prokuroram jābūt pārliecinātam, ka ar esošajiem pierādījumiem viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Šāda pārliecība nebija iegūstama no krimināllietā iegūtajiem pierādījumiem.
\n
Ar nepubliskajām sarunām nevarēja atzīt par pierādītu, ka A.
\n
Šlesers bijis saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks kādā no uzņēmumiem, jo nevienā no tām nebija ziņu, ka A. Šlesers apmaksājis kapitāla daļu iegādi, saņēmis dividendes vai sistemātiski diktējis un noteicis valdē vai padomē pieņemamo lēmumu saturu vai citādi ietekmējis uzņēmuma darbu, vai veicis citas darbības, kas pieder tikai un vienīgi kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam. Līdz ar to, lai varētu celt apsūdzību un pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, bez nepubliskajām sarunām bija nepieciešami papildu pierādījumi.
\n
Tomēr kriminālprocesa turpmākajā izmeklēšanas gaitā papildus iegūtie pierādījumi nebija pietiekami, lai apstiprinātu sākotnējās aizdomas. To lielā mērā ietekmēja tas, ka nepietiekami bija nepubliskajās sarunās fiksētie fakti par to, ka A. Šlesers izmantojis juridiskā kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis tā pienākumus. Turklāt tie bija pretrunīgi, jo saturēja arī tādas ziņas, kas radīja šaubas, vai A. Šlesers patiešām bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks.
\n
Piemēram, no sarunām izrietēja, ka A. Šlesers nav zinājis, ka iecelts jauns valdes loceklis un kādi ir viņa pienākumi, viņš nav zinājis uzņēmuma padomes pilnu sastāvu. Tāpat A. Šlesers iztaujājis citas personas par to, kas bijuši iepriekšējie RTO īpašnieki. Šādai informācijai normālā situācijā ir jābūt uzņēmuma īpašnieka rīcībā. Līdz ar to šīs informācijas neesamība bija viena no pazīmēm, kas radīja šaubas par sākotnējo aizdomu pareizību.
\n
Kriminālprocesā jāvērtē gan pierādījumi, kas apstiprina aizdomas, gan pierādījumi, kas rada šaubas par aizdomu pareizību.
\n
Tikai pretnostatot pierādījumus, kas apstiprina aizdomas, ar tiem, kas rada šaubas par aizdomu pareizību, kriminālprocesā iespējams izlemt, vai atzīstams par pierādītu \"ārpus saprātīgām šaubām\" konkrētais fakts.
\n
Kā izmeklēšanu uzraugošais prokurors jau izmeklēšanas sākuma stadijā vērsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces J. Strīķes un izmeklētāju uzmanību uz to, ka nepubliskās sarunas var izrādīties nepietiekams pierādījums un tās vērtējamas ar lielu piesardzību.
\n
Par otro izmeklēšanas virzienu, proti, par A. Šlesera un citu personu iespējamām pretlikumīgām darbībām, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu Andri Ameriku, norādāms, ka sākotnēji šīs darbības kvalificētas kā kukuļošana, proti, pēc Krimināllikuma 320. panta ceturtās daļas (kukuļņemšana) un 323. panta otrās daļas (kukuļdošana).
\n
Izmeklēšanas sākuma stadijā, pildot izmeklēšanu uzraugošā prokurora pienākumus, sastādīju rakstisku uzziņu, kurā, izvērtējot pierādījumus, secināju, ka tie nesatur pietiekamas ziņas nedz par kukuļņemšanu, nedz par kukuļdošanu. Ar šo izziņu iepazīstināta izmeklētāja.
\n
Vēlāk izmeklētāja šīs darbības pārkvalificēja uz tirgošanos ar ietekmi (Krimināllikuma 326.1 p.). Tomēr arī šo juridisko kvalifikāciju atzinu par nepareizu.
\n
2015. gada 10. septembrī, konstatējot, ka šajā daļā lietas apstākļi noskaidroti pietiekami vispusīgi un nav konstatējama nedz kukuļdošana, nedz kukuļņemšana, nedz tirgošanās ar ietekmi, pēc krimināllietas saņemšanas kriminālvajāšanas uzsākšanai pieņēmu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā.
\n
Par izmeklēšanas uzraudzību šajā daļā papildus atzīmējams, ka pierādījumus bez manis vērtējuši vēl trīs citi prokurori, atzīstot, ka nav pamata apsūdzības celšanai.
\n
Turpinājumā plašāk par prokurora veiktajām darbībām un dotajiem norādījumiem, kas attiecas uz izmeklēšanu kopumā.
\n
Norādījumi par izmeklēšanas virzieniem un konkrētu izmeklēšanas darbību veikšanu doti gan mutiski, gan rakstiski vairākkārt visa kriminālprocesa laikā. Izmeklēšanas virzība sistemātiski apspriesta ne vien ar izmeklētājiem, bet arī ar izmeklētāja tiešo priekšnieku, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras vadību kopīgās sanāksmēs, sniedzot vērtējumu par svarīgākajām problēmām. Īpaši bieži šīs apspriedes rīkotas pirmajā gadā pēc kriminālprocesa uzsākšanas.
\n
Tas, kādi ir galvenie pierādāmie apstākļi kriminālprocesā, un tas, ka kriminālprocesā pievienotajās nepubliskajās sarunās izskanējušiem faktiem par slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām nepieciešami papildu pierādījumi, vairākkārt norādīts ne tikai kopīgajās sanāksmēs, bet arī prokurora norādījumos.
\n
Tāpat prokurora norādījumos vērsta uzmanība uz tiem sarunās izskanējušiem faktiem, kas pārbaudāmi izmeklēšanas gaitā, kā arī uz to, kuras sarunās minētās personas pratināmas.
\n
Vairākkārt personīgi veikta kriminālprocesā iegūto pierādījumu analīze, sastādot attiecīgas uzziņas, kā arī izmeklētājiem uzdots iesniegt svarīgāko pierādījumu apkopojumu par to, ar kādiem pierādījumiem, viņuprāt, apstiprinās, ka A. Šleseram slēpti pieder kapitāla daļas RTO un vairākos citos uzņēmumos.
\n
Izmeklēšanas uzraudzības procesā sniegta palīdzība dažādu procesuālo dokumentu projektu sagatavošanā. Piemēram, sniegta palīdzība, sagatavojot tiesiskās palīdzības lūgumus, lēmumus par personu atzīšanu par aizdomās turētiem, blakus sūdzības par tiesas lēmumiem, ar kuriem atteikta kratīšanas izdarīšana pie A.
\n
Šlesera. Tāpat sniegta palīdzība jautājumu noformulēšanai atsevišķu personu pratināšanai.
\n
Izskatot kriminālprocesā iesaistīto personu sūdzības par kriminālprocesa neatļautu novilcināšanu, vairākkārt pārbaudīta procesuālo darbību veikšanas intensitāte. Gan es kā uzraugošais prokurors, gan amatā augstāki prokurori atzinuši, ka nav konstatēta kriminālprocesa neatļauta novilcināšana.
\n
Kā uzraugošais prokurors varu apliecināt, ka izmeklētāji atbilstoši viņiem piešķirtajiem resursiem un iespējām prokurora norādījumus ir pildījuši.\"
\n
6.Komisijas 2017. gada 15. augusta sēdē Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurori Māris Leja un Juris Juriss un virsprokurors Modris Adlers paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)Kriminālprocesa veikšanas pirmajā gadā jautājums par KNAB izmeklētāju kapacitāti tika apspriests kopējās sanāksmēs (tajā skaitā - kopā ar KNAB vadību). KNAB vadība apzinājās, ka kapacitātei ir jāvelta pastiprināta uzmanība, un nebija nekādu domstarpību par to, ka jāiegulda visi iespējamie resursi, lai Kriminālprocesu sekmīgi izmeklētu līdz galam;
\n
2)izmeklēšanas sākuma stadijā bijusi mētāšanās - ko tad īsti izmeklēt. Bijis haoss, bet to veidojuši ne tik daudz izmeklētāji, izmeklēšanas grupas locekļi, kā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, kura mēģinājusi uzspiest izmeklēt tādus jautājumus, par kuriem Kriminālprocess nemaz nebija uzsākts. Līdz ar to uzraugošajam prokuroram vairākkārt vajadzējis norādīt, ka visupirms jāorientējas uz tiem izmeklēšanas virzieniem, par kuriem Kriminālprocess uzsākts. Tas, kas visupirms jāpierāda Kriminālprocesā: vai Ainārs Šlesers ir slēptais īpašnieks konkrētā uzņēmumā. Atšķīrušies viedokļi, vai ir pietiekami pierādījumi, lai atzītu to par pierādītu;
\n
3)vairāk vajadzējis veikt slepenās darbības (operatīvās darbības vai sevišķās darbības kriminālprocesā), jo tieši tām ir vislielākā nozīme, tā kā ar parastām kriminālprocesuālām darbībām vien tādos gadījumos, kuros personas pašas vainu neatzīst, ir visai grūti pierādīt. Līdz ar to slepenajām darbībām bija jābūt apjomīgākām;
\n
4)no juridiskā viedokļa noziedzīga nodarījuma sastāva konstatēšanai pierādāmo apstākļu noteikšana nav radījusi tik lielas problēmas, cik paši pierādījumi, pierādījumu pietiekamība.
\n
Pastāvējis atšķirīgs viedoklis ar toreizējo KNAB vadību, vai pierādījumi ir pietiekami viena vai otra fakta atzīšanai par pierādītu. Atbilstoši lēmumam par Kriminālprocesa izbeigšanu nav konstatēts, ka ar kādu no ierakstītajām sarunām būtu izdevies pierādīt līdz galam izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mēģinājumu;
\n
5)Kriminālprocesā par pierādītu nav atzīts neviens no noziedzīgajiem nodarījumiem, jo daļa šī procesa izbeigta sastāva trūkuma dēļ un otra daļa - pierādījumu trūkuma dēļ. Bija aizdomas, taču tās neapstiprinājās;
\n
6)lai novērtētu izmeklēšanas kvalitāti, ir jāņem vērā daudzi faktori: sākotnējā operatīvo darbību pasākumu pietiekamība; tas, vai taktika bija izvēlēta pareizi vai nepareizi, cik labi un cik pietiekami; vai bija pietiekami noklausīties tikai sarunas, vai tomēr bija jāveic vēl citi operatīvās darbības pasākumi, lai pārbaudītu, vai tiešām tas, kas sarunās tiek pieminēts, notiek arī reāli dzīvē, un kas tieši notiek;
\n
7)KNAB Izmeklēšanas nodaļas lietvedībā nebija tikai viena \"oligarhu lieta\", tā turpināja strādāt arī pie citām lietām;
\n
8)izmeklēšanas ilgums ir atkarīgs ne tikai no izmeklētājiem, bet arī no izmeklējamo darbību apjoma. No tā, cik ilgi ir ļauts personām veikt savas noziedzīgās darbības. Jo ilgāk operatīvie darbinieki strādā, jo izmeklētājam un prokuroram pēc tam ir daudz vairāk darba, lai kaut ko pierādītu;
\n
9)Izmeklēšanas nodaļā ir ierobežots prokuroru skaits.
\n
Strādājot ar lielajām lietām, nevar pārņemt vēl kādu citu jau no izmeklēšanas stadijas. Pamatā kriminālprocess ir veidots tā: izmeklēšanas iestāde veic izmeklēšanu, prokurori veic kriminālvajāšanu, un nodaļas prokuroriem vēl ir jāuztur apsūdzības pirmās instances un apelācijas instances tiesā, kā arī kasācijas instancē;
\n
10)jautājums par šā Kriminālprocesa pārņemšanu savā lietvedībā netika skarts. Teorētiski varēja pārņemt, bet tas bremzētu citas lietas. Arī citas lietas ir svarīgas;
\n
11)KNAB bija izveidota izmeklēšanas grupa, kuru izveidoja tiešais priekšnieks, un ar šo grupu sadarbojās uzraugošais prokurors. Ja prokurors būtu iekļauts izmeklēšanas grupā kā tās dalībnieks, viņa funkcijas būtībā varētu izrādīties tādas pašas kā uzraugošajam prokuroram, jo jebkurā kriminālprocesā vienam ir jābūt tam, kurš pārzina procesu un norāda virzienus, kādos strādāt. Ņemot vērā šajā Kriminālprocesā doto norādījumu apjomu, izmeklēšanai pietika arī ar uzraudzības kārtību. Ar izmeklēšanas grupas vadītāju īpašu konfliktu un domstarpību nav bijis visā izmeklēšanas gaitā. Nav precīzi nosakāms, vai visi tie norādījumi, kas tika doti, bija izpildīti;
\n
12)2012. gada janvārī nebija pietiekami pierādījumu, lai kādam celtu apsūdzību. Un tāpēc izmeklētājam tika nosūtīts atpakaļ, lai turpina strādāt;
\n
13)informācijas noplūdei ir ļoti būtiska nozīme: ja persona, pret kuru tiek veikti operatīvās darbības pasākumi un kurai nav jāzina, ka tā tiek noklausīta vai izsekota u. tml., tiek informēta, ka tā tiek noklausīta, tad, protams, rodas jautājums, cik daudz var cerēt, ka tās sarunas, kas tika noklausītas, vai izsekošana, kas sekos pēc tam, kad persona šo informāciju ir ieguvusi, cik daudz no tā iegūs. Pat tad, ja šajās sarunās būs kādi fakti, cik uz tiem varēs paļauties un piešķirt tiem ticamību. Ja šī lieta būtu nonākusi tiesā, tad viens no aizstāvju argumentiem pat tad, ja varētu kādā no šīm sarunām saskatīt apsūdzošu (valsts apsūdzībā izmantojamu) pierādījumu, varētu tieši tādā veidā tikt izmantots, ka, piemēram, \"Šlesera kungs jau tad un tad zināja, ka viņu noklausās\";
\n
14)nav iespējams konstatēt un izmērīt, cik liels kaitējums radās, ja Ainārs Šlesers jau apmēram pēc nedēļas vai divām pēc speciālo operatīvo pasākumu uzsākšanas zināja, ka viņu noklausās;
\n
15)2011. gada 5. maijā LNT raidījumā \"900 sekundes\"
\n
A. Šlesers publiski paziņoja, ka viņa rīcībā ir informācija, ka viņu noklausās. Kriminālprocess uzsākts 20. maijā. Faktiski viņš to zināja jau 2009. gada 3. martā;
\n
16)uzraugošais prokurors neuzrauga operatīvās darbības pasākumus, bet iesaistās tajā brīdī, kad tiek uzsākts kriminālprocess. Šajā gadījumā tika uzsākts Kriminālprocess, pamatojoties uz ziņām, kuras tika iegūtas un kuras izmeklētājam sniedza operatīvie darbinieki. Kriminālprocesa likums prasa krimināllietai pievienot uzziņu par operatīvo pasākumu veikšanas likumību, ja to ir akceptējis īpaši pilnvarotais prokurors vai ja to ir akceptējis Augstākās tiesas tiesnesis;
\n
17)prokuratūra ir vienota iestāde, bet dažādu jomu prokurori darbojas patstāvīgi un savstarpēji ar šādu informāciju neapmainās, it sevišķi - īpaši pilnvarotie prokurori, jo viņi nodarbojas ar šo operatīvo lietu uzraudzību. Pārējie, kas nodarbojas ar izmeklēšanu, kriminālvajāšanu, iestājas procesā tad, kad uzsāk procesu, un tikai tad arī akceptē speciālās izmeklēšanas darbības;
\n
18)Krimināllikumā jāmaina atbildība par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, jo ir problēmas ar Krimināllikuma 300. panta piemērošanu praksē;
\n
19)sabiedrībai nevajadzētu uzskatīt, ka atkarībā no tā, vai liecinieks melo vai saka taisnību, sarežģītie procesi attiecīgi vai nu tiek nobremzēti (respektīvi, netiek izmeklēti vai tiek nekvalitatīvi izmeklēti), vai arī - tieši otrādi - tas neko nenozīmē. Jo īpaši finanšu un ekonomiskie noziegumi ir tie, kuros uzmanība tiek pievērsta mazāk runājošajiem lieciniekiem, bet vairāk - tieši mēmajiem lieciniekiem, tas ir, dokumentiem.
\n
7.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē KNAB priekšnieks Jēkabs Straume (atbildot uz Komisijas priekšsēdētājas Ingunas Sudrabas jautājumu, vai Komisijai ir vērts skatīt jautājumu par KNAB priekšnieka kompetencēm un tiesību apjomu un vai pieaicināt arī iepriekšējos KNAB vadītājus, izskatot šo jautājumu) norādīja, ka KNAB priekšnieka tiesību (kompetences) ierobežojumus neuzliek KNAB likums vai kāda cita ar KNAB tieši saistīta norma, un tas ir tikai un vienīgi Kriminālprocesa likums, kas ir vienāds jebkurai tiesībaizsardzības iestādei, kurai ir pirmstiesas izmeklēšanas tiesības un kurai ir vadītājs. Visu tiesībaizsardzības iestāžu vadītājiem visur ir vienādas tiesības vai ierobežojumi, līdz ar to attiecībā uz KNAB nav jāizdara kādi izņēmumi.
\n
8.Komisijas 2017. gada 25. septembra sēdē pieaicinātā eksperte Ārija Meikališa pauda viedokli [komentāru kopsavilkums]: par sabiedrības iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem - viennozīmīgi jāteic, ka likums šobrīd neparedz sabiedrību iepazīstināt ar materiāliem. Bez šaubām, var taisīt izmaiņas Kriminālprocesa likumā, bet - vai vienas lietas dēļ to ir vajadzīgs darīt? Runājot par Kriminālprocesa likumu, pēdējā laikā liekas, ka grozījumi tiek izdarīti nevis tāpēc, ka vajag mainīt likumu, bet kādai konkrētai lietai. Nevaram tikt galā - izmainīsim likumu. Rezultātā tas likums jau ir tāds, kas prasās pēc jauna likuma. Kriminālprocess izbeigts tāpēc, ka nav nozieguma sastāva. Tātad konstatēja, ka cilvēka rīcībā nav nozieguma sastāva. Un vēl mēs iepazīstināsim sabiedrību ar visu to. Kāds tam ir mērķis? Var jau būt, ka mainīt likumu un taisīt grozījumus, lai visi iepazītos ar materiāliem, - tam ir cits zemteksts. Varbūt tādā veidā grib atbrīvot no atbildības to, kas nelikumīgi noplūdināja materiālus, ko nedrīkstēja.
\n
9.Komisijas 2017. gada 25. septembra sēdē pieaicinātais eksperts Aivars Borovkovs pauda viedokli [komentāru kopsavilkums]: jārunā par šo sarunu satura vērtējumu un to, ko juridiski sauc par cēlonisko sakaru. Procesuāli būtu jānovērtē, kādos apstākļos lieta radās, kā tā tika izmeklēta, kā tika izņemti pierādījumi, kā šie pierādījumi tika nostiprināti, kā tie tika vērtēti, kā tika vākti papildu pierādījumi, lai kādus šajā sarunā pieminētos faktus vai notikumus… pārbaudītu to esamību vai neesamību. Tas bija darbs, kas bija ārkārtīgi intensīvi šos septiņus gadus jāveic. Var būt, ka tas ir veikts, var būt, ka tas nav veikts. Un tas nav Komisijas kompetencē - to izvērtēt. Tas būtu jāizvērtē ļoti precīzi jaunā procesā. Joprojām paliek jautājums par izmeklēšanas kvalitāti. To atkal var novērtēt kādā no procesiem.
\n
10.Komisijas 2017. gada 6. novembra sēdē zvērināts advokāts, bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs un ilggadējs Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzējs Gvido Zemribo pauda viedokli [komentāru kopsavilkums]: lai sauktu pie kriminālatbildības, ir nepieciešams nozieguma sastāvs. Un viens no nozieguma sastāva elementiem ir konkrēta darbība, konkrēta rīcība. Un ar to vēl nepietiek: ja ir konkrēta rīcība un ja kādam šķiet, ka tas ir noziegums, tad arī ar to ir par maz. Ir viens sens romiešu tiesību princips, kuru visi juristi zina; latīņu valodā tas skan: nullum crimen sine lege (nav nozieguma bez likuma). Tātad - lai kādu sauktu pie kriminālatbildības, ir jābūt attiecīgam pantam Krimināllikumā, kurš tieši paredz kriminālatbildību par šo konkrēto rīcību. No šīm sarunām [Rīdzenes sarunām] varēja saprast, ka tur kaut kādi priekšlikumi ir, kaut kādas idejas ir. Taču par konkrētu rīcību vismaz no šīm publikācijām es nevarēju spriest.
\n
Visās demokrātiskās valstīs tiesās tiesvedībai ir paredzēts tāds princips, kurš ir ierakstīts arī mūsu likumā \"Par tiesu varu\", ka jebkuras šaubas tiek iztulkotas par labu apsūdzētajam, nevis otrādi. Ar to, ka kāds uzskata \"man šķiet, ka tas cilvēks izdara noziegumu\", ir par maz. Ja rīko kaut kādus mītiņus un saka: \"Viņš ir jāsauc pie atbildības!\", tad mēs zinām: viduslaikos jau pietika ar to, ka izteica tādu apgalvojumu, un pēc tam dedzināja uz sārta. Mūsu demokrātiskajā sabiedrībā tā nemēdz būt. Kas attiecas uz šo kriminālo pusi, nāca pie secinājuma, ka konkrēta rīcība, kas veidotu nozieguma sastāvu, acīmredzot šai gadījumā nav konstatēta, nav pierādīta. Protams, izmeklēšanas komisija nav kriminālā tiesa un nevar šeit konstatēt kaut kādus nozieguma sastāvus, nozieguma sastāva pazīmes utt. Tādēļ arī Komisijā piedalās prokurors, un, ja viņš kaut ko tamlīdzīgu konstatēs, tad viņa pienākums ir veikt nepieciešamās procesuālās darbības, lai attiecīgi sauktu kādu pie kriminālatbildības. Lai kā arī mums neliktos, noziegums ir tikai tas, kas ir paredzēts attiecīgajā Krimināllikuma pantā. Tas, protams, skaisti skan - \"nozagt valsti\", bet pēc būtības tas taču ir absurds. Kā var valsti nozagt?! Tāda jēdziena jurisprudencē nav. Es - tāpat kā Judina kungs - strādāju Policijas akadēmijā līdz tās likvidācijai.
\n
Šodien visi saka: \"Jā, tā bija kļūda!\" Mēs paši redzam rezultātus, kādi mums ir, kad mums ir policisti, kuri nespēj izmeklēt sarežģītas krimināllietas. Par to runā visi, saka: \"Jā, tā bija kļūda!\" Nu, un tad? Rociņas gar sāniem - viss, mēs samierināmies? Es neizslēdzu, ka arī šādos gadījumos ir kaut kādi zemūdens akmeņi, kuri varbūt sabiedrībai nav zināmi, bet kurus Komisija varētu noskaidrot. Komisijas galvenais uzdevums ir ne jau noteikt kādam kriminālatbildību, bet noteikt kādam politisku atbildību. Tas ir tas, ar ko ir jānodarbojas jebkurā pasaules valstī, kuras parlamentos darbojas izmeklēšanas komisijas. Un, ja šīs izmeklēšanas komisijas konstatē kaut kādus tāda veida pārkāpumus, tad tā rezultātā iestājas ne jau kriminālatbildība, bet politiska atbildība. Šeit varētu būt runa par to, pirmkārt, vai, izmantojot ekonomiska rakstura sviras (kuras bija it sevišķi Šlesera kunga rīcībā, tā kā viņš bija ministrs savulaik un bija arī vicemērs), savu ietekmi, viņš ir panācis kaut kādus sev izdevīgus darījumus, pateicoties savam ieņemamam amatam? Un vai tā rezultātā tika pieņemti kaut kādi normatīvie akti, kas tika izmantoti savtīgos mērķos un lai tādā veidā pārkāptu pēc būtības gan Satversmi, gan arī citus likumdošanas aktus? Tā ir tā sfēra, ar ko Komisijai būtu jānodarbojas. Ja Komisija konstatēs, ka ir kaut kādas pazīmes, ka šajā tā saucamajā oligarhu lietā persona nav saukta pie kriminālatbildības tāpēc, ka ir bijusi kaut kāda politiska rakstura iedarbība, tad tādi apstākļi arī ir jāizvērtē, ja tādi fakti būtu zināmi. Šobrīd, cik es saprotu, Komisijas rīcībā nav tādu konkrētu likumdošanas aktu, par kuriem būtu šaubas, ka tie ir pieņemti, teiksim, izmantojot Šlesera un citas viņa šeptmaņu kompānijas iedarbību. Es tikai gribētu vērst jūsu uzmanību, ka Komisijai būtu arī uz saviem kolēģiem jāpaskatās, proti, kā top attiecīgi likumdošanas akti. Likumi vai izmaiņas likumos, kuras pieņem Saeimā, manuprāt, ne vienmēr ir pietiekami pamatotas.
\n
Diemžēl mēs mūsu sabiedrībā tad sakām: \"Nujā! To mēs izdarījām nepareizi! Nu tā bija kļūda. Un punkts.\" Kad es biju skolnieks, man pēc tam, kad biju pieļāvis kļūdas savā kontroldarbā, skolotājs lika kļūdas izlabot.
\n
11.Atbildot uz pieaicinātā eksperta Aivara Borovkova jautājumiem, gan SIA \"Reģionu mediji\" valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš Komisijas 2017. gada 6. novembra sēdē, gan žurnālists Guntis Bojārs Komisijas 2017. gada 27. novembra sēdē paskaidroja, ka viņi nav ne reizi aicināti uz KNAB un nopratināti kā liecinieki Kriminālprocesā.
\n
12.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē uzņēmējs Andris Šķēle, citastarp, paskaidroja:
\n
1)gribētos laikā, kad ļoti viegli pasaulē rodas, dzimst un vairojas nepatiesas ziņas, aicināt augsto komisiju būt precīzākai: es neesmu \"šajā kriminālprocesā iesaistītā persona\", un visas tās atsauces, kuras jūs lietojat savā mājaslapā, neatbilst likumam. Es neesmu ne reizi šā Kriminālprocesa ietvaros aicināts ne kā liecinieks, ne kā eksperts, ne kā jebkas cits, kas ir norādīts Kriminālprocesā. Tā ka būtu lūgums izlabot šo kļūdu, lai tā nevairojas plašāk un tālāk;
\n
2)nevarēšu apstiprināt [vai arī es esmu Rīdzenes sarunu laika periodā ticies ar Aināru Šleseru viesnīcā \"Rīdzene\"]. Viesnīca \"Rīdzene\" savulaik bija diezgan populāra vieta: tur gāja kafiju dzert vai tikties, pārrunāt kādas lietas ļoti daudzi cilvēki. Es domāju: ja jūs - personas, kas ir iepazinušās ar lietas materiāliem, - manu vārdu neatrodat, tad acīmredzot nav pamata izdarīt secinājumu, ka es tur būtu ticies.
\n
13.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē uzņēmējs Viesturs Koziols paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)kāpēc izmeklētāji, tik nopietni izmeklējot tik nopietnu krimināllietu, nekad nav paņēmuši mūsu balss paraugus? Mums pat nebija paņemti balss paraugi. Es varu atbildēt, ja drīkst. Tāpēc, ka nav nekad vēlme bijusi šo lietu līdz galam novest, līdz beigām. Mums nav pat paņemti balss paraugi. Nav bijusi vēlme nemaz. Tika mēģināts politiski ietekmēt procesus. Tā ir mana pilnīga pārliecība;
\n
2)viens viedoklis par šo visu lietu ir tagad, paejot gadiem, skatoties visu šo, es atvainojos, šova izrādi, šo realitātes šovu. \"Ugunsgrēks\" ir beidzies, tagad notiek realitātes šovs ar \"oligarhu sarunām\". Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikai un vienīgi politisku iemeslu dēļ šīs izmeklēšanas ir bijušas un šīs lietas uzsāktas. Man tam ir vēl citi pierādījumi;
\n
3)vēl viens mazs piemērs tam. Divus gadus pēc tam, kad cilvēki trīs gadus bija klausījušies sarunas, un divus gadus pēc tam, kad bija slavenās kratīšanas utt., KNAB izdomāja, ka jāpaskatās bankas kontu izdrukas. Pavaicāja bankām izdrukas.
\n
Kāpēc KNAB nevar palūgt bankas izdrukas Koziolam? Es labprāt pats iedošu tās. Man nav, ko slēpt. Pavaicājiet! Netaisiet šovu! Es iedošu jums savas bankas izdrukas. Trīs gadus klausās sarunas, pēc tam taisa kaut kādas darbības un pēc tam, pēc diviem gadiem izdomā - ā, pagaidiet, bankas kontā arī ir jāapskatās, varbūt tur kaut ko var atrast.
\n
14.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs sniedza prezentāciju12 un paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)\"oligarhu lieta\" tika uzsākta, pamatojoties uz sarunu noklausīšanos. Tā epizode, kas attiecas konkrēti uz mani,
\n
-tās sarunas tika noklausītas no 4. līdz 6. oktobrim 2010. gadā.
\n
Un par šo epizodi Kriminālprocess tika sākts pret četrām personām
\n
-[Aivaru] Lembergu, [Aināru] Šleseru, [Andri] Ameriku un [Viesturu] Silenieku. Kāpēc par epizodi, kas tika noklausīta 2010. gada oktobrī, šis Kriminālprocess pret šīm četrām personām netika sākts 2010. gada oktobrī? 2011. gada 20. maijā pēkšņi uzskatīja, ka ir noziegums. Turklāt vēršu uzmanību uz to, ka informāciju, kādu nodot izmeklētājiem, izvēlas Jurašs un viņa priekšniece Strīķe. Viņi atlasa no sarunām, ko dot izmeklētājiem un ko nedot. Neviens cits to neizvēlas;
\n
2)nākamais - juridiskā kvalifikācija. Juridiskā kvalifikācija ir pēc pieciem pantiem, no kuriem divi - [Krimināllikuma] 320. panta ceturtā daļa un 195. panta trešā daļa - ir sevišķi smagi noziegumi, par kuriem maksimālais sods ir 12 gadi. Un procesuālās sankcijas var pielietot maksimālo laiku - 22 mēnešus. Lietā nav nekādu pierādījumu, lai varētu rakstīt 320. panta ceturto daļu un 195. panta trešo daļu. Nav nekādu pamatotu aizdomu visā lietā.
\n
Tātad pārkāpts Satversmes 91. un 96. pants. Tā ir ļoti izplatīta prakse, ka īpaši amatpersonām tiek ierakstīti vissmagākie panti, kuriem nav nekāda pamata. Lai arī juridiskajai kvalifikācijai nav nekāda pamata, tiek pielietoti sevišķi smagos noziegumos apvainojoši panti - tā ir vispārēja prakse arī šajā lietā.
\n
Galvenā juridiskā problēma - ka nav atbildības par nepamatotu kvalifikāciju;
\n
3)kā mainījusies apsūdzība pret mani šajā lietā? 2011. gada 17. maijs - Lembergs organizēja kukuļa izspiešanu. Tā paša gada 20. maijs - Lembergs organizēja, bet kukuli izspieda Silenieks.
\n
Tā paša gada 20. maijs - Lembergs pieprasīja kukuli (tātad nevis es vairs organizēju un Silenieks izspieda kukuli, bet es izspiedu kukuli). Un pagājušas ir trīs dienas - no otrdienas līdz piektdienai. Ir starpība: es izspiedu, Silenieks izspieda vai es organizēju. 2012. gada 29. jūnijs - kukuli pieprasīja Silenieks, es organizēju. 2012. gada 6. jūlijs - nē, tomēr Lembergs pieprasīja kukuli. Un, visbeidzot, 2015. gada 5. augusts - izrādās, ne Lembergs pieprasīja kukuli, ne Lembergs organizēja kukuli, Lembergs vienkārši pieņēma Šlesera piedāvājumu un prettiesiski ietekmēja Silenieku. Un nobrauc atbildība no 12 gadiem uz pieciem gadiem. 320. panta ceturtā daļa vairs nav, 195. panta trešā daļa arī nav. Tā mūsu sistēma strādā. Bet tā ir vispārizplatīta prakse, es neesmu izņēmums;
\n
4)nākamais - kratīšana pie Lemberga. Izmeklēšanas tiesnesis Silakalns saka, ka vērsās pie Ventspils domes deputāta Aivara Lemberga, lai Rīgā tiktu pieņemti kaut kādi lēmumi Rīgas brīvostas valdē. Ventspils domes deputātam Lembergam ir kompetence Rīgas brīvostas valdē? Un Rīgas domē? Lembergs, būdams valsts amatpersona, izdarīja kukuļa pieprasīšanu - tas ir izmeklēšanas tiesneša Silakalna lēmums. Tie atslēgas vārdi ir \"būdams valsts amatpersona\", jo kukuli var izspiest tikai valsts amatpersona. Tāpēc tas deputāts tur pielikts, lai būtu valsts amatpersona: izspieda kukuli - 320. panta ceturtā daļa, sevišķi smags noziegums. Silenieks esot ZZS pārstāvis Rīgas brīvostas valdē. Pēc likuma viņi pārstāv ministrus, šajā gadījumā
\n
-ministru Vējoni. Kā tad izmeklēšanas tiesnesis Silakalns tik daudz nesaprot kopā ar izmeklētāju Kivlenieci? Nevar izlasīt likumu par ostām? Ko pārstāv Silenieks? Partiju vai ministru?
\n
Kāpēc oficiālā lēmumā par kratīšanas izdarīšanu izmeklējošais tiesnesis Silenieks raksta absolūtas muļķības - gan par Ventspils domes deputātu, ka viņam ir kompetence Rīgā, gan par ZZS pārstāvi Rīgas brīvostas valdē. Kāpēc to raksta? Nekompetenti? Slikti!
\n
Kompetenti, bet raksta muļķības - vēl sliktāk! Priekš kam vispār tad vajadzīgs izmeklēšanas tiesnesis? Viņš faktiski pārrakstīja izmeklētājas Kivlenieces uzrakstīto. Priekš kam tāds institūts ir vajadzīgs, ja tas neko nevērtē?
\n
5)ir izmeklēšanas tiesneši, kuri ir, tā teikt, savējie priekš KNAB, priekš prokuratūras, un tikai pie viņiem tiek vests, lai pieņemtu lēmumus, jo pārējie nepieņems. Silakalns ir viens no tiem. Vīgants arī bija viens no tiem, ja jūs gribat zināt. Un viņi vispār taisa labu karjeru;
\n
6)lēmumi par kratīšanu pie Lemberga un \"Mediju namā\". Atrodiet atšķirību tekstā! Varat atrast atšķirību?
\n
Jūs saprotat - nav atšķirības, vai Lembergu kratīt vai \"Mediju namu\". Ko tad viņi meklē? Pie manis, Puzē, meklē līgumu starp \"Mediju namu\" un Rīgas brīvostu.
\n
Atrada? Protams, ka ne! \"Mediju namā\" meklēja līgumu kratot. Atrada? Protams, ka atrada. Rīgas brīvostā kratīja.
\n
Atrada līgumu? Gan šo, gan arī visus iepriekšējos - no 2000. gada;
\n
7)tātad Kriminālprocesu sāk 20. maijā, ierosinājums no Juraša
\n
-17. maijā. Jau 20. maijā te ir rakstīts iesniegums izmeklēšanas tiesnesim. Kā jūs domājat, var vienā dienā uzrakstīt individuālus iesniegumus par kratīšanu šādā skaitā - 48? Tas ir iespējams?
\n
Nav! Tāpēc visi iesniegumu ir vienādi. Mainās kas? Uzvārds, vārds, personas kods vai juridiskās adreses nosaukums. Viss! Visi ir vienādi. Kas tas ir? Pareizi, politiskais šovs;
\n
8)par kratīšanām. 48 kratīšanas. Neatliekamā kārtībā. Man neatļāva sagaidīt advokātus, un kratīšana notika, advokātiem klāt neesot. Satversmē kas rakstīts? Ir tiesības uz aizstāvību. Jūs jau droši vien to izmeklēsiet, kāpēc neļāva man sagaidīt advokātus un pārkāpa Satversmi. Jūs, protams, to izmeklēsiet.
\n
Jums tas ļoti interesē. Nu, interesē, protams, kā tā var - kratīt bez aizstāvja klātbūtnes?! Tas taču ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums;
\n
9)izkratīja Rīgas domi. Pēc cik mēnešiem atvēra un paskatījās, ko tad izņēma? 16 mēneši pagāja! Tālāk - RTO. Klades.
\n
23 mēneši pagāja! Tie visi ir mēneši. Ilgākais ir 58 mēneši.
\n
Johansena portatīvo datoru Apple paskatījās, kas tad tai datorā ir, pēc 58 mēnešiem! Bet kratīšana - neatliekamā kārtībā.
\n
Uz ko tas norāda? Uz to, ka viņi zināja, ka tur nekā nav, bet bija vajadzīgs - kas? Politiskais šovs. Tā ir tikai daļa;
\n
10)Augstākā tiesa 75 reizes akceptēja slepenu noklausīšanos divām personām - Šleseram un Kļaviņam. Noklausīšanās tika pabeigta 2011. gada 6. martā. Sarunu saturā kaut kas mainījās pēc 6. marta? Nē. Kāpēc kriminālprocesu sāka 20. maijā? Kāpēc tad nesteidzās, ja tādi noziegumi pastrādāti? Ko tad vilka garumā?
\n
11)tālāk jautājums: kāds pamatojums noklausīties? Mūsu kriminālprocess neparedz, ka persona, pret kuru veikta noklausīšanās, var iepazīties ar pamatu. Es varu saderēt - tur nebija nekāda pamata. Kriminālprocesa materiālos tā nav, ir tikai Augstākās tiesas izziņa;
\n
12)Satversme aizsargā privāto dzīvi. \"Pietiek\" raksta, ka Lembergs mēdz tikties ar zīlnieci. Un to informāciju viņi ieguvuši no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja. Tik tiešām manā mēneša grāmatā bija ieraksts - Zīlniece. To grāmatu viņi ir nokopējuši, iedevuši žurnālistiem, un tie, protams, lai es izskatītos tāds aizdomīgs tipiņš, kas dzīvo pēc zīlnieces norādījumiem, raksta: Lembergs tiekas ar zīlnieci. Viņi nezina to, ka Ventspils pilsētas domē nodaļas vadītājas uzvārds ir Zīlniece. To viņi nezina un izblamējas. Es, protams, rakstu: kas tas tāds? Privāto dzīvi aizsargā Satversme, sodiet! Kā jūs domājat, kāds ir sodīts? Nav! Satversmes pārkāpums, neapšaubāmi;
\n
13)Jurašs un Strīķe bremzē izmeklēšanu. Kivleniece dod uzdevumu Jurašam attiecīgi veikt darbības, lai varētu izmeklēt oligarhu krimināllietu. Uz viņas rakstītām vēstulēm Jurašs atbild pēc piecarpus mēnešiem, pēc 12 mēnešiem, pēc 27 mēnešiem, tad atbilde vispār nav sniegta un uz vienu - pēc diviem mēnešiem. Kā jūs domājat: tas kavē vai nekavē izmeklēšanu? Un kāpēc kavē izmeklēšanu? Tāpēc, ka vajag, lai \"oligarhu lieta\" pēc iespējas ilgāk ir politikas dienaskārtībā.
\n
15.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē pieaicinātā eksperte Ārija Meikališa komentēja [komentāru kopsavilkums]: katrā ziņā šodien dzirdētais bija ļoti interesants un daudzpusīgs, un Lemberga kunga teikto nevar neņemt vērā. Man kā procesuālistam, skatoties tos [Aivara Lemberga prezentācijas] slaidus, ko viņš rādīja, jāsaka - tās ir šausmas. Tādā veidā izmeklēšana notikt nevar. Tā kā pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes noskaidrošana ir parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzdevums, tad par kvalitāti jāteic: ja tas ir tā, kā tika parādīts slaidos, tad 34 gadu laikā, kuros esmu par izmeklētāju strādājusi, es nespēju iedomāties, ka var tā izmeklēt. Kā var būt izmeklēšanas tiesneša lēmumi par kratīšanu analoģiski, vienādi?
\n
Kā tas var būt? Krata dažādās vietās, un ir dažādas situācijas.
\n
Man tas rada ārkārtīgu neizpratni. Ja tas tā ir, tad es gribu teikt, ka kvalitāte ir zem nulles. Tur pat nav runa par kvalitāti, vārdu \"kvalitāte\" vispār nevar lietot. Ja tas tā ir. Jau tajā laikā darbojās jaunais Kriminālprocesa likums, kurā noteikts, ka process jāuzsāk nekavējoties. Tas ir skaidri un gaiši ierakstīts.
\n
4.2. Komisijas secinājumi 1. Kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā var sabiedrībā radīt priekšstatu par valsts nespēju apkarot augsta līmeņa sistēmisku (politisko) korupciju vai arī tiesībsargājošo iestāžu iecietību pret to. Tāpēc Komisija uzsver, ka nav pieļaujama izmeklēšanas iestāžu pavirša un nesistemātiska darbība faktisko apstākļu noskaidrošanā un pierādīšanā, kā arī šo iestāžu darbinieku nesamērīga savas profesionālās darbības publicitātes veicināšana izmeklēšanas sākotnējā posmā.
\n
2.Komisijai nav pamata uzskatīt, ka Kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu.
\n
3.Vienlaikus ir noskaidrots, ka ziņas par operatīvo pasākumu veikšanu pret noteiktām personām kļuva tām zināmas.
\n
Kriminālprocesa materiāliem pievienoto sarunu publicēšana portālā \"pietiek.com\" 2011. gada oktobrī, KNAB darbinieku un KNAB vadītāja konflikti un ar tiem saistītās KNAB darbinieku atlaišanas, atstādināšanas no pienākumu pildīšanas, kā arī KNAB darbinieku darba pamešana pēc pašu gribas traucēja Kriminālprocesa gaitu un negatīvi ietekmēja tā kvalitāti.
\n
Neraugoties uz acīmredzamām iestādes darbu ietekmējošām kadru politikas problēmām KNAB, to risināšana tika novilcināta.
\n
4.Komisija secina, ka izmeklēšanai varēja traucēt KNAB vadītāju nesagatavotība vadīt iestādi, proti, iestādes vadītājam un vietniecei pietrūka personālvadības zināšanu.
\n
5.Izvērtējot Ģenerālprokuratūras sniegto informāciju par tiesu praksi krimināllietās par Krimināllikuma 300. panta (apzināti nepatiesu liecību sniegšana) piemērošanu, Komisija secina, ka Saeimai jāizvērtē grozījumu nepieciešamība, lai padarītu efektīvāku kriminālatbildību par šo noziedzīgo nodarījumu (ievērojot Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 25. maija lēmumā lietā Nr. SKK-259/2010 ietvertās tēzes, ka tiesai, kura izskatījusi lietu pēc būtības un konstatējusi nepatiesu liecību sniegšanu, tas nepārprotami jāatzīst savā nolēmumā).
\n
6.Latvijas Republikas ģenerālprokurors vada un organizē prokuratūras iestādes darbu valstī kopumā un nenosaka, kurās lietās un pret kurām personām ceļama apsūdzība. Līdz ar to publiskajā telpā izskanējušie pārmetumi ģenerālprokuroram saistībā ar Kriminālprocesu ir vērtējami kā juridiskas nekompetences izpausmes (atsevišķos gadījumos arī - kā dažu personu publiskās atpazīstamības veicināšanas pasākumu sastāvdaļa). Ģenerālprokurors saskaņā ar likumu neveic izmeklēšanas uzraudzību konkrētos kriminālprocesos un neīsteno amatā augstāka prokurora pienākumus attiecībā pret kriminālprocesus uzraugošiem prokuroriem. Konstatējot, ka pastāv juridiskie, finansiālie, materiālie vai citi apstākļi, kas traucē/nesekmē efektīvu kriminālprocesa norisi, ģenerālprokurora pienākums ir aktīvi rīkoties, ierosinot grozījumus normatīvajos aktos, nodrošinot efektīvu prokuroru darbu kriminālprocesā, risinot citas konstatētas problēmas.
\n
7.Ņemot vērā Operatīvās lietas materiālu un Kriminālprocesa materiālu apjomu un specifiku, Komisija saskata nepieciešamību pēc kvalitatīva un visaptveroša visu minēto materiālu izvērtējuma. Komisija ne tikai faktiski, bet arī juridiski nav kompetenta un tiesīga izvērtēt, vai un kādā pakāpē pastāvēja iespējamība, ka Kriminālprocesa tālāka virzīšana uz tiesu varēja beigties ar valsts apsūdzības sakāvi tiesā. Parlamentārās izmeklēšanas komisijām nav tiesību veikt tiesībaizsardzības institūciju kompetencē esošu vai tai pielīdzināmu izmeklēšanu13, tāpēc Komisija aicina Ģenerālprokuratūru izveidot komisiju no tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem un veikt resorisko pārbaudi, kuras ietvaros pārbaudīt Kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumu un pirmstiesas izmeklēšanas gaitu (procesuālās darbības un bezdarbību, operatīvo darbību pielietošanas likumību, savākto pierādījumu kvalitāti un pietiekamību u. c.), izdarot secinājumus par attiecīgo amatpersonu rīcību un iespējamo atbildību.
\n
8.Komisijas ieskatā, atsevišķa likuma pieņemšana par Kriminālprocesa materiālu publicēšanu nav attaisnojama. Saskaņā ar likumu tiesības iepazīties ar Kriminālprocesa materiāliem jau ir noteiktam personu lokam - Komisijas deputātiem, personām, kuras veic zinātnisko darbību, kā arī tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem (Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa). Šāds personu loka ierobežojums ir attaisnojams, jo krimināllietas materiāli ir specifiski un tos ir jāspēj vērtēt profesionāli kritiski. Krimināllietu materiālos tiek fiksēta arī personu privātā dzīve, kuras nepamatota publiskošana rada cilvēktiesību pārkāpumu. Ar materiālu publicēšanu var tikt nepamatoti kultivēts viedoklis par personu vainu, un tas var būt iemesls attiecīgajām personām izvirzīt prasības pret valsti par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpšanu.
\n
9.Komisija secina, ka KNAB sadarbība, tajā skaitā savstarpēja informācijas apmaiņa, ar citām izmeklēšanas un uzraudzības iestādēm (Drošības policiju, Satversmes aizsardzības biroju, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu, Valsts ieņēmumu dienestu) nav notikusi vai ir notikusi nepietiekamā apmērā, kas, iespējams, ir ietekmējis pierādījumu bāzi un bijis viens no iemesliem Kriminālprocesa izbeigšanai pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
\n
10.Komisija nekonstatē citu valsts institūciju nepamatotus atteikumus sadarboties ar izmeklēšanas darbību veicējiem šajā Kriminālprocesā. Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policijas pārstāvji norādīja, ka izmeklētāji par vairākiem to kompetencē ietilpstošiem jautājumiem šīs drošības iestādes nav informējuši. Savukārt Valsts kontrole Komisijai ir norādījusi, ka informē tiesību aizsardzības iestādes par tās veiktajās revīzijās konstatētiem tiesību normu pārkāpumiem.14 11. Komisija secina, ka viens no faktoriem, kas varēja ietekmēt Krimināllietas izbeigšanu pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, bija arī atalgojuma sistēmas īpatnības, izmeklēšanas iestādēm konkurējot savā starpā par kvalificētākajiem kadriem.
\n
12.Komisijas darbības laikā tika aktualizēts jautājums par KNAB darbinieku atalgojumu. Komisija konstatēja, ka KNAB darbinieki saņem neadekvāti zemas algas. Šis jautājums tika aktualizēts Komisijas pirmajā sēdē. Valsts kanceleja izvērtēja iespējas pārskatīt atlīdzības maksimālās robežas, lai KNAB būtu konkurētspējīgs ar citām tiesībsargājošajām iestādēm. Situācija, kad KNAB nonāca nosacīti sliktākā situācijā un KNAB izmeklētāju atalgojums būtiski atšķīrās no, piemēram, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes darbiniekiem, kuri arī veic svarīgu valstisku uzdevumu, nebija samērīga.
\n
13.Nepieciešams aktualizēt jautājumu par Latvijas Policijas akadēmijas atjaunošanu. Ģenerālprokurors pēdējos gados ir aktualizējis jautājumu par zemu izmeklēšanas kvalitāti.15 Likvidētajā Latvijas Policijas akadēmijā tomēr topošie policijas darbinieki apguva specifiskas zināšanas, ne viens vien advokāts un tiesnesis ir studējis šajā augstskolā, tādēļ apšaubīt šīs augstskolas izglītības līmeni būtu neprofesionāli. Turklāt uz problēmām izmeklētāju kvalifikācijā un uzraudzībā ir norādījusi arī Valsts kontrole.
\n
14.Komisija iesaka pilnveidot Operatīvās darbības likumu, lai operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās, operatīvā publiski nepieejamas vietas videonovērošana būtu veicama ar apgabaltiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota apgabaltiesas tiesneša akceptu, kā arī nostiprināt prokurora lomu sadarbības koordinēšanā starp operatīvās darbības subjektiem.
\n
15.Komisija iesaka izvērtēt iespēju samazināt operatīvās darbības subjektu skaitu.
\n
5.daļa. Publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem 5.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Komisijas 2017. gada 25. septembra sēdē, izskatot jautājumu \"Žurnālistu un redakcijas atbildība par sniegtās informācijas patiesumu\", žurnāla \"Ir\" galvenā redaktore Nellija Ločmele un žurnāla \"Ir\" žurnāliste Indra Sprance, citastarp, paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)2017. gada jūnijā žurnāls \"Ir\" trīs turpinājumos publiskoja Rīdzenes sarunas Indras Sprances sagatavotajos rakstos, un pēc tam jūlijā mēs vēlreiz apkopotā izdevumā publicējām šo saturu, vēl papildus pievienojot triju pilnu sarunu atšifrējumus ar Aivaru Lembergu;
\n
2)Komisijas pirmais, svarīgākais uzdevums ir [pārliecināties] par šīs publiskotās informācijas atbilstību lietas materiāliem.
\n
Mūsu redakcija ir viskonkrētāk iesaistīta šajā jautājumā, jo \"Ir\" veica šo Rīdzenes sarunu publikāciju. Visa \"Ir\" publiskotā informācija ir patiesa, tā ir balstīta faktiski notikušos izmeklēšanas iestāžu veiktos sarunu ierakstos viesnīcā \"Rīdzene\", un mēs visās šajās publikācijās esam precīzi un korekti atspoguļojuši amatpersonu teikto.
\n
Rīdzenes sarunu publikācijas aptver gan tādu sarunu fragmentus, kas bija iekļauti Kriminālprocesā, gan arī tādus fragmentus, kas bija operatīvās izstrādes lietas ietvaros, bet nebija virzīti tālāk uz Kriminālprocesu;
\n
3)lemjot par to, kādu informāciju publiskot, redakcijā ļoti nopietni vērtējām šo jautājumu un izšķīrāmies par tādu fragmentu publiskošanu, kuros saskatījām sabiedrisku nozīmīgumu šo informāciju zināt. Proti, vai nu tur ir runa par iespējamu noziegumu slēpšanu, vai par politiskās varas izmantošanu savtīgos nolūkos, ko varētu saukt arī par \"valsts nozagšanu\", vai arī par tādām ciniskām varas spēlēm, lai muļķotu vēlētājus;
\n
4)sabiedriskais nozīmīgums ir vissvarīgākais kritērijs. Tieši tāpēc nevarējām publiskot pilnīgi visu sarunu saturu, jo mūsu pienākums ir respektēt šo sabiedrisko nozīmīgumu. Tikai tādā gadījumā mēs nepārkāpjam ne privātpersonu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, ne arī likuma noteikumus par valsts noslēpumu un izmeklēšanas materiālu publiskošanu. Tātad tikai sabiedriskais nozīmīgums ir tas, kas ļauj šo informāciju mums publiskot, ievērojot likuma normas un ētikas normas;
\n
5)Rīdzenes sarunu saturs mūsu redakcijai kļuva zināms no avotiem, kas lūdza savu identitāti neatklāt. Tāpēc īpaši pievēršama uzmanība avotu aizsardzības problemātikai, lai visiem Komisijā tas būtu skaidrs. Mums likumā ir noteikts pienākums aizsargāt šo avotu. Nedrīkstam to atklāt, ja avots mums ir skaidri teicis, ka nevēlas savu identifikāciju pieļaut. Ne tikai likums par presi to nosaka, bet to nosaka arī Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija, kas interpretē, kādas ir valsts institūciju tiesības šajā avotu aizsardzības jautājumā. Šajā rekomendācijā ļoti skaidri pateikts, ka valsts institūcijām ir tiesības pieprasīt žurnālistu avotu atklāšanu tikai sevišķi svarīgu sabiedrības interešu gadījumā, ja ir konstatēti vitāli un nopietni apstākļi tam. Un atbilstoši šim regulējumam to ir tiešām svarīgi saprast. Šī aizsardzība ietver ne tikai avota personas datus, bet skar jebkādu informāciju, kas var veicināt šā avota identificēšanu. Tajā skaitā tie ir arī faktiskie apstākļi, kādos informācija ir nonākusi pie žurnālistiem, un tas attiecas arī uz mediju nepubliskoto informāciju, ko avots ir sniedzis. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Avota aizsardzība nav vienkārši tikai šīs personas identitāte vai dati, tas ir plašāks kopums, kuru mums ir pienākums aizsargāt, un valsts institūcijām ir pienākums to respektēt. Protams, šī avota aizsardzība nostiprināta arī vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, un no šiem spriedumiem ir skaidrs, ka prasība izpaust žurnālistu avotu ir pilnīgi galējs solis, piemēram, ja ir jānovērš reāli draudi kādas personas dzīvībai, tas varētu būt tas attaisnojums, kāpēc šo avotu var prasīt atklāt. Turklāt ļoti svarīgi - avota aizsardzības pienākums ir jāievēro neatkarīgi no tā, vai avots ir rīkojies prettiesiski. Tas nozīmē, ka, piemēram, izmeklēšanas intereses noskaidrot personu, kas ir izpaudusi slepenu informāciju, nav pietiekams pamats, lai piespiestu vai aicinātu žurnālistus šo avotu atklāt. To ir apstiprinājusi arī Latvijas Republikas tiesa, jo 2011. gadā ir noraidīta prasība atklāt žurnālistu avotu, kas bija apzināti izpaudis valsts noslēpumu.
\n
Bet, tā kā netika konstatētas sevišķi svarīgas intereses sabiedrībai šo avotu noskaidrot, tad tiesa arī konstatēja, ka šis avots nav jāatklāj. Tāpēc mūsu pienākums ir šo avotu sargāt, un jautājumi, kas varētu palīdzēt šo avotu identificēt vai arī skartu faktiskos apstākļus, kādos mēs šo informāciju esam ieguvuši, vai nepublicēto informāciju, - šādi jautājumi no Komisijas puses būtu prettiesiski. Tāpēc aicinām to respektēt un tādus neuzdot;
\n
6)Rīdzenes sarunu saturu esam atspoguļojuši korekti un uzskatām, ka Komisijas locekļiem ir unikāla likumā dota iespēja pašiem arī iet un pārliecināties par šo Rīdzenes sarunu autentiskumu, iet un klausīties šīs sarunas. Mēs esam dzirdējušas katru zilbi, katru vārdu, ko mūsu žurnāls publicējis, - vai to ir teicis Aivars Lembergs, Ainārs Šlesers vai jebkurš cits šo sarunu dalībnieks. Katru vārdu, ko mēs esam publicējuši, viņi ir teikuši, vienalga, vai tas ir cenzēts vai necenzēts. Komisijai ir iespēja par to pārliecināties. Un es uzskatu, ka šī \"oligarhu lieta\" ir tik nozīmīga, ka tās ir nevis tikai Komisijas tiesības, bet pienākums izmantot šo iespēju, jo citiem Latvijas Republikas pilsoņiem, vēlētājiem, tādas iespējas nav. Un būtu ļoti svarīgi, lai tiešām tas Komisijas lēmums vai tas ziņojums balstītos faktos, pārbaudītā informācijā, nevis kādās spekulācijās, jo jums ir iespēja pielikt punktu šīm spekulācijām par to sarunu patiesumu;
\n
7)par žurnālistu un redakcijas atbildību un informācijas patiesumu. Likums par presi nosaka pienākumu medijiem publicēt patiesu informāciju. Tieši tas ir tas, ko mēs esam Rīdzenes sarunu kontekstā darījuši. Likums arī nosaka to, ka personas, kuras uzskata, ka par tām ir publicētas nepatiesas ziņas, vēršas redakcijā un var pieprasīt šīs ziņas nekavējoties atsaukt un medijam, ja tam nav atbilstoša pierādījuma, tas arī ir jādara.
\n
Kopš Rīdzenes sarunu publicēšanas redakcija ir saņēmusi vienas personas - Aivara Lemberga - iesniegumu, kurš aicināja atsaukt Rīdzenes sarunu trijos rakstos ietvertās nepatiesās ziņas. Taču likums nosaka to, ka šīs nepatiesās ziņas ir ļoti konkrēti jānorāda, un Aivars Lembergs savā iesniegumā nebija norādījis nevienu nepatiesu ziņu, no kā izdarījām secinājumu, ka viņš pats nespēj atrast šādas ziņas šajās publikācijās. Atbildējām Lemberga kungam tieši to un arī norādījām, ka visas mūsu publicētās sarunas balstās faktiski notikušās, korekti atspoguļotās sarunās, un redakcijai nav zināms, ka kopš šīs atbildes saņemšanas Aivars Lembergs būtu vērsies tiesā. Tāpat mums arī nav zināms par to, ka kāda cita persona būtu vērsusies tiesā par šo ziņu nepatiesumu;
\n
8)ne tikai likums nosaka redakcijas pienākumus, bet arī ētikas kodekss nosaka redakcijas pienākumu publicēt patiesu informāciju. Gan mūsu izdevniecībai \"Cits medijs\", gan žurnālam \"Ir\" ir savs ētikas kodekss, turklāt tas ir žurnālistiem juridiski saistošs, jo ir iekļauts kā daļa no darba līguma. Tāpēc šā ētikas kodeksa pārkāpums var kļūt par pamatu žurnālista atlaišanai. Mēs abas esam arī Žurnālistu asociācijas biedres, tāpēc uz mums attiecas arī Žurnālistu asociācijas ētikas kodekss. Mums organizācijā ir izveidots mehānisms, lai kontrolētu ētikas kodeksa ievērošanu. Varu informēt - arī pēc Rīdzenes sarunu publicēšanas kolēģi ir vērsušies Ētikas komisijā ar jautājumu par šo publikāciju atbilstību ētikas kodeksam. Un Ētikas komisija savā lēmumā ir atzinusi, ka tā nav konstatējusi šā ētikas kodeksa 2.1. punkta, kas ir tieši par informācijas patiesumu, pārkāpumu;
\n
9)par publicētās informācijas un minēto faktu atbilstību. Šī informācija balstās faktiski notikušās sarunās, kuras mēs esam korekti, precīzi, godprātīgi atspoguļojuši;
\n
10)mums ir divi kritēriji. Pirmais - par to sarunu autentiskumu. Šīs publiskotās sarunas ir faktiski notikušas, tieši to arī amatpersonas ir teikušas. Tas ir tas, uz ko mēs esam balstījušies. Otrs. Mēs esam centušies noskaidrot, kas ir faktiski noticis pēc šīm sarunām. Ļoti daudzas būtiskas lietas, kuras šeit tiek apspriestas, patiešām ir īstenojušās. Piemēram, RTO īpašnieku legalizēšana - Aināra Šlesera un Andra Šķēles īpašuma tiesības tika legalizētas pat vēl brīdī, kad turpinājās kriminālizmeklēšana. \"Dienas\" sagrābšana un \"Mediju nama\" līgumi, amatpersonu iecelšana - daudzas šīs lietas apstiprinās. Bet vai nākotnes notikumi īstenojās precīzi tieši tā, kā ir šajās sarunās plānots, - tas pats par sevi nevar būt pašu sarunu patiesuma kritērijs. Mēs pārliecināmies, mēs skatāmies Uzņēmumu reģistrā, mēs salīdzinām datus, kas kurš tajā brīdī bija. Mēs liekam kopā ar kaut kādām tā brīža aktualitātēm, un tas arī bija mūsu darbs - visas šīs sarunas ielikt kontekstā un paskaidrot lasītājiem. Otrs pārmetums, kas ir bijis: kāpēc jūs visu nepubliskojat? To būtu grūti uztvert, saprast un apzināt - šo visu materiālu;
\n
11)šīs sarunas ir faktiski notikušas. Tur runā valsts amatpersonas. Ja valsts amatpersonas runā kaut ko tādu, kas izskatās pēc nozieguma plānošanas vai nozieguma slēpšanas, tā, mūsuprāt, ir nozīmīga informācija, kura sabiedrībai ir jāzina un kuru mēs vēlamies precīzi atspoguļot. Neatkarīgi no tā, vai šis noziegums pēc tam ir īstenots, nav īstenots, tā ir būtiska informācija sabiedrībai, kas palīdz saprast, kā šīs valsts amatpersonas rīkojas ar publisko varu. Tas ir pirmais. Otrais.
\n
Par šo valsts noslēpumu. Tas būtu jautājums tiesā. Tiesiskā valstī tas būtu jāizskata tiesā, vai šīs informācijas publiskošanai ir bijis sabiedriskais nozīmīgums, vai sabiedrība kopumā ir ieguvusi no tā, ka šī informācija ir publiskota, vai arī sabiedrība nav ieguvusi, un tad mums ir jāatgriežas pie tām sekām, kas ir par šīs informācijas publiskošanu. Latvija ir demokrātiska valsts, kurā vara pieder tautai, pieder cilvēkiem.
\n
Tā nepieder amatpersonām. Un, ja amatpersonu rīcība izraisa tādu sabiedrības pretreakciju, ka ir kādiem cilvēkiem jānāk ārā un jāsaka informācija, kura citādāk nebūtu izpausta, tad es domāju, ka sabiedrība no tā tikai iegūst, mēs no tā iegūstam;
\n
12)žurnālistu informācijas avota aizsardzība nenozīmē tikai avota personas kodu vai viņa vārdu, bet tas nozīmē arī faktiskos apstākļus, kādos informācija ir iegūta, un nepubliskot tos.
\n
2.Minētajā Komisijas sēdē pieaicinātais eksperts Aivars Borovkovs pauda viedokli [komentāru kopsavilkums]:
\n
1)vajadzētu reizi par visām reizēm noņemt jautājumu par to, ka žurnālistiem ir par kaut ko šeit jāatbild - par to, ko viņi publicēja. Šajā gadījumā likums ir pilnīgi žurnālistu pusē, un tāpēc arī ierosināju, ka nevis sabiedrībai jāvērtē krimināllieta, bet ir nepieciešams jauns process, kas izmeklē un novērtē juridiski. Nevis ar publikācijām vai ar sabiedrisko domu, bet juridiski korekti novērtē izmeklēšanas gaitu - kāpēc šī lieta, kas tik ārkārtīgi skaļi un pamatīgi pieteikta, ir beigusies bez rezultāta;
\n
2)ir pilnīgi jānoņem jautājums par žurnāla \"Ir\" redakcijas atbildību, ka viņi publicēja, jo viņi izdarīja savu darbu saskaņā ar likumu. Ir jārunā par personu atbildību, kurām ir uzticēts valsts noslēpums, ir uzticēti procesuāli dokumenti un kuras neprot šos dokumentus glabāt.
\n
3.Komisijas 2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)mans viedoklis ir tāds, ka šai dienesta izmeklēšanas komisijai ir jāatrod svarīgākās atbildes uz jautājumiem: pirmkārt, par to, vai šīs sarunas ir autentiskas; otrkārt, ļoti svarīgi ir tas, vai šīs sarunas ir iegūtas likumīgā ceļā - ar tiesneša sankciju. Ja pirmais jautājums par autentiskumu un likumību apstiprināsies, tad - kas šīs sarunas ir izpaudis publiskajā vidē. Un te es redzu Drošības policijas kompetenci;
\n
2)šīs lietas ietvaros nav bijusi tieša sadarbība ar Drošības policiju. Un mēs pašlaik vairāk vai mazāk operējam tikai ar publiskajā telpā nonākušo informāciju. Un faktiski arī tas ir viens no iemesliem. Diemžēl ir jāatzīst, ka laiks, ja tās sarunas ir autentiskas, no šo sarunu tapšanas brīža līdz šim brīdim ir gana ilgs. Cik produktīva šāda mūsu pārbaude būs pašlaik, ir grūti prognozēt. Valsts drošības iestāžu viedoklis ir tāds: ja šāda informācija būtu mūsu rīcībā nonākusi laikus, tad, protams, būtu attiecīgi iespējas ātrāk uz to reaģēt. Bet līdz šim šāda veida informācija līdz mums nebija nonākusi;
\n
3)KNAB ir jāsniedz pamatatbilde uz jautājumu, vai ir notikusi valsts noslēpumu saturošas informācijas izpaušana. Tas ir pats svarīgākais, nevis ieiet kaut kādās sīkās detaļās.
\n
4.Komisijas 2017. gada 4. decembra sēdē bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers attiecībā uz jautājumu, vai šīs sarunas [Rīdzenes sarunas] ir autentiskas, paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: es pilnīgi droši varu atbildēt: jā, tās ir autentiskas, triju iemeslu vai argumentu dēļ. Pirmām kārtām par to, ka notiek noklausīšanās, mani informēja pats Šlesera kungs. Tātad pieprasīja maniem padomniekiem tikšanos ar Valsts prezidentu ļoti svarīgā jautājumā. Es pieņēmu viņu, un viņa svarīgais jautājums bija: \"Mani noklausās KNAB.\"
\n
Uz jautājumu, kāpēc viņš par to ir pārliecināts, viņš atbildēja, ka viņam ir informators KNAB: \"Lūdzu, prezidenta kungs, dariet kaut ko!\" Prezidentam nav tiesību jaukties nekādās izmeklēšanas procedūrās un arī tiesu varas funkcijās, tāpēc es vienkārši pajautāju: kas ir viņa informators, vai viņš var to atklāt? Viņš, protams, teica, ka nevar atklāt, un ar to mūsu saruna beidzās. Bet faktiski Šlesera kungs pats man pateica to, ka notiek noklausīšanās. Pēc tam kad Šlesera kungs mani informēja, ka viņu noklausās [man bija saruna ar ģenerālprokuroru par to, kā lieta virzās vai cik ātri to varētu virzīt uz tiesu].
\n
Tikšanās ar ģenerālprokuroru ir normāla prakse. Ģenerālprokurors tiek aicināts arī uz Nacionālās drošības padomes sēdēm, un viens no jautājumiem, kas parasti ir prezidenta un ģenerālprokurora dienaskārtībā, ir par tiem procesiem, kas notiek (nevis detaļās, bet to nosaukumi), un kāda ir to virzība. Un tas notiek ar vienu mērķi: lai Valsts prezidents būtu informēts un lai tajā brīdī, kad publiski tiek nodota kāda lieta, Valsts prezidentam būtu viedoklis. Tātad mans lūgums vienmēr bija - informēt mani vismaz dažas dienas iepriekš, lai es varu sagatavot savu viedokli.
\n
Protams, ka mani interesēja \"oligarhu lietas\" izskatīšanas gaita. Mans galvenais jautājums bija: cik ilgi tas vilksies un kad lieta tiks nodota tiesai, jo pārlieka vilcināšanās rada neuzticību šim procesam. Un šādu jautājumu, protams, es uzdevu ģenerālprokuroram Kalnmeiera kungam, kurš apstiprināja, ka tiešām noklausīšanās process notiek un ka tas ir ieildzis, bet viņš darīs visu, lai šis process pēc iespējas ātrāk beigtos un lieta nonāktu tiesā. Trešais arguments, kāpēc tās ir absolūti īstas. Daudzi temati, kas tur tiek aplūkoti, man ir zināmi, jo tie bija aplūkoti arī citās politiskajās sarunās, un arī sarunu dalībnieku leksika ir precīzi atbilstoša viņu leksikai, ko viņi lieto citos laikos, izņemot to, teiksim, privāto komponentu un dažu necenzētu vārdu lietošanu. Tā ka man nav ne mazāko šaubu par to, ka šīs sarunas ir autentiskas.
\n
Diemžēl manas prezidentūras laikā šī lieta netika novesta līdz kādam rezultātam - ne pozitīvam, ne negatīvam. Kas notika pēc manas prezidentūras, man komentēt diemžēl nav iespējams.
\n
5.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē uzņēmējs Viesturs Koziols paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)es gribētu atturēties no jebkādiem komentāriem par šīm sarunām [Rīdzenes sarunām]. Pat [prokurors] Lejas kungs ir izteicies, ka šīs sarunas ir fragmentāras. Es nezinu, kādas sarunas ir jūsu rīcībā. Es saņēmu dūšu, iztērēju naudu, iegādājos šo slaveno žurnālu \"Ir\". Nopirku, paskatījos, palasīju mazliet. Pēc pirmajām piecām minūtēm pārtraucu lasīt, jo bija pilnīgi skaidrs, ka tās sarunas ir fragmentāras, rediģētas un kompilētas;
\n
2)es atsakos komentēt jebko, kas ir saistīts ar šo sarunu publikācijām, šo sarunu atreferējumiem, es atsakos atbildēt. Tās ir rediģētas, transformētas un nepilnīgas;
\n
3)kāpēc izmeklētāji, tik nopietni izmeklējot tik nopietnu krimināllietu, nekad nav paņēmuši mūsu balss paraugus? Mums pat nebija paņemti balss paraugi;
\n
4)es šīs sarunas negribu komentēt un nekomentēšu. Tās ir safabricētas, sarediģētas un nepilnīgas.
\n
6.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)mums jābūt tiesiskai valstij, un jūs man varat jautāt, vai es atceros tādas sarunas. Jums tādas tiesības ir. Es jums varu droši pateikt, ka precīzi atcerēties sarunas, ko kurās sarunās es esmu teicis, pēc septiņiem gadiem es nevaru. Man katru dienu ir apmēram 10-15 tikšanās, un gadā tas ir ap 2500-3000. Sešos gados
\n
-ap 15 000 dažādas tikšanās. Atcerēties, ko ar kuru esmu runājis, nav iespējams. Ja jūs man gribat jautāt par konkrētām sarunām, tad tā lieta notiek šādi. Tātad, ja ir sarunu ieraksts, es saku: es precīzi neatceros, lūdzu, parādiet man tekstu.
\n
Tekstam jābūt izgājušam fonoskopisko ekspertīzi, kurā ir precīzi pateikts, kas ir sarunu dalībnieki, kāds ir teksts. Man tiek uzrādīts teksts. Tātad, ja jūs interesē sarunas, es neatceros precīzi un negribu minēt. Lūdzu, uzrādiet man fonoskopiskajā ekspertīzē noteiktās sarunas, kas pierāda to autentiskumu, un es jums varēšu dot paskaidrojumu par katru vārdu;
\n
2)ja jūs atsaucaties uz publikāciju, tad norādiet, kas tā ir par publikāciju. Man neviens Latvijas Republikas likums neuzliek par pienākumu lasīt publikācijas. Līdz ar to es pieņemu, ka neesmu lasījis. Ja jūs gribat atsaukties uz [publikācijas teksta] autentiskumu, tad jums ir jānorāda, kāds ir pamats, ka tas ir autentisks.
\n
7.Atbildot uz Komisijas pieprasījumu, KNAB 2018. gada 15. janvārī norāda, ka ir uzsākta un turpinās operatīvās izstrādes lietas materiālu pārbaude. Par daļu informācijas resoriskā pārbaude ir pabeigta un noslēgusies ar lēmumu atteikt uzsākt kriminālprocesu, bet daļā tā ir nosūtīta izvērtēšanai citai tiesībsargājošai iestādei atbilstoši likumā noteiktajai kompetencei. Par daļu informācijas KNAB turpina pārbaudi, kuras noslēgumu nevar prognozēt.
\n
8.Komisijas 2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā A.
\n
Judins paskaidroja: \"Nu, es vienkārši paņēmu publicēto tekstu, paņēmu krimināllietas tekstu un vēl noklausījos. Un ko es dzirdēju un redzēju? Ka saturs ir viens un tas pats, bet viens cilvēks atšifrēja, nu, ar dažādām niansēm... komatus salika, piemēram, citādāk vai, teiksim, tur kaut kādas skaņas citādāk...
\n
Cits - ar savu izpratni... Un atbilstību es redzu. Es vienkārši... es, nu, tā ar pirkstu sekoju un redzu - viens un tāds pats teksts ir, teiksim tā.\"
\n
5.2. Komisijas secinājumi 1. Iepazīstoties ar Kriminālprocesa materiāliem un Operatīvās lietas materiāliem, Komisijai nav pamata apšaubīt, ka publiskotās Rīdzenes sarunas veido daļu no Kriminālprocesa materiāliem un Operatīvās lietas materiāliem.
\n
2.Tiesībaizsardzības iestāžu pienākums ir noskaidrot, kādā veidā Kriminālprocesa materiāli un Operatīvās lietas materiāli ir nonākuši publiskajā telpā, un saukt vainīgās personas pie likumā noteiktās atbildības.
\n
3.Komisija uzsver, ka ir vērtējama to personu atbildība, kurām bija uzticēta valsts noslēpuma glabāšana un turēšana, nevis mediju atbildība par materiālu publicēšanu.
\n
6.daļa. Saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējusī informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālie riski cilvēkiem un videi 6.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē Komisijas loceklis Ritvars Jansons sniedza prezentāciju par Kriminālprocesa faktu par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanu saistību ar valsts drošības apdraudējumu16 un paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)2010. gada 1. jūlijā un 2011. gada 16. jūnijā stājās spēkā grozījumi Imigrācijas likumā, kas paredzēja tiesības saņemt termiņuzturēšanās atļauju, ja persona iegādājusies nekustamo īpašumu ar noteiktu vērtību vai ir veikusi ieguldījumu kapitālsabiedrības pamatkapitālā noteiktā vērtībā un ar noteiktiem nosacījumiem;
\n
2)Kriminālprocesā liecinieks x operatīvās izstrādes laikā noklausītā sarunā, kuras atšifrējums pievienots krimināllietai, apmēram nedēļu pirms likumprojekta \"Grozījumi Imigrācijas likumā\" pieņemšanas otrajā lasījumā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā norāda, ka viens no projektiem, ko veiksmīgi virzot uz priekšu, ir termiņuzturēšanās atļaujas. Liecinieks min, ka projekta attīstīšanai nepieciešami 50 miljoni latu savas naudas. Ar grozījumu Imigrācijas likumā palīdzību plānots piesaistīt no 500 līdz 1000 mazo investoru. Tas varētu dot vēl apmēram no 50 līdz 100 miljoniem latu. \"..Un saliekot savus 50 miljonus vēl ar iegūtajiem miljoniem, tad mēs vēl varam pārsimts miljonus piesaistīt, sindicēt no bankām..\" Liecinieks sarunā min, ka vienā no attīstības projektiem ir akcionārs, un tajā pašā laikā viņš lobē likumdošanas grozījumus termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanā par kapitālieguldījumiem;
\n
3)2011. gada 18. februārī Saeimā tika iesniegts deputāta Aināra Šlesera priekšlikums likumprojektam \"Grozījumi Imigrācijas likumā\": izteikt 23. panta pirmās daļas (\"Termiņuzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ārzemniekam ir tiesības pieprasīt:\") 28.punktu šādā redakcijā: \"28) uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja viņš ir ieguldījis kapitālsabiedrības pamatkapitālā vai pašu kapitālā ne mazāk kā 25 000 latu un kopā valsts un pašvaldības budžetā saimnieciskā gada laikā kapitālsabiedrība kā nodokļus samaksā ne mazāk kā 20 000 latu vai iegulda tādu kapitālsabiedrību pamatkapitālā vai pašu kapitālā, kuras investē attīstības projektos Latvijā ne mazāk kā 100 000 latu;\";
\n
4)2011. gada 2. martā Saeimas komisijas sēdē A. Šlesera priekšlikums likumprojektam \"Grozījumi Imigrācijas likumā\" tika daļēji atbalstīts un iekļauts komisijas izteiktā redakcijā;
\n
5)tiesībsargājošām iestādēm jāpārbauda, vai 2011. gadā veiktie grozījumi Imigrācijas likumā par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanu, ieguldot kapitālsabiedrību pamatkapitālā, netika panākti ar korupcijas palīdzību un vai krimināllietā minētie fakti par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanu nesatur kriminālsodāmas darbības;
\n
6)no 2012. gada līdz 2014. gadam bija tikai seši gadījumi, kad Drošības policija bija atteikusi termiņuzturēšanās atļauju.
\n
2015. un 2016. gadā ievērojami samazinājās termiņuzturēšanās atļauju pieprasītāju skaits. Drošības policija 2015. gadā rosināja nepiešķirt termiņuzturēšanās atļaujas 38 ārzemniekiem, un tas bija četras reizes vairāk nekā 2014. gadā. Vienlaikus 2015. gadā Drošības policija uzsāka atkārtoti izvērtēt tos ārzemniekus, kuri termiņuzturēšanās atļauju saņēma pirms pieciem gadiem un kuriem ir jāveic pārreģistrācija. Veicot šo personu pārbaudi, Drošības policija pieņēma lēmumu anulēt termiņuzturēšanās atļaujas 25 personām;
\n
7)2016. gadā pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas atteiktas 25 personām, bet atkārtotās - 11 personām. Personām, kurām termiņuzturēšanās atļaujas izsniegtas uz pieciem gadiem, katru gadu jāreģistrējas. Katru gadu Drošības policija saņem informāciju par personu, kas piereģistrējas. Atkārtoti piereģistrējoties, bija trīs atteikumi;
\n
8)2011.-2014. gadā pieaugošā termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana nebija pietiekami sabalansēta ar Drošības policijas spēju pārbaudīt termiņuzturēšanās atļauju saņemšanas kandidātus.
\n
Tas radīja risku valsts drošībai. Situācija uzlabojās 2015.-2016. gadā, kad Drošības policijai tika piešķirti papildu resursi;
\n
9)Imigrācijas likumā jānosaka konkrēts par ieguldījumiem termiņuzturēšanās atļaujas saņemošo personu skaits gadā, lai tas būtu atbilstošs drošības iestāžu kapacitātei pārbaudīt kandidātus.
\n
2.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: ir apkopota statistika par 2017. gada pirmo pusgadu, kas liecina arī par to, ka atteikto termiņuzturēšanās atļauju skaits pieaug. Salīdzinājumā ar 2016. gada pirmo pusgadu, kad atteikumu skaits bija 19, 2017. gadā tas ir jau 30. Un tas ir tieši saistīts ar to, ka šoreiz 2017. gadā mēs papildus vērtējam arī tos termiņuzturēšanās atļauju pieprasītājus, kas jau sāka 2012. gadā šīs lietas kārtot un šoreiz nāk pēc otrreizējas atļaujas, - viņi arī papildus tiek vērtēti. Jāatzīst, ka tas vienmēr ir bijis politisks lēmums, un jau no pašas šīs programmas ieviešanas sākuma Drošības policija ir taisījusi analīzi un informējusi gan valsts augstākās amatpersonas, gan arī Saeimas Nacionālās drošības komisiju par tiem riskiem, ko šī programma rada. Galvenokārt runājam nevis par tiešu apdraudējumu nacionālajai drošībai, bet par riskiem ilgtermiņā, kas varētu tikt radīti nacionālajai drošībai. Faktiski šī informācija ir secīgi, regulāri dota atbilstošajai Saeimas komisijai. Drošības policija ir piedalījusies sanāksmēs un ir informējusi arī par statistiku, par tendencēm un visu pārējo, ļaujot politiķiem izlemt par labu vai par sliktu kādam konkrētam grozījumam.
\n
Detalizēti veidu, kādā Drošības policija strādā (pēc kādām pazīmēm secinām par pieteicēju atbilstību vai neatbilstību valsts drošības prasībām), šajā Komisijā atklātā sēdē es izpaust nevarēšu. Drošības policija ir viens no Eiropas Savienības un NATO specdienestu tīkla locekļiem. Mēs ievācam informāciju operatīvā ceļā, mēs ievācam informāciju no mūsu partneru dienestiem ārvalstīs, un notiek, protams, arī pārrunas ar konkrēto personu. Šīs darbības ir formalizētas. Galvenajās vadlīnijās tās laika gaitā nav mainījušās. Mainījusies ir kapacitāte, proti, Drošības policijas amatpersonu skaits, kas nodarbojas ar termiņuzturēšanās atļauju saņēmēju pārbaudēm.
\n
Paldies politiskajam atbalstam par to, ka tikām sadzirdēti: tika piešķirti papildu finanšu līdzekļi. Mums vienkārši parādījās kapacitāte, lai šīs lietas veiktu. Prasības ir bijušas gana augstas arī sākotnējā pārbaudes periodā. Un, ja ir konstatēti fakti, ja mūsu rīcībā nonāk informācija, ka cilvēks ir bijis saistīts, teiksim, ar tiesībaizsardzības institūcijām vai ar specdienestiem Krievijā, un tas jau ir kā fakts pierādāms, tad šādiem cilvēkiem neizsniedz atļaujas. Tendence, ka 2015. gadā sāka palielināties anulēto atļauju skaits (arī tiem pieteicējiem, kas iet otrreiz), parāda, ka 2011. gadā, 2012. gadā, kad sākām, bija kaut kādi cilvēki, kurus varbūt pienācīgi neizvērtējām - kapacitātes trūkuma dēļ. Visi cilvēki tika vērtēti, bet kapacitātes trūkuma dēļ sākumā varbūt tas \"siets\" nebija tik šaurs. Sākot 2015. gadā vērtēt, mēs sākām vērtēt arī ar atpakaļejošu datumu šos cilvēkus, tāpēc arī anulēto atļauju skaits ir palielinājies. Bet galvenajās vadlīnijās, runājot par kritērijiem, kritēriji ir bijuši gana augsti arī no programmas sākuma. Šogad pieteicēju skaits ir samazinājies līdz minimumam.
\n
Par programmas tālāku esamību vai programmas slēgšanu - tas droši vien ir politisks jautājums, bet drošības iestādes jebkurā gadījumā turpinās pētīt gan šos pieteicējus, kas ir jauni, neskatoties uz to, ka skaits ir samazinājies, gan tos, kas piesakās otrreiz - termiņuzturēšanās atļaujas pagarināšanai.
\n
Jāsaprot, ka process, kādā personas tiek vērtētas, nav vienreizējs. Tas nenozīmē, ka tad, ja persona piesakās termiņuzturēšanās atļaujai un mēs izvērtējam, dodam pozitīvu atzinumu, tālāk darbs ar šo personu nenotiek. Cilvēks var arī laika gaitā iesaistīties dažādās aktivitātēs - politiskās, ekonomiskās, likumīgās, nelikumīgās, un mēs turpinām pētīt. Un gadījumā, ja šādi riski no šā cilvēka rodas, viņam atļauja tiek anulēta. Šobrīd, pēc 2015. gada, kad tika iedoti papildu finanšu līdzekļi, Drošības policijas kapacitāte ir ievērojami augusi, un tas ir redzams arī statistiskajos rādītājos. Šobrīd mums nav pamata apgalvot, ka Drošības policijai ievērojami trūktu resursu, lai tiktu galā ar to personu pārbaudēm, kuras no jauna piesakās vai pretendē uz atkārtotu atļaujas iegūšanu. Personas ir ar ļoti dažādu profilu. Vienas personas pārbaude var aizņemt ievērojami vairāk laika, pārbaudē iesaistāmi vairāki cilvēki, un iegūtā informācija prasa ilgāku analīzi. Citu personu gadījumi ir vieglāki, tad tā laika nepieciešams ievērojami mazāk. Līdz ar to nevar teikt, ka ir tikai kaut kāda kvota noteiktam skaitam un ka tas būtu rādītājs, kas būtu vienlīdzīgs ar mūsu kapacitāti.
\n
3.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: šobrīd situācija ir ļoti krasi atšķirīga no tās, kas bija 2014. gadā. Ilustrācijai varu minēt citu skaitli, tas ir, procentuālo sadalījumu. Ja parasti mēs skatāmies uz klasisku migrācijas sadalījumu, kādēļ cilvēki brauc uz citu valsti, tad apmēram 30 procentos gadījumu ir ģimenes apvienošana, 30 procentos darbs, apmēram 20 procentos studijas, un tad ir pārējie iemesli. Vērtējot to, kas 2014. gadā braukuši uz Latviju, tad 53 procenti bija tieši šie, ar investīciju programmu saistītie ieceļotāji. Tas bija 2014. gadā, bet pēc tam, kad tika pieņemti lēmumi, kas būtiski sarežģīja uzturēšanās atļauju saņemšanu saskaņā ar šiem iemesliem, šobrīd procentuālais sadalījums ir tāds, ka šie 53 procenti ir pārvērtušies par sešiem šā gada pirmajā pusgadā. Līdz ar to mēs varam teikt, ka investīciju programma pastāv uz papīra, bet faktiski tā vairs nepastāv, jo praktiski nevar runāt vispār ne par kādu pieteicēju skaitu. Šogad pirmajā pusgadā ir saņemts ap 70 pieteikumu. Tas ir ļoti, ļoti neliels skaits, ja salīdzinām ar iepriekšējo. Krievijas Federācija pat pēc šo likuma grozījumu pieņemšanas ir noteikti līderpozīcijā, kam seko Ukraina, Ķīna, Kazahstāna, Azerbaidžāna, bet ar ļoti, ļoti maziem skaitļiem.
\n
Ministru kabinetā jāiesniedz jaunais ziņojums par situāciju pēdējā gada laikā, pēc tam tas nonāks arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, kas to vērtēs un vērtēs arī iespējamos likuma grozījumus šajā jomā. Ap 90 procentiem investīciju noteikti bija nekustamais īpašums, pēc tam sekoja ieguldījums kredītiestādēs. Kapitālsabiedrībās bija vismazākie ieguldījumi. Sākotnēji politiķi, izvirzot šo priekšlikumu par ieguldījumu kapitālsabiedrībā, cerēja, ka mums nāks investori, kas radīs darbavietas, veidos uzņēmumus. Šis mērķis noteikti nav sasniegts, jo arī to pieteikumu, kas tika saņemti kapitālsabiedrību izveidošanai vai pamatkapitāla palielināšanai, gadījumos mēs redzējām, ka ir ļoti lielas grūtības izpildīt šos ekonomiskās darbības kritērijus - samaksāt minimālos nodokļus. Arī, ja skatāmies uz šo kapitālsabiedrību darbības jomu, tad pārsvarā tā bija saistīta ar un ap nekustamo īpašumu (attīstīšana, veidošana). Sagatavojot ikgadējo ziņojumu Saeimai tajā gadā, mēs, Iekšlietu ministrija, kopīgi ar Ekonomikas ministriju izvērtējot, kā mums iet ar šiem kapitālsabiedrību ieguldītājiem, redzējām, ka ir ļoti lieli uzņēmumi (konkrēti - bankas), kas vienkārši emitē akcijas par 25 000 eiro, un tām nav, protams, nekādu grūtību samaksāt šo nelielo nodokļu summu. Tobrīd bija 20 000 latu, kas jāsamaksā. Redzējām, ka tas investoru pienesums tik lielam uzņēmumam ir tik niecīgs, par kuru viņi saņem pretī uzturēšanās atļauju, ka ierosinājām, ka ir nepieciešams lieliem uzņēmumiem noteikt, ka šai investīcijai ir jābūt lielākai, un ieteicām 100 000 eiro (tobrīd - latu). Bija paredzēts arī ieguldījums investīciju projektu attīstībai, bet tas neguva atbalstu un nav šobrīd Imigrācijas likumā. Palika tobrīd tikai tie 100 000 eiro, kam vēlāk pielikām klāt arī prasību maksāt nodokļus, jo ne jau tas, ka uzņēmumā ir ieguldīti 100 000 eiro, nozīmē, ka šis uzņēmums tiešām strādās un dos kaut kādu pienesumu tautsaimniecībai. Mēs gribējām ierobežot to, ka, lielā uzņēmumā ieguldot nelielu summu - 25 000 eiro (tobrīd - latu), tiek izsniegtas uzturēšanās atļaujas, tādēļ piedāvājām šos 100 000, uzskatot, ka tas ir pietiekami liels ieguldījums un ka noteikti, ja cilvēks ir gatavs uz šādu ieguldījumu, šī kapitālsabiedrība strādās tā, ka nodokļu apjoms, ko tā samaksā valsts budžetā, arī ir pietiekami liels. Vēlāk redzējām, ka tas tā nav, ka ir iespējams ieguldīt 100 000 latu uzņēmuma pamatkapitālā, bet samaksāto nodokļu skaits gadā līdzinās apaļai nullei. Un tad vēlāk nāca priekšlikumi papildus noteikt nodokļu
\n
minimālās prasības šādiem uzņēmumiem. Visu laiku ir bijuši ļoti, ļoti nelieli tie ieguldījumi tieši kapitālsabiedrībās. Kad tika precizēti ekonomiskās darbības kritēriji (cik nodokļu jāsamaksā kapitālsabiedrībai, lai investors varētu turpināt saņemt uzturēšanās atļauju), tad vēl vairāk samazinājās ieguldītāju kapitālsabiedrībās skaits. Savukārt nekustamie īpašumi vienmēr ir bijuši 80-90 procenti no visiem ieguldījumiem. Gandrīz 1,5 miljardi eiro ir saņemti šādā veidā Latvijas tautsaimniecībā.
\n
Imigrācijas likumā jau ir norma, kas pasaka, ka, ja pēkšņi mums ir ļoti augsta kādas, varbūt mums ne ļoti draudzīgas, valsts pilsoņu koncentrācija, proti, mēs saņemam ārkārtīgi daudz pieteikumu un ir pamats uzskatīt, ka tas apdraud mūsu valsts drošību, Ministru kabinets var izdot īpašu rīkojumu, kas pārtrauc šo pieteikumu izskatīšanu un iesniegšanu. Tā ka līdzko Drošības policija kopā ar citām kompetentajām iestādēm konstatē šādu risku, Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt šo ierobežojumu.
\n
4.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē KNAB priekšnieks Jēkabs Straume paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
Kriminālprocesa ietvaros šādi aspekti - termiņuzturēšanās atļauju lobēšana vai likumdošanas izmaiņas un iespējama personīga labuma gūšana - netika vērtēti, jo netika gūtas ziņas par to, ka šī ietekmēšana, lai šādas likuma izmaiņas notiktu attiecībā uz termiņuzturēšanās atļaujām, būtu bijusi nelikumīgā veidā veikta.
\n
Tādas informācijas nebija. Tātad - to, vai termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas veicināšanā ir bijušas kriminālsodāmas darbības, KNAB jau vērtēja Kriminālprocesa ietvaros, bet, kā jau norādīju, tas tika vērtēts kontekstā ar cenšanos iegūt pierādījumus par slēptajām īpašuma tiesībām, jo tas tad kontekstā parādītu, kāpēc ir šī vēlme kaut ko darīt - \"bīdīt\" kāda likumprojekta izmaiņas. Bet netika gūti pierādījumi par šīm slēptajām īpašuma tiesībām. Un laika gaitā, kamēr Kriminālprocess tika izmeklēts, neviens no šiem projektiem, par kuriem tika runāts, vispār nerealizējās dzīvē. Tātad - faktiski informācija neapstiprinājās, pierādījumi netika gūti. Sarunās paustā vēlme gūt iespējamu personīgu labumu no veiktajiem grozījumiem Imigrācijas likumā tika pārbaudīta un tika konstatēts, ka nekas no tā neapstiprinās un netiek darīts šajā virzienā, nekādi pierādījumi netika gūti. Protams, pirmām kārtām tika skatīts no tā skatpunkta, vai ir slēptās īpašuma tiesības. Tas arī netika konstatēts. Un beigu beigās netika konstatēts, ka kāds no šiem projektiem realizētos. Tas, ka lēmumi tiek pieņemti vai lēmumu pieņemšana tiek virzīta savtīgos nolūkos, ir tomēr arī jāpierāda.
\n
Ir jāpierāda šīs slēptās īpašuma tiesības, ir jāpierāda, ka šis jautājums kaut kādā veidā ir virzīts vai lobēts, vai ietekmēts Saeimā ar nelikumīgām metodēm - kukuļošanu, tirgošanos ar ietekmi. Tas mums tomēr jāskatās krimināltiesiskā aspektā. Mēs nevaram citādā veidā skatīties. Un nekas no tā netika pierādīts.
\n
Ir jābūt tomēr pierādījumiem, ka šai personai ir šīs slēptās īpašuma tiesības.
\n
5.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē pieaicinātais eksperts Pāvels Gruziņš komentēja [komentāru kopsavilkums]: mani mulsināja šeit uzdotais jautājums no Komisijas locekļu vidus - \"savtīgos nolūkos virza grozījumus likuma izmaiņām\". Es tā sapratu, ka likuma izmaiņām ir iesniegti deputāta priekšlikumi. Tad man jautājums ir: vai visos gadījumos, kad likums atļauj pieciem deputātiem izteikt priekšlikumu par likuma grozījumiem, mēs meklēsim, vai aiz tā neslēpjas savtīgi nolūki?
\n
Ja vēsturiski paskatītos, tad Saeima tūkstošiem likumus un grozījumus ir pieņēmusi. Tos var kritizēt un varbūt pelnīti ir jākritizē. Bet vai ir nepieciešams meklēt šos savtīgos nolūkus?
\n
Es teikšu no prakses, jūs paši labi zināt: aiz jebkura grupējuma, aiz jebkuras partiju grupas stāv arī viņu intereses. Kā tās saskaņot - tas jau ir visa parlamenta darbs. Tāpat arī likumu grozījumi ir visas Saeimas atbildība. Ne jau tā pieteicēja. Tad jāsaka: deputāti, kas balsoja \"par\", jūs esat vainīgi, ka apstiprinājāt, pieņēmāt tādus likumus, tādus grozījumus.
\n
6.Komisijas 2017. gada 4. septembra sēdē prokurors Māris Leja pauda viedokli [komentāru kopsavilkums]: par Kriminālprocesa turpināšanu vai jauna uzsākšanu saistībā ar uzturēšanās atļaujām.
\n
Iemesls, kāpēc netika izmeklēts šis virziens, ir tas, ka šajās sarunās ne tieši, ne netieši nebija nekādu norāžu uz to, ka par šo likuma lobēšanu kādam bija piedāvāti vai maksāti kādi mantiski vai citāda rakstura labumi. Ja nekādu (kaut vai maskētu) norāžu nav šajos sākotnējos materiālos, nav jau pamata veikt kriminālprocesu, jo nav pat kaut kādu minimālu ziņu vai pieturas punktu par izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Nevar būt tā, ka mēs veicam kriminālprocesu pilnīgi par jebko, kas ienāk prātā. Ir jābūt kādiem pieturas punktiem. Tā kā šo pieturas punktu nebija, tas netika darīts. Faktu nebija par to, ka kāds ir maksājis vai piedāvājis mantiskus vai citāda rakstura labumus par uzturēšanās atļauju likuma lobēšanu. Fakti bija par to, ka, iespējams, A.
\n
Šleseram slēpti piederēja konkrēti uzņēmumi. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Kriminālprocess primāri tika uzsākts par to.
\n
7.Komisijas 2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā, izskatot jautājumu \"Iespējamie valsts nacionālās drošības apdraudējumi un iespējamā atsevišķu personu darbība citu valstu interešu labā\", Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: Satversmes aizsardzības birojs šā Kriminālprocesa izmeklēšanā netika iesaistīts. Vērtēšana no nacionālās drošības apdraudējuma viedokļa - tāds jautājums netika uzdots. Runājot par pašām publikācijām. Mēs vienmēr un regulāri (tā ir mūsu funkcija) izvērtējam dažādas publikācijas. Kā mēs tagad zinām, ir ļoti aktuāli jautājumi par dažādām viltus ziņām - vai tā nav mērķtiecīga, speciāli tēmēta kaut kāda akcija, lai radītu problēmas (gan ekonomiska rakstura, gan politiska rakstura) vai arī grautu valsts reputāciju. Šajā gadījumā mēs neesam konstatējuši un nav mūsu rīcībā tādas informācijas, ka šeit darbotos kaut kādu citu valstu specdienesti un būtu bijis kaut kāds šāda veida uzdevums, lai šādas publikācijas tieši tajā laikā un tajā brīdī parādītos. Tā ka šajā gadījumā mūsu vērtējums ir tāds, ka šī informācija, kas ir publicēta, nav publicēta citu specdienestu vai valstu uzdevumā. Tā ka te varbūt vērtējami citi faktori, vērtējams jautājums par valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, kā tā darbojas, vai šajā gadījumā kaut kas noplūdis, vai publicēti dokumenti, kas saistīti ar valsts noslēpumu. Bet no valsts drošības viedokļa šajā gadījumā, kā teicu, nav mums tādas informācijas.
\n
8.2017. gada 30. oktobra sēdē Ainārs Šlesers paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)kas attiecas uz manu pozīciju saistībā ar uzturēšanās atļaujām, es šodien vēlos apliecināt, ka es esmu bijis tas cilvēks, kurš iniciēja šo konkrēto programmu. Tajā laikā, kad Latvija nokļuva ļoti sarežģītā situācijā pēc 2008.-2009. gada pasaules finanšu krīzes, tad, kad būvniecības sektorā bija kritums vairāk nekā 60 procenti, ja es nemaldos, un cilvēki brauca prom no mūsu valsts, tajā brīdī, kad bija nepieciešams piesaistīt investīcijas, es biju tas, kurš gāja un pārliecināja Saeimas deputātus par šādas programmas nepieciešamību. Jautājums
\n
-kāpēc es to darīju? Tāpēc, ka šādas programmas eksistē visās valstīs. Pirmkārt, mūsu galvenajā politiskajā partnerī - Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ir iespējams, veicot zināmas investīcijas, saņemt uzturēšanās atļauju. Tālāk Lielbritānija ir viena no lielākajām valstīm, kas piešķir uzturēšanās atļaujas un pases tiem, kuri veic zināmas investīcijas. Šveice, Kipra, Malta un tā tālāk, un tā joprojām. Kad šī programma tika ieviesta, pateicoties šai programmai, pēc oficiālās un neoficiālās informācijas, kopīgās investīcijas Latvijas ekonomikā reģistrētā veidā bija apmēram pusotrs miljards to vairāku gadu garumā, un kopā vairāk nekā trīs miljardi ienāca ekonomikā. Būvnieki dabūja darbu, pakalpojumu sektorā strādājošie un tā tālāk, un tā joprojām. Un es par šo programmu nekur nekautrējos publiski runāt. Vēl vairāk. Ejot uz katrām vēlēšanām, kas ir bijušas veiksmīgas vai neveiksmīgas, tas šodien nav tik būtiski, es nācu ar uzstādījumu, ka šī programma ir jāatbalsta. Un mēs redzam, ka tagad diemžēl ir notikušas izmaiņas likumdošanā. Šī programma ir kļuvusi neinteresanta, un investīcijas principā ir apstājušās, tās ir aizgājušas uz citām valstīm. Es uzskatu, tā bija liela kļūda - šo programmu kaut kā tādā veidā izmainīt. Es domāju, ka tā deva daudz mūsu tautsaimniecībai. Kas attiecas uz mani, tad es to esmu publiski atbalstījis, un man kā deputātam ir tiesības, kā teikt, paust savu viedokli, un tas bija atklāti pirms vēlēšanām, tas bija ierakstīts programmā, un mēs pamatojām pat ar cipariem, cik daudz darbavietu var tikt radīts, un viss. Man bija personiskās intereses, lai Latvijas ekonomikā ienāk nauda, lai ienāk investīcijas, lai cilvēkiem ir darbs šeit, lai cilvēkiem nav jābrauc uz Lielbritāniju, Īriju, Norvēģiju, Vāciju strādāt.
\n
Un es arī šodien aicinu deputātus padomāt varbūt par tām kļūdām, kuras ir bijušas, šo programmu grozot, varbūt ir vērts to pagrozīt atpakaļ, lai tomēr investīciju ir vairāk, jo diemžēl šodien mēs redzam: demogrāfijā ir problēmas, cilvēkiem, kas ir aizbraukuši, bērni dzimst ārzemēs. Šis ir politisks jautājums. Kā es saku, es šodien politiski to nevaru ietekmēt, es varu tikai publiski atklāti runāt par to, ka es uzskatu, ka šī programma, tāda, kāda ir Amerikas Savienotajās Valstīs un citās lielajās demokrātijās, nes tomēr labumu. Un mēs neredzam šodien nevienu piemēru, kur kaut kādā veidā caur šo programmu Latvijā būtu ienākuši kaut kādi pilsoņi, kuriem rodas problēmas. Jo drošības dienestiem, pirms piešķirt uzturēšanās atļauju kādam no investoriem, vispirms ir jāizvērtē konkrētā investora personība.
\n
Tā ka jautājums par to, ko tas devis vai nav devis, es domāju, ka ar cipariem šis fakts ir acīm redzams. Tas Latvijas ekonomikai ir devis daudz labumu. Un otrs variants. Ja šī programma darbotos, daudzi simti, tūkstoši Latvijas iedzīvotāju būtu guvuši no tā labumu. Kādā veidā labumu? Attīstot, būvējot, strādājot. Kas tur noziedzīgs, ja kāds grib attīstīt? Es domāju, ka ir svarīgi, lai cilvēki, deputāti pēc iespējas vairāk dotu tādus likumus, kas ģenerē ekonomisko attīstību, nevis to bremzē. Ja šis likums un norma ir nepareiza, dodiet citu. Dodiet labāku. Bet nesakiet, ka šis ir slikts, vienlaikus nepiedāvājot neko vietā;
\n
2)vēlreiz vēlos paskaidrot savu pozīciju saistībā ar uzturēšanās atļaujām. Es esmu bijis šī projekta iniciators, un tas balstīts uz pētījumu, ko ir veikuši starptautiskie eksperti, kuri tikās ar visām Saeimas partijām, tai skaitā diskusijas notika arī prezidentu pilī. Tur bija pārstāvji, es neatceros, kurš tas gads, bet bija plašas diskusijas par to, kādam modelim ir jābūt. Šāds modelis funkcionē daudzās pasaules valstīs. Kas attiecas uz mani, tad es vēlreiz varu pateikt: kā deputātam man bija tiesības nākt ar jebkādu iniciatīvu, kas veicina tautsaimniecības attīstību. Bet, kas attiecas uz biznesa projektiem, tad es vēlreiz varu pateikt to, ka ir notikušas pārbaudes un šīs pārbaudes ir skaidri atklājušas, vai es esmu bijis dalībnieks kādās kompānijās vai neesmu. Uz to brīdi, kad es šos procesus virzīju, es neesmu bijis dalībnieks tajā kompānijā, par kuru ir runa. Par tām investīcijām, kuras esmu veicis pēdējos pāris gadus, ir publiski pieejama informācija, par tām es varu atskaitīties. Bet tas ir saistīts ar 2015., 2016. gadu;
\n
3)par visiem lēmumiem man kā bijušajam deputātam tajā laikā bija tiesības nākt ar jebkādu iniciatīvu Saeimā, iesniegt likumā paredzētajā kārtībā priekšlikumu. Un Saeimas vairākums atbalsta.
\n
Likumi tiek pieņemti Saeimā ar balsu vairākumu. Es, Ainārs Šlesers, nekad neesmu pieņēmis kādu likumu pats, vienpersoniski.
\n
Bet man ir bijušas iniciatīvas, kas ir saistītas ar konkrētiem likumprojektiem;
\n
4)tas, kas ir skaidrs, - šī programma principā šodien ir mirusi. Ar tām izmaiņām, kuras ir notikušas pēdējos gados, tā jau vairs nav interesanta, jo tajā laikā, kad mēs sākām, mēs bijām Eiropā vieni no pirmajiem. Šī programma ir mirusi. Šī programma pašreiz ir mirusi, tā ka jums nav jāuztraucas. Ja kādi indivīdi vēl izdomā investēt un braukt, un dzīvot, tad tas ir ļoti individuāli. Principā tā programma jau ir beigusies;
\n
5)es aicinātu šajā gadījumā tomēr par šo tēmu padebatēt visām tām partijām, kuras plāno piedalīties vēlēšanās, un uzdot jautājumu: vai šāda programma ir vajadzīga un jāatjauno, lai tā būtu konkurētspējīga, vai tā jālikvidē vispār? Un tas ir viens no jautājumiem, kas ir saistīts ar ekonomisko izaugsmi Latvijā. Jo nav jēgas to programmu uzturēt, ja tā reāli vairs nav interesanta. Tā ka es rekomendēju. Es nevaru vairs piedalīties balsošanā, es nevaru iet un aģitēt Saeimas plenārsēžu zālē kā deputāts, uzstājoties ar uzrunu, kāpēc šī programma ir laba. Bet es aicinu izrunāt, jo tā kopumā nebija slikta. Un, ja gadījumā kādam nebija jāpiešķir uzturēšanās atļauja, tad mūsu Drošības policija arī pieņēma adekvātu lēmumu.
\n
9.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē uzņēmējs Viesturs Koziols, citastarp, paskaidroja: es negribētu teikt, ka tas [uzturēšanās atļaujām] ir Šlesera projekts. Es pilnīgi piekrītu, ka tas ir projekts, un tas ir valstisks projekts, no kura, manuprāt, ja to pareizi realizētu, valsts var gūt labumu. Šāda veida termiņuzturēšanās atļauju projekti eksistē arī tādās valstīs kā Lielbritānija, Šveice, Austrija, Kanāda, Singapūra.
\n
Tagad arī ņēmuši pieredzi no mums, no mūsu Latvijas labās pieredzes. Pat Polija tādus projektus ir īstenojusi. Un šī ideja radās man, apmeklējot vairākus seminārus, ko organizēja Šveices kompānija Henley & Partners. Tā ir viena no pasaules vadošajām kompānijām, kas nodarbojas ar investīciju imigrācijas jautājumiem. Tā ir kompānija, kura konsultē ļoti daudzas valdības ar vienu mērķi - padarīt valstu likumdošanu konkurētspējīgu, piesaistot turīgus, bagātus investorus. Jebkurai valstij, tai skaitā arī Latvijai, manuprāt, ir nepieciešami un vajadzīgi turīgi, bagāti investori, kuri būtu gatavi, Latvijā uzturoties, investēt līdzekļus - un investēt šeit lielus līdzekļus. Un es arī piedalījos pie šīs pirmās likumdošanas fāzes lobēšanas. Es biju uzaicinājis uz Latviju arī šīs Henley & Partners īpašnieku Kristianu Kalina kungu. Viņš bija arī Saeimā. Mēs tikāmies ar [Saeimas Nacionālās] drošības komisijas pārstāvjiem, mēs tikāmies ar ekonomikas ministru Kampara kungu toreiz (ja nemaldos), mēs tikāmies ar prezidenta padomniekiem, lai izstāstītu, kāda ir būtība šādām termiņuzturēšanās atļaujām, ko tās valstij var dot. Tā ka es esmu ļoti pārliecināts un ļoti kaismīgs šīs likumdošanas piekritējs, jo uzskatu, ka Eiropas fondi, manuprāt, nodara lielu ļaunumu valstij, jo tā nav nopelnīta nauda. Un, ja mēs pierodam pie šādiem Eiropas fondiem, tad 2020.-2021. gadā tie beigsies. Es domāju, ka Latvijai būs lielas paģiras. Mēs nezināsim, ko darīt. Nebūs vairs naudas, un es domāju, ka šī uzturēšanās atļauju politika, pareiza šīs likumdošanas realizācija varētu dot lielus papildu ienākumus Latvijas Republikai. Vai šī likumdošana tagad ir pareiza? Nē, nav pareiza, tā ir sakropļota, un mēs vairs neesam konkurētspējīgi.
\n
Atceros, ka tika veikts pētījums pirms divarpus gadiem, Kanādas kompānija veica pētījumu. Ja es nemaldos, tie bija 2,2 miljardi eiro, ko šo gadu laikā šāda politika ir devusi - tiešu labumu - Latvijas ekonomikai. Protams, ka arī es esmu guvis personīgu labumu, jo esmu daļa no Latvijas ekonomikas. Viens no maniem uzņēmumiem ir specializējies apkalpot klientus, kuri iegulda naudu Latvijā. Kopā man ir bijuši kādi pāri par 60 klientiem.
\n
Pilnīgi visi mani klienti ir saņēmuši atļaujas. Es ļoti rūpīgi pats veicu diezgan lielu šo klientu izpēti - kas ir šie cilvēki, ar ko viņi nodarbojas. Pēc iespējas ar viņiem pats tiekos personīgi, pārbaudu, kas viņi tādi, kādi ir viņu mērķi, kāpēc viņi investē naudu Latvijā. Un tie ir cilvēki, kuri, ja viņi ir spējīgi un vēlas investēt Latvijā 50 un vairāk tūkstošus, tad, ticiet man, tie nav pēdējie 50 tūkstoši, ko viņi Latvijā investē.
\n
Viņiem vēl ir nauda. Tie ir turīgi uzņēmēji, kuri izvēlas Latviju par tādu vietu, kur iespējams investēt ar mērķi attīstīt biznesu.
\n
Man ir vairāki piemēri, kur šie uzņēmēji ir kļuvuši par maniem biznesa partneriem.
\n
10.Komisijas 2017. gada 18. decembra sēdē uzņēmējs Andris Šķēle, citastarp, paskaidroja:
\n
1)es pieņemu, ka [man bija tikšanās ar Vitāliju Južiļinu] apmēram reizi gadā. Mērķis [tikties ar viņu 2009.gadā] bija tāds, ka RTO skatījās iespējas, kādā veidā attīstīt savus termināļus.
\n
Un viena no iespējām bija uzstādīt termināli, kurš varētu kraut ļoti specifisku kravu, kas prasa visaugstākās kvalitātes un drošības prasības, kuras bieži vien izpildīt Krievijas Federācijā kaut kādu iemeslu pēc, teiksim, ir pagrūti viņiem nodrošināt. Un visnotaļ, protams, ka Latvijas uzņēmēji ir spējīgi tādu kvalitāti sniegt;
\n
2)es nevienu reizi neesmu bijis minerālmēslu terminālī. Bet es zinu, protams, par šo termināli pietiekami daudz. Es domāju, ka tas ir ļoti veiksmīgs projekts. Es neesmu pārliecināts, ka šis projekts varētu pastāvēt ilgtermiņā, ļoti ilgi, tāpēc ka šobrīd ir ģeopolitiski tāds sankciju režīms starp valsti, kurā rodas resurss, kas jāpārkrauj, un starp Latviju, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts un ir vieta, kur notiek šo preču pārkraušana un nosūtīšana, un arī daļēji ar saņēmējvalstīm. Tā ka varbūt šis ir grūtākais brīdis vispār tranzīta nozarē, loģistikā, stividorkompānijā. Šis terminālis pieder vienam no pasaules lielākajiem minerālmēslu ražotājiem - 51 procents pieder Krievijas uzņēmumam \"Уралхим\", es personīgi esmu pazīstams ar galveno īpašnieku Dmitriju Mazepinu. Bija jāpierāda Latvijas priekšrocības kaut kādā ziņā, bija jāpacenšas pierādīt Latvijas priekšrocības: ka Latvijas tranzīta cilvēki, Latvijas nodokļu regulējums, Latvijas cilvēku darba kvalitāte ir visaugstākajā līmenī, lai mēs, teiksim tā, nepieļautu, ka tādu termināli uzbūvē Pēterburgā vai kaut kur citur. Tādā ziņā es tiešām uzskatu, ka tas ir veiksmīgs projekts, un paldies visiem tiem, kas ir palīdzējuši tādu termināli izveidot. Tur bija ļoti smagas vides prasības, kam jāiziet cauri, tur bija sarežģīti loģistikas jautājumi jārisina (es domāju tieši transportu), finansēšana. Jā, mans uzņēmums \"Uzņēmumu vadība un konsultācijas\" ir bijis iesaistīts arī šādā veiksmīgā projektā.
\n
6.2. Komisijas secinājumi 1. Drošības policijas kapacitāte laika gaitā ir uzlabojusies.
\n
Nepietiekama termiņuzturēšanās atļauju pieprasītāju izvērtēšana notika no 2012. gada līdz 2015. gadam. Tendence, ka 2015. gadā sāka palielināties anulēto termiņuzturēšanās atļauju skaits tiem pieteicējiem, kas tās pieprasījuši atkārtoti, norāda, ka 2011. - 2012. gadā policijas kapacitātes trūkuma dēļ ne visi cilvēki bija pienācīgi izvērtēti. 2015. gadā tika piešķirts papildu finansējums Drošības policijai. Līdz ar to vairs nav pamata apgalvot, ka trūktu resursu, lai kvalitatīvi veiktu to personu pārbaudes, kuras no jauna piesakās vai pretendē uz atkārtotu atļaujas iegūšanu, un Komisija secina, ka Drošības policija pašlaik spēj pilnvērtīgi izvērtēt iespējamos apdraudējumus nacionālajai drošībai un iespējamos riskus attiecībā uz konkrētiem pieteicējiem.
\n
2.Laikā, kad tika ieviestas termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām nekustamā īpašumā un kapitālsabiedrībās, pirms attiecīgo likuma grozījumu pieņemšanas likumdevējs (Saeima) nebija pienācīgi pārliecinājies, vai attiecīgo tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā ir pietiekami resursi nacionālās drošības apdraudējuma risku izvērtēšanai.
\n
3.Saistībā ar Kriminālprocesa materiāliem un iegūto informāciju Komisija nekonstatē konkrētus identificējamus riskus cilvēkiem un videi.
\n
7.daļa. Informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus 7.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Saistībā ar jautājumu par masu informācijas līdzekļu ietekmēšanu Komisijas 2017. gada 18. septembra sēdē mediju nozares arodbiedrības \"Latvijas Žurnālistu savienība\" valdes loceklis Imants Liepiņš sniedza prezentāciju17 un paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)publicēti ir izteikumi, ka Šlesers esot gribējis apvienot sabiedriskos medijus un tos pakļaut sev, tādi teksta fragmenti, ka \"to televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet valsts radio kā bija, tā palika. Šajā variantā, kad apvienot radio un televīziju, vēl arī privātos medijus uzfrišinām, ko viņi izdarīs? Mēs varam izspēlēt izcili. Gribam konsolidēt valsti vai konsolidēt medijus.\" Fakti. Sabiedriskā televīzija ar sabiedrisko radio apvienoti nav, šāds mēģinājums bija, bet šo mēģinājumu virzīja patiesībā nevis Šlesers vai Šķēle, vai kāds cits, bet viņu idejiskais oponents Ainārs Dimants, kurš tobrīd ieņēma NEPLP priekšsēdētāja posteni, no kura viņu pēc tam Saeima atlaida. Pret šo apvienošanas plānu bija visas žurnālistu arodbiedrības un profesionālās organizācijas, tai skaitā gan LTV, gan Latvijas Radio strādājošie. Nekāda apvienošana nav notikusi, un šo apvienošanu apturēja tā Saeima, kurā teorētiski Šleseram un Šķēlem vajadzētu būt kaut kādai ietekmei. Turklāt šī publikācija te, žurnālā, ir nepatiesa arī tādā ziņā, ka žurnālā ir teikts, ka Dombrovska valdība esot apturējusi šo apvienošanu. Tā nav taisnība. Apturēja Nacionālā apvienība. Tātad tajā epizodē, kur rakstīts it kā par sabiedrisko mediju apvienošanu, informācija neatbilst patiesībai. Reālajā dzīvē nevis oligarhi bija tie, kas plānoja sabiedrisko mediju apvienošanu, bet gan viņu pretinieks Ainārs Dimants;
\n
2)izteikumi par Rīgas domes un akciju sabiedrības \"Diena\" sadarbību. Koziols esot izdomājis, kā apmierināt Šlesera vēlmi, lai \"Diena\" slavina Rīgas domi: uztaisām ieliktni \"Rīgas Ziņas\". Fakti. Rīgas pilsētas ziņas kā apmaksāts reklāmas materiāls tiek liktas portālā \"Delfi\" un citur. Rīgas dome arī drukāja (es nezinu, vai viņi tagad to dara) atsevišķi iedzīvotājiem tādu kā žurnālu, pielikumu kopā ar \"Вести сегодня\". Bet šīs \"Rīgas Ziņas\" netiek izplatītas kopā ar \"Dienu\". Tātad izteiktās idejas ir īstenojušās citos medijos, nevis \"Dienā\";
\n
3)2011. gada februārī Koziols jautā: \"Kas notiek ar LNT?
\n
Vai to pērk norvēģu koncerns \"Schibsted\"?\" Un Šlesers it kā saka tā: \"Tas, ko Andris saka, ir apvienot visu šito ar televīziju, jo viņiem ir visi tie reģionālie kanāli.\" Fakti. \"Schibsted\" nopircis LNT kanālu nav. LNT nopirka \"Schibsted\" tiešie konkurenti - zviedru \"MTG\". Kas domāts ar \"šito visu\" un \"visiem tiem reģionālajiem kanāliem\", skaidrs nav, jo LNT nepieder neviena reģionālā televīzija. Latvijā ir daudzas reģionālās televīzijas, kas pieder vai nu tur strādājošajiem, vai pašvaldībām, vai vietējiem uzņēmējiem. Neviena nepieder LNT.
\n
Tātad publicētā informācija ar faktiem dzīvē neapstiprinās;
\n
4)\"Dienas\" koncernā sākuši strādāt Meļņiks, Staņevičs, un Koziols saka tā: \"Nu, tā nevar darīt! Ieliek tādu Romānu... Nu, viņš ir [...] Tas nedarbojas. Staņevičs ir super, turpretī Meļņiks vienkārši nesaprot neko. Tātad nedēļu nošancējis - un visi jau no viņa mūk.\" Tātad skatāmies, kas ir noticis reālajā dzīvē. Romāns Meļņiks ir kļuvis par vienu no stabilākajiem \"Dienas\" autoriem, turklāt taisījis karjeru - kļuvis par Komentāru un analīzes nodaļas vadītāju.
\n
Savukārt Staņevičs ir stabilizējis \"Dienas\" koncerna darbību un tagad vada \"Rīgas piensaimnieku\". Tātad iznākums ir pilnīgi pretējs tam, kas ir šeit sarakstīts. Tad, kad \"Dienai\" mainījās īpašnieki, mēs, žurnālisti, aptaujājām savus kolēģus, kas strādāja \"Dienas\" koncernā tajā laikā. Neviens no \"Dienas\" koncernā strādājošajiem žurnālistiem neiesniedza nevienā no profesionālajām organizācijām nevienu sūdzību par to, ka viņiem tur darītu kaut ko pāri;
\n
5)Koziols aizmuguriski aprunā savus tiešos konkurentus un saka: \"Nevar tā, kā to dara \"Neatkarīgā\", viņa zaudēja auditoriju ārkārtīgi.\" Koziols saka, ka \"Neatkarīgajai Rīta Avīzei\" tirāža esot palikusi četri pieci tūkstoši. Realitātē. Tieši pirms krīzes, kad vēl bija normāls reklāmas tirgus, \"Neatkarīgajai Rīta Avīzei\" abonentu skaits bija nokrities līdz 7200, bet krīzes laikā \"Neatkarīgā Rīta Avīze\" bija Latvijā vienīgais drukātais medijs, kurš spēja gandrīz dubultot savu abonēto tirāžu. Abonētā tirāža šeit ir pāri 12 tūkstošiem, pēc tam tā kāpa vēl, un paralēli bija klāt 2600 abonentu, kas \"Neatkarīgo\" abonēja trīsreiz nedēļā, kad bija lielie pielikumi. Šie dati ir oficiālie Latvijas Preses izdevēju asociācijas un \"Latvijas Pasta\" dati. Šiem tirāžas cipariem jāpieskaita tas, ko katru dienu pārdod kioskos mazumtirdzniecībā un ko nosūta uz airBaltic lidmašīnām.
\n
Saskaitot kopā, sanāk, ka tirāža ir 570 tūkstoši eksemplāru.
\n
Varam redzēt, kādu žurnāls \"Ir\" bija pirms gada sasniedzis tirāžu. Kāpēc šis žurnāls tagad pārdrukā acīm redzami nepatiesus datus no 2010.gada vai 2011.gada? Tas ir ļoti vienkārši. Tāpēc, ka Koziols savulaik aizmuguriski ir savam draugam Šleseram aprunājis konkurējošos preses izdevumus. Fakti pilnībā šo viedokli apgāž. Žurnālam \"Ir\" gluži vienkārši šādu pseido, nepatiesu informāciju ir izdevīgi pārdrukāt mūsdienās vēlvienreiz. Tas nekas, ka tā informācija ir falša, bet tas ir vienkārši arī elements konkurences cīņā;
\n
6)darbības reklāmas tirgū. Kaut kādiem uzņēmējiem vai politiķiem tiek piedēvēts šāds teksts: \"Es viņam palūdzu, lai viņš ar \"Mediju namu\" noslēdz reklāmas līgumu. Viņš pateica, ka viņam esot jāsaskaņo ar FKTK. Lai viņš iet [...].
\n
Saprati? Vot, tā!\" Tātad, ja tas ir vienas amatpersonas kolorīts viedoklis par otru amatpersonu. Bet šinī gadījumā atkal informācija ir nepatiesa, jo \"Mediju nams\" vēlāk tiešām ir sācis ievietot \"Citadeles\" un \"Revertas\" reklāmu, tāpat kā citi preses izdevumi Latvijā. Šoreiz informācija izrādījusies nepatiesa pretējā veidā: Lembergam tiek piedēvēti izteikumi, ka \"Mediju namam\" neesot izdevies tikt pie reklāmas līguma, bet realitātē ir izdevies gan. Tātad - atkal dezinformācija. Rīgas brīvostas līgums sabiedrības informēšanai. Rīgas brīvostai pastāvēja ar \"Mediju namu\" - un pirms tam arī ar \"Preses namu\" - līgums par sabiedrības informēšanu jau kopš 90.gadu beigām. Tur tika publicēti dažāda veida publiskie paziņojumi par remontdarbiem, par sabiedriskajām apspriešanām un tamlīdzīgi. Vidēji šis līgums ienesa aptuveni piecus tūkstošus latu gadā. Nevis mēnesī, bet gadā. Bet šis līgums, kurš īstenībā pastāvēja jau ilgu laiku, tika izmantots par ieganstu, lai izkratītu redakciju un meklētu dokumentus, kaut gan toreizējais valdes priekšsēdētājs Armands Puče bija sagatavojis šos dokumentus jau iepriekšējā dienā pirms kratīšanas. \"Neatkarīgā Rīta Avīze\" un Uldis Dreiblats jau publicēja lielu materiālu par to, ka šādas kratīšanas būs.
\n
Tikai viņš nevarēja iedomāties, ka tas būs viņa paša darbavietā.
\n
Atrastā informācija, izņemtie dokumenti neapstiprina to versiju, kas ir publicēta šajā preses izstrādājumā. Tas, ka līgums bija, ir fakts, bet nav fakts šā līguma finansiālie apjomi. Šeit ir puspatiesība: informācija ir daļēji patiesa vienā ziņā, bet nepatiesa - otrā ziņā;
\n
7)kas ir tiesiski un prettiesiski. Prettiesiskas noziedzīgas manipulācijas piemērs: Pauls Raudseps, viens no žurnāla \"Ir\" autoriem un droši vien arī līdzīpašniekiem, gada laikā no Latvijas Bankas bija saņēmis 3800 latus par dažādiem pakalpojumiem. Dienā, kad Latvijas Bankas vadītājam Rimšēvičam ir pārvēlēšana Saeimā, Raudseps uzraksta lielu slavinošu viedokli par Rimšēviču. Tā ir prettiesiska manipulācija, un tas ir prettiesiskas manipulācijas piemērs. Un kas šis Raudseps izrādās uz to brīdi? Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas loceklis. Es jums, kolēģi, ieteiktu tikt no tādiem vaļā. Vēl pēdējais piemērs manipulācijai ir šis žurnāls \"Ir\", jo es izgāju cauri, izanalizēju visus šos faktus, kuri dzīvē ir apstiprinājušies un kuri nav. Un tātad šis žurnāls attiecībā uz tā saucamajām Rīdzenes sarunām par 79,49 procentiem sastāv no viltus informācijas (\"fake news\"). Un tikai 20,51 procents ir tāda informācija, kas apstiprinās ar faktiem. Tātad, lūk, jums viens manipulācijas piemērs ar sabiedrisko domu;
\n
8)neatkarība un brīvība vienmēr nāk komplektā ar atbildību.
\n
Un, no šāda viedokļa skatoties, piemērs par žurnālista Raudsepa korumpēšanu no Latvijas Bankas prezidenta puses - jā, var teikt, viņam ir brīvas rokas un viņam ir redakcionālā neatkarība publicēt slavinošu rakstu par Rimšēviču pēc tam, kad viņš ir saņēmis naudu no Rimšēviča. Bet tas neiet kopā ar mediju atbildību, jo atbildīgs medijs tā nedara.
\n
2.Komisijas 2017. gada 18. septembra sēdē Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša un valdes locekle Anda Rožukalne paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)kāpēc mēs vispār runājam par medijiem un mediju iespējamo ietekmēšanu kā par svarīgu jautājumu? Tāpēc, ka mediji demokrātiskā sabiedrībā ir ārkārtīgi svarīgs sabiedrības noturības garants pret iekšējiem un ārējiem draudiem. Tie pilda ārkārtīgi svarīgu funkciju sabiedrībā un apkalpo sabiedrības intereses. Ja ir politiski ietekmēti mediji, tad to funkcijas izpildīšana ir traucēta;
\n
2)\"Dienas\", kad tā vēl bija akciju sabiedrība, īpašnieku, būtībā vadītāju, struktūra. Viens no veidiem, kādā var nonākt konkrētu personu ietekmē mediju uzņēmums, ir - ielikt karjerās savus menedžerus, realizēt savu varu ar citu cilvēku ieceltu amatpersonu palīdzību. Te mēs redzam Jāni Maršānu, kurš bija Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, kad Šlesera kungs bija ministrs. Mēs redzam Jāni Svārpstonu, kas ir darbojies uzņēmumā \"Kempmayer\" un arī bija iesaistīts digitālgeitas tiesas procesā. Mēs redzam Normundu Staņēviču - \"Ventspils naftas\", tātad ar Lemberga kunga iespējamām īpašuma tiesībām saistītā uzņēmuma valdes locekli. Es pat neminu, kādā sakarā tur ir Elmārs Graudiņš, kas būtu uzskatāms par tādu zema līmeņa provokatoru, manipulatoru, kas EDS sniedz nepatiesu informāciju u.tml. Šeit varam redzēt oficiālos datus no Uzņēmumu reģistra konkrētā periodā. Tur šajā laikā tika nomainīti pieci redaktori. Mainījās arī konkrētu cilvēku statuss. Tur ir Viesturs Koziols ar savu ieguldījumu un saistību ar RTO. RTO, kas atklāti paziņoja par to, ka ir akciju sabiedrības \"Diena\" un vēlāk atkal pārdalīto \"Dienas\" struktūru īpašnieks, ilgstoši tika saistīta ar sarunās līdzdalību apliecinājušiem politiķiem un uzņēmējiem. Tas ilgstoši tika noliegts, bet pagājušajā gadā Šķēles kungam piederošā SIA \"Privāto aktīvu pārvalde\" un Šlesera kungam piederošā \"MSG\" jeb \"Multi Capital Holdings\" uzņēmuma mājaslapā parādījās informācija, ka viņi apliecina savas īpašuma tiesības RTO. Ja kādu interesē, var pārbaudīt, cik lielā mērā un kādām amatpersonām citos periodos ir bijusi kāda saistība ar RTO.
\n
Jājautā tiem pašiem cilvēkiem kā Edgaram Kotam, kurš bija gan Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors un pēc tam tika iecelts par \"Dienas\" mediju vadītāju, un pašlaik ir laikraksta \"Diena\" īpašnieks. Kāda tam ir saistība? - to varētu viņiem pašiem jautāt;
\n
3)\"Mediju nams\". Tajā laikā oficiālais nosaukums ir SIA \"MN Mediji\". Šajā sarakstā līdzās kolēģiem Armandam Pučem un Uldim Dreiblatam mēs redzam arī Lilitu Seimuškāni, kas vienlaikus ir \"Ventspils attīstības aģentūras\" vadītāja, un redzam vairākus Ventspils pusē pazīstamus uzņēmumus, par kuriem arī citās krimināllietās figurē dažādi dokumenti un liecības par Lemberga kunga saistību ar šiem uzņēmumiem. Tātad - ārkārtīgi sazarota, mainīga, bet dažādos laika periodos vienmēr ieraugāma saikne ar konkrētām amatpersonām. Mēs varētu runāt arī par \"Ventas Balsi\" un Ventspils puses medijiem, kad no redakcijas tie pārgāja bijušā \"Preses nama\" (arī saistīta uzņēmuma ar Lemberga kungu) komercdirektora Mihaila Soifera simtprocentīgā īpašumā, kurš ir, spriežot pēc satura datiem, ārkārtīgi milzīgs atbalsts tikai vienam vietējās politikas spēlētājam. Savukārt pēc dokumentiem, pēc iepirkuma datiem tiek regulāri atbalstītas dažādas Ventspils domei piederošas kapitālsabiedrības. Tiek gatavotas publikācijas par šo uzņēmumu līdzekļiem;
\n
4)parasti ir nodalīti žurnālisti, kuru darba pienākumos ir apkalpot īpašnieku vai ietekmētāju (slēpto, atklāto īpašnieku).
\n
Tie ir atsevišķi cilvēki, jo arī dibinātājiem un cilvēkiem, kas gūst ietekmi medijos, gribas radīt iespaidu, ka tas ir neatkarīgs informācijas avots. Pārējie darbinieki pielāgojas - ieplāno vietu, rēķinās, ka būs kaut kāds noteikts temats. Ja jūs runājat ar šiem cilvēkiem, tad viņu liecības, ka viņu darbs ir maz ietekmēts vai netiek ietekmēts, ir patiesas. Viņi ir piekrituši izplatīt noteikta veida informāciju. Atsevišķās redakcijās pastāv nevēlamo informācijas avotu saraksts, kas nozīmē to, ka ir cilvēki, kuru viedokļi nav pieņemami konkrētā medija īpašniekam.
\n
Tie tiek izslēgti no publiskās komunikācijas, ierobežojot viedokļu daudzveidību un nodarot kaitējumu plurālismam. Un kā žurnālisti tiek ar to galā? Šis cilvēciskais jautājums tiek atrisināts tā, ka ne jau katru dienu tu esi pakļauts un darbojies tā kā pretēji savai profesionālajai pārliecībai. Tas tiek kombinēts - dažas dienas tu vari brīvi strādāt, bet ir temati un jautājumi, un gadījumi, kad tas nav iespējams;
\n
5)regulācijas jautājumi, kā mēs mediju sistēmu analizējam: klasiskie principi - tirgus situācija, valsts lomas regulācija, partiju ietekme un žurnālistu profesionālā kvalitāte. Visi šie aspekti attiecas uz parlamenta darbu, uz likumdevēju iespējām ietekmēt mediju sistēmu. Mums ir ļoti liberāla regulācija, bet jebkurā gadījumā likuma \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\" 16. pantā ir nostiprināta redakcionālā neatkarība. Žurnālista autonomija ir šaurāka redakcionālās neatkarības izpratne. Indivīda līmenī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24. panta ceturtajā daļā ir nostiprināta viedokļu daudzveidība, objektivitāte un citi profesionālās darbības principi, kas saskan arī ar profesionālās ētikas normām, bez kā, protams, vispārējā regulācija, kas saistīta ar konstitūcijas cilvēktiesībām, nav iespējama, jo žurnālistu kā profesijas vienīgais pastāvēšanas iemesls ir sniegt sabiedrībai īpašu sabiedrisku pakalpojumu, piedāvājot patiesu informāciju un rosinot diskusiju;
\n
6)likums Latvijā neregulē interešu konfliktu starp mediju īpašniekiem, vadošajām partijām, politiķu grupām. Mums ir ārkārtīgi liberāla regulācija.Top jauns regulējums. Varbūt varat tomēr atbalstīt kādu saprātīgāku sadalījumu? Tātad - vai likums paredz ierobežojumus mediju kontrolei no partiju politisko grupu politiķu puses? Nē. Vai politiķi kontrolē divus līdz četrus vadošos medijus katrā grupā? Ļoti rūpīga izpēte ir vajadzīga, lai atbildētu uz šo indikatoru jautājumiem. Tātad atkarībā no segmenta ir vidējs vai augsts risks. Par laikrakstiem. Lielākā ir \"Latvijas Avīze\". Tur arī var diskutēt, bet pārējās ir indikācijas, ka varētu būt kontrole pār avīzēm. Attiecībā uz žurnāliem, ziņu aģentūrām, televīzijām, radio - daudz mazāka;
\n
7)vai politiķi ietekmē redaktora apstiprināšanu un atlaišanu?
\n
Ja mēs runājam par Rīdzenes sarunu periodu, tad pilnīgi neapšaubāmi. Tiekoties gan Koziola kungs, gan citi ir teikuši, ka viņi noteiks, kur un kā te būs, un ir arī citi gadījumi citos medijos. Pašregulācijas mehānismi tikpat kā nepastāv redakcionālās neatkarības nodrošinājumā, jo nav šīs tradīcijas, un regulācija redakcionālajai neatkarībai ir ļoti deklaratīva un neparedz īpašu aizsardzību redaktoriem. Jā, Krustiņa kungs tika atlaists par saviem izteikumiem, kas nav īsti šis fokuss. Bet attiecībā uz \"Dienu\" tur varētu diezgan daudz ko.
\n
Līdzīgi ir indikatori jautājumā par mediju regulatoru un sabiedrisko mediju vadības neatkarību. Likumā, pašreizējā likuma versijā, ir ļoti laba, ļoti skaidra, caurskatāma regulatora iecelšana, sabiedrisko mediju vadības iecelšana. Vai iespējama politiski komerciāla ietekme - tas ir atkarīgs no noteiktiem gadījumiem, no cilvēkiem, kas liecina, ka viņiem vai nu ir bijis kāds solījums, vai ultimāts saistībā ar politiskām interesēm. Vai ir pierādījumi tam, ka valdība patvaļīgi pārtrauc plašsaziņas mediju iestādes lēmumus? Jā, mums ir tāds gadījums pagājušajā gadā, kad sagatavotais budžets sākotnēji Saeimā tika samazināts pretlikumīgi un pēc tam, protams, tika atgrozīts atpakaļ;
\n
8)viens no ietekmes mehānismiem arī ir tā saucamie informatīvie pakalpojumi, kurus pašvaldības tā kā iepērk neatkarīgajos medijos, kas ne vienmēr parādās kā apmaksāts materiāls. Un viens tāds piemērs ir jau pieminētā \"Ventas Balss\", kas ir no Ventspils domes šādu informatīvo pakalpojumu iepirkšanai desmit gadu laikā saņēmusi pusotru miljonu eiro, bet, ja pašķirsta avīzi, tad tas nav uzrādīts kā reklāmas materiāls. Latvijas sabiedriskās televīzijas pētnieciskās žurnālistikas raidījums \"Aizliegtais paņēmiens\" bija to izpētījis sīkāk. Tas ir arī redzams konkrētā medija saturā. Ja Aivars Lembergs parādās rubrikā \"Tribīne\" divu mēnešu laikā 19 reižu, izsakoties par visdažādākajiem jautājumiem, ieskaitot Eiropas Savienību, tad var vilkt tiešas paralēles starp summām, kuras tiek konkrētajiem medijiem informatīvajiem pakalpojumiem atvēlētas, un saturu, jo, piemēram, \"Ventas Balss\" saturā jūs neatradīsiet kritiskus rakstus par pašvaldību, kuras iedzīvotāju intereses neatkarīgam medijam būtu pienākums aizstāvēt. Protams, kritiski materiāli nav pašmērķis, bet kritiski materiāli ir neizbēgami, ja patiesi neatkarīgs medijs primāri un galvenokārt darbojas sabiedrības un savu lasītāju, klausītāju, skatītāju interesēs;
\n
9)bija ļoti neveiksmīga biznesa uzņēmumi, kas radīja jautājumus, kādēļ ietekmīgajiem - iespējams, ietekmīgajiem - politiķiem, amatpersonām un uzņēmējiem ir nepieciešami šādi aktīvi. Tas, kas ir jāskatās no tiesiskā viedokļa, ir ne tikai mediju regulējums, bet arī šo konkrēto iesaistīto cilvēku statuss noteiktā periodā. Jo, ja viņi ir slēpuši savas īpašuma tiesības vai pastarpināto ietekmi, bijuši patiesie labuma guvēji, tad tas attiecas uz interešu konflikta likumu. Un vismaz Šlesera kunga gadījumā varētu šis periods sakrist ar laiku pēc tam, kad viņš ir bijis politiķis un amatpersona, kad jāsniedz informācija par savām īpašuma tiesībām kontekstā ar ieņemtajiem amatiem;
\n
10)Eiropas Žurnālistikas observatorijas mājaslapā var izlasīt interviju ar Gunti Bojāru, kurā šie jautājumi ir atbildēti - kādā veidā tika ietekmēta redakcija, jo viņš vienu laiku bija galvenais redaktors, un, kā viņš komentē, kā no dažādiem ar sarunu dalībniekiem saistītiem uzņēmumiem \"Dienā\" ienāk amatpersonas, tiek pie amatiem. Koziola kunga Latvijas Hokeja federācijas puiši ierodas un vada mediju. Meļņika kungs, iepriekš Šķēles preses sekretārs, pārņem komentēšanas nodaļu. Tā nav tikai laba karjera, komentētāju nodaļa ir mediju vērtību un redakcionālās pozīcijas nesējs. Tātad - kā tiek izmainīts, ietekmēts šis saturs;
\n
11)mediju uzdevums nav tiražēt politiķu viedokli, mediju uzdevums ir, aizstāvot sabiedrības intereses, atspoguļot ievēlēto amatpersonu darbu. Un, par mediju plurālismu runājot, mediji aizstāv dažādas vērtības. Viens var būt \"The Guardian\", un otrs var būt \"The Daily Telegraph\", jo viens aizstāv biznesa intereses, otrs ir vairāk vērsts un kreisāk domājošs, bet visi darbojas pēc vieniem principiem un ir redakcionāli neatkarīgi. Mums valstī vajag gan \"Latvijas Avīzi\", kas pārstāv varbūt konservatīvākus uzskatus, gan citus medijus, kas pārstāv liberālus. Arī mazā tirgū ir iespējams izveidot un uzturēt veselīgu, robustu un mediju plurālisma vislabākajās tradīcijās esošu mediju tirgu. Tas, ka mēs esam mazi, nenozīmē, ka ietekme ir norma un citādāk nav iespējams;
\n
12)žurnālists ir pilnībā atbildīgs par patiesumu gan atbilstoši ētikas normām, gan normatīvo aktu regulējuma kontekstā. Ir atsevišķi gadījumi, kad ir atbrīvots, teiksim, ja izrādās, ka ir kļūdaina, nepatiesa informācija, pirmkārt, balstījies uz oficiāliem informācijas avotiem, uzticamiem, darbojies labā ticībā, centies pārbaudīt faktus līdz kaut kādam periodam, jo informācija un ziņas, un notikumi ir mainīgi. Tātad ir centies to pārbaudīt;
\n
13)ja ir aizdomas par to, ka ir noticis Ētikas kodeksa pārkāpums, tad pastāv pašregulācijas mehānismi, caur kuriem var konstatēt, vai tāds ir bijis. Latvijas Žurnālistu asociācijai ir Ētikas komisija, kas šādus gadījumus izskata. Arī par Rīdzenes sarunām bija iesniegums Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijai par vairākiem punktiem. Atzinums ir pieejams LŽA mājaslapā, tur var iepazīties gan ar iesniedzēju pretenzijām, gan ar Ētikas komisijas lēmumu;
\n
14)ir tiesības vērsties par nepatiesas informācijas labošanu, precizēšanu jebkurā medijā. Un ir pienākums labot šo informāciju.
\n
Ja nelabo, tad, protams, var vērsties arī tiesā;
\n
15)ir tādi mediji, kur žurnālisti un redaktori neatkarīgi var veidot saturu - gan sākot ar diezgan daudziem vietējiem reģionālajiem medijiem, gan arī nacionāla līmeņa medijiem;
\n
16)tā, kas ir ietekmējama, tiek saukta par \"instrumentālo pieeju\", kur medijs ir instruments kāda ietekmētāja rokās. \"Profesionālā pieeja\", par kuru mēs šeit runājam, cenšoties būvēt jauno mediju regulējumu un diskutējot par to, kas būtu vai nebūtu jādara spēlētājiem politiskajā vidē, ir pilnīgi cita - tajā ir redakcionālā neatkarība, žurnālista autonomija. Tas neizslēdz īpašnieka mērķus sasniegt noteiktu auditoriju vai noteiktus biznesa rezultātus.
\n
Jautājums ir par to, vai mediju satura veidotāji - žurnālisti, redaktori - ir neatkarīgi savos redakcionālajos lēmumos. Jā, protams, Latvijā ir mediji, kuros žurnālisti - satura ražotāji - strādā neatkarīgi;
\n
17)pastāv gadījumi, aizdomas, ka kādu žurnālistu ietekmē konkrēts politiķis vai kādu mediju ietekmē konkrēta interešu grupa. Par to mums ir jānotiek sarunai, un arī par individuālo žurnālistu atbildību mums ir jānotiek sarunai;
\n
18)tas, ka mēs virzāmies uz vienotu spēles noteikumu veidošanu Latvijas mediju tirgū, ir ļoti apsveicami, tāpat kā ombuda institūcijas izveidošana, tāpēc ka ombuds būs tā figūra, institūcija, kura palīdzēs nodrošināt to, ka mediji un žurnālisti individuāli ir atbildīgi auditorijas priekšā;
\n
19)ir problēmas ar žurnālistu korupcijas gadījumu diskusijām, bet tādi gadījumi ir bijuši. Man pašai intervijās gan paši maksātāji, gan saņēmēji ir par to liecinājuši. Diezgan daudz informācijas par to ir salīdzinoši senajos slēptās politiskās reklāmas pētījumos, kur ļoti labi var redzēt šo politiskās naudas ietekmi pirmsvēlēšanu periodā un starpvēlēšanu periodā. Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas kodeksā ir rakstīts, ka žurnālisti nenodarbojas vienlaikus arī ar reklāmu un sabiedriskajām attiecībām. Tātad viņi nesaņem jebkādu labumu ārpus sava tiešā darba devēja;
\n
20)par formām, kā var regulēt politiķu ietekmi uz medijiem.
\n
Viena no formām ir liegt politiskajām partijām dibināt medijus.
\n
Protams, var būt cita komunikācijas forma. Daudzās valstīs, kur tas ir pieņemts, arī Lietuvā, - tāpat kā liegums pašvaldībām dibināt medijus - tas viss darbojas. Tas, kas ir būtiski, - saprast, ka politiķi īstenībā ir ieinteresēti kvalitatīvā mediju vidē un šīs neatkarības pieaugumā, jo tikai tā iespējas paust savu viedokli dažādos medijos būs nodrošinātas. Tātad - nebūs šī norobežošanās. Iekšēji arī medijam var būt sava pozīcija, bet medijam ir jābūt daudzveidīgam. Un tas ir viens no ceļiem, kā to panākt.
\n
3.Komisijas 2017. gada 18. septembra sēdē Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)ja mēs runājam par mediju darbu un iejaukšanos mediju darbā, tad ir jautājums: kas ir likumīgi un kas ir pretlikumīgi?
\n
Mana pieredze saistās ar dažādu valstu mediju darbu - visvairāk, visciešāk ar Zviedriju, bet arī ar Lielbritāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Šeit ir diezgan ievērojamas atšķirības:
\n
Amerikas Savienotajās Valstīs īpašnieks drīkst iejaukties un iejaucas mediju darbā, nemitīgi to dara. Un īpašnieks var noteikt, par ko rakstīt, par ko nerakstīt. Tas viss pieder viņam, tas ir viņa bizness. Lielākā daļa mediju Latvijā darbojas, vadīdamies pēc Komerclikuma, kur mērķis ir gūt peļņu. Līdz ar to ir normāli, ka kāds attiecīgi iepazīstas ar finansēm. Protams, ir mediji, kuri ir sociāli un sabiedriski atbildīgi, nosaka noteiktus, profesionālus standartus, lai nezaudētu lasītāju uzticību. Bet, ja runājam par pienākumu šādus standartus noteikt, tad principā, ja runājam par drukātajiem medijiem, šāda pienākuma nav. Ir jāievēro preses likums un jāievēro tie principi, kas ir noteikti preses likumā;
\n
2)otra lieta. Cilvēki saka: \"Piezvanīja politiķis uz redakciju.\" Starp maniem lasītājiem un jebkura profesionāla žurnālista lasītājiem ir visdažādākie lasītāji. Politiķi ir lasītāji. Lūdzu, politiķi, ja jums kaut kas nepatīk manos rakstos, zvaniet man! Man ir svarīgs lasītāju viedoklis, un arī politiķi ir vieni no lasītājiem. Un tas, ka \"piezvanīja politiķis\", - uzreiz ir ietekmēšana? Viens finanšu struktūras vadītājs man ir zvanījis un 20 minūtes lamājis mani par to, ko es esmu uzrakstījis. Tā bija ļoti vērtīga saruna. Jā, viņš ietekmē, bet viņš ietekmē likumīgi, viņš man kā lasītājs piezvanīja;
\n
3)neviens medijs individuāli nav neatkarīgs. Ja mēs ņemam katru konkrētu mediju, nav neatkarīga medija. Ikviens medijs ir atkarīgs no saviem īpašniekiem. Un gadījumos, kad dažkārt ir īpašnieki, kas deleģē medijiem neatkarību, šis īpašnieks kļūst atkarīgs vai nu no saviem lasītājiem, vai nu reklāmdevējiem. Ja tur nav reklāmas, - tad no lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem.
\n
Un neviens medijs nevar sākt drukāt lietas, kas ir pretrunā ar tā lasītāju uzskatiem, kas neatbilst tā lasītāju tabu un aizliegumiem. Preses un masu mediju neatkarība ir tādēļ, ka ir dažādi īpašnieki, dažādas atkarības gan no lasītājiem, gan no reklāmdevējiem, un tas viss kopumā arī rada to, ko sauc par preses vai masu informācijas līdzekļu neatkarību. To var garantēt tikai šī dažādība, bet katrs no kaut kā ir ļoti atkarīgs;
\n
4)atklātība, nevis slēpšanās aiz svešiem uzvārdiem ir labāka nekā sistēma, ka tie, kuriem, piemēram, ir iespējas kaut kur būt par īpašniekiem, slēpsies zem kaut kādiem, tātad viltus patiesajiem labuma guvējiem.
\n
4.Komisijas 2017. gada 18. septembra sēdē Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītāja Aiga Grišāne sniedza paskaidrojumus par tematu \"Mediju reģistra un mediju īpašnieku atklātības nodrošināšana\" [paskaidrojumu kopsavilkums]:
\n
1)2016. gada novembrī tika apstiprinātas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes un to īstenošanas plāns. Šāds dokuments valstī ir pieņemts pirmo reizi. Pirmo reizi ir izveidota un tagad tiek īstenota mediju politika kā tāda. Līdz tam nebija šādas mediju politikas, un daļa no šiem jautājumiem droši vien ir tik ļoti sasāpējuši tieši tāpēc, ka šādas politikas valstī vispār nebija;
\n
2)tas, par ko mēs runājam, - par mediju vidi kā ļoti kompleksu vidi, kas ietver arī mediju pratību un virkni aspektu, pie kuriem mēs jau esam uzsākuši darbu, no kuriem viens ir tiesiskā regulējuma sakārtošana, jauna tiesiskā regulējuma izstrāde. Tas, ko Kultūras ministrija jau ir izdarījusi, - mēs esam nākuši ar piedāvājumu un arī atsaukušies Cilvēktiesību komisijas aicinājumam, uzlabojot šo piedāvājumu un precizējot ar sabiedrisko mediju likumprojektu, kas paredz atsevišķu, citādāku pārvaldību sabiedriskajiem medijiem, jo tā bija iezīmējusies kā viena no problēmām. Mēs arī esam izstrādājuši priekšlikumu, kādā veidā stiprināt mediju vidi kopumā finansiāli, tostarp sabiedriskos medijus. Tas ir jautājums par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus un kopumā par mediju videi pieejamā finansējuma palielināšanu, jo mediju vide balstās uz komercdarbības principiem un, lai būtu kaut kāds komerctiesību pamats darboties un lai mēs varētu runāt par redakcionālo neatkarību, ir jābūt šiem ekonomiskajiem pamatiem, lai šie mediji vispār varētu pastāvēt, lai varētu no reklāmas naudām finansēt savu darbību. Tāpēc mēs runājam arī par mediju atbalsta formām, kas valstī ir ieviestas šogad pirmo gadu un tiks turpinātas. Un mēs runājam par virkni citu aspektu, pie kuriem mēs strādājam;
\n
3)viens aspekts, kas ir tieši saistīts ar mediju reģistru un mediju īpašnieku caurskatāmību, un mediju patiesajiem labuma guvējiem, - mēs esam sākuši pie tā strādāt, esam izveidojuši arī Kultūras ministrijas darba grupu jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādei ar mērķi mainīt gan esošo likumu \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\", gan arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Tas, ko mēs esam līdz