HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadam

Ministru kabineta rīkojums Nr. 408 Rīgā

1. gada
2. jūnijā (prot. Nr. 34
3. §) HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–
4. gadam
5. Apstiprināt HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2023.–
6. gadam (turpmāk – plāns). 2
7. Veselības ministrijai nodrošināt plāna ieviešanas vadību un koordināciju. 3
8. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām sagatavot un līdz 2024., 2025.,
9. un
10. gada
11. jūlijam iesniegt Veselības ministrijā informāciju par plānā noteikto uzdevumu izpildes gaitu un rezultātiem. 4
12. Veselības ministrijai sagatavot un veselības ministram līdz
13. gada
14. novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā plāna īstenošanas ietekmes izvērtējumu. 5
15. Veselības ministrijai plānā paredzēto pasākumu īstenošanu
16. gadā nodrošināt atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu
17. gadā plānā paredzēto pasākumu īstenošanai un turpmāk katru gadu izskatīt Ministru kabinetā gadskārtējā valsts budžeta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 6 Ministru prezidents A. K. Kariņš Veselības ministre L. Meņģelsone (Ministru kabineta
18. gada
19. jūnija rīkojums Nr. 408) HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–
20. gadam SAĪSINĀJUMU SARAKSTSAIDS–iegūtais imūndeficīta sindromsĀPA–ārstu profesionālās asociācijasECDC–Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Centre for Disease Prevention and Control)EMCDDA–Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction)ES/EEZ–Eiropas Savienība/Eiropas Ekonomiskā zonaVHB–Vīrushepatīts BVHC–Vīrushepatīts CHIV–cilvēka imūndeficīta vīrussHPP–HIV profilakses punktsIeVP–Ieslodzījuma vietu pārvaldeINL–injicējamo narkotiku lietotājiMK–Ministru kabinetsMSM–vīrieši, kuriem ir dzimumsakari ar vīriešiem (men who have sex with men)NRL–Nacionālā References laboratorijaNVD–Nacionālais veselības dienests –sabiedriskās (nevalstiskās) organizācijasPrEP–pirmsekspozīcijas profilaksePEP–pēcekspozīcijas profilakseplāns–HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–
21. gadamPSKUS–VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca"PVO–Pasaules Veselības organizācijaRAKUS–SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca"RNS–RibonukleīnskābeSPKC–Slimību profilakses un kontroles centrsSTI–seksuālās transmisijas infekcijasTM–Tieslietu ministrijaTB–TuberkulozeTBI–Tuberkulozes infekcijaUNAIDS–Apvienoto Nāciju Organizācijas kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma (Joint United Nations Programme on HIV/AIDS)VM–Veselības ministrijaVPD–Valsts probācijas dienestsSatursI. KOPSAVILKUMSII. SITUĀCIJAS APRAKSTS2.
22. HIV, hepatītu, STI un tuberkulozes izplatības rādītāji
23. 1.
24. HIV infekcija2.1.
25. Tuberkuloze2.1.
26. B un C hepatīts2.1.
27. Seksuāli transmisīvās infekcijas2.
28. Sabiedrības informēšana par HIV infekcijas, VHB un VHC, STI un TB inficēšanās riskiem, profilaksi un agrīnu diagnostiku2.
29. Pasākumi HIV, hepatītu un STI inficēšanās risku novēršanai riska grupās2.
30. HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izskaušana2.
31. HIV infekcijas, VHC un VHB, STI un TB diagnostika un ārstēšana2.5.
32. Testēšana2.5.
33. Ārstēšana2.5.
34. HIV, VHB, VHB, STI un TB epidemioloģiskā uzraudzība2.5.
35. Pasākumi ieslodzījuma vietāsIII. MĒRĶI UN VEICAMIE UZDEVUMIIV. IETEKMES NOVĒRTĒJUMS UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBAS BUDŽETUI. KOPSAVILKUMS
36. gada
37. oktobrī Ministru kabinets apstiprināja politikas plānošanas dokumentu "HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas plāns 2018.–
38. gadam". Šī plāna būtiskākais sasniegums ir nodrošināta brīva pieejamība kvalitatīvai HIV un hepatītu ārstēšanai, kā arī plāna ietvarā tika ieviesti atbalsta pasākumi ārstēšanas pakalpojumu pieejamības veicināšanai.Šis politikas plānošanas dokuments ir iepriekš minētā politikas plānošanas dokumenta darbības turpinājums, kas paredz pasākumus inficēšanās gadījumu profilaksei un agrīnākai atklāšanai. Plāns ir balstīts uz
39. gada
40. maijā MK pieņemtajām Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–
41. gadam1 (turpmāk – Sabiedrības veselības pamatnostādnes), kuru mērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā. Lai to sasniegtu, viens no Sabiedrības veselības pamatnostādnēs definētajiem apakšmērķiem paredz mazināt infekcijas slimību izplatīšanās riskus un to ietekmi uz sabiedrības veselību.Šis politikas plānošanas dokuments arī ir balstīts uz starptautiskajiem politikas dokumentiem:1)
42. gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz HIV"2, kurā tika izvirzīts mērķis līdz
43. gadam izbeigt AIDS epidēmiju Eiropas reģionā, kā arī novērst sabiedrības veselības apdraudējumus no HIV izraisītas infekcijas, nodrošinot veselīgu dzīvi un veicinot labklājību visiem dažādu vecumu cilvēkiem. PVO
44. gada jūlijā izdeva "Globālo progresa ziņojumu par HIV, vīrusu hepatītu un seksuāli transmisīvām infekcijām" 3, kurā tika apskatīta aktuālā virzība uz noteiktajām globālajām veselības nozares stratēģijām 2016.–
45. gadam. PVO Ziņojums tika papildināts ar jauninājumiem
46. gada mērķu sasniegšanai. Saskaņā ar minētajiem dokumentiem tiek noteikts mērķis sasniegt to, ka vismaz 95% no visiem cilvēkiem, kam ir HIV, zina, ka ir inficējušies, vismaz 95% no tiem, kam ir zināma HIV diagnoze, saņem ārstēšanu un vismaz 95% no tiem, kas saņem ārstēšanu, un tā ir efektīva.2)
47. gadā Pasaules Veselības Asambleja apstiprināja PVO izstrādāto tuberkulozes stratēģiju, kas paredz no tuberkulozes brīvu pasauli, līdz
48. gadam pārtraucot globālo TB epidēmiju, salīdzinājumā ar
49. gadu. Patlaban PVO noteiktais globālais mērķis saistīts ar to, lai, salīdzinot ar
50. gada rādītājiem, līdz
51. gadam samazinātu TB incidenci par 50%, bet mirstību no TB par 75%, savukārt līdz
52. gadam – atbilstoši par 80% un 90%.3)
53. gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts arī "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz vīrusu hepatītiem"4, nosakot mērķi: līdz 2030.gadam visā Eiropas reģionā likvidēt vīrusu hepatītus kā sabiedrības veselības draudus, samazinot vīrusu hepatītu transmisiju, mirstību un saslimstību, kas radusies vīrusu hepatītu un to izraisīto komplikāciju dēļ, nodrošinot taisnīgu piekļuvi visaptverošai profilaksei un iesakot visiem testēšanas, aprūpes un ārstēšanas pakalpojumus. Savukārt
54. gada maijā Pasaules Veselības Asamblejā 194 valstis, to skaitā Latvija, pieņēma Vispasaules veselības sektora stratēģiju par VHC izplatības ierobežošanu, kurā ietverta apņemšanās līdz
55. gadam likvidēt VHC kā sabiedrības veselības problēmu un panākt, ka 80% no inficētajām personām saņem ārstēšanu.54) Pasaules Veselības
56. asamblejā
57. gadā pieņemtajā Veselības sektora stratēģijā rīcībai HIV, vīrushepatītu un seksuālās transmisijas slimību izplatības ierobežošanai 2022.–
58. gadiem ir noteikti mērķi HIV, hepatītu un STI izskaušanai līdz
59. gadam, piemēram: izskaust HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumus; būtiski samazināt HIV jauno gadījumu skaitu, nāves gadījumu skaitu un HIV un TB koinfekcijas gadījumu skaitu; būtiski samazināt B un C hepatīta jaunos gadījumu skaitu un nāves gadījumu skaitu no hepatītiem; desmitkārtīgi samazināt jauno sifilisa, gonorejas gadījumu skaitu vecuma grupā 15–49 gadiem; panākt to, ka 90% no meitenēm līdz 15 gadu vecumam ir vakcinētas pret cilvēka papilomas vīrusu.Ņemot vērā, ka HIV, B un C vīrusu hepatītu un STI izplatības ierobežošanā liela nozīme ir arī sabiedrībai un nevalstiskajam sektoram, nodrošinot pakalpojumus inficēšanās riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām un sniedzot informatīvu atbalstu sabiedrībai, kā arī vēršot politikas veidotāju uzmanību uz būtiskākajām aktualitātēm, plāna pasākumu izpildē ir paredzēts finansējums SPKC, kas konkursa kārtībā plāna konkrētu uzdevumu izpildē iesaistīs arī NVO, slēdzot pakalpojumu līgumus ar NVO pārstāvjiem.Plāns izstrādāts sadarbībā ar tā izpildē iesaistītajām valsts pārvaldes institūcijām: SPKC, NVD, VI, Tieslietu ministriju, IeVP, kā arī NVO un nozares profesionāļiem (PSKUS, RAKUS).II. SITUĀCIJAS APRAKSTS2.
60. HIV, hepatītu, STI un tuberkulozes izplatības rādītāji2.1.
61. HIV infekcijaLatvijā pēdējo gadu laikā ir samazinājies jaunatklāto HIV gadījumu skaits par 43 %: no 371 gadījumiem (19 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem)
62. gadā līdz 212 gadījumiem (11,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) 2021 gadā, savukārt veikto HIV testu skaits ir palielinājies par 16,6 %: no 138 664 testiem
63. gadā līdz 161 672 testiem
64. gadā. Kopumā
65. gada beigās Latvijā dzīvoja 6029 cilvēki ar HIV infekciju. Tomēr joprojām Latvijā ir otrs augstākais HIV saslimstības rādītājs ES (aiz Maltas) un tiek vairākas reizes pārsniegts vidējais rādītājs ES, kas ir 3,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Līdz
66. gadam plānots samazināt HIV gadījumu skaitu līdz 11 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tāpat ir svarīgi samazināt to HIV transmisijas gadījumu skaitu, kas ir ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu.
67. gadā nenoskaidrots HIV inficēšanās ceļš bijis 108 inficēšanās gadījumos.
68. attēls: HIV gadījumu skaita un saslimstības dinamika 2017.–
69. gadāSabiedrības un riska grupu informēšana, aicinot veikt profilaktiskās pārbaudes HIV infekcijas atklāšanai, kā arī testēšanas pakalpojumu pieejamības uzlabošana ir pamats HIV infekcijas kontrolei un situācijas uzlabošanai.
70. tabula Jaunatklāto HIV un AIDS gadījumu skaits pa gadiem*Gadījumu skaits/gads2017.2018.2019.2020.2021.HIV371326295257212AIDS
71. tabula Jaunatklāto HIV un AIDS gadījumu skaits pa gadiem*Gadījumu skaits uz 100 000/gads2017.2018.2019.2020.2021.HIV19,016,915,413,511,2AIDS6,55,14,82,92*SPKC datiAtbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēs noteiktajiem plānotajiem rezultatīvajiem rādītājiem līdz
72. gadam plānots samazināt HIV gadījumu skaitu līdz 11 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem.2.1.
73. TuberkulozeLatvijā saslimstība ar tuberkulozi ir viena no augstākajām Eiropas Savienības valstu vidū. Augstāks risks saslimt ar tuberkulozi ir personām, kurām ir kāds no tuberkulozes riska faktoriem. Tās ir personas, kuras lieto narkotiskās, toksiskās vielas, alkoholu, smēķē, kurām ir hroniskas slimības, kas nomāc imunitāti, plaušu, nieru slimības, cukura diabēts, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, nepilnvērtīgs uzturs, ilgstošs stress un personas pēc kontakta ar infekciozu tuberkulozes pacientu. No visām tuberkulozes riska grupām visplašākā un ar visaugstāko tuberkulozes saslimstības risku ir HIV inficētas personas.Sākot no
74. gada tehnisku iemeslu dēļ Latvijā bija ierobežota pieeja tuberkulozes pacientu reģistra datiem un līdz ar to tika kavēta šo datu detalizēta apkopošana un analīze. Tomēr iegūtie epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka pēdējos desmit gadus Latvijā vērojama tuberkulozes saslimstības samazināšanās tendence.
75. gadā bija reģistrēts 261 tuberkulozes gadījums, no tiem 33 tuberkulozes recidīva gadījumi. Pirmreizējo reģistrēto tuberkulozes gadījumu skaits bija 228 jeb 12,0 uz 100 000 iedzīvotājiem, pacientu vidējais vecums bija 47 gadi. Bērnu vidū 2021.gadā bija reģistrēti 6 gadījumi, vecumā no 6–17 gadiem. No visiem gadījumiem 188 jeb 72% bija testēti uz HIV infekciju, no kuriem HIV koinfekcija bija noteikta 24 gadījumos jeb 12,8%. Multirezistenti bija 17 jeb 8,9% tuberkulozes gadījumu, turklāt 4 multirezistenti gadījumi ar HIV pozitīvu statusu.
76. gadā bija reģistrēts 721 gadījums, no kuriem 621 bija pirmreizējs tuberkulozes gadījums jeb 31,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem.
77. gadā bija reģistrēti 56 multirezistences gadījumi, 95 nāves gadījumi un 78 pozitīvi gadījumi uz HIV infekciju. Līdz ar to
78. gadā salīdzinot ar
79. gadu, tuberkulozes incidence bija samazinājusies vairāk nekā divas reizes, kas atbilst PVO noteiktajam globālajam mērķim tuberkulozes apkarošanas jomā, kas paredz līdz
80. gadam (salīdzinot ar
81. gada rādītājiem), samazināt tuberkulozes incidenci par 50%, bet mirstību no tuberkulozes par 75%.Lai gan
82. gada uzraudzības dati norāda uz būtisku tuberkulozes gadījumu skaita samazinājumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tomēr sakarā ar Covid-19 infekcijas pandēmiju un ar to saistītu ierobežoto veselības aprūpes pieejamību, pašreizējie epidemioloģiskās uzraudzības dati būtu vērtējami ar piesardzību.Šobrīd papildu tuberkulozes izplatīšanās riskus Eiropā rada Krievijas Federācijas uzsāktais karš Ukrainā, kura dēļ uz Eiropas Savienības valstīm, t.sk. uz Latviju, ir devies liels Ukrainas iedzīvotāju skaits. Saslimstība ar tuberkulozi Ukrainā jau pirms Krievijas uzsāktā kara bija augstāka nekā Latvijā un pastāv risks saslimstībai ar tuberkulozi Ukrainā pieaugt. Latvijā ir ieradušies un turpina ierasties salīdzinoši liels skaits patvēruma meklētāju no Ukrainas, tādēļ šai personu grupai jāpievērš pastiprināta uzmanība, izvērtējot veselības stāvokli, lai izslēgtu saslimšanu ar tuberkulozi. Latvijā kopš
83. gada
84. februāra reģistrēti četri tuberkulozes gadījumi Ukrainas iedzīvotāju vidū.Ir jāņem vērā, ka nelabvēlīgie sociāli ekonomiskie faktori, kas aktivizējas dažādu globālu krīžu laikā, arī ietekmē tuberkulozes izplatības pieaugumu, piemēram, pēdējais tuberkulozes saslimstības pieaugums tika novērots 2012.–
85. gadā 2007.–
86. gada globālās finanšu krīzes ietekmes dēļ.2.1.
87. B un C hepatītsLatvijā 2017.–
88. gadā jaunatklāto VHB un VHC gadījumu skaits ir samazinājies. VHB samazināšanās lielākoties ir saistīta ar vakcināciju pret šo infekciju, kura Latvijā uzsākta
89. gadā, vakcinējot visus jaundzimušos (vēlāk bija arī veikta bērnībā nevakcinēto pusaudžu vakcinācija). Vakcinācijas aptvere bērnu vidū pārsniedz 97%.6 Līdz ar to lielākā daļa bērnu un jauniešu vecumā līdz 24 gadiem šobrīd ir imūni pret VHB. Papildus situāciju pozitīvi ietekmē arī ārstniecības iestāžu darbinieku vakcinācija kā rutīnas arodinfekcijas profilakses pasākums.Neraugoties uz izteiktu saslimstības samazinājuma tendenci ar VHB, Latvijas rādītāji salīdzinājumā ar citu ES valstu datiem joprojām ir vieni no visaugstākajiem.
90. tabula VHB gadījumu skaits un gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 2017.–
91. gadāGads20172018201920202021Akūts VHB5234311913uz 100 0002,71,81,61,00,7Hronisks VHB369310322214210uz 100 000191616,711,211,
92. tabula VHC gadījumu skaits un gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 2017.–
93. gadā*Gads20172018201920202021Akūts VHC5772482614uz 100 0002,93,72,51,40,7Hronisks VHC1803142913921139995uz 100 00092,873,972,559,752,6Latvijā biežāk VHC tiek atklāts hroniskā stadijā. Pēdējo piecu gadu laikā vidēji reģistrēti 1351 hroniska VHC gadījumi gadā. Kopumā šajā laika periodā novērojams reģistrēto gadījumu skaita pakāpenisks samazinājums no 1803 reģistrētiem gadījumiem
94. gadā līdz 995 gadījumiem
95. gadā (samazinājums par 45%). Savukārt pēdējo piecu gadu laikā reģistrēti vidēji 43 akūta VHC gadījumi gadā. Novērojams akūta VHC gadījumu skaita samazinājums no 57 gadījumiem
96. gadā līdz 14 gadījumiem
97. gadā (samazinājums par 75%). Visvairāk skartās vecumgrupas gan vīriešu, gan sieviešu vidū ir no 25 līdz 44 gadiem, jo īpaši vecumgrupa no 35 līdz 44 gadiem. VHC saslimstības līmenis ir augstāks vīriešu vidū. ES/EEZ valstīs
98. gadā vidējais saslimstības līmenis bija 3,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Tas ir izteikti mazāks rādītājs nekā Latvijā šajā gadā.7 Joprojām Latvijā ir viens no augstākajiem VHC saslimstības rādītājiem ES/EEZ valstīs.Saskaņā ar ECDC datiem visbiežākais VHB un VHC transmisijas veids ir narkotiku injicēšana.8 Jaunākie ECDC dati par ES/EEZ reģionu liecina, ka
99. gadā tikai 32% ziņoto VHC gadījumu bija pievienota informācija par visticamāko transmisijas ceļu. No šiem gadījumiem visbiežāk ziņotais transmisijas ceļš bija injicējamo narkotiku lietošana (61% starp akūtiem gadījumiem un 70% starp hroniskiem gadījumiem). Otrs izplatītākais transmisijas veids akūtu gadījumu vidū bija seksuāla transmisija vīriešiem, kuriem ir seksuāls kontakts ar vīriešiem – 13% (no gadījumiem ar pievienotu informāciju par transmisijas veidu). Identificēti arī tādi transmisijas ceļi – heteroseksuāls kontakts, ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu saistīta transmisija un ar darbu nesaistītas traumas.9Analizējot situāciju Latvijā, pieejami vairāku pētījumu dati par VHC izplatību Latvijas iedzīvotāju populācijā un riska grupās.
100. gadā veiktajā Narkotiku lietotāju kohortas pētījumā noskaidrots, ka 42,9% no testētajiem dalībniekiem konstatēts pozitīvs VHC eksprestests10, pētījumā "Atkarību izraisošo vielu lietošanas tendenču analīze ieslodzījuma vietās Latvijā
101. gadā" noskaidrots, ka 26% no pētījumā iekļautajām notiesātajām personām ir inficētas ar C hepatītu11, savukārt
102. gadā veiktajā pētījumā par VHC izplatību Latvijas populācijā noskaidrots, ka VHC-RNS izplatība populācijā ir 1,7%12.2.1.
103. Seksuāli transmisīvās infekcijasES/EEZ valstīs, t.sk. Latvijā reģistrācijai tiek pakļautas trīs seksuāli transmisīvās infekcijas (turpmāk – STI): sifiliss, gonoreja (gonokoku infekcija) un seksuāli transmisīvas hlamīdiju ierosinātas infekcijas. Analizējot seksuāli transmisīvo infekciju izplatības tendences Latvijā, kopumā pēdējo piecu gadu laikā novērojams reģistrēto gadījumu skaita pakāpenisks samazinājums no 1836 reģistrētiem gadījumiem
104. gadā līdz 1314 gadījumiem
105. gadā (samazinājums par 28,4%). Savukārt
106. gadā gonokoku infekcijai un seksuāli transmisīvām hlamīdiju infekcijām, kā arī citām infekcijas slimībām raksturīgs izteikts gadījumu skaita samazinājums, bet
107. gadā neliels pieaugums, visticamāk, daļēji tas ir saistīts ar Covid-19 epidēmijas ietekmi.
108. tabula STI gadījumu skaits Latvijā 2017.–
109. gadāSlimība / gads2017.2018.2019.2020.2021.Sifiliss140138776053Gonokoku infekcija1841701286791Seksuāli transmisīvas hlamīdiju ierosinātas infekcijas1512130612498281170Kopā
110. attēls: STI saslimstības līmenis Latvijā 2017.–
111. gadā
112. attēls: STI saslimstības līmenis Latvijā no 2017.–
113. gadāLaika periodā no 2017.–
114. gadam vidēji gadā tika reģistrēti 94 sifilisa gadījumi, t.sk. maksimālais gadījumu skaits reģistrēts
115. gadā (140 gadījumi jeb 7,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits
116. gadā (53 gadījumi jeb 2,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), tātad novērojams gadījumu skaita samazinājums par 62,1%. Latvijā nemainīgi pēdējo piecu gadu laikā augstāks saslimstības līmenis bijis vīriešu vidū (
117. gadā 39 gadījumi jeb 4,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), bet zemāks sieviešu vidū (14 gadījumi jeb 1,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupās augstāks saslimstības līmenis bijis vecumā no 30 – 49 gadiem, vīriešiem tieši no 30–39 gadu vecumgrupā (
118. gadā 10,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Pēdējo piecu gadu laikā augstākais sifilisa saslimstības līmenis bijis Rīgā, vidēji Rīgā reģistrēts 51 sifilisa gadījums gadā, t. sk. maksimālais gadījumu skaits
119. gadā (81 gadījums jeb 12,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet minimālais
120. gadā (27 gadījumi jeb 4,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Savukārt, zemākais saslimstības līmenis bijis Vidzemē (
121. gadā 2 gadījumi jeb 1,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju), bet Zemgalē un Kurzemē pēdējo piecu gadu periodā ievērojami samazinājies reģistrēto gadījumu skaits (Kurzemē samazinājums par 81%, bet Zemgalē par 68%).
122. attēls: Reģistrēto sifilisa gadījumu saslimstības līmenis pa dzimumiem un vecumgrupāmJaunākie ECDC pārskata dati liecina, ka
123. gadā ES/EEZ valstīs sifilisa saslimstības līmenis bija 7,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstāks rādītājs nekā šajā gadā Latvijā (4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Sifiliss nemainīgi ir izplatītāks vīriešu vidū, attiecīgi
124. gadā sasniedzot augstāko saslimstības līmeni vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem (31 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju), kas iezīmē līdzīgas tendences kā Latvijā.13Latvijā laika periodā no 2017.–
125. gadam ir reģistrēti 2 iedzimta sifilisa gadījumi. Attiecīgi
126. gadā 1 gadījums (5,2 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem) un
127. gadā 1 gadījums (5,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju).ES/EEZ valstīs iedzimta sifilisa gadījumi tiek analizēti, ņemot vērā saslimšanas datumu, attiecīgi, ECDC dati liecina, ka Latvijā
128. gadā 1 gadījums (4,8 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), kas ir augstāks rādītājs nekā ES/EEZ valstīs vidēji (1,2 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), bet
129. gadā 1 gadījums (5,2 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), kas ir augstāks rādītājs nekā ES/EEZ valstīs vidēji gadā (1,6 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem). Nepieciešams izskaust iedzimta sifilisa gadījumu skaitu.
130. tabula Iedzimta sifilisa gadījumu skaits Latvijā un ES/EEZ 201720182019LatvijaGadījumu skaits011Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem05,25,3ECDC dati LatvijaGadījumu skaits pēc saslimšanas datuma110Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem4,85,20ES/EEZGadījumu skaits476672Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem1,21,61,9Pēdējo piecu gadu laikā vidēji gadā tika reģistrēti 128 gonokoku infekcijas gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits tika reģistrēts
131. gadā (184 gadījumi jeb 9,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits
132. gadā (67 gadījumi jeb 3,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Laika periodā no 2017.–
133. gadam ir novērojams reģistrēto gadījumu samazinājums par 63,6%, bet
134. gadā pieaugums par 35,8%. Latvijā augstāks saslimstības līmenis raksturīgs vīriešu vidū (
135. gadā 64 gadījumi jeb 7,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet zemāks sieviešu vidū (27 gadījumi jeb 2,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupās augstāks saslimstības līmenis raksturīgs cilvēkiem vecumā no 20 – 39 gadiem, jo īpaši 20 – 29 gadu vecumgrupā. Tomēr dati interpretējami ar piesardzību, ņemot vērā gonokoku infekcijas diagnostikas specifiku sievietēm, kā arī ļoti reti diagnosticētu gonoreju ar netipisku lokalizāciju salīdzinājumā ar citām ES valstīm.Līdzīgi kā sifilisam, gonokoku infekcijas saslimstības līmenis visaugstākais bijis Rīgā, pēdējo piecu gadu laikā vidēji Rīgā gadā reģistrēti 76 gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits
136. gadā (105 gadījumi jeb 16,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet minimālais
137. gadā (36 gadījumi jeb 5,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Viszemākais saslimstības līmenis bijis Latgales reģionā, laika periodā no 2017.–
138. gadam reģistrēto gadījumu skaits vidēji ir bijis 5 gadījumi gadā, bet minimālais reģistrēto gadījumu F skaits
139. gadā (2 reģistrēti gadījumi jeb 0,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Kurzemes reģionā pēdējo piecu gadu laikā vērojams reģistrēto gadījumu skaita samazinājums par 75%.Jaunākie ECDC dati liecina par gonorejas gadījumu skaitu pieaugumu
140. gadā (ES/EEZ
141. gadā reģistrēti 21,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet
142. gadā 26,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Tas liecina, ka ES/EEZ šajos gados kopumā ir novērojams gadījumu skaita pieaugums par 12%, bet Latvijā samazinājums par 7,6%. ES/EEZ kopumā tāpat kā Latvijā gonokoku infekcijas gadījumi biežāk izplatīti vīriešu dzimumgrupā un vecumā no 20 līdz 34 gadiem.
143. attēls: Gonokoku infekcijas saslimstības līmenis dzimumgrupās un vecumgrupāsŅemot vērā, ka gonokoku AMR ir nozīmīga veselības problēma visā pasaulē, tās rašanās un izplatīšanās ir nopietns drauds efektīvai gonorejas ārstēšanai un kontrolei. Ir būtiski nodrošināt efektīvu gonokoku AMR uzraudzību, lai izstrādātu un izmantotu alternatīvas gonokoku infekcijas ārstēšanas shēmas un nodrošinātu, ka gonoreja joprojām ir ārstējama infekcijas slimība. Saskaņā ar ECDC
144. gada ziņojumu, kopumā ziņots par 4166 izdalītām kultūrām AMR noteikšanai no 26 valstīm. Novērojams, ka Latvija ziņojusi izteikti mazāku izdalīto kultūru skaitu salīdzinājumā ar citām valstīm, kas var norādīt par nepietiekamu testēšanu AMR izplatības apzināšanai.15 Analizējot rezistences līmeni
145. gadā Latvijā, azitromicīna rezistences līmenis 14,3% (ES/EEZ vidēji 10,3%), bet ciprofloksacīna līmenis 57,1% (ES/EEZ vidēji 57,3%). Tomēr ņemot vērā nelielo testēto paraugu skaitu, rezistences līmenis interpretējams ar piesardzību.
146. tabula Gonokoku AMR testēšanai izdalītās kultūras Latvijā un ES/EEZ valstīs kopā 201720182019Latvijas Nacionālā mikrobioloģijas references laboratorija(turpmāk – NRL) izdalīto kultūru skaits AMR noteikšanaiKultūru skaits457AMR gadījumu skaitsRezistentie gadījumi035AMR ciprofloksacīnsRezistentie gadījumi034AMR azitromicīnsRezistentie gadījumi001Izdalīto kultūru skaits ES/EEZ kopāKultūru skaits3 2483 2994166Dati par reģistrētajām seksuāli transmisīvām hlamīdiju ierosinātām infekcijām liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā vidēji reģistrēti 1212 gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits reģistrēts
147. gadā (1512 gadījumi jeb 77,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits
148. gadā 828 gadījumi jeb 43,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Laika periodā no 2017.–
149. gadam novērojams reģistrēto gadījumu skaita samazinājums par 45,2%, bet
150. gadā pieaugums par 29,2%. Latvijā nemainīgi augstāks saslimstības līmenis raksturīgs sieviešu vidū –
151. gadā 806 gadījumi jeb 79,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet zemāks vīriešu vidū 364 gadījumi jeb 41,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupā augstāks saslimstības līmenis bijis vecumā no 20–39 gadiem, jo īpaši vecumgrupā no 20 –29 gadiem. Sieviešu vidū arī izteikti augstāks saslimstības līmenis nekā vīriešu vidū ir vecumgrupā no 10–19 gadiem,
152. gadā reģistrēti 145 gadījumi jeb 154,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.Līdzīgi kā citām STI, visaugstākais hlamīdiju ierosinātu STI saslimstības līmenis pēdējo piecu gadu laikā bijis RīgāJaunākie ECDC dati liecina, ka
153. gadā ES/EEZ valstīs kopumā ziņoto gadījumu līmenis bija 157 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstāks rādītājs nekā Latvijā šajā gadā (65,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju). Reģistrēto gadījumu skaits joprojām ir visaugstākais jaunu, pieaugušu, heteroseksuālu sieviešu vidū. Augstākie rādītāji pēc vecuma un dzimuma reģistrēti vecuma grupās no 15 līdz 24 gadiem, ar 1305 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju sieviešu vidū un 672 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju vīriešu vidū, kas iezīmē līdzīgas tendences kā Latvijā.
154. attēls: Hlamīdiju ierosinātu STI saslimstības līmenis dzimumgrupās un vecumgrupāsPVO izvirza mērķi saistībā ar no jauna reģistrēto STI gadījumu skaita samazināšanu attiecībā uz vecumgrupu no 15–49 gadiem.17
155. gada starpposma mērķis ir no jauna reģistrēto sifilisa, gonorejas un hlamīdiju ierosinātu STI skaita samazināšana par 20%. Savukārt
156. gada mērķis ir jauno gonorejas un sifilisa gadījumu samazināšana par 90% un hlamīdiju ierosinātu STI samazināšana par 50% salīdzinājumā ar
157. gadu (PVO ierosina salīdzinājumā ar 2018.gadu).Ņemot vērā pēdējo piecu gadu tendences, Latvijā STI saslimstības līmenim ir tendence samazināties, tomēr situācijas izvērtēšanai būtu jāapzina veikto izmeklējumu skaita izmaiņas un jāņem vērā Covid-19 pandēmija, kas varēja ietekmēt
158. gada saslimstības rādītājus.2.
159. Sabiedrības informēšana par HIV infekcijas, VHB un VHC, STI un TB inficēšanās riskiem, profilaksi un agrīnu diagnostikuAtbilstoši Pasaules Veselības organizācijas politikas dokumentiem seksuāli reproduktīvā veselība ir viena no cilvēka veselības un labklājības dimensijām, un tā ietekmē ne tikai paša indivīda veselību, bet sabiedrības veselību kopumā, tai skaitā demogrāfiju
160. Tādēļ ir ļoti svarīga dažādu sabiedrības grupu, tai skaitā jebkurā vecumā, izpratne par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem.Latvijas sabiedrībā ir salīdzinoši zema izpratne par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Par to liecina HIV un citu seksuāli transmisīvo infekciju izplatība sabiedrībā kopumā.Tādēļ sabiedrībai kopumā nepieciešamas konkrētām vecuma un sabiedrības grupām piemērotas izglītojošas kampaņas un pasākumi par seksuālo un reproduktīvo veselību, kas ietvertu jautājumus gan par drošu un efektīvu kontracepciju, seksuāli transmisīvo infekciju, tai skaitā HIV, riskiem, gan aktualizētu profilakses un valsts organizēto skrīningu nozīmību.Lai sabiedrības informēšanas pasākumi būtu efektīvi, ir svarīgi izpratni par šo jomu veidot jau no skolas vecuma. Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./
161. gada aptaujas datiem dzimumattiecību pieredze ir bijusi 13,5% 15 – gadīgo pusaudžu, attiecīgi 17,1% zēnu un 11,3% meiteņu. No pusaudžiem, kuriem 15 gadu vecumā ir bijušas dzimumattiecības, 68,9% atzīmēja, ka viņi paši vai viņu partneris pēdējā dzimumakta laikā bija lietojuši prezervatīvu, proti, 69,3% zēnu un 68,5% meiteņu. Tas liecina par seksuāli reproduktīvās izglītības nozīmi skolās.19Kopš
162. gada veselības mācība izglītības programmā kā atsevišķs mācību priekšmets neeksistē, bet veselības izglītības jautājumi tiek mācīti integrēti. Tādēļ ir ļoti svarīgs saturs un kvalitāte, kādā veidā skolēniem tiek sniegta informācija par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem. Izglītības saturam, kas saistīts ar seksuālo un reproduktīvo veselību, jābūt mūsdienu zināšanām un pierādījumiem atbilstošam un tā apgūšanai atbalstāma arī nevalstisko organizāciju līdzdalība.
163. gadā VM sadarbībā ar biedrību "Papardes zieds" ir izstrādājusi vienotu izglītības programmu jauniešiem par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Lai katrā Latvijas pašvaldībā būtu iespēja īstenot izglītojošas aktivitātes par seksuālo un reproduktīvo veselību pēc vienotas metodikas un līdzvērtīgā kvalitātē un katrā pašvaldībā jauniešiem būtu pieejams speciālists, kas pārzina šo delikāto un sabiedrībai svarīgo jomu, ir veiktas mācības pašvaldību deleģētiem pārstāvjiem.
164. gadā visos Latvijas reģionos tika organizētas kopā 6 apmācību grupas, kurās piedalījās vairāk nekā 100 pašvaldību deleģēti speciālisti – pedagogi, jaunatnes darbinieki, sabiedrības veselības speciālisti, sociālie pedagogi, psihologi, medicīnas māsas, vecmātes. Tas ir tikai pirmais solis skolēnu seksuāli reproduktīvās izglītības veicināšanā, tādēļ uzsāktie pasākumi ir jāturpina arī turpmākajos gados.Vēl joprojām ir novērojamas atšķirības veselībpratībā starp dažādām sociālām grupām, īpaši tas attiecas uz sociālās atstumtības riskam pakļautajām grupām. Tāpat arī ir nepieciešama īpaša pieeja, lai nodrošinātu atbilstošas informācijas sniegšanu par HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI profilakses pasākumiem, un agrīnu diagnostiku cilvēkiem, kam ir augstāks risks inficēties ar šīm infekcijām, gan seksuālo pakalpojumu sniedzējiem, gan LGBT kopienas pārstāvjiem, gan arī cilvēkiem, kas cieš no alkohola un vielu atkarības, ieslodzītajiem u. tml. Ir svarīgi mazināt šo cilvēku stigmatizāciju, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu.Viens no informācijas kanāliem, lai aizsniegtu sociālās atstumtības riskam pakļautos cilvēkus, ir arī sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji un ieslodzījumu vietu darbinieki, kuri saskaras ar šiem cilvēkiem, tai skaitā ģimenēm un bērniem. Tādēļ ir nepieciešams veicināt gan sociālo pakalpojumu sniedzēju, gan ieslodzījuma vietu darbinieku zināšanas un iemaņas darbam ar šiem cilvēkiem.Patvēruma meklētāji, bēgļi un personas ar alternatīvo statusu ir grupas, kam izcelsmes valstī, migrācijas procesā un patvēruma meklēšanas procesā piedzīvoto apstākļu un stresa dēļ ir paaugstināts dažādu veselības problēmu, t.sk., infekciju risks. Ja speciālistiem un brīvprātīgajiem, kas Latvijā strādā ar šīm mērķa grupām, ir sniegts atbalsts un vadlīnijas par to, kādas ir higiēnas prasības patvēruma meklētāju izmitināšanas vietām, tāpat arī, kādas ir veselības pārbaužu vadlīnijas un kādi ir nepieciešamie infekcijas slimību uzraudzības un profilakses pasākumi, tad tikpat svarīgi ir uzrunāt arī pašus ieceļotājus. Nepieciešams aktīvi informēt šos cilvēkus par iespēju veikt veselības pārbaudes, kā arī informēt par slimību simptomiem, kuru gadījumā noteikti jāvēršas pie ārsta.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNepietiekama sabiedrības izpratne par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem, tai skaitā infekcijas slimību agrīnu diagnostiku un inficēšanās risku novēršanuUz dažādām vecuma un sabiedrības grupām mērķēti informatīvi pasākumiNetiek nodrošināta pietiekami kvalitatīva seksuāli reproduktīvās veselības jautājumu iekļaušana skolu izglītības saturāMetodiskais atbalsts pedagogiemInformācijas trūkums par HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI inficēšanās riskiem, to mazināšanas pasākumiem un pieejamiem profilakses pakalpojumiem sociālās atstumtības riskam pakļautajās sabiedrības grupāsSociālo pakalpojumu sniedzēju zināšanu par kaitējuma mazināšanas un citiem HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI profilakses pakalpojumiem uzlabošana un mērķēta informācija konkrētām riska grupām2.
165. Pasākumi HIV, hepatītu un STI inficēšanās risku novēršanai riska grupāsKaitējuma mazināšana ir galvenā stratēģiskā pieeja narkotiku lietošanas HIV un hepatītu izplatības profilaksē. Latvijā ir 19 HIV profilakses punkti (turpmāk – HPP). HPP darbības rādītāji liecina, ka laikā no
166. gada līdz
167. gadam HPP tiek veikti aptuveni 5 000 HIV eksprestestu gadā. Analizējot HPP izsniegto materiālu skaitu, vērojams, ka kopš
168. gada ievērojami pieaudzis kaitējuma mazināšanas pakalpojumu apjoms – gan izsniegto un savākto šļirču skaits, veikto eksprestestu skaits.EMCDDA noteicis šļirču apmaiņas programmu aptvēruma līmeņus pēc tā, cik šļirces tiek izsniegtas uz vienu aplēsto injicējamo narkotiku lietotāju. Kopš
169. gada Latvija ar izsniegtām 108,1 šļircēm uz 1 INL sasniegusi vidējo rādītāju (100–200 šļirces uz 1 INL), un šis rādītājs turpina pieaugt,
170. gadā sasniedzot 150,6 šļirces uz 1 INL (aprēķins veikts, izmantojot
171. gada aplēses par INL skaitu Latvijā). Joprojām nepieciešams palielināt izsniegto šļirču skaitu un paplašināt pakalpojuma aptveri mērķa grupās, lai sasniegtu augstu šļirču apmaiņas programmas aptvērumu, kas ir ap 200 šļircēm uz 1 INL.
172. tabula HPP veiktie eksprestesti 2017.–
173. gadā*GadsHIV testiPozitīvi reaģējušiVHC testiPozitīvi reaģējušiVHB testiPozitīvi reaģējušiSifilisa testiPozitīvi reaģējuši20174 8931923 3275653 260223 7096120184 7981333 6815943 733123 5413420195 520743 8784403 586123 3732620204 453622 9373463 051153 0952520216 896306 1933475 721944
174. tabula Izsniegtie materiāli un tiešie kontakti HPP 2017.–
175. gadā*Materiāli/gadi20172018201920202021Izsniegtas šļirces833 817951 063968 0591 118 4391 167 741Izsniegtas šļirces uz 1 INL108,1123,3125,5145,0150,6Savāktas šļirces601 476695 602668 666786 034776 911Izsniegtie prezervatīvi101 096112 83691 27277 42266 682Tiešie kontakti43 40540 94335 67432 89230 657Izsniegtās adatas154 254143 757118 788132 026133 133*SPKC datiMobilie jeb pārvietojamie kaitējuma mazināšanas pakalpojumi (turpmāk – Mobilā vienība) Latvijā no valsts budžeta tiek apmaksāti kopš
176. gada oktobra, pēctecīgi turpinot EK Vienotās rīcības projekta "HIV un pavadošo infekcijas slimību profilakse un kaitējuma mazināšana injicējamo narkotiku lietotāju vidū" (turpmāk – HAREACT) ietvaros izveidotās mobilās vienības darbības nodrošināšanu. HAREACT projekta ietvaros
177. gadā tika izveidota viena mobilā vienība, kas darbojās Rīgā un Rīgas reģionā. No HAREACT projekta līdzekļiem mobilās vienības darbība tika finansēta arī
178. gadā. Mobilās vienības darbības rezultāti salīdzinoši īsā laika periodā sasniedza būtisku daļu no kopējiem HPP rezultātiem, kas norāda uz šī kaitējuma mazināšanas pakalpojuma sniegšanas veida efektivitāti un iespēju sasniegt to mērķa grupas daļu, kas citādākā veidā šos pakalpojumus nesaņemtu. Turklāt kopš mobilās vienības ieviešanas izsniegto šļirču, savākto šļirču, izsniegto adatu un prezervatīvu skaits turpina pieaugt, norādot uz pakalpojuma efektivitāti un spēju nodrošināt nepārtrauktību pat, piemēram, Covid – 19 pandēmijas apstākļos.
179. attēls: Mobilās vienības darbības rādītāji 2017.–
180. gadā
181. tabula Mobilās vienības Sociālā un medicīnas darbinieka kontakti un konsultācijas ar klientiem un apmeklētājiem 2017.–
182. gadā*GadsTiešie kontaktiSniegtās konsultācijas kopāt.sk. sociālā darbinieka konsultācijast.sk. medicīnas darbinieka konsultācijas20174670120868052820186934130382547820196136115968047920206866966524442202171601036598438*SPKC datiLai arī izlietoto šļirču savākšana notiek gan HPP, gan mobilajās vienībās, gan ielu darbā, daļa izlietoto šļirču nokļūst apkārtējā vidē. Lai uzlabotu izlietoto šļirču un adatu savākšanu, pasaules praksē tiek izmantots arī tāds risinājums kā speciāli konteineri publiskās vietās. Piemēram, Prāgā, Čehijā, pamatojoties uz ielu darbinieku un vietējo iedzīvotāju sniegto informāciju par vietām, kur tiek visvairāk atrastas izmestas šļirces (piemēram, netālu no dzelzceļa, parkos, u.tml.), vietējā nevalstiskā organizācija izvieto speciālus konteinerus, kur iespējams izmest lietotās šļirces un adatas.20 Ņemot vērā, ka arī Latvijā pastāv problēma ar publiskās vietās izmestām šļircēm, būtu apsverama doma ieviest Latvijā šādu konteineru izvietošanu, īstenojot pilotprojektu. Pilotprojekta īstenošanā būtu jāņem vērā, ka konteineri būtu jāizvieto pilsētās, kur jau darbojas HPP un ielu darbinieks, kurš varētu gan veikt konteineru iztukšošanu, gan informēt INL par šo konteineru esamību. Nodrošinot INL ar atbilstošām šļirču un adatu izmešanas vietām, ir iespējams samazināt šļirču izmešanu apkārtējā vidē, vienlaikus samazinot arī šļirču kopīgu lietošanu un ar to saistītos HIV un vīrusu hepatītu pārnešanas riskus.21Lai samazinātu risku inficēties ar HIV pēc saskares ar HIV cilvēka šķidrumiem, piemēram asinīm, kas inficēti ar HIV vīrusu, profilakses nolūkā var tikt nozīmēta specifiska ārstēšana (pēcekspozīcijas ārstēšana). To ir jāsaņem ne vēlāk kā 48 stundas pēc saskares ar inficēto materiālu un to veic līdz 30 dienām ārsta uzraudzībā. Pēcekspozīcijas profilaksi dzemdību iestādē nozīmē arī bērniem, kas dzimuši sievietēm ar HIV infekciju.Savukārt cilvēkiem, kas ikdienā saskaras ar ļoti augstu risku inficēties ar HIV, galvenokārt tie ir cilvēki, kuru partneris ir HIV inficēts, inficēšanās ar HIV risku novēršanai efektīvs līdzeklis ir pirmskontakta profilaktiskā ārstēšana.Par pirmskontakta (pirmsekspozīcijas) profilaksi sauc antiretrovīrusu preparātu lietošanu, lai izsargātos no inficēšanās ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV). Šis ir viens no HIV profilakses pasākumiem cilvēkiem, kam ir ļoti augsts risks inficēties. Pirmskontakta profilakse nepasargā no inficēšanās ar citām infekcijas slimībām, tai skaitā arī STI, tādēļ paralēli tai ir jāizmanto arī citi profilakses līdzekļi, piemēram prezervatīvi. Pirmskontakta profilakse pamatā tiek nozīmēta seksuāli aktīviem vīriešiem, kam ir dzimumattiecības ar vīriešiem un kuri reizēm vai visbiežāk nelieto prezervatīvus, un visbiežāk tiek lietoti tādi preparāti kā tenofovira un emtricitabīna kombinācija (TDF, 245 mg un FTC, 200 mg).Pirmsekspozīcijas profilakse ir balstīta uz regulāru zāļu lietošanu un regulāru ārstniecības personas veiktu medicīnisko novērošanu, tai skaitā laboratorisko testēšanu.Šobrīd Latvijā nav ieviesta valsts apmaksāta pirmskontakta HIV profilakse, kā arī nav noteikta vienota procedūra tās īstenošanai, tai skaitā paredzot regulāras ārstniecības personas konsultācijas un testēšanu. Tādēļ šī metode šobrīd Latvijā tiek izmantota reti.Ņemot vērā to, ka HIV infekcija ir hroniska slimība, kas prasa ārstēšanu mūža garumā un, inficējoties ar to, pastāv riski slimības paasinājumiem vai vīrusa rezistento formu attīstībai, kā rezultātā būs nepieciešama dārga ārstēšana, pirmsekspozīcijas profilakse ir izmaksu efektīvs pasākums.
183. gadā PVO ir publicējusi atbilstošas rekomendācijas, kuras iesaka pirmsekspozīcijas profilaksi nodrošināt visiem riska grupās esošajiem cilvēkiem. Tāpat arī ir pieejamas PVO izstrādātās vadlīnijas pirmsekspozīcijas profilakses pakalpojumu sniegšanai.Lai nodrošinātu šo pakalpojumu pieejamību, ir nepieciešams noteikt kritērijus un algoritmu riskam pakļauto cilvēku noteikšanai, kā arī izstrādāt procedūru pirmsekspozīcijas profilakses uzsākšanai un medicīniskajai novērošanai profilakses laikā, tāpat arī būtu svarīgi izstrādāt reģistru, lai varētu izsekot pirmsekspozīcijas profilakses efektivitātei un plānot nepieciešamos uzlabojumus. Visu minēto pasākumu ieviešanai ir nepieciešams veikt situācijas un nepieciešamo resursu novērtējumu, ko var paveikt tikai sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām, ko arī ir iecerēts īstenot šajā plānošanas periodā.
184. gadā Latvijā tika uzsākta visu jaundzimušo vakcinācija pret VHB. Atbilstoši PVO rekomendācijām, lai sasniegtu sabiedrības aizsardzību pret B hepatīta izplatību, sabiedrības vakcinācijas pārklājumam jābūt vismaz 95%. Vakcinācijas aptvere bērnu vidū pārsniedz 97%
185. Turklāt Rīgā no
186. līdz
187. gadam pret VHB bija vakcinēti pusaudži 14 gadu vecumā. Līdz ar to lielākā daļa bērnu un jauniešu vecumā līdz 24 gadiem šobrīd ir vakcinēti. Nepieciešams nodrošināt cilvēkiem, kam ir augsts risks inficēties ar C un B hepatītu, kvalitatīvu informatīvo atbalstu attiecībā uz šo slimību diagnostiku un ārstēšanas iespējām, lai samazinātu šo infekcijas slimību izplatību sabiedrībā.
188. attēls: Imunizācijas līmenis pret VHB bērniem no
189. gada līdz
190. gadam
191. un
192. poteiIedzīvotāju skaits vecumā no 1 līdz 24 gadiem veido aptuveni 25% no Latvijas iedzīvotāju skaita. Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 300 "Vakcinācijas noteikumi"23 obligāti vakcinējamas ir personas, kuras nav vakcinētas pret VHB un saņem hroniskās hemodialīzes vai hemodiafiltrācijas procedūras, vakcinācija pret VHB ir obligāta medicīnas darbiniekiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri savā darbā bieži saskaras ar cilvēku asinīm. Atsevišķām iedzīvotāju grupām, kurām paradumu un uzvedības īpatnību dēļ ir īpaši augsts risks inficēties ar VHB, starptautiskās veselības organizācijas rekomendē vakcināciju kā vienu no profilakses līdzekļiem. ECDC
193. gada tehniskajā ziņojumā par B un C hepatītu24 norāda, ka B hepatīts nesamērīgi ietekmē migrantus, ieslodzītos, MSM, un HIV inficētos. Apkopojot datus par vakcināciju pret B hepatītu cietumos 2016.–
194. gadā25, 12 ES/EEZ valstis (Čehija, Somija, Francija, Īrija, Itālija, Malta, Portugāle, Spānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste) norādīja, ka vakcīna pret B hepatītu tika piedāvāta visiem ieslodzītajiem; Beļģijā, Horvātijā, Dānijā, Slovākijā un Slovēnijā vakcinācija pret B hepatītu bija pieejama pēc pieprasījuma (izvēles iespēja); Igaunijā un Norvēģijā – vakcinācija tika piedāvāta riska grupām; Nīderlandē – MSM ieslodzītajiem; Polijā – pēc ārsta pieprasījuma.PVO26 norāda, ka pret B hepatītu ir jāvakcinē augsta riska grupu cilvēki: cilvēki, kuriem bieži ir nepieciešamas asinis vai asins komponenti, dialīzes pacienti, solido orgānu transplantātu saņēmēji; ieslodzītie; INL; hroniska B hepatīta slimnieka sadzīves un seksuālie kontakti; personas ar vairākiem seksuāliem partneriem; veselības aprūpes darbinieki un citi nodarbinātie, kas darbā var saskarties ar asinīm; savukārt ceļotājiem, kuri nav pabeiguši B hepatīta vakcinācijas kursu, tiek rekomendēts piedāvāt vakcīnu pirms došanās uz endēmiskiem apgabaliem.SPKC nav informācijas par vakcinācijas aptveri riska grupās. Arī ECDC tehniskajā ziņojumā par B un C hepatītu tiek norādīts, ka nav pieejami dati par vakcinācijas aptveri ES valstīs galvenajās B hepatīta izplatības riska grupās (ieslodzītie; veselības aprūpes darbinieki; personas, kuras saņem hemodialīzes procedūras; HBsAg (B hepatīta vīrusa virsmas antigēns) pozitīvo personu sadzīves kontakti un dzimumpartneri; prostitūcijā iesaistītās personas; INL; cietumu darbinieki; pacienti ar hroniskām aknu slimībām), lai gan 16 ES/EEZ valstis norādīja, ka kāda no iepriekš minētajām riska grupām tiek vakcinēta pret VHB27, tas izgaismo vēl vienu būtisku trūkumu B hepatīta profilakses monitoringā, tādēļ ir nepieciešams izvērtēt potenciālo VHB vakcinācijas mērķgrupas apjomu, ieguvumus no valsts apmaksātas vakcinācijas riska grupām un nepieciešamos resursus vakcinācijas pret VHB ieviešanai. ECDC norāda uz nepieciešamību veidot mērķtiecīgas pieaugušo vakcinācijas programmas.28Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNepietiekams kaitējuma mazināšanas pakalpojumu apjoms, nepietiekams izsniegto šļirču uz 1 INL skaitsPaplašināts kaitējuma mazināšanas pakalpojuma sniedzēju tīkls, tai skaitā plašāka mobilo pakalpojumu pieejamība, kā arī kaitējuma mazināšanas pakalpojumu un labās prakses to organizēšanā popularizēšana. Nemedicīniskā personāla apmācīšana eksprestestu veikšanai.Ierobežota pieejamība pirmskontakta profilaktiskajai ārstēšanaiIzstrādāta un ieviesta kārtība pirmskontakta profilaktiskās ārstēšanas pakalpojumu nodrošināšanaiPersonām, kam ir ļoti augsts risks inficēties ar B hepatītu un kas ir vecākas par 25 gadiem, ir ierobežotas iespējas vakcinācijai pret B hepatītuApzinātas iespējas valsts apmaksātas vakcinācijas pret B hepatītu nodrošināšanai personām ar augstu inficēšanās ar B hepatītu risku2.
195. HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izskaušana
196. gadā 66 no jaunajiem reģistrētajiem HIV gadījumiem, inficēšanās notikusi heteroseksuālā ceļā, kas ir 31% no visiem reģistrētajiem HIV gadījumiem un sastāda lielāko īpatsvaru. Tajā pat laikā jāņem vērā, ka vairāk nekā puse HIV inficēšanās gadījumu ir ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu. HIV infekcijas izplatībai sieviešu vidū ir sekas, katru gadu tiek reģistrētas HIV inficētas grūtnieces (2017.g. – 66, 2018.g. – 56, 2019.g. – 46, 2020.g. – 59, 2021.g. – 50). Tāpat katru gadu tiek reģistrēts vismaz viens HIV vertikālās transmisijas gadījums (no mātes bērnam).Risks iegūt HIV ir arī zīdīšanas laikā. Tādēļ jau kopš
197. gada valsts apmaksā maisījumus ēdināšanai bērniem, kas dzimuši HIV inficētām sievietēm. Tas ir ne tikai atbalsts šīm sievietēm, lai novērstu risku bērnam inficēties ar HIV zīdīšanas laikā, bet arī pasākums, kas veicina sievietes sadarbību ar HIV speciālistu un regulāru bērna novērošanu.Tāpat, lai arī Latvijā augstāks sifilisa saslimstības līmenis ir vīriešu vidū, joprojām ar to inficējas arī sievietes.
198. gadā sieviešu vidū reģistrēti 14 gadījumi jeb 1,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet iedzimti sifilisa gadījumi netika reģistrēti. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā Latvijā tika reģistrēti 2 iedzimta sifilisa gadījumi. ES/EEZ valstīs
199. gadā ziņots par 72 apstiprinātiem iedzimtiem sifilisa gadījumiem, bet
200. gadā par 66 gadījumiem, tas bijis otrais gads pēc kārtas desmitgades laikā, kad pieaudzis ziņoto iedzimta sifilisa gadījumu skaits, kas liecina, ka iedzimts sifiliss joprojām ir aktuāla problēma ES/EEZ.STI vertikālā transmisija var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, jaundzimušā nāvi, sepsi, jaundzimušo konjunktivītu un citas komplikācijas, tāpēc būtiska ir arī sifilisa vertikālās transmisijas uzraudzība. Jāmin, ka klīniskās vadlīnijas paredz grūtnieču testēšanu uz sifilisu, līdz ar to grūtniecēm, kuras saņem pirmsdzemdību aprūpi, tiek nodrošināta savlaicīga skrīninga izmeklēšana.29Vertikālās HIV un sifilisa transmisijas gadījumus ir iespējams novērst, ja speciālistiem, kas veic grūtnieces aprūpi, ir pieejama informācija par HIV un sifilisa infekciju un sievietei tiek nodrošināta ārstēšana nepieciešamā apjomā, kā arī operatīva jaundzimušā testēšana uz HIV un sifilisu un pēcekspozīcijas ārstēšanas uzsākšana, kā arī regulāra jaundzimušā novērošana. Līdz ar to visiem vertikālās transmisijas gadījumiem būtu jābūt novērstiem.Viena no problēmām, kādēļ joprojām notiek bērnu inficēšana no mātes, ir saistīta ar to, ka sieviete nav iesaistījusies
201. gada
202. jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība" paredzētajos grūtnieču veselības aprūpes pakalpojumos un tai skaitā nav veikusi paredzētos HIV un sifilisa testus. Tāpat arī joprojām tiek novēroti gadījumi, kad HIV inficēta sieviete atsakās no ārstēšanas. Tādēļ viens no pasākumiem ir grūtnieču informēšana par nepieciešamību veikt nepieciešamās veselības pārbaudes grūtniecības laikā, kā arī iesaistes veicināšana HIV un sifilisa ārstēšanā.Tā kā ir ieviesta jau virkne pasākumu, kas dod iespēju izskaust HIV vertikālās transmisijas gadījumus, bet nav sasniegti nepieciešamie rezultāti, nepieciešams ieviest regulāru katra HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījuma epidemioloģisko analīzi, lai iegūtu konkrētu, objektīvu informāciju par faktoriem, kas ir par pamatu HIV vai sifilisa infekcijas vertikālās transmisijas gadījumiem, un varētu noteikt un ieviest ļoti mērķētus pasākumus jebkura inficēšanos veicinoša faktora novēršanai. Tiek plānots, ka to veiks SPKC speciālisti, analizējot gadījumus un veicot katra gadījuma epidemioloģisko analīzi. Reizi gadā HIV vertikālās transmisijas epidemioloģiskās analīzes rezultāti tiks apspriesti ar jomas ekspertiem – HIV speciālistiem un ginekologiem, vecmātēm un epidemiologiem, lai vienotos par papildus nepieciešamajiem pasākumiem.Lai arī reģistrēto sifilisa gadījumu skaits Latvijā ir neliels, ir jāturpina stiprināt pasākumus vertikālas transmisijas izskaušanai, kā arī jānodrošina operatīva gadījumu izmeklēšana, ja tādi tiek konstatēti, lai arī turpmāk saglabātu zemu saslimstības līmeni. PVO saistībā ar iedzimta sifilisa izskaušanu ierosina mērķi
203. gadam ≤10 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem un
204. gada mērķis ≤1 gadījums uz 100 000 dzīvi dzimušajiem. ECDC rekomendē nodrošināt visaptverošāku iedzimta sifilisa uzraudzības datu vākšanu – apkopot visus pieejamos datus par ar sifilisu inficētas grūtnieces inficēšanās apstākļiem, informāciju par pirmsdzemdību aprūpi, kā arī nodrošināt savlaicīgu ziņošanu un datu kvalitāti, kā arī veikt aktīvu darbību – jauno māmiņu izglītošanu un informēšanu.Papildus minētajam ir nepieciešams stiprināt pasākumus, kas veicinātu grūtnieču izpratni par nepieciešamību sadarboties ar speciālistiem, gan veicot nepieciešamos izmeklējumus, tai skaitā agrīnai HIV un sifilisa diagnostikai, gan veicot nepārtrauktu HIV ārstēšanu un regulāru bērna novērošanu pie speciālista u.c. pasākumus sadarbībā ar veselības aprūpes speciālistiem.HIV un sifilisa vertikālās transmisijas novēršanai būtiska ir speciālistu – gan infektologu, gan ginekologu-akušieru, gan pediatru un neonatologu sadarbība un informācijas apmaiņa. Šim nolūkam Veselības ministrijā ir izveidota šo speciālistu darba grupa, lai aktualizētu pasākumus HIV vertikālās transmisijas novēršanai, gan arī nodrošinātu informācijas apmaiņu starp speciālistiem par HIV infekciju grūtniecēm un vertikālās transmisijas gadījumiem un veicinātu proaktīvu speciālistu iesaisti pacientu aprūpē. Tomēr Covid-19 pandēmijas laikā minētie resursi nav tikuši izmantoti pietiekamā apjomā, tādēļ ir nepieciešams aktualizēt speciālistu darba grupu HIV vertikālās transmisijas ierobežošanai. Saistībā ar sifilisa vertikālās transmisijas uzraudzības nodrošināšanu, būtu jāvērtē iespējas turpmāk uzraudzīt sifilisa izplatību sievietēm, kuras saņem pirmsdzemdību aprūpi, kā arī jāvērtē iespējas aktualizēt informāciju speciālistu vidū līdzīgi kā tas ir paredzēts HIV vertikālās transmisijas jomā.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNe visas grūtnieces sadarbojas ar ārstniecības personām, lai veiktu nepieciešamos izmeklējumus HIV un sifilisa skrīningam, kā arī ir gadījumi, kad sieviete atsakās no HIV ārstēšanasInformēšanas pasākumi sievietēm par nepieciešamību veikt savlaicīgus HIV un sifilisa izmeklējumus grūtniecības laikā, sniegt skaidrojumu par HIV ārstēšanas nepieciešamību.Nav padziļināti apzināta sifilisa izplatība sievietēm, apmeklējot pirmsdzemdību aprūpiSifilisa izplatības apzināšana grūtniecēm, gadījumu analīzeNav pietiekami apzināti visi apstākļi HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumiemHIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu analīzeNe vienmēr pietiekamā apjomā notiek infektologu un venerologu un dzemdību speciālistu sadarbībaHIV inficētas grūtnieces un bērna veselības aprūpē iesaistīto speciālistu sadarbības veicināšana2.
205. HIV infekcijas, VHC un VHB, STI un TB diagnostika un ārstēšana2.5.1.TestēšanaViens no pamatpasākumiem infekcijas slimību izplatīšanas novēršanai ir to agrīna diagnostika, lai pēc iespējas agrāk atklātu personai infekciju, informētu personu un uzsāktu ārstēšanu un līdz ar to novērstu to, ka persona inficēs citus cilvēkus. Tas pats attiecas arī uz HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI diagnostiku.Pēc jaunākā ECDC ziņojuma Covid-19 pandēmija ir samazinājusi kapacitāti par 20% jaunu HIV gadījumu atklāšanā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, skaidrojot ar samazinājumu testēšanas pieejamībā. Tieši pārvietošanās ierobežojumi Covid-19 pandēmijas laikā ir ierobežojusi cilvēkiem iespējas izmantot laicīgu diagnostikas un tālāko veselības aprūpes pakalpojumu klāstu.30 Savukārt dati par HIV testēšanas aktivitātēm Latvijā liecina, ka kopš
206. gada HIV testu apjoms pakāpeniski ir palielinājies.
207. tabula Laboratorijās veikto HIV testu skaits*GadsVeikto testu skaits20171386642018146438201915732320201487582021161672*SPKC datiPapildus jāņem vērā, ka pēdējo gadu laikā ir arī tendences palielināties HPP punktos veikto eksprestestu skaitam gan HIV, gan C un B hepatītu, gan sifilisa noteikšanai.Tāpat par pozitīvu tendenci HIV agrīnākas diagnostikas veicināšanā liecina tas, ka kopš
208. gada ir samazinājies jauno HIV gadījumu īpatsvars, kas atklāti AIDS stadijā (no 34% –
209. gadā līdz 18,3 –
210. gadā).Neraugoties uz to, ka HIV testēšanas pakalpojumu apjomam pēdējo gadu laikā ir tendence palielināties, nepieciešams turpināt veikt pasākumus HIV testēšanas veicināšanai. Kā liecina
211. gadā veiktais Eiropas pētījums par HIV matemātisko modelēšanu un HIV testēšanas aktivitāšu izmēģinājumiem riska grupās, apmēram 1/3 HIV inficēto nezin par to, ka ir inficēti. Tas nozīmē, ka reāli ar HIV inficēto cilvēku skaits Latvijā ir apmēram par 2000 lielāks, nekā reāli zināmais. Tādejādi, lai sasniegto UNAIDS mērķi attiecībā uz HIV gadījumu atklāšanu, jāveic pasākumi, lai sasniegtu tās sabiedrības grupas, kas ar līdz šim ieviestajiem pasākumiem nav sasniegtas.Viens no pasākumiem riskam pakļauto sabiedrības grupu sasniegšanai ir kaitējuma mazināšanas pasākumu veicināšana, kas ir aprakstīta iepriekš.Tāpat HIV agrīnu diagnostiku varētu veicināt plašāka ģimenes ārstu iesaiste HIV testēšanā. Šim nolūkam ir nepieciešams ģimenes ārstu un citu speciālistu vidū izplatīt kritērijus gan vadoties no diagnozēm, gan no riska faktoriem, kuru gadījumā noteikti nepieciešams pacientu nosūtīt uz HIV testu.HIV testēšanas pakalpojumu pieejamību arī veicinātu iespēja vismaz reizi gadā HIV testu laboratorijā veikt bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Šo pasākumu varētu ieviest, ja būs pieejama laboratorisko pakalpojumu vienotā uzskaites sistēma, kā arī ja tiks nodrošināti šiem pakalpojumiem nepieciešamie finanšu resursi. Ja vienotā informācijas tīklā būtu pieejama informācija par veiktajiem valsts apmaksātajiem laboratoriskajiem testiem, speciālistiem būtu iespēja nodrošināt mērķtiecīgu testu nozīmēšanu.HIV agrīnas diagnostikas veicināšanai arī būtu paplašināma paštestu veikšanas iespēja. Covid-19 pandēmijas laikā paštestu izmantošana pierādīja paštestu nozīmi paškontroles iespēju nodrošināšanai cilvēkiem, kas atbildīgi izturas pret savu un apkārtējo veselību. Paštests dod iespēju operatīvi noskaidrot par iespējamu inficēšanos ar HIV un pieņemt lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu, kā arī pasargāt citus no inficēšanās. Paštestu plašākas ieviešanas veicināšanai viens no pirmajiem soļiem būtu dot iespēju arī cilvēkiem ar pozitīvu paštestu saņemt infektologa konsultāciju bez ģimenes ārsta nosūtījuma un nepieciešamības gadījumā uzsākt ārstēšanu.Savukārt HIV inficētām personām noteikti nepieciešama latentas tuberkulozes infekcijas (turpmāk – TBI) diagnostika un tās gadījumā sekojoša profilaktiskās ārstēšanas nozīmēšana, lai novērstu TBI progresēšanu aktīvā slimībā. Lai veicinātu TBI diagnostiku un profilaktiskās ārstēšanas nozīmēšanu, iepriekšējā periodā jau ir notikuši mācību semināri. Turpinot uzsākto, būtu plašāk ieviešama IGRA (Interferona gamma metodes) lietošana TBI diagnostikai HIV inficētiem pacientiem, īpaši reģionos, kur tā netiek pietiekoši izmantota. Tāpat būtu jāapsver iespēja valstī ieviest jaunu testu TBI noteikšanai, kas pamatojas uz tuberkulozes mikobaktērijas Ag noteikšanu ādā. Ņemot vērā minēto, būtu nepieciešams sagatavot un nosūtīt reģionālajām tuberkulozes ārstniecības iestādēm informatīvu materiālu par analīžu materiāla paņemšanu, sagatavošanu un nosūtīšanu IGRA testa veikšanai SIA RAKUS stacionāra Tuberkulozes un plaušu slimību centra Mikobakterioloģijas laboratorijā, klāt pievienojot informatīvu tālruņa numuru, uz kuru var zvanīt neskaidrību gadījumā.Lai plašāk nodrošinātu tuberkulozes izmeklējumus riska grupās, šobrīd atbilstoši NVD un RAKUS līgumam par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu, ne retāk kā reizi ceturksnī tiek veikta zupas virtuves apmeklētāju krēpu savākšana un to izmeklēšana. Pozitīvas laboratoriskās atradnes gadījumā tiek veikta pacienta meklēšana un nodrošināta tālākā izmeklēšana. Pasākums ir turpināms, vienlaikus izvērtējot pozitīvo testu % biežumu starp veiktajiem izmeklējumiem, izvērtējot aktivitātes turpināšanas lietderību, vai arī nepieciešamas korekcijas.Daudzi cilvēki, kas dzīvo ar hronisku VHB un VHC infekciju, nezina par savu inficēšanos. VHB un VHC diagnostika ir galvenais solis, lai šos cilvēkus nodrošinātu ar nepieciešamo aprūpi un ārstēšanu.31 Savlaicīga šo infekciju atklāšana arī mazinātu to, ka šie cilvēki infekciju nodod tālāk citiem cilvēkiem.Kā liecina SPKC rīcībā esošie dati, pēdējo gadu laikā notiek daudz aktīvāka testēšana uz C hepatītu. Tas ir saistīts ar to, ka veselības sektors ir veicis daudz sabiedrības informēšanas pasākumus (piemēram, SPKC sabiedrības informēšanas kampaņas un testēšanas nedēļu aktivitātes), veicinot sabiedrības izpratni par šīm infekcijām un motivējot veikt testēšanu. Sabiedrību veikt C hepatītu diagnostiku arī motivēja iespēja saņemt valsts apmaksātu efektīvu ārstēšanu. Tomēr, lai novērstu VHB un VHC kā sabiedrības veselības problēmu nepieciešams veicināt VHC testēšanas pieejamību, paredzot iespēju šo testu veikt reizi gadā bez ārsta nosūtījuma vai ar ģimenes ārsta nosūtījumu profilaktiskās apskates ietvarā.Neskatoties uz minētajiem sasniegumiem C hepatītu ierobežošanā, nepieciešams uzlabot testēšanas pakalpojumu pieejamību inficēšanās riskam pakļautajām sabiedrības grupām.Pētījumā par VHC izplatību slēgtos kolektīvos (sociālās aprūpes centros, patversmēs, dienas aprūpes centros, grupu mājās, rehabilitācijas iestādēs un citās sociālo pakalpojumu sniegšanas iestādēs): dati liecina, ka kopā tika konsultētas un izmeklētas 3448 personas un izmeklētajām personām visbiežāk bija primāri pozitīvs hepatīta C tests (4.35% no visiem veiktajiem testiem), tam sekoja primāri pozitīvs hepatīta B tests (2.18%) un primāri pozitīvs HIV tests (0.35%).Savukārt,
212. gadā sociālās aprūpes centros tika atklāts 101 pozitīvs VHC tests, no tiem 95 bija jauni gadījumi. Šobrīd noslēdzies pētījums psihoneiroloģiskajās slimnīcās32 un dati liecina, ka
213. gadā VHC prevalence bija 6,85 %, proti, 66 pozitīvi gadījumi no 964 pārbaudītajiem.Ņemot vērā minētos pētījumu datus, perspektīvā nepieciešams ieviest C hepatīta skrīningu augstam riskam pakļautajos kolektīvos, kā ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs un psihoneiroloģiskajās slimnīcās.Jāuzlabo arī VHB un VHC testēšana riska grupās, kuras visvairāk slimo ar hronisku vīrusu hepatītu: ieslodzītajiem, injicējamo narkotiku lietotājiem, migrantiem uz Eiropas reģionu, grūtniecēm (sakarā ar inficēšanās risku bērnam) un cilvēkiem, kam ir HIV. Lai uzlabotu piekļuvi hepatīta diagnostikai, jānovērš individuālie, politikas un plašākā strukturālā līmenī esošie šķēršļi.33 Ziņošana par VHC datiem un to interpretācija dažādās valstīs joprojām ir problemātiska, jo pastāv atšķirības datu uzraudzības sistēmās un grūtības definēt ziņotos gadījumus kā akūtus vai hroniskus. VHC gadījumā, kas lielākoties ir asimptomātiska slimība līdz vēlīnām stadijām, uzraudzība, kas balstīta uz paziņojumu datiem, ir sarežģīta, jo dati atspoguļo testēšanas praksi, nevis patieso slimības incidenci. Svarīgi veikt kvalitatīvu, visaptverošu pētījumu par VHC izplatību populācijā un iegūt datus, kurus var izmantot aktuālās situācijas raksturojumam.34 Lai panāktu progresu vīrusu hepatīta epidēmijas apkarošanā, milzīgs izaicinājums ir uzlabot tieši uzraudzības sistēmas un ziņošanu.35STI bieži ir asimptomātiskas vai simptomi var būt nespecifiski.36 Turklāt laboratorijas testi balstās uz asins, urīna vai anatomisko paraugu testēšanu. Precīzas STI diagnostikas pārbaudes (izmantojot molekulārās tehnoloģijas, piemēram, polimerāzes ķēdes reakciju) plaši izmanto valstīs ar augstu ienākumu līmeni. Tas ir īpaši noderīgi asimptomātisku infekciju diagnosticēšanai. Latvijas laboratorijās iespējams veikt dažādus laboratoriskās testēšanas veidus, tomēr būtiski, lai STI gadījumā tiktu veikta diagnostika atbilstoši labai praksei. Tāpēc būtu lietderīgi veicināt ārstējošo ārstu informētību par labo praksi STI diagnostikā, kā arī nodrošināt šo izmeklējumu pieejamību. Attiecīgi, sadarbojoties ar jomas profesionāļiem, būtu nepieciešams izstrādāt vienotus ieteikumus ārstiem – speciālistiem STI diagnostikā, atbilstoši starptautiskām diagnostikas rekomendācijām. Tāpat nozīmīgi nodrošināt testēšanas iespējas reģionos. Piemēram, saistībā ar nelielo testēto gonokoku AMR skaitu, problēma arī varētu būt laboratoriju iespējas veikt šo testēšanu. Būtu nepieciešams rast risinājumus, gadījumos, kad nepieciešamo laboratorisko izmeklējumu nav iespējams nodrošināt vietējā laboratorijā, piemēram, nodrošināt paraugu transportēšanu uz NRL.2.5.
214. ĀrstēšanaInfekcijas slimību ārstēšana ir viens no pasākumiem šo slimību izskaušanai. Piemēram, HIV infekcijas gadījumā, neskatoties uz to, ka slimību nav iespējams izārstēt, nepārtraukta ārstēšana nodrošina to, ka tiek samazināta vīrusa koncentrācija asinīs līdz tādam līmenim, ka cilvēks to vairs nevar nodot citiem, tai skaitā grūtnieces ārstēšana novērš risku infekciju nodot auglim un bērnam dzemdību laikā.
215. gada
216. oktobrī tika ieviesta pieeja "testēt un ārstēt", un ikviens cilvēks ar HIV infekciju no šī datuma var saņemt HIV ārstēšanai nepieciešamās zāles.Tomēr, neskatoties uz to, ka visiem pacientiem ir pieejamas zāles HIV infekcijas ārstēšanai, joprojām ievērojams skaits HIV inficēto nelieto nozīmētās zāles.
217. gadā valsts apmaksātu ārstēšanu saņēma 3020 pacientu, kas ir apmēram 51% no visiem HIV inficētajiem, kas dzīvoja Latvijā
218. gadā.
219. gadā, kad vēl bija spēkā administratīvi ierobežojumi ārstēšanas saņemšanai, HIV ārstēšanai nepieciešamās zāles saņēma 42,5% no visiem cilvēkiem ar HIV infekciju. Tas nozīmē, ka ir pieaugums ārstēto pacientu ar HIV rādītāja dinamikā, bet tas ir ļoti lēns. Lielākais pieaugums tika novērots
220. gadā – 6%, un tas bija saistīts ar administratīvā sloga HIV ārstēšanas saņemšanai atcelšanu. Šāda dinamika rada risku, ka netiks sasniegts UNAIDS noteiktais mērķis attiecībā uz personu īpatsvaru, kas saņem ārstēšanu un kam tā ir efektīva.No
221. gada
222. janvāra VHC ārstēšana (zāles tiek kompensētas 100% apmērā) ir pieejama personām ar VHC infekciju no F4 līdz F1 fibrozes stadijai, tādejādi nodrošinot ārstēšanas pieejamību visiem pacientiem ar VHC infekciju. VHC pacientiem ar slimības
223. un
224. genotipu ir pieejami divi tiešas darbības pretvīrusu medikamenti. VHC pacientiem ar
225. un
226. genotipu
227. gada sākumā kompensējamo zāļu sarakstā tiek kompensēts tikai viens tiešas darbības pretvīrusu līdzeklis. Šobrīd pasaulē un arī Latvijā ir pieejami jaunās paaudzes medikamenti, ar kuriem var izārstēties pat 95% pacientu.Nacionālā veselības dienesta (turpmāk – NVD) sniegtā informācija liecina, ka 2017.–
228. gadā VHC ārstēšana ar valsts apmaksātajiem antivirālajiem preparātiem uzsākuši 10777 hroniskā VHC pacienti. Zāļu iegādes kompensācijas sistēmas bezinterferona specifisko medikamentozo terapiju saņēmušo unikālo hronisko VHC pacientu skaits 2021.gadā bija 1766,
229. gadā bija 2 823 pacienti,
230. gadā – 2 806 pacienti,
231. gadā – 2 045 pacienti un
232. gadā – 1 337 pacienti.
233. tabula Unikālais ārstēto pacientu skaits pa gadiem, NVD sniegtie datiGads20172018201920202021KopāUzsākta terapija
234. tabula Unikālais ārstēto pacientu skaits pa gadiem, VHC reģistra datiGads20172018201920202021KopāĀrstēto pacientu skaits (t.sk. pacienta apmaksāta ārstēšana)135117562455270114989598Saskaņā ar zāļu ražotāja informāciju ārstēšanas efektivitāte ar tiešās iedarbības antivirālām zālēm (DDA) ir vismaz 95%. Jāņem vērā, ka no
235. gada ārstēšanu ik gadu uzsāk vairāk pacientu nekā tiek reģistrēti jaunatklātie C hepatīta gadījumi, jo ārstēšanu saņem arī pacienti, kuri ar C hepatītu slimo jau vairākus gadus.Ārstēto pacientu skaits līdz
236. gadam ir pakāpeniski pieaudzis, bet
237. gadā samazinājies, tomēr dati interpretējami ar piesardzību, saistībā ar Covid-19 pandēmijas iespējamo ietekmi. Būtu nepieciešams veikt reģistrā esošo datu padziļinātu analīzi, nodrošināt NVD un C hepatīta reģistra datu salīdzināmību, kā arī aktualizēt savlaicīgas datu ievades nozīmi ārstiem – speciālistiem.
238. tabula Izārstētie hroniska VHC pacienti*GadsIzārstēto VHC pacientu skaits*95% no ārstēto pacientu skaita ar pabeigtu terapiju20171249121120181692165020192 3662279202025652410202114521410Iegūtie dati par izārstēto VHC pacientu skaitu apkopoti no Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra par pacientiem, kuriem diagnosticēts C hepatīts. Izārstēto VHC pacientu skaits – pabeigta terapija un dinamiskās novērošanas rezultātos nav datu par pozitīvu VHC-RNS (t.sk. ārstēšanas kursi, kuriem nav pievienoti dinamiskās novērošanas rezultāti). Interpretējot datus, jāņem vērā, ka reģistrā ievadītā informācija par ārstēšanas efektivitāti var būt nepilnīga, ne vienmēr pacienti visus nepieciešamos izmeklējumus ir veikuši.Ņemot vērā medikamentu ražotāju norādīto efektivitāti (95%), situācijas salīdzinājumam aprēķināti 95% no unikālā pacientu skaita ar pabeigtu terapiju.
239. attēls: Fibrozes stadija pacientiem, kuri uzsākuši ārstēšanuPēc C hepatīta reģistrā pievienotās informācijas, apkopots ārstēto pacientu sadalījums pēc fibrozes stadijas. 2017.–
240. gadā lielākais īpatsvars bijis pacientiem ar
241. un
242. fibrozes stadiju (vairāk kā 30%), bet kopš
243. gada lielākais īpatsvars pacientiem, kuriem noteikta
244. fibrozes stadija (vairāk kā 40%), kas liecina par tendenci uzsākt ārstēšanu agrīnā fibrozes stadijā.Pēc C hepatīta reģistrā pievienotās informācijas, laika periodā no 2017.–
245. gadam 129 ārstēšanas kursi tika pārtraukti. Lielākajai daļai (41%) no šiem gadījumiem kā iemesls ir norādīts pacienta nelīdzestība, 30% gadījumu netika norādīts iemesls, 21% gadījumu iemesls bija medicīniskas blaknes, 6% no gadījumiem terapijas kurss netika pabeigts, jo bija letāls iznākums.
246. attēls Diagnosticēto un ārstēto pacientu skaits Latvijā 2017.–
247. gads, VHC hepatīta reģistrsNo medikamentozo terapiju saņēmušo unikālo hronisko VHC pacientu skaita ir redzams, ka
248. gadā ārstēto pacientu skaits – 1498, bet šajā gadā jaunatklāto hronisko VHC gadījumu skaits – 995, līdz ar to, ārstēto pacientu skaits par 503 pacientiem (34%) pārsniedz jaunatklāto hronisko VHC gadījumu skaitu;
249. gadā ārstēto pacietu skaits – 2701, bet jaunatklāto hronisko VHC gadījumu skaits – 1139 (par 1562 pacientiem (58%) pārsniedz gadījumu skaitu),
250. gadā – par 1063 pacientiem (39%) pārsniedz attiecīgajā gadā jaunatklāto hronisko VHC pacientu gadījumu skaitu, bet, piemēram,
251. gadā par 452 pacientiem mazāk saņēma ārstēšanu no šajā gadā kopumā jaunatklātajiem hroniskajiem VHC gadījumiem. Tādējādi gadā ārstēto pacientu skaits jau pārsniedz jaunatklāto VHC infekcijas gadījumu skaitu, dati interpretējami ar piesardzību, jo, virzoties uz PVO mērķu sasniegšanu, būtiski nodrošināt nediagnosticēto personu skaita samazināšanu (t.i.maksimāli atklāt VHC gadījumus sabiedrībā), lai novirzītu personas ārstēšanai, tādējādi ierobežojot VHC izplatību sabiedrībā. Jāņem vērā, ka nav apzināta Covid-19 pandēmijas ietekme, līdz ar to situāciju par VHC epidemioloģisko situāciju un ārstēto pacientu skaitu jāturpina uzraudzīt un vērtēt ilgtermiņā.Cilvēki, kas ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam ar HIV, hepatītu, tuberkulozi un STI, nereti cieš arī no sociālās atstumtības un ir pakļauti dažādiem sociālajiem riskiem. Tādēļ šai sabiedrības daļai ir grūti saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, kā rezultātā slimības tiek atklātas novēlotā stadijā, tiek novēloti ārstētas vai cilvēki nav līdzestīgi ārstēšanai, kā rezultātā veidojas pret zālēm rezistentas slimības formas. No ārstēšanas viedokļa nozīmīgi būtu veicināt slēgtos kolektīvos dzīvojošo pacientu ārstēšanu - ieslodzījuma vietas, sociālās aprūpes centri, psihiatriskās slimnīcas. Šobrīd nav objektīvu datu par ārstēšanas rādītājiem šajās iestādēs.Viens no faktoriem, kas veicina personu iesaistīšanos ārstēšanā, ir iespēja maksimāli agrīni saņemt infektologa konsultāciju, lai uzsāktu ārstēšanu. Šim nolūkam 2018.gada 28.augusta noteikumi Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" paredz to, ka persona, kam HPP ir noteikts pozitīvs HIV, B vai C hepatīta eksprestests, var tikt nosūtīta uz konsultāciju pie infektologa bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Līdz šim pie infektologa nosūtītas aptuveni 40 personas (dati nav pilnīgi datu uzskaites sistēmas ierobežoto funkciju dēļ). Papildus minētajam, cilvēks nepieciešamības gadījumā saņem arī atbalsta personas pakalpojumu, lai pierakstītos pie speciālista pēc iespējas ātrāk.Diemžēl šobrīd šī kārtība efektīvi strādā tikai sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu, bet šādas iespējas būtu jāpaplašina arī attiecībā uz pierakstu pie infektologiem citās ārstniecības iestādēs gan Rīgā, gan reģionos. Lai cilvēks ar pozitīvu eksprestestu no HPP ātrāk nonāktu pie infektologa un uzsāktu ārstēšanu un lai palīdzētu uzturēt sadarbību ar ārstniecības personu arī ārstēšanas laikā, svarīgs ir arī atbalsta personas pakalpojums, kas palīdz sociālās atstumtības riskam pakļautām personām ar HIV vai VHC pierakstīties pie speciālista, atgādina par vizīti un sniedz konsultācijas dažādu problēmu, kas kavē iesaistīšanos ārstēšanā, risināšanai.Kopš
252. gada
253. augusta tiek īstenoti atbalsta personu pakalpojumi HIV un/vai B hepatīta infekcijas gadījumā. Atbalsta personu pakalpojumu sniedzējs ir izvēlēts ar publiskā iepirkuma palīdzību, šādu pakalpojumu no
254. gada
255. augusta sniedz biedrība DIA+LOGS. Uz doto brīdi darbojas 3 atbalsta personas un atbalsta personu koordinētājs. Pakalpojumi tiek sniegti bez teritoriāla ierobežojuma. Pakalpojuma sniedzēja rādītāji 01.03.2021.–31.01.2022.:1) 1070 kontakti ar klientiem;2) sasniegti 116 unikāli klienti;3) 109 reizes veikts pieraksts pie infektologa;4) 107 reizes atgādināts klientiem par vizīti;5) sniegtas konsultācijas un atbalsts.No
256. gada
257. augusta līdz
258. gada
259. decembrim tika nodrošināta viena atbalsta persona SPKC Mobilās vienības klientiem un divas personas citām HIV infekcijas riska grupām. Šajā laika posmā pakalpojums tika sniegts 78 klientiem 210 kontaktu reizēs.
260. gadā pakalpojums tika sniegts 83 klientiem 495 kontaktu reizēs. Veikta klientu pavadīšana pie ārsta, pieraksta veikšana pie ārsta, konsultēšana un atbalsta sniegšana. No
261. gada pakalpojums tiek sniegts arī C hepatīta infekcijas gadījumā. Secināms, ka pieaudzis to riska grupu personu skaits, kas nonāk pie ārsta, kā arī līdzestība ārstēšanas procesam, tādēļ pakalpojumu nepieciešams turpināt un paplašināt.HIV ārstēšanas uzsākšanai un ārstēšanas nepārtrauktībai nozīmīga ir arī pacientu līdzestība, kas nodrošina saikni starp efektīvu terapiju un efektīvu slimības kontroli, sekmējot labāku pacienta dzīves kvalitāti. Šobrīd līdzestības pakalpojumi ir pieejami Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, bet vēršot uzmanību uz šo pakalpojumu nozīmi, tos būtu jāattīsta arī citās ārstniecības iestādēs, kur nodrošina veselības aprūpes pakalpojumus HIV inficētiem cilvēkiem, piemēram, Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā vai Daugavpils reģionālajā slimnīcā.Gonokoku AMR pēdējos gados ES/EEZ ir strauji palielinājusies, tāpēc ir samazinājušās ārstēšanas iespējas. Gonokoku AMR uzraudzības programma (GASP) ir uzrādījusi augstu rezistences līmeni pret daudzām antibiotikām, tostarp hinolonu, azitromicīnu un paplašināta spektra cefalosporīniem, kas ir pēdējā izvēles terapija. Situāciju Latvijā ir apgrūtināti analizēt, ņemot vērā pēdējos gados nelielo testēto gonokoku AMR skaitu. Antibiotiku rezistence rodas, notiekot mutācijām baktērijas gēnos. Taču pārmērīga un neatbilstoša antibiotiku lietošana paātrina pret antibiotikām rezistentu baktēriju rašanos un izplatīšanos. Šajā ziņā, nozīmīga ir pacienta un ārsta-speciālista sadarbība, pacienta informēšana par atbilstošo medikamentu lietošanu, rekomendāciju neievērošanas sekām, kā arī veselības stāvokļa kontrole pēc nozīmētas terapijas pabeigšanas. Tāpēc būtu jānodrošina izmeklējumu pieejamība veselības stāvokļa kontrolei pēc STI ārstēšanas. Jāinformē ārsti par gonokoku AMR noteikšanu, tai skaitā izplatot metodiskos materiālus un labās prakses šajos jautājumos, lai būtu iespējams lemt par atbilstošas ārstēšanas piemērošanu.HIV inficētām personām ir ļoti augsts risks saslimt ar tuberkulozi, it sevišķi personām, kuras nesaņem ārstēšanu sakarā ar HIV infekciju. Ja cilvēks ir inficējies ar TB mikobaktēriju (t.sk. TBI), neārstēta HIV gadījumā, pēc atsevišķiem datiem pat līdz 16%, atšķirībā no cilvēka ar normālu imūnsistēmu, kam risks TBI aktivizācijai ir 5–10% gadījumu visas dzīves laikā, bet pārējie nekad nesaslimst ar TB. Risks HIV inficētai personai saslimt ar tuberkulozi pieaug līdz ar progresējošu imūndeficītu
262. Ņemot vērā minēto, ir ļoti svarīgi maksimāli agrīni atklāt TBI HIV inficētām personām un uzsākt tās ārstēšanu. 2019.gada 2.jūlija MK noteikumi Nr.299 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi tuberkulozes izplatības ierobežošanai" paredz to, ka HIV inficētām personām ir jāveic regulārs skrīnings TBI noteikšanai, veicot tuberkulīndiagnostikas (Mantu) vai IGRA testu, kā arī jānodrošina TBI ārstēšana. Latvijā ir uzsākta jaunatklātu HIV inficētu personu testēšana TBI noteikšanai, ja persona piekrīt pozitīva testa gadījumā saņemt profilaktisko ārstēšanu. Tomēr tā ir salīdzinoši neliela daļa no visām HIV inficētajām personām, tādēļ būtu jāvirzās uz plašāku HIV inficētu personu testēšanu. Jautājumu par TBI diagnostiku un ārstēšanu tuberkulozes riska grupām nepieciešams periodiski aktualizēt ģimenes ārstu un speciālistu vidū, organizējot apmācības un izplatot metodiskos materiālus. Tāpat jārunā ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem un NVO pārstāvjiem par tuberkulozes izplatības riskiem un TBI atklāšanas svarīgumu tuberkulozes riska grupu pacientiem.PVO noteiktais mērķis
263. gadam – 95% diagnosticētu personu no kopējā ar C hepatītu inficēto skaita populācijā. Šobrīd šī rādītāja izpilde Latvijā ir aptuveni 82%. PVO noteiktais mērķis
264. gadam – uzsākta ārstēšana 95% no diagnosticētajām personām. Ņemot vērā C hepatīta reģistra datus, unikālais ārstēto pacientu skaits no reģistra izveides līdz
265. gadam – 10693 pacientu, PVO mērķa izpilde Latvijā aptuveni 29% (no PVO rādītāja – 37 050).Tāpat līdz
266. gadam izvirzīts mērķis – izārstēti 95% no pacientiem, kuriem uzsākta ārstēšana. Lai objektīvi spriestu par izārstēto pacientu skaitu, būtu jāuzlabo C hepatīta reģistra datu kvalitāte, kā arī jāveicina visu ārstēto pacientu datu ievadīšana reģistrā. Ņemot vērā, ka medikamentu ražotāju norādītā medikamentu efektivitāte ir 95%, tad no pacientiem, kuri saņēmuši ārstēšanu, 95% varētu būt izārstēti. Savukārt, salīdzinot izārstēto pacientu skaitu ar PVO izvirzīto mērķi
267. gadam, tad šī mērķa izpilde
268. gadā ir 10158 izārstētu pacientu (29% no PVO rādītāja – 35192 pacienti uzsākuši ārstēšanu).Jāņem vērā, ka kaskādē apkopotie dati veido statistisku rādītāju, ņemot vērā šobrīd pieejamos datus. PVO mērķu izvērtējumam jāuzlabo pieejamo datu kvalitāte, jāapzina papildu indikatori, lai precīzi noteiktu katru no PVO noteiktajiem rādītājiem (t.sk. jaunāki dati par hroniska VHC izplatību populācijā, diagnosticēto personu skaita padziļināta analīze, kvalitatīvāki ārstēšanas dati).Šī brīža dati liecina, ka nepieciešams veicināt ārstēšanas pieejamību inficētajām personām, kas attiecīgi arī ietekmētu izārstēto pacientu rādītāju. Attiecīgi ārstēšanas rezultātā tiktu novērsta hroniska hepatīta progresēšana (aknu cirozes attīstība, aknu vēža attīstības risks), kā arī uzlabota pacienta dzīves kvalitāte. Liela nozīme situācijas uzraudzībā ir uzraudzības datu savlaicīgai un kvalitatīvai ievadei, SPKC un ārstējošo ārstu sadarbībai datu uzraudzības nolūkos.
269. attēls: VHC plānotā mērķu izpilde līdz
270. gadamIdentificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNe visi HIV, B un C hepatīta, STI un TB gadījumi ir laikus identificētiNepietiekama HIV, B un C hepatīta, STI vai TB, TBI testēšanas pakalpojumu un jaunāko testēšanas metožu pieejamību, nav nodrošināta sistemātiska gonokoku AMR noteikšanaPlašāka iespēja veikt nepieciešamos izmeklējumus HIV, B un C hepatīta vai STI diagnostikai bez ģimenes ārsta vai ārsta-speciālista nosūtījuma, kā arī uzlabotas speciālistu zināšanas par gadījumiem, kad pacientu nepieciešams nosūtīt izmeklēšanai uz HIV, B un C hepatītu, STI, TB, TBI vai veikt gonokoku AMR noteikšanuHIV paštestu veikšanas iespējas ir ierobežotasNodrošināt paštestu pieejamību un paplašināt iespējas personai ar pozitīvu HIV paštestu nonākt pie speciālistaNav optimāla C hepatīta testēšanas pieejamība iestādēs, kur ir augstāka C hepatīta izplatība (psihiatrijas slimnīcas, ilgstošas sociālās aprūpes centri)Ieviest C hepatīta skrīningu psihiatrijas slimnīcās un ilgstošas sociālās aprūpes centrosNepietiekama HIV un VHC inficēto cilvēku iesaiste ārstēšanāPlašākas iespējas cilvēkiem, par kuriem ir aizdomas par HIV infekciju (pozitīvs eksprestesta rezultāts), nokļūt pie speciālista bez ģimenes ārsta nosūtījuma, paplašinot to ārstniecības iestāžu tīklu, kas nodrošina "zaļo koridoru" personām ar pozitīvu HIV, VHB un VHC eksprestestu.Atbalsta personu pakalpojumu pieejamība personām ar pozitīvu HIV, VHB vai VHC eksprestestu, kā arī personām, kas saņem HIV ārstēšanu.Plašāks līdzestības pakalpojumu tīklsNepieciešams aktualizēt labās prakses ieteikumus STI diagnostikā un ārstēšanāIzstrādāt ieteikumus ārstiem-speciālistiem STI diagnostikai un ārstēšanai atbilstoši starptautiskām rekomendācijāmNepietiekama tuberkulozes riska grupu testēšana TBI noteikšanaiSagatavot informāciju ģimenes ārstiem un profesionālajām asociācijām par TB riska grupām un nepieciešamību tās testēt TBI noteikšanai2.5.
271. HIV, VHB, VHB, STI un TB epidemioloģiskā uzraudzībaNo visiem jaunatklātajiem HIV gadījumiem, sadalījumā pēc transmisijas veida,
272. gadā 51% gadījumu bija ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu. Vērtējot šo rādītāju dinamikā var novērot krasu gadījumu īpatsvara ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu pieaugumu no 36%
273. gadā līdz 51%
274. gadā.
275. attēls: Jaunatklātie HIV infekcijas gadījumi pēc transmisijas ceļiem*
276. gadā tika izveidots HIV pacientu reģistrs, kas paredz iespēju fiksēt datus par izmaiņām HIV pacienta aprūpē. Tāpat arī reģistra mērķis bija dot iespēju ārstam papildināt reģistru ar papildu datiem par pacientu un HIV inficēšanās apstākļiem, kas iegūti ilgākā laika periodā, veicot pacienta aprūpi. Tādejādi tiktu iegūta kvalitatīvāka informācija profilakses pasākumu organizēšanai. Tomēr dati liecina, ka HIV pacientu reģistra iespējas izmantotas daļēji.Tāpat politikas HIV izplatības ierobežošanai, izstrādei un ieviešanai ir nepieciešams nodrošināt ieviesto pasākumu rezultātu monitoringu attiecībā uz noteiktajiem mērķiem. Tas nozīmē, ka SPKC savā darbā ir plašāk jāizmanto HIV pacientu reģistra iespējas.Pētījums par HIV inficēto cilvēku skaita modelēšanu tika veikts
277. gadā un tajā tika lēsts, ka reāli Latvijā dzīvojošo cilvēku ar HIV infekciju skaits ir lielāks apmēram par 2000 nekā oficiāli reģistrēto cilvēku skaits. Jāņem vērā, ka no
278. gada tika ieviesti daudzi pasākumi, kas pēdējos gados dod rezultātus un HIV jaunatklāto gadījumu skaitam ir tendence samazināties.HIV inficētām personām ir ļoti augsts risks saslimt ar tuberkulozi, tai skaitā multirezistentu tuberkulozi, kā arī risks, ka saslimšana var beigties nelabvēlīgi ar pacienta nāvi. Kā liecina SPKC dati apmēram 10% no visiem tuberkulozes gadījumiem ir HIV koinfekcijas gadījumi (
279. gadā koinfekcija bija noteikta 12,8% gadījumu). Samazinoties tuberkulozes gadījumu skaitam, samazinās tuberkulozes izplatības risks HIV inficēto personu vidū un samazinās tuberkulozes un HIV koinfekcijas gadījumu skaits, tajā skaitā HIV un multirezistentas tuberkulozes gadījumi. Tādēļ ir ļoti svarīgi plānot un ieviest pasākumus, kas vērsti uz tuberkulozes un HIV izplatības samazināšanu, un šim nolūkam ir nepieciešams veikt kvalitatīvu datu analīzi lai apzinātu inficēšanās ceļus, slimības attīstības gaitu, saņemto ārstēšanu un veiktos profilakses pasākumus.Būtiski jāuzlabo tuberkulozes un tuberkulozes infekcijas epidemioloģisko datu ieguves un apkopošanas kvalitāte un situācijas analizēšana. Līdz
280. gadam kvalitatīvu tuberkulozes gadījumu statistikas datu iegūšana bija iespējama, pateicoties rutīnas datu pilnīguma un kvalitātes pārraudzībai tuberkulozes pacientu reģistrā. Kopš SPKC vairs nebija pieeja reģistram un personificētiem datiem par reģistrā iekļautajiem tuberkulozes gadījumiem, ir izveidojusies situācija, ka Latvijas
281. -
282. gada dati par saslimstību ar tuberkulozi, tās ārstēšanas rezultātiem un citiem indikatoriem šobrīd vēl nav pieejami. Latvijā nepieciešams nodrošināt kvalitatīvu tuberkulozes epidemioloģisko uzraudzību un tas nav iespējams ne bez efektīvas TB reģistra darbības, kas ietvertu arī informāciju par TBI, ne bez datu pārraudzības un izvērtēšanas.Šobrīd nepietiekami tiek veikta TB genoma sekvencēšana tuberkulozes gadījumiem un šo datu analīze, kas ir svarīgi epidemioloģiskai uzraudzībai. TB genoma sekvencēšanas rezultātu apkopošana un TB gadījumu molekulārā epidemioloģiskā analīze dotu iespēju precīzāk apzināt infekcijas izplatīšanās ceļus un dotu iespēju efektīvāk plānot TB ierobežošanas pasākumus, kas mērķēti vērsti uz identificētajiem biežākajiem infekcijas izplatīšanās ceļiem.
283. gadā tika izveidots C hepatīta reģistrs, lai būtu iespējams iegūt objektīvu un kvalitatīvu informāciju par riskiem C hepatīta izplatībai, ārstēšanas un profilakses pasākumu efektivitāti. Ņemot vērā to, ka C hepatīts ir ne tikai aktuāla sabiedrības veselības problēma Latvijas, bet arī globālā mērogā, ir svarīgi vērtēt ieviesto pasākumu efektivitāti un atbilstību nacionālajiem un globālajiem mērķiem. Tādejādi ir svarīgi SPKC ieviest pasākumus efektīvākai C hepatīta pacientu reģistra datu analīzei.Viens no svarīgiem rādītājiem C hepatīta ierobežošanas politikas plānošanai ir kopējais inficēto personu skaits valstī.
284. gadā veiktā seroprevalences pētījumā tika secināts, ka Latvijā ir gandrīz 40 000 ar C hepatītu inficētu cilvēku. Tomēr jāņem vērā, ka pēdējos gados ir aizvien vairāk paplašinājušās iespējas saņemt efektīvu valsts apmaksātu hroniska C hepatīta ārstēšanu, kas dod iespēju pilnībā atbrīvoties no vīrusa, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka pēdējos gados ieviesto pasākumu rezultātā, personu ar C hepatītu skaits Latvijā ir samazinājies. Tādēļ ir nepieciešams veikt atkārtotu seroprevalences pētījumu, lai noskaidrotu reālo personu skaitu ar C hepatītu (C hepatīta izplatību) Latvijā.Saskaņā ar Ministru kabineta
285. gada
286. septembra noteikumu Nr. 746 "Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība" stacionārās un ambulatorās ārstniecības iestādes, kā arī ārstu prakses reģistra informācijas sistēmā (PREDA) ievada un aktualizē informāciju par pacientiem, kuriem diagnosticēts C hepatīts. Situācijā, ja ārstniecības persona nav aktualizējusi informāciju par ārstēšanas uzsākšanu vai terapijas rezultātiem, pacients nav veicis atbilstošās dinamiskās novērošanas analīzes, tad informācija par ārstēto pacientu skaitu var būt nepilnīga. Jāņem vērā, ka C hepatīta reģistrs ir dinamisks, tam ir iespējams laika gaitā pievienot informāciju un uzraudzības dati var mainīties. Atbilstoši šo noteikumu
287. pielikuma
288. punktam pēc terapijas beigām pacientam būtu jāveic četri VHC RNS noteikšanas testi noteiktā laika intervālā, lai pilnībā varētu izvērtēt terapijas efektivitāti. Šajā situācijā nepieciešams uzlabot reģistrā ievadīto datu kvalitāti, nodrošināt savlaicīgu datu ievadīšanu, informēt ārstus – speciālistus par datu aktualizēšanu.Saskaņā ar
289. gada
290. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" (MK noteikumi Nr.7) SPKC nodrošina infekcijas slimību un laboratoriski konstatēto infekcijas slimību izraisītāju uzskaiti atbilstoši noteikumos minētajai kārtībai. Noteikumos minēti infekcijas slimību izraisītāji, to noteikšanas metodes un izmeklējamie paraugi, kas saskan ar ECDC noteikto infekcijas slimību gadījuma definīciju. Tomēr līdz šim tika ziņots tikai par pozitīvajiem STI, B un C hepatīta testētajiem paraugiem, bet netika uzskaitīts kopējais testēto paraugu skaits. Šādu datu ieguve ir lietderīga infekcijas slimību izplatības apzināšanai, līdz ar to būtu lietderīgi izvērtēt iespējas testēšanas uzraudzībai. Saņemtie ziņojumi par infekcijas slimību gadījumiem (t.sk. STI) tiek ievadīti un uzglabāti Valsts infekcijas slimību uzraudzības un monitoringa sistēmā (turpmāk – VISUMS). Seksuāli transmisīvu slimību uzskaitei nav izveidota atsevišķa reģistra. Nepieciešamības gadījumā nav iespējams bez manuālas salīdzināšanas savstarpēji sasaistīt reģistrētos STI, HIV, hepatītu un tuberkulozes gadījumus, lai iegūtu padziļinātus datus par koinfekciju gadījumiem. Tas ir nozīmīgi, jo inficēšanās ar vienu no šīm infekcijas slimībām palielina citas infekcijas iegūšanas risku.Apkopotie STI gadījumi reizi gadā tiek ziņoti ECDC, lai tiktu atspoguļota ES/EEZ valstu epidemioloģiskā situācija, veikta situācijas analīze. Lai analizētu seksuāli transmisīvo infekciju gadījumus, svarīgi apzināt inficēšanās apstākļus – transmisijas veids (seksuālā kontakta veids, seksuālo pakalpojumu sniegšana/saņemšana, cita informācija par inficēšanās apstākļiem) Nereti ziņotajos gadījumos nav šādas papildus informācijas, jāņem vērā, ka tā ir sensitīva informācija un individuālu iemeslu dēļ var netikt pausta. Tomēr ārstam jābūt informētam par informāciju, kura nepieciešama epidemioloģiskās uzraudzības nolūkos, kā arī jāveic sadarbība ar epidemiologu gadījuma epidemioloģiskās izmeklēšanas procesā. Kā arī jāveicina ārstniecības personu un laboratorijas speciālistu informētība par infekcijas slimību ziņošanas kārtību un to savlaicīgu ziņošanu, jo novēloti ziņota informācija par infekcijas gadījumiem var ietekmēt uzraudzības datus un to analīzi.Saskaņā ar
291. gada
292. janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" laboratorijai ir jāsniedz informācija SPKC par ikvienu laboratorijā atklāto reģistrējamo STI ierosinātāju. Kā arī ārstniecības personai, kura konstatējusi, ka pacients inficējies ar STI ir pienākums par to ziņot. Tomēr, iespējams, ne visas laboratorijas un ārstniecības personas ievēro šos nosacījumus un nesniedz informāciju SPKC par identificētajiem STI ierosinātājiem, tādejādi netiek nodrošināta pietiekami objektīva, pilnvērtīga informācijas ziņošana. Viena no problēmām varētu būt nepieciešamība saņemt ārsta – speciālista nosūtījumu, lai veiktu valsts apmaksātu laboratorisku izmeklēšanu un veiktu savlaicīgu inficēšanās diagnostiku. Tas varētu būt arī par iemeslu tam, ka liela daļa iespējami inficēto cilvēku izmanto maksas pakalpojumus un, iespējams, šo pakalpojumu sniedzēji nesniedz informāciju SPKC kā to nosaka normatīvo aktu prasības. Viens no risinājumiem būtu paplašināts valsts apmaksāto izmeklējumu klāsts.Covid-19 pandēmijas laikā lielākā daļa veselības aprūpes resursu, kā arī SPKC resursu tika veltīti Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumiem, tādēļ mazāk uzmanības tika pievērsts citu infekcijas slimību uzraudzībai, tas varētu būt par iemeslu dažādu infekcijas slimību gadījumu pieaugumam, tomēr līdz šim Covid-19 ietekme uz citu infekcijas slimību izplatību nav vērtēta. Tādēļ, lai efektīvāk plānotu politiku HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI izplatības ierobežošanai, kā arī apzinātu riskus infekcijas slimību uzraudzībai un plānotu pasākumus šo risku novēršanai, SPKC pēcpandēmijas periodā ir jāveic Covid-19 ietekmes izvērtējums.Kā iepriekš minēts, Latvijā šobrīd ir nodrošināta iespēja veikt gonokoku AMR testēšanu, tomēr pēdējos gados niecīgs testēto paraugu skaits (t.sk. 2020.–
293. gadā neizmeklēto paraugu skaits) nesniedz objektīvu situācijas raksturojumu par gonokoku AMR Latvijā.
294. gada jūlijā SPKC speciālisti sagatavoja un nosūtīja informatīvu vēstuli profesionālajām ārstu asociācijām par gonokoku infekcijas izplatību, gonokoku AMR rādītājiem ES/EEZ un Latvijā. Tās mērķis bija informēt ārstus par epidemioloģisko situāciju, kā arī mudināt ārstus nepieciešamības gadījumā veikt atbilstošo gadījumu AMR testēšanu, kā arī rosināt sniegt savus viedokli par problemātiku šajā jomā. Lai uzlabotu ārstu-speciālistu informētību šajā jomā, būtu lietderīgi turpināt informēt ārstus-speciālistus par aktualitātēm gan Latvijas, gan ES/EEZ līmenī. Kā arī papildus izvērtēt gonokoku AMR testēšanas mehānismus EuroGASP sistēmas ietvaros un citās ES/EEZ valstīs, lai apkopotu iespējamos risinājumus Latvijas situācijas uzraudzības ietvaros.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsDatu analīze atbilstoši globāli izvirzīto mērķu rādītājiem HIV, B un C hepatīta, TB, TBI un STI izskaušanas sasniegšanai tiek veikta daļēji, t.sk. ņemot vērā atsevišķu datu nepietiekamu pieejamību vai kvalitāti, arī Covid-19 pandēmijas ietekmiSPKC veikt datu analīzi par HIV, hepatītu, TB, TBI un STI izplatību, tai skaitā veicot Covid-19 ietekmi uz minēto infekcijas slimību izplatību un uzraudzībuPuse no jauniem HIV gadījumiem ar nezināmu inficēšanās ceļu, tādēļ nav pieejama objektīva informācija par infekcijas izplatības riskiem profilakses pasākumu plānošanaiAnalizēt datu ievadi HIV pacientu reģistrā un apzināt faktorus, kādēļ ārstniecības personas reģistrā neievada pilnīgus datus.Organizēt informatīvus pasākumus ārstniecības personām, lai skaidrotu darbu ar HIV pacientu reģistru un motivētu izmantot tā iespējas.STI ziņojumos neapzināta informācija par inficēšanās apstākļiem, tādēļ ir apgrūtināta padziļinātāka gadījumu analīze, inficēšanās riska faktoru analīze, kā arī jāuzlabo savlaicīgas ziņošanas prakseAnalizēt datu kvalitāti, aktualizēt informāciju par gadījumu ziņošanu ārstiem-speciālistiem, inficēšanās apstākļu noskaidrošanuNav aktuālu datu par C hepatīta izplatību Latvijas populācijāVeikt C hepatīta seroprevalences pētījumu Latvijas populācijāInformācija par HIV un TB koinfekcijas gadījumiem, kā arī HIV un STI, HIV, B un C hepatīta un TBI koinfekcijas gadījumiem grūti identificējama, jo ne vienmēr ir reģistrēta un nav sistemātiskas saiknes starp dažām datu bāzēm koinfekcijas gadījumu identificēšanai, uzskaitei un analīzeiPilnveidot TB un C hepatīta reģistra datu kvalitāti, tai skaitā uzlabojot sadarbību ar ārstniecības personām, vecinot iesaisti datu sniegšanā reģistram. Rast risinājumus STI, B un C hepatīta, TB, TBI un HIV datu sasaistes iespējāmNav pieejami dati par laboratorijās veikto kopējo STI, B un C hepatīta izmeklējumu skaitu, lai iegūtu papildu informāciju par infekciju izplatību un diagnostikas aktivitāšu tendenciIzvērtēt iespējas, kā iegūtu nepieciešamos datus par valstī veikto STI, B un C hepatīta testu skaitu epidemioloģiskās uzraudzības nolūkāUzlabojama C hepatīta reģistra datu kvalitāte, lai objektīvi vērtētu ārstēšanas rezultātusAktualizēt C hepatīta ārstēšanas datu ievadīšanas nepieciešamību ārstu-speciālistu vidū, apzināt problemātiku.Niecīgs testēto gonokoku kultūru skaits AMR noteikšanai nav pietiekams, lai secinātu par gonokoku AMR rādītājiem Latvijā un ārstēšanas līdzekļu atbilstībuSituācijas analīze pargonokoku AMR testēšanas mehānismiem ES/EEZ valstīs, apzināt līdzšinējo problemātiku AMR testēšanā LatvijāLīdz šim nepietiekama TB genoma sekvencēšanas veikšana tuberkulozes gadījumiem un šo datu analīze, kas ir svarīgi epidemioloģiskai uzraudzībai, lai sekotu celmu cirkulācijai un sasaistītu gadījumusApkopot TB genoma sekvencēšanas rezultātus un veikt TB gadījumu molekulāro epidemioloģisko analīzi2.5.
295. Pasākumi ieslodzījuma vietāsKā liecina ECDC38 un Apvienoto Nāciju narkotiku un noziedzības biroja39 dati, ieslodzījumu vietās ir augstāka HIV, hepatītu un STI izplatība.Pasaulē vidēji 4,2% ieslodzītie ir HIV pozitīvi, 15,1% no kopējā ieslodzīto skaita ir C hepatīts, 4,8% ir hronisks B hepatīts un 2,8% ir aktīva tuberkuloze, saskaņā ar jaunākajiem datiem, par kuriem ziņots UNAIDS40,41.Pēc ieslodzījumu vietu rīcībā esošajiem datiem 2021.gadā ieslodzījuma vietās Latvijā tika novēroti un ārstēti 487 HIV infekcijas gadījumi42, kas ir apmēram 6% no kopējā HIV inficēto personu skaita valstī un 16 gadījumos HIV infekcija tika reģistrēta pirmo reizi (ieslodzījuma vietās personas atrodas koncentrētā skaitā, daļa no ieslodzītajiem tiek apcietināti ar jau esošu diagnozi, bet daļai HIV infekcija tiek diagnosticēta pie iestāšanās ieslodzījuma vietā). Ņemot vērā minētos rādītājus varam konstatēt, ka
296. gadā HIV incidence ieslodzījuma vietās bija 278 uz 100 000 ieslodzītajiem, kas ir 20 reizes augstāks rādītājs nekā sabiedrībā kopumā, jo ieslodzījuma vietās bieži nonāk HIV pozitīvi ieslodzītie. Tajā pat laikā analoģiski HIV izplatības samazinājumam sabiedrībā kopumā, arī ieslodzījuma vietās ir novērojama HIV gadījumu samazināšanās.SPKC dati rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā mērķtiecīgi ir izdevies samazināt jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaitu – ja
297. gadā tika reģistrēts 371 gadījums jeb 19 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, tad
298. gadā tie bija 212 gadījumi jeb 11,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Procentuāli šis samazinājums ir par 43%. Vērojama arī tendence, ka no 2017.–
299. gadam samazinājies jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits ieslodzījuma vietās (
300. gadā – 52 gadījumi, bet
301. gadā – 16), bet svarīgi akcentēt, ka arī samazinājies laboratorijā veikto HIV testu skaits ieslodzījuma vietās šajā laika periodā (testu skaits
302. gadā bija 2183, bet
303. gadā – 772). Jāņem vērā, ka no
304. gada līdz
305. gadam ir samazinājies arī ieslodzīto skaits.
306. attēls: Jaunatklāto HIV gadījumu skaits dinamikā ieslodzījuma vietās
307. tabula Laboratorijā veikto HIV testu skaits ieslodzījuma vietāsGadsVeikto testu skaits201721832018184020191726202013672021772Tuberkulozes atklāšana un ārstēšana ieslodzījumu vietu sistēmā jau no
308. gada ir iekļauti kopējā valsts tuberkulozes ierobežošanas programmā. Tāpat kā valstī kopumā, arī ieslodzījumu vietās, ir panākta ievērojama tuberkulozes saslimšanas gadījumu mazināšanās. Ieslodzījumu vietās savlaicīgi tiek diagnosticēti tuberkulozes gadījumi un nav novērojami ielaisti tuberkulozes gadījumi.
309. gadā apcietināto vidū tika reģistrēti 7 tuberkulozes gadījumi un četri HIV koinfekcijas gadījumi, kas nozīmē, ka HIV infekcijas un tuberkulozes ierobežošanas pasākumi ieslodzījuma vietās joprojām ir aktuāli. Novērojot ieslodzīto skaitu, kam veikta testēšana uz HIV un hepatītiem, novērojama pozitīva dinamika. Interpretējot veikto testu skaitu jāņem vērā, ka ir samazinājies ieslodzīto skaits ieslodzījumu vietās.
310. tabula Ieslodzīto skaits, kuri ieslodzījuma vietās testēti uz HIV, VHC, VHBGadsSkaits2017.33482018.31192019.33012020.33202021.3529Tāpat arī ieslodzīto vidū ir novērojami atteikšanās gadījumi no ārstēšanas līdzīgi kā tas ir sabiedrībā kopumā. Tomēr ieslodzījuma vietās ir augstāka iesaiste ārstēšanā, jo vidēji tikai 6% no ieslodzītajiem atsakās no ārstēšanas. Nokļūšana ieslodzījuma vietā daļai personu ir iespēja uzsākt ārstēšanu, jo ieslodzījuma vietā ir iespēja saņemt ārstniecības personu atbalstu un motivāciju, panākot līdzestību ārstēšanai. Tas liecina par to, ka ieslodzījums var būt unikāla iespēja nodrošināt HIV, hepatītu, STI un tuberkulozes diagnostikas, ārstēšanas un profilakses pakalpojumus.
311. gadā ieslodzījuma vietās ārstēšanu uzsāka 42% no kopējā HIV inficēto personu skaita ieslodzījumu vietās,
312. gadā – 46%,
313. gadā – 62%,
314. gadā – 66% un
315. gadā – 64%. Lai veiksmīgi īstenotu uz pierādījumiem balstītas aktivitātes ieslodzījuma vietās, ir vajadzīgas padziļinātas zināšanas par šķēršļiem un ieslodzīto personu īpašībām un uzvedību, kas kavē ieslodzīto sadarbību ar ārstniecības personām. Šim nolūkam ir pieejamas ECDC un EMCDDA uz pierādījumiem balstītas rekomendācijas infekciju slimību profilaksei un kontrolei ieslodzījumu vietās ES/EEZ.43 Izstrādātās rekomendācijas ietver 15 galvenos pasākumus, kuri paredzēti efektīvai HIV profilaksei, testēšanai, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam ieslodzījuma vietās un citās slēgtās iestādēs. Turpmākajos gados ir jāveic pasākumi, lai minētās rekomendācijas ieviestu darbā ar ieslodzītajiem.Neskatoties uz to, ka ir pieejami dati par HIV, hepatītu un TB uzraudzības dažādiem aspektiem, šī informācija netiek regulāri izmantota situācijas analīzei un pasākuma plānošanai. Ņemot vērā to, ka ieslodzījuma vietās ir augstākie riski saistībā ar HIV un VHC izplatību, ir ļoti svarīgi ieslodzījuma vietās regulāri monitorēt situāciju un atbilstoši tai lemt par mērķētiem pasākumiem HIV, VHC un TB ierobežošanai. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams, lai ieslodzījuma vietu speciālistiem ir pieeja datu reģistriem (datu ievadei un analīzei). Tādēļ tiek plānots, ka SPKC veiks ieslodzījuma vietu speciālistu apmācību un nodrošinās pieeju HIV un VHC reģistriem.Ņemot vērā to, ka liela daļa ieslodzīto pieder sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku grupai, ir svarīgi, lai cilvēki arī pēc ieslodzījuma turpinātu ieslodzījumā uzsākto ārstēšanu. Tādēļ ir arī ļoti liela nozīme probācijas dienesta iespējām sniegt pēc ieslodzījuma atbrīvotajiem cilvēkiem atbalstu veselības ārstēšanas nepārtrauktībai. Probācijas dienesta speciālistu iesaiste atbalsta sniegšanā HIV, hepatītu vai tuberkulozes pacientiem ir ierobežota, jo informācija par personas diagnozi ir aizsargājami personas dati un trešajām personām nav tiesību būt informētiem par to, tādēļ ir svarīgi, lai probācijas dienesta darbiniekiem būtu nepieciešamās zināšanas un iemaņas atbalsta sniegšanai saviem klientiem darbiniekiem deleģētās kompetences ietvarā.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNav pieejami kaitējuma mazināšanas pakalpojumi ieslodzījuma vietāsApsvērt iespējas ieslodzījumu vietām atbilstošu kaitējuma mazināšanas pakalpojumu ieviešanaiDaļa ieslodzīto atsakās no testēšanas uz VHC un HIV, kā arī atsakās no HIV ārstēšanasNodrošināt informēšanas pasākumus ieslodzītajiem, lai veicinātu līdzestību veselības aprūpes pakalpojumiemIzglītot ieslodzījuma vietu speciālistus, ieslodzīto motivēšanai sadarbībai ar veselības aprūpes speciālistiem.Ieviest ECDC un EMCDDA izstrādātās vadlīnijasNetiek pietiekamā apjomā nodrošināta HIV un VHC ārstēšanas nepārtrauktība pēc ieslodzījumaSPKC sadarbība ar VPD, iesaistot SPKC koordinēto atbalsta personu tīklu, lai nodrošinātu nepārtrauktu ārstēšanu pēc ieslodzījuma.Apmācīt VPD darbiniekus VPD klientu motivēšanai sadarbībai ar ārstniecības personāmNetiek pietiekamā apjomā analizēti dati par HIV, hepatītu un TB izplatību un uzraudzību ieslodzījuma vietās, nav apzināta STI izplatība ieslodzījuma vietāsIeslodzījuma vietu darbinieku nodrošināšana pieejai HIV un hepatītu reģistram, kā arī apkopot datus no ieslodzījuma vietām, veikt to analīzi un uz to pamata gatavot rekomendācijas pasākumiemIII. MĒRĶI UN VEICAMIE UZDEVUMIMērķis:Ierobežot HIV infekcijas, STI, TB, VHB un VHC izplatību, mazināt inficēšanās riskus sabiedrībā un veicināt HIV infekcijas, STI, VHB un VHC gadījumu savlaicīgu diagnostiku un ārstēšanuPolitikas rezultāts/-i un rezultatīvais rādītājs/-iSamazināta iedzīvotāju saslimstība ar infekcijas slimībām, uzlabotas diagnostikas un ārstēšanas iespējas:Samazināti HIV un VHC jaunie gadījumiSamazināti HIV un TB koinfekcijas gadījumiIzskausti HIV vai sifilisa vertikālās transmisijas gadījumiApturēts STI (gonoreja, sifiliss, hlamidioze) jauno gadījumu pieaugumsSamazināta TB izplatība
316. Rīcības virziensSabiedrības informēšana par HIV infekcijas, VHB un VHC, STI un TB inficēšanās riskiem, profilaksi un agrīnu diagnostikuNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijasIzpildes termiņš1.1.Uzlabot dažādu sabiedrības grupu izpratni par HIV, VHC, VHB, TB un STI, diagnostiku un ārstēšanu, veidojot mērķtiecīgākus pusaudžu, jauniešu un pieaugušo auditorijai paredzētus izglītojošus informēšanas pasākumusNodrošināta sabiedrības informēšana,sadarbojoties ar NVO, veicinot mērķtiecīgu sabiedrības izpratni par HIV infekciju, par B un C hepatītu transmisijas, STI un TB izplatības riskiem un to atpazīšanu, profilaksi un novēršanu, tai skaitā vakcināciju pret VHB, izārstēšanas iespējām VHC gadījumāOrganizēti vismaz 3 informatīvi pasākumi (tai skaitā, Pasaules AIDS dienas, Eiropas HIV testēšanas nedēļas, Pasaules Hepatīta dienas, Pasaules TB dienas pasākumu ietvaros) sadarbībā ar NVO par HIV, VHC, VHB, STI, TB profilakses, diagnostikas jautājumiem jauniešu un pieaugušo auditorijaiVM, SPKC 2025.gada II pusgads1.2.Sniegt metodisko atbalstu pedagogiem seksuāli reproduktīvās veselības izglītības nodrošināšanai skolu izglītības programmāsVeicinātas jauniešu iemaņas seksuāli transmisīvo slimību profilaksēIzveidots vismaz 1 e-vides mācību materiāls skolēnu izglītošanai par dažādiem HIV, STI, VHC un VHB profilakses un stigmas mazināšanas jautājumiemVM, SPKCIZM2027.gada I ceturksnis1.3.Turpināt pilnveidot sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kuri strādā ar ģimenēm un bērniem, iemaņas darbam ar HIV, STI, TB, VHB un VHC inficēšanās riskam pakļautām grupām, lai sniegtu šīm personām kvalitatīvāku informatīvo atbalstu attiecībā uz šo slimību agrīnu diagnostiku, profilaksi un citiem ar veselības aprūpi saistītiem jautājumiemUzlabotas sociālās nozares speciālistu iemaņas un informētība par kaitējuma mazināšanas un profilakses pasākumu pieejamībuApmācīti 120 sociālie darbinieki, kā arī bērnu krīzes centru medicīnas personāls, saskarsmē ar HIV, STI, TB, VHB un VHC inficēšanās riskam pakļautajām grupāmVM, SPKCLM2025.gada II pusgads1.4.Nodrošināt mērķētas informācijas pieejamību personām, kam ir īpaši augsts risks inficēties ar HIV, VHC, VHB vai STI par diagnostikas un profilakses pakalpojumu pieejamību, tai skaitā mazinot šo personu stigmatizācijuAktualizēta informācija par profilakses pasākumu pieejamību un ārstēšanas iespējām, kā arī mazināta stigmatizāciju konkrētām mērķgrupām, kā prostitūcijā nodarbinātām personām, INL un MSM personām, patvēruma meklētājiemIzstrādāts 1 informatīvais materiāls un 1 infografika specifiski katrai mērķgrupai (vismaz 3 mērķgrupām: prostitūcijā iesaistītās personas, MSM, INL)VM,SPKC 2023.gada II pusgads1.5.Nodrošināt pieeju pašvaldību un masu mediju līdzekļu u. c; sabiedrības informēšanas avotu pārstāvjiem ar aktuālāko un pierādījumos balstītu informāciju par TB un TBI, to atklāšanas un ārstēšanas iespējām, lai sniegtu sabiedrībai saprotamu informāciju izpratnes veidošanai un lēmumu pieņemšanai par savu veselībuAktualizēta informācija par TB infekciju un slimību, to ārstēšanas iespējāmIzstrādāts informatīvais materiāls, reizi gadā aktualizēts un nosūtīts pašvaldībāmVM, SPKCRAKUSPastāvīgi
317. Rīcības virziensPasākumi HIV, hepatītu un STI inficēšanās risku novēršanai riska grupāsNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijas Izpildes termiņš2.1.Palielināt sabiedrības un mērķa grupu testēšana un konsultēšana ikdienāUzlabota kaitējuma mazināšanas pakalpojumu pieejaībaIzbraukuma eksprestestēšanas (HIV, VHB, VHC un sifilisa) pakalpojumu iedzīvotājiem nodrošināšana uz pašvaldībām, kur nav pieejami HPP pakalpojumiVM, SPKC sākot no 2024.gada2.2.Paplašināt mobilo kaitējuma mazināšanas pakalpojumu tīkuNodrošināta kaitējuma mazināšanas pakalpojumu pieejamība sociālās atstumtības riskam pakļautām personām, kas ir grūtāk aizsniedzamasAtvērta papildu vēl vismaz viena mobilā vienība un piesaistīti vismaz trīs ielu darbiniekiVM, SPKC sākot no 2024.gada2.3.Izvērtēt iespēju pirmskontakta profilaktiskās ārstēšanas pakalpojumu ieviešanaiIzvērtēti veiktā pilotprojekta rezultāti un uz tā pamata izstrādāti kritēriji mērķgrupu noteikšanai, izstrādāta procedūra pakalpojuma saņemšanai un apzināti nepieciešamie resursi
318. Sagatavota rekomendācija pirmskontakta profilaktiskās ārstēšanas pakalpojumu ieviešanaiVMNVDSPKCRAKUS2025.gada I pusgads
319. Nodrošināti pirmskontakta pakalpojumi atbilstoši pilotprojekta rezultātiemVM, NVDVMSPKCRAKUSsākot no 2024.gada2.4.Izvērtēt iespējas riska grupu vakcinācijai pret VHB ieviešanaiApzināta personu kopa, kam būtu nepieciešama vakcinācija pret VHB, apzināta procedūra un nepieciešami resursi un ieguvumi vakcinācijas pret VHB ieviešanas gadījumāSagatavota informācija par VHB vakcinācijas riska grupām ieviešanaiVM, SPKCNVD2024.gada II pusgads2.5.Ieviest pilotprojektu šļirču savākšanas veicināšanai HPPAprobēta metode vienā pašvaldībā, sadarbībā ar šļirču savākšanas veicināšanaiIeviests pilotprojekts šļirču savākšanas veicināšanai HPP un sagatavots 1 materiāls ar labās prakses piemēru pašvaldībām par šļirču savākšanuVM, SPKC 2026.gada II pusgads
320. Rīcības virziensHIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izskaušanaNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijasIzpildes termiņš3.1.Uzlabot sieviešu reproduktīvā vecumā, tostarp grūtnieču, zināšanas par HIV un sifilisa infekcijas profilakses, diagnostikas un ārstēšanas iespējāmVeicināta mērķtiecīga sieviešu reproduktīvā vecumā, tostarp, grūtnieču, informēšana par viņām pieejamiem HIV un sifilisa ierobežošanas pasākumiemNovadīts vismaz viens informatīvs pasākums tieši sievietēm reproduktīvā vecumā, tai skaitā grūtniecēm, par nepieciešamiem HIV un sifilisa profilakses pasākumiem tieši sievietēm.Izstrādāti informatīvie materiāli un izplatīti mērķauditorijaiVM, SPKC
321. gada II pusgads3.2.Uzsākts regulārs HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izvērtējumsPrecīzi epidemioloģiski izmeklēti HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumi un iegūtie dati nodoti izvērtēšanai, identificējot risināmās problēmas un veicinot ekspertu iesaisti to risināšanāSagatavota informācija par HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu iepriekšējā gadā analīzes rezultātiemVM, SPKCVIKatru gadu sākot no
322. gada3.3.Veicināt infektologu, HIV, dzemdību speciālistu un pediatru sadarbībuAtjaunota infektologu, HIV, dzemdību speciālistu un pediatru darba grupaNotikušas vismaz 2 darba grupas sanāksmes katru gaduVMSPKCKatru gadu sākot no
323. gada3.4.Apzināt sifilisa izplatību sievietēm pirmsdzemdību aprūpes līmenīApkopota informācija par iespējām uzraudzīt sifilisa izplatību sievietēm pirmsdzemdību aprūpēSagatavota un analizēta informācija par sifilisa izplatību sievietēm pirmsdzemdību aprūpes līmenīVM, SPKCNVD
324. gada I. pusgads
325. Rīcības virziensHIV infekcijas, VHC un VHB, STI un TB diagnostika un ārstēšanaNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijasIzpildes termiņš4.1.Izvērtēt iespējas plašākai HIV, VHC un STI laboratoriskās testēšanas pakalpojumu pieejamībaiApzināti būtiskākie šķērši testēšanas pakalpojumu pieejamībai un ieviesti pasākumu šķēršļu novēršanaiSagatavots priekšlikumus HIV, VHC un STI testēšanas pakalpojumu pieejamības uzlabošanaiVMNVDSPKCRAKUSSākot no
326. gada4.2.Veicināt ārstniecības personu, tai skaitā ģimenes ārstu aktīvāku iesaisti HIV un VHC testēšanāUzlabotas ārstu iemaņas un zināšanas par pacientiem, kas ir augsts risks inficēties ar HIV un VHCSagatavoti informatīvie materiāli ārstniecības personām ar kritērijiem pacienta nosūtīšanai uz laboratorisko testēšanu HIV un VHC noteikšanaiVM, SPKCNVDRAKUS
327. gadaII. pusgads4.3.Veicināt paštestu plašāku izmatošanu HIV inficēšanās iespējamības paškontroleiUzlabota veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība personām, kam ir augsts risks inficēties ar HIVIzstrādāta un ieviesta procedūra tiešās pieejamības pakalpojumu nodrošināšanai HIV diagnostikai un ārstēšanaiVMNVD
328. gada I. pusgads4.4.Plašāk ieviest TB riska grupu testēšanu TBI noteikšanai, tai skaitāplašāk ieviest IGRA Interferona gamma metodes pieejamību tuberkulozes infekcijas diagnostikai, īpaši palielinot HIV inficēto pacientu testēšanuUzlabota tuberkulozes infekcijas gadījumu atklāšana un agrīnas ārstēšanas uzsākšana tuberkulozes riska grupām, tajā skaitā HIV inficētiem pacientiem, novēršot ielaistus TB gadījumusSagatavots informatīvais materiāls ārstniecības personām par tuberkulozes infekcijas diagnostikuIzvērtēta intrakutānā ādas Ag testa nepieciešamība, ieviešanas iespējas (skaits, izmaksas)VM, SPKCRAKUSNVD
329. gada I. pusgads4.5.Aktualizēt HIV pirmstesta un pēctesta konsultēšanuVeikta ārstniecības personu informēšana HIV pirmstesta un pēctesta konsultēšanaiIzstrādāts informatīvais materiāls ārstniecības personām atbilstoši aktuālajām rekomendācijām HIV testa veikšanai un pacientu konsultēšanai (pirmstesta un pēctesta) ārstniecības iestādēsVM, SPKCNVDRAKUS
330. gada II pusgads4.6.Ieviest personu, kam ir īpaši augsts risks inficēties ar VHC, skrīninguIeviesti pasākumi agrīnai VHC atklāšanai riska grupāsSagatavoti priekšlikumi personu, kam ir īpaši augsts risks inficēties ar VHC, skrīninga ieviešanaiVM, SPKC
331. gada II pusgads4.7.Nodrošināt metodisko atbalstu ārstniecības personām efektīvākai iesaistei STI diagnostikā un ārstēšanāUzlabotas ārstniecības personu zināšanas mūsdienīgā STI diagnostikā un ārstēšanāIzveidotas STI diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas/rekomendācijasVM, SPKCNRL
332. gada II pusgads4.8Paplašināt atbalsta personu tīklu personām, kam ir īpaši augsts risks inficēties ar HIV un VHCNodrošināta iespēja lielākam skaitam personu ar HIV infekciju un/vai VHC uzsākt ārstēšanu un uzturēt ārstēšanas nepārtrauktībuPiesaistītas vismaz četras jaunas atbalsta personas, t.sk., viena atbalsta persona, kas mērķtiecīgi darbojas tikai ar prostitūcijā iesaistīto sieviešu mērķgrupuVM, SPKC Sākot no
333. gada4.9.Paplašināt līdzestības pakalpojumu pieejamība un pakalpojumu klāstuNodrošināta iespēja lielākam skaita personu ar HIV infekciju vai VHC saņemt konsultācijas labākai iesaistei ārstniecības procesāDarbu uzsācis vismaz vēl viens līdzestības kabinets Rīgā un vismaz viens ārpus RīgasVM, NVD
334. gada I pusgads4.10.Nodrošināt iespējas pacientiem saņemt no valsts budžeta apmaksātas zāles, atbilstoši labākai praksei VHB, VHC un STI ārstēšanāPaplašinātas VHB, akūta un hroniska C vīrushepatīta, STI, TB un TBI medikamentozās ārstēšanas iespējasZāļu iegādes kompensācijas sistēmā iekļauti medikamenti akūta C vīrushepatīta, svaiga sifilisa, un VHB ārstēšanaiVM, NVD
335. gada I pusgadsPaplašinātas pacientu grupas VHC ārstēšanai un paplašināts ārstu loks, ka svar nozīmēt šo terapijuatbilstoši ārstniecības iestāžuVMNVD,
336. gada II pusgads4.11.Uzlabot TB diagnostiku paaugstinātam inficēšanās riskam pakļautām sabiedrības grupāmNodrošināta ārstniecības personu informēšana par TB diagnostiku paaugstinātam inficēšanās riskam pakļautās sabiedrības grupāsSagatavots informatīvs materiāls ārstniecības personām ar rekomendācijām TB diagnostikai paaugstinātam inficēšanās riskam pakļautās sabiedrības grupās atbilstoši SPKC mājaslapā publicētajam riska grupu sarakstamVM, SPKCRAKUS2024.gada II pusgads4.12.Uzlabot TB diagnostikas un ārstēšanas metodisko atbalstuAktualizētas ārstniecību personu zināšanas par TB diagnostiku un ārstēšanuIzstrādātas klīniskās rekomendācijas TB gadījumu vadīšanai speciālistiem un ģimenes ārstiemNoorganizēti semināri ārstniecības personām par TB diagnostikas rekomendācijāmVM, SPKCNVDRAKUS
337. gads I pusgads4.13.Uzlabot pacientu informētību par iesaistīšanos TB ārstēšanāVeicināta mērķtiecīga TB pacientu informēšana par līdzestības nepieciešamību TB ārstēšanāSagatavots informatīvs materiāls pacientiem par iesaistīšanos TB ārstēšanāVM, SPKCRAKUS
338. gada II pusgads4.14.Uzlabot TB atklāšanu nabadzībai pakļautajiem un bez pajumtes esošajiem riska grupas iedzīvotājiemVeikts izvērtējums par pozitīvo testu % biežumu starp veiktajiem izmeklējumiem zupas virtuvēs un izvērtēta aktivitātes turpināšanas lietderībaSagatavoti priekšlikumi TB atklāšanas veicināšanai to riska grupu iedzīvotāju vidū, kas izmanto zupas virtuvesVM, NVDRAKUS
339. gada II pusgads4.15.Paplašināt TB diagnostikas iespējas reģionālajās slimnīcās un universitātes slimnīcāsNodrošināta iespēja reģionālajās slimnīcās un universitātes slimnīcās veikt TB molekulāro testēšanuUzsākta TB molekulārā testēšana reģionālajās un universitātes slimnīcās (Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Jēkabpils, PSKUS, RAKUS)VM, NVDRAKUSSākot no
340. gada
341. Rīcības virziensHIV, VHC, VHB,TB un STI epidemioloģiskā uzraudzībaNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijasIzpildes termiņš5.1.Uzlabot HIV reģistra datu kvalitātiMaksimāli novērsti gadījumi, kad HIV pacientu reģistrā netiek ievadīti epidemioloģiskajai uzraudzībai nozīmīgi dati par HIV inficēšanās ceļiemSagatavota informācija ārstniecības personām par HIV inficēšanās ceļu datu ievadi un aktualizēšanu HIV pacientu reģistrāVM, SPKC
342. II pusgads5.2.Uzlabot C hepatīta reģistra datu kvalitātiMaksimāli novērsti gadījumi, kad C hepatīta pacientu reģistrā netiek ievadīti dati par pacientiem, kuri saņēmuši ārstēšanu, tai skaitā par dinamiskās novērošanas rezultātiem. Nodrošināta C hepatīta reģistra datu salīdzināšana ar NVD datiem par pacientiem, kuri saņēmuši valsts apmaksātu terapijuSagatavots informatīvais materiāls ārstniecības personām par datu ievadi un aktualizēšanu C hepatīta reģistrā. Izvērtēta C hepatīta reģistra un NVD datu par pacientiem, kuri saņēmuši valsts apmaksātās terapiju, atbilstībaVM, SPKC
343. II pusgads5.3.Uzlabot TB reģistra datu kvalitātiMaksimāli novērsti gadījumi, kad TB pacientu reģistrā netiek ievadīti dati vai datus ievada nekvalitatīviVeikt individuālu darbu vai organizētas apmācības par datu ievadi TB pacientu reģistrāVM, SPKCRAKUS
344. I pusgads5.4.Veicināt ārstniecības personu iesaisti datu sniegšanā par TBIEpidemioloģiskajai uzraudzībai pieejama informācija par TBI gadījumiem riska grupās un saņemto profilaktisko ārstēšanuSagatavoti priekšlikumi informācijas par TBI uzlabošanai. Organizēts seminārs un apmācības pneimonologiem, TB pacienta kartes un ārstniecības iestādes ziņojuma par diagnosticētu tuberkulozi vai latentas tuberkulozes infekciju aizpildīšanu TBI gadījumāVM, SPKCRAKUSSākot no
345. gada5.5.Uzlabot HIV, VHB, VHC, TB un STI datu analīzi, lai nodrošinātu politikas rezultātu novērtējumusNodrošināta pieejama informācija politikas ieviešanai un pilnveidošanai HIV, VHC, VHB un STI izplatības ierobežošanaiVismaz reizi 2 gados publicēts pārskats par situācijas analīzi saistībā ar HIV, VHB, VHC, TB un STI izplatībuVM, SPKC Sākot no
346. gada vismaz katru otro gadu5.6.Nodrošināt datu analīzi par HIV un TB koinfekcijas gadījumiem un riskiemUzlabota HIV un TB epidemioloģiskā uzraudzībaReizi gadā sagatavot informatīvu materiālu par HIV un TB, kā arī MR TB gadījumu izplatībuVM, SPKC Sākot no
347. gada5.7Aktualizēt datus par reālo VHC izplatību Latvijas sabiedrībāNodrošināti objektīvi dati hroniska C hepatīta izplatības ierobežošanas pasākumu plānošanaiVeikts C hepatīta seroprevalences pētījumsVM, SPKC
348. gada II pusgads5.8.Uzlabot STI uzraudzības datu kvalitātiUzlabota ziņošana par STI un datu kvalitāte epidemioloģiskās uzraudzības mērķimIzvērtēts STI datu pilnīgums un kvalitāte, informētas ĀPA un laboratorijas par epidemioloģisko situāciju ar STI (atgriezeniskā saite) un atgādināta STI reģistrācijas nozīme un kārtībaVM, SPKCNVD
349. gada I pusgadsIzvērtētas iespējas uzraudzīt datus par kopējo STI testēto paraugu skaituPriekšlikumi STI testēto paraugu skaita uzraudzībaiVM, SPKCNVD
350. gada I pusgads5.9.Veicināt gonokoku infekcijas AMR uzraudzībuInformēti ārsti-speciālisti par gonokoku AMR rādītājiem ES/EEZ vidū, nodrošināta informācija par testēšanas nepieciešamību, veicināta paraugu nosūtīšana AMR noteikšanai Sagatavots informatīvs materiāls ārstiem-speciālistiem par gonokoku AMR, sagatavoti ieteikumi testēšanas mehānismu uzlabošanai LatvijāVM, SPKCNVD
351. gada II pusgads5.10.Uzlabota kontaktpersonu uzraudzības efektivitāteVeicināt TB pacientu kontaktpersonu apzināšanu un novērošanu, lai uzlabotu TB pretepidēmijas pasākumus un mazinātu riskus TB tālākai izplatībaiSagatavoti priekšlikumi kontaktpersonu uzraudzības sistēmas pilnveidošanaiVM, SPKCNVD
352. gada I pusgads5.11Uzlabota TB infekcijas izplatīšanās ceļu analīze.Efektīvāk plānoti TB ierobežošanas pasākumi, kas mērķēti vērsti uz identificētajiem biežākajiem infekcijas izplatīšanās ceļiemSagatavots informatīvs materiāls par TB epidemioloģiskajā analīzē iegūtajiem rezultātiemVM, SPKCRAKUS
353. gada II pusgads
354. Rīcības virziensIeslodzījumu vietasNr. p.k.PasākumsDarbības rezultātsRezultatīvais rādītājsAtbildīgā institūcijaLīdzatbildīgās institūcijasIzpildes termiņš6.1.Pilnveidot HIV, VHC un TB epidemioloģisko uzraudzību saistībā ar ieslodzītajiem un personām, kas atbrīvotas no ieslodzījumaPieejama objektīva informācija pasākumu plānošanai un ieviešanai ieslodzījuma vietās par HIV, VHC un TB jautājumiemVismaz reizi 2 gados SPKC mājaslapā publicēts informācijas apkopojums ar datu analīzi un problēmjautājumiem saistībā HIV, VHC un TB izplatību un uzraudzību, kā arī par personu pēc ieslodzījuma iesaistīšanos ārstēšanā un faktoriem, kas to kavēTM, VM, SPKCIeVPVPDNVDSākot no
355. gada vismaz katru otro gadu6.2.Paplašināt iespējas ieslodzījuma vietu ārstniecības personāla iesaistei ar HIV, VHC un STI inficēto ieslodzīto veselības aprūpēUzlabota pieejamība ārstēšanai un novērsti riski HIV un VHC ārstēšanas nepārtrauktībai ieslodzījuma vietās, katrā ieslodzījuma vietā ir pieejams vismaz divi speciālisti, kas var izrakstīt HIV ārstēšanai nepieciešamās zālesVeikti grozījumi normatīvajos aktos, vienkāršojot procedūras ieslodzīto ar HIV un VHC ārstēšanuVMTMIeVP
356. gada I pusgadsApmācīti vismaz 16 ieslodzījuma vietu ārsti par HIV, VHC, STI ārstēšanas un diagnostikas un profilakses jautājumiemTM, IeVP
357. gada I pusgads6.3.Uzlabot ieslodzījuma vietu speciālistu iemaņas ieslodzīto motivēšanā veikt HIV un VHC testusPalielināt ieslodzīto skaitu, kas iesaistās testēšanā uz HIV un VHCSagatavots informatīvais materiāls un veiktas mācības ieslodzījuma vietu darbiniekiem ieslodzīto motivēšanai veikt HIV vai VHC testuTM, SPKCIeVP
358. gada II pusgads6.4.Nodrošināt ieslodzījuma vietu ārstniecības personām pieeju HIV reģistramUzlabota informācijas apmaiņu par HIV infekcijas gadījumiem starp SPKC un ieslodzījuma vietu ārstniecības personāmIeslodzījuma vietu ārstniecības personām ir nodrošināta piekļuve HIV reģistramTM,VM, IeVPSPKC
359. gada II pusgads6.5.Veikt IeVP un VPD darbinieku, ieslodzījumā esošo personu un probācijas klientu informēšanu par STI, HIV, TB, VHC un VHB profilaksi, diagnostiku un ārstēšanuPaplašinātas iespējas ieslodzīto un probācijas klientu izpratnes uzlabošanai par HIV,TB, VHC, VHB, mazinot stigmu un mītus un veicinot ieslodzīto un probācijas klientu līdzestību šo infekciju diagnostikai un ārstēšanaiKatrā ieslodzījuma vietā ieslodzītajiem un VPD teritoriālo struktūrvienību nodaļās probācijas klientiem redzamā vietā pieejami izstrādāti informatīvie materiāli – vizuālas