Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts

Satversmes tiesas spriedums Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

1. punkta un
2. gada
3. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
4. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
5. panta pirmās daļas
6. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
7. pantam,
8. panta pirmajam teikumam un
9. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
10. protokola
11. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
12. gada
13. februārī lietā Nr. 2023-04-0106 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikuma iesniedzēju Veras Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjanas Viļkeles (Tatiana Vilkel), Miroslavas Pavļukaņecas (Miroslava Pavlyukanets) un Annas Sokolovas pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Inesei Nikuļcevai un pieteikumu iesniedzēju Sergeja Savinkova (Sergey Savinkov), Lidijas Bondarevas (Lidia Bondareva), Ludmilas Klagišas (Liudmila Klagisha), Annas Baleiko (Anna Baleiko), Marijas Sokolovas (Maria Sokolova), Nataļjas Titimovas (Natalia Titimova), Jeļenas Logunovas (Elena Logunova), Oļega Besedska (Oleg Besedskiy), Nataļjas Jemeļjanovas (Natalia Emelianova), Alevtinas Suncovas (Alevtina Suntsova), Natālijas Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olgas Truškovas (Olga Trushkova), Nikolaja Žuravļova (Nikolay Zhuravlev), Nikolaja Proņina (Nikolai Pronin), Olgas Pastores, Galijas Venlandes (Galiya Venland), Marijas Zeltiņas (Maria Zeltynya), Tatjanas Plotņikovas (Tatiana Plotnikova), Raisas Šaiduļļinas (Raisa Shaidullina), Jevgēnija Goļandina (Evgenii Goliandin), Tamāras Udoļecas (Tamara Udolets), Gaļinas Savinas (Galina Savina), Jeļenas Muradovas (Elena Muradova), Aleksandra Ščerbakova (Alexander Shcherbakov) un Tatjanas Venkovas (Tatiana Venkova) pilnvarotajai pārstāvei Elizabetei Krivcovai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Vilnim Vītoliņam, ar tiesas sēdes sekretāri Paulu Martu Daugavvanagu-Vanagu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
14. pantu un Satversmes tiesas likuma
15. panta
16. un
17. punktu,
18. panta pirmās daļas
19. punktu, kā arī 19.2 un
20. pantu, Rīgā
21. gada 9., 11.,
22. un
23. janvārī atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
24. punkta un
25. gada
26. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
27. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
28. panta pirmās daļas
29. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
30. pantam,
31. panta pirmajam teikumam un
32. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
33. protokola
34. pantam". Konstatējošā daļa
35. Saeima
36. gada
37. oktobrī pieņēma Imigrācijas likumu, kas stājās spēkā
38. gada
39. maijā. Šā likuma
40. panta pirmās daļas
41. punkts noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt Latvijas Republikā dzīvojošam ārzemniekam, kurš pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijis Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.
42. gada
43. septembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā
44. gada
45. septembrī (turpmāk arī - Pirmie grozījumi). Ar šā likuma
46. pantu no Imigrācijas likuma citstarp tika izslēgts
47. panta pirmās daļas
48. punkts. Savukārt Imigrācijas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar
49. punktu, kas noteica, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma
50. panta pirmās daļas
51. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz
52. gada
53. septembrim. Ja persona vēlas atkārtoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tā līdz
54. gada
55. septembrim iesniedz apliecinājumu par valsts valodas apguvi atbilstoši šā likuma
56. panta piektajā daļā noteiktajam. Pastāvīgās uzturēšanās atļauja personai netiek izsniegta, ja izpildās kāds no šā likuma
57. panta pirmās daļas nosacījumiem (turpmāk kopā - apstrīdētais regulējums). Saeima
58. gada
59. aprīlī pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā
60. gada
61. aprīlī (turpmāk arī - Otrie grozījumi). Ar šo likumu Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
62. punkts izteikts jaunā redakcijā: "Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma
63. panta pirmās daļas
64. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz: 1)
65. gada
66. septembrim, ja Pārvaldē līdz minētajam termiņam nav saņemti nepieciešamie dokumenti Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai; 2)
67. gada
68. decembrim attiecībā uz personu, kurai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir nepieciešams apliecinājums par valsts valodas apguvi, ja Pārvaldē līdz
69. gada
70. septembrim ir saņemta informācija par to, ka šī persona līdz
71. gada
72. septembrim vismaz vienu reizi ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un šai personai noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana līdz
73. gada
74. novembrim, bet Pārvaldē līdz
75. gada
76. decembrim nav saņemti nepieciešamie dokumenti Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai; 3) galīgā nolēmuma spēkā stāšanās dienai lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu, ja persona iesniegusi nepieciešamos dokumentus šā statusa pieprasīšanai." Turklāt pārejas noteikumi tika papildināti ar 58.1, 58.2, 58.3 un 58.4 punktu. Secīgi Saeima
77. gada
78. septembrī pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā
79. gada
80. septembrī (turpmāk arī - Trešie grozījumi). Ar šo likumu Imigrācijas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 58.5, 58.6, 58.7, 58.8, 58.9, 58.10 un 58.11 punktu.
81. Satversmes tiesā tika ierosinātas četras lietas par to Imigrācijas likumā ietverto normu satversmību, kuras attiecas uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju Krievijas Federācijas pilsonim: 1)
82. gada
83. februārī pēc Veras Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjanas Viļkeles (Tatiana Vilkel), Miroslavas Pavļukaņecas (Miroslava Pavlyukanets) un Annas Sokolovas pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-04-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
84. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
85. pantam,
86. panta pirmajam teikumam un
87. pantam"; 2)
88. gada
89. martā pēc Sergeja Savinkova (Sergey Savinkov), Lidijas Bondarevas (Lidia Bondareva), Ludmilas Klagišas (Liudmila Klagisha), Annas Baleiko (Anna Baleiko) un Marijas Sokolovas (Maria Sokolova) pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-05-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
90. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
91. pantam,
92. panta pirmajam teikumam un
93. pantam"; 3)
94. gada
95. martā pēc Nataļjas Titimovas (Natalia Titimova), Jeļenas Logunovas (Elena Logunova), Oļega Besedska (Oleg Besedskiy), Nataļjas Jemeļjanovas (Natalia Emelianova), Alevtinas Suncovas (Alevtina Suntsova), Natālijas Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olgas Truškovas (Olga Trushkova), Nikolaja Žuravļova (Nikolay Zhuravlev), Nikolaja Proņina (Nikolai Pronin) un Olgas Pastores pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-06-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
96. punkta un
97. gada
98. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
99. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
100. panta pirmās daļas
101. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
102. pantam,
103. panta pirmajam teikumam un
104. pantam"; 4)
105. gada
106. martā pēc Galijas Venlandes (Galiya Venland), Marijas Zeltiņas (Maria Zeltynya), Tatjanas Plotņikovas (Tatiana Plotnikova), Raisas Šaiduļļinas (Raisa Shaidullina), Jevgēnija Goļandina (Evgenii Goliandin), Tamāras Udoļecas (Tamara Udolets), Gaļinas Savinas (Galina Savina), Jeļenas Muradovas (Elena Muradova), Aleksandra Ščerbakova (Alexander Shcherbakov) un Tatjanas Venkovas (Tatiana Venkova) pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-07-0106 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
107. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
108. pantam,
109. panta pirmajam teikumam un
110. pantam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
111. protokola
112. pantam". Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
113. panta sesto daļu šīs lietas tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2023-04-0106 tika piešķirts nosaukums "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
114. punkta un
115. gada
116. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
117. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
118. panta pirmās daļas
119. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
120. pantam,
121. panta pirmajam teikumam un
122. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
123. protokola
124. pantam".
125. Pieteikumu iesniedzēji - Vera Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjana Viļkele (Tatiana Vilkel), Miroslava Pavļukaņeca (Miroslava Pavlyukanets), Anna Sokolova, Sergejs Savinkovs (Sergey Savinkov), Lidija Bondareva (Lidia Bondareva), Ludmila Klagiša (Liudmila Klagisha), Anna Baleiko (Anna Baleiko), Marija Sokolova (Maria Sokolova), Nataļja Titimova (Natalia Titimova), Jeļena Logunova (Elena Logunova), Oļegs Besedskis (Oleg Besedskiy), Nataļja Jemeļjanova (Natalia Emelianova), Alevtina Suncova (Alevtina Suntsova), Natālija Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olga Truškova (Olga Trushkova), Nikolajs Žuravļovs (Nikolay Zhuravlev), Nikolajs Proņins (Nikolai Pronin), Olga Pastore, Galija Venlande (Galiya Venland), Marija Zeltiņa (Maria Zeltynya), Tatjana Plotņikova (Tatiana Plotnikova), Raisa Šaiduļļina (Raisa Shaidullina), Jevgēnijs Goļandins (Evgenii Goliandin), Tamāra Udoļeca (Tamara Udolets), Gaļina Savina (Galina Savina), Jeļena Muradova (Elena Muradova), Aleksandrs Ščerbakovs (Alexander Shcherbakov) un Tatjana Venkova (Tatiana Venkova) (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
126. pantam,
127. panta pirmajam teikumam,
128. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)
129. protokola
130. pantam. Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz Imigrācijas likuma
131. panta pirmās daļas
132. punktu. Apstrīdētais regulējums paredzot to, ka viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, tāpēc šīm personām, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā, jāsaņem jauna uzturēšanās atļauja, izpildot attiecīgos nosacījumus. Personas, uz kurām attiecas apstrīdētais regulējums, pastāvīgās uzturēšanās atļauju esot saņēmušas atvieglotā kārtībā, un tiesību normas esot prezumējušas, ka nesena piederība Latvijas pilsoņu vai nepilsoņu lokam ir pietiekams pierādījums tam, ka personai ir cieša saikne ar Latviju un ka persona, dzīvojot Latvijā ilgus gadus, ir tajā integrējusies. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana esot ievērojamas izmaiņas, un jauno prasību neizpilde, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, radītu viņiem būtiskus ierobežojumus. Arī pārcelšanās uz citu valsti, ar kuru personu saistot tikai pilsonība, esot apgrūtinoša. 3.
133. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas dēļ esot ierobežotas Satversmes
134. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Satversmes
135. pants paredzot tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām un attīstīt savu personību. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo likumdevējs neesot izvērtējis apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām - Satversmei un Konvencijai. Likumdevējs esot izšķīries par labu visstingrākajam risinājumam, neizvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Turklāt apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā neesot izvērtēta iestāžu kapacitāte šā regulējuma ieviešanai, proti, ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk - Pārvalde), ne Valsts izglītības satura centra (turpmāk - Centrs) kapacitāte neesot pietiekama tā ieviešanai. Turklāt Pirmie grozījumi neesot bijuši skaidri un maldinājuši personas, jo no tiem neesot bijis skaidri saprotams tas, ka ārzemniekam, iesniedzot apliecinājumu par valsts valodas apguvi, ir tiesības saņemt nevis pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet gan Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, izpildot vēl virkni papildu nosacījumu, kas apstrīdētajā regulējumā neesot minēti. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt tam, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības stiprināšana. Taču šis pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nedz likumprojekta anotācijā, nedz tā sagatavošanas materiālos, nedz Saeimas sēdēs neesot ticis paskaidrots, kādus riskus valsts drošībai rada personas, kas ieguvušas Krievijas Federācijas pilsonību un Latvijā uzturas uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Tāpat neesot sniegti nekādi dati par šo personu iesaisti, piemēram, karadarbībā. Saņemot pastāvīgās uzturēšanās atļauju Imigrācijas likuma
136. panta pirmās daļas
137. punktā norādītajā kārtībā, valsts valodas prasmi neesot vajadzējis pierādīt arī visiem citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kas ieguvuši citas valsts pilsonību. Tādējādi to, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem nevajadzēja pierādīt valsts valodas prasmi, iegūstot pastāvīgās uzturēšanās atļauju Imigrācijas likuma
138. panta pirmās daļas
139. punktā norādītajā kārtībā, nevarot uzskatīt par izšķirošu apstākli drošības apdraudējuma novēršanai. Izraudzītais līdzeklis, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, varētu būt piemērots tad, ja stingrākas prasības tiktu izvirzītas personām, kuras atteikušās no Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa statusa par labu Krievijas Federācijas pilsonībai pēc
140. gada
141. februāra. No Saeimas sēdē notikušajām diskusijām varot secināt, ka apstrīdētajam regulējumam ir ārpolitisks mērķis - radīt grūtības Krievijas Federācijas pilsoņiem un sūtīt stingru signālu Krievijas Federācijai -, tomēr politiskas intereses nevarot būt leģitīms pamattiesību ierobežojama mērķis. Personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis esot sākotnēji Ministru kabineta izstrādātā alternatīva, kas paredzējusi ilgāku laiku jauno prasību izpildei, kā arī to, ka jauno prasību neizpildes gadījumā personām saglabātos tiesības palikt Latvijā uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata. Tāpat personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu katra gadījuma individuāla izvērtēšana attiecībā uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu. Visbeidzot, pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt arī ar sankciju mehānismu - sankciju ieviešanu pret atsevišķiem Krievijas Federācijas pilsoņiem. Samērojot personas pamattiesību ierobežojumu ar sabiedrības drošības interesēm, esot jānodrošina katra gadījuma individuāla izvērtēšana. Tik plaša rakstura ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu. 3.
142. Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
143. pantam Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visi bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuri kļuvuši par citas valsts pilsoņiem un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma
144. panta pirmās daļas
145. punktu. No apstrīdētā regulējuma anotācijas izrietot, ka Krievijas Federācijas pilsoņu uzturēšanās Latvijā rada riskus, kas saistīti ar karu Ukrainā, nevis ar Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri bija saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā, rīcību. Ja izšķirošais kritērijs atšķirīgas attieksmes noteikšanai ir pilsonības valsts realizētā politika, tad minētie riski esot saistīti ar jebkuras nedemokrātiskas valsts pilsoņiem. Pieteikumu iesniedzēji neveidojot tādu īpašu cilvēku kategoriju, lai tikai viņiem tiktu piemērots atšķirīgs tiesiskais regulējums. Tomēr apstrīdētais regulējums nosakot atšķirīgu attieksmi, izdalot no visiem ārzemniekiem vienu grupu - Krievijas Federācijas pilsoņus - un tikai viņiem paredzot anulēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Apstrīdētā regulējuma izstrādes materiālos neesot atrodama informācija par to, kādi valsts drošības riski ir saistīti tieši ar šo ārzemnieku grupu un vai šie riski ir lielāki salīdzinājumā ar citu ārzemnieku radītajiem riskiem. Atšķirīgā attieksme neesot noteikta ar likumu, turklāt likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti, nepieciešami un samērīgi to pašu apsvērumu dēļ, kuri norādīti attiecībā uz apstrīdētā regulējuma neatbilstību Satversmes
146. pantam. 3.
147. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētais regulējums pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Viņu tiesības esot bijušas skaidri noteiktas Imigrācijas likuma
148. panta pirmās daļas
149. punktā, un gadījumi, kad uzturēšanās atļauju anulē, -
150. pantā. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu esot pasliktināts viņu tiesiskais stāvoklis. Šāda tiesību atņemšana varot būt pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Apstrīdētajam regulējumam esot atpakaļvērsts spēks, jo Pieteikumu iesniedzējiem vajagot izpildīt tādas prasības, par kurām tie iepriekš nevarējuši zināt, proti, prasības, kas attiecas uz nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, pietiekamiem un regulāriem ienākumiem un pierādījumiem par valsts valodas apguvi. Pieteikumu iesniedzēji norāda: ja viņi būtu zinājuši, ka vecumdienās tiem būs jāpierāda sava valsts valodas prasme, tad būtu par to parūpējušies agrāk, kad viņiem vēl bijusi labāka veselība, atmiņa un stresa izturība. Pastāvīgās uzturēšanās atļauja esot izsniegta ar administratīvo aktu, un ar šo aktu esot piešķirtas pastāvīgas, neterminētas tiesības. Imigrācijas likuma
151. panta pirmās daļas
152. punkts esot bijis spēkā 19 gadus, un tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai personām būtu izveidojusies tiesiskā paļāvība uz šāda tiesiskā regulējuma nemainīgumu. Personas esot varējušas paļauties uz to, ka iegūto statusu saglabās līdz mūža beigām. Kļūšana par kādas valsts pilsoni un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšana esot ilgtermiņa lēmums, tāpēc nevarot sagaidīt, ka persona savu valstisko piederību mainīs atkarībā no politiskām izmaiņām un valsts prestiža. 3.
153. Apstrīdētais regulējums pārkāpjot Konvencijas
154. protokola
155. pantu, jo neparedzot katra gadījuma individuālu vērtēšanu. To apstiprinot arī likumprojekta anotācija, kurā norādīts uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņu uzturēšanās Latvijā saistīta ar neizbēgamiem un palielinātiem valsts drošības riskiem. Tiesību atņemšanas pamats esot saistīts nevis ar individuālas personas rīcību, bet gan personu pilsonības valsts rīcību un līdz ar to atbilstot ārvalstnieku kolektīvās izraidīšanas jēdzienam. 3.
156. Pēc Otro grozījumu spēkā stāšanās Pieteikumu iesniedzēji iesniedza ar tiem saistītus papildu paskaidrojumus. Lai gan pastāvīgās uzturēšanās atļauju anulēšanas termiņi esot pagarināti un diferencēti un tam esot pozitīvs efekts, apstrīdētā regulējuma būtība tomēr esot palikusi nemainīga - tiesību normas joprojām paredzot pastāvīgās uzturēšanās atļauju anulēšanu. Esot jāvērtē gan apstrīdētā regulējuma, gan ar Otrajiem grozījumiem spēkā stājušos normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ar Otrajiem grozījumiem esot izlabota norāde, kas personas maldinājusi par iespēju iegūt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un tagad esot skaidri norādīts uz iespēju iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Ar to, ka Pārvaldei lēmums jāpieņem gada laikā, esot labots arī iepriekš norādītais trūkums, kas saistīts ar Pārvaldes kapacitāti. Tomēr Otro grozījumu pieņemšana esot aizņēmusi tikai piecas darba dienas un priekšlikumu iesniegšanas termiņš bijis pārāk īss - viena diena. Tik īsos termiņos nevarot tikt pilnvērtīgi izvērtēta tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pilnvērtīgi nodrošināt valsts valodas prasmes pārbaudi bijis iespējams tikai no
157. gada
158. maija, kad stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta
159. gada
160. marta noteikumos Nr. 157 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 157), kuri regulē kārtību, kādā Krievijas Federācijas pilsoņi reģistrējas un kārto valsts valodas prasmes pārbaudi, ja tai nav reģistrējušies līdz
161. gada
162. martam, kā arī nosaka procedūru atkārtotas pārbaudes kārtošanai noteiktā laika periodā. Tiesiskās nenoteiktības, biežās tiesiskā regulējuma maiņas un dažādu iestāžu pretrunīgo izteikumu dēļ Pieteikumu iesniedzēji nevarot jēgpilni pielāgoties pārmaiņām, un tas atstājot negatīvu iespaidu uz viņu veselību, kā arī mazinot viņu izredzes atgūt atņemtās tiesības. Turklāt valsts valodas prasmes pārbaude tiekot kārtota digitālajā vidē, bet daļai Pieteikumu iesniedzēju neesot attiecīgo datorprasmju. Saeima esot atteikusies vērtēt nevienlīdzīgo attieksmi, proti, to, ka apstrīdētais regulējums neattiecas uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri kā bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguva uz iepriekš spēkā bijušo likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" (turpmāk - Ārvalstnieku likums) normu pamata. 3.
163. Tiesas sēdē vienas Pieteikumu iesniedzēju grupas pārstāve zvērināta advokāte Inese Nikuļceva norādīja, ka preventīva drošības risku mazināšana, nerunājot ne par kādu konkrētu apdraudējumu, nevarot būt par pamatu tam, ka jau izsniegtās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku. Savukārt pārējo Pieteikumu iesniedzēju pārstāve Elizabete Krivcova tiesas sēdē norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums ir grozīts, lietas pamatā esošais strīds nav atrisināts, jo joprojām ir paredzēta pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana. Joprojām neesot atrisinātas arī problēmas, kas saistītas ar prasībām pēc nepārtrauktas uzturēšanās Latvijā un pietiekamiem finanšu līdzekļiem.
164. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
165. pantam,
166. panta pirmajam teikumam,
167. pantam un Konvencijas
168. protokola
169. pantam. Likumdevējs pēc apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās esot regulāri sekojis līdzi situācijai un uzklausījis kompetentās institūcijas šā regulējuma ieviešanai veltītajās sēdēs. Likumsakarīgi Otro grozījumu mērķis esot bijis nodrošināt attiecīgajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem samērīgāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
170. punkts tā apstrīdētajā redakcijā nevienai personai neesot radījis reāli pastāvošu tiesību aizskārumu. Līdz ar to, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, esot būtiski ņemt vērā Otros grozījumus, kas dodot ikvienai personai reālu iespēju saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tomēr svarīgi esot tas, ka likumdevējs ar Otrajiem grozījumiem nav vēlējies atteikties no Pirmajos grozījumos noteiktās prasības par valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanas nepieciešamību. 4.
171. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz valsts drošības stiprināšanu. Nacionālās drošības garantēšana esot valsts pamatpienākums, jo valstij vajagot gādāt par tās drošību jebkuros apstākļos, un attiecībā uz valsts drošības aizsardzību esot piemērojams piesardzības princips. Valstij esot plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības labad veicamos pasākumus. Latvijas robežvalsts - Krievijas Federācijas - uzsāktais militārais uzbrukums Ukrainai liekot īpašu uzmanību veltīt valsts drošības aizsardzībai un domāt par jauniem valsts drošības aizsardzības pasākumiem. Turklāt Krievijas Federācija esot tāda valsts, kas ne vien robežojas ar Latviju, bet arī jau ilgstoši apdraudējusi Latvijas valsts drošību. Tās politika aizvadītajā gadā esot kļuvusi atklāti naidīga ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret visu Rietumu pasauli. Krievijas Federācijas iebrukums Ukrainā esot Latvijas sabiedrībai atgādinājis par valstiskās neatkarības trauslumu, apliecinājis nepieciešamību nepārtraukti pilnveidot nacionālās drošības sistēmu un atbildīgo institūciju instrumentu klāstu drošības jomā. Uzbrukums Ukrainai izgaismojis vairākas paralēles ar situāciju Latvijā, jo šeit tāpat kā Ukrainā esot liela krievu diaspora. Turklāt līdzīgi kā Ukrainā, kur daudzi iedzīvotāji bijuši gatavi sniegt atbalstu Krievijas okupācijas spēkiem, arī Latvijā darbojoties virkne "prokremlisku" nodibinājumu. Neesot šaubu par to, ka Krievijas Federācijas agresīvās darbības nav automātiski attiecināmas uz visiem tās pilsoņiem. Tomēr Krievijas pilsonība esot viens no riska faktoriem, ko nevarot neņemt vērā, domājot par valsts drošības aizsardzību. Gan Eiropas Savienība, gan Latvija esot atzinušas Krievijas Federāciju par terorismu atbalstošu valsti. Latvija vēl pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas esot noteikusi obligātu padziļinātu Krievijas Federācijas pilsoņu pārbaudi pirms jebkuras vīzas vai uzturēšanās atļaujas izsniegšanas un jau tādējādi esot Krievijas Federācijas pilsoņus ar tiem saistītā riska līmeņa ziņā pielīdzinājusi tādu valstu pilsoņiem kā, piemēram, Afganistānas Islāma Republika, Irākas Republika, Irānas Islāma Republika. Visos gadījumos Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem pastāvīgās uzturēšanās atļauja izsniegta uz Imigrācijas likuma
172. panta pirmās daļas
173. punkta pamata, paši esot izdarījuši izvēli par labu citas valsts - Krievijas Federācijas - pilsonībai. Turklāt daudzos gadījumos šī izvēle izdarīta pat pēc tam, kad Krievijas Federācija okupēja Krimas pussalu. Krievijas Federācijas īstenotā karadarbība esot pretrunā ar saistībām, kas tai izrietot no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu
174. panta un imperatīvajām starptautisko tiesību normām. Atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām jebkurai valstij esot tiesības vērst pret valsti, kura pārkāpj savas saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā, tādus pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt pārkāpumu novēršanu un reparācijas cietušās valsts interesēs. Turklāt visām valstīm esot pienākums sadarboties, lai ar tiesiskiem līdzekļiem izbeigtu būtiskus un sistemātiskus attiecīgo normu pārkāpumus. 4.
175. Apstrīdētais regulējums attiecoties tikai uz vienu personu kategoriju, un visas šīs personas esot saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju bez valsts valodas prasmes pārbaudes. Latvijas vēsturiskajā kontekstā valsts valodas jautājumi neesot skatāmi atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas, tostarp valodu jomā, kur ilgstoši tika priviliģēta krievu valoda, un no šīs politikas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas. Joprojām esot nepieciešams novērst padomju okupācijas sekas, jo ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa vēl arvien nepārzinot latviešu valodu pietiekami labi, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē. Satversmē latviešu valodai esot noteikts valsts valodas statuss un piešķirta konstitucionāla vērtība. Valstij esot pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju. Prasme brīvi lietot valsts valodu tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē, esot nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim. Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā esot uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu. Valsts valodas nezināšana mazinot arī iespēju iegūt patiesu informāciju no drošiem informācijas avotiem, tādēļ par potenciāliem Krievijas Federācijas propagandas upuriem lielākoties kļūstot tieši tās personas, kuras nezina valsts valodu. 4.
176. Apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes
177. pantam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes
178. pantu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu atzīstot par vienu no kritērijiem, kuri raksturo tiesību uz privāto dzīvi ierobežojuma tiesiskumu. Valstij esot tiesības regulēt ārzemnieku iekļūšanu un uzturēšanos tajā, kā arī viņu izraidīšanu. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un tai sekojošā izraidīšana no valsts patiešām aizskarot personas tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr no apstrīdētā regulējuma un tam sekojušajiem Imigrācijas likuma grozījumiem izrietot tas, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem tiek dota reāla iespēja iegūt citu, līdzvērtīgu tiesisko statusu, kas nodrošinātu viņiem tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā, - Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauju. Viss, kas no personas tiekot prasīts, esot tas, lai persona nokārto valsts valodas prasmes pārbaudi. Vai persona šo iespēju izmanto, tā esot pašas personas izvēle. Tādējādi arī personas izraidīšanai no valsts, pēc Saeimas ieskata, par iemeslu būtu nevis apstrīdētais regulējums, bet gan pašas personas bezdarbība. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Apstrīdētais regulējums, jo īpaši ņemot vērā Otros grozījumus, esot pietiekami skaidrs un nepārprotami nosakot darbības, kas personai jāveic, lai tā iegūtu jauno statusu. Tāpat Otro grozījumu pieņemšanas laikā gan Centrs, gan Pārvalde esot apliecinājuši savu gatavību veikt visus šo grozījumu ieviešanai nepieciešamos pasākumus. Pamattiesību ierobežojumam esot trīs leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti šo leģitīmo mērķu sasniegšanai. Pirmkārt, ar apstrīdētajā regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu tikšot stiprināta valsts valoda un līdz ar to arī demokrātiska valsts iekārta. Tāpat tikšot aizsargātas arī citu personu tiesības, ņemot vērā to, ka Latvijas valstspiederīgajiem ir tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Otrkārt, apstrīdētā regulējuma rezultātā tikšot padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus. Tādējādi tikšot stiprināta valsts drošība, jo šāds statuss nevarot tikt piešķirts personai, kura apdraud valsts drošību. Treškārt, izslēdzot no Imigrācijas likuma
179. panta pirmās daļas
180. punktu, esot izbeigta atvieglotā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas kārtība, tādējādi stimulējot izdarīt noteiktu izvēli personas, kuras vēlas uzturēties Latvijā, iegūt Latvijas pilsonību un apliecināt savu piederību pie Latvijas un Eiropas kultūrtelpas. Pieteikumu iesniedzēji neesot minējuši argumentus tam, ka viņu norādītie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi būtu tikpat iedarbīgi leģitīmo mērķu sasniegšanā. Pirmkārt, Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts paredzējis gan ievērojami garāku laikposmu, kurā būtu derīga iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja, gan arī ievērojami garāku termiņu valsts valodas zināšanu apliecināšanai. Tādējādi ar šo risinājumu neesot iespējams sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, uzskatījis, ka ir nepieciešams ātrāks risinājums. Otrkārt, likumdevēja mērķis esot prasīt valsts valodas zināšanu apliecinājumu no visiem Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, tātad par saudzējošāku risinājumu nevarot atzīt tādu risinājumu, kas paredzētu jebkādus izņēmumus. Turklāt regulējums par valsts valodas prasmes pārbaudi pēc būtības jau esot individualizēts, jo tajā ņemts vērā, piemēram, personas vecums. Treškārt, nacionālas vai starptautiskas sankcijas acīmredzami neesot uzskatāmas par saudzējošāku risinājumu. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka visi Pieteikumu iesniedzēji ir bijušie Latvijas nepilsoņi, kuri Latvijas teritorijā dzīvo vismaz kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Tātad šīs personas vairāk nekā 30 gadus dzīvojušas valstī, kurā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda un kurā šīm personām jau ilgstoši bija dota iespēja naturalizēties. Pieteikumu iesniedzēji esot brīvi un apzināti nolēmuši nevis iegūt Latvijas pilsonību, bet gan kļūt par Krievijas Federācijas pilsoņiem. Turklāt no pieteikumiem izrietot tas, ka šādas izvēles pamatā bijuši galvenokārt finansiāla rakstura apsvērumi. Vajagot ņemt vērā to, ka likumdevējs visiem Pieteikumu iesniedzējiem nodrošinājis arī iespēju kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz divas reizes. Svarīgi, ka Eiropas Padomes dalībvalstīs pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai nepieciešamais valsts valodas zināšanu līmenis esot tieši tāds pats, kāds noteikts Latvijā. Arī Konvencijas
181. pants negarantējot personai tiesības uz noteikta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja vien valsts piedāvātais risinājums neuzliek ārzemniekiem tādus šķēršļus, kas liegtu tiem īstenot savas tiesības uz privāto dzīvi. Latvijā likumdevējs visiem Pieteikumu iesniedzējiem esot nodrošinājis iespēju iegūt līdzvērtīgu statusu, kas viņu tiesisko aizsardzību nodrošinātu ne mazākā mērā kā pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, pirmkārt, esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētais regulējums ir pieņemts ar tūlītēju, nevis atpakaļvērstu spēku, jo ietekmē tādas tiesiskās attiecības, kuras nav pabeigtas pirms šā regulējuma spēkā stāšanās. Otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neparedzot to, ka personai izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja būs derīga līdz pat šīs personas mūža beigām. Treškārt, ar Otrajiem grozījumiem esot novērstas tās problēmas, kas tika radītas ar Pirmajiem grozījumiem, - proti, esot noteikts, ka Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai pietiekams iztikas nodrošinājums ir arī personai piešķirtā pensija, citstarp Krievijas Federācijas vecuma pensija. Tāpat ar Otrajiem grozījumiem paredzēts, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja būs derīga līdz dienai, kad stāsies spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu, ja vien būs iesniegti visi nepieciešamie dokumenti. Ceturtkārt, esot paredzēta saprātīga kārtība, kādā personas var apliecināt valsts valodas zināšanas. Lai apgūtu valsts valodu pamata līmenī
182. pakāpē (A2) (turpmāk - A2 pakāpe) bez priekšzināšanām, esot nepieciešamas vismaz 240 apmācības stundas. Personai, kura valsts valodas prasmes pārbaudi kārtojusi vismaz vienu reizi, bet nav to nokārtojusi un kurai nepieciešams to kārtot vēlreiz, tam atvēlētais laiks esot ilgāks par gadu. Apstrīdētais regulējums nepārkāpjot ārzemnieku kolektīvās izraidīšanas aizliegumu, jo no tā neizrietot tādas tiesiskās sekas, ka Krievijas Federācijas pilsonis, kas saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma
183. panta pirmās daļas
184. punkta pamata, pēc noteikta datuma bez individuāla izvērtējuma tiktu no Latvijas izraidīts. Personām tiekot dota iespēja apliecināt valsts valodas zināšanas, turklāt tām esot nodrošināta individualizēta pieeja, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš tiekot pagarināts atkarībā no personas rīcības. Izraidīšanas procedūru regulējot nevis apstrīdētais regulējums, bet pavisam citas tiesību normas. Turklāt apstrīdētais regulējums negrozot izraidīšanu regulējošās tiesību normas un nemainot faktu, ka izraidīšanas procedūra ir individualizēta un tās ietvaros vērtējama katra ārzemnieka situācija. Proti, esot paredzēti gadījumi, kad personai ir tiesības pretendēt uz alternatīvo statusu. Tāpat esot paredzēta iespēja, ka iekšlietu ministrs izsniedz Krievijas Federācijas pilsonim termiņuzturēšanās atļauju uz laiku līdz pieciem gadiem, ja tas atbilst Latvijas valsts interesēm vai starptautiskajām saistībām vai ir saistīts ar humāniem apsvērumiem. Persona, kas saņem izraidīšanas rīkojumu, varot lūgt, lai ar šo rīkojumu uzliktā pienākuma izpildei noteiktais termiņš tiek pagarināts līdz pat vienam gadam. Tāpat ārzemniekam esot tiesības apstrīdēt izbraukšanas rīkojumu augstākā iestādē, kā arī pārsūdzēt augstākas iestādes lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. Ņemot vērā minēto, esot atzīstams, ka labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesībām nodarīto kaitējumu un apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
185. un
186. pantam, kā arī Konvencijas
187. protokola
188. pantam. 4.
189. Apstrīdētais regulējums nepārkāpjot Satversmes
190. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Uz Imigrācijas likuma
191. panta pirmās daļas
192. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauja esot izsniegta ne tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, bet arī citu valstu pilsoņiem. Tomēr šādu citu valstu pilsoņu skaits esot samērā neliels. Ņemot vērā likumdevēja izvirzītos mērķus, šī skaitliskā starpība esot atzīstama par būtisku atšķirību starp Krievijas Federācijas pilsoņiem un citiem ārzemniekiem. Turklāt saistībā ar Krievijas Federācijas uzsākto karadarbību Ukrainā esot svarīgi ņemt vērā gan nacionālo, gan starptautisko praksi, un tā esot tāda, ka ar uzturēšanās tiesībām saistītus ierobežojumus uzliek nevis visiem ārzemniekiem, bet galvenokārt Krievijas Federācijas pilsoņiem. 4.
193. Saeimas pārstāvis Vilnis Vītoliņš tiesas sēdē lūdza Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā daļā par
194. gada
195. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
196. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
197. panta pirmās daļas
198. punkts, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, kā arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
199. punkta atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, ciktāl tas attiecas uz personai noteiktām ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā saistītām prasībām. Apstrīdētais regulējums nekad neesot konstruēts tādējādi, lai tas ļautu Pieteikumu iesniedzējiem iegūt tikai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, jo neesot izslēgta iespēja saņemt jebkuru citu likumā paredzēto uzturēšanās atļauju. Kritēriji tam, lai persona iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma
200. panta pirmās daļas
201. punkta pamata, un tam, lai atļauju iegūtu uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, esot bijuši atšķirīgi, jo Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmajā daļā bija ietverta prasība par pastāvīgu uzturēšanos Latvijā un arī attiecīgo personu grupa skaitliski bija ievērojami mazāka.
202. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
203. pantam,
204. panta pirmajam teikumam,
205. pantam un Konvencijas
206. protokola
207. pantam. Tieslietu ministrija uzsver, ka Otrie grozījumi, ar kuriem pārejas noteikumi tika papildināti ar vairākām tiesību normām, esot vērsti uz to, lai nodrošinātu samērīgāku pāreju uz jauno regulējumu un tādējādi dotu iespēju katram saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ja vien persona to vēlas un izpilda šā statusa iegūšanai noteiktās prasības. Vērtējot prasību nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, Tieslietu ministrija norāda, ka viens no gadījumiem, kad persona var nekārtot šo pārbaudi, ir tas, ka persona sasniegusi 75 gadu vecumu. Minētais vecuma slieksnis esot noteikts saistībā ar līdzšinējo pieredzi, kas uzkrāta, eksaminējot par 75 gadiem vecākas personas. Prasme brīvi lietot valsts valodu esot nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
208. panta pirmajam teikumam Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem argumentiem tam, ka pieteikumos norādīto normu kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem. Savukārt tiesiskās paļāvības aizsardzības princips izskatāmajā lietā esot cieši saistīts ar personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un tai sekojošā izraidīšana no valsts aizskarot Satversmes
209. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā regulējošu prasību noteikšana esot tiesībpolitisks jautājums. Ārzemniekam neesot tiesību paļauties uz to, ka šīs prasības nevarētu laika gaitā tikt grozītas atkarībā no faktiskās situācijas izmaiņām. Pieteikumu iesniedzējiem esot dots pietiekami ilgs laiks un reāla iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu un attiecīgu uzturēšanās atļauju, izpildot pieteikumos norādītajās normās ietvertās prasības. Tomēr katras personas pašas ziņā esot tas, vai tā šo iespēju izmantos. Apstrīdētajā regulējumā paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un esot pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz to, lai stiprinātu valsts valodas konstitucionālo nozīmi, kā arī preventīvi mazinātu valsts drošības riskus saistībā ar karadarbību, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā. Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Izraudzītie līdzekļi esot piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar tiem tikšot stiprināta valsts valoda un padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai nepieciešamos dokumentus. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos šis aspekts esot īpaši svarīgs. Nepastāvot citi, personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams leģitīmos mērķus sasniegt tikpat iedarbīgi un efektīvi. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem apsvērumiem par samērīguma izvērtēšanu. Tieslietu ministrija nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju uzskatam, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana nozīmēšot ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu, kas aizliegta ar Konvencijas
210. protokola
211. pantu. Apstrīdētais regulējums neesot vērsts uz to, lai no Latvijas izraidītu visus Krievijas Federācijas pilsoņus, kuriem bija derīga uz Imigrācijas likuma
212. panta pirmās daļas
213. punkta pamata izdota pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Proti, no apstrīdētā regulējuma neizrietot tas, ka pēc konkrēta datuma šādas personas tiks izraidītas no Latvijas bez individuāla izvērtējuma. Apstrīdētais regulējums nodrošinot katram Latvijā pastāvīgi dzīvojošam Krievijas Federācijas pilsonim iespēju pēc konkrētu nosacījumu izpildes iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Turklāt pieteikumos norādītās normas neregulējot ar ārvalstnieku izraidīšanu saistītus jautājumus. Tos regulējot Imigrācijas likuma V nodaļa, kurā ietverti ārzemnieka izraidīšanas nosacījumi, kā arī paredzēti izņēmuma gadījumi, kad izbraukšanas rīkojumu neizdod vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu nepieņem. Tādējādi attiecīgajā procesā tiekot individuāli izvērtēts katrs konkrētais gadījums. Turklāt pirms izbraukšanas rīkojuma izdošanas vai piespiedu izraidīšanas Pārvaldei esot pienākums katrā gadījumā izvērtēt un pārliecināties, vai šāda izraidīšana nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Tieslietu ministrijas pārstāve Anda Smiltēna tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu, jāņem vērā Trešie grozījumi.
214. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam juridiskajam pamatojumam par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
215. pantam,
216. panta pirmajam teikumam,
217. pantam un Konvencijas
218. protokola
219. pantam. Iekšlietu ministrija uzsver, ka Latvijai ir suverēnas tiesības pārvaldīt un kontrolēt savas robežas, kā arī noteikt personu tiesības ieceļot un uzturēties valstī. Tāpat atbilstoši starptautiskajām tiesībām valstij esot tiesības vērst konkrētus pasākumus pret citu valsti, kas pārkāpj savas saistības pret visu starptautisko sabiedrību. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi aktuālajai situācijai, kā arī grozīt iepriekš pieņemtās tiesību normas, tostarp nosakot stingrākus nosacījumus kādu tiesību iegūšanai. Ārzemniekam neesot tiesību paļauties uz to, ka nosacījumi attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā, mainoties faktiskajai situācijai, nevarētu tikt grozīti. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts, lai stiprinātu valsts drošību un veicinātu starptautisko noziegumu un cilvēktiesību pārkāpumu izbeigšanu saistībā ar karu, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā. Krievijas Federācijas informatīvajai politikai esot ilgtermiņa mērķi, un tā esot orientēta arī uz Latvijas sabiedriskās domas maiņu atbilstoši Krievijas ārpolitikas prioritātēm. Krievijas Federācija cenšoties mazināt Latvijas sabiedrības vienotību un panākt Latvijas iedzīvotāju atsvešināšanos no Latvijas valsts. Krievijas Federācijas propaganda, kas gadiem ilgi nepastarpināti bijusi pieejama krievu valodā sniegto informāciju patērējošai sabiedrības daļai, esot novedusi pie sakropļotas, īstenībai neatbilstošas pasaules uztveres iesakņošanās šajā sabiedrības daļā. Indivīdam, kas prot valsts valodu, esot iespēja salīdzināt un kritiski vērtēt visu iegūto informāciju, kā arī kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Tomēr ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzinot latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē. Pastāvošais latviešu un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicinot sabiedrības saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Likumdevējs esot noteicis pietiekamu laika posmu, lai Latvijā pastāvīgi dzīvojošie Krievijas Federācijas pilsoņi spētu pārorientēties atbilstoši jaunajā tiesiskajā regulējumā paredzētajai kārtībai. Gan termiņuzturēšanās atļauja, gan pastāvīgās uzturēšanās atļauja, gan Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja primāri apliecinot ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā. Tomēr tiesību apjoms, kas Latvijā tiek garantēts ārzemniekam, kuram izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja vai piešķirts Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss, esot atšķirīgs no tiesību apjoma, kāds noteikts ārzemniekam, kuram izsniegta termiņuzturēšanās atļauja. Iekšlietu ministrijas pārstāve Dace Radzēviča tiesas sēdē norādīja, ka kopš Trešo grozījumu pieņemšanas personām, kuras vēlas uzturēties Latvijā, izvirzītā prasība par pietiekamiem finanšu līdzekļiem un prasība par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas Republikā ir pielīdzināmas prasībām, kādas bija noteiktas jau pirms apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās. Personas, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma
220. panta pirmās daļas
221. punkta pamata, un personas, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, neesot salīdzināmas. Proti, atšķirībā no Imigrācijas likuma
222. panta pirmās daļas
223. punkta, Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas gadījumā izšķirošais faktors esot tas, cik ilgi persona pastāvīgi uzturas Latvijā. Tāpat ievērojami atšķiroties arī abās personu grupās ietilpstošo personu skaits.
224. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka likumdevējs nav radis labāko risinājumu pieteikumos norādīto normu satversmības nodrošināšanai. Ar Otrajiem grozījumiem esot radīts saudzīgāks pārejas mehānisms Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
225. punkta īstenošanai. Tomēr tiesībsargs uzsver, ka apstrīdētā regulējuma pieņemšanas brīdī neesot apspriesta un vērtēta Noteikumu Nr. 157 ietekme uz apstrīdētā regulējuma izpildi, proti, neesot apsvērts tas, vai šajos noteikumos ietvertās prasības attiecībā uz valsts valodas prasmes pārbaudi nav pārmērīgs apgrūtinājums vecāka gadagājuma personām. Turklāt arī tas, ka valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana paredzēta informācijas sistēmā, varot radīt problēmas par 65 gadiem vecākām personām ar zemu digitālās pratības līmeni. Tātad tiesībsargs kritiski vērtē to, kā apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā ir ievērots labas likumdošanas princips. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, tiesībsargs norāda: šis princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Tiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri izšķīrušies par Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanu, esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņi savu jau iegūto pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēs saglabāt bez jebkādu papildu nosacījumu izpildes. Tomēr valsts esot tiesīga, reaģējot uz apdraudējumiem un iespējamiem riskiem, mainīt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus ārzemniekiem, un tas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos Latvijai esot aktuāli. Prasība pēc valsts valodas prasmes esot samērīga, jo īpaši ņemot vērā attiecīgo personu ciešo saikni ar Latviju un to, ka tiek prasīts pierādīt valsts valodas zināšanas tikai A2 pakāpē. Tātad valsts bijusi tiesīga mainīt pastāvošo tiesisko regulējumu, lai pārbaudītu, vai Krievijas Federācijas pilsoņi, kuru pilsonības valsts uzsākusi militāru agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu, neapdraud Latvijas valsts drošību un sabiedrisko kārtību, kā arī izvirzīt viņiem prasību apliecināt valsts valodas zināšanas noteiktā līmenī. Tomēr, nosakot šādu prasību, esot svarīgi ņemt vērā dažādu indivīdu atšķirīgās spējas, tāpēc tiesībsargs jau iepriekš lūdzis pazemināt no 75 gadiem uz 65 gadiem vecuma robežu, pēc kuras sasniegšanas persona būtu atbrīvojama no valsts valodas prasmes pārbaudes. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes
226. pantam, tiesībsargs norāda, ka pastāvīgi valstī dzīvojošo ārzemnieku izraidīšana esot iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Ārzemniekam izsniegtās uzturēšanās atļaujas anulēšana varot negatīvi ietekmēt iespējas saglabāt ģimenes saites. Tomēr šāds pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai, jo ļaujot valstij pārliecināties par to, vai Krievijas Federācijas pilsoņi neapdraud Latvijas valsts drošību un var arī turpmāk uzturēties Latvijā. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētais regulējums, ja tas skar Krievijas Federācijas pilsoņus, kuru ģimenes locekļi dzīvo Latvijā, atbilst Satversmes
227. pantam, jo šādā gadījumā persona varot saņemt termiņuzturēšanās atļauju, ja vien ir tai savlaicīgi pieteikusies un nav konstatēts, ka attiecīgā persona apdraudētu valsts drošību un sabiedrisko kārtību. Savukārt tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuru ģimenes locekļi nedzīvo Latvijā, radītā tiesību uz privāto dzīvi aizskāruma novēršanai esot paredzēts tiesiskās aizsardzības mehānisms - pieņemot lēmumus par izraidīšanu, Pārvaldei un Valsts robežsardzei esot pienākums izvērtēt šādu lēmumu ietekmi uz Satversmes
228. pantā ietvertajām tiesībām. Apstrīdētais regulējums neradot kolektīvās izraidīšanas risku, proti, tas neatceļot izbraukšanas rīkojuma un lēmuma par piespiedu izraidīšanu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību. Pirms minētā rīkojuma un lēmuma pieņemšanas esot vērtējami konkrētā ārvalstnieka individuālie apstākļi. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes
229. pantam, tiesībsargs norāda, ka šis regulējums paredz atšķirīgu attieksmi ne tikai atkarībā no tā, kādas valsts pilsonību ieguvuši bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, bet arī atkarībā no tā, saskaņā ar kādu likumu bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem tika piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja pēc tam, kad viņi pieņēmuši Krievijas Federācijas pilsonību. Proti, pieteikumos norādītās normas neattiecoties uz tiem ārzemniekiem, kuri pēc Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēma uz Ārvalstnieku likuma pamata. Ja valsts mērķis ir kontrolēt to, vai Krievijas Federācijas pilsoņi neapdraud demokrātisko valsts iekārtu un valsts drošību, tad valsts to varot darīt, piemērojot Ministru kabineta noteikumus, kas ietver to valstu sarakstu, attiecībā uz kuru pilsoņiem pirms vīzas vai uzturēšanās atļaujas izsniegšanas tiek veikta papildu pārbaude. Krievijas Federācija esot iekļauta šo valstu skaitā. Līdz ar to Latvijas valsts varot pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas Krievijas Federācijas pilsoņiem vērtēt iespējamo ar tiem saistīto valsts drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Ja atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, tad, pat atzīstot to, ka valsts valodas lietojuma stiprināšana ir ļoti svarīga, tomēr šā mērķa sasniegšanas labad valsts nevarot šķirot personas pēc to valstiskās piederības, jo ikvienam ārzemniekam vajagot tikt integrētam sabiedrībā. Tiesībsarga pārstāve Santa Tivaņenkova tiesas sēdē norādīja, ka tiesībsargs pēc apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās ir saņēmis vēstules no iedzīvotājiem, kuri vērsuši uzmanību uz to, ka apstrīdētais regulējums pārkāpj to pamattiesības.
230. Pieaicinātā persona - Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
231. pantam,
232. panta pirmajam teikumam,
233. pantam un Konvencijas
234. protokola
235. pantam. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
236. punkts redakcijā, kas bija spēkā no
237. gada
238. septembra līdz
239. gada
240. aprīlim, neesot ierobežojis neviena Krievijas Federācijas pilsoņa pamattiesības, jo minētajā laikposmā vēl neesot pienācis šīs normas piemērošanas sākuma termiņš, proti,
241. gada
242. septembris. Otrie grozījumi Latvijā dzīvojošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem nodrošinot samērīgu un saprātīgu pāreju uz jauno regulējumu. Krievijas Federācijas pilsoņiem tiekot dots laiks nepieciešamo dokumentu kārtošanai, turklāt esot paredzēta iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi kārtot divas reizes. Tāpat šo grozījumu rezultātā esot atvieglota iespēja saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem ārzemniekiem, kuri saņem Krievijas Federācijas pensiju. Lai gan Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka personas iespējas nokārtot valsts valodas pārbaudi varot apgrūtināt tādi šķēršļi kā vecums un veselības stāvoklis, attiecīgā prasība neesot nesamērīga, jo Noteikumi Nr. 157 paredzot gadījumus, kad personas, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, ir atbrīvojamas no šīs pārbaudes. Valstij esot rīcības brīvība paredzēt priekšnoteikumus uzturēšanās atļaujas saņemšanai, un valstij neesot pienākuma nodrošināt ārzemniekam noteikta veida uzturēšanās atļauju. Imigrācijas politika esot pakārtota arī valsts iekšējām interesēm. Valsts esot izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt ārzemniekam pieejamu procedūru, lai viņš varētu risināt jautājumus par savu turpmāko uzturēšanos un statusu Latvijā. Proti, Latvijā dzīvojošiem Krievijas Federācijas pilsoņiem esot tiesības pieprasīt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar Imigrācijas likumā noteikto ģimenes apvienošanu. Tātad pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudēšana nenozīmējot to, ka ārzemnieks turpmāk vairs nevarēs uzturēties Latvijā. Apstrīdētais regulējums esot ieviests, lai mazinātu Latvijas valsts drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējumus, kas radušies saistībā ar Krievijas Federācijas uzsākto karu pret Ukrainu, un tieši tāpēc apstrīdētais regulējums attiecoties uz agresorvalsts pilsoņiem. Tomēr viņi varot arī turpmāk uzturēties Latvijā, pierādot to, ka vismaz minimālā līmenī prot valsts valodu, kas ir integrācijas pamats. Esot svarīgi ņemt vērā to, ka, apstākļiem mainoties, likumdevējam rodas pamats attiecīgi reaģēt un noteikt identificēto problēmu risināšanai nepieciešamo tiesisko regulējumu. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
243. punkts nenosakot ārzemnieku izraidīšanas procedūru. To regulējot citas tiesību normas, kas paredzot, ka izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu tiek pieņemts attiecībā uz katru ārzemnieku individuāli. Tātad apstrīdētais regulējums neparedzot ārzemnieku kolektīvo izraidīšanu. Pārvaldes pārstāvis Arvīds Zahars tiesas sēdē papildus norādīja, ka ar Trešajiem grozījumiem Saeima ir pilnībā novērsusi problemātiku attiecībā uz prasībām par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā un pietiekamiem finanšu līdzekļiem. Kritēriji, atbilstoši kuriem persona varēja pastāvīgās uzturēšanās atļauju iegūt uz Imigrācijas likuma
244. panta pirmās daļas
245. punkta pamata un uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, esot bijuši atšķirīgi. Piemēram, Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa neesot attiekusies tikai uz bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem.
246. Pieaicinātā persona - Valsts izglītības satura centrs - uzsver, ka valsts valodas apguve ir process, kuru ietekmē dažādi faktori, tāpēc neesot vienas atbildes uz jautājumu, cik ilgs laikposms personai nepieciešams, lai tā apgūtu latviešu valodu A2 pakāpē. Valodas apguves process esot tieši saistīts ar eksistenciālo kompetenci, respektīvi, indivīda personisko īpašību, rakstura iezīmju un attieksmju kopumu. Sekmīga valodas apguve esot atkarīga no mācīšanās intensitātes, mācībās izmantotajām metodēm, mācību satura piemērotības personas vajadzībām un interesēm, kā arī valodas vides un iespējām tajā lietot svešvalodu. Persona, kas apguvusi valodu A2 pakāpē, spējot saprast atsevišķus teikumus un bieži lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spējot sazināties ar citiem situācijās, kad notiek vienkārša informācijas apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spējot vienkāršos vārdos sniegt informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības, formulēt īsus jautājumus. Latviešu valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk tiekot paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav priekšzināšanu, proti, valoda nav apgūta pamata līmeņa
247. pakāpē (A1). Ja priekšzināšanas ir, tad konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu skaits esot 120-
248. Valsts valodas prasmes pārbaudē klausīšanās prasmes un lasītprasmes uzdevumi tiekot pildīti pārbaudījumu informācijas sistēmā tiešsaistē datorā, rakstītprasmes uzdevumi - uz papīra ar pildspalvu, runātprasmes pārbaude varot notikt divos veidos - klātienē vai videokonferences veidā. Tiešsaistē veicamie klausīšanās prasmes un lasītprasmes uzdevumi esot veidoti tā, lai personai nebūtu rakstīšanai jāizmanto datora klaviatūra latviešu valodā, bet jādarbojas tikai ar datorpeli. Centrs, apzinoties to, ka konkrētajai mērķauditorijai - Krievijas Federācijas pilsoņiem, tostarp arī vecāka gadagājuma personām - varētu būt problēmas ar latviešu valodas uzdevumu izpildi datorā, esot sniedzis papildu informāciju par to, kur un kā persona var izmēģināt latviešu valodas uzdevumu izpildi tiešsaistē. Turklāt veids, kādā pārbaude notiks, Krievijas Federācijas pilsoņiem un citiem interesentiem esot bijis zināms jau laikus. Arī, analizējot pārbaudes rezultātus, esot secināts, ka uzdevumu izpildes veids nav noteicošais faktors pārbaudes sekmīgai nokārtošanai, jo pārbaude visbiežāk netiekot nokārtota nepietiekamas rakstītprasmes dēļ. Tā kā Centrs varējis nodrošināt iespēju kārtot pārbaudi aptuveni 18 000 Krievijas Federācijas pilsoņiem jau līdz
249. gada
250. jūlijam, pēc Noteikumu Nr. 157 grozīšanas situācija attiecībā uz Centra kapacitāti neesot mainījusies un tas spējot nodrošināt pārbaudi minētajai mērķgrupai līdz
251. gada
252. novembrim. Tiesas sēdē Centra pārstāves Daiga Dambīte un Anta Lazareva papildus norādīja, ka Centrs ir izpildījis likumdevēja noteikto uzdevumu nodrošināt valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanu. Tāpat tiesas sēdē tika norādīts: ja pārbaudes gaitā konstatēts, ka personai nepieciešama tehniska palīdzība, tad šāda palīdzība tika sniegta. Izraudzītais 75 gadu vecuma slieksnis valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanai esot izvērtēts, pieņemot Noteikumus Nr. 157, un tas esot balstīts pētījumos.
253. Pieaicinātā persona - Valsts valodas centrs - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam juridiskajam pamatojumam un uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
254. pantam,
255. panta pirmajam teikumam un
256. pantam, kā arī Konvencijas
257. protokola
258. pantam. Valsts valodas apguvei konkrētā līmenī esot individuāls raksturs, proti, izšķiroša nozīme esot personas motivācijai valodu apgūt. Tādējādi likumdevēja noteiktais laika periods, kādā persona var apliecināt valsts valodas zināšanas A2 pakāpē, esot pietiekams un attiecīgo prasību esot iespējams izpildīt arī personām bez priekšzināšanām. Kopumā izraudzītais pārbaudes un eksaminācijas veids esot atbilstošs un piemērots, tas neesot uzskatāms par šķērsli pārbaudes sekmīgai nokārtošanai. Valsts valodas centra pārstāve Madara Rēķe tiesas sēdē norādīja, ka valsts valodas prasme ir viens no rādītājiem, kas apliecina personas saikni ar konkrētu valsti, piederību tai vai vēlmi tai piederēt.
259. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās (turpmāk - Pārstāvis) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Konvencijas
260. pantam,
261. pantam, kā arī
262. protokola
263. pantam. Pēc Pārstāvja ieskata, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips izskatāmajā lietā būtu jāņem vērā kā viens no privātās dzīves ierobežojuma samērīgumu raksturojošajiem kritērijiem. Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā neliedzot tai grozīt imigrācijas normatīvo regulējumu, noteikt kārtību, kādā ārzemnieki ieceļo valstī un saņem uzturēšanās atļauju, kā arī paredzēt nosacījumus ārzemnieku izraidīšanai. Tāpat minētās starptautiskās saistības neparedzot ārzemniekiem tiesības pretendēt uz konkrētu uzturēšanās atļaujas veidu. Uz pieteikumiem, kas saistīti ar uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un no šīs atļaujas izrietošā statusa maiņu, esot attiecināms Konvencijas
264. pants, kas aizsargā personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Otrie grozījumi esot ļoti būtiski apstrīdētā regulējuma kvalitātes vērtēšanai, jo tie faktiski atbildot uz Pieteikumu iesniedzēju pieteikumos izteiktajām bažām. Neesot pamata apšaubīt to, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti šo mērķu sasniegšanai, jo ļaušot veikt padziļinātu pārbaudi attiecībā uz katru Krievijas Federācijas pilsoni, kurš vēlas saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pārliecināties par to, vai attiecīgā persona prot valsts valodu, kā arī stimulēšot personu vēlmi naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību. Alternatīvi risinājumi, pēc Pārstāvja ieskata, nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus, jo tieši jaunā kārtība ļaušot turpmāk detalizēti un individualizēti vērtēt katru ārzemnieku, kurš vēlas uzturēties Latvijā. Likumdevēja noteiktais nepieciešamais valsts valodas prasmes līmenis esot samērīgs, jo esot viens no zemākajiem likumā paredzētajiem valsts valodas prasmes līmeņiem. Turklāt prasība par valsts valodas apguvi vismaz konkrētajā līmenī attiecoties uz tādu personu grupu, kuras jau pastāvīgi un ilgstoši dzīvojušas Latvijā. Apstrīdētais regulējums, ņemot vērā arī Otros grozījumus, pirmšķietami neradot bažas par ārzemnieku kolektīvās izraidīšanas aizlieguma pārkāpumu, jo Pieteikumu iesniedzējiem būšot pieejama individualizēta vērtēšanas procedūra. Turklāt publiskajā telpā pieejamā informācija nenorādot uz tādu mērķtiecīgu un institucionāli koordinētu valsts politiku, kas būtu vērsta uz to, lai masveidīgi aizturētu un izraidītu noteiktu ārzemnieku grupu. Atšķirīgajai attieksmei pret Pieteikumu iesniedzējiem pirmšķietami esot saskatāms objektīvs un saprātīgs pamats, ņemot vērā likumdevēja izvirzītos mērķus un to apstākli, ka pašreizējā situācijā Krievijas Federācijas pilsonība ir uzskatāma par vienu no riska faktoriem. Turklāt apstrīdētais regulējums paredzot pret Pieteikumu iesniedzējiem labvēlīgāku attieksmi nekā pret citiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri no jauna vēlētos Latvijā saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tiesas sēdē Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās pārstāve Elīna Luīze Vītola papildus norādīja, ka pirms apstrīdētā regulējuma spēkā bijušās tiesību normas, kas paredzējušas valsts iestādēm iespēju izvērtēt to, vai ārzemnieks neapdraudēs valsts drošību, nav ļāvušas sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētais regulējums. Proti, apstrīdētais regulējums sistēmiski maina pieeju uzturēšanās atļauju piešķiršanas kārtības noteikšanai.
265. Pieaicinātā persona - biedrība "Baltic Human Rights Society" (turpmāk - Biedrība) - norāda, ka apstrīdētais regulējums pirmšķietami varētu būt atbilstošs Satversmes
266. panta pirmajam teikumam,
267. pantam un Konvencijas
268. protokola
269. pantam. Valstīm neesot pienākuma vienlīdz "pretimnākoši" izturēties pret visu citu valstu pilsoņiem. Valstij, izvēloties noteikumus, saskaņā ar kuriem tajā var uzturēties citu valstu pilsoņi, esot plaša rīcības brīvība. Tā kā apstrīdētais regulējums pēc būtības esot vērsts uz miera saglabāšanu valstī, vienlaikus stiprinot arī valsts valodas nozīmi, pēc Biedrības ieskata, par apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem būtu uzskatāma gan demokrātiskas valsts iekārtas, gan sabiedrības drošības, gan citu personu tiesību aizsardzība. Ar apstrīdētajā regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu esot iespējams sasniegt leģitīmos mērķus - tiekot stiprināta valsts valodas nozīmība, un personas tiekot mudinātas uzlabot savas latviešu valodas zināšanas, papildinot tās kursos vai citādā veidā. Esot jāņem vērā arī tas, ka Saeima atzinusi Krievijas Federāciju par terorismu atbalstošu valsti un personas, kuras apstrīdētais regulējums skar, ir šīs terorismu atbalstošās valsts pilsoņi. Ar jēdzienu "pilsonība" varot saprast ne tikai personas juridisko saikni ar konkrēto valsti, bet arī to, ka persona jūtas piederīga šai valstij un tās vērtībām. Tātad, pārbaudot, vai vērtības, kuras atbalsta Krievijas Federācijas pilsoņi, kas turklāt par tādiem kļuvuši paši pēc savas izvēles, ir tuvākas teroristiskas valsts vai Latvijas vērtībām, leģitīmie mērķi varētu tikt sasniegti. Tomēr analizējams jautājums būtu tas, vai latviešu valodas prasmes pārbaude ir identificējama ar attiecīgo vērtību pārbaudi. Kaut arī apstrīdētais regulējums nenozīmē Pieteikumu iesniedzēju automātisku izraidīšanu no valsts, no pieteikumiem izrietot, ka tieši šī iespējamība personas satrauc visvairāk. Pēc Biedrības ieskata, Pieteikumu iesniedzēji varētu tikt izraidīt no valsts, pamatojoties uz aizdomām, ka viņi apdraud valsts drošību. Šīs aizdomas esot saistītas ar Krievijas Federācijas pilsonību. Tomēr iemesli, kuru dēļ personas izvēlējušās Krievijas Federācijas pilsonību, varot būt visdažādākie. Tādējādi aizdomas par apdraudējumu, ja netiek individuāli izvērtēta katras konkrētās personas iesaiste kādā sabiedrības drošību apdraudošā nodarījumā, varot arī neatbilst Konvencijai. Vajagot ņemt vērā Krievijas Federācijas izvērsto karadarbību Ukrainā un citas darbības, kas tieši vai ne tik tieši apdraud visas Eiropas demokrātiskās vērtības. Tomēr pat šie apstākļi nevarot tikt izmantoti kā vispārīgs jebkādu pret Krievijas Federācijas pilsoņiem vērstu darbību attaisnojums. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais Latvijā dzīvojošu Krievijas Federācijas pilsoņu pienākums nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi pats par sevi neesot uzskatāms par kolektīvo izraidīšanu, kamēr vien ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas izsniegšanas process ir individualizēts un tiek dota iespēja attiecīgo lēmumu apstrīdēt. Vajagot ņemt vērā arī to, ka valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanai ir paredzēti atvieglojumi, kas norāda uz individualizētu pieeju, un personas netiek izraidītas no valsts bez katras individuālās lietas izskatīšanas. Visbeidzot, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
270. pantam, Biedrība norāda, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citu valstu pilsoņiem. Citas valstis, pat tās, kuras nav uzskatāmas par Latvijai īpaši draudzīgām, šobrīd tomēr neveicot karadarbību netālu no Latvijas robežām, neesot pastāvīgi paudušas agresīvus, pret Latviju īpaši naidīgus izteikumus un neesot iepriekš izvirzījušas teritoriālas pretenzijas uz Latvijas teritoriju. Tiesas sēdē Biedrības pārstāve Lolita Buka norādīja, ka, iespējams, apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā nav ievērots labas likumdošanas princips, jo likumprojekta anotācijā, piemēram, neesot padziļināti apsvērti jautājumi, kuriem varētu būt ietekme uz personas pamattiesībām, kā arī neesot padziļināti izvērtēta iestāžu kapacitāte.
271. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Aleksejs Dimitrovs - uzskata, ka pieteikumos norādītās normas neatbilst Satversmes 1.,
272. un
273. pantam. Starp valstī ilgstoši dzīvojošiem migrantiem un sabiedrību, kurā viņi dzīvo, pastāvošo sociālo saišu kopums esot daļa no privātās dzīves jēdziena. Esot jāvērtē tas, vai iespēja pieprasīt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu izslēdz iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Konvencijas
274. pants negarantējot tiesības uz noteikta veida uzturēšanās atļauju. Ja valsts tiesību akti paredz dažādus uzturēšanās atļauju veidus, tad tiesai vajagot analizēt konkrētās atļaujas izsniegšanas juridiskās un praktiskās sekas. Ja izsniegtā atļauja tās turētājam dod iespēju uzturēties uzņēmējvalsts teritorijā un tur brīvi baudīt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tad jau šīs atļaujas piešķiršana principā esot pietiekams pasākums Konvencijas
275. panta prasību izpildei. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - sabiedrības drošības aizsardzība - nevarot sasniegt, pārbaudot, vai personai ir regulāri un stabili ikmēneša ienākumi un vai tā pēdējo piecu gadu laikā ir pastāvīgi uzturējusies Latvijā. Tādējādi attiecībā uz daudzām personām, kuras apstrīdētais regulējums skar, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiekot sasniegts. Turklāt Imigrācijas likumā jau esot iestrādāts drošības risku novēršanas mehānisms. Proti, ja kompetentām valsts iestādēm ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, tiekot lemts par attiecīgās personas iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijā ir aizliegta. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat pastāvot šaubas, vai ar apstrīdēto regulējumu pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi var tikt sasniegti valsts valodas prasmes pārbaudes kontekstā. Pirmkārt, valsts valodas prasmes apliecība gan apstiprinot valsts valodas prasmi, bet pati par sevi neapstiprinot valsts valodas lietošanu. Otrkārt, neesot skaidrs, kāpēc pienākums pierādīt valsts valodas prasmi ir attiecināts tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, jo arī citi ārzemnieki, kuri iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, varētu tādējādi paplašināt valsts valodas lietojumu. Pat ja likumdevēja izraudzītais līdzeklis būtu piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, tomēr pastāvot personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, piemēram, pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušajiem ārzemniekiem varētu tikt paredzētas tiesības vai pat pienākums apmeklēt valsts valodas nodarbības. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilstot Satversmes
276. pantam. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes
277. pantam, esot jāņem vērā tas, ka atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem pieļaujama tikai tad, ja šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Konkrētajā gadījumā šāds objektīvs un saprātīgs pamats neesot konstatējams, jo atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi likumdevējs varējis sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem. Piemēram, neesot aizliegts individuāli noskaidrot to, vai attiecīgie Krievijas Federācijas pilsoņi atbalsta Krievijas Federācijas īstenoto agresiju vai apdraud Latvijas valsts drošību. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilstot Satversmes
278. pantam tiktāl, ciktāl tas neparedz individuālu vērtējumu jautājumā par pastāvīgās uzturēšanas atļaujas anulēšanu, ja tās rezultātā tiek pārkāptas Satversmes
279. pantā ietvertās tiesības. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes
280. pantam, esot uzsverams šāds aspekts: indivīds neesot varējis paredzēt to, ka viņam izsniegtās uzturēšanās atļaujas saglabāšana tiks padarīta atkarīga no regulāru un stabilu ikmēneša ienākumu esības un nepārtrauktas uzturēšanās Latvijā pēdējo piecu gadu laikā. Personai neesot iespējams atgriezties pagātnē un mainīt savu agrāko uzvedību. Tas liecinot par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu attiecībā uz personām, kuras šā iemesla dēļ nevar iegūt uzturēšanās atļauju. Uzliekot personām pienākumu apgūt valsts valodu, gan netiekot prasīts, lai tās mainītu savu agrāko uzvedību, tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot nodrošinājis saprātīgu pārejas periodu. Tā vietā, lai pieņemtu apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot varējis paredzēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušajiem ārzemniekiem tiesības vai pat pienākumu apmeklēt valsts valodas nodarbības; varējis noteikt, ka valsts valodas prasme apliecināma, reģistrējot pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai arī varējis anulēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vienlaikus nosakot: ja ārzemnieks nav izpildījis nosacījumu par valsts valodas apguvi, tad viņam ir tiesības turpināt uzturēties Latvijā ar termiņuzturēšanās atļauju. Tiesas sēdē Mg. iur. Aleksejs Dimitrovs norādīja, ka Trešie grozījumi galvenokārt risinājuši tos jautājumus, kas saistīti ar prasībām par nepārtrauktu uzturēšanos valstī un pietiekamiem finanšu līdzekļiem. Secinājumu daļa
281. Pēc lietas ierosināšanas viena no apstrīdētajām normām, proti, Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
282. punkts, ir grozīta. Satversmes tiesas likuma
283. panta pirmās daļas
284. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Arī Saeima ir lūgusi izskatāmajā lietā izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
285. panta pirmās daļas
286. punktu, kas noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma
287. panta piektās daļas prasībām. Pirmkārt, Saeima norāda, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama daļā par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
288. punkta atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, ciktāl tas attiecas uz personai noteiktām prasībām par pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
289. punkts šādā aspektā nekādas negatīvas sekas personai neesot radījis, jo neesot konstatējams tas, ka kāda persona nevarētu šīs prasības izpildīt, un, pat ja tas tiktu konstatēts, pastāvot efektīvi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Otrkārt, tiesvedība esot izbeidzama daļā par
290. gada
291. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
292. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
293. panta pirmās daļas
294. punkts, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Šī tiesību norma nevarot aizskart Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas
295. gada
296. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01
297. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu izbeidzama. 14.
298. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma
299. panta pirmās daļas
300. punkta izpratnē nav saprotams formāli, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētais regulējums nosaka tiesisko kārtību, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normām. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētais regulējums ir grozīts, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai ar apstrīdēto regulējumu radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas
301. gada
302. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01
303. punktu). Satversmes tiesā izskatāmā lieta tika ierosināta par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
304. punkta redakcijā, kas bija spēkā no
305. gada
306. septembra līdz
307. gada
308. aprīlim, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Minētā tiesību norma noteica, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma
309. panta pirmās daļas
310. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz
311. gada
312. septembrim. Secīgi šī norma noteica, ka tad, ja persona vēlas atkārtoti saņemt uzturēšanās atļauju, tai līdz
313. gada
314. septembrim ir jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi. Saeima
315. gada
316. aprīlī pieņēma Otros grozījumus, kuri stājās spēkā
317. gada
318. aprīlī un ar kuriem apstrīdētais pārejas noteikumu
319. punkts izteikts jaunā redakcijā. Otrie grozījumi tika pieņemti un stājās spēkā pirms tam, kad iestājās pārejas noteikumu
320. punkta redakcijā, kas bija spēkā no
321. gada
322. septembra līdz
323. gada
324. aprīlim, noteiktais uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš -
325. gada
326. septembris. Ar Otrajiem grozījumiem Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
327. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, radot iespēju kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz divas reizes visiem, kuri izrādījuši vēlmi to kārtot. Attiecīgi pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš tika pagarināts līdz
328. gada
329. decembrim vai līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Ja Pārvaldē līdz
330. gada
331. septembrim nav saņemti Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamie dokumenti, personai izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz
332. gada
333. septembrim. Saskaņā ar likumprojekta anotāciju Otrie grozījumi bija nepieciešami, lai persona, kura vēlas arī turpmāk uzturēties Latvijā, pagūtu iesniegt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus un pieteikuma izskatīšanas laikā varētu joprojām uzturēties Latvijā. Imigrācijas likums pēc Otrajiem grozījumiem tika grozīts vēl vienu reizi. Tomēr ar Trešajiem grozījumiem nav grozīts pieteikumos apstrīdētais Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
334. punkts, un tas joprojām ir spēkā redakcijā, kādā tika izteikts ar Otrajiem grozījumiem. Trešie grozījumi nemaina to, ka saskaņā ar Imigrācijas likuma
335. panta pirmās daļas
336. punktu Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku. Trešie grozījumi nosaka divus citus tiesiskos pamatus, uz kuriem persona var turpmāk uzturēties Latvijā tādā gadījumā, ja tā nav izpildījusi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai noteiktās prasības. Pirmkārt, Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts dod personai tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šā likuma
337. panta pirmās daļas
338. punktu. Otrkārt, persona saskaņā ar pārejas noteikumu 58.6 punktu ir tiesīga pieprasīt atļauju uzturēties Latvijā. Savukārt pārejas noteikumu 58.7 un 58.8 punkts konkretizē atļaujā uzturēties Latvijā ietverto saturu. Pārejas noteikumu 58.9 punkts regulē kārtību, kādā pieprasāma jauna pastāvīgās uzturēšanās atļauja vai atļauja uzturēties Latvijā, kā arī to, cik ilgā laikā Pārvalde izskata pieteikumu. Visbeidzot pārejas noteikumu 58.10 punkts paredz prasības jaunas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai atļaujas uzturēties Latvijā iegūšanai, bet 58.11 punktā noteiktas personas, kas vēlas iegūt šādu atļauju, tiesības uz nodarbinātību. Pieteikumu iesniedzēji savu pamattiesību ierobežojumu saista tieši ar to apstākli, ka viņiem uz Imigrācijas likuma
339. panta pirmās daļas
340. punkta pamata izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja atbilstoši Imigrācijas likuma grozījumiem zaudē spēku. Proti, personai, kura vēlas arī turpmāk uzturēties Latvijā, ir jāiegūst jauns tiesiskais pamats, izpildot tiesību normās noteiktās prasības konkrētās uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Tiesiskās sekas - uz Imigrācijas likuma
341. panta pirmās daļas
342. punkta pamata izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana - paliek nemainīgas arī pēc Otrajiem grozījumiem, ar kuriem Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
343. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Turklāt, pretēji Saeimas norādītajam, minētā tiesību norma nenosaka prasības par pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, kurām jābūt izpildītām, lai persona iegūtu jaunu uzturēšanās atļauju. Šīs prasības ir noteiktas citās tiesību normās. Tādējādi arī iespējamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana ir saistīta ar citām tiesību normām. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina: lai arī Saeima ir grozījusi Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
344. punktu, vēl joprojām pastāv apstākļi, ar kuriem Pieteikumu iesniedzēji saistījuši savu pamattiesību ierobežojumu. Saeimas atbildes rakstos ietvertie un tiesas sēdē lietas dalībnieku paustie apsvērumi, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir sniegti, ņemot vērā arī Otros grozījumus. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
345. punkts redakcijā, kas ir spēkā no
346. gada
347. aprīļa. Šādos apstākļos tiesvedība lietā daļā par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
348. punktu nav jāizbeidz un Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
349. punkts redakcijā, kas ir spēkā no
350. gada
351. aprīļa, atbilst Satversmes
352. pantam,
353. panta pirmajam teikumam,
354. pantam, kā arī Konvencijas
355. protokola
356. pantam. 14.
357. Secīgi Satversmes tiesa izvērtēs Saeimas lūgumu par tiesvedības izbeigšanu lietā daļā par
358. gada
359. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
360. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
361. panta pirmās daļas
362. punkts, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz Imigrācijas likuma
363. panta pirmās daļas
364. punktu. Šī tiesību norma paredzēja atvieglotu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kārtību tiem ārzemniekiem, kuri pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Piemēram, uz šīm personām neattiecās Imigrācijas likuma
365. panta piektajā daļā ietvertā prasība par valsts valodas apguvi. Ar
366. gada
367. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
368. pantu no Imigrācijas likuma tika izslēgts šis pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas pamats. Tomēr jāņem vērā, ka Imigrācijas likuma
369. panta pirmās daļas
370. punkta izslēgšana no Imigrācijas likuma neietekmē tās personas, kuras jau ir ieguvušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz šā tiesiskā pamata. Piemēram, citiem ārzemniekiem, kuri nav Krievijas Federācijas pilsoņi, bet uz minētā pamata ir ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tā ir spēkā. Tas, ka Pieteikumu iesniedzējiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku un ka šīm personām, ja tās vēlas arī turpmāk uzturēties Latvijā, ir jāiegūst jauns tiesiskais pamats, izriet no Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
371. punkta. Turklāt arī Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējiem nelabvēlīgas tiesiskas sekas rada tas, ka spēku zaudē jau izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, ko regulē Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
372. punkts. No minētā secināms, ka
373. gada
374. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
375. pants, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
376. panta pirmās daļas
377. punkts, nevar negatīvi ietekmēt Pieteikumu iesniedzējus un aizskart viņu pamattiesības, jo Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja spēku zaudē saskaņā ar citu tiesību normu. Tādējādi saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
378. panta pirmās daļas
379. punktu tiesvedības turpināšana lietā šajā daļā nav iespējama. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par
380. gada
381. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā"
382. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma
383. panta pirmās daļas
384. punkts, atbilstību Satversmes
385. pantam,
386. panta pirmajam teikumam,
387. pantam un Konvencijas
388. protokola
389. pantam ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
390. panta pirmās daļas
391. punktu.
392. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
393. punkts redakcijā, kas ir spēkā no
394. gada
395. aprīļa (turpmāk - apstrīdētā norma), pārkāpj Satversmes
396. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu,
397. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu un neatbilst Satversmes
398. pantam, kurā ietvertas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpat apstrīdētā norma pārkāpjot Konvencijas
399. protokola
400. pantā nostiprināto kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas aizliegumu. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes
401. pantam pamatā ir saistīti ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu un tai, iespējams, sekojošo izraidīšanu no valsts tad, ja persona neizpilda apstrīdētajā normā ietvertās prasības. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes
402. pantam ir cieši saistīti ar apsvērumiem, kas attiecas uz Satversmes
403. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo skar jautājumu par jau iegūtu tiesību zaudēšanu. Šie argumenti ir saistīti ar personas tiesisko paļāvību, ka tā varēs saglabāt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ko jau ir ieguvusi, un tai netiks izvirzītas jaunas prasības, lai tā nezaudētu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā arī turpmāk. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa, vērtējot to, vai iespējamais Satversmes
404. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, pārbaudīs arī to, vai ir ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tā kā lietas pamatjautājums ir par piešķirto pastāvīgās uzturēšanās tiesību zaudēšanu un tās ietekmi uz personas iespēju turpmāk uzturēties Latvijā, Satversmes tiesa šo jautājumu izvērtēs visupirms. Secīgi tiesa atsevišķi vērtēs, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes
405. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam, kā arī pārbaudīs Pieteikumu iesniedzēju apsvērumus par apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas
406. protokola
407. pantam.
408. Satversmes
409. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes tiesa ir atzinusi: tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz privāto telpu, ģimenes aizsardzību no nepamatotas iejaukšanās, kā arī tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās (sk. Satversmes tiesas
410. gada
411. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10.
412. punktu). Persona, pastāvīgi dzīvojot konkrētā valstī, veido sociālās saiknes ar citiem sabiedrības locekļiem, veido ģimeni, sevi pilnveido un realizē dažādās jomās. Viss minētais raksturo veidu, kādā persona īsteno tiesības uz privāto dzīvi. Tādējādi tiesību norma, kas ietekmē personas iespēju arī turpmāk būt par daļu no sabiedrības, kurā tā pastāvīgi ir dzīvojusi, un uzturēt jau izveidojušās sociālās saiknes, var ierobežot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Lai noskaidrotu Satversmē iekļauto cilvēka pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas
413. gada
414. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-40-0103 7.
415. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka no Konvencijas
416. panta ārzemniekam neizriet tiesības ieceļot vai uzturēties konkrētā valstī, savukārt valstij ir tiesības kontrolēt ārzemnieka ieceļošanu, uzturēšanos, kā arī izraidīšanu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
417. gada
418. novembra sprieduma lietā "Chahal v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 22414/93,
419. punktu). Turklāt Konvencijas
420. pants negarantē ārzemniekam absolūtas tiesības netikt izraidītam no valsts arī tad, ja persona šajā valstī ir dzīvojusi ilgstoši vai pat tajā piedzimusi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
421. gada
422. oktobra sprieduma lietā "Üner v. The Netherlands", pieteikums Nr. 46410/99,
423. punktu). Tomēr tad, ja persona ir uzturējusies valstī, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, tās anulēšana un attiecīgi iespējamā personas izraidīšana no valsts var personai ierobežot Konvencijas
424. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas
425. gada
426. aprīļa sprieduma lietā "Hoti v. Croatia", pieteikums Nr. 63311/14,
427. punktu). Proti, lai gan ne visos gadījumos personas iespējamā izraidīšana no valsts ierobežo tās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, atsevišķa uzmanība ir jāpievērš tām personām, kuras konkrētajā valstī ir dzīvojušas pastāvīgi. Tā kā Konvencijas
428. pants aizsargā arī personas tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un sabiedrību un dažkārt var ietvert indivīda sociālās identitātes aspektus, sociālo saišu kopums starp personām, kuras pastāvīgi dzīvojušas valstī, un sabiedrību, kurā šīs personas dzīvo, ir daļa no jēdziena "privātā dzīve". Tādējādi šādu personu izraidīšana ir iejaukšanās to tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
429. gada
430. marta lēmuma lietā "Kerkez v. Germany", pieteikums Nr. 37074/13,
431. punktu). Līdz ar to secināms, ka arī Satversmes
432. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var tikt ierobežotas tad, ja tiesību norma paredz izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu un attiecīgi tai, iespējams, sekojošu izraidīšanu no valsts un tas attiecas uz tādu personu, kura ir pastāvīgi dzīvojusi Latvijā, kā arī šeit izveidojusi sociālās saiknes. Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kas pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā uz tiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Apstrīdētā norma nosaka brīdi, līdz kuram izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga, un būtībā norāda, ka pēc šā brīža minētā atļauja zaudē spēku. Lai persona iegūtu jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, tai ir jāizpilda attiecīgas prasības. Lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, personai saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu"
433. panta pirmo daļu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude, kā arī jāizpilda prasības, kas saistītas ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Tāpat personai ir iespēja arī turpmāk uzturēties Latvijā, ja tā iegūst jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punktu, atļauju uzturēties Latvijā saskaņā ar šo pārejas noteikumu 58.6 punktu vai jebkuru citu uzturēšanās atļauju, ja vien tiek izpildītas šo atļauju iegūšanai noteiktās prasības. Lai gan apstrīdētā norma neregulē personas izraidīšanu no valsts, tomēr personai, kura neiegūst jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, izraidīšana varētu būt šādā situācijā iespējamās sekas. Tādējādi apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana ietekmē personas jau iegūtās tiesības un visas tās sociālās saites ar sabiedrību, kurā šī persona pastāvīgi dzīvojusi. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem ierobežo Satversmes
434. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
435. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību, visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas
436. gada
437. septembra sprieduma lietā Nr. 2022-08-01
438. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka izskatāmajā lietā tā nevērtēs to, vai Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
439. punkts redakcijā, kas bija spēkā no
440. gada
441. septembra līdz
442. gada
443. aprīlim, atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tāpēc, noskaidrojot to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesa vērtēs tikai apsvērumus, kas saistīti ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
444. punktu redakcijā, kas ir spēkā no
445. gada
446. aprīļa. 17.
447. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu
448. punkts tā spēkā esošajā redakcijā tika pieņemts
449. gada
450. aprīlī ar likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas tika izsludināts
451. gada
452. aprīlī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 69A un stājās spēkā
453. gada
454. aprīlī. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. 17.
455. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma joprojām neesot skaidra, jo liedzot Pieteikumu iesniedzējiem izprast savas tiesības un pienākumus. Prasības Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai esot ietvertas arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumos, nevis tikai likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā", kas regulē šā statusa piešķiršanu. Ja kāds jautājums ir noregulēts vairākos normatīvajos aktos un apstrīdētā norma ir saprotama kopsakarā ar citām normām, tas nav pamats uzskatīt, ka apstrīdētās normas saturs būtu pārāk neskaidrs (sk. Satversmes tiesas
456. gada
457. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01
458. punktu). Tādējādi tas vien, ka Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu regulē gan apstrīdētā norma un citas Imigrācijas likuma normas, gan arī likums "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā", neliecina par to, ka apstrīdētā norma nebūtu skaidra. Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. 17.
459. Pieteikumu iesniedzēji izsaka šaubas par to, vai apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu. Neesot vērtēts tas, vai iestāžu kapacitāte ļaus izpildīt apstrīdētajā normā noteikto. Tāpat apstrīdētā norma esot pieņemta steidzamības kārtībā un viss likumdošanas process aizņēmis tikai piecas darba dienas. Turklāt likumdevējs bieži grozījis tiesisko regulējumu un Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši sagatavoties un veikt nepieciešamās darbības jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Visbeidzot, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot vērtējis tās atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām - Satversmei un Konvencijai. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iestāžu kapacitāti nav saistīti ar apstrīdēto normu tās spēkā esošajā redakcijā, un Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izvērtējis iestāžu kapacitāti un pārliecinājies, ka tās spēs veikt visus attiecīgos pasākumus. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Saeimas autonomijas principam likumdevējam ir rīcības brīvība un tas ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā (sk. Satversmes tiesas
460. gada
461. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-20-01 16.
462. punktu). Noteicošais ir tas, vai likumdošanas procesā ir ievērotas tiesību normas un vai deputātiem bija iespējams īstenot tiem paredzētās tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojektam. Satversmes tiesa konstatē, ka priekšlikumus iesniedza gan atsevišķi Saeimas deputāti, gan frakcijas, gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, gan Saeimas Juridiskais birojs. Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši uz citiem apstākļiem, kas liecinātu par labas likumdošanas principa pārkāpumu tā iemesla dēļ, ka likumprojekts tika izskatīts steidzamības kārtībā. Arī Satversmes tiesa šādus apstākļus nekonstatē. Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk. Satversmes tiesas
463. gada
464. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.
465. punktu). Lai gan tiesiskā regulējuma grozīšana var ietekmēt tiesisko stabilitāti, tomēr likumdevējam ir tiesības to pilnveidot, lai sasniegtu paredzēto mērķi. Savukārt tas, vai apstrīdētajā normā paredzētais laikposms, kādā personai jāizpilda noteiktie pienākumi, lai tā iegūtu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā, ir atbilstošs, jāvērtē, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta pieteikumos norādītajām Satversmes un Konvencijas normām. Taču no lietas materiāliem kopumā izriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē apliecināja, ka likumdevējs ir vērtējis apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.
466. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un citu personu tiesības. Proti, apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai preventīvi mazinātu iespējamos drošības riskus, kas saistīti ar Krievijas Federācijas uzsākto karadarbību Ukrainā, kā arī stiprinātu valsts valodas konstitucionālo nozīmi. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības stiprināšana. Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un kāds ir šis mērķis, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma
467. panta pirmās daļas
468. punkta pamata. Tieši viņiem ir jāizpilda tiesību normās ietvertās prasības un jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā. 18.
469. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums (sk. Satversmes tiesas
470. gada
471. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas
472. punktu). Saskaņā ar "Nacionālās drošības koncepciju 2023" valsts pastāvēšana ir atkarīga ne tikai no valsts, bet arī no visu Latvijas iedzīvotāju atbildīgas attieksmes pret valsti un tās drošību. Pienākums garantēt nacionālo drošību ir saistīts gan ar iekšējiem, gan ārējiem riskiem. Šādos apstākļos tieši tiesiskais regulējums imigrācijas jomā ir viens no veidiem, kādos valsts var mazināt drošības riskus. Valsts šajā jomā bauda noteiktu rīcības brīvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
473. gada
474. janvāra sprieduma lietā "Abuhmaid v. Ukraine", pieteikums Nr. 31183/13,
475. punktu). Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus ar valsts drošību saistītus riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai reaģētu uz šādiem riskiem. Vērtējot tiesību normā ietvertu personas pamattiesību ierobežojumu, ir jāņem vērā ģeopolitiskais konteksts (sal. sk. Satversmes tiesas
476. gada
477. oktobra sprieduma lietā Nr. 2022-33-01
478. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas
479. gada
480. maija lēmuma lietā "Gapoņenko pret Latviju", pieteikums Nr. 30237/18,
481. punktu). Ja tiesību normas, ņemot vērā ģeopolitisko kontekstu, ir pieņemtas nolūkā mazināt Latvijas valsts neatkarības un demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējuma riskus, tad tām ir leģitīmi mērķi, jo tās vērstas gan uz demokrātiskas valsts iekārtas, gan sabiedrības drošības aizsardzību. Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, ņemot vērā Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un ar to saistīto nepieciešamību stiprināt Latvijas valsts drošību. Jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās aktivitātes (sk. Saeimas
482. gada
483. septembra paziņojumu "Par valsts aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu"). Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija (sk. Valsts drošības dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību
484. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv; sk. arī Satversmes aizsardzības biroja
485. gada darbības pārskatu. Pieejams: sab.gov.lv). Šajā sakarā jāņem vērā tas, ka personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir apzināti izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, kļūstot par šīs valsts pilsoņiem (sal. sk. Satversmes tiesas
486. gada
487. novembra sprieduma lietā Nr. 2022-36-01 12.
488. punktu). Riski, kas saistīti ar Krievijas Federācijas pilsonību, tiek ņemti vērā arī citās valstīs un Eiropas Savienības līmenī. Piemēram, Eiropas Savienība ir apturējusi ar Krievijas Federāciju noslēgto Nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas pilsoņiem (sk. Padomes
489. gada
490. septembra lēmumu (ES) 2022/1500 par to, lai pilnībā apturētu Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Krievijas Federāciju par vīzu atvieglinātu izsniegšanu Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas pilsoņiem piemērošanu). Tādējādi secināms, ka likumdevējs, ieviešot izmaiņas imigrācijas jomā, ir ņēmis vērā ģeopolitisko kontekstu un riskus, ko var radīt personas, kuru pilsonības valsts ir Krievijas Federācija. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar drošības risku mazināšanu un ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību. 18.
491. Valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošana ir prasība, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem jāizpilda, lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Latviešu valoda ir neatņemama konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Valsts valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Turklāt Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība. Valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu - latviešu valodu. Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu (sal. sk. Satversmes tiesas
492. gada
493. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.
494. punktu). Līdz ar to tāds pamattiesību ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajā normā, ir vērsts uz valsts valodas stiprināšanu un aizsargā demokrātisku valsts iekārtu. Šāds regulējums ir vērsts arī uz to, lai aizsargātu Latvijas iedzīvotāju, tostarp valstspiederīgo, tiesības lietot valsts valodu (sk. Satversmes tiesas
495. gada
496. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01
497. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz personām, kuras ir pastāvīgi uzturējušās Latvijā un pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veido sociālās saiknes, strādā, iesaistās ikdienas saziņā ar citiem cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, un tādējādi tas aizsargā citu personu tiesības saziņā lietot valsts valodu. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība.
498. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. 19.
499. Pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā
500. gadā pārauga pilna mēroga iebrukumā, Saeima un vēlāk arī Eiropas Parlaments atzina Krieviju par terorismu atbalstošu valsti (sk. Saeimas
501. gada
502. augusta paziņojumu "Par Krievijas Federācijas mērķtiecīgiem militāriem uzbrukumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem un sabiedriskajai telpai" un Eiropas Parlamenta
503. gada
504. novembra rezolūciju par Krievijas Federācijas atzīšanu par valsti, kas atbalsta terorismu (2022/2896(RSP)). Pieejama: europarl.europa.eu). Kā norādījusi Saeima un Tieslietu ministrija, procesā, kurā iegūstams jauns statuss, kas ļaus personām arī turpmāk uzturēties Latvijā, tiks padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus, un šādu statusu nepiešķirs personai, kas apdraud valsts drošību un to apliecina kompetentas drošības iestādes atzinums (sk. likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā"
505. panta
506. punktu). Arī citu uzturēšanās atļauju iegūšanas procesā katra persona tiek individuāli pārbaudīta no jauna. Piemēram, lai persona iegūtu atļauju uzturēties Latvijā vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 un 58.6 punktu, tiek pārbaudīts, vai nav iestājies kāds no Imigrācijas likuma
507. panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina to, ka Krievijas Federācijas - valsts, kura ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti - pilsoņi var uzturēties Latvijas teritorijā tikai tādā gadījumā, ja tie neapdraud valsts drošību. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāves vairākkārt norādīja, ka liela daļa Pieteikumu iesniedzēju esot pensijas vecuma sievietes un attiecīgi nekādi nevarētu apdraudēt valsts drošību. Tomēr jāņem vērā šajā spriedumā jau iepriekš minētais, ka pilsonība jebkurā gadījumā liecina par personas lojalitāti tās pilsonības valstij, kā arī ikvienam pilsonim neatkarīgi no vecuma vai dzimuma rada tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti. Tātad arī pārbaude, kurai pakļautas personas, kuras vēlas iegūt jaunu tiesisko pamatu turpināt uzturēšanos Latvijā, ir vērsta uz valsts drošības stiprināšanu, tādā veidā aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības drošību. 19.
508. Lai persona iegūtu tiesisko pamatu, uz kura varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, piemēram, Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tai saskaņā ar Noteikumu Nr. 157
509. punktu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude vismaz A2 pakāpē. Centrs ir norādījis, ka persona, kas apguvusi valodu A2 pakāpē, spēj saprast atsevišķus teikumus un bieži lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spēj sazināties situācijās, kurās notiek vienkārša informācijas apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spēj vienkāršos vārdos sniegt informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības, formulēt īsus jautājumus. Tātad apstrīdētā norma nodrošina to, ka personas, kas arī turpmāk vēlas pastāvīgi uzturēties Latvijā, zina latviešu valodu vismaz tādā līmenī, lai spētu publiskā un privātā saziņā komunicēt par vienkāršiem jautājumiem. Tādējādi tiek nodrošināts tas, ka ikviens Latvijas sabiedrības loceklis var ikdienā lietot valsts valodu, un tas, ka personai nav nepieciešams izmantot citu, nevis valsts valodu komunicēšanai par ikdienišķiem tematiem. Tādā veidā tiek aizsargātas arī citu cilvēku tiesības vērsties pie jebkura sabiedrības locekļa valsts valodā un attiecīgi aizsargāta arī demokrātiska valsts iekārta. Tāpat jāņem vērā, ka Valsts drošības dienesta veiktā analīze norāda uz būtisko kaitējumu sabiedrībai, ko nodarījusi Krievijas Federācija ar saviem ilgstoši pret Latviju vērstajiem informatīvās ietekmes pasākumiem (sk. Valsts drošības dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību
510. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv). Valsts valodas zināšanas vismaz pamata līmenī kopumā var atvieglot personai iespēju iegūt informāciju valsts valodā. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.
511. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas
512. gada
513. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01
514. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt ar vairākiem šādiem personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem: 1) ilgāks laikposms, kurā agrāk iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā, kā tas bija paredzēts Ministru kabineta izstrādātajā alternatīvā; 2) individuāla pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un katra gadījuma individuāla vērtēšana, pārbaudot, vai konkrētā persona neapdraud valsts drošību; 3) sankciju mehānisma ieviešana pret atsevišķiem Krievijas Federācijas pilsoņiem. Savukārt Saeima norāda, ka pirmais un otrais risinājums nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, bet nacionālas vai starptautiskas sankcijas acīmredzami nav uzskatāmas par saudzējošāku risinājumu. 20.
515. Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts paredzēja, ka apliecinājums par valsts valodas zināšanām personām jāiesniedz vienlaikus ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrācijas dokumentu iesniegšanu, bet ne agrāk kā vienu gadu pēc likumprojektā iekļautā regulējuma stāšanās spēkā. Satversmes tiesai, pārbaudot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ir jāievēro valsts plašā rīcības brīvība imigrācijas politikas veidošanā. Likumdevējs nepieciešamību pēc jauna tiesiskā pamata, uz kura persona varētu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā un kurš ietver arī valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu, ir saistījis ar demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzību. Kā jau iepriekš paskaidrots, apstrīdētās normas tika pieņemtas kā reakcija uz Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un kā pasākums pēc iespējas ātrākai tiesiskās situācijas noregulēšanai Latvijā. Tāpat viens no likumdevēja mērķiem bija panākt to, ka zināma sabiedrības daļa - Krievijas Federācijas pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma - apliecina to, ka zina valsts valodu vismaz pamata līmenī vai, ja nezina, pēc iespējas ātrāk to šādā līmenī apgūst. Šādos apstākļos ilgāks jauno prasību izpildei noteikts laikposms nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 20.
516. Attiecībā uz iespējamo indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošo līdzekli - katra gadījuma individuālu izvērtējumu valsts drošības apdraudējuma aspektā - Satversmes tiesa secina, ka pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums tieši paredz detalizētu un individualizētu katra Krievijas Federācijas pilsoņa vērtēšanu. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, procesā, kurā personas varēs iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu tiesisku pamatu uzturēties Latvijā, padziļināti tiks pārbaudīts katrs šādu vēlēšanos izteicis Krievijas Federācijas pilsonis un personai, kura apdraud valsts drošību, uzturēšanās atļauja netiks piešķirta. Ja jau likumdevējs iespējamo valsts drošības apdraudējumu ir sasaistījis ar Krievijas Federācijas pilsonību, tad par tikpat efektīvu risinājumu nevar atzīt tādu tiesisko regulējumu, kas paredzētu izņēmumus no noteikuma, ka visas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegtas uz Imigrācijas likuma
517. panta pirmās daļas
518. punkta pamata, zaudē spēku. Visbeidzot, pamattiesību ierobežojums citstarp ir saistīts arī ar valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu, tāpēc par personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli nevar uzskatīt atkāpes no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi A2 pakāpē, tostarp, piemēram, pienākumu apmeklēt latviešu valodas kursus. Šādi izņēmumi no apstrīdētajā normā noteiktās prasības nozīmētu to, ka likumdevēja norādītie leģitīmie mērķi netiks sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo liela daļa Krievijas Federācijas pilsoņu turpinās uzturēties Latvijā bez valsts valodas pamatzināšanām. 20.
519. Vērtējot Pieteikumu iesniedzēju norādīto iespējamo personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - nacionālo un starptautisko sankciju piemērošanu -, jāņem vērā apstrīdētās normas un sankciju mehānisma mērķi. Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma
520. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm. Saskaņā ar šā likuma
521. pantu nacionālās sankcijas nosaka Ministru kabinets pēc savas iniciatīvas, kā arī pamatojoties uz ārlietu ministra vai Nacionālās drošības padomes priekšlikumu. No Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma regulējuma neizriet tas, ka ikviens pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma
522. panta pirmās daļas
523. punkta pamata saņēmis Krievijas Federācijas pilsonis tiks pārbaudīts nolūkā noskaidrot, vai ir pamats viņam piemērot sankciju. Apstrīdētās normas mērķis, kā jau tika noskaidrots iepriekš, ir gan mazināt valsts drošības riskus, jaunas uzturēšanās atļaujas piešķiršanas procesā pārbaudot ikvienu Krievijas Federācijas pilsoni, gan arī stiprināt valsts valodas aizsardzību un veicināt tās izmantošanu ikdienā. Līdz ar to sankcijas nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums. Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.
524. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas
525. gada
526. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01
527. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, nosakot, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku, un dodot personām iespēju iegūt citu tiesisko pamatu, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā, bija līdzsvarot Krievijas Federācijas pilsoņiem Satversmes
528. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem - nodrošināt valsts drošību un valsts valodas aizsardzību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm - personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un sabiedrības gūto labumu no tā, ka tiek mazināts valsts drošības apdraudējums un tiek stiprināta valsts valodas aizsardzība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību negarantē personai tiesības uz konkrēta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja valsts piedāvātais risinājums ļauj attiecīgajai personai netraucēti īstenot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
529. gada
530. janvāra sprieduma lietā "Aristimuño Mendizabal c. France", pieteikums Nr. 51431/99,
531. punktu). Īpaši tad, ja uzturēšanās atļauja dod personai tiesības uzturēties konkrētās valsts teritorijā un tur brīvi īstenot savas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, šādas atļaujas piešķiršana būtībā ir pietiekams pasākums Konvencijas
532. panta prasību izpildei. Šādos apstākļos piešķiramā statusa izvēle ir vienīgi valsts ziņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
533. gada
534. jūnija sprieduma lietā "Ramadan v. Malta", pieteikums Nr. 76136/12,
535. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka personai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir jāpierāda sava valsts valodas prasme, kā arī tas, ka tai ir pietiekami un regulāri ienākumi un tā ir Latvijā uzturējusies nepārtraukti arī pirms tam, kad apstrīdētā norma tika pieņemta. Tomēr jāņem vērā, ka personai, lai tā turpinātu uzturēties Latvijā arī bez Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ir dota iespēja iegūt cita veida uzturēšanās atļauju. Tāpēc Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma pēc būtības ļauj personai netraucēti īstenot savas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, iegūstot jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. Satversmes
536. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes
537. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tas aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laikposmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas
538. gada
539. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.
540. punktu). Tomēr šis princips valstij neliedz tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu, ņemot vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas
541. gada
542. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01
543. punktu). Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka Imigrācijas likuma
544. panta pirmās daļas
545. punkts, uz kura pamata personai bija izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, varēja radīt personai tiesisko paļāvību, ka tā varēs arī turpmāk uzturēties Latvijā, ievērojot noteiktās prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai, uzliekot personai pienākumu iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā un paredzot prasības tā iegūšanai, ir nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika mainīts. Šajā ziņā nozīme ir tam, vai likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, lai persona varētu iegūt jaunu tiesisko pamatu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. 21.
546. Pēc Pirmo grozījumu spēkā stāšanās personai tika doti vairāk nekā 11 mēneši, lai tā iesniegtu apliecinājumu par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu A2 pakāpē. Savukārt ar apstrīdēto normu, kā jau paskaidrots iepriekš, tika nodrošināta iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz divas reizes visiem, kuri izrādījuši vēlmi šādu pārbaudi kārtot, un attiecīgi pagarināts pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš - līdz
547. gada
548. decembrim vai līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Vēlāk, pieņemot Trešos grozījumus, likumdevējs pārejas noteikumus papildināja ar 58.6 un 58.8 punktu. Minētās tiesību normas nosaka: ja persona ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, ievērojot apstrīdētajā normā noteiktās prasības, bet līdz
549. gada
550. novembrim to nav nokārtojusi vai ir konstatēts tas, ka persona valsts valodas prasmes pārbaudi nav kārtojusi attaisnojošu iemeslu dēļ, tai ir tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ko izsniedz uz diviem gadiem. Lai saņemtu šādu atļauju, personai jāapņemas atļaujas derīguma laikā apgūt valsts valodu. Tādējādi personai faktiski papildus tiek doti vēl divi gadi valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē un attiecīgi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai. Centrs norādījis, ka latviešu valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk tiek paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav priekšzināšanu A1 pakāpē. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja Centra pārstāve, lielai daļai personu, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, valsts valodas zināšanas atbilst vismaz A1 pakāpei, jo šīs personas ir pastāvīgi dzīvojušas Latvijā. Konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu skaits esot 120-
551. Tur