mērķiem. Arī šie pēkšņi pieejamie naudas līdzekļi kopsakarā ar pašizolācijas dēļ zaudētajām izklaides iespējām varēja kļūt par pamudinājumu iesaistīties interaktīvajās azartspēlēs.
\nProti, ar ārkārtējo situāciju saistītās izmaiņas iedzīvotāju ikdienā, kuras radīja gan psiholoģisku, gan materiālu ietekmi, varēja mudināt gan tos, kuri jau agrāk vairāk vai mazāk bija iesaistījušies azartspēlēs, spēlēt vēl biežāk un uz lielākām likmēm, gan arī tos, kuri līdz šim vēl nebija spēlējuši azartspēles, izmēģināt tās kā jaunu izklaides veidu. Cilvēkiem sekojot šāda veida pamudinājumiem, azartspēles varētu atstāt negatīvu ietekmi gan uz viņu garīgo veselību, citstarp potenciāli radot atkarību, gan arī uz viņu finansiālo situāciju, potenciāli radot nekontrolēti lielus tēriņus.
\n21.1. Tomēr pat tad, ja likumdevēja vēlme noteikt uz piesardzības principu balstītus ierobežojumus, lai novērstu potenciālo kaitējumu sabiedrībai vai tās daļai, ir pietiekami pamatota, attiecīgajiem lēmumiem jāatbilst Satversmei, proti, izraudzītajiem līdzekļiem jābūt nepieciešamiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt jābūt pārliecībai par to, ka nepastāv mazāk ierobežojoši, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Pat gadījumos, kad valsts izmanto savas tiesības atkāpties no konkrētām starptautiskajos cilvēktiesību līgumos noteiktajām saistībām, pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst samērīguma principam, proti, izraudzītajiem līdzekļiem jābūt vismazāk ierobežojošiem no visiem tiem līdzekļiem, ar kuriem vēlamais rezultāts varētu tikt sasniegts.
\nVēl jo vairāk šis pienākums ir ievērojams tad, ja ārkārtējās situācijas laikā pamattiesības tiek ierobežotas parastajā kārtībā. Likumdevējam vienmēr ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kuru mērķis ir mazināt pamattiesībām, demokrātijai un tiesiskumam nodarītu kaitējumu.
\nSatversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).
\nPēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, leģitīmo mērķu sasniegšanai bija iespējams izvēlēties mazāk ierobežojošus līdzekļus.
\nJau iepriekš minētos pasākumus, proti, noteikumu, ka spēlētājs pats nosaka maksimālo likmi, kuru viņš drīkst izdarīt vienā spēlē, vai arī maksimālo kopējo likmju summu, ko viņš drīkst atļauties 24 stundu laikā, kā arī citus ierobežojumus, piemēram, attiecībā uz reklāmas izvietojumu, likumdevējs acīmredzot ir uzskatījis par nepietiekamiem cilvēku veselības un finansiālās situācijas aizsardzības nodrošināšanai ārkārtējās situācijas laikā. Aizliegums ārkārtējās situācijas laikā vai uz noteiktu laiku interaktīvo azartspēļu vietnēs reģistrēt jaunus spēlētājus neaizkavētu to jau esošo spēlētāju problēmu saasināšanos, uz kuriem it īpaši attiecas ierobežojumu leģitīmais mērķis. Līdz ar to daļa no Pieteikumu iesniedzēju minētajiem alternatīvajiem pasākumiem nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tikpat efektīvi.
\nSavukārt Pieteikumu iesniedzēju minētie ar konkrēto ierobežojumu nesaistītie līdzekļi, kas paredzēti ģimeņu finansiālās situācijas aizsardzībai, piemēram, alkohola tirdzniecības aizliegums vai būvmateriālu veikalu darbības ierobežojumi, neattiecas uz konkrēto ierobežojumu un tā skartajām personu grupām.
\nTomēr secināms, ka Saeimas norādītie leģitīmie mērķi - cilvēku pasargāšana no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī cilvēku veselības aizsardzība - interaktīvo azartspēļu kontekstā prasa novērst azartspēļu īpaši smagu ietekmi, proti, šo spēļu patērēšanu potenciāli nekontrolējamos apmēros. Taču ar Covid-19 likuma 9. pantu tika liegta jebkuras personas pieeja jebkura veida interaktīvajām azartspēlēm neatkarīgi no tās psiholoģiskā vai finansiālā stāvokļa. Proti, pēc būtības tika ierobežotas ne tikai Pieteikumu iesniedzēju tiesības, bet arī jebkura indivīda tiesības izvēlēties konkrētu laika pavadīšanas veidu.
\nIndivīdam pieņemot lēmumus, kas ietekmēs tikai viņu pašu, ir tiesības izdarīt savu izvēli uz viņam pieejamās informācijas pamata bez valsts tiešas iejaukšanās. Demokrātiskā tiesiskā valstī indivīda pašnoteikšanās brīvībai ir augstākā vērtība. Šī brīvība aptver jebkādu cilvēka izvēli, vienalga, vai tā no socioētiskā viedokļa būtu atzīstama par vērtīgu vai arī būtu tikai cilvēka personīgās gribas izpausme, ciktāl tā neapdraud citu cilvēku tiesības, konstitucionālo kārtību vai arī citas sabiedrībai būtiskas intereses. Likumdevējam ir jārespektē personas izvēles brīvība un jāuzticas tās spējai novērtēt šādas brīvības izpausmes, varbūt pat potenciāli paškaitējošas darbības, sekas, kamēr vien tās ietekmē tikai pašu personu. Indivīdam ir jāuzņemas atbildība par savas brīvības īstenošanas sekām.
\nNav pamata vispārīgi pieņemt, ka jau minimālu summu ieguldīšana konkrēta veida izklaidē novestu pie personas finansiālā stāvokļa pasliktināšanās vai radītu kaitējumu sabiedrības labklājībai. Pie šāda secinājuma varētu nonākt tikai tad, kad jau būtu konstatējams kontroles trūkums un iztērēto līdzekļu neproporcionalitāte ar personas ienākumiem. Tas pats attiecas uz personu veselību, proti, nav pamata uzskatīt, ka, piemēram, vienreizēja vai īslaicīga iesaistīšanās azartspēlē varētu tik ļoti negatīvi ietekmēt personas veselību, ka valstij būtu nepieciešams iejaukties.
\nPat ārkārtējās situācijas laikā likumdevējs nedrīkst pieņemt tādas normas, kas ir nepamatoti plašas un ierobežo arī to personu tiesības, uz kurām nemaz neattiecas ierobežojuma leģitīmais mērķis. Proti, pieņemot normu, kas vērsta uz to personu aizsardzību, kurām ir problēmas ar azartspēlēm, un šo personu ģimeņu aizsardzību, likumdevējam nebija pamata ierobežot arī visu citu cilvēku iespējas izvēlēties, kur tie vēlas ieguldīt savus finanšu līdzekļus un kā pavadīt savu brīvo laiku, jo visiem iedzīvotājiem šāda aizsardzība nebija nepieciešama. Šādu lēmumu pieņemšana pašu iedzīvotāju vietā nozīmē neproporcionālu paternālistisku iejaukšanos cilvēku tiesībās uz izvēles un pašnoteikšanās brīvību.
\nProti, lai sasniegtu Saeimas norādītos leģitīmos mērķus, nebija nepieciešams noteikt interaktīvo azartspēļu atkarības riska grupā neietilpstošu personu tiesību ierobežojumus visaptveroša aizlieguma formā. Turklāt, ja netiktu ierobežotas to personu tiesības, kurām aizsardzība nebija nepieciešama, būtu mazāks arī komersantu tiesību aizskārums.
\nLīdz ar to par leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļu alternatīvām varētu tikt uzskatīti konkrēti interaktīvo azartspēļu norises ierobežojumi un tāds to kopums, kas būtu tieši vērsts uz azartspēļu mājaslapās pavadāmā laika un tērējamo līdzekļu ierobežošanu, t. i., būtu precīzāk fokusēts uz leģitīmajiem mērķiem. Proti, likumdevējs varēja noteikt konkrētu to stundu skaitu, kuras individuāla persona drīkst pavadīt interaktīvo azartspēļu vietnēs, vai interaktīvo azartspēļu pieejamības (\"darba\") laiku, tādējādi liedzot spēlētājiem tām piekļūt, piemēram, vakaros un naktīs. Tādējādi tiktu ierobežota azartspēļu kaitīgā daba, neļaujot personai to vietnēs pavadīt neierobežotu, tikai pašas vēlmēm atbilstošu laiku. Tāpat bija iespējams noteikt tērējamo naudas summu limitus, kurus spēlētāji nedrīkstētu pārsniegt un kuri nebūtu atkarīgi no viņu vēlmēm. Šādi limiti varētu tikt noteikti, ņemot vērā, piemēram, valstī noteikto minimālo algu vai citus kritērijus, kas ļautu pietiekami kontrolēt to, vai azartspēlēs netiek izšķērdēts pārāk liels līdzekļu apjoms, kas varētu novest pie sabiedrības kopējās labklājības pasliktināšanās. Visbeidzot, pastāvēja iespēja kombinācijā ar minētajiem ierobežojumiem ierobežot arī interaktīvo azartspēļu pievilcību, piemēram, uz ārkārtējās situācijas laiku aizliedzot azartspēļu organizētājiem piedāvāt saviem klientiem bonusus.
\nProti, likumdevējam bija iespējams noteikt konkrētus, mērķtiecīgus interaktīvo azartspēļu organizatoru darbības ierobežojumus, kas kopsakarā būtu vērsti uz azartspēļu pieejamības un piesaistošās dabas ierobežošanu, bet pilnībā nepārtrauktu to darbību. Turklāt šādā veidā joprojām tiktu saglabāta interaktīvo azartspēļu pieejamība personām, kuras vēlētos tās izmantot tikai kā relaksējošu laika kavēkli. Izvēle ieguldīt daļu sava laika un finanšu līdzekļu interaktīvajās azartspēlēs būtu vairāk atkarīga no personu brīvās gribas, nevis no pārliecināšanas mehānismiem, turklāt noteiktie laika un finanšu ierobežojumi pasargātu personas no aizraušanās ar tām.
\nSavukārt attiecībā uz personām, kuras jau ir atkarīgas no azartspēlēm, būtisks ir jautājums par to, vai likumdevējs ir izvērtējis iepriekš pastāvējušos ierobežojumus un iespējas, piemēram, atgādinājumus par iespēju ierakstīties pašatteikušos personu reģistrā un šā reģistra darbību pašu par sevi, lai varētu pamatot, ka šādi līdzekļi ārkārtējās situācijas laikā varētu nebūt pietiekami personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai.
\nTāpat nav pierādīts, ka interaktīvo azartspēļu organizēšanas liegums būtu efektīvākais veids, kā aizsargāt no azartspēlēm jau atkarīgās personas, un ka tās nepāries uz nelegālajām azartspēļu vietnēm, kur tieši šādas personas ir īpaši apdraudētas. Nav apsvērta arī iespēja īstenot fokusētus ierobežojumus, piemēram, sadarbībā ar Inspekciju un interaktīvo azartspēļu organizatoriem liegt iespēju iesaistīties azartspēlēs tieši tām personām, kuras jau pandēmijas sākumposmā izrādījušas tendenci uz atkarību, turklāt attiecīgie ierobežojumi varētu tikt apvienoti ar proaktīvu psiholoģisko palīdzību. No azartspēlēm atkarīgo cilvēku aizsardzībai un palīdzībai šādiem cilvēkiem pārvarēt savu atkarību vajadzētu būt likumdevēja un arī izpildvaras uzmanības lokā jebkādos, ne tikai ārkārtējās situācijas apstākļos, citstarp ņemot vērā arī pandēmijas ilgtermiņa sekas.
\n21.2. Daļa iepriekšminēto iespējamo līdzekļu ir saistīti ar noteiktiem tehniskiem risinājumiem un tādējādi ir arī sarežģītāki nekā licenču apturēšana. Tomēr Saeima nav noskaidrojusi, vai attiecīgie risinājumi tehniski būtu iespējami un cik ilgā laikā tos varētu ieviest. Proti, nav secināts, ka šādas alternatīvas radītu lielāku apgrūtinājumu vai izmaksas tieši valstij vai ka to ieviešanai būtu nepieciešams nesamērīgi ilgs laiks. Turklāt, piemēram, interaktīvo azartspēļu \"darba\" laika ierobežošana neprasītu īpašus papildu mehānismus.
\nBūtiski atzīmēt to, ka Covid-19 likuma 9. panta pieņemšanas laikā Saeima vispār nav vērtējusi šajā pantā ietvertā ierobežojuma alternatīvas. Debates ir risinājušās vienīgi par dilemmu starp interaktīvo azartspēļu darbības pilnīgu pārtraukšanu un to pieļaušanu. Netika izvērtēts, vai nav iespējams izmantot citus, Pieteikumu iesniedzējas mazāk ietekmējošus un mērķētākus ierobežojumus, ņemot vērā gan komersantu intereses, gan arī indivīdu brīvo gribu un tādējādi patiesi nodrošinot aizsardzību personām, kuras ir atkarīgas no azartspēlēm. Ja attiecībā uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem padziļinātas izpētes trūkums ir attaisnojams, jo lēmuma pieņemšanas ātrums tieši ietekmēja potenciālo koronavīrusa SARS-CoV-2 izplatības ķēžu veidošanos un no tā bija tieši atkarīga cilvēku veselība un dzīvība, kā arī veselības aprūpes sistēmas stabilitāte, tad attiecībā uz pandēmijas psihoemocionālo seku novēršanu nav saskatāms tik augsta līmeņa steidzamības pamats, it sevišķi tāpēc, ka tās bija gaidāmas ar novirzi laikā pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas. Proti, likumdevējs būtu varējis šim mērķim pakārtotus ierobežojumus noteikt arī, piemēram, vienu dienu vēlāk, pēc nepieciešamās izpētes veikšanas.
\nSatversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav izvērtējis, vai pastāv saudzējošāks līdzeklis (līdzekļu kopums), kas mazāk ierobežotu personām Satversmes 1. pantā un 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās pamattiesības, bet ļautu to ierobežošanas leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegt tādā pašā kvalitātē.
\nTādējādi interaktīvo azartspēļu ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to Covid-19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka Inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, neatbilst Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu.
\nLai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro izskatāmajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.
\nIzskatāmajā lietā ir salīdzināmas komersantu - klātienes azartspēļu organizatoru - tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās tiesības un intereses, tostarp sabiedrības fiziskās un garīgās veselības aizsardzība un indivīdu un ģimeņu finansiālās intereses, no otras puses.
\nLīdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm.
\n22.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētās normas esot nesamērīgas, jo to piemērošanas rezultātā klātienes azartspēļu organizatoriem esot nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Ņemot vērā to, ka Covid-19 izplatību bijis iespējams ierobežot arī azartspēļu vietās, nodrošinot fizisko distancēšanos un nosakot papildu prasības azartspēļu organizētājiem, kā arī to, ka azartspēļu organizēšanas aizliegums nenoliedzami atstāšot negatīvas sekas uz valsts tautsaimniecību un veicināšot nelegālo azartspēļu izplatību, šis aizliegums esot atzīstams par nesamērīgu.
\nSatversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela nozīme ir citu cilvēku tiesībām un ar sabiedrības veselību saistītām interesēm. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums skāra atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un intereses ir būtiskas daudz plašākam personu lokam. Proti, labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais regulējums pasargāja gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Papildu labumu sabiedrībai deva arī azartspēļu zāļu apmeklētāju pasargāšana no pārmērīgiem finansiāliem izdevumiem.
\nSaeima kā lēmējinstitūcija, nosakot apstrīdētajās normās ietveramos aizliegumus, ir vērtējusi, kurām no iepriekš minētajām interesēm dodama priekšroka. Ņemot vērā iepriekšminētos atzinumus par Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tās radītajiem draudiem veselības sistēmai, atsevišķu komersantu intereses tika nostatītas zemāk nekā visas sabiedrības intereses. Satversmes tiesa attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad, ja tas nebūtu piemērots leģitīma mērķa sasniegšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.
\n2018-17-03 20.3. punktu). Taču, kā norādījis infektologs Uga Dumpis, lai ārkārtējas situācijas laikā varētu turēt atvērtas kādas iestādes, sabiedrības ieguvumiem vai ekonomiskajiem labumiem no tā jābūt ļoti nozīmīgiem. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītās alternatīvas spēļu zāļu slēgšanai Satversmes tiesa jau iepriekš atzina par nepiemērotām leģitīmo mērķu sasniegšanai.
\nSabiedrības ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā klātienes azartspēļu ierobežojuma apstākļos, kad pastāvēja nepieciešamība samazināt iedzīvotāju savstarpējo saskarsmi, lai tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību, ir lielāks nekā azartspēļu organizatoriem radītās nelabvēlīgās sekas.
\n22.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, samērīguma princips tika pārkāpts arī tādējādi, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot respektējis ar licences izsniegšanu radīto tiesisko paļāvību. Likumdevējs arī neesot paredzējis saprātīgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas pielāgotos apstākļiem un spētu nodrošināt azartspēļu organizēšanas pilnīgu apturēšanu. Tāpat neesot paredzētas kompensācijas par Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežošanu. Turklāt ierobežojuma samērīguma izvērtēšanā esot jāņem vērā arī tas, ka nebija paredzams tā darbības termiņš.
\n22.2.1. Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja: indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk.
\nSatversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2018-22-01 24. punktu).
\nTomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.
\nSatversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr.
\n2019-05-01 24.2. punktu).
\nPieteikumu iesniedzējām uz tām izdoto licenču pamata varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tās varēs turpināt savu komercdarbību atbilstoši licencēs un azartspēļu nozari regulējošajās tiesību normās ietvertajiem nosacījumiem. Šāda paļaušanās uz tiesību normām, kas noteica licenču spēkā esību, parastos apstākļos būtu gan likumīga, gan pamatota, gan saprātīga. Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas ārkārtējās situācijas laikā un bija tieši saistītas ar nepieciešamību ierobežot vīrusa izplatību.
\n2020. gada martā Latvijā pakāpeniski pieauga ar Covid-19 izraisošo vīrusu inficēto cilvēku skaits, turklāt situācija citviet pasaulē un arī Eiropā jau bija kļuvusi kritiska. Šī informācija bija pieejama gan likumdevējam, gan arī klātienes azartspēļu organizatoriem. Reaģējot uz Covid-19 pandēmijas radītajiem cilvēku veselības un dzīvības, kā arī visas veselības aprūpes sistēmas apdraudējumiem, kā arī ņemot vērā to, ka jebkāda vilcināšanās nozīmētu papildu riskus, likumdevējam bija jārīkojas ātri. Proti, valstij bija pienākums rīkoties operatīvi un efektīvi, lai novērstu pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību.
\nTātad normatīvā regulējuma maiņa bija nepieciešama visas sabiedrības interesēs.
\n22.2.2. Pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa, kurā tiek reglamentēti dažādi tā spēkā stāšanās vai piemērošanas jautājumi konkrētā periodā. Tādējādi pārejas noteikumi ir juridiskās metodes instruments, ar kuru normatīvā akta izdevējs citstarp var atlikt tiesību normas tiesisko seku iestāšanos uz noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām personām. Tomēr tas, vai likumam nepieciešams pievienot pārejas noteikumus, ir likumdevēja izšķiršanās jautājums. Likumdevējs izvērtē, vai konkrētā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi un tātad arī pārejas periods līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 18.2.1. punktu).
\nSatversmes tiesa jau ir atzinusi, ka sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai var tikt piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).
\nTādēļ, samērojot personu un sabiedrības intereses, nepieciešamībai pēc jauna regulējuma var tikt piešķirta prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu).
\nPārejas noteikumu iekļaušana likumā jeb ierobežojumu spēkā stāšanās brīža atlikšana uz vēlāku laiku izslēgtu iespēju rīkoties pietiekami operatīvi un efektīvi, jo pārejas periodā joprojām pastāvētu potenciālais sabiedrības veselības un cilvēku tiesību apdraudējums. Proti, katra diena, kad personas būtu varējušas aktīvi kontaktēties izklaides vietās, tostarp, azartspēļu zālēs, potenciāli palielinātu saslimšanas gadījumu skaitu.
\nLīdz ar to pārejas perioda noteikšana pirms klātienes azartspēļu darbības ierobežojumu spēkā stāšanās nebūtu bijusi saprātīga un likumdevējam nebija pienākuma to noteikt.
\n22.2.3. Pieteikumu iesniedzēju licenču darbības apturēšana ir vērtējama kā to īpašuma tiesību ierobežojums, nevis īpašuma atsavināšana. Proti, no Satversmes 105. panta neizriet, ka šādu ierobežojumu noteikšanas gadījumā būtu nepieciešama kompensācija, lai gan tās esība tomēr ir ņemama vērā, vērtējot ierobežojuma samērīgumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 29. marta sprieduma lietā \"Depalle v. France\", pieteikums Nr. 34044/02, 91. punktu).
\nLai gan šāda kompensācija netika tieši noteikta, Ministru kabinets paredzēja mehānismus, ar kuriem tika mazinātas ārkārtējā situācijā noteikto ierobežojumu sekas. Azartspēļu organizatoru darbiniekiem bija iespēja saņemt dīkstāves pabalstu, proti, darbiniekiem, kuri netika nodarbināti, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā tika piešķirta kompensēta atlīdzība līdz 75 procentiem no iepriekšējo sešu mēnešu vidējās darba atlīdzības apmēra, bet ne vairāk kā 700 euro par kalendāra mēnesi. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā pieejamajai informācijai, daļa Pieteikumu iesniedzēju šo iespēju arī izmantoja (sk. Kopsavilkums: darba devēji, kuru darbinieki saņēmuši dīkstāves pabalstu. Pieejams: https://www.vid.gov.lv/). Šādā veidā Ministru kabinets nodrošināja to, ka darbiniekiem, kuriem konkrētajā brīdī apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu dēļ nebija iespējams strādāt un attiecīgi saņemt darba algu, tika saglabāti ienākumi.
\nTāpat azartspēļu organizatoriem bija iespēja sadalīt vai atlikt nodokļu maksājumus uz laiku līdz trim gadiem, skaitot no iesnieguma iesniegšanas dienas, kā arī lūgt piešķirt termiņa pagarinājumu tiem nokavētajiem nodokļu maksājumiem, kuru samaksas termiņš jau bija pagarināts saskaņā ar likumu \"Par nodokļiem un nodevām\". Arī šos mehānismus atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta statistikai dažas no Pieteikumu iesniedzējām izmantoja.
\nPieejami bija arī citi valsts atbalsta instrumenti, piemēram, nomas maksas atlaides valsts un pašvaldību īpašumos utt.
\nKlātienes azartspēļu darbības ierobežojums bija spēkā tikai laikposmā no 2020. gada 22. marta līdz 10. jūnijam, proti, mazāk nekā trīs mēnešus. Ņemot vērā to, ka Covid-19 izraisošā vīrusa izplatība un tās ierobežošanas efektivitāte nebija no likumdevēja atkarīgs vai jebkādā veidā paredzams faktors, bija pieļaujams tas, ka apstrīdētajās normās netika noteikts precīzs ierobežojumu spēkā esības beigu termiņš. Turklāt pēc ārkārtējās situācijas beigām Pieteikumu iesniedzējas pilnībā varēja atsākt savu komercdarbību.
\nSatversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma laikā, kad valstī pastāvēja ārkārtējā situācija, ir lielāks par nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķas personas, turklāt azartspēļu organizatoriem bija pieejami to tiesību aizskārumu samazinoši līdzekļi.
\nTādējādi klātienes azartspēļu ierobežojums atbilst samērīguma principam. Līdz ar to Covid-19 likuma 8. pants un 9. pants, ciktāl tas nosaka klātienes azartspēļu zāļu darbības ierobežojumu, atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.
\nKonstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 15. punktu). Tā kā Covid-19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, ir atzīts par neatbilstošu Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu, vairs nav nepieciešams vērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 91. pantam. Tomēr ir izvērtējama klātienes azartspēļu ierobežošanas, proti, Covid-19 likuma 8. panta un 9. panta, ciktāl tas nosaka klātienes azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
\nSatversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.
\n2009-46-01 7. punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet liek vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).
\nLīdz ar to, izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro:
\nDivas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).
\n24.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas šādas grupas:
\nAttiecībā uz pirmo Pieteikumu iesniedzēju norādīto salīdzināmo grupu Saeima norāda, ka izložu, tostarp interaktīvo izložu, organizēšana ir atļauta VAS \"Latvijas Loto\". Atbilstoši Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai esot saprātīgi uzskatīt, ka sasniegt leģitīmo mērķi - apkarot atkarību no azartspēlēm - valstij ir vieglāk tad, ja šajā jomā darbojas viens monopolstāvoklī esošs uzņēmums, nevis vairāki privāti uzņēmumi.
\nTurklāt valsts tai piederoša uzņēmuma darbību varot uzraudzīt un kontrolēt sekmīgāk nekā privātu komerciālo pakalpojumu sniedzēju darbību. Tādējādi interaktīvo momentloteriju organizēšana, ar ko nodarbojas VAS \"Latvijas Loto\", neesot tikusi ierobežota, jo valsts arī bez īpašu ierobežojumu noteikšanas Covid-19 likumā esot spējusi efektīvi sasniegt ārkārtējās situācijas laikā izvirzītos mērķus. Valsts ziņā esot novērtēšana, vai tās izvirzīto leģitīmo mērķu labad ir pilnīgi vai daļēji jāaizliedz ar spēlēm un derībām saistītās darbības vai tikai tās jāierobežo, nosakot pārraudzības mehānismus.
\nTurklāt azartspēļu sektoram izvirzītos ierobežojumus nevarot vērtēt atrauti no azartspēļu izraisītajām morāli un finansiāli negatīvajām sekām, kas skar indivīdus un sabiedrību kopumā. Šajā sakarā esot jānorāda, ka ienākumi, kas gūti no VAS \"Latvijas Loto\" darbības, tiek novirzīti valsts budžetā. Tādējādi tiekot veicināts atbalsts dažādu sociāli nozīmīgu jautājumu risināšanai. Tas ārkārtējās situācijas laikā esot sevišķi būtiski, ņemot vērā valsts pienākumu mazināt un novērst Covid-19 pandēmijas izraisītās sekas. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju norādītās personas (personu grupas) neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
\nTā kā Pieteikumu iesniedzējas ir sniegušas argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē katrā no šiem aspektiem.
\n24.2. Lai pārbaudītu, vai pirmās Pieteikumu iesniedzēju norādītās grupas - azartspēļu organizētāji un izložu organizētāji, proti, VAS \"Latvijas Loto\" - ir salīdzināmas un atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, Satversmes tiesa pārbaudīs gan to komercdarbības veidu, gan sniegto pakalpojumu līdzības un atšķirības. Turklāt, ņemot vērā to, ka tiek pārbaudīta tikai klātienes azartspēļu ierobežojumu atbilstība vienlīdzības principam, kā salīdzināmā grupa tiks vērtēti tikai šo azartspēļu organizatori.
\nAtbilstoši Azartspēļu un izložu likumam azartspēle ir spēle, kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības likmi, var iegūt laimestu, kas pilnīgi vai daļēji ir atkarīgs no veiksmes gadījuma vai apstākļiem, kuri iepriekš nav zināmi. Latvijas Republikā ir atļauts organizēt šādas azartspēles: spēļu automātu spēles, ruleti (cilindrisko spēli), kāršu spēles, kauliņu spēles, derības, totalizatoru, bingo un veiksmes spēles pa tālruni.
\nSavukārt izloze ir spēle, kurai ir laimes līguma raksturs un kurā tās dalībnieka iegūtajam laimestam pilnīgi vai daļēji ir gadījuma raksturs. Izložu veidi ir naudas un mantu izlozes, skaitļu izlozes un momentloterijas.
\nStarp izlozēm un azartspēlēm ir konstatējamas vairākas līdzības. Pirmkārt, visu šo spēļu pamatā ir spēlētāja veikts naudas līdzekļu ieguldījums. Otrkārt, iespēja laimēt ir vairāk vai mazāk atkarīga no veiksmes. Treškārt, gan azartspēļu, gan arī valsts mēroga skaitļu izlozes un momentloterijas organizēšanai ir nepieciešama licence, kuru izsniedz Inspekcija. Tāpat arī atzīts, ka piedalīšanās gan azartspēlēs, gan izlozēs var izraisīt atkarību. Līdz ar to pirmšķietami būtu salīdzināmas visas azartspēles un izlozes.
\nTomēr starp klātienes azartspēlēm, no vienas puses, un loterijām un izlozēm, no otras puses, ir konstatējamas arī būtiskas atšķirības. Piemēram, atšķirīgs ir spēles veids, tas, vai personai, kura grib iesaistīties spēlē, ir jādodas uz konkrētu vietu (kā klātienes azartspēļu gadījumā), tas, vai ir iespējams uzreiz uzzināt par laimestu (skaitļu izlozēs laimests tiek izlozēts tikai vienu vai divas reizes nedēļā, bet interaktīvajās azartspēlēs, nokasāmajās spēļu kartiņās un spēļu zāļu spēlēs par laimestu iespējams uzzināt acumirklī), veicamā ieguldījuma apjoms un citi faktori. Atšķiras arī veiksmes faktora būtiskums - dažu spēļu, piemēram, kāršu spēļu, rezultātu tomēr var ietekmēt spēlētāja prasmes, savukārt panākumi totalizatorā ir balstīti uz spēju novērtēt uzvaras izredzes, kā arī uz citu cilvēku rīcību un citiem faktoriem.
\nTāpat pat tikai virspusēji salīdzinot tieši Pieteikumu iesniedzēju pārstāvēto azartspēļu veidu (spēļu automāti) un izlozes, ir redzamas vairākas būtiskas atšķirības spēles formā un piesaistes veidā. Līdzīgus secinājumus izdarījusi arī Konkurences padome un uzsvērusi, ka spēļu zāļu apmeklētājus tām lielā mērā piesaista iespēja personīgi kontaktēties ar apkalpojošo personālu, spēļu zāles atmosfēra, vide ar fiziskiem spēļu automātiem, kā arī iespēja izmantot bāra pakalpojumus.
\nProti, klātienes azartspēles, no vienas puses, un tradicionālās skaitļu izlozes un momentloterijas, kā arī interaktīvās izlozes un momentloterijas, no otras puses, nav savstarpēji salīdzināmas, jo starp šiem spēļu veidiem pastāv vairākas būtiskas atšķirības. Attiecīgi arī to organizatori neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Tādēļ klātienes azartspēļu organizatori un izložu organizatori nav atzīstami par salīdzināmām grupām Satversmes 91. panta izpratnē.
\n24.3. Tāpat par salīdzināmām grupām Satversmes 91. panta izpratnē nav atzīstamas otras Pieteikumu iesniedzēju norādītās grupas - azartspēļu organizatori, kas nodrošina spēļu zāļu darbību, un citi komersanti. Šāds salīdzinājums ir pārāk plašs, turklāt aptver arī cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamos komersantus (ēdināšanas uzņēmumus), bet azartspēles ir izklaides veids. Tāpat arī telpas, kurās pakalpojumi tiek sniegti, atšķiras pēc tādiem rādītājiem kā, piemēram, personu savstarpējie kontakti un tuvums, attiecīgo iestāžu apmeklēšanas iemesli, kā arī iestāžu psiholoģiskā pievilcība un tajās pavadītais laiks. Proti, lai gan abas grupas vienojošais elements varētu būt pakalpojumu sniegšana, tomēr starp abām grupām pastāvošo atšķirību ir pārāk daudz, lai tās varētu uzskatīt par vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām.
\nKlātienes azartspēļu organizatori un VAS \"Latvijas Loto\" vai citi komersanti neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to klātienes azartspēļu ierobežojumi atbilst Satversmes 91. pantam pirmajam teikumam.
\nTās Pieteikumu iesniedzējas, kuras nodarbojušās ar interaktīvo azartspēļu organizēšanu, lūdz atzīt Covid-19 likuma 9. pantu par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
\nTurklāt 2020. gada 13. jūlijā un 5. oktobrī Satversmes tiesā saņemtas Administratīvās rajona tiesas vēstules, kurās norādīts, ka Administratīvā rajona tiesa apturējusi tiesvedību lietās par Inspekcijas 2020. gada 6. aprīļa lēmuma Nr. 2020/0161 \"Par azartspēļu organizēšanas licenču apturēšanu\" daļēju atcelšanu. Nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona ir vēlējusies aizsargāt savas ar Covid-19 likuma 9. pantu aizskartās pamattiesības, vēršoties administratīvajā tiesā.
\nSatversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko interaktīvo azartspēļu organizatoriem radījusi apstrīdētās normas piemērošana, attiecībā uz tiem Covid-19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka Inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, ir atzīstams par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti, Inspekcijas 2020. gada 6. aprīļa lēmuma Nr. 2020/0161 \"Par azartspēļu organizēšanas licenču apturēšanu\" pieņemšanas.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja S.
\nOsipova