Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa apspriesta ļoti īsā laikā, tā pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību un procedūru (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 17. punktu).
\nPieteikumu iesniedzējs, pamatojot labas likumdošanas principa pārkāpuma esību, nav norādījis tādus pēc būtības jaunus argumentus, kas nebūtu izvērtēti lietā Nr. 2014-36-01. Turklāt izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēta.
\nTādējādi ar Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
\n24.1. Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa pieņemta ar 2017. gada 2. februāra likumu \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\".
\nLikumprojekts Nr. 589/Lp12 \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\" (turpmāk - Grozījumu likumprojekts) tika iesniegts Saeimai 2016. gada 1. jūnijā un izskatīts trijos lasījumos. Grozījumu likumprojekts pirmajā lasījumā tika izskatīts 2016. gada 29. jūnijā, otrajā lasījumā - 2016. gada 22. decembrī un trešajā lasījumā - 2017. gada 2. februārī. Grozījumu likumprojekta izskatīšanas laikā par to saņemti atbildīgās komisijas un Saeimas Juridiskā biroja sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs (sk. lietas materiālu 7. sēj. 9.‑10. lp un 23.‑29. lp). Grozījumu likumprojekta izskatīšanas gaitā gan Finanšu ministrija, gan Tieslietu ministrija iesniedza atzinumus par Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam un samērīguma principam (sk. lietas materiālu 7. sēj.
\n15.‑16. lp un 19.‑22. lp).
\nLikums \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\" pieņemts 2017. gada 2. februārī un izsludināts 2017. gada 16. februārī oficiālajā izdevumā \"Latvijas Vēstnesis\" Nr. 36. Tādējādi Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa ir izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.
\nKontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktā, kā arī trešajā daļā ietvertais aizliegums no atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām pildīt pakārtotās saistības ir formulēts pietiekami skaidri. Tādējādi persona var izprast no šīm normām izrietošo tiesību saturu un paredzēt to piemērošanas sekas.
\nLietas dalībnieki ir vienisprātis, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa ir normas, kas ir izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulētas.
\n24.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 21.3. punktu).
\nLikumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam.
\nNo labas likumdošanas principa izrietošās prasības ir labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs prasības ir jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).
\nAr labas likumdošanas principu nav saprotams nekas tāds, kas varētu nepamatoti kavēt nepieciešamā regulējuma pieņemšanu. Laba likumdošana nozīmē arī to, ka likumdevējs var efektīvi lemt par valstij nozīmīgiem jautājumiem, par attiecībām, kas izveidojušās, un par to noregulējumu. Pretējā gadījumā likumdošanas process nevis veicinātu, bet gan mazinātu personu uzticēšanos valstij un tiesībām. Būtiski ir tas, vai likumdošanas process kopumā dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešams.
\n24.3. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, nav izvērtējis šo normu atbilstību Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, kā arī nav veicis šo normu ieviešanai nepieciešamo izpēti, nav apsvēris to saderību ar jau pastāvošo regulējumu, kā arī šo normu ietekmi uz Pieteikumu iesniedzēju. Pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, likumdevējs neesot apsvēris tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamos pasākumus.
\nGrozījumu likumprojekta anotācijā norādīts, ka piedāvātais regulējums tieši izriet no Eiropas Savienības izdotajām vadlīnijām un pamatnostādnēm, kas ir par pamatu atbalsta atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tādējādi esot nepieciešams izstrādāt un pieņemt regulējumu par to komercsabiedrību likvidēšanu, kuras saņēmušas atbalstu un kurām Eiropas Komisijas lēmumā par atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu ir noteikts termiņš, līdz kuram tās likvidējamas. Tā tiekot nodrošināta lēmuma Nr. 2015/162 ievērošana un novērsta pakārtoto saistību pildīšana pirms tam, kad pilnībā ir atmaksāts atbalsts (sk. likumprojekta \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\" anotācijas I daļas 2. punktu, pieejama: http://titania.saeima.lv/).
\nIzskatot Grozījumu likumprojektu, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija 2016. gada 15. jūnijā lūdza Tieslietu ministriju sagatavot izvērtējumu par Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam (sk. lietas materiālu 7. sēj. 14. lp). Tieslietu ministrija to sagatavoja 2016. gada 4. jūlijā (sk. lietas materiālu 7. sēj. 15.‑16. lp). Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija 2016. gada 20. septembra sēdē, sagatavojot Grozījumu likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā, lūdza Finanšu ministriju sniegt papildu izvērtējumu par Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam (sk. lietas materiālu 7. sēj. 3.‑5. lp). Finanšu ministrija atzinumu sagatavoja 2016. gada 4. oktobrī (sk. lietas materiālu 7. sēj. 19.‑22. lp).
\nFinanšu ministrija sākotnēji viedokli par Grozījumu likumprojektu sniedza Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 20. septembra sēdē, skaidrojot, ko ar šo likumprojektu paredzēts regulēt un tā nepieciešamību, tostarp, ka tas izriet no prasībām, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesību aktos (sk.
\nBudžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 20. septembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj). Tāpat minētajā komisijas sēdē pēc Tieslietu ministrijas atzinuma saņemšanas ir uzklausīta šī ministrija un Saeimas Juridiskais birojs, un ir notikušas diskusijas (sk. lietas materiālu 7. sēj. 4.‑5. lp). Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas atzinumi vērtēti arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra sēdē, un ir uzklausīta Finanšu ministrija (sk. lietas materiālu 7.sēj. 9.‑11. lp un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj).
\nSaeimas 2016. gada 29. septembra sēdē, izskatot Grozījumu likumprojektu pirmajā lasījumā, ziņotāja deputāte Inguna Sudraba informēja deputātus par šā likumprojekta būtību, tostarp tika norādīts, ka likumprojektā paredzētais regulējums \"nepieļauj Eiropas Savienības iekšējā tirgus kropļošanu tajā gadījumā, ja pakārtotie kreditori gūst atbalstu\" (sk. Saeimas 2016. gada 29. septembra sēdes stenogrammu, pieejama Saeimas likumprojektu reģistrā). No Saeimas 2016. gada 22. decembra sēdes stenogrammas izriet, ka deputātiem bija zināmi Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas atzinumi un to saturs (sk.
\nSaeimas 2016. gada 22. decembra sēdes stenogrammu, pieejama Saeimas likumprojektu reģistrā).
\nTādējādi Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas veiktā Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas satversmības analīze un sniegtā informācija par Eiropas Savienības regulējumā noteiktajām prasībām atbildīgajā komisijā un arī Saeimas sēdēs tika izvērtēta.
\nLīdz ar to, pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, likumdevēja rīcībā bija pietiekama informācija un tas ir vērtējis šo normu atbilstību gan Satversmei, gan Eiropas Savienības tiesībām.
\nTādējādi ar Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
\nJa ir noteikti personas tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu).
\nSaeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā pakārtoto saistību kreditoru īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir gan sabiedrības labklājības nodrošināšana, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Savukārt Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka šā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība, bet Eiropas Savienības tiesības neesot Latvijai uzlikušas pienākumu pieņemt apstrīdētās normas. Tādējādi to mērķis neesot ievērot saistības, kas izriet no Latvijas dalības Eiropas Savienībā.
\nLikumprojekta \"Komercdarbības atbalsta kontroles likums\" (turpmāk - Kontroles likuma projekts) izskatīšanas ietvaros, Finanšu ministrija iesniedza priekšlikumu par likuma 8. panta pirmo daļu. Finanšu ministrija šīs normas mērķi formulēja tā: \"[..] nepieļaut komercsabiedrībām, kuras saņēmušas vai plāno saņemt atbalstu, kas tiek piešķirts finanšu grūtībās nonākušām komercsabiedrībām, un kurām ir pakārtotās saistības, primāri veikt nevis saņemtā atbalsta atmaksu, bet gan pakārtoto saistību izpildi, kas ir pretrunā ar sabiedrības un nodokļu maksātāju interesēm. [..] Atbilstoši likumprojektā noteiktajam tiek prezumēts, ka sniegtais atbalsts komercsabiedrībām tiks primāri izmantots komercsabiedrību darbības nodrošināšanai, nevis atsevišķu indivīdu mantisko interešu īstenošanai\" (sk. lietas materiālu 5. sēj. 63. lp.).
\nSavukārt Grozījumu likumprojekta anotācijā norādīts, ka šis likumprojekts paredz speciālu likvidācijas regulējumu attiecībā uz visām komercsabiedrībām, kuras saņēmušas atbalstu. Speciāla regulējuma izveide attiecībā uz šādām komercsabiedrībām ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirtā finansējuma izmantošanu pakārtoto saistību izpildei, nevis saņemtā atbalsta atmaksai.
\nNeizstrādājot un nepieņemot šādu speciālu regulējumu, valsts nesaņemtu atbalsta summas atmaksu. Tas nonāktu pretrunā ar lēmumā Nr. 2015/126 noteikto sloga sadales principu (sk. likumprojekta \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\" anotācijas I daļas 2. punktu, pieejama: www.saeima.lv).
\nNo Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas izstrādes materiāliem izriet, ka arī tādos gadījumos, kad ir skaidrs, ka atbalsts netiks atgūts, un komercsabiedrība, kas saņēmusi atbalstu, tiek likvidēta, ir nepieciešams nodrošināt sloga sadales principa ievērošanu un to, ka valsts pēc iespējas atgūst ar atbalstu sniegtos līdzekļus. Šo normu nepieciešamība izriet no lēmuma Nr. 2015/162 (sk.
\nBudžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 20. septembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj).
\nŅemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdēto normu pieņemšanas pamatā bija Eiropas Savienības izvirzītā prasība nepieļaut to, ka komercsabiedrības, kuras saņēmušas vai plāno saņemt atbalstu un kurām ir pakārtotās saistības, veic nevis saņemtā atbalsta atmaksu, bet gan pakārtoto saistību izpildi. Atbalsta sniegšana ir cieši saistīta ar Eiropas Savienības regulējumu. Vispārīgi šis jautājums ir regulēts LESD 107. un 108. pantā, un uz šo pantu pamata ir izdoti vairāki citi Eiropas Savienības tiesību akti, tostarp Banku darbības paziņojums, un pieņemts lēmums Nr.
\n2015/162.
\nTādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt pakārtoto saistību pamatsummas atmaksu, atbilstoši Eiropas Savienības izvirzītajām prasībām kalpo mērķim nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori nesaņem nepamatotu labumu, valsts līdzekļi netiek izšķērdēti un atbalstā saņemtā naudas summa pēc iespējas atgriežas valsts budžetā. Šis ierobežojums vērsts uz to, lai tiktu nodrošinātas svarīgas nodokļu maksātāju un visas sabiedrības intereses. Ir būtiski tas, lai pakārtoto saistību kreditori uzņemtos samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji, kad komercsabiedrībai tiek sniegts atbalsts.
\nLīdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana.
\nSatversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2009-08-01 25. punktu un 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 15. punktu).
\nLai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro:
\nJa, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).
\nPēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas neesot piemērots līdzeklis sloga sadales principa ieviešanai. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ar tām esot panākts, ka tiek ievērotas Eiropas Savienības tiesību normas atbalsta jomā un atbalstu saņēmusi komercsabiedrība, cik vien tas iespējams, atmaksā šo atbalstu.
\nAtgūtie naudas līdzekļi tiekot ieskaitīti valsts budžetā un varot tikt izmantoti sabiedrības interesēs.
\nJau kopš Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma, kas parakstīts Romā 1957. gada 25. martā, valsts atbalsta politika ir bijusi konkurences politikas neatņemama sastāvdaļa, un Eiropas Komisijas uzdevums ir bijis novērst to, ka dalībvalstu piešķirtais atbalsts pārmērīgi kropļo konkurenci. Konkurences politika balstās uz domu, ka tirgus ekonomika ir labākā garantija dzīves apstākļu uzlabošanai Eiropas Savienībā tās pilsoņu labā, kas ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem. Ir jāapzinās, ka atbalstu nākas finansēt nodokļu maksātājiem, un tas nozīmē alternatīvās izmaksas. Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām nozīmē to, ka tiek atņemts finansējums citām politikas jomām.
\nValsts līdzekļi ir ierobežoti, un tie ir vajadzīgi daudziem svarīgiem mērķiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei, valsts drošībai, sociālajai aizsardzībai un citiem (sk.
\nEiropas Komisijas 2005. gada 7. jūnija Valsts atbalsta rīcības plāna 5., 6. un 8. punktu, pieejams: https://eur-lex.europa.eu/).
\nLESD 107. panta pirmā daļa paredz vispārēju aizliegumu dalībvalstīm piešķirt atbalstu. Tomēr šā panta otrajā un trešajā daļā ir noteikti gadījumi, kad atbalsts ir uzskatāms vai var tikt uzskatīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Viens no šādiem gadījumiem ir tas, kas paredzēts LESD 107. panta 3. punkta \"b\" apakšpunktā, proti, par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt atbalstu, kas novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā.
\nLESD 108. pants piešķir Eiropas Komisijai plašas pilnvaras lemt par atbalsta saderīgumu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.
\nLai nodrošinātu šādu saderīgumu, Eiropas Komisija, pieņemot lēmumu par atbalstu, lēmumā var ietvert pasākumus, kas valstij jāveic. Konkrētajā gadījumā lēmums Nr. 2015/162 satur noteikumus par pasākumiem, kādi veicami konkurences izkropļojumu mazināšanai un sloga sadales nostiprināšanai. Eiropas Komisija lēmuma Nr.
\n2015/162 113. apsvērumā norādījusi, ka atbalsts tiks pārbaudīts, pamatojoties uz Banku darbības paziņojumu.
\nKā izriet no Banku darbības paziņojuma 3. punkta, tas, kā arī visi atsevišķie lēmumi par atbalsta pasākumiem un shēmām, kas ietilpst šo paziņojumu darbības jomā, pieņemti, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta \"b\" apakšpunktu. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Banku darbības paziņojums nevar dalībvalstīm radīt autonomas saistības, bet ar to tikai tiek izvirzīti nosacījumi, kas jāievēro, lai nodrošinātu bankām finanšu krīzes apstākļos piešķirtā atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Tas Eiropas Komisijai ir jāņem vērā, īstenojot plašo rīcības brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta \"b\" apakšpunktu (sk.
\nEiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 \"Kotnik and Others\" 44. punktu).
\nCitiem vārdiem sakot, Banku darbības paziņojums nav uzskatāms par tādu, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu veikt tā 40.‑46. punktā paredzētos sloga sadales pasākumus. Tomēr Banku darbības paziņojumam ir autoritatīvs spēks un tas nozīmē, ka Eiropas Komisija visdrīzāk paziņoto atbalstu vērtēs, ņemot vērā Banku darbības paziņojumā izvirzītos noteikumus un nosacījumus. Tikai izņēmuma gadījumā tā apstiprinās tādu atbalsta projektu, kas neatbilst Banku darbības paziņojumā noteiktajiem kritērijiem (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 \"Kotnik and Others.\" 43. punktu).
\nTas attiecas arī uz apstākļiem, kādi bija izveidojušies, sniedzot atbalstu AS \"Parex banka\", proti, lemjot par pasākumiem, kas nepieciešami, lai jau piešķirtais atbalsts tiktu atzīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.
\nBanku darbības paziņojuma 40.‑46. punktā citstarp kā atbalsta atļaušanas nosacījums ir paredzēts akcionāru un pakārtoto saistību kreditoru sloga sadalījums. Banku darbības paziņojuma 41. punktā noteikts: pēc tam, kad zaudējumu kompensēšanai izmantots pašu kapitāls, atbilstīgs sloga sadalījums parasti ietvers hibrīdkapitāla turētāju un pakārtoto parādu turētāju ieguldījumu. Hibrīdkapitāla un pakārtotā parāda turētājiem ir jāiegulda līdzekļi, lai maksimāli samazinātu kapitāla iztrūkumu.
\nŠāds ieguldījums var būt vai nu pārvēršana pirmā līmeņa pamata kapitālā, vai instrumentu pamatsummas norakstīšana. Jebkurā gadījumā likumīgi iespējamā apmērā ir jānovērš saņēmēja naudas aizplūšana šādu vērstpapīru turētājiem.
\nLēmuma Nr. 2015/162 72. apsvērumā citstarp norādīts, ka AS \"Reverta\" pārsniedza iepriekš apstiprinātās likviditātes summas daļēji tieši tā iemesla dēļ, ka pēc atbalsta saņemšanas joprojām tika veikti procentu maksājumi pakārtoto saistību kreditoriem. Lai novērstu to, ka no papildu atbalsta sniegšanas labumu gūtu pakārtoto saistību kreditori, šā lēmuma 73. apsvērumā Latvija apņēmās:
\nKā izriet no lēmuma Nr. 2015/162 147., 156., 165., 166., 167. apsvēruma un 2. panta Eiropas Komisija ir pozitīvi vērtējusi šo apņemšanos un secinājusi, ka sniegtais atbalsts atbilst sloga sadales prasībām, kas izklāstītas Banku darbības paziņojumā.
\nFinanšu ministrija norāda: sloga sadales princips nodrošina to, ka finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai radušos zaudējumu segšanā piedalās arī tās akcionāri un investori (sk. lietas materiālu 6. sēj. 5. lp. un 7. sēj. 41. lp).
\nApstrīdētās normas nodrošinot arī to, ka atbalsta veidā komercsabiedrībā ieguldītie finanšu līdzekļi tiek izmantoti sabiedrības vajadzībām un valsts attīstības nodrošināšanai, pēc iespējas novēršot to, ka no atbalsta, kas sniegts komercsabiedrībai, nepamatotu labumu gūst atsevišķas personas, kas šajā gadījumā ir pakārtoto saistību turētāji (sk. lietas materiālu 6. sēj. 5. lp.).
\nApstrīdētās normas nosaka aizliegumu pildīt pakārtotās saistības, tai skaitā aprēķināt, uzkrāt vai izmaksāt procentus vai citu atlīdzību, līdz pilnībā ir atmaksāts saņemtais atbalsts.
\nŠāds aizliegums ir saskanīgs ar minēto Latvijas apņemšanos.
\nLikumdevējam jāizvēlas tāds līdzeklis savu apņemšanos īstenošanai, kurš atbilstu Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām. Latvija ir transponējusi principus un nosacījumus, kas tai bija jāievēro, lai Eiropas Komisija atzītu papildu atbalsta piešķiršanu par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, un līdz ar to nodrošinātu, ka atbalsts ir sniegts sabiedrības interesēs.
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka ar atbalstu visa sabiedrība tiek pasargāta no negatīvajām sekām, ko varētu radīt komercsabiedrības neveiksmīga pārvaldīšana un sekojošā maksātnespēja. Sniedzot atbalstu, valsts iegūst kontrolējošu ietekmi uz komercsabiedrības finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij ir jānodrošina tāda komercsabiedrības pārvaldīšana, lai pēc iespējas tiktu aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot komercsabiedrības tiesības pildīt pakārtotās saistības, tiek nodrošināta piešķirtā atbalsta izlietošana komercsabiedrības interesēs, proti, komercsabiedrības restrukturizācijai un normālas komercdarbības atjaunošanai, tādējādi nodrošinot arī to, ka komercsabiedrībā ieguldītie valsts finanšu līdzekļi pēc iespējas tiek izlietoti sabiedrības interesēs, turklāt tiek veicināta valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšana (sk.
\nSatversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.
\n2014-36-01 20. punktu).
\nKomercsabiedrībai pēc atbalsta saņemšanas turpmāk jādarbojas tā, lai maksimāli optimizētu šā atbalsta atgūšanu un to atmaksātu valsts budžetā. Tādēļ ir nepieciešama sloga sadale un ierobežojumi, kas liedz pakārtoto saistību kreditoriem saņemt viņu prasījumu apmierinājumu. Taču ir iespējami gadījumi, kad tiek uzsākta konkrētās komercsabiedrības likvidācija. Arī šādā gadījumā ir būtiski veicināt valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšanu. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt, ka pakārtoto saistību kreditori savu saistību apmierinājumu nesaņem visu to laiku, kamēr nav atmaksāts atbalsts.
\nTādējādi ar apstrīdēto normu palīdzību tiek nodrošināta sabiedrības interešu aizsardzība.
\nLīdz ar to likumdevēja izmantotie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.
\nPēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdēto normu leģitīmo mērķi var sasniegt vairākos citos, viņa pamattiesības mazāk ierobežojošos veidos. Savukārt Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzēja norādītos alternatīvos līdzekļus nevar uzskatīt par saudzējošākiem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs esot vērtējis, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar ko sasniegt leģitīmo mērķi. Tomēr neviens no šiem līdzekļiem mērķi nesasniegtu tādā pašā kvalitātē.
\n28.1. Kā jau tika atzīts iepriekš šajā spriedumā, nepieciešamība pieņemt apstrīdētās normas izrietēja no Eiropas Savienības tiesībām. Tādējādi visupirms noskaidrojams, vai Banku darbības paziņojums un lēmums Nr. 2015/162 paredzēja valsts rīcības brīvību attiecīgo prasību ieviešanā.
\nEiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Banku darbības paziņojumā nav pieprasīts, lai tā 40.‑46. punktā minētie sloga sadales pasākumi tiktu veikti kādā īpašā veidā vai kārtībā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 30. oktobra sprieduma lietā C-526/14 \"Kotnik and Others\" 72. punktu). Taču jebkurā gadījumā ar šiem pasākumiem ir jāsasniedz tas mērķis, kura dēļ sloga sadale vispār noteikta par nepieciešamu, proti, jānovērš tāda situācija, ka pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas.
\nLīdz ar to, vispārīgi ieviešot prasības, kas izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem, tostarp no Banku darbības paziņojuma, var būt iespējami vairāki risinājumi un dažādi regulējumi, taču tiem jebkurā gadījumā jābūt tādiem, kas nodrošina iepriekš minētā sloga sadales mērķa sasniegšanu.
\nLēmuma Nr. 2015/162 73. apsvērumā noteikts, ka Latvija savu apņemšanos nepieļaut naudas aizplūšanu pie AS \"Reverta\" pakārtoto saistību kreditoriem izpildīs ar vienu no šādiem trim līdzekļiem: ar tiesību aktu nosakot aizliegumu veikt maksājumus, konvertējot prasījumu pirmā līmeņa kapitālā bez balsstiesībām vai prasījumu norakstot. Taču visi šie līdzekļi pakārtoto saistību kreditorus ietekmētu vienlīdz smagi, proti, jebkurā gadījumā pakārtoto saistību kreditoriem nebūtu iespēju saņemt sava prasījuma apmierinājumu pirms tam, kad AS \"Reverta\" atmaksā saņemto atbalstu. Uz to norāda arī pieaicinātā persona LL.M. Uģis Zeltiņš (sk. lietas materiālu 6. sēj. 77. lp.) 28.2. Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk.
\nSatversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2005-09-01 14.3. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).
\n28.2.1. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt, pirmkārt, apstrīdētajās normās paredzot pienākumu ievērot principu \"neviens kreditors nav sliktāks nekā citi\" un, otrkārt, paredzot pakārtoto saistību dzēšanu uz līguma pamata vai pret taisnīgu atlīdzību uz likuma pamata.
\nLai ieviestu sloga sadales principu, nav pieļaujams tas, ka pakārtoto saistību kreditors saņem sava prasījuma apmierinājumu pirms tam, kad ir atmaksāts atbalsts. Pakārtoto saistību dzēšana uz līguma pamata nozīmētu, ka pakārtoto saistību kreditori vismaz daļēji saņemtu sava prasījuma apmierinājumu, jo vienošanās ir kompromisa rezultātā panākts divu pušu gribas izteikums. Savukārt taisnīga atlīdzība uz likuma pamata jau pati par sevi nozīmē to, ka pakārtoto saistību kreditoriem tiek piešķirti naudas līdzekļi.
\nTādējādi šie Pieteikumu iesniedzēja minētie alternatīvie līdzekļi nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.
\n28.2.2. Likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, ir vērtējis divus alternatīvus līdzekļus - komercsabiedrības vienpusēju atkāpšanos no pakārtoto saistību izpildes un komercsabiedrības maksātnespējas procesa uzsākšanu.
\nFinanšu ministrija, iesniedzot priekšlikumu par 8. panta pirmās daļas iekļaušanu Kontroles likuma projektā, norādījusi, ka, vienpusēji atkāpjoties no pakārtoto saistību izpildes, pastāv būtiski tiesvedību riski, tostarp iespēja tiesvedības laikā piemērot prasības nodrošinājumu. Turklāt šāds risinājums esot uzskatāms par pakārtoto saistību turētājiem nelabvēlīgāku. Arī maksātnespējas procesa uzsākšana esot pakārtoto saistību turētājiem nelabvēlīgāka, jo esot jāievēro valsts kā vienīgā nodrošinātā kreditora prioritāte attiecībā pret citiem komercsabiedrības kreditoriem (sk. finanšu ministra vēstuli lietas materiālu 5. sēj. 70.‑71. lp.).
\nSatversmes tiesa jau ir atzinusi, ka neviens no minētajiem līdzekļiem ar Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi nesasniegtu tādā pašā kvalitātē. Tie ne tikai apdraudētu pašas komercsabiedrības darbību un līdz ar to arī visu sabiedrību, bet pat radītu vēl nelabvēlīgāku situāciju Pieteikumu iesniedzējiem un citiem pakārtoto saistību subjektiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 21. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav pamata izdarīt citādu secinājumu, lai arī šīs lietas izskatīšanas priekšmets ir nevis procentu maksājumu saņemšana, bet Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksa. Abos minētajos gadījumos ir nepieciešams nodrošināt to, ka ieguldītie valsts līdzekļi netiek izlietoti pretēji sabiedrības interesēm un tiek pēc iespējas ieskaitīti atpakaļ valsts budžetā.
\n28.2.3. Likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, ir vērtējis divus alternatīvus līdzekļus - komercsabiedrības likvidāciju un maksātnespējas procesa uzsākšanu (sk. lietas materiālu 7. sēj. 21. lp, likumprojekta \"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā\" anotācijas I daļas 2. punktu). Finanšu ministrija Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra sēdē, kurā tika vērtēts Grozījumu likumprojekts Saeimas sēdei 2. lasījumā, norādīja, ka gan tā, gan Tieslietu ministrija nonākušas pie secinājuma, ka ar maksātnespējas tiesisko regulējumu pakārtoto saistību kreditoru līdzekļi nebūtu mazāk ierobežoti (sk.
\nBudžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj). Pieteikumu iesniedzējs, argumentējot, ka ar apstrīdētajām normām nav ieviests princips \"neviens kreditors nav sliktāks par citiem\", uzsver, ka komercsabiedrības maksātnespēja un likvidācija viņa tiesības skartu mazāk.
\nBanku darbības paziņojuma 46. punkts noteic, ka ir jāievēro princips \"neviens kreditors nav sliktāks par citiem\".
\nTas nozīmē, ka pakārtoto saistību kreditori nesaņem mazāku summu par to, kādu tie būtu saņēmuši, ja atbalsts nebūtu piešķirts.
\nEiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka sloga sadales pasākumi, kas ir noteikti kā priekšnosacījums atbalsta piešķiršanai bankai, kurā konstatēts iztrūkums, nevar apdraudēt pakārtoto kreditoru tiesības uz īpašumu tādā apmērā, kādā tās tiktu apdraudētas maksātnespējas procedūras laikā, ja šāds atbalsts netiktu piešķirts (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 \"Kotnik and Others.\" 78. punktu).
\nNo minētā izriet, ka sloga sadales pasākumu rezultātā pakārtoto saistību kreditoru stāvoklis nevar tikt pasliktināts salīdzinājumā ar situāciju, kāda izveidotos tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Taču šis princips ir saprotams nevis kā tāds, kas izslēgtu paša sloga sadales ieviešanu, bet gan kā tāds, kas nodrošina samērīgu sloga sadales ieviešanu, proti, to, lai pakārtoto saistību kreditoriem nebūtu jāuzņemas nepamatoti smags slogs. Princips \"neviens kreditors nav sliktāks par citiem\" nenozīmē to, ka sloga sadalē iesaistīta pakārtoto saistību kreditora prasījumam jātiek apmierinātam vienā kārtā ar citiem kreditoriem (sk. pieaicinātās personas LL.M. Uģa Zeltiņa viedokli lietas materiālu 6. sēj. 76. lp.).
\nSaeima norāda, ka atbalsta nepiešķiršanas gadījumā būtu uzsākts AS \"Parex banka\" maksātnespējas process, pēc kura pasludināšanas apstātos aizdevuma (kredīta) lietošanas procentu pieaugums. Šādu viedokli pauž arī Tieslietu ministrija (sk. lietas materiālu 5. sēj. 103. lp.).
\nProcentu maksājumiem nenoliedzami ir ekonomiska vērtība. Ar tiem tiek papildināts personas naudas līdzekļu - tai piederošā īpašuma - apmērs. Lietā nav strīda par to, ka līdz 2014. gada 1. jūlijam, kad spēkā stājās Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa, par pakārtotajām saistībām tika aprēķināti un maksāti procenti.
\nTaču to pieaugums atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 3. punktam un Kredītiestāžu likuma 149. panta 3. punktam apstātos līdz ar maksātnespējas procesa pasludināšanu.
\nTādējādi pakārtoto saistību kreditori no atbalsta piešķiršanas guva tādu labumu, kādu nebūtu guvuši, ja atbalsts netiktu piešķirts un tiktu uzsākts AS \"Parex banka\" maksātnespējas process. Tādā gadījumā šo kreditoru stāvoklis būtu vēl sliktāks, jo maksātnespējas tiesiskais regulējums nepieļautu procentu maksājumus.
\nFinanšu ministrija norāda, ka tādā gadījumā, ja AS \"Parex banka\" nesaņemtu atbalstu, tā būtu likvidējama un atbilstoši Kredītiestāžu likuma 139.3 panta 4. punktam pakārtoto saistību prasījumu apmierināšana nebūtu iespējama, jo šie prasījumi kreditoru hierarhijā atrodas viszemāk, tikai pirms akcionāru prasījumiem (sk. lietas materiālu 6. sēj. 13. lp.). Šādu viedokli pauž arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (sk. lietas materiālu 5. sēj. 94. lp.).
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši vispārīgajam kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējumam kredītiestādes pakārtoto saistību aizdevēji un akcionāri tiek aizsargāti daudz mazākā mērā nekā noguldītāji. Turklāt neviens likums negarantē, ka komersants savus prasījumus vienmēr varēs īstenot, jo pastāv dažādi riski, kas var ietekmēt šo iespēju.
\nPiemēram, komercsabiedrība var kļūt maksātnespējīga, un tādā gadījumā nav garantēts tas, ka kreditori varēs īstenot savus prasījumus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu).
\nNo pieaicinātās personas Mg. iur. Gaida Bērziņa norādītā izriet, ka kredītiestāžu maksātnespējas regulējums būtiski neatšķiras no citu komercsabiedrību maksātnespējas regulējuma. Ja maksātnespējas procesā tiktu atzīts kreditora prasījums, kas izriet no pakārtotās saistības, tas saskaņā ar Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu tiktu apmierināts tikai pēc visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas - ar nosacījumu, ka ir pilnībā atmaksāts saņemtais atbalsts. Naudas līdzekļu trūkuma dēļ parādnieks tiktu izslēgts no reģistra neatkarīgi no tā vai būtu vai nebūtu spēkā Kontroles likuma 8.1 panta trešā daļa. Arī tādā gadījumā, ja uzsāktā AS \"Reverta\" likvidācija būtu turpināma pēc maksātnespējas procesa noteikumiem, uz Pieteikumu iesniedzēju tiktu attiecināti apstrīdētajās normās noteiktie ierobežojumi saistību izpildes prasīšanai (sk. lietas materiālu 5. sēj. 120. un 123. lp.).
\nApstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā tiek apmierināti kreditoru prasījumi, un pieļauj iespēju, ka pakārtoto saistību kreditoru prasījumi netiks pilnībā apmierināti. Arī Maksātnespējas likuma 118. pants paredz kreditoru grupēšanu, un šā likuma regulējums pieļauj iespēju, ka pirms juridiskās personas izslēgšanas no publiskā reģistra netiek apmierināti visi kreditoru prasījumi (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 5. sēj. 102. lp.). Tāpat kreditoru grupēšana kredītiestādes likvidācijas gadījumā paredzēta arī Kredītiestāžu likuma 139.2 un 139.3 pantā.
\nAtbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta piektajai daļai pēc visu citu šajā pantā iepriekš norādīto kreditoru prasījumu apmierināšanas tiek apmierināti nenodrošināto kreditoru prasījumi. Saskaņā ar šā likuma 118. panta desmito daļu pēc nenodrošināto kreditoru prasījumu apmierināšanas tiek apmierināti komercsabiedrības akcionāru vai biedru prasījumi. Maksātnespējas likuma 120. panta ceturtajā daļā noteikts, ka piecu dienu laikā pēc tam, kad saņemts tiesas lēmums par procesa pabeigšanu, administrators iesniedz Uzņēmumu reģistram pieteikumu par parādnieka izslēgšanu no attiecīgā reģistra, pievienojot valsts arhīva izziņu par parādnieka dokumentu nodošanu glabāšanā.
\nSavukārt atbilstoši Kredītiestāžu likuma 139.3 panta 4. punktam pēc šā likuma 139.2 pantā paredzēto kreditoru prasījumu pilnīgas apmierināšanas un 139.3 panta iepriekšējos punktos minēto kreditoru prasījumu apmierināšanas tiek apmierināti prasījumi par līdzekļiem, kurus kreditori aizdevuši kredītiestādei uz noteiktu laiku ar nosacījumu, ka pirms termiņa tos var pieprasīt vienīgi kredītiestādes likvidācijas gadījumā. Kredītiestāžu likuma 139.5 pants noteic, ka naudas līdzekļi, kas paliek pāri pēc šā likuma 139.2 un 139.3 pantā minēto prasījumu apmierināšanas, tiek sadalīti kredītiestādes akcionāriem proporcionāli katra ieguldījuma apmēram.
\nTātad pat tad, ja tiktu uzsākts AS \"Parex banka\" vai vēlāk AS \"Reverta\" maksātnespējas process, Pieteikumu iesniedzēja tiesības saņemt sava prasījuma apmierināšanu būtu ierobežotas. Maksātnespējas tiesiskais regulējums paredz kreditoru grupēšanu, un no tā izriet, ka Pieteikumu iesniedzējs ar savu prasījumu būtu vienā no pēdējām kreditoru kārtām.
\nMaksātnespējas process negarantē kreditora tiesības saņemt pilnīgu sava prasījuma apmierinājumu, un arī tajā komercsabiedrība var tikt izslēgta no publiskā reģistra, neapmierinot visu kreditoru prasījumus. Tas izriet arī no tiem apsvērumiem, kāpēc bijis nepieciešams ierosināt maksātnespējas procesu. Proti, ja reiz ir pasludināta komercsabiedrības maksātnespēja, tas liecina par to, ka tai nav pietiekamu līdzekļu visu kreditoru prasījumu segšanai. Arī no Saeimas un vairāku pieaicināto personu norādītā izriet, ka, ņemot vērā AS \"Parex banka\" un vēlāk AS \"Reverta\" finansiālās grūtības, secināms: Pieteikumu iesniedzēja prasījums arī tad, ja būtu pasludināta šo komercsabiedrību maksātnespēja, netiktu apmierināts, un tas nebūtu šķērslis AS \"Parex banka\" vai vēlāk AS \"Reverta\" izslēgšanai no publiskā reģistra (sk. lietas materiālu 4. sēj. 37.‑39. lp., 5. sēj. 95., 101., 116., 120. lp., 6. sēj. 13. lp.). Turklāt jāņem vērā, ka līdz 2014. gada 1. jūlijam pakārtoto saistību kreditoriem tika veikti procentu maksājumi. Tātad ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzēja tiesības uz īpašumu ir ierobežotas pat mazākā mērā, nekā tās tiktu ierobežotas AS \"Parex banka\" vai vēlāk AS \"Reverta\" maksātnespējas procesa laikā, ja atbalsts nebūtu piešķirts.
\nŅemot vērā minēto, secināms, ka neviens no iepriekš minētajiem alternatīvajiem līdzekļiem nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tie apdraudētu pašas komercsabiedrības darbību un līdz ar to arī visu sabiedrību, kā arī ar tiem tiktu pārkāpti Eiropas Savienības noteikumi par atbalsta sniegšanu.
\nLīdz ar to nepastāv citi līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.
\nSaeima norāda, ka lietderīga valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs. Labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu nodarīto kaitējumu.
\nLai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm būtu piešķirama prioritāte.
\n29.1. Apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību kreditoru tiesības uz īpašumu. Pakārtotās saistības ir tiesiskās attiecības ar īpašu raksturu, kas veidojas starp komercsabiedrību un tās kreditoru.
\nPieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis norāda, ka pakārtotās saistības būtība skaidrojama ar pakārtotības jēdzienu. Tas nozīmējot to, ka maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā sākumā tiek apmierināti visi augstāku kārtu kreditoru prasījumi, tad pakārtotā prasījuma turētāja prasījumi un visbeidzot pamatkapitāla devēju prasījumi.
\nTādējādi pakārtoto saistību kreditora prasījums esot piekritīgs vienai no pēdējām kreditoru kārtām. Turklāt pakārtotība sākoties nevis līdz ar maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu, bet gan krietni pirms tam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126. un 129. lp.).
\nNoguldījums, kas rada pakārtotās saistības, uzskatāms par riskantāku. Pastāv lielāka iespējamība, ka kredītiestāde šīs saistības nepildīs, jo no tām izrietošie prasījumi ir apmierināmi tikai pēc tam, kad ir apmierināti visi no garantētajiem noguldījumiem izrietošie prasījumi un pārējo kreditoru - bet ne kredītiestādes akcionāru - prasījumi. Toties šīs saistības ir ienesīgākas, jo ietver īpaši augstas, kreditoram izdevīgas procentu likmes (sk. Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, biedrības \"Latvijas finanšu nozaru asociācija\", Jāņa Kārkliņa un Paula Zeņķa viedokļus lietas materiālu 5. sēj. 94., 128., 136. lp. un 6. sēj. 16. lp.).
\nĪpašuma tiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumā tiks ņemts vērā konkrēto tiesisko attiecību īpašais raksturs.
\nEiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības negarantē pasargāšanu no komercdarbības riska. Valstij nav pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmes rezultātā (sk.: Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the European Convention on Human Rights, 4th edition, Oxford: Oxford University Press, 2018, p. 861).
\nNo Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka akcionāru vai pakārtoto saistību kreditoru ieguldītās vērtības iespējamā neatgūšana ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Akcionāri un pakārtoto saistību kreditori var gūt augļus kredītiestādes veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir pakļauti visbūtiskākajam riskam. Savukārt valsts negarantē riskanta biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no komercdarbības riska. Šis princips atspoguļojas tajā nosacījumā, ka maksātnespējīgas kredītiestādes pakārtoto saistību kreditoru un akcionāru prasības tiek apmierinātas pirmspēdējās un pēdējās (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu).
\nNo pakārtoto saistību rakstura izriet komercdarbības risks, kas attiecīgajiem kreditoriem ir jāizvērtē un, nododot savus naudas līdzekļus kredītiestādei, jāuzņemas, proti, risks, ka kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā aizdotie naudas līdzekļi var tikt dzēsti. Šis risks attiecas ne tikai uz maksātnespējas vai likvidācijas procesu, bet uz visu laika periodu, kamēr kredītiestādei ir finansiālās grūtības. Šīs grūtības var tikt un izskatāmajā lietā arī tika risinātas ar valsts iesaisti, sniedzot atbalstu AS \"Parex banka\" un vēlāk AS \"Reverta\". Komercdarbības risks ietekmē pakārtoto saistību kreditora prasījuma apmierināšanas iespēju arī visā atbalsta sniegšanas laikā. Atbalsta sniegšana un no tās izrietošās sekas nav uzskatāmas par papildu komercdarbības risku.
\nFinansiālās grūtības ir komercdarbības risks neatkarīgi no tā, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem tās tiek risinātas.
\nKā tika atzīts jau iepriekš, atbalsta sniegšana iespējama vienīgi izņēmuma gadījumos. Atbalsta sniegšanas negatīvie aspekti jāskata ne tikai tirgus perspektīvā - kā komercsabiedrību bezatbildīgas rīcības riski un konkurences traucējumi -, bet arī, ņemot vērā sabiedrības publiskās intereses, proti, ieinteresētību valsts budžeta līdzekļu pamatotā un racionālā izlietojumā.
\nTādējādi pakārtoto saistību kreditoram ir jārēķinās ar to, ka atbalsta sniegšana finansiālās grūtībās nonākušajai kredītiestādei ietekmēs arī viņa situāciju, proti, jārēķinās ar to, ka viņš sava prasījuma apmierinājumu nesaņems tikmēr, kamēr nebūs atmaksāts atbalsts.
\n29.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka pēc atbalsta sniegšanas viņam nebija pamata šaubīties par to, ka viņš saņems atpakaļ aizdevuma pamatsummu. Arī no tā brīža, kad viņš saņēmis dāvinājumā no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, līdz apstrīdēto normu pieņemšanai viņam neesot bijis pamata uzskatīt, ka atbalsta sniegšana AS \"Parex banka\" varētu apdraudēt viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu.
\nSavukārt Saeima uzsver, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā paļāvība nav pamatota un saprātīga. Laikā, kad Pieteikumu iesniedzējs ieguva no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesības, nebija spēkā neviena tiesību norma, kas būtu garantējusi Pieteikumu iesniedzējam tā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS \"Parex banka\" darbības izbeigšanas gadījumā.
\nSatversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips.
\nTiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).
\nLai izprastu un atbilstoši piemērotu vispārējos tiesību principus, vienmēr jāpatur prātā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas augstākais un galvenais mērķis - taisnīgums (sk.: Dr.iur. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: D. Rezevskas izdevums, 2015, 129.-130. lp.). Tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar tiesiskās sistēmas pamatvērtībām. Tā piemērošana nav un nevar būt pašmērķīga. Ikvienā gadījumā ir būtiski nodrošināt taisnīgu gala rezultātu.
\nSatversmes tiesa atzinusi: ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši atbalsta rezultātā komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā (sk.
\nSatversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.
\n2014-36-01 18. punktu).
\nTaisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka likumdevējs ar tiesību normu palīdzību spētu atrisināt ikvienu dzīves gadījumu.
\nTiesiskās attiecības ir mainīgas un var veidoties netipiskas situācijas, kas prasa to noregulējumu nekavējoties. Tiesiskā regulējuma neesība var būt netaisnīga (sal. sk.
\nSatversmes tiesas 2012. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.
\n2012-03-01 18.1. punktu). Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punktu).
\nVispārīgā gadījumā valsts rada tādus apstākļus, lai komersanti var brīvi veikt komercdarbību, tostarp savā starpā konkurēt.
\nIzņēmuma gadījumos valsts var iejaukties un attiecīgajam tirgus dalībniekam sniegt atbalstu. Taču šādā gadījumā neviena persona nedrīkst gūt nepamatotu labumu jeb labumu, ko tā negūtu, ja parastos tirgus apstākļos konkrētais tirgus dalībnieks vairs nespētu piedalīties komerctiesiskajā apritē un konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem. Liedzot iespēju gūt nepamatotu labumu, tiek nodrošināta normāla tirgus darbība. Minētais ir taisnīguma principa konkretizācijas elements. Ar apstrīdētajām normām atbilstoši taisnīguma principam ir radīti tādi apstākļi, kas ir iespējami tuvi tam, kādi tie būtu gadījumā, ja atbalsts nebūtu sniegts.
\nTātad atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu. Speciāla regulējuma izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņēmušas atbalstu, ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu pakārtoto saistību izpildei. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi varētu tikt apmierināti pirms komercdarbības atbalsta atmaksas.
\nTaču atbalsts tiek sniegts, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai un atjaunotu tās maksātspēju, nevis lai piešķirtu līdzekļus jebkuru kreditoru prasījumu apmierināšanai. Pakārtoto saistību kreditori nevar rēķināties ar to, ka viņu prasījumi tiks apmierināti tāpēc, ka komercsabiedrība ir saņēmusi atbalstu.
\n29.3. Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka indivīds var paļauties uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās (sal. sk.
\nSatversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.
\n2016-07-01 16.2. punktu). Šis princips prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu un 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01 14. punktu).
\nPieteikumu iesniedzējs argumentē, ka atbilstoši regulējumam, kas bija spēkā līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas pieņemšanai, viņam bija tiesības saņemt Termiņdepozīta līguma pamatsummu.
\nTiesiskās attiecības starp Pieteikumu iesniedzēju un AS \"Parex banka\" (vēlāk AS \"Reverta\") tika nodibinātas pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā stāšanās un tās spēkā stāšanās laikā vēl turpinājās. Tātad šī norma līdz ar tās spēkā stāšanos tika piemērota jau ievadītām, bet ne noslēgtām attiecībām. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesiskās attiecības ietekmēja ar tūlītēju spēku.
\nLikumdevējam ir tiesības noteikt tiesību normām tūlītēju spēku. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu).
\nLai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējam ir radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš būs tiesīgs prasīt Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu).
\nKā norāda pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs, ieguldījums subordinētajā kapitālā uzskatāms par paaugstināta riska ieguldījumu, kas var tikt pakļauts tiesiskā regulējuma izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad mainījušies arī faktiskie apstākļi, proti, kredīta saņēmējs nokļuvis ievērojamās saistību izpildes grūtībās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 101. lp.).
\nLikumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Tas nozīmē, ka tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu.
\nPretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu).
\nNo tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret nekonsekventu valsts rīcību neapšaubāmi ir likumdevēja pienākums, tam pieņemot normatīvos aktus. Taču to nevar skatīt atrauti no apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgu likumdevēja rīcību.
\nTiesiskās paļāvības vērtējumā izskatāmajā lietā nozīme ir tam, kā ārējie faktori ietekmējuši konkrētu likumdevēja rīcību.
\nAS \"Parex banka\" finansiālās grūtības, potenciālā maksātnespēja un likvidācija 2008. gadā radīja Latvijas valstī līdz šim vēl nebijušu situāciju, kas prasīja valsts iesaisti šīs bankas glābšanā un atbalsta sniegšanu. Līdz ar to bija nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādos apstākļos Pieteikumu iesniedzējs nevarēja saprātīgi paļauties uz to, ka tiesību normas jautājumā par Termiņdepozīta līguma izpildi un atbalsta kontroli netiks grozītas, un ka to grozījumi neietekmēs tiesiskās attiecības, kas bija izveidojušās starp AS \"Parex banka\" (vēlāk AS \"Reverta\") un Pieteikumu iesniedzēju. Tas, ka vēl zināmu laiku pēc tam, kad tika sākta atbalsta sniegšana AS \"Parex banka\", nepastāvēja tāds nacionālais tiesiskais regulējums, kas ierobežotu valsts atbalsta izmantošanu pretēji tā mērķiem, nenozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējs būtu varējis saprātīgi paļauties uz to, ka šie trūkumi netiks novērsti un viņa situācija nekad nemainīsies.
\nCitiem vārdiem sakot, Pieteikumu iesniedzējam nevarēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainīgumu.
\nPieteikumu iesniedzējs norāda arī uz to, ka likumdevējs neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, proti, neesot noteikts ne pārejas periods, ne pienācīga kompensācija pakārtoto saistību kreditoriem. No Pieteikumu iesniedzēja paustajiem argumentiem izriet, ka viņam vēlamais pārejas periods būtu vismaz 11 mēneši no brīža, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).
\nPat ja tiesiskās paļāvības princips būtu skarts, no tā neizriet personas tiesības sagaidīt kāda konkrēta, tai vēlama pārejas perioda noteikšanu. Pieteikumu iesniedzējs nepamatoti norāda, ka pārejas periodam vajadzējis būt vismaz 11 mēnešu ilgam. Šāda Pieteikumu iesniedzēja vēlme ir saprotama, jo tas nozīmētu, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kļūtu piemērojama pēc Termiņdepozīta līgumā noteiktā saistību izpildes termiņa, taču nav pamatota.
\nSatversmes tiesa uzsver, ka atbalsts tika sniegts finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Tas bija nopietns signāls tās kreditoriem, tostarp pakārtoto saistību kreditoriem, par šīs komercsabiedrības nespēju pildīt uzņemtās saistības. Šādos apstākļos nav izšķirošanas nozīmes tam, ka, pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, netika noteikts pārejas periods.
\nKā jau tika atzīts šajā spriedumā, Kontroles likuma 8. panta pirmajā daļā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts sabiedrības interešu aizsardzībai. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt to, ka netiek izšķērdēti valsts budžeta līdzekļi, un tas izskatāmajā gadījumā ir panākams ar to, ka pakārtoto saistību kreditori, proti, personas, kas pašas uzņēmušās ievērojamu komercdarbības risku, nesaņem nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Neveicot sloga sadali starp šiem kreditoriem un sabiedrību, tiktu apdraudēta valsts spēja pēc iespējas atgūt tās ieguldītos naudas līdzekļus.
\n29.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks, jo šīs normas attiecinātas uz līgumu, kura izpildes termiņš bija iestājies gandrīz pirms diviem gadiem, proti, uz tiesiskajām attiecībām, kuras izbeigušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Šāds atpakaļvērsts spēks neesot attaisnojams.
\nPieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs norāda, ka Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tās ir normas ar turpmāk vērstu spēku (sk. lietas materiālu 6. sēj.
\nKontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa stājās spēkā 2017. gada 2. februārī.
\nSavukārt AS \"Reverta\" akcionāru sapulcē lēmums uzsākt AS \"Reverta\" likvidāciju pieņemts 2017. gada 29. maijā (sk., piemēram, AS \"Reverta\" 2019. gada darbības pārskata 8. lp., pieejams: www.reverta.lv), tātad vairāk nekā trīs mēnešus pēc Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas spēkā stāšanās.
\nTādējādi šīm normām attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju bija turpmāk vērsts spēks. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējam laikā, kad tika uzsākta AS \"Reverta\" likvidācija, jau bija zināms, kādas būs tās sekas, un viņš ar šīm sekām varēja rēķināties.
\nIevērojot to, ka atbalstu veido valsts budžeta līdzekļi, kas ir visas sabiedrības kopīga manta, tas tiek piešķirts visas sabiedrības interesēs, un līdz ar to arī atbalsta mērķis ir aizsargāt sabiedrību, nevis atsevišķas personas - pakārtoto saistību kreditorus. Valstij nav pienākuma ar atbalsta mehānismu nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori saņem prasījumu apmierinājumu. Ja kredītiestāde nespēj atmaksāt atbalstu, nav pamata apmierināt pakārtoto saistību kreditoru prasījumus.
\nSabiedrības ieguvums no tā, ka valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti taupīgi un atgūti pēc iespējas ātrāk, ir lielāks par atsevišķu pakārtoto saistību kreditoru ciestajiem zaudējumiem.
\nAtsevišķu personu interese atgūt savus naudas līdzekļus nav samērīga ar aizskārumu, kas varētu tikt radīts sabiedrības interesēm, jo sloga sadales principa neieviešana liegtu sabiedrībai pēc iespējas maksimālā apmērā atgūt tās ieguldītos naudas līdzekļus.
\nTādējādi labums, ko no apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks par pakārtoto saistību kreditoru tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.
\nLīdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
\nSatversmes 91. pants nosaka: \"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.\"
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.
\nSatversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.
\n2009-46-01 7. punktu). Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).
\nSavukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.
\nDiskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).
\nŅemot vērā konstitucionālajā sūdzībā sniegto argumentāciju un citus lietas materiālus, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
\nPieteikumu iesniedzējs pēc būtības uzskata: ja viņa prasījums līdz ar AS \"Parex banka\" reorganizāciju būtu nonācis AS \"Citadele banka\", nevis AS \"Reverta\", tad viņš būtu labākā stāvoklī nekā šobrīd. AS \"Citadele banka\" esot piemērojams Kredītiestāžu likuma 59.6 pants un pārejas noteikumu 36. punkts, kas nosaka izņēmumu no aizlieguma pildīt pakārtotās saistības, proti, tas neesot attiecināms uz tām kredītiestādēm, kurām atbalsts ir sniegts pirms Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmās daļas stāšanās spēkā.
\nPieaicinātā persona Finanšu ministrija norāda, ka AS \"Citadele banka\" tika nodotas pakārtotās saistības pret Possessor un ERAB. Savukārt visas pārējās pakārtotās saistības tika nodotas AS \"Reverta\" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 14. lp. un 7. sēj. 35. lp.). Tieši šajā apstāklī Pieteikumu iesniedzējs saskata Satversmes 91. panta pirmā teikuma pārkāpumu. Pēc viņa ieskata, pretēji vienlīdzības principam sloga sadale uzlikta vienīgi AS \"Reverta\" pakārtoto saistību kreditoriem.
\nTādējādi ir izvērtējams tas, vai AS \"Citadele banka\" pakārtoto saistību kreditori un AS \"Reverta\" pakārtoto saistību kreditori, tostarp Pieteikumu iesniedzējs, atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai to izdarītu, ir jānoskaidro, kādos apstākļos un ar kādu mērķi vienā un otrā komercsabiedrībā šīs saistības tika nodibinātas.
\n2008. gada 8. novembrī tika nolemts, ka Latvija pārņem AS \"Parex banka\". AS \"Parex banka\" akcijas tika nodotas Possessor 2009. gada 24. novembrī. Tādējādi Possessor tika nodota šīs kredītiestādes akciju kontrolpakete un tā kļuva par AS \"Parex banka\" akciju pārvaldītāju. 2009. gada 16. aprīlī ERAB kļuva par AS \"Parex banka\" akcionāru (sk. www.possessor.gov.lv un lēmuma Nr.
\n2015/162 15. apsvērumu).
\nLatvijas valsts 2009. gada 22. maijā piešķīra AS \"Parex banka\" subordinēto aizdevumu, ko vēlāk nodeva AS \"Citadele banka\". Kā izriet no lēmuma Nr. 2015/162 19. apsvēruma, tas bija daļa no sniegtā atbalsta. Daļu šā aizdevuma vēlāk, 2009. gada 3. septembrī, pārfinansēja ERAB. Tas nozīmē, ka arī ERAB piederēja daļa no AS \"Parex banka\" piešķirtā subordinētā aizdevuma, kas vēlāk tika nodots AS \"Citadele banka\". Taču šie aizdevumi netika piešķirti parastas tirgus dalībnieku komercdarbības ietvaros. Ar tiem gan Possessor, gan ERAB iesaistījās AS \"Parex banka\" (vēlāk AS \"Citadele banka\" un AS \"Reverta\") glābšanas pasākumos. Latvijas un ERAB sniegto subordinēto aizdevumu mērķis bija palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai AS \"Parex banka\".
\nSavukārt no lietas materiāliem izriet, ka subordinētais aizdevums, kura pamatsummas atmaksu vēlas saņemt Pieteikumu iesniedzējs, tika sniegts ar citu mērķi, proti, ar mērķi gūt no tā peļņu. Šis aizdevums AS \"Parex banka\" tika sniegts normālos tirgus apstākļos. Tas nozīmē, ka AS \"Citadele banka\" un AS \"Reverta\" pakārtoto saistību kreditori šajās komercsabiedrībās iesaistījās ar dažādiem mērķiem. Pirmajā gadījumā mērķis bija finansiālās grūtībās nonākušas bankas glābšana, otrajā - peļņas gūšana ilgtermiņā.
\nTādējādi izskatāmās lietas ietvaros starp AS \"Reverta\" un AS \"Citadele banka\" pakārtoto saistību kreditoriem pastāv būtiskas atšķirības, un tie neveido salīdzināmas grupas Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē.
\nLīdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja S.
\nOsipova