ir vairākas nepilnības un dažādi interpretējamas normas. Lai novērstu šīs nepilnības, kā arī lai saskaņotu Latvijas tiesību aktus ar Eiropas Savienības prasībām, patlaban ir izstrādāts jauns Imigrācijas likuma projekts.
\n
191.Saskaņā ar Iekšlietu ministrija informāciju 1995.gadā no valsts izraidītas 603 personas, 1996.gadā - 732 personas, 1997.gadā - 342 personas, 1998.gadā - 346 personas, 1999.gadā - 222 personas, 2000.gadā - 237 personas, 2001.gadā - 198 personas, bet 2002.gada janvāra mēnesī - 11 personas.
\n
PAKTA 14.PANTS Tiesības uz vienlīdzību tiesas priekšā 192. Visu Latvijā dzīvojošo vienlīdzību tiesas priekšā garantē Latvijā spēkā esošie tiesību akti, kuros ir nostiprināts gan jebkādas diskriminācijas aizlieguma, gan vienlīdzības princips. Tā Satversmes 91.pants noteic, ka \"visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas\". Identiskas normas ir ieļautas arī likumā \"Par tiesu varu\", kura 4.pants paredz, ka \"(1) Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. (2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa, rases vai nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.\"
\n
193.Kriminālprocesa kodeksa
\n
13.pants\"Tiesas spriešana, pamatojoties uz personu vienlīdzību
\n
likuma un tiesas priekšā\", noteic, ka \"Krimināllietās tiesu spriež, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā neatkarīgi no viņu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas un citiem apstākļiem.\"
\n
194.Civilprocesa likuma 1.pants \"Personas tiesības uz tiesas aizsardzību\" garantē katrai fiziskajai un juridiskajai personai tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Šī likuma 9.pants noteic, ka civilprocesā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības, un tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai.
\n
Tiesības uz atklātu lietas izskatīšanu 195. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 11.pantu civillietas visās tiesās izskata atklāti. Tai pat laikā šis pats pants paredz, ka tiesas sēžu zālē neielaiž personas, kas jaunākas par 15 gadiem, ja tās nav lietas dalībnieki vai liecinieki, un ka pēc motivēta tiesas lēmuma civillietu var izskatīt slēgtā tiesas sēdē, lai neizpaustu lietas dalībnieku dzīves intīmos apstākļus, kā arī lai aizsargātu valsts, adopcijas, dienesta, profesionālos, ražošanas un komerciālos noslēpumus. Savukārt tiesas nolēmumus pasludina publiski. Lietās, kas ir izskatītas slēgtā sēdē, publiski pasludina tiesas nolēmuma rezolutīvo daļu. Adopcijas lietās sprieduma rezolutīvo daļu publiski pasludina tikai ar adoptētāja piekrišanu.
\n
196.Kriminālprocesa kodeksa 17.pants paredz, ka lietas visās tiesās iztiesā atklāti, izņemot gadījumus, ja tas ir pretrunā ar valsts noslēpuma sargāšanas interesēm. Slēgtā tiesas sēdē pēc motivēta tiesas lēmuma ir atļauts iztiesāt arī lietas par noziegumiem, ko izdarījušas 16 gadu vecumu nesasniegušas personas, lietas par dzimumnoziegumiem un citas lietas, lai netiktu izpausti lietas dalībnieku dzīves intīmie apstākļi, kā arī gadījumos, kad nepieciešams nodrošināt lietas dalībnieku vai viņu tuvinieku drošība.
\n
197.Minētais Kriminālprocesa kodeksa pants noteic, ka tiesas spriedumus vienmēr pasludina publiski, savukārt lietās, kuras izskatītas slēgtā vai daļēji slēgtā tiesas sēdē, sprieduma ievaddaļu un rezolutīvo daļu pasludina atklātā tiesas sēdē. Pēc tam sprieduma motīvu daļu pasludina slēgtā tiesas sēdē. Savā atzinumā Cilvēktiesību institūts atgādina, ka šī Kriminālporcesa kodeksa norma tika precizēta, ievērojot sabiedrībā notikušo diskusiju saistībā ar faktu, ka spriedums par dzimumnoziegumos apsūdzētu personu tika skatīts slēgtā tiesas sēdē, bet netika pasludināts publiski, neskatoties uz tajā laikā spēkā esošo Kriminālprocesa kodeksa normu, kura neparedzēja nekādus izņēmumus no publiskās pasludināšanas principa attiecībā uz slēgtā tiesas sēdē skatītas lietas sprieduma pasludināšanu. Attiecībā uz diskusiju izraisījušo spriedumu tiesa atļāva publicēt visu sprieduma tekstu, tajā izsvītrojot cietušo vārdus, dzimšanas datus un apzīmējot cietušos ar atsevišķiem burtiem.
\n
Tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu pirms vaina atzīta saskaņā ar likumu 198. Satversmes 92.pants paredz, ka \"ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.\". Likuma \"Par tiesu varu\" 23.pants un Kriminālprocesa kodeksa 19.1 pants satur līdzīgas normas un noteic, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.
\n
199.Minētais Kriminālprocesa kodeksa pants paredz, ka pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam un ka apsūdzētajam (tiesājamam) nav jāpierāda savs nevainīgums.
\n
Notiesājošā sprieduma pamatā jābūt tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kas apstiprina tiesājamā vainu nozieguma izdarīšanā. Visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajam (tiesājamam). Tāpat vērtējamas šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot krimināllikumus un kriminālprocesa likumus.
\n
Procesuālās tiesības 200. Pakta 14.panta 3.daļā minētās personu tiesības ir garantētas spēkā esošajā Kriminālprocesa kodeksā.
\n
201.Apsūdzētā informēšanu par izvirzītās apsūdzības raksturu un pamatu reglamentē Kriminālprocesa kodeksa 150.pants. Tajā noteikts, ka apsūdzība uzrādāma ne vēlāk kā 48 stundu laikā no lēmuma pieņemšanas par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības, bet katrā ziņā ne vēlāk kā apsūdzētā ierašanās vai viņa piespiedu atvešanas dienā.
\n
Šis apsūdzības uzrādīšanas termiņš tiek pārtraukts, ja apsūdzētais slēpjas no izmeklēšanas vai nav ieradies uz prokurora aicinājumu.
\n
202.Jāuzsver, ka nolūkā sekmēt likuma prasību precīzāku izpildi jautājumā par apsūdzības sagatavošanu un uzrādīšanu, kā arī apsūdzības raksta sastādīšanu krimināllietās, Latvijas Ģenerālprokuratūra ir apkopojusi procesuālo praksi šajos jautājumos un izstrādājusi metodiskās rekomendācijas prokuroru darbībai.
\n
203.Kriminālprocesa kodeksa 96.pants un 121.pants garantē personai kriminālprocesā tiesības uzaicināt aizstāvi no brīža, kad tā likumā noteiktā kārtībā tiek atzīta par aizdomās turēto.
\n
204.Tajos gadījumos, kad aizdomās turētā, apsūdzētā vai tiesājamā izraudzītais aizstāvis nevar piedalīties lietā, procesa virzītājs var ieteikt uzaicināt citu aizstāvi vai pats nodrošina aizstāvja piedalīšanos likumā noteiktajā kārtībā. Procesa virzītājam, kura lietvedībā ir lieta, kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā atbrīvot no maksas par juridisko palīdzību, sedzot advokāta darba samaksas izdevumus no valsts līdzekļiem.
\n
205.Kriminālprocesa kodeksa 98.pants noteic gadījumus, kad aizstāvja piedalīšanās lietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā ir obligāta. Saskaņā ar šo pantu, lietās par nepilngadīgo noziedzīgajiem nodarījumiem; lietās par mēmiem, kurliem, akliem un citām personām, kuras savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pašas izlietot savu tiesību uz aizstāvību; lietās par personām, kas neprot valodu, kurā notiek kiminālprocess; lietās par noziegumiem, par kuriem var piespriest nāves sodu un tad, ja tiesājamo aizstāvības interesēs ir pretrunas un kaut vienam no viņiem ir aizstāvis, aizstāvība ir obligāta un izziņas izdarītājam, prokuroram vai tiesai ir jānodrošina aizstāvja piedalīšanās lietā, ja aizstāvību nav izraudzījies pats aizdomās turētais, apsūdzētais, tiesājamais vai cita persona viņa uzdevumā.
\n
206.Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 99.pantu aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam ir tiesības atteikties no aizstāvja. Tāda atteikšanās pieļaujama tikai pēc paša aizdomās turētā, apsūdzētā vai tiesājamā iniciatīvas un nav šķērslis valsts apsūdzētāja un citu aizdomās turēto, apsūdzēto vai tiesājamo aizstāvju līdzdalībai lietā. Ja no aizstāvja atsakās nepilngadīgais, kā arī aizdomās turētais, apsūdzētais un tiesājamais, kurš savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ pats nespēj izlietot savas tiesības uz aizstāvību, šī atteikšanās nesaista izziņas izdarītāju, prokuroru un tiesu.
\n
207.Lai pastāvīgi varētu nodrošināt aizstāvja savlaicīgu piedalīšanos kriminālprocesā, Zvērinātu advokātu padome ir noteikusi advokātu dežūras, lai vajadzības gadījumā būtu iespēja bez vilcināšanās panākt aizstāvja piedalīšanos lietā.
\n
208.Kriminālprocesa kodeksa 247.pants noteic, ka tiesas sēdē lietu iztiesā, piedaloties tiesājamam, izņemot gadījumus, ja viņš atrodas ārpus valsts robežām un izvairās no ierašanās tiesā.
\n
209.Kriminālprocesa kodeksa 16.pants paredz, ka gadījumā, ja procesa dalībnieks neprot valodu, kurā notiek tiesvedība lietā, procesa virzītājam jānodrošina viņam tiesības iesniegt pieteikumus, liecināt, pieteikt lūgumus, iepazīties ar lietas materiāliem, kā arī uzstāties tiesā tajā valodā, kuru šī persona pārvalda un izmantot tulka pakalpojumus. Šis pats pants noteic, ka procesuālie dokumenti, kas izsniedzami apsūdzētajam, tiesājamam vai citiem procesa dalībniekiem, kuri nepārvalda procesa valodu, jātulko tajā valodā, kuru šīs personas pārvalda. Naudas summas, kas izmaksātas tulkiem, saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 92.pantu un 94.pantu, pieskaitāmi tiesu izdevumiem, kas notiesājošā sprieduma gadījumā piedzenami no notiesātā.
\n
210.Tiesājamam saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 247.pantu ir plašas procesuālās tiesības, tai skaitā arī tiesības lūgt tiesu aicināt lieciniekus un līdzīgi citiem procesa dalībniekiem piedalīties to nopratināšanā, uzdodot jautājumus. Pašam sniegt liecības nav aizdomās turētā, apsūdzētā un tiesājamā pienākums, bet ir viņa tiesība, tādēļ par atteikšanos liecināt likums neparedz viņam atbildību.
\n
211.Kriminālprocesa kodeksā nav ietverta norma par pienākumu palīdzēt apcietinātajam ārvalstu pilsonim sazināties ar savas valsts pārstāvniecību vai, ja apcietinātais ir bezvalstnieks, - ar tā mītnes zemes pārstāvniecību. Tomēr Latvija ir pievienojusies 1963. gada Vīnes konvencijai par konsulārajiem sakariem, kura paredz apcietinātās personas tiesības sazināties ar savas pilsonības vai mītnes valsts pārstāvniecību. Praksē šādi apcietināto ārvalstu pilsoņu un bezvalstnieku lūgumi sniegt palīdzību sazināties ar attiecīgās valsts pārstāvniecību tiek izpildīti.
\n
Lietu izskatīšana, ja tiesājamais ir nepilngadīgs 212. Jaunā Krimināllikuma, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, 11.pants samazina vecumu, ar kuru iestājas nepilngadīgo kriminālatbildība par viņu izdarītajiem noziegumiem, t.i. no 16 līdz 14 gadiem. Tas galvenokārt izskaidrojams ar nepilngadīgu personu straujāku izaugsmi mūsdienās, kā arī ar noziedzības ievērojamu pieaugumu nepilngadīgo vidū.
\n
213.Taču, ievērojot nepilngadīgo personu savdabību, Krimināllikums mīkstina atbildību par viņu izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Krimināllikuma 7.nodaļa \"Nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības\" nepieļauj personām, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai nav sasniegušas 18 gadu vecumu, noteikt brīvības atņemšanas laiku virs 10 gadiem, izņemot brīvības atņemšanu par sevišķi smagiem noziegumiem.
\n
Personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no soda, ja tā izcietusi ne mazāk par pusi no piespriestā soda. Naudas sods piemērojams tikai tiem nepilngadīgajiem, kuriem ir savi ienākumi. Personu, kura notiesāta par kriminālpārkāpuma, tas ir, par nodarījuma, par kuru šajā likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, vai vieglāks sods, izdarīšanu, pēc šī soda izciešanas atzīstama par nesodītu.
\n
214.Ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot likumā paredzētus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus: nodot nepilngadīgo galvojumā, ievietot mācību un audzināšanas iestādē, uzlikt pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas u.c.
\n
215.Savukārt Kriminālprocesa kodekss paredz nepilngadīgajiem papildus garantijas procesa laikā, nosakot aizstāvja obligātu piedalīšanos nepilngadīgo lietās (98.pants); nepilngadīgā likumisko pārstāvju piedalīšanos tiesā (105., 251.pants); skolotāju un psihologu piedalīšanos nepilngadīgo nopratināšanā (152.pants); īpašu drošības līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem - nodošanu vecāku uzraudzībā (81.pants); īpašus drošības nosacījumus apcietinātiem nepilngadīgajiem apsūdzētajiem (76., 77-1.pants); īpašus lietas iztiesāšanas nosacījumus (264.pants).
\n
Pārsūdzības tiesības 216. Pārsūdzības tiesības Latvijā garantē pastāvošā trīspakāpju tiesu sistēma, kura noteikta likumā \"Par tiesu varu\". Savukārt Kriminālprocesa kodesā tiek regulēta pārsūdzības tiesību īstenošanas kārtība.
\n
217.Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 433.pantu tiesājamais, attaisnotais, viņu aizstāvji un likumiskie pārstāvji, cietušais, civilprasītājs, civilatbildētājs un viņu pārstāvji ir tiesīgi pārsūdzēt apelācijas kārtībā spēkā nestājušos tiesas nolēmumu nolūkā no jauna izskatīt lietu pēc būtības kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ.
\n
218.Kriminālprocesa kodeksā 438.pants noteic, ka apelācijas sūdzības iesniegšana aptur sprieduma izpildi pilnībā attiecībā uz visiem tiesājamiem šajā lietā. Tai pat laikā kodeksā tiek precizēts, ka apelācijas sūdzība par attaisnojošu spriedumu neaptur sprieduma izpildīšanu daļā par tiesājamā atbrīvošanu no apcietinājuma, mājas aresta vai policijas uzraudzības un ka apelācijas sūdzība, kas iesniegta tikai sakarā ar civilprasības izlemšanu lietā, neaptur sprieduma izpildi daļā par notiesātā kriminālatbildību.
\n
219.Kriminālprocesa kodeksa 448.pants pieļauj pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā kasācijas kārtībā spēkā nestājušos apelācijas tiesas nolēmumu nolūkā atcelt pārsūdzēto nolēmumu un nosūtīt lietu jaunai izmeklēšanai vai nolēmumu grozīt. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 449.pantu, spriedumu izskatīšana kasācijas kārtībā pieļaujama tikai tajā gadījumā, ja spriedums pamatots uz krimināllikuma pārkāpumu vai kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu.
\n
220.Saskaņā ar Kriminālprocesa 454.pantu kasācijas sūdzība aptur sprieduma stāšanos likumīgā spēkā attiecībā uz visiem tiesājamiem šajā lietā. Kasācijas sūdzība par attaisnojošu spriedumu neaptur sprieduma izpildi daļā par tiesājamā atbrīvošanu no apcietinājuma, kā arī daļā par mājas aresta vai policijas uzraudzības atcelšanu.
\n
221.Bez tam, Kriminālprocesa kodekss paredz iespēju no jauna izskatīt lietu, kurā ir likumīgi stājies spēkā tiesas spriedums, ja lietā ir atklājušies jauni apstākļi. Par jauniem apstākļiem Kriminālprocesa kodeksā atzīst šādus faktus:
\n
1)likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu konstatēta liecinieka liecību vai eksperta atzinuma apzināta nepatiesība, kā arī citu pierādījumu viltojums, uz kuriem balstīts tiesas spriedums vai lēmums;
\n
2)likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu konstatēta tiesnešu, prokurora vai izziņas izdarītāja noziedzīga ļaunprātība;
\n
3)citi apstākļi, kas taisot spriedumu vai lēmumu nav bijuši zināmi tiesai un kas paši par sevi vai kopā ar agrāk konstatētiem apstākļiem pierāda, ka notiesātais nav vainīgs vai izdarījis vieglāku vai smagāku noziegumu nekā tas, par kuru viņš notiesāts, kā arī pierāda attaisnotā vai tās personas vainu, pret kuru lieta izbeigta.
\n
Tiesības saņemt kompensāciju nepamatotas notiesāšanas gadījumā 222. Kriminālprocesa kodeksa 106.1.pants paredz, ka izbeidzot krimināllietu tādēļ, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums, ka nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, vai tādēļ, ka personas piedalīšanās noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav pierādīta, kā arī taisot attaisnojošu spriedumu, izziņas iestāžu, prokuratūras un tiesas pienākums ir izskaidrot personai kārtību, kādā tā var atjaunot savas aizskartās tiesības un saņemt atlīdzību par tai nodarītajiem zaudējumiem. Zaudējumu atlīdzināšanas noteikumus un kārtību nosaka 1998.gada 28.maijā pieņemtais likums \"Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu\". Minētais likums ir piemērojams visām personām, attiecībā uz kurām zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats radies un atlīdzināšanas gadījumi iestājušies pēc 1991.gada 21.augusta.
\n
223.Likums nosaka apmēru un kārtību, kādā tiek apstiprināti zaudējumi, kas nodarīti fiziskajām personām, kā arī kārtību, kādā tiek nodrošināta tām nodarīto zaudējumu atlīdzināšana - zaudētā darba alga, pabalsti, stipendijas, izņemtās vai konfiscētās mantas vērtība, nepamatots naudas sods un nauda, kas piedzīta, izpildot nepamatotu tiesas spriedumu, izdevumi par juridisko palīdzību takses apjomā, negūtie ienākumi (peļņa) u.c.
\n
224.Likums paredz arī sociālās un darba garantijas - nepamatotais brīvības atņemšanas laiks ieskaitāms darba stāžā vai izdienā, bet laiks, par kuru personai atlīdzināmi zaudējumi, likumā noteiktajos gadījumos ieskaitāms arī sociālās apdrošināšanas stāžā, veicot obligātās iemaksas no valsts budžeta.
\n
225.Tai pat laikā minētais likums noteic, ka persona nav tiesīga saņemt zaudējuma atlīdzību, ja ir pierādīts, ka tā apzināti uzņēmusies lietā citas personas vainu vai citādi ar apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu rašanos.
\n
226.Saskaņā ar likumu, pieteikumus par zaudējumu atlīdzinājumu no personām, kuras ir attaisnotas vai krimināllietas izbeigtas saskaņā ar tiesas nolēmumu vai izbeigta tiesvedība adminitratīvā lietā izskata Tieslietu ministrija, savukārt pieteikumus, ja krimināllieta izbeigta pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, izskata Ģenerālprokuratūra.
\n
Aizliegums tiesāt atkārtoti par to pašu noziegumu 227. Tiesības, kuras nosaka Pakta 14.panta 7.daļa, garantē Kriminālprocesa kodeksa 5.panta 9. un 10.daļas, kas paredz, ka krimināllietu nevar ierosināt, bet ierosinātā lieta jāizbeidz pret personu, par kuru tai pašā apsūdzībā jau ir likumīgā spēkā stājies spriedums vai tiesas lēmums par lietas izbeigšanu uz tāda paša pamata, kā arī pret personu, par kuru tai pašā apsūdzībā ir neatcelts izziņas iestādes vai prokurora lēmums par lietas izbeigšanu, izņemot gadījumus, kad lietas ierosināšanu atzinusi par nepieciešamu tiesa, kuras tiesvedībā atrodas krimināllieta.
\n
228.Līdzīga satura nosacījumi, kas nepieļauj kriminālprocesu, ir iekļauti arī jaunajā Latvijas Kriminālprocesa likuma projekta 5.pantā.
\n
Aktuālās problēmas tiesu sistēmā un pasākumi šo problēmu atrisināšanai 229. Par vienu no lielākajām Latvijas tiesu sistēmas problēmām jāatzīst tiesu pārslogotība, kas rezultējas garos tiesu procesos, īpaši krimināllietu izskatīšanā, tādējādi apdraudot personu tiesības uz savlaicīgu lietas izskatīšanu. Kā norāda jaunā Kriminālprocesa likuma izstrādes darba grupa savā likumprojekta koncepcijā, šai problēmai ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, Latvijā joprojām ir spēkā 1961.gada Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss ar daudziem grozījumiem, kas ir pārdēvēts par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. Daudzo grozījumu un padomiskās izcelsmes rezultātā tas nav organiski vienots. Otrkārt, Kriminālprocesa kodeksā paredzētais process ir ļoti darbietilpīgs, tādēļ arī dārgs un ilgs. Treškārt, no procesa izņemtas visas agrīnās izlemšanas metodes, kas ļautu piemērot kriminālsodam alternatīvus līdzekļus vainīgajām personām. Ceturtkārt, nav izmantotas strauju augošās tehniskās iespējas procesa veicināšanai. Bez tam, Kriminālprocesa kodeksā noteikts lietu izskatīšanas nepārtrauktības princips - tiesnesis nav tiesīgs uzsākt citas lietas izskatīšanu pēc būtības, laikā, kad viņa lietvedībā ir cita lieta. Arī šis princips var padarīt procesu neefektīvu, jo laikā, kad, piemēram, notiek ilgstošas ekspertīzes, vai kāds no procesa dalībniekiem nevar piedalīties procesā veselības stāvokļa dēļ, tiesnesis citu lietu skatīt nevar.
\n
230.Lai risinātu šo problēmu, Latvija ir veikusi virkni pasākumu - tiek celtas jaunas tiesu ēkas (piemēram, kopš 2000.gada Rīgas rajona tiesa strādā jaunās telpās, tiek celta jauna ēka Rīgas apgabaltiesai, kā arī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesai), tiek izstrādāts jauns Latvijas Kriminālprocesa likums, kurā nepieciešams novērst esošā Kriminālprocesa kodeksa nepilnības un iestrādāt mehānismu procesa pabeigšanai saprātīgos termiņos.
\n
231.2002.gada janvārī ANO pastāvīgais koordinātors Latvijā, tieslietu ministre, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un Satversmes tiesas priekšsēdētājs parakstīja vienošanos par projekta \"Atbalsts tieslietu sistēmai Latvijā\" īstenošanu. Projekts paredz veicināt tiesu varas neatkarību Latvijā, celt juristu kvalifikāciju, kā arī nodrošināt maznodrošinātajiem iespējas saņemt juridiskos pakalpojumus. Lai īstenotu šos mērķus, projekta ietvaros paredzēts izstrādāt jaunu likumu par tiesu varu un tiesu darbinieku kvalifikācijas attīstības un vadības stratēģiju, kā arī sniegt atbalstu Tiesnešu mācību centram, kas nodrošina tiesnešu un citu tiesu darbinieku tālākizglītību. Ir iecerēts arī sākt dialogu ar privātajiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem ar mērķi nodrošināt bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu mazaizsargātajiem Latvijas sabiedrības locekļiem.
\n
232.Tieslietu sistēmas atbalstam programmas ietvaros paredzēti 260 tūkstoši ASV dolāru. Projektu īstenos ANO Attīstības programma sadarbībā ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu un Tiesnešu mācību centru.
\n
233.Kā atzīst Cilvēktiesību institūts, Latvijas tiesību aktos nav atrisināts jautājums par tiesu spriedumu pieejamības nodrošināšanu personām, kuras nav puses konkrētā lietā. Cilvēktiesību institūts norāda, ka patlaban Interneta tīklā bez maksas ir pieejami tikai Satversmes tiesas spriedumi un Satversmes tiesas sēdes stenogrammas, kā arī vienas vispārējās jurisdikcijas tiesas - Kuldīgas rajona tiesas - spriedumi krimināllietās, savukārt ar citiem spriedumiem ieinteresētās personas var iepazīties attiecīgās tiesas kancelejā vai arhīva, ja tam piekrīt šīs tiesas priekšsēdētājs.
\n
PAKTA 15.
\n
PANTS 234. Saskaņā ar spēkā esošā Krimināllikuma 5.pantu, nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Šajā pašā pantā noteikts, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs persona, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, t.i., šis likums attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms šī likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība. Tāpat minētais pants noteic, ka likumam nav atpakaļejoša spēka tajos gadījumos, ja tas nodarījumu atzīst par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai.
\n
235.Minētais Krimināllikuma pants neierobežo likuma spēku laikā attiecībā uz personām, kas izdarījušas noziegumus pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu un piedalījušās genocīdā. Latvija ir atzinusi par sev saistošām 1948.gada konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, kā arī 1968.gada konvenciju par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tādēļ Krimināllikumā īpaši noteikts, ka šīs personas ir sodāmas neatkarīgi no šo noziegumu izdarīšanas laika.
\n
236.Praksē šis pants ticis ievērots, saucot pie kriminālatbildības personas, kas piedalījušās genocīdā pret vietējiem iedzīvotājiem Latvijā pirms un pēc Otrā Pasaules kara, kā arī par piedalīšanos kara noziegumos.
\n
PAKTA 16.
\n
PANTS 237. Saskaņā ar Latvijā valdošo tiesību doktrīnu, personai tiesībspēja piemīt kopš dzimšanas, savukārt rīcībspēju persona iegūst līdz ar pilngadības sasniegšanu. Civillikuma 1408.pants papildus noteic, ka rīcībspējas trūkst arī personām, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ un garā slimiem.
\n
238.Saskaņā ar Civillikuma 219.pantu, nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz 18 gadu vecumu. Izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus. Pilngadību pirms termiņa piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina tiesa. Par pilngadīgu uzskatāma persona, kas likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma.
\n
239.Latvijas likumu kolīziju normas (Civillikuma 8.pants) noteic, ka fiziskas personas tiesību un rīcības spēja noteicama pēc viņas dzīves vietas likuma. Ja personai ir vairāk dzīves vietu un viena no tām Latvijā, tad viņas tiesību un rīcības spēja, kā arī tiesiskās darbības sekas jāapspriež pēc Latvijas likuma. Ārzemnieku, kam nav rīcības spējas, bet kam to varētu atzīt pēc Latvijas likuma, saista viņa tiesiskā rīcība, kas izdarīta Latvijā.
\n
PAKTA 17.
\n
PANTS 240. Satversmes 96.pants paredz, ka \"ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.\".
\n
241.Krimināllikuma 143.pants paredz atbildību par nelikumīgu iekļūšanu dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu. Saskaņā ar šo pantu, iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādām pašām darbībām, lietojot vardarbību, draudus vai patvaļīgi piesavinoties valsts amatpersonas nosaukumu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām.
\n
242.Savukārt Krimināllikuma 144.pants noteic, ka par personas korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kā arī par tādas informācijas un programmu noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kas paredzētas lietošanai sakarā ar datu elektronisko apstrādi, soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz piecām minimālajām mēnešalgām. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā.
\n
243.Saskaņā ar Krimināllikuma 156.pantu, krimināli sodāma ir tīša personas goda aizskaršana vai cieņas pazemošana mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbību. Tāpat Krimināllikums paredz atbildību par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (Kriminālikuma 157.pants), kā arī atbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī (Krimināllikuma 158. pants).
\n
244.Arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz atbildību par Pakta 17.pantā garantēto tiesību pārkāpšanu, t.i.: par ārstniecības procesā iegūto konfidenciālo ziņu nelikumīga izpaušana (45.3 pants); par masu informācijas līdzekļu izmantošanu, lai iejauktos personiskajā dzīvē (201.4 pants); par informācijas avota noslēpuma izpaušanu (201.8 pants).
\n
245.Kriminālprocesa kodekss izsmeļoši uzskaita situācijas, kad valsts institūcijām ir tiesības iejaukties personas tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, ievērojot šajā kodeksā noteikto kārtību. Likumā paredzētas šādas procesuālās darbības - kratīšana, personas kratīšana, izņemšana, apskate, aplūkošana, aresta uzlikšana mantai, aresta uzlikšana pasta un telegrāfa korespondencei, telefona sarunu noklausīšanās un informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, izmeklēšanas eksperiments un liecību pārbaude uz vietas.
\n
246.Kratīšana tiek veikta, ja izziņas izdarītājam vai prokuroram ir pietiekams pamats domāt, ka kādā telpā vai citā vietā, vai pie kādas personas atrodas noziedzīga nodarījuma rīki, vai noziedzīgā veidā iegūtas vērtības, kā arī citi priekšmeti un dokumenti, kuriem var būt nozīme lietā. Savukārt izņemšana notiek, ja nepieciešams atņemt noziedzīga nodarījuma rīkus, noziedzīgā veidā iegūtas vērtības un citus priekšmetus un dokumentus, kuriem ir nozīme lietā, un ja precīzi zināms, kur un pie kā tie atrodas. Kratīšanu un izņemšanu izdara uz izziņas izdarītāja vai prokurora motivēta lēmuma pamata. Kratīšanu drīkst izdarīt tikai uz tiesneša lēmuma pamata.
\n
Neatliekamos gadījumos ar prokurora piekrišanu kratīšanu drīkst izdarīt bez tiesneša lēmuma, taču tad par to jāpaziņo tiesnesim 24 stundu laikā.
\n
247.Personas kratīšana notiek saskaņā ar kratīšanas iepriekšminēto vispārējo kārtību. Bez īpaša lēmuma to var izdarīt: 1) aizturot vai ievietojot apcietinājumā;
\n
2)ja ir pietiekams pamats domāt, ka persona, kas atrodas tais telpās vai vietā, kur notiek kratīšana vai izņemšana, slēpj pie sevis priekšmetus vai dokumentus, kuriem var būt nozīme lietā.
\n
248.Apskate tiek veikta, lai atklātu noziedzīga nodarījuma pēdas un citus lietiskos pierādījumus, noskaidrotu notikuma apstākļus, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme krimināllietā. Izziņas izdarītājs vai prokurors izdara notikuma vietas apskati, kā arī citas - apvidus, telpu, priekšmetu un dokumentu - apskates.
\n
249.Izziņas izdarītājam vai prokuroram ir tiesības izdarīt apsūdzētā, aizdomās turētā, liecinieka vai cietušā aplūkošanu, ja nepieciešams konstatēt uz viņu miesas noziedzīga nodarījuma pēdas vai sevišķas pazīmes, bet nav vajadzīga tiesmedicīniskā ekspertīze. Par aplūkošanas izdarīšanu izziņas izdarītājs vai prokurors pieņem lēmumu. Lēmums par aplūkošanu ir obligāts personai, uz kuru tas attiecas. Ja aizdomās turētais vai apsūdzētais atsakās no aplūkošanas, izziņas izdarītājs vai prokurors ir tiesīgs aplūkošanu izdarīt piespiedu kārtā, norādot par to protokolā.
\n
250.Aresta uzlikšana mantai nozīmē, ka, lai nodrošinātu civilprasību vai iespējamo mantas konfiskāciju, izziņas izdarītājam vai prokuroram jāuzliek arests apsūdzētā vai aizdomās turētā, vai to personu mantai, kuras pēc likuma ir materiāli atbildīgas par viņu darbību, vai citu personu mantai, pie kurām atrodas noziedzīgā kārtā iegūtā manta. Arestu mantai var uzlikt vienlaikus ar kratīšanu vai izņemšanu vai patstāvīgi. Par aresta uzlikšanu mantai, izziņas izdarītājs vai prokurors sastāda motivētu lēmumu.
\n
251.Aresta uzlikšanu korespondencei un tās izņemšanu pasta un telegrāfa iestādēs var izdarīt tikai izmeklējot smagus un sevišķi smagus noziegumus un uz tiesneša vai tiesas lēmuma pamata. Saņēmis tiesneša vai tiesas lēmumu korespondences izņemšanai, izziņas izdarītājs vai prokurors nosūta lēmumu par izņemšanu attiecīgajai pasta un telegrāfa iestādei, liek korespondenci aizturēt un paziņo savu ierašanās laiku izņemšanas izdarīšanai.
\n
252.Pamatojoties uz tiesas vai tiesneša lēmumu konkrētajā krimināllietā par noziegumiem, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka sarunu noklausīšanās vai informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem var sniegt ziņas, kam ir būtiska nozīme lietā, drīkst noklausīties noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turētās personas vai apsūdzētā sarunas pa telefonu un citām sarunu ierīcēm, kā arī drīkst iegūt informāciju no tehniskajiem līdzekļiem, kurus izmanto aizdomās turētā persona vai apsūdzētais. Lēmumu par sarunu noklausīšanos vai informācijas iegūšanu no tehniskajiem līdzekļiem nosūta izpildīšanai policijai. Ja pret cietušo, liecinieku vai citām personām, kuras piedalās lietā ir izteikti draudi pielietot vardarbību, izspiešanu vai izdarīt citas pretlikumīgas darbības, pēc šo personu iesnieguma un ar viņu piekrišanu var noklausīties šo personu telefona vai citu sarunu ierīču sarunas bez tiesas vai tiesneša lēmuma.
\n
253.Lai noskaidrotu, vai zināmos apstākļos un zināmā veidā varējis notikt kāds notikums vai darbība, kam ir nozīme lietā, kā arī lai pārbaudītu izmeklēšanā iegūtos datus, izziņas izdarītājs vai prokurors var izdarīt izmeklēšanas eksperimentu. Aizliegts izdarīt izmeklēšanas eksperimentu, kas pazemo personas cieņu, apdraud tās dzīvību un veselību, pārkāpj sabiedrisko drošību un morāles normas vai kas var radīt būtisku kaitējumu valsts un sabiedriskajam īpašumam un personas mantai. Par izmeklēšanas eksperimentu tiek sastādīts protokols, bet vajadzības gadījumā izziņas izdarītājs vai prokurors pieņem attiecīgu lēmumu.
\n
254.Izziņas izdarītājs vai prokurors var pārbaudīt uz vietas apsūdzētā, aizdomās turētā, cietušā vai liecinieka liecības viņu pašu klātbūtnē. Pārbaude notiek salīdzinot liecības ar vietas apstākļiem. Attiecīgas darbības pieļaujamas ar nosacījumu, ka tās nepazemo dalībnieku un apkārtējo personu cieņu un nav kaitīgas viņu veselībai. Par liecību pārbaudi uz vietas tiek sastādīts protokols.
\n
255.Līdzīgi kā Kriminālprocesa kodeksā, arī Operatīvās darbības likumā ir iekļautas normas, kas nepieļauj patvaļīgu un nepamatotu iejaukšanos personas tiesībās uz mājokļa un korespondences neaizskaramību. Saskaņā ar minētā likuma 8. pantu operatīvā korespondences kontrole, operatīvā informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem) un operatīvā iekļūšana veicama ar tiesnešu akceptu. Atļauju veikt šos operatīvās darbības pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trim mēnešiem un pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt, taču tikai uz to laiku, kamēr attiecībā uz personu tiek veikta operatīvā izstrāde. Izņēmumu gadījumos, tas ir, kad jārīkojas nekavējoties, lai novērstu valstij svarīgu interešu apdraudējumu, terora vai diversijas aktu, slepkavību vai citu smagu noziegumu, kā arī tad, kad reāli ir apdraudēta personas vai tās tuvu radinieku dzīvība, veselība vai īpašums, šos operatīvās darbības pasākumus var veikt bez tiesneša akcepta. Par to 24 stundu laikā jāpaziņo prokuroram un 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts.
\n
Pretējā gadījumā operatīvās darbības pasākumu veikšana ir jāpārtrauc. Pie tam, šā likuma 5. pants nosaka, ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu atbilstību likumam, vai arī tā var griezties ar prasību tiesā.
\n
256.Personas tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību, mājokļa neaizskaramību, korespondences noslēpumu, goda un cieņas aizsardzību tiek paredzētas arī vairākos citos tiesību aktos, kas regulē sabiedriskās attiecības specifiskās jomās.
\n
257.Likuma \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\" 7.pants noteic, ka aizliegts publicēt korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora vai viņu mantinieku piekrišanas, kā arī informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu. Tāpat aizliegts publicēt ziņas par personas veselības stāvokli bez viņu piekrišanas.
\n
258.1997.gada Ārstniecības likuma 50. pants paredz, ka ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi, kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas. Atbildība par šī noteikuma pārkāpšanu ir paredzēta Administratīvo pārkāpumu kodeksa 45.3.pantā, saskaņā ar kuru sods par ārstniecības procesā iegūto konfidenciālo ziņu nelikumīgu izpaušanu ir līdz 250 latiem.
\n
PAKTA 18.PANTS 259. Visu personu tiesības uz domas un apziņas brīvību ir garantētas Satversmē, kuras 99.pants paredz, ka \"Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.\". Savukārt Krimināllikuma 150.pants paredz atbildību par personas tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu personām atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju. Tāpat Krimināllikums (151.pants) paredz atbildību par reliģisko rituālu tīšu traucēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj likumu un nav saistīti ar personas tiesību aizskaršanu.
\n
260.Nolūkā regulēt sabiedriskās attiecības, kas veidojas, īstenojot apziņas brīvību, 1995.gadā tika pieņemts jauns Reliģisko organizāciju likums. Šī likuma mērķis ir garantēt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī paust savu reliģisko pārliecību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus. Saskaņā ar likumu vienas konfesijas vai reliģijas ticīgie draudzē apvienojas uz brīvprātības principa pamata. Personām, kuras kopīgi nodevušās reliģijai vai ticībai, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību, reliģiskā organizācija nav obligāti jāreģistrē valsts institūcijā.
\n
261.Reliģisko organizāciju likums paredz, ka valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Tas tiek ievērots arī gadījumā, ja jaunieši līdz 18 gadu vecumam vēlas iestāties draudzē, jo likums prasa vecāku vai aizbildņu rakstveida atļauju, un valsts un pašvaldību skolās, mācot kristīgās ticības mācību. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
\n
262.Latvijā šobrīd pastāv dažādas reliģiskās minoritātes, piemēram, jūdaisti, musulmaņi, budisti, krišnaīti u.c. Personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, netiek ierobežotas tiesības piekopt savu reliģiju un izpildīt tās rituālus. Šajā ziņā reliģisko minoritāšu piederīgajiem tiesības neatšķiras no Latvijā tradicionāli pastāvošo reliģisko konfesiju ticīgo tiesībām. Vienīgi to konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijā, pirmo desmit gadu laikā jāpārreģistrējas ik gadu, lai valsts institūcija pārliecinātos par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības atbilstību tiesību aktiem.
\n
263.Līdz 2001.gada 31.augustam Tieslietu ministrijā un Reliģisko lietu pārvaldē bija reģistrētas 1093 reliģiskās organizācijas (1077 draudzes, 13 reliģiskās savienības un 3 diacēzes), kā arī 24 reliģisko organizāciju iestādes (14 iestādes, 9 kolsteri un 1 biedrība). Reģistrācijas dokumentu neatbilstības likumam dēļ reģistrācija tika atteikta 5 reliģiskām organizācijām, no kurām viena jau ir novērsusi norādītās nepilnības un ir tikusi reģistrēta. Neviena reliģiskā organizācija nav tikusi izslēgta no reliģisko organizāciju reģistra.
\n
264.Jāatzīst, ka patlaban nepastāv tiesisks regulējums atsevišķiem reliģijas brīvības īstenošanas aspektiem. Lai atrisinātu izveidojušos situāciju, ir izveidotas vairākas starpministriju darba grupas, kuru uzdevums ir izstrādāt nepieciešamos tiesību aktus.
\n
265.2000.gada 1.novembrī tieslietu ministre ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt noteikumu projektu par kapelānu dienestu.
\n
Darba grupas sastāvā tika iekļauti Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes, Aizsardzības ministrijas, Ieslodzījumu vienu pārvaldes, Ārstu biedrības, kā arī dažādu konfesiju pārstāvji. Patlaban Ministru kabineta noteikumu projekts ir iesniegts izskatīšanai valdībā.
\n
266.2000.gada 18.oktobrī Ministru kabinets ar rīkojumu izveidoja darba grupu alternatīvā dienesta ieviešanai nepieciešamo tiesību aktu izstrādei. Darba grupa ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā gan Alternatīvā dienesta likuma projektu, gan vairākus ar šo likumu saistītus grozījumus citos tiesību aktos (piemēram, grozījumi nepieciešami Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā, Obligātā militārā dienesta likumā). Saskaņā ar sagatavoto projektu, Alternatīvā dienesta likuma mērķis ir noteikt alternatīvā dienesta pildīšanas kārtību un garantēt cilvēka domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, saistot to ar pilsoņa pienākumiem pret valsti.
\n
267.Joprojām aktuāla ir diskusija par atsevišķu konfesiju prasībām piešķirt valsts brīvdienas šo konfesiju nozīmīgākajos reliģiskajos svētkos, kā arī par nepieciešamību vienkāršot reliģisko savienību reģistrāciju.
\n
PAKTA 19.
\n
PANTS 268. Satversmes 100.pants paredz, ka \"ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.\".
\n
Vārda un uzskatu brīvība 269. Likuma \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\" 1.pantā noteikts, ka jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemt ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi. Šis pats pants arī paredz, ka preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta, kā arī to, ka nav atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu monopolizācija.
\n
270.Savukārt likuma \"Par sapulcēm, gājieniem un piketiem\" 19.pants noteic, ka sapulcēs, gājienos un piketos pastāv vārda brīvība. Tai pat laikā šis pats likums paredz, ka \"Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus\".
\n
271.Savā atzinumā Cilvēktiesību insitūts uzsver, ka 2001.gada 13.decembrī tika izdarīti grozījumi likumā \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\". Pirms tam likums noteica, ka, ja to pieprasa tiesa vai prokurors, masu informācijas līdzekļiem ir jāuzrāda informācijas avots. Savukārt jaunie grozījumi paredz, ka ar 2002.gada 1.jūliju tikai tiesa, ievērojot samērīguma principu, varēs prasīt uzrādīt informācijas avotu, pie tam tikai gadījumos, ja nepieciešams aizsargāt personas vai sabiedrības būtiskas intereses.
\n
Tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju 272. 1998.gadā tika pieņemts Informācijas atklātības likums, kura mērķis ir nodrošināt sabiedrībai pieeju informācijai, kas normatīvajos aktos noteikto funkciju veikšanai ir valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību iestāžu rīcībā. Saskaņā ar šajā likumā iestrādāto principu, informācija ir sabiedrībai pieejama visos gadījumos, kad likumā nav noteikts pretējais. Likuma 5.pants par ierobežotas pieejamības informāciju atzīst informāciju par uzņēmējdarbības noslēpumiem, par personas privāto dzīvi, par eksāmeniem, atestācijām un konkursiem, kā arī informāciju, kas ir paredzēta iestādes iekšējai lietošanai un informāciju, kurai ierobežota pieejamība noteikta ar likumu (piemēram, valsts noslēpumu saturoša informācija, kā to paredz likums \"Par valsts noslēpumu\").
\n
273.Jau iepriekš minētā likuma \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\" 7.pantā noteikts: \"Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.\".
\n
PAKTA 20.PANTS 274. Krimināllikuma 77.pants paredz atbildību par publisku aicinājumu uz agresīvu karu vai militāra konflikta izraisīšanu. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem.
\n
275.Savukārt Krimināllikuma 78.pants paredz atbildību par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Savukārt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem var sodīt personas par iepriekš aprakstītajām darbībām, ja tās ir saistītas ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks.
\n
276.Krimināllikuma 71.pants paredz sodu - mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem - par genocīdu, t.i., par tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases, sociālu, noteiktas kopīgas pārliecības vai ticības cilvēku grupu kā tādu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā, vai nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrā.
\n
277.Likuma \"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem\" 7.pantā noteikts, ka ir \"Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.\".
\n
278.Savukārt likums \"Par sapulcēm, gājieniem un piketiem\" 10.pantā paredz, ka \"Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.\".
\n
279.Radio un televīzijas likuma 17.pants noteic, ka raidorganizācijas (radio, televīzija) programmā nedrīkst ietvert sižetus, kuros nevajadzīgi izcelta vardarbība, pornogrāfija, musinājums uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, uz nacionālo goda un cieņas pazemošanu, aicinājums uz karu vai militārā konflikta izraisīšanu.
\n
280.Savu attieksmi pret nepieļaujamību paust idejas, kas pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu vai kūda uz rasu diskrimināciju Latvija ir izteikusi arī Pilsonības likumā, kura 11.pants paredz, ka \"Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitāras idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu.\".
\n
PAKTA 21.PANTS 281. Tiesības uz miermīlīgi sapulču rīkošanu ir nostiprinātas Satversmes 103.pantā, kurš paredz, ka \"valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.\". Likuma \"Par sapulcēm, gājieniem, piketiem\" 3.pants noteic, ka \"katram cilvēkam atbilstoši šim likumam ir tiesības organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, kā arī piedalīties tajos.\". Šis pats pants paredz, ka \"šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības. Valsts ne tikai nodrošina pulcēšanās iespējas, bet arī gādā, lai pulcēšanās netiktu traucēta.\".
\n
282.Pasākumu rīkošanai tā organizatoram ir jāsaņem no attiecīgās pašvaldības izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu.
\n
Netiek pieļautas vienīgi tādas sapulces, gājieni un piketi, kas organizēti, neievērojot likumā noteiktās prasības. Sapulces, gājiena vai piketa vadītājs un viņa palīgi atbild par šā likuma noteikumu ievērošanu un par kārtības uzturēšanu pasākuma laikā.
\n
Kārtības uzturēšanu viņi nodrošina gan personīgi, gan ar kārtības uzturētāju palīdzību.
\n
283.Saskaņā ar minēto likumu pasākumu laikā aizliegts vērsties pret Latvijas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propagandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus. Tāpat organizēto pasākumu laikā aizliegts:
\n
1)turēt pie sevis ieročus vai citus priekšmetus, kas pēc sava rakstura ir paredzēti vai var tikt piemēroti miesas bojājumu nodarīšanai cilvēkiem vai mantas bojāšanai;
\n
2)būt apgādātam ar pasīvās aizsardzības līdzekļiem (ķiveri, kasku, bruņuvesti u.tml.);
\n
3)slēpt savu seju zem maskas;
\n
4)tērpties formas tērpā vai tam līdzīgā tērpā, lai paustu noteiktus politiskos uzskatus;
\n
5)izmantot bijušās PSRS, Latvijas PSR un fašistiskās Vācijas karogus, ģerboņus un himnas;
\n
6)veikt darbības, kas ir pretrunā ar tikumību;
\n
7)rīkoties tādā veidā, kas rada draudus sapulces, gājiena vai piketa dalībnieku vai citu personu drošībai un veselībai.
\n
284.Administratīvo pārkāpumu kodeksa 226.pants nosaka administratīvo atbildību par sabiedrisko pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu, bet Krimināllikuma 226. pantā noteikta atbildība par sabiedrisko pasākumu organizēšanas vai norises kārtības pārkāpšanu, ko izdarījis pasākuma organizētājs vai cita persona, ja tās rezultātā iestājušās smagas sekas.
\n
PAKTA 22.PANTS Tiesības uz biedrošanās brīvību 285. Satversmes 102.pants noteic, ka \"ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.\". 103.pants paredz, ka \"valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.\".
\n
286.Likums \"Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām\" paredz kārtību, kādā tiek dibinātas sabiedriskas organizācijas, nosaka šo organizāciju statusu, kā arī darbības principus. Šis likums arī paredz, kādos gadījumos sabiedriskā organizācija netiek reģistrēta vai tās darbība tiek pārtraukta.
\n
287.Minētā likuma 13.pants paredz, ka sabiedriskās organizācijas un to apvienības netiek reģistrētas, ja iesniegtie statūti vai programmas dokumenti liecina, ka sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības mērķi vai darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Likums arī noteic (9.pants), ka ir aizliegti sabiedrisko organizāciju un to apvienību nosaukumi, nosaukumu saīsinājumi un simbolika, kas rada pozitīvu attieksmi pret vardarbību vai noziedzīgu nodarījumu.
\n
288.Saskaņā ar likuma 34.pantu sabiedriskās organizācijas vai sabiedrisko organizāciju apvienības darbību var apturēt vai izbeigt tiesa. Sabiedriskās organizācijas darbība tiek apturēta uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja šī sabiedriskā organizācija turpina nelikumīgu darbību pēc tam, kad saņemts brīdinājums par šādas darbības izbeigšanu vai arī gada laikā no dienas, kad tā saņēmusi brīdinājumu par nelikumīgās darbības izbeigšanu, atkārtoti pārkāpj Satversmi, likumus vai citus normatīvos aktus.
\n
289.Tiesa var izbeigt sabiedriskās organizācijas darbību, ja sabiedriskā organizācija vai tās teritoriālā struktūrvienība pieļauj šādus likumpārkāpumus:
\n
1)neizpilda tiesas nolēmumu par darbības apturēšanu vai tiesas noteiktajā termiņā nenovērš likuma pārkāpumu, sakarā ar kuru tās darbība bija apturēta;
\n
2)tīši pieļauj noziedzīgus nodarījumus;
\n
3)aicina Latvijas iedzīvotājus vai savus biedrus nepildīt (pārkāpt) likumus un citus normatīvos aktus vai izdarīt noziedzīgus nodarījumus;
\n
4)lieto šā likuma 9.pantā minētos nosaukumus, nosaukumu saīsinājumus vai simboliku;
\n
5)sabiedriskajās vietās, presē vai citos izplatīšanai sabiedrībā paredzētos iespiedmateriālos, citos masu saziņas līdzekļos vai atklātās sapulcēs sludina rasu, nacionālā vai reliģiskā naida idejas, slavina, atbalsta noziedzīgus nodarījumus vai pauž pozitīvu attieksmi pret tiem.
\n
290.Kopš 1993. gada krasi pieaudzis jaundibināto sabiedrisko organizāciju skaits. Tā 2000.gadā Latvijā tika reģistrētas 897 jaunas sabiedriskās organizācijas, bet jau 2001. gada pirmajā pusgadā - 551.
\n
Tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās 291. Saskaņā ar Satversmes 108.pantu strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Šis pats pants paredz, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Darba likumu kodeksa 229.pants paredz tiesības apvienoties darbinieku arodu organizācijās pēc profesiju, nozaru un teritoriālā principa vai citiem principiem.
\n
Latvija ir arī Starptautiskās darba organizācijas 1948.gada konvencijas par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties arodbiedrības, dalībvalsts.
\n
292.Arodbiedrību dibināšanas un darbības vispārīgie jautājumi tiek regulēti likumā \"Par arodbiedrībām\". Likumā \"Par arodbiedrībām\" ir nostiprināta tiesība veidot arodbiedrības, kuru galvenais mērķis ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses.
\n
293.Arī jaunajā Darba likumā noteikts, ka gan darbiniekiem, gan darba devējiem ir tiesības apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Saskaņā ar Darba likuma 8.pantu, darbinieka piederība šādai organizācijai vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai.
\n
294.Darba likuma izpratnē arodbiedrības ir darbinieku pārstāvības veids darbinieku tiesību un interešu aizstāvībai, un tām ir šādas tiesības:
\n
1)pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma ekonomisko un sociālo stāvokli;
\n
2)laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā. Konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju;
\n
3)piedalīties darba samaksas noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā;
\n
4)ieiet uzņēmuma teritorijā, kā arī piekļūt darba vietām;
\n
5)rīkot darbinieku sapulces uzņēmuma teritorijā un telpās;
\n
6)uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.
\n
295.1999.gadā tika pieņemts Darba devēju organizāciju un to apvienību likums, kas noteic darba devēju organizāciju tiesisko statusu un sistēmu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību institūcijām. Saskaņā ar šo likumu darba devēju organizāciju uzdevums ir pārstāvēt savu biedru intereses attiecībās ar arodbiedrībām un valsts un pašvaldību institūcijām. Likumā īpaši noteikts, ka darba devēju apvienības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot darbinieku tiesības apvienoties arodbiedrībās vai ietekmēt to darbību.
\n
296.Saskaņā ar Darba devēju organizāciju un to apvienību likumu, var būt šādi darba devēju organizāciju apvienību veidi:
\n
1)Latvijas darba devēju organizāciju apvienība;
\n
2)nozares darba devēju organizāciju apvienība;
\n
3)teritoriālā darba devēju organizāciju apvienība.
\n
297.Ievērojot šo klasifikāciju, likuma 11.pantā noteiktas darba devēju organizāciju un apvienību attiecības ar arodbiedrībām. Saskaņā ar šo pantu Latvijas darba devēju organizāciju apvienība veic pārrunas, savu biedru vārdā slēdz darba koplīgumus un ģenerālvienošanās, vienojas par vispārējiem sadarbības principiem, veic pārrunas par konflikta situāciju atrisināšanu ar Latvijas nozaru un profesionālo arodbiedrību savienību, kas pārstāv visvairāk no valstī strādājošajiem. Nozaru darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar nozaru arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu nozaru līmenī. Savukārt teritoriālās darba devēju organizācijas un to apvienības veic pārrunas, slēdz vienošanās ar teritoriālajām arodbiedrībām, veicina streiku izraisījušo konfliktu un citu konfliktu novēršanu teritoriālajā līmenī.
\n
PAKTA 23.
\n
PANTS 298. Satversmes 110.pants paredz, ka \"valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.\".
\n
Tiesības noslēgt laulību 299. Civillikumā ir iekļauti laulības noslēgšanas vispārīgie principi - abu personu brīva griba, vienlīdzīgas tiesības, monogāmija. Civillikumā noteiktie šķēršļi laulības noslēgšanai attiecas vienīgi uz personas vecumu un tiesisko statusu iepretim personai, ar kuru vēlās noslēgt laulību. Civillikums un likums \"Par civilstāvokļa aktiem\" paredz, ka laulību nedrīkst slēgt bez personas, kas stājas laulībā, brīvas un pilnīgas piekrišanas. Minētā likumu norma kā obligāta ietverta laulības noslēgšanas rituālā, un tās pārkāpumi nevienā dzimtsarakstu nodaļā nav konstatēti.
\n
300.Civillikums ļauj laulāties no astoņpadsmit gadu vecuma, bet izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi.
\n
301.Lai nodrošinātu valsts aizsardzību laulībai un ģimenei, radītu pamatus stabilu laulības attiecību veidošanai, Civillikuma Ģimenes tiesību daļā un likumā \"Par civilstāvokļa aktiem\" ir noteikti obligāti laulības noslēgšanas noteikumi, kuru neievērošana ir pamats laulības atzīšanai par spēkā neesošu. Šie noteikumi, kas Civillikumā definēti kā \"šķēršļi laulības noslēgšanai\" ir minimāli nepieciešami, lai nodrošinātu veselīgu ģimenes attiecību pamatu veidošanu, brīvu un brīvprātīgu laulības noslēgšanu, vienlaulības principa ievērošanu. Šie noteikumi ir vienādi obligāti kā valsts dzimtsarakstu reģistrācijas iestādēm - Dzimtsarakstu nodaļām, Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm, kas reģistrē laulību, tā arī garīdzniekiem, kuriem ir tiesības reģistrēt laulību. Minētie šķēršļi laulības noslēgšanai ir rīcības nespēja, tuva radniecība, adopcijas attiecības, dubultlaulības aizliegums, laulības aizliegums viena dzimuma personām.
\n
302.Laulību var noslēgt dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā, ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas.
\n
303.Kopš sākotnējā ziņojuma iesniegšanas ir pieņemti vairāki būtiski grozījumi tiesību aktos, kas regulē tiesības doties laulībā. Piemēram, ir paplašināts likuma \"Par civilstāvokļa aktiem\" 15.pants, kura 3.daļa paredz, ka ārvalstnieks vai bezvalstnieks Latvijā var doties laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, ja abiem laulājamiem laulības noslēgšanas brīdī ir derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai arī ja vienam laulājamam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, bet otrs laulības noslēgšanas brīdī Latvijā uzturas likumīgi.
\n
Laulāto vienlīdzība 304. Civillikuma 85.pants noteic, ka \"ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības.\". Tāpat Civillikums ļauj laulātajiem brīvi izvēlēties vai nu viena laulātā pirmslaulību uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, vai arī paturēt katram savu uzvārdu un nepieņemt kopēju laulības uzvārdu.
\n
305.Saskaņā ar Civillikuma 180.pantu, ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja pēdējie sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses.
\n
Turklāt bāriņtiesas un pagasttiesas pirms tam veic attiecīgās ģimenes izpēti un bērna interesēs dod atzinumu tiesai.
\n
306.Civillikuma 181. pants paredz vecāku varas realizēšanas nosacījumus, ja vecāki dzīvo šķirti.
\n
Savukārt Civillikuma 182. pants nosaka, ka katrs no vecākiem var satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumu, kad satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas laiku un veidu, ja vecāki par to nespēj vienoties, nosaka bāriņtiesa. Ja tās lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa.
\n
PAKTA 24.PANTS 307. Satversmes 110.pants paredz, ka \"valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.\" Tāpat Latvijai ir saistoša 1989.gada ANO konvencija par bērna tiesībām.
\n
308.1998.gadā tika pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Tāpat likumā ietverti pamatnosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek kontrolēta bērna uzvedība un tiek noteikta viņa atbildība; likums reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību ievērošanu.
\n
309.Likuma 3.pantā noteikts, ka bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no bērna viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
\n
310.Lai veicinātu bērna tiesību ievērošanu valstī, 1995.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā tika izveidots Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs. Šī Centra uzdevums ir uzraudzīt likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā, izstrādāt priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu darbu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tāpat Centra uzdevums ir reizi piecos gados sagatavot ziņojumu par 1989.gada bērna tiesību konvencijas izpildi Latvijā.
\n
311.2001.gada janvārī ANO Bērnu tiesību komiteja izskatīja Latvijas sākotnējo nacionālo ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi. Savos noslēguma secinājumos Bērnu tiesību komiteja, cita starpā, pozitīvi novērtēja veiktos pasākumus nacionālo tiesību aktu saskaņošanā ar 1989.gada konvencijas principiem, īpaši atzīmējot 1998.gadā tautas nobalsošanā pieņemtos grozījumus Pilsonības likumā. Tai pat laikā Bērnu tiesību komiteja izteica vairākus ieteikumus un rekomendācijas pilnīgākai 1989.gada konvencijas normu ieviešanai, piemēram, turpināt pasākumus bērnu un pusaudžu veselības veicināšanas politikas ietvaros, izvērtēt spēkā esošos likumus un to piemērošanas praksi attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem, kas jebkādā statusā ir tiesas procesa dalībnieki.
\n
312.Informācija par Bērnu tiesību komitejas rekomendācijām un ieteikumiem tika iesniegta gan Saeimā, gan Ministru kabinetā, kurš 2001.gada 27.martā uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram iesniegt Bērnu tiesību komitejai Latvijas komentārus par atsevišķiem rekomendāciju un ieteikumu punktiem. Tāpat Ministru kabinets uzdeva Valsts bērna tiesību aizsardzības centram, iesniedzot izskatīšanai Ministru kabinetā nākamo Latvijas ziņojumu par 1989.gada bērnu tiesību konvencijas izpildi, sniegt informāciju par minēto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju izpildi.
\n
313.Patlaban tiek gatavots nākamais Latvijas ziņojums par 1989.gada konvencijas izpildi, un šajā ziņojumā tiks iekļauta informācija arī par paveikto Bērnu tiesību komitejas rekomendāciju un ieteikumu izpildē.
\n
Bērna reģistrācija un bērna tiesības uz vārdu 314. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8.pantā noteikts, ka kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu, ka bērns ir jāreģistrē atbilstoši likumam un ka bērnam ir tiesības uz nacionālās identitātes saglabāšanu.
\n
315.Jaundzimuša bērna reģistrācijas kārtību regulē likums \"Par civilstāvokļa aktiem\", par kuru informācija ir sniegta Latvijas sākotnējā ziņojumā (122.-124.paragrāfi).
\n
Bērna tiesības uz pilsonību 316. Bērna tiesības uz pilsonību garantē 1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozītais Pilsonības likums. Šī ziņojuma 20.-38.paragrāfos jau sniegta informācija par Pilsonības likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā, tai skaitā par bērna tiesībām iegūt Latvijas pilsonību (īpaši skat. 22.-24.paragrāfus.) 317. Pēc Latvijas Iedzīvotāju reģistra datiem, 2001.gada 1.janvārī to bērnu skaits, kuriem ir tiesības pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar minētajiem 1998.gada Pilsonības likuma grozījumiem, bija 24 589. No tiem par Latvijas pilsoņiem Pilsonības likuma 3.1 panta kārtībā atzīti 526 bērni. Ir vairāki iemesli, kāpēc minētajā kārtībā pilsonību ieguvis salīdzinoši neliels skaits bērnu. Pirmkārt, arvien vairāk bērnu, kuri dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, iegūst pilsonību naturalizējoties kopā ar kādu no vecākiem. 1999. un 2000.gadā kopā ar vecākiem naturalizējušies 1420 bērni. Otrkārt, vecāki pasīvi izmanto tiesības lūgt pilsonību savu bērnu vārdā. Šāda pasivitāte skaidrojama ar vēlmi piešķirt bērnam pašam tiesības lemt par savu pilsonību, sasniedzot 15 gadu vecumu, kā arī ar minimālām atšķirībām pilsoņu un nepilsoņu tiesībās Latvijā.
\n
PAKTA 25.
\n
PANTS Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam 318. Satversmes 6.pants noteic, ka \"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.\". Saskaņā ar Satversmes 8.pantu, tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Savukārt 9.pants noteic, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.
\n
Savukārt Satversmes 101.pants noteic, ka ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldības darbībā.
\n
319.Komitejas 1996.gadā pieņemto Vispārīgo komentāru par Pakta 25.pantu 3.paragrāfā minētā informācija par pilsonības iegūšanas kritērijiem ir sniegta šī ziņojuma 19.-24.paragrāfos, tādēļ šajā ziņojuma sadaļā tiek sniegta informācija par Latvijas vēlēšanu sistēmu un spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas regulē tiesību vēlēt un tikt ievēlētam īstenošanu.
\n
320.1995.gada 13.janvārī pieņemtā Saeimas vēlēšanu likuma 1.pants noteic, ka tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 2.pantā minētajiem ierobežojumiem. 2.pants paredz, ka tiesību vēlēt nav:
\n
1)personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās;
\n
2)aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums;
\n
3)personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām.
\n
321.Saskaņā ar minētā likuma 4.pantu Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šiem ierobežojumiem:
\n
1)likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām;
\n
2)izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās;
\n
3)ir bijušas sodītas par tīšiem noziegumiem, kas ir noziegumi Latvijā arī šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos;
\n
4)izdarījušas noziedzīgu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas;
\n
5)ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;
\n
6)pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās;
\n
7)neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei.
\n
322.1994. gada 13. janvāra Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums paredz, ka tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds šiem ierobežojumiem:
\n
1)personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās;
\n
2)aizdomās turētām, apsūdzētām vai tiesājamām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums;
\n
3)personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām.
\n
323.Savukārt Pilsētas domes, novada padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 8. pants paredz, ka domē (padomē) var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir pastāvīgi pierakstīts vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas vai ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā ir nostrādājis vismaz pēdējos sešus mēnešus pirms vēlēšanu dienas, vai ja attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā viņam ir likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums un ja uz viņu neattiecas kāds no ierobežojumiem. Pants noteic, ka domes (padomes) vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt personas:
\n
1)kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās;
\n
2)kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām;
\n
3)kuras ir bijušas sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos;
\n
4)kuras izdarījušas sabiedriski bīstamu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas;
\n
5)kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās;
\n
6)kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;
\n
7)kuras neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei.
\n
324.Krimināllikuma 90.pants paredz atbildību par apzinātu personas kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam, lietojos vardarbību, viltu, draudus, uzpirkšanu vai citā prettiesiskā veidā. Sods par šādām darbībām ir paredzēts brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.
\n
325.2000.gada 15.augustā Satversmes tiesa izskatīja lietu par Saeimas vēlēšanu likuma un Pilsētas domes un pagastu padomes likuma atbilstību Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Pakta 25.pantam. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka minētajos likumos paredzētie ierobežojumi, kas aizliedz vēlēšanām pieteikt par kandidātiem personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valstu drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki vai kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir diskriminējoši un tādēļ neatbilstoši Satversmei un Paktam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.
\n
326.Savā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka tiesības vēlēt un tikt ievēlētam \"nav absolūtas\", jo tās ir īstenojamas \"likumā paredzētā veidā\". Tāpat Satversmes tiesa konstatēja, ka \"Pakta 25.pants, kaut arī uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto tiesību normu īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju, uzsverot, ka \"katram pilsonim ... bez nepamatotiem ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai ...\". Tādējādi pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta 25.pantā ietvertajām normām ir pieļaujama.\". Izvērtējot, vai ierobežojumi ir (1) noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, (2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, (3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa secināja, ka šie priekšnosacījumi ir ievēroti. Satversmes tiesa tālāk secināja, ka \"apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991.gada 13.janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem).\". Kopumā Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās tiesību normas atbilst gan Satversmei, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, gan Pakta 25.pantam.
\n
327.2001.gada 25.jūlijā ANO Cilvēktiesību komiteja izskatīja Latvijas pilsones sūdzību par Pakta 25.panta pārkāpumiem. Kā uzskata sūdzības iesniedzēja, viņas tiesību uz brīvām vēlēšanām pārkāpumu veido Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums svītrot viņu no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ. Izskatot šo sūdzību pēc būtības, Cilvēktiesību komiteja secināja, ka viena valodas inspektora lēmums, kas tika pieņemts dažas dienas pirms vēlēšanām un atšķīrās no pirms vairākiem gadiem sūdzības autorei izsniegtās valodas zināšanu apliecībā fiksētās valsts valodas prasmes pakāpes, bija pietiekams, lai Centrālā vēlēšanu komisija lemtu par sūdzības autores svītrošanu no deputātu kandidātu saraksta. Kā atzina Cilvēktiesību komiteja, sūdzības autores svītrošana no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ nav savienojama ar Pakta 25.panta prasībām, jo valodas prasmes atkārtota pārbaude, ko veica viens inspektors, nebija pamatota uz objektīviem kritērijiem un nav pierādīts, ka šī pārbaude notika saskaņā ar likumā noteikto procedūru.
\n
328.Izpildot ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumu, Ministru kabinets 2001.gada 6.decembrī pieņēma grozījumus noteikumos \"Valsts valodas centra nolikums\" un noteikumos \"Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību\". Saskaņā ar pieņemtajiem grozījumiem, atkārtota valsts valodas prasmes pārbaude var tikt veikta tikai tad, ja to vēlas pati persona, savukārt Valsts valodas centram ir tiesības pārbaudīt personas valsts valodas prasmes apliecības īstumu. Ar šo grozījumu pieņemšanu ir novērsta ANO Komitejas identificētā problēma un ir nodrošināta tiesiskās paļāvības principa ievērošana - nokārtojot likumā noteikto pārbaudījumu un saņemot valsts valodas prasmes apliecību, persona var būt droša, ka atkārtota viņas valodas zināšanu pārbaude pēc būtības varēs notikt tikai tad, ja šī persona pati to ierosinās.
\n
329.Patlaban sabiedrībā aktuāla ir diskusija par nepieciešamību saglabāt likumos, kas regulē vēlēšanu tiesību īstenošanu, prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu atbilsoši augstākajam līmenim. Šīs prasības atbalstītāji uzskata, ka tādējādi tiek aizsargāta latviešu valoda un tiek veicināta latviešu valodas lietošana valsts institūcijās.
\n
Savukārt minētās prasības pretinieki norāda, ka valodas aizsardzība un valodas lietošana tiek reglamentēta pavisam citos tiesību aktos - Valsts valodas likumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Saeimas kārtības rullī, tādēļ šī prasība vēlēšanu likumos uzskatāma par nepamatotu. 2001.gada nogalē Valsts prezidente lūdza ekspertu darba grupu izvērtēt šī jautājuma juridiskos aspektus, kā arī sniegt priekšlikumus par iespējamo turpmāko rīcību. Vienlaicīgi valodnieki tiek lūgti izteikties par to, kā efektīvāk nodrošināt valsts valodas aizsardzību un veicināt tās lietošanu.
\n
Tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos valsts pārvaldē un vienlīdzīgas iespējas strādāt valsts darbu 330. Satversmes 101.pants paredz, ka \"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.\".
\n
331.Valsts Civildienesta likuma 7.pantā noteikti obligātās ierēdnim izvirzāmās prasības un paredz, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt persona:
\n
1)kura ir Latvijas Republikas pilsonis;
\n
2)kura pārvalda latviešu valodu;
\n
3)kurai ir augstākā izglītība;
\n
4)kura nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu;
\n
5)kura nav sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta vai dzēsta sodāmība;
\n
6)kura nav atbrīvota no ierēdņa amata ar tiesas spriedumu krimināllietā;
\n
7)kura nav atzīta par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā;
\n
8)kura nav vai nav bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieks;
\n
9)kura nav vai nav bijusi ar likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju dalībnieks;
\n
10)kura nav iestādes vadītāja vai tiešā priekšnieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā, svainībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas). Ministru kabinets var noteikt izņēmumus gadījumos, ja citādi attiecīgā iestāde nevar nodrošināt tai noteikto funkciju izpildi.
\n
PAKTA 26.
\n
PANTS 332. Visu Latvijā dzīvojošo vienlīdzību likuma un tiesas priekšā garantē Latvijā spēkā esošie tiesību akti, kuros ir nostiprināts gan jebkādas diskriminācijas aizlieguma, gan vienlīdzības princips. Tā Satversmes 91.pants noteic, ka \"visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas\". Identiskas normas ir ieļautas arī likumā \"Par tiesu varu\", kura 4.pants paredz, ka \"(1) Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. (2) Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa, rases vai nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem\". Satversmes 92. pants noteic, ka \"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.\".
\n
333.Kriminālprocesa kodeksa
\n
13.pants\"Tiesas spriešana, pamatojoties uz personu vienlīdzību
\n
likuma un tiesas priekšā\", noteic, ka \"krimināllietās tiesu spriež, pamatojoties uz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā neatkarīgi no viņu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīves vietas un citiem apstākļiem.\"
\n
334.Civilprocesa likuma 1.pants \"Personas tiesības uz tiesas aizsardzību\" garantē katrai fiziskajai un juridiskajai personai tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Šī likuma 9.pants noteic, ka civilprocesā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības, un tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai.
\n
335.Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, kas stāsies spēkā 2003.gada 1.jūlijā, 6.pantu \"pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem\".
\n
PAKTA 27.
\n
PANTS 336. Satversmes 114.pants noteic, ka \"personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.\"
\n
Mazākumtautību tiesības saglabāt savu reliģiju 337. Kā jau minēts šajā ziņojumā (260.-262.paragrāfi), spēkā esošais Reliģisko organizāciju likums garantē reliģiskās pārliecības brīvību, kā arī vecāku tiesības audzināt bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību.
\n
338.Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu valsts un pašvaldību pārziņā esošajās mazākumtautību skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt attiecīgajai mazākumtautībai raksturīgās ticības mācību.
\n
Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu 339. Patlaban Latvijā darbojas vairāk nekā 200 mazākumtautību skolas - 179 krievu skolas, 6 poļu skolas, 2 ebreju skolas, viena ukraiņu, viena igauņu, viena lietuviešu un viena baltkrievu skola, kā arī čigānu klases vairākās skolās. Vispārējās izglītības likuma 42.panta 2.daļa noteic, ka \"vispārējās vidējās izglītības programmu attiecīgajā virzienā var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautību dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistīto mācību saturu.\". Izglītības un zinātnes ministrija noteic mācību priekšmetus mazākumtautību izglītības programmu ietvaros, kas ir mācāmi valsts valodā. Ministrija ir sagatavojusi četrus mazākumtautību izglītības programmas modeļus, kuri savstarpēji atšķiras pēc mazākumtautības un latviešu valodā mācīto priekšmetu skaita proporcijas. Tādējādi mazākumtautību izglītības programmas nodrošina iespēju mazākumtautību pārstāvjiem apgūt latviešu valodu un kultūru, nezaudējot savas nacionālās identitātes apziņu.
\n
340.Bibliotēkas Latvijā tradicionāli ir centušās savos krājumos ietvert grāmatas un citus izdevumus Latvijas mazākumtautību valodās. Vēsturiski ir izveidojies, ka dominējošais īpatsvars līdzās latviešu valodā izdotajai literatūrai ir bijis izdevumiem krievu valodā - arī pašlaik tie sastāda 40-45% no kopējā bibliotēku krājumu apjoma.
\n
Lietuvas pierobežas rajonu bibliotēkās plašāk ir pieejamas grāmatas lietuviešu valodā, Igaunijas pierobežā - grāmatas igauņu valodā, Krievijas pierobežā - grāmatas krievu valodā. Izdevumus dažādās valodās Rīgas iedzīvotājiem piedāvā specializētās publiskās bibliotēkas - Svešvalodu literatūras bibliotēka Kongresu namā, Ziemeļvalstu literatūras bibliotēka. Grāmatas ebreju valodā koncentrējas Rīgas Ebreju kopienas bibliotēkā.
\n
Grāmatas citās valodās (angļu, vācu, franču, zviedru, dāņu u.c.) bibliotēku krājumos sastāda apmēram 10% no kopējā apjoma.
\n
Mazākumtautību tiesības saglabāt savu kultūru 341. Informācija par spēkā esošo 1991.gada likumu \"Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju\" ir sniegta Latvijas sākotnējā ziņojuma 138.-146.paragrāfos.
\n
342.Patlaban Latvijā darbojas aptuveni 150 mazākumtautību kultūras biedrības, iznāk 18 preses izdevumi krievu valodā, 2 - baltkrievu, 2 - lietuviešu un pa vienam izdevumam ivritā, igauņu, lībiešu un poļu valodās.
\n
343.Pastāvīgs valsts atbalsts ir Rīgas Krievu drāmas teātrim, kā arī Daugavpils teātra un Valsts Leļļu teātra krievu trupas izrādēm. Šim mērķim ik gadus tiek izlietoti apmēram 25% no teātriem paredzētās kopējās valsts dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem.Līdzās teātriem, kas saņem pastāvīgu valsts budžeta atbalstu, darbojas arī neatkarīgi privāti teātri un teātru trupas, kas iestudē izrādes krievu valodā, piemēram, Krievu Jaunatnes teātris. Šādiem teātriem un trupām ir tiesības un iespējas saņemt finansējumus no valsts fondiem. Mazākumtautību skolās darbojas dramatiskie kolektīvi, un katru gadu notiek skolu teātru festivāls \"Krievu klasika\", ko finansiāli atbalsta Kultūrkapitāla fonds.
\n
344.1995.gadā tika apstiprinātas \"Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes\", kurās definēti kultūrpolitikas pamatprincipi - uz savstarpējas cieņas un tolerances balstīta kultūru līdzāspastāvēšana un kultūrautonomija, ko īsteno daudzās kultūras biedrības. Arī valsts programmā \"Sabiedrības integrācija Latvijā\" ir iekļauta kultūras sadaļa, kuras īstenošanas Rīcības plāns paredz gan izdot grāmatas dažādo Latvijā dzīvojošo mazākumtautību dzimtajās valodās, gan sadarbībā ar masu informācijas līdzekļiem veicināt sabiedrības izpratni par kultūru daudzveidības nozīmi, gan veikt dažādus citus informatīvus pasākumus. 2001.gadā dibinātais Sabiedrības integrācijas fonds finansiāli atbalsta arī etnisko integrāciju un 2002.gadā 50% no projektu finansējumam atvēlētajiem līdzekļiem ir ieplānots novirzīt NVO projektiem etniskās integrācijas jomā, t.sk. arī mazākumtautību kultūras biedrību un asociāciju atbalstam.
\n
345.1998.gadā tika izveidota valsts bezpeļņas akciju sabiedrības Kultūrkapitāla fonds, kurš konkursa kārtībā sadala valsts budžeta līdzekļus kultūras projektu finansēšanai. Šādos konkursos var piedalīties jebkura persona, iesniedzot projekta pieteikumu. Daudzi no Kultūrkapitāla fonda atbalstītajiem projektiem sekmē gan kultūras identitāti kā savstarpēju izpratni veicinošu faktoru, gan veicina etnisko grupu kultūras mantojuma apzināšanos un popularizēšanu.
\n
346.Ir izstrādāta un apstiprināta nacionālā programma \"Kultūra\", kuras katrā no 10 apakšprogrammām (katrā kultūras nozarē) ir sadaļa \"Sabiedrības integrācija\", kas paredz pasākumu kopumu Latvijā dzīvojošo tautību kultūras mantojuma popularizēšanai, tādējādi veicinot savstarpējo izpratni un sabiedrības integraciju kopumā.
\n
347.Kopš izveidošanas 1998.gadā Kultūrkapitāla fonds ir finansiāli atbalstījis vairākus sabiedrības integrāciju veicinošus pasākumus - krievu valodā tulkoti vairāki mūsdienu latviešu autoru prozas darbi, ukraiņu valodā - latviešu autoru dzeja, iznākušas grāmatas lībiešu, igauņu, lietuviešu, vācu, poļu un baltkrievu valodās. Valsts daļēji finansējusi vairākus kultūras centru projektus, regulāri tiek atbalstīti krievu valodā iznākošie literārie žurnāli \"Daugava\",\"Špiļ\" un \"Orbita\".
\n
348.Tāpat valsts atbalsts ir piešķirts Dziesmu svētkiem, kuros ar atsevišķu programmu piedalās mazākumtautību kolektīvi. Katru otro gadu tiek rīkots mazākumtautību kultūras festivāls \"Latvijas vainags\", kurā piedalās aptuveni 600 ārvalstu un Latvijas dalībnieku - uzbeku, grieķu, moldāvu, krievu, ukraiņu, baškīru tautību kolektīvi, tai skaitā Latvijas nacionālo kultūras biedrību kolektīvi. Divas reizes gadā notiek mazākumtautību skolu festivāls \"Zelta kamolītis\", kurā piedalās Latvijas mazākumtautību dejotāji, kori, vokālie un folkloras ansambļi, līdz ar to nodrošinot iespēju bērniem saglabāt un kopt savu nacionālo identitāti.