Par konceptuālo ziņojumu "Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide bērniem"

Ministru kabineta rīkojums Nr. 320 Rīgā

1. gada
2. aprīlī (prot. Nr. 17
3. §) Par konceptuālo ziņojumu "Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide bērniem"
4. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Par invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidi bērniem" (turpmāk – konceptuālais ziņojums) ietvertā
5. risinājuma ieviešanu no
6. gada
7. septembra un noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju konceptuālā ziņojuma īstenošanā. 2
8. Jautājumu par papildu finansējuma piešķiršanu konceptuālā ziņojuma īstenošanai
9. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā likumprojekta "Par valsts budžetu
10. gadam un budžeta ietvaru 2025.,
11. un
12. gadam" sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 3
13. Jautājumu par papildu finansējuma piešķiršanu konceptuālā ziņojuma īstenošanai, lai
14. gadā paaugstinātu bāzes apmēru piemaksai pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti un valsts atbalsta apmēru ar celiakiju slimiem bērniem, izskatīt Ministru kabinetā likumprojekta "Par valsts budžetu
15. gadam un budžeta ietvaru 2027.,
16. un
17. gadam" un turpmāk ik pēc trim gadiem likumprojekta par valsts budžetu kārtējam gadam un vidēja termiņa budžeta ietvaru sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 4
18. Pieņemt zināšanai, ka konceptuālajā ziņojumā ietverto pasākumu īstenošanai nepieciešamās 10 amata vietas (kopumā ar septiņām slodzēm) tiks nodrošinātas labklājības nozares ietvaros, veicot ilgstoši vakanto amata vietu pārdali no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta apakšprogrammas 04.05.00 "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras speciālais budžets") uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (pamatbudžeta apakšprogrammu 05.62.00 "Invaliditātes ekspertīžu nodrošināšana"), neveidojot jaunas amata vietas valsts pārvaldē. 5
19. Labklājības ministrijai konceptuālajā ziņojumā ietvertā
20. risinājuma ieviešanai sagatavot un labklājības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā pievienošanai valsts budžetu kārtējam gadam un vidēja termiņa budžeta ietvaru pavadošo likumprojektu paketei likumprojektu par grozījumiem Invaliditātes likumā un likumprojektu par grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā, ja šā rīkojuma
21. punktā noteiktajā kārtībā minētā risinājuma ieviešanai tiks piešķirti papildu valsts budžeta līdzekļi. 6
22. Labklājības ministrijai, Finanšu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai un Tieslietu ministrijai pēc šā rīkojuma
23. punktā minēto likumprojektu stāšanās spēkā sagatavot un ministram noteiktajā kārtībā līdz
24. gada
25. martam iesniegt Ministru kabinetā kā Ministru kabineta lietu attiecīgus normatīvo aktu projektus, kas izriet no minētajiem likumprojektiem. 7 Ministru prezidente E. Siliņa Labklājības ministrs U. Augulis (Ministru kabineta
26. gada
27. aprīļa rīkojums Nr. 320) Konceptuālais ziņojums "Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide bērniem" Saturs
28. Kopsavilkums
29. Pašreizējās situācijas apraksts2.
30. Spēkā esošais regulējums2.
31. Bērnu ar invaliditāti statistiskais portrets2.
32. Starptautiskā prakse invaliditātes noteikšanā bērniemIgaunijas Republikas prakseLietuvas Republikas prakse2.
33. Identificētie trūkumi esošajā invaliditātes noteikšanas sistēmā bērniemSlimības jeb medicīniskās diagnozes izvirzīšana priekšplānāInvaliditātes statusa noteikšanas pieejaAtšķirīga pieeja invaliditātes novērtēšanā, sasniedzot pilngadību
34. ESF projekts "Bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide"
35. Piedāvātie risinājuma varianti4.
36. Pirmais risinājuma variants – invaliditātes noteikšanas sistēma paliek nemainīga4.
37. Otrais risinājuma variants – pilnveidot invaliditātes novērtēšanas pieeju, nemainot atbalsta sistēmu invaliditātes seku mazināšanaiInvaliditātes termiņu pilnveideInvaliditātes vērtēšana trīs vecuma posmosInvaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 0–6 gadiemInvaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 7–14 gadiemInvaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 15–17 gadiem (ieskaitot)Īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanaInvaliditātes ekspertīze klātienēInvaliditātes informatīvās sistēmas un Valsts pārvaldes pakalpojumu portālā nodrošināto e-pakalpojumu pilnveideCitu iestāžu informācijas sistēmu pilnveide4.
38. Trešais risinājuma variants – pilnveidot invaliditātes novērtēšanas pieeju, vienlaikus pilnveidojot atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanaiPiemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti pabalsta pilnveideAsistenta un pavadoņa pakalpojuma pilnveideAsistenta pakalpojuma izglītības iestādē pilnveideIedzīvotāju ienākuma nodokļa papildu atvieglojuma piemērošana personām ar invaliditāti
39. Piedāvāto risinājuma variantu ieviešana
40. Sabiedrības viedoklis
41. Tiesību aktu uzskaitījums, kuros veicami grozījumiNepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos pirmā risinājuma varianta īstenošanaiNepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos otrā risinājuma varianta īstenošanaiNepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos trešā risinājuma varianta īstenošanaiPielikumiSaīsinājumu sarakstsANO KonvencijaANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībāmAnketaAsistenta pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanas un atbalsta intensitātes noteikšanas anketaAPLP pakalpojumsAtbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumsBJĢA pamatnostādnesBērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.–
42. gadamCSPCentrālā statistikas pārvaldeESF projekts Nr.9.1.4.3/16/I/001Eiropas sociālā fonda projekts Nr. 9.1.4.3/16/I/001 "Bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide"FMFinanšu ministrijaFTFunkcionālie traucējumiGRTGarīga rakstura traucējumiĢVPĢimenes valsts pabalstsPiemaksa pie ĢVP par bērnu ar invaliditātiPiemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditātiISInformācijas sistēmaIISInvaliditātes informatīvā sistēmaIINIedzīvotāju ienākuma nodoklisIZMIzglītības un zinātnes ministrijaLabISLabklājības informācijas sistēmaLMLabklājības ministrijaMetodikaMetodika "Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijas bērnu un jauniešu versijas principu piemērošanai invaliditātes noteikšanas procesā bērniem līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot)"MKMinistru kabinetsMK noteikumi Nr. 261Ministru kabineta
43. gada
44. maija noteikumi Nr. 261 "Noteikumi par valsts atbalstu ar celiakiju slimiem bērniem"MK noteikumi Nr. 265Ministru kabineta
45. gada
46. aprīļa noteikumi Nr. 265 "Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība"MK noteikumi Nr. 805Ministru kabineta
47. gada
48. decembra noteikumi Nr. 805 "Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi"NAP2027Nacionālās attīstības plāns 2021.–
49. gadamNVONevalstiskās organizācijasPašaprūpes novērtējumsPašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistīto darbību novērtējums (Bartela indekss)PBPasaules BankaPCIPatēriņa cenu indekssPlānsPlāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.–
50. gadamPPPrioritārais pasākumsESF+ projekts Nr.4.3.6.2/1/23/I/001Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–
51. gadam 4.3.
52. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju" 4.3.6.
53. pasākuma "Atbalsta pasākumi Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas klientu apkalpošanas efektivitātes un kvalitātes uzlabošanai, speciālistu profesionālo spēju, invaliditātes informatīvās sistēmas procesu un funkcionalitātes pilnveidei" projekts Nr. 4.3.6.2/1/23/I/001 "Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darbības efektivitātes un kvalitātes uzlabošana"PVOPasaules Veselības organizācijaSADT pamatnostādnesSociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021–
54. gadamSDSociālais dienestsSDLKSaeimas Sociālo un darba lietu komisijaSFKStarptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikatorsSFK–BJSFK Bērnu un jauniešu versijasSPOLISValsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmaSSKStarptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijaTPLTehniskos palīglīdzekļiTransporta atzinumsAtzinums medicīnisko indikāciju vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanaiTMTieslietu ministrijaVIDValsts ieņēmumu dienestsVPDValsts probācijas dienestsVRAAValsts reģionālās attīstības aģentūraVSAAValsts sociālās apdrošināšanas aģentūraVSPLValsts sociālo pabalstu likumsVSNPValsts sociālā nodrošinājuma pabalstsVDEĀVKVeselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijaZiņojumsInvaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide bērniemIzmantotie terminiTerminsTermina skaidrojumsBartela indekssInstruments, lai novērtētu personas funkcionālās spējas pašaprūpē, mēra personas spēju veikt 10 ikdienas pašaprūpes un mobilitātes aktivitātesBērnsBērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (Bērnu tiesību aizsardzības likums,
55. panta pirmā daļa)DomēniSpēja veikt noteiktas darbības – mācīšanās, vispārējie uzdevumi un prasības, komunikācija, mobilitāte, pašaprūpe, mājas dzīve, mijiedarbība un attiecības starp personām, galvenās dzīves jomas, dzīve kopienā, sociālā un pilsoniskā dzīveFunkcionēšanas ierobežojumsSlimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fizisks vai garīgs (organisma spēju; apmācības, komunikācijas, orientācijas, pārvietošanās, pašaprūpes spēju; savas uzvedības, aktivitāšu, līdzdalības kontrolēšanas spēju) traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībāFunkcionālie traucējumiSpecifiski izdalāmi šādi funkcionālie traucējumi: redzes, dzirdes, kustību vai garīgās attīstības traucējumiInvaliditāteIlgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā (Invaliditātes likuma
56. panta pirmā daļa)Likumiskais pārstāvisPersona, kura likumā noteiktajā kārtībā pārstāv bērna intereses
57. KopsavilkumsLatvija,
58. gada
59. martā ratificējot ANO Konvenciju, ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti, tostarp bērnu ar invaliditāti, pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Invaliditātes politikas virsmērķis ir pakārtots ANO Konvencijā noteiktajam mērķim, proti, veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi ar citiem izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, veicināt personas cieņas ievērošanu, kā arī veikt pasākumus invaliditātes izraisīto seku mazināšanai. Invaliditātes politikas pamatprincipi izriet no ANO Konvencijas galvenajiem principiem.ANO Konvencijas
60. pants – Bērni ar invaliditāti – nosaka, ka visos lēmumos, kas attiecas uz bērniem ar invaliditāti, galvenajam apsvērumam jābūt bērna vislabākajām interesēm.LM Ziņojumu ir izstrādājusi, pamatojoties uz:- NAP20271, ko Latvijas Republikas Saeima apstiprināja
61. gada
62. jūlijā. NAP2027 balstīts uz sešām galvenajām prioritātēm, kas cita starpā vērsts arī uz sociālā atbalsta pasākumu kopuma attīstību, kas atbilst katra cilvēka vajadzībām, un ir priekšnosacījums ilgākam, iekļaujošākam un aktīvākam mūžam. NAP2027 prioritātes izvirza arī tādus rīcības virzienus un uzdevumus, kas caurvij stipras, iekļaujošas, atvērtas sabiedrības veidošanu, tostarp nosakot, ka jāveido uz individuālām vajadzībām vērstu sociālo pakalpojumu pieejamība un sociālās inovācijas pakalpojumu nodrošināšana prioritārajām grupām, īpaši personām ar invaliditāti, paliatīvās aprūpes pacientiem un senioriem, sekmējot neatkarīgas dzīves iespējas un dzīves kvalitātes saglabāšanu vai uzlabošanu, kā arī uz klienta vajadzībām balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana, pilnveidošana un pieejamības nodrošināšana reģionos.- SADT pamatnostādnes2, apstiprinātas ar Ministru kabineta rīkojumu
63. gada
64. septembrī. SADT pamatnostādņu viens no mērķiem ir sekmēt atbilstošu sociālo pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī veicināt sociālo iekļaušanu. SADT pamatnostādņu rīcības virziena "Ilgtspējīgs, stabils un adekvāts materiālais atbalsts, kas nodrošina pietiekamu ekonomisko neatkarību" 1.
65. uzdevums paredz pārskatīt sociālo pabalstu izmaksu mērķētību un uzlabot saņēmēju pārklājumu.- BJĢA pamatnostādnes3, apstiprinātas ar Ministru kabineta rīkojumu
66. gada
67. decembrī. BJĢA pamatnostādņu mērķis ir sekmēt ģimeņu labklājības nodrošināšanu, tostarp paredzot bērnu un jauniešu ar invaliditāti sociālo iekļaušanu un vienlīdzīgu iespēju stiprināšanu.- Plāns4, kas paredz vairākus pasākumus personu ar invaliditāti, t.sk. bērnu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību nodrošināšanu. Plāna 1.
68. pasākums paredz invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošanu, t.i., pārskatīt invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, nodrošinot invaliditātes statusa sasaisti ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu, pilnveidot VDEĀVK ārstu zināšanas par efektīvu invaliditātes ekspertīzes procesa organizēšanu. Plāna 2.
69. pasākums paredz uz personu ar funkcionēšanas ierobežojumiem vajadzībām mērķētas atbalsta pasākumu sistēmas attīstību, t.i., pilnveidot un attīstīt atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanai, lai sekmētu personu ar invaliditāti iespējas un iekļaušanos sabiedrībā.ANO Konvencijā noteiktie principi nostiprina pāreju no medicīniskā modeļa, kas uzsver cilvēka nespēju un atkarību no citiem, uz cilvēktiesību jeb biopsihosociālo modeli, kurā uzsvars tiek likts uz personas ar invaliditāti tiesībām uz patstāvīgu dzīvi, iespējām pilnībā attīstīt savu potenciālu un aktīvu līdzdalību sabiedriskajos procesos (attēls Nr. 1).Attēls Nr. 1Invaliditātes noteikšanas pieejas maiņaPB ziņojumā "Invaliditātes politika un invaliditātes noteikšanas sistēma Latvijā"5 uzsvērts, ka invaliditātes noteikšanas kritēriji atspoguļo dominējošo izpratni par invaliditāti. Līdz šīs tūkstošgades sākumam invaliditātes noteikšanas kritēriji balstījās tikai uz medicīnisko pieeju invaliditātei: "nespējas" (angl. disability) esamību un pakāpi noteica, tikai pamatojoties uz medicīniskajiem datiem par veselības stāvokli, slimībām un/vai izraisītajiem traucējumiem. Tā ir vecākā un daudzās valstīs joprojām visplašāk izmantotā stratēģija. Savukārt PVO SFK
70. gadā tika formulēta jauna pieeja invaliditātes noteikšanā – biopsihosociālā, jeb interaktīvā pieeja invaliditātei. Tieši ANO Konvencijas pieņemšana ir mudinājusi daudzas valstis atspoguļot šo jauno pieeju savos invaliditātes noteikšanas procesos.VDEĀVK no
71. gada
72. janvāra līdz
73. gada
74. decembrim īstenoja Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēto projektu "Darbspēju vērtēšanas sistēmas pilnveidošana" (projekta ID Nr. 1DP/1.4.1.2.1/08/IPIA/NVA/001). Projekta mērķis bija pilnveidot invaliditātes noteikšanas sistēmu, izveidojot uz darbspēju funkcionālo traucējumu un individuālo vajadzību novērtēšanu balstītu invaliditātes noteikšanas sistēmu, kas būtu ērtāka klientiem un invaliditātes noteikšanas ekspertīzē iesaistītajiem speciālistiem. Jaunā invaliditātes noteikšanas kārtība stājās spēkā
75. gada
76. janvārī, paredzot, ka invaliditātes noteikšanā tiek piemērota SFK, kas nozīmē, ka pilngadīgām personām invaliditātes statuss saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu un nevis ar konkrētu diagnozi. Tā ir vērtējama kā svarīga paradigmas maiņa, kas atbilst ANO Konvencijas prasībām par pieeju invaliditātei.Viens no uzdevumiem invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošanai ir piemērotākā risinājumu izvēle, lai salāgotu pieaugušā un bērna invaliditātes noteikšanas kritērijus, nodrošinot vienotu pieeju funkcionēšanas izvērtēšanā un neradītu pretrunas laikā, kad bērns sasniedz pilngadību un tiek pielietota atšķirīga pieeja invaliditātes noteikšanā.Ziņojuma mērķis ir sniegt priekšlikumus invaliditātes novērtēšanas kritēriju maiņai bērniem, nostiprinot funkcionēšanas novērtēšanu kā vienu no pamatprincipiem invaliditātes noteikšanā un harmonizējot pārejas posmu no bērna ar invaliditāti uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu.Ziņojuma izstrādes laikā LM regulāri tikās gan ar jomas ekspertiem invaliditātes noteikšanā, gan nozaru ministriju pārstāvjiem, kuru kompetencē tostarp ir atbalsta pakalpojumu nodrošināšana bērniem ar invaliditāti, kā arī dažādām NVO un bērnu ar invaliditāti vecākiem u.c., skaidrojot Ziņojumā ietverto piedāvājumu un tā ietekmi uz mērķa grupu
77. Tikšanās laikā tika uzklausīts iesaistīto pušu viedoklis, pēc iespējas to ņemot vērā izstrādājot piedāvātos risinājumus.Ziņojumā izklāstīta esošā invaliditātes novērtēšanas pieeja bērniem Latvijā, vēršot uzmanību uz atšķirīgo pieeju bērnu un pilngadīgu personu invaliditātes noteikšanā, kā arī sniegti trīs iespējamie risinājuma varianti turpmākajai invaliditātes noteikšanas bērniem sistēmas pilnveidei.
78. Pašreizējās situācijas apraksts2.
79. Spēkā esošais regulējumsInvaliditātes noteikšanas kārtību valstī, tostarp bērniem, reglamentē Invaliditātes likums un MK noteikumi Nr. 805.Invaliditātes likuma
80. pants nosaka, ka invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes ekspertīzi Latvijā veic VDEĀVK, kura sava lēmuma pieņemšanā ir neatkarīga.Bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta, pamatojoties uz MK noteikumu Nr. 805
81. pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Visiem bērniem, nosakot invaliditāti, tiek noteikts "bērns ar invaliditāti" statuss, bez iedalījuma smaguma pakāpēs
82. Invaliditātes ekspertīze gan pirmreizēji, gan atkārtoti gan tiek veikta bez personas klātbūtnes, pamatojoties uz personas (vai personas likumiskā pārstāvja vai pilnvarotās personas) iesniegtajiem medicīniskajiem dokumentiem. Atsevišķos gadījumos, ja VDEĀVK rīcībā nav pietiekama informācija vai tā ir pretrunīga, invaliditātes ekspertīzi veic personas klātbūtnē8.Invaliditāte bērniem tiek noteikta uz sešiem mēneši, vienu, diviem, pieciem gadiem, vai līdz 18 gadu vecumam, ja bērnam ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ invaliditāte ir bijusi noteikta nepārtraukti vismaz vienu gadu, vai bērnam ir MK noteikumu Nr. 805
83. pielikumā minētie anatomiskie defekti vai veselības traucējumi9.Nosakot invaliditāti, bērnam var tikt noteiktas arī medicīniskās indikācijas, kas sniedz iespēju saņemt kādu no atzinumiem – īpašas kopšanas nepieciešamībai; medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai vai pavadoņa pakalpojuma nepieciešamībai10.2.
84. Bērnu ar invaliditāti statistiskais portretsBērnu ar invaliditāti skaitam Latvijā ik gadu ir neliela tendence pieaugt un, ņemot vērā kopējo bērnu skaita samazinājumu valstī, bērnu ar invaliditāti īpatsvars pret kopējo bērnu skaitu valstī ar katru gadu nedaudz pieaug (tabula Nr. 1 un Nr. 2).Tabula Nr. 1Bērnu ar invaliditāti skaita izmaiņas periodā no
85. līdz
86. gada decembrimPārskata gads12.2018.12.2019.12.2020.12.2021.12.2022.0–6 g.v.2 0612 0762 0982 1762 2817–14 g.v.4 3744 3994 4434 5404 62515–17 g.v. (ieskaitot)1 7701 8161 8541 9762 082Kopā8 2058 2918 3958 6928 988Avots: LabIS datiTabula Nr. 2Bērnu ar invaliditāti īpatsvars pret kopēju bērnu skaiti valstīGads (dati attiecīgā gada decembrī)Bērni ar invaliditāti 0-17 gadi (ieskaitot)Bērnu kopskaits valstīBērnu ar invaliditāti īpatsvars pret kopējo bērnu skaitu valstīMeitenesZēniKOPĀ2018.gads3 4624 7438 205358 7622.29%2019.gads3 4854 8068 291358 8132.31%2020.gads3 5014 8948 395359 4572.34%2021.gads3 5555 1378 692358 5342.42%2022.gads3 6425 3468 988356 8642.52%Avots: LabIS un CSP dati11Bērniem ar invaliditāti, kuriem ir smagi funkcionēšanas ierobežojumi, VDEĀVK vienlaikus ar lēmuma par invaliditātes noteikšanas pieņemšanu vai pēc tā pieņemšanas var izsniegt kādu no atzinumiem:1) atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību, kas dod tiesības uz bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu 313,42 euro/mēnesī apmērā un bērniem no 5 gadu vecuma sniedz iespēju pretendēt uz pavadoņa pakalpojumu pašvaldībā un izglītības iestādē;2) transporta atzinumu, kas dod tiesības uz transporta pabalstu 105 euro apmērā par katru pilnu sešu mēnešu periodu;3) atzinumu par pavadoņa pakalpojuma nepieciešamībai bērniem no 5 gadu vecuma.
87. gadā tika izsniegti 5 373 atzinumi īpašas kopšanas, transporta un pavadoņa pakalpojuma nepieciešamībai, kas atbilst gandrīz 60 % no kopējā bērnu ar invaliditāti skaita, tomēr jāņem vērā, ka vienam bērnam vienlaikus var būt izsniegti arī vairāki atzinumi12 (tabula Nr. 3).Tabula Nr. 3Bērniem ar invaliditāti izsniegtie atzinumi īpašas kopšanas, transporta un pavadoņa pakalpojuma nepieciešamībai 12.2022.Vecums (gadi)KopāAtzinums pavadoņa pakalpojuma nepieciešamībaiAtzinums īpašas kopšanas nepieciešamībaiTransporta atzinumsKopējais bērnu skaits, kuriem izsniegts attiecīgais atzinums5 3731513 4211 8010–6 g.v.1 652261 1245027–14 g.v.2 831961 74798815–17 g.v. (ieskaitot)89029550311Avots: LabIS dati 12.2022.No
88. gada saskaņā ar Invaliditātes likumā noteikto bērniem ar invaliditāti no 5–18 gadu vecumam, kuriem VDEĀVK ir sniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību, ir tiesības saņemt valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu pašvaldībā
89. Savukārt bērniem, kuriem nav indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, bet ir būtiski pārvietošanās traucējumi, no
90. gada
91. jūlija ir tiesības saņemt no valsts budžeta apmaksātu pavadoņa pakalpojumu, pamatojoties uz VDEĀVK sniegto atzinumu par pavadoņa pakalpojuma nepieciešamību14 (tabula Nr. 4).Tabula Nr. 4Asistenta pakalpojuma pašvaldībā un pavadoņa pakalpojumu saņēmēju skaits gadāPeriodsPavadoņa pakalpojuma saņēmēju skaits*Asistenta pakalpojuma saņēmēju skaits2018.g. 9582019.g. 1 0012020.g. 1 0912021.g.391 4092022.g.841 809* Pavadoņa pakalpojumu ir tiesības saņemt no 01.07.2021.Avots: SPOLIS datiNo
92. gada bērniem no 5–18 gadu vecumam, kuriem VDEĀVK ir sniedzis atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību, saskaņā ar Invaliditātes likumā noteikto ir tiesības arī uz asistenta pakalpojumu izglītības iestādē, kas bērnam sniedz pārvietošanās un pašaprūpes atbalstu izglītības iestādē15 (tabula Nr. 5).Tabula Nr. 5Bērnu ar invaliditāti skaits, kas saņem asistenta pakalpojumu izglītības iestādēDati uz attiecīgā gada 1.janvāriPirmsskolas izglītības iestādes
93. – 12.klaseProfesionālās izglītības iestādesKopā2018.g.57210 2672019.g.7120122742020.g.9920123022021.g.11021843322022.g.13224443802023.g.1552992456Avots: IZM dati2.
94. Starptautiskā prakse invaliditātes noteikšanā bērniemIgaunijas Republikas prakseIgaunijā invaliditātes noteikšanas pamatā ir ilgstoši veselības traucējumi, t.i., neatgriezenisks veselības stāvoklis, kuru ietekmē personai ir ierobežotas spējas tikt galā parastās situācijās (funkcionēšanas ierobežojumi), ir nepieciešams papildu atbalsts no malas vai palīglīdzekļi16.Invaliditātes noteikšanas pamati bērniem, darbspējas vecuma un pensijas vecuma personām Igaunijā atšķiras.Igaunijā invaliditāti personām vērtē dažādos vecuma posmos – bērna vecumā, invaliditāti nosakot uz termiņu, kas nepārsniedz 16 gadu vecumu (darbspējas vecums Igaunijā); darbspējas vecumā – invaliditāti nosakot uz termiņu, kas nepārsniedz pensijas vecumu; pensijas vecumā – invaliditāti var noteikt arī uz mūžu.Bērnam invaliditāti nosaka, ja viņam ir ilgstoši un pastāvīgi ierobežojumi dalībai dažādās aktivitātēs, kā arī ir grūtības veikt ikdienas darbības, neskatoties uz veikto ārstēšanu un palīgierīču lietošanu.Nosakot invaliditāti, ārsts eksperts vērtē – bērna veselības stāvokli, aktivitātes spējas, nepieciešamību pēc papildu atbalsta un nepieciešamā papildu atbalsta sniegšanas biežumu, kā arī prognozējamo dzīvildzi. Igaunijā invaliditātes smagums tiek noteikts pēc viena vai vairākiem funkcionālajiem traucējumiem (kustība, redze, dzirde, valoda un runa, garīga rakstura traucējumi, intelektuālās attīstības traucējumi (garīgā atpalicība), cita invaliditāte (piemēram, manuālas darbības)).Ārsts eksperts invaliditāti nosaka, pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem (iesniegumu, elektroniskajā veselības informācijas sistēmā ievadītajiem veselības datiem u.c.) par bērna veselību (tostarp ārpusskolas konsultatīvās grupas novērtējumu un vietējās pašvaldības sastādītu rīcības plānu), novērtē, kāda veida invaliditāte un cik smaga invaliditāte bērnam nosakāma. Pie viegliem veselības un funkcionēšanas traucējumiem Igaunijā invaliditāti nenosaka.Lai noteiktu invaliditātes smaguma pakāpi bērnam, ārsts eksperts izvērtē ierobežojumus dalībai, kā arī nepieciešamo atbalstu sekojošu aktivitāšu veikšanā – ēšana, higiēnas aktivitātes, ģērbšanās, pārvietošanās un komunikācijas prasmes.Invaliditāte bērniem tiek noteikta uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem, un stabilu un/vai iespējamu veselības pasliktināšanās gadījumā – ne ilgāk kā līdz 16 gadu vecumam. Invaliditātes smaguma pakāpes ilgumu nosaka ārsts eksperts, pamatojoties uz bērna veselības stāvokli, iepriekšējo šī stāvokļa pasliktināšanos un tā izmaiņu prognozi.Lietuvas Republikas prakseLietuvā Invaliditāte tiek definēta kā "ilgtermiņa veselības pasliktināšanās, samazināta dalība sociālajās aktivitātēs un spējā iesaistīties, kas saistīts ar ķermeņa funkciju un struktūru traucējumiem un nelabvēlīgu vides faktoru mijiedarbību". Šī definīcija attiecas gan uz bērniem, gan pilngadīgām personām, gan uz vecāka gadagājuma cilvēkiem. Invaliditāti nosaka bērniem līdz 18 gadu vecumam, vērtējot bērna 1) veselības traucējumus (invaliditātes pamatlīmenis17), bērna 2) patstāvību, spēju piedalīties ikdienas fiziskajās, sociālālajās un izglītības aktivitātēs (spēja līdzdarboties), ņemot vērā bērna vecuma grupu un 3) speciālās izglītības vajadzības18.Personas atbilstība invaliditātes kritērijiem tiek vērtēta klātienē, tostarp bērniem. Atsevišķos gadījumos, personas atbilstības izvērtēšana, t.sk. bērna izvērtēšana var tikt veikta mājās vai slimnīcā, ja personai ir ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi. Atkārtotas invaliditātes noteikšanas gadījumā ir pieļaujams, ka invaliditātes noteikšanu veic tikai ar bērna likumiskā pārstāvja klātbūtni, ja bērnam ir ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi, kā dēļ bērns nespēj ierasties uz klātienes novērtēšanu un nav nekādu šaubu invaliditātes smaguma noteikšanai, balstoties uz iesniegto medicīnisko un cita veida dokumentāciju19.Atkarībā no bērna vecuma, papildus iesniegtajiem dokumentiem invaliditātes ekspertīzei bērnam (bērna likumiskajam pārstāvim) ir jāaizpilda "Anketa par personas aktivitātēm un spēju līdzdarboties", kurā tiek vērtētas personas kognitīvās spējas, spēja iesaistīties uzdevumu veikšanā, komunikācija, mobilitāte, pašaprūpe u.c. veikšanas spējas. Anketā izstrādātie jautājumi un spēju novērtējums ir pielāgots atbilstoši bērna vecumposma spējām un prasmēm un atkarībā no bērna vecuma ir jāaizpilda un jāiesniedz attiecīga anketa (no 4–6 gadiem; no 7–13 gadiem, no 14–17 gadiem)20.Izvērtējot abu valstu (Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas) praksi invaliditātes noteikšanā bērniem, var secināt, ka viens no invaliditātes noteikšanas pamata kritērijiem ir bērna funkcionēšanas jeb spēju līdzdarboties izvērtējums, nevis diagnozes automātiska saistīšana ar invaliditātes statusu.2.
95. Identificētie trūkumi esošajā invaliditātes noteikšanas sistēmā bērniemŠobrīd bērniem, vērtējot atbilstību invaliditātes statusam kā kritērijs ir dominējis un turpina dominēt veselības traucējums un tā izpausmes orgānu sistēmu līmenī. LM esošajā invaliditātes novērtēšanas pieejā bērniem ir identificējusi vairākus trūkumus, kas saistās gan ar piemēroto kritēriju kopu, gan ar pašu invaliditātes ekspertīzes procesu.Slimības jeb medicīniskās diagnozes izvirzīšana priekšplānāBērniem visā tā bērnības posmā no dzimšanas līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta, pamatojoties uz MK noteikumu Nr. 805
96. pielikumā noteiktajiem kritērijiem, kur dominē bērnam noteiktā medicīniskā diagnoze, kas ir par pamatu invaliditātes noteikšanai. Bērnam augot un attīstoties, dažādos vecuma posmos mainās gan slimības izpausmes, gan tās izraisītie funkcionēšanas ierobežojumi un smaguma pakāpes, tāpat arī slimība pati par sevi neliecina par esošiem funkcionēšanas ierobežojumiem vai to smaguma pakāpi. Turklāt pie vienas un tās pašas diagnozes funkcionēšanas ierobežojumi un to smaguma pakāpes var atšķirties, ņemot vērā katra bērna vecumu, individuālo situāciju un spēju sadzīvot/pieņemt radušos veselības traucējumus.Taču, invaliditātes jēdzienam attīstoties, tiek atzīts, ka invaliditāte (nespēja jeb "dis-ability") rodas, cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem saskaroties ar sabiedrības attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo cilvēka spējas patstāvīgi, pilnvērtīgi un efektīvi līdzdarboties sabiedrības dzīvē. Tieši ANO Konvencijas pieņemšana ir mudinājusi daudzas valstis atspoguļot šo jauno pieeju savos invaliditātes novērtēšanas procesos.Kopš
97. gada
98. janvāra invaliditātes noteikšanā pilngadīgām personām tiek piemērota SFK, kas nozīmē, ka invaliditātes statuss saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu un nevis ar konkrētu diagnozi, kā tas joprojām ir bērniem.Līdz ar to, turpinot virzīties uz ANO Konvencijā noteikto mērķu sasniegšanu, arī bērniem invaliditātes noteikšanā ir jāvirzās uz funkcionēšanas spēju novērtēšanu, kas ļaus invaliditāti bērniem noteikt pamatotāk un atbilstošāk katram individuālajam gadījumam (neprezumējot kādas medicīniskās diagnozes esību kā pamatnosacījumu invaliditātes statusam). Vienlaikus tiks veidots pamats/bāze mērķētas atbalsta sistēmas pilnveidei nākotnē, ko var dot funkcionēšanas vērtēšana pēc iespējas agrīnā vecumā.Invaliditātes statusa noteikšanas pieejaVisiem bērniem, nosakot invaliditāti, tiek noteikts bērns ar invaliditāti statuss, nevērtējot funkcionēšanas ierobežojumu vai tā smaguma pakāpi. Arī atbilstību invaliditātes kritērijiem visā bērna vecuma posmā vērtē vienādi, t.i., pamatojoties uz noteikto medicīnisko diagnozi. Tomēr, bērnam augot, dažādos vecuma posmos var mainīties gan slimības izpausmes, gan tās izraisītie funkcionēšanas ierobežojumi un smaguma pakāpe.Līdz ar to, paredzot, ka bērna vecumā invaliditāte vērtējama noteiktos vecuma posmos, pielietojot atbilstošus vērtēšanas kritērijus attiecīgajam vecuma posmam, tiktu panākts, ka invaliditāte tiks noteikta atbilstošāk un mērķētāk katram vecuma posmam, kā rezultātā atbalsta pakalpojumus varēs veidot pēc iespējas individualizētākus.Atšķirīga pieeja invaliditātes novērtēšanā, sasniedzot pilngadībuSasniedzot pilngadību, būtiski mainās invaliditātes noteikšanas kritēriji, no veselības traucējumiem (diagnozes) invaliditātes noteikšanā bērniem uz funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanu pilngadīgām personām.Līdz ar to neilgi pirms pilngadības sasniegšanas gan bērnam, gan arī viņa likumiskajiem pārstāvjiem rodas neizpratne gan par pašu invaliditātes noteikšanas kārtību, gan arī par turpmāk pieejamo atbalstu un tā apjomu invaliditātes seku mazināšanai.Līdz ar to, nepilnveidojot invaliditātes novērtēšanas kritērijus, pastāv bērnu invaliditātes novērtēšanas sistēmas stagnācijas risks, jo joprojām pastāvēs atšķirīgas pieejas invaliditātes novērtēšanā (bērniem – medicīniskā, pieaugušajiem – biopsihosociālā), kavējot mērķētas atbalsta sistēmas izveidi invaliditātes seku mazināšanai jebkurā vecuma posmā.
99. ESF projekts "Bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide"Apzinoties trūkumus invaliditātes novērtēšanas sistēmā bērniem,
100. gada sākumā tika uzsākts un
101. gadā pabeigts ESF projekts Nr.9.1.4.3/16/I/001 atbilstoši SFK–BJ principiem. Lai pilnveidotu invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, projekta ietvaros iesaistītie ārsti eksperti izstrādāja mūsdienīgu, starptautiskajai praksei atbilstošu invaliditātes noteikšanas Metodiku, balstoties uz SFK–BJ konceptuālajā pamatsistēmā noteiktajiem principiem.Izstrādājot Metodiku SFK–BJ principu piemērošanā invaliditātes noteikšanā bērniem, tā tika analizēta korelācijā starp bērna vecumu un slimību, lai noteiktu bērna invaliditātes statusu.Metodika tika aprobēta izmēģinājumprojektā, kurā tika izvērtēti 50 bērni, iesaistot 6 ģimenes ārstus un pediatrus, kuri saņēma konsultācijas un tika apmācīti Metodikas piemērošanā, un aicināja bērna likumiskos pārstāvjus dalībai izmēģinājumprojektā.Izmēģinājumprojekta laikā atbilstība invaliditātes noteikšanas kritērijiem bērniem tika vērtēta noteiktos vecuma posmos:- 0–6 gadu vecumā, pamatojot to ar ļoti strauju bērna fizisko un garīgo attīstību, un ņemot vērā, ka šajā vecuma posmā nav daudz tādu absolūtu novērtēšanas testu un standarta pārbaudes tabulu, kas palīdzētu izvērtēt fizisko un psihisko ierobežojumu smagumu, tāpēc šajā vecumā bērniem, nosakot invaliditāti, joprojām tiks vērtēti veselības traucējumi;- 7–13 gadu vecumā, pamatojot to ar joprojām strauju fizisko augšanu un attīstību šajā vecumā, bet tā kā šajā vecumā bērna psihiskā attīstība ir pilnveidojusies, un bērns ir socializējies (uzsācis skolas gaitas) un ņemot vērā, ka šajā vecuma posmā jau ir pieejami standartizēti novērtēšanas testi, tabulas un mērījumi, ir iespējams vērtēt bērna fiziskos gan psihiskos ierobežojumus, respektīvi, galvenās funkcionēšanas kategorijas (spējas), līdz ar to nosakot invaliditāti var tikt novērtēti bērna funkcionēšanas ierobežojumi;- 14–18 gadu vecumā, pamatojot ar to, ka šajā periodā bērns attīstības ziņā jau pielīdzināms pieaugušai personai, patstāvīgi aktīvi integrējas sabiedrībā, spēj izpildīt visus spēka, izturības un ātruma vingrinājumus, un ņemot vērā, ka šajā vecuma posmā, izmantojot visas pieejamās novērtēšanas skalas, tabulas, testus un mērījumus, ir iespējams vērtēt galvenās funkcionēšanas kategorijas (spējas), to fizisko un psihisko ierobežojumu smagumu, līdz ar to funkcionēšanas ierobežojumi šajā vecuma posmā var tikt gradēti smaguma pakāpēs.Kopā ar Metodiku tika izstrādāti arī desmit pielikumi:1) Iesniegums VDEĀVK;2) Bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketa vecumā no 7 līdz 13 gadiem – paredzēta papildu informācijas iegūšanai par bērna funkcionēšanu attiecīgajā vecuma posmā;3) Bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketa vecumā no 14 līdz 18 gadiem (neieskaitot) – paredzēta papildu informācijas iegūšanai par bērna funkcionēšanu attiecīgajā vecuma posmā;4) Veselības traucējumu novērtēšanas kritēriji – paredzēts bērna veselības traucējumu novērtēšanai;5) Funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanas kritēriji – paredzēts bērna slimības izraisīto funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanai, pielietošanai no 7 gadu vecuma;6) Bērna ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa – paredzēts bērna funkcionālo spēju novērtēšanai pašaprūpē;7) Ekspertīzes akts – paredzēts ārsta novērtējumam un secinājumiem par bērna veselības traucējumiem un funkcionēšanas ierobežojumiem;8) Anatomisko defektu un veselības traucējumu saraksts invaliditātes termiņa noteikšanai līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot) – slimības/diagnozes, kurām esot invaliditāti uz ilgāku periodu var noteikt jau pirmreizējas invaliditātes ekspertīzes laikā;9) Kritēriji atzinuma sniegšanai par asistenta pakalpojumu nepieciešamības noteikšanu un par medicīnisko indikāciju noteikšanu vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai bērniem ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot);10) Kritēriji atzinuma sniegšanai par īpašas kopšanas nepieciešamību bērniem ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot).Ar izstrādāto Metodiku tika paredzēts pilnveidot bērnu veselības stāvokļu izvērtēšanu, vērtējot to kontekstā ar veselības traucējumu radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem. Pilnveidotā invaliditātes noteikšanas sistēma neparedz mainīt principu, ka tiek vērtēti veselības traucējumi, bet paredz to papildināt un pilnveidot, veselības traucējumus vērtējot kontekstā ar funkcionēšanas ierobežojumiem, ar ko būtu iespējams noteikt, kādos domēnos, kādās kategorijās bērnam ir ierobežojumi, ko savukārt būtu iespējams izmantot un pielietot mērķēta atbalsta sistēmas pilnveidei.Invaliditātes noteikšanas mērķis ir sniegt piemērotu, individualizētu un atbilstošu atbalstu, nevis noteikt tikai statusu.Atbilstoši izstrādātajai Metodikai funkcionēšana bērniem tiktu novērtēta, balstoties uz SFK–BJ. Šī SFK–BJ versija ir īpaši izstrādāta bērnu un jauniešu funkcionēšanas izvērtēšanai, nodrošinot specifisku saturu un tādu detalizācijas pakāpi, lai vēl pilnīgāk skaidrotu zīdaiņu, bērnu un pusaudžu ķermeņa uzbūvi un funkcijas, aktivitātes, līdzdalību un vides ietekmi uz bērnu. Kā arī vērtējot tieši bērna funkcionēšanu, tiek ievērots ANO Konvencijā noteiktais princips par cieņu pret bērnu ar invaliditāti spēju attīstību un pret bērnu ar invaliditāti tiesībām saglabāt savu identitāti, jo, vērtējot bērna spējas un konstatējot ierobežojumus kādās no funkcionēšanas kategorijām, iezīmējas arī tās funkcionēšanas kategorijas, kurās ierobežojumi nav būtiski vai to nav. Savukārt konstatējot ierobežojumus kādās no SFK–BJ funkcionēšanas kategorijām, attiecīgajām institūcijām ir iespēja tālāk plānot, kā veicināt bērna funkcionēšanu un sekmēt bērnu ar invaliditāti spēju attīstību.Starptautiskajās PVO klasifikācijās veselības stāvokļu (slimību, traucējumu, ievainojumu, utt.) grupējumu pamatā nodrošina SSK, kas nodrošina etioloģisko (slimības iemesla vai iedzimtā stāvokļa pamatojums) konstrukciju. Funkcionēšana un nespēja saistībā ar veselības stāvokļiem ir klasificēta SFK. Tāpēc SSK un SFK papildina viena otru, un to lietotāji tiek mudināti izmantot šīs divas PVO starptautisko klasifikāciju kopas locekles kopā:
102. SSK nodrošina slimības, traucējuma vai cita veselības stāvokļa "diagnozi" klasifikāciju;
103. SFK sniedz papildu informāciju par funkcionēšanu.Abi klasifikatori kopā sniedz informāciju gan par diagnozi, gan funkcionēšanu un nodrošina plašāku un daudzpusīgāku skatījumu uz cilvēka vai populācijas veselību, kas var tikt lietota lēmumu pieņemšanas gaitā.Ieviešot invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, kas balstīta funkcionēšanas novērtēšanā (SFK–BJ), tika paredzēts panākt noteiktu korelāciju invaliditātes noteikšanā starp bērnam esošo slimību, vecumu un funkcionēšanas ierobežojumiem, kā rezultātā:- samazinātos funkcionālo spēju un veselības stāvokļa atšķirības, t.i., invaliditāte tiktu noteikta atbilstoši bērna veselības stāvoklim korelācijā ar funkcionēšanas ierobežojumiem;- domēni (veiktspēja un dotumi) tiktu noteikti atbilstoši bērnu un jauniešu versijā SFK–BJ ietvertajām kategorijām, t.i., saturēs informāciju par veselības stāvokļiem, funkcionēšanas kategorijām un vides faktoriem;- invaliditāte tiktu vērtēta trīs vecuma posmos (0–6; 7–13; 14–17 gadiem (ieskaitot));- bērniem vecumā no 14–17 gadiem (ieskaitot) funkcionēšanas ierobežojumi tiktu gradēti smaguma pakāpēs (mēreni, smagi, ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi);- tiktu novērstas atšķirības, izvērtējot invaliditāti un īpašas kopšanas nepieciešamību bērniem un pilngadīgām personām ar invaliditāti;- tiktu novērstas atšķirības, nosakot asistenta pakalpojuma nepieciešamību bērniem no 15 gadu vecuma (pamatojoties uz VDEĀVK atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību) un pilngadīgām personām (veicot izvērtējumu ar asistenta pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanas un atbalsta intensitātes noteikšanas anketu).Tāpat veselības traucējumu vērtēšana kontekstā ar to radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem sniegtu pamatojumu invaliditātes noteikšanai gan Invaliditātes likuma, gan ANO Konvencijas kontekstā, kā arī tādējādi var tikt veidots pamats/bāze mērķētas atbalsta sistēmas pilnveidei nākotnē.Ieviešot izstrādāto Metodiku bērnu invaliditātes novērtēšanā tiks veidotas vienota izpratne par vienotu kritēriju piemērošanu, invaliditātes ekspertīzes veikšanu un lēmumu pieņemšanu gan bērniem, gan pilngadīgām personām. Pieaugs vispārējā izpratne par kvalitatīva lēmuma pieņemšanu un mērķēta pakalpojuma sniegšanu, kas nodrošina tiešu un pozitīvu ietekmi uz iedzīvotāju iespējām saņemt nepieciešamos pakalpojumus un atbalstu iestājoties invaliditātes riskam, sekmēta kvalitatīva klientu apkalpošana, nodrošināta pēctecīga invaliditātes rīcībpolitikas pilnveidošana valstiskā līmenī.
104. Piedāvātie risinājuma variantiLM ir izvērtējusi līdz šim paveikto, pieredzi un atsauksmes un piedāvā trīs risinājumu variantus.Ratificējot ANO Konvenciju, Latvija ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti, tostarp bērnu ar invaliditāti, pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. Tāpat ANO Konvencija nosaka pāreju no medicīniskā modeļa, kas uzsver cilvēka nespēju un atkarību no citiem, uz cilvēktiesību jeb sociālo modeli, kurā uzsvars tiek likts uz personas ar invaliditāti tiesībām uz patstāvīgu dzīvi, iespējām pilnībā attīstīt savu potenciālu un aktīvu līdzdalību sabiedriskajos procesos.LM piedāvā sekojošus risinājuma variantus bērnu ar invaliditāti invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei.4.
105. Pirmais risinājuma variants – invaliditātes noteikšanas sistēma paliek nemainīgaNeskatoties uz to, ka Plāna 1.
106. pasākums paredz ieviest funkcionēšanas novērtēšanā balstītu invaliditātes noteikšanu bērniem, viens no LM piedāvātajiem risinājumiem ir saglabāt esošo invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem.Invaliditātes noteikšanas sistēmai bērniem paliekot nemainīgai, tā neradīs neskaidrības un neizpratni sabiedrībā par izmaiņām invaliditātes izvērtēšanā bērniem, un bērna ar invaliditāti vecākiem saglabāsies zināma stabilitātes sajūta, ka nekas nemainīsies.Tomēr, nemainot kritērijus bērnu invaliditātes noteikšanai un nepārvērtējot atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanai, pastāv invaliditātes sistēmas stagnācijas risks, jo atšķirīgas pieejas invaliditāte novērtēšanas sistēmā (bērniem – medicīniskā, pieaugušajiem – biopsihosociālā) kavē mērķētas atbalsta sistēmas izveidi invaliditātes seku mazināšanai, un tādējādi joprojām:- invaliditātes noteikšana bērniem joprojām tiks balstīta, pamatojoties uz medicīnisko diagnozi, un netiks ņemts vērā apstāklis, ka pie vienas un tās pašas diagnozes var būt dažādi funkcionēšanas ierobežojumi un to smaguma pakāpes;- invaliditātes noteikšana visā bērna vecuma posmā paliks nemainīga, kaut gan, bērnam augot un attīstoties, dažādos vecuma posmos mainās gan slimības izpausmes, gan tās izraisītie funkcionēšanas ierobežojumi un smaguma pakāpes;- atbalsta pakalpojumi tiks piešķirti, pamatojoties uz noteikto invaliditāti, nevis atbilstoši faktiskajai vajadzībai;- atbalsta pakalpojumi tiks piešķirti, pamatojoties uz noteikto invaliditāti vai atzinumu, kas izsniegts, pamatojoties uz bērnam noteikto diagnozi, nevis atbilstošiem funkcionēšanas ierobežojumiem;- būs neskaidrs pārejas posms no bērna uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu – būtiski mainās novērtēšanas kritēriji un atbalsta sistēma;- atšķirīgs atbalsta klāsts un pieeja atbalsta pakalpojumu noteikšanai, sasniedzot pilngadību.Saglabājot esošo invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem nemainīgu, LM saskata sekojošas priekšrocības un trūkumus.Ņemot vērā minēto, saglabājot esošo invaliditātes noteikšanas sistēmu, paaugstinās risks, ka bērni ar invaliditāti (funkcionēšanas ierobežojumiem) nesaņems atbilstošu, individualizētu un uz vajadzībām mērķētu atbalstu, kas paaugstinās risku, ka bērniem ar atšķirīgām funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpēm var netikt nodrošināts nepieciešamais atbalsts, kas var rezultēties ar būtiski lielākiem līdzekļiem sociālā atbalsta pasākumu nodrošināšanai, pazemināt publiskā finansējuma izmantošanas efektivitāti un lietderību (paaugstinās iespēja, ka personai būs jānodrošina atbalsts visas dzīves garumā) – pretstatā – savlaicīgi sniegtai mērķētai palīdzībai, kuras rezultātā sekmētos integrācija (tai skaitā izglītībā/darbā u.c.), kas noteiktā skaitā gadījumu samazinātu nākotnes atbalsta pasākumu nepieciešamību.Līdztekus adekvātam finansiālam atbalstam ir jāattīsta un jāpilnveido arī atbalsta pakalpojumi kā bērnam, tā arī viņa ģimenes locekļiem, sniedzot kompleksu atbalstu ar regulāri izmantojamiem pakalpojumiem, tādējādi sekmējot bērna iespējas iekļauties sabiedrībā.Finansiālā ietekme: papildu finansējums
107. risinājuma varianta izvēlē nav nepieciešams (pielikums Nr. 1).4.
108. Otrais risinājuma variants – pilnveidot invaliditātes novērtēšanas pieeju, nemainot atbalsta sistēmu invaliditātes seku mazināšanaiInvaliditātes noteikšanas kritēriju pilnveide bērniem ir viens no Plānā paredzētajiem pasākumiem
109. Risinājuma ietvaros tiek aprakstīta invaliditātes novērtēšanas pieejas pilnveide, nemainot invaliditātes atbalsta sistēmu.Invaliditātes termiņu pilnveideMetodikas ietvaros invaliditātes termiņus pilnveidot netika paredzēts. Tomēr Ziņojuma izstrādes gaitā, tika secināts, ka, pilnveidojot invaliditātes novērtēšanas pieeju, tuvinot to pilngadīgu personu invaliditātes novērtēšanas pieejai, nepieciešams salāgot normas, kas paredz invaliditāti noteikt uz ilgāku periodu, kā arī atteikties no sešu mēnešu invaliditātes perioda.Pilnveidojot invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem (visos vecuma posmos), ir vērtējama iniciatīva attiekties no šobrīd spēkā esošā minimālā invaliditātes termiņa (seši mēneši), jo šāds periods ir pārāk īss, lai objektīvi novērtētu veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojumu izmaiņas dinamikā, kā arī sešu mēnešu invaliditātes periods bērniem tiek piemērots reti (attēls Nr. 2). Līdz ar to ir vērtējama iniciatīva kā īsāko invaliditātes termiņu noteikt – viens gads, kas iedzīvotājiem potenciāli varētu mazināt administratīvo slogu atkārtoti vērsties VDEĀVK pēc sešiem mēnešiem. Veicot grozījumus normatīvajā regulējumā, minimālie invaliditātes termiņi tiks salāgoti kā bērniem, tā arī pilngadīgām personām ar invaliditāti.Attēls Nr. 2Avots: LabIS dati
110. gads –
111. gada dati izmantoti, jo Invaliditātes likuma pārejas noteikumu
112. punkts paredz, ka saistībā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju COVID-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, iepriekš noteiktā invaliditāte tika automātiski pagarināta uz sešiem mēnešiem. No
113. –
114. gadam ārkārtējā situācija valstī bija izsludināta vairākas reizes, līdz ar to statistikas datos par atkārtotu invaliditātes ekspertīzi ir iekļauts arī to bērnu ar invaliditāti skaits, kuriem invaliditātes periods noteikts uz sešiem mēnešiem, pamatojoties uz speciālo normuTāpat ir vērtējama iniciatīva salāgot tiesību normas bērniem un pilngadīgām personām, kas dod tiesības VDEĀVK noteikt invaliditāti uz ilgāku periodu stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu dēļ.Šobrīd bērniem stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu dēļ invaliditāti uz ilgāku termiņu var noteikt, ja invaliditāte ir bijusi noteikta nepārtraukti vismaz vienu gadu22.Savukārt pilngadīgām personām – ja invaliditāte iepriekš ir bijusi nepārtraukti noteikta ne mazāk kā piecus gadus, vai VDEĀVK ir pamats uzskatīt, ka invaliditāte varētu tikt nepārtraukti noteikta vairāk nekā uz pieciem gadiem23.Līdz ar to invaliditātes noteikšana uz ilgāku periodu stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā bērniem un pilngadīgām personām atšķiras, jo pilngadīgām personām invaliditāti uz mūžu var noteikt arī pirmreizējas ekspertīzes laikā, ja VDEĀVK ārsts no iesniegtajiem dokumentiem var secināt, ka personas veselības traucējumi un funkcionēšanas ierobežojumi ir stabili un neatgriezeniski, kamēr bērnam stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā, invaliditāti līdz pilngadībai var noteikt tad, ja invaliditāte iepriekš ir bijusi noteikta nepārtraukti vismaz vienu gadu.Lai veidotu vienotu pieeju bērnu un pilngadīgu personu invaliditātes statusa noteikšanā uz ilgāku periodu stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā, ir vērtējama iniciatīva salāgot normas paredzot, ka arī bērniem, līdzīgi kā pilngadīgām personām, invaliditāti stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā varēs noteikt uz termiņu, kas pārsniedz piecus gadus jau pirmreizējas invaliditātes ekspertīzes laikā, ja: invaliditāte iepriekš ir bijusi nepārtraukti noteikta ne mazāk kā piecus gadus, vai VDEĀVK ir pamats uzskatīt, ka invaliditāte varētu tikt nepārtraukti noteikta vairāk nekā uz pieciem gadiem.Salāgojot normas, kas ļaus VDEĀVK noteikt invaliditāti uz ilgāku periodu stabilu un neatgriezenisku funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā, vienlaikus ir vērtējama arī iespēja atteikties no anatomisko defektu un veselības traucējumu saraksta24, kas pamatā balstīts medicīniskā modeļa piemērošanā invaliditātes noteikšanā kā bērniem, tā arī pilngadīgām personām, kas neatbilst ANO Konvencijas mērķiem.Invaliditātes vērtēšana trīs vecuma posmosIzvirzot funkcionēšanas novērtēšanu kā priekšnosacījumu invaliditātes noteikšanā, invaliditāti iespējams noteikt pamatotāk, jo tiek vērtētas bērna spējas veikt noteiktus uzdevumus atbilstošā vecumā. Tāpat var tikt mazinātas neskaidrības pārejas posmā uz pilngadīgas personas statusu, kā arī iespējams atvieglot šo pārejas posmu, ja funkcionēšanas ierobežojumi tiks novērtēti līdzvērtīgi pilngadīgu personu invaliditātes vērtēšanas kritērijiem.Metodika paredz bērniem invaliditāti vērtēt trīs vecuma posmos: no 0–6 gadiem, no 7–13 gadiem un no 14–17 gadiem (ieskaitot), nodrošinot bērna veselības stāvokļa izvērtēšanu atbilstoši attiecīgā vecuma posma attīstības stadijām, to vērtējot kontekstā ar veselības traucējumu radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, kas nodrošinās bērna individuālo vajadzību izvērtēšanu.Metodikā izpētītajās bērnu vecuma posmu attīstības īpatnībās tika secināts, ka bērniem no 15–17 gadiem (ieskaitot) šis ir vecākais skolas periods, kas vienlaikus ir arī noslēdzošais posms bērna (jaunieša) attīstībai un pārejai uz pieaugušu personu. Tāpat Metodikā tika secināts, ka bērniem vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot) funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšana un funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpe būtu pamats invaliditātes noteikšanai līdzvērtīgi kā pilngadīgām personām, tādējādi salāgojot invaliditātes noteikšanas kritērijus ar pilngadīgu personu kritērijiem attiecīgajā vecuma posmā. Vienlaikus arī lēmuma par īpašas kopšanas nepieciešamību noteikšanā bērniem vecumā no 15–17 gadiem, būtu jāpiemēro līdzvērtīgi principi kā pilngadīgām personām. Tāpat arī likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" nosaka, ka jaunieši no 15 gadu vecuma tiek uzskatīti par sociālajai apdrošināšanai obligāti pakļaujamām personām, kas nozīmē, ka no 15 gadu vecuma jaunieši var uzsākt darba tiesiskās attiecības.Ņemot vērā minēto, risinājuma ietvaros piedāvāts atkāpties no Metodikas piedāvājuma, un bērniem invaliditāti vērtēt šādos vecuma posmos: no 0–6 gadiem, no 7–14 gadiem un no 15–17 gadiem (ieskaitot).Invaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 0 – 6 gadiemŠajā vecuma posmā, kā to paredz Metodika, invaliditāte tiks noteikta, pamatā balstoties uz bērna veselības traucējumiem (medicīniskā diagnoze) saskaņā ar Metodikā izstrādātajiem veselības traucējumu novērtēšanas kritērijiem25, t.i., saglabājot līdzšinējo pieeju.Izmēģinājumprojekta laikā, veicot invaliditātes ekspertīzi šajā vecuma posmā, atšķirībā no esošās sistēmas pielietojuma, liela nozīme bija bērna klātbūtnei, nosakot īpašās kopšanas nepieciešamības un transporta atzinuma saņemšanai.Šim vecuma posmam šāda pieeja tiek pielietota, jo šajā periodā bērnam ir strauja, dažāda tempa ziņā, gan fiziskā, gan psihiskā attīstība, galvenās funkcionēšanas kategorijas, (spējas) kurās pamatā ir ierobežojumi, smagumu pakāpe vērtējama dinamikā. Ņemot vērā, ka katra bērna attīstība ir individuāla, ko pielīdzina vidējām vecuma normām, bet šajā vecumā bērniem nav daudz tādu absolūtu novērtēšanas testu un standarta pārbaudes tabulu, kas palīdzētu izvērtēt fizisko un psihisko ierobežojumu smagumu, tāpēc šajā vecuma posmā bērniem, nosakot invaliditāti, pamatā paredzēts vērtēt veselības traucējumus, daļēji tos saistot ar funkcionēšanas ierobežojumiem.Tā kā šajā vecuma posmā invaliditātes noteikšanā tiek saglabāta līdzšinējā pieeja, tad arī invaliditātes ekspertīzei iesniedzamo dokumentu klāsts saglabāsies tādā pašā apmērā, t.i., VDEĀVK jāiesniedz:- iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai;- ģimenes vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u);- citi dokumenti, ja ārsts vai pati persona uzskata, ka tie nepieciešami ekspertīzes veikšanai, piemēram, bērnudārza/skolas raksturojums, psihologa atzinums u.c.Nosūtījumu uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u), tāpat kā līdz šim, sagatavos bērna ģimenes vai ārstējošais ārsts, atbilstoši MK noteikumu Nr. 265
115. pielikumam, ietverot tajā informāciju par bērnam noteiktām diagnozēm, veselības traucējumu aprakstu, izmeklējumus, atzinumus un fizikālās/psihiskās izmeklēšanas datus, ķermeņa funkciju traucējumu un aktivitāšu ierobežojuma novērtējums.Nosakot invaliditāti šajā vecuma posmā tiks noteikts "bērns ar invaliditāti" statuss bez iedalījuma smaguma pakāpēs, ar termiņu uz 1, 2 vai 5 gadiem, vai līdz attiecīgā vecuma posma beigām, t.i., līdz 6 gadu vecumam.Ja līdz 7 gadu vecumam būs palicis mazāk kā viens gads un ja jau būs iespējams izvērtēt funkcionēšanas novērtējumus, invaliditāti varēs noteikt uz termiņu, kas pārsniedz attiecīgo vecuma posmu. Atsevišķos gadījumos, ja bērnam tiks konstatēti stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, invaliditāti varēs noteikt līdz 14 gadu vecumam.Shēmā Nr. 1 attēlota invaliditātes noteikšana bērniem vecumā no 0–6 gadiem.Shēma Nr. 1Invaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 7–14 gadiemŠajā vecuma posmā, nosakot invaliditāti, tāpat kā to paredz Metodika vecuma posmā no 7 – 13 gadiem, papildus veselības traucējumiem VDEĀVK vērtēs arī slimības izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus saskaņā ar Metodikā izstrādātajiem veselības traucējumu un funkcionēšanas novērtēšanas kritērijiem
116. un
117. pielikums26, t.i., tiks izvērtēts veselības stāvoklis (diagnoze) korelācijā ar slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, piemērojot SFK-BJ, un invaliditāte tiks noteikta, ja funkcionēšanas ierobežojumi būs vismaz mēreni.Izmēģinājumprojekta laikā, veicot invaliditātes ekspertīzi šajā vecuma posmā, būtiski bija pielietot pašnovērtējuma anketu, kas palīdzēja vērtēšanā, ja bērnam bija kombinēta slimība, kas izraisījusi dažādas smaguma pakāpes funkcionēšanas ierobežojumus atšķirīgās funkcionēšanas kategorijās (piemēram, Posthemorāģiska hidrocefālija pēc ventrikuloperitoneālas šuntēšanas) ar redzes (viegliem), mobilitātes (mēreniem), psihiskiem (viegliem) un fiziskās funkcionēšanas ierobežojumiem.Šāda pieeja šim vecuma posmam tiek pielietota, jo šajā periodā jau ir iespējams vērtēt veselības traucējumu ietekmi uz funkcionēšanu, piemēram, vai bērnam ar x diagnozi ir traucēta runas vai mobilitātes (staigāšanas) funkcija. Kā rezultātā bērnam, kuram ir traucēta runas funkcija, būs nepieciešams savādāks atbalsts nekā bērnam, kuram ir mobilitātes traucējumi. Lai arī šajā vecuma posmā joprojām turpinās aktīva bērna fiziskā augšana, tomēr šajā vecuma posmā psihiskā attīstība ir pilnveidojusies, bērns ir socializējies – uzsācis skolas gaitas – un šajā periodā jau ir iespējams vērtēt gan fiziskos gan psihiskos ierobežojumus, t.i., galvenās funkcionēšanas kategorijas (spējas), jo ir pieejami standartizēti novērtēšanas testi, tabulas un mērījumi.Šajā vecuma posmā invaliditātes ekspertīzei iesniedzami šādi dokumenti:- iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai;- ģimenes vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u);- bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketa vecumā no 7 līdz 13 gadiem27;- citi dokumenti, ja ārsts vai pati persona uzskata, ka tie nepieciešami ekspertīzes veikšanai, piemēram, bērnudārza/skolas raksturojums, psihologa atzinums u.c.Nosūtījumu uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u), tāpat kā līdz šim, sagatavos bērna ģimenes vai ārstējošais ārsts, atbilstoši MK noteikumu Nr. 265
118. pielikumam, ietverot tajā informāciju par bērnam noteiktām diagnozēm, veselības traucējumu aprakstu, izmeklējumus, atzinumus un fizikālās/psihiskās izmeklēšanas datus, ķermeņa funkciju traucējumu un aktivitāšu ierobežojuma novērtējums.Bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketu aizpilda bērna likumiskais pārstāvis, novērtējot sava bērna spējas.Nosakot invaliditāti šajā vecuma posmā, tāpat kā vecuma posmā no 0–6 gadiem, tiks noteikts "bērns ar invaliditāti" statuss bez iedalījuma smaguma pakāpēs, ar termiņu uz 1, 2 vai 5 gadiem, vai līdz attiecīgā vecuma posma beigām, t.i., līdz 14 gadu vecumam.Ja līdz 15 gadu vecumam būs palicis mazāk kā viens gads un, ja jau būs iespējams izvērtēt funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpes, invaliditāti varēs noteikt uz termiņu, kas pārsniedz attiecīgo vecuma posmu.Shēmā Nr. 2 attēlota invaliditātes noteikšana bērniem no 7–14 gadu vecumam.Shēma Nr. 2Invaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 15–17 gadiem (ieskaitot)Šajā vecuma posmā, nosakot invaliditāti, tāpat kā to paredz Metodika vecuma posmā no 7–14 gadiem, VDEĀVK vērtēs bērna veselības traucējumu un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumi saskaņā ar Metodikā izstrādātajiem veselības traucējumu un funkcionēšanas novērtēšanas kritērijiem28, piemērojot SFK-BJ. Papildus funkcionēšanas ierobežojumu izvērtējumam tie tiks gradēti trīs smaguma pakāpēs (mēreni, smagi, ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi), kas ir ekvivalents pilngadīgu personu invaliditātes smaguma pakāpēm (III, II vai I invaliditātes grupa).Šāda pieeja priekšplānā izvirza funkcionēšanas ierobežojumus ne tikai invaliditātes statusa piešķiršanai, bet arī citu ar invaliditāte saistītu lēmumu pieņemšanai (piemēram, īpašas kopšanas nepieciešamības izvērtēšana, asistenta pakalpojuma nepieciešamības noteikšana, kā arī piemaksas pie ĢVP par bērnu ar invaliditāti apmēra noteikšana), kas ietekmē bērnu ar invaliditāti ikdienu invaliditātes seku mazināšanai.Izmēģinājumprojekta laikā, veicot invaliditātes ekspertīzi šajā vecuma posmā, būtiska bija gan bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketas pielietošana, gan klātbūtne (vecāku un paša bērna ar invaliditāti viedoklis, problēmas), jo vērtējuma salīdzināšanai bija nozīme veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpes izvērtēšanā.Šajā vecuma posmā invaliditātes ekspertīzei iesniedzami šādi dokumenti:- iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai;- ģimenes vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u);- bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketa vecumā no 15 līdz 17 gadiem (ieskaitot)29;- citi dokumenti, ja ārsts vai pati persona uzskata, ka tie nepieciešami ekspertīzes veikšanai, piemēram, bērnudārza/skolas raksturojums, psihologa atzinums u.c.Nosūtījumu uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u), tāpat kā līdz šim, sagatavos bērna ģimenes vai ārstējošais ārsts, atbilstoši MK noteikumu Nr. 265
119. pielikumam, ietverot tajā informāciju par bērnam noteiktām diagnozēm, veselības traucējumu aprakstu, izmeklējumus, atzinumus un fizikālās/psihiskās izmeklēšanas datus, ķermeņa funkciju traucējumu un aktivitāšu ierobežojuma novērtējums.Bērna funkcionālo spēju novērtējuma anketu aizpilda bērna likumiskais pārstāvis, novērtējot sava bērna spējas.Nosakot invaliditāti šajā vecuma posmā, tāpat kā vecuma posmā no 7–14 gadiem, tiks noteikts "bērns ar invaliditāti" statuss, papildus funkcionēšanas ierobežojumi tiks gradēti smaguma pakāpēs. Invaliditāte tiks noteikta uz termiņu uz 1, 2 vai 5 gadi, vai līdz attiecīgā vecuma posma beigām, t.i., līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot).Shēmā Nr. 3 attēlota invaliditātes noteikšana bērniem no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot).Shēma Nr. 3Šis vecuma posms ir noslēdzošais posms bērna (jaunieša) attīstībai un būtiskākais pārejai uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu, kad bērnu invaliditātes novērtēšanas kritēriji ir līdzvērtīgi pilngadīgu personu invaliditātes vērtēšanas kritērijiem. Novērtējot invaliditāti līdzvērtīgi pilngadīgām personām, jau šajā vecuma posmā ir iespējams atbalsta pakalpojumus un to apjomu gradēt atbilstoši noteiktajai funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpei, kā arī atsevišķos gadījumos atvieglot atkārtotas invaliditātes ekspertīzes veikšanu, sasniedzot pilngadību (skatīt shēmu Nr. 4).Risinājums tostarp paredz, ka gadījumā, ja šajā vecuma posmā VDEĀVK bērnam konstatēs stabilus un neatgriezeniskus funkcionēšanas ierobežojumus (jebkurā funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpē), kas varētu būt par pamatu invaliditātes noteikšanai uz mūžu pilngadīgā vecumā, invaliditātes ekspertīzes veikšanai pilngadīgā vecumā VDEĀVK būs jāiesniedz tikai 1) iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai un 2) pilngadīgas personas pašnovērtējuma anketa, t.i., nebūs jāveic atkārtoti izmeklējumi, jāsaņem speciālistu slēdzieni u.tml., kā arī ģimenes vai ārstējošam ārstam nebūs jāsagatavo nosūtījums (veidlapa 088/u). Šādā gadījumā VDEĀVK lēmumu par invaliditātes noteikšanu uz mūžu pilngadīgā vecumā pieņems pamatojoties uz tās rīcībā jau esošajiem dokumentiem, kas iesniegti veicot invaliditātes ekspertīzi 15–17 gadu vecumā (ieskaitot).Minētais (atvieglota invaliditātes ekspertīze pilngadīgā vecumā) neattieksies uz bērniem, kuriem pirms pilnveidotās invaliditātes noteikšanas sistēmas spēkā stāšanās jau būs noteikta invaliditāte līdz pilngadībai. Šādā gadījumā, sasniedzot pilngadību, invaliditātes ekspertīze veicama vispārējā kārtībā, t.i., iesniedzot visus nepieciešamos dokumentus invaliditātes ekspertīzes veikšanai.Gadījumā, ja bērnam, kuram invaliditātes ekspertīze veikta atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai, veselības stāvoklis līdz pilngadībai būs pasliktinājies (ko, konstatējis bērna ģimenes vai ārstējošais ārsts), invaliditātes ekspertīzi pilngadīgā vecumā var tikt veikta atbilstoši faktiskajam veselības stāvoklim. Tādā gadījumā invaliditātes ekspertīzes veikšanai jāiesniedz visi nepieciešamie dokumenti, t.i., iesniegums invaliditātes ekspertīzes veikšanai, pilngadīgas personas funkcionālo spēju pašnovērtējuma anketa, ģimenes vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums uz VDEĀVK (veidlapa Nr. 088/u), citi dokumenti, ja nepieciešams.Nepieciešamība iesniegt iesniegumu un pilngadīgas personas funkcionālo spēju pašnovērtējuma anketu saglabājas, jo:- pilngadīgā vecumā tiek veikta atkārtota invaliditātes ekspertīze, kas ir jauns administratīvais process, ko VDEĀVK var uzsākt uz iesnieguma pamata30;- ar pilngadības sasniegšanu bērns kļūst rīcībspējīgs, un viņam pašam jāsāk risināt jautājumi, kas saistīti ar invaliditātes noteikšanu, līdz ar to bērna likumiskajam pārstāvim vairs nav tiesību rīkoties sava nu jau pilngadīgā vecumā esošā bērna vietā;- mainās invaliditātes smaguma pakāpju gradācija no funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpēm (mēreni, smagi vai ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi) uz invaliditātes grupām (I, II vai III), un VDEĀVK ir jānovērtē, vai 15–17 gadu vecumā (ieskaitot) noteiktā funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpe atbilst attiecīgajai invaliditātes grupai pilngadīgā vecumā;- pilngadīgā vecumā mainās atbalsta klāsts un apjoms;- VDEĀVK nepieciešams saņemt aktuālo personas kontaktinformāciju uz kuru VDEĀVK IS var sūtīt informatīvos paziņojumus, piemēram, par lietas izskatīšanu, kā arī informāciju par faktisko dzīvesvietu uz kurieni pēc lēmuma pieņemšanas nosūtīt lēmumu par invaliditātes noteikšanu un invaliditātes apliecību, jo nereti personas deklarētajā dzīvesvietā nedzīvo.Shēma Nr. 4Atvieglojot invaliditātes ekspertīzes veikšanas kārtību, sasniedzot pilngadību, netiks veikta "automātiska" ar invaliditāti saistīto pabalstu aprēķināšana un izmaksa, jo līdz ar pilngadības sasniegšanu persona kļūst rīcībspējīga un bērna likumiskajiem pārstāvjiem vairs nav tiesību saņemt pabalstus nu jau pilngadīgas personas vietā.LM, apzinoties, ka ir gadījumi, kad nu jau pilngadīgā persona savu smago funkcionēšanas ierobežojumu dēļ pati nespēj paust savu gribu un veikt nepieciešamās darbības pabalstu pieprasīšanai pilngadīgā vecumā, ir sagatavojusi grozījumus VSPL (
120. gada
121. februārī izskatīti
122. lasījumā31), ar mērķi nodrošināt pilngadību sasniegušas personas ar ļoti smagu invaliditāti interešu aizstāvību valsts sociālo pabalstu saņemšanā, lai netiktu negatīvi ietekmēta personas finansiālā situācija, kas var radīt pēctecīgu ietekmi uz personas spējām saņemt nepieciešamo aprūpi un atbalstu invaliditātes seku mazināšanai.Minētie grozījumi paredz noteikt speciālu regulējumu VSPL, nosakot, ka tiesības pieprasīt ar invaliditāti saistītos pabalstus par pilngadību sasniegušu jaunieti, kuram VDEĀVK ir noteikusi invaliditāti ar cēloni slimība no bērnības, ir personai, kura bija pilngadību sasniegušā jaunieša ar invaliditāti likumiskais pārstāvis dienu pirms pilngadības sasniegšanas un saņēma valsts sociālos pabalstus par bērnu ar invaliditāti, ja tiesā ir pieņemts lēmums par lietas ierosināšanu par pilngadību sasniegušās personas ar invaliditāti rīcībspējas ierobežošanu un aizgādnības nodibināšanu garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ. Šādā gadījumā valsts sociālie pabalsti tiks izmaksāti līdz dienai, kad bāriņtiesa pieņems lēmumu par aizgādņa iecelšanu, vai kad spēkā stāsies tiesas spriedums, ar kuru pieteikums par personas rīcībspējas ierobežošanu un aizgādnības nodibināšanu noraidīts, vai tiesvedība lietā tiks izbeigta, vai pati pilngadību sasniegusī persona iesniedz iesniegumu VSAA minēto pabalstu piešķiršanai.Invaliditātes vērtēšana trīs vecuma posmos skars visus bērnus ar invaliditāti, kuriem invaliditāte līdz pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai jau būs noteikta, un pēc tās ieviešanas būs nepieciešams veikt atkārtotu invaliditātes ekspertīzi, kā arī bērnus, kuru likumiskie pārstāvji vēlēsies novērtēt bērna funkcionēšanas ierobežojumus atbilstoši pilnveidotajai sistēmai, un bērnus, kuri invaliditātes sistēmā ienāks no jauna.Īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanaĪpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanas kritēriji bērniem šobrīd ir balstīti uz veselības traucējumu jeb medicīnisko diagnožu sarakstu
123. Tādu pašu pieeju bērniem līdz 14 gadu vecumam paredz saglabāt arī Metodika, t.i., joprojām balstot to uz veselības traucējumu jeb diagnožu sarakstu33, ņemot vērā, ka līdz 14 gadu vecumam Metodika neparedz bērniem funkcionēšanas ierobežojumus dalīt smaguma pakāpēs un īpašas kopšanas nepieciešamības sasaiste ar funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpi šādas pieejas ietvaros nav uzskatāma par piemērotu.Savukārt bērniem no 15 gadu vecuma līdz pilngadībai Metodikas principu piemērošanā invaliditātes noteikšanā bērniem tika secināts, ka funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšana un funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpe būtu pamats ne tikai invaliditātes statusa piešķiršanai, bet arī lēmuma par īpašas kopšanas nepieciešamības pieņemšanai
124. Tādējādi bērniem minētajā vecuma posmā Metodika paredz piemērot tādus pašus īpašas kopšanas nepieciešamības vērtēšanas principus, kas tiek piemēroti pilngadīgu personu īpašās kopšanas novērtēšanā. Šobrīd pilngadīgām personām ar I invaliditātes grupu īpašas kopšanas nepieciešamība tiek noteikta, ja persona atbilst vismaz vienam no šiem kritērijiem35:- nepieciešama 24 stundu palīdzība un uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ, ja ārstējošais psihiatrs ir konstatējis stabilus, ar ārstēšanu nekoriģējamus uzvedības traucējumus, kuru dēļ persona apdraud savu vai citu personu veselību, drošību vai dzīvību;- pašaprūpes, mobilitātes un ar mājas dzīvi saistīto darbību novērtējums ir zemāks par 7 punktiem.Ņemot vērā, ka vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot) ir objektīvi iespējams novērtēt piemītošo funkcionālo traucējumu ietekmi uz personas funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpi, arī īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšana ir balstāma nevis tikai uz piemītošo veselības traucējumu (diagnozi), bet uz pašaprūpes novērtēšanas pieeju (Metodikas
125. pielikums36), tādējādi vēl jo vairāk 15–17 gadu vecumā nostiprinot funkcionēšanas ierobežojumu izvērtējamu kā prevalējošo invaliditātes ekspertīzes procesā un atbilstošu atbalsta pakalpojumu nodrošinošā invaliditātes seku mazināšanai, vienlaikus neradot pretrunas invaliditātes un īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanā, sasniedzot pilngadību. Tāpat saskaņā ar Ministru kabineta
126. gada
127. decembra noteikumiem Nr. 578 "Noteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas institūcijā" personas pašaprūpes novērtējums tiek veikts personām ar funkcionēšanas traucējumiem darbspējīgā vecumā, t.i., no 15 gadu vecuma, kuru nepieciešamības gadījumā veic pašvaldības SD. Līdz ar to gadījumā, ja bērnam no 15 gadu vecuma nepieciešams saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pašaprūpes novērtējumu SD veic jau šobrīd.LM, vērtējot iespēju bērniem no 15–17 gadiem (ieskaitot) piemērot tos pašus īpašas kopšanas nepieciešamības vērtēšanas principus, kādi tiek piemēroti pilngadīgu personu īpašās kopšanas novērtēšanā, t.i., veicot bērna pašaprūpes novērtējumu,
128. gada
129. februārī tikās ar pašvaldību SD pārstāvjiem, ņemot vērā, ka atbilstoši MK noteikumu Nr. 805
130. punktam SD sociālais darbinieks vai pašvaldības SD ergoterapeits pēc VDEĀVK pieprasījuma veic pašaprūpes novērtējumu (kuri ir galvenie pašaprūpes novērtējuma veicēji), lai pārrunātu iespēju arī bērniem no 15 gadu vecuma veikt minēto novērtējumu. Pašvaldību SD pārstāvji pauda viedokli, ka šādas pieejas ieviešanai varētu būt šķēršļi, jo bērna vietā atbildes sniegtu un izvērtējuma procesā pārāk iesaistītos bērna likumiskais pārstāvis, kā dēļ pašaprūpes novērtējums nebūtu objektīvs.LM ieskatā arī tikko pilngadību sasnieguša jaunieša ar ļoti smagu invaliditāti iepriekšējo likumisko pārstāvju (vai aizgādņu, ja ir tiesas lēmums par rīcībspējas ierobežošanu un bāriņtiesas lēmums par aizgādņa iecelšanu) klātbūtne pašaprūpes novērtējuma veikšanas brīdī nav izslēdzoša, jo faktiskā situācija tikko pilngadību sasniegušajam jaunietim nav mainījusies – proti, funkcionēšanas ierobežojumi ir saglabājušies ļoti smagi un nereti patstāvīga savas situācijas skaidrošana, komentāru vai viedokļa sniegšana nav iespējama bez līdzcilvēku atbalsta.Tāpat arī Metodikā izpētītajās bērnu vecuma posmu attīstības īpatnībās tika secināts, ka 15–17 gadu vecums (ieskaitot) šis ir noslēdzošais posms bērna (jaunieša) attīstībai un pārejai uz pieaugušu personu, līdz ar to jaunietis no 15 gadu vecuma jau ir pielīdzināms pilngadību (18 gadu vecumu) sasniegušai personai, un pašaprūpes novērtējums var tikt veikts tāpat kā tikko pilngadību sasniegušam jaunietim.Vienlaikus no
131. gada
132. janvāra37 valsts nodrošina pašvaldībām līdzfinansējumu (50 % apmērā) aprūpei mājās bērniem ar invaliditāti, kuriem ir VDEĀVK izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. Līdzfinansējums par bērnu tiek turpināts arī pēc pilngadības sasniegšanas, bet ne ilgāk kā līdz bērna 24 gadu vecumam. Atbilstoši risinājuma variantā piedāvātajam SD, pašam veicot pašaprūpes novērtējumu jauniešiem no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot), tiek sekmēta SD iespēja apzināt mērķa grupu, kurai nodrošināms aprūpe mājās pakalpojums, jau preventīvi nosakot bērna vajadzības un nepieciešamo atbalsta saturu, tādējādi virzoties uz mērķētu un bērna individuālajām vajadzībām atbilstošu pakalpojuma nodrošināšanu.Ņemot vērā minēto, un to, ka, ar pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu, bērniem jau no 7 gadu vecuma tiks uzsākta funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšana un no 15 gadu vecuma funkcionēšanas ierobežojumus gradēs smaguma pakāpēs, kas ir līdzvērtīgi invaliditātes noteikšanas kritērijiem pilngadīgām personām, nav pamata īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanā saglabāt medicīniskās diagnozes pieeju, ja pārējā invaliditātes novērtēšanas sistēma bērniem tiks balstīta funkcionēšanas novērtēšanā.Ņemot vērā minēto, stājoties spēkā pilnveidotajai invaliditātes novērtēšanas sistēmai, pašaprūpes novērtējumu bērniem no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot) veiks pašvaldības SD sociālais darbinieks vai pašvaldības SD ergoterapeits, piemērojot tādu pašu kārtību, kāda tā ir šobrīd vērtējot īpašas kopšanas nepieciešamību pilngadīgām personām. Līdz ar to, ja, nosakot medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai bērnam no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot), būs nepieciešams veikt pašaprūpes novērtējumu, pēc VDEĀVK pieprasījuma to veiks pašvaldības SD sociālais darbinieks vai pašvaldības SD ergoterapeits.Savukārt īpašas kopšanas nepieciešamība GRT gadījumā tiks noteikta, ja bērnam būs nepieciešama 24 stundu palīdzība un uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ, ja ārstējošais psihiatrs būs konstatējis stabilus, ar ārstēšanu nekoriģējamus uzvedības traucējumus, kuru dēļ ir apdraudēta bērna vai citu personu veselība, drošība vai dzīvība. Arī šobrīd bērniem īpašas kopšanas nepieciešamība GRT gadījumā tiek noteikta atbilstoši MK noteikumu Nr. 805
133. pielikuma II. sadaļai, paredzot, ka sertificēts bērnu psihiatrs apstiprina noteiktas diagnozes, tādējādi papildu slogs uz psihiatru noslodzi neveidosies, ņemot vērā, ka jau šobrīd bērna psihiatrs ir līdziesaistīts nosūtījuma uz invaliditātes ekspertīzi sagatavošanā, t.sk., aprakstot psihiatrijas anamnēzi, kas ir par pamatu lēmuma pieņemšanai par īpašas kopšanas nepieciešamību.Vienlaikus jāņem vērā, ka bērniem ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, kuriem objektīvi (ļoti smago veselības traucējumu dēļ) būs sarežģīti ierasties VDEĀVK telpās invaliditātes ekspertīzes veikšanai klātienē (skatīt "Invaliditātes ekspertīze klātienē"), tā joprojām tiks veikta bez bērna klātbūtnes. Tādējādi bērnu ar invaliditāti likumiskajiem pārstāvjiem nebūs bērnu ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem jāved uz klātienes invaliditātes ekspertīzi. Līdz ar to, veicot pašaprūpes novērtējumu, SD sociālais darbinieks vai SD ergoterapeits būs persona, kas klātienē būs novērtējusi bērna funkcionēšanu, kas sniegs VDEĀVK nepieciešamo papildu informāciju par bērna faktisko veselības stāvokli un viņa funkcionēšanas ierobežojumiem.Tāpat arī, ja, nosakot invaliditāti 15–17 gadu vecumā (ieskaitot), bērnam tiks konstatēti stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kas varētu būt par pamatu invaliditātes noteikšanai uz mūžu pilngadīgā vecumā, tad atkārtots pašaprūpes novērtējums pilngadīgā vecumā vairs nebūs jāveic, kā arī atkārtoti nebūs jāiesniedz psihiatra atzinums (skatīt "Invaliditātes novērtēšana vecuma posmā no 15–17 gadiem (ieskaitot)").Līdz ar to atsevišķos gadījumos iespējama pat SD sociālo darbinieku vai ergoterapeitu un psihiatru noslodzes samazināšanās, jo pašaprūpes novērtējums būs jau veikts 15–17 gadu vecumā (ieskaitot), un pilngadīgā vecumā tas atkārtoti nebūs jāveic, tāpat arī nebūs jāvēršas pie psihiatra pilngadīgā vecumā, jo psihiatra atzinums būs iesniegts veicot invaliditātes ekspertīzi 15–17 gadu vecumā (ieskaitot).Veicot īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanu bērniem no 15 gadu vecuma līdzvērtīgi pilngadīgām personām, LM saskata sekojošas priekšrocības un trūkumus.Savukārt saglabājot īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanā bērniem no 15 gadu vecuma līdzšinējo medicīniskās diagnozes pieeju, LM saskata sekojošas priekšrocības un trūkumus.Ņemot vērā minēto, īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanas kritēriji, bērniem ar invaliditāti no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot) ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, nosakāmi līdzvērtīgi pilngadīgu personu ar invaliditāti īpašas kopšanas novērtēšanas kritērijiem, t.i., pamatojoties uz pašaprūpes novērtējumu vai psihiatra atzinumu.Prognozējamais bērnu ar invaliditāti skaits (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)), kuriem (veicot pirmreizēju/atkārtotu invaliditātes ekspertīzi) varētu būt nepieciešams veikt pašaprūpes novērtējumu ir ~60 bērni gadā. Minētās aplēses veiktas ņemot vērā, šādus apsvērumus38:- 2 082 bērnu ar invaliditāti skaits 15–17 gadu vecumā (ieskaitot), no tiem 550 (~30 %) ir izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību;-
134. gadā veiktas 317 pirmreizējas un atkārtotas invaliditātes ekspertīzes bērniem no 15–17 gadu vecumam (ieskaitot);- ~100 bērniem gadā (317*30 %=95) varētu tikt noteikta īpašas kopšanas nepieciešamība (skaits noapaļots uz augšu ņemot vērā, ka bērnu ar invaliditāti skaits ar katru gadu nedaudz pieaug);- ~40 bērniem gadā (100*40%=40) īpašas kopšanas nepieciešamība varētu tikt noteikta GRT dēļ (pamatojoties uz psihiatra atzinumu);- ~60 bērniem gadā (100*60 %=60) īpašas kopšanas nepieciešamība varētu tikt noteikta veicot pašaprūpes novērtējumu.Papildus jāņem vērā arī fakts, ka atsevišķos gadījumos bērna ar invaliditāti (kuram invaliditāte noteikta pirms pilnveidotās invaliditātes noteikšanas sistēmas spēkā stāšanās un turpinās pēc tās spēkā stāšanās) likumiskais pārstāvis varētu vēlēties veikt atkārtotu invaliditātes ekspertīzi, lai bērna (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)) funkcionēšanas ierobežojumi tiktu novērtēti atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai, tādējādi potenciāli pretendējot uz lielāku atbalstu invaliditātes seku mazināšanai.Pieņemot, ka atkārtotu invaliditātes ekspertīzi varētu vēlēties veikt ~125 bērni mēnesī
135. gadā, un ~10 bērni mēnesī
136. gadā (aplēses skatīt sadaļā "Invaliditātes ekspertīze klātienē"), un to, ka lielākā daļa (~90 %) no šiem bērniem iespējams būs ar mēreniem vai smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, t.i., neatbildīs kritērijiem īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanai, tad papildus pašaprūpes novērtējumu varētu būt nepieciešams veikt ~12 bērniem mēnesī
137. gadā, un 1 bērnam mēnesī
138. gadā.Vienlaikus nav paredzams straujš bērnu, kuriem būs nepieciešams veikt pašaprūpes novērtējumu, skaita pieaugums līdz ar pilnveidotās invaliditātes novērtēšanas sistēmas spēkā stāšanos, bet tas veidosies pakāpeniski
139. gada beigās un
140. gada pirmajā pusē, pēc tam pakāpeniski samazinoties.Atbilstoši bērnu ar invaliditāti sadalījumam pa administratīvām teritorijām, 30 %39 bērni ar invaliditāti dzīvo Rīgā, pārējie 70 % citos Latvijas novados. Pieņemot, ka bērnu ar invaliditāti proporcionālais dalījums pa novadiem ir līdzīgs, tad pašaprūpes novērtējumu varētu būt nepieciešams veikt ~22 Rīgā un ~8 pārējos novados dzīvojošiem bērniem ar invaliditāti. Tādējādi nav prognozējama būtiska SD sociālo darbinieku vai ergoterapeitu noslodzes palielināšanās.Līdz ar to risinājums paredz īpašas kopšanas nepieciešamību bērniem līdz 14 gadu vecumam joprojām balstīt uz bērnam noteiktajiem veselības traucējumiem jeb diagnozēm, savukārt bērniem no 15 gadu vecuma ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem īpašas kopšanas nepieciešamību vērtēt līdzvērtīgi pilngadīgām personām, t.i., ja bērnam ir nepieciešama 24 stundu palīdzība un uzraudzība garīgo spēju ierobežojuma dēļ, vai pašaprūpes novērtējums ir zemāks par 7 punktiem (shēma Nr. 5).Shēma Nr. 5Ņemot vērā, ka risinājums paredz salāgot īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanas kritērijus bērniem no 15 gadu vecuma un pilngadīgām personām, un to, ka
141. gada
142. decembrī Saeima apstiprinot
143. gada valsts budžetu40 lēma ar
144. gada
145. janvāri paaugstināt pabalstu īpašas kopšanas nepieciešamībai pilngadīgām personām ar invaliditāti, kurām invaliditāte ir kopš bērnības, nosakot to 413,43 euro/mēn. apmērā, tad
146. gada valsts budžeta veidošanas procesā LM plāno virzīt PP bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta paaugstināšanai, paredzot pabalsta apmēru noteikt tādā pašā apmērā kā pilngadīgām personām, kurām invaliditāte ir kopš bērnības, t.i., no 313,43 euro/mēn. līdz 413,43 euro/mēn., lai nodrošinātu, ka piemērojot vienādus kritērijus īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanā pilngadīgām personām un bērniem no 15 gadu vecuma, tiktu nodrošināts tāds pats materiālais atbalsts.Detalizēts papildu nepieciešamā finansējuma aprēķins bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta paaugstināšanai no
147. gada
148. janvāra pielikumā Nr. 2.Vienlaikus, lai nodrošinātu bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta paaugstināšanu no 313,43 euro/mēn. līdz 413,43 euro/mēn., būs nepieciešams veikt izmaiņas VSAA SAIS pielāgošanai, ko veic ārpakalpojuma sniedzējs. Sistēmas pielāgošana ir novērtēta ar 25 c/d, līdz ar to papildu nepieciešamais finansējums SAIS pielāgošanai būs nepieciešams 13 915 euro apmērā (25c/d x 460 euro (vidējā 1c/d izstrādes cena bez PVN) x 1,21 (PVN) = 13 915 euro).Finansējums LM plānotajam PP bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta paaugstināšanai nav iekļauts
149. pielikumā "Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu", jo tas tiešā veidā neskar Ziņojumā iekļauto pasākumu īstenošanu un, neatkarīgi no pieņemtā lēmuma par Ziņojumā iekļautajiem risinājuma variantiem, tiks virzīts uz LM PP likumprojekta "Par valsts budžetu
150. gadam un budžeta ietvaru 2025.,
151. un
152. gadam" sagatavošanas procesā, atbilstoši budžeta sagatavošanas grafikam.Vienlaikus,
153. gadā LM plāno sagatavot piedāvājumu īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanas kritēriju pilnveidei pilngadīgām personām, paredzot īpašas kopšanas nepieciešamību saistīt ar personai nepieciešamo aprūpes intensitātes līmeni, nevis cēlonību (invaliditāte iegūta no bērnības vai pilngadīgā vecumā), kā tas ir šobrīd. Piedāvājumā tiks sniegti priekšlikumi arī īpašas kopšanas nepieciešamības pabalsta apmēra gradācijai atkarībā no personai noteiktās aprūpes intensitātes vajadzības, t.i., jo intensīvāka aprūpe personai nepieciešama, jo pabalsts lielāks.Piedāvājumu īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanas kritēriju pilnveidei un īpašas kopšanas pabalsta apmēra gradācijai LM plāno virzīt kā vienu no PP
154. gada budžeta veidošanas procesā, paredzot tā īstenošanu uzsākt ar
155. gada
156. jūliju.Ņemot vērā, ka Ziņojumā ir nostiprināta pieeja, ka bērniem no 15 gadu vecuma īpašas kopšanas nepieciešamības noteikšanā tiek pielietoti tādi paši īpašas kopšanas nepieciešamības vērtēšanas principi kā pilngadīgām personām, tad atkarībā no piedāvātā risinājuma īpašas kopšanas nepieciešamības kritēriju pilnveidei pilngadīgām personām, tie tiks piemēroti arī bērniem no 15 gadu vecuma, tādejādi neradot pretrunas invaliditātes un īpašas kopšanas nepieciešamības novērtēšanā sasniedzot pilngadību, vienlaikus veidojot harmonisku pāreju no bērna uz pilngadīgas personas statusu.Par piedāvājumu īpašas kopšanas nepieciešamības kritēriju pilnveidei pilngadīgām personām, tostarp bērniem no 15 gadu vecuma, tiks diskutēts ar sadarbības partneriem tā izstrādes gaitā.Invaliditātes ekspertīze klātienēAprobējot Metodiku izmēģinājumprojektā, tika secināts, ka, nosakot invaliditāti, visos vecuma posmos būtiska nozīme bija klātienes ekspertīzei, tādējādi nodrošinot gan veselības traucējumu, gan funkcionēšanas ierobežojumu objektīvu novērtēšanu. Piemēram, bērniem vecuma posmā no 0–6 gadiem klātienes ekspertīze bija nozīmīga, sniedzot atzinumus īpašas kopšanas un transporta atzinuma nepieciešamībai. Savukārt bērniem no 7–14 gadiem invaliditātes ekspertīzes veikšanai nozīmīgi bija pielietot pašnovērtējuma anketu, kas palīdzēja vērtēšanā, ja bērnam bija kombinēta slimība, kas izraisījusi dažādas smaguma pakāpes funkcionēšanas ierobežojumus atšķirīgās funkcionēšanas kategorijās (piem., Posthemorāģiska hidrocefālija pēc ventrikuloperitoneālas šuntēšanas) ar redzes (viegliem) un mobilitātes (mēreniem), psihiskiem (viegliem) fiziskās funkcionēšanas ierobežojumiem. Arī bērniem no 15–17 gadiem (ieskaitot) būtiska nozīme invaliditātes ekspertīzes veikšanai klātienē, kā arī pašnovērtējuma anketas izmantošana, lai novērtētu veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpes.Arī PB eksperti savā ziņojumā41 norāda, ka tā kā invaliditāte ir komplekss cilvēka stāvokļa invertējums (veselības traucējumu tieša ietekme uz sociālo funkcionēšanu – biopsihosociāla pieeja), VDEĀVK saskarsmei ar klientu klātienē ir būtiska nozīme, lai invaliditātes novērtēšana būtu objektīva un iespējami atbilstoša katram individuālajam gadījumam.Līdz ar to, pilnveidojot invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, vienlaikus ir jāvērtē iespēja mainīt pieeju invaliditātes ekspertīzes veikšanai klātienē.Ņemot vērā, ka ar pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu jaunākajā vecuma grupā (0–6 gadiem) netiek ieviestas būtiskas izmaiņas invaliditātes noteikšanā, un atbilstība invaliditātei joprojām pamatā tiks noteikta, balstoties uz bērna veselības traucējumiem (diagnoze), tad šajā vecuma posmā invaliditātes ekspertīzes veikšanas kārtība saglabājama tādā pašā kārtībā, t.i., attālināti bez bērna klātbūtnes. Atsevišķos gadījumos, ja VDEĀVK rīcībā nebūs pietiekamas informācijas vai tā būs pretrunīga, invaliditātes ekspertīze tiks veikta klātienē, t.i., saglabājot tādu pašu kārtību, kāda tā ir šobrīd.Ņemot vērā, ka no 7 gadu vecuma invaliditātes noteikšanas kritēriju pilnveide bērniem paredz sākt vērtēt funkcionēšanas ierobežojumus, pielietojot pašnovērtējuma anketu, kas ir palīdzoša funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanā, tad risinājums paredz, ka invaliditātes ekspertīzes bērniem no 7–14 gadu vecumam veikt gan bez bērna klātbūtnes, t.i., pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem, gan klātienē. Nepieciešamība invaliditātes ekspertīžu veikšanai klātienē ir, jo atsevišķos gadījumos, kad bērnam ir dažādi funkcionēšanas ierobežojumi atšķirīgās funkcionēšanas kategorijās, un no iesniegtajiem dokumentiem un pašnovērtējuma anketas viennozīmīgi nav iespējams novērtēt funkcionēšanas ierobežojumus, VDEĀVK var būt nepieciešamība invaliditātes ekspertīzi veikt klātienē (~50 % gadījumu). Bērniem, kuriem būs indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, kad objektīvi ir sarežģīti ierasties klātienē VDEĀVK telpās, invaliditātes ekspertīze tiks veikta bez bērna klātbūtnes.Nepieciešamība veikt pirmreizēju/atkārtotu invaliditātes ekspertīzi klātienē varētu būt 75 bērniem mēnesī vecumā no 7 līdz 17 gadiem (ieskaitot), pamatojoties uz zemāk esošajiem aprēķiniem.7–14 gadu vecumā – 56 bērniem mēnesī, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem42:-
157. gadā veiktas 384 pirmreizējas un 962 atkārtotas invaliditātes ekspertīzes, kas atbilst 32 pirmreizējām (384/12=32), un 80 atkārtotām (962/12=80) invaliditātes ekspertīzēm mēnesī;- pieņemot, ka klātienes ekspertīzes tiks veikta apmēram 50 % gadījumu, tad vidēji mēnesī tās būs 16 pirmreizējas (32*50 %=16), un 40 atkārtotas (80*50 %=40) invaliditātes ekspertīzes mēnesī.Bērniem no 15 gadu vecuma, kad invaliditātes noteikšanas kritēriju pilnveide bērniem paredz funkcionēšanas ierobežojumus gradēt jau smaguma pakāpēs, kas ir ekvivalents pilngadīgu personu invaliditātes smaguma pakāpēm, līdz ar to tieši šis vecuma posms ir kā pārejas posms uz pilngadīgas personas invaliditātes statusu, tad risinājums paredz, ka invaliditātes ekspertīzes (gan pirmreizēji, gan atkārtoti) šajā vecuma posmā būtu veicamas klātienē. Tādējādi tiktu novērtēti bērna funkcionēšanas ierobežojumi un spējas klātienē, atbilstoši bērna faktiskajai situācijai, kā arī vecākiem būs mazāk neskaidrības par noteikto invaliditāti sasniedzot pilngadību. Bērniem ar ļoti smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, kuriem būs indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, kad būs objektīvi sarežģīti ierasties klātienē VDEĀVK telpās, invaliditātes ekspertīze tiks veikta bez bērna klātbūtnes. Paredzams, ka apmēram 70 % gadījumu invaliditātes ekspertīze bērniem šajā vecuma posmā tiks veikta klātienē.15–17 gadu vecumā – 19 bērniem mēnesī, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem43:-
158. gada decembrī 550 bērniem bija izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, kas atbilst apmēram 30 % no kopējā bērnu ar invaliditāti skaita attiecīgajā vecuma posmā, līdz ar to tiek pieņemts, ka klātienes ekspertīze tiks veikta apmēram 70 % gadījumu;-
159. gadā veiktas 115 pirmreizējas un 202 atkārtotas invaliditātes ekspertīzes bērniem vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot), kas atbilst 10 pirmreizējām (115/12=10), un 17 atkārtotām (202/12=17) invaliditātes ekspertīzēm mēnesī;- pieņemot, ka klātienes invaliditātes ekspertīzes tiks veiktas apmēram 70 % gadījumu, tad vidēji mēnesī tiks veiktas 7 pirmreizējas (10*70 %=7), un 12 atkārtotas (17*70 %=12) invaliditātes ekspertīzes mēnesī.Papildus jāņem vērā arī fakts, ka atsevišķos gadījumos bērna ar invaliditāti (kuram invaliditāte noteikta pirms invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveides un turpinās pēc tās spēkā stāšanās) likumiskie pārstāvji varētu vēlēties veikt atkārtotu invaliditātes ekspertīzi, lai bērna (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)) funkcionēšanas ierobežojumi tiktu novērtēti atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai, tādējādi potenciāli pretendējot uz lielāku atbalstu invaliditātes seku mazināšanai.Ņemot vērā, ka pilnveidotā invaliditātes novērtēšanas sistēma stāsies spēkā
160. gada III ceturksnī, tad lielāks pieplūdums papildus invaliditātes ekspertīžu veikšanai varētu veidoties
161. gada beigās un
162. gada pirmajā pusē, vēlāk pakāpeniski samazinoties, jo samazināsies bērnu ar invaliditāti skaits attiecīgajā vecuma posmā, kuriem invaliditāte būs noteikta pirms invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveides un turpināsies pēc tās spēkā stāšanās.Atbilstoši LM aplēsēm papildu bērnu ar invaliditāti skaits (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)), kuru likumiskie pārstāvi varētu vēlēties veikt atkārtotu invaliditātes ekspertīzi, varētu būt ~125 bērni mēnesī
163. gadā,
164. gadā ~10 bērni mēnesī. Minētās aplēses veiktas ņemot vērā, zemāk minētos apsvērumus44.Aplēses
165. gadam:- 1 286 – bērnu ar invaliditāti skaits (
166. gadā bija 13–15 gadi,
167. gadā būs 15 vai vairāk gadu), kuriem invaliditāte noteikta līdz pilngadībai;- 582 – bērnu ar invaliditāti skaits, kuriem ir izsniegts VDEĀVK atzinums īpašas kopšanas nepieciešamībai, t.sk. 364 bērni, kuriem atzinuma termiņš ir līdz pilngadībai.Ņemot vērā, ka risinājums paredz, ka bērniem, kuriem invaliditāte un īpašas kopšanas atzinums būs izsniegts pirms pilnveidotās invaliditātes sistēmas spēkā stāšanās, un būs spēkā arī pēc tās spēkā stāšanās, piemaksa pie ĢVP par bērnu ar invaliditāti tiks noteikta paaugstinātā apmērā, (skatīt sadaļu "Piemaksas pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti pabalsta pilnveide"), kā arī asistenta pakalpojums pašvaldībā tiks nodrošināts uz tiem pašiem nosacījumiem (ja bija piešķirts) (skatīt sadaļu "Asistenta un pavadoņa pakalpojuma pilnveide"), tiek pieņemts, ka atkārtotu invaliditātes ekspertīzi pirms izsniegtā atzinuma īpašas kopšanas nepieciešamībai termiņa beigām neveiks, jo atbalsts invaliditātes seku mazināšanai tiks noteikts paaugstinātā apmērā. Tātad atkārtotu invaliditātes ekspertīzi, lai bērna (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)) funkcionēšanas ierobežojumi tiktu novērtēti atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai, tādējādi potenciāli pretendējot uz lielāku atbalstu invaliditātes seku mazināšanai, varētu vēlēties veikt tikai tiem bērniem, kuriem potenciāli varētu būt smagi funkcionēšanas ierobežojumi, t.i., nav indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai;- līdz ar to papildu atkārtotu invaliditātes ekspertīzi varētu vēlēties veikt ~125 bērniem mēnesī (1 286–582=704*70%45=500/4=125), kuriem
168. gadā būs 15 vai vairāk gadu un kuriem invaliditātes termiņš ir līdz pilngadībai, bet nav noteikta īpašas kopšanas nepieciešamība, lai pretendētu uz lielāku atbalstu invaliditātes seku mazināšanai smagu funkcionēšanas ierobežojumu gadījumā (piemēram, pretendējot uz lielāku piemaksu pie ĢVP par bērnu ar invaliditāti un uz asistenta pakalpojumu pašvaldībā). Vienlaikus nav paredzams straujš papildu invaliditātes ekspertīžu veikšanas pieplūdums līdz ar pilnveidotās invaliditātes novērtēšanas sistēmas spēkā stāšanās brīdi, bet tas veidotos pakāpeniski
169. gada beigās un
170. gada pirmajā pusē;Aplēses
171. gadam:- 229 – bērnu ar invaliditāti skaits (
172. gadā bija 12 gadi,
173. gadā būs 15 gadi), kuriem invaliditāte noteikta līdz pilngadībai;- 72 – bērnu ar invaliditāti skaits, kuriem ir izsniegts VDEĀVK atzinums īpašas kopšanas nepieciešamībai ar termiņu ir līdz pilngadībai;- līdz ar to papildu atkārtotu invaliditātes ekspertīzi varētu vēlēties veikt ~10 bērni mēnesī
174. gadā (229–72=157*70%=110/12=10).Šādos gadījumos, kad atkārtota invaliditātes ekspertīze tiks veikta, lai bērna (vecumā no 15–17 gadiem (ieskaitot)) funkcionēšanas ierobežojumi tiktu novērtēti atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes noteikšanas sistēmai, tādējādi potenciāli pretendējot uz lielāku atbalstu invaliditātes seku mazināšanai, VDEĀVK lēmumu varēs pieņemt ilgākā periodā – līdz četriem mēnešiem, t.i., atkāpjoties no Administratīvā procesa likumā noteiktā viena mēneša termiņa, tādējādi mazinot VDEĀVK noslodzi, ja atkārtotu invaliditātes ekspertīzi īsā laika periodā vēlēsies veikt liels bērnu ar invaliditāti skaits, vienlaikus lēmums būs spēkā no iesnieguma iesniegšanas dienas VDEĀVK.Ņemot vērā iepriekš minētos aprēķinus un aplēses, vidēji mēnesī tiks veiktas 23846 neklātienes, un 75 klātienes invaliditātes ekspertīzes (pirmreizējas/atkārotas invaliditātes ekspertīzes), un ~125 papildus invaliditātes ekspertīzes mēnesī
175. gadā.Šobrīd invaliditātes ekspertīzes bērniem tiek veiktas tikai vienā VDEĀVK nodaļā – Rīgas apvienotajā nodaļā. Lai vecākiem ar bērnu ar invaliditāti no attālākajiem Latvijas reģioniem nebūtu jābrauc uz Rīgas apvienoto nodaļu klātienes invaliditātes ekspertīzes veikšanai, paredzēts tās veikt piecās VDEĀVK reģionālajās nodaļās (Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā, Kuldīgā, Valmierā).Atbilstoši bērnu ar invaliditāti dalījumam pa administratīvām teritorijām, 30 %47 bērni ar invaliditāti dzīvo Rīgā, pārējie 70 % citos Latvijas novados (pieņemot, ka proporcionālais dalījums pa novadiem ir līdzīgs), tad klātienes invaliditātes ekspertīzes Rīgā tiks veiktas ~60 bērniem mēnesī (200*30 %=60), reģionālajās nodaļās līdz ~35 bērniem mēnesī katrā nodaļā (200-60=140/448=35).Šobrīd invaliditātes ekspertīzes process ir vienkāršotāks (invaliditātes ekspertīzes pamatā tiek veiktas uz iesniegto dokumentu pamata bez bērna klātbūtnes). Ar izmaiņām invaliditātes noteikšanas kritērijos bērniem, VDEĀVK ārstiem vienas invaliditātes ekspertīzes veikšanai bērniem būs nepieciešams veltīt vairāk laika (veicot ne tikai veselības traucējumu izvērtējumu, bet arī funkcionēšanas ierobežojumu izvērtējumu, kā arī veicot invaliditātes ekspertīzes klātienē), kas VDEĀVK radīs papildu administratīvo slogu.Līdz ar to VDEĀVK nepieciešams piesaistīt papildu ārstus, kuri veiks invaliditātes ekspertīzes bērniem klātienē.Atbilstoši prognozētajam invaliditātes ekspertīžu skaitam mēnesī (60 Rīgā un 35 katrā reģionālajā nodaļā), VDEĀVK nepieciešamas papildus viena konsultanta, trīs vecāko ārstu ekspertu un sešas ārstu ekspertu amata vietas. Minētās aplēses veiktas ņemot vērā, šādus apsvērumus:- 1 konsultants (1 slodze) – sniegs konsultācijas klientiem: 1) piedāvās un vienosies ar klientu par laiku klātienes invaliditātes ekspertīzes veikšanai; 2) izskatīs informācijas pieprasījumus un sagatavos atbildes; 3) sagatavos atbildes uz klientu iesniegumiem; 4) atbilstoši kompetencei konsultēs fiziskas un juridiskas personas; 5) sagatavos izziņas, reģistrācijas lietu un citu dokumentu kopijas un izrakstus;- 4 ārsti eksperti reģionālajās nodaļās, katrs uz 0,5 amata slodzēm49 – invaliditātes ekspertīžu veikšanai klātienē reģionos (35 ekspertīzes mēnesī/4 nedēļas = ~9 ekspertīzes nedēļā; 1 klātienes ekspertīze = 1h x 4 bērni = 4 h; 1 ekspertīzes sagatavošana = 45 min x 9 ekspertīzes = 405 min = ~7 h; 1 lēmuma pieņemšana = 30 min x 9 lēmumi = 270 min = ~5 h). Līdz ar to atbilstoši aprēķiniem katrā reģionā būtu nepieciešamas 0,5 ārsta slodzes;- 3 vecākie ārsti eksperti (pa 1 slodzei katram) un 2 ārsti eksperti (pa 0,5 slodzei katram) Rīgā – invaliditātes ekspertīžu veikšanai klātienē Rīgā (60 ekspertīzes mēnesī/4 nedēļas = 15 ekspertīzes nedēļā; 1 klātienes ekspertīze = 1 h x 15 bērni = 15 h; 1 ekspertīzes sagatavošana = 45 min x 15 ekspertīzes = 675 min = ~11 h; 1 lēmuma sagatavošana = 30 min x 15 lēmumi = 450 min = 8 h. Ņemot vērā, ka, tiks izveidota atsevišķa struktūrvienība, lai organizētu "bērnu lietu" apriti, papildus nepieciešami gan ārsti eksperti, gan vecākie ārsti eksperti. Amata ietvaros ārsts eksperts varēs veikt invaliditātes ekspertīzes bērniem, bet vecākais ārsts eksperts amata pienākumos var novērtēt veikto ekspertīzes aktu kvalitāti, pamatojoties uz funkcionēšanas ierobežojuma izvērtējumu, izdot administratīvos aktus, kā arī plānot un organizēt nodaļas darbu, tādējādi tiks nodrošināta darbības nepārtrauktība pakalpojuma sniegšanā gadījumos, kad papildus atkārtotu invaliditātes ekspertīzi vienlaikus vēlēsies veikt liels bērnu ar invaliditāti skaits.10 amata vietas (kopumā ar 7 slodzēm) tiks nodrošinātas labklājības nozares ietvaros, veicot ilgstoši vakanto amata vietu pārdali no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta apakšprogrammas 04.05.00 "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras speciālais budžets" uz pamatbudžeta apakšprogrammu 05.62.00 "Invaliditātes ekspertīžu nodrošināšana", kopumā neveidojot jaunas amata vietas valsts pārvaldē, vienlaikus nepārdalot finansējumu un to novirzot VSAA nodarbināto atlīdzības palielināšanai.Kopējais papildu nepieciešamais finansējums VDEĀVK atlīdzību nodrošināšanai minētajām amatu vietām
176. gadā ir 104 392 euro (no 01.09.2025.) un
177. gadā 331 270 euro apmērā,
178. gadā un turpmāk ik gadu 343 461 euro apmērā.Papildus nepieciešamie izdevumi atlīdzībām nepārsniedz Ministru kabineta
179. gada
180. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība"
181. punktam paredzēto vadlīniju tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai vienotajā Tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā sadaļā "Amata vietu izmaksu aprēķināšana" noteiktos ierobežojumus. Detalizēts aprēķins izdevumiem VDEĀVK atlīdzībām pielikumā Nr. 8.Papildus
182. gadā nepieciešams finansējums jaunu darba vietu iekārtošanai (vienreizējie izdevumi):Vienas darba vietas iekārtošana sevī ietver:1) portatīvā datora iegāde 1 750 euro (dators 1 500 euro un 250 euro Microsoft Office licence). Kopā 10 amata vietas x 1 750 euro = 17 500 euro;2) Biroja mēbeles (galds ar atvilktņu bloku, skapis, biroja krēsls = 1 200 euro). Kopā 10 darba vietas x 1 200 euro = 12 000 euro.Kopā nepieciešamais finansējums
183. gadā darba vietu iekārtošanai 29 500 euro.Vienlaikus VDEĀVK nepieciešams papildu finansējums telpu nomas nodrošināšanai.Piesaistot papildu ārstus ekspertus reģionālajās nodaļās invaliditātes ekspertīžu veikšanai bērniem nepieciešams nodrošināt papildu telpas, lai nodrošinātu klātienes invaliditātes ekspertīžu laikā personu datu aizsardzību, personas privātumu un atbilstošu funkcionēšanas ierobežojumu novērtēšanu. Katrā no reģionālajām nodaļām tiek plānots iznomāt papildu telpas vidēji 15 m2 platībā x 5 reģionālās nodaļās = 75 m
184. Telpu nomas maksas reģionālajās nodaļās vidējā cena par 1 m2 ir 10,60 euro m
185. Papildu telpu nomas nodrošināšanai nepieciešamais finansējums
186. gadā ir 3 180 euro (75 x 10,60 x 4 = 3 180 euro),
187. gadā un turpmāk ik gadu 9 540 euro gadā (75 x 10,60 x 12 = 9 540 euro).Detalizēts nepieciešamo izdevumu aprēķins papildu administratīvā sloga nodrošināšanai VDEĀVK pielikumā Nr. 8.Invaliditātes informatīvās sistēmas un Valsts pārvaldes pakalpojumu portālā nodrošināto e-pakalpojumu pilnveideLīdz ar izmaiņām bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmā būs nepieciešams pilnveidot IIS funkcionalitāti.Ar
188. gada
189. jūniju VDEĀVK ir uzsākta ESF+ projekta Nr. 4.3.6.2/1/23/I/001 īstenošana. ESF+ projekta Nr. 4.3.6.2/1/23/I/001 ietvaros viena no īstenojamajām darbībām (aktivitātēm) ir VDEĀVK procesu un analītiskās funkcijas attīstība, tai skaitā analītiskās funkcionalitātes pilnveidošana informatīvajā sistēmā un tās pilnveide atbilstoši plānotajām izmaiņām bērnu invaliditātes noteikšanas tiesiskajā regulējumā, tai skaitā, darbība attiecībā uz IIS ietver: