Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

Īsumā

Šis dokuments ir Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā par Kredītiestāžu likuma 59.5 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Tas izskata jautājumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un akcionāru pirmtiesībām, ja valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību kredītiestādē.

Ko tas regulē

Kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanas kārtību.
Akcionāru pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas.
Valsts līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu kredītiestādē.
Grozījumu izdarīšanu kredītiestādes statūtos pamatkapitāla palielināšanas gadījumā.

Kam tas attiecas

Kredītiestādēm, īpaši tām, kurās valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību.
Kredītiestāžu akcionāriem.
Ministru kabinetam.

Galvenie punkti

Ja Ministru kabinets pieņem lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu kredītiestādē, kredītiestādes padome var palielināt pamatkapitālu bez akcionāru sapulces sasaukšanas.
Šādos gadījumos līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās emisijas akcijas.
Grozījumus kredītiestādes statūtos pamatkapitāla palielināšanas gadījumā izdara padome.
Ja noteiktajā termiņā nav apmaksāta visu jaunās emisijas akciju nominālvērtība, pamatkapitāla palielināšana uzskatāma par nenotikušu.

Likuma teksts

Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

un 105.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2011.gada 19.oktobrī lietā Nr.2010-71-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc Luksemburgas Lielhercogistē reģistrēto sabiedrību: komandītsabiedrības "Amber Trust S.C.A. SICAF-SIF", investīciju sabiedrības ar mainīgu kapitālu "DCF FUND" un atklātās investīciju sabiedrības "East Capital (LUX)", Kaimanu salās reģistrēto ar nodokļiem neapliekamo sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Firebird Republics Fund, Ltd", "Firebird New Russia Fund, Ltd" un "Firebird Avrora Fund, Ltd", kā arī Zviedrijas Karalistē reģistrētās privātās sabiedrības ar ierobežotu atbildību "East Capital Asset Management Aktiebolag" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības, piedaloties Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjiem zvērinātam advokātam Viktoram Tihonovam un zvērinātam advokātam Aivaram Lošmanim un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pārstāvim zvērinātam advokātam Mārtiņam Paparinskim, ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Rozentāli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
pantu, Satversmes tiesas likuma
panta
punktu un
panta pirmās daļas
punktu, Rīgā
gada
septembrī un
septembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Kredītiestāžu likuma 59.5 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
un
pantam". Konstatējošā daļa
Kredītiestāžu likums tika pieņemts
gada
oktobrī. Atbilstoši šā likuma
panta
punktam ar terminu "kredītiestāde" saprotama "kapitālsabiedrība, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz citus finanšu pakalpojumus". Saskaņā ar minētā likuma
panta otro daļu "Latvijas Republikā kredītiestādi drīkst dibināt tikai kā akciju sabiedrību". Kredītiestāžu likuma
panta otrā daļa paredz, ka "kredītiestādes dibināšanu, darbību, reorganizēšanu un likvidēšanu regulē šis likums, Komerclikums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi likumi, ievērojot tos noteikumus, kas ietverti šajā likumā". Līdz
gada februārim Kredītiestāžu likums neregulēja jautājumus, kas saistīti ar kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu. 1.
Komerclikums tika pieņemts
gada
aprīlī un stājās spēkā
gada
janvārī. Tā XIII sadaļa "Akciju sabiedrība" satur
nodaļu "Pamatkapitāla palielināšana un samazināšana", kurā citastarp ietverts
pants "Tiesības palielināt vai samazināt pamatkapitālu" un
pants "Akcionāra pirmtiesības". Attiecībā uz kārtību, kādā palielināms pamatkapitāls, Komerclikuma
panta pirmā daļa sākotnēji paredzēja: "Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos." Ar
gada
aprīļa un
decembra likumiem "Grozījumi Komerclikumā" Komerclikuma
pantā tika ieviestas izmaiņas, kuru rezultātā no
gada
janvāra Komerclikuma
panta pirmā un ceturtā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "

(1)Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. [..]

(4)Statūtos var noteikt pilnvarojumu valdei uz laiku līdz pieciem gadiem palielināt pamatkapitālu statūtos vai akcionāru sapulces noteiktajā apmērā, nepārsniedzot 30 procentus no sabiedrības pamatkapitāla pilnvarojuma spēkā stāšanās brīdī. Valdes pilnvarojums palielināt pamatkapitālu neattiecas uz pamatkapitāla palielināšanu šā likuma 254.pantā minētajā gadījumā." Komerclikuma 254.pants regulē pamatkapitāla palielināšanu ar īpašu mērķi. Attiecībā uz līdzšinējā akcionāra pirmtiesībām pamatkapitāla palielināšanas gadījumā iegādāties jaunās emisijas akcijas (turpmāk - akcionāru pirmtiesības) Komerclikuma 251. panta pirmā un trešā daļa (2002. gada 14. februāra likuma redakcijā) nosaka: "

(1)Pamatkapitāla palielināšanas gadījumā līdzšinējam akcionāram ir pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas proporcionāli viņam jau piederošo akciju nominālvērtību summai. [..]

(3)Ja kāds no akcionāriem noteiktajā termiņā neizmanto savas pirmtiesības, attiecīgās jaunās emisijas akcijas pamatkapitāla palielināšanas noteikumos paredzētajā kārtībā piedāvājamas parakstīšanai tiem līdzšinējiem akcionāriem, kuri izmantojuši pirmtiesības." 1.

gada septembra beigās akciju sabiedrība "Parex banka" (turpmāk - Parex banka) pēc aktīvu apjoma bija otra lielākā banka Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8 procentus no kopējiem Latvijas banku sektora aktīviem.
gada oktobrī no Parex bankas sāka paātrināti aizplūst noguldījumi un tās kapitāla pietiekamība noslīdēja zem nepieciešamā minimuma, turpinot strauji pasliktināties.
gada novembra sākumā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk arī - FKTK), Finanšu ministrija (turpmāk - FM) un Latvijas Banka (turpmāk arī - LB) secināja, ka bez valsts atbalsta Parex bankai draud tūlītēja maksātnespēja.
gada
novembrī Valsts kancelejā tika saņemts Parex bankas vairākuma akcionāru V. Kargina un V. Krasovicka iesniegums ar lūgumu sniegt Parex bankai valsts atbalstu, un Ministru kabineta (turpmāk arī - MK) sēdē tika konceptuāli atbalstīta attiecīgas vienošanās noslēgšana.
gada
novembrī tika parakstīts ieguldījuma līgums starp valsts akciju sabiedrību "Latvijas Hipotēku un zemes banka" (turpmāk - LHZB), Parex banku, Latvijas Republiku un Parex bankas akcionāriem V. Karginu un V. Krasovicki (turpmāk - bijušie vairākuma akcionāri) par 51 procenta Parex bankas akciju pārdošanu LHZB par diviem latiem. Atbilstoši šim līgumam akciju pirkums tika atlikts ar vairākiem nosacījumiem, tostarp ar tādu nosacījumu, ka Eiropas Komisija (turpmāk - EK) atļauj sniegt valsts atbalstu (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu
sēj. 172.-
lpp.).
gada
novembrī EK pieņēma lēmumu, kurā secināja, ka minētais pirkums nav uzskatāms par palīdzību bijušajiem vairākuma akcionāriem un Parex bankai paredzētie valsts atbalsta pasākumi nav pretrunā ar Eiropas Savienības (turpmāk - ES) kopējo tirgu, un nolēma neiebilst pret tiem (sk. EK lēmumu lietā NN 68/2008 "Valsts atbalsta pasākumi attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 147,
gada
jūnijs,
lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2008/nn068-08.pdf).
gada
decembrī MK nolēma iegādāties visas bijušajiem Parex bankas vairākuma akcionāriem piederošās akcijas par kopējo pirkuma summu - divi lati. Tika parakstīta attiecīga vienošanās, kuras rezultātā LHZB īpašumā pārgāja visas bijušajiem vairākuma akcionāriem piederējušās akcijas, kas veidoja 84,83 procentus no Parex bankas akcijām. Atlikušie 15,7 procenti akciju palika līdzšinējo mazākuma akcionāru īpašumā.
gada
decembrī MK nolēma palielināt līdzdalību Parex bankā, iegādājoties bankai "Svenska Handelsbanken AB" piederošās Parex bankas akcijas par 1 eiro centu. Šā darījuma rezultātā LHZB līdzdalība Parex bankā tika palielināta līdz 85,15 procentiem (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu
sēj. 172.-
lpp.).
gada
decembrī Saeima pieņēma Banku pārņemšanas likumu, kas tika izsludināts
gada
decembrī un stājās spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Banku pārņemšanas likuma
panta otrā daļa paredz, ka bankas pārņemšana pieļaujama uz līguma pamata (labprātīga pārņemšana) vai pret taisnīgu atlīdzību uz atsevišķa likuma pamata (piespiedu pārņemšana).
gada
decembrī notika Parex bankas akcionāru ārkārtas sapulce, kurā tika atsaukti līdzšinējie un ievēlēti jauni bankas padomes locekļi. Kandidātu izvirzīšanas procesā Pieteikuma iesniedzēji, ņemot vērā, ka to kapitāls pārsniedza 5 procentus no pamatkapitāla, izmantoja savas tiesības kopīgi izvirzīt kandidātu bankas padomes locekļa amatam. Šis kandidāts netika ievēlēts (sk. Parex bankas
gada
decembra ārkārtas akcionāru sapulces protokolu lietas materiālu
sēj. 103.-
lpp.).
gada
februārī EK izteica nožēlu, ka Latvija īstenojusi izmaiņas atbalsta pasākumos, neievērojot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma
panta trešo daļu, taču secināja, ka šie pasākumi ir saderīgi ar kopējo tirgu, un nolēma necelt iebildumus pret tiem (sk. EK
gada
februāra lēmumu lietā NN 3/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 147,
gada
jūnijs, 2.-
lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf). 1.
gada
janvārī Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu Nr. 963/Lp9 "Grozījumi Kredītiestāžu likumā" (turpmāk - Likumprojekts Nr. 963), nosakot
gada
februāri par priekšlikumu iesniegšanas termiņu šā likumprojekta trešajam lasījumam. Par šo likumprojektu atbildīgā komisija bija Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija (turpmāk arī - Budžeta komisija).
gada
februārī FM Budžeta komisijai adresētajā vēstulē Nr. 7-4/127 iesniedza vairākus priekšlikumus minētajam likumprojektam, tostarp arī priekšlikumu papildināt Kredītiestāžu likumu ar 59.5 pantu, lūdzot to izteikt kā atbildīgās komisijas priekšlikumu. Šis priekšlikums Budžeta komisijas
gada
februāra sēdē, sagatavojot likumprojektu Nr. 963 trešajam lasījumam, tika iestrādāts šajā likumprojektā kā atbildīgās komisijas priekšlikums. 1.
gada
februārī un
februārī MK izskatīja jautājumu par Parex banku, citastarp nolemjot atbalstīt Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu un uzdodot FM sagatavot un iesniegt MK nepieciešamos dokumentu projektus, lai līdz gada pārskata apstiprināšanai pamatkapitāls tiktu palielināts (sk. MK
gada
februāra sēdes protokola Nr. 12
§
punktu lietas materiālu
sēj.
lpp. un
gada
februāra sēdes protokola Nr. 13
§
punktu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
februārī MK izskatīja jautājumu par Parex banku, citastarp uzdodot akciju sabiedrībai "Privatizācijas aģentūra" (turpmāk - Privatizācijas aģentūra) pārņemt no LHZB 85,15 procentus Parex bankas akciju, kā arī pieņēma zināšanai sniegto informāciju par sarunām ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (turpmāk - ERAB) un tās izvirzītajiem nosacījumiem iesaistei Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā (sk. MK
gada
februāra sēdes protokola Nr. 14
§ 4.-
punktu lietas materiālu
sēj.
lpp.). 1.
gada
februārī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Kredītiestāžu likumā", tas tika izsludināts
gada
martā un stājās spēkā
gada
martā. Līdz ar to Kredītiestāžu likuma 59.5 pants (turpmāk arī - apstrīdētā norma) nosaka: "

(1)Ja Ministru kabinets pēc kredītiestādes valdes lūguma ir pieņēmis lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu kredītiestādē, kredītiestādes padome ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, akcionāru sapulces vārdā pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus.

(2)Šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās emisijas akcijas.

(3)Palielinot pamatkapitālu šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā, grozījumus kredītiestādes statūtos izdara padome. Ja pamatkapitāla palielināšanas noteikumos paredzētajā termiņā nav apmaksāta visu jaunās emisijas akciju nominālvērtība, pamatkapitāla palielināšana uzskatāma par nenotikušu un statūtos izdarītie grozījumi zaudē spēku no to apstiprināšanas brīža." 1.

Atbilstoši apstrīdētajai normai tika vairākkārt palielināts Parex bankas pamatkapitāls.
gada
martā Parex bankas valde pieņēma lēmumu "Par vēršanos Ministru kabinetā par valsts būtiskas līdzdalības palielināšanu" (sk. Parex bankas valdes
gada
marta lēmumu Nr. 2/44/09 lietas materiālu
sēj. 133.-
lpp.).
gada
martā MK izskatīja jautājumu par Parex banku un citastarp nolēma pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās un pēc tam, kad būs pieņemts EK lēmums par plānotā valsts atbalsta saderību ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosacījumiem, netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielināt būtisku valsts līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 165 miljonus jaunās emisijas vārda akciju ar balsstiesībām par nominālvērtību 1 lats (sk. MK
gada
marta sēdes protokola Nr. 21 76.§ 3.
punktu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
martā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK
gada
marta lēmumu, akcionāru sapulces vārdā pieņēma lēmumu palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 165 miljoniem latu, emitējot 165 000 000 vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināt (
emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīt attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes
gada
marta lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
aprīlī starp Privatizācijas aģentūru, Latvijas Republiku, ERAB un Parex banku tika noslēgts akciju pirkuma līgums un akcionāru līgums, kas citastarp paredzēja, ka pirms darījuma ar ERAB Parex bankas pamatkapitāls tiks palielināts, izlaižot 165 miljonus vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, Privatizācijas aģentūra parakstīsies uz minētajām akcijām un tās apmaksās, bet ERAB iegādāsies 57 506 825 no šīm akcijām. Pamatkapitāla palielināšana minētajā apmērā netika saskaņota ar EK, jo atļaujas izdošanu pamatkapitāla palielināšanai par minēto summu steidzamās procedūras ietvaros EK neuzskatīja par iespējamu. Pēc EK ieskata, tik liels pamatkapitāls pārsniegtu bankas maksātnespējas novēršanai nepieciešamo valsts atbalsta minimumu (sk. finanšu ministra E. Repšes informatīvo ziņojumu par Parex banku lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
maijā MK uzdeva Privatizācijas aģentūrai nodrošināt Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu atbilstoši EK saskaņotajam valsts atbalsta apmēram (sk. MK
gada
maija sēdes protokola Nr. 30 1.§
punktu). Vienlaikus MK nolēma atbalstīt Parex bankas valsts atbalsta restrukturizāciju saskaņā ar izstrādāto valsts atbalsta restrukturizācijas plānu un iesniegt to saskaņošanai EK.
gada
maijā EK pieņēma lēmumu N 189/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka" (turpmāk - EK
gada
maija lēmums), kurā atzina, ka valsts atbalsts, kas citastarp ietvēra Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu par 140 miljoniem latu, nav pretrunā ar Eiropas kopējo tirgu, un nolēma neiebilst pret to (sk. EK
gada
maija lēmumu N 189/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 176,
gada
jūlijs,
lpp., vai http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/n189-09-en.pdf).
gada
maijā EK tika iesniegts arī Parex bankas restrukturizācijas plāns.
gada
maijā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK
gada
marta lēmumu un
gada
maija lēmumu, kā arī EK
gada
maija lēmumu, akcionāru sapulces vārdā nolēma palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 140 miljoniem 750 tūkstošiem latu, emitējot 140 750 000 vārda akciju ar balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, no jauna apstiprināja grozījumus (
emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumos un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes
gada
maija lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.). Izskatījusi
gada
maijā iesniegto Parex bankai paredzētā valsts atbalsta plānu, EK
gada
jūlijā paziņoja Latvijai lēmumu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma
panta
punktā noteiktās procedūras uzsākšanu attiecībā uz to [sk.: Valsts atbalsts C 26/09 (ex N 289/09) - Pārstrukturēšanās atbalsts AS Parex banka. Uzaicinājums sniegt piezīmes saskaņā ar EK līguma
panta
punktu. ES Oficiālais Vēstnesis C 239,
gada
oktobris,
lpp.].
gada
jūlijā starp Privatizācijas aģentūru, Latvijas Republiku, ERAB un Parex banku noslēgtajā akciju pirkuma līgumā un akcionāru līgumā tika izdarīti grozījumi.
gada
septembrī ERAB īpašumā pārgāja 51 444 325 Parex bankas akcijas, kas veidoja 25 procentus plus vienu akciju no visām Parex bankas akcijām (sk. finanšu ministra E. Repšes informatīvo ziņojumu par Parex banku lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
septembrī Parex bankas valde nolēma pēc ERAB atļaujas un padomes piekrišanas saņemšanas vērsties pie MK ar lūgumu palielināt būtisku valsts līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā (sk. Parex bankas valdes
gada
septembra lēmumu Nr. 3/106/09 lietas materiālu
sēj. 204..-
lpp.).
gada
oktobrī Parex bankas padome pieņēma lēmumu "Par bankas pamatkapitāla palielināšanu", kurā piekrita tam, ka valde lūdz MK pieņemt lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības palielināšanu (sk. Parex bankas padomes
gada
oktobra sēdes lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
oktobrī MK izskatīja "Informatīvo ziņojumu par Parex banku" un, lai nodrošinātu Parex bankas kapitāla pietiekamību, saskaņā ar EK
gada
maija lēmumu nolēma, ka valsts netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielinās būtisku līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 24 miljonus 250 tūkstošus jaunās emisijas vārda akciju bez balsstiesībām par nominālvērtību viens lats (sk. MK
gada
oktobra sēdes protokola Nr. 69 78.§ lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
oktobrī Parex bankas padome, atsaucoties uz MK
gada
oktobra lēmumu, akcionāru sapulces vārdā pieņēma lēmumu palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 24 miljoniem 250 tūkstošiem latu, emitējot 24 250 000 vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināja (
emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes
gada
oktobra lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
janvārī Parex bankas valde pieņēma lēmumu vērsties pie MK ar lūgumu atļaut palielināt bankas pamatkapitālu un lūgt bankas padomi tam piekrist (sk. Parex bankas valdes
gada
janvāra lēmumu Nr. 1/9/10 lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
februārī Parex bankas padome nolēma atbalstīt to, ka valde iesniedz MK lūgumu par pamatkapitāla palielināšanu(sk. Parex bankas padomes
gada
februāra lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
februārī MK nolēma netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielināt būtisku valsts līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 31 miljonu 500 tūkstošus jaunās emisijas vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā (sk. MK
gada
februāra sēdes protokola Nr. 10 86.§
punktu lietas materiālu
sēj.
lpp.). Atbilstoši tam Parex bankas padome
gada
februārī nolēma palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 31 miljonu 500 tūkstošiem latu, emitējot 31 miljonu 500 tūkstošus vārda akciju bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, apstiprināja (
emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes
gada
februāra lēmumu lietas materiālu
sēj.
lpp.).
gada
septembrī EK pieņēma lēmumu C 26/09 (ex N 289/09) par valsts atbalstu, ko Latvija plāno īstenot Parex bankas pārstrukturēšanai (turpmāk - EK
gada
septembra lēmums). EK secināja, ka, ņemot vērā pārstrukturēšanas plānu un saistības, ko uzņēmusies Latvijas Republika, pārstrukturēšanas atbalsts, kuru Latvija īsteno par labu Parex bankai un AS "Citadele banka", tiek atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD)
panta
punkta "b" apakšpunkta nozīmē (ES Oficiālais Vēstnesis L 364,
gada
jūnijs, 28..-
lpp.).
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar tiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, kā pārkāpj no Satversmes
panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, un lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēji esot investīciju ieguldījumu fondi ar starptautiski atzītu reputāciju. Tie veikuši ieguldījumus Latvijā reģistrētā un pamatdarbību veicošā kredītiestādē - Parex bankā. Visi Pieteikuma iesniedzēji esot iegādājušies vārda akcijas ar balsstiesībām, bet daļai Pieteikuma iesniedzēju līdztekus tam vēl esot arī vārda akcijas bez balsstiesībām. Sākotnējā kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex bankas pamatkapitālā esot aptvērusi 8,4 procentus no bankas pamatkapitāla. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Parex bankas padome esot pieņēmusi vairākus lēmumus par bankas pamatkapitāla palielināšanu, grozot sabiedrības statūtus un apstiprinot pamatkapitāla palielināšanas (emisiju) noteikumus. Parex bankas pamatkapitāls, kura apmērs sākotnēji bijis 65 027 295 lati (to veidojušas 60 633 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 4 393 856 vārda akcijas bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā), šo lēmumu rezultātā ticis palielināts kopsummā par 196 500 000 latu un pieteikuma iesniegšanas brīdī sastādījis 261 527 295 latus (to veidojušas 201 383 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 60 143 856 vārda akcijas bez balsstiesībām). Līdz ar to pieteikuma iesniegšanas brīdī kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex bankas pamatkapitālā procentuāli veidojot tikai 2,1 procentu. Dalības Parex bankas pamatkapitālā samazinājums esot radījis Pieteikuma iesniedzējiem tiesiski un saimnieciski neizdevīgas sekas - samazinājis ietekmi uz sabiedrības pārvaldi, akciju dalības un izmaksājamo dividenžu apmēru, iespējamo likvidācijas kvotu akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā un akciju vērtību. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji - zvērināts advokāts Viktors Tihonovs un zvērināts advokāts Aivars Lošmanis norādīja, ka pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā Parex bankas pamatkapitāla palielināšana apstrīdētajā normā noteiktajā kārtībā
gada decembrī notikusi vēlreiz. Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka Pieteikuma iesniedzēji vēlējušies piedalīties Parex bankas glābšanas pasākumos, viņu rīcībā esot bijuši tam nepieciešamie brīvie naudas līdzekļi, taču nedz bijušie vairākuma akcionāri, nedz arī valsts neesot vērsusies pie viņiem ar piedāvājumu iesaistīties Parex bankas finanšu problēmu risināšanā. Apstrīdētā norma, neparedzot sasaukt akcionāru sapulci, liegusi Pieteikuma iesniedzējiem informāciju par paredzēto pamatkapitāla palielināšanu un līdz ar to arī iespēju piedāvāt alternatīvus risinājumus. Savukārt akcionāru pirmtiesību atņemšana liegusi Pieteikuma iesniedzējiem piedalīties ar savu kapitālu Parex bankas glābšanā un saglabāt savas līdzdalības proporciju Parex bankā. 2.
Atsaucoties uz Satversmes tiesas
gada
februāra spriedumu lietā Nr. 2008-12-01, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikumā norādīts, ka tiesības uz īpašumu ietverot arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus, tai skaitā jautājumu par savas dalības apmēra izmaiņām. Lēmuma par kapitāla apmēra izmaiņām pieņemšana nevarot tikt deleģēta nevienai citai akciju sabiedrības pārvaldes institūcijai vai personai kā vienīgi akcionāru kopumam. Regulējums, saskaņā ar kuru kredītiestādes akcionāru sapulcei tiek liegta jebkāda dalība lemšanā par tādu svarīgu jautājumu kā pamatkapitāla palielināšana, ierobežojot Satversmes
pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta jau pēc tam, kad valsts civiltiesiska darījuma rezultātā kļuvusi par Parex bankas akcionāru. Ar apstrīdētās normas palīdzību viens akcionārs - valsts - attiecībā pret citiem vienāda statusa akcionāriem iegūstot būtisku priekšrocību - iespēju netraucēti iegūt un palielināt savu līdzdalību, samazinot esošo akcionāru procentuālo dalību un ietekmi lēmumu pieņemšanā.. Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs izteica viedokli, ka saskaņā ar apstrīdēto normu notikusī kredītiestādes pamatkapitāla palielināšana, statūtu grozīšana un akcionāru pirmtiesību izslēgšana pēc būtības esot Pieteikuma iesniedzēju akciju nacionalizācija un tāpēc nonākot pretrunā ar Satversmes
panta ceturto teikumu. Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Satversmes
pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu var ierobežot, taču uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums neatbilst Satversmes tiesas praksē izstrādātajiem šo tiesību ierobežošanas kritērijiem. Nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji neapšaubīja, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pieteikumā ir pieļauts, ka minētajam ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - banku sistēmas, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte. Tiesas sēdē un tiesas sēdes laikā lietai pievienotajos dokumentos Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka par leģitīmu mērķi nevar uzskatīt mazākuma akcionāru līdzdalības samazināšanu kā tādu. Ciktāl, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedz. Regulējums, kas liedz akcionāriem iegādāties jaunās emisijas akcijas, izdarot papildu ieguldījumus sabiedrības pamatkapitālā un tādējādi uzlabojot tās finansiālo stāvokli, neesot vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu. Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs uzsvēra, ka sabiedrības interesēm nevarot atbilst nodokļu maksātāju naudas tērēšana kādas bankas glābšanai, liedzot tās akcionāriem glābt pašiem savu banku un ieguldīt tajā naudu. Sabiedrības ieguvums no šādas akcionāru īpašuma tiesību ierobežošanas neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais regulējums neesot samērīgs līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāvot arī vairāki pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Visupirms valsts varot iegūt būtisku līdzdalību pamatkapitālā, pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai skaitā mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas, un tikai pēc tam veikt ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā. Bez tam valsts varot grozīt Komerclikumā paredzēto regulējumu un noteikt īsāku termiņu akcionāru sapulces sasaukšanai. Tā, piemēram, Vācijas regulējumā, kas
gadā pieņemts finanšu krīzes pārvarēšanai, esot bijusi paredzēta pat iespēja šādā gadījumā akcionāru sapulci sasaukt vienas dienas laikā. Turklāt Komerclikumā varot paredzēt tādu regulējumu, kas ļautu akcionāriem pašiem lemt par atteikšanos no akcionāru pirmtiesībām. 2.
Pieteikumā norādīts, ka Satversmes
pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma samērīgums jāvērtē kopsakarā ar ES Padomes
gada
decembra otro direktīvu 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma
panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (turpmāk - Direktīva 77/91/EEK), kuras mērķis esot nodrošināt akcionāru tiesību minimālo aizsardzību ES dalībvalstīs. Komerclikumā paredzētais regulējums esot ar to saskaņots. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas (turpmāk - EST) judikatūras atziņām Direktīvas 77/91/EEK noteikumi esot piemērojami arī kredītiestādēm. Atbilstoši minētās direktīvas
panta pirmajai daļai par jebkuru pamatkapitāla palielināšanu esot jālemj kopsapulcei, tātad akcionāriem pašiem. Šo kompetenci akcionāriem nevarot atņemt vai deleģēt citām institūcijām, pat ja ir krīzes situācija. Nosacīts izņēmums esot vienīgi Direktīvas 77/91/EEK
panta otrajā daļā paredzētā "autorizētā" pamatkapitāla palielināšana, kas regulēta Komerclikuma
panta ceturtajā daļā. Tomēr šāda kapitāla palielināšanas institūta piemērošanas priekšnosacījums esot sabiedrības statūtos formulēts pilnvarojums. No Direktīvas 77/91/EEK nepārprotami izrietot secinājums, ka dalībvalstīm nav tiesību šādu kārtību noteikt ar likuma normām. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka EK atbilstoši LESD vērtējot valsts atbalsta pieļaujamību. Valsts atbalsts esot konkurences tiesību sastāvdaļa, tātad publisko tiesību sastāvdaļa. Savukārt sabiedrību tiesības esot privāto tiesību sastāvdaļa. Šīs jomas vajagot nodalīt. EK lēmumos par Parex banku neesot jāmeklē pamatkapitāla palielināšanas procedūras apstiprinājums. EK par to neesot lēmusi un neesot tiesīga lemt. Pat ja EK būtu minētajos lēmumos par to izteikusies, šādi izteikumi nevarētu tikt traktēti kā atļauja atkāpties no kādas direktīvas regulējuma. 2.
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka iejaukšanās akcionāru brīvprātīgi nodibinātās saistībās un tiesībās par labu valstij kā privāttiesību subjektam uzskatāma par tiesiskai valstij neatbilstošu. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem. Atsaucoties uz Komerclikuma
panta pirmo daļu,
panta pirmo daļu un
panta pirmās daļas
un
punktu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai akcionāru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana par pamatkapitāla palielināšanu, grozījumu izdarīšanu akciju sabiedrības statūtos un pamatkapitāla palielināšanas noteikumu apstiprināšanu, esot uzskatāms par fundamentālu sabiedrības tiesību principu, kas bijis spēkā ilgu laiku. Šis tiesiskais regulējums esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Atsaucoties uz
gada
maija likuma "Par akciju sabiedrībām"
panta pirmo daļu, kā arī Komerclikuma
panta pirmo daļu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka arī līdzšinējais tiesiskais regulējums par akcionāru pirmtiesībām iegādāties jaunās emisijas akcijas esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem kā investoriem un kredītiestādes akcionāriem esot bijušas tiesības paļauties uz to, ka Latvija kā ES dalībvalsts ievēros saistības, kuras izriet no dalības Eiropas Savienībā, un negrozīs savu tiesisko regulējumu pretēji ES sekundāro tiesību aktu prasībām. 2.
Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Pieteikuma iesniedzēju rīcībā nav savu tiesību aizskāruma novēršanai nepieciešamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis A. Lošmanis norādīja, ka Komerclikuma normās ir tieši paredzēti gadījumi, kad akcionārs var apstrīdēt sabiedrības pārvaldes institūciju lēmumus. Pastāvot numerus clausus princips, kas saistīts ar tādu vispārēju apsvērumu, ka tiesām nevajadzētu dot tiesības jaukties akcionāru un sabiedrības pārvaldes institūciju savstarpējās attiecībās nekādos citos gadījumos kā vienīgi likumā paredzētajos. Komerclikums ar striktiem priekšnoteikumiem paredzot iespēju pārsūdzēt tikai vienas institūcijas - akcionāru sapulces - lēmumus. Vienā atsevišķā gadījumā gan esot iespējams apstrīdēt arī valdes lēmumu. Iespēju pārsūdzēt akciju sabiedrības padomes lēmumu likums neparedzot. Arī praksē šādu gadījumu neesot bijis.
Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu Satversmes
un
pantam. Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz Satversmes tiesas
gada
marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.
punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz Komerclikuma
un 310.1 pantā paredzētajām akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī atsaucoties uz Komerclikuma
pantā noteikto padomes pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā
gada
janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt savas tiesības. 3.
Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas pieņemšana bijusi saistīta ar
-
gadā starptautiskā finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi, kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta. Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu un efektīvu rīcību. 3.
Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais Satversmes
pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa labad un atbilstot samērīguma prasībām. Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to Satversmes
panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības neesot. Uz to norādot gan FM
gada
septembra vēstulē Nr. 7-3-02/5778, gan EK
gada
septembra lēmuma
punktā paustais viedoklis. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju situāciju neattiecoties Satversmes
panta ceturtais teikums. 3.
Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja arī uz Satversmes
panta otrajā teikumā paredzēto iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām. 3.
Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā, ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju aizsardzību. Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta, ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus. Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku. Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības - maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība pamatkapitālā pieaugs. Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības atbalsta rēķina. 3.
Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu, ievērojot īpašus apstākļus. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai 77/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām" (Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). 3.
Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam - kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes
pants neliedzot likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās spēkā stāšanās.
Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta Saeimas kārtības rullī (turpmāk - Kārtības rullis) noteiktajā kārtībā un atbilst Satversmes
un
pantam. Budžeta komisijas pilnvarotais pārstāvis -
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs (laika posmā no
gada
novembra līdz
gada
aprīlim) Kārlis Leiškalns tiesas sēdē informēja, ka priekšlikums papildināt attiecīgo likumprojektu ar apstrīdēto normu Budžeta komisijā saņemts
februārī pulksten piecos pēcpusdienā, tomēr komisijas locekļi un arī viņš personīgi attiecīgās normas sagatavošanā esot piedalījies jau pirms tam. Lai gan nepieciešamība ātri izstrādāt apstrīdēto normu bijusi saistīta ar minētajā bankā radušos situāciju, tās mērķis esot regulēt visas līdzīgās situācijas. Latvijas valsts esot saskārusies ar divām banku krīzēm, un katra no šīm krīzēm "deva likumdevējam iespēju radoši izpausties, lai sagatavotos nākamajām reizēm" (Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). Ja likumdevējs būtu vēlējies pieņemt normu, kas attiecināma vienīgi uz Parex banku, tad būtu pieņēmis deputāta Krišjāņa Kariņa priekšlikumu par atsevišķa likuma izstrādāšanu. Turklāt apstrīdētā norma esot attiecināma ne vien uz valsts mēroga finanšu krīzes situāciju, bet arī uz gadījumiem, "kad vispār nav krīzes situācijas, bet vienā konkrētā kredītiestādē ir iestājusies krīzes situācija jeb priekšbankrota situācija"(Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). K. Leiškalns uzsvēra, ka Parex bankas problēmas radušās pašu akcionāru darbības vai bezdarbības rezultātā. Latvijas valsts esot bijusi spiesta iesaistīties šo problēmu risināšanā tikai tādēļ, lai nepieļautu minētās bankas maksātnespējas un bankrota negatīvo ietekmi uz valsts budžetu un visu Latvijas finanšu sistēmu. Ja valsts atbalsts netiktu sniegts, Parex banka neizbēgami būtu bankrotējusi.
gada februārī Budžeta komisijā esot apspriesti vismaz četri varianti, kā varētu risināt izveidojušos situāciju, tostarp arī deputāta K. Kariņa piedāvātais variants, kas paredzējis īpaša, tikai uz Parex banku attiecināta likuma izstrādāšanu. Izšķiroties par apstrīdētās normas pieņemšanu, Budžeta komisijas deputāti esot bijuši informēti par šādu EK un Starptautiskā Valūtas fonda viedokli: ja mazākuma akcionāri proporcionāli piedalītos pamatkapitāla palielināšanā, EK šādu valsts atbalstu neapstiprinātu. Pieaicinātās personas rakstveida viedoklī norādīts, ka Budžeta komisija savā sēdē attiecīgā likumprojekta atbilstību Satversmes
un
pantam neesot vērtējusi, jo tiesību normu atbilstību Satversmei parasti vērtējot un uz iespējamu neatbilstību norādot Tieslietu ministrija vai Saeimas Juridiskais birojs. K. Leiškalns tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētās normas ātru pieņemšanu prasīja ārkārtas apstākļi. Šaubu par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei Budžeta komisijas sēdē neesot bijis, šaubas radušās vienīgi par atbilstību Komerclikumam, taču tās tikušas novērstas. Komisijas sēdē esot piedalījies arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis. Saeimas Juridiskā biroja
gada
februāra atzinums (turpmāk -
februāra atzinums) bijis pieejams komisijas locekļiem. Budžeta komisijas sēdē šis atzinums esot izskatīts. Komisija secinājusi, ka, pieņemot apstrīdēto normu, pretruna ne ar kādu tajā brīdī spēkā esošu likumu neradīsies. Atšķirībā no Komerclikumā ietvertajām vispārēja rakstura normām apstrīdētā norma kā speciālā tiesību norma regulējot situāciju attiecībā uz specifisku tiesību subjektu - kredītiestādi, kura nonākusi finansiālās grūtībās. K. Leiškalns informēja, ka varianti, kas paredzētu akcionāru sapulces sasaukšanas termiņa saīsināšanu vai citus tamlīdzīgus risinājumus, apspriešanai Budžeta komisijā neesot piedāvāti. Pēc K. Leiškalna ieskata, neesot pārliecības par to, ka valsts spēs atgūt Parex bankā ieguldītos līdzekļus pat labvēlīgā situācijas attīstības gadījumā. Visas akcijas Parex bankā esot "ar mīnus vērtību" (Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). Parex bankas jautājuma risināšanas sākumposmā viņš personīgi esot apspriedis situāciju ar kādu Parex bankas mazākuma akcionāru, kas izteicis tādu viedokli, ka mazākuma akcionāri nav gatavi solidāri ieguldīt Parex bankā nepieciešamos līdzekļus, jo Parex banku nav iespējams glābt.
Pieaicinātā persona - Saeimas Juridiskais birojs (turpmāk - Juridiskais birojs) - norāda, ka
februāra atzinumā izteiktais ierosinājums neesot uzskatāms par priekšlikumu Kārtības ruļļa
un
panta izpratnē, jo tas neesot iesniegts nedz noteiktajā termiņā, nedz arī par likumprojekta otrajā lasījumā pieņemto redakciju. Tāpēc tas neesot bijis jāietver likumprojekta trešajam lasījumam sagatavotajā tabulā. Uz Budžeta komisijas
gada
februāra sēdi atbilstoši Kārtības ruļļa
pantam esot aicināti Juridiskā biroja pārstāvji, un Budžeta komisijas priekšsēdētājs esot informējis komisiju par
februāra atzinumu, vēršot uzmanību uz deputātiem izdalīto dokumentu. Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš tiesas sēdē informēja, ka atbilstoši Juridiskā biroja nolikumam gan attiecībā uz iesniegtajiem likumprojektiem, gan arī attiecībā uz iesniegtajiem priekšlikumiem Juridiskajam birojam esot pienākums veikt analīzi, lai izvērtētu to atbilstību Satversmei, Latvijas starptautiskajām saistībām un ES tiesībām, kā arī vispār Latvijas tiesību sistēmai. Taču konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka priekšlikums bija iesniegts pulksten piecos pēcpusdienā, bet Budžeta komisijas sēde notika jau nākamajā rītā pulksten desmitos, Juridiskais birojs veicis tikai sākotnējo izvērtējumu tādā apjomā, kādā tas bijis iespējams tik īsā laika posmā. Savā atzinumā Juridiskais birojs esot vērsis Budžeta komisijas uzmanību uz to, ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka attiecīgais priekšlikums ir pretrunā ar Komerclikumu un būtiski ierobežo akcionāru tiesības. G. Kusiņš norādīja, ka
gadā, kad tika pieņemts Kārtības rullis, notika izšķiršanās par Latvijas tiesību sistēmas piederību pie tā vai cita tiesību loka. Pieņemot Kārtības ruļļa
pantu, esot apliecināta Latvijas piederība pie kontinentālā, proti, romāņu-ģermāņu tiesību loka, kam raksturīga kodificēta tiesību sistēma. Kārtības ruļļa projekts izstrādāts vienlaikus ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" projektu. Kārtības ruļļa
pants esot interpretējams kopsakarā ar minētā likuma
pantu, kurā iekļauta vispārējā norma par kolīziju risināšanu. Savukārt speciālā norma par kolīziju risināšanu ietverta Kredītiestāžu likuma
pantā. Kārtības ruļļa
panta mērķis esot panākt, lai likumos netiktu ietvertas savstarpēji pretrunīgas un izslēdzošas prasības, kuras būtu grūti atrisināt ar tiesību normu kolīziju risināšanas paņēmieniem. Kārtības ruļļa
panta otrā daļa nenozīmējot automātisku grozījumu nepieciešamību citā likumā. Tā neizslēdzot iespēju un dažkārt pat prasot likumā ietvert speciālu tiesību normu attiecībā pret citā likumā noteikto. Pēc Juridiskā biroja ieskata, apstrīdētā norma esot speciāla tiesību norma attiecībā pret Komerclikuma regulējumu. Kredītiestāžu likumā esot ietvertas vairākas normas, kas paredz atšķirības no Komerclikuma, arī tādas, kuras Satversmes tiesa jau atzinusi par atbilstošām Satversmei.
Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
un
pantam. Attiecībā uz ieguldījumiem sabiedrības pamatkapitālā esot jānošķir pamatkapitāla palielināšana atbilstoši Komerclikumam, to veicot ikdienišķā saimnieciskā kārtībā, un grūtībās nonākušas kredītiestādes pamatkapitāla palielināšana, kas novērš kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu. Ieguldījums grūtībās nonākušas kredītiestādes pamatkapitālā esot kvalificējams kā valsts atbalsts saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma
pantu un LESD
panta
punktu. Apstrīdētā norma paredzot kārtību tikai tādā gadījumā, ja grūtībās nonākušas kredītiestādes valde, tātad pati kredītiestāde, pieņem lēmumu lūgt valsts palīdzību un valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību šajā kredītiestādē. Atbilstoši EK
gada
oktobra paziņojumam valsts atbalsta pasākumi, kas sniegti finansiālās grūtībās nonākušām finanšu institūcijām, vērtējami atbilstoši LESD
panta
punkta "b" apakšpunktam, kurš noteic, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt valsts atbalstu, kas novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā (sk.: ES Oficiālais Vēstnesis C 270,
gada
oktobris, 8.-
lpp.). Ministru kabineta pārstāvis - Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis (turpmāk - MK pārstāvis) Satversmes tiesas sēdē
gada
septembrī norādīja, ka apstrīdētā norma bijusi nepieciešama, lai valsts varētu ātrāk un efektīvāk veikt ieguldījumus krīzē nonākušas bankas pamatkapitālā. Valsts uzņēmusies atbildību par Parex banku tajā brīdī, kad tās līdzšinējie akcionāri nevarējuši nodrošināt bankas kapitāla pietiekamības rādītājus un līdz ar to novērst iespējamo bankas maksātnespēju. Par apstrīdētās normas efektivitāti citastarp liecinot fakts, ka Parex bankas pamatkapitāla palielināšana
gada maijā no EK lēmuma līdz Uzņēmumu reģistra lēmumam ilgusi 15 dienas,
gada rudenī - 14 dienas, bet
gada februārī - tikai divas dienas un
gada nogalē - 28 dienas. Kopumā saskaņā ar apstrīdēto normu ieguldīti 206 miljoni 200 tūkstoši latu. ERAB neesot piedalījusies Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā, bet visās reizēs esot atteikusies ieguldīt papildu naudu šajā bankā. MK rakstveida viedoklī uzsver, ka finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir ieviesusi ierobežojumus šīs komercdarbības uzsākšanai un veikšanai, kā arī noteikusi stingrus kritērijus, jo uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu. Noguldītāju intereses esot tās, kas kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā jāaizsargā pirmām kārtām. Komersantu maksātnespēju regulējošo tiesību normu mērķis esot panākt maksimālu paša uzņēmuma vērtības saglabāšanu, turpretī kredītiestādes maksātnespēju regulējošo normu mērķis - samazināt zaudējumus noguldītājiem, noguldījumu garantiju fondam un visam finanšu sektoram. Apstrīdētā norma ietilpstot Satversmes
panta tvērumā, taču tajā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot tiesisks. Tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt krīzes situācijā esošas kredītiestādes darbības turpināšanu, līdz ar to saglabājot finanšu tirgus uzticamību un finanšu sistēmas stabilitāti. Ierobežojums atbilstot arī samērīguma principam. Tā kā valsts atbalsta sniegšana tiekot nodrošināta no publiskā finansējuma, Pieteikuma iesniedzēju intereses nepieciešams samērot ar kopējām sabiedrības un nodokļu maksātāju interesēm. Neesot pieļaujams finansiālās grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai ļautu tās līdzšinējiem akcionāriem saglabāt savu procentuālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz sniegtā valsts atbalsta rēķina, īpaši ņemot vērā to, ka līdzšinējo bankas akcionāru nespēja nodrošināt kredītiestādes saimniecisko darbību novedusi pie tās maksātnespējas. MK nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka pamattiesību ierobežojums būtu mazāks, ja valsts būtu pilnībā pārņēmusi Parex banku, veicot akciju piespiedu atsavināšanu pret taisnīgu atlīdzību. Banku pārņemšanas likuma
panta pirmā daļa paredzot: ja pārņemtā banka saņēmusi valsts atbalstu vai LB tai piešķīrusi finansējumu pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai vienlaikus ar to, tad, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem izslēdzams piešķirtais valsts atbalsts un Latvijas Bankas finansējums. Pēc MK pārstāvja ieskata, tādā gadījumā, ja situācija būtu risināta saskaņā ar Banku pārņemšanas likuma
panta pirmo daļu, Pieteikuma iesniedzēju akciju vērtība būtu "negatīva, ar mīnus zīmi". Ministru kabineta rakstveida viedoklī savukārt uzsvērts, ka nepamatots esot arī pieteikumā ietvertais apgalvojums par to, ka ierobežotas tiesības saņemt dividendes. Dividendes no maksātnespējīgas bankas vispār neesot iespējams saņemt, turklāt atbilstoši Komerclikuma
panta ceturtajai daļai tās nedrīkstot noteikt, aprēķināt un izmaksāt, ja no gada pārskata izriet, ka sabiedrības pašu kapitāls ir mazāks par pamatkapitālu. MK uzskata, ka konkrētajā gadījumā nevarot runāt par tiesisko paļāvību uz valsts rīcību, jo tiesiskās sekas neizrietot no valsts voluntāras rīcības. Valsts esot veikusi nepieciešamos pasākumus pēc tam, kad saņēmusi lūgumu no tādas kredītiestādes valdes, kura nonākusi grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. MK pārstāvis tiesas sēdē
gada 6.septembrī uzsvēra, ka valsts, nevis Pieteikuma iesniedzēji izglāba Parex banku. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju akcijas esot bezvērtīgas.
Pieaicinātā persona - Finanšu ministrijas Komercdarbības atbalsta kontroles departamenta direktore Daiga Lagzdiņa - izteica viedokli, ka apstrīdētā norma aplūkojama ciešā kopsakarā ar valsts atbalsta tiesisko regulējumu. Viens no svarīgajiem principiem, kas nostiprināti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, respektīvi, LESD, esot valsts atbalsta aizliegums. Valsts atbalsts esot pieļaujams tikai noteiktos izņēmuma gadījumos, kad EK to atzīst par saderīgu ar ES iekšējo tirgu. Apstrīdēto normu esot iespējams piemērot tikai tad, ja saņemts attiecīgs EK lēmums. Apstrīdētās normas piemērošanu Pieteikuma iesniedzēju gadījumā neesot iespējams izvērtēt atrauti no visu to Parex bankai sniegto valsts atbalsta pasākumu kopuma, kuri aizsākās jau
gada novembrī, izvietojot šajā bankā Valsts kases depozītu un apstiprinot valsts galvojumu sindicētajiem kredītiem. EK sākotnējie apstiprinājumi esot attiekušies uz ieguldījumu subordinētajā kapitālā. Pēc visu darbību veikšanas - ieguldīšanas likviditātē, attiecīgu galvojumu izsniegšanas un daļējas sindicēto kredītu apmaksas - FKTK esot secinājusi, ka Parex bankai nepieciešams arī ieguldījums pamatkapitālā. Tā kā šāds valsts atbalsts ar EK neesot bijis saskaņots, Latvija
gada
martā vērsusies pie EK ar jaunu paziņojumu. EK lēmuma pieņemšana esot iekavējusies, citastarp, sakarā ar diskusijām par to, vai Parex banka vēl arvien atrodas glābšanas stadijā vai arī ir nepieciešams iesniegt restrukturizācijas plānu.
gada
maijā esot saņemts pozitīvs EK lēmums par plānoto valsts atbalstu Parex bankai tās glābšanas stadijā. Šis lēmums ietvēris norādi par ieguldījumu kapitālā un pilnīgi skaidru norādi par to, ka pamatkapitāla palielināšanā piedalās valsts un tieši valsts palielina savu līdzdalību. Tātad, ja Pieteikuma iesniedzēji šādai pamatkapitāla palielināšanai neesot piekrituši, tiem vajadzējis pārsūdzēt attiecīgo EK lēmumu ES tiesā. Laikā, kad lieta tiek izskatīta Satversmes tiesā, šis lēmums vairs neesot pārsūdzams. Savukārt Parex bankas restrukturizācijai nepieciešamā atbalsta izskatīšana Eiropas Komisijā esot ilgusi no
gada
maija, kad Latvija iesniedza pirmo restrukturizācijas plānu, līdz
gada
septembrim, kad EK pieņēma pozitīvu lēmumu par pilnveidoto restrukturizācijas plānu. Pirmais iesniegtais restrukturizācijas plāns EK neesot apmierinājis tāpēc, ka tā nekonstatējusi bankas dzīvotspēju un līdz ar to
gada
jūlijā uzsākusi attiecīgu pārbaudes procedūru. D. Lagzdiņa uzsvēra, ka attiecīgais procedūras uzsākšanas lēmums bijis publicēts "ES Oficiālajā Vēstnesī" un jebkurai ieinteresētai personai, ieskaitot akcionārus, bijušas tiesības iesniegt savu viedokli par to, kā šī restrukturizācija notiek vai kā tai vajadzētu notikt. Pieteikuma iesniedzēji nekādus apsvērumus EK neesot iesnieguši. EK
gada
septembra lēmums paredzot, ka bijušo akcionāru atstāšana Parex bankā un to dalības proporcijas samazināšana ir pienācīga nasta, kas uzlikta par to, ka viņi nepiedalījās bankas glābšanā. Pieteikuma iesniedzēji šo EK lēmumu neesot pārsūdzējuši. Laikā, kad lieta tiek izskatīta Satversmes tiesā, EK
gada
septembra lēmums vairs neesot pārsūdzams. Pēc D. Lagzdiņas ieskata, Pieteikuma iesniedzēju proporcionāla piedalīšanās pamatkapitāla palielināšanā bez adekvātas līdzdalības sindicēto kredītu samaksā un depozītnoguldījumos radītu viņiem nepamatotas priekšrocības. Ja Pieteikuma iesniedzēji uzskatījuši, ka Parex bankai sniegtais valsts atbalsts būtu saderīgs ar Eiropas kopējo tirgu arī tad, ja akcionāri izmantotu savas pirmtiesības, viņiem esot bijusi iespēja apstrīdēt EK lēmumu. Atbildot uz Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja jautājumu, D. Lagzdiņa atzina, ka EK, apstiprinot valsts atbalstu, ir ņēmusi vērā to, ka ieguldījumu Parex bankas pamatkapitālā izdarīs tikai un vienīgi valsts. Savukārt jautājums par to, vai lēmumu pieņems bankas padome vai kāda cita institūcija, neesot valsts atbalsta tiesību jautājums.
Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
un
pantam. Apstrīdētajā normā noteiktais akcionāru pirmtiesību ierobežojums nepārkāpjot Satversmes
pantu, jo šis īpašuma tiesību ierobežojums esot attaisnojams ar leģitīmā mērķa sasniegšanu un samērīgs. Tas esot aplūkojams kopsakarā ar komercdarbības valsts atbalsta institūtu. Komercdarbības atbalsta sniegšana esot uzskatāma par ārkārtas pasākumu, kas kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem dod iespēju uz valsts kā netiešā akcionāra ieguldīto līdzekļu rēķina nezaudēt savu dalību kredītiestādē (kredītiestādes pamatkapitāla apmaksātās daļas apmērā) un arī turpmāk izmantot akcionāriem normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Satversmes tiesas sēdē FKTK pārstāvis - FKTK Juridiskā un licencēšanas departamenta direktors Gvido Romeiko norādīja uz četriem dažāda līmeņa riskiem, ar ko saistīta kredītiestādes darbība. Valsts atbalsts esot iespējams tikai tādā situācijā, kad kredītiestāde rada smagāko no riskiem - draudus tautsaimniecībai. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērojams vienīgi tad, ja šādi draudi ir reāli un ļoti nopietni. Pēc FKTK pārstāvja domām, varētu uzskatīt, ka to jauno akciju emisija, kuras saņēma valsts, ir atlīdzība par valsts veikto bankas rekapitalizāciju. Morālais risks gadījumā, ja tiktu saglabātas akcionāru pirmtiesības, slēpjoties tajā apstāklī, ka personas, kuras nespēja sniegt tik lielu finansiālu ieguldījumu, lai glābtu banku, iegulda nelielus papildu līdzekļus un tādējādi var cerēt, ka to akcijas iegūs vismaz kaut kādu vērtību. FKTK uzsver, ka apstrīdētā norma kā ārkārtas tiesību instruments, kas izmantojams steidzamai kredītiestādes maksātnespējas novēršanai, atbilst Direktīvai 77/91/EEK. No starptautisko institūciju viedokļiem un dalībvalstu pieredzes šīs direktīvas prasību piemērošanā finanšu krīzes gadījumā izrietot secinājums, ka Direktīvā 77/91/EEK paredzētās akcionāru tiesības nav absolūtas un to ierobežošana ir attaisnojama ar īpašiem apstākļiem. Atsaucoties uz EST judikatūru, FKTK norāda, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības principam tiesību normai jābūt tiesiskai, saprātīgai un skaidrai, kā arī jānodrošina attiecīgās situācijas normatīvā regulējuma paredzamība. Tomēr, mainoties ekonomiskajai situācijai, tiesību normas adresāts nevarot vienpusēji paļauties uz to, ka netiks grozīti normatīvie akti, kuri skar konkrēto tiesību jomu. Tiesību normas adresātam nelabvēlīgas situācijas radīšana pati par sevi neesot uzskatāma par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Personas paļaušanās uz savām normatīvajos aktos noteiktajām tiesībām neesot absolūta un varot tikt ierobežota, ja ierobežojums ir pamatots, nepieciešams kopējo sabiedrības interešu aizsardzībai un samērīgs.
Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Komercbanku asociācija" (turpmāk - Asociācija) - norāda, ka apstrīdētajā normā ietverta rekapitalizācijas shēma, kas esot viens no instrumentiem, ko finanšu iestādes izmanto krīzes situācijā. Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes
un
pantu. Apstrīdētā norma ierobežojot akcionāru tiesības uz īpašumu, proti, atņemot tiem tiesības balsot par pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla palielināšanas noteikumu apstiprināšanu un statūtu grozīšanu, kā arī tiesības izmantot akcionāru pirmtiesības. Taču šis ierobežojums atbilstot Satversmei. Asociācijas pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Ketija Tola tiesas sēdē norādīja, ka ir vairāki veidi, kādos valsts var sniegt palīdzību kredītiestādei: rekapitalizācija, bankas saistību garantiju došana, pilnīga vai daļēja nacionalizācija, kredītiestādes likviditātes nodrošināšana. Ne katrā gadījumā valsts palīdzība būtu uzskatāma par valsts atbalstu, taču rekapitalizācijas shēma vienmēr būšot valsts atbalsts. Savukārt valsts atbalsts atbilstoši LESD parasti neesot pieļaujams, jo kropļojot konkurenci. Valsts atbalsts esot pieļaujams tikai īpašos gadījumos ar EK atļauju. Asociācija uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - novērst kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu, tādējādi aizsargājot noguldītāju intereses, atjaunojot uzticību iekšzemes banku sistēmai un nodrošinot vispārējo valsts finanšu stabilitāti. K. Tola tiesas sēdē izteica viedokli, ka akcionāru pirmtiesību atņemšana esot skaidrojama ar trim šādiem iemesliem: 1) nepieciešamība procesu veikt ātri; 2) nepieciešamība zināt, tieši par kādu summu tiks palielināts pamatkapitāls; 3) nepieciešamība ierobežot konkurences kropļošanu. Proti, pēc valsts atbalsta saņemšanas akciju vērtība palielinoties un, ja līdzšinējie akcionāri varētu izmantot akcionāru pirmtiesības, tad viņi gūtu nepamatotu labumu no valsts atbalsta. Apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi sasniedzot, jo gadījumā, kad pati kredītiestāde valdes personā lūdz palielināt kredītiestādes kapitālu, tiekot nodrošināta naudas līdzekļu piesaiste, kas krīzes situācijā ļaujot kredītiestādei turpināt darbu. Asociācija uzskata, ka nav citu, akcionāru tiesības mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi. Saglabājot akcionāriem tiesības balsot par minētajiem jautājumiem akcionāru sapulcē, kā arī saglabājot akcionāru pirmtiesības, kapitāla piesaistīšanas process tiktu nepieļaujami paildzināts. Savukārt pieteikumā par labvēlīgāku atzītais rīcības modelis - vispirms kredītiestādes akcionāru akciju pārņemšana un tikai pēc tam pamatkapitāla palielināšana - radītu vairākas negatīvas sekas gan valstij, gan arī kredītiestādei. Tā, piemēram, naudas līdzekļi, ko valsts ieguldītu pašā kredītiestādē, lai uzlabotu tās finansiālo stāvokli, tiktu novirzīti akcionāriem. Turklāt minētais modelis neesot arī akcionāru tiesības mazāk aizskarošs līdzeklis, jo valsts rīcība, kas uzlabo kredītiestādes finansiālo stāvokli, ļaujot akcionāriem arī turpmāk izmantot savas īpašuma tiesības uz akcijām. Pēc Asociācijas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais akcionāru tiesību ierobežojums nerada viņiem negatīvas materiālās sekas. Akciju dalības apmērs samazinoties tikai proporcionāli, taču nemainoties absolūtos skaitļos, proti, nemainoties nedz akciju skaits, nedz arī vienas akcijas vērtība. Nesamazinoties arī izmaksājamo dividenžu apmērs, akciju tirgus vērtība vai iespējamā likvidācijas kvota akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts atbalstu, kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās akcionāri zaudētu ne vien tiesības piedalīties kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības, jo maksātnespējas gadījumā tiem būtu visai niecīga iespēja saņemt likvidācijas kvotu.
Ar Satversmes tiesas tiesneša Viktora Skudras lēmumu lietā noteikta ekspertīze par apstrīdētās normas atbilstību ES tiesībām. Ekspertīzi uzdots veikt LL.M. ES tiesībās Esmeraldai Balodei-Burakai. Eksperte norāda, ka uz situāciju, kuru regulē apstrīdētā norma, ir attiecināms Direktīvas 77/91/EEK
pants, kas Latvijas tiesībās pārņemts ar Komerclikuma
pantu, un
panta
punkts, kas pārņemts ar Komerclikuma
pantu. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nolēmis izdot speciālo normu, kura atkāptos no Komerclikuma
panta pirmajā daļā un
pantā ietvertajiem principiem situācijā, kad iestājušies divi īpaši apstākļi: a) kredītiestādes valde izteikusi lūgumu, lai valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību šajā kredītiestādē; b) MK pieņēmis lēmumu, ar kuru šāds lūgums ir apmierināts. Savukārt Direktīvā 77/91/EEK minētās atkāpes expressis verbis neesot norādītas. Direktīvas mērķis esot nodrošināt akcionāriem minimālo aizsardzību visās dalībvalstīs. EST secinājusi, ka Direktīvas 77/91/EEK mērķis būtu nopietni apdraudēts, ja dalībvalstis būtu tiesīgas atkāpties no minētās direktīvas noteikumiem, uzturot spēkā noteikumus - pat tādus, ko klasificē kā īpašus vai izņēmuma noteikumus (sk. EST
gada
maija spriedumu apvienotajās lietās Nr. C-19/90 un Nr. C-20/90 "Marina Karella and Nicolas Karellas v Minister for Industry, Energy and Technology and Organismos Anasygkrotiseos Epicheiriseon AE"). Turklāt Direktīvas 77/91/EEK
panta
punktā ietvertās akcionāru sapulces tiesības pieņemt lēmumus esot piemērojamas arī tādās situācijās, kas saistītas ar komercsabiedrību, kurai ir nopietnas finansiālas grūtības [sk. EST
gada
maija spriedumu lietā Nr. C-367/96 "Alexandros Kefalas and Others v Elliniko Dimosio (Greek State) and Organismos Oikonomikis Anasygkrotisis Epicheiriseon AE (OAE)"]. Līdz ar to eksperte secina, ka apstrīdētā norma neatbilst Direktīvas 77/91/EEK
panta
punktam. Eksperte norāda, ka Direktīvas 77/91/EEK
panta
punkta detalizētu interpretāciju EST neesot bijusi izdevība sniegt, taču ar līdzīgu argumentāciju, balstoties uz minētās direktīvas mērķi, esot iespējams nonākt pie identiska secinājuma, proti, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Direktīvas 77/91/EEK
panta
punktā noteiktajam. Turklāt EST esot atzinusi, ka gan Direktīvas 77/91/EEK
panta
punkts, gan
panta
punkts ir formulēti bez nosacījumiem, kā arī pietiekami skaidri un precīzi, lai tiem būtu tieša iedarbība (sk. EST
gada
maija spriedumu apvienotajās lietās Nr. C-19/90 un Nr. C-20/90 "Marina Karella and Nicolas Karellas v Minister for Industry, Energy and Technology and Organismos Anasygkrotiseos Epicheiriseon AE"). Atzinumā norādīts, ka uz situāciju, kuru regulē apstrīdētā norma, attiecas arī ES primāro tiesību norma - LESD
panta
punkta "b" apakšpunkts (bijušais Eiropas Kopienas dibināšanas līguma
panta
punkta "b" apakšpunkts). Šajā punktā minētos izņēmumus piemērojot EK. Globālās finanšu krīzes kontekstā
gada
oktobrī EK izplatījusi paziņojumu, kurā citastarp norādīts, ka, ņemot vērā 2008./
gada finanšu krīzes apmērus un ietekmi, kā arī iespējamās sekas, esot pieļaujams izmantot ESDL
panta
punkta "b" apakšpunktā minēto izņēmumu kā atbilstošu tiesisko pamatojumu valsts atbalstam noteiktās, individuāli izvērtējamās situācijās, īpaši attiecībā uz finanšu institūcijām (sk. EK paziņojuma "Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi"
un
punktu ES Oficiālajā Vēstnesī,
gada
oktobris, Nr. C 270). Šādu nostāju EK saglabājusi, pieņemot sekundāros ES tiesību aktus par Parex bankai paredzētā Latvijas valsts atbalsta saderību ar ESDL
pantu. Līdz ar to eksperte secina, ka apstrīdētā tiesību norma atbilst ESDL
panta
punkta "b" apakšpunktam. Atzinumā norādīts, ka secinājums par apstrīdētās normas neatbilstību Direktīvai 77/91/EEK ir balstīts uz EST iepriekš sniegto attiecīgo tiesību normu interpretāciju. Proti, atbilstoši minētajai EST judikatūrai situācija, kuru regulē apstrīdētā norma, esot līdzīga tām situācijām, kuras EST jau aplūkojusi, īpaši attiecībā uz finansiālās grūtībās nonākušu sabiedrību, kāda bija EST lietā Nr. C-367/96 "Alexandros Kefalas and Others v Elliniko Dimosio (Greek State) and Organismos Oikonomikis Anasygkrotisis Epicheiriseon AE (OAE)" iesaistītā sabiedrība. Tomēr EST nekad neesot sniegusi attiecīgo ES tiesību normu interpretāciju sakarā ar tādu situāciju, kad globālu procesu rezultātā finansiālās grūtībās vienlaikus var nonākt daudzas kredītiestādes dažādās ES valstīs. ES finanšu tirgu integrācija esot stimulējusi arī ES iekšējā tirgus vēl ciešāku saliedēšanos, kas ļaujot nošķirt situāciju, kuru regulē apstrīdētā norma, no tām situācijām, kuras EST aplūkojusi iepriekš. Ja Satversmes tiesa uzskatītu, ka, pirmkārt, jautājums par ES tiesību piemērošanu ir būtisks lietas izlemšanā, un, otrkārt, ņemtu vērā to, ka attiecīgo Direktīvas 77/91/EEK normu un ESDL
panta
punkta "b" apakšpunkta piemērošanu kopsakarā EST nekad nav vērtējusi, kā arī to, ka šādai piemērošanai nepieciešamā ES tiesību normu interpretācija nav acīmredzama, tai saskaņā ar ESDL
panta trešajā daļā un EST
gada
oktobra spriedumā lietā Nr. 283/81 "Srl CILFIT and Lanificio di Gavardo SpA v Ministry of Health" noteikto būtu jāvēršas Eiropas Savienības tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Secinājumu daļa
Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar to, ka: 1) neesot pamattiesību ierobežojuma; 2) Pieteikuma iesniedzēji neesot izsmēluši iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama. 11.
Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
panta pirmās daļas
punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas likuma
panta
punktā paredzētās lietas ierosināšanu var iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir, kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas
punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Ja lietā pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā norma skar pieteikuma iesniedzējam Satversmes
pantā noteiktās pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē visupirms (sk. Satversmes tiesas
gada
aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03
punktu). 11.
Šāds izvērtējums ir saistīts ar Satversmes
pantā noteikto tiesību tvēruma, kā arī apstrīdētās normas satura noskaidrošanu. Ja apstrīdētā norma vispār neskar pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības, atbilstoši Satversmes tiesas praksei tiesvedību lietā iespējams izbeigt (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03). Savukārt tad, ja apstrīdētā norma paredz pamattiesību ierobežojumu, tā atbilstība Satversmei izvērtējama spriedumā.
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka viņiem ir aizskartas pamattiesības uz īpašumu. Tās nostiprinātas Satversmes
pantā, kas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Lietas dalībnieki un visas pieaicinātās personas, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, sākotnēji bija vienisprātis, ka apstrīdētajā normā ir paredzēts Satversmes
pantā Pieteikuma iesniedzējiem noteikto pamattiesību ierobežojums. Viedokļi atšķīrās tikai jautājumā par tā apjomu. Savukārt tiesas sēdē Saeimas pārstāvis apgalvoja, ka Satversmes
pantā lietotais termins "īpašums" attiecināms tikai uz tādām akcijām, kurām ir ekonomiska vērtība, bet Pieteikuma iesniedzēju akcijām neesot ekonomiskas vērtības un tādēļ tās neietilpstot Satversmes
panta tvērumā. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai uz Pieteikuma iesniedzējiem piederējušajām akcijām laikā, kad Parex bankas pamatkapitāla palielināšanai tika piemērota apstrīdētā norma, bija attiecināms Satversmes
pantā paredzētais termins "īpašums". 12.
Satversmes tiesa savā praksē daudzkārt ir interpretējusi Satversmes
pantu un jau izstrādājusi viedokli par tā interpretācijas metodoloģiju un saturu. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes
panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas
punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas
punktu). Tātad, ja no Konvencijas normām un to interpretācijas ECT praksē izriet, ka konkrētas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad šī situācija parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju neaptver, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī situācija Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā neietilpst. Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks pamattiesību aizsardzības līmenis. 12.
Satversmes tiesa jau agrāk ir secinājusi: "Nav šaubu par to, ka kapitāla daļa ir uzskatāma par "īpašumu" Satversmes
panta izpratnē" (Satversmes tiesas
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106
punkts). Saeimas pārstāvis šim secinājumam nepiekrīt, uzskatot, ka akcionāra tiesības uz īpašumu tiek aizsargātas tikai tad, ja akcijām ir tirgus vērtība. Saeimas pārstāvis minēto viedokli balsta galvenokārt uz vienu ECT nolēmumos ietvertu teikumu: "[..] akcijām publiskā kompānijā ir ekonomiska vērtība, un tādēļ tās uzskatāmas par īpašumu Konvencijas Pirmā protokola
panta nozīmē" (sk., piemēram, ECT
gada
novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96,
punktu). No šā teikuma Saeimas pārstāvis izdara slēdzienu par pretējo (per argumentum e contrario), kā arī uzskata, ka ar vārdiem "ekonomiska vērtība" būtu saprotama akciju tirgus vērtība. 12.2.
Slēdziens per argumentum e contrario, interpretējot tiesību aktu, ir pieļaujams tikai tad, ja tiesību akta piemērošanas gadījumi uzskaitīti izsmeļoši, bet nav pieļaujams, ja nonāk pretrunā ar pārējiem šā tiesību akta noteikumiem. Var piekrist, ka noteiktos gadījumos ECT spriedumos ietverto atziņu būtību ir iespējams noskaidrot arī per argumentum e contrario, taču konkrētajā gadījumā šāda pieeja nav pamatota. Saeimas pārstāvja secinājums nonāk pretrunā ar lēmumā minētajiem faktiem par tās bankas finanšu stāvokli, kuras akciju īpašnieks bija attiecīgās sūdzības iesniedzējs (sk. ECT
gada
novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96,
punktu). Ja Saeimas pārstāvja viedoklis par ECT nostāju būtu pamatots, ECT būtu vajadzējis secināt, ka sūdzības iesniedzēja akcijām nebija tirgus vērtības un tāpēc tās neietilpst Konvencijas Pirmā protokola
panta tvērumā. Taču minētajā lietā ECT secināja, ka sūdzības iesniedzējs kā publiskas kompānijas akcionārs, atsaucoties uz Konvencijas Pirmā protokola
pantu, varēja prasīt cietušā statusu (sk. ECT
gada
novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96,
un
punktu). 12.2.
Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka jēdzienam "īpašums" Konvencijas Pirmā protokola
panta izpratnē ir patstāvīga nozīme. Ar to jāsaprot gan nekustamais, gan kustamais īpašums, turklāt šis jēdziens ietver līguma tiesības ar ekonomisku vērtību un dažādas ekonomiskās intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.
punktu). Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, ECT lietotais termins "ekonomiska vērtība" (economic value) minētajos nolēmumos būtu saprotams kā akcijas tirgus vērtība. Taču gadījumos, kad runa ir par īpašuma tirgus vērtību, ECT praksē tiek lietots termins "tirgus vērtība" (market value) vai "pilna tirgus vērtība" (full market value) (sk., piemēram, ECT
gada
februāra sprieduma lietā "James and others v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 8793/79,
punktu un
gada
aprīļa sprieduma lietā "Yildirir v. Turkey", iesniegums Nr. 21482/03,
punktu). Konvencijas Pirmā protokola
panta kontekstā termins "ekonomiskā vērtība" tiek lietots plašākā nozīmē nekā termins "tirgus vērtība" un apzīmē prasījuma mantisko raksturu plašā kontekstā ar mērķi nošķirt mantiska rakstura prasījumus no tādiem prasījumiem, kuriem mantiska rakstura vispār nav. Atsaucoties gan uz ECT atziņām, gan uz Latvijas tiesību zinātnieku viedokli, Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka "Satversmes
pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar tiesībām uz īpašumu saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, [..] tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem vērtspapīriem)" (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.
punktu). 12.2.
Apzīmējumu "akcijas vērtība" iespējams lietot atšķirīgās nozīmēs. Akcijas mantisko raksturu visupirms atspoguļo tās nominālvērtība. Tā citastarp norāda, ka veikts attiecīgs mantisks ieguldījums sabiedrības pamatkapitālā. Atbilstoši Komerclikuma
panta pirmajai daļai "akciju nominālvērtību nosaka sabiedrības statūtos un izsaka latos". Atbilstoši Komerclikuma
pantam jaunās emisijas akciju nominālvērtību nosaka pamatkapitāla palielināšanas noteikumos. Par katru jaunās emisijas akciju maksājama šīs akcijas pārdošanas cena, kuru nosaka valde, bet kura nedrīkst būt mazāka par akcijas nominālvērtību. Akcijas pārdošanas cena veidojas no akcijas nominālvērtības, papildmaksas un emisijas uzcenojuma. Gada pārskatu likuma
panta otrais teikums paredz, ka akciju sabiedrībām gada pārskatā vienmēr jānorāda akciju skaits un nominālvērtība. Ministru kabineta
gada
augusta noteikumu Nr. 618 "Noteikumi par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu"
punkta pirmais teikums attiecībā uz mantojamo mantu un tās novērtēšanu paredz, ka "kapitālsabiedrību kapitāla daļu vai akciju, cita veida līdzdalības daļu, kā arī vērtspapīru vērtība ir to nominālvērtība". Pieteikuma iesniedzējiem gan pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, gan arī pēc tās piemērošanas pieder akcijas ar vienu un to pašu nominālvērtību. Nevar apgalvot, ka Pieteikuma iesniedzējiem piederošajām akcijām apstrīdētās normas pieņemšanas vai piemērošanas laikā nebija ekonomiskas vērtības un ka no šīm akcijām izrietošās tiesības nebija mantiska rakstura tiesības. Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka Satversmes
pants aizsargā personas tiesības uz mantu, kas palikusi pēc tādas uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, kurā šai personai piederējušas kapitāla daļas (sk. Satversmes tiesas
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106
punktu). Tātad fakts, ka Pieteikuma iesniedzējiem pieder akcijas sabiedrībā, kas nonākusi finansiālās grūtībās, neizslēdz tās no Satversmes
panta tvēruma. 12.2.
Asociācijas pārstāve norādīja, ka akcijas tirgus vērtība atspoguļo cenu, ko citas personas ir gatavas maksāt personai par akciju gadījumā, ja tā savu akciju pārdod. Akcijas tirgus vērtība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp no attiecīgo akciju pieprasījuma un piedāvājuma tirgū. Ja ņem vērā arī to, ka privāttiesību subjekts ERAB izrādīja interesi par Parex bankas akciju iegādi un tās arī iegādājās, nevar uzskatīt, ka šīm akcijām apstrīdētās normas pieņemšanas un vairākkārtējās piemērošanas laikā nebija nekādas tirgus vērtības. No akciju nominālvērtības un tirgus vērtības atšķiras tā vērtība, kuru aprēķina vai nosaka ar speciālu nolūku. Piemēram, atsavinot īpašumu kārtībā, kādu paredz Konvencijas Pirmā protokola
panta pirmā daļa, atlīdzībai jābūt saprātīgi saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, taču šī norma negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos. Arī Satversmes
pantā lietotais termins "taisnīga atlīdzība" ne vienmēr ir saprotams kā atsavināmā nekustamā īpašuma tirgus vērtība (sk. Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.
punktu). Saskaņā ar Banku pārņemšanas likuma
panta pirmo un ceturto daļu akciju, mantas, tiesību vai saistību atsavināšanas gadījumā bankas akcionāriem vai bankai piešķiramās taisnīgās atlīdzības, tās apmēra un samaksas, kā arī piedāvāšanas kārtību nosaka MK, bet strīda gadījumā - tiesa civilprocesuālajā kārtībā pēc bankas vai tās akcionāru prasības. Saeimas pārstāvis tiesai iesniedzis FM
gada
septembra vēstuli Nr. 7-3-07/5778, kurā apgalvots: "Pēc VAS "Privatizācijas aģentūra" sniegtās informācijas akciju tirgus vērtības novērtējumu nevarēja veikt, jo akciju vērtība ir bijusi simboliska, ko apliecina arī to iegādes cena (kopā divi lati un viens eiro cents)" (lietas materiālu
sēj.
lpp.). Minētais FM viedoklis nonāk pretrunā ar viedokli, ko tā bija paudusi
gada
februāra vēstulē Ministru prezidentam: "Lai ERAB varētu lemt par iespējamo iesaisti Parex bankas pamatkapitālā, ir nepieciešams noteikt Parex bankas vienas akcijas vērtību. Vairāku institūciju veiktajos aprēķinos tiek minēta atšķirīga vienas akcijas vērtība. Likvidācijas vērtība varētu būt 0,01 lats par akciju" (FM
gada
februāra vēstule Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu
sēj.
lpp.). Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju skaitu, kas vienam no tiem pārsniedz divus miljonus, bet otram - miljonu akciju, arī tādā gadījumā, ja akciju vērtība aprobežotos ar minēto simbolisko summu, to nevar uzskatīt par neietilpstošu Satversmes
panta tvērumā. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja "East Capital (Lux)" auditētajā
gada pārskatā "East Capital (Lux) Eastern European Fund" piederošajām 28 900 Parex bankas akcijām norādīta tirgus vērtība (market value) 40 tūkstošu dolāru apmērā [sk. East Capital (Lux). Sociètè d'investissement á capital variable incorporated in Luxembourg. Audited Annual report 2008 lietas materiālu
sēj.
lpp.]. Tātad nevar piekrist viedoklim, ka Satversmes
pantā lietotais jēdziens "īpašums" neietver Pieteikuma iesniedzējiem piederējušās akcijas un līdz ar to nevar pastāvēt tiem Satversmes
pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. Tādējādi lūgums izbeigt lietu uz šā pamata nav apmierināms.
Lai lemtu par Saeimas pārstāvja lūgumu izbeigt tiesvedību sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, vispirms ir jānoskaidro, kura Satversmes
panta teikuma tvērumā ietilpstošās tiesības Pieteikuma iesniedzējiem ir ierobežotas, proti, kurš Satversmes
panta teikums un ciktāl attiecināms uz apstrīdēto normu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes
pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt Satversmes
panta ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola
pants paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). "Minētās normas paredz atšķirīgus kritērijus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ nosakāms, kura no tām attiecināma uz apstrīdēto normu" (Satversmes tiesas
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106
punkts). Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, ja uz situāciju attiecināms Satversmes
panta ceturtais teikums, Satversme paredz specifiskas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, "īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos" (Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.
punkts). 13.
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka faktiski aiz apstrīdētās tiesību normas ir apslēpta īpašuma nacionalizācija bez atbilstošas kompensācijas izmaksāšanas, un apstrīd tās atbilstību arī Satversmes
panta ceturtajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju nominālvērtība nav mainījusies, un to īpašumā gan pirms, gan arī pēc apstrīdētās normas piemērošanas ir tieši tikpat daudz akciju ar tieši tādu pašu nominālvērtību kā iepriekš, ja vien īpašnieks pats tās nav labprātīgi atsavinājis. Apstrīdētā norma pati par sevi neparedz atņemt nedz īpašnieka statusu, nedz arī iespēju saņemt dividendes vai likvidācijas kvotu, kas pienākas sakarā ar jau piederošām akcijām, ja attiecīgās kredītiestādes finansiālais stāvoklis to pieļauj. Tāpat netiek atņemtas tiesības piedalīties kredītiestādes akcionāru sapulcēs, ja tādas tiek sasauktas, vai realizēt citas akcionāram likumos paredzētās tiesības. Tādējādi apstrīdētā norma neietilpst Satversmes
panta ceturtā teikuma tvērumā. 13.
"Konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmās daļas pirmais teikums garantē jebkuras fiziskās vai juridiskās personas tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, tas ir, tiesības netraucēti šo īpašumu valdīt, lietot, iegūt no tā visus iespējamos labumus, kā arī rīkoties ar to" [Satversmes tiesas
gada
aprīļa sprieduma lietā Nr. 0902

(98)secinājumu daļas

punkts]. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
panta pirmās daļas pirmais teikums paredz: "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt [..]" Minētā norma expressis verbis paredz tiesības ne vien atsavināt īpašumu, bet arī to lietot. ECT norāda, ka akcija ir sarežģīts objekts, kas apliecina, ka akcionāram tā pieder kopā ar tai atbilstošajām tiesībām, tātad akcionāram ir ne vien tiesības uz kompānijas mantas daļu tās darbības izbeigšanas gadījumā, bet arī citas beznosacījuma tiesības, it īpaši tiesības balsot un tiesības ietekmēt kompānijas darbību (sk. ECT
gada
decembra lēmumu lietā "Sovtransavto Holding v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99, un
gada
novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96,
punktu). ECT lietā, kurā pieteicējam sākotnēji bija 49 procenti akciju, bet pēc vairākkārtējas pamatkapitāla palielināšanas - tikai 20,7 procenti, secināja, ka ir mainījušās pieteicēja iespējas ietekmēt kompāniju un īstenot kontroli pār tās mantu (sk. ECT
gada
jūlija sprieduma lietā "Sovtransavto Holding" v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99,
punktu). Interpretējot Satversmes
pantā nostiprinātās pamattiesības, Satversmes tiesa jau iepriekš ir atsaukusies uz citu Eiropas valstu konstitūcijās nostiprinātajām normām un to interpretāciju attiecīgo valstu konstitucionālo tiesu praksē. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka likums, kas paredzēja tiesības strādājošo pārstāvim piedalīties noteiktu jautājumu lemšanā atsevišķos kapitālsabiedrības orgānos, ir izvērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas
gada
marta spriedumu apvienotajās lietās Nr. 1BVR 532, 533/77, 419/78 un 1 BvL 21/78 BVerfGE, 50, 290). Arī Austrijas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka iespēja izspiest akcionārus no sabiedrības uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu, kam nepieciešams attaisnojums sakarā ar sabiedrības interesi, piemērotību un samērīgumu (sk. Austrijas Republikas Konstitucionālās tiesas
gada
jūnija spriedumu lietā Nr. G129/04 http://www.ris.bka.gv.at). Aplūkojot ECT praksē izteiktās atziņas kopsakarā ar vēsturisko un spēkā esošo Latvijas likumu regulējumu, kā arī tiesību zinātnē paustajām atziņām par akcijas juridisko dabu, Satversmes tiesa secinājusi, ka "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" (Satversmes tiesas
gada
februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01
punkts). 13.
Satversmes tiesa ir secinājusi arī to, ka akciju piederība rada personai tiesības uz īpašumu un tikai akcionāram ir tiesības lemt par Komerclikuma
panta otrajā daļā minētajiem jautājumiem, proti, pieņemt lēmumus par grozījumu izdarīšanu statūtos, pamatkapitāla izmaiņām, konvertējamo obligāciju emisiju, sabiedrības reorganizāciju, koncerna līguma noslēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, sabiedrības iekļaušanu, piekrišanu tās iekļaušanai un sabiedrības darbības izbeigšanu. Minētie lēmumi tieši attiecas uz sabiedrības aktīviem un ir būtiski, jo var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību apjomu. Ja akcionāri paši nevar brīvi noteikt šo lēmumu pieņemšanas kārtību, tiek ierobežotas Satversmes
pantā noteiktās tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas
gada
februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01
punktu). Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz akcionāru sapulces kompetenci un akcionāru pirmtiesībām jāvērtē kopsakarā ar Direktīvu 77/91/EEK. Direktīvas 77/91/EEK
panta pirmais teikums paredz: "Par jebkuru kapitāla palielināšanu lemj kopsapulce", savukārt
panta pirmā daļa nosaka: "Ja kapitālu palielina ar naudas ieguldījumu, akcionāriem jāpiedāvā akcijas, piešķirot tiem pirmpirkuma tiesības proporcionāli to akciju pārstāvētajam kapitālam." Latvijas tauta
gada
septembra referendumā izšķīrās par to, ka Latvija kļūst par ES dalībvalsti. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas Republikai jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, tostarp arī direktīvās noteiktās prasības (sk. Satversmes tiesas
gada
jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06
punktu). Tas gan nenozīmē, ka direktīvās ietvertās normas ikvienā gadījumā ietekmētu Satversmē noteikto pamattiesību tvērumu. Konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā Direktīvas 77/91/EEK kā akcionāru tiesību aizsardzības minimālo standartu noteicoša instrumenta īpašais raksturs un vieta komerctiesībās. Minētās direktīvas
un
pants izstrādāts, ņemot vērā dalībvalstīs īstenoto akcionāru pamattiesību aizsardzību. 13.
Līdz ar to, ņemot vērā visus minētos aspektus, jāsecina, ka Satversmes
panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst akcionāru tiesības akcionāru sapulcē izlemt ar akciju sabiedrības darbību saistītus jautājumus, tostarp jautājumus par pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla palielināšanas noteikumu apstiprināšanu, kā arī to, vai līdzšinējie akcionāri bauda pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas. Šīs akcionāra tiesības ietilpst Satversmes
panta tvērumā neatkarīgi no tā, cik veiksmīga ir kredītiestādes saimnieciskā darbība, un aptver arī tiesības ar akcionāru sapulces starpniecību piedalīties tādu jautājumu lemšanā, kuri saistīti ar finansiālās grūtībās nonākušas kredītiestādes glābšanu. Apstrīdētā norma paredz, ka kredītiestādes padome noteiktā situācijā ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, tās vārdā pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus. Savukārt apstrīdētās normas otrā daļa noteic, ka minētajos gadījumos līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās emisijas akcijas. Apstrīdētā norma liedz akcionāram īstenot no akcijas izrietošās tiesības, proti, piedaloties akcionāru sapulcē, pieņemt lēmumus attiecībā uz svarīgiem sabiedrības darbības jautājumiem, kā arī saglabāt savu līdzdalību sabiedrībā. Tādējādi apstrīdētā norma ietilpst Satversmes
panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā un nosaka šajā pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu.
Saeima ir izteikusi viedokli par to, ka tiesvedība šajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzēji neesot izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un līdz ar to konstitucionālā sūdzība neatbilstot subsidiaritātes principam. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa paredz, ka persona konstitucionālo sūdzību iesniegt ir tiesīga tikai tad, "ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav". "Konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs tiesību aizsardzības līdzeklis un Satversmes tiesas likumā paredzēta vienlaikus ar tiesas pieteikuma institūtu. Konstitucionālā sūdzība un tiesas pieteikums Satversmes tiesai ir savstarpēji saistīti institūti. Likumdevējs prezumējis, ka gadījumos, ja attiecīgajā civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, pati vērsīsies Satversmes tiesā" (Satversmes tiesas
gada
augusta lēmuma "Par atteikšanos apturēt
gada
augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses lēmuma civillietā Nr. C 31249605,2496/05 un
gada
augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmuma civillietā Nr. C 31247205, 2472/05 izpildi" secinājumu daļas
punkts). Subsidiaritātes principa mērķis ir panākt, lai tiesa, izskatot lietu pēc būtības, visupirms izmantotu tās rīcībā esošās tiesību piemērošanas un interpretācijas metodes Satversmei atbilstoša rezultāta sasniegšanai un tikai tad, ja tas nav iespējams, vērstos ar pieteikumu Satversmes tiesā. Satversmes tiesas kolēģijās ir nostiprinājusies tāda prakse, ka subsidiaritātes principa ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju. Atbilstoši minētajai praksei lēmuma par izskatāmās lietas ierosināšanu
punktā ir secināts, ka "Pieteikuma iesniedzējiem nav iespēju aizstāvēt savas pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (lietas materiālu
sēj.
lpp.). 14.
Saeimas pārstāvis Satversmes tiesai iesniedzis informāciju par to, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pēc vairāku personu prasības ir ierosināta civillieta par Parex bankas mazākuma akcionāru tiesību iegādāties Parex bankas reorganizācijas rezultātā izveidotās AS "Citadele banka" akcijas nodrošināšanu un reorganizācijas rezultātā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu (sk. lietas materiālu
sēj.
lpp.). Saeimas pārstāvis, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2010-60-01, pauž uzskatu, ka analogas Pieteikuma iesniedzēju civilprasības iesniegšana un izskatīšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. Taču minētajā spriedumā ir runāts par civilo tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes
panta izpratnē, nevis pamattiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē. Nenoliedzot to, ka noteiktos gadījumos zaudējumu atlīdzība var būt tiesību aizsardzības līdzeklis Satversmes tiesas likuma izpratnē, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka šāda veida prasība nav vērsta uz tādu pamattiesību aizsardzību, kuras izriet no Pieteikuma iesniedzēju kā akcionāru tiesībām piedalīties Parex bankas pārvaldē. Līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību konkrētajā gadījumā nav priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. 14.
Komerclikuma
un
pants reglamentē akcionāru sapulces lēmuma, bet 310.1 pants - īpašā gadījumā pieņemta valdes lēmuma pārsūdzēšanu tiesā. Kapitālsabiedrības padomes lēmuma pārsūdzēšanu nedz Komerclikums, nedz arī Kredītiestāžu likums expressis verbis neparedz. Tāpēc pieteikumā izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma, izslēdzot no akcionāru sapulces kompetences tiesības lemt par pamatkapitāla palielināšanu, vienlaikus liegusi akcionāram arī tiesības vispār pārsūdzēt šādu lēmumu tiesā. Saeimas pārstāvis uzskata, ka bankas padomes lēmumu var pārsūdzēt tiesā pēc analoģijas un šāda pārsūdzēšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. Jāņem vērā, ka minētie Komerclikuma panti vērsti uz to, lai izsmeļoši uzskaitītu gadījumus, kuros akcionārs ir tiesīgs apstrīdēt sabiedrības orgānu lēmumus. Pretrunā ar sabiedrību tiesību principiem būtu tāda situācija, ka akcionāri ar tiesas palīdzību mēģinātu ietekmēt sabiedrības orgānu saimniecisko darbību gadījumos, kad likums to tieši neparedz. Kā jau minēts, subsidiaritātes princips prasa izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus. 14.
Saeimas pārstāvis uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējiem bija administratīvā procesa kārtībā jāpārsūdz Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmums par statūtu grozījumu reģistrāciju. Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 19.pants paredz: "Uzņēmumu reģistra valsts notāru lēmumus un rīcību likumā noteiktajā kārtībā var apstrīdēt, iesniedzot Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram attiecīgu iesniegumu [..]" Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru"
panta otro daļu Uzņēmumu reģistra kompetencē neietilpst konkrēta lēmuma pieņemšanas faktisko apstākļu pārbaude. "Uzņēmumu reģistra kompetencē ir tikai tam iesniegto dokumentu pārbaude par to formas un satura atbilstību likumam. Tā kā iesniedzamajos dokumentos ir fiksēti juridiskie fakti, Uzņēmumu reģistra amatpersonām jāpārbauda dokumentā minēto faktu atbilstība likumam, bet nevis dokumentā minēto faktu atbilstība faktiskajam stāvoklim" (Strupišs A. Komerclikuma komentāri. Jurista Vārds,
gada
jūnijs, Nr. 21). Līdz ar to Satversmes tiesas likuma izpratnē Uzņēmumu reģistra lēmuma pārsūdzēšana konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. 14.
Saeimas pārstāvis tiesas debatēs norādīja, ka "[..] pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši Eiropas tiesību vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus" (Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). Tā kā Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz diviem Direktīvas 77/91/EEK pantiem, tiem vajadzējis vērsties tiesā, prasot ES tiesību efektīvu piemērošanu vai arī - saskaņā ar "Frankoviča doktrīnu" - zaudējumu atlīdzību no valsts sakarā ar direktīvas pārkāpšanu (sk. Satversmes tiesas
gada
septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu
sēj.
lpp.). Lietas izskatīšanas gaitā Saeimas pārstāvis izteica arī tādu viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējiem bija jāpārsūdz EK lēmumi par Parex bankai sniegtā valsts atbalsta saderību ar ES kopējo tirgu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "No Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas, kā arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību aizsardzības mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (Satversmes tiesas
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106
punkts). Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana, kuri nav tieši saistīti ar Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzību un vērsti tikai un vienīgi uz ES tiesību piemērošanas nodrošināšanu, nav priekšnoteikums tam, lai persona varētu vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem nav iespēju novērst to pamattiesību aizskārumu ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un Saeimas pārstāvja lūgums par tiesvedības izbeigšanu uz šā pamata ir noraidāms.
Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētā norma ir pretrunā ar samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem un līdz ar to neatbilst Satversmes
pantam. Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem, kas izriet no Satversmes
pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī Satversmes
pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes
pantu (sk. Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01
punktu). "Samērīguma principa izvērtēšana ir vērsta uz tādām normām, kurās ietverti tiesību ierobežojumi. Līdz ar to samērīguma pārbaudei tiek pakļauts konkrēto tiesību ierobežojums" (Satversmes tiesas
gada
marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01
punkts). Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība samērīguma principam un tiesiskās paļāvības principam, ja nepieciešams, izvērtējama kopsakarā ar Satversmes
pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma izvērtējumu.
Apstrīdētā norma ir pieņemta un piemērota laika posmā, kas Satversmes tiesas spriedumos jau raksturots kā ekonomiskā krīze. Tā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka
gadā "strauji turpināja pasliktināties Latvijas ekonomiskā situācija un samazinājās valsts budžeta ieņēmumi, turklāt būtiski palielinājās bezdarbs un pieauga sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi. Latvija
gada otrajā ceturksnī piedzīvoja straujāko ekonomiskās aktivitātes samazinājumu Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi
gada pirmajos sešos mēnešos bija par 15 procentiem mazāki nekā attiecīgajā laika posmā
gadā, [..] iekšzemes kopprodukta kritums salīdzinājumā ar
gada pirmajiem sešiem mēnešiem bija 18,7 procenti" (Satversmes tiesas
gada
marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01
punkts). Līdz ar to nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja V. Tihonova piezīmei, ka nekādas krīzes nebija (sk. Satversmes tiesas
gada
septembra tiesas sēdes stenogramma lietas materiālu
sēj.
lpp.). Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi arī to, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī likumdevējam ir saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01
punktu).
Satversmes
pants paredz ne vien personas tiesības uz īpašumu, bet arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Lai izvērtētu Satversmes
pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01
punktu).
Lietas sagatavošanas gaitā ir radušās šaubas par to, vai apstrīdētās normas pieņemšanas procedūra atbilst Kārtības ruļļa
panta pirmās daļas
punktam,
panta pirmajai daļai un
panta otrajai daļai. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētā norma pieņemta atbilstoši minētajām normām. 18.
Likumdošanas process ir sevišķa procesuālā kārtība, kādā Saeima vai pati tauta panāk to, ka iepriekš sagatavots likumprojekts kļūst par likumu, tas ir, par normatīvu aktu, kas ieņem noteiktu vietu normatīvo aktu sistēmā. Likumdošanas procesu var iedalīt šādās stadijās: likumdošanas iniciatīva, likumprojekta apspriešana, likuma pieņemšana un likuma publicēšana (sk. Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.
punktu un
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06
punktu). Apstrīdētā norma attiecīgajā likumprojektā tika iestrādāta kā atbildīgās komisijas - Budžeta komisijas - priekšlikums, sagatavojot likumprojektu trešajam lasījumam. Līdz ar to attiecībā uz apstrīdēto normu nav izstrādāta anotācija, no kuras varētu gūt priekšstatu par šīs normas izstrādāšanas gaitu, atbilstību personas pamattiesībām, Latvijas starptautiskajām saistībām un citiem ar likumprojektu saistītiem svarīgiem jautājumiem. Citām Saeimas komisijām un deputātiem pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā nav bijusi iespēja izteikt viedokli vai iesniegt priekšlikumus par šo normu. Tomēr "saskaņā ar Kārtības rulli likumprojekta izskatīšanas gaitā attiecīgu pantu, tā daļu vai grozījumus tiesību normā var iekļaut gan otrajā, gan trešajā lasījumā. Minētais neattiecas vienīgi uz gadījumiem, kad saskaņā ar Satversmes
pantu tiek izskatīti grozījumi Satversmē, - tad otrajā un trešajā lasījumā priekšlikumus var iesniegt vienīgi par tiem pantiem (par to pantu grozīšanu vai izslēgšanu), kuri bijuši likumprojektā, kad tas pieņemts pirmajā lasījumā" (Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.
punkts). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Saeima trešajā lasījumā ir tiesīga pieņemt normas arī attiecībā uz tādu jautājumu, ko sākotnēji iesniegtajā likumprojektā regulēt nebija paredzēts (sk. Satversmes tiesas
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.
punktu). 18.
"Kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots pilnvērtīgi" (Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.
punkts un
gada
oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.
punkts). Kārtības ruļļa
panta pirmā daļa nosaka: "Likumprojektu trešajam lasījumam, pieaicinot Saeimas juridiskā dienesta un valsts valodas speciālistus, sagatavo atbildīgā komisija, dodot atzinumus par iesniegtajiem priekšlikumiem un, ja nepieciešams, pievienojot savus priekšlikumus." Atbilstoši Kārtības ruļļa
panta pirmās daļas
punktam priekšlikumus par grozījumiem likumprojektā vai Saeimas lēmuma projektā var iesniegt Saeimas juridiskais dienests, ja šie priekšlikumi attiecas uz likumdošanas tehniku un kodifikāciju. Izskatot Kārtības ruļļa projektu otrajā lasījumā Saeimas sēdē
gada
maijā, Saeimas kārtības ruļļa izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Aivars Endziņš norādīja: "Gatavojot likumprojektu jau otrajam lasījumam, papildus valsts valodas speciālistiem vajadzētu pieaicināt juridiskā dienesta speciālistus, lai nebūtu tāda situācija, ka mēs pēc tam, kad ir jau nobalsots, atrodam, ka, lūk, šeit ir pretruna, tur ir pretruna jau ar citām likumā, šajā projektā, esošām normām vai kāda cita spēkā esoša likuma normām" (Saeimas
gada
maija sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2505.html). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi uz to, ka Saeimas procedūru nosaka arī parlamentārās paražas, ciktāl tās nav pretrunā ar Kārtības rulli [sk. Satversmes tiesas
gada
jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04

(98)secinājumu daļas

punktu]. Atbilstoši Kārtības rullim un Juridiskā biroja darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem, kā arī Saeimā iedibinātajām parlamentārajām paražām Juridiskā biroja pienākums ir savu iespēju robežās gādāt, lai Saeimas deputātu un komisiju, it īpaši atbildīgās komisijas rīcībā būtu profesionāli sagatavota informācija par likumprojektu, priekšlikumu un ierosinājumu atbilstību Satversmei, Latvijas starptautiskajām saistībām un ES tiesībām, kā arī saderību ar Latvijas tiesību sistēmu. Savukārt atbildīgās komisijas pienākums ir savlaicīgi nodot Juridiskā biroja rīcībā komisijas sēdē izskatāmos materiālus, uzklausīt Juridiskā biroja viedokli par likumprojektu un priekšlikumiem, kā arī izvērtēt Juridiskā biroja sniegtos argumentus. 18.
Juridiskais birojs
februāra atzinumā Budžeta komisijai norāda, ka, iepazīstoties ar priekšlikumu tabulu likumprojekta Nr. 963 trešajam lasījumam, tas konstatējis, ka tabulā ir ietverts iespējamais Budžeta komisijas priekšlikums par likumprojekta papildināšanu ar 59.5 pantu. Vispusīgi izvērtēt tā atbilstību citiem likumiem un augstāka juridiskā spēka tiesību normām tik ierobežotā laika posmā neesot iespējams, taču, sākotnēji izanalizējis iesniegto priekšlikumu, Juridiskais birojs uzskata, ka "tas ir pretrunā ar Komerclikumu un būtiski ierobežo līdzšinējo kredītiestādes akcionāru tiesības". Atsaucoties uz Kārtības ruļļa
panta otro daļu, Juridiskais birojs norāda, ka šāda veida priekšlikumi būtu nosūtāmi izvērtēšanai Tieslietu ministrijai. Tomēr, ja Budžeta komisija nolemj atbalstīt priekšlikumu par likumprojekta papildināšanu ar 59.5 pantu, Juridiskais birojs ierosina papildināt likumprojektu ar šādu normu: "Grozījumi par likuma papildināšanu ar 59.5 pantu stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Komerclikumā" [sk. Saeimas Juridiskā biroja
gada
februāra atzinumu Nr. 12/17-3-9-(9/09) lietas materiālu
sēj.
lpp.]. Budžeta komisijas
gada
februāra sēdes protokolā Nr. 227 nav ierakstu nedz par to, vai attiecīgais Juridiskā biroja atzinums sēdē tika izskatīts, nedz arī par to, ka Budžeta komisija būtu vērtējusi sagatavotā likumprojekta atbilstību Kārtības ruļļa
panta otrajai daļai (sk. Budžeta komisijas
gada
februāra sēdes protokolu Nr. 227 lietas materiālu
sēj. 42.-
lpp.).
gada februārī Budžeta komisijas sēžu audioieraksti vēl netika veikti (sk. Saeimas Kancelejas
gada
marta vēstuli Nr. 12/1-3-n/57-2011 lietas materiālu
sēj.
lpp.). Taču no pieaicināto personu - Budžeta komisijas un Juridiskā biroja - rakstveida viedokļiem un informācijas, ko tiesas sēdē sniedza šo pieaicināto personu pārstāvji, secināms, ka Budžeta komisijas
februāra sēdē Juridiskā biroja viedoklis tika uzklausīts un izvērtēts. Diskusijas rezultātā tomēr esot nolemts, ka, pieņemot apstrīdēto normu, neradīsies pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem. Komerclikumā esot noteikts vispārējais regulējums, savukārt apstrīdētā norma kā speciālā tiesību norma regulējot situāciju attiecībā uz specifisku tiesību subjektu - kredītiestādi. Apstrīdētās normas piemērošanu nosakot likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību"
pants, kā arī Kredītiestāžu likuma
pants. Līdz ar to neesot nepieciešams pārejas noteikumos ietvert Kārtības ruļļa
panta otrajā daļā paredzēto regulējumu. 18.
Atbildot uz jautājumu, vai tad, ja priekšlikums tiek iestrādāts likumprojektā trešā lasījuma gaitā, tiek vērtēta tā atbilstība Satversmei, Budžeta komisija informē, ka parasti to vērtē Tieslietu ministrija vai Juridiskais birojs. Savukārt Juridiskā biroja pārstāvis norādīja, ka Juridiskais birojs tam atvēlētajā laikā apstrīdētās normas atbilstību Satversmei un Latvijas kā ES dalībvalsts saistībām varēja izvērtēt tikai ierobežotā apmērā. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka gadījumos, kad Kārtības rullis paredz kādai personai konkrētas tiesības, piemēram, tiesības iesniegt priekšlikumu, bet termiņš šo tiesību realizācijai nosakāms pēc Saeimas ieskata, piemēram, priekšlikumu iesniegšanas termiņš steidzamam likumprojektam, šim termiņam ir jābūt tādam, lai persona Kārtības rullī paredzētās tiesības varētu realizēt (sk. Satversmes tiesas
gada
novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.
punktu). Satversmes
pants un Kārtības rullis paredz kārtību, kādā pieņemami steidzami likumprojekti. Tieši attiecībā uz steidzama likumprojekta pieņemšanas procedūru Satversmes tiesa ir atzinusi par parlamentārajai procedūrai atbilstošu tādu situāciju, kurā priekšlikumu iesniegšanas termiņš divus pantus garam likumprojektam bija tikai 15 minūtes (sk. Satversmes tiesas
gada
novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.
punktu). Savukārt apstrīdētā norma ir iestrādāta likumprojektā, par kura pieņemšanu steidzamības kārtībā Saeimas deputāti nav lēmuši. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka būtisku atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes protokolā liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu un lēmumiem. Savukārt tas, ka juridiskajam dienestam netiek atvēlēts pietiekams laiks, lai tas varētu pārbaudīt priekšlikumu atbilstību Satversmei, rada risku, ka var tikt pieņemta pamattiesībām neatbilstoša norma. Šāda Budžeta komisijas rīcība ir pretrunā ar Kārtības ruļļa
pantu un Saeimā iedibinātajām tradīcijām. Tātad tā uzskatāma par parlamentārās procedūras pārkāpumu. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka "ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu" [Satversmes tiesas
gada
jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04

(98)secinājumu daļas

punkts]. Konkrētajā gadījumā šādu šaubu nav. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.
Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01
punktu). No Saeimas, kā arī pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir finansiālās grūtībās nonākušas, bet valstij sistēmiski svarīgas kredītiestādes ātra un efektīva rekapitalizācijas procesa nodrošināšana, šajā procesā ietverot arī iespēju pieņemt paredzamu un valsts atbalsta jomā izvirzītajām prasībām atbilstošu lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu. 19.
Finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm, citastarp ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu. Kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā pirmām kārtām ir aizsargājamas noguldītāju intereses. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka "krīzes situācijā iejaukšanās banku sektorā ir nepieciešama pēc iespējas savlaicīgāk, lai nodrošinātu finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību. Kredītiestādes uzņēmuma darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar iespējamo iespaidu uz visu finanšu sektoru un valsts tautsaimniecību kopumā" (Satversmes tiesas
gada
marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01
punkts). Arī no ECT prakses izriet, ka noteiktos apstākļos valsts pasākumi, kuru rezultātā būtiski samazinās pieteicēja līdzdalība bankā, var būt veikti ar leģitīmu mērķi - bankas klientu interešu aizsardzība (sk. ECT
gada
novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96,
punktu). Novēršot kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu, tiek aizsargātas noguldītāju intereses, atjaunota uzticība iekšzemes banku sistēmai un nodrošināta vispārējā valsts finanšu stabilitāte. 19.
FM
gada
februāra vēstulē Nr. 7-4/127, kura ir adresēta Budžeta komisijai un kurā lūgts vairākas normas, tostarp apstrīdēto normu, iestrādāt likumā kā atbildīgās komisijas priekšlikumu, formulēts šāds mērķis: "Priekšlikumi sagatavoti, lai pilnveidotu kredītiestādes dibināšanas un kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanas kārtību, ja Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu šajā kredītiestādē" (sk. lietas materiālu
sēj.
lpp.). FM
gada
februāra vēstulē Ministru prezidentam norādīts: lai potenciālais investors izskatītu iespēju iesaistīties Parex bankas kapitālā, ir nepieciešams atrisināt vairākus jautājumus, tostarp novērst iespēju, ka mazākuma akcionāri gūst labumu no investīcijām Parex bankā. To iespējams panākt, vai nu veicot pilnīgu Parex bankas nacionalizāciju, vai arī samazinot mazākuma akcionāru līdzdalību (sk.
gada
februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu
sēj.
lpp.). Akcionāru līdzdalības samazināšana, ja tā nodrošina valsts atbalsta saderīgumu ar ES kopējo tirgu, var būt vērsta uz citu personu tiesību aizsardzību. Proti, ja valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību kredītiestādē, šāda līdzdalība uzskatāma par valsts atbalstu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka nav pieļaujams finansiālās grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai ļautu līdzšinējiem tās akcionāriem gūt nepamatotu labumu. Valsts atbalsts ietekmē konkurenci un noteiktos gadījumos var aizskart citu kredītiestāžu akcionāru tiesības. Valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa un vienlīdzības principa ievērošanu. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka vienas bankas akcionāri gūst labumu no pamatkapitāla palielināšanas, izmantojot valsts atbalstu, kamēr citas bankas akcionāriem tas ir liegts. Ierobežojumi, kas vērsti uz taisnīgas konkurences nodrošināšanu, ir noteikti ar leģitīmu mērķi - citu personu tiesību aizsardzība. 19.
Satversmes tiesa jau iepriekš vairākos spriedumos ir secinājusi, ka
gadā Latvijā ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību ierobežojumi. Ekonomiskās krīzes situācijā slogs, kas gulstas uz sabiedrības locekļiem, ir jāsadala, gan ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus, gan arī ievērojot sabiedrības locekļu solidaritāti. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.
punktu). Ja valsts ir iesaistījusies tādas kredītiestādes glābšanā, kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā kredītiestāde var sekmīgi turpināt savu darbību, neētiska un taisnīguma principam neatbilstoša būtu tāda situācija, ka attiecīgās kredītiestādes akcionāri nepiedalītos ar adekvātu ieguldījumu kredītiestādes glābšanā, bet saņemtu nepamatotu labumu no kredītiestādē ieguldītās valsts palīdzības. Ierobežojumi, kas vērsti uz to, lai kredītiestādes akcionāri tās glābšanas procesā uzņemtos samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, ko uzņemas nodokļu maksātāji, ja kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts, ir vērsti uz leģitīmu mērķi - sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana un citu personu tiesību aizsardzība.
Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
gada
marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01
punktu).
Izvērtējot, vai apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi, jāņem vērā, ka tam ir vairāki aspekti. 21.
Ciktāl apstrīdētās normas mērķis ir pamatkapitāla ātra palielināšana, tas tiek sasniegts. Proti, Komerclikumā reglamentētā akciju sabiedrības pamatkapitāla palielināšana vispārējā kārtībā tiek īstenota vairākos posmos, katram no kuriem ir noteikts termiņš, savukārt apstrīdētā norma šo procesu saīsina. Tā atbilstoši Komerclikuma
panta pirmajai daļai pamatkapitālu drīkst palielināt, tikai pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. Atbilstoši
panta pirmās daļas
punktam paziņojums par akcionāru sapulces sasaukšanu izsludināms ne vēlāk kā 30 dienas pirms paredzētās akcionāru sapulces. Savukārt apstrīdētā norma paredz, ka pamatkapitāla palielināšanai nav nepieciešama akcionāru sapulces sasaukšana, un līdz ar to šāds termiņš nav nepieciešams. Atbilstoši Komerclikuma
pantam paziņojumu par akcionāru pirmtiesībām uz jaunās emisijas akcijām publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un nosūta visiem akcionāru reģistrā ierakstītajiem akcionāriem. Paziņojumā citastarp no

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.