prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.
\nSatversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.
\n2009-46-01 7. punktu). Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).
\nSavukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.
\nDiskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).
\nPieteikuma iesniedzēji Satversmes 91. panta pārkāpumu saskata divās dažādās situācijās. Pirmajā gadījumā apstrīdētās normas, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, rada atšķirīgu attieksmi pret divām pirmsskolas izglītojamo grupām, tas ir, izglītojamiem, kas izglītību iegūst latviešu valodā, un izglītojamiem, kas izglītību iegūst mazākumtautības, galvenokārt krievu, valodā. Proti, pirmajai grupai esot tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā, savukārt otrajai grupai šādas tiesības esot liegtas. Tātad apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem pirmsskolas izglītības iestādēs, balstoties uz valodas kritēriju. Otrajā gadījumā apstrīdētās normas, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, nepamatoti rada vienādu attieksmi pret divām mazākumtautību pirmsskolas izglītojamo grupām - bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav.
\nAttieksmei pret bērnu ar īpašām vajadzībām attiecībā uz valodas lietošanu pirmsskolas posmā vajagot būt atšķirīgai. Esot jāņem vērā aizliegtais kritērijs - invaliditāte.
\nŅemot vērā konstitucionālajā sūdzībā sniegto argumentāciju un citus lietas materiālus, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam. Visupirms Satversmes tiesa izvērtēs situāciju, kurā iespējama nepamatota atšķirīga attieksme pret mazākumtautībai piederošām personām un valstsnācijai piederošām personām. Pēc tam Satversmes tiesa izvērtēs situāciju, kurā, iespējams, izpaužas nepamatota vienāda attieksme pret bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem šādu vajadzību nav.
\nSatversmes tiesa jau secinājusi, ka Latvijā tie izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Šis Satversmes tiesas secinājums ir pamatots ar valsts valodas konstitucionālo statusu un nozīmi demokrātiskas valsts funkcionēšanā, kā arī to, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā var izmantot sev vēlamo valodu vai sev vēlamā proporcijā lietot citu valodu, kas nav valsts valoda (sal. sk.
\nSatversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.
\n2018-12-01 21.1. punktu).
\nIzskatāmajā lietā apstrīdētās normas nosaka valsts valodas lietojumu pirmsskolas izglītības iestādēs, nevis pamatizglītības un vidējās izglītības iestādēs. Tādēļ jānoskaidro, vai Satversmes tiesas secinājums attiecas arī uz pirmsskolas izglītības pakāpi.
\nSatversmes tiesa jau konstatējusi, ka Latvija ir izveidojusi vienotu izglītības sistēmu, kuru veido četras pakāpes.
\nPirmsskolas izglītības pakāpe ir viens no šīs vienotās sistēmas elementiem. Latvijā vispārīgais noteikums ir tāds, ka izglītību iegūst valsts valodā (Izglītības likuma 9. panta pirmā daļa).
\nValsts valoda Latvijā ir viena, un tā ir latviešu valoda. Šā sprieduma 14. punktā secināts, ka valsts ir izpildījusi savu no Satversmes 112. panta izrietošo pienākumu un Latvijā ikvienam izglītojamam ir nodrošināta valsts valodas apguve arī pirmsskolas izglītības pakāpē.
\nSatversmes tiesa lietā Nr. 2018-12-01 jau ir atbildējusi uz jautājumu par Pieteikuma iesniedzēju minēto personu grupu iespējamo salīdzinājumu. Latvijā pirmsskolas izglītojamais, kura dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamo, kura dzimtā valoda ir valsts valoda. Tādējādi izskatāmās lietas apstākļos valstsnācijai piederoši izglītojamie un mazākumtautībai piederoši izglītojamie neveido salīdzināmās grupas.
\nŅemot vērā minēto, apstrīdētās normas šajā daļā atbilst Satversmes 91. pantam.
\nKā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai dzimumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.
\n2008-37-03 6. punktu). Atšķirībā no Satversmes 91. panta pirmā teikuma šā panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma būtība ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk.
\nSatversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.
\n2005-02-0106 9.3. punktu).
\nSatversmes tiesa ir atzinusi: tā kā likumdevējam, izdodot tiesību aktus, ir jāņem vērā Satversmes 91. pantā ietvertais vienlīdzības princips, tam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām, kuras aptver konkrētais regulējums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).
\nLīdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret indivīdu grupu, kura atrodas atšķirīgos apstākļos uz identificējama aizliegtā kritērija pamata, un indivīdu grupu, kura pēc šāda kritērija nav identificējama, un vai šāda attieksme novērš šo personu pamattiesību ierobežošanas iespēju.
\nTādējādi ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa ir tiesības iegūt no izglītības sistēmas visu, ko tā piedāvā.
\nBērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem tā paša vecuma bērniem un vēl arī citas, unikālas, konkrētam bērnam raksturīgas vajadzības.
\nBērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aizsardzību nostiprinātas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.
\nŠīs konvencijas 7. pants noteic, ka dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka bērns ar īpašām vajadzībām vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā izmanto visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī to, ka visos lēmumos, kas attiecas uz bērnu ar īpašām vajadzībām, galvenais apsvērums ir bērna labākās intereses.
\nBērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aprūpi ir noteiktas arī Bērna tiesību konvencijā. Saskaņā ar šīs konvencijas 23. panta pirmo daļu dalībvalstis atzīst, ka bērnam ar īpašām vajadzībām jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta otrajā daļā noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz sevišķu gādību.
\nBērni ar īpašām vajadzībām ir viena no neaizsargātākajām bērnu grupām. Diskriminācija ir vērojama dažādos bērna ar īpašām vajadzībām dzīves un attīstības aspektos, tostarp arī izglītībā (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 8, 11). Dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva politika, kuras mērķis ir ne tikai pilnīga Bērna tiesību konvencijā paredzēto tiesību izmantošana bez diskriminācijas, bet arī nodrošināt to, ka bērns ar īpašām vajadzībām un viņa vai viņas vecāki vai citas personas, kas rūpējas par bērnu, saņem īpašu aprūpi un palīdzību (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para
\nIzglītības likuma 7. pants noteic, ka izglītības mērķgrupa ir tādu personu kopums, kurām ir līdzīgas vajadzības, intereses un spējas, kuras vēlas izglītoties vai kurām obligātās izglītības iegūšana ir noteikta ar likumu. Galvenās izglītības mērķgrupas ir šādas: 1) pirmsskolas vecuma bērni; 2) obligātās izglītības vecuma bērni un jaunieši; 3) jaunieši; 4) personas ar īpašām vajadzībām; 5) pieaugušie.
\nIzglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā vienu no izglītības programmu īpašiem veidiem nosaka speciālās izglītības programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo daļu persona ar īpašām vajadzībām var iegūt speciālo izglītību izglītības iestādē, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu izglītību.
\nTātad, lai bērnam ar īpašām vajadzībām tiktu nodrošinātas tiesības uz izglītību, Latvijā tiek atzīta attiecīga atsevišķa izglītības mērķgrupa un ir izveidotas speciālas tai paredzētas izglītības programmas. Līdz ar to tiek atzīts, ka bērns ar īpašām vajadzībām atrodas atšķirīgos apstākļos nekā bērns, kuram šādu vajadzību nav, un ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama īpaša uzmanība.
\nPieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi attiecībā uz latviešu valodas lietošanu pirmsskolas izglītības iestādēs. Ministru kabinets norāda, ka tas ar apstrīdētajām normām nav pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu, un tiem izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību speciālo izglītības programmu, jo attiecībā uz latviešu valodas lietošanu gan mazākumtautību izglītības programmai, gan mazākumtautību speciālajai izglītības programmai ir izvirzāmas vienādas prasības.
\nSaskaņā ar apstrīdētajām normām neatkarīgi no tā, vai pirmsskolas izglītības iestāde īsteno mazākumtautību izglītības programmu vai mazākumtautību speciālo izglītības programmu, visā pirmsskolas izglītības posmā ir jāsekmē latviešu valodas apguve, turklāt bērnam no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais saziņas līdzeklis ir latviešu valoda.
\nTādējādi apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret indivīdu grupām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, proti, bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav.
\nPēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata apstrīdētās normas ir pieņemtas, pārkāpjot Saeimas piešķirto pilnvarojumu un normatīvajos aktos paredzēto kārtību, kā arī neuzklausot mazākumtautību pārstāvjus. Tādējādi esot pārkāpts Satversmes 64. pants. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka likumdevējs to pilnvarojis pieņemt apstrīdētās normas, tas esot ievērojis normatīvajos aktos noteikto kārtību, kas attiecas uz Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu, kā arī esot bijusi nodrošināta mazākumtautību pārstāvju viedokļu uzklausīšana.
\nSatversmes tiesa, skatot lietas par tiesību normu atbilstību Satversmes 64. pantam un Satversmes VIII nodaļā ietvertām tiesībām, šo normu atbilstību Satversmes 64. pantam ir vērtējusi, pārbaudot, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09‑0106 6. punktu). Tā kā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētajās normās ietvertā vienādā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tai jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 64. pantam.
\nVienāda attieksme var tikt noteikta saskaņā ar likumu. Vārds \"likums\" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējos) normatīvos aktus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu). Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā. Izpildu varai - Ministru kabinetam - ir tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas pamats (sk.
\nSatversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.
\n2018-06-0103 18. punktu).
\nTādējādi, vērtējot Ministru kabineta noteikumu atbilstību Satversmes 64. pantam un 91. pantam, ir jāizvērtē šo noteikumu atbilstība vairākiem nosacījumiem.
\nPirmkārt, Ministru kabinetam noteikumu izdošanai ir nepieciešams īpašs likumdevēja pilnvarojums, kas ietverts likuma normā. Pilnvarojumā jābūt formulētiem noteikumu galvenajiem virzieniem.
\nOtrkārt, ņemot vērā to, ka Ministru kabinets noteikumus izdod, lai veicinātu likuma īstenošanu, tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai.
\nTreškārt, Ministru kabinets noteikumus var izdot tikai likumā noteiktajos gadījumos, likuma ietvaros, un šie noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem.
\nCeturtkārt, Ministru kabineta noteikumiem jābūt publicētiem un pietiekami skaidri formulētiem, lai tajos ietverto normu adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus (sal. sk.
\nSatversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2005-03-0306 9. punktu).
\nIkvienai vienādai vai atšķirīgai attieksmei ir jābūt noteiktai tādā tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑10‑0103 32. punktu).
\nSaeimai un tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros pieder likumdošanas tiesības, taču Ministru kabinetam ir būtiska loma likumdošanas procesā un tādēļ arī Ministru kabinetam ir jāievēro prasības, kas izriet no labas likumdošanas principa. Labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, tostarp arī uz Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu.
\n24.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sk.
\nSatversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.
\n2019-10-0103 32.3. punktu).
\nPieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Ministru kabinetam nav bijis atbilstoša Saeimas piešķirta pilnvarojuma, proti, Izglītības likuma 14. panta 18.1 punktā noteiktais pilnvarojums esot pārsniegts. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka likumdevējs vēlējies pats noregulēt jautājumu par valsts valodas lietojumu izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu, un šā viedokļa pamatošanai atsaucas uz Izglītības likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļu.
\nTiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un precīzai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu).
\nMinistru kabinets apstrīdētās normas pieņēmis, pamatojoties uz Izglītības likuma 14. panta 18.1 punktu, kas paredz, ka Ministru kabinets nosaka valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijas, kurās ietverti šo vadlīniju prasībām atbilstoši izglītības programmu paraugi.
\nMinistru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic: \"Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.\"
\nSavukārt ar likumdevēja doto pilnvarojumu jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi. Tādēļ likumdevēja dotā pilnvarojuma saturs ir noskaidrojams, sistēmiski vērtējot visu normatīvo aktu, bet, ja nepieciešams, arī attiecīgās jomas vai dažkārt pat citu, ar to saistīto jomu regulējumu kopumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punktu).
\nŅemot vērā minēto, nepieciešams noskaidrot, vai no Izglītības likuma vai izglītības jomu regulējošu normatīvo aktu kopuma izriet pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt vadlīnijas attiecībā uz latviešu valodas lietojumu pirmsskolas izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu.
\nMinistru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Izglītības likumā ietvertais regulējums jāskata sistēmiski. Arī Saeima norāda, ka ar likumdevēja doto pilnvarojumu jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi.
\nŠā sprieduma 14.2. punktā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka noteikumu Nr. 716 pieņemšana bija viens no pasākumiem, kas tika veikti, lai ieviestu jauno, kompetenču pieejā balstīto mācību saturu pirmsskolas izglītībā. Šīs izglītības reformas ietvaros 2018. gada 22. martā tika pieņemti grozījumi Izglītības likumā un 2018. gada 21. jūnijā - grozījumi Vispārējās izglītības likumā.
\nNo 2018. gada 21. jūnija Vispārējās izglītības likuma grozījumu izstrādes materiāliem secināms, ka deputāti ir apsprieduši un precizējuši jautājumu par to, kādā detalizācijas pakāpē jābūt izstrādātam likumam, kā arī diskutējuši par jautājumiem, kas nododami Ministru kabineta kompetencē. Saeimas 2018. gada 26. aprīļa sēdē deputāti norādīja, ka par vadlīnijām, par standartiem, tostarp kompetencēm un konkrētām mācību jomām, atbild Ministru kabinets (sk. 12. Saeimas 2018. gada 26. aprīļa sēdes stenogrammu). Bijušais izglītības un zinātnes ministrs K. Šadurskis Saeimas 2018. gada 7. jūnija sēdē norādīja, ka Saeima devusi deleģējumu valdībai izstrādāt izglītības standartus, tostarp noteikt konkrētu kārtību un risināt konkrētus jautājumus, kas attiecas uz mācību jomām (sk. 12. Saeimas 2018. gada 7. jūnija sēdes stenogrammu).
\nAttiecībā uz pirmsskolas izglītības pakāpi Saeima, 2018. gada 22. martā grozot Izglītības likumu, ar tā pārejas noteikumu 68. punktu uzlika Ministru kabinetam pienākumu pārskatīt Ministru kabineta noteikumus, ar kuriem noteiktas valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijas.
\nTādējādi likumdevējs ir uzdevis Ministru kabinetam saskaņot pirmsskolas izglītības posmā lietojamo mācību metodi ar pārējos vispārējās izglītības posmos lietojamām metodēm. Proti, Ministru kabinetam uzlikts pienākums arī pirmsskolas izglītības posmā ieviest jauno mācību metodi, kurā ietverts kompetencēs balstīts mācību saturs. Vispārējās izglītības likuma 20. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka pirmsskolas izglītības programma nodrošina izglītojamā sagatavošanu pamatizglītības ieguvei, saturiski aptverot valsts valodas lietošanas pamatiemaņu apguvi.
\nTādējādi viens no šīs metodes galvenajiem elementiem ir latviešu valodas apguves nostiprināšana. Nepieciešamība kompetenču pieejā balstītā mācību satura ietvaros precizēt plānotos rezultātus latviešu valodas apguvē mazākumtautību izglītības programmā uzsvērta arī noteikumu Nr. 716 anotācijā (sk. noteikumu Nr. 716 projekta anotācijas I daļas 2. punktu).
\nMinistru kabinets, izpildot minēto uzdevumu, ir pieņēmis noteikumus Nr. 716, tostarp apstrīdētās normas. Ar apstrīdētajām normām ir noteikts, kā mācību saturā ietverama latviešu valoda.
\nAr apstrīdētajām normām nostiprināta latviešu valodas centrālā loma gan kompetenču pieejā balstītajā mācību saturā, gan visā pirmsskolas izglītības sistēmā. No likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma neizriet, ka Ministru kabineta uzdevums būtu bijis noteikumos Nr. 716 paredzēt noteiktu attiecību starp mazākumtautības valodas un latviešu valodas lietojumu.
\nVienlaikus Ministru kabinetam, izstrādājot regulējumu, jāņem vērā, ka likumdevēja piešķirtais pilnvarojums īstenojams Satversmes ietvaros; izskatāmajā gadījumā - ņemot vērā Satversmes 114. pantā ietvertās mazākumtautību tiesības. Šo jautājumu Satversmes tiesa jau ir izvērtējusi šā sprieduma 18. punktā un atzinusi, ka krievu mazākumtautībai piederošam bērnam līdztekus latviešu valodas apguvei ir nodrošinātas iespējas apgūt arī savu kultūru un dzimto valodu.
\nSaskaņā ar Izglītības likuma 41. panta pirmo daļu mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no noteikumos Nr. 716 ietvertajiem izglītības programmu paraugiem. Atšķirībā no pamatizglītības pakāpes uz pirmsskolas izglītības pakāpi nav attiecinātas prasības par valodu lietojuma proporcijām. Taču tas, ka likumdevējs izšķīries jautājumu par valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcijām regulēt pamatizglītības pakāpē, nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu noregulējis valodu lietojumu pirmsskolas izglītības pakāpē un ka valodu lietojuma proporcijas noteikšana būtu labākā metode attiecībā uz pirmsskolas izglītības pakāpi.
\nLikumdevējs izglītības reformas ietvaros noteicis, ka Latvijā ieviešama jauna koncepcija, proti, kompetenču pieejā balstīts mācību saturs. Tas aptver arī valsts valodas un citu valodu apguves regulējumu tā, lai ikvienam izglītojamam, sākot jau no pirmās izglītības sistēmas pakāpes, būtu radīti priekšnoteikumi valsts valodas apgūšanai pienācīgā līmenī un priekšnoteikumi tam, lai valsts valodas apguvei varētu tikt izmantotas visu secīgo izglītības sistēmas pakāpju nodrošinātās iespējas. Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets ir izpildījis tam likumdevēja uzticēto uzdevumu pirmsskolas izglītības pakāpē, saglabājot bilingvālo pieeju mācību un atpūtas procesā.
\nŅemot vērā minēto, atzīstams, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies pilnvarojuma ietvaros un atbilstoši Satversmei.
\n24.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka, pieņemot apstrīdētās normas, nav ievērotas noteikumu Nr. 300 prasības, proti, šo noteikumu 91.9.1 apakšpunktā uz 144. punktā noteiktais.
\n24.2.1. Noteikumu Nr. 300 91.9.1 apakšpunkts noteic, ka par izsludināto projektu atzinums (saskaņojums) nepieciešams no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas, ja projekts attiecas uz Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām UNESCO darbības jomā (izglītība, zinātne, kultūra, vide, informācija un komunikācija, plašsaziņas līdzekļu darbības joma).
\nLatvija kļuva par UNESCO dalībvalsti 1991. gada 14. oktobrī.
\nUNESCO konstitūcijas 7. pants noteic, ka katra dalībvalsts veic tās konkrētajiem apstākļiem atbilstošus pasākumus, lai šīs valsts galvenās organizācijas, kuras ieinteresētas sadarboties ar UNESCO izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos, izveidotu nacionālo komisiju, kas plaši pārstāvētu valdību un attiecīgās organizācijas. UNESCO Nacionālo komisiju harta noteic nacionālo komisiju darbības mērķi, uzdevumus un funkcijas. No šīs hartas 1. panta izriet, ka UNESCO nacionālās komisijas sadarbojas ar attiecīgās valsts valdību un citām institūcijām, iesaista sabiedrības un valdības pārstāvjus UNESCO programmu izveidē un īstenošanā. No hartas 2. panta izriet, ka katra dalībvalsts nosaka nacionālās komisijas pienākumus, tostarp pienākumu veicināt ciešu saikni starp valdību un iestādēm un citām institūcijām jautājumos, kas saistīti ar izglītību, zinātni, kultūru un informāciju (2. panta pirmās daļas \"a\" apakšpunkts), kā arī pienākumu piedalīties nacionālajās aktivitātēs, kas saistītas ar UNESCO programmām (2. panta pirmās daļas \"d\" apakšpunkts). Taču tas, kā šie pienākumi pildāmi vai kā nodrošināma UNESCO nacionālās komisijas iespēja pildīt šos pienākumus, atstāts katras dalībvalsts kompetencē (4. panta pirmā daļa).
\nPrasība saskaņot tiesību aktu, plānošanas dokumentu projektus un citus Ministru kabinetā izskatāmos dokumentus ar UNESCO Nacionālo komisiju ieviesta līdz ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Latvijas Nacionālās komisijas likuma pieņemšanu 2010. gada 28. oktobrī. Šā likuma 3. panta ceturtā daļa noteic, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā ar komisiju saskaņojami Ministru kabinetā izskatāmie dokumenti UNESCO izglītības, zinātnes, kultūras, komunikāciju un informācijas jomā. Attiecīgi 2011. gada 6. septembrī izdarīti grozījumi noteikumos Nr. 300, papildinot šos noteikumus ar 91.9.1 apakšpunktu.
\nTādējādi likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir izvēlējies stiprināt UNESCO Nacionālās komisijas lomu Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesā. Šāda Latvijas iniciatīva atspoguļo Latvijas likumdošanas procesa tradīcijās nostiprināto principu, ka nepieciešams apzināt visu to personu viedokli un intereses, uz kurām attiecas un kuras var skart konkrēts normatīvais akts.
\nSatversmes tiesa norāda, ka labas likumdošanas princips uzliek Ministru kabinetam pienākumu saņemt atzinumu (saskaņojumu) no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas, ja projekts attiecas uz Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām UNESCO darbības jomā. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ne katrs tiesību akta pieņemšanas procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Ministru kabinets nebūtu pieņēmis tādu pašu lēmumu (sal. sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu).
\nProti, tikai būtiska procesuāla pārkāpuma dēļ tiesību norma var tikt uzskatīta par prettiesisku (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).
\nNoteikumos Nr. 716 regulētie jautājumi neapšaubāmi attiecas uz UNESCO darbības jomu - izglītību. Līdz ar to šo noteikumu pieņemšanas procesā bija nepieciešams saņemt atzinumu (saskaņojumu) no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas. Ministru kabinets atbildes rakstā nenoliedz, ka šī prasība netika ievērota. Tādējādi Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā nav ievērota Latvijas likumdevēja prasība lūgt un saņemt UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas saskaņojumu.
\nTomēr Satversmes tiesa izskatāmajā lietā jau atzinusi, ka Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām ir nodrošinājis mazākumtautībai piederoša izglītojamā tiesības uz izglītību, kā arī tiesības uz krievu mazākumtautības identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Šos secinājumus Satversmes tiesa izdarīja, citstarp analizējot Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas praksi. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka gadījumā, ja pirms noteikumu Nr. 716, tostarp apstrīdēto normu, pieņemšanas to projekts tiktu saskaņots ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju, Ministru kabinets būtu pieņēmis citādu lēmumu.
\nLīdz ar to Satversmes tiesa nesaskata labas likumdošanas principa pārkāpumu šajā aspektā.
\n24.2.2. Saskaņā ar noteikumu Nr. 300 144. punktu Ministru kabineta komitejā izskata: pirms izskatīšanas Ministru kabineta sēdē - tādu plānošanas dokumenta projektu, par kuru nav panākta vienošanās saskaņošanas procesā, un tādu informatīvā ziņojuma projektu (šo noteikumu 59. punkts), par kuru nav panākta vienošanās saskaņošanas procesā; tiesību akta projektu, par kuru nav panākta vienošanās Valsts sekretāru sanāksmē, tiesību akta projektu, kurš nav precizēts atbilstoši Valsts sekretāru sanāksmē nolemtajam, plānošanas dokumenta, informatīvā ziņojuma un tiesību akta projektu, par kuru Ministru kabineta sēdē ir izteikti iebildumi vai ierosināti būtiski teksta precizējumi, tiesību akta projektu, par kuru Valsts kancelejai, noformējot to izskatīšanai Ministru kabineta sēdē, rodas būtiski juridiski vai redakcionāli iebildumi; atkārtoti: komitejas sēdē atbalstītu plānošanas dokumenta, informatīvā ziņojuma un tiesību akta projektu, kurš nav precizēts atbilstoši komitejas sēdē nolemtajam, vai komitejas sēdē neatbalstītu projektu, vai komitejas sēdē atbalstītu tiesību akta projektu, kas satur tehniskos noteikumus, par kuriem Eiropas Komisija ir izteikusi iebildumus, un kas ir attiecīgi precizēts.
\nSaskaņā ar Ministru kabineta 2007. gada 6. marta noteikumiem Nr. 171 \"Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā\" (spēkā līdz 2018. gada 28. septembrim) un 2009. gada 25. augusta noteikumiem Nr. 970 \"Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā\"
\nIzglītības un zinātnes ministrija savā tīmekļvietnē 2018. gada 17. aprīlī publicēja noteikumu Nr. 716 projektu. Ministru kabinets savā tīmekļvietnē noteikumu Nr. 716 projektu publicēja 2018. gada 19. aprīlī.
\nValsts sekretāru sanāksmē 2018. gada 19. aprīlī tika pieteikts noteikumu projekts \"Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem\". Valsts sekretāru sanāksme 2018. gada 19. aprīlī notika neklātienē.
\nAtbilstoši noteikumu Nr. 300 96. punktam Izglītības un zinātnes ministrija sagatavoja izziņu par atzinumos ietvertajiem iebildumiem. Iebildumi saņemti no Tieslietu ministrijas, Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības, biedrības \"Reģionālo attīstības centru apvienība\", Latviešu identitātes atbalsta biedrības un biedrības \"Vecāku Alianse\", Latvijas Lielo pilsētu asociācijas.
\nPēc 2018. gada 20. augustā un 28. augustā rīkotās elektroniskās saskaņošanas pret noteikumu Nr. 716 projektu nebija nesaskaņotu iebildumu, līdz ar to saskaņā ar noteikumu Nr. 300 103. un 106. punktu projekts bija uzskatāms par saskaņotu, un Izglītības un zinātnes ministrija to iesniedza izskatīšanai Ministru kabineta sēdē.
\nAtbilstoši noteikumu Nr. 300 144. punktam Ministru kabineta komitejā noteikumu projekts izskatāms vien tad, ja par to nav panākta vienošanās. Tā kā izskatāmajā lietā par noteikumu Nr. 716 projektu tika panākta nepieciešamā vienošanās, atzīstams, ka Ministru kabinets nav pārkāpis noteikumu Nr. 300 144. punktā noteikto kārtību.
\nLīdz ar to noteikumu Nr. 716 projekta iesniegšanas, izskatīšanas, virzības un saskaņošanas kārtība ir bijusi atbilstoša noteikumos Nr. 300 izvirzītajām prasībām un šajā aspektā nav saskatāms labas likumdošanas principa pārkāpums.
\n24.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka nav nodrošināta noteikumu Nr. 716 apspriešana ar krievu mazākumtautību, jo neesot konstatējams, ka Ministru kabineta rīkotajā apspriešanā būtu piedalījušies atsevišķi krievu mazākumtautības jautājumu speciālisti vai šīs mazākumtautības organizācijas. Ministru kabinets šim Pieteikuma iesniedzēju uzskatam nepiekrīt un uzsver, ka mazākumtautību pārstāvjiem tika nodrošināta iespēja izteikt savu viedokli un priekšlikumus gan pēc noteikumu Nr. 716 projekta ievietošanas Ministru kabineta tīmekļvietnē, gan pirmsskolas izglītības vadlīniju un izglītības programmu paraugu saskaņošanas gaitā. Tādu pašu viedokli pauž Izglītības un zinātnes ministrija.
\nSatversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir jānodrošina, ka likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko regulējumu. Ieinteresēto personu uzklausīšanu likumdevējs var nodrošināt, arī uzklausot attiecīgo personu grupu pārstāvjus (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 17. punktu).
\nLabas likumdošanas principa ievērošana tādu lēmumu pieņemšanā, kuri skar mazākumtautību tiesības, nozīmē to, ka tiek ievērotas pie mazākumtautībām piederošo personu līdzdalības tiesības, proti, tiek uzklausīti un izvērtēti attiecīgo personu vai sabiedrības grupu viedokļi un priekšlikumi (sk.
\nSatversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2018-22-01 24.1. punktu). Tas panākams gan ar darba grupu vai padomju izveidi, gan ekspertu piesaisti, kā arī citu metožu pielietošanu tiktāl, ciktāl tiek pārstāvētas tās dažādās intereses, kuras var skart pieņemamās normas. Taču galvenā no labas likumdošanas principa izrietošā prasība ir sabiedrības iesaiste normu pieņemšanas procesā.
\nIzglītības un zinātnes ministrija norāda, ka 2014. gada 4. jūlijā izveidota darba grupa \"Pirmsskolas izglītības mācību satura pilnveides iespējas\". Tās sastāvā iekļauti dažādu izglītības iestāžu un institūciju pārstāvji, citstarp Romans Alijevs (Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos priekšsēdētājs, Rīgas klasiskās ģimnāzijas direktors), pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājas Jautrīte Glaudiņa (pirmsskolas izglītības iestādes, kas īsteno gan pirmsskolas izglītības, gan mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas, vadītāja), Inga Gudēviča, Solveiga Vaivode-Kļaviņa (pirmsskolas izglītības iestāžu, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu, vadītājas) (sk. lietas materiālu 2. sēj. 107.-109. lp.).
\nDarba grupa sagatavoja priekšlikumus tam, lai bērns pirmsskolā ar mazākumtautības mācību valodu sekmīgi apgūtu latviešu valodu, un norādīja, kādi obligātie satura virzieni iekļaujami mācību programmā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 110.-129. lp.). Darba grupa atbalstīja latviešu valodas pamatiemaņu apguvi pirmsskolas pakāpē. Tā norādīja uz valodas apguves nozīmīgumu šajā pakāpē. Tika atzīta gan dzimtās valodas nozīme, proti, jo spēcīgākas ir dzimtās valodas zināšanas, jo kvalitatīvāks un ātrāks ir citu valodu apguves process. Tika norādīts uz latviešu valodas apguves nepieciešamību, proti, uz latviešu valodas apguvei atbilstošas mācību vides nepieciešamību.
\nBērnam ikdienā ir jādzird latviešu valoda brīvā, nepiespiestā, uz bērna interesēm balstītā vidē (sk. lietas materiālu 2. sēj. 122. lp.).
\nIzglītības un zinātnes ministrija norāda, ka 2016. gada 17. oktobrī uzsāktā projekta \"Kompetenču pieeja mācību saturā\" (Skola2030) ietvaros kā ekspertes, kuras mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas satura izstrādes gaitā veidoja latviešu valodas sadaļu, bija Rīgas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes \"Kastanītis\" metodiķe, Rīgas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes \"Mārītes\" vadītājas vietniece izglītības jomā (abās izglītības iestādēs tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma), Rīgas pilsētas 14. pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas vietniece un latviešu valodas skolotāja (īsteno gan pirmsskolas izglītības, gan mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu) (sk. lietas materiālu 2. sēj. 105. lp).
\nProjekta ietvaros izstrādāto jauno mācību saturu un pieeju aprobēja šādās pirmsskolas izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas: Silmalas pirmsskolas izglītības iestādē, Rēzeknes pirmsskolas izglītības iestādē \"Pasaka\", Ķekavas pirmsskolas izglītības iestādē \"Avotiņš\", Jelgavas pirmsskolas izglītības iestādē \"Kamolītis\", Krāslavas pirmsskolas izglītības iestādē \"Pienenīte\" un Līvānu pirmsskolas izglītības iestādē \"Rūķīši\" (minētās iestādes īsteno izglītības programmu gan latviešu, gan mazākumtautības valodā). Tāpat projekta ietvaros tika organizēts forums \"Cik prasmīgam ir jābūt pirmsskolas beidzējam?\" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 105. lp).
\n2018. gada 13. aprīlī tika izveidota arī Vispārējās izglītības satura konsultatīvā padome (sk. lietas materiālu 2. sēj.
\n130.-131. lp.). Tās sastāvā iekļauti arī divu vecāku nevalstisko organizāciju (\"Mammām un tētiem\" un \"Latvijas autisma apvienība\") pārstāvji, kā arī padomē tika uzrunātas tieši Rīgas, Jelgavas un Daugavpils izglītības pārvaldes. Daugavpils Izglītības pārvaldes pārstāve ir metodiķe bilingvālās izglītības jautājumos. Šajā padomē tika izskatīti jautājumi arī par noteikumu Nr. 716 projektu. Padome pauda atbalstu noteikumu projekta tālākai virzībai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 132. lp.).
\nDetalizēta informācija par sabiedrības līdzdalību noteikumu Nr. 716 projekta izstrādē sniegta arī noteikumu Nr. 716 projekta anotācijas VI daļā.
\nMinistru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 970 \"Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā\" 7. punktā norādītas iespējamās sabiedrības līdzdalības formas. Piemēram, sabiedrības pārstāvji var līdzdarboties attīstības plānošanā, piedaloties starpinstitūciju darba grupās un konsultatīvajās padomēs, piedaloties sabiedriskajā apspriedē, iesaistoties publiskajā apspriešanā, iesaistoties diskusiju grupās, forumos un citās līdzdalības aktivitātēs (piemēram, videokonferencēs un sabiedriskās domas aptaujās) rakstiski sniedzot viedokli par attīstības plānošanas dokumentu tā izstrādes stadijā (7.1.-7.4.1 apakšpunkts).
\nSaskaņā ar noteikumu Nr. 970 9. punktu sabiedriskā apspriede ir sanāksme, kurā piedalās un savus iebildumus un priekšlikumus sniedz sabiedrības pārstāvji. Šajā punktā noteiktas prasības, kādas jāievēro institūcijai, organizējot sabiedrisko apspriedi, piemēram, jāinformē par sanāksmes vietu, laiku un atbildīgo amatpersonu, jānodrošina, ka visa ar sanāksmi saistītā informācija ir pieejama institūcijas mājaslapā ne mazāk kā 14 dienas pirms sabiedriskās apspriedes.
\nMinēto noteikumu 10. punkts noteic, ka publiskā apspriešana ir ar ārējo normatīvo aktu vai institūcijas noteikts laikposms, kurā sabiedrības pārstāvji sniedz savus iebildumus un priekšlikumus vai piedalās citās institūcijas organizētās sabiedrības līdzdalības aktivitātēs (piemēram, sabiedriskajās apspriedēs un sabiedriskās domas aptaujās). Šajā punktā noteiktas prasības, kādas jāievēro institūcijai, organizējot publisko apspriešanu, piemēram, jānosaka publiskās apspriešanas laiks, ne īsāks par 30 dienām, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi, jānodrošina apspriežamo dokumentu publiska pieejamība mājaslapā visu publiskās apspriešanas laiku.
\nNo noteikumu Nr. 716 projekta anotācijas izriet, ka sabiedriskajai apspriešanai nodots pilnveidotā mācību satura un pieejas apraksta projekts \"Izglītība mūsdienīgai lietpratībai\". Sabiedriskā apspriešana ilga no 2017. gada 25. septembra līdz 2018. gada 1. februārim. Četru mēnešu laikā sabiedriskajā apspriešanā iesaistījušies ap 11 400 lietpratēju jeb vairāk nekā ceturtā daļa Latvijas izglītības jomā strādājošo, kā arī bērnu vecāki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un citi interesenti. Kopumā iesniegti 887 priekšlikumi (sk. Ministru kabineta noteikumu \"Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem\" projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) VI daļas 2. punktu). Ministru kabinets norāda, ka, sabiedriskajai apspriešanai noslēdzoties, tika izvērtēti saņemtie komentāri un ieteikumi un uz minētā dokumenta pamata apstiprināšanai Ministru kabinetā tika iesniegtas pirmsskolas izglītības vadlīnijas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 149. lp.).
\nPapildus minētajam Satversmes tiesa konstatē, ka 2018. gada 11. aprīlī noteikumu projekta saturs, akcentējot iekļaujošo izglītību, pārrunāts konsultatīvās padomes \"Izglītība visiem\" (izveidota saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 16. septembra noteikumiem Nr. 529 \"Konsultatīvās padomes \"Izglītība visiem\" nolikums\") sanāksmē \"Skola
\nLabas likumdošanas princips, citstarp arī mazākumtautību tiesību jomā, negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus (sk.
\nSatversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2018-22-01 24.1. punktu). Labas likumdošanas princips neuzliek likumdevējam pienākumu uzrunāt un uzklausīt konkrētu personu. Likumdevējam ir rīcības brīvība apzināt un izlemt, ko aicināt viedokļa izteikšanai. Būtiskākais ir pēc iespējas apzināt visu ieinteresēto personu viedokļus, ievērojot mazākumtautībām piederošo personu līdzdalības tiesības. Tas tika nodrošināts, veidojot darba grupas, padomes, pieaicinot ekspertus, veicot citus iepriekš norādītos pasākumus, kā arī izsludinot sabiedrisko apspriedi. No konstitucionālās sūdzības un pārējiem lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzēji būtu izmantojuši iespējas piedalīties šajās apspriedēs un paust savu viedokli vai ka viņiem šādas iespējas būtu liegtas.
\nLīdz ar to atzīstams, ka noteikumu Nr. 716 izstrādes procesā iesaistījušies dažādi sabiedrības pārstāvji, tostarp tādu izglītības iestāžu pārstāvji, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas. Arī šajā aspektā nav saskatāms labas likumdošanas principa pārkāpums.
\nTātad apstrīdētajās normās ietvertā vienādā attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 64. pantam.
\nMinistru kabinets norāda uz nepieciešamību reaģēt uz dažādību un nepieciešamību veicināt bērna ar īpašām vajadzībām sekmīgu iekļaušanu izglītības sistēmā.
\nKā norādīts iepriekš, saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 23. panta pirmo daļu dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas ļauj saglabāt pašcieņu, palīdz uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.
\nBērna tiesību komiteja norādījusi, ka šīs normas pamatmērķis ir bērna ar īpašām vajadzībām iekļaušana sabiedrībā. Pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu Bērna tiesību konvencijā noteiktās tiesības attiecībā uz bērnu ar īpašām vajadzībām, piemēram, izglītības un veselības jomā, jābūt nepārprotami vērstiem uz šāda bērna maksimālu iekļaušanu sabiedrībā (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 11).
\nSaeima 2014. gada 22. maijā apstiprinājusi Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam. No šīm pamatnostādnēm izriet, ka izglītības attīstības politikas virsmērķis ir kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei.
\nIekļaujošās izglītības nodrošināšanas kontekstā ir izšķiramas vairākas mērķgrupas, tostarp attīstības, spēju un veselības stāvokļa dēļ atstumtības riskam pakļautie bērni. Aktuāla ir bērna un jaunieša ar īpašām vajadzībām saskarsmes prasmju, socializēšanās un iekļaušanās sekmēšana un tādu kompleksu iekļaušanas pasākumu izstrādāšana un piedāvāšana, kuri vienlaikus veicinātu sabiedrības izpratni par šādu personu grupu ierobežojumiem un vajadzībām.
\nNo 2018. gada 21. jūnija grozījumu Vispārējās izglītības likumā izstrādes materiāliem izriet, ka šo grozījumu ietvaros likumdevējs lēmis arī par jautājumiem, kas attiecas uz izglītības nodrošināšanu bērnam ar īpašām vajadzībām. Deputāts Aldis Adamovičs norādījis, ka grozījumi dod lielākas iespējas iekļauties parastajās izglītības iestādēs arī bērniem ar īpašām vajadzībām, it sevišķi ar fiziskiem traucējumiem (sk. 12.
\nSaeimas 2018. gada 7. jūnija sēdes stenogrammu).
\nKā izriet no noteikumu Nr. 716 projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas), noteikumu projektā raksturoti mācību satura īstenošanas un bērna sasniegumu vērtēšanas principi, aktualizējot iekļaujošu izglītību (sk.
\nMinistru kabineta noteikumu \"Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem\" projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu).
\nTādējādi prasības par latviešu valodas apguves sekmēšanu attiecināšana arī uz bērnu ar īpašām vajadzībām ir vērsta uz šāda bērna iekļaušanu izglītības sistēmā.
\nLīdz ar to leģitīmais mērķis, kura dēļ noteikta vienāda attieksme, ir citu cilvēku tiesību aizsardzība.
\n2015-10-01 18. punktu).
\n26.1. Izvērtējot, vai vienādā attieksme ir samērīga, visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.
\nIzglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam iekļaujoša izglītība skaidrota kā process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot iespējas kādu izslēgt no izglītības un izglītības ieguves procesa.
\nValsts valodas apguve un lietošana Latvijas izglītības sistēmā ir viens no tās centrālajiem principiem. Prasība pēc valsts valodas zināšanām caurstrāvo visu izglītības sistēmu, tā noteiktā līmenī un proporcijā izmantojama katrā izglītības pakāpē. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja nākotnē veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē.
\nMazākumtautībai piederošam bērnam ar īpašām vajadzībām ir īpašs risks tikt izstumtam no sabiedrības, tādēļ valsts valodas apgūšana šādā situācijā ir vēl jo svarīgāka.
\nTādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā vienādā attieksme ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.
\n26.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka uz pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās tiek īstenota mazākumtautību speciālā izglītības programma, nebūtu attiecināma prasība lietot latviešu valodu. Pēc pieaicinātās personas Sandras Milleres ieskata, šajās iestādēs saziņai ar bērnu varētu tikt citstarp izmantota bērna dzimtā valoda. Ministru kabinets par šo jautājumu nav izteicies.
\nPieteikuma iesniedzēju apsvērumi nav vērtējami kā argumenti par iespējamu alternatīvu līdzekli, ar kuru būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Arī no pārējiem lietas materiāliem neizriet, ka Pieteikuma iesniedzēji vai kāda cita persona būtu norādījuši uz iespējamu citu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai tādā pašā kvalitātē.
\nArī bērnam ar īpašām vajadzībām jānodrošina iespēja apgūt valsts valodu. Pretējā gadījumā bērns ar īpašām vajadzībām, kurš, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi, slikti zinātu vai nemaz nezinātu latviešu valodu, būtu vēl vairāk pakļauts izstumtībai un izolācijai no sabiedrības. Tātad vienīgi dzimtās valodas izmantošana bērna ar īpašām vajadzībā izglītošanā pirmsskolas izglītības pakāpē nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.
\nSavukārt Sandras Milleres apsvērumi ir vērsti uz bilingvālās pieejas izmantošanu atbilstoši ikviena bērna individuālajām spējām, un tā, kā Satversmes tiesa jau konstatējusi, ir viena no pirmsskolas izglītības mācību procesā izmantojamām metodēm.
\n26.3. Noskaidrojot, vai vienāda attieksme ir samērīga jeb atbilstoša, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no šādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
\nBērna tiesību komiteja ir mudinājusi dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērna ar īpašām vajadzībām maksimālai iekļaušanai sabiedrībā. Attiecīgajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem tā, lai nodrošinātu bērnam ar īpašām vajadzībām efektīvu pieeju izglītībai. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir pirmsskolas izglītībai. Agrīna bērna ar īpašām vajadzībām izglītošana ir īpaši būtiska, lai palīdzētu bērnam pilnībā izmantot viņa potenciālu. Tā bērnam paver daudz lielākas iespējas gūt labumu no pirmsskolas izglītības, kas būtu veidojama tā, lai atbilstu viņa vai viņas individuālajām vajadzībām (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc.
\nCRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 14, para 65).
\nIekļaujoša izglītība ir viena no Satversmē ietvertajām tiesībām. Tas izriet no Satversmes 91. panta kopsakarā ar 112. pantu. Iekļaujoša izglītība neapšaubāmi ir bērna ar īpašām vajadzībām izglītošanas mērķis. Tas nozīmē ne tikai formālu vienādu prasību piemērošanu visiem bērniem, bet gan patiesu bērna ar īpašām vajadzībām integrēšanu izglītības sistēmā. Likumdevējam ir pozitīvs pienākums nodrošināt, lai bērns ar īpašām vajadzībām netiktu, citstarp uz valodas pamata, izslēgts no vispārējās izglītības sistēmas. Likumdevējam ir jāparedz tāds iekļaušanas veids un forma, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa efektīvu izglītību.
\nNo Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 24. panta izriet saprātīgas pielāgošanās princips. No tā ir atvasināmi iespējamie pasākumi, kas veicami, lai palīdzētu izglītojamam ar īpašām vajadzībām iegūt izglītību vienlīdzīgi ar citiem (sk.
\nUNICEF informatīvo materiālu par iekļaujošu izglītību. Pieejams: https://www.unicef.org/eca/sites/unicef.org.eca/files/IE_summary_accessible_220917_0.pdf).
\nArī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir attīstīts saprātīgas pielāgošanās princips. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvērusi, ka iekļaujoša izglītība tiek plaši atzīta par vispiemērotāko līdzekli iekļaušanas un nediskriminācijas mērķu sasniegšanai izglītības jomā. Valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt saprātīgu pielāgošanos bērna īpašajām vajadzībām no brīža, kad tas tiek pieprasīts. Tomēr šis pienākums nedrīkst uzlikt nesamērīgu slogu valsts iestādēm. Saprātīgi pielāgojumi var būt dažādas formas - materiāli, nemateriāli, izglītības vai organizatoriski - un attiekties uz skolas ēku arhitektonisko pieejamību, skolotāju sagatavošanu, mācību programmas pielāgošanu vai piemērotu iespēju nodrošināšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 25. jūnija sprieduma lietā \"Stoian v. Romania\", pieteikums Nr. 289/14, 102. un 103. punktu). Valsts izstrādātie izglītības iegūšanas vispārējie noteikumi ne vienmēr būs piemēroti bērna īpašajām vajadzībām. Pielāgošanās princips ietver prasību, ka valstij šie vispārējie noteikumi jāpielāgo katra bērna īpašajām vajadzībām.
\nTas nozīmē arī to, ka likumdevējam jāizstrādā tādi noteikumi, kas ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās prasības varētu izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās vajadzības un individuālās spējas.
\nNo Izglītības likuma 2. panta izriet, ka katram Latvijas iedzīvotājam jābūt iespējai attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu. Izglītības sistēmā paredzētās iespējas tiek nodrošinātas atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām.
\nLai nodrošinātu katram bērnam vienādas iespējas neatkarīgi no viņa attīstības vajadzībām un spējām, Latvijas izglītības sistēma paredz iespēju īstenot arī speciālās izglītības programmu.
\nVispārējās izglītības likuma 49. panta pirmā daļa noteic: \"Speciālās izglītības programmas nodrošina izglītojamajiem ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām.\"
\nGan mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas, gan mazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošanas mērķis ir veicināt bērna vispusīgu attīstību un veselības nostiprināšanu, sekmēt etniskās kultūras apguvi un sagatavošanos pamatizglītības ieguvei (noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 1. punkts un 4. pielikuma 1. punkts).
\nMazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošana notiek atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus (noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 5. punkts).
\nOrganizējot pedagoģisko procesu, izglītības iestāde nodrošina:
\nSaskaņā ar noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 8.4. apakšpunktu obligātā mācību satura īstenošanu neatkarīgi no bērna vecuma plāno un organizē, nodrošinot katru dienu latviešu valodas mācību satura apguvi, regulāras fiziskās aktivitātes un veselību veicinošu ieradumu attīstību.
\nTātad noteikumi Nr. 716 attiecībā uz mazākumtautību speciālo izglītības programmu īpaši uzsver nepieciešamību ņemt vērā un vērtēt bērna ar īpašām vajadzībām spējas, attīstības līmeni un veselības stāvokli. Ir paredzēti papildu atbalsta pasākumi, tostarp prasība katru dienu nodrošināt latviešu valodas mācību satura apguvi. Tas nepieciešams, lai bērns ar īpašām vajadzībām no pirmsskolas izglītības gūtu tādu pašu labumu kā bērns, kuram šādu vajadzību nav jeb sasniegtu to mērķi, kāds noteikts abām mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām.
\nIekļaujoša izglītība ir vērtību, principu un prakses kopums, kura mērķis ir jēgpilna, efektīva un kvalitatīva izglītība visiem izglītojamiem, kas organizēta, nodrošinot mācību apstākļu un prasību daudzveidību. Šo mērķi var sasniegt ar dažādiem organizatoriskiem līdzekļiem, respektējot bērna vajadzības.
\nSaskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 51. panta pirmo daļu izglītojamo ar īpašām vajadzībām iekļaušana var izpausties kā speciālās izglītības programmas apguve 1) vispārizglītojošā klasē; 2) vispārizglītojošas iestādes speciālajā klasē vai grupā;
\nVispārējās izglītības likuma 53. panta pirmā daļa noteic, ka izglītojamos ar īpašām vajadzībām var uzņemt vispārējās izglītības programmās. Šā panta otrā daļa noteic, ka atbilstošu atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamajam ar īpašām vajadzībām, kurš uzņemts vispārējās izglītības programmā, nodrošina izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram uzņemtam izglītojamajam ar īpašām vajadzībām izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu.
\nNoteikumu Nr. 716 2. pielikuma 10. punktā noteikts, ka, īstenojot speciālo pirmsskolas izglītības programmu, pirmsskolas izglītības grupā, ievērojot normatīvo regulējumu, iekļauj bērnu ar īpašām vajadzībām un izstrādā viņam individuālu izglītības programmas apguves plānu. Šo noteikumu 4. pielikuma 11. punktā noteikts, ka pirmsskolas izglītības grupā iekļauj bērnu ar īpašām vajadzībām, ievērojot normatīvo regulējumu un izstrādājot viņam individuālu izglītības programmas apguves plānu.
\nNo iepriekš minētā izriet, ka Latvijā tiek īstenoti īpaši pasākumi, lai bērns ar īpašām vajadzībām iekļautos pirmsskolas izglītībā. Šā mērķa sasniegšanai ir izveidota speciāla izglītības programma, kuras mērķis un pamatprasības, tostarp latviešu valodas apguve, pēc iespējas sakrīt ar mazākumtautību izglītības programmas noteikumiem. Turklāt likumdevējs paredzējis, ka iekļaušanu nevar praktizēt neatkarīgi no bērna individuālajiem apstākļiem un vajadzībām. Lai bērnu patiesi iekļautu izglītības sistēmā, īpaša uzmanība pievērsta bērna īpašajām vajadzībām un atbalsta pasākumu veikšanai, pēc nepieciešamības arī pielāgojot mācību programmas apguves prasības, proti, izstrādājot individuālu programmas apguves plānu. Ne mazāk būtiska ir vide, kādā paredzēta bērna ar īpašām vajadzībām iekļaušana. Likumdevējs ir paredzējis, ka speciālās izglītības programmu var īstenot gan vispārējās izglītības iestādes vispārizglītojošā klasē, gan speciālā klasē, gan speciālā iestādē, pirmajos divos gadījumos pēc iespējas nodrošinot bērnam ar īpašām vajadzībām saskarsmi ar bērniem, kuriem šādu vajadzību nav. Tas saskan ar iepriekš norādīto starptautisko standartu bērna tiesību jomā.
\nKārtība, kādā tiek izvērtēts, kā organizēt bērna ar īpašām vajadzībām apmācību, noteikta Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumos Nr. 709 \"Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām\" (turpmāk - noteikumi Nr. 709).
\nSaskaņā ar noteikumu Nr. 709 3. punktu pašvaldību komisiju kompetencē ir sniegt atzinumu par atbilstošāko pirmsskolas izglītības programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu. Šo noteikumu 6. punktā noteikti pašvaldību komisijas pienākumi, tostarp pienākums izvērtēt pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni un sniegt atzinumu par bērnam atbilstošāko izglītības programmu, tas ir, pirmsskolas izglītības programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu (noteikumu Nr. 709 6.1.1. apakšpunkts), kā arī pienākums veicināt pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna ar īpašām vajadzībām integrēšanu pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs (noteikumu Nr. 709 6.4. apakšpunkts) un nodrošināt metodisku un organizatorisku atbalstu attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajām izglītības iestādēm bērna attīstības līmeņa un spēju izvērtēšanā, kā arī bērna ar īpašām vajadzībām individuālā izglītības plāna sagatavošanā (noteikumu Nr. 709 6.9. apakšpunkts).
\nŅemot vērā minēto, no apstrīdētajām normām neizriet prasība izmantot latviešu valodu, neņemot vērā bērna īpašās vajadzības.
\nGluži pretēji, skatot apstrīdētās normas kā daļu no iepriekš minētā regulējuma, secināms, ka abos pirmsskolas izglītības posmos bērnam ar īpašām vajadzībām tiek nodrošināts atbalsts, kā arī īpaša un individuāla pieeja un attieksme, kas nepieciešama, lai viņam būtu iespēja iegūt atbilstošu izglītību vienlīdzīgi ar citiem. Tostarp, nodrošinot pieeju izglītības sistēmai un latviešu valodas apguvei, tiek nodrošināta individuāla pieeja.
\nTātad, lai arī sasniedzamā mērķa aspektā likumdevējs ir noteicis vienādu attieksmi pret bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav, tomēr šā mērķa sasniegšanā tiek piemērota atšķirīga attieksme, proti, tiek veikti pozitīvi pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērns ar īpašām vajadzībām pēc iespējas labāk iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā un līdz ar to sabiedrībā, apgūstot latviešu valodu savu iespēju robežās.
\nLīdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja I.
\nZiemele