studējošo akadēmisko brīvību un ar to saistīto privāto augstskolu autonomiju.
\nSatversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību un 113. pantā ietvertās tiesības uz zinātniskās jaunrades brīvību var ierobežot. Lai noteiktu, vai ierobežojums ir attaisnojams, jāpārbauda, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 13. punktu).
\n2018‑15‑01 13. punktu).
\n31.1. No demokrātiskas tiesiskas valsts principa izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu.
\nLikumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējs izskata likumprojektu atklāti Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, ietverot apspriešanas iespēju un nodrošinot, ka deputāti var izmantot savas runas un balsošanas tiesības. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums gadījumos, kad tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas - tieši vai pastarpināti - iesaistīt likumdošanas procesā sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.
\n2018-11-01 18.1. punktu).
\nPieteikuma iesniedzējs norāda, ka ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo priekšlikums grozīt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu, attiecinot to arī uz privātajām augstskolām, iekļauts grozījumu Augstskolu likuma projektā tikai pirms trešā lasījuma. Tādējādi pamattiesību ierobežojums un tā samērīgums, tostarp apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, neesot pienācīgi izvērtēts, kā arī neesot pietiekami uzklausīti ieinteresēto pušu pārstāvji.
\nSaeima atbildes rakstā norādījusi, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa attiecināta uz privātajām augstskolām jau vairāk nekā 20 gadu garumā valstī īstenotās izglītības reformas ietvaros. Turklāt Komisija, izskatot priekšlikumus par vairākiem grozījumiem Augstskolu likumā, esot apspriedusi dažādus ar valodu izmantošanu augstākajā izglītībā saistītus jautājumus.
\nVairākas pieaicinātās personas, tostarp Izglītības un zinātnes ministrija, Ina Druviete un Aigars Rostovskis, norādīja, ka valodas reformas ietvaros vairākkārt notikušas diskusijas par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. Arī tiesībsargs un Tieslietu ministrija Satversmes tiesai iesniegtajos viedokļos uzsver, ka priekšlikums par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot pietiekami apspriests.
\nSavukārt Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē izteicās, ka priekšlikums attiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu uz privātajām augstskolām padomei esot bijis pārsteigums. Arī Privāto augstskolu asociācijas pārstāve Irina Cvetkova uzskata, ka apstrīdētā norma pirms tās pieņemšanas nav pietiekami apspriesta.
\n31.2. Priekšlikums attiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu arī uz privātajām augstākās izglītības iestādēm Saeimai tika iesniegts 2018. gada 1. jūnijā. Komisija to skatīja un atbalstīja 2018. gada 6. jūnija sēdē. 2018. gada 13. jūnija sēdē Komisija atgriezās pie diskusijām par šo jautājumu, kā arī par attiecīgā regulējuma pārejas noteikumiem. Saeima visas apstrīdētās normas, tostarp arī Augstskolu likuma 5. pantu, kura sākotnējā redakcija Saeimai tika iesniegta jau 2017. gadā, atbalstīja 2018. gada 21. jūnija sēdē.
\nFakts, ka priekšlikums par grozījumiem Augstskolu likuma 56. pantā un ar to saistīto pārejas noteikumu 49. punktu Saeimai tika iesniegts tikai pirms likumprojekta trešā lasījuma, pats par sevi nenozīmē, ka likums, kurā šis priekšlikums iestrādāts, būtu pieņemts neatbilstošā kārtībā. Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli likumprojekta izskatīšanas gaitā attiecīgu pantu, tā daļu vai grozījumus tiesību normā var iekļaut gan otrajā, gan trešajā lasījumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.5. punktu un 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 18.1. punktu).
\nTomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka no tiesiskas valsts principa izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu. Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums likumdošanas procesā izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas. Turklāt likumdevējam ir jānodrošina, ka likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 17. punktu). Arī tad, ja priekšlikumi Saeimai ir iesniegti tikai pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā, likumdevējam ir pienākums ievērot labas likumdošanas principu.
\nSaeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.4. punktu un 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2. punktu).
\nKomisijas sēdēs, kurās tika izskatīti priekšlikumi par apstrīdētajām normām, ieinteresētajām pusēm tika dota iespēja izteikties, ko tās arī aktīvi izmantoja. Komisijas 13. jūnija sēdē Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra un Privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs Aldis Baumanis, vairāki deputāti un citi klātesošie izteicās par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas projektu pēc būtības, tostarp tiesiskās paļāvības principa kontekstā. Diskusijas gaitā tika norādīts, ka šis princips netiek ievērots, un tika nolemts izteikt pārejas noteikumu 49. punktu šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Tādējādi tieši Komisijā notikušo diskusiju rezultātā tika grozīts sākotnējais Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtais priekšlikums par šo pārejas noteikumu punktu.
\nTurklāt, kā norādīja Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis, Izglītības ministrijas pārstāves Dace Jansone un Daiga Dambīte, kā arī citas pieaicinātās personas, apstrīdētās normas uzskatāmas par daļu no izglītības reformas, kas uzsākta pirms vairāk nekā 20 gadiem. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē argumentēja, ka diskusijas par valodas lietojumu augstākajā izglītībā ir notikušas gan pirms 20 gadiem, kad valodas reforma izglītībā tika uzsākta, gan arī 2006. gadā, kad apstrīdētais regulējums tika attiecināts uz valsts augstskolām. Arī Ina Druviete atgādināja, ka šādas diskusijas notikušas. Tādējādi apstrīdēto normu regulējuma priekšmets ir apspriests jau pirms tam, kad Saeimai tika iesniegts priekšlikums par Augstskolu likuma papildināšanu ar apstrīdētajām normām.
\n31.3. Pieteikuma iesniedzējs un vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, nav izvērtējusi to atbilstību Eiropas Savienības tiesību regulējumam darījumdarbības brīvības kontekstā, proti, nav izvērtējusi atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantam un sekundārajiem tiesību avotiem šajā jomā.
\nSatversmes tiesa secina, ka lietā nav materiālu, kas norādītu uz to, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, būtu vērtējis to atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. Arī bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis tiesas sēdē norādīja, ka tad, kad apstrīdētās normas ietverošie priekšlikumi tika iesniegti Saeimai, nav uzskatījis, ka šīs normas skartu Eiropas Savienības tiesību jautājumus. Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka arī Tieslietu ministrija neesot lūgta sniegt atzinumu par apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, bet uzsvēra: ministrija neuzskata, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neatbilstu Līguma par Eiropas Savienības darbību normām.
\nSaskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu Eiropas Savienība respektē dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmas organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību. Tādējādi apstrīdētās normas, kas regulē izglītības iestāžu darbību nolūkā veicināt valsts valodas izkopšanu un attīstību, ir izdotas Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē esošā jomā.
\nSatversmes tiesa norāda, ka labas likumdošanas princips uzliek likumdevējam pienākumu izvērtēt likumprojektā ietverto tiesību normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu (sk.
\nSatversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr.03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu). Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt uzskatīta par prettiesisku (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).
\nSatversmes tiesa 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr.
\n2018-11-01 atzina, ka ir noticis labas likumdošanas principa pārkāpums, jo apstrīdētās normas pieņemšanas procedūrā konstatēja vairākus procesuālus pārkāpumus, kas, it īpaši to kopsakarā, bija būtiski. Savukārt 2019. gada 7. jūnija spriedumā lietā Nr.
\n2018-15-01 Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs nav vērtējis apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, taču, tā kā citi pārkāpumi apstrīdēto normu pieņemšanas procedūrā netika konstatēti un divas no apstrīdētajām normām bija pieņemtas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām labas likumdošanas principam.
\nLīdzīgi kā lietā Nr. 2018-15-01, arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto normu pieņemšanas procedūrā. Izskatāmās lietas kontekstā apstrīdētās normas regulē jomu, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē. Arī pēc pieaicināto personu uzklausīšanas Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka gadījumā, ja pirms apstrīdēto normu pieņemšanas būtu izvērtēta to atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, Saeima izglītības jomā būtu pieņēmusi citādu lēmumu.
\nŅemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir uzklausījis ieinteresēto personu viedokļus un iebildumus un nav pārkāpis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā procesuālajā kārtībā, ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulētas, lai personas varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas.
\nLīdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu 49. punktā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.
\nIzglītības un zinātnes ministrija, iesniedzot Saeimai priekšlikumus, kas ietvēra apstrīdētās normas, ir norādījusi, ka tās nepieciešamas, lai izvirzītu skaidrus nosacījumus attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu augstskolās un koledžās un lai šie nosacījumi būtu vienādi valsts un privātpersonu dibinātajām augstskolām. Tas esot nepieciešams, lai veicinātu vidējās izglītības ieguvēju iespējas iegūt augstāko izglītību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 139. lp.). Kā norāda pieaicinātā persona Ina Druviete, valsts valodas izmantošana augstākajā izglītībā veicina arī valsts valodas saglabāšanu zinātnē (sk. lietas materiālu 2. sēj. 22. lp.).
\nSatversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka normas, kas privātajās vispārējās izglītības iestādēs palielināja valsts valodā īstenojamo mācību stundu daudzumu pamatskolā un noteica mācības vidusskolā tikai valsts valodā, leģitīmais mērķis ir demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.
\nPrasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai spētu gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas, veiksmīgi iesaistīties darba tirgū un līdzdarboties demokrātiskā sabiedrībā. Regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā arī valsts demokrātisko iekārtu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punktu). Turklāt pie citām tautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu).
\nNo Izglītības un zinātnes ministrijas un Saeimas sniegtajiem paskaidrojumiem secināms, ka apstrīdētās normas pieņemtas kopsakarā ar citām normām, kas paredz pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā. Tās uzliek pienākumu privātajām augstskolām izkopt un attīstīt valsts valodu, kā arī to izmantot studiju procesā. Tādējādi apstrīdētās normas stiprina valsts valodas lomu augstākajā izglītībā.
\nTātad Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu 49. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi ir demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.
\nSatversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.
\n2004-18-0106 secinājumu daļas 17. punktu).
\nLīdz ar to ikvienai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos, kā arī veicināta nacionālās zinātnes attīstība (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.
\n2004-18-0106 secinājumu daļas 18. punktu).
\nTātad apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu. Tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.
\n2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).
\nSatversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).
\n35.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka visaptverošs visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās, būtu saudzējošāks līdzeklis par apstrīdētajās normās noteikto.
\nNo Saeimas atbildes raksta izriet, ka valsts jau šobrīd nodrošina augstākās izglītības kvalitātes izvērtējumu, tādējādi Pieteikuma iesniedzēja norādītais līdzeklis jau šobrīd tiek izmantots. Privāto augstskolu sniegtās izglītības kvalitāte tiekot izvērtēta studiju programmu licencēšanas un studiju virzienu akreditācijas ceļā. No Saeimas atbildes raksta secināms, ka likumdevējs, pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju par izglītības kvalitāti privātajās augstskolās, nolēmis neattiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasības uz atsevišķām privātajām augstskolām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69. lp.). Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis norādīja, ka Rīgas Ekonomikas augstskolai un Rīgas Juridiskajai augstskolai esot īpašs darbības profils un augsta darbības kvalitāte un šie apsvērumi noteikuši iespēju speciālajos likumos atšķirīgi regulēt valodas lietojumu šajās augstskolās (sk.
\n2020. gada 12. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 88. lp.). Iespējams, nākotnē arī citām privātajām augstskolām, pamatojoties uz to sniegtās izglītības kvalitātes izvērtējumu, varētu piešķirt tiesības īstenot studiju programmas angļu valodā (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 128. lp.).
\nTādējādi gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima piekrīt, ka risinājums, kas paredzētu piešķirt plašākas tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās, nekā šobrīd to ļauj Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa, tām augstskolām, kuras spēj sasniegt noteiktus kvalitātes kritērijus, uzskatāms par alternatīvu Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas regulējumam.
\nPapildus norādāms, ka, veicinot starptautisko sadarbību augstākajā izglītībā, šāds regulējums veicinātu augstākās izglītības internacionalizāciju un visas izglītības nozares starptautisko konkurētspēju. Kā norādīts Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam: \"Pieaugot globālajai konkurencei augstākajā izglītībā un zinātnē un vienlaikus samazinoties potenciālajam studējošo skaitam Latvijā, aktualizējas nepieciešamība izveidot elastīgu augstākās izglītības sistēmu, kas ir starptautiski atvērta, plaši pieejama, kvalitatīva.\" Arī Pasaules Bankas veiktajā pētījumā par augstākās izglītības sistēmu Latvijā uzsvērta augstākās izglītības internacionalizācijas nozīme, it īpaši tik nelielā augstākās izglītības sistēmā, kāda ir Latvijā (sk.: World Bank Support to Higher Education in Latvia, Volume 3: Academic Careers, 2018, p. 189. 251. Pieejams: https://www.izm.gov.lv).
\nSaeima argumentē, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais alternatīvais līdzeklis jau šobrīd tiekot piemērots. Satversmes tiesa norāda, ka, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo normatīvo regulējumu, licencējot programmas un akreditējot studiju virzienus, netiek vērtēts tas, vai konkrētā privātā augstskola nodrošina pietiekami kvalitatīvu augstāko izglītību, lai drīkstētu īstenot studiju programmas svešvalodās. Augstskolu likuma 1. panta 16. punkts paredz, ka studiju virziena akreditācija ir pārbaude nolūkā noteikt augstskolas vai koledžas resursu kvalitāti un spēju atbilstoši normatīvo aktu prasībām īstenot noteiktam studiju virzienam atbilstošu studiju programmu.
\nAugstskolu likuma 70. panta 9. punkts noteic, ka lēmumu pieņemšana par augstskolu akreditāciju ir Augstākās izglītības padomes kompetencē.
\nTādējādi secināms, ka saskaņā ar Augstskolu likumu augstskolu un studiju virzienu un programmu akreditācija ir galvenais priekšnoteikums tam, lai augstskolai tiktu piešķirts valsts atzītas augstskolas statuss un tā varētu izsniegt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu. Akreditācija neietver izvērtējumu, vai konkrētajā privātajā augstskolā būtu pieļaujama studiju programmu īstenošana svešvalodās. Augstākās izglītības padomei pēc privātās augstskolas izvērtēšanas nav kompetences lemt par svešvalodu izmantošanu šajā augstskolā.
\nTātad augstskolu un studiju virzienu un programmu akreditācija gan nodrošina iespēju vispusīgi analizēt privāto augstskolu darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, taču šis izvērtējums nav saistīts ar atļaujas sniegšanu konkrētai privātajai augstskolai īstenot studiju programmas svešvalodās.
\nTādējādi Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis, kas mazāk aizskartu privāto augstskolu studentu un mācībspēku akadēmisko brīvību un ar to saistīto augstskolu autonomiju, proti, tiesības īstenot augstākās izglītības studiju programmas svešvalodās varētu tikt piešķirtas tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus. Likumdevējs izskatāmās lietas ietvaros nav norādījis iemeslus, kuru dēļ leģitīmo mērķi - demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība - nebūtu iespējams sasniegt, izvērtējot visu privāto augstskolu sniegto augstākās izglītības pakalpojumu pēc noteiktiem kvalitātes kritērijiem un dodot iespēju īstenot studiju programmas svešvalodās tikai tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktu kvalitātes līmeni.
\n35.2. Arī pieaicinātās personas norādījušas uz vairākiem citiem līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi, mazāk ierobežojot citu personu tiesības.
\nAugstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē norādīja, ka nepieciešamība izmantot svešvalodas dažādās studiju programmās dažādos laikos var būt atšķirīga. Atsevišķas studiju programmas, arī tādas, kas nav saistītas ar valodas un kultūras studijām, iespējams, būtu ļoti lietderīgi īstenot svešvalodās, tostarp valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas.
\nArī pieaicinātā persona Kārlis Šadurskis norādīja, ka dažādos studiju virzienos, piemēram, baltu filoloģijā un matemātikā, var būt atšķirīga nepieciešamība noteikt svešvalodu izmantošanas proporcijas studiju procesā.
\nSavukārt pieaicinātā persona Uģis Gruntmanis norādīja, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt arī diferencējot valodas prasības dažādu līmeņu studiju procesā. Bakalaura, maģistra un doktora studiju mērķi esot ļoti atšķirīgi. Bakalaura studiju programmu īstenošanai vēl būtu pieļaujama valsts valodas noteikšana par obligāto studiju valodu, bet lielu daļu no maģistra un doktora studiju kursiem būtu jāļauj apgūt angļu valodā - šajos studiju līmeņos apstrīdēto normu radītais ierobežojums neesot nepieciešams. Lai attīstītu zinātnisko valodu, katras Latvijā izstrādātas disertācijas kopsavilkums būtu veidojams arī latviešu valodā, taču, ņemot vērā to, ka zinātnes valoda ir angļu valoda, doktorantam, lai viņš spētu savu darbu aprobēt arī starptautiskā vidē, būtu jāļauj pēc izvēles izstrādāt savu disertāciju arī angliski. Diferencēts regulējums nemazinātu latviešu valodas nozīmīgumu, bet ļautu augstskolām, mācībspēkiem un studējošajiem darboties elastīgāk un paplašinātu to redzesloku.
\nŅemot vērā izskatāmajā lietā paustos viedokļus, Satversmes tiesa secina, ka, paredzot izņēmumus no vispārējā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, tiktu mazāk ierobežota augstskolu autonomija, kā arī mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, jo šajos izņēmuma gadījumos augstskolas drīkstētu īstenot studiju programmas to kvalitātes celšanai nepieciešamajās svešvalodās. No apstrīdēto normu pieņemšanas materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu izvērtējis šādus alternatīvus līdzekļus. Līdz ar to likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri studējošo, mācībspēku un augstskolu tiesības aizskartu mazāk.
\nTātad Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar 113. pantu, ciktāl šīs apstrīdētās normas attiecas uz privātajām augstskolām, jo likumdevējs nav apsvēris iespējas izmantot personu tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai.
\nPieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas dienas.
\nSatversmes tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētās normas regulē būtisku augstākās izglītības aspektu. Ja šīs normas tiktu atzītas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas vai kāda brīža pagātnē, tad neviena tiesību norma neregulētu svešvalodu izmantošanu augstākās izglītības studiju programmu īstenošanā privātajās augstskolās.
\nSatversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.2011-03-01 20. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.2011-17-03 16. punktu).
\nSatversmes tiesa atzīst, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai izstrādātu Satversmes 112. un 113. pantam atbilstošu valodu lietošanas regulējumu privātajām augstskolām. Šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Ievērojot to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no 2021. gada 1. maija.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja I.
\nZiemele