Par HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2018.-2020. gadam

Par HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2018.-2020. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 630 Rīgā 2017. gada 31. oktobrī (prot. Nr. 53 27. §) Par HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2018.-2020. gadam 1. Apstiprināt HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2018.-2020. gadam (turpmāk - plāns). 2. Veselības ministrijai nodrošināt plāna ieviešanas vadību un koordināciju. 3. Plāna izpildē iesaistītajām institūcijām sagatavot un līdz 2019. gada 30. martam, 2020. gada 30. martam un 2021. gada 30. martam iesniegt Veselības ministrijā informāciju par plāna īstenošanas gaitu. 4. Veselības ministrijai līdz 2019. gada 1. jūnijam un 2020. gada 1. jūnijam pārskatīt plānu un aktualizēt atbilstoši situācijai. 5. Jautājumu par plāna īstenošanai nepieciešamo papildu finansējumu 2019.-2020. gadā un turpmāk katru gadu Veselības ministrijai virzīt kā starpnozaru prioritāro pasākumu un izskatīt Ministru kabinetā likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam" un likumprojekta "Par valsts budžetu 2019. gadam" sagatavošanas procesā. 6. Veselības ministrijai sagatavot un veselības ministram līdz 2021. gada 1. jūnijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par plāna izpildi. Ministru prezidents Māris Kučinskis Veselības ministre Anda Čakša  (Ministru kabineta 2017. gada 31. oktobra rīkojums Nr. 630) HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam Rīgā 2017 Lietotie apzīmējumi AĀIC - Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrs AGIHAS - biedrība "Atbalsta grupa inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem" AIDS - iegūtais imūndeficīta sindroms (Acquired Immuno deficiency Syndrome) ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija Anti -HCV - imūnglobulīna antivielas pret C hepatīta vīrusu ARV terapija - HIV infekcijas antiretrovirālā (ARV) terapija ĀIe - ārstniecības iestādes ĀPA - ārstu profesionālās asociācijas BHA - biedrība "Baltijas HIV asociācija" BKUS - VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" CDA - Slimību analīzes centrs (Center of Disease Analysis) CD4 šūnas - T limfocīti DDVVI - Darba drošības un vides veselības institūts DIA+LOGS - biedrība "DIA+LOGS" ECDC - Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Centre for Disease Prevention and Control) EMCDDA - Eiropas narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (Europen Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction) ES/EEZ - Eiropas Savienība/Eiropas Ekonomiskās zona F3 - aknu fibrozes 3.pakāpe F4 - aknu fibrozes 4.pakāpe GINASOC - Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija ĢĀ - ģimenes ārsti HBV - B hepatīta vīruss HCV - C hepatīta vīruss HBsAg - B hepatīta vīrusa virsmas antigēns HIV - cilvēka imūndeficīta vīruss HPP - HIV profilakses punkts IeM - Iekšlietu ministrija IeM VSC - Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centrs IeVP - Ieslodzījuma vietu pārvalde INL - injicējamo narkotiku lietotāji IZM - Izglītības un zinātnes ministrija IVP - Imunizācijas valsts padome ĪAV - Īslaicīgās aizturēšanas vietas LĀB - Latvijas Ārstu biedrība LGDzSA - Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija LĢĀA - Latvijas Ģimenes ārstu asociācija LIHA - Latvijas Infektologu un Hepatologu asociācija LIHHASA - Latvijas Infektologu, Hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija LM - Labklājības ministrija LU - Latvijas Universitāte MK - Ministru kabinets MOODLE - E-mācību vide MSM - vīrieši, kuriem ir dzimumsakari ar vīriešiem (men who have sex with men) NĀIe - ārstniecības iestāde, kas sniedz narkoloģiskās ārstēšanas pakalpojumus NVD - Nacionālais veselības dienests NVO - sabiedriskās (nevalstiskās) organizācijas PAC - Perinatālās aprūpes centri PSKUS - VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca" PTAC - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs PVO - Pasaules Veselības organizācija PZ - biedrība "Papardes zieds" RAKUS - SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca" RDzN - SIA "Rīgas Dzemdību nams" RNS - ribonukleīnskābe RPNC - VSIA "Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs" RSU - Rīgas Stradiņa universitāte SDO - Starptautiskā Darba organizācija SPKC - Slimību profilakses un kontroles centrs STI - seksuālās transmisijas infekcijas TM - Tieslietu ministrija UNAIDS - Apvienoto Nāciju Organizācijas kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma (Joint United Nations Programme on HIV/AIDS) VHB - vīrushepatīts B VHC - Vīrushepatīts C VI - Veselības inspekcija VM - Veselības ministrija VP - Valsts policija VPD - Valsts probācijas dienests VRS - Valsts Robežsardze Saturs I Kopsavilkums II Situācijas raksturojums 2.1. HIV/AIDS 2.2. VHB un VHC 2.3. STI 2.4. HIV infekcijas, STI, VHB un VHC riska grupas 2.4.1. Vertikālā transmisija 2.4.2. Ieslodzītie 2.4.3. Prostitūcijā iesaistītās personas 2.4.4. Injicējamo narkotiku lietotāji 2.4.5. Vīrieši, kuriem ir dzimumsakari ar vīriešiem 2.4.6. HIV infekcija, STI, VHB un VHC darba vidē 2.5. Kaitējuma mazināšanas pasākumi III Mērķi un veicamie uzdevumi 1. Sabiedrības izglītošana par HIV, STI, VHB un VHC inficēšanās riskiem un agrīnu diagnostiku 2. Darbs ar apzinātajām riska grupām (INL, prostitūcijā iesaistītās personas, MSM) 3. HIV, VHB, VHC un STI profilakses un terapijas uzlabošana IeVP, VPD un IeM institūcijās 4. Diagnostikas, ārstēšanas un epidemioloģiskās uzraudzības uzlabošana 4.1. Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības, agrīnas diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana 4.2. Grūtnieču, sieviešu pēcdzemdību periodā un zīdaiņu HIV, STI, VHB un VHC diagnostikas un profilakses uzlabošana 4.3. Epidemioloģisko datu ieguves un apkopošanas kvalitātes uzlabošana 5. Ārstniecības personu kapacitātes stiprināšana 6. Veselībai drošu pakalpojumu nodrošināšanas uzlabošana un uzraudzība 7. HIV infekcijas, STI, VHB un VHC izplatības ierobežošanas politikas plānošana IV Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu I Kopsavilkums Sabiedrības veselības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam1 (turpmāk -Sabiedrības veselības pamatnostādnes) mērķis ir pagarināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto dzīves gadu skaitu un novērst priekšlaicīgu nāvi, saglabājot, uzlabojot un atjaunojot veselību. Lai to sasniegtu, divi no Sabiedrības veselības pamatnostādnēs definētajiem apakšmērķiem paredz samazināt iedzīvotāju saslimstību ar infekcijas slimībām, kā arī uzlabot mātes, tēva un bērna veselību un samazināt zīdaiņu mirstību. 2015.gada 24.septembrī tika apstiprinātas Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnes 2015.-2020.gadam2, kurās viens no noteiktajiem rīcības virzieniem ir novērst resocializācijas īstenošanas šķēršļus, kas ir saistīti ar notiesātā veselības stāvokli, t.sk. atkarībām. HIV, VHB un VHC kaitējuma mazināšanas pasākumi, kā arī ārstēšanas pieejamības uzlabošana ir cieši saistīta ar ieslodzīto resocializācijas šķēršļu novēršanu. Tāpat ļoti svarīgi, lai ieslodzītais pēc atbrīvošanas turpinātu uzsākto ārstēšanos, piemēram, HIV vai VHC gadījumā, kā arī regulāri apmeklētu ārstniecības iestādes. Ārstēšanas nepārtrauktības nodrošināšana arī ir svarīgs resocializācijas pasākums. Narkotisko un psihotropo vielu un to atkarības izplatības ierobežošanas un kontroles pamatnostādnes 2011.-2017.gadam3 paredz veikt HPP, IeVP darbinieku un NVO pārstāvju informēšanu par narkotiku pārdozēšanas profilaksi, kā arī izstrādāt un īstenot ieslodzīto personu veselības aprūpes koncepciju, kurā ir iekļauti jautājumi, kas paredz arī narkotiku atkarīgo personu farmakoloģiskās ārstniecības nodrošināšanas un narkotiku lietošanas sociālo un bioloģisko seku mazināšanas risinājumu īstenošanu. 2016.gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz HIV"4, kurā tika izvirzīts mērķis līdz 2030.gadam izbeigt AIDS epidēmiju Eiropas reģionā, kā arī novērst sabiedrības veselības apdraudējumus no HIV izraisītas infekcijas, nodrošinot veselīgu dzīvi un veicinot labklājību visiem dažādu vecumu cilvēkiem. 2016.gada PVO rekomendācijās un Eiropas HIV/AIDS vadlīnijās noteikts uzsākt ARV terapiju neatkarīgi no pacienta CD4 šūnu skaita, vienlaicīgi nodrošinot terapiju tiem pacientiem, kam tā ir nepieciešama prioritāri.5 Vienlaicīgi 2016.gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts arī "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz vīrusu hepatītiem"6, nosakot mērķi līdz 2030.gadam Eiropas reģionā likvidēt vīrusu hepatītus kā sabiedrības veselības draudus, samazinot vīrusu hepatītu transmisiju, samazinot mirstību un saslimstību, kas radusies dēļ vīrusu hepatītiem un to izraisītajām komplikācijām, nodrošinot taisnīgu piekļuvi visaptverošai profilaksei un iesakot visiem testēšanas, aprūpes un ārstēšanas pakalpojumus. 2016.gada maijā Pasaules Veselības Asamblejā 194 valstis, to skaitā Latvija, pieņēma Vispasaules veselības sektora stratēģiju par VHC izplatības ierobežošanu, kurā ir ietverta apņemšanās līdz 2030.gadam likvidēt VHC kā sabiedrības veselības problēmu un panākt, ka 80% no inficētajām personām saņem ārstēšanu. PVO 63.Asamblejas rezolūcijā uzsvērts, ka nepieciešama globāla pieeja VHB un VHC problēmu risināšanai, ņemot vērā, ka galvenokārt infekcijas izplatās parenterālā ceļā. Sabiedrības veselības pamatnostādņu apakšmērķi "Samazināt iedzīvotāju saslimstību ar infekcijas slimībām" plānots sasniegt: 1) uzlabojot sabiedrības izpratni par vakcinācijas nozīmi infekcijas slimību profilaksē, īpaši VHB kontekstā; 2) attīstot politiku infekcijas slimību profilakses jomā, tādējādi pievēršot lielāku uzmanību HIV, VHB, VHC un STI inficēšanās riska grupām, tai skaitā veicinot agrīnu infekcijas slimību diagnostiku un ārstēšanu konkrētās riska grupās; 3) veicinot starpinstitūciju sadarbību, nodrošinot lielāku NVO iesaistīšanos infekcijas slimību profilakses jomā. Savukārt Sabiedrības veselības pamatnostādņu apakšmērķi "Uzlabot mātes, tēva un bērna veselību, samazināt zīdaiņu mirstību" plānots sasniegt: 1) izglītojot sabiedrību (īpaši pusaudžus un jauniešus) par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem un STI profilaksi, tai skaitā par kontracepcijas lietošanu, samazinot nevēlamu grūtniecību un STI gadījumu skaitu; 2) īstenojot mērķtiecīgus pasākumus veselības aprūpes un veselības veicināšanas pakalpojumu pieejamības uzlabošanai ar mērķi samazināt saslimstību un mirstību veselības traucējumu dēļ, kas rodas perinatālajā un neonatālajā periodā, īpaši saistībā ar HIV, STI, VHB un VHC. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, VM ir izstrādājusi īstermiņa politikas plānošanas dokumentu "HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.‑2020.gadam" (turpmāk - plāns), kas turpina Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas izplatības ierobežošanas programmā 2009.-2013.gadam7 uzsākto infekcijas slimību izplatības ierobežošanas politikas īstenošanu, vienlaikus paredzot papildus pasākumus arī STI, VHB un VHC izplatības ierobežošanai. Ņemot vērā to, ka plānā HIV, vīrushepatītu un STI izplatības ierobežošanā liela nozīme ir arī sabiedrībai un nevalstiskajam sektoram gan nodrošinot pakalpojumus inficēšanās riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām, gan sniedzot informatīvu atbalstu sabiedrībai, kā arī vēršot politikas veidotāju uzmanību uz būtiskākajām aktualitātēm, plāna pasākumu izpildē ir paredzēts iesaistīt NVO, paredzot finansējumu SPKC, kas konkursa kārtībā slēgs pakalpojumu līgumus ar NVO pārstāvjiem par konkrētu uzdevumu izpildi. Plāns izstrādāts sadarbībā ar iesaistītajām valsts pārvaldes institūcijām - SPKC, NVD, VI, TM, IeVP, VPD, kā arī NVO (BHA, LĢĀA) un nozares profesionāļiem (PSKUS, RAKUS). Galvenās problēmas, kuru risināšanai plānā pievērsta uzmanība ir: 1. Nepietiekama sabiedrības un profesionāļu izpratne par transmisijas infekcijas slimībām, tai skaitā par infekcijām, kas saistītas ar asins, vertikālās transmisijas un seksuālās transmisijas izplatīšanās riskiem, un to novēršanas pasākumiem. 2. Nepietiekama pieejamība HIV, VHB, VHC un STI profilakses pasākumiem inficēšanās riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām. 3. Nepietiekama HIV, VHB, VHC un STI profilakses pasākumu pieejamība ieslodzījuma vietās. 4. Nepietiekama pieejamība diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumiem, lai nodrošinātu agrīnu HIV, VHB, VHC vai STI atklāšanu un ārstēšanu. 5. Nepietiekama datu pieejamība, lai veiktu objektīvu situācijas analīzi par HIV, VHB, VHC un STI izplatību. 6. Nepietiekama ārstniecības personu iesaistīšanās HIV, VHB, VHC un STI profilakses un agrīnas diagnostikas nodrošināšanā. 7. Nepietiekamas ārstus zināšanas par HIV un HIV indikatorstāvokļiem. Ņemot vērā minēto, Plānā ietverti uzdevumi un veicamie pasākumi HIV infekcijas, STI, VHB un VHC izplatības ierobežošanai septiņos rīcības virzienos: 1. Sabiedrības izglītošana par HIV, STI, VHB un VHC inficēšanās riskiem un agrīnu diagnostiku. 2. Darbs ar apzinātajām riska grupām (INL, prostitūcijā iesaistītās personas, MSM). 3. HIV, VHB, VHC un STI profilakses un terapijas uzlabošana ieslodzījuma vietās, VPD un IeM institūcijās. 4. Diagnostikas, ārstēšanas un epidemioloģiskās uzraudzības uzlabošana. 5. Ārstniecības personu kvalifikācijas un kapacitātes stiprināšana. 6. Veselībai drošu pakalpojumu nodrošināšanas uzlabošana un uzraudzība. 7. HIV infekcijas, STI, VHB un VHC izplatības ierobežošanas politikas plānošana. II Situācijas raksturojums Plāna ietvaros ir paredzēts risināt šādas visbūtiskākās ar HIV, vīrushepatītu un STI izplatību saistītās problēmas: 1. Latvijā salīdzinājuma ar citām ES valstīm HIV izplatība ir viena no visaugstākajām. 2015.gadā Latvijā bija otrais augstākais jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits ES, un šis rādītājs bija 3,5 reizes augstāks nekā vidēji Eiropā. 2. Latvijā ir visaugstākais ES jaunatklāto AIDS gadījumu skaits. 28% no jaunatklātiem HIV infekcijas gadījumiem ir AIDS stadijā, kas ir 8 reizes vairāk nekā vidēji ES. 3. Latvijā biežākais HIV infekcijas izplatīšanās ceļš ir heteroseksuālais (37% no kopējā jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaita). Šim rādītājam ir tendence palielināties, kas nozīmē, ka inficēšanās riskam vairāk tiek pakļautas sievietes. Šo faktu apliecina arī tas, ka pēdējos gados pieaug jaunatklāto HIV gadījumu īpatsvars tieši sievietēm. 4. Augstie HIV infekcijas saslimstības rādītāji un lielais HIV infekcijas gadījumu īpatsvars, kas atklāti novēloti, rada augstas izmaksas HIV inficēto personu veselības aprūpei. Kopš 2011.gada izmaksas HIV ārstēšanai nepieciešamo zāļu kompensācijai ir palielinājušās pieckārtīgi. 5. Atbilstoši PVO rekomendācijām HIV ārstēšana ir jāuzsāk nekavējoties, tiklīdz HIV infekcija ir atklāta. Latvijā HIV inficētās personas ārstēšanu saņem novēloti, tikai sasniedzot 350 šūnas/ml. ES vēl tikai Lietuvā ir šāda pieeja HIV ārstēšanai. Lielākajā daļā ES valstu HIV ārstēšanu uzsāk nekavējoties pēc infekcijas atklāšanas. HIV ārstēšana ir viens no nozīmīgākajiem pasākumiem infekcijas ierobežošanai, jo ārstēšanas rezultātā ir iespējams panākt, ka HIV inficētā persona vairs nav infekcioza. 6. Latvijā joprojām katru gadu tiek reģistrēti HIV vertikālās transmisijas gadījumi no mātes bērnam. Nodrošinot HIV inficēto grūtnieču ārstēšanu un HIV infekcijas profilaksi zīdaiņu vecumā, ir iespējams pilnībā novērst HIV pārnešanu no mātes bērnam. 7. 37% jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu ir ar nezināmu inficēšanās ceļu, kas apgrūtina identificēt patiesos infekcijas izplatīšanās cēloņus. HIV jaunatklāto gadījumu skaits ar nezināmu inficēšanās ceļu ir ļoti strauji pieaudzis no 2011.gada. Viens no iemesliem, kādēļ netiek atklāti inficēšanās cēloņi, ir pacientu stigmatizācija. 8. Viens no VHB un VHC inficēšanās riskiem ir invazīvu pakalpojumu veikšana - tetovēšanas, veselības aprūpes pakalpojumu, skaistumkopšanas pakalpojumu saņemšanas laikā utml. Lai samazinātu VHC un VHB izplatību, jāveicina šo pakalpojumu drošība, kā arī jāizglīto sabiedrībai, lai netiktu izvēlēti nedroši pakalpojumi. 9. Saslimstība ar sifilisu un gonoreju Latvijā samazinās. Tomēr saslimstība ar sifilisu joprojām pārsniedz vidējos rādītājus ES. Saslimstība ar hlamidiozi ir ievērojami zemāka par vidējo līmeni ES, kas liecina, ka šī STI netiek atklāta pietiekamā līmenī. Savukārt Gonokoku rezistence gonorejas ārstēšanas procesā ir kļuvusi par svarīgu veselības aprūpes problēmu. Minētās STI būtiski ietekmē reproduktīvo veselību un ir viens no neauglības cēloņiem. Ņemot vērā to, ka Latvijā demogrāfijas veicināšana, tai skaitā reproduktīvās veselības uzlabošana, ir viena no valsts politikas prioritātēm, jāpanāk STI izplatības ierobežošana. 10. Ieslodzījumā esošās personas ir viena no riska grupām, kurā ir visbiežāk sastopama HIV/AIDS, STI, VHB un/vai VHC saslimstība. Parasti ieslodzītie jau ir inficējušies pirms nonākšanas ieslodzījuma vietā. Ņemot vērā viņu paradumus un noslēgto vidi, ir risks šo infekciju plašākai izplatībai ieslodzīto vidū. Lai ieslodzījumā esošām personām nodrošinātu atbilstošu veselības aizsardzību, svarīgi ir samazināt inficēšanās riskus ieslodzījuma vietās, panākt pēc iespējas agrīnāku šo infekcijas slimību diagnostiku un ārstēšanu, kā arī nodrošināt, lai ieslodzītie saņemtu uzsākto ārstēšanu arī pēc ieslodzījuma. 11. Viens no biežākajiem HIV, VHB un VHC inficēšanās cēloņiem ir intravenozo narkotiku lietošana. Līdz ar to šo infekciju izplatības novēršanai ir svarīgi mazināt ar intravenozo narkotiku lietošanu saistītos inficēšanās riskus. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā kaitējuma mazināšanas pakalpojumi nav pieejami pietiekamā apjomā. Piemēram, opioīdus aizvietojošo farmakoloģisko terapiju Latvijā saņem apmēram tikai 10% no personām, kurām tā būtu nepieciešama. Savukārt Latvijā izsniegto šļirču skaits atbilst vienam no zemākajiem rādītājiem ES: 56,7 šļirces uz vienu INL pret atbilstošu vidējo rādītāju ES (100-200 šļirces uz vienu INL). No 2017.gada Eiropas ziņojuma par narkotikām Latvijā no 2015.gadā paziņotajiem jaunajiem ar injicēšanu saistītajiem inficēšanās gadījumiem 58% ir diagnosticēti vēlīni. ES vidējie vēlīnas diagnostikas rādītāji, ņemot vērā visus inficēšanās ceļus, ir 47 %. 12. Augsta HIV, VHB, VHC un STI izplatība ir arī to personu vidū, kas nodarbojas ar prostitūciju un MSM. Kā liecina Latvijā un citās valstīs veiktie pētījumi, šīs personas ir stigmatizētas, tādēļ ir jānodrošina atbilstoši pakalpojumi (piemēram, konsultācijas un eksprestesti) šīm personām draudzīgos apstākļos. 13. Vienlaicīgi paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti šo dažādo riska grupu personu partneri (piemēram, INL, MSM, prostitūcijā nodarbināto personu partneri). 2.1.HIV/AIDS HIV infekcijas izplatība ir globāla mēroga problēma, kam ir sociāli ekonomiskas sekas un kas negatīvi ietekmē visas sabiedrības veselību, katra indivīda drošību, iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū, kā arī ietekmē valsts labklājību kopumā. Latvija ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas izplatības rādītāji ir vieni no visaugstākajiem ES. SPKC dati rāda, ka 2015.gadā Latvijā tika reģistrēti 19,8 HIV infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, salīdzinoši pēc jaunākajiem publicētajiem ECDC datiem ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 5,8 HIV infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par HIV epidemioloģisko situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti 2017.gada beigās). 1.attēls: HIV un AIDS saslimšanas gadījumi, 2015.8 Latvijā, salīdzinot ar 2015.gadu, 2016.gadā ir samazinājies jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits (18,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Savukārt 2015.gadā jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits pieaugušajiem (vecumā no 15-49 gadiem uz 1000 neinficētām personām populācijā) ir augsts (0,53) un Eiropas reģionā ieņem ceturto vietu aiz Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas Republikas (Eiropas reģionā vidējais rādītājs ir 0,47).9 2015.gadā Latvijā reģistrēti 6,7 AIDS gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar jaunākajiem publicētajiem ECDC datiem, ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 0,8 AIDS gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par AIDS epidemioloģisko situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti 2017.gada beigās).10 SPKC dati rāda, ka 2016.gadā ir samazinājies jaunatklāto AIDS gadījumu skaits (5,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), salīdzinot ar 2015.gadu. 2.attēls: HIV un AIDS gadījumu skaita dinamika (2012.-2016.)* *Dati: SPKC, uz gada vidējo iedzīvotāju skaitu, izņemot 2016.gadu, kad rēķināts uz iedzīvotāju skaitu gada sākumā Palielinoties HIV inficēto pacientu skaitam un pacientu skaitam AIDS stadijā, ar katru gadu palielinās HIV infekcijas ārstēšanai paredzēto zāļu izmaksas. 3.attēls: ARV terapiju saņēmušo pacienta skaita un izmaksu dinamika (2011.-2016.)* * Dati: NVD SPKC statistikas dati rāda, ka nāves gadījumu skaits no AIDS pēdējos gados samazinās (2013.g. - 110 gadījumi, 2014.g. - 102, 2015.g. - 86, 2016.g .-71).11 4.attēls: Nāves gadījumu no AIDS dinamika (2013.-2016.)* * Dati: SPKC, Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datu bāze No 1987.gada līdz 2016.gada 31.decembrim Latvijā HIV/AIDS gadījumu valsts reģistrā kopā reģistrēti 6972 HIV infekcijas gadījumi, to skaitā 1786 AIDS gadījumi un 1676 nāves gadījumi. Neskatoties uz to, ka jaunatklāto AIDS gadījumu skaitam pēdējos gados ir tendence samazināties, AIDS ir 28% no jaunatklātajiem HIV gadījumiem. Tas liecina, ka HIV infekcija joprojām tiek atklāta novēloti un ir jāpieliek pūles, lai paplašinātu to cilvēku skaitu, kas tiek testēti uz HIV. 5.attēls: Laboratorijās veikto HIV testu skaits (2011.-2016.)* *Dati: SPKC Latvijā 2015. un 2016.gadā kopā no visiem jaunatklātajiem 758 HIV infekcijas gadījumiem 92 (12%) HIV infekcijas gadījumi tika konstatēti ieslodzījuma vietās, tai skaitā 78 gadījumi vīriešiem un 14 - sievietēm. Statistikas dati liecina, ka pēdējos piecus gadus (2012.-2016.) inficēšanās ar HIV biežāk notikusi tieši heteroseksuālās transmisijas ceļā (37%), nevis kopīgu injicēšanas piederumu lietošanas rezultātā (22%). Aplūkojot tendences pēc HIV infekcijas transmisijas ceļiem, vērojams, ka 2016.gadā visbiežāk norādīta ir heteroseksuālā transmisija - 38% un narkotiku injicēšana - 17%, bet jāņem vērā, ka 2016.gadā 37% gadījumos inficēšanās ceļš nav noskaidrots. Papildus jāņem vērā, ka intravenozo narkotiku lietošana veicina heteroseksuālās transmisijas riskus HIV izplatībai. Turklāt, lai gan grūtniecēm ir pieejama valsts apmaksāta profilaktiskā ārstēšana, ik gadu ar HIV inficējas arī vairāki jaundzimušie (no visiem 2016.gadā reģistrētajiem HIV gadījumiem vertikālā transmisija - 1,6%).12 SPKC epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka Latvijā ir liels jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu īpatsvars, kad ārstniecības personas nenoskaidro inficēšanās ceļu pacientiem ar HIV infekciju. No 2012. līdz 2015.gadam šis radītājs svārstījās no 29,7 līdz 31,8%, bet 2016.gadā ir pieaudzis vēl vairāk - līdz 37% (skat. 2.tabulu). Tātad inficēšanās ceļš nav noskaidrots (nav zināms) katram trešajam pacientam ar HIV infekciju. Saskaņā ar ECDC 2015.gada ziņojumu13 ES/EEZ valstīs vidējais HIV infekcijas gadījumu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu bija ievērojami mazāks - 20,2%. 1.tabula: HIV pacientu skaits ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu un šo gadījumu īpatsvars no visiem jaunatklātās HIV infekcijas gadījumiem Latvijā 2012.-2016. gadā* Gadījumu skaits /Gads 2012. 2013. 2014. 2015. 2016. Jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu skaits 339 340 347 393 365 Nenoskaidrots inficēšanas ceļš 108 101 109 119 135 % 31,8 29,7 31,4 30,2 37,0 *Dati: SPKC Atbilstoši MK 2003.gada 4.novembra noteikumiem Nr.628 "Cilvēka imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV) un AIDS izplatības ierobežošanas un ar HIV inficētu personu un AIDS slimnieku ārstēšanas organizatoriskā kārtība" ārstniecības personas, kura norīko testēšanu uz HIV infekciju, pienākums ir sniegt pacientam pirmstesta un pēctesta konsultāciju, kā arī sniegt HIV inficētai personai psiholoģisku atbalstu. Liels HIV infekcijas pacientu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu liecina par nepietiekošu uzticību, kura veidojas starp ārstu un pacientu, kas savukārt norāda uz to, ka netiek veikta padziļināta pirms un pēc HIV testa konsultācija. Nepietiekama ārstniecības personu sadarbība ar HIV pacientu negatīvi ietekmē epidemioloģiskās uzraudzības datu, sevišķi riska faktoru analīzi, un secinājumu kvalitāti. HIV inficēto personu ārstēšanā vissvarīgākais nosacījums ir pacienta līdzestība. Tas nozīmē, ka personai, kura saņem specifisko ārstēšanu - ARV terapiju, ir jāsadarbojas ar ārstējošo ārstu, pilnībā jāizprot ārstēšanas nozīme un sekas, kādas var rasties pārtraucot ārstēšanu vai veicot to neregulāri, un precīzi jāievēro visi ar zāļu lietošanu saistītie noteikumi. Biedrība "Apvienība HIV.LV" savā tīmekļa vietnē veica HIV inficētu personu aptauju par līdzestību un saskaņā ar to 52,9% no atbildējušajiem atzina, ka ir līdzestīgi un lieto visas nozīmētās zāles, 17,7% aptaujāto atzina, ka ir līdzestīgi, neskatoties uz blaknēm, bet 8,8% - uzskatīja, ka HIV/AIDS nevar ārstēt.14 Pacienti no ARV terapijas atsakās gan blakusparādību dēļ, gan sociāli finansiālu problēmu dēļ, jo nav līdzekļu, lai aizbrauktu no attālākiem Latvijas reģioniem uz RAKUS pēc receptes HIV ārstēšanai nepieciešamajām zālēm, zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ, kā arī atsevišķos gadījumos dzīvesveida dēļ, piemēram, intravenozo narkotiku lietošana. Farmakoloģiskā opioīdus aizvietojošā terapija un HIV terapija netiek nodrošinātas vienā vietā. Tas mazina INL līdzestību HIV terapijai. Lai uzlabotu INL līdzestību, ir nepieciešams radīt iespējas, lai šos pakalpojumus INL varētu saņemt vienuviet. Ņemot vērā to, ka HIV inficētās personas ir stigmatizētas un komunicē noslēgtā personu lokā, viņu motivēšanai iesaistīties ārstēšanā ir jānotiek viņiem draudzīgā vidē, tuvu viņu pulcēšanās vietām.15 Viens no efektīviem veidiem ir zema sliekšņa pakalpojumu nodrošināšana. Šie pakalpojumi ir vērsti uz profilaksi vai veselības veicināšanu. Tie tiek nodrošināti apmeklētājiem ērtos laikos, pēc iespējas pietuvināti viņu ikdienas uzturēšanās vietai, anonīmi un bez maksas. Zema sliekšņa pakalpojumu centri tiek veidoti klientam draudzīgi, kuros apmeklētājam tiek izvirzītas minimālas prasības, vienlaicīgi klientam sniedzot iespējas saņemt nepieciešamo sociālo un medicīnisko palīdzību, kā arī konsultācijas norit viņam saprotamā valodā. Centri ir viegli sasniedzami, profesionāli un elastīgi savā darbībā, droši un uzticami no klienta viedokļa, ievērojot vislielāko iespējamo konfidencialitāti.16 HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas jomā būtiska nozīme ir efektīvai starpinstitūciju sadarbībai, lai pēc iespējas plašāk veiktu profilakses pasākumus valstī. Kā viena no problēmām jāmin sadarbības trūkums starp visām ar HIV profilaksi un kaitējuma mazināšanu saistītajām pusēm, tostarp, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, policiju, iekšlietu struktūrām, veselības politikas veidotājiem, NVO un pašvaldībām. Citu valstu prakse, piemēram, Spānijas prakse liecina, ka policijas darbinieku iesaiste kaitējuma mazināšanas un HIV profilakses pasākumu īstenošanā ir vēlama un nepieciešama. Piemēram, policijas darbiniekiem ir regulāri jāinformē kaitējuma mazināšanas pakalpojumu sniedzēji par vietām, kur pulcējas INL, par vietām, kur regulāri tiek izmestas izlietotās šļirces un adatas. Savukārt personas, kuras lieto injicējamās narkotikas, ir jāinformē par vietām, kur saņemt kaitējuma mazināšanas pakalpojumus. Tādā veidā tiek mazināta ar narkotiku lietošanu saistīto infekciju slimību izplatība INL vidū un sabiedrībā kopumā. Latvijā par efektīvas sadarbības trūkumu liecina arī kaitējuma mazināšanas pakalpojumu sniedzēju un to klientu sasaistes trūkums ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem situācijā, kad klientam HIV profilakses punktā tiek veikta infekcijas slimību primārā diagnostika (ekspresdiagnostika). Pozitīva eksprestesta gadījumā klientam tiek sniegtas norādes par tālāko rīcību, taču ņemot vērā to, ka nav vienotas sistēmas, nav zināms, vai klients būs vērsies veselības aprūpes iestādē un veicis nepieciešamos izmeklējums, kā arī saņēmis ārstēšanu. ECDC ekspertu ziņojumā17 minēts, ka ļoti svarīgi radīt tādu vidi, kas veicinātu lielāku pašvaldību iesaistīšanos HIV infekcijas profilakses pasākumu īstenošanā valstī ar uzsvaru uz kaitējuma mazināšanas pasākumiem un ciešāku sadarbību ar NVO. Kā liecina SPKC pieredze, sniedzot metodisko atbalstu HPP, kaitējuma mazināšanas pasākumu īstenošana pašvaldībās bieži vien ir ierobežota vai tiek veikta konkrētu laika periodu. Jāņem vērā to, ka šādu pasākumu veikšanai trūkst finanšu līdzekļi un pašvaldības politiskais atbalsts, kā arī pašvaldībā strādājošajiem speciālistiem nav pietiekošu zināšanu par HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas pakalpojumu veikšanas nozīmi, pozitīvo ietekmi un nepieciešamību kopumā. HIV savlaicīga ārstēšana ir vissvarīgākais profilakses pasākums, lai samazinātu HIV izplatību sabiedrībā. Pētījumos18 ir pierādīts, ka uzsākot agrīnu HIV ārstēšanu un samazinot vīrusa šūnu skaitu cilvēka organismā līdz minimumam, HIV inficētais vairs nevar inficēt partneri, tādējādi samazinot infekcijas izplatības risku par 20%. Pētījumi19 arī pierāda, ka bez ARV terapijas 100 inficēti cilvēki gada laikā inficē vēl 12 cilvēkus. Tādēļ viens no svarīgākajiem pasākumiem HIV izplatības samazināšanā ir nodrošināt pēc iespējas agrīnāku HIV inficēto personu ārstēšanu, nodrošinot ārstēšanu apmēram 90% no HIV inficētām personām. Latvijā šobrīd ARV terapiju saņem ap 35% no HIV inficētām personām. Latvijā 2016.gada beigās ir 5296 dzīvas HIV inficētas personas, no kurām 1883 saņem ARV. Līdz ar to varam secināt, ka pastāv risks, ka gada laikā var tikt inficētas vairāk kā 400 jaunas personas, kas atbilst pašreizējām saslimstības tendencēm. Viena no biežākajām HIV pavadošajām slimībām ir tuberkuloze (TB). 17,4% no TB pacientiem ir HIV inficētas personas. Vidēji ES šis rādītājs ir 4,6%. 6.attēls: TB gadījumi ar HIV pozitīvu statusu, 2015.20 HIV inficēto pacientu vidū arī ir izplatītas multirezistentās TB formas. Apmēram 16% no TB pacientiem ar HIV infekciju ir TB multirezistentā forma. Latentā TB ir stāvoklis, kad persona ir inficēta ar Mycobacterium tuberculosis baktēriju, bet nav attīstījusi mikobaktērijas izraisītā TB slimība. Persona ar latento TB ir asimptomātiska un nespēj inficēt citas personas. Tajā pašā laikā latentā TB var pāriet aktīvā formā brīžos, kad imūnā sistēma ir ļoti novājināta, piemēram, HIV inficētiem pacientiem. HIV inficētām personām, inficējoties ar TB ierosinātāju, ir augstāks risks saslimt ar aktīvu TB, kas apgrūtina šo personu ārstēšanu. Šobrīd tikai 75% HIV inficēto personu ir izmeklēti uz TB. Tādēļ ir svarīgi HIV inficētām personām TB infekciju atklāt pēc iespējas agrāk un uzsākt tās ārstēšanu (pie latentas TB formas nodrošinot preventīvu ārstēšanu). Līdz ar to ir nepieciešams HIV inficētām personām nodrošināt agrīnu gan TB, gan latento TB formu diagnostiku un ārstēšanu. 7.attēls: TB/ HIV gadījumu dinamika Latvijā (2011.-2016.)* * Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrs par tuberkulozes pacientiem Pakalpojumi atbilstošā apjomā HIV profilaksei, agrīnai diagnostikai un ārstēšanai ir nepieciešami arī ieslodzījumā esošām personām, jo viņu vidū ir augsta saslimstība ar HIV. Šīs personas pēc soda izciešanas kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pakļaujot HIV inficēšanās riskam līdzcilvēkus. Viens no HIV izplatības ierobežošanas pasākumiem ir arī sabiedrības, īpaši jauniešu informētības uzlabošana un izglītošana par HIV inficēšanās riskiem un preventīvajiem pasākumiem. Kā liecina PZ veiktais pētījums "Latvijas iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Pārskats par situāciju 2003.-2011.", zināšanas par HIV infekciju jauniešu vidū uzlabojas, bet personiskā riska apzināšanās nav pietiekama. Lielākā daļa jauniešu iespēju inficēties pašiem vērtē kā zemu. Gadījuma dzimumsakaros prezervatīvus lieto tikai puse aptaujāto seksuāli aktīvo jauniešu. Kopš iepriekšējā apsekojuma 2003.gadā jauniešu vidū prezervatīvu lietošana tomēr kļuvusi biežāka. Tas nozīmē, ka jauniešu informēšana par HIV inficēšanās riskiem ir jāturpina, izmantojot visdažādākos līdzekļus. Identificētās problēmas 1. Latvija ir to ES/EEZ valstu vidū, kur HIV infekcijas un AIDS izplatības rādītāji ir augsti. 2. Augsta HIV izplatība heteroseksuālā transmisijas ceļā, kā arī riska grupās, tai skaitā ieslodzījuma vietās un prostitūcijā iesaistīto personu vidū (detalizētāku informāciju par prostitūcijā iesaistītām personām lūdzu skatīt 2.4.3.sadaļā). 3. Nepietiekošs ARV terapiju saņēmušo pacientu skaits. Pacientu nelīdzestība ARV zāļu lietošanas procesam veicina HIV tālāku izplatīšanos sabiedrībā. 4. Nepietiekami nodrošināta HIV/AIDS pacientu kontaktpersonu iesaistīšana ārstniecības procesā: informējot par iespējamo inficēšanos, medicīnisko novērošanu, laboratorisko pārbaudi un ārstēšanu. 5. Nav nodrošināti pietiekami motivējoši apstākļi, lai veicinātu riska grupu (prostitūcijā iesaistīto personu, INL, MSM, ieslodzījumā esošo personu u.c.) iesaistīšanos HIV infekcijas diagnostikā un ārstēšanā, ņemot vērā īpašo pieeju darbā ar šīm riska grupām. 6. Netiek nodrošināta pietiekami efektīga HIV izmeklējumu pieejamība savlaicīgai HIV atklāšanai. 7. Nepietiekama kaitējuma mazināšanas pasākumu pieejamība INL HIV inficēšanās riska mazināšanai. 8. Nepietiekamas zināšanas pusaudžiem, jauniešiem, kā arī pieaugušajiem reproduktīvā vecumā par HIV/AIDS profilakses jautājumiem. 9. Nepietiekama sabiedrības izpratne par HIV inficēšanās riskam pakļautajām sabiedrības grupām un šo grupu stigmatizācijas sekām. 10. Nepilnīgi tiek aizpildīti paziņojumi par HIV infekcijas apstiprināšanas gadījumiem un netiek veikta padziļināta pirms un pēc HIV testa konsultācija, kas ietekmē epidemioloģiskās uzraudzības datu kvalitāti, sevišķi riska faktoru analīzi. 11. Nepietiekami efektīva starpinstitūciju sadarbība HIV infekcijas profilakses īstenošanā valstī, t.sk. valsts un pašvaldību atbildība un kopdarbs atbilstošu kaitējuma mazināšanas pasākumu nodrošināšanā. 12. Netiek nodrošināta pietiekami agrīna TB diagnostika un ārstēšana HIV inficētām personām. 2.2. VHB un VHC Salīdzinot Latvijas 2015.gada rādītājus par VHB un VHC saslimšanas gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem ar citu Eiropas valstu rādītājiem, Latvijai tie ir vieni no visaugstākajiem rādītājiem visā Eiropas reģionā. Latvijā saslimstība ar VHB ieņem trešo vietu aiz Zviedrijas un Lielbritānijas. Savukārt saslimstība ar VHC 2015.gadā Latvijā bijusi visaugstākā visā Eiropas reģionā. 8.attēls: VHB un VHC saslimšanas gadījumi, 2015.21 Hroniska VHB un VHC infekcija ir viens no galvenajiem cirozes un aknu vēža cēloņiem. Kopumā novērtēts, ka 78% primārā aknu vēža un 57% aknu cirozes gadījumus izraisa vīrusu hepatīts. Latvijā HBsAg ir konstatēts aptuveni 2,3% iedzīvotāju, bet VHC prevalence sastāda aptuveni 2% (HCV RNS22 - 1,7%, anti-HCV - 2,4%23). Veselības statistiskas dati liecina, ka 2011.-2015.gadā Latvijā uzskaitē tika ņemti vidēji 152 pacienti gadā ar aknu un intrahepatisko žultsceļu ļaundabīgiem audzējiem. Ņemot vērā to, ka VHB un VHC ir garš inkubācijas periods (līdz sešiem mēnešiem), kā arī hroniska hepatīta gadījumā no inficēšanās brīža var būt pagājuši vairāki gadi, nereti inficēšanās cēloņu noteikšana nav iespējama, ja persona nepieder riska grupai vai nav acīmredzamu riska faktoru (kontakts ar VHB vai VHC slimnieku, asins pārliešana pirms tam, kad bija uzsākta testēšana uz VHC marķieriem u.c.), kas zināmā mērā apgrūtina visaptverošu šo infekcijas slimību epidemioloģisko analīzi. Neskatoties uz augsto VHB un VHC izplatību, sabiedrībā joprojām nav pietiekamas izpratnes par šo infekcijas slimību inficēšanās riskiem, piemēram, ar VHB un VHC inficējas, ne tikai injicējot narkotiskās vielas vai nedrošu dzimumsakaru laikā, bet ar to var inficēties arī saņemot nekvalitatīvus invazīvus skaistumkopšanas pakalpojumus (tetovēšana, manikīrs, pedikīrs), kā arī saņemot ar veselības aprūpi saistītos pakalpojumus. Ne vienmēr inficēšanās riskus pacientiem novērtē arī ārstniecības personas, tādēļ netiek savlaicīgi nodrošināta diagnostika. Ja infekcijas slimību diagnosticē, pacienti ne vienmēr ir informēti par dzīvesveida nosacījumiem, izmeklējumu plānu un iespējamu infekcijas attīstību un komplikācijām, tādēļ pacienti nav motivēti veikt turpmākus izmeklējumus un sākt ārstēšanos. Modelējot VHC izplatību sabiedrībā, infektoloģijas speciālistu veiktajā pētījumā, tika secināts, ka HCV RNS ir konstatējams 1,7% Latvijas iedzīvotāju asinīs. Katru gadu tiek reģistrēti vairāk kā 1000 jaunatklāti VHC infekcijas gadījumi. Lielākajai daļai šo cilvēku ir VHC bezsimptomu forma, kas nozīmē, ka viņiem nav slimības klīnisko izpausmju, bet viņi ir infekciozi, un ilgākā laika periodā šie cilvēki var kļūt par VHC pacientiem ar dažādas pakāpes aknu bojājumiem. Atbilstoši PVO pētījumiem, 33% ar HCV inficētajām personām 30 gadu laikā attīstās aknu ciroze vai aknu ļaundabīgie audzēji, kas ir smagas aknu slimības un ierobežo cilvēka darba spējas, un noved pie letāla iznākuma.24 Atbilstoši epidemioloģisko uzraudzību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām SPKC reģistrē jaunatklātos akūtus un hroniskus VHC gadījumus, veic šo gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu un nepieciešamības gadījumā organizē profilakses un pretepidēmijas pasākumus. Līdz ar to SPKC tiek apkopota informācija par saslimšanas gadījumiem un šo gadījumu epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem, kas ir nepieciešama epidemioloģiskās uzraudzības vajadzībām. 2.tabula: VHC gadījumu skaita dinamika 2012.-2016.gadā Slimība/Gads 2012. 2013. 2014. 2015. 2016. Akūts VHC gadījumu skaits 49 53 58 70 64 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 2,4 2,6 2,90 3,5 3,3 Jaunatklāts hronisks VHC gadījumu skaits 1361 1221 1706 1789 1907 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 66,7 60,3 85,2 90,1 96,9 Dati: SPKC https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/infekcijas-slimibas/epidemiologijas-bileteni1 Kā liecina SPKC dati, lielākā daļa ar HCV inficēto personu ir vecumā no 18-60 gadiem, kas ir cilvēki darbspējīgā vecumā. Lai nodrošinātu dinamisku VHC pacientu novērošanu un precīzu pacientu skaita apzināšanu, iekļaujot slimības raksturojumu (infekcijas diagnoze, vīrusa genotips, aknu fibrozes stadija u.tml.), ārstēšanas rezultātu uzskaiti, kā arī nodrošinātu ārstēšanas izmaksu efektivitātes analīzi, lai precīzi plānotu nākotnē nepieciešamos resursus šīs slimības ārstēšanai un veidotu bāzi "samaksa par rezultātu", ir pieņemti grozījumi MK 2008.gada 15.septembra noteikumos Nr.746 "Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība", izveidojot VHC pacientu reģistru. No 2016.gada 1.janvāra dati tiek apkopoti VHC pacientu reģistrā, kas dod iespēju izsekot slimības attīstības gaitai, t.sk. uzskaitīt pacientus, kuri uzsākuši ārstēšanu, ārstēšanas shēmas, terapijas rezultātus, infekcijas attīstības dinamisko novērošanu, komplikācijas (aknu ciroze un aknu vēzis) un letālos iznākumus saistībā ar VHC. Kā liecina šajā reģistrā apkopotie dati par laika periodu no 2016.gada janvāra līdz decembrim, hepatologu redzeslokā nonāca 1244 pacienti ar VHC. 2016.gadā 874 no šiem pacientiem tika uzsākta ārstēšana un 503 ārstēšana tika pabeigta. Datu bāze dod arī iespējas izvērtēt dažādu ārstēšanas shēmu rezultātus. Kā liecina speciālistu sniegtā informācija, visi pacienti, kas saņēma tiešās darbības medikamentu bezinterferona shēmas, pilnībā tika atbrīvoti no vīrusa. Pēc minētā varam secināt, ka VHC pacientu datu bāze dod iespēju iegūt informāciju, kas ir nozīmīga objektīvai un pilnvērtīgai situācijas izvērtēšanai, tādēļ arī turpmāk būtu nepieciešams attīstīt šīs datu bāzes darbību. Analizējot vecuma struktūru, VHC pacientiem ar smagāko F3-F4 slimības formu (prioritārā pacientu grupa ārstēšanas saņemšanai neatliekamā kārtā), jāsecina, ka lielākais īpatsvars pacientu ir vecumā no 30 līdz 69 gadiem. Šie cilvēki ir darbspējīgā vecumā, kuriem, progresējot slimībai, samazinās darbspējas, līdz pat invaliditātei, kas iegūta, attīstoties aknu cirozei. Kā liecina VHC pacientu reģistra dati, 2016.gadā ārstniecības personu redzeslokā nonāca 1244 VHC pacienti, no kuriem 228 VHC pacientiem tika diagnosticēta F4 slimības forma (cirozes stadijā). Cirozes stadijā VHC izsauc smagus aknu darbības traucējumus, kā rezultātā tiek ierobežotas cilvēka darba spējas, līdz pat invaliditātei. Lai panāktu šo cilvēku izārstēšanu, ir nepieciešama aknu transplantācija. Atbilstoši reģistra datiem 426 personām VHC tika diagnosticēts F3 fibrozes stadijā, kas ir aknu cirozes priekšstadija. Šos pacientus neārstējot un neatbrīvojot no VHC ierosinātāja, dažu gadu laikā viņiem tiks diagnosticēta aknu ciroze. Savukārt VHC pacientus F3 fibrozes stadijā pilnībā atbrīvojot no VHC ierosinātāja, tiktu panākta šo cilvēku pilnīga izārstēšana. Pēc provizoriskiem VHC pacientu reģistra datiem 2016.gadā no VHC ierosinātāja tika atbrīvoti 160 pacienti ar VHC F3 stadijā. Šie cilvēki ir pilnībā atgriezušies darba tirgū un nerada risku citu cilvēku inficēšanai ar VHC ierosinātāju. Papildus jāņem vērā fakts, ka laika periodā no 2012. līdz 2016.gadam 1320 personām vecumā no 18-29 gadiem ir jau reģistrēts hronisks VHC. Līdz 30% no šiem cilvēkiem (396 personām) līdz 50 gadu vecumam attīstīsies aknu ciroze, kas nozīmē ierobežotas darbspējas un invaliditāti. Uzsākot savlaicīgu VHC ārstēšanu un novēršot vīrusa cirkulāciju sabiedrībā, var samazināt inficēšanās riskus un jaunu saslimšanas gadījumu skaitu. Latvijas eksperti sadarbībā ar CDA25 pārstāvjiem veica aprēķinus, kas norāda, ja Latvijā netiks nodrošināta pietiekami efektīva VHC ārstēšana, pastāv risks, ka 2030.gadā ar HCV Latvijā būs inficēti gandrīz 50 tūkstoši cilvēku, no kuriem aptuveni 10% VHC pacientu (5000 VHC pacientu) būs aknu ciroze, aknu ciroze dekompensētā stadijā, aknu vēzis vai nepieciešamība veikt aknu transplantāciju. Pacienti ar aknu cirozi, dekompensētu aknu cirozi un aknu vēzi ir invalīdi, kuri nav darbspējīgi un viņu ārstēšanai tiek tērēti ievērojami valsts budžeta finanšu līdzekļi. Izvērtējot ārstēšanas ietekmi uz VHC izplatību, tajā skaitā ar tiešās iedarbības jaunajiem medikamentiem (New direct-acting antivirals DAAs), pētījumi tika veikti riska uzvedības grupās (personas, kuras lieto narkotikas; MSM; pacienti ar HIV un VHC koinfekciju).26 Pētījumos iegūtie rezultāti pierāda, ka ārstēšana samazina infekcijas izplatību pat riska grupās. Līdz ar to VHC ārstēšana samazina VHC izplatību arī kopējā populācijā. Saskaņā ar CDA noteikto un RAKUS speciālistu27 sniegto informāciju, ir aprēķinātas VHC izplatības prognozes līdz 2030.gadam (par inficēšanos ar VHC, mirstību no VHC un ar VHC saistīto smagu formu izplatību), ja pacientu ārstēšanai vairāk pielieto efektīvākus medikamentus: 1) 1 gada periodā ārstējot VHC pacientus, kuriem ir noteikta F3 vai F4 pakāpe, ar inovatīviem tiešās darbības pretvīrusu līdzekļiem, tiek nodrošināts, ka: • mirstība no VHC samazinās par 2%; • pacientu skaits ar VHC izraisītu aknu vēzi samazinās par 2%; • dekompensētas cirozes pacientu skaits samazinās par 2% ; • kopējais ar VHC inficēto pacientu skaits samazinās par 1%. 2) Uzsākot visu 1.genotipa pacientu ārstēšanu ar inovatīviem medikamentiem ar efektivitāti virs 90% un perspektīvā šādi ārstējot arī visus 3.genotipa pacientus, tiek nodrošināts, ka: • mirstība no VHC samazinās par 11%; • pacientu skaits ar VHC izraisītu aknu vēzi samazinās par 11%; • dekompensētas cirozes pacientu skaits samazinās par 12%; • kopējais ar VHC inficēto pacientu skaits samazinās par 7% . 2015.gada 27.augustā MK piešķīra papildu finansējumu VHC ārstēšanai. Kā arī no 2016.gada 1.janvāra izdevumus, kas paredzēti medikamentiem VHC ambulatorās ārstēšanas nodrošināšanai, 100% apmērā sedz no valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr finansējums ir nepietiekams, lai nodrošinātu visu inficēto personu ārstēšanos. Atbilstoši pieejamajiem finanšu resursiem tiek prioritizēti VHC pacienti, kuriem ārstēšana jāuzsāk nekavējoties. Tie ir pacienti ar izteiktiem aknu bojājumiem F3 un F4 slimības stadijās. Vadoties pēc VHC epidemioloģiskās situācijas Latvijā, ir nepieciešams paplašināt ārstēšanas iespējas pacientiem ar VHC, piemēram, nodrošinot ārstēšanos arī F2 slimības stadijā, kā to jau praktizē citās Eiropas valstīs, tai skaitā arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijā aptuveni 46 000 iedzīvotāji ir inficēti ar HBV. VHB ir vakcīnregulējama infekcijas slimība. Latvijā jaundzimušo vakcinācija uzsākta 1997.gadā, bet pusaudžu (14 gadu vecumā) vakcinācija - 2006.gadā. Līdz ar to lielāka daļa bērnu un jaunu pieaugušo (līdz 23 gadiem) ir imūni pret VHB. Kā liecina SPKC dati, kopš 2001.gada saslimstība ar VHB samazinājusies vairāk kā 3 reizes, kas parāda uzsāktās vakcinācijas efektivitāti. Tomēr personas, kuras ir vecākas par 23 gadiem un nav vakcinētas pret VHB, var tikt inficētas ar HBV un var saslimt ar akūtu VHB vai viņām var tikt diagnosticēta VHB hroniskā forma, par ko liecina pēdējo 3 gadu statistikas dati Latvijā (skatīt 4.tabulu). Apmēram 30-40% cilvēku VHB slimība noris ar tai raksturīgām pazīmēm, bet 60-70% gadījumu sastopamas bezsimptomu formas, kas bīstamas ar to, ka nemanītas var pārtapt hroniskā formā. Cilvēks pēc pārslimotas akūtas vai bezsimptomu HBV infekcijas var kļūt par HBV nēsātāju. Līdz ar to jaunatklātu hronisku VHB gadījumu skaits varētu nedaudz pieaugt, palielinoties ārstu uzmanībai šīs infekcijas diagnostikai. SPKC uzraudzības dati liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā vidēji gadā tiek reģistrēti 360 VHB gadījumi, ieskaitot akūtu VHB (vidēji 80 gadījumi gadā), jaunatklātu hronisku VHB un HBsAg nēsātājus (280 gadījumi).28 3.tabula: VHB gadījumu skaita dinamika (2012.-2016.g.)* Slimība/Gads 2012. 2013. 2014. 2015. 2016. Akūts VHB gadījumu skaits 82 87 70 76 84 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 4,0 4,3 3,5 3,8 4,3 Jaunatklāts hronisks VHB, t.sk. HBsAg nēsātāji gadījumu skaits 248 252 231 312 355 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 12,2 12,0 11,6 15,8 18,0 *Dati: SPKC https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/infekcijas-slimibas/epidemiologijas-bileteni1 Visaugstākā saslimstība ar VHB ir nevakcinēto pieaugušo vidū. Pēdējo gadu laikā tiek atklāti pacienti, kuriem VHB ierosinātājs ir rezistents pret šobrīd pieejamo terapiju, tādēļ ir nepieciešams VHB pacientiem nodrošināt iespēju saņemt jaunākās paaudzes medikamentus, kas ir efektīvāki. Efektīvs līdzeklis vakcīnregulējamo infekcijas slimību izplatības ierobežošanai ir vakcinācija, tādēļ riska grupu vakcinācija pret VHB varētu būt nozīmīgs ieguldījums šīs infekcijas izplatības ierobežošanai.29 VHB izplatīšanas ceļi ir dažādi - seksuālās transmisijas ceļā, lietojot kopīgas šļirces un piederumus narkotisko vielu injicēšanai, invazīvo ārstniecisko manipulāciju laikā, ar asinīm sadzīves kontakta ceļā vai no mātes bērnam dzemdību laikā. Tāpat kā visās Eiropas valstīs, arī Latvijā joprojām tiek reģistrēti VHB gadījumi, kas saistīti ar veselības aprūpes pakalpojumu vai skaistumkopšanas pakalpojumu (tetovēšana, manikīrs, pedikīrs, u.tml.) izmantošanu. Nodrošinot drošus un kvalitatīvus pakalpojumus, VHB izplatību var ievērojami ierobežot, tādēļ ir nepieciešams veikt pasākumus, lai veicinātu gan veselības aprūpes pakalpojumu drošību, gan minēto skaistumkopšanas pakalpojumu drošību. VHB un VHC izplatības mazināšanai ļoti nozīmīgi ir kaitējuma mazināšanas pasākumi - gan šļirču apmaiņa, gan eksprestesti, gan konsultācijas, kas šobrīd Latvijā pieejamas nepietiekamā apjomā. Identificētās problēmas 1. Nepietiekamas zināšanas par VHC un VHB inficēšanās riskiem sabiedrībā. 2. Nav pietiekama atsevišķu iedzīvotāju riska grupu (INL, STI pacienti, ieslodzījumā esošās personas un citas inficēšanās riska grupas) aptvere ar diagnostisko skrīningu. 3. Vadoties pēc VHC un VHB epidemioloģiskās situācijas Latvijā, var secināt, ka netiek nodrošināta iespēja visiem hroniska VHC vai VHB pacientiem saņemt ārstēšanu ar jaunākās paaudzes medikamentiem. 4. Netiek nodrošināti pietiekami pieejami kaitējuma mazināšanas pasākumi VHC un VHB inficēšanās riska, t.sk., seksuālā kontakta inficēšanās ceļa, mazināšanai riska grupu populācijās (INL, HIV pacienti, MSM, prostitūcijā iesaistītās personas, ieslodzījumā esošās personas). 5. Netiek nodrošināta iespēja saņemt valsts apmaksātu vakcināciju pret VHB (INL; ar HIV un VHC inficētiem bērniem; STI pacientiem; pacientiem ar jebkuru citu hronisku aknu slimību; pacientiem, kuriem plānota imūnsupresīva terapija; ieslodzījumā esošām personām; medicīnas darbiniekiem; IeVP, AĀIC, ĪAV darbiniekiem; policistiem; ar VHB inficēto kontaktpersonām). 2.3. STI STI ir būtiska ietekme uz iedzīvotāju seksuālo un reproduktīvo veselību, kas ir vērā ņemams šķērslis demogrāfiskās situācijas uzlabošanai valstī. Vairāk nekā 30 bakteriāli, vīrusu (t.sk. Ebolas vīruss un Zikas vīruss) un parazitāri patogēni izplatās seksuālās transmisijas ceļā. Obligātai reģistrācijai Latvijā pakļautas trīs no STI: sifiliss, gonokoku infekcija (gonoreja), hlamīdiju ierosinātas STI. PVO uzsver, ka neauglība ir viens no demogrāfiskās lejupslīdes iemesliem un atzīmē, ka tā var radīt citas smagas sekas veselībai. Neauglības gadījumu skaits arvien pieaug, un pašreiz no tās cieš apmēram 15% ģimeņu. Tādēļ hlamidiozes un citu STI profilakse, diagnostika un ārstēšana ir nozīmīgi pasākumi neauglības samazināšanā un reproduktīvās veselības uzlabošanā. No 2012. līdz 2016.gadam Latvijā reģistrēto STI gadījumu skaits ir samazinājies par 30% - no 2489 gadījumiem (122,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) 2012.gadā līdz 1739 gadījumiem (88,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) 2016.gadā. Ja 2008.-2009.gadā STI gadījumi reģistrēti 1,3 reizes biežāk vīriešiem nekā sievietēm, tad situācija pakāpeniski mainījusies, un 2016.gadā STI gadījumi reģistrēti 1,4 reizes biežāk sievietēm nekā vīriešiem. Pēdējos piecos gados visaugstākā saslimstība ar STI reģistrēta sievietēm vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem, 2016.gadā minētajā vecuma grupā reģistrēti 494,1 STI gadījumi uz 100 000 sievietēm, bet vīriešiem 248,8 gadījumi uz 100 000 vīriešiem. 9.attēls: STI saslimšanas gadījumu skaita dinamika (2012.-2016.g.)* * Dati: SPKC; uz gada vidējo iedzīvotāju skaitu, izņemot 2016.gadu, kad rēķināts uz iedzīvotāju skaitu gada sākumā Kaut gan kopš 2005.gada Latvijā saslimstība ar sifilisu samazinājusies 2,6 reizes, tomēr tā joprojām ir augstāka nekā vidēji ES valstīs, piemēram, Latvijā 2013.gadā bija reģistrēti 6,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, bet vidēji ES/EEZ valstīs - 5,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. 10.attēls: STI saslimšanas gadījumu skaita dinamika, 2014.30 Atbilstoši 2006.gada 31.oktobra MK noteikumiem Nr.899 "Ambulatorai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība", zāļu iegādes kompensācijas sistēmā tiek apmaksāti zāļu iegādes izdevumi pacientiem ar diagnozi svaigs sifiliss (A51), kam paredzēta 50% kompensācija. Zāļu kompensācijas sistēmā pacientu ārstēšanai ar minēto diagnozi ir iekļauts tikai Doxycyclinum. Kā liecina NVD dati par sifilisa pacientiem, kas saņēmuši ārstēšanai zāles ar 50% kompensāciju no valsts budžeta, 2013. un 2014.gados šīs zāles ir iegādājušies tikai pa 1 pacientam. Pēc PVO vadlīnijām sifilisa ārstēšanai standarta terapija ir Benzylpenicillinum G, alternatīva ir Doxycyclinum vai Ceftriaxonum lietošana. Līdz ar to varam secināt, ka esošais kompensējamo zāļu saraksts sifilisa gadījumā neatbilst jaunākajām vadlīnijām, kā arī šīs zāles netiek izmantotas sifilisa pacientu ārstēšanai. Šobrīd Latvijā viens no pieejamākajiem medikamentiem sifilisa ārstēšanai ir Ceftriaxonum, kura ārstēšanas kurss vidēji izmaksā no 38.40 EUR līdz 92.16 EUR. Ņemot vērā to, ka Latvijā ir augsta saslimstība ar sifilisu un tai nav tendences mazināties, kā arī to, ka daļai pacientu sifilisa ārstēšanai ar jaunākas paaudzes medikamentiem izmaksas atbilstošo zāļu iegādei ir pārāk augstas, ir nepieciešams papildināt kompensējamo zāļu sarakstu ar jaunākas paaudzes zālēm sifilisa ārstēšanai. Pēdējo piecu gadu laikā reģistrēto gonorejas gadījumu skaits ir samazinājies par 71%. 2016.gadā visvairāk gonorejas gadījumi reģistrēti vecuma grupā no 18-29 gadiem (111 gadījumi, 64%). Bērniem vecumā no 15-17 gadiem (ieskaitot) reģistrēti 3 gonorejas gadījumi (1,7%). Saskaņā ar 2016.gada ECDC pārskatu31 2014.gadā Latvijā saslimstība ar gonoreju 27 ES/EEZ valstu vidū bija ceturtā visaugstākā pēc Lielbritānijas, Īrijas, Dānijas, bet nepārsniedza vidējo saslimstību ES/EEZ valstu vidū (Latvijā 18,2 pret 20 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Gonokoku rezistence ir kļuvusi par svarīgu veselības aprūpes problēmu, jo pēdējos gados vairākās valstīs izveidojusies gonokoku rezistence un multirezistence pret vairākiem antibakteriāliem medikamentiem. Gonorejas gadījumā būtisku problēmu var radīt infekcijas neārstēšana vai nekontrolēta antibakteriālo zāļu lietošana, kas nereti izraisa neatgriezeniskas sekas uz veselību, piemēram, neauglību, kā arī negatīvi ietekmē seksuālo un reproduktīvo veselību nākotnē. Tādēļ ir svarīgi antibakteriālos līdzekļus lietot mērķtiecīgi, pirms to nozīmēšanas veicot antibakteriālās jūtības pārbaudes. Lai novērstu rezistento gonokoku formu izplatību, ir savlaicīgi jādiagnosticē rezistentos izraisītājus, kā arī jānodrošina to epidemioloģiskā uzraudzība. Kā liecina SPKC rīcībā esošie dati, šobrīd gonokoku rezistentās formas netiek diagnosticētas pietiekamā apjomā, līdz ar to arī atbilstoši netiek nodrošināta rezistento gonorejas formu epidemioloģiskā uzraudzība. Uroģenitālā hlamidioze ir visbiežāk reģistrējamā STI pasaulē. Parasti (apmēram 70% sieviešu un 50% vīriešu) hlamidioze norit bez simptomiem. Neatklāta un neārstēta šī infekcijas slimība bieži izraisa neauglību un ietekmē seksuāli reproduktīvo veselību gan sievietēm, gan vīriešiem, līdz ar to būtiski atstājot ietekmi arī uz demogrāfisko situāciju. Uroģenitāla hlamidioze ir cilvēku reproduktīvā vecuma infekcija: 64% reģistrēto gadījumu to diagnosticē sievietēm un vīriešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Sakarā ar to, ka hlamīdiju laboratorisko izmeklēšanu veic tikai riska grupas grūtniecēm,32 oficiālā uroģenitālās hlamidiozes prevalence Latvijā ir ievērojami zemāka nekā citās Eiropas reģiona valstīs. Piemēram, 2013.gadā Islandē reģistrēti 677,0 hlamidiozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, Dānijā - 461,2; Norvēģijā - 440,5; Lielbritānijā - 369,3 un Zviedrijā 365,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Saskaņā ar ECDC ziņojumu, 2013.gadā Latvijā saslimstība ar hlamidiozi bija 1,8 reizes zemāka nekā vidējā ES/EEZ valstu vidū (attiecīgi 100,8 un 181,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Latvijā uroģenitālās hlamidiozes izplatība ir nepietiekami apzināta (nediagnosticēta), uz ko norāda fakts, ka saslimstības rādītājs ir ievērojami zemāks nekā citās ES/EEZ valstīs. Latvijā hlamīdiju noteikšanu veic tikai noteiktām riska grupas grūtniecēm, bet nav nodrošināts hlamidiozes skrīnings jauniešu vidū (līdz 25 gadu vecumam), lai atklātu hlamidiozes bezsimptomu formas, veiktu savlaicīgu ārstēšanu un samazinātu tās negatīvo ietekmi uz reproduktīvo veselību. Kopš 2008.gada Latvijā STI reģistrācija ievērojami uzlabojusies, jo ieviesta arī laboratoriju ziņošana par STI gadījumiem. STI diagnostiku un ārstēšanu apgrūtina fakts, ka nav vienotas taktikas STI pacientu kontaktpersonu iesaistīšanai ārstniecības procesā (informēšana par iespējamu inficēšanos, medicīniskā novērošana, laboratoriskā pārbaude un ārstēšana). Kā liecina PZ veiktais pētījums "Latvijas iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Pārskats par situāciju 2003.-2011.", pēdējos gados pieaug STI riska periods cilvēka reproduktīvās dzīves laikā. Jaunieši plāno ģimeni un bērnus vēlākā laika posmā, bet uzsāk dzimumattiecības agrākā vecumā, tāpēc paildzinās pirmslaulību jeb attiecību izmēģinājuma periods, neveidojot pastāvīgas partnerattiecības un biežāk mainot partnerus. Aktuālāka kļūst nepieciešamība par kontracepcijas (prezervatīvu) pieejamību un izsargāšanos no STI plašākam iedzīvotāju lokam. Ņemot vērā minēto, ļoti liela nozīme ir sabiedrības un īpaši jauniešu regulārai izglītošanai par šiem jautājumiem, kā arī izglītošanai par HIV inficēšanās riskiem un to profilaksi. Lai veicinātu skolēnu zināšanas par šiem jautājumiem, ir jāuzlabo arī skolotāju iemaņas skolēnu izglītošanai par seksuālo un reproduktīvo veselību. Identificētās problēmas 1. Latvijā saslimstība ar sifilisu pārsniedza vidējo saslimstību ES/EEZ valstīs. 2. Zema uroģenitālās hlamidiozes diagnostika salīdzinājumā ar citām ES valstīm. 3. Nav nodrošināts pietiekamā apjomā gonokoku multirezistences monitorings. 4. Nav nodrošināta pietiekami efektīga STI pacientu kontaktpersonu iesaistīšana ārstniecības procesā (informēšana par iespējamu inficēšanos, medicīniskā novērošana, laboratoriskā pārbaude un ārstēšana). 5. Nepietiekamas iedzīvotāju, tai skaitā pusaudžu un jauniešu zināšanas par STI profilakses jautājumiem, kam viens no cēloņiem ir arī nepietiekamās pedagogu iemaņas skolēnu izglītošanai par HIV infekciju, STI izplatību un profilaksi. 6. Netiek nodrošināta pietiekamā apjomā sifilisa ārstēšanai nepieciešamo zāļu pieejamība. 7. Latvijā nav nodrošināts hlamidiozes skrīnings jauniešu vidū (līdz 25 gadu vecumam), lai atklātu hlamidiozes bezsimptomu formas, veiktu savlaicīgu ārstēšanu un mazinātu infekcijas negatīvo ietekmē uz reproduktīvo veselību. 2.4. HIV infekcijas, STI, VHB un VHC riska grupas 2.4.1. Vertikālā transmisija Lai sasniegtu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, samazināt bērnu līdz 5 gadu vecumam mirstību, kā arī līdz 2030.gadam likvidēt HIV un citu infekcijas slimību epidēmiju, PVO ir uzsākusi pasākumus HIV un sifilisa vertikālās infekcijas izskaušanai. Nodrošinot efektīvu HIV un sifilisa vertikālās transmisijas profilaksi šo mērķi var sasniegt tuvāko gadu laikā. Saskaņā ar pieejamo informāciju HIV infekcijas vertikālās transmisijas gadījumu skaits Latvijā vēl arvien ir sabiedrības veselības problēma. 2012.gadā diagnosticēti 7 jaundzimušo HIV infekcijas gadījumi, 2013.gadā jau - 10, bet 2014.gadā - …