skaits esot 120-150. Turklāt Valsts valodas centrs norādījis, ka jau apstrīdētajā normā valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai noteiktais termiņš ir bijis pietiekams un attiecīgās prasības šajā termiņā izpildīt objektīvi ir iespējams pat personām bez jebkādām priekšzināšanām.
\nPieteikumu iesniedzēji norādījuši uz apstākļiem, kas var ietekmēt personas spējas nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, piemēram, uz vecumu un nepietiekamām datorprasmēm.
\nTomēr jāņem vērā, ka Noteikumos Nr. 157 ir noteikti gadījumi, kad persona nekārto valsts valodas prasmes pārbaudi, tostarp 7.6. apakšpunktā paredzēts, ka šo pārbaudi nekārto persona, kura ir sasniegusi 75 gadu vecumu. Centrs tiesas sēdē skaidroja un arī no Noteikumu Nr. 157 anotācijas izriet, ka izraudzītais vecuma slieksnis ir balstīts pētījumos. Savukārt saskaņā ar Noteikumu Nr. 157 9. punktu pārbaudi ar atvieglojumiem kārto personas, kurām ir funkcionēšanas ierobežojumi, kas minēti šo noteikumu 2. pielikumā. Kā norādījis Centrs, ņemot vērā iespējamību, ka personām rodas problēmas ar valodas uzdevumu izpildi datorā, tām tika sniegta papildu informācija par to, kur un kā jebkurš var izmēģināt latviešu valodas uzdevumu izpildi tiešsaistē. Turklāt uzdevumu izpildes veids neesot bijis noteicošais faktors pārbaudes sekmīgai nokārtošanai, jo visbiežāk pārbaude netiekot nokārtota nepietiekamas rakstītprasmes dēļ, bet rakstītprasmes uzdevumi netiekot veikti tiešsaistē. Centra pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka personām, kurām radušās problēmas ar valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanu tiešsaistē, esot sniegts tehniskais atbalsts.
\nValodas apguves procesu ietekmē dažādi faktori, arī personas vecums, iepriekšējā valodu apguves pieredze, mācīšanās prasmes, motivācija un citi apstākļi. Tomēr jāņem vērā, ka Pieteikumu iesniedzēji un personas, uz kurām apstrīdētā norma attiecas, ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Ņemot to vērā, Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja paredzētā iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi kārtot vairākas reizes, kā arī termiņš, kas noteikts valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē, kura neprasa neko vairāk kā vienkāršotu saziņu par ikdienišķiem jautājumiem, ir samērīgs.
\n21.2. Vērtējot prasību par pietiekamiem un regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas teritorijā, ir jāņem vērā Otrie un Trešie grozījumi.
\nSaskaņā ar likuma \"Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā\" 1. panta 2. punktu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai pietiekamais iztikas nodrošinājums ir regulāri un stabili ikmēneša ienākumi vismaz vienas minimālās mēneša darba algas apmērā vai personai Latvijas Republikas piešķirta pensija.
\nLikumdevējs, ņemot vērā to, ka daļa personu, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, saņem Krievijas Federācijas pensiju, ir pieņēmis Otros grozījumus un Imigrācijas likuma pārejas noteikumus papildinājis ar 58.3 punktu, kas noteic, ka pietiekams iztikas nodrošinājums ir personai piešķirta pensija, arī Krievijas Federācijas piešķirta pensija.
\nJa personai nav nepieciešamo finanšu līdzekļu - stabilu ikmēneša ienākumu vismaz vienas minimālās mēneša darba algas apmērā - vai nav piešķirta pensija vai ja persona nevar izpildīt likumā \"Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā\" noteikto nepārtrauktas uzturēšanās prasību, uz to ir attiecināms Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts. Proti, ja persona ir nokārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, bet Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar saņemt vai nu tādēļ, ka ir pārsniegts prombūtnei no Latvijas Republikas atvēlētais termiņš, vai arī finanšu līdzekļu nepietiekamības dēļ, tai ir tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šā likuma 24. panta pirmās daļas 7. punktu.
\nŠādā gadījumā par pietiekamiem finanšu līdzekļiem saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punktu ir uzskatāmi personas rīcībā faktiski esošie iztikas līdzekļi.
\nTāpat ir jāņem vērā arī Ministru kabineta 2017. gada 25. aprīļa noteikumu Nr. 225 \"Noteikumi par ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanu\" 3. punkts, kas noteic, ka finanšu līdzekļu pietiekamību nosaka, individuāli vērtējot katru situāciju. Turklāt, kā to tiesas sēdē skaidroja Pārvalde, netiek prasīts, lai tie noteikti būtu pašas personas finanšu līdzekļi, bet to pietiekamība tiek vērtēta plašāk, ņemot vērā, piemēram, arī attiecīgās personas ģimenes locekļu finanšu līdzekļus.
\nSavukārt Imigrācijas likuma prasība par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas teritorijā bija spēkā jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punkta 1. apakšpunktu, izskatot Krievijas Federācijas pilsoņa pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir jākonstatē, ka nav iestājies neviens no šā likuma 36. panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, savukārt saskaņā ar 36. panta pirmās daļas 4. punktu ir jākonstatē, ka ārzemnieks neuzturas ārpus Latvijas Republikas vairāk par 12 mēnešiem nepārtraukti. Kā norādījusi Pārvalde, šāda prasība uz Pieteikumu iesniedzējiem attiecās jau tad, kad viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja vēl bija spēkā. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 4. punktu un trešo daļu arī iepriekš personai pastāvīgās uzturēšanās atļauja varēja tikt anulēta, ja tā neievēroja nepārtrauktas uzturēšanās prasību, proti, ja persona uzturējās ārpus Latvijas Republikas ilgāk par 12 mēnešiem nepārtraukti.
\nŅemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz prasību par pietiekamiem un regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, ir veidots tādējādi, lai nepadarītu šo prasību izpildi par nesamērīgu apgrūtinājumu.
\nSatversmes tiesa atzīst, ka no izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas var izrietēt nelabvēlīgas sekas. Ja persona Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punktā minētajos termiņos nav kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un nav pieteikusies citas uzturēšanās atļaujas saņemšanai, tad attiecībā uz to saskaņā ar Imigrācijas likuma 41. panta pirmo daļu var tikt izdots izbraukšanas rīkojums vai secīgi saskaņā ar 46. panta otro daļu lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Tomēr jāņem vērā: tas, ka persona neko nedara savā labā, bet samierinās ar tiesību normās paredzētajām sekām, liecina par to, ka šī persona nav sevišķi ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tātad, ja personai ir svarīga savas privātās dzīves aizsardzība un attiecīgi tā vēlas saglabāt valstī izveidojušās sociālās saiknes, bet pat nemēģina kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, tad šai personai izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo šīs personas izraidīšanu nevar uzskatīt par nesamērīgu pasākumu.
\nLīdz ar to jāatzīst, ka apstrīdētā norma, ja tā tiek skatīta sistēmiski, kopsakarā ar citām tiesību normām, dod personai reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. Tāpat ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu un ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Likumdevējs ir paredzējis motivētai personai pietiekamu laiku valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai. Apstrīdētā norma nepadara bargākas prasības par nepārtrauktu uzturēšanos un pietiekamiem finanšu līdzekļiem, kuras attiecas uz personām, kam nepieciešams iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā.
\nTādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.
\nTātad apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 96. pantam.
\nSatversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: \"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.\"
\nLai vērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:
\n22.1. Satversmes tiesa visupirms vērtēs to, vai apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret Krievijas Federācijas pilsoņiem salīdzinājumā ar visiem citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par citu valstu pilsoņiem un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu.
\nSatversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. Turklāt Satversmes tiesai ir jāvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 32. punktu).
\nPieteikumu iesniedzēji norāda, ka visiem ārzemniekiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esot vienādas un pēc pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas visiem ārzemniekiem tiekot piemēroti līdzīgi noteikumi par šīs atļaujas reģistrācijas atteikumu vai atļaujas anulēšanu. Līdz ar to visi ārzemnieki, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, atrodoties salīdzināmos apstākļos. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, jo Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegto uzturēšanās atļauju skaits veidojot absolūto vairākumu no visām Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktajā kārtībā izsniegtajām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Apstāklis, kas norāda uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, esot karš, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā.
\nSatversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā ir skaidrojusi, kāda mērķa dēļ apstrīdētā norma un tajā ietvertās prasības tiek attiecinātas tieši uz Krievijas Federācijas pilsoņiem. Proti, apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem Latvijas valsts drošības riskiem. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka Krievijas Federācijas pilsoņi atrastos vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts drošību.
\nTādējādi Krievijas Federācijas pilsoņi atrodas atšķirīgos un nesalīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, tā pēc noteikta termiņa zaudē spēku. Tādēļ arī attieksme pret atšķirīgos un nesalīdzināmos apstākļos esošām personām ir atšķirīga.
\n22.2. Satversmes tiesai vēl jāvērtē arī tas, vai apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, un tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata.
\n22.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka neesot saskatāmas nekādas atšķirības starp minētajām Krievijas Federācijas pilsoņu grupām, proti, visas šīs personas atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
\nSavukārt Saeima norāda, ka abas minētās personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kritēriji bijuši atšķirīgi.
\nĀrvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki, kuri 1992. gada 1. jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, ja viņi arī pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā un bija reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts tiesības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju paredzēja tikai tiem Latvijas Republikā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri pirms citas valsts pilsonības iegūšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi.
\nSaskaņā ar Pārvaldes sniegto informāciju pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata saņēma 1262 personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas nepilsoņi, kā arī 37 personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas pilsoņi. Tādējādi gan starp personām, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, gan arī starp personām, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir personas, kas kļuvušas par Krievijas Federācijas pilsoņiem un pirms šīs valsts pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi.
\nAbām personu grupām bija jāievēro līdzīgi noteikumi par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu, kuri paredzēja noteikta parauga anketas aizpildīšanu, kā arī fotogrāfijas iesniegšanu, valsts nodevas samaksāšanu un derīga ceļošanas dokumenta uzrādīšanu. Tāpat attiecībā uz abām personu grupām tiesību normās bija noteikta atvieglota pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kārtība. Proti, abos gadījumos nebija noteikts pienākums, piemēram, pierādīt valsts valodas apguvi konkrētā līmenī. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa kā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas priekšnoteikumu paredzēja personas pierakstu Latvijā. Tomēr pieraksta institūts beidza pastāvēt, stājoties spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likumam.
\nLīdz ar to izskatāmās lietas ietvaros vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visi Krievijas Federācijas pilsoņi, kas ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta vai Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata.
\n22.2.2. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, šī atļauja pēc noteiktā termiņa zaudē spēku. Tiesas sēdē arī Pārvalde skaidroja, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgā uzturēšanās atļauja izsniegta, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmo daļu, šī atļauja spēku nezaudē.
\nAttiecīgi šīm personām nav jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā.
\nLīdz ar to apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
\n22.2.3. Satversmes tiesa, jau izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 96. pantam, atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Tāpēc secīgi Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.
\nKā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir vērsta uz valsts drošības un valsts valodas aizsardzību. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka valsts valodas aizsardzības aspektā apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.
\nProti, ciktāl apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas lielāka Latvijas sabiedrības daļa spētu komunicēt valsts valodā pamata līmenī, nav saskatāms pamats tam, lai šādu pašu prasību neattiecinātu arī uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata.
\nTomēr valsts drošības aspektā jāņem vērā arī tas, ka tādu Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, ir daudz vairāk nekā to Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis, uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas 25 216 personas. Savukārt to personu skaits, kuras pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir 1299.
\nTā kā likumdevējs ir konstatējis, ka Krievijas Federācijas pilsonība ir saistīta ar valsts drošības apdraudējumu un tāpēc, ņemot vērā šo potenciālo apdraudējumu, pēc iespējas ātrāk ir jāveic Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu individuāls izvērtējums, Satversmes tiesa secina, ka jauno prasību attiecināšana tieši uz lielāko Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu grupu ir loģiska un vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību.
\nTādējādi apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.
\n22.2.4. Vērtējot to, vai likumdevējs, ar apstrīdēto normu nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērojis samērīguma principu, jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība imigrācijas jomā, tostarp imigrācijas regulējuma grozīšanā, jo īpaši gadījumā, kad jāreaģē uz iespējamu valsts drošības apdraudējumu. Likumdevējs ir tiesīgs sabiedrības drošības aizsardzības labad izvērtēt potenciālā drošības apdraudējuma pakāpi un attiecīgi lemt par pamattiesību ierobežojumu noteikšanu. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs, nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, nav pārkāpis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2009-08-01 21. punktu). Proti, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs, rīkojoties savas plašās rīcības brīvības robežās, apstrīdētajā normā ietverto atšķirīgo attieksmi ir balstījis objektīvos un saprātīgos apsvērumos, tostarp nav pārkāpis patvaļas aizlieguma principu.
\nUzsākot Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanu, Augstākā padome 1991. gada 15. oktobra lēmumā \"Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem\" noteica, ka personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, un šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā, reģistrējas līdz 1992. gada 1. jūlijam. Līdz minētajam datumam bija jāreģistrējas arī citām personām, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvoja un bija pastāvīgi pierakstītas Latvijā. Tādējādi pēc 1992. gada 1. jūlija bija iespējams apzināt ne tikai Latvijas pilsoņu kopumu, bet arī citas Latvijā dzīvojošas personas, tostarp Latvijā dzīvojošus ārzemniekus. Minētais norāda uz to, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas mērķis bija noregulēt pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas izveidojušos faktisko situāciju, proti, Latvijā atradās vairāki tūkstoši tādu personu, kuras bija pierakstītas un pastāvīgi šeit dzīvoja, bet bija citas valsts pilsoņi.
\nImigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā ietvertais galvenais pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas kritērijs bija personas iepriekšējais tiesiskais statuss - persona ir bijusi Latvijas pilsonis vai nepilsonis, bet pēc tam ieguvusi citas valsts pilsonību. Proti, šīs normas mērķis bija ļaut atvieglotā kārtībā salīdzinājumā ar citiem Imigrācijas likumā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem saņemt uzturēšanās atļauju tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies Latvijā. Radīt atvieglotu regulējumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai tieši tām personām, kuras bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi,
\nLīdz ar to Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas un Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta mērķi ir bijuši atšķirīgi. Vienā gadījumā izšķirošais bija tas apstāklis, ka pēc neatkarības atjaunošanas radās nepieciešamība noregulēt personu tiesisko statusu, savukārt otrajā gadījumā - tas, ka attiecīgās personas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, un tieši šā iemesla dēļ likumdevējs attiecībā uz šīm personām izšķīrās par atvieglotas kārtības paredzēšanu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai.
\nPapildus Satversmes tiesa atzīst - un tas izriet arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, proti, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2023. gada 4. aprīļa sēdes protokola -, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, Pārvalde bija izsūtījusi informāciju, ka viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā. Tādējādi likumdevējs bija apzinājies un ņēmis vērā to, ka ir divas Krievijas Federācijas pilsoņu grupas, no kurām viena ir informēta, ka uz to jaunais tiesiskais regulējums neattiecas, un apzināti izvēlējies apstrīdēto normu attiecināt tikai uz otru Krievijas Federācijas pilsoņu grupu.
\nSatversmes tiesa ņem vērā, ka lielāko daļu no pastāvīgās uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā ieguvušajām personām veido tieši tās personas, kuras šo atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tāpat ir svarīgi tas, ka konkrētajā brīdī likumdevējs bija vēlējies šīm personām paredzēt atvieglotu kārtību tieši tāpēc, ka tās ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Likumdevējs savas rīcības brīvības robežās - un imigrācijas jomā šī rīcības brīvība ir plaša - ir tiesīgs atkārtoti izvērtēt, vai šāda īpaši labvēlīga attieksme, kas rezultējas konkrētos atvieglojumos, ir saglabājama.
\nLīdz ar to secināms, ka likumdevējam, baudot plašu rīcības brīvību un konstatējot iespējamo valsts drošības apdraudējumu, bija tiesības apsvērt, kura personu grupa jauna iespēju uzturēties Latvijā garantējoša tiesiskā pamata iegūšanas procesā tiks izvērtēta visupirms. Tātad par objektīvu un saprātīgu uzskatāms tāds risinājums, ka konkrētais pamattiesību ierobežojums ir attiecināts uz to personu grupu, kura ir ievērojami lielāka par otru grupu un kurā ietilpstošās personas pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēja iegūt atvieglotā kārtībā tikai tāpēc vien, ka ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi.
\nTādējādi likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi un apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats.
\nLīdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
\nSatversmes tiesa ir norādījusi: ja pieteikumā ir ietverts prasījums vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi, Satversmes tiesai ir jāgūst apstiprinājums tam, kādēļ apstrīdētās normas atbilstība starptautisko tiesību normai ir vērtējama atsevišķi no Satversmes normas. Proti, ir jākonstatē, ka starptautisko tiesību norma paredz plašāku, no Satversmes atšķirīgu, pamattiesību aizsardzības apjomu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 17. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1. punktu). Tādējādi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai tai ir pamats atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. protokola 4. pantam.
\n23.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidrojusi, ka Konvencijas 4. protokola 4. panta galvenais mērķis ir nepieļaut to, ka valsts izraida no savas teritorijas noteiktu skaitu ārvalstnieku, nepārbaudot viņu personīgos apstākļus un tādējādi nedodot viņiem iespēju izklāstīt savus argumentus par attiecīgo valsts rīcību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 23. februāra sprieduma lietā \"Hirsi Jamaa and Others v. Italy\", pieteikums Nr. 27765/09, 177. punktu). Kolektīvā izraidīšana ir jebkāds pasākums, kas liek ārvalstniekiem kā konkrētai grupai pamest valsti, izņemot gadījumus, kad pirms šādu pasākumu veikšanas tiek pamatoti un objektīvi izvērtēta katra konkrētā pie attiecīgās grupas piederošā ārvalstnieka individuālā situācija (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 15. decembra sprieduma lietā \"Khlaifia and Others v. Italy\", pieteikums Nr. 16483/12, 237. punktu).
\nSatversmes 97. pants attiecas uz Latvijas teritorijā likumīgi dzīvojošas personas pārvietošanās brīvību. Tiklīdz personas uzturēšanās valsts teritorijā vairs nav tiesiska, šai personai vairs nav tiesību atsaukties uz tiesībām brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā (sk. Eiropas Padomes \"Guide on Article 2 of Protocol No. 4 to the European Convention on Human Rights\"
\nSavukārt Satversmes 98. pants attiecas uz ikvienas personas tiesībām izbraukt no Latvijas, personas, kurai ir Latvijas pase, tiesībām atgriezties Latvijā un Latvijas pilsoņa tiesībām netikt izdotam ārvalstīm. Imigrācijas likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Tā kā Pieteikumu iesniedzēju argumenti nav saistīti ar viņu tiesībām izbraukt no Latvijas un viņi ir ārzemnieki, arī šī Satversmes norma uz Pieteikumu iesniedzēju situāciju neattiecas.
\nLīdz ar to secināms, ka nedz Satversmes 97., nedz 98. pants neietver iepriekš pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušu ārvalstnieku kolektīvās izraidīšanas aizliegumu. Jāņem vērā arī tas, ka Konvencijas 4. protokola 2. panta 1. punkts ir analogs Satversmes 97. pantam, bet Konvencijas 4. protokola 2. panta 2. punkts un 3. panta 2. punkts sakrīt ar Satversmes 98. pantā noteikto. Atsevišķās Konvencijas normās gan ir ietvertas arī Satversmes 97. un 98. pantā noteiktās pamattiesības, taču Konvencijā ir paredzēts specifisks kolektīvās izraidīšanas aizliegums, kas ietverts atsevišķā normā - 4. protokola 4. pantā. Tiek skaidrots, ka Konvencijas 4. protokola 4. pants aizliedz tieši ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu, nevis citu personu kolektīvo izraidīšanu, kuru regulē citas Konvencijas 4. protokola normas (sk. Eiropas Padomes \"Guide on Article 3 of Protocol No. 4 of the European Convention on Human Rights\" 3. punktu.
\nPieejams: echr.coe.int).
\nSatversmes tiesa secina, ka Konvencijas 4. protokola 4. pants paredz no Satversmes atšķirīgu pamattiesību aizsardzības apjomu, jo Satversmē nav ietverta tāda paša vai līdzīga satura norma.
\nLīdz ar to izskatāmajā lietā ir pamats atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. protokola 4. pantam.
\n23.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neparedzot individuālu vērtējumu, jo esot pieņemta ar mērķi vērsties pret visiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, ņemot vērā likumdevēja apsvērumus par šo personu radītajiem palielinātajiem drošības riskiem. Proti, apstrīdētās normas mērķis esot atņemt konkrētai ārvalstnieku grupai tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, jo šie ārvalstnieki nevis katrs individuāli, bet gan kā grupa radot paaugstinātus riskus. Tādējādi uzturēšanās atļaujas anulēšanas pamats esot saistīts nevis ar personas individuālo rīcību, bet gan ar personas pilsonības valsts rīcību un apstrīdētajā normā noteiktais atbilstot kolektīvās izraidīšanas jēdzienam. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētā norma neparedz personas izraidīšanu no Latvijas bez šīs personas situācijas individuāla izvērtējuma.
\nEiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: tas, ka attiecībā uz vairākiem ārvalstniekiem ir pieņemti līdzīgi lēmumi, pats par sevi neļauj secināt, ka būtu notikusi kolektīvā izraidīšana, ja katrai attiecīgajai personai ir bijusi iespēja individuāli iesniegt kompetentajām iestādēm argumentus pret tās izraidīšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 20. septembra sprieduma lietā \"Sultani v. France\", pieteikums Nr. 45223, 81. punktu).
\nTādējādi izskatāmajā lietā tas apstāklis, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem un paredz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka šāda situācija būtu uzskatāma par ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma kopsakarā ar citām tiesību normām paredz katras personas situācijas individuālu vērtēšanu.
\n23.2.1. Apstrīdētā norma paredz dažādus termiņus, kad Krievijas Federācijas pilsonim iepriekš uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata izdotā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, un šie termiņi ir atkarīgi arī no pašas personas rīcības.
\nTurklāt apstrīdētā norma neparedz ārzemnieku - uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušu Krievijas Federācijas pilsoņu - automātisku izraidīšanu no Latvijas. Šīm personām ir dota iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas teritorijā, lai divu gadu laikā iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu uzturēšanās atļauju. Turklāt iespēja pieprasīt atļauju uzturēties Latvijā ir saistīta ne tikai ar to, vai persona līdz 2023. gada 30. novembrim ir mēģinājusi nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, bet arī ar to, vai pastāv attaisnojoši iemesli, kāpēc persona šo pārbaudi nav kārtojusi.
\nŠajā sakarā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma sistēmiski, kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma pārejas noteikumu normām paredz priekšnoteikumus tam, lai Krievijas Federācijas pilsoņi varētu saglabāt tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, nevis regulē ārvalstnieku izraidīšanu no valsts. Turklāt iespēja iegūt tiesības uzturēties Latvijā garantējošu tiesisko pamatu, piemēram, Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, lielā mērā ir atkarīga no pašas personas rīcības, proti, no tā, vai persona ir izvēlējusies veikt minētā statusa iegūšanai nepieciešamās darbības.
\nTāpat jāņem vērā, ka arī valsts valodas pārbaudes kārtošanas procesā, kā jau tika minēts iepriekš, tiek ņemti vērā individuālie apstākļi un noteiktos gadījumos persona var nekārtot vai tikt pilnībā vai daļēji atbrīvota no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi.
\n23.2.2. Ja personai izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja saskaņā ar apstrīdēto normu zaudē spēku un persona noteiktajā laikposmā neiegūst jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijas teritorijā, attiecībā uz šo personu var tikt pieņemts izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu, proti, var rasties tāda situācija, ka personai Latvijas teritorija ir jāpamet.
\nTomēr apstrīdētā norma neietekmē un neatceļ izbraukšanas rīkojuma un lēmuma par piespiedu izraidīšanu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību.
\nSaskaņā ar Imigrācijas likuma 50. panta pirmo daļu ārzemniekam ir tiesības septiņu dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu, to apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Saskaņā ar Imigrācijas likuma 50.1 panta pirmo un otro daļu augstākas iestādes lēmumu par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā septiņu dienu laikā no tā spēkā stāšanās dienas un Administratīvās rajona tiesas nolēmumu pēc tam var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā. Tādējādi arī administratīvā procesa ietvaros personai ir tiesības izteikt savus apsvērumus par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu. Administratīvajā procesā ir jāņem vērā arī Imigrācijas likuma 47. pants, kas noteic, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, un tādējādi tiek vērtēta arī ārzemnieka izraidīšanas atbilstība Konvencijas prasībām. Līdz ar to gan iestādei, gan tiesai ir individuāli jāvērtē katras personas individuālie apstākļi.
\nŅemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma normām liek ņemt vērā personas individuālos apstākļus, kā arī padara iespējamo izraidīšanu no Latvijas atkarīgu no pašas personas rīcības. Pat ja persona neiegūst statusu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā, persona var izteikt argumentus pret izraidīšanu gan kompetentajai iestādei, gan tiesai, un tām šie argumenti katrā individuālajā gadījumā ir jāvērtē.
\nLīdz ar to apstrīdētā norma atbilst Konvencijas 4. protokola 4. pantam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums pasludināts Rīgā 2024. gada 15. februārī.
\nSpriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
\nTiesas sēdes priekšsēdētājs A.
\nLaviņš