HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadam

HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 408 Rīgā 2023. gada 28. jūnijā (prot. Nr. 34 60. §) HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadam 1. Apstiprināt HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānu 2023.–2027. gadam (turpmāk – plāns). 2 2. Veselības ministrijai nodrošināt plāna ieviešanas vadību un koordināciju. 3 3. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām sagatavot un līdz 2024., 2025., 2026. un 2027. gada 1. jūlijam iesniegt Veselības ministrijā informāciju par plānā noteikto uzdevumu izpildes gaitu un rezultātiem. 4 4. Veselības ministrijai sagatavot un veselības ministram līdz 2028. gada 1. novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā plāna īstenošanas ietekmes izvērtējumu. 5 5. Veselības ministrijai plānā paredzēto pasākumu īstenošanu 2023. gadā nodrošināt atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu 2024. gadā plānā paredzēto pasākumu īstenošanai un turpmāk katru gadu izskatīt Ministru kabinetā gadskārtējā valsts budžeta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 6 Ministru prezidents A. K. Kariņš Veselības ministre L. Meņģelsone (Ministru kabineta 2023. gada 28. jūnija rīkojums Nr. 408) HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, tuberkulozes, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadam SAĪSINĀJUMU SARAKSTSAIDS–iegūtais imūndeficīta sindromsĀPA–ārstu profesionālās asociācijasECDC–Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (European Centre for Disease Prevention and Control)EMCDDA–Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction)ES/EEZ–Eiropas Savienība/Eiropas Ekonomiskā zonaVHB–Vīrushepatīts BVHC–Vīrushepatīts CHIV–cilvēka imūndeficīta vīrussHPP–HIV profilakses punktsIeVP–Ieslodzījuma vietu pārvaldeINL–injicējamo narkotiku lietotājiMK–Ministru kabinetsMSM–vīrieši, kuriem ir dzimumsakari ar vīriešiem (men who have sex with men)NRL–Nacionālā References laboratorijaNVD–Nacionālais veselības dienests –sabiedriskās (nevalstiskās) organizācijasPrEP–pirmsekspozīcijas profilaksePEP–pēcekspozīcijas profilakseplāns–HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2023.–2027. gadamPSKUS–VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca"PVO–Pasaules Veselības organizācijaRAKUS–SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca"RNS–RibonukleīnskābeSPKC–Slimību profilakses un kontroles centrsSTI–seksuālās transmisijas infekcijasTM–Tieslietu ministrijaTB–TuberkulozeTBI–Tuberkulozes infekcijaUNAIDS–Apvienoto Nāciju Organizācijas kopējā HIV/AIDS apkarošanas programma (Joint United Nations Programme on HIV/AIDS)VM–Veselības ministrijaVPD–Valsts probācijas dienestsSatursI. KOPSAVILKUMSII. SITUĀCIJAS APRAKSTS2.1. HIV, hepatītu, STI un tuberkulozes izplatības rādītāji2. 1.1. HIV infekcija2.1.2. Tuberkuloze2.1.3. B un C hepatīts2.1.4. Seksuāli transmisīvās infekcijas2.2. Sabiedrības informēšana par HIV infekcijas, VHB un VHC, STI un TB inficēšanās riskiem, profilaksi un agrīnu diagnostiku2.3. Pasākumi HIV, hepatītu un STI inficēšanās risku novēršanai riska grupās2.4. HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izskaušana2.5. HIV infekcijas, VHC un VHB, STI un TB diagnostika un ārstēšana2.5.1. Testēšana2.5.2. Ārstēšana2.5.3. HIV, VHB, VHB, STI un TB epidemioloģiskā uzraudzība2.5.4. Pasākumi ieslodzījuma vietāsIII. MĒRĶI UN VEICAMIE UZDEVUMIIV. IETEKMES NOVĒRTĒJUMS UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBAS BUDŽETUI. KOPSAVILKUMS2017. gada 31. oktobrī Ministru kabinets apstiprināja politikas plānošanas dokumentu "HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas plāns 2018.–2020. gadam". Šī plāna būtiskākais sasniegums ir nodrošināta brīva pieejamība kvalitatīvai HIV un hepatītu ārstēšanai, kā arī plāna ietvarā tika ieviesti atbalsta pasākumi ārstēšanas pakalpojumu pieejamības veicināšanai.Šis politikas plānošanas dokuments ir iepriekš minētā politikas plānošanas dokumenta darbības turpinājums, kas paredz pasākumus inficēšanās gadījumu profilaksei un agrīnākai atklāšanai. Plāns ir balstīts uz 2022. gada 26. maijā MK pieņemtajām Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam1 (turpmāk – Sabiedrības veselības pamatnostādnes), kuru mērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā. Lai to sasniegtu, viens no Sabiedrības veselības pamatnostādnēs definētajiem apakšmērķiem paredz mazināt infekcijas slimību izplatīšanās riskus un to ietekmi uz sabiedrības veselību.Šis politikas plānošanas dokuments arī ir balstīts uz starptautiskajiem politikas dokumentiem:1) 2016. gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz HIV"2, kurā tika izvirzīts mērķis līdz 2030. gadam izbeigt AIDS epidēmiju Eiropas reģionā, kā arī novērst sabiedrības veselības apdraudējumus no HIV izraisītas infekcijas, nodrošinot veselīgu dzīvi un veicinot labklājību visiem dažādu vecumu cilvēkiem. PVO 2021. gada jūlijā izdeva "Globālo progresa ziņojumu par HIV, vīrusu hepatītu un seksuāli transmisīvām infekcijām" 3, kurā tika apskatīta aktuālā virzība uz noteiktajām globālajām veselības nozares stratēģijām 2016.–2021. gadam. PVO Ziņojums tika papildināts ar jauninājumiem 2030. gada mērķu sasniegšanai. Saskaņā ar minētajiem dokumentiem tiek noteikts mērķis sasniegt to, ka vismaz 95% no visiem cilvēkiem, kam ir HIV, zina, ka ir inficējušies, vismaz 95% no tiem, kam ir zināma HIV diagnoze, saņem ārstēšanu un vismaz 95% no tiem, kas saņem ārstēšanu, un tā ir efektīva.2) 2014. gadā Pasaules Veselības Asambleja apstiprināja PVO izstrādāto tuberkulozes stratēģiju, kas paredz no tuberkulozes brīvu pasauli, līdz 2035. gadam pārtraucot globālo TB epidēmiju, salīdzinājumā ar 2015. gadu. Patlaban PVO noteiktais globālais mērķis saistīts ar to, lai, salīdzinot ar 2015. gada rādītājiem, līdz 2025. gadam samazinātu TB incidenci par 50%, bet mirstību no TB par 75%, savukārt līdz 2030. gadam – atbilstoši par 80% un 90%.3) 2016. gada septembrī ar PVO Eiropas Reģionālās Komitejas atbalstu tika apstiprināts arī "PVO rīcības plāns veselības nozarē Eiropas reģionam, reaģējot uz vīrusu hepatītiem"4, nosakot mērķi: līdz 2030.gadam visā Eiropas reģionā likvidēt vīrusu hepatītus kā sabiedrības veselības draudus, samazinot vīrusu hepatītu transmisiju, mirstību un saslimstību, kas radusies vīrusu hepatītu un to izraisīto komplikāciju dēļ, nodrošinot taisnīgu piekļuvi visaptverošai profilaksei un iesakot visiem testēšanas, aprūpes un ārstēšanas pakalpojumus. Savukārt 2016. gada maijā Pasaules Veselības Asamblejā 194 valstis, to skaitā Latvija, pieņēma Vispasaules veselības sektora stratēģiju par VHC izplatības ierobežošanu, kurā ietverta apņemšanās līdz 2030. gadam likvidēt VHC kā sabiedrības veselības problēmu un panākt, ka 80% no inficētajām personām saņem ārstēšanu.54) Pasaules Veselības 75. asamblejā 2022. gadā pieņemtajā Veselības sektora stratēģijā rīcībai HIV, vīrushepatītu un seksuālās transmisijas slimību izplatības ierobežošanai 2022.–2030. gadiem ir noteikti mērķi HIV, hepatītu un STI izskaušanai līdz 2030. gadam, piemēram: izskaust HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumus; būtiski samazināt HIV jauno gadījumu skaitu, nāves gadījumu skaitu un HIV un TB koinfekcijas gadījumu skaitu; būtiski samazināt B un C hepatīta jaunos gadījumu skaitu un nāves gadījumu skaitu no hepatītiem; desmitkārtīgi samazināt jauno sifilisa, gonorejas gadījumu skaitu vecuma grupā 15–49 gadiem; panākt to, ka 90% no meitenēm līdz 15 gadu vecumam ir vakcinētas pret cilvēka papilomas vīrusu.Ņemot vērā, ka HIV, B un C vīrusu hepatītu un STI izplatības ierobežošanā liela nozīme ir arī sabiedrībai un nevalstiskajam sektoram, nodrošinot pakalpojumus inficēšanās riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām un sniedzot informatīvu atbalstu sabiedrībai, kā arī vēršot politikas veidotāju uzmanību uz būtiskākajām aktualitātēm, plāna pasākumu izpildē ir paredzēts finansējums SPKC, kas konkursa kārtībā plāna konkrētu uzdevumu izpildē iesaistīs arī NVO, slēdzot pakalpojumu līgumus ar NVO pārstāvjiem.Plāns izstrādāts sadarbībā ar tā izpildē iesaistītajām valsts pārvaldes institūcijām: SPKC, NVD, VI, Tieslietu ministriju, IeVP, kā arī NVO un nozares profesionāļiem (PSKUS, RAKUS).II. SITUĀCIJAS APRAKSTS2.1. HIV, hepatītu, STI un tuberkulozes izplatības rādītāji2.1.1. HIV infekcijaLatvijā pēdējo gadu laikā ir samazinājies jaunatklāto HIV gadījumu skaits par 43 %: no 371 gadījumiem (19 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) 2017. gadā līdz 212 gadījumiem (11,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem) 2021 gadā, savukārt veikto HIV testu skaits ir palielinājies par 16,6 %: no 138 664 testiem 2017. gadā līdz 161 672 testiem 2021. gadā. Kopumā 2022. gada beigās Latvijā dzīvoja 6029 cilvēki ar HIV infekciju. Tomēr joprojām Latvijā ir otrs augstākais HIV saslimstības rādītājs ES (aiz Maltas) un tiek vairākas reizes pārsniegts vidējais rādītājs ES, kas ir 3,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Līdz 2027. gadam plānots samazināt HIV gadījumu skaitu līdz 11 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tāpat ir svarīgi samazināt to HIV transmisijas gadījumu skaitu, kas ir ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu. 2021. gadā nenoskaidrots HIV inficēšanās ceļš bijis 108 inficēšanās gadījumos.1. attēls: HIV gadījumu skaita un saslimstības dinamika 2017.–2021. gadāSabiedrības un riska grupu informēšana, aicinot veikt profilaktiskās pārbaudes HIV infekcijas atklāšanai, kā arī testēšanas pakalpojumu pieejamības uzlabošana ir pamats HIV infekcijas kontrolei un situācijas uzlabošanai.1. tabula Jaunatklāto HIV un AIDS gadījumu skaits pa gadiem*Gadījumu skaits/gads2017.2018.2019.2020.2021.HIV371326295257212AIDS126999355392. tabula Jaunatklāto HIV un AIDS gadījumu skaits pa gadiem*Gadījumu skaits uz 100 000/gads2017.2018.2019.2020.2021.HIV19,016,915,413,511,2AIDS6,55,14,82,92*SPKC datiAtbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēs noteiktajiem plānotajiem rezultatīvajiem rādītājiem līdz 2027. gadam plānots samazināt HIV gadījumu skaitu līdz 11 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem.2.1.2. TuberkulozeLatvijā saslimstība ar tuberkulozi ir viena no augstākajām Eiropas Savienības valstu vidū. Augstāks risks saslimt ar tuberkulozi ir personām, kurām ir kāds no tuberkulozes riska faktoriem. Tās ir personas, kuras lieto narkotiskās, toksiskās vielas, alkoholu, smēķē, kurām ir hroniskas slimības, kas nomāc imunitāti, plaušu, nieru slimības, cukura diabēts, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, nepilnvērtīgs uzturs, ilgstošs stress un personas pēc kontakta ar infekciozu tuberkulozes pacientu. No visām tuberkulozes riska grupām visplašākā un ar visaugstāko tuberkulozes saslimstības risku ir HIV inficētas personas.Sākot no 2018. gada tehnisku iemeslu dēļ Latvijā bija ierobežota pieeja tuberkulozes pacientu reģistra datiem un līdz ar to tika kavēta šo datu detalizēta apkopošana un analīze. Tomēr iegūtie epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka pēdējos desmit gadus Latvijā vērojama tuberkulozes saslimstības samazināšanās tendence. 2021. gadā bija reģistrēts 261 tuberkulozes gadījums, no tiem 33 tuberkulozes recidīva gadījumi. Pirmreizējo reģistrēto tuberkulozes gadījumu skaits bija 228 jeb 12,0 uz 100 000 iedzīvotājiem, pacientu vidējais vecums bija 47 gadi. Bērnu vidū 2021.gadā bija reģistrēti 6 gadījumi, vecumā no 6–17 gadiem. No visiem gadījumiem 188 jeb 72% bija testēti uz HIV infekciju, no kuriem HIV koinfekcija bija noteikta 24 gadījumos jeb 12,8%. Multirezistenti bija 17 jeb 8,9% tuberkulozes gadījumu, turklāt 4 multirezistenti gadījumi ar HIV pozitīvu statusu.2015. gadā bija reģistrēts 721 gadījums, no kuriem 621 bija pirmreizējs tuberkulozes gadījums jeb 31,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. 2015. gadā bija reģistrēti 56 multirezistences gadījumi, 95 nāves gadījumi un 78 pozitīvi gadījumi uz HIV infekciju. Līdz ar to 2021. gadā salīdzinot ar 2015. gadu, tuberkulozes incidence bija samazinājusies vairāk nekā divas reizes, kas atbilst PVO noteiktajam globālajam mērķim tuberkulozes apkarošanas jomā, kas paredz līdz 2025. gadam (salīdzinot ar 2015. gada rādītājiem), samazināt tuberkulozes incidenci par 50%, bet mirstību no tuberkulozes par 75%.Lai gan 2021. gada uzraudzības dati norāda uz būtisku tuberkulozes gadījumu skaita samazinājumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tomēr sakarā ar Covid-19 infekcijas pandēmiju un ar to saistītu ierobežoto veselības aprūpes pieejamību, pašreizējie epidemioloģiskās uzraudzības dati būtu vērtējami ar piesardzību.Šobrīd papildu tuberkulozes izplatīšanās riskus Eiropā rada Krievijas Federācijas uzsāktais karš Ukrainā, kura dēļ uz Eiropas Savienības valstīm, t.sk. uz Latviju, ir devies liels Ukrainas iedzīvotāju skaits. Saslimstība ar tuberkulozi Ukrainā jau pirms Krievijas uzsāktā kara bija augstāka nekā Latvijā un pastāv risks saslimstībai ar tuberkulozi Ukrainā pieaugt. Latvijā ir ieradušies un turpina ierasties salīdzinoši liels skaits patvēruma meklētāju no Ukrainas, tādēļ šai personu grupai jāpievērš pastiprināta uzmanība, izvērtējot veselības stāvokli, lai izslēgtu saslimšanu ar tuberkulozi. Latvijā kopš 2022. gada 24. februāra reģistrēti četri tuberkulozes gadījumi Ukrainas iedzīvotāju vidū.Ir jāņem vērā, ka nelabvēlīgie sociāli ekonomiskie faktori, kas aktivizējas dažādu globālu krīžu laikā, arī ietekmē tuberkulozes izplatības pieaugumu, piemēram, pēdējais tuberkulozes saslimstības pieaugums tika novērots 2012.–2013. gadā 2007.–2010. gada globālās finanšu krīzes ietekmes dēļ.2.1.3. B un C hepatītsLatvijā 2017.–2021. gadā jaunatklāto VHB un VHC gadījumu skaits ir samazinājies. VHB samazināšanās lielākoties ir saistīta ar vakcināciju pret šo infekciju, kura Latvijā uzsākta 1997. gadā, vakcinējot visus jaundzimušos (vēlāk bija arī veikta bērnībā nevakcinēto pusaudžu vakcinācija). Vakcinācijas aptvere bērnu vidū pārsniedz 97%.6 Līdz ar to lielākā daļa bērnu un jauniešu vecumā līdz 24 gadiem šobrīd ir imūni pret VHB. Papildus situāciju pozitīvi ietekmē arī ārstniecības iestāžu darbinieku vakcinācija kā rutīnas arodinfekcijas profilakses pasākums.Neraugoties uz izteiktu saslimstības samazinājuma tendenci ar VHB, Latvijas rādītāji salīdzinājumā ar citu ES valstu datiem joprojām ir vieni no visaugstākajiem.3. tabula VHB gadījumu skaits un gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 2017.–2021. gadāGads20172018201920202021Akūts VHB5234311913uz 100 0002,71,81,61,00,7Hronisks VHB369310322214210uz 100 000191616,711,211,14. tabula VHC gadījumu skaits un gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 2017.–2021. gadā*Gads20172018201920202021Akūts VHC5772482614uz 100 0002,93,72,51,40,7Hronisks VHC1803142913921139995uz 100 00092,873,972,559,752,6Latvijā biežāk VHC tiek atklāts hroniskā stadijā. Pēdējo piecu gadu laikā vidēji reģistrēti 1351 hroniska VHC gadījumi gadā. Kopumā šajā laika periodā novērojams reģistrēto gadījumu skaita pakāpenisks samazinājums no 1803 reģistrētiem gadījumiem 2017. gadā līdz 995 gadījumiem 2021. gadā (samazinājums par 45%). Savukārt pēdējo piecu gadu laikā reģistrēti vidēji 43 akūta VHC gadījumi gadā. Novērojams akūta VHC gadījumu skaita samazinājums no 57 gadījumiem 2017. gadā līdz 14 gadījumiem 2021. gadā (samazinājums par 75%). Visvairāk skartās vecumgrupas gan vīriešu, gan sieviešu vidū ir no 25 līdz 44 gadiem, jo īpaši vecumgrupa no 35 līdz 44 gadiem. VHC saslimstības līmenis ir augstāks vīriešu vidū. ES/EEZ valstīs 2020. gadā vidējais saslimstības līmenis bija 3,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Tas ir izteikti mazāks rādītājs nekā Latvijā šajā gadā.7 Joprojām Latvijā ir viens no augstākajiem VHC saslimstības rādītājiem ES/EEZ valstīs.Saskaņā ar ECDC datiem visbiežākais VHB un VHC transmisijas veids ir narkotiku injicēšana.8 Jaunākie ECDC dati par ES/EEZ reģionu liecina, ka 2021. gadā tikai 32% ziņoto VHC gadījumu bija pievienota informācija par visticamāko transmisijas ceļu. No šiem gadījumiem visbiežāk ziņotais transmisijas ceļš bija injicējamo narkotiku lietošana (61% starp akūtiem gadījumiem un 70% starp hroniskiem gadījumiem). Otrs izplatītākais transmisijas veids akūtu gadījumu vidū bija seksuāla transmisija vīriešiem, kuriem ir seksuāls kontakts ar vīriešiem – 13% (no gadījumiem ar pievienotu informāciju par transmisijas veidu). Identificēti arī tādi transmisijas ceļi – heteroseksuāls kontakts, ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu saistīta transmisija un ar darbu nesaistītas traumas.9Analizējot situāciju Latvijā, pieejami vairāku pētījumu dati par VHC izplatību Latvijas iedzīvotāju populācijā un riska grupās.2020. gadā veiktajā Narkotiku lietotāju kohortas pētījumā noskaidrots, ka 42,9% no testētajiem dalībniekiem konstatēts pozitīvs VHC eksprestests10, pētījumā "Atkarību izraisošo vielu lietošanas tendenču analīze ieslodzījuma vietās Latvijā 2018. gadā" noskaidrots, ka 26% no pētījumā iekļautajām notiesātajām personām ir inficētas ar C hepatītu11, savukārt 2011. gadā veiktajā pētījumā par VHC izplatību Latvijas populācijā noskaidrots, ka VHC-RNS izplatība populācijā ir 1,7%12.2.1.4. Seksuāli transmisīvās infekcijasES/EEZ valstīs, t.sk. Latvijā reģistrācijai tiek pakļautas trīs seksuāli transmisīvās infekcijas (turpmāk – STI): sifiliss, gonoreja (gonokoku infekcija) un seksuāli transmisīvas hlamīdiju ierosinātas infekcijas. Analizējot seksuāli transmisīvo infekciju izplatības tendences Latvijā, kopumā pēdējo piecu gadu laikā novērojams reģistrēto gadījumu skaita pakāpenisks samazinājums no 1836 reģistrētiem gadījumiem 2017. gadā līdz 1314 gadījumiem 2021. gadā (samazinājums par 28,4%). Savukārt 2020. gadā gonokoku infekcijai un seksuāli transmisīvām hlamīdiju infekcijām, kā arī citām infekcijas slimībām raksturīgs izteikts gadījumu skaita samazinājums, bet 2021. gadā neliels pieaugums, visticamāk, daļēji tas ir saistīts ar Covid-19 epidēmijas ietekmi.5. tabula STI gadījumu skaits Latvijā 2017.–2021. gadāSlimība / gads2017.2018.2019.2020.2021.Sifiliss140138776053Gonokoku infekcija1841701286791Seksuāli transmisīvas hlamīdiju ierosinātas infekcijas1512130612498281170Kopā18361614145495513142. attēls: STI saslimstības līmenis Latvijā 2017.–2021. gadā3. attēls: STI saslimstības līmenis Latvijā no 2017.–2021. gadāLaika periodā no 2017.–2021. gadam vidēji gadā tika reģistrēti 94 sifilisa gadījumi, t.sk. maksimālais gadījumu skaits reģistrēts 2017. gadā (140 gadījumi jeb 7,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits 2021. gadā (53 gadījumi jeb 2,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), tātad novērojams gadījumu skaita samazinājums par 62,1%. Latvijā nemainīgi pēdējo piecu gadu laikā augstāks saslimstības līmenis bijis vīriešu vidū (2021. gadā 39 gadījumi jeb 4,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), bet zemāks sieviešu vidū (14 gadījumi jeb 1,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupās augstāks saslimstības līmenis bijis vecumā no 30 – 49 gadiem, vīriešiem tieši no 30–39 gadu vecumgrupā (2021. gadā 10,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Pēdējo piecu gadu laikā augstākais sifilisa saslimstības līmenis bijis Rīgā, vidēji Rīgā reģistrēts 51 sifilisa gadījums gadā, t. sk. maksimālais gadījumu skaits 2017. gadā (81 gadījums jeb 12,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet minimālais 2021. gadā (27 gadījumi jeb 4,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Savukārt, zemākais saslimstības līmenis bijis Vidzemē (2021. gadā 2 gadījumi jeb 1,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju), bet Zemgalē un Kurzemē pēdējo piecu gadu periodā ievērojami samazinājies reģistrēto gadījumu skaits (Kurzemē samazinājums par 81%, bet Zemgalē par 68%).4. attēls: Reģistrēto sifilisa gadījumu saslimstības līmenis pa dzimumiem un vecumgrupāmJaunākie ECDC pārskata dati liecina, ka 2019. gadā ES/EEZ valstīs sifilisa saslimstības līmenis bija 7,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstāks rādītājs nekā šajā gadā Latvijā (4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Sifiliss nemainīgi ir izplatītāks vīriešu vidū, attiecīgi 2019. gadā sasniedzot augstāko saslimstības līmeni vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem (31 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju), kas iezīmē līdzīgas tendences kā Latvijā.13Latvijā laika periodā no 2017.–2021. gadam ir reģistrēti 2 iedzimta sifilisa gadījumi. Attiecīgi 2018. gadā 1 gadījums (5,2 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem) un 2019. gadā 1 gadījums (5,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju).ES/EEZ valstīs iedzimta sifilisa gadījumi tiek analizēti, ņemot vērā saslimšanas datumu, attiecīgi, ECDC dati liecina, ka Latvijā 2017. gadā 1 gadījums (4,8 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), kas ir augstāks rādītājs nekā ES/EEZ valstīs vidēji (1,2 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), bet 2018. gadā 1 gadījums (5,2 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem), kas ir augstāks rādītājs nekā ES/EEZ valstīs vidēji gadā (1,6 uz 100 000 dzīvi dzimušajiem). Nepieciešams izskaust iedzimta sifilisa gadījumu skaitu.6. tabula Iedzimta sifilisa gadījumu skaits Latvijā un ES/EEZ  201720182019LatvijaGadījumu skaits011Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem05,25,3ECDC dati    LatvijaGadījumu skaits pēc saslimšanas datuma110Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem4,85,20ES/EEZGadījumu skaits476672Uz 100 000 dzīvi dzimušajiem1,21,61,9Pēdējo piecu gadu laikā vidēji gadā tika reģistrēti 128 gonokoku infekcijas gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits tika reģistrēts 2017. gadā (184 gadījumi jeb 9,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits 2020. gadā (67 gadījumi jeb 3,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Laika periodā no 2017.–2020. gadam ir novērojams reģistrēto gadījumu samazinājums par 63,6%, bet 2021. gadā pieaugums par 35,8%. Latvijā augstāks saslimstības līmenis raksturīgs vīriešu vidū (2021. gadā 64 gadījumi jeb 7,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet zemāks sieviešu vidū (27 gadījumi jeb 2,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupās augstāks saslimstības līmenis raksturīgs cilvēkiem vecumā no 20 – 39 gadiem, jo īpaši 20 – 29 gadu vecumgrupā. Tomēr dati interpretējami ar piesardzību, ņemot vērā gonokoku infekcijas diagnostikas specifiku sievietēm, kā arī ļoti reti diagnosticētu gonoreju ar netipisku lokalizāciju salīdzinājumā ar citām ES valstīm.Līdzīgi kā sifilisam, gonokoku infekcijas saslimstības līmenis visaugstākais bijis Rīgā, pēdējo piecu gadu laikā vidēji Rīgā gadā reģistrēti 76 gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits 2017. gadā (105 gadījumi jeb 16,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), bet minimālais 2020. gadā (36 gadījumi jeb 5,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Viszemākais saslimstības līmenis bijis Latgales reģionā, laika periodā no 2017.–2021. gadam reģistrēto gadījumu skaits vidēji ir bijis 5 gadījumi gadā, bet minimālais reģistrēto gadījumu F skaits 2020. gadā (2 reģistrēti gadījumi jeb 0,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Kurzemes reģionā pēdējo piecu gadu laikā vērojams reģistrēto gadījumu skaita samazinājums par 75%.Jaunākie ECDC dati liecina par gonorejas gadījumu skaitu pieaugumu 2018. gadā (ES/EEZ 2017. gadā reģistrēti 21,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet 2018. gadā 26,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Tas liecina, ka ES/EEZ šajos gados kopumā ir novērojams gadījumu skaita pieaugums par 12%, bet Latvijā samazinājums par 7,6%. ES/EEZ kopumā tāpat kā Latvijā gonokoku infekcijas gadījumi biežāk izplatīti vīriešu dzimumgrupā un vecumā no 20 līdz 34 gadiem.145. attēls: Gonokoku infekcijas saslimstības līmenis dzimumgrupās un vecumgrupāsŅemot vērā, ka gonokoku AMR ir nozīmīga veselības problēma visā pasaulē, tās rašanās un izplatīšanās ir nopietns drauds efektīvai gonorejas ārstēšanai un kontrolei. Ir būtiski nodrošināt efektīvu gonokoku AMR uzraudzību, lai izstrādātu un izmantotu alternatīvas gonokoku infekcijas ārstēšanas shēmas un nodrošinātu, ka gonoreja joprojām ir ārstējama infekcijas slimība. Saskaņā ar ECDC 2019. gada ziņojumu, kopumā ziņots par 4166 izdalītām kultūrām AMR noteikšanai no 26 valstīm. Novērojams, ka Latvija ziņojusi izteikti mazāku izdalīto kultūru skaitu salīdzinājumā ar citām valstīm, kas var norādīt par nepietiekamu testēšanu AMR izplatības apzināšanai.15 Analizējot rezistences līmeni 2019. gadā Latvijā, azitromicīna rezistences līmenis 14,3% (ES/EEZ vidēji 10,3%), bet ciprofloksacīna līmenis 57,1% (ES/EEZ vidēji 57,3%). Tomēr ņemot vērā nelielo testēto paraugu skaitu, rezistences līmenis interpretējams ar piesardzību.7. tabula Gonokoku AMR testēšanai izdalītās kultūras Latvijā un ES/EEZ valstīs kopā  201720182019Latvijas Nacionālā mikrobioloģijas references laboratorija(turpmāk – NRL) izdalīto kultūru skaits AMR noteikšanaiKultūru skaits457AMR gadījumu skaitsRezistentie gadījumi035AMR ciprofloksacīnsRezistentie gadījumi034AMR azitromicīnsRezistentie gadījumi001Izdalīto kultūru skaits ES/EEZ kopāKultūru skaits3 2483 2994166Dati par reģistrētajām seksuāli transmisīvām hlamīdiju ierosinātām infekcijām liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā vidēji reģistrēti 1212 gadījumi, t. sk. maksimālais gadījumu skaits reģistrēts 2017. gadā (1512 gadījumi jeb 77,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un minimālais gadījumu skaits 2020. gadā 828 gadījumi jeb 43,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Laika periodā no 2017.–2020. gadam novērojams reģistrēto gadījumu skaita samazinājums par 45,2%, bet 2021. gadā pieaugums par 29,2%. Latvijā nemainīgi augstāks saslimstības līmenis raksturīgs sieviešu vidū – 2021. gadā 806 gadījumi jeb 79,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet zemāks vīriešu vidū 364 gadījumi jeb 41,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Gan vīriešu, gan sieviešu dzimumgrupā augstāks saslimstības līmenis bijis vecumā no 20–39 gadiem, jo īpaši vecumgrupā no 20 –29 gadiem. Sieviešu vidū arī izteikti augstāks saslimstības līmenis nekā vīriešu vidū ir vecumgrupā no 10–19 gadiem, 2021. gadā reģistrēti 145 gadījumi jeb 154,8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.Līdzīgi kā citām STI, visaugstākais hlamīdiju ierosinātu STI saslimstības līmenis pēdējo piecu gadu laikā bijis RīgāJaunākie ECDC dati liecina, ka 2019. gadā ES/EEZ valstīs kopumā ziņoto gadījumu līmenis bija 157 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir augstāks rādītājs nekā Latvijā šajā gadā (65,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotāju). Reģistrēto gadījumu skaits joprojām ir visaugstākais jaunu, pieaugušu, heteroseksuālu sieviešu vidū. Augstākie rādītāji pēc vecuma un dzimuma reģistrēti vecuma grupās no 15 līdz 24 gadiem, ar 1305 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju sieviešu vidū un 672 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju vīriešu vidū, kas iezīmē līdzīgas tendences kā Latvijā.166. attēls: Hlamīdiju ierosinātu STI saslimstības līmenis dzimumgrupās un vecumgrupāsPVO izvirza mērķi saistībā ar no jauna reģistrēto STI gadījumu skaita samazināšanu attiecībā uz vecumgrupu no 15–49 gadiem.17 2025. gada starpposma mērķis ir no jauna reģistrēto sifilisa, gonorejas un hlamīdiju ierosinātu STI skaita samazināšana par 20%. Savukārt 2030. gada mērķis ir jauno gonorejas un sifilisa gadījumu samazināšana par 90% un hlamīdiju ierosinātu STI samazināšana par 50% salīdzinājumā ar 2020. gadu (PVO ierosina salīdzinājumā ar 2018.gadu).Ņemot vērā pēdējo piecu gadu tendences, Latvijā STI saslimstības līmenim ir tendence samazināties, tomēr situācijas izvērtēšanai būtu jāapzina veikto izmeklējumu skaita izmaiņas un jāņem vērā Covid-19 pandēmija, kas varēja ietekmēt 2020. gada saslimstības rādītājus.2.2. Sabiedrības informēšana par HIV infekcijas, VHB un VHC, STI un TB inficēšanās riskiem, profilaksi un agrīnu diagnostikuAtbilstoši Pasaules Veselības organizācijas politikas dokumentiem seksuāli reproduktīvā veselība ir viena no cilvēka veselības un labklājības dimensijām, un tā ietekmē ne tikai paša indivīda veselību, bet sabiedrības veselību kopumā, tai skaitā demogrāfiju18. Tādēļ ir ļoti svarīga dažādu sabiedrības grupu, tai skaitā jebkurā vecumā, izpratne par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem.Latvijas sabiedrībā ir salīdzinoši zema izpratne par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Par to liecina HIV un citu seksuāli transmisīvo infekciju izplatība sabiedrībā kopumā.Tādēļ sabiedrībai kopumā nepieciešamas konkrētām vecuma un sabiedrības grupām piemērotas izglītojošas kampaņas un pasākumi par seksuālo un reproduktīvo veselību, kas ietvertu jautājumus gan par drošu un efektīvu kontracepciju, seksuāli transmisīvo infekciju, tai skaitā HIV, riskiem, gan aktualizētu profilakses un valsts organizēto skrīningu nozīmību.Lai sabiedrības informēšanas pasākumi būtu efektīvi, ir svarīgi izpratni par šo jomu veidot jau no skolas vecuma. Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018. gada aptaujas datiem dzimumattiecību pieredze ir bijusi 13,5% 15 – gadīgo pusaudžu, attiecīgi 17,1% zēnu un 11,3% meiteņu. No pusaudžiem, kuriem 15 gadu vecumā ir bijušas dzimumattiecības, 68,9% atzīmēja, ka viņi paši vai viņu partneris pēdējā dzimumakta laikā bija lietojuši prezervatīvu, proti, 69,3% zēnu un 68,5% meiteņu. Tas liecina par seksuāli reproduktīvās izglītības nozīmi skolās.19Kopš 2005. gada veselības mācība izglītības programmā kā atsevišķs mācību priekšmets neeksistē, bet veselības izglītības jautājumi tiek mācīti integrēti. Tādēļ ir ļoti svarīgs saturs un kvalitāte, kādā veidā skolēniem tiek sniegta informācija par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem. Izglītības saturam, kas saistīts ar seksuālo un reproduktīvo veselību, jābūt mūsdienu zināšanām un pierādījumiem atbilstošam un tā apgūšanai atbalstāma arī nevalstisko organizāciju līdzdalība.2021. gadā VM sadarbībā ar biedrību "Papardes zieds" ir izstrādājusi vienotu izglītības programmu jauniešiem par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Lai katrā Latvijas pašvaldībā būtu iespēja īstenot izglītojošas aktivitātes par seksuālo un reproduktīvo veselību pēc vienotas metodikas un līdzvērtīgā kvalitātē un katrā pašvaldībā jauniešiem būtu pieejams speciālists, kas pārzina šo delikāto un sabiedrībai svarīgo jomu, ir veiktas mācības pašvaldību deleģētiem pārstāvjiem. 2021. gadā visos Latvijas reģionos tika organizētas kopā 6 apmācību grupas, kurās piedalījās vairāk nekā 100 pašvaldību deleģēti speciālisti – pedagogi, jaunatnes darbinieki, sabiedrības veselības speciālisti, sociālie pedagogi, psihologi, medicīnas māsas, vecmātes. Tas ir tikai pirmais solis skolēnu seksuāli reproduktīvās izglītības veicināšanā, tādēļ uzsāktie pasākumi ir jāturpina arī turpmākajos gados.Vēl joprojām ir novērojamas atšķirības veselībpratībā starp dažādām sociālām grupām, īpaši tas attiecas uz sociālās atstumtības riskam pakļautajām grupām. Tāpat arī ir nepieciešama īpaša pieeja, lai nodrošinātu atbilstošas informācijas sniegšanu par HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI profilakses pasākumiem, un agrīnu diagnostiku cilvēkiem, kam ir augstāks risks inficēties ar šīm infekcijām, gan seksuālo pakalpojumu sniedzējiem, gan LGBT kopienas pārstāvjiem, gan arī cilvēkiem, kas cieš no alkohola un vielu atkarības, ieslodzītajiem u. tml. Ir svarīgi mazināt šo cilvēku stigmatizāciju, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu.Viens no informācijas kanāliem, lai aizsniegtu sociālās atstumtības riskam pakļautos cilvēkus, ir arī sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji un ieslodzījumu vietu darbinieki, kuri saskaras ar šiem cilvēkiem, tai skaitā ģimenēm un bērniem. Tādēļ ir nepieciešams veicināt gan sociālo pakalpojumu sniedzēju, gan ieslodzījuma vietu darbinieku zināšanas un iemaņas darbam ar šiem cilvēkiem.Patvēruma meklētāji, bēgļi un personas ar alternatīvo statusu ir grupas, kam izcelsmes valstī, migrācijas procesā un patvēruma meklēšanas procesā piedzīvoto apstākļu un stresa dēļ ir paaugstināts dažādu veselības problēmu, t.sk., infekciju risks. Ja speciālistiem un brīvprātīgajiem, kas Latvijā strādā ar šīm mērķa grupām, ir sniegts atbalsts un vadlīnijas par to, kādas ir higiēnas prasības patvēruma meklētāju izmitināšanas vietām, tāpat arī, kādas ir veselības pārbaužu vadlīnijas un kādi ir nepieciešamie infekcijas slimību uzraudzības un profilakses pasākumi, tad tikpat svarīgi ir uzrunāt arī pašus ieceļotājus. Nepieciešams aktīvi informēt šos cilvēkus par iespēju veikt veselības pārbaudes, kā arī informēt par slimību simptomiem, kuru gadījumā noteikti jāvēršas pie ārsta.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNepietiekama sabiedrības izpratne par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem, tai skaitā infekcijas slimību agrīnu diagnostiku un inficēšanās risku novēršanuUz dažādām vecuma un sabiedrības grupām mērķēti informatīvi pasākumiNetiek nodrošināta pietiekami kvalitatīva seksuāli reproduktīvās veselības jautājumu iekļaušana skolu izglītības saturāMetodiskais atbalsts pedagogiemInformācijas trūkums par HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI inficēšanās riskiem, to mazināšanas pasākumiem un pieejamiem profilakses pakalpojumiem sociālās atstumtības riskam pakļautajās sabiedrības grupāsSociālo pakalpojumu sniedzēju zināšanu par kaitējuma mazināšanas un citiem HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI profilakses pakalpojumiem uzlabošana un mērķēta informācija konkrētām riska grupām2.3. Pasākumi HIV, hepatītu un STI inficēšanās risku novēršanai riska grupāsKaitējuma mazināšana ir galvenā stratēģiskā pieeja narkotiku lietošanas HIV un hepatītu izplatības profilaksē. Latvijā ir 19 HIV profilakses punkti (turpmāk – HPP). HPP darbības rādītāji liecina, ka laikā no 2017. gada līdz 2021. gadam HPP tiek veikti aptuveni 5 000 HIV eksprestestu gadā. Analizējot HPP izsniegto materiālu skaitu, vērojams, ka kopš 2017. gada ievērojami pieaudzis kaitējuma mazināšanas pakalpojumu apjoms – gan izsniegto un savākto šļirču skaits, veikto eksprestestu skaits.EMCDDA noteicis šļirču apmaiņas programmu aptvēruma līmeņus pēc tā, cik šļirces tiek izsniegtas uz vienu aplēsto injicējamo narkotiku lietotāju. Kopš 2017. gada Latvija ar izsniegtām 108,1 šļircēm uz 1 INL sasniegusi vidējo rādītāju (100–200 šļirces uz 1 INL), un šis rādītājs turpina pieaugt, 2021. gadā sasniedzot 150,6 šļirces uz 1 INL (aprēķins veikts, izmantojot 2017. gada aplēses par INL skaitu Latvijā). Joprojām nepieciešams palielināt izsniegto šļirču skaitu un paplašināt pakalpojuma aptveri mērķa grupās, lai sasniegtu augstu šļirču apmaiņas programmas aptvērumu, kas ir ap 200 šļircēm uz 1 INL.8. tabula HPP veiktie eksprestesti 2017.–2021. gadā*GadsHIV testiPozitīvi reaģējušiVHC testiPozitīvi reaģējušiVHB testiPozitīvi reaģējušiSifilisa testiPozitīvi reaģējuši20174 8931923 3275653 260223 7096120184 7981333 6815943 733123 5413420195 520743 8784403 586123 3732620204 453622 9373463 051153 0952520216 896306 1933475 721944 157549. tabula Izsniegtie materiāli un tiešie kontakti HPP 2017.–2021. gadā*Materiāli/gadi20172018201920202021Izsniegtas šļirces833 817951 063968 0591 118 4391 167 741Izsniegtas šļirces uz 1 INL108,1123,3125,5145,0150,6Savāktas šļirces601 476695 602668 666786 034776 911Izsniegtie prezervatīvi101 096112 83691 27277 42266 682Tiešie kontakti43 40540 94335 67432 89230 657Izsniegtās adatas154 254143 757118 788132 026133 133*SPKC datiMobilie jeb pārvietojamie kaitējuma mazināšanas pakalpojumi (turpmāk – Mobilā vienība) Latvijā no valsts budžeta tiek apmaksāti kopš 2018. gada oktobra, pēctecīgi turpinot EK Vienotās rīcības projekta "HIV un pavadošo infekcijas slimību profilakse un kaitējuma mazināšana injicējamo narkotiku lietotāju vidū" (turpmāk – HAREACT) ietvaros izveidotās mobilās vienības darbības nodrošināšanu. HAREACT projekta ietvaros 2017. gadā tika izveidota viena mobilā vienība, kas darbojās Rīgā un Rīgas reģionā. No HAREACT projekta līdzekļiem mobilās vienības darbība tika finansēta arī 2018. gadā. Mobilās vienības darbības rezultāti salīdzinoši īsā laika periodā sasniedza būtisku daļu no kopējiem HPP rezultātiem, kas norāda uz šī kaitējuma mazināšanas pakalpojuma sniegšanas veida efektivitāti un iespēju sasniegt to mērķa grupas daļu, kas citādākā veidā šos pakalpojumus nesaņemtu. Turklāt kopš mobilās vienības ieviešanas izsniegto šļirču, savākto šļirču, izsniegto adatu un prezervatīvu skaits turpina pieaugt, norādot uz pakalpojuma efektivitāti un spēju nodrošināt nepārtrauktību pat, piemēram, Covid – 19 pandēmijas apstākļos.7. attēls: Mobilās vienības darbības rādītāji 2017.–2021. gadā10. tabula Mobilās vienības Sociālā un medicīnas darbinieka kontakti un konsultācijas ar klientiem un apmeklētājiem 2017.–2021. gadā*GadsTiešie kontaktiSniegtās konsultācijas kopāt.sk. sociālā darbinieka konsultācijast.sk. medicīnas darbinieka konsultācijas20174670120868052820186934130382547820196136115968047920206866966524442202171601036598438*SPKC datiLai arī izlietoto šļirču savākšana notiek gan HPP, gan mobilajās vienībās, gan ielu darbā, daļa izlietoto šļirču nokļūst apkārtējā vidē. Lai uzlabotu izlietoto šļirču un adatu savākšanu, pasaules praksē tiek izmantots arī tāds risinājums kā speciāli konteineri publiskās vietās. Piemēram, Prāgā, Čehijā, pamatojoties uz ielu darbinieku un vietējo iedzīvotāju sniegto informāciju par vietām, kur tiek visvairāk atrastas izmestas šļirces (piemēram, netālu no dzelzceļa, parkos, u.tml.), vietējā nevalstiskā organizācija izvieto speciālus konteinerus, kur iespējams izmest lietotās šļirces un adatas.20 Ņemot vērā, ka arī Latvijā pastāv problēma ar publiskās vietās izmestām šļircēm, būtu apsverama doma ieviest Latvijā šādu konteineru izvietošanu, īstenojot pilotprojektu. Pilotprojekta īstenošanā būtu jāņem vērā, ka konteineri būtu jāizvieto pilsētās, kur jau darbojas HPP un ielu darbinieks, kurš varētu gan veikt konteineru iztukšošanu, gan informēt INL par šo konteineru esamību. Nodrošinot INL ar atbilstošām šļirču un adatu izmešanas vietām, ir iespējams samazināt šļirču izmešanu apkārtējā vidē, vienlaikus samazinot arī šļirču kopīgu lietošanu un ar to saistītos HIV un vīrusu hepatītu pārnešanas riskus.21Lai samazinātu risku inficēties ar HIV pēc saskares ar HIV cilvēka šķidrumiem, piemēram asinīm, kas inficēti ar HIV vīrusu, profilakses nolūkā var tikt nozīmēta specifiska ārstēšana (pēcekspozīcijas ārstēšana). To ir jāsaņem ne vēlāk kā 48 stundas pēc saskares ar inficēto materiālu un to veic līdz 30 dienām ārsta uzraudzībā. Pēcekspozīcijas profilaksi dzemdību iestādē nozīmē arī bērniem, kas dzimuši sievietēm ar HIV infekciju.Savukārt cilvēkiem, kas ikdienā saskaras ar ļoti augstu risku inficēties ar HIV, galvenokārt tie ir cilvēki, kuru partneris ir HIV inficēts, inficēšanās ar HIV risku novēršanai efektīvs līdzeklis ir pirmskontakta profilaktiskā ārstēšana.Par pirmskontakta (pirmsekspozīcijas) profilaksi sauc antiretrovīrusu preparātu lietošanu, lai izsargātos no inficēšanās ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV). Šis ir viens no HIV profilakses pasākumiem cilvēkiem, kam ir ļoti augsts risks inficēties. Pirmskontakta profilakse nepasargā no inficēšanās ar citām infekcijas slimībām, tai skaitā arī STI, tādēļ paralēli tai ir jāizmanto arī citi profilakses līdzekļi, piemēram prezervatīvi. Pirmskontakta profilakse pamatā tiek nozīmēta seksuāli aktīviem vīriešiem, kam ir dzimumattiecības ar vīriešiem un kuri reizēm vai visbiežāk nelieto prezervatīvus, un visbiežāk tiek lietoti tādi preparāti kā tenofovira un emtricitabīna kombinācija (TDF, 245 mg un FTC, 200 mg).Pirmsekspozīcijas profilakse ir balstīta uz regulāru zāļu lietošanu un regulāru ārstniecības personas veiktu medicīnisko novērošanu, tai skaitā laboratorisko testēšanu.Šobrīd Latvijā nav ieviesta valsts apmaksāta pirmskontakta HIV profilakse, kā arī nav noteikta vienota procedūra tās īstenošanai, tai skaitā paredzot regulāras ārstniecības personas konsultācijas un testēšanu. Tādēļ šī metode šobrīd Latvijā tiek izmantota reti.Ņemot vērā to, ka HIV infekcija ir hroniska slimība, kas prasa ārstēšanu mūža garumā un, inficējoties ar to, pastāv riski slimības paasinājumiem vai vīrusa rezistento formu attīstībai, kā rezultātā būs nepieciešama dārga ārstēšana, pirmsekspozīcijas profilakse ir izmaksu efektīvs pasākums.2015. gadā PVO ir publicējusi atbilstošas rekomendācijas, kuras iesaka pirmsekspozīcijas profilaksi nodrošināt visiem riska grupās esošajiem cilvēkiem. Tāpat arī ir pieejamas PVO izstrādātās vadlīnijas pirmsekspozīcijas profilakses pakalpojumu sniegšanai.Lai nodrošinātu šo pakalpojumu pieejamību, ir nepieciešams noteikt kritērijus un algoritmu riskam pakļauto cilvēku noteikšanai, kā arī izstrādāt procedūru pirmsekspozīcijas profilakses uzsākšanai un medicīniskajai novērošanai profilakses laikā, tāpat arī būtu svarīgi izstrādāt reģistru, lai varētu izsekot pirmsekspozīcijas profilakses efektivitātei un plānot nepieciešamos uzlabojumus. Visu minēto pasākumu ieviešanai ir nepieciešams veikt situācijas un nepieciešamo resursu novērtējumu, ko var paveikt tikai sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām, ko arī ir iecerēts īstenot šajā plānošanas periodā.1997. gadā Latvijā tika uzsākta visu jaundzimušo vakcinācija pret VHB. Atbilstoši PVO rekomendācijām, lai sasniegtu sabiedrības aizsardzību pret B hepatīta izplatību, sabiedrības vakcinācijas pārklājumam jābūt vismaz 95%. Vakcinācijas aptvere bērnu vidū pārsniedz 97%22. Turklāt Rīgā no 2005. līdz 2010. gadam pret VHB bija vakcinēti pusaudži 14 gadu vecumā. Līdz ar to lielākā daļa bērnu un jauniešu vecumā līdz 24 gadiem šobrīd ir vakcinēti. Nepieciešams nodrošināt cilvēkiem, kam ir augsts risks inficēties ar C un B hepatītu, kvalitatīvu informatīvo atbalstu attiecībā uz šo slimību diagnostiku un ārstēšanas iespējām, lai samazinātu šo infekcijas slimību izplatību sabiedrībā.8. attēls: Imunizācijas līmenis pret VHB bērniem no 2012. gada līdz 2021. gadam 1. un 3. poteiIedzīvotāju skaits vecumā no 1 līdz 24 gadiem veido aptuveni 25% no Latvijas iedzīvotāju skaita. Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 300 "Vakcinācijas noteikumi"23 obligāti vakcinējamas ir personas, kuras nav vakcinētas pret VHB un saņem hroniskās hemodialīzes vai hemodiafiltrācijas procedūras, vakcinācija pret VHB ir obligāta medicīnas darbiniekiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri savā darbā bieži saskaras ar cilvēku asinīm. Atsevišķām iedzīvotāju grupām, kurām paradumu un uzvedības īpatnību dēļ ir īpaši augsts risks inficēties ar VHB, starptautiskās veselības organizācijas rekomendē vakcināciju kā vienu no profilakses līdzekļiem. ECDC 2020. gada tehniskajā ziņojumā par B un C hepatītu24 norāda, ka B hepatīts nesamērīgi ietekmē migrantus, ieslodzītos, MSM, un HIV inficētos. Apkopojot datus par vakcināciju pret B hepatītu cietumos 2016.–2017. gadā25, 12 ES/EEZ valstis (Čehija, Somija, Francija, Īrija, Itālija, Malta, Portugāle, Spānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste) norādīja, ka vakcīna pret B hepatītu tika piedāvāta visiem ieslodzītajiem; Beļģijā, Horvātijā, Dānijā, Slovākijā un Slovēnijā vakcinācija pret B hepatītu bija pieejama pēc pieprasījuma (izvēles iespēja); Igaunijā un Norvēģijā – vakcinācija tika piedāvāta riska grupām; Nīderlandē – MSM ieslodzītajiem; Polijā – pēc ārsta pieprasījuma.PVO26 norāda, ka pret B hepatītu ir jāvakcinē augsta riska grupu cilvēki: cilvēki, kuriem bieži ir nepieciešamas asinis vai asins komponenti, dialīzes pacienti, solido orgānu transplantātu saņēmēji; ieslodzītie; INL; hroniska B hepatīta slimnieka sadzīves un seksuālie kontakti; personas ar vairākiem seksuāliem partneriem; veselības aprūpes darbinieki un citi nodarbinātie, kas darbā var saskarties ar asinīm; savukārt ceļotājiem, kuri nav pabeiguši B hepatīta vakcinācijas kursu, tiek rekomendēts piedāvāt vakcīnu pirms došanās uz endēmiskiem apgabaliem.SPKC nav informācijas par vakcinācijas aptveri riska grupās. Arī ECDC tehniskajā ziņojumā par B un C hepatītu tiek norādīts, ka nav pieejami dati par vakcinācijas aptveri ES valstīs galvenajās B hepatīta izplatības riska grupās (ieslodzītie; veselības aprūpes darbinieki; personas, kuras saņem hemodialīzes procedūras; HBsAg (B hepatīta vīrusa virsmas antigēns) pozitīvo personu sadzīves kontakti un dzimumpartneri; prostitūcijā iesaistītās personas; INL; cietumu darbinieki; pacienti ar hroniskām aknu slimībām), lai gan 16 ES/EEZ valstis norādīja, ka kāda no iepriekš minētajām riska grupām tiek vakcinēta pret VHB27, tas izgaismo vēl vienu būtisku trūkumu B hepatīta profilakses monitoringā, tādēļ ir nepieciešams izvērtēt potenciālo VHB vakcinācijas mērķgrupas apjomu, ieguvumus no valsts apmaksātas vakcinācijas riska grupām un nepieciešamos resursus vakcinācijas pret VHB ieviešanai. ECDC norāda uz nepieciešamību veidot mērķtiecīgas pieaugušo vakcinācijas programmas.28Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNepietiekams kaitējuma mazināšanas pakalpojumu apjoms, nepietiekams izsniegto šļirču uz 1 INL skaitsPaplašināts kaitējuma mazināšanas pakalpojuma sniedzēju tīkls, tai skaitā plašāka mobilo pakalpojumu pieejamība, kā arī kaitējuma mazināšanas pakalpojumu un labās prakses to organizēšanā popularizēšana. Nemedicīniskā personāla apmācīšana eksprestestu veikšanai.Ierobežota pieejamība pirmskontakta profilaktiskajai ārstēšanaiIzstrādāta un ieviesta kārtība pirmskontakta profilaktiskās ārstēšanas pakalpojumu nodrošināšanaiPersonām, kam ir ļoti augsts risks inficēties ar B hepatītu un kas ir vecākas par 25 gadiem, ir ierobežotas iespējas vakcinācijai pret B hepatītuApzinātas iespējas valsts apmaksātas vakcinācijas pret B hepatītu nodrošināšanai personām ar augstu inficēšanās ar B hepatītu risku2.4. HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu izskaušana2021. gadā 66 no jaunajiem reģistrētajiem HIV gadījumiem, inficēšanās notikusi heteroseksuālā ceļā, kas ir 31% no visiem reģistrētajiem HIV gadījumiem un sastāda lielāko īpatsvaru. Tajā pat laikā jāņem vērā, ka vairāk nekā puse HIV inficēšanās gadījumu ir ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu. HIV infekcijas izplatībai sieviešu vidū ir sekas, katru gadu tiek reģistrētas HIV inficētas grūtnieces (2017.g. – 66, 2018.g. – 56, 2019.g. – 46, 2020.g. – 59, 2021.g. – 50). Tāpat katru gadu tiek reģistrēts vismaz viens HIV vertikālās transmisijas gadījums (no mātes bērnam).Risks iegūt HIV ir arī zīdīšanas laikā. Tādēļ jau kopš 2017. gada valsts apmaksā maisījumus ēdināšanai bērniem, kas dzimuši HIV inficētām sievietēm. Tas ir ne tikai atbalsts šīm sievietēm, lai novērstu risku bērnam inficēties ar HIV zīdīšanas laikā, bet arī pasākums, kas veicina sievietes sadarbību ar HIV speciālistu un regulāru bērna novērošanu.Tāpat, lai arī Latvijā augstāks sifilisa saslimstības līmenis ir vīriešu vidū, joprojām ar to inficējas arī sievietes. 2021. gadā sieviešu vidū reģistrēti 14 gadījumi jeb 1,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet iedzimti sifilisa gadījumi netika reģistrēti. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā Latvijā tika reģistrēti 2 iedzimta sifilisa gadījumi. ES/EEZ valstīs 2019. gadā ziņots par 72 apstiprinātiem iedzimtiem sifilisa gadījumiem, bet 2018. gadā par 66 gadījumiem, tas bijis otrais gads pēc kārtas desmitgades laikā, kad pieaudzis ziņoto iedzimta sifilisa gadījumu skaits, kas liecina, ka iedzimts sifiliss joprojām ir aktuāla problēma ES/EEZ.STI vertikālā transmisija var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, jaundzimušā nāvi, sepsi, jaundzimušo konjunktivītu un citas komplikācijas, tāpēc būtiska ir arī sifilisa vertikālās transmisijas uzraudzība. Jāmin, ka klīniskās vadlīnijas paredz grūtnieču testēšanu uz sifilisu, līdz ar to grūtniecēm, kuras saņem pirmsdzemdību aprūpi, tiek nodrošināta savlaicīga skrīninga izmeklēšana.29Vertikālās HIV un sifilisa transmisijas gadījumus ir iespējams novērst, ja speciālistiem, kas veic grūtnieces aprūpi, ir pieejama informācija par HIV un sifilisa infekciju un sievietei tiek nodrošināta ārstēšana nepieciešamā apjomā, kā arī operatīva jaundzimušā testēšana uz HIV un sifilisu un pēcekspozīcijas ārstēšanas uzsākšana, kā arī regulāra jaundzimušā novērošana. Līdz ar to visiem vertikālās transmisijas gadījumiem būtu jābūt novērstiem.Viena no problēmām, kādēļ joprojām notiek bērnu inficēšana no mātes, ir saistīta ar to, ka sieviete nav iesaistījusies 2006. gada 25. jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība" paredzētajos grūtnieču veselības aprūpes pakalpojumos un tai skaitā nav veikusi paredzētos HIV un sifilisa testus. Tāpat arī joprojām tiek novēroti gadījumi, kad HIV inficēta sieviete atsakās no ārstēšanas. Tādēļ viens no pasākumiem ir grūtnieču informēšana par nepieciešamību veikt nepieciešamās veselības pārbaudes grūtniecības laikā, kā arī iesaistes veicināšana HIV un sifilisa ārstēšanā.Tā kā ir ieviesta jau virkne pasākumu, kas dod iespēju izskaust HIV vertikālās transmisijas gadījumus, bet nav sasniegti nepieciešamie rezultāti, nepieciešams ieviest regulāru katra HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījuma epidemioloģisko analīzi, lai iegūtu konkrētu, objektīvu informāciju par faktoriem, kas ir par pamatu HIV vai sifilisa infekcijas vertikālās transmisijas gadījumiem, un varētu noteikt un ieviest ļoti mērķētus pasākumus jebkura inficēšanos veicinoša faktora novēršanai. Tiek plānots, ka to veiks SPKC speciālisti, analizējot gadījumus un veicot katra gadījuma epidemioloģisko analīzi. Reizi gadā HIV vertikālās transmisijas epidemioloģiskās analīzes rezultāti tiks apspriesti ar jomas ekspertiem – HIV speciālistiem un ginekologiem, vecmātēm un epidemiologiem, lai vienotos par papildus nepieciešamajiem pasākumiem.Lai arī reģistrēto sifilisa gadījumu skaits Latvijā ir neliels, ir jāturpina stiprināt pasākumus vertikālas transmisijas izskaušanai, kā arī jānodrošina operatīva gadījumu izmeklēšana, ja tādi tiek konstatēti, lai arī turpmāk saglabātu zemu saslimstības līmeni. PVO saistībā ar iedzimta sifilisa izskaušanu ierosina mērķi 2025. gadam ≤10 gadījumi uz 100 000 dzīvi dzimušajiem un 2030. gada mērķis ≤1 gadījums uz 100 000 dzīvi dzimušajiem. ECDC rekomendē nodrošināt visaptverošāku iedzimta sifilisa uzraudzības datu vākšanu – apkopot visus pieejamos datus par ar sifilisu inficētas grūtnieces inficēšanās apstākļiem, informāciju par pirmsdzemdību aprūpi, kā arī nodrošināt savlaicīgu ziņošanu un datu kvalitāti, kā arī veikt aktīvu darbību – jauno māmiņu izglītošanu un informēšanu.Papildus minētajam ir nepieciešams stiprināt pasākumus, kas veicinātu grūtnieču izpratni par nepieciešamību sadarboties ar speciālistiem, gan veicot nepieciešamos izmeklējumus, tai skaitā agrīnai HIV un sifilisa diagnostikai, gan veicot nepārtrauktu HIV ārstēšanu un regulāru bērna novērošanu pie speciālista u.c. pasākumus sadarbībā ar veselības aprūpes speciālistiem.HIV un sifilisa vertikālās transmisijas novēršanai būtiska ir speciālistu – gan infektologu, gan ginekologu-akušieru, gan pediatru un neonatologu sadarbība un informācijas apmaiņa. Šim nolūkam Veselības ministrijā ir izveidota šo speciālistu darba grupa, lai aktualizētu pasākumus HIV vertikālās transmisijas novēršanai, gan arī nodrošinātu informācijas apmaiņu starp speciālistiem par HIV infekciju grūtniecēm un vertikālās transmisijas gadījumiem un veicinātu proaktīvu speciālistu iesaisti pacientu aprūpē. Tomēr Covid-19 pandēmijas laikā minētie resursi nav tikuši izmantoti pietiekamā apjomā, tādēļ ir nepieciešams aktualizēt speciālistu darba grupu HIV vertikālās transmisijas ierobežošanai. Saistībā ar sifilisa vertikālās transmisijas uzraudzības nodrošināšanu, būtu jāvērtē iespējas turpmāk uzraudzīt sifilisa izplatību sievietēm, kuras saņem pirmsdzemdību aprūpi, kā arī jāvērtē iespējas aktualizēt informāciju speciālistu vidū līdzīgi kā tas ir paredzēts HIV vertikālās transmisijas jomā.Identificētās problēmas un risinājumiProblēmaRisinājumsNe visas grūtnieces sadarbojas ar ārstniecības personām, lai veiktu nepieciešamos izmeklējumus HIV un sifilisa skrīningam, kā arī ir gadījumi, kad sieviete atsakās no HIV ārstēšanasInformēšanas pasākumi sievietēm par nepieciešamību veikt savlaicīgus HIV un sifilisa izmeklējumus grūtniecības laikā, sniegt skaidrojumu par HIV ārstēšanas nepieciešamību.Nav padziļināti apzināta sifilisa izplatība sievietēm, apmeklējot pirmsdzemdību aprūpiSifilisa izplatības apzināšana grūtniecēm, gadījumu analīzeNav pietiekami apzināti visi apstākļi HIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumiemHIV un sifilisa vertikālās transmisijas gadījumu analīzeNe vienmēr pietiekamā apjomā notiek infektologu un venerologu un dzemdību speciālistu sadarbībaHIV inficētas grūtnieces un bērna veselības aprūpē iesaistīto speciālistu sadarbības veicināšana2.5. HIV infekcijas, VHC un VHB, STI un TB diagnostika un ārstēšana2.5.1.TestēšanaViens no pamatpasākumiem infekcijas slimību izplatīšanas novēršanai ir to agrīna diagnostika, lai pēc iespējas agrāk atklātu personai infekciju, informētu personu un uzsāktu ārstēšanu un līdz ar to novērstu to, ka persona inficēs citus cilvēkus. Tas pats attiecas arī uz HIV, hepatītu, tuberkulozes un STI diagnostiku.Pēc jaunākā ECDC ziņojuma Covid-19 pandēmija ir samazinājusi kapacitāti par 20% jaunu HIV gadījumu atklāšanā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, skaidrojot ar samazinājumu testēšanas pieejamībā. Tieši pārvietošanās ierobežojumi Covid-19 pandēmijas laikā ir ierobežojusi cilvēkiem iespējas izmantot laicīgu diagnostikas un tālāko veselības aprūpes pakalpojumu klāstu.30 Savukārt dati par HIV testēšanas aktivitātēm Latvijā liecina, ka kopš 2017. gada HIV testu apjoms pakāpeniski ir palielinājies.12. tabula Laboratorijās veikto HIV testu skaits*GadsVeikto testu skaits20171386642018146438201915732320201487582021161672*SPKC datiPapildus jāņem vērā, ka pēdējo gadu laikā ir arī tendences palielināties HPP punktos veikto eksprestestu skaitam gan HIV, gan C un B hepatītu, gan sifilisa noteikšanai.Tāpat par pozitīvu tendenci HIV agrīnākas diagnostikas veicināšanā liecina tas, ka kopš 2017. gada ir samazinājies jauno HIV gadījumu īpatsvars, kas atklāti AIDS stadijā (no 34% – 2017. gadā līdz 18,3 – 2021. gadā).Neraugoties uz to, ka HIV testēšanas pakalpojumu apjomam pēdējo gadu laikā ir tendence palielināties, nepieciešams turpināt veikt pasākumus HIV testēšanas veicināšanai. Kā liecina 2018. gadā veiktais Eiropas pētījums par HIV matemātisko modelēšanu un HIV testēšanas aktivitāšu izmēģinājumiem riska grupās, apmēram 1/3 HIV inficēto nezin par to, ka ir inficēti. Tas nozīmē, ka reāli ar HIV inficēto cilvēku skaits Latvijā ir apmēram par 2000 lielāks, nekā reāli zināmais. Tādejādi, lai sasniegto UNAIDS mērķi attiecībā uz HIV gadījumu atklāšanu, jāveic pasākumi, lai sasniegtu tās sabiedrības grupas, kas ar līdz šim ieviestajiem pasākumiem nav sasniegtas.Viens no pasākumiem riskam pakļauto sabiedrības grupu sasniegšanai ir kaitējuma mazināšanas pasākumu veicināšana, kas ir aprakstīta iepriekš.Tāpat HIV agrīnu diagnostiku varētu veicināt plašāka ģimenes ārstu iesaiste HIV testēšanā. Šim nolūkam ir nepieciešams ģimenes ārstu un citu speciālistu vidū izplatīt kritērijus gan vadoties no diagnozēm, gan no riska faktoriem, kuru gadījumā noteikti nepieciešams pacientu nosūtīt uz HIV testu.HIV testēšanas pakalpojumu pieejamību arī veicinātu iespēja vismaz reizi gadā HIV testu laboratorijā veikt bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Šo pasākumu varētu ieviest, ja būs pieejama laboratorisko pakalpojumu vienotā uzskaites sistēma, kā arī ja tiks nodrošināti šiem pakalpojumiem nepieciešamie finanšu resursi. Ja vienotā informācijas tīklā būtu pieejama informācija par veiktajiem valsts apmaksātajiem laboratoriskajiem testiem, speciālistiem būtu iespēja nodrošināt mērķtiecīgu testu nozīmēšanu.HIV agrīnas diagnostikas veicināšanai arī būtu paplašināma paštestu veikšanas iespēja. Covid-19 pandēmijas laikā paštestu izmantošana pierādīja paštestu nozīmi paškontroles iespēju nodrošināšanai cilvēkiem, kas atbildīgi izturas pret savu un apkārtējo veselību. Paštests dod iespēju operatīvi noskaidrot par iespējamu inficēšanos ar HIV un pieņemt lēmumu par ārstēšanas uzsākšanu, kā arī pasargāt citus no inficēšanās. Paštestu plašākas ieviešanas veicināšanai viens no pirmajiem soļiem būtu dot iespēju arī cilvēkiem ar pozitīvu paštestu saņemt infektologa konsultāciju bez ģimenes ārsta nosūtījuma un nepieciešamības gadījumā uzsākt ārstēšanu.Savukārt HIV inficētām personām noteikti nepieciešama latentas tuberkulozes infekcijas (turpmāk – TBI) diagnostika un tās gadījumā sekojoša profilaktiskās ārstēšanas nozīmēšana, lai novērstu TBI progresēšanu aktīvā slimībā. Lai veicinātu TBI diagnostiku un profilaktiskās ārstēšanas nozīmēšanu, iepriekšējā periodā jau ir notikuši mācību semināri. Turpinot uzsākto, būtu plašāk ieviešama IGRA (Interferona gamma metodes) lietošana TBI diagnostikai HIV inficētiem pacientiem, īpaši reģionos, kur tā netiek pietiekoši izmantota. Tāpat būtu jāapsver iespēja valstī ieviest jaunu testu TBI noteikšanai, kas pamatojas uz tuberkulozes mikobaktērijas Ag noteikšanu ādā. Ņemot vērā minēto, būtu nepieciešams sagatavot un nosūtīt reģionālajām tuberkulozes ārstniecības iestādēm informatīvu materiālu par analīžu materiāla paņemšanu, sagatavošanu un nosūtīšanu IGRA testa veikšanai SIA RAKUS stacionāra Tuberkulozes un plaušu slimību centra Mikobakterioloģijas laboratorijā, klāt pievienojot informatīvu tālruņa numuru, uz kuru var zvanīt neskaidrību gadījumā.Lai plašāk nodrošinātu tuberkulozes izmeklējumus riska grupās, šobrīd atbilstoši NVD un RAKUS līgumam par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un apmaksu, ne retāk kā reizi ceturksnī tiek veikta zupas virtuves apmeklētāju krēpu savākšana un to izmeklēšana. Pozitīvas laboratoriskās atradnes gadījumā tiek veikta pacienta meklēšana un nodrošināta tālākā izmeklēšana. Pasākums ir turpināms, vienlaikus izvērtējot pozitīvo testu % biežumu starp veiktajiem izmeklējumiem, izvērtējot aktivitātes turpināšanas lietderību, vai arī nepieciešamas korekcijas.Daudzi cilvēki, kas dzīvo ar hronisku VHB un VHC infekciju, nezina par savu inficēšanos. VHB un VHC diagnostika ir galvenais solis, lai šos cilvēkus nodrošinātu ar nepieciešamo aprūpi un ārstēšanu.31 Savlaicīga šo infekciju atklāšana arī mazinātu to, ka šie cilvēki infekciju nodod tālāk citiem cilvēkiem.Kā liecina SPKC rīcībā esošie dati, pēdējo gadu laikā notiek daudz aktīvāka testēšana uz C hepatītu. Tas ir saistīts ar to, ka veselības sektors ir veicis daudz sabiedrības informēšanas pasākumus (piemēram, SPKC sabiedrības informēšanas kampaņas un testēšanas nedēļu aktivitātes), veicinot sabiedrības izpratni par šīm infekcijām un motivējot veikt testēšanu. Sabiedrību veikt C hepatītu diagnostiku arī motivēja iespēja saņemt valsts apmaksātu efektīvu ārstēšanu. Tomēr, lai novērstu VHB un VHC kā sabiedrības veselības problēmu nepieciešams veicināt VHC testēšanas pieejamību, paredzot iespēju šo testu veikt reizi gadā bez ārsta nosūtījuma vai ar ģimenes ārsta nosūtījumu profilaktiskās apskates ietvarā.Neskatoties uz minētajiem sasniegumiem C hepatītu ierobežošanā, nepieciešams uzlabot testēšanas pakalpojumu pieejamību inficēšanās riskam pakļautajām sabiedrības grupām.Pētījumā par VHC izplatību slēgtos kolektīvos (sociālās aprūpes centros, patversmēs, dienas aprūpes centros, grupu mājās, rehabilitācijas iestādēs un citās sociālo pakalpojumu sniegšanas iestādēs): dati liecina, ka kopā tika konsultētas un izmeklē …