Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2011.gada 19.oktobrī lietā Nr.2010-71-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc Luksemburgas Lielhercogistē reģistrēto sabiedrību: komandītsabiedrības "Amber Trust S.C.A. SICAF-SIF", investīciju sabiedrības ar mainīgu kapitālu "DCF FUND" un atklātās investīciju sabiedrības "East Capital (LUX)", Kaimanu salās reģistrēto ar nodokļiem neapliekamo sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Firebird Republics Fund, Ltd", "Firebird New Russia Fund, Ltd" un "Firebird Avrora Fund, Ltd", kā arī Zviedrijas Karalistē reģistrētās privātās sabiedrības ar ierobežotu atbildību "East Capital Asset Management Aktiebolag" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības, piedaloties Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjiem zvērinātam advokātam Viktoram Tihonovam un zvērinātam advokātam Aivaram Lošmanim un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pārstāvim zvērinātam advokātam Mārtiņam Paparinskim, ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Rozentāli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu, Rīgā 2011. gada 6. septembrī un 20. septembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu  "Par Kredītiestāžu likuma 59.5 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Kredītiestāžu likums tika pieņemts 1995. gada 5. oktobrī. Atbilstoši šā likuma 1. panta 1. punktam ar terminu "kredītiestāde" saprotama "kapitālsabiedrība, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz citus finanšu pakalpojumus". Saskaņā ar minētā likuma 3. panta otro daļu "Latvijas Republikā kredītiestādi drīkst dibināt tikai kā akciju sabiedrību". Kredītiestāžu likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka "kredītiestādes dibināšanu, darbību, reorganizēšanu un likvidēšanu regulē šis likums, Komerclikums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi likumi, ievērojot tos noteikumus, kas ietverti šajā likumā". Līdz 2009. gada februārim Kredītiestāžu likums neregulēja jautājumus, kas saistīti ar kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu. 1.1. Komerclikums tika pieņemts 2000. gada 13. aprīlī un stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī. Tā XIII sadaļa "Akciju sabiedrība" satur 2. nodaļu "Pamatkapitāla palielināšana un samazināšana", kurā citastarp ietverts 249. pants "Tiesības palielināt vai samazināt pamatkapitālu" un 251. pants "Akcionāra pirmtiesības". Attiecībā uz kārtību, kādā palielināms pamatkapitāls, Komerclikuma 249. panta pirmā daļa sākotnēji paredzēja: "Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos." Ar 2008. gada 24. aprīļa un 18. decembra likumiem "Grozījumi Komerclikumā" Komerclikuma 249. pantā tika ieviestas izmaiņas, kuru rezultātā no 2009. gada 21. janvāra Komerclikuma 249. panta pirmā un ceturtā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "(1) Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. [..] (4) Statūtos var noteikt pilnvarojumu valdei uz laiku līdz pieciem gadiem palielināt pamatkapitālu statūtos vai akcionāru sapulces noteiktajā apmērā, nepārsniedzot 30 procentus no sabiedrības pamatkapitāla pilnvarojuma spēkā stāšanās brīdī. Valdes pilnvarojums palielināt pamatkapitālu neattiecas uz pamatkapitāla palielināšanu šā likuma 254.pantā minētajā gadījumā." Komerclikuma 254.pants regulē pamatkapitāla palielināšanu ar īpašu mērķi. Attiecībā uz līdzšinējā akcionāra pirmtiesībām pamatkapitāla palielināšanas gadījumā iegādāties jaunās emisijas akcijas (turpmāk - akcionāru pirmtiesības) Komerclikuma 251. panta pirmā un trešā daļa (2002. gada 14. februāra likuma redakcijā) nosaka: "(1) Pamatkapitāla palielināšanas gadījumā līdzšinējam akcionāram ir pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas proporcionāli viņam jau piederošo akciju nominālvērtību summai. [..] (3) Ja kāds no akcionāriem noteiktajā termiņā neizmanto savas pirmtiesības, attiecīgās jaunās emisijas akcijas pamatkapitāla palielināšanas noteikumos paredzētajā kārtībā piedāvājamas parakstīšanai tiem līdzšinējiem akcionāriem, kuri izmantojuši pirmtiesības." 1.2. 2008. gada septembra beigās akciju sabiedrība "Parex banka" (turpmāk - Parex banka) pēc aktīvu apjoma bija otra lielākā banka Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8 procentus no kopējiem Latvijas banku sektora aktīviem. 2008. gada oktobrī no Parex bankas sāka paātrināti aizplūst noguldījumi un tās kapitāla pietiekamība noslīdēja zem nepieciešamā minimuma, turpinot strauji pasliktināties. 2008. gada novembra sākumā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk arī - FKTK), Finanšu ministrija (turpmāk - FM) un Latvijas Banka (turpmāk arī - LB) secināja, ka bez valsts atbalsta Parex bankai draud tūlītēja maksātnespēja. 2008. gada 4. novembrī Valsts kancelejā tika saņemts Parex bankas vairākuma akcionāru V. Kargina un V. Krasovicka iesniegums ar lūgumu sniegt Parex bankai valsts atbalstu, un Ministru kabineta (turpmāk arī - MK) sēdē tika konceptuāli atbalstīta attiecīgas vienošanās noslēgšana. 2008. gada 10. novembrī tika parakstīts ieguldījuma līgums starp valsts akciju sabiedrību "Latvijas Hipotēku un zemes banka" (turpmāk - LHZB), Parex banku, Latvijas Republiku un Parex bankas akcionāriem V. Karginu un V. Krasovicki (turpmāk - bijušie vairākuma akcionāri) par 51 procenta Parex bankas akciju pārdošanu LHZB par diviem latiem. Atbilstoši šim līgumam akciju pirkums tika atlikts ar vairākiem nosacījumiem, tostarp ar tādu nosacījumu, ka Eiropas Komisija (turpmāk - EK) atļauj sniegt valsts atbalstu (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu 2. sēj. 172.-192. lpp.). 2008. gada 24. novembrī EK pieņēma lēmumu, kurā secināja, ka minētais pirkums nav uzskatāms par palīdzību bijušajiem vairākuma akcionāriem un Parex bankai paredzētie valsts atbalsta pasākumi nav pretrunā ar Eiropas Savienības (turpmāk - ES) kopējo tirgu, un nolēma neiebilst pret tiem (sk. EK lēmumu lietā NN 68/2008 "Valsts atbalsta pasākumi attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 147, 2009. gada 27. jūnijs, 1. lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2008/nn068-08.pdf). 2008. gada 3. decembrī MK nolēma iegādāties visas bijušajiem Parex bankas vairākuma akcionāriem piederošās akcijas par kopējo pirkuma summu - divi lati. Tika parakstīta attiecīga vienošanās, kuras rezultātā LHZB īpašumā pārgāja visas bijušajiem vairākuma akcionāriem piederējušās akcijas, kas veidoja 84,83 procentus no Parex bankas akcijām. Atlikušie 15,7 procenti akciju palika līdzšinējo mazākuma akcionāru īpašumā. 2008. gada 15. decembrī MK nolēma palielināt līdzdalību Parex bankā, iegādājoties bankai "Svenska Handelsbanken AB" piederošās Parex bankas akcijas par 1 eiro centu. Šā darījuma rezultātā LHZB līdzdalība Parex bankā tika palielināta līdz 85,15 procentiem (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu 2. sēj. 172.-192. lpp.). 2008. gada 18. decembrī Saeima pieņēma Banku pārņemšanas likumu, kas tika izsludināts 2008. gada 30. decembrī un stājās spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Banku pārņemšanas likuma 3. panta otrā daļa paredz, ka bankas pārņemšana pieļaujama uz līguma pamata (labprātīga pārņemšana) vai pret taisnīgu atlīdzību uz atsevišķa likuma pamata (piespiedu pārņemšana). 2008. gada 19. decembrī notika Parex bankas akcionāru ārkārtas sapulce, kurā tika atsaukti līdzšinējie un ievēlēti jauni bankas padomes locekļi. Kandidātu izvirzīšanas procesā Pieteikuma iesniedzēji, ņemot vērā, ka to kapitāls pārsniedza 5 procentus no pamatkapitāla, izmantoja savas tiesības kopīgi izvirzīt kandidātu bankas padomes locekļa amatam. Šis kandidāts netika ievēlēts (sk. Parex bankas 2008. gada 19. decembra ārkārtas akcionāru sapulces protokolu lietas materiālu 1. sēj. 103.-108. lpp.). 2009. gada 11. februārī EK izteica nožēlu, ka Latvija īstenojusi izmaiņas atbalsta pasākumos, neievērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 88. panta trešo daļu, taču secināja, ka šie pasākumi ir saderīgi ar kopējo tirgu, un nolēma necelt iebildumus pret tiem (sk. EK 2009. gada 11. februāra lēmumu lietā NN 3/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 147, 2009. gada 27. jūnijs, 2.-3. lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf). 1.3. 2009. gada 29. janvārī Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu Nr. 963/Lp9 "Grozījumi Kredītiestāžu likumā" (turpmāk - Likumprojekts Nr. 963), nosakot 2009. gada 11. februāri par priekšlikumu iesniegšanas termiņu šā likumprojekta trešajam lasījumam. Par šo likumprojektu atbildīgā komisija bija Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija (turpmāk arī - Budžeta komisija). 2009. gada 16. februārī FM Budžeta komisijai adresētajā vēstulē Nr. 7-4/127 iesniedza vairākus priekšlikumus minētajam likumprojektam, tostarp arī priekšlikumu papildināt Kredītiestāžu likumu ar 59.5 pantu, lūdzot to izteikt kā atbildīgās komisijas priekšlikumu. Šis priekšlikums Budžeta komisijas 2009. gada 17. februāra sēdē, sagatavojot likumprojektu Nr. 963 trešajam lasījumam, tika iestrādāts šajā likumprojektā kā atbildīgās komisijas priekšlikums. 1.4. 2009. gada 16. februārī un 17. februārī MK izskatīja jautājumu par Parex banku, citastarp nolemjot atbalstīt Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu un uzdodot FM sagatavot un iesniegt MK nepieciešamos dokumentu projektus, lai līdz gada pārskata apstiprināšanai pamatkapitāls tiktu palielināts (sk. MK 2009. gada 16. februāra sēdes protokola Nr. 12 1. § 10. punktu lietas materiālu 3. sēj. 93. lpp. un 2009. gada 17. februāra sēdes protokola Nr. 13 63. § 4. punktu lietas materiālu 3. sēj. 92. lpp.). 2009. gada 24. februārī MK izskatīja jautājumu par Parex banku, citastarp uzdodot akciju sabiedrībai "Privatizācijas aģentūra" (turpmāk - Privatizācijas aģentūra) pārņemt no LHZB 85,15 procentus Parex bankas akciju, kā arī pieņēma zināšanai sniegto informāciju par sarunām ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (turpmāk - ERAB) un tās izvirzītajiem nosacījumiem iesaistei Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā (sk. MK 2009. gada 24. februāra sēdes protokola Nr. 14 1. § 4.-5. punktu lietas materiālu 3. sēj. 69. lpp.). 1.5. 2009. gada 26. februārī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Kredītiestāžu likumā", tas tika izsludināts 2009. gada 11. martā un stājās spēkā 2009. gada 25. martā. Līdz ar to Kredītiestāžu likuma 59.5 pants (turpmāk arī - apstrīdētā norma) nosaka: "(1) Ja Ministru kabinets pēc kredītiestādes valdes lūguma ir pieņēmis lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu kredītiestādē, kredītiestādes padome ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, akcionāru sapulces vārdā pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās emisijas akcijas. (3) Palielinot pamatkapitālu šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā, grozījumus kredītiestādes statūtos izdara padome. Ja pamatkapitāla palielināšanas noteikumos paredzētajā termiņā nav apmaksāta visu jaunās emisijas akciju nominālvērtība, pamatkapitāla palielināšana uzskatāma par nenotikušu un statūtos izdarītie grozījumi zaudē spēku no to apstiprināšanas brīža." 1.6. Atbilstoši apstrīdētajai normai tika vairākkārt palielināts Parex bankas pamatkapitāls. 2009. gada 20. martā Parex bankas valde pieņēma lēmumu "Par vēršanos Ministru kabinetā par valsts būtiskas līdzdalības palielināšanu" (sk. Parex bankas valdes 2009. gada 20. marta lēmumu Nr. 2/44/09 lietas materiālu 3. sēj. 133.-134. lpp.). 2009. gada 24. martā MK izskatīja jautājumu par Parex banku un citastarp nolēma pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās un pēc tam, kad būs pieņemts EK lēmums par plānotā valsts atbalsta saderību ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosacījumiem, netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielināt būtisku valsts līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 165 miljonus jaunās emisijas vārda akciju ar balsstiesībām par nominālvērtību 1 lats (sk. MK 2009. gada 24. marta sēdes protokola Nr. 21 76.§ 3.1. punktu lietas materiālu 3. sēj. 96. lpp.). 2009. gada 26. martā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK 2009. gada 24. marta lēmumu, akcionāru sapulces vārdā pieņēma lēmumu palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 165 miljoniem latu, emitējot 165 000 000 vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināt (12. emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīt attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes 2009. gada 26. marta lēmumu lietas materiālu 1. sēj. 100. lpp.). 2009. gada 16. aprīlī starp Privatizācijas aģentūru, Latvijas Republiku, ERAB un Parex banku tika noslēgts akciju pirkuma līgums un akcionāru līgums, kas citastarp paredzēja, ka pirms darījuma ar ERAB Parex bankas pamatkapitāls tiks palielināts, izlaižot 165 miljonus vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, Privatizācijas aģentūra parakstīsies uz minētajām akcijām un tās apmaksās, bet ERAB iegādāsies 57 506 825 no šīm akcijām. Pamatkapitāla palielināšana minētajā apmērā netika saskaņota ar EK, jo atļaujas izdošanu pamatkapitāla palielināšanai par minēto summu steidzamās procedūras ietvaros EK neuzskatīja par iespējamu. Pēc EK ieskata, tik liels pamatkapitāls pārsniegtu bankas maksātnespējas novēršanai nepieciešamo valsts atbalsta minimumu (sk. finanšu ministra E. Repšes informatīvo ziņojumu par Parex banku lietas materiālu 3. sēj. 197. lpp.). 2009. gada 8. maijā MK uzdeva Privatizācijas aģentūrai nodrošināt Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu atbilstoši EK saskaņotajam valsts atbalsta apmēram (sk. MK 2009. gada 8. maija sēdes protokola Nr. 30 1.§ 3. punktu). Vienlaikus MK nolēma atbalstīt Parex bankas valsts atbalsta restrukturizāciju saskaņā ar izstrādāto valsts atbalsta restrukturizācijas plānu un iesniegt to saskaņošanai EK. 2009. gada 11. maijā EK pieņēma lēmumu N 189/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka" (turpmāk - EK 2009. gada 11. maija lēmums), kurā atzina, ka valsts atbalsts, kas citastarp ietvēra Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu par 140 miljoniem latu, nav pretrunā ar Eiropas kopējo tirgu, un nolēma neiebilst pret to (sk. EK 2009. gada 11. maija lēmumu N 189/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 176, 2009. gada 29. jūlijs, 3. lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/n189-09-en.pdf). 2009. gada 11. maijā EK tika iesniegts arī Parex bankas restrukturizācijas plāns. 2009. gada 14. maijā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK 2009. gada 24. marta lēmumu un 2009. gada 8. maija lēmumu, kā arī EK 2009. gada 11. maija lēmumu, akcionāru sapulces vārdā nolēma palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 140 miljoniem 750 tūkstošiem latu, emitējot 140 750 000 vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, no jauna apstiprināja grozījumus (12. emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumos un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes 2009. gada 14. maija lēmumu lietas materiālu 1. sēj. 98. lpp.). Izskatījusi 2009. gada 11. maijā iesniegto Parex bankai paredzētā valsts atbalsta plānu, EK 2009. gada 29. jūlijā paziņoja Latvijai lēmumu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 88. panta 2. punktā noteiktās procedūras uzsākšanu attiecībā uz to [sk.: Valsts atbalsts C  26/09 (ex N 289/09) - Pārstrukturēšanās atbalsts AS Parex banka. Uzaicinājums sniegt piezīmes saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu. ES Oficiālais Vēstnesis C 239, 2009. gada 6. oktobris, 11. lpp.]. 2009. gada 23. jūlijā starp Privatizācijas aģentūru, Latvijas Republiku, ERAB un Parex banku noslēgtajā akciju pirkuma līgumā un akcionāru līgumā tika izdarīti grozījumi. 2009. gada 3. septembrī ERAB īpašumā pārgāja 51 444 325 Parex bankas akcijas, kas veidoja 25 procentus plus vienu akciju no visām Parex bankas akcijām (sk. finanšu ministra E. Repšes informatīvo ziņojumu par Parex banku lietas materiālu 3. sēj. 197. lpp.). 2009. gada 29. septembrī Parex bankas valde nolēma pēc ERAB atļaujas un padomes piekrišanas saņemšanas vērsties pie MK ar lūgumu palielināt būtisku valsts līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā (sk. Parex bankas valdes 2009. gada 29. septembra lēmumu Nr. 3/106/09 lietas materiālu 3. sēj. 204..-205. lpp.). 2009. gada 8. oktobrī Parex bankas padome pieņēma lēmumu "Par bankas pamatkapitāla palielināšanu", kurā piekrita tam, ka valde lūdz MK pieņemt lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības palielināšanu (sk. Parex bankas padomes 2009. gada 8. oktobra sēdes lēmumu lietas materiālu 3. sēj. 206. lpp.). 2009. gada 13. oktobrī MK izskatīja "Informatīvo ziņojumu par Parex banku" un, lai nodrošinātu Parex bankas kapitāla pietiekamību, saskaņā ar EK 2009. gada 11. maija lēmumu nolēma, ka valsts netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielinās būtisku līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 24 miljonus 250 tūkstošus jaunās emisijas vārda akciju bez balsstiesībām par nominālvērtību viens lats (sk. MK 2009. gada 13. oktobra sēdes protokola Nr. 69 78.§ lietas materiālu 3. sēj. 136. lpp.). 2009. gada 15. oktobrī Parex bankas padome, atsaucoties uz MK 2009. gada 13. oktobra lēmumu, akcionāru sapulces vārdā pieņēma lēmumu palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 24 miljoniem 250 tūkstošiem latu, emitējot 24 250 000 vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināja (13. emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes 2009. gada 15. oktobra lēmumu lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.). 2010. gada 29. janvārī Parex bankas valde pieņēma lēmumu vērsties pie MK ar lūgumu atļaut palielināt bankas pamatkapitālu un lūgt bankas padomi tam piekrist (sk. Parex bankas valdes 2010. gada 29. janvāra lēmumu Nr. 1/9/10 lietas materiālu 4. sēj. 37. lpp.). 2010. gada 5. februārī Parex bankas padome nolēma atbalstīt to, ka valde iesniedz MK lūgumu par pamatkapitāla palielināšanu(sk. Parex bankas padomes 2010. gada 5. februāra lēmumu lietas materiālu 4. sēj. 38. lpp.). 2010. gada 23. februārī MK nolēma netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielināt būtisku valsts līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 31 miljonu 500 tūkstošus jaunās emisijas vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā (sk. MK 2010. gada 23. februāra sēdes protokola Nr. 10 86.§ 5. punktu lietas materiālu 4. sēj. 1. lpp.). Atbilstoši tam Parex bankas padome 2010. gada 24. februārī nolēma palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 31 miljonu 500 tūkstošiem latu, emitējot 31 miljonu 500 tūkstošus vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināja (14. emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes 2010. gada 24. februāra lēmumu lietas materiālu 1. sēj. 91. lpp.). 2010. gada 15. septembrī EK pieņēma lēmumu C 26/09 (ex N 289/09) par valsts atbalstu, ko Latvija plāno īstenot Parex bankas pārstrukturēšanai (turpmāk - EK 2010. gada 15. septembra lēmums). EK secināja, ka, ņemot vērā pārstrukturēšanas plānu un saistības, ko uzņēmusies Latvijas Republika, pārstrukturēšanas atbalsts, kuru Latvija īsteno par labu Parex bankai un AS "Citadele banka", tiek atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 107. panta 3. punkta "b" apakšpunkta nozīmē (ES Oficiālais Vēstnesis L 364, 2011. gada 23. jūnijs, 28..-51. lpp.). 2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar tiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, kā pārkāpj no Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, un lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēji esot investīciju ieguldījumu fondi ar starptautiski atzītu reputāciju. Tie veikuši ieguldījumus Latvijā reģistrētā un pamatdarbību veicošā kredītiestādē - Parex bankā. Visi Pieteikuma iesniedzēji esot iegādājušies vārda akcijas ar balsstiesībām, bet daļai Pieteikuma iesniedzēju līdztekus tam vēl esot arī vārda akcijas bez balsstiesībām. Sākotnējā kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex bankas pamatkapitālā esot aptvērusi 8,4 procentus no bankas pamatkapitāla. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Parex bankas padome esot pieņēmusi vairākus lēmumus par bankas pamatkapitāla palielināšanu, grozot sabiedrības statūtus un apstiprinot pamatkapitāla palielināšanas (emisiju) noteikumus. Parex bankas pamatkapitāls, kura apmērs sākotnēji bijis 65 027 295 lati (to veidojušas 60 633 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 4 393 856 vārda akcijas bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā), šo lēmumu rezultātā ticis palielināts kopsummā par 196 500 000 latu un pieteikuma iesniegšanas brīdī sastādījis 261 527 295 latus (to veidojušas 201 383 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 60 143 856 vārda akcijas bez balsstiesībām). Līdz ar to pieteikuma iesniegšanas brīdī kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex bankas pamatkapitālā procentuāli veidojot tikai 2,1 procentu. Dalības Parex bankas pamatkapitālā samazinājums esot radījis Pieteikuma iesniedzējiem tiesiski un saimnieciski neizdevīgas sekas - samazinājis ietekmi uz sabiedrības pārvaldi, akciju dalības un izmaksājamo dividenžu apmēru, iespējamo likvidācijas kvotu akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā un akciju vērtību. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji - zvērināts advokāts Viktors Tihonovs un zvērināts advokāts Aivars Lošmanis norādīja, ka pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā Parex bankas pamatkapitāla palielināšana apstrīdētajā normā noteiktajā kārtībā 2010. gada decembrī notikusi vēlreiz. Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka Pieteikuma iesniedzēji vēlējušies piedalīties Parex bankas glābšanas pasākumos, viņu rīcībā esot bijuši tam nepieciešamie brīvie naudas līdzekļi, taču nedz bijušie vairākuma akcionāri, nedz arī valsts neesot vērsusies pie viņiem ar piedāvājumu iesaistīties Parex bankas finanšu problēmu risināšanā. Apstrīdētā norma, neparedzot sasaukt akcionāru sapulci, liegusi Pieteikuma iesniedzējiem informāciju par paredzēto pamatkapitāla palielināšanu un līdz ar to arī iespēju piedāvāt alternatīvus risinājumus. Savukārt akcionāru pirmtiesību atņemšana liegusi Pieteikuma iesniedzējiem piedalīties ar savu kapitālu Parex bankas glābšanā un saglabāt savas līdzdalības proporciju Parex bankā. 2.1. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. 2008-12-01, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikumā norādīts, ka tiesības uz īpašumu ietverot arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus, tai skaitā jautājumu par savas dalības apmēra izmaiņām. Lēmuma par kapitāla apmēra izmaiņām pieņemšana nevarot tikt deleģēta nevienai citai akciju sabiedrības pārvaldes institūcijai vai personai kā vienīgi akcionāru kopumam. Regulējums, saskaņā ar kuru kredītiestādes akcionāru sapulcei tiek liegta jebkāda dalība lemšanā par tādu svarīgu jautājumu kā pamatkapitāla palielināšana, ierobežojot Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta jau pēc tam, kad valsts civiltiesiska darījuma rezultātā kļuvusi par Parex bankas akcionāru. Ar apstrīdētās normas palīdzību viens akcionārs - valsts - attiecībā pret citiem vienāda statusa akcionāriem iegūstot būtisku priekšrocību - iespēju netraucēti iegūt un palielināt savu līdzdalību, samazinot esošo akcionāru procentuālo dalību un ietekmi lēmumu pieņemšanā.. Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs izteica viedokli, ka saskaņā ar apstrīdēto normu notikusī kredītiestādes pamatkapitāla palielināšana, statūtu grozīšana un akcionāru pirmtiesību izslēgšana pēc būtības esot Pieteikuma iesniedzēju akciju nacionalizācija un tāpēc nonākot pretrunā ar Satversmes 105. panta ceturto teikumu. Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu var ierobežot, taču uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums neatbilst Satversmes tiesas praksē izstrādātajiem šo tiesību ierobežošanas kritērijiem. Nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji neapšaubīja, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pieteikumā ir pieļauts, ka minētajam ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - banku sistēmas, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte. Tiesas sēdē un tiesas sēdes laikā lietai pievienotajos dokumentos Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka par leģitīmu mērķi nevar uzskatīt mazākuma akcionāru līdzdalības samazināšanu kā tādu. Ciktāl, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedz. Regulējums, kas liedz akcionāriem iegādāties jaunās emisijas akcijas, izdarot papildu ieguldījumus sabiedrības pamatkapitālā un tādējādi uzlabojot tās finansiālo stāvokli, neesot vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu. Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs uzsvēra, ka sabiedrības interesēm nevarot atbilst nodokļu maksātāju naudas tērēšana kādas bankas glābšanai, liedzot tās akcionāriem glābt pašiem savu banku un ieguldīt tajā naudu. Sabiedrības ieguvums no šādas akcionāru īpašuma tiesību ierobežošanas neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais regulējums neesot samērīgs līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāvot arī vairāki pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Visupirms valsts varot iegūt būtisku līdzdalību pamatkapitālā, pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai skaitā mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas, un tikai pēc tam veikt ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā. Bez tam valsts varot grozīt Komerclikumā paredzēto regulējumu un noteikt īsāku termiņu akcionāru sapulces sasaukšanai. Tā, piemēram, Vācijas regulējumā, kas 2008. gadā pieņemts finanšu krīzes pārvarēšanai, esot bijusi paredzēta pat iespēja šādā gadījumā akcionāru sapulci sasaukt vienas dienas laikā. Turklāt Komerclikumā varot paredzēt tādu regulējumu, kas ļautu akcionāriem pašiem lemt par atteikšanos no akcionāru pirmtiesībām. 2.2. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma samērīgums jāvērtē kopsakarā ar ES Padomes 1976. gada 13. decembra otro direktīvu 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (turpmāk - Direktīva 77/91/EEK), kuras mērķis esot nodrošināt akcionāru tiesību minimālo aizsardzību ES dalībvalstīs. Komerclikumā paredzētais regulējums esot ar to saskaņots. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas (turpmāk - EST) judikatūras atziņām Direktīvas 77/91/EEK noteikumi esot piemērojami arī kredītiestādēm. Atbilstoši minētās direktīvas 25. panta pirmajai daļai par jebkuru pamatkapitāla palielināšanu esot jālemj kopsapulcei, tātad akcionāriem pašiem. Šo kompetenci akcionāriem nevarot atņemt vai deleģēt citām institūcijām, pat ja ir krīzes situācija. Nosacīts izņēmums esot vienīgi Direktīvas 77/91/EEK 25. panta otrajā daļā paredzētā "autorizētā" pamatkapitāla palielināšana, kas regulēta Komerclikuma 249. panta ceturtajā daļā. Tomēr šāda kapitāla palielināšanas institūta piemērošanas priekšnosacījums esot sabiedrības statūtos formulēts pilnvarojums. No Direktīvas 77/91/EEK nepārprotami izrietot secinājums, ka dalībvalstīm nav tiesību šādu kārtību noteikt ar likuma normām. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka EK atbilstoši LESD vērtējot valsts atbalsta pieļaujamību. Valsts atbalsts esot konkurences tiesību sastāvdaļa, tātad publisko tiesību sastāvdaļa. Savukārt sabiedrību tiesības esot privāto tiesību sastāvdaļa. Šīs jomas vajagot nodalīt. EK lēmumos par Parex banku neesot jāmeklē pamatkapitāla palielināšanas procedūras apstiprinājums. EK par to neesot lēmusi un neesot tiesīga lemt. Pat ja EK būtu minētajos lēmumos par to izteikusies, šādi izteikumi nevarētu tikt traktēti kā atļauja atkāpties no kādas direktīvas regulējuma. 2.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka iejaukšanās akcionāru brīvprātīgi nodibinātās saistībās un tiesībās par labu valstij kā privāttiesību subjektam uzskatāma par tiesiskai valstij neatbilstošu. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem. Atsaucoties uz Komerclikuma 276. panta pirmo daļu, 249. panta pirmo daļu un 268. panta pirmās daļas 6. un 7. punktu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai akcionāru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana par pamatkapitāla palielināšanu, grozījumu izdarīšanu akciju sabiedrības statūtos un pamatkapitāla palielināšanas noteikumu apstiprināšanu, esot uzskatāms par fundamentālu sabiedrības tiesību principu, kas bijis spēkā ilgu laiku. Šis tiesiskais regulējums esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Atsaucoties uz 1993. gada 18. maija likuma "Par akciju sabiedrībām" 46. panta pirmo daļu, kā arī Komerclikuma 251. panta pirmo daļu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka arī līdzšinējais tiesiskais regulējums par akcionāru pirmtiesībām iegādāties jaunās emisijas akcijas esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem kā investoriem un kredītiestādes akcionāriem esot bijušas tiesības paļauties uz to, ka Latvija kā ES dalībvalsts ievēros saistības, kuras izriet no dalības Eiropas Savienībā, un negrozīs savu tiesisko regulējumu pretēji ES sekundāro tiesību aktu prasībām. 2.4. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Pieteikuma iesniedzēju rīcībā nav savu tiesību aizskāruma novēršanai nepieciešamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis A. Lošmanis norādīja, ka Komerclikuma normās ir tieši paredzēti gadījumi, kad akcionārs var apstrīdēt sabiedrības pārvaldes institūciju lēmumus. Pastāvot numerus clausus princips, kas saistīts ar tādu vispārēju apsvērumu, ka tiesām nevajadzētu dot tiesības jaukties akcionāru un sabiedrības pārvaldes institūciju savstarpējās attiecībās nekādos citos gadījumos kā vienīgi likumā paredzētajos. Komerclikums ar striktiem priekšnoteikumiem paredzot iespēju pārsūdzēt tikai vienas institūcijas - akcionāru sapulces - lēmumus. Vienā atsevišķā gadījumā gan esot iespējams apstrīdēt arī valdes lēmumu. Iespēju pārsūdzēt akciju sabiedrības padomes lēmumu likums neparedzot. Arī praksē šādu gadījumu neesot bijis. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu Satversmes 1. un 105. pantam. Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.3. punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz Komerclikuma 249. un 310.1 pantā paredzētajām akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī atsaucoties uz Komerclikuma 169. pantā noteikto padomes pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā 2011. gada 17. janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt savas tiesības. 3.1. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas pieņemšana bijusi saistīta ar 2008. - 2009. gadā starptautiskā finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi, kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta. Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu un efektīvu rīcību. 3.2. Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa labad un atbilstot samērīguma prasībām. Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības neesot. Uz to norādot gan FM 2011. gada 2. septembra vēstulē Nr. 7-3-02/5778, gan EK 2010. gada 15. septembra lēmuma 147. punktā paustais viedoklis. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju situāciju neattiecoties Satversmes 105. panta ceturtais teikums. 3.3. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja arī uz Satversmes 105. panta otrajā teikumā paredzēto iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām. 3.4. Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā, ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju aizsardzību. Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta, ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus. Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku. Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības - maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība pamatkapitālā pieaugs. Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības atbalsta rēķina. 3.5. Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu, ievērojot īpašus apstākļus. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai 77/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām" (Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.). 3.6. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam - kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 1. pants neliedzot likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās spēkā stāšanās. 4. Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta Saeimas kārtības rullī (turpmāk - Kārtības rullis) noteiktajā kārtībā un atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Budžeta komisijas pilnvarotais pārstāvis - 9. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs (laika posmā no 2006. gada 17. novembra līdz 2009. gada 21. aprīlim) Kārlis Leiškalns tiesas sēdē informēja, ka priekšlikums papildināt attiecīgo likumprojektu ar apstrīdēto normu Budžeta komisijā saņemts 16. februārī pulksten piecos pēcpusdienā, tomēr komisijas locekļi un arī viņš personīgi attiecīgās normas sagatavošanā esot piedalījies jau pirms tam. Lai gan nepieciešamība ātri izstrādāt apstrīdēto normu bijusi saistīta ar minētajā bankā radušos situāciju, tās mērķis esot regulēt visas līdzīgās situācijas. Latvijas valsts esot saskārusies ar divām banku krīzēm, un katra no šīm krīzēm "deva likumdevējam iespēju radoši izpausties, lai sagatavotos nākamajām reizēm" (Satversmes tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 53. lpp.). Ja likumdevējs būtu vēlējies pieņemt normu, kas attiecināma vienīgi uz Parex banku, tad būtu pieņēmis deputāta Krišjāņa Kariņa priekšlikumu par atsevišķa likuma izstrādāšanu. Turklāt apstrīdētā norma esot attiecināma ne vien uz valsts mēroga finanšu krīzes situāciju, bet arī uz gadījumiem, "kad vispār nav krīzes situācijas, bet vienā konkrētā kredītiestādē ir iestājusies krīzes situācija jeb priekšbankrota situācija"(Satversmes tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 49. lpp.). K. Leiškalns uzsvēra, ka Parex bankas problēmas radušās pašu akcionāru darbības vai bezdarbības rezultātā. Latvijas valsts esot bijusi spiesta iesaistīties šo problēmu risināšanā tikai tādēļ, lai nepieļautu minētās bankas maksātnespējas un bankrota negatīvo ietekmi uz valsts budžetu un visu Latvijas finanšu sistēmu. Ja valsts atbalsts netiktu sniegts, Parex banka neizbēgami būtu bankrotējusi. 2009. gada februārī Budžeta komisijā esot apspriesti vismaz četri varianti, kā varētu risināt izveidojušos situāciju, tostarp arī deputāta K. Kariņa piedāvātais variants, kas paredzējis īpaša, tikai uz Parex banku attiecināta likuma izstrādāšanu. Izšķiroties par apstrīdētās normas pieņemšanu, Budžeta komisijas deputāti esot bijuši informēti par šādu EK un Starptautiskā Valūtas fonda viedokli: ja mazākuma akcionāri proporcionāli piedalītos pamatkapitāla palielināšanā, EK šādu valsts atbalstu neapstiprinātu. Pieaicinātās personas rakstveida viedoklī norādīts, ka Budžeta komisija savā sēdē attiecīgā likumprojekta atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam neesot vērtējusi, jo tiesību normu atbilstību Satversmei parasti vērtējot un uz iespējamu neatbilstību norādot Tieslietu ministrija vai Saeimas Juridiskais birojs. K. Leiškalns tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētās normas ātru pieņemšanu prasīja ārkārtas apstākļi. Šaubu par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei Budžeta komisijas sēdē neesot bijis, šaubas radušās vienīgi par atbilstību Komerclikumam, taču tās tikušas novērstas. Komisijas sēdē esot piedalījies arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis. Saeimas Juridiskā biroja 2009. gada 17. februāra atzinums (turpmāk - 17. februāra atzinums) bijis pieejams komisijas locekļiem. Budžeta komisijas sēdē šis atzinums esot izskatīts. Komisija secinājusi, ka, pieņemot apstrīdēto normu, pretruna ne ar kādu tajā brīdī spēkā esošu likumu neradīsies. Atšķirībā no Komerclikumā ietvertajām vispārēja rakstura normām apstrīdētā norma kā speciālā tiesību norma regulējot situāciju attiecībā uz specifisku tiesību subjektu - kredītiestādi, kura nonākusi finansiālās grūtībās. K. Leiškalns informēja, ka varianti, kas paredzētu akcionāru sapulces sasaukšanas termiņa saīsināšanu vai citus tamlīdzīgus risinājumus, apspriešanai Budžeta komisijā neesot piedāvāti. Pēc K. Leiškalna ieskata, neesot pārliecības par to, ka valsts spēs atgūt Parex bankā ieguldītos līdzekļus pat labvēlīgā situācijas attīstības gadījumā. Visas akcijas Parex bankā esot "ar mīnus vērtību" (Satversmes tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 51. lpp.). Parex bankas jautājuma risināšanas sākumposmā viņš personīgi esot apspriedis situāciju ar kādu Parex bankas mazākuma akcionāru, kas izteicis tādu viedokli, ka mazākuma akcionāri nav gatavi solidāri ieguldīt Parex bankā nepieciešamos līdzekļus, jo Parex banku nav iespējams glābt. 5. Pieaicinātā persona - Saeimas Juridiskais birojs (turpmāk - Juridiskais birojs) - norāda, ka 17. februāra atzinumā izteiktais ierosinājums neesot uzskatāms par priekšlikumu Kārtības ruļļa 104. un 95. panta izpratnē, jo tas neesot iesniegts nedz noteiktajā termiņā, nedz arī par likumprojekta otrajā lasījumā pieņemto redakciju. Tāpēc tas neesot bijis jāietver likumprojekta trešajam lasījumam sagatavotajā tabulā. Uz Budžeta komisijas 2009. gada 17. februāra sēdi atbilstoši Kārtības ruļļa 106. pantam esot aicināti Juridiskā biroja pārstāvji, un Budžeta komisijas priekšsēdētājs esot informējis komisiju par 17. februāra atzinumu, vēršot uzmanību uz deputātiem izdalīto dokumentu. Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš tiesas sēdē informēja, ka atbilstoši Juridiskā biroja nolikumam gan attiecībā uz iesniegtajiem likumprojektiem, gan arī attiecībā uz iesniegtajiem priekšlikumiem Juridiskajam birojam esot pienākums veikt analīzi, lai izvērtētu to atbilstību Satversmei, Latvijas starptautiskajām saistībām un ES tiesībām, kā arī vispār Latvijas tiesību sistēmai. Taču konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka priekšlikums bija iesniegts pulksten piecos pēcpusdienā, bet Budžeta komisijas sēde notika jau nākamajā rītā pulksten desmitos, Juridiskais birojs veicis tikai sākotnējo izvērtējumu tādā apjomā, kādā tas bijis iespējams tik īsā laika posmā. Savā atzinumā Juridiskais birojs esot vērsis Budžeta komisijas uzmanību uz to, ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka attiecīgais priekšlikums ir pretrunā ar Komerclikumu un būtiski ierobežo akcionāru tiesības. G. Kusiņš norādīja, ka 1994. gadā, kad tika pieņemts Kārtības rullis, notika izšķiršanās par Latvijas tiesību sistēmas piederību pie tā vai cita tiesību loka. Pieņemot Kārtības ruļļa 111. pantu, esot apliecināta Latvijas piederība pie kontinentālā, proti, romāņu-ģermāņu tiesību loka, kam raksturīga kodificēta tiesību sistēma. Kārtības ruļļa projekts izstrādāts vienlaikus ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" projektu. Kārtības ruļļa 111. pants esot interpretējams kopsakarā ar minētā likuma 8. pantu, kurā iekļauta vispārējā norma par kolīziju risināšanu. Savukārt speciālā norma par kolīziju risināšanu ietverta Kredītiestāžu likuma 4. pantā. Kārtības ruļļa 111. panta mērķis esot panākt, lai likumos netiktu ietvertas savstarpēji pretrunīgas un izslēdzošas prasības, kuras būtu grūti atrisināt ar tiesību normu kolīziju risināšanas paņēmieniem. Kārtības ruļļa 111. panta otrā daļa nenozīmējot automātisku grozījumu nepieciešamību citā likumā. Tā neizslēdzot iespēju un dažkārt pat prasot likumā ietvert speciālu tiesību normu attiecībā pret citā likumā noteikto. Pēc Juridiskā biroja ieskata, apstrīdētā norma esot speciāla tiesību norma attiecībā pret Komerclikuma regulējumu. Kredītiestāžu likumā esot ietvertas vairākas normas, kas paredz atšķirības no Komerclikuma, arī tādas, kuras Satversmes tiesa jau atzinusi par atbilstošām Satversmei. 6. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Attiecībā uz ieguldījumiem sabiedrības pamatkapitālā esot jānošķir pamatkapitāla palielināšana atbilstoši Komerclikumam, to veicot ikdienišķā saimnieciskā kārtībā, un grūtībās nonākušas kredītiestādes pamatkapitāla palielināšana, kas novērš kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu. Ieguldījums grūtībās nonākušas kredītiestādes pamatkapitālā esot kvalificējams kā valsts atbalsts saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 7. pantu un LESD 107. panta 1. punktu. Apstrīdētā norma paredzot kārtību tikai tādā gadījumā, ja grūtībās nonākušas kredītiestādes valde, tātad pati kredītiestāde, pieņem lēmumu lūgt valsts palīdzību un valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību šajā kredītiestādē. Atbilstoši EK 2008. gada 13. oktobra paziņojumam valsts atbalsta pasākumi, kas sniegti finansiālās grūtībās nonākušām finanšu institūcijām, vērtējami atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta "b" apakšpunktam, kurš noteic, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt valsts atbalstu, kas novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā (sk.: ES Oficiālais Vēstnesis C 270, 2008. gada 25. oktobris, 8.-14. lpp.). Ministru kabineta pārstāvis - Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis (turpmāk - MK pārstāvis) Satversmes tiesas sēdē 2011. gada 6. septembrī norādīja, ka apstrīdētā norma bijusi nepieciešama, lai valsts varētu ātrāk un efektīvāk veikt ieguldījumus krīzē nonākušas bankas pamatkapitālā. Valsts uzņēmusies atbildību par Parex banku tajā brīdī, kad tās līdzšinējie akcionāri nevarējuši nodrošināt bankas kapitāla pietiekamības rādītājus un līdz ar to novērst iespējamo bankas maksātnespēju. Par apstrīdētās normas efektivitāti citastarp liecinot fakts, ka Parex bankas pamatkapitāla palielināšana 2009. gada maijā no EK lēmuma līdz Uzņēmumu reģistra lēmumam ilgusi 15 dienas, 2009. gada rudenī - 14 dienas, bet 2010. gada februārī - tikai divas dienas un 2010. gada nogalē - 28 dienas. Kopumā saskaņā ar apstrīdēto normu ieguldīti 206 miljoni 200 tūkstoši latu. ERAB neesot piedalījusies Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā, bet visās reizēs esot atteikusies ieguldīt papildu naudu šajā bankā. MK rakstveida viedoklī uzsver, ka finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir ieviesusi ierobežojumus šīs komercdarbības uzsākšanai un veikšanai, kā arī noteikusi stingrus kritērijus, jo uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu. Noguldītāju intereses esot tās, kas kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā jāaizsargā pirmām kārtām. Komersantu maksātnespēju regulējošo tiesību normu mērķis esot panākt maksimālu paša uzņēmuma vērtības saglabāšanu, turpretī kredītiestādes maksātnespēju regulējošo normu mērķis - samazināt zaudējumus noguldītājiem, noguldījumu garantiju fondam un visam finanšu sektoram. Apstrīdētā norma ietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, taču tajā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot tiesisks. Tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt krīzes situācijā esošas kredītiestādes darbības turpināšanu, līdz ar to saglabājot finanšu tirgus uzticamību un finanšu sistēmas stabilitāti. Ierobežojums atbilstot arī samērīguma principam. Tā kā valsts atbalsta sniegšana tiekot nodrošināta no publiskā finansējuma, Pieteikuma iesniedzēju intereses nepieciešams samērot ar kopējām sabiedrības un nodokļu maksātāju interesēm. Neesot pieļaujams finansiālās grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai ļautu tās līdzšinējiem akcionāriem saglabāt savu procentuālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz sniegtā valsts atbalsta rēķina, īpaši ņemot vērā to, ka līdzšinējo bankas akcionāru nespēja nodrošināt kredītiestādes saimniecisko darbību novedusi pie tās maksātnespējas. MK nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka pamattiesību ierobežojums būtu mazāks, ja valsts būtu pilnībā pārņēmusi Parex banku, veicot akciju piespiedu atsavināšanu pret taisnīgu atlīdzību. Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredzot: ja pārņemtā banka saņēmusi valsts atbalstu vai LB tai piešķīrusi finansējumu pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai vienlaikus ar to, tad, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem izslēdzams piešķirtais valsts atbalsts un Latvijas Bankas finansējums. Pēc MK pārstāvja ieskata, tādā gadījumā, ja situācija būtu risināta saskaņā ar Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmo daļu, Pieteikuma iesniedzēju akciju vērtība būtu "negatīva, ar mīnus zīmi". Ministru kabineta rakstveida viedoklī savukārt uzsvērts, ka nepamatots esot arī pieteikumā ietvertais apgalvojums par to, ka ierobežotas tiesības saņemt dividendes. Dividendes no maksātnespējīgas bankas vispār neesot iespējams saņemt, turklāt atbilstoši Komerclikuma 161. panta ceturtajai daļai tās nedrīkstot noteikt, aprēķināt un izmaksāt, ja no gada pārskata izriet, ka sabiedrības pašu kapitāls ir mazāks par pamatkapitālu. MK uzskata, ka konkrētajā gadījumā nevarot runāt par tiesisko paļāvību uz valsts rīcību, jo tiesiskās sekas neizrietot no valsts voluntāras rīcības. Valsts esot veikusi nepieciešamos pasākumus pēc tam, kad saņēmusi lūgumu no tādas kredītiestādes valdes, kura nonākusi grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. MK pārstāvis tiesas sēdē 2011. gada 6.septembrī uzsvēra, ka valsts, nevis Pieteikuma iesniedzēji izglāba Parex banku. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju akcijas esot bezvērtīgas. 7. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrijas Komercdarbības atbalsta kontroles departamenta direktore Daiga Lagzdiņa - izteica viedokli, ka apstrīdētā norma aplūkojama ciešā kopsakarā ar valsts atbalsta tiesisko regulējumu. Viens no svarīgajiem principiem, kas nostiprināti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, respektīvi, LESD, esot valsts atbalsta aizliegums. Valsts atbalsts esot pieļaujams tikai noteiktos izņēmuma gadījumos, kad EK to atzīst par saderīgu ar ES iekšējo tirgu. Apstrīdēto normu esot iespējams piemērot tikai tad, ja saņemts attiecīgs EK lēmums. Apstrīdētās normas piemērošanu Pieteikuma iesniedzēju gadījumā neesot iespējams izvērtēt atrauti no visu to Parex bankai sniegto valsts atbalsta pasākumu kopuma, kuri aizsākās jau 2008. gada novembrī, izvietojot šajā bankā Valsts kases depozītu un apstiprinot valsts galvojumu sindicētajiem kredītiem. EK sākotnējie apstiprinājumi esot attiekušies uz ieguldījumu subordinētajā kapitālā. Pēc visu darbību veikšanas - ieguldīšanas likviditātē, attiecīgu galvojumu izsniegšanas un daļējas sindicēto kredītu apmaksas - FKTK esot secinājusi, ka Parex bankai nepieciešams arī ieguldījums pamatkapitālā. Tā kā šāds valsts atbalsts ar EK neesot bijis saskaņots, Latvija 2009. gada 29. martā vērsusies pie EK ar jaunu paziņojumu. EK lēmuma pieņemšana esot iekavējusies, citastarp, sakarā ar diskusijām par to, vai Parex banka vēl arvien atrodas glābšanas stadijā vai arī ir nepieciešams iesniegt restrukturizācijas plānu. 2009. gada 11. maijā esot saņemts pozitīvs EK lēmums par plānoto valsts atbalstu Parex bankai tās glābšanas stadijā. Šis lēmums ietvēris norādi par ieguldījumu kapitālā un pilnīgi skaidru norādi par to, ka pamatkapitāla palielināšanā piedalās valsts un tieši valsts palielina savu līdzdalību. Tātad, ja Pieteikuma iesniedzēji šādai pamatkapitāla palielināšanai neesot piekrituši, tiem vajadzējis pārsūdzēt attiecīgo EK lēmumu ES tiesā. Laikā, kad lieta tiek izskatīta Satversmes tiesā, šis lēmums vairs neesot pārsūdzams. Savukārt Parex bankas restrukturizācijai nepieciešamā atbalsta izskatīšana Eiropas Komisijā esot ilgusi no 2009. gada 11. maija, kad Latvija iesniedza pirmo restrukturizācijas plānu, līdz 2010. gada 15. septembrim, kad EK pieņēma pozitīvu lēmumu par pilnveidoto restrukturizācijas plānu. Pirmais iesniegtais restrukturizācijas plāns EK neesot apmierinājis tāpēc, ka tā nekonstatējusi bankas dzīvotspēju un līdz ar to 2009. gada 29. jūlijā uzsākusi attiecīgu pārbaudes procedūru. D. Lagzdiņa uzsvēra, ka attiecīgais procedūras uzsākšanas lēmums bijis publicēts "ES Oficiālajā Vēstnesī" un jebkurai ieinteresētai personai, ieskaitot akcionārus, bijušas tiesības iesniegt savu viedokli par to, kā šī restrukturizācija notiek vai kā tai vajadzētu notikt. Pieteikuma iesniedzēji nekādus apsvērumus EK neesot iesnieguši. EK 2010. gada 15. septembra lēmums paredzot, ka bijušo akcionāru atstāšana Parex bankā un to dalības proporcijas samazināšana ir pienācīga nasta, kas uzlikta par to, ka viņi nepiedalījās bankas glābšanā. Pieteikuma iesniedzēji šo EK lēmumu neesot pārsūdzējuši. Laikā, kad lieta tiek izskatīta Satversmes tiesā, EK 2010. gada 15. septembra lēmums vairs neesot pārsūdzams. Pēc D. Lagzdiņas ieskata, Pieteikuma iesniedzēju proporcionāla piedalīšanās pamatkapitāla palielināšanā bez adekvātas līdzdalības sindicēto kredītu samaksā un depozītnoguldījumos radītu viņiem nepamatotas priekšrocības. Ja Pieteikuma iesniedzēji uzskatījuši, ka Parex bankai sniegtais valsts atbalsts būtu saderīgs ar Eiropas kopējo tirgu arī tad, ja akcionāri izmantotu savas pirmtiesības, viņiem esot bijusi iespēja apstrīdēt EK lēmumu. Atbildot uz Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja jautājumu, D. Lagzdiņa atzina, ka EK, apstiprinot valsts atbalstu, ir ņēmusi vērā to, ka ieguldījumu Parex bankas pamatkapitālā izdarīs tikai un vienīgi valsts. Savukārt jautājums par to, vai lēmumu pieņems bankas padome vai kāda cita institūcija, neesot valsts atbalsta tiesību jautājums. 8. Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētajā normā noteiktais akcionāru pirmtiesību ierobežojums nepārkāpjot Satversmes 105. pantu, jo šis īpašuma tiesību ierobežojums esot attaisnojams ar leģitīmā mērķa sasniegšanu un samērīgs. Tas esot aplūkojams kopsakarā ar komercdarbības valsts atbalsta institūtu. Komercdarbības atbalsta sniegšana esot uzskatāma par ārkārtas pasākumu, kas kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem dod iespēju uz valsts kā netiešā akcionāra ieguldīto līdzekļu rēķina nezaudēt savu dalību kredītiestādē (kredītiestādes pamatkapitāla apmaksātās daļas apmērā) un arī turpmāk izmantot akcionāriem normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Satversmes tiesas sēdē FKTK pārstāvis - FKTK Juridiskā un licencēšanas departamenta direktors Gvido Romeiko norādīja uz četriem dažāda līmeņa riskiem, ar ko saistīta kredītiestādes darbība. Valsts atbalsts esot iespējams tikai tādā situācijā, kad kredītiestāde rada smagāko no riskiem - draudus tautsaimniecībai. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērojams vienīgi tad, ja šādi draudi ir reāli un ļoti nopietni. Pēc FKTK pārstāvja domām, varētu uzskatīt, ka to jauno akciju emisija, kuras saņēma valsts, ir atlīdzība par valsts veikto bankas rekapitalizāciju. Morālais risks gadījumā, ja tiktu saglabātas akcionāru pirmtiesības, slēpjoties tajā apstāklī, ka personas, kuras nespēja sniegt tik lielu finansiālu ieguldījumu, lai glābtu banku, iegulda nelielus papildu līdzekļus un tādējādi var cerēt, ka to akcijas iegūs vismaz kaut kādu vērtību. FKTK uzsver, ka apstrīdētā norma kā ārkārtas tiesību instruments, kas izmantojams steidzamai kredītiestādes maksātnespējas novēršanai, atbilst Direktīvai 77/91/EEK. No starptautisko institūciju viedokļiem un dalībvalstu piere …