Par konceptuālo ziņojumu "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu"

Par konceptuālo ziņojumu "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 592 Rīgā 2020. gada 9. oktobrī (prot. Nr. 56 52. §) Par konceptuālo ziņojumu "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu" 1. Atbalstīt konceptuālā ziņojuma "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu" (turpmāk - konceptuālais ziņojums) 5. nodaļā ietverto 1.A risinājumu un tā īstenošanu uzsākt no 2021. gada 1. jūlija. 2. Noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju konceptuālā ziņojuma īstenošanā. Ministru prezidents A. K. Kariņš Labklājības ministre R. Petraviča  (Ministru kabineta 2020. gada 9. oktobra rīkojums Nr. 592) Konceptuāls ziņojums "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu" Rīga, 2020 Saturs 1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums 2. Situācijas izklāsts 2.1. Spēkā esošais regulējums 2.2. Asistenta pakalpojuma saņēmēju skaita dinamika un raksturojums 2.3. Identificētie trūkumi asistenta pakalpojuma nodrošināšanā 3. Piedāvātie risinājumi trūkumu novēršanai 4. Anketa asistenta nepieciešamības un atbalsta intensitātes noteikšanai 5. Asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanas risinājumu varianti un provizoriskās izmaksas 1.risinājuma variants - paplašinātais asistenta pakalpojums 2.risinājuma variants - vienota anketa, kompensācija personai asistenta pakalpojuma izmantošanai, pašvaldības līdzfinansējums 3.risinājuma variants - vienota anketa esošā finansējuma ietvaros 4.risinājuma variants - esošā pakalpojuma nodrošināšanas kārtība nosakot pakalpojuma cenu 5.risinājuma variants - Pašvaldības nodrošināts pakalpojums ar valsts mērķdotāciju par vienu pakalpojuma stundu 6. Cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošo nevalstisko organizāciju un pašvaldību viedoklis par risinājuma variantiem 7. Normatīvo aktu uzskaitījums, kuros veicami grozījumi, un citas nepieciešamās darbības pirms izmaiņu ieviešanas 8. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu 1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums Asistenta pakalpojums pašvaldībā, ko finansē no valsts budžeta (turpmāk - asistenta pakalpojums), tika ieviests 2013.gadā ar mērķi sniegt atbalstu nokļūšanai darba vietā, izglītības iestādē vai pakalpojumu saņemšanas vietā, kā arī, lai sniegtu atbalstu personu ar invaliditāti ģimenes locekļiem un veicinātu to iesaisti darba tirgū. ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija), kas vērsta uz cilvēktiesību nodrošināšanu attiecībā uz personām ar invaliditāti, nosaka sfēras, kurās Konvencijas dalībvalstīm nepieciešams veikt pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu īstenot savas tiesības. Asistenta pakalpojums ir viens no galvenajiem atbalsta pasākumiem, lai personas ar invaliditāti patstāvīgi varētu vienlīdzīgi ar pārējiem sabiedrības locekļiem īstenot savas tiesības. Laika gaitā diskusijās ar nevalstiskajām organizācijām (turpmāk - NVO) un pašvaldību sociālajiem dienestiem tika secināts, ka asistenta pakalpojums neapmierina mērķa grupu un pakalpojuma nodrošināšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Labklājības ministrija (turpmāk - Ministrija) Konceptuālo ziņojumu par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu (turpmāk - Ziņojums) izstrādājusi, pamatojoties uz: - Deklarācijas "Par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību" 114.punktu, kas paredz sadarbībā ar pašvaldībām uzlabot sociālos pakalpojumus, tai skaitā pilnveidojot asistenta pakalpojumus personām ar invaliditāti, lai pilnvērtīgi iesaistītu personas ar invaliditāti sabiedrības dzīvē. Sniegt mērķtiecīgu atbalstu tiem, kuri ikdienā nodrošina cilvēku ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpi mājās. Sadarbībā ar ministrijām un NVO koordinēti risināt ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem saistītus jautājumus. Savukārt Deklarācijas 112.punkts paredz turpināt atbalstīt personas ar īpašām vajadzībām, pārskatīt un uzlabot esošo atbalsta sistēmu personām ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem, tai skaitā invaliditātes noteikšanas kārtību, agrīno diagnostiku un sociālo rehabilitāciju, kā arī pilnveidot pasākumus personu ar invaliditāti un īpašām vajadzībām iekļaušanai darba tirgū; - Ministru kabineta 2019.gada 13.septembra sēdes protokollēmuma Nr.41.1.§ 20.punktu, kurā Ministrijai uzdots izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, paredzot, ka valsts budžeta izdevumi, kas ir tieši saistīti ar minimālo algu ar 2020.gada 1.janvāri netiek piesaistīti minimālās algas apmēram, un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā 2020.gada budžeta likumprojektu paketē; - Valsts kontroles 2016.gada 18.martā publicētajā revīzijas ziņojumā "Vai personām ar invaliditāti paredzētais asistenta pakalpojums nodrošina tā izveidošanas mērķu segšanu?" sniegtajiem ieteikumiem par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu; - darba grupas asistenta pakalpojuma pilnveidošanai ietvaros notikušajām diskusijām. Vienlaikus Eiropas Padome 2019.gada ikgadējās specifiskajās rekomendācijās dalībvalstīm Latvijai iesaka novērst sociālo atstumtību, jo īpaši uzlabojot minimālo ienākumu pabalstu, minimālo vecuma pensiju un cilvēkiem ar invaliditāti paredzētā ienākumu atbalsta adekvātumu1. Arī ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām Noslēguma piezīmēs par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par Konvencijas īstenošanu Latvijā norādīts uz pārmērīgu administrēšanu un individuālā atbalsta personām ar invaliditāti ierobežotu nodrošināšanu2. Lai salāgotu personu ar invaliditāti vajadzības pēc asistenta pakalpojuma un valsts budžeta iespējas, ar labklājības ministra rīkojumu Nr.87 "Par darba grupas izveidi asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanai" 2015.gada 11.novembrī tika izveidota darba grupa asistenta pakalpojuma pilnveidošanai, kuras uzdevums ir sniegt ieteikumus asistenta pakalpojuma pilnveidošanai. Darba grupā bija iekļauti pārstāvji no Ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas (turpmāk - IZM), personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām, sociālajiem dienestiem (skatīt 6.nodaļu). Darba grupas sastāvs precizēts atbilstoši labklājības ministra 2017.gada 27.janvāra rīkojumam Nr.15 "Par darba grupas asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanai izveidošanu". Ministrijas izveidotajā darba grupā un diskusijās ar iesaistītajām pusēm pēc vairāku gadu diskusijām 2018.gadā tika panākta vienošanās par nepieciešamību ieviest vienotu asistenta pakalpojuma nepieciešamības un atbalsta intensitātes noteikšanas anketu. Ministrija ir izstrādājusi piecus asistenta pakalpojuma nodrošināšanas risinājuma variantus, kas ir ļoti atšķirīgi un identificētās problēmas risina dažādā apmērā. Viens no risinājumiem paredz saglabāt esošo pakalpojuma nepieciešamības izvērtēšanas un piešķiršanas kārtību, bet četri pārējie varianti paredz jaunas anketas par asistenta pakalpojuma nepieciešamības noteikšanu ieviešanu un atskaitīšanās prasību ievērojamu samazināšanu, bet tie paredz atšķirīgu finansēšanas un administrēšanas shēmu. Izstrādātā Ziņojuma sabiedriskā apspriešana ir nodrošināta no 2019.gada 10.oktobra līdz 2019.gada 31.oktobrim, ievietojot paziņojumu par sabiedrisko apspriešanu Ministrijas un Valsts kancelejas tīmekļa vietnē. Sabiedriskajā apspriešanā par Ziņojumu viedokli sniedza septiņas personu ar invaliditāti intereses pārstāvošas nevalstiskās organizācijas, astoņas privātpersonas un Rīgas Sociālais dienests (skatīt 6.nodaļu). 2. Situācijas izklāsts 2.1. Spēkā esošais regulējums Asistenta pakalpojums ieviests no 2013.gada 1.janvāra ar mērķi veicināt personu ar invaliditāti iesaisti darba tirgū un izglītošanās procesā, kā arī sekmēt personu iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes likums nosaka, ka asistenta pakalpojumu līdz 40 stundām nedēļā var pieprasīt personas ar I vai II invaliditātes grupu, kurām Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (turpmāk - Valsts komisija) izsniegusi atzinumu par asistenta pakalpojuma nepieciešamību (turpmāk - atzinums) un personas no 5 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, kurām Valsts komisija izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumi Nr.942 "Kārtība, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumu pašvaldībā, augstskolā un koledžā" (turpmāk - MK noteikumi Nr.942) nosaka asistenta pakalpojuma saturu, pakalpojuma piešķiršanas kārtību, prasības asistentam, kritērijus atzinuma sniegšanai par asistenta pakalpojuma nepieciešamību un kritērijus pakalpojuma apjoma noteikšanai, kā arī nepieciešamā valsts budžeta finansējuma aprēķināšanas un piešķiršanas kārtību. Valsts komisija sniedz atzinumu personai, ja tai asistents nepieciešams tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā funkcionēšanas ierobežojumu dēļ nevar veikt patstāvīgi, un kura atbilst šādiem kritērijiem: 1) noteikta I invaliditātes grupa redzes traucējumu dēļ; 2) noteikta I vai II invaliditātes grupa un ir kāds no šādiem funkcionēšanas ierobežojumiem: • ir slimības vai anatomiskie defekti, uz kuru pamata ir izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai; • ir abu augšējo ekstremitāšu anatomiski defekti: amputācijas stumbri plaukstu pamata līmenī vai augstāk; • ir garīgās veselības traucējumi. Asistenta pakalpojumu nodrošina personas deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests. Ministrija piešķir sociālajam dienestam finansējumu administrēšanas izdevumu segšanai ne vairāk kā 10 procentu apmērā no asistenta pakalpojuma nodrošināšanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem. Līdzekļu apmērs asistenta pakalpojumam tiek noteikts atbilstoši valsts budžetā attiecīgajā gadā asistenta pakalpojuma nodrošināšanai piešķirtajiem līdzekļiem. Pašvaldības sociālais dienests izvērtē personas ar invaliditāti situāciju un vajadzības un to, cik persona ir aktīva, un pieņem lēmumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, individuāli nosakot izmantojamo stundu skaitu nedēļā. Nosakot asistenta pakalpojuma apjomu, sociālais dienests ievēro MK noteikumos Nr.942 noteiktos kritērijus asistenta pakalpojuma apjoma noteikšanai atbilstoši personas iesaistei aktivitātēs. Pēc lēmuma pieņemšanas sociālais dienests slēdz līgumu ar asistenta pakalpojuma sniedzēju un pakalpojuma pieprasītāju par pakalpojuma sniegšanu un kontrolē līguma saistību izpildi. Sociālais dienests, izmantojot Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmu, vienu reizi mēnesī iesniedz Ministrijai pārskatu par finanšu izlietojumu asistenta pakalpojuma nodrošināšanai iepriekšējā mēnesī. Ministrija veic samaksu sociālajiem dienestiem par sniegto asistenta pakalpojumu, bet sociālais dienests samaksā asistenta pakalpojuma sniedzējam. Asistenta pakalpojumu var sniegt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Asistentiem nav noteiktas kvalifikācijas prasības, pakalpojumu var sniegt jebkura persona, kurai ir darba vai personiskā pieredze saskarsmē ar personu ar invaliditāti, tai skaitā, personu ar invaliditāti radinieki. Šāds regulējums noteikts, ņemot vērā grūtības atrast profesionālus asistentus visā valsts teritorijā, kā arī to, ka tādējādi tiek sniegts atbalsts personu ar invaliditāti ģimenēm, kurās tuvinieki uzņēmušies asistenta lomu un atteikušies no iesaistīšanās darba tirgū vai samazinājuši darba slodzi savā darba vietā. Samaksa asistentam ir noteikta atbilstoši kārtējam gadam valstī noteiktajai minimālajai stundas tarifa likmei, bet kopā ne vairāk kā par 40 stundām nedēļā vienam asistentam. Pašvaldība ir tiesīga paaugstināt atlīdzību asistentam atbilstoši pašvaldības budžetā pieejamajiem finanšu līdzekļiem un asistenta ieguldītā darba apjomam. Personām ar I invaliditātes grupu, kurām invaliditāte noteikta sakarā ar smagiem redzes traucējumiem (turpmāk - redzes invaliditāte) ir tiesības saņemt no valsts budžeta finansētu pabalstu asistenta izmantošanai3. Pabalstu no valsts pamatbudžeta līdzekļiem personām ar I grupas redzes invaliditāti izmaksā no 2015.gada. Pabalsta saņēmējiem pašiem ir tiesības izvēlēties asistentu. Pabalsta apmērs 17,07 euro nedēļā tika noteikts, tā ieviešanas brīdī pieņemot, ka tas paredzēts asistenta apmaksai 10 stundām nedēļā. Ja persona ar I grupas redzes invaliditāti saņem minēto pabalstu, viņai ir tiesības saņemt arī asistenta pakalpojumu pašvaldībā daļā, kas pārsniedz 10 stundas nedēļā. 2019.gadā asistenta pakalpojumu pašvaldībā saņēma 562 personas ar redzes invaliditāti. Pabalsta apmērs un piešķiršanas kārtība ir noteikti Ministru kabineta noteikumos4. Pabalsta saņēmēju skaits vidēji mēnesī 2015.gadā bija 2 036 personas, 2016.gadā 2 106 personas, 2017.gadā 2 114 personas, 2018.gadā 2 159 personas, bet 2019.gadā 2 186 personas. Pabalsta izmaksai 2019.gadā tika izlietoti 1.93 miljoni euro. Izpildot Ministru kabineta 2019.gada 13.septembra sēdes protokollēmuma Nr.41.1.§ 20.punkta uzdevumu Ministrija sagatavoja likumprojektu "Grozījumi Invaliditātes likumā". 2019.gada 13.novēmbrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Invaliditātes likumā", kurā noteikts deleģējums Ministru kabinetam noteikt maksimālo personai piešķiramo asistenta pakalpojuma pašvaldībā apjomu un noteikt no valsts budžeta nepieciešamā finansējuma apmēru, atsaistot atalgojuma apmēru asistentiem no minimālās algas. Minētās normas stāsies spēkā 2021.gada 1.javārī. Līdz minētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim atalgojums asistentiem tiek maksāts atbilstoši 2020.gadā spēkā esošajai minimālajai stundas tarifa likmei. 2.2. Asistenta pakalpojuma saņēmēju skaita dinamika un raksturojums Kopš pakalpojuma ieviešanas kopējais asistenta pakalpojuma saņēmēju skaits pieaudzis no 3 069 personām 2013.gadā līdz 10 622 personām 2019.gadā jeb par 246% (skatīt 2.attēlu). Arī personu skaits, kurām ir spēkā esoši atzinumi par asistenta pakalpojuma nepieciešamību, ar katru gadu palielinās. 2013.gadā tika izsniegti 9 198 atzinumi par asistenta pakalpojuma nepieciešamību, bet 2019.gada decembrī bija jau 35 675 spēkā esoši atzinumi par asistenta pakalpojuma nepieciešamību (skatīt 1.attēlu). 1.attēls Avots: Valsts komisijas dati Savukārt asistenta pakalpojumu saņēma ievērojami mazāks skaits personu nekā personas, kurām bija tiesības šo pakalpojumu pieprasīt (skatīt 2.attēlu). 2013.gadā asistenta pakalpojumu saņēma 2 611 pilngadīga persona, bet 2019.gadā 9 621 pilngadīga persona. Līdz ar to 2013.gadā asistenta pakalpojumu neizmantoja 6 587 pilngadīgas personas, kurām bija tiesības to pieprasīt jeb 71.6% no potenciālās mērķa grupas, bet 2019.gadā asistenta pakalpojumu neizmantoja jau 26 054 pilngadīgas personas, kurām bija tiesības to pieprasīt jeb 73% no potenciālās mērķa grupas. Daļa no pilngadīgajām personām, kurām izsniegts atzinums un kuras neizmanto asistenta pakalpojumu, atrodas ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās. Netiek apkopoti dati par personu skaitu, kurām izsniegts atzinums un kuras atrodas ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, taču uz 2019.gada 31.decembri ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas (valsts un pašvaldību nodrošināto) pakalpojumu saņēma 7 248 pilngadīgas personas ar I un II invaliditātes grupu. Līdz ar to var pieņemt, ka Valsts komisijas atzinums par asistenta pakalpojuma nepieciešamību ne vienmēr liecina par personas faktisko nepieciešamību pēc asistenta pakalpojuma, jo apmēram 50-70% no asistenta pakalpojuma potenciālās mērķa grupas (pilngadīgās personas) šo pakalpojumu neizmanto. Pakalpojuma nepieprasīšanai var būt dažādi iemesli, piemēram, personai nav tādu aktivitāšu vai to ir ļoti maz, kur nokļūšanai uz aktivitātes norises vietu būtu nepieciešams pārvietošanās atbalsts, personai ir kustību vai garīga rakstura traucējumi, taču persona spēj pārvietoties patstāvīgi, personām ir apgrūtinošas noteiktās administratīvās procedūras, persona saņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes un draugiem un tā neizvēlas pieteikties šī pakalpojuma saņemšanai. Atšķirīga situācija ir izsniegto atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību skaita un asistenta pakalpojuma saņēmēju skaita proporcijas dinamikā bērniem ar invaliditāti (vecumā no pieciem gadiem). 2013.gadā spēkā bija 1 707 atzinumi par īpašas kopšanas nepieciešamību bērniem ar invaliditāti vecumā no pieciem gadiem, bet 2019.gada decembrī 2 081 atzinums. Attiecīgi sešu gadu laikā izsniegto atzinumu skaita pieaugums bija salīdzinoši neliels. 2013.gadā asistenta pakalpojumu saņēma 458 bērni ar invaliditāti, bet 2019.gadā 1 001 bērns ar invaliditāti. Attiecīgi 2013.gadā asistenta pakalpojumu neizmantoja apmēram 1 249 bērni, kuriem bija tiesības pieprasīt asistenta pakalpojumu jeb 73% no potenciālās mērķa grupas, bet 2019.gadā asistenta pakalpojumu neizmantoja 1 080 bērni, kuriem bija izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību jeb gandrīz 52% no potenciālās mērķa grupas. Jāatzīmē, ka personām, kuras atrodas ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, asistenta pakalpojums netiek piešķirts. Ņemot vērā, ka uz 2019.gada 31.decembri valsts sociālās aprūpes centros (turpmāk - VSAC) atradās 225 bērni ar invaliditāti no piecu gadu vecuma, var ticami pieņemt, ka 2019.gadā asistenta pakalpojumu neizmantoja apmēram 855 bērni, kuriem bija tiesības saņemt pakalpojumu, kas ir 41% no potenciālās mērķa grupas. 2.attēls Avots: Valsts komisijas un pašvaldību sociālo dienestu dati * Labklājības informācijas sistēmas dati par 2013., 2014., 2015., 2016., 2017. un 2018.gadu atspoguļo situāciju uz 2018.gada decembri; dati par 2019.gadu atspoguļo situāciju uz 2019.gada decembri MK noteikumi Nr.942 paredz, ka valsts budžeta līdzekļus asistenta pakalpojuma nodrošināšanai var izmantot arī transporta izdevumiem, pavadot personu ar invaliditāti, taču noteikumos nav noteikta transporta izdevumu samaksas kārtība un apjoms. 2019.gadā transporta izdevumi tika apmaksāti 1 210 personām, kas ir 11% no kopējā asistenta pakalpojuma saņēmēju skaita, t.sk. 138 bērniem ar invaliditāti, 348 pilngadīgai personai ar I invaliditātes grupu un 724 pilngadīgai personai ar II invaliditātes grupu. Visvairāk transporta izdevumu ir apmaksāti personām ar II invaliditātes grupu, apjomā līdz 50 euro gadā (724 personas). Taču ir arī personas, kurām transporta izdevumi tiek apmaksāti vairāk par 2000 euro gadā jeb vairāk nekā 167 euro mēnesī (25 personas). Vidēji gadā viens pakalpojuma saņēmējs ir izmantojis 387.82 euro. Ja neņem vērā 25 minētās personas, tad vidējās transporta izmaksas uz vienu pakalpojuma saņēmēju ir 328.73 euro gadā (skatīt 3.attēlu). 3.attēls Avots: Pašvaldību sociālo dienestu dati. 2019.gadā viens klients asistenta pakalpojumu vidēji mēnesī ir izmantojis 45.9 stundas, t.sk.: • persona ar I invaliditātes grupu - 46.6h; • persona ar II invaliditātes grupu - 41.6h; • bērns ar invaliditāti - 61.6h. Sadalījumā pēc saņemto stundu apjoma visbiežāk (35%) asistenta pakalpojums tika izmantots no 15 līdz 40 stundām mēnesī, 15% personu asistenta pakalpojumu izmantoja no 80 līdz 160 stundām mēnesī, bet tikai 2% personu asistenta pakalpojumu ir izmantojuši vairāk par 160 stundām mēnesī (skatīt 4.attēlu). Asistenta pakalpojumu vairāk par 160 stundām mēnesī ir iespējams izmantot, jo darba stundu skaits, normāla darba laika gadījumā, ir atkarīgs no katra kalendārā mēneša darba dienu skaita, kas ir atšķirīgs. Piemēram, 2019.gada janvārī bija 176 normālā darba laika stundas, bet 2019.gada decembrī - 142 normālā darba laika stundas. Vidējais normālā darba laika stundu skaits 2019.gadā bija 166 stundas mēnesī. Persona nevar izmanto vairāk par 40 stundām nedēļā, taču kalendārajā mēnesī ir vairāk par četrām nedēļām, līdz ar to ir iespējams, ka asistenta pakalpojumu var izmanto nepārsniedzot 40 stundas nedēļā, bet vairāk par 160 stundām mēnesī. 4.attēls Avots: Pašvaldību sociālo dienestu dati. Savukārt bērnu ar invaliditāti gadījumā līdzīgas asistenta pakalpojuma stundas izmantotas no 15 līdz 40 h, no 40 līdz 60 h un no 80 līdz 160 h mēnesī, attiecīgi 27%, 22% un 25% no kopējā bērnu ar invaliditāti asistenta pakalpojumu saņēmušo skaita (skatīt 5.attēlu). 5.attēls Avots: Pašvaldību sociālo dienestu dati. Asistenta pakalpojumu personas visbiežāk izmanto neregulāriem pasākumiem, kas saistīti ar ārstniecības pakalpojumu saņemšanu, dažādu institūciju apmeklēšanu un iesaisti sociālās iekļaušanas pasākumos (iepirkšanās, teātru, koncertu, sporta spēļu, citu pasākumu un sabiedrisku vietu apmeklēšanu, kas saistīts ar brīvā laika pavadīšanu) (skatīt 1.tabulu). 1.tabula Klientu īpatsvars, kuri 2019.gadā izmantoja asistenta pakalpojumu sadalījumā pa mērķiem, no kopējā pakalpojuma saņēmēju skaita Pasākums Klientu īpatsvars (%) Strādā algotu darbu vai veic saimniecisko darbību 7 Iegūst izglītību (pirmsskolas, pamata, vidējās vai augstākās izglītības iestādē), apmeklē kvalifikācijas celšanas vai profesionālās pilnveides kursus 11 Apmeklē dienas aprūpes centru, dienas centru vai citu sociālās aprūpes institūciju vai sociālās rehabilitācijas institūciju 14 Iesaistās dažādos sociālajos pasākumos (biedrību, nodibinājumu apmeklēšana, brīvprātīgā darbs, iesaiste sporta pasākumos, pašdarbībā u.c.) 24 Saņem ārstniecības pakalpojumus, apmeklē ģimenes ārstu. Apmeklē valsts un pašvaldību iestādes, institūcijas, kurām ir deleģēta valsts un pašvaldību uzdevumu izpilde, finanšu institūcijas, kā arī institūcijas personas interešu aizstāvībai 92 Iesaistās sociālās iekļaušanas pasākumos (brīvais laiks) 99 Avots: Pašvaldību sociālo dienestu dati. Valsts budžeta izdevumi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai Pēc asistenta pakalpojuma pašvaldībā ieviešanas, pirmajos trīs gados valsts budžeta izdevumi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai būtiski palielinājās no 2,7 miljoniem euro 2013.gadā līdz 10.2 milj. euro 2015.gadā. Straujais izdevumu pieaugums šajā periodā bija saistīts ar asistenta pakalpojuma saņēmēju skaita palielināšanos. Izdevumi straujais pieaugums asistenta pakalpojuma nodrošināšanai 2016. un 2017.gadā samazinājās, jo 2016.gadā stājās spēkā Ministru kabineta 2015.gada 13.oktobra noteikumi Nr.592 "Grozījumi Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumos Nr.942 "Kārtība, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumu pašvaldībā"", kas paredzēja samazināt asistenta pakalpojuma apjomu no 10 stundām nedēļā uz 2 stundām nedēļā pasākumiem, kas saistīti ar brīvā laika pavadīšanu. 2018.gadā izdevumi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai salīdzinājumā pret iepriekšējo gadu palielinājās par 4.0 milj. euro, pieaugums skaidrojums ne tikai ar klienta skaita pieaugumu (par aptuveni 500 personām pret iepriekšējo gadu), bet arī faktu, ka valstī tika paaugstināta minimālā alga (2017.gadā - 380 euro, 2018.gadā - 430 euro). 2019.gadā pieejamie valsts budžeta līdzekļi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai salīdzinājumā pret iepriekšējo gadu palielinājās par 1.0 milj. euro (pakalpojuma saņēmēju skaita pieaugums aptuveni par 550 personām). Valsts pamatbudžeta līdzekļi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai periodā no 2020. līdz 2023.gadam ir paredzēti 18.8 milj.5euro apmērā (skatīt 2.tabulu). 2.tabula Valsts pamatbudžeta līdzekļi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai (euro) 2013 2014 2015 2016 2017 2018 2019 2020 Valsts budžeta finansējuma apjoms, t.sk. 2 655 725 5 881 451 10 197 905 10 493 998 10 776 838 14 760 063 15 836 070 17 616 217 Bāzes izmaiņas 3 225 726 4 316 454 296 093 282 840 3 983 225 1 076 007 1 780 147 Avots: Ministrijas dati 2.3. Identificētie trūkumi asistenta pakalpojuma nodrošināšanā Asistenta pakalpojuma nodrošināšanas gaitā Ministrija sadarbībā ar personu ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un pašvaldību sociālajiem dienestiem ir konstatējusi vairākus trūkumus asistenta pakalpojuma nodrošināšanā. Vienlaikus pie katra no trūkumiem ir norādīti riski6, kas izriet no identificētajiem trūkumiem. Uz nepieciešamību pilnveidot asistenta pakalpojuma nodrošināšanu ir norādījusi arī Valsts kontrole savā 2016.gada 18.martā publicētajā revīzijas ziņojumā "Vai personām ar invaliditāti paredzētais asistenta pakalpojums nodrošina tā izveidošanas mērķu segšanu?"7 un sniegusi ieteikumus asistenta pakalpojuma pilnveidošanai. Galvenie Valsts kontroles sniegtie ieteikumi sakrīt ar darba grupas diskusijās identificētajiem problēmaspektiem - pilnveidot asistenta pakalpojuma nepieciešamības noteikšanas kārtību, veicināt profesionālu asistenta pakalpojuma sniedzēju dienestu izveidi un noteikt ierobežojumus ģimenes locekļu iesaistei asistenta pakalpojuma sniegšanā, atteikties no atsevišķa pabalsta personām ar I grupas redzes invaliditāti un nodrošināt šo pakalpojumu asistenta pakalpojuma ietvaros, izvērtēt asistenta pakalpojuma izglītības iestādē kā atsevišķa pakalpojuma lietderību. Nodaļas turpinājumā sniegts identificēto trūkumu apraksts: 1) Nepilnīga asistenta pakalpojuma nepieciešamības noteikšanas kārtība. Pakalpojumu ir iespējams saņemt arī personām, kurām asistenta atbalsts nav nepieciešams, bet iespējams, ir nepieciešams cits atbalsta veids. Valsts komisijas izsniegtais atzinums par asistenta pakalpojuma nepieciešamību ne vienmēr liecina par to, ka personai ir nepieciešams asistenta atbalsts, lai pārvietotos ārpus mājokļa. Valsts komisija, nosakot personas atbilstību atzinuma saņemšanas nosacījumiem, vērtē personas atbilstību noteiktam funkcionālo traucējumu veidam un smaguma pakāpei, ņemot vērā medicīniskas indikācijas invaliditātes noteikšanas brīdī. Tā kā Valsts komisija visbiežāk nevērtē personu klātienē, nav iespējams novērtēt arī šo personu prasmes un spējas veikt noteiktas darbības ārpus mājokļa, kā arī nevar veikt personas dzīves vietas un sociālās vides novērtējumu. Līdz ar to Valsts komisijas atzinums pēc būtības apliecina tikai personas ar invaliditāti piederību asistenta pakalpojuma saņēmēju mērķa grupai (personām, kurām ir pārvietošanās ierobežojumi un kurām noteiktos apstākļos varētu būt nepieciešams asistenta atbalsts), bet automātiski nenozīmē, ka personai ir nepieciešamība pēc atbalsta pārvietojoties ārpus mājokļa. Saskaņā ar MK noteikumu Nr.942 normām pašvaldības sociālā dienesta pienākums ir izvērtēt personas ar invaliditāti situāciju un vajadzības, kā arī personas aktivitāti. Vienoti kritēriji, kā sociālajiem dienestiem vērtēt personu ar invaliditāti nepieciešamību pēc pārvietošanās atbalsta MK noteikumos Nr.942 pakalpojuma izveides brīdī netika noteikti, jo viens no sociālā dienesta darbības uzdevumiem (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - Likums) 11.panta 3.punkts) ir novērtēt klienta vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija, u.c.) resursus un sociālā atbalsta sistēmu. Līdz ar to asistenta pakalpojuma nepieciešamības novērtēšana personām ar invaliditāti ļoti lielā mērā ir atkarīga no pašvaldību sociālo dienestu sociālā darba speciālistu profesionālās kompetences. Ministrija, 2016. un 2017.gadā veicot pārbaudes pašvaldību sociālajos dienestos par asistenta pakalpojuma nodrošināšanu, secināja, ka sociālie dienesti, piešķirot asistenta pakalpojumu, tikai atsevišķos gadījumos ir veikuši klientu nepieciešamības pēc pārvietošanās atbalsta izvērtējumu. Sociālie dienesti asistenta pakalpojuma piešķiršanā galvenokārt vadās no klienta iesniegumā minētajām vēlmēm, norādes par iesaisti aktivitātēs un Valsts komisijas atzinuma par asistenta pakalpojuma nepieciešamību esamību, kas tiek uzskatīts par nenoraidāmu priekšnosacījumu pakalpojuma piešķiršanai. Tādējādi pašreizējā situācijā pastāv likumdošanas un finansiālais risks, ka netiek nodrošināta mērķtiecīga pakalpojuma piešķiršana personām ar invaliditāti, kurām patiešām asistenta palīdzība ir nepieciešama un bez kuras viņu nokļūšana pakalpojumu saņemšanas vietās un iekļaušanās sabiedrībā nebūtu iespējama, kā arī valsts budžeta finansējums tiek novirzīts nemērķtiecīgi. Nemainot normatīvo regulējumu un saglabājoties situācijai, kad katra pašvaldība pēc saviem ieskatiem un profesionalitātes lemj par pakalpojuma piešķiršanu cilvēkam, dažādās pašvaldībās, saglabāsies nevienlīdzīga situācija attiecībā uz pakalpojuma piešķiršanas pieeju un izvērtējumu. Sarežģījumus asistenta pakalpojuma administrēšanā rada arī valsts un pašvaldību pienākumu sadalījums sociālo pakalpojumu nodrošināšanā. Saskaņā ar likumā "Par pašvaldībām" un Likumā noteikto sociālo pakalpojumu (sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, sociālais darbs) nodrošināšana ir pašvaldību autonomā funkcija, kuru nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta, taču Likuma 91., 13. un 13.1pants nosaka arī valsts pienākumus sociālo pakalpojumu sniegšanā un samaksā par valsts finansētajiem sociālajiem pakalpojumiem. Tā piemērām, sociālās aprūpes pakalpojumu (palīdzība pašaprūpē, ja persona vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar veikt patstāvīgi) nodrošināšana personām ar invaliditāti nav valsts, bet gan pašvaldības kompetencē. Saskaņā ar Likuma 11.pantu tieši pašvaldības sociālā dienesta uzdevums ir sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem - personu ar invaliditāti, pensijas vecumā, ar garīga rakstura traucējumiem. Sociālās aprūpes pakalpojumus pašvaldību sociālie dienesti visbiežāk nodrošina, sniedzot aprūpi mājās vai piešķirot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas jeb sociālās aprūpes centra pakalpojumu. Savukārt valsts sociālās aprūpes jomā sniedz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu tikai atsevišķām personu grupām (personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, neredzīgām personām, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem). Ņemot vērā to, ka valsts finansē arī asistenta pakalpojumu, personām ar invaliditāti ir izveidojusies situācija, ka personām ar funkcionāliem traucējumiem atbalstu mājoklī (sociālo aprūpi) pilnā mērā nodrošina (piešķir un finansē) pašvaldības, bet atbalsta nodrošināšanā ārpus mājokļa valsts un pašvaldību kompetences ir dalītas (asistenta pakalpojumu finansē no valsts budžeta līdzekļiem, bet to piešķir pašvaldības sociālais dienests). Šāds valsts un pašvaldību kompetenču sadalījums ir radījis sarežģījumus asistenta pakalpojuma piešķiršanā un administrēšanā. Valsts finansētajam pakalpojumam šobrīd nav noteikti vienoti kritēriji, kā novērtēt pārvietošanās atbalsta nepieciešamību personām ar funkcionāliem traucējumiem ārpus mājokļa. Sociālo dienestu pārstāvji diskusijās norādījuši uz to, ka tiem ir grūtības argumentēt asistenta pakalpojuma nepiešķiršanu pat situācijās, ja ir pamatotas šaubas par to, vai klientam asistenta atbalsts patiešām ir nepieciešams. Attiecīgi pieļaujams, ka pašvaldību sociālie dienesti var nebūt ieinteresēti atteikt pakalpojumu un lemt par labu klientam, pieņemot Valsts komisijas izsniegto atzinumu kā nenoraidāmu priekšnosacījumu, lai tādējādi izvairītos no situācijām, ka sociālā dienesta darbinieks tiek pretnostatīts klienta vēlmēm, un nerastos konflikti. Šāda situācija var rasties īpaši tad, ja klients apšauba sociālā dienesta kompetenci lemt par asistenta pakalpojuma piešķiršanu, uzskatot, ka Valsts komisija, izsniedzot atzinumu, ir jau pieņēmusi lēmumu, ka personai asistenta pakalpojums ir nepieciešams. Šāds mērķa grupas uzskats pausts arī darba grupā. Tāpat pieļaujams, ka pašvaldību sociālie dienesti nav ieinteresēti rūpīgi un pēc būtības vērtēt personas ar invaliditāti individuālo vajadzību pēc asistenta pakalpojuma, jo asistenta pakalpojums netiek identificēts kā individuāls atbalsts noteiktās situācijās personām ar pārvietošanās grūtībām, bet kā iespēja sniegt papildus materiālu atbalstu no valsts budžeta personu ar invaliditāti ģimenēm. Uz to sarunās norādījuši sociālo dienestu un NVO pārstāvji. Darba grupas sanāksmju gaitā tika izskatīti vairāki risinājumi pakalpojuma uzlabošanai8 un tika secināts, ka ir būtiski jāuzlabo asistenta pakalpojuma nepieciešamības un apjoma noteikšanas kārtība. Tika panākta vienošanās, ka ir nepieciešams izstrādāt jaunu asistenta pakalpojuma nepieciešamības un atbalsta intensitātes noteikšanas anketu (turpmāk - anketa), lai visām pašvaldībām būtu vienoti un saistoši kritēriji personu ar invaliditāti vajadzības pēc asistenta pakalpojuma novērtēšanai. 2) Asistenta pakalpojuma administrēšana ir sarežģīta un rada nesamērīgu slogu asistentiem, pakalpojuma saņēmējiem un sociālajiem dienestiem. Spēkā esošā asistenta pakalpojuma nodrošināšanas kārtība neapmierina ne pašvaldību sociālos dienestus, kuri nodrošina pakalpojumu, ne asistenta pakalpojuma saņēmējus, ne asistentus, jo iesaistītajām pusēm atšķiras viedokļi par atskaišu dokumentiem, kuri asistentam reizi mēnesī jāiesniedz sociālajā dienestā, lai apliecinātu pakalpojuma sniegšanu noteiktā apjomā. Lai pārliecinātos par asistenta pakalpojuma sniegšanas faktu, sociālie dienesti nereti pieprasa dažādu institūciju, kuras ir apmeklētas, apliecinājumus (parakstus, zīmogus) pakalpojuma uzskaites lapā un citus apliecinājuma dokumentus (izziņas, biļetes, čekus, ārsta nosūtījumus, u.c. dokumentus). Apmeklēto institūciju pārstāvji mēdz atteikties apliecināt asistenta pakalpojuma sniegšanas faktu, asistenta pakalpojuma saņēmēji šādu dokumentu vākšanu uzskata par cieņu aizskarošu, bet sociālajiem dienestiem ir ierobežotas iespējas pārliecināties par asistenta pakalpojuma sniegšanas faktu, ja minētie apliecinājumi netiek saņemti. Cita starpā sociālie dienesti ir konstatējuši arī negodprātīgu apliecinājumu izsniegšanas gadījumus, kad institūciju pārstāvji ir apliecinājuši institūcijas apmeklējumu, taču asistenta pakalpojums faktiski nav sniegts (piemēram, asistents bez asistējamās personas ierodas institūcijā, lai saņemtu parakstu, vai institūcija izsniedz izziņu, ka persona ar invaliditāti šo institūciju ir apmeklējusi dienā, kad institūcija faktiski ir slēgta). Šādi gadījumi rada konfliktsituācijas starp sociālo dienestu, asistenta pakalpojuma saņēmēju un asistentu, tādējādi apgrūtinot asistenta pakalpojuma nodrošināšanas procesu. Asistenta pakalpojuma saņēmēju ieskatā dažādu parakstu, zīmogu un čeku vākšana pazemo cilvēkus un pārkāpj viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo ir jāsniedz detalizēta informācija par katru vietu, kura ir apmeklēta, un atskaitēm pievienotajos pirkumu čekos ir norādīta informācija par iegādātajām precēm vai pakalpojumiem. Pašvaldību sociālajiem dienestiem ir papildu slogs, aprēķinot atlīdzības apmēru asistentam, jo pakalpojumu piešķir un uzskaita par stundām nedēļā, bet norēķini ar asistentu tiek veikti par iepriekšējā mēnesī faktiski nostrādāto stundu skaitu. Pašvaldību sociālo dienestu ieskatā asistenta pakalpojuma administrēšana tiktu vienkāršota, ja asistenta pakalpojuma apjoms tiktu noteikts stundās mēnesī. Darba grupas dalībnieku ieskatā ir būtiski jāmaina asistenta pakalpojuma administrēšanas sistēma, lai nav jāatskaitās par katru vietu, kuru persona ar invaliditāti ir apmeklējusi un jāuzrāda dažādi apliecinājuma dokumenti. Tāpat situācija būtiski tiktu vienkāršota, ja pakalpojuma apjoms tiktu noteikts mēneša, nevis nedēļas griezumā. Nemainot normatīvo regulējumu un joprojām saglabājoties detalizētai atskaitīšanās sistēmai, netiek novērsts viens no būtiskākajiem personu ar invaliditāti iebildumiem par pakalpojumu, kas rada iesaistīto pušu riskus - netiks rastas iespējas samazināt administratīvo slogu pakalpojuma saņēmējiem un sociālajiem dienestiem, var tikt aizskarts personas privātums, saglabājas negodprātīgu apliecinājumu iesniegšanas risks, konfliktsituāciju iespējamība starp pakalpojuma saņēmējiem un sociālajiem dienestiem. 3) Transporta izdevumu kompensēšanai asistenta pakalpojuma ietvaros nav vienotu kritēriju. Atsevišķs jautājums asistenta pakalpojuma administrēšanas ietvaros ir transporta izdevumu kompensēšana. Asistenta pakalpojuma ietvaros no valsts budžeta tiek kompensēti arī transporta izdevumi, pavadot personu ar invaliditāti, taču noteikumos nav noteikta transporta izdevumu samaksas kārtība un apjoms. Vienlaikus pastāv šādi atbalsta veidi personām ar invaliditāti, lai mazinātu ar transporta izmantošanu saistītus izdevumus: - bezmaksas braucieni sabiedriskajā transportā bērnam ar invaliditāti un tā pavadonim, personai ar I invaliditātes grupu un tās pavadonim, personai ar II invaliditātes grupu; - valsts pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās (79.68 euro apmērā par katru pilnu sešu mēnešu periodu); - pašvaldības izveidotā atbalsta sistēma personām ar invaliditāti transporta jomā (atbalsts transporta izdevumu segšanai nepastāv visās pašvaldībās, kā arī tas dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs). Tā kā apmaksāt transporta izdevumus no asistenta pakalpojuma nodrošināšanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem pašvaldības sociālais dienests var tikai tad, ja persona nesaņem iepriekš minēto atbalstu, tā izmantošana objektīvu iemeslu dēļ nav iespējama vai persona šo atbalstu jau ir izmantojusi, bet vajadzība pārsniedz šī atbalsta apmēru, pašvaldības sociālajam dienestam katru gadījumu jāizskata individuāli, ņemot vērā visus jau šobrīd pastāvošos valsts un attiecīgās pašvaldības atbalsta veidus transporta izdevumu apmaksai, kā arī nepieļaujot dubultā finansējuma risku transporta apmaksas nodrošināšanā. Attiecīgi pašvaldību sociālajiem dienestiem valsts budžeta līdzekļu piešķiršana transporta izdevumiem saistībā ar asistenta pakalpojuma nodrošināšanu ir ļoti sarežģīti administrējama, paver iespējas neviennozīmīgai interpretācijai par jau pieejamā valsts atbalsta izmantošanas iespējām, rada konfliktsituācijas saistībā ar attiecināmo maršrutu un izdevumu apjomu, par ko liecina arī diametrālās atšķirības transporta izdevumu segšanā. Atbalstu transporta izdevumu apmaksai 2019.gadā saņēma 1 210 personas jeb 11% no visiem pakalpojuma saņēmējiem. Daudzu pašvaldību sociālie dienesti vispār neapmaksā transporta izdevumus no asistenta pakalpojuma nodrošināšanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem. Saskaņā ar Ministrijas rīcībā esošajiem datiem 2019.gadā no 119 pašvaldībām 48 pašvaldībās transporta izdevumi no asistenta pakalpojuma nodrošināšanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem netika apmaksāti. Vienlaikus personu izlietotais transporta izdevumu apjoms ir ļoti atšķirīgs. Vidēji gadā viena persona šim mērķim ir izmantojusi 387.82 euro, visbiežāk personām tiek segti izdevumi apjomā līdz 50 euro gadā, taču 25 personām gadā apmaksāti vairāk kā 2000 euro transporta izdevumiem (skatīt arī 2.2.nodaļu). Tādējādi pastāv finansiālais un iesaistīto pušu risks, ka valsts budžeta līdzekļi, kas paredzēti personu ar invaliditāti transporta izdevumiem, tiek apmaksāti dubultā, pastāv neviendabīga un nevienlīdzīga situācija asistenta pakalpojuma saņēmēju vidū, kas nemainot regulējumu un nepārskatot nosacījumus transporta izdevumu kompensēšanai šī pakalpojuma ietvaros netiks novērsta. Ministrijas ieskatā, nosakot konstantu piešķirtā pakalpojuma apmēru personai un vienkāršojot atskaitīšanos, transporta izdevumu kompensēšana asistenta pakalpojuma ietvaros, kas prasa detalizētu atskaitīšanos, vairs nav savietojama ar vienkāršoto pakalpojumu, tādēļ tā nav saglabājama vai arī transporta izdevumu kompensēšanai nosakāmi vienoti un skaidri kritēriji. 4) Asistentu trūkums un profesionāla asistentu dienesta izveide. Apzinoties asistenta pakalpojuma nozīmīgumu personām ar invaliditāti un vienlaikus ņemot vērā iespējamās grūtības atrast pakalpojuma sniedzēju visās valsts teritorijās, kā arī to, ka tieši ģimenes locekļi dažkārt ir atteikušies no algota darba iespējām un veic šo neapmaksāto darbu, kopš pakalpojuma ieviešanas brīža ir noteikts, ka asistenta pakalpojumu var sniegt arī personas ģimenes locekļi. Darba grupas locekļu viedokļi dalās jautājumā par to, vai tiesības sniegt asistenta pakalpojumu būtu nosakāmas tikai profesionāliem asistentiem, vai tomēr saglabājama iespēja, ka pakalpojuma sniedzējs var būt arī personas ģimenes loceklis. Ministrijas 2017.gadā veiktās asistenta pakalpojuma saņēmēju aptaujas9 rezultāti liecina, ka asistenta pakalpojuma saņēmēji, viņu ģimenes locekļi un uzticības personas pārsvarā negatīvi vērtē iespēju saņemt profesionāla asistenta pakalpojumu un viņi ir apmierināti ar esošā asistenta darbu. Aptaujā10 uz jautājumu "Vai piekrītat apgalvojumam, ka asistentam ir jābūt profesionālim (algotam darbiniekam, kurš apmācīts darbam ar personām ar invaliditāti)?" tikai 8% respondentu atbildēja apstiprinoši. 30% respondentu nepiekrita apgalvojumam, ka asistentam ir jābūt profesionālim, bet 62% respondentu uzskatīja, ka asistentam ir jābūt profesionālim tikai gadījumos, ja asistents nav personas ar invaliditāti ģimenes loceklis vai uzticības persona. Taču jāņem vērā, ka vairāk par 90% respondentu ir norādījuši, ka personas ar invaliditāti asistents ir viņa ģimenes loceklis vai iepriekš pazīstama uzticības persona, bet tikai 11 personām jeb 1.2% no aptaujas dalībniekiem asistentu nodrošināja pašvaldības sociālais dienests. Saskaņā ar statistikas datiem11 2019.gadā 72% gadījumu asistenta pakalpojumu sniedza personu ar invaliditāti radinieki, savukārt aptaujas dati12 liecina, ka 55% respondentu asistenta pakalpojumu sniedz ģimenes loceklis, kurš dzīvo kopā ar personu ar invaliditāti, bet 21% respondentu asistenta pakalpojumu sniedz ģimenes loceklis, kurš dzīvo atsevišķi. Turklāt 70% respondentu ir norādījuši, ka viņus pilnībā apmierina asistentu darbs, 9% norādījuši, ka drīzāk apmierina, bet 19% norādījuši, ka uz jautājumu nevar atbildēt, jo paši ir personu ar invaliditāti asistenti (aptaujas anketā personas ar invaliditāti viedokli varēja paust arī personas ar invaliditāti ģimenes locekļi un uzticības personas). Tikai 2% no respondentu skaita norādīja, ka asistenta darbs viņus neapmierina vai drīzāk neapmierina. Vērtējot profesionāla asistenta ieviešanas iespējas, tika secināts, ka profesionāla asistenta pakalpojuma ieviešanai un nodrošināšanai ir nepieciešami ievērojami papildus valsts budžeta līdzekļi (motivējoša atalgojuma noteikšanai, asistentu apmācības programmas izveidei un apmācību procesa nodrošināšana), taču vienlaikus pastāv ticams profesionālais risks, jo, pat izvirzot augstākas prasības profesionālam asistentam, attālākos lauku rajonos un viensētās profesionāls asistents personām ar invaliditāti nebūs pieejams. Tādējādi pastāv ticams risks, ka pakalpojums kļūtu nepieejams lielai daļai cilvēku. Tādējādi ieguldītie resursi profesionālu asistentu dienesta izveidē neattaisnotu uz šādu risinājumu liktās cerības. Asistentu trūkums ir saistīts arī pakalpojuma sniedzējam noteikto atalgojumu. Kopš pakalpojuma ieviešanas atlīdzība asistentam ir noteikta atbilstoši attiecīgajā gadā spēkā esošajai minimālajai stundas tarifa likmei. Darba grupas ieskatā atalgojumam jābūt konkurētspējīgam, lai ģimenes, kurās ir persona ar invaliditāti, kurai nepieciešams asistenta pakalpojums, spētu piesaistīt asistentu. Tika izpētīta citu valstu labā prakse par ierobežojumu noteikšanu ģimenes locekļiem sniegt asistenta pakalpojumu. Eiropas valstīs pastāv dažādas atšķirīgas pieejas gan asistenta pakalpojuma organizēšanā, gan ģimenes locekļu iesaistei asistenta pakalpojuma sniegšanā. Secināts, ka Latvijas gadījumā nedrīkst liegt personu ar invaliditāti ģimenes locekļiem sniegt asistenta pakalpojumu, bet pakāpeniski jāvirzās uz profesionālu asistentu piesaisti un asistentu apmācību. Darba grupas par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu 2017.gada 11.maija sēdē tika nolemts, ka ģimenes locekļiem tiks saglabāta iespēja sniegt asistenta pakalpojumu. Kā viens no trūkumiem esošajai asistenta pakalpojuma nodrošināšanas kārtībai tiek minēta arī valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (darba nespējas lapa, pensijas apdrošināšana) ierobežotā pieejamība, kā arī tas, ka netiek nodrošināts atvaļinājums. Saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu valsts nodrošinātie sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir atkarīgi no personas nodarbinātības veida un veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (turpmāk - VSAOI) (skatīt 3.tabulu). Asistenta pakalpojuma gadījumā, darba devēja VSAOI, kuras tiek finansētas no valsts budžeta, veic pašvaldības sociālais dienests, ja ar asistentu ir noslēgts darba līgums vai uzņēmuma līgums un asistents nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. Ja ar asistentu ir noslēgts uzņēmuma līgums un asistents ir reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs, tad VSAOI veic pats asistents. 3.tabula Valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumi asistentiem uzņēmuma līguma slēgšanas gadījumā Nodarbinātības veids Valsts sociālās apdrošināšanas veidi Asistents neveic saimniecisko darbību (VSAOI veic pašvaldības sociālais dienests) *Valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir tādi paši kā darba līguma slēgšanas gadījumā • Valsts pensiju apdrošināšana • Sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam • Sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām • Invaliditātes apdrošināšana • Maternitātes un slimības apdrošināšana • Vecāku apdrošināšana • Veselības apdrošināšana Asistents veic saimniecisko darbību un ienākumi mēnesī sasniedz minimālās darba algas apmēru • Valsts pensiju apdrošināšana • Invaliditātes apdrošināšana • Maternitātes un slimības apdrošināšana • Vecāku apdrošināšana • Veselības apdrošināšana Asistents veic saimniecisko darbību un ienākumi mēnesī nesasniedz minimālās algas apmēru • Valsts pensiju apdrošināšana Pašvaldību sociālie dienesti, organizējot asistenta pakalpojuma sniegšanu, ar asistentiem var slēgt gan uzņēmuma līgumu, gan darba līgumu. Parasti sociālais dienests ar asistentu slēdz uzņēmuma līgumu, jo šāda līguma forma ir piemērotāka, ja asistents sniedz pakalpojumu tikai vienai personai ar invaliditāti un nav nodarbināts normālu darba laiku (40 h/ned.). Darba līgums ar asistentu tiek slēgt gadījumos, kad pašvaldības sociālais dienests asistenta pakalpojuma sniegšanā iesaista pastāvīgu algotu pašvaldības darbinieku (profesionālu darbinieku), kurš sniedz asistenta pakalpojumu vairākām asistējamām personām, kā arī pakļaujas citiem darba devēja rīkojumiem par noteiktu darba laiku, darba veikšanas vietu un apjomu. Savukārt ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu saskaņā ar Darba likuma normām var saņemt personas, kuras strādā algotu darbu uz darba līguma pamata. Darba līguma slēgšanas gadījumā asistentam ir jārēķinās, ka viņam ne tikai ir jāveic attiecīgais darbs, bet arī jāpakļaujas noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem (piemēram, ievērot noteiktus darba laikus un stundas, sniegt pakalpojumu tām personām, kuras ir norādījis darba devējs, u.c.). Attiecīgi darba līgums paredz ne tikai iespēju saņemt ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, bet paredz arī papildus saistības. Piesaistot asistentus, pašvaldību sociālajiem dienestiem ir jāņem vērā reālā situācija darba tirgū un potenciālo asistentu pieejamība. Saskaņā ar sociālo dienestu un sociālās aprūpes pakalpojuma sniedzēju norādīto, sociālās aprūpes jomā ir vērojams būtisks darbinieku trūkums, tāpēc asistenta pakalpojumu visbiežāk sniedz pašu personu ar invaliditāti izvēlētas uzticības personas vai viņu radinieki, kuri nav gatavi sniegt asistenta pakalpojumu arī citām personām ar invaliditāti, strādāt normālu darba laiku un pakļauties darba devēja rīkojumiem. Uzņēmuma (vai pakalpojuma) līguma slēgšana asistentiem nodrošina lielāku rīcības brīvību un elastību darba organizēšanā, jo asistents var veikt tikai konkrētu darbu - sniegt asistenta pakalpojumu un viņam nav citu saistību ar darba devēju, kā tas ir darba līguma gadījumā. Ziņojumā piedāvātā asistenta pakalpojuma nodrošināšanas kārtība paredz saglabāt esošos līgumu slēgšanas veidus ar asistentiem, sociālajam dienestam individuālajā gadījumā izvēloties piemērotāko līguma slēgšanas veidu. Ir jāņem vērā, ka arī asistentam ir tiesības izvēlēties savai situācijai piemērotāko līguma formu un nodokļu režīmu, jo īpaši, ņemot vērā, ka personu ar invaliditāti ģimenes locekļiem plānots saglabāt iespēju sniegt asistenta pakalpojumu. Līdz ar to valsts nodrošinātie sociālās apdrošināšanas pakalpojumi asistentiem (tāpat kā citās profesijās nodarbinātajiem) arī turpmāk būtu atkarīgi no nodarbinātības veida un personas veiktajām VSAOI. Nepalielinot atalgojumu asistenta pakalpojuma sniedzējiem, saglabāsies sociālais risks, ka nav iespējams piesaistīt profesionālu asistenta pakalpojuma sniedzēju ārpus ģimenes un vairumā gadījumu pakalpojuma sniegšanas pienākumu uzņemas kāds no personas ar invaliditāti tuviniekiem, kurš pie citiem nosacījumiem varētu atgriezties darba tirgū. Šādu risku gan atspēko tā pozitīvās puses, jo gadījumā, ja neaktīvais tuvinieks noslēdz līgumu ar sociālo dienestu un kļūst par asistenta pakalpojuma sniedzēju, par viņu tiek veiktas VSAOI (veidi un apmērs atkarīgi no nodokļu režīma) un personai krājas darba stāžs. Situācijā, kad darba tirgus situācija, iedzīvotāju izvietojuma un zemā atalgojuma dēļ nav iespējams piesaistīt profesionālus pakalpojuma sniedzējus ārpus ģimenes ir pieļaujama ģimenes locekļa kļūšana par asistentu. 5) Asistenta pakalpojums nesasniedz bērnus, kuriem tas nepieciešams. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu papildu asistenta pakalpojumam pašvaldībā pastāv arī asistenta pakalpojums izglītībā, kas tiek nodrošināts, t.sk finansēts izglītības sektora ietvaros13. Asistenta pakalpojumu pašvaldībā, kā arī asistenta pakalpojumu izglītības iestādē ir tiesības pieprasīt bērniem, kuriem ir izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. Analizējot diagnozes, kuru dēļ bērniem tiek izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, un diskusijās ar mērķa grupu un Valsts komisiju iegūto informāciju, secināms, ka asistenta pakalpojums būtu nepieciešams bērniem, kuru stāvoklis nav atbilstošs īpašas kopšanas indikācijām (nav tik smags) un tādēļ viņiem nav attiecīgā atzinuma, kas ļautu pretendēt uz asistenta pakalpojuma saņemšanu pašvaldībā (piemēram, epilepsijas gadījumi, vidēji garīgās attīstības traucējumi). Lai arī šajos gadījumos nav nepieciešama intensīva aprūpe 24 h dienā, tomēr asistenta pakalpojums pārvietošanās un pašaprūpes atbalstam var būt nepieciešams. Pārresoru koordinācijas centra izstrādātajā konceptuālajā ziņojumā par "Starpnozaru sadarbības un atbalsta sistēmas pilnveide bērnu attīstības, uzvedības un psihisko traucējumu veidošanās risku mazināšanai" (MK pieņemts zināšanai 03.09.2019., prot. Nr.37., 25.§) atzīts, ka "šobrīd bērniem ar smagiem uzvedības traucējumiem, t.sk. autismu, invaliditāte ne vienmēr tiek noteikta, tādejādi netiek nodrošināts arī asistenta pakalpojums, jo valsts finansēts individuāls asistenta pakalpojums izglītības procesā paredzēts bērniem ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, kam noteikta invaliditāte, kā arī tikai lai pārvietotos izglītības iestādē un veiktu pašaprūpi. Atbalsta pasākumi (gan pedagoģiski, gan nepedagoģiski) ir nepieciešami arī bērniem, kam nav noteikta un arī nebūtu nosakāma invaliditāte. [..] Atbalsta pakalpojumu nodrošināšanai ir nepieciešams izvērtēt esošo asistenta pakalpojumu pašvaldībās un asistenta pakalpojumu izglītības iestādē efektivitāti, funkcijas un organizāciju, piedāvājot risinājumu pakalpojumu satura pārskatīšanai, administrēšanas un pieejamības uzlabošanai, pēc būtības paplašinot sniegto pakalpojumu klāstu atbilstoši sabiedrības pieprasījumam un vajadzībām." Minētā konceptuālā ziņojuma turpmākās rīcības plāna 1.3.pasākums paredz izvērtēt Ministrijas un IZM administrēto asistentu bērniem pakalpojumu efektivitāti un funkciju atbilstību pieprasījumam, piedāvājot risinājumu pakalpojumu satura pārskatīšanai, administrēšanas un nodrošināšanas uzlabošanai. Pasākuma izpildei paredzēts izstrādāt un MK apstiprināt ziņojumu efektīvākai asistenta pakalpojuma nodrošināšanai bērniem. Arī Valsts kontrole sniegusi ieteikumu izvērtēt asistenta pakalpojuma izglītības iestādē kā atsevišķa pakalpojuma lietderību un izskatīt iespēju personām ar invaliditāti nepieciešamo atbalstu finansēt izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumu ietvaros, jo revīzijā nav gūts apstiprinājums, ka asistenta pakalpojums izglītības iestādē ir efektīvākais veids izglītojamo ar speciālām vajadzībām integrēšanai vispārējās izglītības iestādēs. Valsts kontrole jau savā 2016.gada revīzijā ir konstatējusi, ka asistentam noteiktie pienākumi ir identiski tiem uzdevumiem, kas ir jāveic atbalsta personālam, lai izglītības iestādē persona ar invaliditāti varētu iegūt izglītību atbilstoši tās spējām. Arī asistenta pakalpojumam izglītības iestādē paredzētie finanšu līdzekļi nav izlietoti efektīvi, jo daļa no finansējuma ir tikusi izmantota ar invaliditāti nesaistītu vajadzību nodrošināšanai. Valsts kontroles ieskatā asistenta pakalpojumam izglītības iestādē paredzētos valsts budžeta līdzekļus efektīvāk būtu novirzīt nepieciešamā atbalsta personāla nodrošināšanai izglītības iestādē, tā netērējot resursus papildu pakalpojumu administrēšanai un vienkāršojot valsts pārvaldes procesu. Pašreizējā situācijā pastāv iesaistīto pušu un likumdošanas risks, ka pakalpojums nesasniedz bērnus, kuriem patiešām nepieciešams asistenta atbalsts, vecākiem ir ierobežotas iespējas atgriezties darba tirgū, saglabājas augsta neapmierinātība ar sniegto valsts atbalstu. Nemainot normatīvo regulējumu risks nevar tikt novērsts. 6) Nelietderīga valsts budžeta līdzekļu izmantošana, vienlaikus pastāvot asistenta pakalpojumam pašvaldībā un valsts pabalstam personām ar I grupas redzes invaliditāti. Šobrīd pašvaldību sociālajiem dienestiem pirms asistenta pakalpojuma piešķiršanas personām ar I grupas redzes invaliditāti ir jāpārliecinās, vai persona ar I invaliditātes grupu ar redzes traucējumiem saņem attiecīgo pabalstu un jāņem to vērā nosakot asistenta pakalpojuma pašvaldībā apjomu. Saskaņā ar Invaliditātes likumā noteikto, personām, kuras saņem attiecīgo pabalstu, ir tiesības saņemt asistenta pakalpojumu daļā, kas pārsniedz 10 stundas nedēļā. Līdz ar to, ja asistenta atbalsts personai ir nepieciešams vismaz 40 stundas nedēļā, tad asistenta pakalpojumu personai ir tiesības saņemt 30 stundas nedēļā. Savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) pirms pabalsta piešķiršanas ir jāpārliecinās, vai persona nesaņem asistenta pakalpojumu. Situācijā, ja persona saņem asistenta pakalpojumu, pabalsts netiek piešķirts. Valsts kontrole revīzijas ziņojumā Ministrijai ir sniegusi ieteikumu izvērtēt iespēju personām ar I grupas redzes invaliditāti asistenta pakalpojumu nodrošināt asistenta pakalpojuma pašvaldībā ietvaros. Valsts kontroles ieskatā tādējādi tiktu vienkāršots asistenta pakalpojuma administrēšanas process, novēršot, ka gan VSAA, gan pašvaldības vienlaikus administrē pakalpojumu ar identisku mērķi, kā arī asistenta pakalpojumam paredzētie valsts budžeta līdzekļi tiktu izmantoti lietderīgāk. Ministrijas ieskatā asistenta pakalpojuma administrēšanas process, nodrošinot pakalpojumu personām ar I invaliditātes grupu ar redzes traucējumiem, ir vienkāršojams, jo vienlaikus nodrošinot gan pabalstu, gan pakalpojumu, rodas papildus administratīvais slogs un palielinās darba apjoms gan pašvaldību sociālajiem dienestiem, gan VSAA. Neveicot izmaiņas regulējumā saglabāsies likumdošanas un finansiālais risks, ka pakalpojumu ar identisku mērķi nodrošina un administrē divos dažādos veidos. Tomēr mērķa grupas specifiskā situācija un apsvērumi var būt par pamatu riska atspēkošanai un šādas situācijas saglabāšanai. *** Apkopojot šajā nodaļā izklāstīto, var secināt, ka asistenta pakalpojums pilnībā neapmierina nevienu no iesaistītajām pusēm - ne mērķa grupu, ne sociālos dienestus, ne Ministriju, un šī pakalpojuma nodrošināšanā ir nepieciešamas izmaiņas, lai novērstu trūkumus un to radītos riskus. Dažādi risinājumi identificēto trūkumu novēršanai aprakstīti nākamajā nodaļā. Gadījumā, ja esošais regulējums netiek mainīts, saglabājas visi 2.3.nodaļā norādītie trūkumi asistenta pakalpojuma pašvaldībā nodrošināšanā. 3. Piedāvātie risinājumi trūkumu novēršanai Risināmais jautājums: nepilnīga asistenta pakalpojuma nepieciešamības noteikšanas kārtība. Pakalpojumu ir iespējams saņemt arī personām, kurām asistenta atbalsts nav nepieciešams, bet iespējams ir nepieciešams cits atbalsta veids. Pašvaldībām ir pieeja Valsts komisijas uzturētajai Invaliditātes informatīvajai sistēmai (turpmāk - IIS), kas satur datus par personām ar invaliditāti, un sociālais dienests jau šobrīd elektroniski no IIS var iegūt nepieciešamo informāciju par personas invaliditātes grupu un funkcionālo traucējumu veidu, tādējādi pārliecinoties par personas tiesībām pieprasīt asistenta pakalpojumu. Ministrijas ieskatā Valsts komisijas izsniegtais atzinums ir nelietderīgs administratīvais slogs, jo pašvaldības sociālajiem dienestiem ir iespēja no IIS iegūt informāciju par personas atbilstību tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, lai pieprasītu asistenta pakalpojumu. Lai optimizētu Valsts komisijas resursu izmantošanu un mazinātu administratīvo slogu personām ar I un II grupas invaliditāti, ņemot vērā minēto, ir lietderīgi atteikties no atzinuma izsniegšanas. Lai novērstu atšķirīgo praksi asistenta pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanā sociālajos dienestos, sniegtu atbalstu sociālajiem dienestiem un nodrošinātu vienādas iespējas pakalpojuma saņemšanā personām ar I vai II invaliditātes grupu, kurām ir redzes, kustību, garīga rakstura traucējumi un personām, kurām ir medicīniskas indikācijas vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai ieviest vienotu asistenta pakalpojuma nepieciešamības un atbalsta intensitātes noteikšanas anketu (skatīt 4.nodaļu ziņojumā). Pēc izvērtējuma sociālais dienests pieņem lēmumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, ja persona neatbilst ar anketu izvērtētajam un noteiktajam līmenim, kurš dod tiesības saņemt asistenta pakalpojumu. Pēc lēmuma pieņemšanas sociālais dienests slēdz līgumu ar asistenta pakalpojuma sniedzēju un pakalpojuma pieprasītāju par pakalpojuma sniegšanu; - paredzēt tiesības sociālajam dienestam izņēmuma gadījumos piešķirt asistenta pakalpojumu arī tad, ja pēc novērtējuma asistenta pakalpojums nepienākas. Šādi izņēmuma gadījumi tika konstatēti anketas izmēģinājumā laikā. Tos var attiecināt tikai uz personām ar kustību traucējumiem, kurām nieru mazspējas dēļ nepieciešamas hemodialīzes procedūras un personām ar ļaundabīgiem audzējiem 4.stadijā, ja klients saņem simptomātisku terapiju. Par to vai persona atbilst minētajiem …