Par Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošo noteikumu Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numur

Par Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošo noteikumu Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un apbūves noteikumi" atbilstību Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam, Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošo noteikumu Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un apbūves noteikumi" atbilstību Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam, Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2008.gada 24.septembrī lietā Nr.2008-03-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc divdesmit viena Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāta - Jura Sokolovska, Nila Ušakova, Vladimira Buzajeva, Sergeja Fjodorova, Miroslava Mitrofanova, Jāņa Urbanoviča, Nikolaja Kabanova, Vitālija Orlova, Valērija Buhvalova, Oļega Deņisova, Valērija Agešina, Aleksandra Mirska, Aleksandra Golubova, Jāņa Tutina, Ivana Ribakova, Ivana Klementjeva, Sergeja Mirska, Alekseja Vidavska, Artūra Rubika, Jakova Plinera un Andreja Klementjeva (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2008. gada 25. augusta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošo noteikumu Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un apbūves noteikumi" atbilstību Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam, Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam". Konstatējošā daļa 1. 2004. gada 14. septembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 3380 (prot. Nr. 129, 6.§) "Par teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) detālplānojuma izstrādes uzsākšanu" (turpmāk - Lēmums Nr. 3380), ar to uzsākot abu minēto teritoriju detālplānojuma izstrādi. 2006. gada 7. martā Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 929 (prot. Nr. 36, 18.§) "Par grozījumiem Rīgas domes 14.09.2004. lēmumā Nr. 3380 "Par teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) detālplānojuma izstrādes uzsākšanu"". 2006. gada 19. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 1841 (prot. Nr. 57, 27.§) "Par teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) detālplānojuma apstiprināšanu", tādējādi apstiprinot abu minēto teritoriju detālplānojuma redakciju par galīgo redakciju (turpmāk - apstrīdētais detālplānojums) un nolemjot izdot tā grafiskās daļas plānus un shēmu - plānu "Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana", plānu "Aizsargjoslu plāns, sarkano līniju plāns", shēmu "Ielu šķērsprofili" - un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus kā Rīgas domes 2006. gada 19. decembra saistošos noteikumus Nr. 67 "Teritorijas Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk - apstrīdētais akts). Paziņojums par apstrīdētā detālplānojuma apstiprināšanu publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 2 2007. gada 3. janvārī. Apstrīdētais akts stājās spēkā 2007. gada 4. janvārī. 2. Laikā, kad Rīgas dome pieņēma Lēmumu Nr. 3380, bija spēkā Rīgas attīstības plāns 1995. - 2005. gadam (turpmāk - 1995. gada teritorijas plānojums). 2005. gada 20. decembrī Rīgas dome apstiprināja jaunu teritorijas plānojumu, pieņemot lēmumu Nr. 749 "Par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam apstiprināšanu". Saskaņā ar minētā lēmuma 1. punktu teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi tika izdoti kā Rīgas domes 2005. gada 20. decembra saistošie noteikumi Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk - RTIAN). 3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais akts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 115. pantam, Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam, un lūdz Satversmes tiesu to atzīt par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža. Pieteikumā norādīts, ka ar Satversmes 115. pantā lietoto terminu "valsts" saprotamas arī pašvaldības, kam kopīgi ar valsts institūcijām ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Satversmes 115. panta saturs esot konkretizēts citos tiesību aktos, arī Aizsargjoslu likumā un Teritorijas plānošanas likumā. Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkts liedzot teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados ne vien celt ēkas un būves, bet arī ierīkot īpaši paredzētas aizsargbūves vai veikt teritorijas uzbēršanu ēku un būvju celtniecībai. Arī RTIAN 3.8.9. punkts paredzot, ka aizsargjosla virszemes ūdens­objektiem Rīgā ir ne mazāk kā 10 metrus plata katrā krastā, bet izteiktas periodiski applūstošas palienes gadījumā - visas palienes platumā. No Daugavas upes applūšanas risku teritoriju kartes, ko izstrādājusi Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra, izrietot, ka Daugavas aizsargjoslas teritorija, kur saskaņā ar apstrīdēto aktu atļauta dzīvojamā apbūve, ir pakļauta applūdinājuma varbūtībai no diviem līdz pieciem procentiem. Tāpēc apstrīdētais akts daļā par apbūvi Daugavas aizsargjoslā neatbilstot Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam. No minētās kartes izrietot arī tas, ka teritorija, kur saskaņā ar apstrīdēto aktu atļauta dzīvojamā apbūve (ārpus Daugavas aizsargjoslas), ir pakļauta applūdinājuma varbūtībai no viena līdz desmit procentiem. Lai arī Aizsargjoslu likums un Teritorijas plānošanas likums tieši neaizliedzot ārpus aizsargjoslas esošās applūstošās teritorijas uzbēršanu un apbūvi, apsverot būvniecības un teritorijas uzbēršanas iespējamību, īpaši esot jāņem vērā konkrētās teritorijas īpatnības. Pilsētās un ciemos, kur saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punktu virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas platums nosakāms teritorijas plānojumā, pašvaldībai vajagot ņemt vērā, ka veikt applūstošas teritorijas uzbēršanu nolūkā to apbūvēt ir aizliegts. Citāda normas interpretācija nonāktu pretrunā ar minētās aizsargjoslas noteikšanas mērķi. Vienlaikus pieteikuma papildinājumos uzsvērts, ka RTIAN neparedzot izņēmumus attiecībā uz aizsargjoslu noteikšanu mākslīgiem ūdensobjektiem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punkts prasa teritorijas plānojuma izstrādē ievērot ilgtspējības principu. Tā kā apstrīdētais akts atļaujot dzīvojamo apbūvi, esot bijis jāizvērtē, vai dzīvojamā apbūve apkārt ūdenstilpei un ūdenstilpes virsmas platības samazināšana (teritorijas uzbēršana) nodrošina šā principa ievērošanu, proti, kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Pieteikuma iesniedzējs vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka, lemjot par detālplānojumu, neesot pieļaujams vadīties tikai no ekonomiskās attīstības apsvērumiem. Teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, iepriekš neesot bijusi apbūvēta un patlaban tiekot izmantota kā dabas teritorija. Nākamo paaudžu intereses saglabāt dabas resursus Rīgas pilsētā esot vērtējamas augstāk nekā īpašnieka intereses uzbūvēt daudzstāvu un daudzdzīvokļu namus un biroja ēku ar tirdzniecības centru. Šādu attīstības ieceri esot iespējams īstenot citā Rīgas vietā. Applūstošās dabas teritorijas uzbēršana nolūkā to apbūvēt nenodrošinot tagadējām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, racionālu dabas resursu izmantošanu, dabas mantojuma attīstību un saglabāšanu. Līdz ar to plānotā būvniecība minētajā vietā esot pretrunā ar ilgtspējības principu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atteikšanās no apbūves būtu nākamo paaudžu interesēs, jo Rīgas pilsētā esot manāms dabas teritoriju trūkums. Pieņemot apstrīdēto aktu, neesot izvērtēta iespēja sadarbībā ar zemesgabala īpašnieku sakopt, sakārtot, labiekārtot un apzaļumot teritoriju, nodrošinot tās sanāciju un pastāvēšanu apstādījumu un dabas teritorijas statusā. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome (turpmāk arī - Dome) - uzskata, ka apstrīdētais akts atbilst Satversmes 115. pantam, Teritorijas plānošanas likumam un Aizsargjoslu likumam, un lūdz pieteikumu atzīt par nepamatotu un noraidīt. Apstrīdētais akts esot sagatavots, ievērojot detālplānojuma izstrādāšanas, sabiedriskās apspriešanas un pieņemšanas procedūru. Dome uzsver, ka apstrīdētā detālplānojuma izstrādes procesā esot saņemti pozitīvi normatīvajos aktos noteikto institūciju atzinumi. Dome vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka ūdensobjekts teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts (turpmāk - Ūdensobjekts), uzskatāms par mākslīgu un atrodas vienas privātpersonas īpašumā. Tādējādi uz to neattiecoties Aizsargjoslu likuma normas, kas regulē aizsargjoslu noteikšanu ap virszemes ūdensobjektiem. Viedokli par to, ka Ūdensobjekts ir mākslīgs, Dome pamato ar ziņām par tā izcelšanās laiku un veidu, kā arī inženierģeoloģiskās izpētes darbu rezultātiem un Latvijas Zinātnes padomes vides inženierzinātnes eksperta, Dr. sc. ing. Viestura Jansona ekspertīzes slēdzienu. Patlaban Ūdensobjekts netiekot izmantots nedz ūdens resursu lietošanai, nedz saimnieciskajai darbībai, nedz arī būtiskiem ainaviskajiem vai rekreācijas, nedz arī kādiem citiem mērķiem un neesot uzskatāms par virszemes ūdens­objektu Ūdens apsaimniekošanas likuma 1. panta 22. punkta izpratnē. Atbildes rakstā norādīts, ka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkta prasība nenoteikt aizsargjoslas mākslīgiem ūdensobjektiem, kuri atrodas vienas fiziskās personas īpašumā, interpretējama pēc teleoloģiskās interpretācijas metodes un vienlīdz attiecināma kā uz fiziskajām, tā arī juridiskajām personām. Dome paskaidro, ka apstrīdētajā aktā paredzētā apbūve ieplānota 20 metrus platajā Daugavas aizsargjoslā. Tomēr 10 metrus platu Daugavas aizsargjoslu, ievērojot Zvejniecības likuma 9. pantu un Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 5. punktu, paredzēts saglabāt pilnībā pieejamu un neapbūvētu. Dome uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja atsaukšanās uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras izstrādāto Daugavas upes applūšanas risku teritoriju karti nav pamatota, jo šai kartei neesot saistoša juridiska spēka. Turklāt Domes rīcībā esošās ziņas liecinot, ka kartē ietvertā informācija neatbilst faktiskajiem apstākļiem dabā. Apstrīdētā teritorija neesot applūstoša. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka, izstrādājot apstrīdēto aktu, pilnībā ievērots ilgtspējīgas attīstības princips, proti, esot kompleksi saskaņotas vides, ekonomiskās, sociālās un kultūras intereses. Minētajā plānojumā neesot dota priekšroka nevienai no minētajām interesēm, bet izdevies tās saprātīgi līdzsvarot un panākt kompromisu attiecībā uz pilnvērtīgu konkrētās teritorijas tālāko attīstību. Dome norāda, ka plānojuma teritorija esot iedalīta deviņās apbūves teritorijās, no kurām sešas faktiski paredzētas nevis būvēm, bet gan vides uzlabošanai un aizsardzībai. Ar apstrīdēto aktu esot ne vien atļauta apbūve, bet arī izvirzītas būtiskas vides aizsardzības, vides labiekārtošanas un apzaļumošanas prasības. Esot jāņem vērā tas, ka Ūdensobjekts tikšot attīrīts no piesārņojuma, kas tā gultnē uzkrājies gadu gaitā. Arī tam piegulošā teritorija tikšot sakopta, sakārtota, labiekārtota un apzaļumota, tādējādi padarot to par iedzīvotājiem labvēlīgu, drošu, patīkamu un videi draudzīgu dzīvesvietu. Visas plānotās būves ap Ūdensobjektu esot paredzēts pacelt uz stabiem otrā stāva līmenī tā, ka visa teritorija (izņemot dažas vasaras kafejnīcas ar stiklotām sienām) zem būvēm būšot caurstaigājama un caurredzama ikvienam iedzīvotājam. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Dome norāda, ka tā izvērtējusi gan apstrīdētā akta sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā saņemtās aptaujas anketas, gan otrajā posmā saņemtās anketas, gan Ķengaraga iedzīvotāju aptauju, tostarp kopsakarā ar teritorijas plānošanas principiem veiktās aptaujas, rezultātus. Dome iespēju robežās esot ņēmusi vērā arī to iedzīvotāju viedokli, kuriem pret projektu bijuši iebildumi. Attiecībā uz apstrīdētajā aktā paredzēto stāvu skaitu Dome paskaidro, ka apstrīdētajā aktā esot ņemti vērā RTIAN 3.6.2., 3.6.3. un 7.5.2.1. punkti, kas RTIAN paredzēto stāvu skaitu ļaujot palielināt, nosakot to ar detālplānojumu. Dome uzsver, ka normatīvie akti neprasa, lai, aprēķinot apbūves intensitāti un brīvo teritoriju, zemesgabala platībā netiktu ieskaitīta mākslīgi veidota ūdensobjekta platība. Vērtējot nepieciešamību piemērot RTIAN 7.11.3.2. punktā noteikto ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, Dome norāda, ka minētā procedūra ir jāveic attiecībā uz konkrētām darbībām, nevis detālplānojumu. Virszemes ūdensobjektu aizbēršanas vai krasta līniju izmainīšanas gadījumā ietekmes uz vidi novērtējums varot tikt noteikts pirms konkrēta apbūves priekšlikuma realizācijas, ja šādas prasības paredz likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" vai uz tā pamata izdotie normatīvie akti. Dome norāda, ka apstrīdētajam aktam nebūšot būtiskas ietekmes uz vidi un līdz ar to tam neesot nepieciešams piemērot stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru. 5. Pieaicinātā persona - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Q Nami" (turpmāk - "Q Nami") - norāda, ka apstrīdētais detālplānojums ir izstrādāts un pieņemts saskaņā ar normatīvo aktu prasībām, un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt. "Q Nami" iesniedza Satversmes tiesai savu viedokli, kā arī sertificēta arhitekta Edgara Bērziņa atzinumu par apstrīdētā detālplānojuma atbilstību normatīvajiem aktiem. 5.1. "Q Nami" norāda, ka apstrīdētā detālplānojuma izstrādi veikusi sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Birojs Z" teritorijas plānošanas speciālistes - sertificētas arhitektes Margaritas Zarenkovas vadībā. Detālplānojuma izstrādes un finansēšanas kārtība atbilstot Teritorijas plānošanas likuma 12. pantam un Ministru kabineta 2005. gada 31. maija noteikumiem Nr. 367 "Noteikumi par detālplānojuma izstrādes un finansēšanas kārtību". "Q Nami" uzsver, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Birojs Z" izstrādājis tikai detālplānojuma projektu, bet normatīva akta veidā to pieņēmusi Dome. Sabiedrības viedokļa uzklausīšanai un izvērtēšanai Dome normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizējusi sabiedriskās apspriešanas pirmo un otro posmu. Apstrīdētajā aktā esot ņemti vērā iedzīvotāju iebildumi attiecībā uz teritorijas sakopšanu, piekļūšanu zemesgabalā ietilpstošajam Ūdensobjektam un Daugavai. Samazināts arī būves maksimālais stāvu skaits. Vienlaikus Dome apstrīdētā akta izstrādes gaitā esot kritiski izvērtējusi nepamatotos iedzīvotāju iebildumus, ka paredzamā apbūve negatīvi ietekmēšot blakus esošās skolas mācību procesu un skolēnu drošību, apkārtējo māju inženiertehnisko stāvokli, kā arī to insolāciju. Saskaņā ar sertificētu nekustamo īpašumu vērtētāju atzinumiem pēc būvniecības īstenošanas blakus esošo pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados celto dzīvojamo ēku vērtība ievērojami paaugstināšoties. "Q Nami" uzsver, ka apstrīdētā detālplānojuma pirmās redakcijas sabiedriskās apspriešanas otrajā posmā lielāks atbalsts pausts tā apstiprināšanai. Tāpat 2006. gada augustā un septembrī veiktajās Ķengaraga iedzīvotāju aptaujās konstatēta iedzīvotāju interese par Maskavas rajona attīstību. Arī Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija sniegusi pozitīvu atzinumu. "Q Nami" norāda, ka Dome, pieņemot apstrīdēto aktu, esot devusi priekšroku sabiedrības vairākuma - Rīgas un Latgales priekšpilsētas iedzīvotāju, nevis mazākuma - apstrīdētā akta teritorijai blakus dzīvojošo personu - interesēm. Turklāt apstrīdētais akts ietverot nosacījumus, kas aprobežo "Q Nami" īpašuma tiesības par labu vispārējām sabiedrības interesēm. Apstrīdētais akts atbilstot Satversmes 115. pantam, jo tā izstrādē ņemti vērā visi vides aizsardzības institūciju atzinumi un nosacījumi. Šā projekta īstenošana nekādā veidā nevarot pasliktināt iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Vide esot ne tikai dabas, bet arī antropogēno un sociālo faktoru kopums. Apstrīdētais akts nenoliedzami uzlabošot vides kvalitāti no sociālo faktoru viedokļa. Vērtējot apstrīdētā akta atbilstību Aizsargjoslu likuma (2003. gada 19. jūnija redakcijā) 37. panta pirmās daļas 4. punktam, "Q Nami" norāda, ka šī norma lietā nav piemērojama. Proti, lietā esot piemērojams Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts, kurš paredz, ka aizsargjoslu nenosaka mākslīgam virszemes ūdensobjektam, kas atrodas vienas fiziskās personas īpašumā. Šajā gadījumā Ūdensobjekts esot mākslīgs, jo neesot attēlots 1917., 1918., 1933., 1936. un 1937. gada Rīgas kartēs. Turklāt tas atrodoties vienas privātpersonas - "Q Nami" - īpašuma robežās. Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts esot attiecināms arī uz juridiskajām personām, jo citāda normas interpretācija būtu pretrunā ar Satversmes 105. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Civillikuma 928. pantu. Līdz ar to "Q Nami" norāda, ka lietā nav piemērojams RTIAN 3.8.9. punkts, kas nosaka aizsargjoslas platumu virszemes ūdensobjektiem Rīgā. 5.2. Sertificēts arhitekts Edgars Bērziņš, sniedzot atzinumu pēc "Q Nami" lūguma, vērtē apstrīdēto detālplānojumu kā profesionāli labi izstrādātu un atbilstošu normatīvajiem aktiem. Apstrīdētā detālplānojuma priekšlikumi esot veiksmīgi integrēti pilsētas struktūrā un apkārtējā dzīvojamā apbūvē un radot priekšnoteikumus labiekārtotas dzīvojamās un daudzveidīgas publiskās vides nodrošināšanai, kā arī respektējot apkārtējās dzīvojamās ēkas un publiskās iestādes (tostarp blakus izvietoto skolu). Viņš norāda, ka saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piekto daļu detālplānojums tiekot izstrādāts konkrētai, ar pašvaldības lēmumu noteiktai teritorijai, lai reglamentētu šīs teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus. Nevarot prasīt, lai apstrīdētais detālplānojums atrisinātu visa Ķengaraga, visas pilsētas vai valsts attīstības problēmas, piemēram, ar zemes reformas sekām, mājokļu politiku un pilsētas teritorijas plānojumu saistītos neatrisinātos jautājumus. E. Bērziņš vērš uzmanību uz to, ka esot daudz ilgtspējīgas attīstības definīciju. Kopš šā jēdziena rašanās Riodežaneiro konferencē 1992. gadā vārds "ilgtspējīgs" kā kritērijs tiekot ieviests daudzās nozarēs un sfērās. Teritorijas plānošanas likuma 3. pantā ilgtspējība esot traktēta kā vispārīgs teritorijas plānošanas princips, kas nodrošina tagadējām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu. Būtiskākais šā principa īstenošanā esot līdzsvarot ekonomiskās, sociālās un telpiskās (arī vides) intereses. Viņš norāda, ka apstrīdētais detālplānojums paredzot ilgtspējīgai attīstībai atbilstošu, koncentrētu apbūvi degradētā teritorijā. Šī apbūve būšot resursus ekonomējoša un vidi sakārtojoša kā materiālā, tā ainaviskā ziņā. Eiropas ainavu konvencijas 1. panta "e" punkts paredzot, ka "ainavu pārvaldība" no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas nozīmējot darbības, kas tiek veiktas, lai nodrošinātu regulāru ainavas kopšanu ar mērķi virzīt un harmonizēt sociālo, ekonomisko un vides procesu izraisītās pārmaiņas. E. Bērziņš izsaka viedokli, ka darba uzdevumu izdod un tā izpildi pārbauda pašvaldība. Nereti darba uzdevumā tiekot iekļautas prasības, kas pēc būtības attiecas uz būvprojektēšanas stadiju. Plānotājiem šādu prasību formālu neizpildi nevarot pārmest. Arhitekts uzsver, ka detālplānojums nosaka apbūves rādītājus, savukārt aprēķināti un salīdzināti tie tiekot būvprojektēšanas procesā. Tas, ka, aprēķinot apbūves rādītājus, Ūdensobjekta platība jāieskaita zemesgabala platībā, izrietot no attiecīgo apbūves rādītāju noteikšanas mērķa - līdzsvarot ekonomiskās intereses ar telpiskajām, proti, arhitektūras interesēm. "Tā, piemēram, rēķinot intensitāti, pazemes stāvus, lodžijas, ierāvumus, galerijas un citus elementus stāvu platībā neietver, lai veicinātu pazemes izmantošanu. Pretējā gadījumā veidotos ar virszemes stāvvietām pārblīvēta telpa un visekonomiskākās formas apjomi. Līdzīgi būtu ar ūdens spoguli, gājēju celiņiem, tiltiņiem un jebkuru citu labiekārtojuma elementu, ja tos aprēķinā izslēgtu no brīvās teritorijas." E. Bērziņš atzīmē, ka RTIAN nosaka apbūves blīvumu tikai attiecībā uz savrupmājām. Savukārt daudzstāvu apbūvei tiekot noteikta maksimālā intensitāte, bet, lai nodrošinātu ar iekštelpu apjomu samērīgu brīvo (zaļo) publisko ārtelpu, nosakot minimālo brīvās teritorijas rādītāju, tas ir, brīvās teritorijas procentu no stāvu platības, kurš arī netieši regulējot stāvu skaitu. Viņš norāda, ka RTIAN pieļauj mainīt stāvu skaitu, ja vien to neierobežo būvnormatīvi, un noteikt to ar detālplānojumu. 6. Lietas sagatavošanas gaitā pieprasīti atzinumi un informācija no Latvijas Republikas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Vides ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras, Telpiskās plānošanas iniciatīvas "Baltijas jūras reģiona valstu par telpisko plānošanu un attīstību atbildīgo ministru vīzija un stratēģijas attiecībā uz Baltijas jūru" sekretariāta vadītāja vietnieces Dzintras Upmaces un sertificētas arhitektes Ingunas Jekales. 6.1. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (turpmāk -RAPLM) gan pati sniedz atbildes uz Satversmes tiesas jautājumiem, gan arī lūgusi habilitēto arhitektūras doktoru, profesoru Ivaru Strautmani izvērtēt apstrīdētā detālplānojuma atbilstību normatīvajiem aktiem. 6.1.1. RAPLM paskaidro, ka kritēriji pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumu nošķiršanai no to precizējumiem (detalizācijas) noteikti Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajā daļā un Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumu Nr. 883 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 883) 5., 6. un 7. punktā. Piemēram, ja nepieciešams nomainīt teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu no "sabiedrisko iestāžu apbūves" uz "jaukto darījumu iestāžu apbūvi", esot nepieciešams izstrādāt teritorijas plānojuma grozījumus. Savukārt ar detālplānojumu esot iespējams detalizēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto. Piemēram, ja saskaņā ar teritorijas plānojumu noteiktā teritorijā ir pieļaujams būvēt gan savrupmājas, gan rindu mājas, gan dvīņu mājas, gan pakalpojumu objektu, detālplānojumā esot jāprecizē, kāda apbūve tiks paredzēta tā teritorijā, proti, vai tur būs savrupmājas, rindu mājas, dvīņu mājas vai pakalpojumu objekts. RAPLM vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos var būt ietvertas atrunas, kas, piemēram, ļauj palielināt apbūves blīvumu, izstrādājot detālplānojumu. Ja detālplānojums tiek izstrādāts, pamatojoties uz minētajām atrunām, tas esot uzskatāms par teritorijas plānojuma detalizāciju, nevis grozījumiem, jo teritorijas plānojumā ir noteikta robeža, līdz kurai pieļaujamas atkāpes no teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem. Arī saskaņā ar RTIAN 3.6.2. punktu esot pieļaujama stāvu skaita maiņa, izvērtējot apbūves teritorijas vietējos apstākļus un blakus esošo apbūvi. RAPLM uzskata, ka tad, ja ar detālplānojumu tiek palielināts teritorijas plānojumā noteiktais stāvu skaits atbilstoši teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, šādas darbības neesot atzīstamas par teritorijas plānojuma grozījumiem. 6.1.2. Sniedzot atzinumu RAPLM uzdevumā, profesors, Dr. habil. arch. Ivars Strautmanis secina, ka apstrīdētais detālplānojums atbilst normatīvo aktu prasībām. Viņš norāda, ka apstrīdētajā aktā esot ievēroti Teritorijas plānošanas likuma 3. pantā noteiktie pamatprincipi, tostarp ilgtspējības princips. Šo principu pilsētā nevarot izsvērt viena zemesgabala, bet tikai visas pilsētas vai Rīgas rajona kontekstā. I. Strautmanis uzsver, ka attiecīgo teritoriju nevarot uzskatīt par applūstošu, jo jaunā apbūve paredzēta gandrīz vai uz vienas līnijas ar blakus esošo dzīvojamo apbūvi, kas izveidota gar Daugavas krastu. Šo līniju varot uzskatīt par "iedibināto būvlaidi", un tās augstuma atzīme svārstoties no 4,5 līdz 5,5 metriem, bet kopš Rīgas HES darbības sākuma maksimālais ūdens līmenis Daugavā neesot bijis augstāks par 1,92 metriem. I. Strautmanis norāda, ka, izstrādājot pilsētas attīstības plānu lielā platībā un mērogā 1:1000 vai 1:5000, neesot iespējams noteikt pilsētas attīstību 12 gadu posmā līdz precīzai katras mazākas teritorijas izmantošanai un precīzam katra objekta vai tā daļas stāvu skaitam. Tiekot noteikti vidējie teritorijas apbūves rādītāji, kam esot vadlīniju raksturs un kas tiekot precizēti detālplānojumā. Veidojot apbūves arhitektoniski telpisko kompozīciju, esot nepieciešams izmantot arī tādus vertikālus akcentus, kas atsevišķās vietās pārsniedz normatīvos apbūves rādītājus, tomēr nepārsniedz vidējos rādītājus. Detālplānojumā noteiktais apbūves augstums - 26,25 metri - atbilstot RTIAN. I. Strautmanis izskaidro maksimālās apbūves intensitātes aprēķināšanas metodi un norāda, ka apstrīdētajā aktā noteiktā maksimālā apbūves intensitāte atbilstot RTIAN 7.2.3.1.6. punktā noteiktajiem 200 procentiem, bet minimālā brīvā teritorijā - 7.2.4.1.6. punktā noteiktajiem 30 procentiem. Turklāt RTIAN neesot atrodami norādījumi, ka, aprēķinot teritorijas apbūves rādītājus, būtu atskaitāma mākslīgi veidota ūdensobjekta teritorija. 6.2. Vides ministrija norāda, ka applūstošo teritoriju noteikšanai nepieciešamo hidroloģisko novērojumu veikšana, to novērtējums un hidroloģisko prognožu izstrādāšana esot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras kompetencē. Saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 4. augusta noteikumiem Nr. 284 "Ūdens­tilpju un ūdensteču aizsargjoslu noteikšana" ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu robežas dabā nosakot un teritoriju plānojumos iezīmējot attiecīgo pašvaldību speciālisti. Tā kā ūdensobjektu applūšanas risku teritoriju kartes netiekot apstiprinātas ar normatīvo aktu, tās nevarot būt juridiski saistošas. Tādējādi pašvaldība esot tiesīga neņemt vērā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras izstrādāto Daugavas upes applūšanas risku teritoriju karti. Tomēr lēmumam par aizsargjoslu noteikšanu vajagot būt balstītam uz ticamiem datiem un zinātniski pamatotiem aprēķiniem. Papildus ministrija vērš tiesas uzmanību uz to, ka applūšanas risku aprēķiniem nepieciešamā informācija (piemēram, maksimālo ūdens līmeņu novērojumu monitoringa dati) un turpmākie aprēķini, kas attiecas uz vienu un to pašu teritoriju, nevarot būtiski atšķirties pat tad, ja aprēķinu veicēji ir dažādi, bet precīzo applūduma robežu noteikšana konkrētam apbūves gabalam lielā mērā esot atkarīga no pieejamā topogrāfiskā materiāla (topogrāfisko karšu mēroga) un tā kvalitātes. Ministrija uzskata, ka, ņemot vērā Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmās daļas nosacījumus, neesot atšķirības starp aizsargjoslu noteikšanu mākslīgi izveidotam ūdensobjektam un dabiskam virszemes ūdensobjektam. Turklāt divi no Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmajā daļā minētajiem virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas mērķiem - "samazināt piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām" un "novērst erozijas procesu attīstību" - esot vienlīdz attiecināmi gan uz dabiskiem, gan arī uz mākslīgiem ūdensobjektiem. Aizsargjoslu likuma (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2008. gada 6. martam) 37. pantā esot noteiktas īpašas prasības attiecībā uz saimnieciskās darbības (tai skaitā būvniecības) aizliegumiem un to izņēmumiem. Taču ārpus applūstošajām teritorijām aizsargjoslās un aizsargjoslā ietilpstošās 10 metrus platās joslas likums neaizliedzot īstenot dzīvojamo un sabiedrisko ēku būvniecību. Pēc ministrijas ieskata, Dome RTIAN normās ir gan atkārtojusi Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkta noteikumus, gan arī izmantojusi tiesības noteikt platāku aizsargjoslu par Aizsargjoslu likumā paredzētajiem minimālajiem platumiem. Noteikumu 3.8.9. punkta nosacījumi piemērojami arī mākslīga ūdensobjekta aizsargjoslas noteikšanai, jo saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmo daļu jēdziens "virszemes ūdensobjektu aizsargjosla" vienlīdz attiecas gan uz dabīgu, gan mākslīgu ūdensobjektu, izņemot tās atšķirības, ko nosaka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrā daļa. Ministrija arī norāda, ka RTIAN 7.11.3.2. punktā lietotais termins "ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra" neatbilst likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" lietotajiem jēdzieniem. Minēto normu nevarot attiecināt uz ietekmes uz vidi stratēģiskā novērtējuma piemērošanu detālplānojumam (plānošanas dokumentam). Tomēr ministrija secina, ka atbilstoši RTIAN 7.11.3.2. punktam paredzētajām darbībām - virszemes ūdensobjekta aizbēršanai vai krasta līnijas izmainīšanai - esot noteikta prasība veikt ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu. Savukārt atbilstoši likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 7. pantam minētās darbības neesot tādas, pirms kurām obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Atkarībā no sākotnējā izvērtējuma rezultātiem lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību katrā konkrētā gadījumā pieņemot kompetentā iestāde (Vides pārraudzības valsts birojs). Normatīvie akti nekonkretizējot laiku, kad veicams ietekmes uz vidi sākotnējais izvērtējums. Tas esot paredzētās darbības ierosinātāja ziņā. Pēc ministrijas ieskata, nav būtiskas nozīmes tam, vai ietekmes uz vidi sākotnējais izvērtējums tiek veikts vienlaikus ar detālplānojuma izstrādi. 6.3. Ekonomikas ministrija norāda, ka būvniecību reglamentējošie normatīvie akti nenosaka apbūvi raksturojošus lielumus - apbūves blīvumu, apbūves intensitāti, minimālo brīvo (zaļo) teritoriju u.c. Šādu jēdzienu skaidrojumus un raksturlielumu aprēķināšanas kārtību nosakot vietējās pašvaldības savos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos. Izanalizējusi RTIAN, Ekonomikas ministrija secina, ka, aprēķinot apbūves intensitāti un brīvās teritorijas, gan visa zemesgabala sauszemes teritorija, gan arī zemesgabalā esošo virszemes ūdensobjektu teritorija esot jāieskaita zemesgabala platībā. Vienlaikus Ekonomikas ministrija informē, ka arhitekti un teritorijas plānotāji vēl arvien kā rokasgrāmatu izmantojot 1997. gadā pēc Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtījuma izstrādāto Apbūves noteikumu modeli. Saskaņā ar tajā dotajām definīcijām dabīgie vai būvniecības procesā radušies virszemes ūdensobjekti esot labiekārtojuma elementi un kā tādi neesot ieskaitāmi apbūves laukumā. 6.4. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk - Arhīvs) Satversmes tiesai iesniedzis Rīgas patrimoniālapgabala Mazjumpravas muižas zemesgabala "Mucenieki Nr. 45" un no Mazjumpravas muižas zemesgabala "Sālījuma Jēkabi Nr. 46" atdalītā nekustamā īpašuma Rīgas pilsētā, 78. grupā, Nr. 13 plānu kopijas, kurās iezīmēts mārks, saukts arī par zivju dīķi, kas atradies abu minēto grunts­gabalu teritorijā. Dīķa izcelsme dokumentos neesot aprakstīta, taču plānā redzams, ka tas pastāvējis jau 1927. gadā. Arhīvam nav izdevies noskaidrot, vai Ūdens­objekts pastāvējis jau pirms 1900. gada. Arhīvs informē, ka V. Villerušas grāmatas "Gājums" 33. lappusē publicētās kartes datējums norādīts neprecīzi. Šīs kartes oriģināls glabājoties Arhīvā, un to izgatavojis mērnieks Eberhards Tolkss 1706. gadā. Arhīvs iesniedzis Satversmes tiesai minētās kartes un vēl divu 17. - 18. gadsimtā izgatavoto karšu fragmentu kopijas. Salīdzinot šīs kartes, Arhīvs secina, ka zemesgabali, kuros 20. gadsimtā sastādītajos dokumentos konstatēts Ūdensobjekts, no 1706. gada kartē iezīmētā objekta "Elles Dijk" atrodoties ievērojamā atstatumā virzienā uz Daugavas augšteci. 6.5. Latvijas Nacionālā bibliotēka (turpmāk - LNB), izpētījusi kartogrāfisko izdevumu krājumā pirms 1928. gada izdotās kartes, informē, ka Ūdensobjekts parādās jau 20. gadsimta sākumā izdotajās kartēs. Pilnīgi viennozīmīgu atbildi par Ūdensobjekta izcelsmi LNB nesniedz, taču norāda, ka vairākās kartēs tā konfigurācija ir līdzīga mūsdienu kartēs attēlotajai, tādēļ LNB pieļauj iespēju, ka Ūdensobjekts ir dabīgs. LNB Satversmes tiesai iesniegusi sešas 1905. - 1928. gadā izdotas kartes. Trijās no tām Ūdensobjekts ir attēlots. 6.6. RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs, Dr. arch., profesors Jānis Briņķis norāda, ka atsevišķu zemesgabalu apbūves rādītājus nosaka uz tiem esošās ēkas un būves, bet akvatoriju vai atklātu ūdens baseinu - ja zemesgabalā tādi ir, kā arī citu labiekārtojuma elementu virsmas laukums ieskaitāms zemesgabala kopējā platībā. 6.7. Telpiskās plānošanas iniciatīvas "Baltijas jūras reģiona valstu par telpisko plānošanu un attīstību atbildīgo ministru vīzija un stratēģijas attiecībā uz Baltijas jūru" (Vision and Strategies around the Baltic Sea, VASAB) sekretariāta vadītāja vietniece Dzintra Upmace uzskata, ka apstrīdētais akts izstrādāts kā grozījumi vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, nevis kā detālplānojums. Tas esot pārāk vispārīgs un nevarot garantēt kvalitatīvu funkcionēšanu ne tajā iekļautajiem zemes (apbūves) gabaliem, nedz arī apkārtējai, ar šiem zemesgabaliem funkcionāli sasaistītajai teritorijai. Izstrādājot apstrīdēto aktu, neesot ņemti vērā Teritorijas plānošanas likuma 3. pantā noteiktie ilgtspējības, interešu saskaņotības un detalizācijas principi, kā arī MK noteikumi Nr. 883. Apstrīdētais akts neatbilstot ilgtspējīgas attīstības principam, jo esot izstrādāts neatbilstošai teritorijai. Dz. Upmace norāda, ka Maskavas ielas apbūve kvartālos starp Ķengaraga un Ikšķiles ielām 20. gadsimta otrajā pusē īstenota kompleksi un atbilstoši tālaika pilsētvides koncepcijai. Lai pamatotu dzīvojamās apbūves iespējamību zemesgabalos Maskavas ielā bez numura un Maskavas ielā 264, nepieciešams vienots detālplānojums, kas aptvertu vismaz Ķengaraga daļu starp Daugavu, Glūdas un Maskavas ielām līdz bijušās rūpnīcas "Sarkanais kvadrāts" teritorijai. Tikai ar šāda detālplānojuma palīdzību esot iespējams šobrīd nesakopto rekreācijas teritoriju, kas perspektīvā paredzēta apbūvei, padarīt par mūsdienu prasībām atbilstošu rekreācijas teritoriju. Dz. Upmace uzskata, ka neesot būtiskas nozīmes izvērtēt apstrīdētā akta atbilstību Ministru kabineta 2004. gada 13. janvāra noteikumiem Nr. 34 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 34), jo tos kā neatbilstošus dažus mēnešus pēc stāšanas spēkā nomainījuši MK noteikumi Nr. 883. Viņa izvērtē apstrīdētā akta atbilstību tikai MK noteikumiem Nr. 883. Viedoklī norādīts, ka apstrīdētā akta sabiedriskās apspriešanas pirmais posms esot aizritējis pirms MK noteikumu Nr. 883 spēkā stāšanās, kā arī pirms apstrīdētā detālplānojuma darba uzdevuma apstiprināšanas. Savukārt MK noteikumi Nr. 883 paredzot, ka sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu organizē pēc darba uzdevuma apstiprināšanas. Apstrīdētajā detālplānojumā neesot izpildītas arī MK noteikumu Nr. 883 61. punkta prasības, jo materiālā par tā sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu neesot iekļauta informācija par detālplānojuma teritorijā esošo un ar plānojuma risinājumu saistīto nekustamo īpašumu īpašniekiem nosūtītajiem paziņojumiem. Neesot izpildītas arī MK noteikumu Nr. 883 61. punkta 5. apakšpunkta prasības, jo paziņojumā presei neesot iekļauta informācija par sabiedriskās apspriešanas pasākumu norises vietu un laiku. Savukārt sabiedriskās apspriešanas otrā posma materiālos neesot informācijas par to, kādi materiāli un dokumenti nodoti izvērtēšanai, neesot pārskata par iedzīvotāju viedokli un priekšlikumiem, kas saņemti detālplānojuma pirmās redakcijas izstrādes gaitā, neesot pievienoti izstādītie detālplānojuma dokumenti, kā arī neesot atbilžu uz iesniegtajām rakstveida atsauksmēm. Dz. Upmace norāda arī uz to, ka laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" publicētajā paziņojumā iedzīvotāji esot maldināti par iespēju aizpildīt aptaujas anketas, jo vēlāk šīs anketas netiekot uzskatītas par rakstveida iesniegumu. Neesot sniegtas rakstveida atbildes ne uz četriem rakstveida iesniegumiem, ne uz iesniegtajām anketām. Par sabiedriskās apspriešanas formālo raksturu liecinot arī sabiedriskās apspriešanas 19. jūlija sanāksmes protokols. Vērtējot to, vai apstrīdētā akta darba uzdevumā noteiktais ir izpildīts, Dz. Upmace norāda uz vairākiem trūkumiem un secina, ka ar Domes 2006. gada 7. marta lēmumu Nr. 929 apstiprinātajā darba uzdevumā noteiktais neesot izpildīts. Viņa izsaka viedokli, ka apstrīdētais akts nenosaka visu nepieciešamo piebraucamo ceļu laukumus un līdz ar to arī visus ar apstādījumiem labiekārtotos laukumus un ir apgrūtināta apbūves intensitātes un minimālās brīvās teritorijas rādītāju aprēķināšana, lai tos salīdzinātu ar RTIAN ietvertajiem apbūves rādītājiem. Dz. Upmace norāda, ka, aprēķinot apbūves rādītājus - brīvo platību, apbūves intensitāti un apbūves blīvumu, no zemesgabala būtu jāizslēdz neaizbērtā virszemes ūdensobjekta platība. Vienlaikus viņa atzīst, ka Latvijā nav vienotas prakses minimālās brīvās teritorijas rādītāju un intensitātes noteikšanai. Citās valstīs virszemes ūdensobjekti, izstrādājot detālplānojumus, vispār netiekot iekļauti apbūvei paredzētajos zemesgabalos un tādējādi netiekot ieskaitīti arī apbūves blīvuma, brīvās teritorijas rādītāja un intensitātes aprēķinā. 6.8. Sertificētā arhitekte teritorijas plānošanas jomā Inguna Jekale norāda, ka apstrīdētā akta 24. punktā noteiktais, proti, tas, ka zemesgabala apbūves rādītājus aprēķina no visa zemesgabala kopumā, nonākot pretrunā ar RTIAN 1.105. punktu. Rēķinot apbūves intensitāti un minimālo brīvo teritoriju, nepamatoti ņemts vērā viss zemesgabala laukums. Šajā laukumā neesot ieskaitāms nedz Ūdensobjekts, nedz arī teritorijas, kas atrodas ielu sarkanajās līnijās. Apstrīdētajā detālplānojumā paredzētā patiesā teritorijas apbūves intensitāte esot 324 procenti, kas pārsniedzot gan RTIAN 7.2.3.1.6. punktā noteiktos maksimāli pieļaujamos 200 procentus, gan arī apstrīdētā akta 24.1. punktā noteiktos maksimāli pieļaujamos 200 procentus. Savukārt apstrīdētajā detālplānojumā paredzētā patiesā minimālā brīvā teritorija esot 15,3 procenti, kas esot mazāk gan par RTIAN 7.2.1.6. punktā noteiktajiem minimāli pieļaujamajiem 30 procentiem, gan arī par apstrīdētā akta 24.2. punktā noteiktajiem minimāli pieļaujamajiem 30 procentiem. I. Jekale uzsver, ka apstrīdētajā detālplānojumā neesot parādīti piebraucamie ceļi un visas plānotās inženierkomunikācijas vai to koridori, kā arī to aizsargjoslas. Viņa norāda, ka apstrīdētajā detālplānojumā neesot izpildītas visas darba uzdevumā norādītās prasības, piemēram, neesot izstrādāts teritorijas vertikālais plānojums (parādīts tikai Krāces ielai); detālplānojuma grafiskajā daļā neesot parādītas plānotās satiksmes infrastruktūras (parādītas tikai ielām, kas robežojas ar apbūves teritoriju) un inženierkomunikāciju izvietojums (parādīts tikai elektrotīkliem); insolācijas aprēķinam neesot pievienoti secinājumi par perspektīvās daudzstāvu apbūves ietekmi uz blakus esošo ēku insolāciju (ir veikts tikai insolācijas aprēķins). Secinājumu daļa I Visupirms Satversmes tiesa izvērtēs konkrētajā lietā izskatāmā prasījuma robežas un ar to saistītos Satversmes tiesas procesa jautājumus. 7. Lai izvērtētu apstrīdētā akta atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, Satversmes tiesa konkretizēs, kuras no apstrīdētā detālplānojuma sastāvdaļām uzskatāmas par apstrīdēto aktu Satversmes tiesas likuma izpratnē un kā tā juridisko spēku ietekmē detālplānojuma izstrādāšanas process. 7.1. Teritorijas plānošanas procesā jēdziens "detālplānojums" vienlaikus tiek lietots divās savstarpēji saistītās, bet atšķirīgās nozīmēs. Ar to saprot gan visu normatīvajos aktos paredzēto dokumentu kopumu, gan arī tikai to daļu no šā dokumentu kopuma, ko pašvaldības dome (padome) izdod kā saistošos noteikumus. Tā MK noteikumu Nr. 34 43. punkts savulaik paredzēja, ka: "43. Detālplānojumam ir šādas sastāvdaļas: 43.1. paskaidrojuma raksts; 43.2. saistošā daļa; 43.3. pārskats par detālplānojuma izstrādi." Šo noteikumu 48. punkts noteica, ka tikai vienu no visām minētajām sastāvdaļām, proti, "detālplānojuma saistošo daļu vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem". MK noteikumu Nr.883 48. punkts paredz: "Detālplānojumam ir šādas sastāvdaļas: 48.1. paskaidrojuma raksts; 48.2. grafiskā daļa; 48.3. teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi; 48.4. pārskats par detālplānojuma izstrādi." Savukārt šo noteikumu 72. punkta pirmais teikums paredz: "Vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina detālplānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus izdod tā grafisko daļu un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus." Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par "normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām". Tā kā Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēt tikai normatīvā akta atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, konkrētajā lietā kā apstrīdētais akts Satversmes tiesas procesa izpratnē izvērtējama tikai attiecīgā detālplānojuma saistošā daļa. 7.2. Nedz Satversmes tiesas likums, nedz Teritorijas plānošanas likums, nedz citi normatīvie akti neparedz, ka Satversmes tiesas kompetencē ietilptu uzraudzība pār detālplānojumu izstrādes procesu vai tāda pašvaldības lēmuma tiesiskuma pārbaude, ar kuru pašvaldības dome (padome) pieņem lēmumu par detālplānojuma izstrādāšanu, šāda lēmuma grozīšanu vai arī detālplānojuma apstiprināšanu daļā, kas netiek izdota kā saistošie noteikumi. Līdz ar to šādu pašvaldības domes (padomes) lēmumu atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām pati par sevi nav izskatāma Satversmes tiesā. Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants un likuma "Par pašvaldībām" 49. pants paredz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram tiesības apturēt nelikumīgus domes (padomes) izdotos saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas plānojums vai detālplānojums, vai kādas šo noteikumu daļas. Tātad šīs normas nodrošina attiecīgajam ministram tiesības kontrolēt detālplānojuma normatīvās daļas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Taču tiesību aktos nav paredzēta savlaicīga un visaptveroša pēckontrole pār detālplānojumu izstrādāšanas procesa atbilstību tiesību normām. Satversmes tiesa jau ir vērsusi Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izvērtēt RAPLM iespējas un līdzekļus teritorijas plānošanas kontroles nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 8.2. punktu). Satversmes tiesa vērš likumdevēja un valdības uzmanību uz to, ka, piešķirot vietējai pašvaldībai lielu rīcības brīvību detālplānojuma izstrādāšanā, vienlaikus pašā valsts pārvaldes sistēmā ir nepieciešams efektīvs kontroles mehānisms, kas nodrošinātu to, ka rīcības brīvība netiek izmantota ļaunprātīgi un prettiesiski. Kaut arī Satversmes tiesai ir šaubas par kontroles mehānisma efektivitāti šajā jomā, tā neuzskata par iespējamu uzņemties detālplānojuma tiesiskuma kontroli plašākā apjomā, nekā tas izriet no Satversmes tiesas likumā noteiktajām Satversmes tiesas funkcijām un ir iespējams Satversmes tiesas procesa ietvaros. 7.3. Ikviena normatīvā akta tiesiskuma priekšnoteikums ir tā pieņemšana noteiktā procedūrā. Attiecībā uz vienu no teritoriālās plānošanas dokumentiem - teritorijas plānojumu - Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, "lai teritorijas plānojums būtu tiesisks, tam, pirmkārt, jābūt noteiktā kārtībā izstrādātam un apstiprinātam un, otrkārt, jāatbilst normatīvajiem aktiem" (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 4. punkts). Arī detālplānojuma tiesiskuma pamats ir tā pieņemšana atbilstoši prasībām, kas normatīvajos aktos noteiktas pašvaldības saistošo noteikumu pieņemšanai, kā arī specifiskajām prasībām, ko detālplānojuma kā plānošanas dokumenta izstrādāšanai noteic Teritorijas plānošanas likums un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta noteikumi. Satversmes tiesa ir vairākkārt izvērtējusi dažādu apstrīdēto aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, pārbaudot arī to pieņemšanas procedūru. Tiesa ir secinājusi, ka ne katrs procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka tādā gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, būtu pieņemts atšķirīgs lēmums [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Attiecībā uz teritorijas plānošanas procesu Satversmes tiesa ir norādījusi: ja "pieļauti būtiski pārkāpumi, teritorijas plānojums vai tā daļa nav pieņemta pienācīgā kārtībā" (Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 16. punkts). Arī detālplānojuma saistošo daļu nevar uzskatīt par tiesisku, ja tās pieņemšanas procedūrā ir pieļauti būtiski pārkāpumi. Līdz ar to Satversmes tiesa, izvērtējot detālplānojuma saistošās daļas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, pārbauda arī detālplānojuma pieņemšanas procedūru un to, vai normatīvajiem aktiem atbilst detālplānojuma daļa, kas nav pieņemta kā saistošie noteikumi. Tomēr šī izvērtēšana veicama tiktāl, ciktāl trūkumi, uz ko norādījis pieteikuma iesniedzējs vai kas atklājušies lietas sagatavošanas gaitā, uzskatāmi par būtiskiem procedūras pārkāpumiem. Izvērtējot, vai konkrēts detālplānojuma izstrādāšanas procedūras pārkāpums (trūkumi pašvaldības institūciju lēmumos, detālplānojuma dokumentācijas noformēšanā un saturā, procedūras norisē u. c.) ir būtisks, jāņem vērā, vai tas varēja ietekmēt detālplānojuma saistošās daļas pieņemšanu vai saturu. 8. Lietā izvērtējama apstrīdētā akta atbilstība vairākām savstarpēji saistītām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tādēļ Satversmes tiesai vispirms jākonstatē prasījuma robežas attiecībā uz augstāka juridiskā spēka tiesību aktiem. 8.1. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētais akts neatbilst: 1) Satversmes 115. pantam; 2) Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam; 3) Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 1. punktam. Attiecībā uz neatbilstību Satversmes 115. pantam Pieteikuma iesniedzējs norāda uz diviem aspektiem: 1) "ja minētie normatīvie akti ir pārkāpti, var konstatēt arī Satversmes 115.panta pārkāpumu" (lietas materiālu 6. sēj. 135. lpp.); 2) "arī gadījumos, ja citi normatīvie akti nav pārkāpti, bet publiskās varas institūcija nav pienācīgi izvērtējusi vides aizsardzības intereses, izstrādājot vai pieņemot normatīvo aktu, var konstatēt Satversmes 115. panta pārkāpumu" (turpat). 8.2. Vienlaikus lietas sagatavošanas gaitā ir izteikti viedokļi, kas apšauba apstrīdētā akta atbilstību vairākām citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, atbilstību kurām Pieteikuma iesniedzējs nav prasījis izvērtēt, piemēram, Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punktam, Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektajai daļai un MK noteikumiem Nr. 883. Līdz ar to lietā radušās šaubas arī par apstrīdētā akta atbilstību tiesiskuma principam, proti, Satversmes 1. pantam. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka "Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski" (Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punkts un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punkts). Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdētā akta atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr. 2001-05-03, 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā akta atbilstību gan tām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, uz kurām norādījis Pieteikuma iesniedzējs, gan arī tiesiskuma principam, proti, Satversmes 1. pantam. 9. Detālplānojums ir viens no vairākiem teritorijas plānošanas instrumentiem. Teritorijas plānojums atšķiras no detālplānojuma, piemēram, ar mērogu, detalizācijas pakāpi, saskaņojamām interesēm. Konkrēto teritoriju vienlaikus plāno gan apstrīdētais akts, gan arī RTIAN, tāpēc nepieciešams noskaidrot šo dokumentu savstarpējo juridisko hierarhiju un procesuālo statusu konkrētajā lietā. 9.1. Pieteikuma iesniedzējs expressis verbis apstrīd tikai konkrētās teritorijas detālplānojumu. Tomēr pēc būtības gan no pieteikuma, gan arī no atbildēm uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumiem izriet secinājums, ka Pieteikuma iesniedzējs par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām uzskata attiecīgās teritorijas atļautās izmantošanas veida maiņu no "dabas pamatnes teritorijas" uz "dzīvojamās apbūves teritoriju". Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs būtībā apstrīd RTIAN. 9.2. Gan pašvaldības teritorijas plānojums - konkrētajā gadījumā RTIAN, gan arī detālplānojums - konkrētajā gadījumā apstrīdētais akts - ir izstrādāti un pieņemti kā divi dažādi ārēji normatīvie akti - pašvaldības domes (padomes) saistošie noteikumi. Līdz ar to no Satversmes tiesas procesa viedokļa tie uzskatāmi par diviem atsevišķiem normatīvajiem aktiem. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "pretrunā ar Satversmes tiesas procesa principiem būtu tāda normatīvā akta atbilstības izvērtēšana, kurš attiecīgajā lietā vispār nav apstrīdēts" (Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā 2007-13-03 8. punkts). Satversmes 1. pantā nostiprinātais varas dalīšanas princips prasa, lai visas valsts institūcijas, tostarp arī Satversmes tiesa, ievērotu likumā noteiktās kompetences robežas. RTIAN šajā lietā nav apstrīdēti, un konkrētās lietas ietvaros Satversmes tiesa nevērtēs šā akta atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 10. Tomēr Satversmes tiesai nepieciešams noskaidrot, vai RTIAN attiecībā uz detālplānojumu ir augstāka juridiskā spēka tiesību norma Satversmes tiesas procesa izpratnē un vai Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdētā akta atbilstība RTIAN. 10.1. Nedz no tiesību zinātnē nostiprinātajām atziņām (sk.: Jelāgins J. Tiesību pamatavoti. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga, 1999, 78.-86. lpp.), nedz no Administratīvā procesa likuma 15. panta otrās daļas, kas regulē ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju, nedz no likuma "Par pašvaldībām" neizriet, ka dažādiem pašvaldības domes (padomes) saistošajiem noteikumiem varētu būt atšķirīgs juridiskais spēks. Līdz ar to šādi saistošie noteikumi uzskatāmi par vienāda juridiskā spēka tiesību aktiem. Lieta par divu vienāda juridiskā spēka tiesību aktu savstarpēju atbilstību nav izskatāma Satversmes tiesā. Tomēr tas nenozīmē, ka likumdevējs nav tiesīgs paredzēt tādu prasību, lai minētie pašvaldību noteikumi tiktu izdoti noteiktā procedūrā (kārtībā), citastarp ievērojot prasības attiecībā uz to savstarpējo saistību un atbilstību. Ja pašvaldības domes (padomes) saistošajos noteikumos nav ievērotas šīs prasības, tie uzskatāmi par neatbilstošiem attiecīgajam augstāka juridiskā spēka tiesību aktam - likumam vai Ministru kabineta noteikumiem, kas šo atbilstību prasa. Tomēr, izvērtējot šo aktu savstarpējo atbilstību, jāņem vērā, ka šādiem aktiem ne vienmēr iespējams piemērot tādu izvērtēšanas metodoloģiju, kādu lieto, izvērtējot zemāka juridiskā spēka tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. 10.2. Plānošanas dokumentu savstarpējo saistību regulē un prasības attiecībā uz to savstarpējo atbilstību izvirza Teritorijas plānošanas likums. Sākotnēji 2002. gada 22. maijā pieņemtā Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piektā daļa noteica, ka "vietējās pašvaldības detālplānojums attiecas uz vietējās pašvaldības lēmumā noteiktu plānošanas teritoriju, to izstrādā saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu vai kā pamatojumu vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumiem". 2004. gada 17. augustā Ministru kabinets Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā izdeva noteikumus Nr. 710 "Grozījumi Teritorijas plānošanas likumā", izsakot Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piekto daļu šādā redakcijā: "Detālplānojums attiecas uz vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktu plānošanas teritoriju, un to izstrādā pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu." Šie Ministru kabineta noteikumi zaudēja spēku ar 2005. gada 27. janvāra likumu "Grozījumi Teritorijas plānošanas likumā", kas Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piekto daļu izteica šādā redakcijā: "Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka detālplānojumā. Detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, to izstrādā vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktai teritorijai un apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu." Vienlaikus likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 9. punktu šādā redakcijā: "Detālplānojumus, kuru izstrāde uzsākta līdz 2004. gada 20. augustam un kuri ir par pamatu pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumu izdarīšanai detālplānojumā ietvertajā teritorijā, izņemot Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslu, izstrādā un apstiprina līdz 2005.gada 1.oktobrim." Lēmums Nr. 3380 par apstrīdētā akta izstrādāšanas uzsākšanu pieņemts 2004. gada 14. septembrī. Līdz ar to uz apstrīdēto aktu neattiecās Teritorijas plānošanas likuma pārejas noteikumu 9. punkts. 10.3. RTIAN un apstrīdētais akts ir vienāda juridiskā spēka tiesību akti, un, lai gan likums noteicis prasības attiecībā uz to satura atbilstību, šie dokumenti nav savstarpēji pakārtoti no juridiskās hierarhijas viedokļa. Ja kāda RTIAN norma tiktu atzīta par spēku zaudējušu sakarā ar tās neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tas ne visos gadījumos nozīmētu automātisku detālplānojuma spēkā neesamību, tāpat kā detālplānojuma atzīšana par spēkā neesošu nevar automātiski ietekmēt RTIAN vai tā daļas spēkā esamību. Savukārt tad, ja Dome RTIAN būtu izlēmusi kādu jautājumu pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, piemēram, nebūtu noteikusi likumā prasīto aizsargjoslu vai paredzētu izstrādāt detālplānojumu likumam neatbilstošā kārtībā, tas nepadarītu par likumīgu jautājuma analogu (pretlikumīgu) izlemšanu detālplānojumā. Apstrīdētā akta atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām izvērtējama arī tajos jautājumos, kas izlemti RTIAN. 11. Teritorijas plānošanas likums pilnvaro Ministru kabinetu noteikt detālplānojuma izstrādāšanas kārtību. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kuri Ministru kabineta akti bija jāievēro, izstrādājot apstrīdēto detālplānojumu. Par detālplānojuma izstrādāšanas procesa sākumu uzskatāms Lēmums Nr. 3380, kas pieņemts 2004. gada 14. septembrī. Tajā laikā bija spēkā MK noteikumi Nr. 34. 2004. gada 19. oktobrī tika izdoti MK noteikumi Nr. 883. Šo noteikumu 79. punkts paredzēja: "Izstrādes stadijā esošos detālplānojumus turpina izstrādāt atbilstoši to Ministru kabineta noteikumu prasībām, ar kuriem saskaņā uzsākta attiecīgo detālplānojumu izstrāde." Līdz ar to Dome bija tiesīga turpināt izstrādāt apstrīdēto aktu, vadoties no MK noteikumiem Nr. 34, taču tas neliedza Domei prasīt, lai atsevišķus dokumentus sagatavotājs noformē atbilstoši jaunajām prasībām, kas reglamentētas MK noteikumos Nr.883, kā arī neliedza atsaukties uz šiem noteikumiem. Tā, piemēram, Dome darba uzdevumā sadaļā "Izejas materiāli un normatīvie dokumenti plānojuma izstrādei" ietvērusi norādi uz MK noteikumiem Nr. 883. Tomēr apstrīdētā akta izstrādāšanas procesā nedrīkstēja pārkāpt MK noteikumu Nr. 34 prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata vērtēt viedokļus, kas izteikti par apstrīdētā akta neatbilstību tādām MK noteikumu Nr. 883 prasībām, kuras neparedzēja MK noteikumi Nr. 34. 12. "No Satversmes 101. panta otrās daļas pirmā teikuma kopsakarā ar Satversmes 1. pantu izriet pašvaldības princips, kas aptver minimālo prasību kopumu attiecībā uz vietējās pašpārvaldes organizāciju demokrātiskā tiesiskā valstī" (Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 8. punkts). Šo principu noteic arī 1985. gada 15. oktobrī Strasbūrā parakstītā Eiropas vietējo pašvaldību harta (turpmāk - Harta). Hartas 3. pantā noteiktas pašvaldības tiesības vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu vietējo iedzīvotāju interesēs. No Hartas 3. panta pirmās daļas pašvaldībai neizriet tiesības uz to, lai likumdevējs kādu konkrētu funkciju konkrētā apjomā iekļautu tās autonomajā kompetencē (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 16. punktu). Taču gadījumā, kad likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo funkciju, uz to attiecas Hartas 4. panta prasības. Proti, "vietējai varai piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita, centrālā vai reģionālā vara nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā." Arī citās Hartas dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, kur pašvaldības princips ir nostiprināts Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 28. panta otrajā daļā, pastāv līdzīgs regulējums, proti, teritoriālās plānošanas dokumenti tiek izdoti kā pašvaldību normatīvie akti. Savukārt valsts pārvaldes institūcijām …