņēmienu \"mēģinu un pārbaudu\"2.2.6. Pazīstamās un jaunās situācijās lieto paņēmienus \"spriežu no beigām\", piemēram, nosakot sākotnējo daudzumu situācijā, kas raksturota ar daļām, \"sadalu problēmu daļās\", piemēram, problēmsituācijā atsevišķi aplūko pozitīvus un negatīvus skaitļus2.2.6. Pazīstamās un jaunās situācijās lieto paņēmienus \"pāreju uz līdzīgu, vienkāršāku problēmu\", piemēram, nosakot plaknes figūru skaitu, \"apskatu kaut kādā ziņā \"īpašu\" lielumu\", piemēram, izmanto kvadrātfunkcijas lielāko/mazāko vērtību2.3.
\nApgalvojumi un to patiesuma pierādīšana2.3.1. Nosaka atsevišķa apgalvojuma patiesumu (lieto vārdus \"pareizi/nepareizi\", \"tā ir/tā nav\" u. tml.), paskaidrojot, kāpēc tā domā2.3.1. Lieto jēdzienus \"patiess/aplams apgalvojums\".2.3.2. Pazīstamās situācijās formulē vispārīgam apgalvojumam atbilstošu atsevišķu apgalvojumu2.3.1. Atšķir atsevišķu apgalvojumu no vispārīga apgalvojuma, ar piemēriem skaidro, ka atsevišķu apgalvojumu patiesums nenodrošina vispārīga apgalvojuma patiesumu.2.3.2. Zina, kas ir aksioma un teorēma, skaidro, kas ir īpašība un pazīme2.3.2. Atrod piemēru, kas parāda, ka apgalvojums ir aplams, ja matemātiskais konteksts ir pazīstams, bieži lietots, piemēram, vai tiesa, ka divu nepāra skaitļu summa ir nepāra skaitlis2.3.3.
\nIzveido pretpiemēru jaunā situācijā, saistot to ar zināmo, piemēram, izvērtē patiesumu apgalvojumam \"taisnstūriem ar vienādu perimetru arī laukumi ir vienādi\"2.3.3. Izveido pretpiemēru, kas parāda, ka vispārīgs apgalvojums (Ja .., tad ..; Katrs .. ir ..) nav patiess2.3.3. Pedagoga rosināts, attēlo visus iespējamos gadījumus (veic pilno pārlasi), piemēram, pētot skaitļa sastāvu, veidojot figūras2.3.4. Pazīstamās situācijās lieto pilno pārlasi, lai pamatotu apgalvojuma patiesumu, piemēram, pētot iespējamos kuba izklājumus2.3.4. Pazīstamās un jaunās situācijās lieto pilno pārlasi, lai noteiktu un pamatotu objektu eksistenci un skaitu2.3.4. Pazīstamu figūru īpašības pamato praktiski – ar locīšanu, savietojot, pārvietojot2.3.5.
\nVeido spriedumu formā \".., jo ..\", atsaucoties uz faktiem, likumiem, formulām, izvērtē sprieduma korektumu.2.3.6. Pamato apgalvojumu, veidojot strukturētu tekstu, kas pārliecina par apgalvojuma patiesumu2.3.5. Izvērtē pierādījuma korektumu, atrod un skaidro kļūdas tajā.2.3.6. Pierāda vispārīgus apgalvojumus, loģiski saistot 2–3 spriedumus, izmantojot zināmus un/vai iepriekš pierādītus faktus, apgalvojumus3. Skaitļus izmanto konkrētu, arī praktisku uzdevumu atrisināšanai. Katrai darbībai ar skaitļiem ir noteikta jēga, un to izpildei ir noteikti likumi/algoritmi3.1. Skaitļa pieraksts un skaitļu salīdzināšana3.1.1. Skaidro naturāla skaitļa decimālo sastāvu, tā saistību ar pierakstu konkrētos piemēros, izmantojot dažādus modeļus un attēlojumus.3.1.2.
\nLasa parastās daļas ar saucējiem 10 apjomā un pieraksta tās, skaidro katra skaitļa nozīmi parastās daļas pierakstā.3.1.3. Lasa negatīvus skaitļus, nosakot temperatūru, un izsaka centos un/vai eiro naudas summu, kas pierakstīta decimāldaļas veidā3.1.1. Skaidro racionāla skaitļa (pierakstīts kā decimāldaļa) decimālo sastāvu, tā saistību ar pierakstu konkrētos piemēros.3.1.2. Atbilstoši situācijas kontekstam pieraksta racionālu skaitli dažādos veidos, piemēram, paplašina parasto daļu, lai izdalītu ar veselu skaitli, procentus uzraksta kā decimāldaļu, sadala skaitli reizinātājos3.1.1. Konkrētos piemēros skaidro, kas ir iracionāla skaitļa, kas pierakstīts kā kvadrātsakne no racionāla skaitļa, skaitliskā vērtība un kā to iegūt, lietojot arī digitālos rīkus.3.1.2.
\nLasa un pieraksta reālu skaitli dažādos veidos atbilstoši situācijas kontekstam, tai skaitā izmantojot 10 pakāpes (kāpinātājs ir vesels skaitlis)3.1.4. Skaidro skaitļu salīdzināšanu, izmantojot skaitļu decimālo sastāvu, ģeometriskus modeļus, skaitļu taisni, lietojot simbolisko pierakstu, sakārto naturālus skaitļus, lielumu skaitliskās vērtības augošā/dilstošā secībā.3.1.5. Grupē skaitļus pēc noteiktas pazīmes (ciparu skaits, pāra/nepāra u. tml.)3.1.3. Skaidro racionālu skaitļu salīdzināšanu, izmantojot dažādus skaitļa attēlojumus, sakārto tos augošā/dilstošā secībā.3.1.4. Grupē racionālus skaitļus pēc noteiktas pazīmes, atšķir pirmskaitļus un saliktus skaitļus (līdz 100)3.1.3. Salīdzina dažādā veidā pierakstītus reālus skaitļus, sakārto tos augošā/dilstošā secībā.3.1.4.
\nNosaka, pamato skaitļu piederību noteiktai reālo skaitļu apakškopai3.2. Darbības ar skaitļiem, to īpašības, algoritmi3.2.1. Veic darbības ar naturāliem skaitļiem (saskaita un atņem 1000 apjomā, reizina un dala ar viencipara skaitli, ar 10, ar 100), izmantojot skaitļu decimālo sastāvu, darbību īpašības, skaidrojot izvēlēto/ izmantoto darbību izpildes paņēmienu.3.2.2. Darbības ar naturāliem skaitļiem vienkāršākos gadījumos izpilda galvā (saskaitīšanu, atņemšanu 20 apjomā un pilnos desmitos, simtos, reizināšanas tabulas apjomā).3.2.3. Aprēķina vērtību naturālu skaitļu izteiksmēm (ietver līdz divām darbībām un iekavas), ievērojot darbību secību un atbilstošu pierakstu.3.2.4. Veic aritmētiskās darbības ar nosauktiem skaitļiem3.2.1.
\nVeic darbības ar parastajām daļām, decimāldaļām, pozitīviem un negatīviem skaitļiem (saskaita, atņem, reizina, dala, kāpina), izmantojot atbilstošus skaitļa pieraksta veidus, lietojot darbību īpašības, saistību starp darbībām, piemērotus algoritmus.3.2.2. Skaidro ar daļām, procentiem saistītos jēdzienus un identiskos pārveidojumus, piemēram, kurš lielums dotajā situācijā ir veselais jeb 100 %, ko nozīmē saīsināt daļu.3.2.3. Aprēķina vērtību racionālu skaitļu izteiksmēm, demonstrējot ieradumu vienkāršus aprēķinus izpildīt galvā, ja nepieciešams, lietot digitālos rīkus3.2.1. Veic darbības ar reāliem skaitļiem (saskaita, atņem, reizina, dala, kāpina veselā pakāpē, aprēķina kvadrātsaknes vērtību), izvēloties atbilstošu skaitļa pieraksta veidu, lietojot darbību īpašības, saistību starp darbībām, piemērotus algoritmus.3.2.2.
\nSkaidro darbības ar reāliem skaitļiem, korekti lietojot jēdzienus un matemātisko simboliku, veido, formulē, pieraksta algoritmus darbību izpildei ar kvadrātsaknēm.3.2.3. Izvēlas atbilstošus, efektīvus paņēmienus un/vai rīkus, veicot skaitliskos aprēķinus ar reāliem skaitļiem matemātiskā, citu mācību jomu un reālā kontekstā3.2.5. Nosaka daļu (saucējs 10 apjomā) no kāda objekta, lieluma, skaita situācijās ar reālu kontekstu, vārdiski lietojot atbilstošus jēdzienus, spriežot, veidojot sev nepieciešamo pierakstu vai veicot aprēķinus galvā3.2.4. Aprēķina vērtību daļai (procentiem) no skaitļa, skaitli, ja zināma tā daļas (procentu) vērtība, izsaka vienu skaitli kā otra skaitļa daļu (procentus) situācijās ar matemātisku, citu mācību jomu un reālu kontekstu, izvēloties atbilstošu un sev piemērotu risinājuma gaitu3.2.4.
\nLieto daļas, procentus, procentuālo palielinājumu, samazinājumu, salīdzinājumu, situācijās ar matemātisku, citu mācību jomu un reālu kontekstu, tai skaitā izmantojot digitālos rīkus.3.2.5. Analizē un izvērtē procentu lietojumu ikdienā, plašsaziņas līdzekļu materiālos3.2.6. Salīdzina naturālu skaitļu izteiksmju ar 1 darbību vērtības, arī spriežot, neaprēķinot precīzas vērtības3.2.5. Salīdzina racionālu skaitļu izteiksmju (1–2 darbības) vērtības spriežot, neaprēķinot precīzas vērtības3.2.6. Salīdzina reālu skaitļu izteiksmju (1–2 darbības) vērtības spriežot, pamatojot spriedumus3.2.7. Pedagoga rosināts, izmanto precīzus skaitļus vai to aptuvenās vērtības, pārbaudot darbības rezultātu.3.2.8. Izmanto digitālos rīkus darbību izpildei, rezultāta pārbaudei3.2.6.
\nIzmanto konkrētus skaitļus vai to aptuvenās vērtības reālā kontekstā, piemēram, plānojot izdevumus, veidojot spriedumus matemātiskā kontekstā, prognozējot un/vai pārbaudot iegūto rezultātu, veicot darbības ar racionāliem skaitļiem, tai skaitā ar digitāliem rīkiem3.2.7. Apzināti seko aprēķinu gaitai kopumā un pārbauda iegūtos rezultātus (tai skaitā starprezultātus), lietojot digitālos rīkus vai galvā nosakot aptuveno vērtību, veicot darbības ar reāliem skaitļiem.3.2.8. Noapaļo bezgalīgu decimāldaļu ar norādīto vai izvēlēto precizitāti3.3. Darbības ar skaitļiem kā reālu situāciju modeļi3.3.1. Pieraksta reālu situāciju ar aritmētiskām darbībām, naturālu skaitļu izteiksmēm (1–2 darbības)3.3.1. Veido racionālu skaitļu izteiksmes (2–3 darbības), pierakstot situāciju ar reālu, matemātisku, citu jomu kontekstu3.3.1.
\nSkaidro reālu skaitļu precīzu vai aptuvenu vērtību izmantošanu reālā vai matemātiskā kontekstā4. Sakarības starp lielumiem apraksta algebriskie modeļi un funkcijas. Izmantojot šos modeļus problēmu risināšanai, tos pārveido, nodrošinot ekvivalenci4.1. Sakārtojumi, struktūras4.1.1. Turpina, papildina reālu objektu, figūru, skaitļu virkni un figūru, skaitļu sakārtojumus, piemēram, skaitļu kvadrātus, vienkāršās situācijās, ievērojot saskatīto likumsakarību, piemēram, periodiskumu, saistību ar citiem elementiem.4.1.2. Rada savu virkni, skaitļu sakārtojumu, ornamentu un saviem vārdiem īsi raksturo likumsakarību, kurai atbilstoši tas veidots4.1.1. Turpina, papildina racionālu skaitļu virkni, nosaka virknes elementus arī tad, ja tie neseko tieši aiz dotajiem.4.1.2.
\nVeido racionālu skaitļu virkni atbilstoši aprakstam, tai skaitā situācijās, kurās iespējami vairāki risinājumi.4.1.3. Formulē, lietojot atbilstošus jēdzienus, likumsakarību, kurai atbilstoši veidota \"figūru virkne\" un figūru sakārtojums4.1.1. Saskata likumsakarību reālu skaitļu virknē, tai skaitā aritmētiskajā progresijā, \"figūru virknē\", un pieraksta to formulas veidā.4.1.2. Saskata, formulē likumsakarības skaitļu sakārtojumos4.2. Lielumi un sakarības starp tiem, funkcija4.2.1. Ar personisko pieredzi saistītās situācijās nosaka, nosauc lielumus, kuri ir savstarpēji saistīti, attēlo/pieraksta tos vienkāršā tabulā un apraksta vārdiski, kā, mainoties vienam, mainās otrs4.2.1. Vārdiski formulē vispārīgu sakarību starp dotiem lielumiem reālā kontekstā.4.2.2.
\nRaksturo sakarību, kas pierakstīta ar vienkāršu formulu, attēlota grafiski.4.2.3. Veido un izmanto sakarības starp trim lielumiem viena aprēķināšanai, ja divi no tiem zināmi, piemēram, ātrums – ceļš – laiks4.2.1. Pieraksta formulas veidā vispārīgu sakarību starp lielumiem, tai skaitā starp tieši un apgriezti proporcionāliem lielumiem, nosakot neatkarīgos, atkarīgos lielumus un lielumus, kas dotajā situācijā nemainās.4.2.2. Veido un lasa funkcijas (lineāra, kvadrātfunkcija, , , kā arī svešas/nezināmas) attēlojumus dažādos veidos (tabulā, vārdiski, grafiski, ar formulu), pāriet no vienas attēlojuma formas uz citu, izmantojot arī digitālos rīkus, situācijās ar matemātisku un citu jomu reālu kontekstu.4.2.3.
\nSkaidro reālo situāciju pēc grafiskā attēla, lietojot gan matemātisko terminoloģiju (definīcijas apgabals, vērtību apgabals, arguments, funkcijas vērtība, augoša/dilstoša funkcija, funkcijas nulles, funkcijas vērtības – pozitīvas/negatīvas), gan reālo kontekstu4.2.2. Raksturo sakarības starp skaitļiem, lielumiem, lietojot atbilstošus jēdzienus (par tik lielāks/mazāks, vairāk/mazāk, tik reižu lielāks/mazāks, vairāk/mazāk u. tml.).4.2.3. Skaitliskās izteiksmēs (1–2 darbības ar naturāliem skaitļiem) prognozē izteiksmes vērtības izmaiņu, mainot vienu darbības locekli4.2.4. Ilustrējot ar piemēriem, skaidro, kas ir tieši proporcionāli lielumi, apgriezti proporcionāli lielumi, risina uzdevumus par proporcionāliem lielumiem, spriežot un veicot secīgas darbības, izvēloties sev piemērotu paņēmienu.4.2.5.
\nSpriež par izteiksmes vērtības maiņu, mainot kādu darbības locekli.4.2.6. Skaitli, lielumu sadala noteiktā attiecībā, piemēram, a : b : c, situācijās ar matemātisku, reālu kontekstu.4.2.7. Lieto mērogu matemātiskā, reālā kontekstā4.2.4. Skaidro sakarības starp lielumiem proporcijā, ilustrējot ar piemēriem4.3. Izteiksmju pārveidošana, vienādojumu un nevienādību atrisināšana4.3.1. Situācijas aprakstā, attēlojumā, vienādībā ar naturāliem skaitļiem nosaka skaitli – nezināmo darbības locekli, kas apzīmēts ar simbolu (piktogramma, burts u. tml.), skaidro savu spriedumu, pārbauda atrisinājumu4.3.1. Nosaka nezināmo skaitli – darbības locekli – vienādībā, nevienādībā, tai skaitā izmantojot skaitļu taisni vai vizuālus modeļus, skaidrojot savu darbību vai spriedumus4.3.1.
\nSkaidro (korekti lietojot jēdzienus un simbolus) ar pakāpēm, monomiem, polinomiem, vienādojumiem, nevienādībām, to sistēmām saistītos jēdzienus un pārveidojumus, piemēram, ko nozīmē izteiksmi sadalīt reizinātājos, ko nozīmē atrisināt vienādojumu.4.3.2. Formulē algoritmus darbību izpildei ar algebriskām izteiksmēm.4.3.3. Veic darbības ar monomiem un polinomiem, lieto pakāpju īpašības, sadala polinomus reizinātājos, iznesot kopīgo reizinātāju pirms iekavām un lietojot saīsinātās reizināšanas formulas (kvadrātu starpība, summas/starpības kvadrāts).4.3.4. Atrisina lineāru vienādojumu, kvadrātvienādojumu, to sistēmas, vienādojumu (x – nezināmais), atrisina lineāru nevienādību un kvadrātnevienādību, izvēloties sev piemērotāko vai situācijai atbilstošāko risinājuma paņēmienu.4.3.5.
\nAprēķina proporcijas nezināmo locekli situācijās ar matemātisku, citu jomu kontekstu, izvēloties sev piemērotāko paņēmienu.4.3.6. Izsaka lielumu no formulas, kas satur trīs un vairāk lielumu, tai skaitā daļu, kuras skaitītājs, saucējs ir vispārīgi lielumi4.4. Izteiksme, vienādojums, nevienādība kā situācijas vispārīgs modelis4.4.1. Nosauc piemērus situācijām, kuras apraksta dotā izteiksme vai vienādība.4.4.2. Veido vienādību, nezināmo lielumu apzīmējot ar izvēlētu simbolu4.4.1. Skaidro, kā situāciju, problēmu un tās atrisinājumu var pierakstīt, izmantojot nezināmos (simbolus), izteiksmes, vienādības.4.4.2. Veido izteiksmes, vienādības, pierakstot situāciju ar matemātisku, citu mācību jomu un reālu kontekstu4.4.1.
\nModelē ar algebriskām izteiksmēm, vienādojumiem (tai skaitā proporcijām) un to sistēmām, nevienādībām situāciju ar matemātisku, citu mācību jomu un reālu kontekstu5. Datus par objektiem, situācijām, notikumiem, procesiem var matemātiski apstrādāt, analizēt, lai pieņemtu pamatotus lēmumus5.1. Dati, to organizēšana, attēlošana, analīze5.1.1. Praktiski veic datu ieguvi (tai skaitā veicot mērījumus) pēc norādēm.5.1.2. Nolasa informāciju no dažādu veidu tabulām, diagrammām, īsa vārdiska teksta5.1.1. Formulē, kādi dati nepieciešami pētījumam, un veic datu ieguvi, lietojot digitālos aptauju veidošanas, mērīšanas rīkus, sensorus u. tml.5.1.2. Nolasa informāciju no infogrammām, daudzveidīgi strukturētiem tekstiem5.1.1.
\nAtbildīgi un ieinteresēti izvēlas pētījuma mērķi, atbilstoši tam plāno pētījuma gaitu un situācijai piemērotākos rīkus, izmantojot arī tiešsaistes sadarbības iespējas, prezentē pētījumu.5.1.2. Iegūst datus, izvēloties situācijai atbilstošu veidu (mērot, veicot aptauju, atrodot un nolasot informāciju u. tml.)5.1.3. Lasa un ar pedagoga palīdzību veido vienkāršas tabulas lielumu pierakstīšanai, tabulā apkopotos datus attēlo stabiņveida diagrammā (tai skaitā veidotā ar piktogrammām, punktiem) un otrādi5.1.3. Nolasa dažādi organizētās stabiņveida un sektora diagrammās attēlotos datus.5.1.4. Sakārto, apkopo, strukturē datus (tai skaitā ar digitāliem rīkiem), veidojot tabulu un atbilstoša veida diagrammu.5.1.5.
\nAprēķina datu kopas aritmētisko vidējo5.1.3. Apkopo un organizē datus, izvēloties piemērotāko veidu.5.1.4. Aprēķina datu kopas modu, mediānu, amplitūdu, absolūto un relatīvo biežumu, izmantojot arī izklājlapās iebūvētās funkcijas5.1.4. Salīdzina datus par diviem dažādiem objektiem.5.1.5. Pēc personiskās pieredzes vērtē iegūto datu ticamību5.1.6. Salīdzina datus par vienu objektu ar datiem par visu objektu kopu, analizē diagrammās attēlotos datus, lietojot matemātikas zināšanas, piemēram, par procentiem.5.1.7. Izmanto datus secinājuma formulēšanai par veikto pētījumu/pētāmo jautājumu un izvērtē doto vai iegūto datu ticamību, izmantojot doto/zināmo informāciju5.1.5. Salīdzina datus par divām objektu kopām, analizē datus, lietojot datu kopas vidējos lielumus.5.1.6.
\nIzvērtē datu ticamību, formulē datos balstītus secinājumus un raksturo tendences5.2. Notikumi un to varbūtība5.2.1. Praktiskā darbībā ar reāliem objektiem, piemēram, ar metamo kauliņu, divkrāsu ripiņām, modelē un izsaka domas par konkrēta notikuma biežumu5.2.1. Modelē notikumus, lietojot atbilstošus digitālos rīkus, un, izmantojot piemērus, skaidro, kas ir biežums, notikuma varbūtība5.2.1. Skaidro, izmantojot matemātiskus terminus un ilustrējot ar dzīves situācijām, kas ir varbūtība.5.2.2. Izvēlas paņēmienu notikuma visu vienādi iespējamo iznākumu skaita un labvēlīgo iznākumu skaita noteikšanai un aprēķina notikuma varbūtību.5.2.3. Formulē pieņēmumu par notikuma varbūtības skaitlisko vērtību, izvērtē jēdziena \"varbūtība\" lietošanu ikdienā, plašsaziņas līdzekļos5.3.
\nMērīšana, mērvienības un sakarības starp tām5.3.1. Praktiski darot un spriežot, nosaka garumu, laukumu, tilpumu kā nosacītu vienību skaitu.5.3.2. Mēra nogriežņa garumu ar situācijai atbilstošu precizitāti – metros, centimetros, milimetros.5.3.3. Nosaka laiku, izmantojot gan analogo, gan digitālo pulksteni5.3.1. Skaidro, kā mēra leņķi, un mēra leņķa lielumu ar transportieri (tai skaitā ar digitāliem rīkiem), izvērtē, ar kādu precizitāti veikti mērījumi.5.3.2. Skaidro un/vai ilustrē ar modeli laukuma un tilpuma vienības, ātruma mērvienības km/h, m/s.5.3.3. Lieto mērvienības, to apzīmējumus, risinot uzdevumus ar citu mācību jomu un reālu kontekstu5.3.1. Skaidro, ka mērījumos iegūst precīzās vērtības tuvinājumus, izvērtē, ar kādu precizitāti veicami mērījumi konkrētā situācijā5.3.4.
\nZina galvenās sakarības starp garuma, masas, laika, naudas mērvienībām un izsaka lielāku mērvienību (garumam, masai, naudai) mazākā, pāriet no vienas laika vienības uz citu5.3.4. Pāriet no mazākas mērvienības uz lielāku un otrādi, lietojot sakarības starp mērvienībām un izpratni par to, kā veidojas saliktās mērvienības (tai skaitā praktiskās, piemēram, degvielas patēriņš), lieto dažādus kalkulatorus mērvienību pārveidošanai, kas pieejami tīmeklī5.3.2. Pārveido mērvienības atbilstoši situācijas kontekstam un skaidro, kā pāriet no vienas mērvienības uz citu, izvēlas un lieto sev atbilstošāko pieeju, piemēram, zināšanas par sakarībām, izpratne par salikto mērvienību veidošanos, izpratne par \"kilo\", \"mili\" u. c. lietošanu6.
\nFigūru īpašību, novietojuma, to raksturojošo lielumu izpēte ļauj risināt konkrētas, arī praktiskas, problēmas, formulēt vispārīgus secinājumus par objektiem, telpu, formu6.1. Figūras un to elementi. Figūru īpašības6.1.1. Praktiskā darbībā nosaka figūru, telpisku ķermeņu īpašības, raksturo tās, lietojot jēdzienus \"liekta līnija\", \"taisna līnija\", \"nogrieznis\", \"lauzta līnija\", \"riņķis\", \"daudzstūris\", \"šķautne\", \"skaldne\", \"kubs\", \"taisnstūru skaldnis\", \"piramīda\", \"lode\", \"cilindrs\", \"konuss\", praktiski veido figūras ar noteiktu īpašību.6.1.2. Klasificē daudzstūrus, četrstūrus, taisnstūrus, grupē figūras, nosakot kopīgo un atšķirīgo, piederību grupai.6.1.3. Saskata un raksturo simetriju dabas objektos, priekšmetos, ornamentos, figūrās6.1.1.
\nRaksturo vārdiski, uzskicējot, ilustrējot ar reālu modeli plaknes figūras, telpiskus ķermeņus un to īpašības, lietojot jēdzienus \"attālums\", \"taisne\", \"stars\", \"leņķis\", \"paralēlas, krustiskas, perpendikulāras taisnes\", \"virsotne\", \"mala\", \"riņķa līnija\", \"rādiuss\", \"diametrs\", \"riņķa sektors\", spriež un secina par skaidrojuma atbilstību.6.1.2. Veido, zīmē plaknes figūras atbilstoši 1–2 īpašībām.6.1.3. Klasificē leņķus pēc to veida (šaurs, taisns, plats) vai lieluma, trijstūrus pēc malām vai leņķiem6.1.1. Lieto zināmās un jaunās situācijās, tai skaitā praktiskos kontekstos, plaknes figūru un to elementu (izstiepts leņķis, atvērts leņķis, krustleņķi, blakusleņķi, iekšējie vienpusleņķi, iekšējie šķērsleņķi, kāpšļu leņķi, perpendikuls pret taisni, leņķa bisektrise, trijstūra augstums, bisektrise, mediāna, viduslīnija, riņķa līnijas pieskare, riņķa līnijas loks, paralelograms, rombs, to diagonāles un augstums, trapece, tās diagonāle, augstums un viduslīnija, regulārs daudzstūris) definīcijas un īpašības.6.1.2.
\nDefinē jaunas plaknes figūras, izvērtē definīcijas.6.1.3. Klasificē četrstūrus, paralelogramus, trapeces, citas plaknes figūras pēc dažādām, tai skaitā paša noteiktām, pazīmēm.6.1.4. Spriež, secina par punktu ar noteiktu īpašību novietojumu plaknē (punktu ģeometrisko vietu).6.1.5. Nosaka un pierāda plaknes figūru īpašības, pazīmes, loģiski saistot 2–3 spriedumus6.1.4. Zīmē plaknes figūras, ornamentus ar brīvu roku rūtiņu tīklā, uz baltas lapas, uzzīmē nogriezni, lauztu līniju, daudzstūri, lietojot lineālu6.1.4. Lietojot lineālu un uzstūri, uzzīmē figūras, kas ietver paralēlus un perpendikulārus nogriežņus, lietojot transportieri, uzzīmē noteikta lieluma leņķi, lietojot cirkuli, – riņķa līniju.6.1.5.
\nPēc attēla vārdiski apraksta telpisku ķermeni, raksturojot plaknes figūras, kas veido tā virsmu6.1.6. Skaidro savu darbību un ar lineālu un cirkuli konstruē nogriežņa viduspunktu, leņķa bisektrisi, attālumu no punkta līdz taisnei, perpendikulāras, paralēlas taisnes, trijstūri, četrstūri, trijstūrī ievilktu un ap to apvilktu riņķa līniju.6.1.7. Skaidro, kuri lielumi vai to attiecības saglabājas, kuri nesaglabājas attēlojumā, un uzzīmē taisnstūra paralēlskaldni, zīmē plaknes un telpiskas figūras, izmantojot atbilstošus digitālos rīkus.6.1.8. Attēlos un modeļos raksturo telpiskus ķermeņus, lietojot jēdzienus \"šķautne\", \"skaldne\", \"prizma\", \"augstums\", \"rādiuss\", \"diagonāle\", \"pamats\", \"sānu virsma\", \"virsma\"6.1.5.
\nIzveido plaknes figūras (kā plaknes daļu, kā līnijas, kas to ierobežo) un telpiskus ķermeņus, izmantojot dažādus pieejamos materiālus6.1.6. Izvēlas resursus, plāno un praktiski izveido plaknes figūras (kā plaknes daļas, kā līnijas, kas to ierobežo) un telpiskus ķermeņus.6.1.7. Plāno, zīmē taisnstūra paralēlskaldņa virsmas izklājumu plaknē un veido tam atbilstošo telpisko ķermeni6.1.9. Plāno, zīmē regulāras piramīdas, cilindra, konusa virsmas izklājumu plaknē un veido tam atbilstošo telpisko ķermeni6.1.6. Nosaka telpiska ķermeņa skatus dažādās plaknēs, izmantojot modeļus6.1.8. Iztēlojas telpisko ķermeni pēc dotā attēla un nosaka tā skatus dažādās plaknēs6.1.10. Nosaka, raksturo iespējamo telpisko ķermeni pēc dažiem tā skatiem6.2.
\nFigūru novietojums plaknē, telpā un to savstarpējais novietojums6.2.1. Vārdiski apraksta un atbilstoši aprakstam veido objektu un telpisku ķermeņu izvietojumu telpā un plaknes figūru izvietojumu lapā/plaknē6.2.1. Koordinātu plaknē nosaka punkta koordinātas un atliek punktu pēc tā koordinātām, attēlo plaknes figūru atbilstoši dotajiem nosacījumiem 6.2.2. Praktiskā darbībā pēta, kādas figūras var izveidot, dalot doto figūru daļās vai savietojot dotās figūras6.2.2. Zīmējot un skicējot pēta figūru savstarpējo novietojumu – kādas plaknes figūras veidojas, savietojot vai pārklājot dotās figūras, kā doto figūru sadalīt daļās, ievērojot dotos nosacījumus6.2.1. Pēta un secina, kādiem jābūt nogriežņu garumiem, lai nogriežņi veidotu trijstūri.6.2.2.
\nPēta daudzstūru un riņķa līnijas, regulāru daudzstūru un riņķa līnijas, divu riņķa līniju savstarpējo novietojumu, tai skaitā lietojot digitālos rīkus6.3. Figūru vienādība un līdzība. Figūru pārvietojumi un pārveidojumi plaknē6.3.1. Nosaka, vai figūras ir vienādas, tās praktiski savietojot, iegūst vienādas figūras rūtiņu tīklā zīmējot, ar locīšanu, izmantojot digitālos attēlu apstrādes rīkus6.3.1. Secina par figūru vienādību matemātiskā un reālā kontekstā, rūtiņu tīklā zīmē dotajai figūrai vienādu figūru, ievērojot nosacījumus par novietojumu/pārvietojumu plaknē, tai skaitā veicot pagriezienu par 90°, 180°.6.3.2. Rūtiņu tīklā zīmē dotajai figūrai aksiālsimetrisku figūru, secina par simetrijas ass novietojumu6.3.1.
\nLieto trijstūru vienādību situācijās ar matemātisku un reālu kontekstu.6.3.2. Pierāda trijstūru vienādību pēc vienādības pazīmēm6.3.2. Pedagoga rosināts, skaidro, kas mainās, kas nemainās, ar digitāliem rīkiem samazinot/palielinot plaknes figūras matemātiskos un praktiskos kontekstos6.3.3. Ar zīmuli vai ar digitāliem rīkiem zīmē, pēta, raksturo līdzīgu plaknes figūru lielumus (malu garumi, leņķi, laukumi), lietojot matemātisko valodu6.3.3. Nosaka līdzīgus trijstūrus, lieto sakarības starp to lielumiem matemātiskos un praktiskos kontekstos, demonstrējot izpratni par jēdzienu \"attiecība\", \"proporcionalitāte\" lietošanu ģeometriskā kontekstā.6.3.4. Pierāda trijstūru līdzību pēc līdzības pazīmēm6.4.
\nFigūru un to elementu lielumi6.4.1. Salīdzina objektu un figūru lielumus, tos tieši savietojot, mērot, salīdzinot ar kādu etalonu praktiskos un matemātiskos kontekstos.6.4.2. Aprēķina lauztas līnijas garumu, daudzstūra apkārtmēru, izmantojot mērījumos iegūtos vai dotos mērus, nosaka plaknes figūras laukumu un telpiska ķermeņa tilpumu kā rūtiņu vai kubiņu skaitu6.4.1. Praktiskos un matemātiskos kontekstos aprēķina leņķa lielumu, lietojot sakarības starp leņķiem, kurus veido stari ar vienu sākumpunktu, taisnstūra perimetru, laukumu, malu, ja zināms otras malas garums un laukums vai perimetrs, kombinētu (var sadalīt taisnstūros) figūru laukumu, riņķa līnijas garumu (aptuveni trīs diametri), taisnstūra paralēlskaldņa tilpumu.6.4.2.
\nRūtiņu tīklā zīmē vienlielas figūras atbilstoši dotajiem nosacījumiem6.4.1. Zināmās un jaunās situācijās, arī ar praktisku kontekstu, aprēķina leņķus, kas rodas, krustojoties 2–3 taisnēm, trijstūru, četrstūru nezināmos leņķus un malas, taisnleņķa trijstūra nezināmo malu, izmantojot Pitagora teorēmu un tai apgriezto teorēmu, šaurā leņķa trigonometriskās sakarības, riņķa līnijas garumu (sakarība ar π) un riņķa laukumu, trijstūra, dažādu četrstūru laukumus (lietojot laukuma īpašības un atbilstošas formulas), telpisku figūru (prizma, cilindrs) virsmas laukumus un tilpumu 6.4.3. Ar matemātisku izteiksmi apraksta ģeometrisku figūru lielumus un sakarības starp tiem situācijās ar matemātisku un reālu kontekstu6.4.2.
\nAlgebriski modelē ģeometrisku figūru lielumus un sakarības starp tiem pazīstamās un jaunās situācijās.6.4.3. Lieto trijstūra nevienādību situācijās ar matemātisku un reālu kontekstu6.4.3. Nosaka aptuvenu nogriežņa garumu dabā un to pārbauda izmērot6.4.4. Nosaka aptuvenu taisnstūra laukumu dabā un to pārbauda, iegūstot informāciju, veicot mērījumus un aprēķinus Izglītības un zinātnes ministra pienākumu izpildītājs, labklājības ministrs Jānis Reirs 7. pielikums Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumiem Nr. 747 Sasniedzamie rezultāti tehnoloģiju mācību jomā, beidzot 3., 6. un 9. klasi 1. Dizaina risinājumi (produktu un informācijas dizains, vides risinājumi) tiek radīti dizaina procesā1.1. Lietotāju vajadzību un iespēju apzināšanaBeidzot 3. klasiBeidzot 6. klasiBeidzot 9. klasi1.1.1. Vērojot apkārtējo vidi un ikdienā sastopamās lietas, nosauc to stiprās puses, trūkumus un iespējas uzlabojumiem1.1.1. Vērojot apkārtējo vidi un dokumentējot to skicēs, attēlos vai video, izvērtē tajā esošos produktus un vides risinājumus atbilstoši šādiem kritērijiem: funkcionalitāte, pieejamība, materiāli, krāsu un faktūru atbilstība, ilgtspēja, inženiertehniskais risinājums1.1.1. Pētot dažādus dizaina risinājumus, patstāvīgi nonāk pie secinājumiem par to dažādām īpašībām, piemēram, darbības principiem, estētiskajām un funkcionālajām īpašībām (proporcijām, formu, struktūru), inženiertehnisko risinājumu, kā arī ilgtspēju un ergonomikas kritērijiem1.1.2.
\nNoskaidro un izvērtē savas un tuvāko līdzcilvēku (draugu, ģimenes locekļu, klasesbiedru) vajadzības ikdienā. Apkopo iegūto informāciju iecerētās lietas dizaina risinājuma radīšanai1.1.2. Apkopo dažādu veidu informāciju par cilvēku grupu vajadzībām un apstākļiem, kādos tās radušās, par dizaina risinājumiem. Novērtē to kvalitāti, secina, vai tie ir atbilstoši viņu prasībām, un piedāvā idejas uzlabojumiem1.1.2. Lieto dažādas pieejas un metodes, lai apzinātu vides pieejamību dažādu sabiedrības grupu vajadzībām. Izmantojot dizaina procesu, saskata risinājumus vides uzlabojumiem1.1.3. Lai radītu iecerēto lietu (dizaina risinājumu), prot darboties ar vienkāršiem rokas instrumentiem (piemēram, lineālu, šķērēm, papīra nazi).
\nAtbilstoši savai iecerei māk izvēlēties un izmantot dažādus materiālus, piemēram, papīru, tekstilmateriālus, veidošanas materiālus. Ar skolotāja palīdzību izvēlas piemērotākās tehnikas idejas īstenošanai1.1.3. Prot veikt darbības ar vienkāršiem rokas un elektriskajiem instrumentiem, ierīcēm un iekārtām. Izvēlas piemērotākos materiālus un tehnikas sava dizaina risinājuma izstrādei1.1.3. Prot veikt darbības ar rokas un elektriskajiem instrumentiem, ierīcēm, iekārtām un programmvadāmajām ierīcēm darbā ar dažādiem materiāliem. Izvērtē un izvēlas piemērotākos materiālus un tehnikas sava dizaina risinājuma izstrādei1.2. Risinājuma meklēšana un izvēle1.2.1. Ar skolotāja atbalstu izmanto ideju ģenerēšanas metodes, lai radītu dažādas idejas problēmas risinājumam.
\nKā ierosmes avotus izmanto dabā novērotās parādības, amatniecības, etnogrāfijas, dizaina un arhitektūras piemērus1.2.1. Rada dažādas idejas problēmas risinājumam, izmantojot daudzveidīgas ideju ģenerēšanas metodes.Kā ierosmes avotus izmanto dabā novērotās parādības, amatniecības, etnogrāfijas, dizaina un arhitektūras piemērus, kā arī sabiedrībā novērotos procesus1.2.1. Rada daudzveidīgas idejas problēmu risinājumam, mērķtiecīgi izvēloties situācijai piemērotāko ideju ģenerēšanas metodi.Kā ierosmes avotus izmanto dabu, kultūras mantojumu, laikmetīgo dizainu, arhitektūru, zinātni, procesus sabiedrībā1.2.2. Izvērtē radītās idejas, pārrunā, kā to īstenošana ietekmē lietotājus un apkārtējo vidi.
\nIzvēlas piemērotāko lietas (dizaina risinājuma) risinājumu, vizualizē to skicē, aprakstā, modelī1.2.2. Izvērtē pēc iepriekš noteiktiem kritērijiem radītās idejas un analizē, kā radīto ideju īstenošana ietekmē vidi un sabiedrību. Izvēlas piemērotāko risinājumu, plāno un veic tā vizuālo un rakstisko dokumentāciju1.2.2. Izveido kritērijus savas idejas vērtēšanai un izvērtē, kā radīto ideju īstenošana ietekmē vidi un sabiedrību. Izvēlas piemērotāko risinājumu, plāno un veido piemērotāko dokumentācijas veidu 1.2.3. Atrod, apkopo un pēta pieejamo informāciju par konkrētās problēmas risināšanas iespējām un jau esošiem līdzīgiem risinājumiem.Novērtē sava risinājuma konkurētspēju ar esošajiem risinājumiem1.3.
\nRisinājuma plānošana un īstenošana1.3.1. Atbilstoši dizaina procesa soļiem ar skolotāja atbalstu secīgi rada vienkāršu lietas (dizaina risinājuma) prototipu. Izvēlas nepieciešamos materiālus un darbarīkus, veido vienkāršas skices1.3.1. Atbilstoši dizaina procesa soļiem plāno un apraksta dizaina risinājuma secīgu izstrādes procesu.Veido risinājuma aprakstu, izskatot alternatīvas un pamatojot materiālu un tehniku (instrumentu un ierīču izmantošanu tehnoloģiskajā procesā) izvēli. Veido detalizētus tehniskos zīmējumus, rasējumus un shēmas1.3.1. Patstāvīgi vai sadarbībā ar citiem plāno un apraksta dizaina risinājuma izstrādes procesu. Salīdzina dažādu materiālu un tehniku iespējas un ietekmi uz vidi.Izvēlas un pamato piemērotāko risinājumu.Veido un atbilstoši noformē risinājuma dokumentāciju – rasējumus, tehniskos zīmējumus, 3D modeļus un vizualizācijas1.3.2.
\nLasa un lieto paša radītas vai citu izveidotas shēmas, aprakstus, veidnes, instrukcijas vai receptes1.3.2. Savām vajadzībām pielāgo skolotāja dotās skices, piegrieztnes, shēmas, instrukcijas, receptes un algoritmu paraugus1.3.2. Meklē un savām vajadzībām pielāgo no dažādiem informācijas avotiem iegūtus tehniskos zīmējumus, piegrieztnes, shēmas, instrukcijas, receptes un algoritmu paraugus1.3.3. Ar skolotāja atbalstu secīgi īsteno izplānoto risinājumu1.3.3. Mērķtiecīgi īsteno dizaina risinājumu atbilstoši iepriekš izstrādātajam darba plānam un vērtēšanas kritērijiem. Īstenošanas procesā dokumentē būtiskākos elementus, darba posmus un starprezultātus un nosaka nepieciešamās izmaiņas1.3.3. Patstāvīgi īsteno dizaina risinājumu atbilstoši iepriekš radītajam darba plānam un vērtēšanas kritērijiem. Īstenošanas procesā dokumentē un novērtē pēc kritērijiem īstenošanas procesu un vajadzības gadījumā precizē vai maina materiālu izvēli, tehnikas, darba gaitu un pielāgo izmaiņām turpmāko darba plānu1.3.4.
\nAr skolotāja atbalstu izmanto lietojumprogrammas atbilstošā risinājuma īstenošanai1.3.4. Izvēlas programmvadāmās ierīces programmu izvēlētā izstrādājuma īstenošanai1.3.4. Izvēlas programmvadāmās ierīces programmu izvēlētā izstrādājuma īstenošanai. Pamato savu izvēli un tās ietekmi uz uzdevuma veikšanas gaitu un rezultātu1.4. Risinājuma testēšana, vērtēšana un pilnveide1.4.1. Nosauc iespēju, kā uzlabot darba procesu vai sasniegto rezultātu1.4.1. Saskata un prot nosaukt vairākas iespējas, kā uzlabot izstrādes procesu un radīto dizaina risinājumu atbilstoši dotajiem vai paša veidotiem kritērijiem1.4.1. Analizē izstrādes procesā radīto dizaina risinājumu un tā uzlabošanas iespējas.Formulē pamatotus ierosinājumus un pilnveido stratēģijas mērķa sasniegšanai1.4.2.
\nPārbauda, vai radītā lieta (dizaina risinājums) atbilst iecerei, noskaidro citu lietotāju viedokli par to1.4.2. Testē radīto dizaina risinājumu. Noskaidro lietotāju viedokli. Apkopo un novērtē testēšanas rezultātus, veic nepieciešamos uzlabojumus1.4.2. Plānveidīgi testē radīto dizaina risinājumu un dokumentē testēšanas rezultātus. Noskaidro lietotāja viedokli un pilnveido prototipu vai gatavo dizaina risinājumu1.4.3. Vērtē sava darba rezultātus atbilstoši skolotāja norādēm.Salīdzina savu un klasesbiedru radītās lietas (dizaina risinājumus), lai saviem vārdiem skaidrotu, ko darītu citādi un kā pilnveidotu savu produktu.Skaidro savas radītās lietas iekļaušanos ikdienas dzīvē, tās nozīmi un lietojumu1.4.3.
\nVērtē savu un citu skolēnu izstrādāto dizaina risinājumu atbilstoši dotajiem kritērijiem. Sniedz atgriezenisko saiti par savu un citu darba rezultātu, šo risinājumu lietojamību1.4.3. Vērtē savu un citu skolēnu izstrādāto dizaina risinājumu atbilstoši pašu izstrādātajiem kritērijiem.Sniedz pamatotu atgriezenisko saiti par savu un citu darba rezultātu, šī risinājuma lietojamību, kā arī ietekmi uz vidi1.5. Risinājuma ieviešana1.5.1. Ar skolotāja atbalstu sagatavo un prezentē radīto lietu (dizaina risinājumu) klasē vai citos skolas pasākumos1.5.1. Patstāvīgi prezentē izstrādāto dizaina risinājumu, raksturo tā tapšanu un lietojamību1.5.1. Patstāvīgi prezentē izstrādāto dizaina risinājumu, raksturojot tā tapšanu un izmantošanas iespējas, pamatojot tā risinājumu izvēli2.
\nAtbilstošu un drošu materiālu un tehnoloģiju izvēle, to prasmīga izmantošana dod iespēju radīt labākus dizaina risinājumus (produktu un informācijas dizaina, vides risinājumus)2.1. Darbs ar materiāliem un to apstrādes tehnikas2.1.1. Atpazīst un novērtē dažādus materiālus un to īpašības, izmantojot visas maņas. Eksperimentē ar dažādiem materiāliem un to savienošanas iespējām. Ar skolotāja palīdzību izvēlas dažādus materiālus, neradot apdraudējumu sev un videi2.1.1. Pēta un novērtē materiālu fizikālās īpašības, eksperimentē ar dažādiem materiāliem, tos savienojot, sadalot un kombinējot atbilstoši iecerei. Izvēlas atbilstošus materiālus, no kuriem var radīt dizaina risinājumus, neradot apdraudējumu sev un videi2.1.1.
\nIevērojot materiālu īpašības, pamato to izvēli atbilstoši iecerētajai idejai, plānotajai funkcionalitātei un lietotāja vajadzībām, lai neradītu apdraudējumu sabiedrībai un videi2.1.2. Ņemot vērā skolotāja norādes, izmēģina, lieto un skaidro dažādu materiālu drošas apstrādes tehnikas2.1.2. Izmēģina dažādas apstrādes tehnikas un tehnoloģijas darbā ar dažādiem materiāliem, ievērojot drošības nosacījumus2.1.2. Izmēģina apstrādes un apdares tehnikas un tehnoloģijas darbā ar daudzveidīgiem materiāliem un atbilstoši risinājuma lietojamībai, ievērojot drošības nosacījumus2.1.3. Ņemot vērā skolotāja norādes, izgatavo lietas (dizaina risinājumus), savienojot vai sadalot dažādus materiālus ar atbilstošiem paņēmieniem un tehnikām.
\nIzmanto iegūtās prasmes līdzīgās situācijās. Ar skolotāja palīdzību labo apstrādē radušās kļūdas2.1.3. Izveido savu dizaina risinājumu, savienojot, sadalot un apstrādājot dažādus materiālus ar atbilstošiem paņēmieniem un tehnikām. Saskata un nosauc radušās kļūdas un labo tās2.1.3. Izveido savu dizaina risinājumu, izvēloties piemērotākās savienošanas, sadalīšanas un apstrādes tehnikas un tehnoloģijas, pamato savu izvēli. Izvērtē materiālu apstrādē radušās kļūdas un to labošanas iespējas, veic nepieciešamos un iespējamos uzlabojumus2.2. Pārtikas tehnoloģijas un galda kultūra2.2.1. Nosaka dažādu pārtikas produktu īpašības (krāsa, garša, tekstūra, konsistence), izmantojot savas maņas. Izvēlas atbilstošus, patēriņam drošus produktus, raksturojot pārtikas produktu kvalitāti pēc skolotāja norādījumiem2.2.1.
\nNovērtē pārtikas produktu īpašības un to savstarpējo saderību. Izvēlas atbilstošus, patēriņam drošus produktus, raksturojot pārtikas produktu kvalitāti pēc izskata, krāsas, smaržas, konsistences un sastāva, kas norādīts uz iepakojuma2.2.1. Novērtē produktu īpašības, to savstarpējo saderību, aizvietošanas un kombinēšanas iespējas. Izvēlas sabalansēta uztura prasībām atbilstošus patēriņam drošus produktus, ievērojot pārtikas produktu kvalitāti2.2.2. Nosauc dažas īpašības, ko ēdienam piešķir katra sastāvdaļa un tās daudzums2.2.2. Skaidro, kā atšķirtos pagatavotā ēdiena īpašības atbilstoši sabalansētam uzturam, ja tiek mainītas ēdienam pievienotās sastāvdaļas un to daudzums2.2.2. Skaidro, kā atšķirtos pagatavotā ēdiena īpašības atbilstoši sabalansētam uzturam, ja apstrādes procesā lietotu dažādus apstrādes veidus, tehnikas un mainītu ēdiena sastāvdaļas un to daudzumu2.2.3.
\nPēc skolotāja dotas vienkāršas receptes gatavo veselīgus ēdienus bez termiskas apstrādes, taupīgi un racionāli izmantojot pieejamos pārtikas produktus2.2.3. Gatavo veselīgus ēdienus pēc dotas vai savas receptes, produktus termiski apstrādājot, taupīgi un racionāli izmantojot pieejamos pārtikas produktus2.2.3. Gatavo veselīgus ēdienus pēc dotas vai paša izstrādātas receptes, izmantojot dažādas pagatavošanas tehnoloģijas.Plāno nepieciešamo produktu izvēli un daudzumu konkrētam ēdienam, kas paredzēts noteiktam mērķim un atbilstoši individuālajām pārtikas lietošanas vajadzībām2.2.4. Pēc skolotāja norādēm klāj galdu maltītei atbilstoši savai iecerei, izvēlas un lieto vajadzīgos traukus un galda piederumus2.2.4.
\nAtbilstoši savai idejai veido tematisku ēdienkarti, izvēlas ēdiena noformēšanas un servēšanas veidu un galda klājuma kompozīciju2.2.4. Izvērtē dažādus ēdiena noformēšanas un servēšanas veidus, galda klājumu kompozīciju veidus, tematiskās ēdienkartes, izvēloties savai idejai, vietai un mērķim piemērotāko un atbilstošāko risinājumu2.3. Programmvadāmu ierīču un datortīklu lietošana un atmiņas ierīču pārvaldība2.3.1. Risinājuma izstrādē veic vienkāršas darbības ar mācību procesā lietotajām programmvadāmajām ierīcēm, atpazīst dažu lietotņu un datņu ikonas, kā arī atver un aizver lietotnes, izmantojot operētājsistēmas grafiskās saskarnes piedāvātās standartiespējas2.3.1. Veic darbības ar mācību procesā lietotajām programmvadāmajām ierīcēm, maina raksturīgākos operētājsistēmas saskarnes iestatījumus, kā arī ar skolotāja palīdzību atvieno un pievieno datoram dažādas mācību procesā izmantojamās un datoram pieslēdzamās ierīces, kas neprasa instalēt papildu programmatūru.
\nSkaidro mācību procesā izmantojamo programmvadāmo ierīču tehniskos parametrus un to ietekmi uz šīs ierīces funkcionalitāti2.3.1. Lieto dažādas programmvadāmas ierīces, salīdzina populārākās operētājsistēmas un pielāgo operētājsistēmas saskarnes iestatījumus atbilstoši savām vajadzībām, veic programmatūras instalēšanu un atinstalēšanu, kā arī atvieno un pievieno dažādas datoram pieslēdzamās ierīces. Izvērtē mācību procesā izmantojamo programmvadāmo ierīču (to skaitā datora galveno sastāvdaļu) tehniskos parametrus un to ietekmi uz šīs ierīces funkcionalitāti2.3.2. Skaidro, ka programmvadāmās ierīces var būt pievienotas dažādiem datortīkliem (to skaitā bezvadu interneta tīklam WiFi un mobilo datu tīklam), kuriem var būt dažādi izmantošanas noteikumi2.3.2.
\nSkaidro, ka sadzīvē tiek lietoti dažādu veidu datortīkli un ar tiem saistītas ierīces, salīdzina to lietošanas priekšrocības un trūkumus un izvēlas piemērotāko bezvadu datortīklu2.3.2. Skaidro vienkārša datortīkla uzbūves pamatprincipus (to skaitā klientservera arhitektūru). Klasificē ar datortīkliem biežāk saistītas ierīces un apraksta to izmantošanas iespējas, modelējot biežāk lietoto datortīklu piemērus2.3.3. Pēc skolotāja norādēm orientējas atmiņas ierīču datņu un mapju sistēmā un sameklē nepieciešamo datni vai mapi2.3.3. Pārvalda un lieto atmiņas ierīču datņu un mapju pārvaldības sistēmu2.3.3. Pārvalda un organizē datņu un mapju sistēmu, ievērojot informācijas strukturēšanas labās prakses piemērus un lietojot konkrētajā situācijā pieejamo datņu pārvaldības sistēmu.
\nVeic datu arhivēšanu un atarhivēšanu2.4. Biroja, attēlu, video un audio apstrādnes lietotņu un tām raksturīgākās un kopīgās funkcionalitātes pārvaldīšana un lietošana2.4.1. Ievada un rediģē tekstu, ievērojot teksta ievades pamatprincipus un lietojot pareizrakstības līdzekļus, formatē tekstu, izmantojot iebūvētos stilus un vienkāršākos formatēšanas rīkus, papildina tekstu ar attēliem2.4.1. Radot risinājumu, lieto tekstapstrādes lietotni, izvēloties ievades valodu un lietojot tās pareizrakstības līdzekļus, iekļaujot tekstā specializētos simbolus, sarakstus, formulas, tabulas un dažādus grafiskos objektus. Maina lappuses iestatījumus, formatē tabulas un grafiskos objektus2.4.1. Veido lielus strukturētus dokumentus, izvēloties piemērotākos lappuses iestatījumus, rediģējot galveni un kājeni, pievienojot vēri, automātisko satura rādītāju, vairāklīmeņu sarakstus.
\nFormatē teksta dokumentu atbilstoši normatīvajām prasībām 2.4.2. Strukturē datus tabulā, lietojot izklājlapu (rēķintabulu) lietotni. Veic datu ievadi (to skaitā izmantojot šūnu automātiskas aizpildīšanas iespējas) un rediģēšanu. Veic vienkāršus aprēķinus, izmanto relatīvo un absolūto adresi. Risinājuma izveidei plāno, veido un rediģē stabiņu, joslu līniju un sektora diagrammas2.4.2. Strukturē datus, izvēloties to piemērotāko attēlošanas veidu un racionālākos paņēmienus, izmantojot izklājlapu (rēķintabulu) lietotni. Veic datu apstrādi un analīzi, izmantojot datu kārtošanu un atlasi, aprēķinus. Veic darbības ar darbgrāmatas lapām. Importē un eksportē datus 2.4.3. Salīdzina dažādus datu attēlošanas veidus, izvēlas piemērotāko, veidojot strukturētus un vizuāli viegli uztveramus dizaina risinājumus2.4.3.
\nPārzina dažādus datu attēlošanas veidus (to skaitā tiešsaistē) un tos lieto atbilstoši savu mērķu sasniegšanai 2.4.4. Prezentāciju lietotnē veido prezentāciju, ievērojot vienota dizaina veidošanas pamatprincipus (to skaitā rakstzīmju izmērs, teksta apjoms, krāsu lietojums). Izvēlas piemērotu slaida izkārtojuma veidu, animācijas un slaidu pāreju veidus. Demonstrē prezentāciju, ievērojot prezentēšanai atvēlēto laiku2.4.4. Prezentācijas sagatavošanai un demonstrēšanai efektīvi izmanto prezentāciju lietotnes rīkus un tehniskas ierīces. Plāno, izveido un demonstrē prezentācijas saturu, ievērojot mērķauditoriju. Sagatavo izdales materiālus2.4.5. Īstenojot uzdevumu, veido un rediģē rastrgrafikas attēlu un tā daļu, lietojot dažus zīmēšanas pamatrīkus un vienā veidā iestatot darba laukumu, kā arī papildina attēlu ar tekstu2.4.5.
\nSkaidro datorizētas attēlu apstrādes pamatprincipus, priekšrocības un trūkumus, nosauc galvenās atšķirības starp rastrgrafiku un vektorgrafiku. No gatavām formām veido, formatē un rediģē vektorgrafikas attēlu, izvēloties un lietojot atbilstošos rīkus. Veido vienkāršu animāciju, izmantojot paša veidotus vai gatavus attēlus2.4.5. Izveido zīmējumu vai veic digitālā attēla apstrādi, lietojot piemērotus rīkus, grafikas veidu un lietotnes, nosaka digitāla attēla galvenos raksturlielumus2.4.6. Digitālā ierīcē pagriež, apskata un dzēš attēlu, atskaņo audio un noskatās video2.4.6. Veic ar digitālu ierīci paša iegūtā attēla apstrādi (tai skaitā kvalitātes uzlabošanu un malu apgriešanu), lietojot vienkāršu attēlu apstrādes lietotni.
\nVeic ar digitālu ierīci iegūtā video apstrādi, lietojot vienkāršu video apstrādes lietotni2.4.6. Skaidro video veidošanas un rediģēšanas pamatprincipus. Filmē, fotografē un atrod vai ieraksta audio pēc izveidotā scenārija, veic iegūto materiālu video pēcapstrādi. Izvēlas lietošanas mērķim atbilstošu attēla, audio vai video izmēru un saglabāšanas formātu2.4.7. Izvēlas piemērotāko lietotni izvirzītā uzdevuma (problēmas) atrisināšanai pēc skolotāja dotiem norādījumiem2.4.7. Izvēlas piemērotāko lietotni izvirzītā uzdevuma (problēmas) atrisināšanai no piedāvātā saraksta2.4.7. Izvēlas vienu vai vairākas piemērotākās lietotnes, veidojot kompleksu pieeju izvirzītā uzdevuma (problēmas) atrisināšanai, un pamato savu izvēli2.4.8.
\nPielāgo ar skolotāja palīdzību dažus lietotnes iestatījumus atbilstoši lietotāja vajadzībām2.4.8. Pielāgo tipiskos lietotnes iestatījumus atbilstoši lietotāja vajadzībām, to skaitā pieejamo rīku izvietojumu2.4.8. Patstāvīgi pielāgo lietotnes iestatījumus atbilstoši lietotāja vajadzībām, lai paaugstinātu darba produktivitāti un drošību, ievērojot un izvērtējot veicamā uzdevuma specifiku2.4.9. Risinājuma radīšanā dublē tekstu, attēlus starp vairākiem vienlaikus atvērtiem vienas vai divu lietotņu dokumentiem2.4.9. Risinājuma radīšanā dublē un pārvieto dažādu veidu dokumentu fragmentus (teksts, attēls, citi objekti) starp vairākiem dokumentiem, lietojot īpašo ielīmēšanu2.4.9. Risinājuma radīšanā dublē dažāda veida saturu starp dažādu tipu dokumentiem, nepieciešamības gadījumā nodrošinot vienvirziena informācijas sinhronizāciju starp avota un mērķa dokumentu2.4.10.
\nSaglabā dokumentu lietotnes automātiski piedāvātajā vietā un formātā, kā arī regulāri saglabā dokumenta izmaiņas, mazinot datu zuduma riskus2.4.10. Datu drošības nolūkos, saglabājot dokumentu, izvēlas vietu, formātu un datu nesēju, ievērojot ieteikumus nosaukumu piešķiršanai datnēm un mapēm2.4.10. Saglabā dokumentu izvēlētajā vai norādītajā atmiņas ierīces (tai skaitā mākoņkrātuves) mapē un formātā, nepieciešamības gadījumā aizsargājot vai ierobežojot piekļuves tiesības šai datnei 2.4.11. Izmanto lietotņu palīdzības un atbalsta sistēmas standarta situācijās, meklē risinājumus tiešsaistes kopienās2.4.11. Izmanto lietotņu palīdzības un atbalsta sistēmas, tiešsaistes kopienas, tai skaitā meklējot risinājumus nestandarta situāciju un nepazīstamu kļūdu paziņojumu izvades gadījumos2.5.
\nInterneta pakalpojumu un tiešsaistes informācijas apstrādes un sadarbības rīku lietošana2.5.1. Apmainās ar informāciju virtuālajā vidē, tai skaitā veic darbības ar e-pasta ziņojumiem skolvadības vai citā skolēniem pieejamā sistēmā2.5.1. Apmainās ar informāciju virtuālajā vidē, lieto skolvadības vai citas skolēniem pieejamās sistēmas e-pastu un organizē tajā ziņojumus, kā arī sagatavo ziņojumu ar piesaistni, apskata vai saglabā saņemtā ziņojuma piesaistnē esošās datnes2.5.1. Apmainās ar informāciju virtuālajā vidē, izmantojot dažādas formas un risinājumus, tai skaitā skaidro e-pasta adreses struktūru un lieto dažādas e-pasta sistēmas un citus saziņas rīkus2.5.2. Veic pieteikšanos tīmekļvietnē ar autorizāciju, lai izmantotu mācību procesā nepieciešamos e-pakalpojumus, tai skaitā skolvadības sistēmu un citus mācību resursus2.5.2.
\nLieto tīmekļvietnes, kurās nepieciešama autorizācija. Izmanto mācību procesā nepieciešamos e-pakalpojumus un citus mācību resursus, tai skaitā veic datņu augšupielādi un lejupielādi2.5.2. Lieto tīmekļvietnes ar autorizāciju un bez tās, tai skaitā veic lietotāja konta aktivizēšanu, deaktivizēšanu un dzēšanu. Izmanto mācību procesā nepieciešamos e-pakalpojumus un citus mācību resursus, tai skaitā digitālās kartes, tiešsaistes datubāzes un lietotnes ar iebūvētu ģeogrāfiskās pozicionēšanas sistēmu, tiešsaistes enciklopēdijas, izvērtējot tajās atrodamās informācijas ticamību un datu apmaiņas drošību 2.5.3. Izmanto skolotāja dotos koplietošanas dokumentus un citus resursus, kā arī tiešsaistes rīkus un tīmekļa lietotnes2.5.3.
\nIzvēlas un lieto piemērotākos tiešsaistes rīkus un tīmekļa lietotnes konkrētā uzdevuma veikšanai, veic dokumentu un datņu koplietošanu 2.5.4. Nosauc piemērotākā interneta pakalpojumu sniedzēja un interneta pieslēguma abonēšanas veida izvēles svarīgākos kritērijus, kā arī biežāk lietoto interneta pakalpojumu veidus. Raksturo tiešsaistes sadarbības pakalpojumu un rīku izmantošanas priekšrocības un iespējamos riskus2.6. Algoritmi, datu struktūras, programmēšanas valodas un programmatūras izstrāde2.6.1. Pieraksta, lasa un izpilda vienkāršas vārdiski un grafiski (tai skaitā shematiski) pierakstītas darbības, kuras satur vairākas secīgas darbības vai vienu ciklisku vai sazarotu darbību2.6.1. Pieraksta, lasa un izpilda vienkāršus vārdiski un grafiski (tai skaitā ar blokshēmu) pierakstītus algoritmus, kas satur vairākas secīgas, cikliskas un sazarotas darbības.
\nPieraksta algoritmu vienā no vizuālās programmēšanas valodām, kas vada objektu, tēlu vai ierīci, izmantojot šīs valodas vienkāršākos priekšrakstus (konstrukcijas)2.6.1. Pieraksta, lasa un izpilda vārdiski un grafiski pierakstītus algoritmus, kas satur vairākas secīgas, dažādu veidu cikliskas un komplicētas darbības. Pieraksta algoritmu, izmanto atbilstošas vienkāršas datu struktūras vienā no programmēšanas valodām. Ievēro programmas pieraksta un strukturēšanas labās prakses ieteikumus2.6.2. Pēc dotām norādēm pārbauda, vai pierakstītās darbības izpilda doto uzdevumu, kā arī saskata pierakstā pieļautās kļūdas un izlabo tās2.6.2. Ar mēģinājuma metodi pārbauda, vai algoritms izpilda doto uzdevumu, kā arī saskata algoritma pierakstā pieļautās kļūdas un izlabo tās2.6.2.
\nIzstrādā kritērijus, pēc kuriem novērtē sava algoritma precizitāti un iespējamās kļūdas. Mērķtiecīgi (pēc iepriekš sastādīta plāna) pārbauda, vai algoritms izpilda doto uzdevumu, meklē algoritma pierakstā pieļautās kļūdas un izlabo tās2.7. Inženiertehnisku risinājumu izstrāde2.7.1. Nosauc vienkāršus modeļus un rotaļlietas un stāsta par to darbību2.7.1. Salīdzina vienkāršu inženiertehnisko risinājumu piemērus, to funkcionalitāti un izmantotos materiālus2.7.1. Pēta dažādus inženiertehniskos risinājumus, kas veidoti, ņemot vērā vides faktorus, nepieciešamo funkcionalitāti un pieejamos resursus2.7.2. Veido vienkāršas rotaļlietas un modeļus (tai skaitā transportlīdzekļus, celtnes, ierīces) atbilstoši instrukcijai un pārbauda to darbību2.7.2.
\nVeido vienkāršus inženiertehnisku risinājumu modeļus, izprot darbības principus. Pārbauda to funkcionalitāti pēc skolotāja dotiem kritērijiem2.7.2. Plāno un veido inženiertehniskus risinājumus un to modeļus, skaidro to darbības principus, lietojamību un pārbauda to konstrukcijas, parametru vai materiālu izmaiņu ietekmi uz funkcionalitāti 2.7.3. Secina par inženiertehnisku konstrukciju izturību (piemēram, trijstūru, četrstūru konstrukcijas) atkarībā no tās uzbūves un lietotajiem materiāliem, vienkāršos risinājumos aizstājot dažādas detaļas un konstrukcijas2.7.3. Izstrādā prototipu inženiertehniskai konstrukcijai, ievērojot vides faktorus, nepieciešamo funkcionalitāti un pieejamos resursus2.8.
\nRobotikas risinājumu un programmvadāmu ierīču veidošana2.8.1. Veido modeli pēc instrukcijas, izmantojot mehānisko konstruktoru2.8.1. Konstruē modeļus un vienkāršus robotus, izmantojot konstruktoru un lietojot robotu vadīšanas programmas2.8.1. Izstrādā robotizētu risinājumu pēc dotā vai paša veidotā shematiskā zīmējuma, izmantojot dažādas detaļu savienošanas metodes (tai skaitā salodē) 2.8.2. Pēta un salīdzina dažādu programmvadāmo ierīču galveno sastāvdaļu lietojumu, to raksturlielumus un pamato to izvēli un ietekmi uz modeli2.8.2. Izveido programmvadāmu ierīci no gatavām sastāvdaļām un moduļiem, skaidrojot to darbības principus, uzbūvi un funkcionalitāti2.9. Vides risinājumu izstrāde2.9.1.
\nSkaidro atšķirības starp dabisku un apbūvētu vidi. Vizualizē telpu atbilstoši lietotāja vajadzībām2.9.1. Pēta un salīdzina dažādus apbūvētās vides risinājumus un to atbilstību lietotāju vajadzībām. Modelē telpas risinājumus dažādu lietotāju kopdzīvei2.9.1. Pēta publisko ārtelpu tuvējā apkārtnē. Analizē trūkumus un vērtības tās uzbūvē. Piedāvā idejas āra telpas labiekārtojumam atbilstoši visu tās lietotāju vajadzībām2.9.2. Skaidro savu lomu apbūvētās vides veidošanā un samērojamības nozīmi tajā. Veido privātās telpas un tās iekārtojuma maketu noteiktā mērogā, samērojot tās lietotāja vajadzības ar iespējām2.9.2. Modelē dzīves koptelpu, ievērojot dažādu tās lietotāju savstarpējās vajadzības un iespējas.
\nNosauc kopīgo un atšķirīgo dažāda mēroga telpām2.9.2. Modelē un veido publiskas ārtelpas un tās labiekārtojuma maketu noteiktā mērogā, ievērojot tās lietotāju savstarpējās vajadzības un iespējas. Pēta un salīdzina dažāda mēroga telpas apkārtējā vidē2.9.3. Nosauc savstarpēji saistīto elementu grupas, no kurām sastāv būve. Skaidro to funkcionālo, konstruktīvo un vizuālo nozīmi ēkā. Veido vienkāršas telpiskas struktūras maketu2.9.3. Skaidro nepieciešamību savstarpēji līdzsvarot trīs arhitektūras pamatīpašības kvalitatīvā apbūvētā vidē. Modelē savā risinājumā to apvienošanu apbūvē2.9.3. Pēta ilgtspējīgas attīstības principu ietekmi uz dažādiem apbūvētās vides risinājumiem. Modelē to izmantošanu savos risinājumos3.
\nDizaina risinājumus (produktu un informācijas dizaina, vides risinājumus) rada atbilstoši konkrēta lietotāja un sabiedrības vajadzībām, vēlmēm un iespējām3.1. Kultūras mantojums ir nozīmīgs iedvesmas avots jaunu un inovatīvu dizaina risinājumu radīšanai3.1.1. Nosauc vienkāršus kultūras mantojuma piemērus amatniecībā, etnogrāfijā, dizainā vai arhitektūrā3.1.1. Salīdzina un raksturo dažādus kultūras mantojuma piemērus amatniecībā, etnogrāfijā, dizainā vai arhitektūrā3.1.1. Padziļināti pēta dažādus kultūras mantojuma piemērus amatniecībā, etnogrāfijā, dizainā vai arhitektūrā, kas raksturo kultūras, tehnoloģiju un vides risinājumu mijiedarbību3.1.2. Rada savu lietu (dizaina risinājumu), izmantojot vienkāršus kultūras mantojuma elementus3.1.2.