decembra viedokļa Nr. 902/2017 99. punktu).
\nApstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas neaizliedz iegūt izglītību mazākumtautības valodā, un valsts noteiktie vispārējās izglītības standarti ietver garantijas pie mazākumtautībām piederošo personu dzimtās valodas un identitātes saglabāšanai. Proti, šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau secināts, ka pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot mazākumtautības valodā un tādējādi sniedzot pie mazākumtautībām piederošajām personām pienācīgas iespējas izmantot mazākumtautības valodu mācību procesā.
\nSavukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu \"Mazākumtautības valoda un literatūra\", kā arī ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā.
\nNormatīvajos aktos nav iekļauti speciāli noteikumi par to, kādā valodā šis specializētais kurss un standartā neminētie, ar mazākumtautības identitāti saistītie mācību priekšmeti būtu pasniedzami. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka šo specializēto kursu un standartā neminētos specializētos priekšmetus paredzēts pasniegt tieši mazākumtautības valodā (sk. 12. Saeimas 2018. gada 22. februāra sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv).
\nPēc Satversmes tiesas ieskata, ņemot vērā privātajām izglītības iestādēm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz vispārējās izglītības nodrošināšanu vidējās izglītības pakāpē, kā arī mazākumtautību valodu nozīmi mazākumtautību identitātes saglabāšanā, nebūtu pieļaujama tāda apstrīdētās normas un pārējā izglītības reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma interpretācija, ka pie mazākumtautībām piederošām personām ar mazākumtautības kultūru un identitāti saistītais mācību saturs būtu jāapgūst, kā mācību valodu izmantojot valsts valodu.
\nAttiecīgi secināms, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan specializētais kurss \"Mazākumtautības valoda un literatūra\", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti, ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu. Tātad apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajā regulējumā ietvertie nosacījumi par mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības iestādēs nodrošina pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma kopsakarā ar Satversmes 114. pantu.
\nOkupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.
\nIzglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).
\nŠā sprieduma 15.2. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka privātās izglītības iestādes, kas izvēlas nodrošināt izglītojamiem vispārējo izglītību, iekļaujas valsts vispārējās izglītības sistēmā. Tāpēc uz šādām privātajām izglītības iestādēm vienmēr bijuši attiecināmi valsts noteiktie vispārējās izglītības standarti. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums, kas ietver apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas Latvijā īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā ar mērķi pakāpeniski stiprināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.2. punktu).
\nPieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka sociolingvistiskā skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos joprojām neatbilst valsts valodas statusam. Galvenais šādas situācijas iemesls esot krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas kavējot latviešu valodas iemaņu pilnveidošanu šo personu vidū (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Savukārt no Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas, kas vērtēta apstrīdētās normas pieņemšanas procesā, izriet, ka 22 procenti jeb vairāk nekā piektdaļa no mazākumtautību izglītojamiem savu valsts valodas prasmi novērtējuši kā zemu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 1.-6. lp.). Būtiskas problēmas ar valsts valodas prasmi konstatētas arī pētījumā par izglītības kvalitāti mazākumtautību vispārējās izglītības iestādēs (sk.: Spriņģe I., Nevienlīdzīgā izglītība. Ceturtā versija. Nesaprot latviski.
\nPieejams: www.rebaltica.lv).
\nAtkārtoti jāuzsver šā sprieduma 18. punktā norādītie Satversmes tiesas secinājumi, ka pienācīga spēja lietot valsts valodu ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām veiksmīgi turpināt izglītību, brīvi konkurēt valsts darba tirgū, kā arī pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības demokrātiskajā diskursā un vienlaikus aizsargā citu sabiedrības locekļu tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā. Visu pie mazākumtautībām piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo, pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti.
\nŅemot vērā minētos apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.
\nLīdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.
\nSatversmes 91. pants noteic: \"Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.\" Šajā pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).
\nSatversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.
\nDiskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, kas atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21. punktu).
\nSatversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie kritēriji. Šie kritēriji pantā ir \"jāielasa\", izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Likumam jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un jānodrošina visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām valoda un tautība ir tādi kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Līdz ar to minētie kritēriji ir ietverti arī Satversmes 91. panta otrā teikuma saturā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21. punktu).
\nTomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu no šiem kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja tā nav attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas, kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.
\nGrām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 105. lpp.).
\nLai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā pastāv diskriminācija, visupirms jānoskaidro, kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
\n23.1. Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam pēc būtības neatšķiras no argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau analizēja lietā Nr.
\n2018‑12‑01. Proti, Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst diskriminācijas aizlieguma principam vairākos aspektos.
\nPieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka vienādu attieksmi pret divām personu grupām, kas atrodas savstarpēji atšķirīgos apstākļos, - pie pamatnācijas un pie mazākumtautībām piederošām personām. Taču Satversmes 91. pants konkrētajā gadījumā prasot nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām.
\nAttiecībā uz minētajām personu grupām Satversmes tiesa secināja, ka personām, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, no Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz izglītības ieguves valodu valsts izglītības sistēmā ietilpstošajās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Proti, Latvijā tie izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Šis Satversmes tiesas secinājums ir pamatots ar valsts valodas konstitucionālo statusu un nozīmi demokrātiskas valsts funkcionēšanā, kā arī to, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā var sev vēlamā proporcijā lietot citu valodu, kas nav valsts valoda (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.1. punktu).
\nIzskatāmās lietas apstākļi ir citādi, jo apstrīdētā norma ir piemērojama nevis valsts un pašvaldību, bet privātajām izglītības iestādēm. Tomēr Satversmes tiesa šā sprieduma 15.1.-15.3. punktā jau secināja, ka valstij no Satversmes 112. panta pirmā teikuma izriet pienākums arī uz privātajām izglītības iestādēm attiecināt vispārējās izglītības standartus, lai arī privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību valsts varētu oficiāli atzīt, izsniedzot izglītību apliecinošu dokumentu. Savukārt viens no vispārējās izglītības standarta mazākumtautību programmas elementiem Latvijā ir mācību valodas lietojums. Ņemot vērā valsts valodas konstitucionālo rangu un nozīmi sabiedrības ikdienas dzīvē, pie mazākumtautībām piederošām personām nav tiesību prasīt, lai izglītības process, kura noslēgumā izglītojamais iegūst valsts izdotu izglītības apliecinājumu, pilnībā vai noteiktā daļā tiktu nodrošināts mazākumtautības valodā. Tādēļ no Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu pret tām attiecībā uz izglītības ieguves valodu privātajās izglītības iestādēs, kas īsteno formālās izglītības programmas un izglītības procesa noslēgumā izsniedz valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu.
\nLīdz ar to izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda.
\n23.2. Pieteikumu iesniedzēju ieskatā, apstrīdētā norma paredzot diskriminējošu attieksmi arī pret izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā valoda nav viena no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām valodām. Turklāt apstrīdētā norma paredzot diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību mazākumtautību izglītības programmas ietvaros, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.
\nAttiecībā uz iespēju īstenot vispārējās izglītības programmu ES oficiālajās valodās Satversmes tiesa jau norādīja, ka ES valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas ticības principa. Satversmes tiesa uzsvēra, ka atšķirībā no mazākumtautību izglītības programmām iespēja izņēmuma kārtā iegūt izglītību kādā no ES oficiālajām valodām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.2. punktu).
\nSavukārt, izvērtējusi Latvijas noslēgtos starptautiskos līgumus, kas skar izglītības jomu un attiecas uz lietā Nr.
\n2018‑12‑01 izskatāmo jautājumu, Satversmes tiesa secināja, ka neviens no šiem starptautiskajiem līgumiem neparedz pie Latvijā pastāvošajām mazākumtautībām piederošām personām tiesības uz īpašu, no Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izglītības procesā.
\nLīdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka arī šīs grupas neatrodas pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.3. punktu).
\nMinētie secinājumi, ko Satversmes tiesa izdarījusi lietā Nr.
\n2018‑12‑01, ir balstīti tieši uz konkrēto personu grupu savstarpēju salīdzinājumu un nav atkarīgi no tā, vai izglītība iegūstama valsts un pašvaldību vai privātajās izglītības iestādēs. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma esot attiecināma uz privātajām izglītības iestādēm. Tomēr no iepriekš minētā neizriet tādi apstākļi, kas liktu nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem par to, vai pašas norādītās personu grupas atrodas pēc noteiktas pazīmes salīdzināmos apstākļos. Iepriekš minētās Satversmes tiesas atziņas par salīdzināmajām personu grupām ir vienlīdz attiecināmas arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi nav konstatējams Satversmes 91. panta otrajā teikumā noteiktā diskriminācijas aizlieguma pārkāpums Pieteikumu iesniedzēju norādītajos aspektos.
\nLīdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam.
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).
\nTiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja: indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar uzticēšanos valsts varai, bet arī ar pašu tiesību normu adresātu rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka \"saudzējošu\" pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).
\n24.1. Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana Džibuti uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības iestādē tiks īstenots atbilstoši tai izglītības programmai, kas attiecīgajā izglītības iestādē bija licencēta un akreditēta brīdī, kad tika noslēgti līgumi par viņu izglītošanu. Savā rakstveida viedoklī viņi papildus norāda, ka viņiem bijusi tiesiskā paļāvība uz iespēju visu pamatizglītības procesu pabeigt atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču apstrīdētās normas dēļ izglītības iestādes esot spiestas grozīt savas vispārējās izglītības programmas, lai nodrošinātu to atbilstību izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajam tiesiskajam regulējumam.
\nSatversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā (sk.
\nSatversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.
\n2006‑04‑01 15.3. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 11. punktu).
\nAtbilstoši Izglītības likuma 1. panta 11. punktam izglītības programmas licencēšana nozīmē to, ka izglītības iestādei vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības īstenot noteiktu izglītības programmu. Atbilstoši Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 1. punktam un 40. panta otrajai daļai vispārējās izglītības programmas un īpašo veidu programmas, tai skaitā mazākumtautību izglītības programmas, licencējamas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt Izglītības likuma 25. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestāde ir tiesīga īstenot šajā likumā noteiktu licencējamu izglītības programmu, izņemot interešu izglītības programmu, tikai pēc attiecīgās izglītības programmas licencēšanas.
\nSavukārt izglītības programmas akreditācija saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 10. punktu ir process, kurā tiek vērtēta attiecīgās izglītības programmas īstenošanas kvalitāte un kura noslēgumā pozitīva novērtējuma gadījumā izglītības iestādei vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.
\nAtbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumu Nr. 831 \"Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru, citu Izglītības likumā noteiktu institūciju, vispārējās un profesionālās izglītības programmu akreditācijas un izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība\" normām konkrētu izglītības programmu atkarībā no tās novērtējuma var akreditēt uz laiku līdz sešiem gadiem.
\nIzglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad, izglītojamiem uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas ietvaros, viņiem var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām.
\nTaču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām - ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir vērtējama kopsakarā ar pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro, vai izmaiņas, kas ieviestas ar apstrīdēto normu, ir uzskatāmas par būtiskām un, ja izmaiņas ir būtiskas, vai likumdevējs ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.
\n24.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 22.2. punktā jau ir konstatējusi, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas, kas ieviestas konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas pakāpeniski īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, ņemot vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas.
\nTiesībsargs pauž bažas par to, ka skaidra iecere attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pausta tikai attiecībā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punktā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 136. lp.). Šajā aspektā jāņem vērā tas, ka privātās izglītības iestādes, kas izvēlējušās nodrošināt vispārējo izglītību, vienmēr ir bijušas iekļautas valsts vispārējās izglītības sistēmā. Proti, arī privātajām izglītības iestādēm, ja tās vēlējās izglītojamiem pēc vispārējās izglītības mazākumtautību programmas apguves izsniegt vispārējo izglītību apliecinošu dokumentu, bija jāievēro attiecīgajā laika posmā spēkā bijušais tiesiskais regulējums, kas citstarp noteica valsts valodas un mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas.
\nIzglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā tieši norādītas tikai valsts un pašvaldību izglītības iestādes. Taču šā punkta otrais teikums paredz grozījumu izdarīšanu vidējās izglītības standartos. Savukārt šie standarti bija jāievēro arī privātajām izglītības iestādēm, kas izvēlējās nodrošināt vispārējo izglītību un vēlējās saviem absolventiem izsniegt oficiālu izglītību apliecinošu dokumentu.
\nTādējādi nav pamata uzskatīt, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertā norāde uz valsts un pašvaldību skolām radītu privātajām izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas, tiesības īstenot izglītības programmas ar tādu mācību valodu lietojumu, kas neatbilst valsts noteiktajam vidējās izglītības standartam.
\n24.3. Līdz 2019. gada 31. augustam Izglītības likuma 41. panta pirmā daļa noteica, ka mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai attiecīgajā valsts izglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem.
\nSavukārt Noteikumu Nr. 468 25. pielikumā bija vairāki mazākumtautību izglītības programmu modeļi, kuros ietverts mācību priekšmetu, mācību stundu un izmantojamo mācību valodu plāns.
\nKatrs modelis paredzēja atšķirīgu mācību valodu lietojuma proporciju un plašāku vai šaurāku izglītības iestādes rīcības brīvību, konkrētu modeļu ietvaros arī ļaujot izglītības iestādei izvēlēties, vai konkrēti priekšmeti pasniedzami tikai valsts valodā vai bilingvāli. Konkrētu mazākumtautības izglītības programmas modeli izglītības iestāde varēja izvēlēties atkarībā no izglītojamo valsts valodas priekšzināšanām un valsts valodas lietošanas pieredzes. Atbilstoši Noteikumu Nr. 468 normām izglītības iestāde, īstenojot mazākumtautību izglītības programmu, bija tiesīga noteikt, ka vairāk nekā puse no mācību priekšmetiem tiek pasniegta mazākumtautības valodā vai bilingvāli.
\nSavukārt vidējās izglītības pakāpē saskaņā ar Noteikumu Nr.
\n281 7. un 8. punktu mazākumtautību izglītības programmas ietvaros mācību satura apguve mazākumtautības valodā bija nodrošināma ne vairāk kā divās piektdaļās no kopējās mācību slodzes gadā, turklāt izglītojamiem katrā mācību gadā apgūstot valsts valodā ne mazāk par pieciem mācību priekšmetiem, neskaitot latviešu valodu un literatūru. Tātad vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību izglītības programmas ietvaros bija pieļaujama mācību priekšmetu apguve mazākumtautības valodā līdz pat 40 procentu apmēram no kopējās mācību slodzes gadā.
\nŠā sprieduma 14.-14.4. punktā jau aprakstītas mācību valodu lietojuma proporciju izmaiņas, kas konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros ieviestas pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas attiecībā uz mācību valodu lietojumu mazākumtautību izglītības programmās ir būtiskas. Taču, vērtējot to, vai konkrētajā gadījumā ir ievērots tiesiskās paļāvības princips, atkārtoti jāuzsver, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pamatizglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot mazākumtautību izglītības programmu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām mācību valodu lietojuma proporcijām un patstāvīgi noteikt, kuri mācību priekšmeti pasniedzami latviešu valodā, mazākumtautības valodā vai bilingvāli, savukārt vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas vispārējās vidējās izglītības programmās iekļaut specializētu kursu \"Mazākumtautības valoda un literatūra\" un papildus arī standartā neminētus, ar mazākumtautības dzimto valodu un mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītus mācību priekšmetus. Šā sprieduma 22.2. punktā jau secināts, ka arī vidējās izglītības pakāpē mācību priekšmeti, kas saistīti ar mazākumtautības valodu un identitāti, ir pasniedzami, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības valodu.
\nŅemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo izmaiņu ieviešanai citstarp arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm.
\n24.4. Grozījumi Izglītības likumā un Grozījumi Vispārējās izglītības likumā tika pieņemti 2018. gada 22. martā, izsludināti 2018. gada 2. aprīlī un stājās spēkā 2018. gada 16. aprīlī. Gan Grozījumi Izglītības likumā, gan Grozījumi Vispārējās izglītības likumā paredz papildināt attiecīgos likumus ar pārejas noteikumiem, kuros noteikts apstrīdētās normas un ar to saistīto normu spēkā stāšanās termiņš. Arī šā sprieduma 14.2. un 14.3. punktā minētais Ministru kabineta noteikumu regulējums par mācību valodu vispārējās izglītības procesā, kas pieņemts konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros, stājas spēkā tādos pašos termiņos kā apstrīdētā norma un ar to saistītās likumu normas.
\nTādējādi apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē; 2020. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11. klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 12. klasē. Tātad viss konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais regulējums attiecībā uz mācību valodu lietojumu stājas spēkā pakāpeniski un spēkā stāšanās termiņi ir savstarpēji saskaņoti.
\nApstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas ir stājušās spēkā attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē pēc aptuveni viena gada un pieciem mēnešiem, savukārt attiecībā uz 8., 10. un 11. klasi vēl stāsies spēkā pēc aptuveni diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bet attiecībā uz 9. un 12. klasi - pēc aptuveni trim gadiem un pieciem mēnešiem no to izsludināšanas dienas.
\nIespēja pabeigt izglītības ieguves procesu pamatizglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms izglītības sistēmas reformas, būs tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 8. vai 9. klasē, bet vidējās izglītības pakāpē - tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 11. vai 12. klasē. Attiecībā uz pārējiem izglītojamiem ir paredzēts, ka izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums stāsies spēkā no 2019. gada 1. septembra, izņemot tos izglītojamos, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsāk mācības 10. klasē un kuriem šis tiesiskais regulējums tiks piemērots tikai no 2020. gada 1. septembra, kad viņi uzsāks mācības 11. klasē.
\n24.5. Tātad konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.
\nTaču, lai gan mācību valodu lietojuma proporcijas izmaiņas ir uzskatāmas par būtiskām, jāņem vērā arī tas, ka jau pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas privātajās izglītības iestādēs, kuras īstenoja mazākumtautību izglītības programmas, vairumā klašu ievērojama mācību priekšmetu daļa bija apgūstama valsts valodā.
\nKonkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajā tiesiskajā regulējumā saglabāts mazākumtautības valodas kā mācību valodas lietojums vispārējās izglītības procesā. Pamatizglītības pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām un privātā izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā.
\nLikumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Šajā periodā tās varēja pielāgot mācību procesu, kā arī nodrošināt izglītojamiem iespēju uzlabot savu valsts valodas prasmi. Turklāt likumdevējs ir nodrošinājis iespēju tiem izglītojamiem, kuru mācību process attiecīgajā vispārējās izglītības pakāpē tuvojas noslēgumam, pabeigt to atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas.
\nŅemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu.
\nTādējādi apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja I.
\nZiemele