Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts

Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2024. gada 15. februārī lietā Nr. 2023-04-0106 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikuma iesniedzēju Veras Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjanas Viļkeles (Tatiana Vilkel), Miroslavas Pavļukaņecas (Miroslava Pavlyukanets) un Annas Sokolovas pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Inesei Nikuļcevai un pieteikumu iesniedzēju Sergeja Savinkova (Sergey Savinkov), Lidijas Bondarevas (Lidia Bondareva), Ludmilas Klagišas (Liudmila Klagisha), Annas Baleiko (Anna Baleiko), Marijas Sokolovas (Maria Sokolova), Nataļjas Titimovas (Natalia Titimova), Jeļenas Logunovas (Elena Logunova), Oļega Besedska (Oleg Besedskiy), Nataļjas Jemeļjanovas (Natalia Emelianova), Alevtinas Suncovas (Alevtina Suntsova), Natālijas Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olgas Truškovas (Olga Trushkova), Nikolaja Žuravļova (Nikolay Zhuravlev), Nikolaja Proņina (Nikolai Pronin), Olgas Pastores, Galijas Venlandes (Galiya Venland), Marijas Zeltiņas (Maria Zeltynya), Tatjanas Plotņikovas (Tatiana Plotnikova), Raisas Šaiduļļinas (Raisa Shaidullina), Jevgēnija Goļandina (Evgenii Goliandin), Tamāras Udoļecas (Tamara Udolets), Gaļinas Savinas (Galina Savina), Jeļenas Muradovas (Elena Muradova), Aleksandra Ščerbakova (Alexander Shcherbakov) un Tatjanas Venkovas (Tatiana Venkova) pilnvarotajai pārstāvei Elizabetei Krivcovai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Vilnim Vītoliņam, ar tiesas sēdes sekretāri Paulu Martu Daugavvanagu-Vanagu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 6. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28. pantu, Rīgā 2024. gada 9., 11., 15. un 16. janvārī atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Imigrācijas likumu, kas stājās spēkā 2003. gada 1. maijā. Šā likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt Latvijas Republikā dzīvojošam ārzemniekam, kurš pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijis Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. 2022. gada 22. septembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā 2022. gada 24. septembrī (turpmāk arī - Pirmie grozījumi). Ar šā likuma 5. pantu no Imigrācijas likuma citstarp tika izslēgts 24. panta pirmās daļas 8. punkts. Savukārt Imigrācijas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 58. punktu, kas noteica, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz 2023. gada 1. septembrim. Ja persona vēlas atkārtoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tā līdz 2023. gada 1. septembrim iesniedz apliecinājumu par valsts valodas apguvi atbilstoši šā likuma 24. panta piektajā daļā noteiktajam. Pastāvīgās uzturēšanās atļauja personai netiek izsniegta, ja izpildās kāds no šā likuma 34. panta pirmās daļas nosacījumiem (turpmāk kopā - apstrīdētais regulējums). Saeima 2023. gada 5. aprīlī pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā 2023. gada 20. aprīlī (turpmāk arī - Otrie grozījumi). Ar šo likumu Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts izteikts jaunā redakcijā: "Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz: 1) 2023. gada 1. septembrim, ja Pārvaldē līdz minētajam termiņam nav saņemti nepieciešamie dokumenti Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai; 2) 2023. gada 31. decembrim attiecībā uz personu, kurai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai ir nepieciešams apliecinājums par valsts valodas apguvi, ja Pārvaldē līdz 2023. gada 1. septembrim ir saņemta informācija par to, ka šī persona līdz 2023. gada 1. septembrim vismaz vienu reizi ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un šai personai noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana līdz 2023. gada 30. novembrim, bet Pārvaldē līdz 2023. gada 31. decembrim nav saņemti nepieciešamie dokumenti Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai; 3) galīgā nolēmuma spēkā stāšanās dienai lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu, ja persona iesniegusi nepieciešamos dokumentus šā statusa pieprasīšanai." Turklāt pārejas noteikumi tika papildināti ar 58.1, 58.2, 58.3 un 58.4 punktu. Secīgi Saeima 2023. gada 14. septembrī pieņēma likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas stājās spēkā 2023. gada 19. septembrī (turpmāk arī - Trešie grozījumi). Ar šo likumu Imigrācijas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 58.5, 58.6, 58.7, 58.8, 58.9, 58.10 un 58.11 punktu. 2. Satversmes tiesā tika ierosinātas četras lietas par to Imigrācijas likumā ietverto normu satversmību, kuras attiecas uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju Krievijas Federācijas pilsonim: 1) 2023. gada 28. februārī pēc Veras Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjanas Viļkeles (Tatiana Vilkel), Miroslavas Pavļukaņecas (Miroslava Pavlyukanets) un Annas Sokolovas pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-04-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam"; 2) 2023. gada 1. martā pēc Sergeja Savinkova (Sergey Savinkov), Lidijas Bondarevas (Lidia Bondareva), Ludmilas Klagišas (Liudmila Klagisha), Annas Baleiko (Anna Baleiko) un Marijas Sokolovas (Maria Sokolova) pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-05-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam"; 3) 2023. gada 6. martā pēc Nataļjas Titimovas (Natalia Titimova), Jeļenas Logunovas (Elena Logunova), Oļega Besedska (Oleg Besedskiy), Nataļjas Jemeļjanovas (Natalia Emelianova), Alevtinas Suncovas (Alevtina Suntsova), Natālijas Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olgas Truškovas (Olga Trushkova), Nikolaja Žuravļova (Nikolay Zhuravlev), Nikolaja Proņina (Nikolai Pronin) un Olgas Pastores pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-06-01 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam"; 4) 2023. gada 8. martā pēc Galijas Venlandes (Galiya Venland), Marijas Zeltiņas (Maria Zeltynya), Tatjanas Plotņikovas (Tatiana Plotnikova), Raisas Šaiduļļinas (Raisa Shaidullina), Jevgēnija Goļandina (Evgenii Goliandin), Tamāras Udoļecas (Tamara Udolets), Gaļinas Savinas (Galina Savina), Jeļenas Muradovas (Elena Muradova), Aleksandra Ščerbakova (Alexander Shcherbakov) un Tatjanas Venkovas (Tatiana Venkova) pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2023-07-0106 "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam". Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu šīs lietas tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2023-04-0106 tika piešķirts nosaukums "Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam". 3. Pieteikumu iesniedzēji - Vera Fenčenko (Vera Fenchenko), Tatjana Viļkele (Tatiana Vilkel), Miroslava Pavļukaņeca (Miroslava Pavlyukanets), Anna Sokolova, Sergejs Savinkovs (Sergey Savinkov), Lidija Bondareva (Lidia Bondareva), Ludmila Klagiša (Liudmila Klagisha), Anna Baleiko (Anna Baleiko), Marija Sokolova (Maria Sokolova), Nataļja Titimova (Natalia Titimova), Jeļena Logunova (Elena Logunova), Oļegs Besedskis (Oleg Besedskiy), Nataļja Jemeļjanova (Natalia Emelianova), Alevtina Suncova (Alevtina Suntsova), Natālija Pavļenko (Natalia Pavlenko), Olga Truškova (Olga Trushkova), Nikolajs Žuravļovs (Nikolay Zhuravlev), Nikolajs Proņins (Nikolai Pronin), Olga Pastore, Galija Venlande (Galiya Venland), Marija Zeltiņa (Maria Zeltynya), Tatjana Plotņikova (Tatiana Plotnikova), Raisa Šaiduļļina (Raisa Shaidullina), Jevgēnijs Goļandins (Evgenii Goliandin), Tamāra Udoļeca (Tamara Udolets), Gaļina Savina (Galina Savina), Jeļena Muradova (Elena Muradova), Aleksandrs Ščerbakovs (Alexander Shcherbakov) un Tatjana Venkova (Tatiana Venkova) (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 4. protokola 4. pantam. Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Apstrīdētais regulējums paredzot to, ka viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, tāpēc šīm personām, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā, jāsaņem jauna uzturēšanās atļauja, izpildot attiecīgos nosacījumus. Personas, uz kurām attiecas apstrīdētais regulējums, pastāvīgās uzturēšanās atļauju esot saņēmušas atvieglotā kārtībā, un tiesību normas esot prezumējušas, ka nesena piederība Latvijas pilsoņu vai nepilsoņu lokam ir pietiekams pierādījums tam, ka personai ir cieša saikne ar Latviju un ka persona, dzīvojot Latvijā ilgus gadus, ir tajā integrējusies. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana esot ievērojamas izmaiņas, un jauno prasību neizpilde, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, radītu viņiem būtiskus ierobežojumus. Arī pārcelšanās uz citu valsti, ar kuru personu saistot tikai pilsonība, esot apgrūtinoša. 3.1. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas dēļ esot ierobežotas Satversmes 96. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Satversmes 96. pants paredzot tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām un attīstīt savu personību. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo likumdevējs neesot izvērtējis apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām - Satversmei un Konvencijai. Likumdevējs esot izšķīries par labu visstingrākajam risinājumam, neizvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Turklāt apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā neesot izvērtēta iestāžu kapacitāte šā regulējuma ieviešanai, proti, ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk - Pārvalde), ne Valsts izglītības satura centra (turpmāk - Centrs) kapacitāte neesot pietiekama tā ieviešanai. Turklāt Pirmie grozījumi neesot bijuši skaidri un maldinājuši personas, jo no tiem neesot bijis skaidri saprotams tas, ka ārzemniekam, iesniedzot apliecinājumu par valsts valodas apguvi, ir tiesības saņemt nevis pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet gan Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, izpildot vēl virkni papildu nosacījumu, kas apstrīdētajā regulējumā neesot minēti. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt tam, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības stiprināšana. Taču šis pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nedz likumprojekta anotācijā, nedz tā sagatavošanas materiālos, nedz Saeimas sēdēs neesot ticis paskaidrots, kādus riskus valsts drošībai rada personas, kas ieguvušas Krievijas Federācijas pilsonību un Latvijā uzturas uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Tāpat neesot sniegti nekādi dati par šo personu iesaisti, piemēram, karadarbībā. Saņemot pastāvīgās uzturēšanās atļauju Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā norādītajā kārtībā, valsts valodas prasmi neesot vajadzējis pierādīt arī visiem citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kas ieguvuši citas valsts pilsonību. Tādējādi to, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem nevajadzēja pierādīt valsts valodas prasmi, iegūstot pastāvīgās uzturēšanās atļauju Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā norādītajā kārtībā, nevarot uzskatīt par izšķirošu apstākli drošības apdraudējuma novēršanai. Izraudzītais līdzeklis, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, varētu būt piemērots tad, ja stingrākas prasības tiktu izvirzītas personām, kuras atteikušās no Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa statusa par labu Krievijas Federācijas pilsonībai pēc 2022. gada 24. februāra. No Saeimas sēdē notikušajām diskusijām varot secināt, ka apstrīdētajam regulējumam ir ārpolitisks mērķis - radīt grūtības Krievijas Federācijas pilsoņiem un sūtīt stingru signālu Krievijas Federācijai -, tomēr politiskas intereses nevarot būt leģitīms pamattiesību ierobežojama mērķis. Personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis esot sākotnēji Ministru kabineta izstrādātā alternatīva, kas paredzējusi ilgāku laiku jauno prasību izpildei, kā arī to, ka jauno prasību neizpildes gadījumā personām saglabātos tiesības palikt Latvijā uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata. Tāpat personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu katra gadījuma individuāla izvērtēšana attiecībā uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu. Visbeidzot, pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt arī ar sankciju mehānismu - sankciju ieviešanu pret atsevišķiem Krievijas Federācijas pilsoņiem. Samērojot personas pamattiesību ierobežojumu ar sabiedrības drošības interesēm, esot jānodrošina katra gadījuma individuāla izvērtēšana. Tik plaša rakstura ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu. 3.2. Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 91. pantam Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visi bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuri kļuvuši par citas valsts pilsoņiem un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. No apstrīdētā regulējuma anotācijas izrietot, ka Krievijas Federācijas pilsoņu uzturēšanās Latvijā rada riskus, kas saistīti ar karu Ukrainā, nevis ar Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri bija saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā, rīcību. Ja izšķirošais kritērijs atšķirīgas attieksmes noteikšanai ir pilsonības valsts realizētā politika, tad minētie riski esot saistīti ar jebkuras nedemokrātiskas valsts pilsoņiem. Pieteikumu iesniedzēji neveidojot tādu īpašu cilvēku kategoriju, lai tikai viņiem tiktu piemērots atšķirīgs tiesiskais regulējums. Tomēr apstrīdētais regulējums nosakot atšķirīgu attieksmi, izdalot no visiem ārzemniekiem vienu grupu - Krievijas Federācijas pilsoņus - un tikai viņiem paredzot anulēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Apstrīdētā regulējuma izstrādes materiālos neesot atrodama informācija par to, kādi valsts drošības riski ir saistīti tieši ar šo ārzemnieku grupu un vai šie riski ir lielāki salīdzinājumā ar citu ārzemnieku radītajiem riskiem. Atšķirīgā attieksme neesot noteikta ar likumu, turklāt likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti, nepieciešami un samērīgi to pašu apsvērumu dēļ, kuri norādīti attiecībā uz apstrīdētā regulējuma neatbilstību Satversmes 96. pantam. 3.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētais regulējums pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Viņu tiesības esot bijušas skaidri noteiktas Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā, un gadījumi, kad uzturēšanās atļauju anulē, - 36. pantā. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu esot pasliktināts viņu tiesiskais stāvoklis. Šāda tiesību atņemšana varot būt pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Apstrīdētajam regulējumam esot atpakaļvērsts spēks, jo Pieteikumu iesniedzējiem vajagot izpildīt tādas prasības, par kurām tie iepriekš nevarējuši zināt, proti, prasības, kas attiecas uz nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, pietiekamiem un regulāriem ienākumiem un pierādījumiem par valsts valodas apguvi. Pieteikumu iesniedzēji norāda: ja viņi būtu zinājuši, ka vecumdienās tiem būs jāpierāda sava valsts valodas prasme, tad būtu par to parūpējušies agrāk, kad viņiem vēl bijusi labāka veselība, atmiņa un stresa izturība. Pastāvīgās uzturēšanās atļauja esot izsniegta ar administratīvo aktu, un ar šo aktu esot piešķirtas pastāvīgas, neterminētas tiesības. Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts esot bijis spēkā 19 gadus, un tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai personām būtu izveidojusies tiesiskā paļāvība uz šāda tiesiskā regulējuma nemainīgumu. Personas esot varējušas paļauties uz to, ka iegūto statusu saglabās līdz mūža beigām. Kļūšana par kādas valsts pilsoni un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšana esot ilgtermiņa lēmums, tāpēc nevarot sagaidīt, ka persona savu valstisko piederību mainīs atkarībā no politiskām izmaiņām un valsts prestiža. 3.4. Apstrīdētais regulējums pārkāpjot Konvencijas 4. protokola 4. pantu, jo neparedzot katra gadījuma individuālu vērtēšanu. To apstiprinot arī likumprojekta anotācija, kurā norādīts uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņu uzturēšanās Latvijā saistīta ar neizbēgamiem un palielinātiem valsts drošības riskiem. Tiesību atņemšanas pamats esot saistīts nevis ar individuālas personas rīcību, bet gan personu pilsonības valsts rīcību un līdz ar to atbilstot ārvalstnieku kolektīvās izraidīšanas jēdzienam. 3.5. Pēc Otro grozījumu spēkā stāšanās Pieteikumu iesniedzēji iesniedza ar tiem saistītus papildu paskaidrojumus. Lai gan pastāvīgās uzturēšanās atļauju anulēšanas termiņi esot pagarināti un diferencēti un tam esot pozitīvs efekts, apstrīdētā regulējuma būtība tomēr esot palikusi nemainīga - tiesību normas joprojām paredzot pastāvīgās uzturēšanās atļauju anulēšanu. Esot jāvērtē gan apstrīdētā regulējuma, gan ar Otrajiem grozījumiem spēkā stājušos normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ar Otrajiem grozījumiem esot izlabota norāde, kas personas maldinājusi par iespēju iegūt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un tagad esot skaidri norādīts uz iespēju iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Ar to, ka Pārvaldei lēmums jāpieņem gada laikā, esot labots arī iepriekš norādītais trūkums, kas saistīts ar Pārvaldes kapacitāti. Tomēr Otro grozījumu pieņemšana esot aizņēmusi tikai piecas darba dienas un priekšlikumu iesniegšanas termiņš bijis pārāk īss - viena diena. Tik īsos termiņos nevarot tikt pilnvērtīgi izvērtēta tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pilnvērtīgi nodrošināt valsts valodas prasmes pārbaudi bijis iespējams tikai no 2023. gada 26. maija, kad stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta 2022. gada 8. marta noteikumos Nr. 157 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 157), kuri regulē kārtību, kādā Krievijas Federācijas pilsoņi reģistrējas un kārto valsts valodas prasmes pārbaudi, ja tai nav reģistrējušies līdz 2023. gada 24. martam, kā arī nosaka procedūru atkārtotas pārbaudes kārtošanai noteiktā laika periodā. Tiesiskās nenoteiktības, biežās tiesiskā regulējuma maiņas un dažādu iestāžu pretrunīgo izteikumu dēļ Pieteikumu iesniedzēji nevarot jēgpilni pielāgoties pārmaiņām, un tas atstājot negatīvu iespaidu uz viņu veselību, kā arī mazinot viņu izredzes atgūt atņemtās tiesības. Turklāt valsts valodas prasmes pārbaude tiekot kārtota digitālajā vidē, bet daļai Pieteikumu iesniedzēju neesot attiecīgo datorprasmju. Saeima esot atteikusies vērtēt nevienlīdzīgo attieksmi, proti, to, ka apstrīdētais regulējums neattiecas uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri kā bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguva uz iepriekš spēkā bijušo likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" (turpmāk - Ārvalstnieku likums) normu pamata. 3.6. Tiesas sēdē vienas Pieteikumu iesniedzēju grupas pārstāve zvērināta advokāte Inese Nikuļceva norādīja, ka preventīva drošības risku mazināšana, nerunājot ne par kādu konkrētu apdraudējumu, nevarot būt par pamatu tam, ka jau izsniegtās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku. Savukārt pārējo Pieteikumu iesniedzēju pārstāve Elizabete Krivcova tiesas sēdē norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums ir grozīts, lietas pamatā esošais strīds nav atrisināts, jo joprojām ir paredzēta pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana. Joprojām neesot atrisinātas arī problēmas, kas saistītas ar prasībām pēc nepārtrauktas uzturēšanās Latvijā un pietiekamiem finanšu līdzekļiem. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Konvencijas 4. protokola 4. pantam. Likumdevējs pēc apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās esot regulāri sekojis līdzi situācijai un uzklausījis kompetentās institūcijas šā regulējuma ieviešanai veltītajās sēdēs. Likumsakarīgi Otro grozījumu mērķis esot bijis nodrošināt attiecīgajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem samērīgāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts tā apstrīdētajā redakcijā nevienai personai neesot radījis reāli pastāvošu tiesību aizskārumu. Līdz ar to, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, esot būtiski ņemt vērā Otros grozījumus, kas dodot ikvienai personai reālu iespēju saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tomēr svarīgi esot tas, ka likumdevējs ar Otrajiem grozījumiem nav vēlējies atteikties no Pirmajos grozījumos noteiktās prasības par valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanas nepieciešamību. 4.1. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz valsts drošības stiprināšanu. Nacionālās drošības garantēšana esot valsts pamatpienākums, jo valstij vajagot gādāt par tās drošību jebkuros apstākļos, un attiecībā uz valsts drošības aizsardzību esot piemērojams piesardzības princips. Valstij esot plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības labad veicamos pasākumus. Latvijas robežvalsts - Krievijas Federācijas - uzsāktais militārais uzbrukums Ukrainai liekot īpašu uzmanību veltīt valsts drošības aizsardzībai un domāt par jauniem valsts drošības aizsardzības pasākumiem. Turklāt Krievijas Federācija esot tāda valsts, kas ne vien robežojas ar Latviju, bet arī jau ilgstoši apdraudējusi Latvijas valsts drošību. Tās politika aizvadītajā gadā esot kļuvusi atklāti naidīga ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret visu Rietumu pasauli. Krievijas Federācijas iebrukums Ukrainā esot Latvijas sabiedrībai atgādinājis par valstiskās neatkarības trauslumu, apliecinājis nepieciešamību nepārtraukti pilnveidot nacionālās drošības sistēmu un atbildīgo institūciju instrumentu klāstu drošības jomā. Uzbrukums Ukrainai izgaismojis vairākas paralēles ar situāciju Latvijā, jo šeit tāpat kā Ukrainā esot liela krievu diaspora. Turklāt līdzīgi kā Ukrainā, kur daudzi iedzīvotāji bijuši gatavi sniegt atbalstu Krievijas okupācijas spēkiem, arī Latvijā darbojoties virkne "prokremlisku" nodibinājumu. Neesot šaubu par to, ka Krievijas Federācijas agresīvās darbības nav automātiski attiecināmas uz visiem tās pilsoņiem. Tomēr Krievijas pilsonība esot viens no riska faktoriem, ko nevarot neņemt vērā, domājot par valsts drošības aizsardzību. Gan Eiropas Savienība, gan Latvija esot atzinušas Krievijas Federāciju par terorismu atbalstošu valsti. Latvija vēl pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas esot noteikusi obligātu padziļinātu Krievijas Federācijas pilsoņu pārbaudi pirms jebkuras vīzas vai uzturēšanās atļaujas izsniegšanas un jau tādējādi esot Krievijas Federācijas pilsoņus ar tiem saistītā riska līmeņa ziņā pielīdzinājusi tādu valstu pilsoņiem kā, piemēram, Afganistānas Islāma Republika, Irākas Republika, Irānas Islāma Republika. Visos gadījumos Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem pastāvīgās uzturēšanās atļauja izsniegta uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, paši esot izdarījuši izvēli par labu citas valsts - Krievijas Federācijas - pilsonībai. Turklāt daudzos gadījumos šī izvēle izdarīta pat pēc tam, kad Krievijas Federācija okupēja Krimas pussalu. Krievijas Federācijas īstenotā karadarbība esot pretrunā ar saistībām, kas tai izrietot no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta un imperatīvajām starptautisko tiesību normām. Atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām jebkurai valstij esot tiesības vērst pret valsti, kura pārkāpj savas saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā, tādus pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt pārkāpumu novēršanu un reparācijas cietušās valsts interesēs. Turklāt visām valstīm esot pienākums sadarboties, lai ar tiesiskiem līdzekļiem izbeigtu būtiskus un sistemātiskus attiecīgo normu pārkāpumus. 4.2. Apstrīdētais regulējums attiecoties tikai uz vienu personu kategoriju, un visas šīs personas esot saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju bez valsts valodas prasmes pārbaudes. Latvijas vēsturiskajā kontekstā valsts valodas jautājumi neesot skatāmi atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas, tostarp valodu jomā, kur ilgstoši tika priviliģēta krievu valoda, un no šīs politikas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas. Joprojām esot nepieciešams novērst padomju okupācijas sekas, jo ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa vēl arvien nepārzinot latviešu valodu pietiekami labi, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē. Satversmē latviešu valodai esot noteikts valsts valodas statuss un piešķirta konstitucionāla vērtība. Valstij esot pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju. Prasme brīvi lietot valsts valodu tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē, esot nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim. Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā esot uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu. Valsts valodas nezināšana mazinot arī iespēju iegūt patiesu informāciju no drošiem informācijas avotiem, tādēļ par potenciāliem Krievijas Federācijas propagandas upuriem lielākoties kļūstot tieši tās personas, kuras nezina valsts valodu. 4.3. Apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. pantam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes 96. pantu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu atzīstot par vienu no kritērijiem, kuri raksturo tiesību uz privāto dzīvi ierobežojuma tiesiskumu. Valstij esot tiesības regulēt ārzemnieku iekļūšanu un uzturēšanos tajā, kā arī viņu izraidīšanu. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un tai sekojošā izraidīšana no valsts patiešām aizskarot personas tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr no apstrīdētā regulējuma un tam sekojušajiem Imigrācijas likuma grozījumiem izrietot tas, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem tiek dota reāla iespēja iegūt citu, līdzvērtīgu tiesisko statusu, kas nodrošinātu viņiem tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā, - Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauju. Viss, kas no personas tiekot prasīts, esot tas, lai persona nokārto valsts valodas prasmes pārbaudi. Vai persona šo iespēju izmanto, tā esot pašas personas izvēle. Tādējādi arī personas izraidīšanai no valsts, pēc Saeimas ieskata, par iemeslu būtu nevis apstrīdētais regulējums, bet gan pašas personas bezdarbība. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Apstrīdētais regulējums, jo īpaši ņemot vērā Otros grozījumus, esot pietiekami skaidrs un nepārprotami nosakot darbības, kas personai jāveic, lai tā iegūtu jauno statusu. Tāpat Otro grozījumu pieņemšanas laikā gan Centrs, gan Pārvalde esot apliecinājuši savu gatavību veikt visus šo grozījumu ieviešanai nepieciešamos pasākumus. Pamattiesību ierobežojumam esot trīs leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti šo leģitīmo mērķu sasniegšanai. Pirmkārt, ar apstrīdētajā regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu tikšot stiprināta valsts valoda un līdz ar to arī demokrātiska valsts iekārta. Tāpat tikšot aizsargātas arī citu personu tiesības, ņemot vērā to, ka Latvijas valstspiederīgajiem ir tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Otrkārt, apstrīdētā regulējuma rezultātā tikšot padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus. Tādējādi tikšot stiprināta valsts drošība, jo šāds statuss nevarot tikt piešķirts personai, kura apdraud valsts drošību. Treškārt, izslēdzot no Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, esot izbeigta atvieglotā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas kārtība, tādējādi stimulējot izdarīt noteiktu izvēli personas, kuras vēlas uzturēties Latvijā, iegūt Latvijas pilsonību un apliecināt savu piederību pie Latvijas un Eiropas kultūrtelpas. Pieteikumu iesniedzēji neesot minējuši argumentus tam, ka viņu norādītie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi būtu tikpat iedarbīgi leģitīmo mērķu sasniegšanā. Pirmkārt, Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts paredzējis gan ievērojami garāku laikposmu, kurā būtu derīga iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja, gan arī ievērojami garāku termiņu valsts valodas zināšanu apliecināšanai. Tādējādi ar šo risinājumu neesot iespējams sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, uzskatījis, ka ir nepieciešams ātrāks risinājums. Otrkārt, likumdevēja mērķis esot prasīt valsts valodas zināšanu apliecinājumu no visiem Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, tātad par saudzējošāku risinājumu nevarot atzīt tādu risinājumu, kas paredzētu jebkādus izņēmumus. Turklāt regulējums par valsts valodas prasmes pārbaudi pēc būtības jau esot individualizēts, jo tajā ņemts vērā, piemēram, personas vecums. Treškārt, nacionālas vai starptautiskas sankcijas acīmredzami neesot uzskatāmas par saudzējošāku risinājumu. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka visi Pieteikumu iesniedzēji ir bijušie Latvijas nepilsoņi, kuri Latvijas teritorijā dzīvo vismaz kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Tātad šīs personas vairāk nekā 30 gadus dzīvojušas valstī, kurā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda un kurā šīm personām jau ilgstoši bija dota iespēja naturalizēties. Pieteikumu iesniedzēji esot brīvi un apzināti nolēmuši nevis iegūt Latvijas pilsonību, bet gan kļūt par Krievijas Federācijas pilsoņiem. Turklāt no pieteikumiem izrietot tas, ka šādas izvēles pamatā bijuši galvenokārt finansiāla rakstura apsvērumi. Vajagot ņemt vērā to, ka likumdevējs visiem Pieteikumu iesniedzējiem nodrošinājis arī iespēju kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz divas reizes. Svarīgi, ka Eiropas Padomes dalībvalstīs pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai nepieciešamais valsts valodas zināšanu līmenis esot tieši tāds pats, kāds noteikts Latvijā. Arī Konvencijas 8. pants negarantējot personai tiesības uz noteikta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja vien valsts piedāvātais risinājums neuzliek ārzemniekiem tādus šķēršļus, kas liegtu tiem īstenot savas tiesības uz privāto dzīvi. Latvijā likumdevējs visiem Pieteikumu iesniedzējiem esot nodrošinājis iespēju iegūt līdzvērtīgu statusu, kas viņu tiesisko aizsardzību nodrošinātu ne mazākā mērā kā pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, pirmkārt, esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētais regulējums ir pieņemts ar tūlītēju, nevis atpakaļvērstu spēku, jo ietekmē tādas tiesiskās attiecības, kuras nav pabeigtas pirms šā regulējuma spēkā stāšanās. Otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neparedzot to, ka personai izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja būs derīga līdz pat šīs personas mūža beigām. Treškārt, ar Otrajiem grozījumiem esot novērstas tās problēmas, kas tika radītas ar Pirmajiem grozījumiem, - proti, esot noteikts, ka Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai pietiekams iztikas nodrošinājums ir arī personai piešķirtā pensija, citstarp Krievijas Federācijas vecuma pensija. Tāpat ar Otrajiem grozījumiem paredzēts, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja būs derīga līdz dienai, kad stāsies spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu, ja vien būs iesniegti visi nepieciešamie dokumenti. Ceturtkārt, esot paredzēta saprātīga kārtība, kādā personas var apliecināt valsts valodas zināšanas. Lai apgūtu valsts valodu pamata līmenī 2. pakāpē (A2) (turpmāk - A2 pakāpe) bez priekšzināšanām, esot nepieciešamas vismaz 240 apmācības stundas. Personai, kura valsts valodas prasmes pārbaudi kārtojusi vismaz vienu reizi, bet nav to nokārtojusi un kurai nepieciešams to kārtot vēlreiz, tam atvēlētais laiks esot ilgāks par gadu. Apstrīdētais regulējums nepārkāpjot ārzemnieku kolektīvās izraidīšanas aizliegumu, jo no tā neizrietot tādas tiesiskās sekas, ka Krievijas Federācijas pilsonis, kas saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, pēc noteikta datuma bez individuāla izvērtējuma tiktu no Latvijas izraidīts. Personām tiekot dota iespēja apliecināt valsts valodas zināšanas, turklāt tām esot nodrošināta individualizēta pieeja, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš tiekot pagarināts atkarībā no personas rīcības. Izraidīšanas procedūru regulējot nevis apstrīdētais regulējums, bet pavisam citas tiesību normas. Turklāt apstrīdētais regulējums negrozot izraidīšanu regulējošās tiesību normas un nemainot faktu, ka izraidīšanas procedūra ir individualizēta un tās ietvaros vērtējama katra ārzemnieka situācija. Proti, esot paredzēti gadījumi, kad personai ir tiesības pretendēt uz alternatīvo statusu. Tāpat esot paredzēta iespēja, ka iekšlietu ministrs izsniedz Krievijas Federācijas pilsonim termiņuzturēšanās atļauju uz laiku līdz pieciem gadiem, ja tas atbilst Latvijas valsts interesēm vai starptautiskajām saistībām vai ir saistīts ar humāniem apsvērumiem. Persona, kas saņem izraidīšanas rīkojumu, varot lūgt, lai ar šo rīkojumu uzliktā pienākuma izpildei noteiktais termiņš tiek pagarināts līdz pat vienam gadam. Tāpat ārzemniekam esot tiesības apstrīdēt izbraukšanas rīkojumu augstākā iestādē, kā arī pārsūdzēt augstākas iestādes lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. Ņemot vērā minēto, esot atzīstams, ka labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesībām nodarīto kaitējumu un apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 96. pantam, kā arī Konvencijas 4. protokola 4. pantam. 4.4. Apstrīdētais regulējums nepārkāpjot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauja esot izsniegta ne tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, bet arī citu valstu pilsoņiem. Tomēr šādu citu valstu pilsoņu skaits esot samērā neliels. Ņemot vērā likumdevēja izvirzītos mērķus, šī skaitliskā starpība esot atzīstama par būtisku atšķirību starp Krievijas Federācijas pilsoņiem un citiem ārzemniekiem. Turklāt saistībā ar Krievijas Federācijas uzsākto karadarbību Ukrainā esot svarīgi ņemt vērā gan nacionālo, gan starptautisko praksi, un tā esot tāda, ka ar uzturēšanās tiesībām saistītus ierobežojumus uzliek nevis visiem ārzemniekiem, bet galvenokārt Krievijas Federācijas pilsoņiem. 4.5. Saeimas pārstāvis Vilnis Vītoliņš tiesas sēdē lūdza Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā daļā par 2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, kā arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, ciktāl tas attiecas uz personai noteiktām ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā saistītām prasībām. Apstrīdētais regulējums nekad neesot konstruēts tādējādi, lai tas ļautu Pieteikumu iesniedzējiem iegūt tikai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, jo neesot izslēgta iespēja saņemt jebkuru citu likumā paredzēto uzturēšanās atļauju. Kritēriji tam, lai persona iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, un tam, lai atļauju iegūtu uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, esot bijuši atšķirīgi, jo Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmajā daļā bija ietverta prasība par pastāvīgu uzturēšanos Latvijā un arī attiecīgo personu grupa skaitliski bija ievērojami mazāka. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Konvencijas 4. protokola 4. pantam. Tieslietu ministrija uzsver, ka Otrie grozījumi, ar kuriem pārejas noteikumi tika papildināti ar vairākām tiesību normām, esot vērsti uz to, lai nodrošinātu samērīgāku pāreju uz jauno regulējumu un tādējādi dotu iespēju katram saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ja vien persona to vēlas un izpilda šā statusa iegūšanai noteiktās prasības. Vērtējot prasību nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, Tieslietu ministrija norāda, ka viens no gadījumiem, kad persona var nekārtot šo pārbaudi, ir tas, ka persona sasniegusi 75 gadu vecumu. Minētais vecuma slieksnis esot noteikts saistībā ar līdzšinējo pieredzi, kas uzkrāta, eksaminējot par 75 gadiem vecākas personas. Prasme brīvi lietot valsts valodu esot nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem argumentiem tam, ka pieteikumos norādīto normu kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem. Savukārt tiesiskās paļāvības aizsardzības princips izskatāmajā lietā esot cieši saistīts ar personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un tai sekojošā izraidīšana no valsts aizskarot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā regulējošu prasību noteikšana esot tiesībpolitisks jautājums. Ārzemniekam neesot tiesību paļauties uz to, ka šīs prasības nevarētu laika gaitā tikt grozītas atkarībā no faktiskās situācijas izmaiņām. Pieteikumu iesniedzējiem esot dots pietiekami ilgs laiks un reāla iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu un attiecīgu uzturēšanās atļauju, izpildot pieteikumos norādītajās normās ietvertās prasības. Tomēr katras personas pašas ziņā esot tas, vai tā šo iespēju izmantos. Apstrīdētajā regulējumā paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un esot pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz to, lai stiprinātu valsts valodas konstitucionālo nozīmi, kā arī preventīvi mazinātu valsts drošības riskus saistībā ar karadarbību, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā. Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Izraudzītie līdzekļi esot piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar tiem tikšot stiprināta valsts valoda un padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai nepieciešamos dokumentus. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos šis aspekts esot īpaši svarīgs. Nepastāvot citi, personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams leģitīmos mērķus sasniegt tikpat iedarbīgi un efektīvi. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem apsvērumiem par samērīguma izvērtēšanu. Tieslietu ministrija nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju uzskatam, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana nozīmēšot ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu, kas aizliegta ar Konvencijas 4. protokola 4. pantu. Apstrīdētais regulējums neesot vērsts uz to, lai no Latvijas izraidītu visus Krievijas Federācijas pilsoņus, kuriem bija derīga uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata izdota pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Proti, no apstrīdētā regulējuma neizrietot tas, ka pēc konkrēta datuma šādas personas tiks izraidītas no Latvijas bez individuāla izvērtējuma. Apstrīdētais regulējums nodrošinot katram Latvijā pastāvīgi dzīvojošam Krievijas Federācijas pilsonim iespēju pēc konkrētu nosacījumu izpildes iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Turklāt pieteikumos norādītās normas neregulējot ar ārvalstnieku izraidīšanu saistītus jautājumus. Tos regulējot Imigrācijas likuma V nodaļa, kurā ietverti ārzemnieka izraidīšanas nosacījumi, kā arī paredzēti izņēmuma gadījumi, kad izbraukšanas rīkojumu neizdod vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu nepieņem. Tādējādi attiecīgajā procesā tiekot individuāli izvērtēts katrs konkrētais gadījums. Turklāt pirms izbraukšanas rīkojuma izdošanas vai piespiedu izraidīšanas Pārvaldei esot pienākums katrā gadījumā izvērtēt un pārliecināties, vai šāda izraidīšana nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Tieslietu ministrijas pārstāve Anda Smiltēna tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu, jāņem vērā Trešie grozījumi. 6. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam juridiskajam pamatojumam par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Konvencijas 4. protokola 4. pantam. Iekšlietu ministrija uzsver, ka Latvijai ir suverēnas tiesības pārvaldīt un kontrolēt savas robežas, kā arī noteikt personu tiesības ieceļot un uzturēties valstī. Tāpat atbilstoši starptautiskajām tiesībām valstij esot tiesības vērst konkrētus pasākumus pret citu valsti, kas pārkāpj savas saistības pret visu starptautisko sabiedrību. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi aktuālajai situācijai, kā arī grozīt iepriekš pieņemtās tiesību normas, tostarp nosakot stingrākus nosacījumus kādu tiesību iegūšanai. Ārzemniekam neesot tiesību paļauties uz to, ka nosacījumi attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā, mainoties faktiskajai situācijai, nevarētu tikt grozīti. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts, lai stiprinātu valsts drošību un veicinātu starptautisko noziegumu un cilvēktiesību pārkāpumu izbeigšanu saistībā ar karu, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā. Krievijas Federācijas informatīvajai politikai esot ilgtermiņa mērķi, un tā esot orientēta arī uz Latvijas sabiedriskās domas maiņu atbilstoši Krievijas ārpolitikas prioritātēm. Krievijas Federācija cenšoties mazināt Latvijas sabiedrības vienotību un panākt Latvijas iedzīvotāju atsvešināšanos no Latvijas valsts. Krievijas Federācijas propaganda, kas gadiem ilgi nepastarpināti bijusi pieejama krievu valodā sniegto informāciju patērējošai sabiedrības daļai, esot novedusi pie sakropļotas, īstenībai neatbilstošas pasaules uztveres iesakņošanās šajā sabiedrības daļā. Indivīdam, kas prot valsts valodu, esot iespēja salīdzināt un kritiski vērtēt visu iegūto informāciju, kā arī kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Tomēr ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzinot latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē. Pastāvošais latviešu un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicinot sabiedrības saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Likumdevējs esot noteicis pietiekamu laika posmu, lai Latvijā pastāvīgi dzīvojošie Krievijas Federācijas pilsoņi spētu pārorientēties atbilstoši jaunajā tiesiskajā regulējumā paredzētajai kārtībai. Gan termiņuzturēšanās atļauja, gan pastāvīgās uzturēšanās atļauja, gan Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja primāri apliecinot ārzemnieka tiesības uzturēties Latvijā. Tomēr tiesību apjoms, kas Latvijā tiek garantēts ārzemniekam, kuram izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja vai piešķirts Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss, esot atšķirīgs no tiesību apjoma, kāds noteikts ārzemniekam, kuram izsniegta termiņuzturēšanās atļauja. Iekšlietu ministrijas pārstāve Dace Radzēviča tiesas sēdē norādīja, ka kopš Trešo grozījumu pieņemšanas personām, kuras vēlas uzturēties Latvijā, izvirzītā prasība par pietiekamiem finanšu līdzekļiem un prasība par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas Republikā ir pielīdzināmas prasībām, kādas bija noteiktas jau pirms apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās. Personas, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, un personas, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, neesot salīdzināmas. Proti, atšķirībā no Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta, Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas gadījumā izšķirošais faktors esot tas, cik ilgi persona pastāvīgi uzturas Latvijā. Tāpat ievērojami atšķiroties arī abās personu grupās ietilpstošo personu skaits. 7. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka likumdevējs nav radis labāko risinājumu pieteikumos norādīto normu satversmības nodrošināšanai. Ar Otrajiem grozījumiem esot radīts saudzīgāks pārejas mehānisms Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta īstenošanai. Tomēr tiesībsargs uzsver, ka apstrīdētā regulējuma pieņemšanas brīdī neesot apspriesta un vērtēta Noteikumu Nr. 157 ietekme uz apstrīdētā regulējuma izpildi, proti, neesot apsvērts tas, vai šajos noteikumos ietvertās prasības attiecībā uz valsts valodas prasmes pārbaudi nav pārmērīgs apgrūtinājums vecāka gadagājuma personām. Turklāt arī tas, ka valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana paredzēta informācijas sistēmā, varot radīt problēmas par 65 gadiem vecākām personām ar zemu digitālās pratības līmeni. Tātad tiesībsargs kritiski vērtē to, kā apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā ir ievērots labas likumdošanas princips. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, tiesībsargs norāda: šis princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Tiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri izšķīrušies par Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanu, esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņi savu jau iegūto pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēs saglabāt bez jebkādu papildu nosacījumu izpildes. Tomēr valsts esot tiesīga, reaģējot uz apdraudējumiem un iespējamiem riskiem, mainīt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus ārzemniekiem, un tas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos Latvijai esot aktuāli. Prasība pēc valsts valodas prasmes esot samērīga, jo īpaši ņemot vērā attiecīgo personu ciešo saikni ar Latviju un to, ka tiek prasīts pierādīt valsts valodas zināšanas tikai A2 pakāpē. Tātad valsts bijusi tiesīga mainīt pastāvošo tiesisko regulējumu, lai pārbaudītu, vai Krievijas Federācijas pilsoņi, kuru pilsonības valsts uzsākusi militāru agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu, neapdraud Latvijas valsts drošību un sabiedrisko kārtību, kā arī izvirzīt viņiem prasību apliecināt valsts valodas zināšanas noteiktā līmenī. Tomēr, nosakot šādu prasību, esot svarīgi ņemt vērā dažādu indivīdu atšķirīgās spējas, tāpēc tiesībsargs jau iepriekš lūdzis pazemināt no 75 gadiem uz 65 gadiem vecuma robežu, pēc kuras sasniegšanas persona būtu atbrīvojama no valsts valodas prasmes pārbaudes. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes 96. pantam, tiesībsargs norāda, ka pastāvīgi valstī dzīvojošo ārzemnieku izraidīšana esot iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Ārzemniekam izsniegtās uzturēšanās atļaujas anulēšana varot negatīvi ietekmēt iespējas saglabāt ģimenes saites. Tomēr šāds pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai, jo ļaujot valstij pārliecināties par to, vai Krievijas Federācijas pilsoņi neapdraud Latvijas valsts drošību un var arī turpmāk uzturēties Latvijā. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētais regulējums, ja tas skar Krievijas Federācijas pilsoņus, kuru ģimenes locekļi dzīvo Latvijā, atbilst Satversmes 96. pantam, jo šādā gadījumā persona varot saņemt termiņuzturēšanās atļauju, ja vien ir tai savlaicīgi pieteikusies un nav konstatēts, ka attiecīgā persona apdraudētu valsts drošību un sabiedrisko kārtību. Savukārt tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuru ģimenes locekļi nedzīvo Latvijā, radītā tiesību uz privāto dzīvi aizskāruma novēršanai esot paredzēts tiesiskās aizsardzības mehānisms - pieņemot lēmumus par izraidīšanu, Pārvaldei un Valsts robežsardzei esot pienākums izvērtēt šādu lēmumu ietekmi uz Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām. Apstrīdētais regulējums neradot kolektīvās izraidīšanas risku, proti, tas neatceļot izbraukšanas rīkojuma un lēmuma par piespiedu izraidīšanu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību. Pirms minētā rīkojuma un lēmuma pieņemšanas esot vērtējami konkrētā ārvalstnieka individuālie apstākļi. Vērtējot apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes 91. pantam, tiesībsargs norāda, ka šis regulējums paredz atšķirīgu attieksmi ne tikai atkarībā no tā, kādas valsts pilsonību ieguvuši bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, bet arī atkarībā no tā, saskaņā ar kādu likumu bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem tika piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja pēc tam, kad viņi pieņēmuši Krievijas Federācijas pilsonību. Proti, pieteikumos norādītās normas neattiecoties uz tiem ārzemniekiem, kuri pēc Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēma uz Ārvalstnieku likuma pamata. Ja valsts mērķis ir kontrolēt to, vai Krievijas Federācijas pilsoņi neapdraud demokrātisko valsts iekārtu un valsts drošību, tad valsts to varot darīt, piemērojot Ministru kabineta noteikumus, kas ietver to valstu sarakstu, attiecībā uz kuru pilsoņiem pirms vīzas vai uzturēšanās atļaujas izsniegšanas tiek veikta papildu pārbaude. Krievijas Federācija esot iekļauta šo valstu skaitā. Līdz ar to Latvijas valsts varot pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas Krievijas Federācijas pilsoņiem vērtēt iespējamo ar tiem saistīto valsts drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Ja atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, tad, pat atzīstot to, ka valsts valodas lietojuma stiprināšana ir ļoti svarīga, tomēr šā mērķa sasniegšanas labad valsts nevarot šķirot personas pēc to valstiskās piederības, jo ikvienam ārzemniekam vajagot tikt integrētam sabiedrībā. Tiesībsarga pārstāve Santa Tivaņenkova tiesas sēdē norādīja, ka tiesībsargs pēc apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās ir saņēmis vēstules no iedzīvotājiem, kuri vērsuši uzmanību uz to, ka apstrīdētais regulējums pārkāpj to pamattiesības. 8. Pieaicinātā persona - Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Konvencijas 4. protokola 4. pantam. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2022. gada 24. septembra līdz 2023. gada 19. aprīlim, neesot ierobežojis neviena Krievijas Federācijas pilsoņa pamattiesības, jo minētajā laikposmā vēl neesot pienācis šīs normas piemērošanas sākuma termiņš, proti, 2023. gada 1. septembris. Otrie grozījumi Latvijā dzīvojošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem nodrošinot samērīgu un saprātīgu pāreju uz jauno regulējumu. Krievijas Federācijas pilsoņiem tiekot dots laiks nepieciešamo dokumentu kārtošanai, turklāt esot paredzēta iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi kārtot divas reizes. Tāpat šo grozījumu rezultātā esot atvieglota iespēja saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem ārzemniekiem, kuri saņem Krievijas Federācijas pensiju. Lai gan Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka personas iespējas nokārtot valsts valodas pārbaudi varot apgrūtināt tādi šķēršļi kā vecums un veselības stāvoklis, attiecīgā prasība neesot nesamērīga, jo Noteikumi Nr. 157 paredzot gadījumus, kad personas, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, ir atbrīvojamas no šīs pārbaudes. Valstij esot rīcības brīvība paredzēt priekšnoteikumus uzturēšanās atļaujas saņemšanai, un valstij neesot pienākuma nodrošināt ārzemniekam noteikta veida uzturēšanās atļauju. Imigrācijas politika esot pakārtota arī valsts iekšējām interesēm. Valsts esot izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt ārzemniekam pieejamu procedūru, lai viņš varētu risināt jautājumus par savu turpmāko uzturēšanos un statusu Latvijā. Proti, Latvijā dzīvojošiem Krievijas Federācijas pilsoņiem esot tiesības pieprasīt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar Imigrācijas likumā noteikto ģimenes apvienošanu. Tātad pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudēšana nenozīmējot to, ka ārzemnieks turpmāk vairs nevarēs uzturēties Latvijā. Apstrīdētais regulējums esot ieviests, lai mazinātu Latvijas valsts drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējumus, kas radušies saistībā ar Krievijas Federācijas uzsākto karu pret Ukrainu, un tieši tāpēc apstrīdētais regulējums attiecoties uz agresorvalsts pilsoņiem. Tomēr viņi varot arī turpmāk uzturēties Latvijā, pierādot to, ka vismaz minimālā līmenī prot valsts valodu, kas ir integrācijas pamats. Esot svarīgi ņemt vērā to, ka, apstākļiem mainoties, likumdevējam rodas pamats attiecīgi reaģēt un noteikt identificēto problēmu risināšanai nepieciešamo tiesisko regulējumu. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts nenosakot ārzemnieku izraidīšanas procedūru. To regulējot citas tiesību normas, kas paredzot, ka izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu tiek pieņemts attiecībā uz katru ārzemnieku individuāli. Tātad apstrīdētais regulējums neparedzot ārzemnieku kolektīvo izraidīšanu. Pārvaldes pārstāvis Arvīds Zahars tiesas sēdē papildus norādīja, ka ar Trešajiem grozījumiem Saeima ir pilnībā novērsusi problemātiku attiecībā uz prasībām par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā un pietiekamiem finanšu līdzekļiem. Kritēriji, atbilstoši kuriem persona varēja pastāvīgās uzturēšanās atļauju iegūt uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata un uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, esot bijuši atšķirīgi. Piemēram, Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa neesot attiekusies tikai uz bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem. 9. Pieaicinātā persona - Valsts izglītības satura centrs - uzsver, ka valsts valodas apguve ir process, kuru ietekmē dažādi faktori, tāpēc neesot vienas atbildes uz jautājumu, cik ilgs laikposms personai nepieciešams, lai tā apgūtu latviešu valodu A2 pakāpē. Valodas apguves process esot tieši saistīts ar eksistenciālo kompetenci, respektīvi, indivīda personisko īpašību, rakstura iezīmju un attieksmju kopumu. Sekmīga valodas apguve esot atkarīga no mācīšanās intensitātes, mācībās izmantotajām metodēm, mācību satura piemērotības personas vajadzībām un interesēm, kā arī valodas vides un iespējām tajā lietot svešvalodu. Persona, kas apguvusi valodu A2 pakāpē, spējot saprast atsevišķus teikumus un bieži lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spējot sazināties ar citiem situācijās, kad notiek vienkārša informācijas apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spējot vienkāršos vārdos sniegt informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības, formulēt īsus jautājumus. Latviešu valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk tiekot paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav priekšzināšanu, proti, valoda nav apgūta pamata līmeņa 1. pakāpē (A1). Ja priekšzināšanas ir, tad konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu skaits esot 120-150. Valsts valodas prasmes pārbaudē klausīšanās prasmes un lasītprasmes uzdevumi tiekot pildīti pārbaudījumu informācijas sistēmā tiešsaistē datorā, rakstītprasmes uzdevumi - uz papīra ar pildspalvu, runātprasmes pārbaude varot notikt divos veidos - klātienē vai videokonferences veidā. Tiešsaistē veicamie klausīšanās prasmes un lasītprasmes uzdevumi esot veidoti t …