Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumos Nr. 354 "Kosmētikas līdzekļu būtisko prasību nodrošināšanas kārtība"

Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumos Nr. 354 "Kosmētikas līdzekļu būtisko prasību nodrošināšanas kārtība" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta noteikumi Nr. 131 Rīgā 2024. gada 27. februārī (prot. Nr. 9 23. §) Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumos Nr. 354 "Kosmētikas līdzekļu būtisko prasību nodrošināšanas kārtība" Izdoti saskaņā ar likuma "Par atbilstības novērtēšanu" 7. panta pirmo daļu un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 21. panta pirmo daļu 1. Izdarīt Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumos Nr. 354 "Kosmētikas līdzekļu būtisko prasību nodrošināšanas kārtība" (Latvijas Vēstnesis, 2013, 129. nr.; 2018, 157. nr.; 2020, 215. nr.; 2021, 174. nr.) šādus grozījumus: 1.1. izteikt 13. punktu šādā redakcijā: "13. Veselības inspekcija kosmētikas līdzekļu ražotājam, kura komercdarbības vieta ir reģistrēta Latvijas Republikā, izsniedz brīvās tirdzniecības sertifikātu (norādot tajā komersanta nosaukumu, adresi un reģistrācijas numuru), ja: 13.1. komersants ir paziņojis par sertifikāta pielikumā norādītā tāda kosmētikas līdzekļa laišanu tirgū, kas ražots Latvijā vai kura ražošanu komersants ir pasūtījis citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētajam ražotājam; 13.2. kosmētikas līdzeklis tiek brīvi pārdots Eiropas Savienībā; 13.3. kosmētikas līdzekļa ražotājs brīvās tirdzniecības sertifikāta saņemšanai iesniedzis Veselības inspekcijā iesniegumu (4. pielikums) un elektroniski nosūtījis Veselības inspekcijai iesnieguma pielikumu ar sertifikāta pielikumā norādāmo kosmētikas līdzekļu sarakstu."; 1.2. izteikt 2. pielikumu jaunā redakcijā (pielikums). 2. Šo noteikumu 1.2. apakšpunkts stājas spēkā 2025. gada 1. janvārī. Ministru prezidentes pienākumu izpildītāja ‒ tieslietu ministre I. Lībiņa-Egnere Veselības ministrs H. Abu Meri Veselības ministrijas iesniegtajā redakcijā Pielikums Ministru kabineta 2024. gada 27. februāra noteikumiem Nr. 131 "2. pielikums Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumiem Nr. 354 Kosmētikas līdzekļu paraugu ņemšana, paraugu sagatavošana un kosmētikas līdzekļu sastāvā esošo ķīmisko vielu noteikšanas metodes 1. Kosmētikas līdzekļu paraugu ņemšana 1. Kosmētikas līdzekļu kopējo paraugu (tādu atsevišķu paraugu kopums, kuriem ir viens un tas pats partijas numurs) ņem to oriģinālajos iepakojumos un neatvērtā veidā nosūta laboratorijai. 2. Kosmētikas līdzekļu, kas tirgū piedāvāti neiepakotā veidā vai mazumtirdzniecībā pārdoti tādā iepakojumā, kas atšķiras no ražotāja oriģinālā iepakojuma paraugus laboratorijas traukos (priekšmetos, kuros ievietots produkts un kuri ar to nepārtraukti saskaras) ņem tādā daudzumā, kāds nepieciešams analīžu veikšanai. 3. Laboratorijai nepieciešamo paraugu skaitu nosaka ar analītiskās metodes palīdzību. 4. Paraugus aizzīmogo (aizplombē) un etiķetes pievieno saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes pieprasa un saņem preču paraugus, kā arī rīkojas ar tiem pēc laboratoriskās vai cita veida ekspertīzes. 5. Paraugu ņemšanas un nodošanas aktu aizpilda saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes pieprasa un saņem preču paraugus, kā arī rīkojas ar tiem pēc laboratoriskās vai cita veida ekspertīzes. 6. Atsevišķie paraugi (vienības, kas ņemtas no pārdošanai piedāvātas partijas) jāglabā saskaņā ar ražotāja instrukcijām, kas norādītas uz marķējuma. 7. Laboratorijas paraugus (kopējā parauga reprezentatīva frakcija, kas jāanalizē atsevišķās laboratorijās) glabā tumšā vietā, 10-25 °C temperatūrā, ja vien nav precizēti citi nosacījumi. 8. Atsevišķos paraugus atver tieši pirms analīzes veikšanas. 2. Analizējamo daudzumu sagatavošana laboratorijā 9. Ja iespējams, katru atsevišķo paraugu analizē atsevišķi. Ja atsevišķais paraugs ir pārāk mazs, izmanto minimālo atsevišķo paraugu skaitu. 10. Pirms analizējamo daudzumu (reprezentatīvs laboratorijas parauga daudzums, kas nepieciešams vienai analīzei) ņemšanas atsevišķos paraugus labi sajauc. 11. Atbilstoši attiecīgajai analīzes metodei trauku, kurā glabā analizējamo paraugu, atver inertā gāzē un iespējami ātri vajadzīgā skaitā paņem analizējamos daudzumus. Analīzi izdara iespējami ātrāk. Ja paraugs jāsaglabā, inertā gāzē noslēdz trauku. 12. Ja sākotnēji homogēns kosmētikas līdzeklis sadalās pa fāzēm, pirms analizējamo daudzumu ņemšanas to vēlreiz homogenizē. 13. Ja kosmētikas līdzekli piedāvā tirgū veidā, kurā to nevar apstrādāt saskaņā ar šajā pielikumā noteiktajām metodēm, un ja attiecīgās analīžu metodes nav paredzētas šajā pielikumā, var pieņemt oriģinālu procedūru ar nosacījumu, ka to apraksta analīzes ziņojumā. 14. Šķidro kosmētikas līdzekļu (šķīdumi eļļā, spirtā vai ūdenī, tualetes ūdeņi, losjoni vai pieniņi, kuri var būt iepakoti flakonos, pudelēs, ampulās vai tūbiņās) analizējamo daudzumu ņem šādā kārtībā: 14.1. Trauku pirms atvēršanas spēcīgi sakrata. 14.2. Atver trauku. 14.3. Dažus mililitrus šķidruma ielej mēģenē, lai vizuāli novērtētu tā īpašības nolūkā paņemt analizējamo daudzumu. 14.4. Ja nepieciešams, paņem analizējamo daudzumu. 14.5. Rūpīgi noslēdz trauku. 15. Pusšķidru kosmētikas līdzekļu (pastas, krēmi, emulsijas un želejas, kuri var būt iepakoti tūbiņās, plastikas pudelēs vai burciņās) analizējamo daudzumu ņem šādā kārtībā: 15.1. No traukiem ar šauru kaklu noņem vismaz pirmo centimetru kosmētikas līdzekļa. Izspiež analizējamo daudzumu un tūlīt noslēdz trauku. 15.2. No traukiem ar platu kaklu vienmērīgi nokasa virsmu, atdalot virsējo slāni. Izņem analizējamo daudzumu un tūlīt noslēdz trauku. 16. Cietu kosmētikas līdzekļu (birstoši pūderi, presēti pūderi, zīmuļi, kuri var būt iepakoti dažādos traukos) analizējamo daudzumu ņem šādā kārtībā: 16.1. Birstošu pūderi pirms izpakošanas vai atvēršanas spēcīgi sakrata, atver un atdala analizējamo daudzumu. 16.2. No presēta pūdera vai zīmuļa vienmērīgi nokasa virsējo slāni. Analizējamo daudzumu ņem no atsegtā slāņa. 17. Aerosola (jebkura atkārtoti neizmantojama tvertne, kas izgatavota no metāla, stikla vai plastmasas un satur gāzi saspiestā, sašķidrinātā vai zem spiediena sašķidrinātā veidā ar vai bez šķidruma, pastas vai pulvera un ir apgādāta ar ierīci, kas ļauj saturam izplūst kā cietām vai šķidrām daļiņām kopā ar gāzi putu, pastas, pulvera vai šķidrā veidā) analizējamo daudzumu ņem šādi: aerosola trauku spēcīgi sakrata, reprezentatīvu tā satura daudzumu ar piemērotu savienotāju (piemēram, 1.attēls; izņemot gadījumus, kad analīzes metodē var paredzēt citus savienotājus) pārnes uz stikla pudeli, kas pārklāta ar plastiku (4.attēls) un kurai pielikts aerosola ventilis, bet kurai nav sifona caurules. Pārnesot daudzumu, pudeli tur ar ventili uz leju. Tā pārnesot, saturs kļūst skaidri redzams vienā no šādiem četriem veidiem: 17.1. Aerosols homogēna šķīduma veidā tiešai analīzei. 17.2. Aerosols, kas sastāv no divām šķidrām fāzēm. Katru fāzi var analizēt pēc tam, kad apakšējā fāze ir pārnesta uz citu pudeli, pirmo pudeli turot ar ventili uz leju. Apakšējā fāze bieži ir ūdeņaina, un tajā nav propelenta (piemēram, butāna un ūdens maisījuma). 17.3. Aerosols, kas satur suspendētu pulveri. Šķidro fāzi var analizēt pēc pulvera atdalīšanas. 17.4. Kosmētikas līdzeklis putu vai krēma veidā. Vispirms pudelē precīzi iesver 5-10 g 2-metoksietanola, tādējādi novēršot putu veidošanos degazācijas laikā un dodot iespēju izvadīt propelentās gāzes, nezaudējot šķidrumu. 18. Aerosola analizējamā daudzuma ņemšanā izmanto šādus piederumus: 18.1. Savienotāju (1.attēls), kas izgatavots no dūralumīnija vai misiņa. Tas konstruēts tā, ka ar polietilēna adapteru to var pielāgot dažādām ventiļu sistēmām. Var lietot citus savienotājus (2. un 3.attēls). 18.2. Pudeli, kura aprakstīta šī pielikuma 17.punktā. Tās tilpums ir 50-100 ml. 19. Lai varētu pārnest pietiekamu daudzumu parauga, no pudeles izpūš gaisu. Šajā nolūkā pa savienotāju ievada aptuveni 10 ml dihlordifluormetāna vai butāna (atkarībā no analizējamā kosmētikas līdzekļa) un, turot pudeli ar ventili augstākajā stāvoklī, pilnīgi degazē, līdz izzūd šķidrā fāze. Noņem savienotāju. Nosver pudeli (a grami). Spēcīgi sakrata aerosolu, no kura ņemams paraugs. Pievieno savienotāju pie paraugam ņemamā aerosola trauka ventiļa (trauku turot ar ventili uz augšu), pieliek pudeli (ar kaklu uz leju) pie savienotāja. Piepilda apmēram divas trešdaļas pudeles. Ja pārnešana beidzas priekšlaicīgi tāpēc, ka izlīdzinājies spiediens, to var atjaunot, atdzesējot pudeli. Šādi iegūto paraugu var izmantot: 19.1. Standarta ķīmiskā analīze: 19.1.1. Degazē, turot pudeli ar ventili uz augšu. Ja degazējot rodas putas, izmanto pudeli, kurā pa savienotāju ar šļirci iepriekš ievadīts precīzi nosvērts daudzums (5-10 g) 2-metoksietanola. 19.1.2. Pabeidz gaistošo komponentu atdalīšanu bez zudumiem, kratot ūdens vannā, kurā uztur 40 °C temperatūru. Noņem savienotāju. 19.1.3. Vēlreiz nosver pudeli (c grami), lai noteiktu atlikuma masu m2 (m2 = c - a) (aprēķinot atlikuma masu, atņem izmantotā 2-metoksietanola masu). 19.1.4. Noņemot ventili, atver pudeli. 19.1.5. Pilnīgi izšķīdina atlikumu zināmā daudzumā attiecīga šķīdinātāja. 19.1.6. Veic alikvotās daļas kvantitatīvu analīzi. Aprēķinos izmanto šādas formulas: un , kur m1 - pudelē ievadītā aerosola masa; m2 - atlikuma masa pēc karsēšanas 40 °C temperatūrā; r - attiecīgās vielas procentuālais daudzums m2 (ko nosaka pēc attiecīgās metodes); R - attiecīgās vielas procentuālais daudzums analīzei saņemtajā aerosolā; Q - attiecīgās vielas kopējā masa aerosola traukā; P - aerosola (atsevišķā parauga) tīrā sākuma masa. 19.2. Gaistošo komponentu analīze gāzu hromatogrāfijā: 19.2.1. Ar gāzu hromatogrāfijas šļirci no pudeles paņem attiecīgu daudzumu. Šļirces saturu ievada gāzu hromatogrāfā. 19.2.2. Izmanto A2 sērijas 25 µl vai 50 µ (5.attēls), vai līdzvērtīgu gāzu hromatogrāfijas šļirci precīzai parauga tilpuma nomērīšanai. Šai šļircei adatas galā ir pielikts ventilis. Ar pie pudeles piestiprinātu savienotāju un pie šļirces piestiprinātu polietilēna cauruli (garums 8 mm, iekšējais diametrs 2,5 mm) šļirce savienota ar pudeli. 19.2.3. Kad pudelē iepildīts attiecīgs daudzums aerosola, šļirces konisko galu pievieno pie pudeles atbilstoši šā pielikuma 19.2.2.apakšpunktam. Atver ventili un iesūknē atbilstīgu daudzumu šķidruma. Izvada gāzes burbuļus, vairākas reizes apgriežot virzuli (ja nepieciešams, atdzesē šļirci). Kad šļircē ir attiecīgais daudzums šķidruma bez burbuļiem, aizver ventili un atvieno šļirci no pudeles. Pieliek adatu, ievada šļirci gāzu hromatogrāfa inžektorā, atver ventili un ievada šļirces saturu. 19.2.4. Ja nepieciešams iekšējais standarts, to ievada pudelē (ar parastu stikla šļirci, izmantojot savienotāju). 1.attēls Savienotājs P1 2.attēls Savienotājs M2 pārejai starp aptveramajiem un aptverošajiem ventiļiem 3.attēls Savienotājs M1 pārejai starp diviem aptveramajiem ventiļiem 4.attēls Pudele. Ietilpība 50-100 ml 5.attēls Šļirce gāzes paraugam 3. Brīvo nātrija un kālija hidroksīdu kvantitatīva un kvalitatīva noteikšana 20. Brīvo nātrija un kālija hidroksīdu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas metode nosaka procedūru kvalitatīvai lielu daudzumu brīvo nātrija vai kālija hidroksīdu noteikšanai kosmētikas līdzekļos un kvantitatīvai brīvo nātrija vai kālija hidroksīdu noteikšanai matu ieveidošanas līdzekļos un šķīdinātājos, kas paredzēti nagu valnīša atbīdīšanai. 21. Brīvo nātrija un kālija hidroksīdu nosaka pēc skābes standartšķīduma tilpuma, kas nepieciešams, lai neitralizētu kosmētikas līdzekli, iegūto daudzumu izsakot brīvā nātrija hidroksīda masas %. 22. Laboratorijas paraugu izšķīdina vai disperģē ūdenī un titrē ar skābes standartšķīdumu. Pievienojot skābi, reģistrē pH vērtību: vienkārša nātrija vai kālija hidroksīda šķīduma beigu punkts ir straujš kāpums pH vērtībā. Vienkāršās titrēšanas līkni var izmainīt: 22.1. Amonjaks un citas vājas organiskās bāzes, kurām pašām titrēšanas līkne ir bez krasa lēciena. Pēc šīs metodes amonjaku atdala, destilējot vakuumā istabas temperatūrā. 22.2. Vāju skābju sāļi, kas titrēšanas līknē var radīt vairākus lēcienus. Tādā gadījumā tikai līknes sākumdaļa līdz pirmajam lēcienam atbilst brīvā nātrija vai kālija hidroksīda hidroksiljona neitralizācijai. Ja vāju neorganisko skābju sāļi rada būtiski traucējošu ietekmi, veic alternatīvu titrēšanu spirtā. Teorētiski ir iespējams, ka augsto pH līmeni nosaka citas stipras šķīstošas bāzes (piemēram, litija hidroksīds, četraizvietotais amonija hidroksīds), tomēr to klātbūtnes varbūtība šī veida kosmētikas līdzekļos ir ļoti maza. 3.1. Kvalitatīva noteikšana 23. Reaģentam izmanto sārma standarta buferšķīdumu ar pH 9,18 25 °C temperatūrā: 0,05 M nātrija tetraborāta dekahidrāta. 24. Kvalitatīvai noteikšanai nepieciešama šāda iekārta: 24.1. Parastie laboratorijas stikla trauki. 24.2. pH metrs. 24.3. Stikla membrānas elektrods. 24.4. Kalomela standartelektrods. 25. pH metru kalibrē ar elektrodiem, izmantojot standarta buferšķīdumu. Sagatavo analizējamā kosmētikas līdzekļa 10 % šķīdumu vai dispersiju ūdenī un izfiltrē. Izmēra pH. Ja pH ir 12 vai vairāk, izdara kvantitatīvo noteikšanu. 3.2. Kvantitatīva noteikšana 26. Titrēšanu ūdens vidē veic šādā kārtībā: 26.1. Reaģentam izmanto standarta 0,1 n sālsskābi. 26.2. Titrēšanai ūdens vidē izmanto iekārtu: 26.2.1. Parastie laboratorijas stikla trauki. 26.2.2. pH metrs, vēlams ar pašrakstītāju. 26.2.3. Stikla membrānas elektrods. 26.2.4. Kalomela standartelektrods. 26.3. Vārglāzē ar 150 ml tilpumu precīzi iesver analizējamo daudzumu 0,5-1,0 g. Ja analizējamā daudzumā klāt ir amonjaks, pievieno dažus vārķermeņus, liek vārglāzi vakuumeksikatorā, pievieno ūdensstrūklas sūkni, līdz amonjaka smarža vairs nav konstatējama (apmēram trīs stundas). 26.4. Pievieno 100 ml ūdens, izšķīdina vai iemaisa atlikumu un, titrējot ar 0,1 n sālsskābes šķīdumu, reģistrē pH izmaiņas. 26.5. Nosaka kāpuma punktus titrēšanas līknēs. Ja pirmais kāpuma punkts ir zem pH 7 līmeņa, paraugā nav nātrija vai kālija hidroksīda. 26.6. Ja līknē ir divi vai vairāki kāpuma punkti, nozīmīgs ir tikai pirmais punkts. 26.7. Atzīmē titranta tilpumu pirmajā kāpuma punktā. 26.8. Titranta tilpumu apzīmē ar V, izsaka mililitros, analizējamā daudzuma masu gramos apzīmē ar M. 26.9. Nātrija vai kālija hidroksīdu saturu paraugā izsaka % un aprēķina pēc formulas: . 26.10. Ja pretēji norādēm par nātrija vai kālija hidroksīdu klātbūtni lielā daudzumā titrēšanas līknē neparādās skaidrs kāpuma punkts, kvantitatīvo noteikšanu atkārto izopropanolā. 27. Titrēšanu izopropanolā veic šādā kārtībā: 27.1. Titrēšanai izopropanolā izmantotie reaģenti ir šādi: 27.1.1. Izopropanols. 27.1.2. 1,0 n sālsskābes standartšķīdums. 27.1.3. Atšķaidot 1,0 n sālsskābi ar izopropanolu, tieši pirms lietošanas sagatavo 0,1 n sālsskābi izopropanolā. 27.2. Titrēšanai izopropanolā izmantotā iekārta: 27.2.1. Parastie laboratorijas stikla trauki. 27.2.2. pH metrs, vēlams ar pašrakstītāju. 27.2.3. Stikla membrānas elektrods. 27.2.4. Kalomela standartelektrods. 27.3. Vārglāzē ar 150 ml tilpumu precīzi iesver analizējamo daudzumu 0,5-1,0 g. Ja klāt ir amonjaks, pievieno dažus vārķermeņus, liek vārglāzi vakuumeksikatorā, pievieno ūdensstrūklas sūkni, līdz amonjaka smarža vairs nav konstatējama (apmēram trīs stundas). Pievieno 100 ml izopropanola, izšķīdina vai iemaisa atlikumu un, titrējot ar 0,1 n sālsskābes šķīdumu, reģistrē pH izmaiņas. 27.4. Aprēķinu veic saskaņā ar šī pielikuma 26.punktu, pieņemot, ka pirmais lēciena punkts ir apmēram pH 9 līmenī. 28. Ja nātrija vai kālija hidroksīda saturs nātrija hidroksīda izteiksmē ir 5 masas %, no viena parauga divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,25 % vērtību.4 4. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīva un kvalitatīva noteikšana matu kopšanas līdzekļos 29. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas matu kopšanas līdzekļos metode nosaka procedūru skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvai un kvalitatīvai noteikšanai matu kopšanas līdzekļos. To var izmantot bezkrāsainiem ūdens un spirta šķīdumiem un losjoniem, kas satur aptuveni 5 % skābeņskābes vai līdzvērtīgu daudzumu sārmu metālu oksalāta. 30. Ar šī pielikuma 29.punktā minēto metodi kvantitatīvi noteikto skābeņskābes vai tās sārmu metālu sāļu saturu izsaka parauga brīvās skābeņskābes masas procentos. 31. Pēc visu attiecīgo virsmas aktīvo anjonu aģentu atdalīšanas, kuri ir kopā ar p-toluidīna hidrohlorīdu, skābeņskābe vai oksalāti nogulsnējas kā kalcija oksalāts. Pēc tam šķīdumu izfiltrē, nogulsnes izšķīdina sērskābē un titrē ar kālija permanganātu. 32. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas matu kopšanas līdzekļos metodē izmantojamie reaģenti1: 32.1. Amonija acetāta šķīdums, 5 masas %. 32.2. Kalcija hlorīda šķīdums, 10 masas %. 32.3. Etanols, 95 % (pēc tilpuma). 32.4. Tetrahlorogleklis. 32.5. Dietilēteris. 32.6. p-toluidīna dihidrohlorīda šķīdums, 6,8 masas %. 32.7. 0,1 N kālija permanganāta šķīdums. 32.8. Sērskābe, 20 masas %. 32.9. Sālsskābe, 10 masas %. 32.10. Nātrija acetāta trihidrāts. 32.11. Ledus etiķskābe. 32.12. Sērskābe (1:1). 32.13. Piesātināts bārija hidroksīda šķīdums. 33. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas matu kopšanas līdzekļos metodē izmantojamās iekārtas: 33.1. Dalāmās piltuves, 500 ml. 33.2. Vārglāzes, 50 un 600 ml. 33.3. Stikla filtrtīģelis, G-4. 33.4. Mērcilindri, 25 un 100 ml. 33.5. Pipetes, 10 ml. 33.6. Bunzena kolbas, 500 ml. 33.7. Ūdensstrūklas sūknis. 33.8. Termometrs ar iedaļām no 0 līdz 100 °C. 33.9. Magnētiskais maisītājs ar sildelementu. 33.10. Magnētiskie stienīši ar teflona pārklājumu. 33.11. Birete, 25 ml. 33.12. Koniskās kolbas, 250 ml. 4.1. Kvantitatīva noteikšana 34. Iesver 6-7 g parauga 50 ml vārglāzē, ar atšķaidītu sālsskābi (atbilstoši šā pielikuma 32.9.apakšpunktam) noregulē pH uz 3 un ar 100 ml destilēta ūdens ieskalo dalāmajā piltuvē. Pēc kārtas pievieno 25 ml etanola, 25 ml p-toluidīna dihidrohlorīda šķīduma un 25-30 ml oglekļa tetrahlorīda un maisījumu spēcīgi sakrata. 35. Kad fāzes ir atdalītas, atdala apakšējo (organisko) fāzi, atkārto ekstrakciju ar šī pielikuma 34.punktā minētajiem reaģentiem un vēlreiz atdala organisko fāzi. 35. Ūdens šķīdumu ieskalo 600 ml vārglāzē un, vārot šķīdumu, atdala visu oglekļa tetrahlorīdu, kas nav atdalīts. 36. Pievieno 50 ml amonija acetāta šķīduma, karsē šķīdumu līdz viršanai un verdošajā šķīdumā iemaisa 10 ml karsta kalcija hlorīda šķīduma, ļauj nogulsnēties nogulsnēm. 37. Pievienojot dažus pilienus kalcija hlorīda šķīduma, pārbauda, vai nogulsnēšanās ir pilnīga, ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, tad iemaisa 200 ml etanola un atstāj uz 30 minūtēm. 38. Izfiltrē šķidrumu caur stikla filtrtīģeli, ar nelielu daudzumu karsta ūdens (50-60 °C) nogulsnes pārnes uz filtrtīģeli un mazgā ar aukstu ūdeni. 39. Nogulsnes piecas reizes mazgā ar mazu daudzumu etanola un pēc tam piecas reizes ar mazu daudzumu dietilētera, un izšķīdina nogulsnes 50 mililitros karstas sērskābes, sērskābi pazeminātā spiedienā izfiltrējot caur filtrtīģeli. 40. Šķīdumu bez zudumiem pārnes uz konisko kolbu un titrē ar kālija permanganāta šķīdumu, līdz šķīdums kļūst gaiši rozā. 41. Masas procentos izteiktu skābeņskābes saturu paraugā aprēķina pēc formulas: % skābeņskābes = , kur A - 0,1 N kālija permanganāta patēriņš, ko mēra saskaņā ar šī pielikuma 40.punktu; E - analizējamā parauga daudzums (gramos) (34.punkts); 4,50179 - skābeņskābes pārvēršanas koeficients. 42. Ja skābeņskābes saturs ir aptuveni 5 %, no viena parauga divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,15 % vērtību.4 4.2. Kvalitatīva noteikšana 43. Skābeņskābe vai oksalāti nogulsnējas kā kalcija oksalāts un šķīst sērskābē. Šķīdumam pievieno mazliet kālija permanganāta šķīduma, kas kļūst bezkrāsains un izraisa oglekļa dioksīda veidošanos. Minēto oglekļa dioksīdu laižot caur bārija hidroksīda šķīdumu, veidojas baltas bārija karbonāta nogulsnes (duļķes). 44. Analizējamo parauga daudzumu apstrādā atbilstoši šā šī pielikuma 34., 35. un 36.punktam, tādējādi atdalot visus klātesošos mazgāšanas līdzekļus. 45. Aptuveni 10 mililitriem šķīduma, kas iegūts saskaņā ar šī pielikuma 44.punktu, pievieno lāpstiņas galu nātrija acetāta un šķīdumu skābina ar dažiem pilieniem ledus etiķskābes. 46. Pievieno 10 % kalcija hlorīda šķīduma un izfiltrē. Kalcija oksalāta nogulsnes izšķīdina 2 mililitros sērskābes (1:1). 47. Šķīdumu pārnes uz mēģeni un pa pilienam pievieno aptuveni 0,5 ml 0,1 N kālija permanganāta šķīduma. Ja šķīdumā ir oksalāts, šķīdums zaudē krāsu - sākumā pamazām, pēc tam strauji. 48. Tūlīt pēc tam, kad pievienots kālija permanganāts, mēģeni aiztaisa ar aizbāzni, kurā ir piemērota stikla caurule, mazliet pasilda mēģenes saturu un savāc izveidojušos oglekļa dioksīdu piesātinātā bārija hidroksīda šķīdumā. Ja pēc trim līdz piecām minūtēm redzamas baltas bārija karbonāta duļķes, šķīdumā ir skābeņskābe. 5. Hloroforma kvantitatīva noteikšana zobu pastā 49. Hloroforma kvantitatīvas noteikšanas zobu pastā metodi izmanto, lai gāzu hromatogrāfijā kvantitatīvi noteiktu hloroforma daudzumu zobu pastā. Šī metode ir piemērota hloroforma kvantitatīvai noteikšanai, ja tā līmenis ir 5 % vai mazāks. Kvantitatīvi noteikto hloroforma saturu izsaka kosmētikas līdzekļa masas procentos. 50. Zobu pastu suspendē dimetilformamīda un metanola maisījumā, kam pievieno zināmu daudzumu acetonitrila, kurš ir iekšējais standarts. Pēc centrifugēšanas daļu šķidrās fāzes ņem gāzu hromatogrāfijai un aprēķina hloroforma saturu. 51. Hloroforma kvantitatīvas noteikšanas zobu pastā metodei izmanto šādus reaģentus1: 51.1. Porapak Q, Chromosorb 101 vai līdzvērtīgs, kura daļiņu izmēri ir 80-100. 51.2. Acetonitrils. 51.3. Hloroforms. 51.4. Dimetilformamīds. 51.5. Metanols. 51.6. Iekšējais standartšķīdums, kuru pagatavo, ar pipeti 50 ml standarta kolbā iepilinot 5 ml dimetilformamīda un pievienojot aptuveni 300 mg (M mg) precīzi nosvērta acetonitrila. Uzpilda līdz atzīmei ar dimetilformamīdu un samaisa. 51.7. Šķīdumu, kas nepieciešams, lai noteiktu relatīvo signāla attiecību pret masas vienību, pagatavo, ar pipeti 10 ml standarta kolbā iepilinot 5 ml iekšējā standartšķīduma un pievienojot aptuveni 300 mg (M1 mg) precīzi svērta hloroforma. Uzpilda līdz zīmei ar dimetilformamīdu un samaisa. 52. Hloroforma kvantitatīvas noteikšanas zobu pastā metodei izmanto šādu iekārtu un aprīkojumu: 52.1. Analītiskie svari. 52.2. Gāzu hromatogrāfs ar liesmas jonizācijas detektoru. 52.3. Mikrošļirce ar ietilpību no 5-10 µl un 0,1 µl iedaļām. 52.4. Mērpipetes ar 1, 4 un 5 ml ietilpību. 52.5. Mērkolbas, 10 un 50 ml. 52.6. Mēģenes, apmēram 20 ml, ar skrūvējamiem vāciņiem, Sovirel France Nr.20 vai līdzvērtīgas. Skrūvējamā vāciņa iekšpusē ir blīvējoša plāksnīte, kas no vienas puses pārklāta ar teflonu. 52.7. Centrifūga. 53. Piemēroti apstākļi gāzu hromatogrāfijas veikšanai ir šādi: 53.1. Kolonnu (materiāls - stikls, garums 150 cm, iekšējais diametrs 4 mm, ārējais diametrs 6 mm) pilda, izmantojot vibratoru, arPorapak Q, Chromosorb 101 vai līdzvērtīgu materiālu, kura daļiņu izmēri ir 80-100. 53.2. Liesmu jonizācijas detektora jutību noregulē tā, lai, ievadot 3 µl šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 51.7.apakšpunktam), acetonitrila pīķa augstums būtu aptuveni trīs ceturtdaļas no pilnas novirzes. 53.3. Nesējgāze - slāpeklis, plūsmas ātrums 65 ml/min. Gāzu pieplūdi detektoram noregulē tā, lai gaisa vai skābekļa plūsma 5-10 reizes pārsniegtu ūdeņraža plūsmu. 53.4. Temperatūra: 53.4.1. inžektorā 210 °C. 53.4.2. detektorā 210 °C. 53.4.3. kolonnas termostatā 175 °C. 53.5. Pašrakstītāja ātrums aptuveni 100 cm stundā. 54. Analizējamo paraugu ņem no neatvērtas tūbiņas. Noņem vienu trešo daļu satura, tūbiņai uzskrūvē atpakaļ vāciņu, rūpīgi sajauc tūbiņā un paņem analizējamo daudzumu. 55. Aizskrūvējamā mēģenē līdz tuvākajiem 10 mg iesver 6-7 g (Mo g) zobu pastas, kas apstrādāta saskaņā ar šī pielikuma 54.punktu, un pievieno trīs mazas stikla lodītes. 56. Ar pipeti mēģenē iepilina tieši 5 ml iekšējā standartšķīduma, 4 ml dimetilformamīda un 1 ml metanola, aizskrūvē mēģeni un sajauc. 57. Pusstundu krata ar mehānisko kratītāju un 15 minūtes aizskrūvēto mēģeni centrifugē tādā ātrumā, lai fāzes pilnīgi atdalītos. Ja šķidrā fāze paliek duļķaina arī pēc centrifugēšanas, to var mainīt, šķidrajai fāzei pievienojot 1-2 g nātrija hlorīda, ļaujot nogulsnēties un vēlreiz centrifugējot. 58. Atbilstoši šā pielikuma 53.punktam ievada 3 µl šā pielikuma 57.punktā minētā šķīduma. Atkārto minēto darbību. Atbilstoši iepriekš minētajiem nosacījumiem izdalīšanas laiku var izteikt ar šādām orientējošām vērtībām: 58.1. metanols apmēram viena minūte 58.2. acetonitrils apmēram 2,5 minūtes 58.3. hloroforms apmēram sešas minūtes 58.4. dimetilformamīds >15 minūtes 59. Lai noteiktu relatīvo signāla attiecību pret masas vienību, ievada 3 μl šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 51.7.apakšpunktam). Atkārto šo darbību. Relatīvo signāla attiecību pret masas vienību nosaka katru dienu. 60. Relatīvā signāla attiecību pret masas vienību aprēķina šādi: 60.1. Izmēra acetonitrila un hloroforma pīķu augstumu un platumu pīķu pusaugstumā un aprēķina abu pīķu laukumu pēc formulas: augstums × platums pusaugstumā. 60.2. Nosaka acetonitrila un hloroforma pīķu laukumu hromatogrammās, kas iegūtas saskaņā ar šī pielikuma 59.punktu, un aprēķina relatīvo signāla attiecību fs pēc šādas formulas: , kur fs - hloroforma relatīvā signāla attiecība pret masas vienību; As - hloroforma pīķa laukums (atbilstoši šā pielikuma 59.punktam); A1 - acetonitrila pīķa laukums (atbilstoši šā pielikuma 59.punktam); Ms - hloroforma daudzums (miligramos) 10 mililitros šķīduma, kas norādīts šā pielikuma 59.punktā (= M1); Mi - acetonitrila daudzums (miligramos) 10 mililitros šķīduma, kas norādīts šā pielikuma 59.punktā (= 1/10 M). Aprēķina iegūto rādījumu vidējo. 61. Hloroforma saturu aprēķina šādi: 61.1. Saskaņā ar šā pielikuma 60.1.apakšpunktu aprēķina hloroforma un acetonitrila pīķu laukumu hromatogrammās, kas iegūtas saskaņā ar šā pielikuma 58.punktā aprakstīto procedūru. 61.2. Hloroforma saturu zobu pastā aprēķina pēc šādas formulas: , kur % X - hloroforma saturs zobu pastā, kas izteikts masas procentos; As - hloroforma pīķa laukums (atbilstoši šā pielikuma 58.punktam); Ai - acetonitrila pīķa laukums (atbilstoši šā pielikuma 58.punktam); Msx - šā pielikuma 55.punktā norādītā parauga masa mg (= 1000 Mo); Mi - acetonitrila daudzums (miligramos) 10 mililitros šķīduma, kas iegūts saskaņā ar šā pielikuma 56.punktu (1/10 M). Aprēķina noteikto līmeņu vidējo un rezultātu izsaka ar 0,1 % precizitāti. 62. Ja hloroforma saturs ir aptuveni 3 %, no viena parauga divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,3 % vērtību.4 6. Cinka kvantitatīvā noteikšana 63. Cinka kvantitatīvās noteikšanas metodi piemēro hlorīda, sulfāta vai 4-hidroksibenzolsulfonāta, vai vairāku minēto cinka sāļu formā esoša cinka kvantitatīvajai noteikšanai kosmētikas līdzekļos. 64. Cinka saturu laboratorijas paraugā bis(2-metil-8-hinolīnoksīda) formā kvantitatīvi nosaka gravimetriski un izsaka paraugā esošās cinka masas procentos. 65. Šķīdumā esošais cinks skābā vidē nogulsnējas cinka bis(2-metil-8-hinolīnoksīda) formā. Pēc filtrēšanas nogulsnes izžāvē un nosver. 66. Cinka kvantitatīvās noteikšanas metodē izmanto šādus reaģentus1: 66.1. Koncentrēts amonjaks, 25 masas %; = 0,91. 66.2. Ledus etiķskābe. 66.3. Amonija acetāts. 66.4. 2-metilhinolīn-8-ols. 66.5. Amonjaka šķīdums, 6 masas tilpuma %. Pārnes 240 g koncentrēta amonjaka uz 1000 ml mērkolbu, uzpilda līdz zīmei ar destilētu ūdeni un samaisa. 66.6. 0,2 M amonija acetāta šķīdums, ko iegūst, izšķīdinot 15,4 g amonija acetāta destilētā ūdenī, uzpilda līdz zīmei 1000 ml mērkolbā un samaisa. 66.7. 2-metilhinolīn-8-ola šķīdums, ko iegūst, izšķīdinot 5 g 2-metilhinolīn-8-ola 12 ml ledus etiķskābes un ar destilētu ūdeni pārnesot uz 100 ml mērkolbu. Uzpilda ar destilētu ūdeni līdz zīmei un samaisa. 67. Cinka kvantitatīvās noteikšanas metodē izmanto šādu iekārtu un aprīkojumu: 67.1. Mērkolbas, 100 un 1000 ml. 67.2. Vārglāzes, 400 ml. 67.3. Mērcilindri, 50 un 150 ml. 67.4. Mērpipetes, 10 ml. 67.5. Stikla filtrtīģeļi G-4. 67.6. Bunzena kolbas, 500 ml. 67.7. Ūdensstrūklas sūknis. 67.8. Termometrs ar iedaļām no 0 līdz 100 °C. 67.9. Eksikators ar piemērotu žāvētāju un mitruma indikatoru, piemēram, silikagelu vai līdzvērtīgu. 67.10. Žāvējamais skapis, kas noregulēts uz 150±2 °C temperatūru. 67.11. pH metrs. 67.12. Plītiņa. 68. Iesver 400 ml vārglāzē 5-10 g (turpmāk - M gramus) analizējamā parauga, kas satur apmēram 50-100 mg cinka, pievieno 50 ml destilēta ūdens un samaisa. 69. Uz katriem 10 mg cinka, kas ir šķīdumā (atbilstoši šā pielikuma 68.punktam), pievieno 2 ml 2-metilhinolīn-8-ola šķīduma un samaisa. 70. Šķīdumu atšķaida ar 150 ml destilēta ūdens, uzsilda līdz 60 °C un, nepārtraukti maisot, pievieno 45 ml 0,2 M amonija acetāta šķīduma. 71. Nepārtraukti maisot, ar 6 % amonjaka šķīdumu šķīduma pH noregulē intervālā no 5,7 līdz 5,9. Šķīduma pH mēra ar pH metru. 72. Šķīdumam 30 minūtes ļauj nostāties. Ar ūdensstrūklas sūkni izfiltrē caur G-4 filtrtīģeli, kas iepriekš izžāvēts (150 °C) un pēc atdzišanas nosvērts (turpmāk - M0 grami), un mazgā nogulsnes ar 150 ml destilēta ūdens 95 °C temperatūrā. 73. Tīģeli liek žāvējamā skapī 150 °C un žāvē vienu stundu. 74. Izņem tīģeli no žāvējamā skapja, liek eksikatorā un, kad tas ir atdzisis līdz istabas temperatūrai, nosaka tā masu (turpmāk - M1 grami). 75. Parauga cinka saturu masas procentos aprēķina pēc šādas formulas: % cinka = , kur M - atbilstoši šā pielikuma 68.punktam ņemtā parauga masa (gramos); M0 - tukšā un sausā filtrtīģeļa (atbilstoši šā pielikuma 72.punktam) masa (gramos); M1 - filtrtīģeļa un nogulšņu masa (gramos) (74.punkts). 76. No viena parauga ar aptuveni 1 masas % cinka saturu divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,1 % vērtību.4 7. 4-hidroksibenzosulfoskābes kvantitatīva un kvalitatīva noteikšana 77. 4-hidroksibenzosulfoskābes kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas metode nosaka procedūru 4-hidroksibenzolsulfoskābes kvalitatīvai un kvantitatīvai noteikšanai aerosolos un sejas losjonos. 78. Kvantitatīvi noteikto 4-hidroksibenzolsulfoskābes saturu izsaka cinka 4-hidroksibenzolsulfonāta masas procentos kosmētikas līdzeklī. 79. Analizējamo daudzumu koncentrē pazeminātā spiedienā, šķīdina ūdenī un attīra, ekstrahējot ar hloroformu. Filtrēta ūdens šķīduma alikvotās daļas jodometrijā kvantitatīvi nosaka 4-hidroksibenzolsulfoskābi. 80. 4-hidroksibenzosulfoskābes kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas metodei izmanto šādus reaģentus1: 80.1. Koncentrēta sālsskābe, 36 masas % ( = 1,18). 80.2. Hloroforms. 80.3. Butān-1-ols. 80.4. Ledus etiķskābe. 80.5. Kālija jodīds. 80.6. Kālija bromīds. 80.7. Nātrija karbonāts. 80.8. Sulfanilskābe. 80.9. Nātrija nitrāts. 80.10. 0,1 n kālija bromāts. 80.11. 0,1 n nātrija tiosulfāta šķīdums. 80.12. Cietes šķīdums ūdenī, 1 masas tilpuma %. 80.13. Nātrija karbonāta ūdens šķīdums, 2 masas tilpuma %. 80.14. Nātrija nitrīta ūdens šķīdums, 4,5 masas tilpuma %. 80.15. Ditizona šķīdums hloroformā, 0,05 masas tilpuma %. 80.16. Attīstīšanas šķīdinātājs: butān-1-ols/ledus etiķskābe/ūdens (tilpumu attiecībā 4:1:5). Samaisa dalāmajā piltuvē un izlej apakšējo fāzi. 80.17. Pauli reaģents, kuru iegūst šādi: karsējot izšķīdina 4,5 g sulfanilskābes, 45 ml koncentrētas sālsskābes un šķīdumu atšķaida ar ūdeni līdz 500 ml. Traukā ar ledus ūdeni atdzesē 10 ml šķīduma un maisot pievieno 10 ml auksta nātrija nitrīta šķīduma. Ļauj šķīdumam nostāties 15 minūtes 0 °C (šajā temperatūrā šķīdums ir stabils no vienas dienas līdz trijām dienām) un tieši pirms izsmidzināšanas (atbilstoši šā pielikuma 87.punktam) pievieno 20 ml nātrija karbonāta šķīduma. 80.18. Gatavas, ar celulozi pārklātas plāksnes (izmērs 20 × 20 cm, adsorbenta slāņa biezums 0,25 mm) plānslāņa hromatogrāfijai. 81. 4-hidroksibenzosulfoskābes kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas metodei izmanto šādas iekārtas un aprīkojumu: 81.1. Apaļkolbas ar slīpēta stikla aizbāzni, 100 ml. 81.2. Dalāmā piltuve, 100 ml. 81.3. Koniskā kolba ar slīpēta stikla aizbāzni, 250 ml. 81.4. Birete, 25 ml. 81.5. Mērpipetes, 1, 2 un 10 ml. 81.6. Mērpipete, 5 ml. 81.7. Mikrošļirce, 10 μl ar 0,1 μl iedaļām. 81.8. Termometrs ar iedaļām no 0 līdz 100 °C. 81.9. Ūdens vanna ar sildelementu. 81.10. Labi vēdināms žāvējamais skapis, kas noregulēts uz 80 °C temperatūru. 81.11. Standarta iekārta plānslāņa hromatogrāfijai. 82. Hidroksibenzolsulfoskābes kvalitatīvai un kvantitatīvai noteikšanai aerosolos izmanto atlikumu, ko iegūst, no aerosola trauka izlaižot šķīdinātājus un propelentus, kuri normālā spiedienā iztvaiko. 7.1. Kvalitatīva noteikšana 83. Ar mikrošļirci liek 5 µl atlikuma (atbilstoši šā pielikuma 82.punktam) vai parauga sešos punktos uz starta līnijas 1 cm no plānslāņa plāksnes apakšējās malas. 84. Liek plāksni attīstīšanas kamerā, kur jau ir attīstīšanas šķīdinātājs, un attīsta, līdz šķīdinātāja fronte ir 15 cm no starta līnijas. 85. Izņem plāksni no vannas un žāvē 80 °C, līdz vairs nav konstatējams etiķskābes tvaiks. Apsmidzina plāksni ar nātrija karbonāta šķīdumu un žāvē gaisā. 86. Pusi plāksnes pārsedz ar stiklu un nepārsegto daļu apsmidzina ar 0,05 % ditizona šķīdumu. Purpursarkanu plankumu veidošanās hromatogrammā liecina par cinka jonu klātbūtni. 87. Apsmidzināto plāksnes pusi pārsedz ar stiklu un otru pusi apsmidzina ar Pauli reaģentu. Hromatogrammā par 4-hidroksibenzolsulfoskābes klātbūtni liecina dzeltenbrūns plankums ar aptuvenu Rf vērtību 0,26, savukārt par 3-hidroksibenzolsulfoskābes klātbūtni liecina dzeltens plankums ar aptuvenu Rf vērtību 0,45. 7.2. Kvantitatīva noteikšana 88. Iesver 10 g parauga vai atlikuma (atbilstoši šā pielikuma 82.punktam) 100 ml apaļkolbā un ar rotācijas ietvaicētāju vakuumā ietvaicē gandrīz sausu virs ūdens vannas, kurā uztur 40 ºC. 89. Ar pipeti kolbā iepilina 10,0 ml (turpmāk -V1 ml) ūdens un karsējot izšķīdina ietvaicēšanas atlikumu (atbilstoši šā pielikuma 88.punktam). 90. Kvantitatīvi pārnes šķīdumu uz dalāmo piltuvi un divas reizes ekstrahē ūdens šķīdumu ar 20 ml hloroforma devu. Pēc katras ekstrakcijas izlej hloroforma fāzi. 91. Izfiltrē ūdens šķīdumu caur kroku filtru. Atkarībā no prognozējamā hidroksibenzolsulfoskābes satura ar pipeti iepilina 1,0 vai 2,0 ml (turpmāk - V2) filtrāta 50 ml koniskajā kolbā un atšķaida ar ūdeni līdz 75 ml. 92. Pievieno 2,5 ml 36 % sālsskābes un 2,5 g kālija bromīda, samaisa un ūdens vannā uzsilda līdz 50 ºC. 93. No biretes pievieno 0,1 n kālija bromāta, līdz šķīdums, kurš vēl ir 50 ºC temperatūrā, kļūst dzeltens. 94. Pievieno vēl 3,0 ml kālija bromāta šķīduma, aizbāž kolbu un ļauj 10 minūtes nostāties ūdens vannā. Ja pēc 10 minūtēm šķīdums zaudē krāsu, pievieno vēl 2,0 ml kālija bromāta šķīduma, aizbāž kolbu un 10 minūtes karsē virs ūdens vannas, kurā uztur 50 °C. Reģistrē kopējo pievienotā kālija bromāta šķīduma daudzumu (turpmāk - a). 95. Atdzesē šķīdumu līdz istabas temperatūrai, pievieno 2 g kālija jodīda un samaisa. 96. Radušos jodu titrē ar 0,1 n nātrija tiosulfāta šķīdumu. Titrēšanas beigu posmā pievieno dažus pilienus cietes šķīduma, kas ir indikators. Reģistrē izlietotā nātrija tiosulfāta daudzumu (turpmāk - b). 97. Aprēķina cinka hidroksibenzolsulfonāta saturu paraugā vai atlikumā (atbilstoši šā pielikuma 82.punktam) masas procentos pēc šādas formulas: Masas % cinka hidroksibenzolsulfonāta = , kur a - kopējais pievienotā 0,1 n kālija bromāta šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 94.punktam) daudzums (mililitros); b - attitrēšanai izlietotā 0,1 n nātrija tiosulfāta (atbilstoši šā pielikuma 96.punktam) daudzums (mililitros); m - analizējamā kosmētikas līdzekļa vai atlikuma (atbilstoši šā pielikuma 88.punktam) daudzums (mililitros); V1 - atbilstoši šā pielikuma 89.punktam iegūtā šķīduma tilpums (mililitros); V2 - analīzei izlietotā izšķīdinātā ietvaicēšanas atlikuma (atbilstoši šā pielikuma 91.punktam) tilpums (mililitros). 98. Attiecībā uz aerosoliem mērījuma rezultātā jānorāda atlikums (atbilstoši šā pielikuma 82.punktam) masas % no sākotnējā kosmētikas līdzekļa daudzuma. Šajā aprēķinā pamatojas uz aerosolu paraugu ņemšanas noteikumiem. 99. No viena parauga, kas satur aptuveni 5 masas % cinka hidroksibenzolsulfonāta, divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,5 % vērtību.4 100. Rezultātu interpretācija: saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1223/2009 3.pielikuma 25.punktu cinka 4-hidroksibenzolsulfonāta maksimālā pieļaujamā koncentrācija sejas losjonos un dezodorantos ir 6 masas %, un papildus hidroksibenzolsulfoskābes saturam nosaka arī cinka saturu. Reizinot aprēķināto cinka hidroksibenzolsulfonāta saturu (atbilstoši šā pielikuma 97.punktam) ar koeficientu 0,1588, iegūst minimālo cinka saturu masas %, kādam, ņemot vērā noteikto hidroksibenzolsulfoskābes saturu, teorētiski jābūt kosmētikas līdzeklī. Cinka saturs, ko faktiski nosaka gravimetriski, var būt augstāks, jo kosmētikas līdzekļos var izmantot arī cinka hlorīdu un cinka sulfātu. 8. Oksidējošo aģentu kvalitatīva noteikšana un ūdeņraža peroksīda kvantitatīva noteikšana matu kopšanas līdzekļos* 8.1. Persulfātu, bromātu un ūdeņraža peroksīda kvalitatīva noteikšana 101. Nātrija persulfātu, kālija persulfātu un amonija persulfātu, kālija bromātu, nātrija bromātu un ūdeņraža peroksīdu, kas ir vai nav radies no bārija peroksīda, kvalitatīvi nosaka papīra lejupejošajā hromatogrāfijā ar diviem attīstošajiem šķīdinātājiem. 102. Persulfātu, bromātu un ūdeņraža peroksīda kvalitatīvai noteikšanai izmanto šādus reaģentus1: 102.1. Šādu savienojumu 0,75 masas tilpuma % standartšķīdumi ūdenī: 102.1.1. Nātrija persulfāts. 102.1.2. Kālija persulfāts. 102.1.3. Amonija persulfāts. 102.1.4. Kālija bromāts. 102.1.5. Nātrija bromāts. 102.1.6. Ūdeņraža peroksīds. 102.2. Attīstošais šķīdinātājs A: 80 tilpuma % etanols. 102.3. Attīstošais šķīdinātājs B: benzols/metanols/3-metilbutān-1-ols/ūdens 34:38:18:10 (v/v/v/v). 102.4. Attīstošais reaģents A: 10 masas tilpuma % kālija jodīda šķīdums ūdenī. 102.5. Attīstošais reaģents B: 1 masas tilpuma % cietes šķīdums ūdenī. 102.6. Attīstošais reaģents C: 10 masas % sālsskābe. 102.7. 4 n sālsskābe. 103. Persulfātu, bromātu un ūdeņraža peroksīda kvalitatīvai noteikšanai izmanto šādu iekārtu un aprīkojumu: 103.1. Hromatogrāfijas papīrs (vatmaņpapīrs Nr.3 un Nr.4 vai līdzvērtīgs). 103.2. Mikropipete, 1 µl. 103.3. Mērkolbas, 100 ml. 103.4. Kroku filtri. 103.5. Iekārta papīra lejupejošajai hromatogrāfijai. 104. Ūdenī šķīstošo kosmētikas līdzekļu paraugu sagatavo, no katra parauga sagatavojot divus šķīdumus, izšķīdinot attiecīgi 1 g un 5 g kosmētikas līdzekļa 100 ml ūdens. Papīra hromatogrāfijā (atbilstoši šā pielikuma 107.punktam) izmanto 1 µl no katra šķīduma. 105. Ūdenī daļēji šķīstošo kosmētikas līdzekļu paraugu sagatavo šādi: 105.1. Nosver 1 g un 5 g parauga un disperģē 50 ml ūdens, uzpilda līdz 100 ml ar ūdeni un samaisa. Abas dispersijas izfiltrē caur kroku filtru un 1 µl no katra filtrāta izmanto papīra hromatogrāfijā (atbilstoši šā pielikuma 107.punktam). 105.2. Sagatavo vēl divas dispersijas no katra parauga, disperģējot 1 g un 5 g 50 ml ūdens, skābina ar atšķaidītu sālsskābi, uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml un samaisa. Abas dispersijas izfiltrē caur kroku filtru, un 1 µl no katra filtrāta izmanto papīra hromatogrāfijā (atbilstoši šā pielikuma 107.punktam). 106. Krēmiem paraugu sagatavo, no katra kosmētikas līdzekļa 5 g un 20 g disperģējot 100 ml ūdens, un dispersijas izmanto papīra hromatogrāfijā (atbilstoši šā pielikuma 107.punktam). 107. Papīra hromatogrāfiju persulfātu, bromātu un ūdeņraža peroksīda kvalitatīvai noteikšanai veic šādā kārtībā: 107.1. Atbilstīgu daudzumu šķīdinātāja A (atbilstoši šā pielikuma 102.2.apakšpunktam) un B (atbilstoši šā pielikuma 102.3.apakšpunktam) pārnes uz divām atsevišķām hromatogrāfijas kamerām, lai veiktu papīra lejupejošo hromatogrāfiju. Hromatogrāfijas kameras vismaz 24 stundas piesātina ar šķīdinātāja tvaiku. 107.2. Katrā sākuma punktā uz hromatogrāfijas papīra (vatmaņpapīrs Nr.3 vai līdzvērtīgs) (atbilstoši šā pielikuma 103.1.apakšpunktam) joslas, kas ir 40 cm gara un 20 cm plata vai kurai ir cits piemērots lielums, liek 1µl viena parauga šķīduma un viena standartšķīduma, kas sagatavots atbilstoši šā pielikuma 104., 105., 106 un 102.1.apakšpunktam, un iztvaicē šķīdumu gaisā. 107.3. Hromatogrāfijas joslu (atbilstoši šā pielikuma 107.2.apakšpunktam) liek hromatogrāfijas kamerā, kas piepildīta ar attīstošo šķīdinātāju A (atbilstoši šā pielikuma 107.1.apakšpunktam), un attīsta, līdz šķīdinātāja fronte ir pavirzījusies par 35 cm (apmēram 15 stundas). 107.4. Atkārto šā pielikuma 107.2. un 107.3.apakšpunktā aprakstīto procedūru ar hromatogrāfijas papīru (vatmaņpapīru Nr.4 vai līdzvērtīgu) un attīstošo šķīdinātāju B. Veic hromatogrāfiju, līdz šķīdinātāja fronte pavirzījusies par 35 cm (apmēram piecas stundas). 107.5. Pēc attīstīšanas hromatogrammas izņem un žāvē gaisā. 107.6. Plankumus attīsta, hromatogrammu apsmidzinot pēc kārtas ar: 107.6.1. Attīstošo reaģentu A (atbilstoši šā pielikuma 102.4.apakšpunktam) un pēc īsa brīža ar attīstošo reaģentu B (atbilstoši šā pielikuma 102.5.apakšpunktam). Vispirms hromatogrammā parādās persulfātu plankumi, pēc tam ūdeņraža peroksīda plankumi. Plankumus atzīmē ar zīmuli. 107.6.2. Attīstošo reaģentu C (atbilstoši šā pielikuma 102.6.apakšpunktam), kas iegūts saskaņā ar šā pielikuma 107.6.1.apakšpunktu. Par bromātu klātbūtni liecina pelēcīgi zili plankumi hromatogrammā. 107.7. Ar iepriekšminētajiem nosacījumiem, kas attiecas uz attīstošajiem šķīdinātājiem A (atbilstoši šā pielikuma 102.2.apakšpunktam) un B (atbilstoši šā pielikuma 102.3.apakšpunktam), standartvielu (atbilstoši šā pielikuma 102.1.apakšpunktam) Rf vērtības ir aptuveni šādas: Attīstošais šķīdinātājs A (atbilstoši šā pielikuma 102.2.apakšpunktam) Attīstošais šķīdinātājs B (atbilstoši šā pielikuma 102.3.apakšpunktam) Nātrija persulfāts 0,40 0,10 Kālija persulfāts 0,40 0,02 + 0,05 Amonija persulfāts 0,50 0,10 + 0,20 Nātrija bromāts 0,40 0,20 Kālija bromāts 0,40 0,10 + 0,20 Ūdeņraža peroksīds 0,80 0,80 8.2. Bārija peroksīda kvalitatīva noteikšana 108. Kad paraugs (atbilstoši šā pielikuma 105.punktam) skābināts, pēc ūdeņraža peroksīda veidošanās un bārija jonu klātbūtnes kvalitatīvi nosaka bārija peroksīdu šādā kārtībā: 108.1. Ja persulfātu nav (atbilstoši šā pielikuma 8.1.apakšnodaļai), tad, pievienojot atšķaidītu sērskābi skābā parauga šķīduma devai (atbilstoši šā pielikuma 111.1.apakšpunktam), veidojas baltas bārija sulfāta nogulsnes. Bārija jonu klātbūtni paraugā (atbilstoši šā pielikuma 111.1.apakšpunktam) atkal apstiprina papīra hromatogrāfijā saskaņā ar šā pielikuma 112.punktu. 108.2. Ja ir gan bārija peroksīds, gan persulfāti (atbilstoši šā pielikuma 111.2.apakšpunktam), tad šķīduma atlikumu (atbilstoši šā pielikuma 111.2.apakšpunktam) šķeļ sārmā. Pēc šķīdināšanas sālsskābē bārija jonu klātbūtni kausējuma šķīdumā (atbilstoši šā pielikuma 111.2.3.apakšpunktam) apstiprina papīra hromatogrāfijā un (vai) izgulsnējot bārija sulfāta veidā. 109. Bārija peroksīda kvalitatīvai noteikšanai izmanto šādus reaģentus1: 109.1. Metanols. 109.2. Koncentrēta sālsskābe, 36 % (m/m). 109.3. 6 n sālsskābe. 109.4. 4 n sērskābe. 109.5. Dinātrija rodizonāts 109.6. Bārija hlorīds (BaCl2·2H2O). 109.7. Bezūdens nātrija karbonāts. 109.8. Bārija hlorīda 1 % šķīdums ūdenī. 109.9. Attīstošais šķīdinātājs: metanols/koncentrēta (36 %) sālsskābe/ūdens 80:10:10 (v/v/v). 109.10. Attīstošais reaģents: 0,71 % (m/v) dinātrija rodizonāta šķīdums, ko sagatavo tieši pirms izmantošanas. 110. Bārija peroksīda kvalitatīvai noteikšanai izmanto šādu iekārtu un aprīkojumu: 110.1. Mikropipete, 5µl. 110.2. Platīna tīģeļi. 110.3. Mērkolbas, 100 ml. 110.4. Hromatogrāfijas papīrs (Schleicher un Schüll 2043 b vai līdzvērtīgs). Papīru notīra, attīsta hromatogrāfijas kamerā (atbilstoši šā pielikuma 103.5.apakšpunktam), kurā ir attīstošais šķīdinātājs (atbilstoši šā pielikuma 109.9.apakšpunktam), un nožāvē. 110.5. Kroku filtrpapīrs. 110.6. Parastā iekārta papīra augšupejošajai hromatogrāfijai. 111. Paraugu bārija peroksīda kvalitatīvai noteikšanai sagatavo šādi: 111.1. Kosmētikas līdzekļiem, kuros nav persulfātu: 111.1.1. Disperģē 2 g kosmētikas līdzekļa 50 ml ūdens un ar sālsskābi (atbilstoši šā pielikuma 109.3.apakšpunktam) noregulē dispersijas pH apmēram uz 1. 111.1.2. Pārnes dispersiju uz 100 ml mērkolbu, uzpilda līdz zīmei ar ūdeni un samaisa. Dispersiju izmanto papīra hromatogrāfijas analīzei (atbilstoši šā pielikuma 112.punktam) un bārija kvalitatīvai noteikšanai, izgulsnējot sulfāta veidā. 111.2. Kosmētikas līdzekļiem, kuros ir persulfāti: 111.2.1. Disperģē 2 g kosmētikas līdzekļa 100 ml ūdens un izfiltrē. 111.2.2. Izžāvētajam atlikumam pievieno nātrija karbonātu (atbilstoši šā pielikuma 109.7.apakšpunktam), kura masa ir 7-10 reizes mazāka par minētā atlikuma masu, sajauc un maisījumu pusstundu kausē platīna tīģelī. 111.2.3. Atdzesē līdz istabas temperatūrai, izšķīdina kausējumu 50 ml ūdens un izfiltrē (atbilstoši šā pielikuma 110.5.apakšpunktam). 111.2.4. Kausējuma atlikumu izšķīdina sālsskābē (atbilstoši šā pielikuma 109.3.apakšpunktam) un uzpilda ar ūdeni līdz 100 ml. Šķīdumu izmanto papīra hromatogrāfijas analīzei (atbilstoši šā pielikuma 112.punktam) un bārija kvalitatīvai noteikšanai, izgulsnējot sulfāta veidā. 112. Bārija peroksīda kvalitatīvo noteikšanu veic šādā kārtībā: 112.1. Attiecīgu daudzumu attīstošā šķīdinātāja (atbilstoši šā pielikuma 109.9.apakšpunktam) pārnes uz augšupejošās papīra hromatogrāfijas kameru un piesātina kameru vismaz 15 stundas. 112.2. Uz hromatogrāfijas papīra gabala, kas iepriekš apstrādāts saskaņā ar šā pielikuma 110.4.apakšpunktu, trijos sākuma punktos liek 5 µl katra šķīduma, kas sagatavots saskaņā ar šā pielikuma 111.1.2. un 111.2.4.apakšpunktu, un standartšķīduma (atbilstoši šā pielikuma 109.8.apakšpunktam). 112.3. Gaisā nožāvē parauga un standartšķīduma plankumus. Attīsta hromatogrammu, līdz šķīdinātāja fronte ir pavirzījusies par 30 cm. 112.4. Hromatogrammu izņem no kameras un žāvē gaisā. 112.5. Apsmidzinot papīru ar attīstošo reaģentu (atbilstoši šā pielikuma 109.10.apakšpunktam), attīsta plankumus hromatogrammā. Bārija klātbūtnē hromatogrammā parādās sarkani plankumi ar aptuvenu Rf vērtību 0,10. 8.3. Ūdeņraža peroksīda kvantitatīva noteikšana 113. Ūdeņraža peroksīda jodometriskās kvantitatīvās noteikšanas pamatā ir šāda reakcija: H2O2 + 2H+ + 2I-  I2 + 2H2O. Reakcija notiek lēni, bet to var paātrināt, pievienojot amonija molibdātu. Radušos jodu nosaka titrimetriski ar nātrija tiosulfātu, un tas ir ūdeņraža peroksīda satura mērs. 114. Ūdeņraža peroksīda saturu mēra saskaņā ar šā pielikuma 115., 116., 117., 118. un 119.punktu un izsaka kosmētikas līdzekļa masas procentos (% m/m). 115. Ūdeņraža peroksīda kvantitatīvai noteikšanai izmanto šādus reaģentus1: 115.1. 2 n sērskābe. 115.2. Kālija jodīds. 115.3. Amonija molibdāts. 115.4. 0,1 n nātrija tiosulfāts. 115.5. 10 % (m/v) kālija jodīda šķīdums, ko gatavo tieši pirms izmantošanas. 115.6. Amonija molibdāta šķīdums, 20 % (m/v). 115.7. Cietes šķīdums, 1 % (m/v). 116. Ūdeņraža peroksīda kvantitatīvai noteikšanai izmanto šādu iekārtu un aprīkojumu: 116.1. Vārglāzes, 100 ml. 116.2. Birete, 50 ml. 116.3. Mērkolbas, 250 ml. 116.4. Mērcilindri, 25 un 100 ml. 116.5. Pipetes ar vienu iedaļu, 10 ml. 116.6. Koniskās kolbas, 250 ml. 117. Ūdeņraža peroksīda kvantitatīvo noteikšanu veic šādā kārtībā: 117.1. Vārglāzē ar 100 ml ietilpību iesver 10 g (turpmāk - m gramus) kosmētikas līdzekļa, kas satur 0,6 g ūdeņraža peroksīda. Pārnes vārglāzes saturu uz 250 ml mērkolbu, uzpilda ar ūdeni līdz atzīmei un samaisa. 117.2. Ar pipeti iepilina 10 ml parauga šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 117.1.apakšpunktam) 250 ml koniskajā kolbā (atbilstoši šā pielikuma 116.6.apakšpunktam) un secīgi pievieno 100 ml 2 n sērskābes (atbilstoši šā pielikuma 115.1.apakšpunktam), 20 ml kālija jodīda šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 115.5.apakšpunktam) un trīs pilienus amonija molibdāta šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 115.6.apakšpunktam). 117.3. Jodu, kas veidojas, tūlīt titrē ar 0,1 n nātrija tiosulfāta šķīdumu (atbilstoši šā pielikuma 115.4.apakšpunktam) un tieši pirms beigu punkta kā indikatoru pievieno dažus mililitrus cietes šķīduma (atbilstoši šā pielikuma 115.7.apakšpunktam). Reģistrē 0,1 n nātrija tiosulfāta (atbilstoši šā pielikuma 115.4.apakšpunktam) patēriņu mililitros (turpmāk - V). 117.4. Saskaņā ar šā pielikuma 117.2. un 117.3.apakšpunktu izdara tukšo analīzi, 10 ml parauga šķīduma vietā izmantojot 10 ml ūdens. Reģistrē 0,1 n nātrija tiosulfāta patēriņu tukšajā analīzē (turpmāk - Vo ml). 118. Aprēķina ūdeņraža peroksīda saturu kosmētikas līdzeklī masas procentos (% m/m) pēc formulas: % ūdeņraža peroksīda = (((V - Vo) × 1,7008 × 250 × 100)/(m × 10 × 1000)) vai % ūdeņraža peroksīda = (((V - Vo) × 4,252)/(m)), kur m - analizējamā kosmētikas līdzekļa (atbilstoši šā pielikuma 117.1.apakšpunktam) daudzums (gramos); Vo - 0,1 n tiosulfāta šķīduma patēriņš (mililitros) tukšajā analīzē (atbilstoši šā pielikuma 117.4.apakšpunktam); V - 0,1 n tiosulfāta šķīduma patēriņš (mililitros) parauga šķīduma titrēšanā (atbilstoši šā pielikuma 117.3.apakšpunktam). 119. Ja ūdeņraža peroksīda saturs kosmētikas līdzeklī ir aptuveni 6 %, no viena parauga divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,2 % vērtību.4 * Piezīme. Ūdeņraža peroksīdu kosmētikas līdzekļos jodometriski var noteikt tikai tad, ja tajos nav citu oksidējošu aģentu, kas no jodīdiem veido jodu. Tāpēc pirms ūdeņraža peroksīdu kvantitatīvas noteikšanas jodometriski, kvalitatīvi un kvantitatīvi nosaka visus pārējos kosmētikas līdzeklī esošos oksidējošos aģentus. Kvalitatīva noteikšana notiek divos posmos - pirmajā nosaka persulfātus, bromātus un ūdeņraža peroksīdu un otrajā nosaka bārija peroksīdu. 9. Dažu oksidējošo krāsvielu kvalitatīva un puskvantitatīva noteikšana matu krāsās 120. Oksidējošo krāsvielu kvalitatīva un puskvantitatīva noteikšana matu krāsās ir piemērota šādu vielu kvalitatīvai un puskvantitatīvai noteikšanai krēmveida vai šķidrās matu krāsās: Vielas Simbols fenilēndiamīni o-fenilēndiamīns (OPD) m-fenilēndiamīns (MPD) p-fenilēndiamīns (PPD) metilfenilēndiamīni 4-metil-1,2-fenilēndiamīns (toluol-3,4-diamīns) (OTD) 4-metil-1,3-fenilēndiamīns (toluol-2,4-diamīns) (MTD) 2-metil-1,4-fenilēndiamīns (toluol-2,5-diamīns) (PTD) diaminofenoli 2,4-diaminofenols (DAP) hidrohinons 1,4-benzēndiols (H) α-naftols (a-N) pirogallols 1,2,3-hidroksibenzols (P) rezorcīns 1,3-dihidroksibenzols (R) 121. Oksidējošās krāsvielas pH 10 līmenī ar 96 % etanolu ekstrahē no krēmveida vai šķidrām matu krāsām un kvalitatīvi nosaka viendimensionālā vai divdimensionālā plānslāņa hromatogrāfijā. Veicot šo vielu puskvantitatīvu noteikšanu, paraugu hromatogrammu četrās attīstīšanas sistēmās salīdzina ar vienlaicīgi un iespējami līdzīgos apstākļos iegūtu standartvielu hromatogrammu. 122. Oksidējošo krāsvielu kvalitatīvai un puskvantitatīvai noteikšanai matu krāsās izmanto šādus reaģentus1: 122.1. Etanols, bezūdens. 122.2. Acetons. 122.3. Etanols, 96 % (v/v). 122.4. Amonjaka šķīdums, 25 % (d204 = 0,91). 122.5. L(+)-askorbīnskābe. 122.6. Hloroforms. 122.7. Cikloheksāns. 122.8. Slāpeklis, tehniskais. 122.9. Toluols. 122.10. Benzols. 122.11. n-butanols. 122.12. 2-butanols. 122.13. Fosforpaskābe, 50 % (v/v) šķīdums. 122.14. Diazotējošs reaģents: 3-nitro-1-benzoldiazonija hlorbenzolsulfonāts (stabilizēta sāls forma) kā Red 2 JN-Francolor vai 2-hlor-4-nitro-1-benzoldiazonija naftalīnbenzoāts (stabilizēta sāls forma) kā NNCD reaģents Nr.74 150 FLUKA, vai līdzvērtīgs. 122.15. Sudraba nitrāts. 122.16. p-dimetilaminobenzaldehīds. 122.17. 2,5-dimetilfenols. 122.18. Dzelzs(III) hlorīda heksahidrāts. 122.19. Sālsskābe, 10 % (m/v) šķīdums. 122.20. Standartvielas, kuras minētas šī pielikuma 120.punktā. Amīnu savienojumu standartviela ir hidrohlorīdam (mono- vai di-) vai brīvai bāzei. 122.21. Standartšķīdumi 0,5 % (m/v): 122.21.1. Sagatavo visu šī pielikuma 122.20.apakšpunktā minēto standartvielu 0,5 % (m/v) šķīdumus. 122.21.2. Iesver 50±1 mg standartvielas 10 ml mērkolbā. 122.21.3. Pievieno 5 ml 96 % etanola (atbilstoši šā pielikuma 122.3. apakšpunktam) un 250 mg askorbīnskābes (atbilstoši šā pielikuma 122.5. apakšpunktam). 122.21.4. Lai šķīdums būtu sārmains, pievieno amonjaka šķīdumu (atbilstoši šā pielikuma 122.4.apakšpunktam), kas nodrošina pH 10 (pārbauda ar indikatorpapīru). 122.21.5. Uzpilda līdz 10 ml ar 96 % etanolu (atbilstoši šā pielikuma 122.3.apakšpunktam) un samaisa. 122.21.6. Šķīdumus var glabāt vienu nedēļu tumšā, vēsā vietā. 122.21.7. Dažos gadījumos pēc askorbīnskābes un amonjaka pievienošanas var veidoties nogulsnes. Pirms turpina analīzi, nogulsnēm ļauj nostāties. 122.22. Attīstošie šķīdinātāji. Attīstošie šķīdinātāji, kas satur amonjaku, tieši pirms izmantošanas labi jāsakrata: 122.22.1. Acetons/hloroforms/toluols 35:25:40 (v/v/v). 122.22.2. Hloroforms/cikloheksāns/absolūtais spirts/25 % amonjaks 80:10:10:1 (v/v/v/v). 122.22.3. Benzols/butān-2-ols/ūdens 50:25:25 (v/v/v). Labi sakrata un pēc atdalīšanas istabas temperatūrā (20-25 °C) izmanto virsējo fāzi. 122.22.4. n-butanols/hloroforms/reaģents M 7:70:23 (v/v/v). Istabas temperatūrā (20-25 °C) rūpīgi atdala un izmanto apakšējo fāzi. Reaģenta M gatavošana Amonjaka šķīdums, 25 % (v/v) 24 tilp.v. Fosforpaskābe, 50 % (122.13.apakšpunkts) 1 tilp.v. Ūdens 75 tilp.v. 122.23. Attīstītāji: 122.23.1. Diazotējošs reaģents. Sagatavo attiecīgā reaģenta 5 % (m/v) šķīdumu ūdenī (atbilstoši šā pielikuma 122.14.apakšpunktam). Šķīdums jāgatavo tieši pirms izmantošanas. 122.23.2. Ērliha reaģents. Izšķīdina 2 g p-dimetilaminobenzaldehīda (atbilstoši šā pielikuma 122.16.apakšpunktam) 100 ml 10 % (m/v) sālsskābes šķīduma ūdenī (atbilstoši šā pielikuma 122.19.apakšpunktam). 122.23.3. 2,5-dimetilfenols - dzelzs(III) hlorīda heksahidrāts: Pirmais šķīdums: izšķīdina 1 g dimetilfenola (atbilstoši šā pielikuma 122.17.apakšpunktam) 100 ml 96 % etanola (atbilstoši šā pielikuma 122.3.apakšpunktam). Otrais šķīdums: izšķīdina 4 g dzelzs(III) hlorīda heksahidrāta (atbilstoši šā pielikuma 122.18.apakšpunktam) 100 ml 96 % etanola (atbilstoši šā pielikuma 122.3.apakšpunktam). Attīstot šos divus šķīdumus izsmidzina atsevišķi - vispirms pirmo šķīdumu, pēc tam otro šķīdumu. 122.23.4. Sudraba nitrāta amonjakāls šķīdums. 5 % (m/v) sudraba nitrāta šķīdumam ūdenī (atbilstoši šā pielikuma 122.15.apakšpunktam) pievieno 25 % amonjaku (atbilstoši šā pielikuma 122.4.apakšpunktam), līdz nogulsnes izšķīst. Šis reaģents jāsagatavo tieši pirms izmantošanas. Neglabā. 123. Oksidējošo krāsvielu kvalitatīvai un puskvantitatīvai noteikšanai matu krāsās izmanto šādu iekārtu: 123.1. Parastais laboratorijas aprīkojums plānslāņa hromatogrāfijai: 123.1.1. Plastikas vai stikla pārsegs, kas izveidots tā, lai hromatogrāfiskā plate, uznesot šķīdumus un žāvējot, atrastos slāpekļa atmosfērā. Šī piesardzība vajadzīga tāpēc, lai novērstu to, ka dažas krāsvielas oksidējas. 123.1.2. Mikrošļirce, 10 µl, ar 0,2 µl iedaļām un adatu ar taisnu galu vai - labāk - 50µl automātiskais dozators, ko nostiprina statīvā tā, lai plati varētu turēt slāpeklī. 123.1.3. Izmantošanai gatavas 0,25 mm biezas 20 × 20 cm plānslāņu silikagela plates (Macherey and Nagel, Silica G-HR, kam ir plastikas pamats, vai līdzvērtīgas). 123.2. Centrifūga, 4000 apgr./min. 123.3. Centrifūgas mēģenes, 10 ml, ar skrūvējamu plastikas vāciņu, kas pārklāts ar PTFE, vai līdzvērtīgas. 124. Oksidējošo krāsvielu kvalitatīvu un puskvantitatīvu noteikšanu matu krāsās veic šādā kārtībā: 124.1. Analizējamo paraugu apstrādi veic šādi: 124.1.1. Noņem pirmos 2 vai 3 cm krēma, ko izspiež no tūbiņas. 124.1.2. Iepriekš ar slāpekli izskalotā centrifūgas mēģenē (atbilstoši šā pielikuma 123.3.apakšpunktam) liek 300 mg askorbīnskābes un 3 g krēma vai 3 g homogenizēta šķidruma. 124.1.3. Pa pilienam pievieno 25 % amonjaku, līdz pH ir 10. 124.1.4. Uzpilda līdz 10 ml ar 96 % etanolu (atbilstoši šā pielikuma 122.3.apakšpunktam). 124.1.5. Homogenizē slāpeklī (atbilstoši šā pielikuma 122.8.apakšpunktam), aiztaisa mēģeni un 10 minūtes centrifugē ar 4000 apgr./min. 124.1.6. Izmanto centrifugātu. 124.2. Hromatogrāfija: 124.2.1. Šķīdumu uznešana uz platēm: 124.2.1.1. Slāpeklī (atbilstoši šā pielikuma 122.8.apakšpunktam) uz hromatogrāfijas plates (atbilstoši šā pielikuma 123.1.3.apakšpunktam) deviņos punktos, kas atrodas apmēram 1,5 cm cits no cita uz līnijas, kura ir apmēram 1,5 cm no plates malas, klāj 1 µl katra iepriekšminētā standartšķīduma. 124.2.1.2. Standartšķīduma plankumus izvieto šādi: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 R P H PPD DAP PTD OPD OTD MPD MTD a-N 124.2.1.3. Aiz devītā standartšķīduma plankuma (MPD) klāj attiecīgi 2 µl kontrolšķīduma paraugu, ko iegūst saskaņā ar šī pielikuma 124.1.apakšpunktu. 124.2.1.4. Plati tur slāpeklī (atbilstoši šā pielikuma 122.8.apakšpunktam) līdz hromatogrāfiskās analīzes beigām. 124.2.2. Attīstīšana: 124.2.2.1. Liek plati kamerā, kas iepriekš izskalota ar slāpekli (atbilstoši šā pielikuma 122.8.apakšpunktam), piesātina ar vienu no četriem šķīdinātājiem (atbilstoši šā pielikuma 122.22.apakšpunktam) un attīsta istabas temperatūrā (20-25 °C) tumsā, līdz šķīdinātāja fronte ir pavirzījusies apmēram par 15 cm no starta līnijas. 124.2.2.2. Izņem plati un istabas temperatūrā žāvē slāpeklī (atbilstoši šā pielikuma 122.8.apakšpunktam). 124.2.3. Plati tūlīt apsmidzina ar vienu no četriem šķīdinātājiem, kas norādīti šā pielikuma 122.23.apakšpunktā. 124.2.4. Kvalitatīva noteikšana. Salīdzina parauga Rf vērtību un iegūto krāsu ar hromatografēto standartvielu Rf vērtību un krāsu. Šā pielikuma I tabulā ir Rf vērtību piemēri un krāsas katrai standartvielai atkarībā no izmantotā šķīdinātāja un indikatora. Šaubu gadījumā apstiprinājumu dažreiz var gūt ar standartpievienošanas metodi, pievienojot attiecīgās standartvielas šķīdumu paraug …