meklētāji (ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību) Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 19272 9599 9673 1996 15323 7858 7465 1997 30327 16546 13781 1998 13195 7184 6011 1999 41384 23013 18371 2000 43656 24784 18872 2001 39906 23013 16893 Tai skaitā iekārtoti darbā bezdarbnieki Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 17616 8985 8631 1996 14068 7328 6740 1997 29350 16106 13244 1998 31239 17491 13748 1999 40981 22856 18125 2000 43143 24566 18577 2001 39462 227986 16664 Nosūtīti Darba meklētāju kluba pasākumos Gads Kopā tai skaitā sievietes tai skaitā vīrieši 1995 - - - 1996 1551 - - 1997 5501 4657 844 1998 7710 6601 1109 1999 15835 12973 2862 2000 17940 14419 3521 2001 24667 18261 6406 190. Saskaņā ar likumu \"Par materinitātes un slimības apdrošināšanu\" tiesības saņemt slimības pabalstu ir personām, kas ir apdrošinātas saskaņā ar likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\".
\n
191.Slimības pabalstu piešķir personai neņemot vērā tās dzimumu, ja tā neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus šādu iemeslu dēļ: darbspēju zaudēšana sakarā ar slimību vai traumu, nepieciešamība saņemt ārstnieciska vai profilaktiska rakstura medicīnisko palīdzību, nepieciešama izolācija sakarā ar karantīnu, ārstēšanās sanatorijā vai kūrvietā atveseļošanās periodā pēc slimības vai traumas, ja saskaņā ar medicīnisku atzinumu šāda ārstēšanās nepieciešama darbspēju atjaunošanai, līdz 14 gadus veca slima bērna kopšana, protezēšana vai ortozēšana stacionārā.
\n
192.Saskaņā ar likumu \"Par sociālo drošību\" tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu sakarā ar invaliditāti ir tām personām (Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju), kuras Latvijas Republikā nodzīvojušas pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, bet kopumā - ne mazāk kā 60 mēnešus. Arī šajā likumā nav noteiktas atšķirības sociālā nodrošinājuma saņemšanā atkarībā no dzimuma. Invaliditātes pensijas apjoms, kas ir atkarīgs no indivīda veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu ilguma un ienākumu, no kuriem ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, apjoms sievietēm un vīriešiem ir līdzvērtīgs (skatīt tabulu).
\n
Vidējais invaliditātes pensijas apmērs Ls, vidēji mēnesī faktiskās cenās 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Vidējais visu veidu pensijām:
\n
8,29 10,50 27,00 32,72 38,50 42,42 51,23 58,00 58,54 58,87 vīr.
\n
X X X X X 44,36 53,78 62,34 62,91 63,19 siev.
\n
X X X X X 41,90 50,56 56,56 57,16 57,55 no tām:
\n
Invaliditātes 13,29 14,00 28,30 33,90 39,20 42,81 50,86 54,70 53,98 53,40 vīr.
\n
X X X X X 42,49 50,28 53,82 52,84 52,06 siev.
\n
X X X X X 43,14 51,43 55,56 55,11 54,70 193. Atbilstoši likumā \"Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību\" noteiktajiem invalīdiem sniedzamās sociālās palīdzības pamatprincipiem tiesības uz medicīnisko un sociālo palīdzību ir vienādas visiem invalīdiem. Šajā likumā ir noteikta arī invalīda definīcija - Latvijā bez dzimumu atšķirības invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte likumā noteiktajā kārtībā.
\n
194.Invaliditātes ekspertīzi veic vispārējā un speciālā profila veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.263 \"Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā\" (16.07.1996.). Ārstu komisija izmeklē Latvijas Republikas pilsoņus, kā arī ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, no 16 gadu vecuma līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai pēc attiecīgās personas dzīves vietas un pēc slimības profila. Bērniem līdz 16 gadu vecumam invaliditāti nosaka ārstējošais ārsts. Personas pēc pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē, ja attiecīgo personu fizisko un psihisko spēju ierobežojumus nav saistīts ar vecuma izraisītām pārmaiņām organismā.
\n
195.Latvijā katram invalīdam ir pieejama tāda sociālā palīdzība, medicīniskā palīdzība, palīdzība nodarbinātības jautājumos un sociālās integrācijas veicināšanai, kāda tam ir nepieciešama. Šī palīdzības mērķis ir novērst invaliditāti vai tās progresēšanu, vai samazināt invaliditātes sekas. Medicīniskās palīdzības sniegšanu nodrošina valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes un prakses ārsti. Ar palīdzības nodarbinātības jautājumos sniegšanu saistītos izdevumus sedz no valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļiem.
\n
196.Valsts politiku sociālās apdrošināšanas jomā izstrādā un par tās īstenošanu atbild Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departaments. Minētais departaments izstrādā un īsteno valsts politiku par valsts sociālajiem pabalstiem ģimenēm ar bērniem un veciem cilvēkiem, pārzina un risina sociālās apdrošināšanas jautājumus, nodrošina sociālās drošības likumdošanas attīstību atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Sociālās palīdzības departaments izstrādā vienotu valsts sociālās palīdzības politiku, atbild par tās realizāciju un pārrauga šīs politikas īstenošanu valstī. Sociālās palīdzības fonda pamatuzdevumi ir šādi: nodrošināt valsts līdzdalību pašvaldību sociālās palīdzības sniegšanā, kontrolēt un pārraudzīt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sociālajai palīdzībai, nodrošināt sociālās palīdzības politikas ieviešanai, pārraudzībai un novērtēšanai nepieciešamo datu savākšanu, apkopošanu un analīzi, veidot un sistemātiski aktualizēt datu bāzi par sociālās palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem.
\n
197.Ar 1997.gada 1.janvāri tiek nodrošināta valsts sociālo pabalstu un pensiju piešķiršana caur Valsts sociālās apdrošināšanas fondu, kas kopš 1998.gada 1.janvāra ir pārveidots par bezpeļņas organizāciju VAS \"Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra\" (VSAA). Tādējādi tiek nodrošināta lielāka līdzekļu izlietojuma kontrole, pretēji tam, kad attiecīgie pabalsti tika izmaksāti darba vietā uz sociālā nodokļa rēķina. VSAA galvenais uzdevums ir sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu un valsts sociālo pakalpojumu administrēšana.
\n
Diskriminācijas laulības vai grūtniecības dēļ aizliegums 198. Ar nolūku novērst diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kam par iemeslu ir laulības vai mātes pienākumu pildīšana, Latvijas Darba likumā ir iekļauta jau iepriekš aprakstītā norma ar aizliegumu darba intervijā uzdot jautājumus par grūtniecību, izņemot gadījumu, kad paredzēto darbu vai nodarbošanos nevar veikt grūtniecības laikā, ģimenes vai laulības stāvokli.
\n
199.Darba likumu kodeksā tika iekļauts aizliegums pēc darba devēja iniciatīvas atlaist grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam vai samazināt darba samaksu sakarā ar grūtniecību vai bērna kopšanu. Atlaišana tika pieļauta tikai tādos gadījumos, ja pilnībā likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju (šī norma attiecās arī uz tēviem un aizbildņiem, kas bez mātes audzina mazgadīgu bērnu). Tāpat tika noteikts, ka samazinot darbinieku skaitu, priekšrocības palikt darbā, ja darba ražīgums un kvalifikācija ir vienādi, ir sievietēm, kurām ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns-invalīds līdz 16 gadu vecumam), vai darbiniekiem, kuriem ir divi vai vairāki apgādājamie.
\n
200.Darba likumā ir noteikts aizliegums uzteikt darba līgumu ar grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, izņemot gadījumus, ja darbiniece ir bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpusi darba līgumu vai noteikto darba kārtību; veicot darbu, rīkojusies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību; veicot darbu, rīkojusies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu; veicot darbu, bijusi alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī; rupji pārkāpusi darba aizsardzības noteikumus un apdraudējusi citu personu drošību un veselību, kā arī ja tiek likvidēts darba devējs.
\n
201.Arī Darba likumā ir noteikts, ka veicot atlaišanu štatu samazināšanas nolūkos, priekšrocības palikt amatā, ja darba ražīgums un kvalifikācija ir vienādi ir darbiniekiem, kuri audzina bērnu vecumā līdz 14 gadiem vai bērnu invalīdu vecumā līdz 16 gadiem.
\n
202.Ja sakarā ar darba devēja uzteikumu ir pārkāptas darbinieka tiesības, viņš neatkarīgi no dzimuma ir tiesīgs celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Saskaņā ar Darba likuma prasībām darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Citos gadījumos, kad darbinieks cēlis prasību par atjaunošanu darbā, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka, atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības.
\n
203.Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikts, ka par darba vai darba aizsardzības likumu vai citu šos jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai līdz divsimt piecdesmit latiem. Savukārt par nodarbinātības likuma vai citu šo jautājumu regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu uzliek naudas sodu darba devējam vai amatpersonai līdz simt piecdesmit latiem. Šie noteikumi ir spēkā kopš 1995.gada 19.jūlija.
\n
204.Latvijā tiek piešķirti grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi un pabalsti to laikā. Darba likumu kodekss noteica, ka grūtniecības atvaļinājumu 56 kalendārās dienas un dzemdību atvaļinājumu 56 kalendārās dienas aprēķina kopā un piešķir simts divpadsmit kalendārās dienas neatkarīgi no grūtniecības atvaļinājuma dienu skaita, kas izmantots līdz dzemdībām. Sievietēm, kurām sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu ilgu papildu grūtniecības atvaļinājums, pievienojot to grūtniecības atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī ja dzimuši divi vai vairāk bērni, sievietei tika piešķirts četrpadsmit kalendāro dienu ilgs papildu dzemdību atvaļinājums, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam un aprēķinot kopā septiņdesmit kalendārās dienas. Sievietēm pēc viņu vēlēšanās tika piešķirts atvaļinājums bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, izmaksājot par šo periodu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu. Laiks bērna kopšanai līdz triju gadu vecumam tika ieskaitīts kopējā un nepārtrauktajā darba stāžā.
\n
205.Tāpat šajā likumā tika noteikts, ka pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba devēja.
\n
206.Darba likuma normas attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu un tā aprēķināšanas kārtību, kā arī papildus grūtniecības un dzemdību atvaļinājumiem sakrīt ar Darba likumu kodeksa normām, kas, ņemot vērā šo normu ilgstošo pastāvēšanu un pašsaprotamību sabiedrības uztverē, novērš masveida kļūdas aprēķinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un ļauj sievietēm droši paredzēt šo atvaļinājumu ilgumu.
\n
207.Atbilstoši Darba likumam atvaļinājumus, kas piešķirti sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā neieskaita.
\n
208.Darba likumā ir noteikts, ka ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā dzimuma, ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Bērna kopšanas atvaļinājumu pēc darbinieka pieprasījuma piešķir uz pilnu laiku vai pa daļām. Darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Laiku, kuru darbinieks pavada bērna kopšanas atvaļinājumā, ieskaita kopējā darba stāžā. Darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzvērtīgu vai līdzīgu darbu.
\n
209.Pirms sociālās drošības sistēmas reformas sociālos pabalstus grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā piešķīra saskaņā ar 1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes (VACP) \"Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\" un VACP 1984.gada 12.novembra \"Nolikumu par nodrošināšanas kārtību ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\", kas regulēja maternitātes pabalstu aprēķināšanu un piešķiršanu līdz 1997.gada 1.janvārim.
\n
210.Likums \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\"6 nosaka maternitātes pabalstu piešķiršanu un izmaksāšanu par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātā sieviete zaudē ienākumus. Šī likuma mērķis ir nodrošināt ienākumu kompensāciju, īslaicīgi zaudējot darbspējas, kas saistīta ar slimību, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodu.
\n
211.Atbilstoši likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" maternitātes pabalstu piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Saskaņā ar SDO 102.Konvencijas 67.pantu, maternitātes pabalsta apmērs 2000.gadā vairāk nekā divas reizes pārsniedz konvencijā noteiktās minimālās normas.
\n
Maternitātes apdrošināšanas kvantitatīvie rādītāji7 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izdevumi (milj.Ls, faktiskās cenās): maternitātes pabalsti 2,4 2,6 2,7 4,0 4,8 4,9 5,7 Skaita kvantitatīvie rādītāji (tūkst.vid. mēnesī): apmaksāto maternitātes dienu skaits 70,2 63,8 74,3 95,3 95,6 102,2 105,1 Pabalstu vidējie apmēri (Ls, faktiskās cenās): maternitātes pabalsti(dienā) 2,91 3,35 2,98 3,48 4,00 4,01 4,52 212. Aprēķini rāda, ka 2000.gadā 47% no visām dzemdējušām māmiņām ir saņēmušas maternitātes pabalstu.
\n
Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu aptuveni par 7% pieaudzis to personu skaits, kuras pieprasījušas maternitātes pabalstu. Tomēr vēl aizvien vairākums bērnu dzimst māmiņām, kuras nestrādā un neveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un līdz ar to arī nesaņem maternitātes pabalstu (skatīt tab.).
\n
Dzimušo skaits un maternitātes pabalstu saņēmēju skaits 1997 1998 1999 2000 2001 Dzimušo skaits 18830 18410 19396 20248 19690 Maternitātes pabalsta saņēmēju skaits 13279 16281 107248 11486 11811 213. Latvijas ekonomiskajā situācijā, kur sievietes bieži zaudē darbu tieši grūtniecības laikā vai, gaidot bērnu nevar iekārtoties jaunā darbavietā un ir spiestas kļūt par bezdarbniecēm, svarīga ir likuma \"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu\" norma, kurā ir teikts, ka sievietēm, kuras ir atlaistas no darba sakarā ar iestādes, uzņēmuma vai organizācijas likvidāciju, maternitātes pabalstu piešķir vispārējā kārtībā, ja tiesības uz grūtniecības atvaļinājumu iestājušās ne vēlāk kā 210 dienas pēc atlaišanas no darba.
\n
214.Atbilstoši likumu \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\", \"Par sociālo drošību\", \"Par valsts pensijām\", \"Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā\", \"Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām\" normām maternitātes pabalsta saņemšana nerada kādu citu pabalstu vai sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas ierobežojumus.
\n
215.Atbilstoši likumam \"Par valsts sociālo apdrošināšanu\" sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļautas arī personas, kas saņem maternitātes pabalstus. Personas, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, ir papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu. Personu, kas kopj bērnu līdz 1,5 gadu vecumam, iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas budžetā tiek veiktas no valsts pamatbudžeta. Personas, kas saņem maternitātes pabalstu, tiek papildus pakļautas pensiju apdrošināšanai, šīs iemaksas tiek segtas no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta. Maternitātes pabalsta administrēšanu nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
\n
216.Likuma \"Par sociālo palīdzību\" 7.pants noteic, ka pašvaldībām ir pienākums nodrošināt iespēju bērniem invalīdiem saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus, tādēļ pašvaldības piedāvā specializēto bērnudārzu un dienas centru pakalpojumus, kā arī mājas aprūpes pakalpojumus, kuru skaits diemžēl vēl neatbilst pieprasījumam. Savukārt likuma \"Par sociālo palīdzību\" 6.pants nosaka, ka valstij ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus pansionātos un centros bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 55.panta 3.daļa noteic, ka bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē. Labklājības ministrijas pārziņā ir 3 specializētie bērnu sociālās aprūpes centri, kuros atrodas bērni ar smagu invaliditāti.
\n
217.Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 2001.gada 1.janvārī piemaksu ģimenes valsts pabalstam par bērnu invalīdu saņēma 9712 bērni.
\n
Pēc Sociālās palīdzības fonda datiem, 2001.gada 1.janvārī bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs atradās 805 bērni invalīdi, no tiem - bērnu bāreņu aprūpes centros - 291, specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros - 453, bērnu namos - patversmēs - 61.
\n
218.Darba likumu kodekss paredz aizliegumu nodarbināt sievietes smagos darbos un darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem. Sarakstus par smagiem darbiem un darbiem ar kaitīgiem darba apstākļiem, kuros aizliegts nodarbināt sievietes, apstiprina Ministru kabinets, saskaņojot ar darbinieku republikāniskajām arodu organizācijām. Aizliegts likt sievietēm pārnēsāt un pārvietot smagumus, kas pārsniedz likumdošanas aktos viņām noteiktās maksimālās normas. Tāpat ir noteikts, ka grūtniecēm saskaņā ar medicīnisko atzinumu samazina darba normas vai pārceļ viņas citā, vieglākā un nelabvēlīgu faktoru ietekmi izslēdzošā darbā, saglabājot agrākā darba vidējo izpeļņu.
\n
219.Savukārt Darba likumā ir noteikts, ka darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai.
\n
220.Tiesību akti, kas ir saistīti ar Konvencijas 11.pantā minēto tiesību aizsardzību Latvijā periodiski tiek izskatīti un mainīti, lai nodrošinātu efektīvāku sieviešu tiesību aizsardzību. Laikā kopš neatkarības atjaunošanas ir notikusi sociālās drošības sistēmas reforma, pieņemts jauns Darba likums, kā arī atbilstoši valstī esošajai situācijai regulāri tika mainīti šo likumu izpildi nosakošie un ar šiem likumiem saistītie Ministru kabineta noteikumi. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Valsts Cilvēktiesību birojs norāda, ka jaunais Darba likums uzlabos situāciju nodarbinātības sfērā, jo tajā tiek detalizēti regulēti gan darba sludinājumi, gan darba intervijas un vienlīdzīgas darba samaksas jautājumi, kā arī noteikta atbildība par diskrimināciju uz dzimumu pamata.
\n
Konvencijas
\n
12.pantsTiesības uz veselības aprūpi
\n
221.Latvijā spēkā esošie tiesību akti nekādi nediskriminē sievietes tiesību uz veselības aizsardzību īstenošanā. Ārstniecības likumā9 ir noteikts, ka pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimību un traumu diagnostikai, ārstēšanai un pacienta rehabilitācijai. Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.
\n
222.Minētais Ārstniecības likums noteic, ka ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo palīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un kuri reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.
\n
Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur tā ir nepieciešama, un ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu.
\n
223.Valsts garantēto medicīnisko palīdzību ir tiesības saņemt jebkuram Latvijas teritorijā dzīvojošam bērnam, arī bērnam, kuram nav piešķirts personas kods un kurš nav reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā. Bērnam ir tiesības saņemt bezmaksas valsts garantēto medicīnisko palīdzību.
\n
Hospitalizācijas un ārsta apmeklējumu skaits Hospitalizācijas gadījumi Ambulatori apmeklējumi vīrieši sievietes vīrieši sievietes 1997 272003 260628 4887761 6135448 1998 194961 268619 3244590 6211437 1999 210744 263856 3436536 6380160 224. Būtisks veselības raksturojums ir jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums, kur Latvijā izpaužas izteikta dzimumu atšķirība (skatīy tabulu): vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums ir 11 gadus mazāks nekā sieviešu.
\n
Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā .
\n
Pilsētās .
\n
Laukos .
\n
Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes 1995 60,76 73,10 60,99 73,82 59,57 72,74 1996 63,94 75,62 64,25 75,97 61,42 74,93 1997 64,21 75,88 65,21 76,05 62,85 75,36 1998 64,08 75,54 65,17 75,88 62,16 74,87 1999 64,89 76,20 65,70 76,24 63,67 75,93 2000 64,93 75,98 65,99 76,64 63,46 75,76 225. Latvijā strauji pieaug HIV/AIDS izplatība. 2000.gadā reģistrēti 466 jauni HIV un 24 jauni AIDS gadījumi, savukārt pēc AIDS Profilakses centra datiem 2001.gadā ir reģistrēti 800 jauni HIV un 42 jauni AIDS gadījumi.
\n
Saslimstība ar HIV 2000.gadā sasniedz 19,7 gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem. 2000.gadā miruši 10 cilvēki, no kuriem 3 miruši AIDS stadijā. Slimnieku skaitu veido galvenokārt personas vecumā no 15 - 49 gadiem, pie kam vīriešu skats ir 3 reizes lielāks par sieviešu skaitu. Galvenais HIV transmisijas ceļš Latvijā ir pārnešana ar asinīm intravenozo narkotiku lietotāju vidē, izmantojot kopīgas adatas un šļirces. Palielinoties HIV infekcijas gadījumu skaitam, pieaug arī inficēto sieviešu skaits.
\n
Līdz ar to draud paplašināties heteroseksuālā izplatība un vertikālā HIV transmisija (māte-bērns). Patlaban ir dzemdējušas 15 HIV inficētas sievietes, diviem bērniem ir konstatēta infekcija, četri kā veseli noņemti no uzskaites. 1999.gada situācija parāda, ka līdzās Latvijai tradicionālajām HIV riska grupām - intravenozo narkotiku lietotājiem, cietumniekiem, homoseksuāļiem, heteroseksuāļiem ar riskantu uzvedības modeli, par jaunām viegli ievainojamām relatīvā riska grupām ir uzskatāmas sievietes reproduktīvā vecumā, grūtnieces un jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Pēc AIDS profilakses centra datiem ceturtā daļa Latvijas HIV pozitīvo sieviešu infekciju ir ieguvušas dzimumkontakta ceļā, turklāt šim inficēšanās veidam ir tendence pieaugt. Ņemot vērā to, ka šādā veidā iespējas sievietei inficēties ir 2-4 reizes lielākas kā vīrietim, šī tendence ir sievietes situāciju pasliktinoša.
\n
226.Patlaban Latvijā 55% no visām HIV inficētajām sievietēm ir vecumā no 20-29 gadiem, 78% no viņām lieto narkotikas. Attieksme pret abu dzimumu HIV inficētajiem Latvijā ir vēsa, šī infekcija sabiedrības apziņā tiek saistīta ar narkotiku lietošanu. Pret HIV inficētu sievieti sabiedrība izturas salīdzinoši vēl rezervētāk, jo pastāv iespēja, ka šī sieviete kļūdama māte savu neārstējamo slimību nodos nākamajai paaudzei. Lielākā daļa šādu sieviešu nekad mūžā nav sastapušas citas HIV pozitīvas sievietes. HIV pozitīvām sievietēm nākas sastapties ar sabiedrības novēršanos. Tomēr pārsvarā gadījumu šīs sievietes ir galvenās savas ģimenes materiālās labklājības nodrošinātājas un turpina pildīt mājsaimniecībā nozīmīgākās lomas.
\n
Saslimšana ar HIV 1995 .
\n
1996 .
\n
1997 .
\n
1998 .
\n
1999 .
\n
2000 .
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Vīr.
\n
Siev.
\n
Kumulatīvais reģistrētais inficē-šanās gadījumu skaits 43 3 57 6 82 6 206 45 384 108 738 220 Miruši no HIV - - - - - - 3 - 2 1 6 0 Miruši no AIDS 1 - - - - - 2 - 1 1 1 2 227. Tabulā sniegti statistikas dati par veselības aizsardzības jomā ierosināto krimināllietu skaitu, kur cietušās personas ir sievietes 1995.g 1996.g.
\n
1997.g.
\n
1998.g.
\n
1999.g.
\n
2000.g.
\n
2001.g.
\n
Krimināllikuma pants reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl.
\n
133.pantsInficēšana ar cilvēka imūndeficīta vīrusu
\n
-- - - - - - - - - - - - -
\n
134.pantsInficēšana ar venerisku slimību
\n
-- 1 - - - 1 1 1 1 - - - -
\n
135.pantsAborta neatļauta izdarīšana
\n
-- 2 1 - - - - - - - - - -
\n
136.pantsPiespiešana izdarīt abortu
\n
-- - - - - - - - - - - - -
\n
137.pantsNeatļauta ārstniecība
\n
-- - - - - - - - - - - - -
\n
138.pantsĀrstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga
\n
pildīšana - - - - - - - - - - - - - -
\n
139.pantsCilvēka audu un orgānu nelikumīga izņemšana
\n
-- - - - - - - - - - - - - Tiesības saņemt konsultācijas par ģimenes plānošanu, kā arī tiesības saņemt ar ģimenes veselību saistītus pakalpojumus 228. Latvijā sievietes netiek diskriminētas tiesībās saņemt izglītojoša rakstura speciālo informāciju, kas sekmē ģimeņu veselības un labklājības nodrošināšanu. Sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības uz informācijas iegūšanu un konsultācijām par ģimenes plānošanu.
\n
229.Latvijas Republikas Labklājības ministrijas pārziņā atrodas Valsts ģimenes veselības centrs, kura viens no uzdevumiem ir sniegt informāciju par ģimenes plānošanas jautājumiem. Šī informācija ir bezmaksas pakalpojums.
\n
230.Latvijā darbojas vairākas sabiedriskās (nevalstiskās) organizācijas, kuru darbība ir saistīta ar ģimenes plānošanas jautājumiem. Piemēram, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija \"Papardes zieds\" nodarbojas ar informācijas izplatīšanu, iedzīvotāju izglītošanu un dzimumveselības veicināšanu. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka ar līdzīgu darbu nodarbojas arī Latvijas Jaunatnes veselības centru padome, Latvijas Jaunatnes Sarkanais Krusts, Izglītošanas centrs ģimenei un skolai, kā arī vairākas organizācijas Latvijas reģionos.
\n
231.Iedzīvotāju veselības aprūpes finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabineta 1996.gada 24.decembra noteikumi \"Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi\", kuros noteikts, ka Latvijas ārstniecības iestādēs valsts obligātā veselības apdrošināšana garantē ārstniecības pakalpojumu izmaksu segšanu no valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļiem arī par tiem ārstniecības pakalpojumiem, kas saistīti ar grūtnieču un nedēļnieču novērošanu, palīdzību dzemdībās, palīdzību grūtniecības pataloģiju gadījumos.
\n
232.No pacienta iemaksas atbrīvojamas grūtnieces, ja viņas saņem ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un grūtniecības norisi saistītus ārstniecības pakalpojumus, tādejādi šie ārstniecības pakalpojumi sievietēm ir bez maksas.
\n
233.Saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 18.marta noteikumiem \"Noteikumi par atvieglojumiem ārstniecības līdzekļu iegādē pacientu ambulatorajai ārstniecībai\" sievietēm, kurām ir medicīniskās kontrindikācijas grūtniecībai, tiek noteiktas atlaides peroratoro un mehānisko kontraceptīvo līdzekļu iegādei.
\n
Sieviešu tiesības uz veselības aprūpi grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā 234. Pieeju veselības aprūpei grūtniecības/dzemdību/pēcdzemdību periodā tiek nodrošināts atbilstoši Ārstniecības likumam, 1999.g. 12.janvāra Ministru kabineta noteikumiem \"Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi\", Labklājības ministrijas 1995.gada 20.novembra rīkojumam nr. 324 \"Par grūtnieču un jaundzimušo aprūpes skrīnindiagnostiku\".
\n
235.Papildus valsts antenatālajai programmai Rīgas pilsētas Dzemdību namā veic arī augļa sirdstoņu izklausīšanu, sākot no 10.gestācijas nedēļas un augļa kardiotahogrammas pierakstu ar nolasīšanu no 34.gestācijas nedēļas (pēc medicīniskām indikācijām). Grūtnieču pilnvērtīgas medicīniskās aprūpes nodrošināšanai Dzemdību namā konsultē terapeits-kardiologs, endokrinologs; regulāri grūtniecības periodā notiek antenatālo nodarbību klases par grūtniecības norisi, fizioloģiskām izmaiņām grūtnieces organismā un topošā mazuļa attīstību katrā grūtniecības trimestrī. Noris regulāras māšu apskates grūtniecības periodā (antenatālās veselības aprūpes) un perinatālās veselības aprūpes sistēmas ievaros.
\n
236.Ar 2000.gadu mākslīgo abortu skaits sievietēm vecumā no 15-44 gadu vecumam uz 1000 dzīvi dzimušiem turpina samazināties. Jau otro gadu pēc kārtas mākslīgo abortu skaits uz 100 dzemdībām ir mazāks par 100 t.i. - 85 (1999.gadā - 93). Samazinājies ir gan absolūtais mākslīgo abortu skaits, gan arī vairāk dzimuši bērni. Dzemdību skaits 2000.gadā palielinājies par 4,5%. Abortu skaits samazinājies par 4,4%.
\n
Abortu skaits Latvijā Pavisam No tiem mākslīgie aborti 1991 44886 38837 1992 40494 34325 1993 37273 31352 1994 32535 26795 1995 31324 25933 1996 29653 24227 1997 27206 21768 1998 25076 19964 1999 22974 18031 2000 22201 17240 237. Pozitīvi jāvērtē dzemdētāju līdz 14 gadu vecumam īpatsvara samazināšanās un tā nelielais īpatsvars dzemdību kopskaitā - tikai 0,005% (0,04 - 1998. gadā un 0,02% 1999.gadā). Vienmērīgi pieaug to dzemdētāju skaits, kuras vecākas par 35 gadiem - 9,8% no visām dzemdībām (8,5% 1998.gadā un 9,0% 1999.gadā). Svārstīgs ir 15-17 gadus vecu dzemdētāju īpatsvars: 2000.gadā tādu ir 2,7% no visām dzemdībām, 1999.gadā 2,3% (1998.gadā -2,8%).
\n
238.Arī 2000. gadā turpinās 1995.gadā iesākusies perinatālās mirstības rādītāju samazināšanās tendence gan uz lielāku dzīvi dzimušo bērna skaita, gan uz nedzīvi dzimušo un 0-6 dienās mirušo skaita samazināšanās rēķina.
\n
Konvencijas
\n
13.pants239. Nosacījumi, kas
\n
indivīdiem dod iespēju piedalīties dažādās sabiedrības ekonomiskās dzīves sfērās, Latvijā ir vispārēji un neparedz dzimumu diskrimināciju. Sieviešu iespēju iesaistīties šajās sabiedrības dzīves sfērās galvenokārt nosaka viņu sociālās vienlīdzības pakāpe. Galvenie šo iespēju izmantošanas ierobežojumi ir saistīti ar to, ka sieviešu ekonomiskās aktivitātes līmenis ir zemāks, nekā vīriešiem (skat. tabulu \"Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā\") un tradicionāli sievietes veic lielāko daļu ar ģimenes aprūpi saistīto funkciju.
\n
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (personas vecumā, sākot no 15 gadiem, darbaspēka apsekojuma rezultāti, %) Pavisam Vīrieši Sievietes 1996, IX 59,8 69,8 51,5 1997, IX 59,7 68,6 52,3 1998, IX 58,8 68,8 50,7 1999, IX 58,2 67,8 50,3 2000, IX 56,8 64,7 50,3 Nodarbinātība (darbaspēka apsekojuma dati uz dotā gada novembri) 15 gadi un vairāk .
\n
Nodarbināti . pilnu darba laiku nepilnu darba laiku Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši 1996 1086,4 892,0 460,5 505,0 405,1 444,4 55,4 60,6 1997 1091,0 896,5 487,8 527,1 420,9 462,7 66,8 64,4 1998 1088,7 896,4 473,7 533,5 410,1 467,3 63,6 66,2 1999 1088,6 899,0 474,5 515,0 410,5 463,2 64,0 51,8 2000 1090,5 901,4 474,8 492,0 412,5 447,2 62,3 44,8 Nedēļas laika izlietojums pa galvenajām nodarbinātības grupām 1996.gadā (stundas, minūtes) Nodarbinātie Mācību iestāžu audzēkņi .
\n
Peļņas darbā un mācībās neiesaistītie vīrieši sievietes vīrieši sievietes vīrieši sievietes Rūpes par sevi 72:14 70:43 78:46 77:38 81:35 79:17 Kopējā darba slodze 66:13 74:25 51:15 54:21 40:06 51:53 Peļņas darbs 49:44 45:14 00:28 00:15 04:40 01:20 Regulārās mācības 00:20 00:24 43:26 44:04 00:25 00:33 Mājas un bērna aprūpe 16:09 28:47 07:21 10:02 35:01 50:00 Brīvais laiks 27:37 21:46 35:18 33:55 43:29 35:27 Nesadalītais laiks 01:56 01:06 02:40 02:06 02:50 01:23 Tiesības saņemt ģimenes pabalstus 240. Latvijā pastāv vispārēja ģimenes pabalstu sistēma, kas ir daļa no valsts sociālās palīdzības sistēmas. Šo pabalstu izmaksas tiek finansētas no valsts budžeta. Tiesības uz šo valsts pabalstu saņemšanu nav saistītas ar personas veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Atbilstoši likumam \"Par sociālo palīdzību\" tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju, bez dzimumu atšķirībām.
\n
241.Pirms sociālās drošības sistēmas reformas, kas ģimenes pabalstu jomā tiek īstenota no 1996.gada, ģimenes pabalsti tika piešķirti saskaņā ar 1984.gada 23.februāra PSRS Ministru Padomes un Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes (VACP) \"Pamatnoteikumiem nodrošināšanai ar valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem\" un Ministru kabineta 1995.gada 17.oktobra noteikumiem nr.34 \"Noteikumi par pabalstiem un stipendijām\".
\n
242.Likums \"Par sociālo palīdzību\"10 nodrošina šādu valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem piešķiršanu - bērna kopšanas pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, ģimenes valsts pabalsts. Vispārējā palīdzība ģimenēm ar bērniem ietver vēl arī šādu palīdzību: piemaksu pie valsts ģimenes pabalsta sociālās nodrošinājuma pabalsta apmērā piešķiršana ģimenēm ar bērnu invalīdu līdz 16 gadu vecumam; pabalstu piešķiršana aizbildnim par bērna uzturēšanu un atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, aprūpi institūcijās, adopciju, aizbildnību.
\n
243.Saskaņā ar likumam \"Par sociālo palīdzību\" ģimenes valsts pabalstu piešķir personām, kuras audzina bērnu. Ģimenes valsts pabalstam ir universāls raksturs, to piešķir par katru bērnu, kas nav vecāks par 15 gadiem, vai ir vecāks par 15 gadiem un apmeklē vispārizglītojošo skolu un nav stājies laulībā, bet ne ilgāk kā līdz 20 gadu vecumam. Ja ģimenes valsts pabalsts piešķirts par bērnu invalīdu, kas nav sasniedzis 16 gadu vecumu, pie pabalsta tiek izmaksāta piemaksa Ministru kabineta noteiktajā apmērā.
\n
244.Pašlaik Latvijā ģimenes valsts pabalsta apmērs bērniem, kas piedzimuši līdz 1999.gada 1.janvārim ir 4,25Ls par pirmo bērnu, 5,10Ls jeb 1,2 reizes lielāks - par otro bērnu, 6,80Ls jeb 1,6 reizes lielāks - par trešo bērnu un 7,65Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto un nākamajiem bērniem. Bērniem, kas dzimuši pēc 1999.gada 1.janvāra ģimenes valsts pabalsta apmērs ir 6Ls par pirmo bērnu, 7,20Ls jeb 1,2 reizes lielāks - par otro bērnu, 9,60Ls jeb 1,6 reizes lielāks - par trešo bērnu un 10,80Ls jeb 1,8 reizes lielāks - par ceturto un nākamajiem bērniem. Šie pabalsti pašreiz ir nepietiekami un tiek izstrādāta jauna to izmaksāšanas kārtība un palielināts to apjoms. Atsevišķas pašvaldības papildus valsts pabalstiem bērna piedzimšanas gadījumā izmaksā arī pabalstus arī no sava budžeta.
\n
245.Likums \"Par sociālo palīdzību\" noteic, ka bērna kopšanas pabalsts ir regulārs ikmēneša pabalsts, kas nav atkarīgs no bērnu skaita un ko piešķir personai, kura kopj bērnu līdz 3 gadu vecumam, nav nodarbināta vai nodarbināta nepilnu darba dienu, nesaņem maternitātes pabalstu. Bērna kopšanas pabalsta apmērs par bērnu vecumā līdz 1,5 gadiem ir 30 Ls mēnesī. Personām, kuras kopj bērnu vecumā no 1,5 līdz 3 gadiem, pabalsta apmērs ir 7,50 Ls/mēn.
\n
246.Saskaņā ar likumu \"Par sociālo palīdzību\" vienam no bērna vecākiem vai personai, kas adoptējusi vai ņēmusi aizbildnībā bērnu līdz 1 gada vecumam, piešķir bērna piedzimšanas pabalstu, kas ir vienreiz izmaksājams, universāls pabalsts. Bērna piedzimšanas pabalsta apmērs sastāda 50% no zīdaiņa pūriņa vērtības, patreiz - 98 Ls. Ja māte stājas ārstniecības uzskaitē līdz 12.grūtniecības nedēļai un izpilda visus noteiktos ārsta norādījumus, pabalsta apmērs tiek divkāršots - 196 Ls. Diemžēl gadījumā, ja ģimenē piedzimst dvīņi vai trīnīši, mātes saņem vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu tādā pašā apmērā, kā par vienu bērnu. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka bērna kopšanas pabalsts ir tikai 50% no minimālās darba algas un sievietes darba alga tiek kompensēta nepilnīgi, kas attur sievietes no aptaujās konstatētā pašu vēlamā bērnu skaita (visbiežāk 2, retāk - 3). Kā uzskata Latvijas Dzimumu līdztiesības asociācija, sievietes dzīves kvalitāte tiek pazemināta, kam vēl pievienojas draudi sekmīgai darba atsākšanai ar visām iespējamā bezdarba radītajām sekām uz sievietes ienākumu līmeni un tiesībām uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem.
\n
247.Jāpiebilst, ka ģimenes valsts pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu piešķir bērna mātei, bet bērna tēvam ir tiesības saņemt šos pabalstus tikai likumā noteiktos īpašos gadījumos. Jāatzīmē, ka speciālus valsts sociālos pabalstus tikai vientuļajām mātēm Latvijas tiesību akti neparedz.
\n
Tiesības saņemt aizdevumus 248. Latvijā nepastāv juridiski šķēršļi sievietēm saņemt aizdevumus. Atbilstoši Civillikumam tiesiska darījuma, arī aizdevuma, dalībniekiem ir jāpiemīt tiesību un rīcības spējai. Šī likuma izpratnē rīcības spējas trūkst nepilngadīgiem, personām, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, un garā slimiem, ja likums tieši nenosaka citādi.
\n
249.Saskaņā ar \"Kredītiestāžu likumu\" kredītiestāde pirms un pēc kredīta izsniegšanas pārbauda kredīta ņēmēja maksātspēju, regulāri pieprasot dokumentus, kas apliecina kredīta ņēmēja saimnieciskās darbības finansiālo stabilitāti, spēju atmaksāt kredītu un tā procentus.
\n
250.Latvijas valstij piederošā Hipotēku un zemes banka kopš 2001.gada septembra Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības kreditēšanas programmā kā mērķgrupa ir iekļauti mazie un vidējie uzņēmumi, kurus vada sievietes vai kuros 75% strādājošo ir sievietes. Šī programma paredz atvieglojumus attiecībā uz prasībām pēc nodrošinājuma un pieredzes uzņēmējdarbībā. Pieredze rāda, ka lielāko daļu Latvijas mazo uzņēmumu vada un to īpašnieki ir vīrieši. Mūsdienīgā un demokrātiskā sabiedrībā šāda situācija uzskatāma par disproporciju, tāpēc programma sniedz papildus atbalstu sieviešu uzņēmumiem.
\n
251.Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka Ziemeļu Investīciju bankas 2001.gadā veiktajā pētījumā viena trešdaļa no respondentiem uzskata, ka sievietes kā uzņēmējas savā darbībā var saskarties ar šķēršļiem, kas saistīti ar dzimumpiederību. Tiek norādīts, ka lielākā daļa respondentu (63%) uzskata, ka valdībai būtu vēlams ar likumu noteikt īpašu atbalstu sievietēm uzņēmējām.
\n
Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība atzīmē, ka trūkst informācijas par kreditēšanas programmām, kas atbalsta sieviešu uzņēmējdarbību Latvijā - atbilstoši pētījumam \"Sieviešu viedoklis par atbalstu sieviešu uzņēmējdarbībai Latvijā\" (veica Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts) par šī programmām bija informētas 30% respondenšu.
\n
252.Galvenie nosacījumi privātajām kredītiestādēm, izsniedzot indivīdam kredītu ir pastāvīga darba vieta, regulāri un stabili ikmēnēša ienākumi uz vienu ģimenes vai mājsaimniecības locekli, turklāt bērnu skaits ģimenē tiek ņemts vērā neatkarīgi no dzimuma. Ņemot vērā to, ka sievietes ir mazāk ekonomiski aktīvas un viņu vidējie ienākumi ir zemāki nekā vīriešiem (skat. 151. punktam pievienoto tabulu), sievietes proporcionāli pieprasa un saņem mazāk dažādu veidu aizdevumus nekā vīrieši. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka bieži aizdevuma saņemšanai banka kā nosacījumu izvirza nekustamā īpašuma kā nodrošinājuma esamību, bet nekustamais īpašums bieži neesot reģistrēts uz sievietes vārda. Savukārt saskaņā ar Valsts Zemes dienesta datiem 55% nekustamo īpašumu ir reģistrēti uz sievietes vārda, bet 45% - uz vīrieša vārda. Līdz ar to šai jomā nav vērojama slēptā diskriminācija.
\n
253.Attiecībā uz nekustamo īpašumu ieķīlāšanu nepastāv dzimumu atšķirības. Tāpat nepastāv atšķirības atkarībā no dzimuma ne personas iespējās iegūt savā īpašumā nekustamo īpašumu, ne rīkoties ar to. Konstitucionālā līmenī šīs personas tiesības aizsargā Satversme, kur ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
\n
254.Tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu ir noteiktas arī Civillikumā, kur īpašums definēts kā pilnīgas varas tiesības pār lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību, no kā izriet arī indivīda tiesības neatkarīgi no tā dzimuma saņemt aizdevumus pret nekustama īpašuma ķīlu.
\n
Tiesības piedalīties kultūras un sporta pasākumos 255. Latvijā nepastāv ierobežojumi sievietēm piedalīties pasākumos, kas saistīti ar atpūtu, sporta nodarbībās un visās kultūras dzīves sfērās.
\n
Vienīgie aizliegumi, kas ir saistīti ar personas dalību kādos atpūtas pasākumos ir to vecuma ierobežojums neatkarīgi no dzimuma, kurus ar mērķi pasargāt pusaudžus no kaitīgas ietekmes ir tiesīgas noteikt pašvaldības.
\n
256.Sievietes iespējas piedalīties sporta nodarbībās ir jau aplūkotas 10.panta iztirzājumā. Savukārt sieviešu dalība dažādās kultūras dzīves sfērās plašāk aplūkota jau 3.panta iztirzājumā.
\n
Konvencijas
\n
14.pants257. Atbilstoši Latvijā
\n
pieņemtajam teritorijas dalījumam pilsētās un laukos 98% no valsts teritorijas aizņem lauki, kur dzīvo 32% no valsts iedzīvotājiem. Teritorijas vidējais iedzīvotāju blīvums ir 12 iedzīvotāju uz 1 kvadrātkilometru.
\n
258.Situāciju Latvijas laukos un līdz ar to arī sievietes īpašās problēmas, dzīvojot laukos, raksturo nodarbinātības iespēju nepietiekamība. Lauku ekonomika dominējoši ir atkarīga no lauksaimniecības kā galvenā nodarbinātības veida, kas kopumā nodrošina darbu un iztikas līdzekļus aptuveni 37% no visiem nodarbinātajiem lauku iedzīvotājiem. Savukārt lauksaimniecības sektora modernizācija sekmē nodarbināto skaita tālāku samazināšanos. Citas lauku ekonomikas nozares ne vienmēr spēj nodrošināt lauku iedzīvotājiem ienākumus ārpus lauksaimniecības. 1996.gadā pieņemtā Lauksaimniecības likuma viens no mērķiem ir radīt priekšnoteikumus nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos, kā arī salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radīt tajā nodarbinātajiem vienlīdzīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas.
\n
Minētajā likumā un arī citos lauksaimniecības sfēru regulējošajos normatīvajos aktos nav ietverti sieviešu diskrimināciju veicinoši pasākumi vai noteikti citi diskriminējoša rakstura ierobežojumi.
\n
259.Aktuālā darba vietu vajadzība laukos ir 34 000 darba vietu, un turpinoties lauksaimniecības pārstrukturalizācijas procesam tuvākajos 2-3 gados pieaugs līdz 50 000. Reģistrētā bezdarba līmenis laukos un pilsētās ir līdzīgs (8,9% un 7,1%), tomēr faktiskā nodarbinātība laukos ir būtiski sliktāka, ko raksturo laukos izplatītās dažas slēptā bezdarba formas, kā piemēram, neapmaksāto ģimenes locekļu īpatsvars, kas laukos ir 11,6%, bet pilsētās tikai 0,2% Tā kā lauksaimniecības nozarē līdz šim ir bijis viens no zemākajiem ienākumu līmeņiem un vislielākais neapmaksāto (bieži netiek izmaksāta alga un nomaksāti sociālie nodokļi, strādājot ģimenes uzņēmumā) ģimenes locekļu skaits, nākotnē tas strauji palielinās sociālo spriedzi lauku apvidos, jo iedzīvotāji, sasniedzot darba nespējas vecumu, zemo pirmspensijas ienākumu dēļ faktiski nesaņems vai saņems ļoti mazu pensiju un būs atkarīgi tikai no naturālās saimniecības.
\n
260.Lauku sieviešu situāciju raksturo šādi dati (atbilstoši 2000.gada darbaspēka apsekojuma datiem): no visiem Latvijas iedzīvotājiem sievietes sastāda 54,7%; no visām sievietēm ekonomiski aktīvas ir 50,3% (salīdzinājumam vīrieši - 64,7%); no visām lauku iedzīvotājām ekonomiski aktīvās sievietes sastāda 46,1% (salīdzinājumam vīrieši - 60,6%).
\n
261.Ja ekonomiskās aktivitātes līmenis laukos vīriešiem un sievietēm ar augstāko izglītību būtiski neatšķiras (attiecīgi 82,4% un 80,1%) tad pamatizglītību ieguvušajiem vīriešiem šis rādītājs ir augstāks kā sievietēm (attiecīgi 48,9% un 30,3%) bet ar zemāku par pamatizglītību - gandrīz divreiz (attiecīgi 21,0% un 14,0%).
\n
Laukos dzīvojošo sieviešu vidū ir pārsvarā ar pamatizglītību un zemāku par pamatizglītību ieguvušās sievietes. Tādēļ ir nepieciešams veicināt mazāk izglītoto sieviešu, kas parasti ir arī nabadzīgākās lauku iedzīvotājas, it sevišķi vientuļo māšu un daudzbērnu ģimeņu pārstāvju aktivitāti. Sieviešu aktivitātes veicināšanai laukos liela loma ir nevalstiskajām organizācijām - saskaņā ar resursu centra sievietēm \"Marta\" sniegto informāciju, šī organizācija sadarbībā ar Lietišķo sieviešu klubu ir organizējusi biznesa kursus, angļu valodas kursus un Latgalē arī latviešu valodas kursus sievietēm ar zemiem ienākumiem un bezdarbniecēm, ne tikai Rīgā, bet arī daudzos lauku reģionos.
\n
262.Lauku apvidos dzīvojošo sieviešu ekonomisko stāvokli pasliktina arī tas, ka šajos reģionos sievietēm ir daudz grūtāk atrast piemērotu darbu, jo darbu vakances ir orientētas uz fiziski smagu darbu, kas vairāk piemērots vīriešiem.
\n
263.Tā kā lauksaimniecībā strādā 37% no ekonomiski aktīvajiem lauku iedzīvotājiem un lauksaimniecībā nodarbinātajiem darba samaksa ir tikai 78% no tautsaimniecības vidējās mēneša neto algas, iedzīvotāju ienākumi ir ļoti zemi. Turklāt tautsaimniecības attīstības pozitīvā ietekme uz iedzīvotāju labklājību ir izpaudusies pārsvarā tikai pilsētās. Šī iemesla dēļ pieaug starpība starp pilsētu un lauku iedzīvotāju ienākumiem.
\n
264.Agrāk izveidotā ekonomiskā un sociālā infrastruktūra lauku apvidos ir pakāpeniski nolietojusies un neatbilst šodienas vajadzībām, tās uzturēšana lauku teritorijās ir salīdzinoša dārga sakarā ar reto teritorijas apdzīvotību un iedzīvotāju ekonomisko pasivitāti.
\n
265.Problemātiska laukos ir arī iedzīvotāju sastāva novecošanās, esošo un potenciāli ekonomiski aktīvo iedzīvotāju aizbraukšana.
\n
266.Saskaņā ar Satversmi visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, kā arī cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
\n
Tādējādi konstitūcionālā līmenī lauku sievietēm ir garantētas tiesības piedalīties attīstības plānu izstrādāšanā un īstenošanā, saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, izmantot sociālo prorgammu atbalstu, iegūt pamata un tālāk apmācību, veidot pašpalīdzības grupas un kooperatīvus. Sievietes var piedalīties sabiedrības pasākumos, var saņemt visu veidu kredītus un aizdevumus, baudīt atbilstošus dzīves apstākļus, kā arī var piedalīties lauku rajonu attīstībā un attīstības augļu saņemšanā. Lauku sievietēm arī ir nodrošināta pieeja visiem likumos noteiktiem atvieglojumiem, kā arī pabalstiem, kas tiek realizēti Latvijas teritorijā.
\n
Tiesības piedalīties attīstības plānu izstrādē un ieviešanā 267. Reģionālās attīstības jomā Latvijā sievietēm ir nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības piedalīties attīstības plānošanā. Teritorijas attīstības plānošanas likums11 un Ministru kabineta noteikumi \"Par teritorijas plānojumiem\"12 paredz teritorijas attīstības plānošanā ievērot atklātības principu, kas paredz teritorijas attīstības plānus izstrādāt, iesaistot sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu. Lai nodrošinātu nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna apspriešanu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija oficiālajā laikrakstā \"Latvijas Vēstnesis\" informāciju par nacionālā līmeņa teritorijas attīstības plāna izstrādes uzsākšanu, sabiedriskās apspriešanas kārtību, vietu un termiņiem, kur un kad var iepazīties ar teritorijas attīstības plānu un iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes. Pašvaldības, izstrādājot teritorijas attīstības plānus veic šādas pašas darbības un papildus sniedz rakstveida atbildes par noteiktā termiņā iesniegtajiem rakstveida priekšlikumiem.
\n
268.Teritorijas attīstības plānošanas likums noteic, ka jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai ir tiesības iepazīties ar sabiedriskajai apspriešanai nodotajiem teritorijas attīstības plāniem, tā ir tiesīga sabiedriskajai apspriešanai noteiktajā termiņā iesniegt rakstveida priekšlikumus un atsauksmes, kā arī noteiktā termiņā saņemt rakstveida atbildi par tiem un piedalīties sabiedriskajā apspriešanā, debatēs, paust savu viedokli un iesniegt priekšlikumus. Šeit nav paredzētas nekādas dzimumu atšķirības13. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka būtu nepieciešams izglītot pašvaldību darbiniekus lauku teritoriju attīstības plānošanas metodoloģijā, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektus.
\n
269.Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sniegtajiem datiem Latvijas pašvaldībās strādā apmēram 300 teritorijas attīstības plānošanas speciālisti, no kuriem puse ir sievietes (160).
\n
270.Būvniecības jomā Latvijā tiek ievērotas tiesības sievietēm piedalīties jauno būvniecības projektu apspriešanā, kur uz vienlīdzīgu noteikumu pamata piedalās abu dzimumu pārstāvji. Kā piemērs sieviešu un vīriešu vienlīdzības ievērošanai ir fakts, ka būvniecības nozares augstākā valsts amatpersona, kā arī daļai apakšstruktūrām vadītājas ir sievietes. Tāpat tiesībās iegūt izglītību būvniecības un teritorijas attīstības plānošanā nav atšķirību - šī tēma sīkāk ir analizēta 10.panta iztirzājumā.
\n
Tiesības uz veselības aprūpi 271. Gan pilsētās, gan lauku rajonos dzīvojošajām sievietēm ir vienādas tiesības uz ārstniecības pakalpojumu pieejamību. Pieejamību nodrošina Ārstniecības likums, kurš nosaka, ka ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
\n
272.2000.gadā salīdzinājumā ar 1999.gadu ārstu skaits Latvijā ir palielinājies par 93 ārstiem, pie kam Rīgā ārstu skaits ir samazinājies par 71.
\n
Par 165 jeb par 20,6% salīdzinājumā ar 1999.gadu palielinājies ģimenes ārstu skaits Latvijā, tai skaitā Rīgā - tikai par 8.
\n
Atbilstoši primārās veselības aprūpes politikai, samazinās feldšeru - un vecmāšu punktu skaits, vienlaicīgi palielinoties privātās prakses ārstu skaitam. Uz privāto ārstu prakšu rēķina ir ievērojami palielinājies kopējais ambulatorās aprūpes iestāžu skaits. Salīdzinot ar 1999.gadu ir pieaudzis patstāvīgo zobārstniecības iestāžu, kā arī privātās prakses ārstu skaits zobārstniecībā, slimnīcu skaits ir samazinājies - 2000.g. - 42, bet 1999.gadā - 151, ambulatoriskās palīdzības iestādes - 1999.gadā bija 1063, bet 2000.gadā bija jau 1659, tas ir ar patstāvīgām zobārstniecības iestādēm un ārvalstu ārstu praksēm zobārstniecībā, ārvalstu veselības punktiem.
\n
273.Pacientiem tiek sniegta informācija par noteiktajā teritorijā esošajām primārajām veselības aprūpē iesaistītajām vai atbalsta institūcijām, kuras sniedz medicīnisko un sociālo palīdzību, informāciju par iespējām un nepieciešamību izvēlēties primārās veselības aprūpes ārstu.
\n
Pēc iedzīvotāju blīvuma tiek noteikta teritorija, kurā strādā primārās veselības ārsts. Slimnīcas atrodas tādā attālumā, lai pacientam būtu vieglāk tā piekļūt un iespējams izvēlēties tuvāko.
\n
Visā iepriekš minētā nenotiek nekāda veida sieviešu diskriminācija.
\n
274.Tiek izstrādāti ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes sniedzēju struktūras plāns (Masterplāni) ar mērķi nodrošināt turpmāku veselības aprūpes sistēmas attīstību, optimizēt pakalpojumu sniedzēju struktūru, panākt to konsolidāciju un paaugstināt sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, racionālu pieejamību pacientiem, kā arī lai radītu pamatu integrētas veselības aprūpes sistēmas izveidei katrā reģionā un valstī kopumā.
\n
275.Likuma \"Par vides aizsardzību\" 1.pantā kā likuma mērķi ir formulēti arī cilvēka veselības aizsargāšana un iespēja nodrošināšana saņemt vides informāciju. Šis likums un arī citi tiesību akti vides aizsardzības sfērā neparedz nekādus ierobežojumus lauku sievietēm šo tiesību īstenošanā.
\n
Tiesības uz sociālo nodrošinājumu 276. Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšanu reglamentējošie likumi neparedz nekādas atšķirības šo pakalpojumu sniegšanā lauku apvidos. Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība sīkāk analizēta 11.panta iztirzājumā. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanā, to kvalitātē un sniegto pakalpojumu spektrā pilsētās un lauku apvidos nekādu atšķirību nav.
\n
277.Tai pat laikā jāatzīst, ka sievietes lauku apvidos salīdzinoši mazāk izmanto sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Tas ir izskaidrojams ar to, ka laukos salīdzinoši vairāk kā pilsētā sievietes nestrādā algotu darbu un līdz ar to netiek maksāts sociālais nodoklis. Šī procesa rezultātā sieviete zaudē iespēju saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Līdz 2001.gada 14.martam bija spēkā norma, saskaņā ar kuru gadījumā, ja darba devējs par darba ņēmējiem nebija veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas vai arī veicis tās nepilnīgi, darba ņēmējam nebija tiesību saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Tas nozīmēja, ka, lai arī darba ņēmējs strādāja, gadījumā, ja nebija maksāts sociālais nodoklis, sociālās apdrošināšanas pakalpojumus nebija tiesību saņemt. Ņemot vērā smago darba tirgus situāciju laukos, sievietes bieži vien izvēlas neiebilst šādiem darba nosacījumiem. Satversmes tiesa savā 2001.gada 13.marta spriedumā šo normu atzina par neatbilstošu Satversmei un pasludināja par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža.
\n
278.Likums \"Par sociālo palīdzību\" nosaka valsts un pašvaldības pienākumus sociālās palīdzības sniegšanā. No tā izriet, ka atšķirība sociālās palīdzības sniegšanā vairāk izpaužas nevis starp laukiem un pilsētu, bet gan starp dažādām pašvaldībām. Lielā daļā pašvaldību likums \"Par sociālo palīdzību\" tiek brīvi interpretēts. Katra pašvaldība realizē atšķirīgu pabalstu sistēmu ar atšķirīgiem mērķiem un prioritātēm. Tā rezultātā:
\n
a)iedzīvotājiem nav iespējas saņemt sociālo palīdzību pēc vienotiem nosacījumiem;
\n
b)sociālās palīdzības pabalsti nav viennozīmīgi vērsti uz nabadzīgāko iedzīvotāju daļu - netiek nodrošinātas noteiktās garantijas trūcīgiem iedzīvotājiem;
\n
c)pašvaldību reāli piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti ir zemāki, nekā paredzēts likumdošanā, dažkārt regulāri izmaksājamie pabalsti tiek aizstāti ar vienreizējām izmaksām;
\n
d)vairākās pašvaldībās pabalsta piešķiršana netiek saistīta ar ģimenes/personas reālās problēmas un resursu izvērtējumu - pastāv pabalsta saņemšanas ierobežojumi atkarībā no personas piederības kādai sociālajai grupai, pastāv ierobežojumi vienai ģimenei/personai gada laikā piešķiramo pabalstu skaitam.
\n
279.Pašvaldību sociālo pabalstu sistēmā vērojamas arī reģionālas atšķirības. Tā Kurzemē, kur ir otrs zemākais iedzīvotāju vidējais ienākums valstī, vidēji katrs iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem tikpat lielu atbalstu, kā reģionā ar visaugstāko vidējo ienākumu uz vienu iedzīvotāju - Rīgas reģionā. Tas liek domāt, ka Kurzemes reģiona pašvaldības ir aktīvākas pabalstu piešķiršanā un savas darbības popularizēšanā. Iepriekšminētie divi ir vienīgie valsts reģioni, kur pašvaldību pabalstu ienākums vienam mājsaimniecības loceklim ir augstāks par vidējo valstī. Reģionā ar vismazāko vidējo ienākumu vienam iedzīvotājam - Latgalē, diemžēl vidēji katrs iedzīvotājs ar pašvaldību pabalstiem saņem vismazāko atbalstu valstī - vairāk kā divas reizes zemāku kā vidēji valstī, un nepilnas trīs reizes zemāku kā Kurzemē.
\n
280.Savukārt sociālās palīdzības pakalpojumi tiek sniegti tiem iedzīvotājiem, kas ir nonākuši sociālā riska situācijās un šo pakalpojumu izmantošana lauku apvidos ir līdzvērtīga pilsētām. Sociālās palīdzības apjoms un kvalitāte ir atkarīgi ne tikai no finansu līdzekļiem, bet arī no sociālo darbinieku skaita un izglītības līmeņa katrā pašvaldībā. Diemžēl joprojām Latvijā vēl nav pietiekoši sagatavotu profesionālo sociālo darbinieku, jo šī profesija ir viena no jaunākajām Latvijā. Šo pakalpojumu saņemšanā galvenās problēmas lauku apvidos ir pakalpojumu pieejamība maksimāli tuvu klienta dzīvesvietai un sociālo darbinieku trūkums - pašreizējā disproporcija starp pilsētu un laukiem, kur ir atšķirīgi gan finansiālie, gan speciālistu resursi, rada nevienlīdzīgas iespējas cilvēkiem saņemt sociālo palīdzību. Turklāt patlaban sociālās palīdzības dienesti darbojas tikai 56% pašvaldību un vairumā tieši mazajās pašvaldībās nav neviena sociālā darbinieka.
\n
Ar mērķi to nodrošināt 1996.gadā ir uzsākta sociālās palīdzības sistēmas reforma, kurā tiek īstenots \"nauda seko klientam\" princips. Jāatzīmē, ka 2000.gadā visos pašvaldību sociālās palīdzības dienestos (SPD) kopā strādāja tikai 824 darbinieki, var konstatēt, ka sociālās palīdzības dienesti pašvaldībās lielāko tiesu ir nelieli un tajos vidēji strādā 1-2 darbinieki.
\n
Joprojām SPD ir ļoti mazs darbinieku skaits ar izglītību sociālajā darbā. 2000.gadā neviena darbinieka ar speciālo izglītību nebija 14 republikas rajonos. Pašlaik Latvijā viens sociālais darbinieks ir vidēji uz 2879 iedzīvotājiem. Lai sniegtu optimālu līmeni, Latvijā sociālo darbinieku skaitam būtu jāpieaug vairāk kā 2,8 reizes.
\n
Tiesības iegūt izglītību, tai skaitā profesionālo lauksaimniecības izglītību 281. Sieviešu tiesības iegūt vispārējo izglītību ir aprakstītas Konvencijas 10.panta izpildes iztirzājumā.
\n
282.Lielākā valsts dibinātā un finansētā organizācija, kas nodrošina lauksaimniecības konsultāciju un tālākizglītības programmu realizāciju, ir Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs (LLKC) ar nodaļām visos Latvijas rajonos. Sievietēm nepastāv nekādi tiesiski un faktiski ierobežojumi saņemt informāciju šajos centros un izmantot citus to sniegtos pakalpojumus. Valdība, apzinoties lauku sieviešu sarežģīto ekonomisko stāvokli un nepieciešamību sniegt atbalstu viņām izglītošanās jomā, ir paredzējusi, ka saskaņā ar Zemkopības ministrijas un LLKC noslēgto līgumu uz 2002.gadu, lauku sievietēm katrā rajonā tiks nodrošināta iespēja noklausīties 2 lekciju kursus par tēmām pēc pašu izvēles. Arī iespējas saņemt vispārējo profesionālo lauksaimniecisko izglītību netiek ierobežotas pēc dzimumu kritērija.
\n
Tiesības veidot nevalstiskas organizācijas 283. Lai novērstu iespējamu sieviešu diskrimināciju, Valsts lauksaimniecības subsīdiju programmas ietvaros tiek atbalstītas vairākas nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar lauku sieviešu aktivizēšanas, informēšanas un sabiedriskās darbības veicināšanas pasākumiem.
\n
Šīs iniciatīvas grupas organizē seminārus un kursus, kas vērsti uz nodarbinātības situācijas risināšanu, kā arī ienākumu līmeņa celšanu. Lauku sievietes savas tiesības uz apvienošanos un biedrošanos aktīvi izmanto, 2001.gadā tika nodibināta Latvijas Lauku sieviešu apvienība, kura ir \"jumta\" organizācija rajonu un pagastu organizācijām un apvieno sievietes, lai tās sekmīgi varētu paust savu viedokli par dažādiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem un aktīvi darboties savu interešu īstenošanā. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus lauku sievietēm šīs tiesība izmantot, tieši pretēji - valdība cenšanas sekmēt iniciatīvu lauku reģionos, kas var pozitīvi ietekmēt sociālo un ekonomisko aktivitāti dažādās iedzīvotāju grupās neatkarīgi no to dzimuma.
\n
Tiesības saņemt lauksaimniecības kredītus 284. Lauku sievietēm tiek nodrošināta lauksaimniecības kredītu pieejamība un iespēja pieteikties un saņemt līdzekļus no valsts atbalsta programmām.
\n
Lauku sievietes savas ekonomiskās darbības aktivizēšanai var saņemt līdzekļus no SAPARD Latvijas Lauksaimniecības un lauku attīstības programmas, ikgadējām Valsts subsīdiju programmām.
\n
Tāpat 2002.gada 1.martā savu darbu sāks Latvijas Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma, kuras ietvaros arī lauku sievietes varēs iesniegt savus projektus. Valsts subsīdiju programmas nolikuma \"Lauksaimniecības nevalstisko organizāciju un ražotāju grupu atbalsts\" ietvaros Latvijas Lauku sieviešu apvienībai kā lielākajai lauku sievietes apvienojošajai un pārstāvošajai organizācijai ir paredzēts 3000 Ls atbalsts. Lauku iedzīvotāji, izpildot visus attiecīgajā sadaļā minētos kritērijus, bez dzimuma ierobežojuma var saņemt atbalstu arī citās subsīdiju nolikuma sadaļās. Pašlaik Latvijā darbojas arī Latvijas lauku sieviešu atbalstam domātā mikrokredītu programma, kuras ietvaros tiek piešķirti neliela apmēra kredīti mazā un vidējā biznesa projektu realizēšanai un daudzas sievietes šo iespēju arī izmanto, lai dibinātu jaunus un attīstītu jau esošus uzņēmumus. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka mikrokredītu programma sievietēm laukos realizējas samērā veiksmīgi, lai gan sabiedrībai trūkst par to informācijas.
\n
Konvencijas
\n
15.pants285. Vīrieša un sievietes
\n
vienlīdzība likuma priekšā Latvijā ir noteikta konstitucionālā līmenī - Satversme paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
\n
Sieviešu tiesībspēja un rīcībspēja 286. Saskaņā ar likumu \"Par tiesu varu\" visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.
\n
287.Normatīvie akti neparedz diskriminējoša rakstura ierobežojumus sieviešu tiesībspējai un rīcībspējai. Saskaņā ar Civilprocesa likumu civilprocesuālā tiesībspēja ir spēja būt apveltītam ar civilprocesuālām tiesībām un pienākumiem. Civilprocesuālā tiesībspēja atzīstama vienlīdzīgi visām fiziskajām un juridiskajām personām. Šeit nav paredzēti nekādi dzimumu ierobežojumi. Savukārt Civillikums noteic, ka rīcībspējas trūkst nepilngadīgām personām un personām, kuras par rīcībnespējīgām atzinusi tiesa gara slimības vai plānprātības dēļ. Arī šeit nepastāv nekādi ar personas dzimumu saistīti ierobežojumi.
\n
Vienlīdzīgas tiesības iegūt īpašumu un rīkoties ar to 288. Satversmē noteiktās ikviena tiesības uz īpašumu un brīvu rīcību ar to, ciktāl to neierobežo likums, garantē sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem mantas pārvaldīšanā.
\n
289.Atbilstoši Civillikumam nepastāv dzimuma atšķirības indivīda tiesībās valdīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
\n
290.Attiecībā uz vienlīdzīgām tiesībām slēgt līgumus Latvijā nepastāv ierobežojumi attiecībā uz indivīda dzimumu - Civillikumā ir noteikts, ka, lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja. Kā jau iepriekš minēts, sievietes tiesībspēja ir vienlīdzīga ar vīrieša tiesībspēju, savukārt saskaņā ar Civillikumu rīcības spējas trūkst nepilngadīgiem, personām, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, un garā slimiem, ja likums tieši nenosaka citādi. Arī attiecībā uz personas rīcības spēju nepastāv nekādi dzimuma ierobežojumi.
\n
291.Civillikumā noteiktas garantijas vienādām tiesībām gan sievietēm, gan vīriešiem.
\n
Ievērojot likuma normas, tiesīgā persona, izmantojot savas saistības, īsteno savas intereses, apmierina garīgās un mantiskās vajadzības. Tās nodrošina viņām vienādas iespējas līguma noslēgšanā un mantas pārvaldīšanā. Latvijas tiesību akti neparedz iespēju noteikt diskriminējoša rakstura ierobežojumus sieviešu tiesībspējai ar privātiem dokumentiem vai līgumiem.
\n
Pārvietošanās brīvība, tiesības izvēlēties dzīvesvietu 292. Saskaņā ar Satversmi ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu, kā arī brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvija ir noslēgusi ar atsevišķām valstīm līgumus, kas regulē pārceļošanas procesus un pārceļotāju tiesību aizsardzību. Katrai personai ir tiesības brīvi izbraukt vai emigrēt uz ārvalstīm. Šīs tiesības nedrīkst ierobežot politisku vai ideoloģisku motīvu dēļ. Latvijas pilsoni, kā arī personu, kurai ir tiesības uz nepilsoņa pasi, nevar izdot ārvalstīm.
\n
293.Robežsardzes likumā ir noteikti Valsts robežsardzes darbības principi un viens no tiem ir personu tiesību un likumisko interešu aizsardzība neatkarīgi no pilsonības, sociālā, mantiskā un cita stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma un vecuma, izglītības un valodas, attieksmes pret reliģiju, politiskās un citas pārliecības. Tāpat Valsts robežsardze nodrošina, lai tiktu ievērotas personas tiesības pārvietoties no vienas valsts uz otru. Sieviešu brīva pārvietošanās pāri valsts robežai netiek ierobežota. Valsts robežsardzes normatīvie akti nesatur speciālas normas, kas regulētu personu pārvietošanos un to robežkontroles veikšanas kārtību pēc dzimumu principa. Līdz šim Valsts robežsardzē informācija par to, ka robežkontroles laikā tiktu pārkāptas sieviešu tiesības, tai skaitā ierobežotas tiesības, kas saistītas ar sievietes pārvietošanos pāri robežai, nav reģistrēta.
\n
294.Personas tiesības iegūt uzturēšanās, pastāvīgās uzturēšanās un termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā regulējošajā likumā \"Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā\" nepastāv nekādi ar personas dzimumu saistīti nosacījumi šo atļauju iegūšanā. Uzturēšanās atļauju Latvijā neizsniedz, ja persona sirgst ar tādu veselības traucējumu vai slimību, kuras raksturs, smagums un iespējamais ilgums apdraud sabiedrības drošību un tās locekļu veselību, vai arī ir pamatotas aizdomas, ka tā varētu radīt draudus sabiedrības veselībai, un šī slimība ir minēta Latvijas Republikas Labklājības ministrijas apstiprinātā sarakstā, izņemot gadījumus, kad ar Labklājības ministrijas piekrišanu personas ierodas ārstēt norādītās slimības; ir bez veselības apdrošināšanas polises, kas garantē veselības aprūpes apmaksu laikā, kamēr persona uzturas Latvijas Republikā; nevar apgādāt sevi un personas, kuras ir tās apgādībā, izņemot gadījumus, kad apgādību uzņemas Latvijas Republikas pilsonis; likumā noteiktajā kārtībā atzīta par vainīgu noziegumā, kurš izdarīts Latvijas Republikā vai ārpus tās un par kuru saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošo likumu paredzēts sods - brīvības atņemšana uz laiku, kas ir ilgāks par trijiem gadiem (šo noteikumu nepiemēro, ja sodāmība ir dzēsta vai noņemta Latvijas Republikas likumā noteiktajā kārtībā, bet attiecībā uz ārvalstīs izdarītajiem noziegumiem - pagājuši ne mazāk kā pieci gadi pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas); pēdējā gada laikā saņēmusi atteikumu iebraukt Latvijā; izraidīta no Latvijas pēdējo piecu gadu laikā; uzturēšanās atļaujas saņemšanai sniegusi apzināti nepatiesas ziņas; ir ar nederīgiem personu apliecinošiem vai ieceļošanas dokumentiem vai arī ieceļošanas dokumentu tai nav; darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, rada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre; izdarījusi noziegumus pret cilvēci, starptautiskus vai kara noziegumus vai arī piedalījusies masu represijās, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir tādas personas aizbildnībā vai aizgādnībā, kurai atteikta ieceļošana; ir nelikumīgi uzturējusies Latvijas Republikā vai palīdzējusi citam ārvalstniekam vai bezvalstniekam prettiesiski iekļūt Latvijas Republikas teritorijā; ir saņēmusi atlīdzību (kompensāciju) par izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību (kompensāciju) ir izmaksājušas Latvijas valsts vai pašvaldību iestādes vai starptautiskie
\n
(ārvalstu) fondi vai iestādes. Šeit nav paredzēti nosacījumi attiecībā uz personas dzimumu.
\n
295.Personas tiesības izvēlēties savu dzīves vai dzīvošanas vietu Latvijā ir vienlīdzīgas vīriešiem un sievietēm. Latvijā sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi attiecībā uz vecumu, no kura persona var izvēlēties pastāvīgi savu dzīves vietu. Saskaņā ar Civillikumu līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā.
\n
Nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. Vecāki var noteikt saviem nepilngadīgajiem bērniem dzīvesvietu.
\n
296.Latvijā nepastāv ierobežojumi sievietēm īrēt dzīvojamo telpu, vai dzīvot atsevišķi
\n
-saskaņā ar likumu \"Par dzīvojamo telpu īri\" par īrnieku vai apakšīrnieku var būt jebkura fiziskā persona, kas Latvijas Republikā dzīvo pastāvīgi vai ir saņēmusi uzturēšanās atļauju likumā noteiktajā kārtībā. Dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgumu rīcībnespējīgas personas vārdā slēdz tās aizgādnis, bet ierobežoti rīcībspējīga persona to slēdz ar aizgādņa piekrišanu.
\n
297.Personas tiesības tikt pierakstītam savā dzīves vietā ir vienlīdzīgas vīriešiem un sievietēm. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem \"Personu pierakstīšanas un izrakstīšanas pagaidu kārtība\" persona tiek pierakstīta tās dzīves vietā. Dzīvojamās telpas īpašniekam (fiziskai personai) un tā ģimenes locekļiem ir tiesības tikt pierakstītam viņa īpašumā esošā dzīvojamā telpā. Dzīvojamās telpas īpašnieka, viņa ģimenes locekļu un citu personu (kuras dzīvojamā telpā iemitinājušās ar īpašnieka atļauju) nepilngadīgajiem bērniem (arī adoptētajiem) ir tiesības tikt pierakstītiem īpašnieka dzīvojamā telpā bez īpašnieka piekrišanas, informējot par to īpašnieku. Īrniekam, viņa ģimenes locekļiem un citām personām ir tiesības tikt pierakstītām īrētā dzīvojamā telpā, ja attiecīgās personas vārds, uzvārds un personas kods ir ierakstīti dzīvojamās telpas īres līgumā (vai tā pielikumā). Ja personas vārds nav norādīts dzīvojamās telpas īres līgumā, tikt pierakstītām īrētā dzīvojamā telpā, informējot par to izīrētāju, ir tiesības šādām personām: personai, kuras tiesības uz dzīvojamo telpu noteiktas ar tiesas nolēmumu; nepilngadīgam bērnam (arī adoptētam) vecāku īrētā dzīvojamā telpā; īrnieka ģimenes locekļa aizbildnim vai aizgādnim.
\n
Konvencijas
\n
16.pants
\n
298.Satversmē ir noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.
\n
299.Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Satversmi Latvijā cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, konstitucionālā līmenī ir atzīta sievietes un vīrieša vienlīdzība jautājumos, kas saistīti ar laulību un ģimenes attiecībām.
\n
Tiesības noslēgt laulību un izvēlēties dzīvesbiedru 300. Laulības pamatā Latvijā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība.
\n
301.Atbilstoši Civillikumam laulībā persona bez dzimumu atšķirības var stāties no 18 gadu vecuma. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi.
\n
302.Latvijā par spēkā neesošu tiek atzīta laulība, kura noslēgt pirms laulātie sasnieguši likumā noteikto vecumu. Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši. Laika posmā kopš 1993.gada pakāpeniski paaugstinās pirmās laulības noslēgšanas vecums sievietēm (skatīt tabulu).
\n
Gads Pirmās laulības noslēgšanas vidējais vecums sievietēm 1993 22,5 1994 22,5 1995 22,8 1996 23,2 1997 23,6 1998 24,0 1999 24,2 2000 24,4 303. Sievietei un vīrietim Latvijā ir vienādas tiesības izvēlēties laulāto, un šī izvēle izriet no katras personas brīvas gribas. Šis princips tiek nodrošināts laulāšanas laikā līgavai un līgavainim apliecinot vēlmi doties laulībā. Par neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to vadīt, kā arī laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts.
\n
304.Ja nākamais laulātais tiek izraudzīts otra nākamā laulātā vai citas personas piespiedu rezultātā, šādu laulību var uzskatīt par fiktīvi noslēgtu, t.i. bez nolūka dibināt ģimeni, un to var atzīt par spēkā neesošu.
\n
Vienlīdzīgas tiesības laulības laikā, kā arī vienlīdzīgas tiesības prasīt laulības šķiršanu 305. Saskaņā ar Civillikumu laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Civillikums paredz arī iespēju, ja laulātie nespēj vienoties, strīdus jautājumu risināt tiesā.
\n
306.Stājoties laulībā likums neparedz sievietei obligāti pieņemt vīra uzvārdu.
\n
Atbilstoši Civillikumam, noslēdzot laulību, laulātie pēc savas vēlēšanās izraugās viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, kā arī katrs laulātais laulības laikā var paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības uzvārdu vai savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumiem Nr.295 \"Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju\" pieņemot laulātā uzvārdu tam saskaņā ar latviešu valodas gramatisko sistēmu pievieno atbilstošu galotni vīriešu vai sieviešu dzimtē atbilstoši personas dzimumam.
\n
307.Civillikumā ir noteikts arī laulāto mantisko attiecību regulējums, atbilstoši kuram katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā.
\n
Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laikā ir tiesība pārvaldīt un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Abu laulāto kopīgo mantu laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišana. Abu laulāto pienākums ir segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no laulāto kopīgās mantas.
\n
308.Savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā.
\n
Laulības līgumā tā slēdzēji var laulāto likumisko mantisko attiecību vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību.
\n
Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo, ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā, nosakot laulāto mantas kopību, laulātie vienojas par to, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi kopīgi).
\n
309.Lai laulības līgumam piešķirtu saistošu spēku attiecībā pret trešajām personām, tas ir jāreģistrē Laulāto mantisko attiecību reģistrā, ko kārto Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs. Ja laulības līgumā ir iekļauts punkts par nekustamo īpašumu, tad līgums ir reģistrējams arī Zemesgrāmatā, kur reģistrēta nekustamā manta. Izraksti no ierakstiem Laulāto mantisko attiecību reģistrā ir izsludināmi oficiālajā laikrakstā \"Latvijas Vēstnesis\". Ikviens ir tiesīgs ieskatīties Laulāto mantisko attiecību reģistrā un pieprasīt no tā izrakstus.
\n
Reģistrētie laulības līgumi Gads Reģistrēto laulības līgumu skaits 1994 13 1995 134 1996 206 1997 256 1998 272 1999 371 2000 449 310. Atbilstoši Civillikumam katram laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko attiecību veida ir tiesība uz vispārēja pamata patstāvīgi rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam.
\n
311.Tiesības prasīt laulības šķiršanu ir gan vīrietim, gan sievietei. Tiesa var šķirt laulību pēc viena vai abu laulāto pieteikuma. Viens no laulātajiem neatkarīgi no tā dzimuma var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību; ja otrs laulātais ir to atstājis un šī prombūtne ilgst nepārtraukti vairāk kā gadu; ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu lipīgu slimību; ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai arī tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu.
\n
Laulību var šķirt arī, ja laulības dzīve ir tik izirusi, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama.
\n
Laulības šķiršanas iemesls var būt arī trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve. Laulība šķirama arī, abiem laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc laulības noslēgšanas. Citos gadījumos laulība šķirta netiek.
\n
Šķirtās laulības, % no noslēgto laulību skaita Gads Šķirtās laulības, % no noslēgtajām laulībām 1993 70,4 1994 72,7 1995 70,6 1996 62,8 1997 63,0 1998 64,4 1999 63,9 2000 66,6 312. Atbilstoši Civillikumam pēc laulības šķiršanas tas no bijušajiem laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu vai devies jaunā laulībā.
\n
Vienlīdzība vecāku tiesību īstenošanā 313. Rūpēties par bērniem un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu tiesības un pienākums. Savukārt sabiedrība un valsts nodrošina vecākiem vai aizbildņiem iespēju pienācīgi pildīt savus pienākumus pret bērniem.
\n
314.Abu vecāku pienākums ir rūpēties par viņu kopīgajiem bērniem, par viņu labklājību un audzināšanu. Vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot. Līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka neraugoties uz abu vecāku pienākumu rūpēties par bērniem, Latvijā tāpat kā citur pasaulē, sievietes vēl aizvien veic lielāko šī darba daļu ar atbilstoši lielāku laika patēriņu, kas ierobežo citu viņu personisko vajadzību apmierināšanas iespējas.
\n
315.Saskaņā ar Civillikumu laulības laikā abi vecāki izlieto vecāku varu kopīgi. Ja starp laulātajiem izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo jautājumu izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem bērniem. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam nav noteikta paternitāte, vecāku varu realizē bērna māte. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo. Šajā gadījumā gan vīrietim, gan sievietei tiesības bērna audzināšanā ir vienādas.
\n
Tiesībās ierobežots ir tikai tas no vecākiem, kuram vecāku vara ir izbeigusies ar tiesas lēmumu. Katram no vecākiem jāpiedalās samērā ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri palikuši pie otra no vecākiem.
\n
316.Ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses.
\n
317.Civillikums reglamentē arī bērnu izcelšanās noteikšanu un sievietes un vīrieša tiesības šajā jomā.
\n
318.Bērns, kas piedzimis sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības šķiršanu, ir uzskatāms par laulībā dzimušu. Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Šajos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos. Tēva tieši izteikta vai ar neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka laulībā vai pēc tās izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir pietiekams pierādījums, ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs nevar to apstrīdēt arī tad, kad viņš ir devis piekrišanu bērna mākslīgai radīšanai.
\n
Pieņēmumu, ka bērns ir laulībā dzimis, t.i., ka bērna tēvs ir bērna mātes vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai tiesā bērns atzīstams par dzimušu laulībā. Pieņēmumu, ka bērns ir dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, ka bērns nav izcēlies no viņa. Tādas pašas tiesības ir arī bērna mātei. Pats bērns var apstrīdēt savu dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.
\n
319.Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu. Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Ja ārlaulībā dzimuša bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai, paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus pierādījumu veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt to.
\n
Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī bērna miesīgais tēvs. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka sievietes bieži nav informētas par šīm normām, tādēļ, laicīgi nenokārtojot iepriekšējās laulības šķiršanu, nonāk situācijā, kad savu bērnu paternitāti var apstrīdēt tikai tiesā.
\n
320.Kaut gan ārlaulībā dzimušo bērnu paternitāte tiek atzīta labprātīgi, vecākiem par to vienojoties, vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti ir noteicošā. Sievietei nav tiesību vienpusēji noteikt, kas ir viņas bērna tēvs, ja vīrietis tam nepiekrīt. Tādā gadījumā šis jautājums tiek risināts tikai tiesas ceļā, bērna mātei iesniedzot tiesā prasību par paternitātes noteikšanu. Šī tiesību norma ir īpaši nozīmīga, pieaugot to bērnu skaitam, kas dzimuši nereģistrētā laulībā (skatīt tabulu).
\n
Ārlaulībā dzimuši bērni Gads Ārlaulībā dzimuši bērni, % 1993 23,0 1994 26,4 1995 29,9 1996 33,1 1997 34,8 1998 37,1 1999 39,1 2000 40,3 321. Latvijas tiesību aktos nav noteikts, ka paternitāti var atzīt tikai juridiski brīvs vīrietis. Tas nozīmē, ka vīrietis, kas ir stājies laulībā, neatkarīgi no savas sievas piekrišanas ir tiesīgs atzīt paternitāti citai sievietei dzimušam bērnam. Sievas piekrišana šāda paternitātes noteikšanas gadījumā nav nepieciešama un iebildumi nav ņemami vērā.
\n
322.Laulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu.
\n
Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc bāriņtiesas lēmuma. Ārlaulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja paternitāte nav noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu. Ja bērnam paternitāte noteikta, reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat kā laulībā dzimušam bērnam.
\n
323.Latvijas tiesību aktos nepastāv jebkādas normas, kas norādītu uz vīrieša tiesībām vienpusēji pieņemt lēmumu jautājumos, kas saistīti ar bērnu skaitu ģimenē un to dzimšanas starplaikiem. Sievietes tiesības brīvi piekļūt informācijai, izglītībai un līdzekļiem, kas ļauj realizēt šīs tiesības sīkāk analizētas Konvencijas 12.panta iztirzājumā.
\n
Vienlīdzīgas tiesības būt par nepilngadīgas personas aizbildņiem, tiesības adoptēt 324. Atbilstoši Latvijas tiesību aktiem sievietei un vīrietim ir vienādas tiesības būt par nepilngadīgas personas aizbildņiem, ja šīm personām aizbildņa pienākuma pildīšanai ir vajadzīgās spējas un īpašības. Gan vīrietis, gan sieviete, kas iecelts par nepilngadīgā aizbildni, atbild par nepilngadīgā audzināšanu, gādā par aizbilstamo ar tādu pašu rūpību kā apzinīga māte vai tēvs.
\n
325.Atbilstoši Civillikumam gan sieviete, gan vīrietis, kurš ir sasniedzis 25 gadu vecumu un ir 18 gadus vecāks par adoptējamo, var adoptēt bērnu, ja ir pamats uzskatīt, ka starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies vecāku un bērnu attiecības. Bērna tēvs var adoptēt savu ārlaulībā dzimušo bērnu, neievērojot noteikumus par adoptētāja minimālo vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību; šādai adopcijai nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā arī bērna mātes vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata.
\n
326.Laulātie bērnu var adoptēt kopīgi, vai to var darīt viens no viņiem. Persona, kas atrodas laulībā, var adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu, izņemot gadījumus, kad otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ. Savukārt vairākas personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu.
\n
327.Lai adopcija noritētu bērna interesēs ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki, t.i., adoptētājs un pats adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par divpadsmit gadiem, un bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis pilngadību, arī viņa vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas personas adopcijai nepieciešama aizgādņa piekrišana. Visu nepilngadīgo adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam par ļaunu. Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu lūguma nepilngadīgo var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju un tikai gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi.
\n
328.Civillikumā ir noteikts, ka tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi. Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma.
\n
Kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā arī izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šeit nav paredzēti nekādi dzimuma ierobežojumi.
\n
329.Abiem vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem - kā jau esošiem, tā arī gaidāmiem. Ja testamentā aizbildņi nav iecelti vai ja ieceltos neapstiprina, vai ja viņi nav vairs dzīvi vai arī nevar pieņemt aizbildnību, nepilngadīgo bērnu tuvākiem radiniekiem nekavējoties jāgriežas pie attiecīgās bāriņtiesas ar lūgumu iecelt bērniem aizbildni. Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos.
\n
330.Civillikumā ir noteikti ierobežojumi personai būt par aizbildni. Par aizbildņiem nevar būt: personas, kas atrodas aizgādnībā; personas, kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēļ; personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem; personas, ko vecāki vai vecvecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem; personas, kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm; tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību; ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār viņu valsts pilsoņiem; nepilngadīgas personas.
\n
Nekādi ierobežojumi personai būt par aizbildni, kas būtu saistīti ar tās dzimumu, nepastāv.
\n
331.Ņemot vērā to, ka aizbildņa pienākums Latvijā ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla, Civillikumā ir uzskaitīti arī šie iemesli. Likumiskie atteikšanās iemesli ir šādi: valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus; lasīt vai rakstīt neprašana; vairāk kā sešdesmit gadu vecums; pārziņa pār trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar lielām pūlēm; liela ģimene; nabadzība; slimība, kas traucē pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus; pārvietošanās citas bāriņtiesas iecirknī; bieža un ilga dienesta prombūtne vai tāds dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas, kas apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu. Personas, kas atsakās no aizbildnības, var atsaukties uz šiem iemesliem neatkarīgi no sava dzimuma.
\n
332.Aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa, kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem, kā arī jāievēro tās personas pēdējās gribas rīkojums, kura atstājusi viņam mantojumu.
\n
Saskaņā ar Civillikumu aizgādņiem ir piemērojamas tās pašas prasības, kas aizbildņiem. Tātad arī šajā jomā nav paredzēti nekādi dzimuma ierobežojumi.
\n
333.Latvijā pastāv arī audžuģimenes institūcija. Saskaņā ar Ministru kabineta Nr.211 (10.06.1997.) izdotajiem \"Noteikumiem par audžuģimenēm\" audžuģimene ir ģimene, kas nodrošina bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, īpašu valsts palīdzību un aizsardzību līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē. Audžuģimenes statusu ģimenei piešķir, ja tā ir izteikusi vēlēšanos kļūt par audžuģimeni un laulāto vecums ir no 21 līdz 60 gadiem. Izņēmuma kārtā audžuģimenes statusu var piešķirt vienai personai (audžuģimenes statusa saņemšanai vienai personai nav dzimuma ierobežojumu).
\n
334.Bērnu intereses ir noteicošās: aizbildnības nodibināšana ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu, praksē ir gadījumi, kad aizbildni ieceļ tiesa; personu atzīšana par adoptētājiem un atzinuma došana, ka adopcija ir bērna interesēs ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu; izpilda analoģiskas funkcijas - audžuģimenes statusa piešķiršana ar bāriņtiesas vai pagasttiesas lēmumu; vecāku, aizbildņu, audžuģimeņu pilnvarotie pārstāvēt un kārtot bērnu personīgās un mantiskās intereses.
\n
Laulāto vienlīdzīgas tiesības izraudzīties nodarbošanos un profesiju, kā arī izraudzīties laulības uzvārdu 335. Sievietes tiesības izraudzīties laulības uzvārdu jau ir aplūkotas iepriekš. Tiesības izraudzīties profesiju un nodarbošanos ir aplūkotas Konvencijas 10.panta analīzē.
\n
Bērnu saderināšanas un laulības aizliegums 336. Atbilstoši Latvijas tiesību aktu izpratnei saderināšanās ir savstarpējs solījums doties laulībā. Tas izslēdz bērnu saderināšanu, jo šo solījumu nevar dot ne nepilngadīgā aizbildņi, ne citas personas.
\n
Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.
\n
337.Kā jau iepriekš minēts, Latvijā ir noteikts minimālais laulībā stāšanās vecums un laulības, kas noslēgtas pirms šī vecuma sasniegšanas ir atzīstamas par spēkā neesošām.
\n
338.Latvijā ir obligāta laulības reģistrācija civilstāvokļa aktos. Atbilstoši Civillikumam Latvijā laulāt drīkst dzimtsarakstu nodaļas pārzinis un likumā norādīto konfesiju (ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu)) garīdznieki, kuriem ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja veikt šādu ceremoniju.
\n
Garīdznieki par katru noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā laulību reģistram vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu nodaļai, kuras teritorijā laulāšana notikusi. Par šā pienākuma neizpildīšanu garīdznieku var saukt pie administratīvās atbildības. Par neesošu atzīstama laulība, kas nav slēgta ne dzimtsarakstu nodaļā, ne pie garīdznieka likumā paredzētajā kārtībā. __________________ 1 Satversmes 8.nodaļa ir pieņemta 1998.gada 15.oktobrī.
\n
2 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes, kas veic grozījumus Direktīvā 76/207/EEC, direktīvai par vīriešu un sieviešu līdztiesības principa iestrādāšanu attiecībā uz pieeju darba tirgum, profesionālo apmācību, paaugstināšanu amatā un darba apstākļiem.
\n
3 Stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, ar šo brīdi spēku zaudē Darba likumu kodekss.
\n
4 1993.gada 4.maijā pieņemtais likums \"Par darba aizsardzību\" ir spēkā līdz 2002.gada 1.janvārim, kad stājas spēkā 2001.gada 20. jūnijā pieņemtais Darba aizsardzības likums.
\n
5 Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais iztikas minimums ir pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozs - preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni.
\n
Tā lietiskais saturs apstiprināts ar Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95, bet groza vērtību faktiskajās cenās katru mēnesi aprēķina Centrālā statistikas pārvalde. Iztikas minimumu aprēķinos netiek iekļauts ienākuma un sociālais nodoklis.
\n
6 Stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī.
\n
7 Sākot ar 1997.gadu maternitātes pabalsts tiek aprēķināts par kalendārām dienām, līdz tam - par darba dienām 8 Kopš 1999.gada mainīta pabalstu saņēmēju uzskaites kārtība.
\n
9 Spēkā kopš 1997.gada 1.oktobra.
\n
10 Spēkā kopš 1996.gada 1.janvāra.
\n
11 Pieņemts 1998.gada 15.oktobrī.
\n
12 Izdoti 2000.gada 5.decembrī 13 Līdzīga satura normas ietvertas arī Teritorijas attīstības plānošanas likumā, kas stājas spēkā 2002. gada 26. jūnijā.