par valsts attīstības prioritātēm un ilgtspējīgas attīstības startēgijas izstrādāšanas un ieviešanas procesā.
\n7.2. Darba ņēmēji un arodbiedrības Darbiniekiem ir tiesības brīvi apvienoties un iesaistīties arodbiedrībās un īstenot savu interešu aizstāvību. Arodbiedrības apvieno valsts un privātajā sektorā strādājošos un darbojas ar mērķi uzlabot darba un sociālos apstākļus. Arodbiedrību biedru skaits 90. gadu sākumā strauji saruka, tomēr, sākot ar 1994. gadu, stabilizējās, un pašlaik arodbiedrību biedri veido apmēram 20% no pavisam tautsaimniecībā nodarbinātajiem. Pēc skaita lielākās arodbiedrību organizācijas ir sabiedriskajā sektorā - izglītības, veselības aprūpes un dzelzceļu apkalpes sfērās, tomēr arī privātā sektorā nodarbinātie aizvien aktīvāk apvienojas arodbiedrībās.
\nNozaru un profesionālās arodbiedrības ir apvienojušās un veido Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, kurā 2000. gadā bija iesaistītas 26 nacionālā līmeņa apvienības. Attīstās sadarbība ar starptautiskajām un Baltijas jūras reģiona arodbiedrību organizācijām. Arodbiedrības sadarbojas arī ar cita tipa organizācijām, t.sk. NVO. Izveidota Nacionālā trīspusējās sadarbības padome, kas nodrošina valdības, arodbiedrību un darba devēju sadarbību nacionālā līmenī.
\nLatvija ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju, ir pieņemti un tiek ieviesti ILO standarti. Kā būtiskākie nacionālie normatīvie akti jāmin \"Darba likums\", likumi \"Par darba aizsardzību\", \"Par Valsts darba inspekciju\", \"Par darba koplīgumiem\", kas pamatā regulē darba tiesību jautājumus un nosaka tiesības darbiniekiem apvienoties arodbiedrībās vai veidot citas apvienības interešu aizstāvībai.
\nSākotnēji darba ņēmēju galvenā uzmanība tika pievērsta nodarbinātības un darbinieku sociālās aizsardzības jautājumiem. Darba vides kvalitāte, vides aizsardzības pasākumi un kvalitātes sistēmu ieviešana uzņēmumos netika iekļauti arodbiedrību prioritāšu sarakstā.
\nNostabilizējoties darba tirgum, kā arī pieaugot arodbiedrību ietekmei, darba ņēmēji un arodbiedrības lielāku vērību pievērš darba drošībai, sociālās aizsardzības jautājumiem, kas tieši vai netieši saistīti ar vides aizsardzības pasākumiem. Aizvien vairāk darbinieki ir motivēti aktīvāk aizstāvēt savas tiesības, un arodbiedrības tiek uztvertas kā sabiedrotais.
\nMērķi
\n7.3. Darba devēji Latvijā darba devējus pārstāv Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). LDDK nodibināja 1993. gadā, lai pārstāvētu darba devējus un stiprinātu uzņēmēja un darba devēja lomu visās ar nodarbinātību saistītajās sfērās - darba likumdošanas izstrādē, darba aizsardzībā, profesionālajā izglītībā un sociālajā drošībā.
\nLatvija ir pievienojusies vairākām konvencijām un izveidojusi likumdošanu, kas nosaka darba devēju lomu politikas veidošanā. Kopš 1992. gada Latvijai ir saistoša konvencija \"Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās\", kas nosaka, ka visiem darba devējiem ir tiesības pēc savas izvēles dibināt organizācijas bez iepriekšējas atļaujas, kā arī tiesības iestāties šādās organizācijās. 1999. gadā tika pieņemts likums \"Darba devēju un to apvienību likums\", kas nosaka darba devēju organizāciju tiesisko statusu, kā arī tiesības un pienākumus attiecībās ar arodbiedrībām, valsts un pašvaldību institūcijām. 1994. gadā Saeima ratificēja Starptautisko darba organizācijas konvenciju Nr.144 \"Par trīspusējām konsultācijām\", bet 1998. gadā parakstīja Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) nolikumu, kas nosaka, ka NTSP galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības, darba devēju un darbinieku organizāciju sadarbību nacionālajā līmenī ar mērķi nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu, izstrādājot un ieviešot stratēģiju, programmas un normatīvos aktus sociālajos un ekonomiskajos jautājumos. To veido vienāds katras dalībpuses (valdība, darba devēji, arodbiedrības) izvirzīto pārstāvju skaits.
\nKā viens no galvenajiem Latvijas sasniegumiem sociālā dialoga veicināšanā ir NTSP un tās apakšpadomju izveide, kas risina darba lietu, profesionālās izglītības un nodarbinātības, sociālās apdrošināšanas, kā arī veselības aprūpes jautājumus. NTSP un apakšpadomēs darbojas LDDK pārstāvji, kas dod iespēju saskaņot darba devēju viedokli ar darba ņēmēju (arodbiedrību) un valdības viedokli pirms būtisku normatīvo aktu pieņemšanas.
\nMērķi
\n7.4. Vietējās pašvaldības Latvijas vietējo pašvaldību pirmās aktivitātes parādījās tikai 4-5 gadus pēc Rio konferences, jo pašvaldības gaidīja valsts lēmumu par ilgstpējīgas attīstības procesa uzsākšanu Latvijā. Paredzētajos termiņos netika realizēti Agenda 21 nospraustie uzdevumi, kas no vienas puses paredzēja, ka valsts atbalstīs un veicinās ilgstpējīgas attīstības iniciatīvu veidošanos vietējā līmenī, bet no otras puses - aicināja vietējās pašvaldības uzsākt konsultācijas par ilgstpējīgas attīstības jautājumiem.
\nDeviņdesmito gadu vidū daudzas pašvaldības iesaistījās Vietējās Agenda 21 procesos, kas galvenokārt izpaudās kā vides rīcības plānu un programmu sagatavošana. Šādi plāni ir pilsētām - Rīgai, Ventspilij, Jūrmalai, Jelgavai, dažām lauku pašvaldībām, kā arī rajonu līmeņu pašvaldībām.
\nIlgstpējīgas attīstības procesu vietējā līmenī būtiski ietekmēja teritorijas attīstības plānošana
\nSvarīgu koordinatora funkciju veikusi Latvijas Pašvaldību savienība, kas pārstāv un aizstāv pašvaldību intereses normatīvo aktu un politikas dokumentu izstrādē.
\nDažas pašvaldības, izstrādājot ilgtspējīgas attīstības indikatorus vai arī pielietojot Eiropas Savienības institūciju izstrādātos indikatorus, uzsākušas apzināt savas pašvaldības progresu ceļā uz ilgtspējību. Būtiska loma ir sadarbībai ar starptautiskajām organizācijām. Nereti pašvaldību uzsākto ilgstpējības iniciatīvu pēctecību ir nodrošinājušas vietējās sabiedriskās organizācijas vai skolas.
\nProblēmas pašvaldību aktīvai darbībai ilgstpējīgas attīstības virzienā:
\nTomēr ir arī daudz pozitīvu aspektu, kas nodrošina procesa neatgriezeniskumu:
\nMērķi
\n7.5. lauksaimniecībā nodarbinātie Latvijas lauku teritorijās dzīvo 1/3 Latvijas iedzīvotāju, gandrīz 1/6 no Latvijas iedzīvotājiem nodarbināta lauksaimniecībā. Lauksaimnieku profesionālās asociācijas un sabiedriskās organizācijas, kas apvieno lauksaimniecībā nodarbinātos, aktīvi piedalās lauksaimniecības politikas dokumentu izstrādē. Pie Zemkopības ministrijas darbojas vairākas konsultatīvās padomes, kurās iesaistītas lauksaimniecībā nodarbināto NVO.
\nAktīvi darbojas aptuveni 50 valsts mēroga un 40 reģionālas lauksaimnieku un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju sabiedriskās organizācijas un biedrības.
\nKopš 2000. gada darbojas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kas apvieno 35 patstāvīgas lauksaimnieku organizācijas, nodrošinot gandrīz visu lauksaimniecības nozaru pārstāvniecību. LOSP mērķis ir nodrošināt atklātību nozarei būtisko problēmu risināšanā. LOSP ir konsultatīvs statuss un tās pamatuzdevums ir nodrošināt informācijas apmaiņu starp lauksaimnieku organizācijām, lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un pārstrādes uzņēmumiem, Zemkopības ministriju, citām valsts institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un ārvalstu partneriem. LOSP piedalās Zemkopības ministrijas izstrādāto normatīvo aktu projektu sagatavošanā un citu ministriju iesniegto normatīvo aktu izvērtēšanā, kā arī lemj par finansiālā atbalsta jeb subsīdiju sadales principiem un shēmu lauksaimniekiem.
\nDarbojas arī LOSP darbībā iesaistītā Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienība, kas apvieno bioloģisko lauksaimniecību praktizējošās zemnieku saimniecības, kā arī popularizē ilgtspējīgas un videi draudzīgas lauksaimniecības pasākumus un ilgtspējīgu lauku attīstības politiku.
\nLauksaimniecības subsīdiju koncepcijā noteikts, ka lauksaimniecības politikai jābūt ilglaicīgai un stabilai. Kopš 2001. gada lauksaimniecības subsīdiju politika paredz subsidēt arī bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājus.
\nSadarbībā ar Vides aizsardzības klubu 2001. gadā noorganizēts bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas \"Zaļais tirgus\", kur bioloģisko un biodinamisko lauksaimniecību praktizējošām zemnieku saimniecībām bija iespēja tirgot un popularizēt savu produkciju.
\nTomēr bioloģiskajā lauksaimniecībā problēmas rada arī tas, ka nav sakārtota bioloģiskās lauksaimniecības likumdošana un nav attīstīta bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas pārstrāde. Valsts, atbalstot pārstrādes rūpniecību un lielās lauku saimniecības, nepietiekami ņem vērā mazā mērogā saimniekojošo lauksaimnieku intereses.
\nMērķi
\nNozares politiku un prioritāšu formulēšanā nodrošināt, lai būtu pārstāvētas arī mazā mērogā saimniekojošo lauksaimnieku intereses.
\n7.6.
\nJaunatne Jaunatne ilgtspējīgas attīstības kontekstā ir tā sociālā grupa, kura formējas par sabiedriski aktīviem pilsoņiem un ar savu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos jebkuros līmeņos nodrošina pēctecības principu ievērošanu. Lielākā problēma jaunatnes politikas veidošanā ir nekvalitatīva sadarbība ar bērnu un jauniešu sabiedriskajām organizācijām Sabiedriskajā sektorā neatkarības gadu pirmsākumos sāka veidoties trejādas jauniešu organizācijas:
\nLatvijas Jaunatnes padomē, kas tika izveidota 1992. gadā, patlaban apvienojušās 29 bērnu un jauniešu sabiedriskās organizācijas.
\nSabiedriskā sektora darbība pamatā tiek balstīta uz sociāli aktīva sabiedrības pilsoņa veidošanu, izmantojot izglītības metodi \"vienaudzis - vienaudzim\" un principu \"mācīties darot\" - lietojot interaktīvās metodes, diskusijas un pārrunas. Finansējums darbības nodrošināšanai tiek piesaistīts no starptautiskajām palīdzības programmām un vietējiem uzņēmējiem.
\nMērķi
\nVides aizsardzību var uzskatīt par vienu no pamatsfērām, kas nodrošina ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Lielā mērā to var saistīt ar apjomīgo dabas pamatni - relatīvi mazietekmētās dabas vides lielo nozīmīgumu Latvijā.
\nSavukārt ražošanas restrukturizācijas ietekmē, kas lielā mērā notikusi, ievērojami sarūkot enerģijas un izejvielas intensīvi patērējošām nozarēm, samazinājusies cilvēka radītā slodze. Proti, vides ilgtspējība nosaka pilnīgi atšķirīgu starta stāvokli Latvijas attīstībai, salīdzinot ar vairumu attīstīto Rietumvalstu. Nākošais izaicinājums Latvijai būs strauji attīstīt ekonomiku, saglabājot dabas vērtības, nesamazinot dabisko ekosistēmu reģeneratīvās atjaunošanās spējas, panākot lielāku sabiedrības sociālo vienlīdzību un izvairoties no paaugstināta riska nodošanas nākamajām paaudzēm. Ilgtspējīga attīstība Latvijā prasīs kvalitatīvi jaunu sabiedrības uzvedības un vērtību standartu sasniegšanu, kas balstās uz tādiem fundamentāliem principiem kā vienlīdzība, ar to saprotot vienlīdzīgas iespējas gan dažādiem iedzīvotājiem un to grupām, gan dažādām Latvijas teritorijām/novadiem pieejamo attīstības iespēju ziņā. \"Rio+10\" ziņojuma sagatavošanas gaita izkristalizēja galvenos stratēģiskos mērķus, kas Latvijai jāīsteno tās ceļā uz ilgtspējīgu attīstību:
\nŠie stratēģiskie mērķi izriet no globālajiem ilgstpējīgas attīstības politiskajiem principiem, kas definēti Riodežaneiro Deklarācijā 1992, Latvijas sociālās un ekonomiskās attīstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa, Latvijas dabas īpatnībām, Latvijas ģeopolitiskās vietas pasaulē.
\nZiņojuma sagatavošana un veiktā sektoru analīze parādīja galvenos tautsaimniecības attīstības uzdevumus, kas nepieciešami augstāk minēto stratēģisko mērķu sasniegšanai:
\nEkonomikas sfērā tie ir radīt efektīvu un konkurētspējīgu rūpniecības nozaru struktūru; nodrošināt optimālu energoapgādi, paaugstinot energoefektivitāti enerģijas ražotāju un lietotāju pusēs un palielinot reģeneratīvo energoresursu izmantošanu; ieviest integrētu lauksaimniecības sistēmu efektīvai ražošanas un resursu izmantošanas nodrošināšanai, turpināt attīstīt netradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības nozares; pilnvērtīgi izmantot meža resursus, panākot visu meža resursu kompleksu izmantošanu un nodrošinot to atjaunošanu; sabalansēt zivju apstrādes un zvejniecības uzņēmumu ražošanas jaudas ar pieejamiem zivju resursiem un produkcijas tirgus realizācijas iespējām; izmantot visu transporta veidu potenciālu tajā pašā laikā samazinot transporta kaitīgo ietekmi uz vides kvalitāti; veidot pozitīvu Latvijas tūrisma tēlu, attīstīt ekotūrismu un tūrismu piekrastes un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
\nSociālajā sfērā ir jāpanāk prioritāšu maiņa valsts budžeta izdevumu sadalē; jāuzlabo darba tirgus visā Latvijas teritorijā, veicinot uzņēmējdarbības attīstību, tajā skaitā attīstot netradicionālus, tikai konkrētajam rajonam vai apdzīvotai vietai raksturīgus darbības veidus; jānodrošina iedzīvotāji ar kvalitatīvu mājokli, kas ir viens no galvenajiem nosacījumiem cilvēka veselības saglabāšanai un aktīvai darbībai; ir jānodrošina izglītības pieejamība, jāuzlabo tās kvalitāte un saturs.
\nVides sfērā aktuāli uzdevumi ir turpināt ieviest principu ''piesārņotājs maksā'', ieviest vides pārvaldības sistēmas un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, nodrošināt bioloģiskās daudzveidības un tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanu; ūdens resursu aizsardzības pasākumu integrēšanu visos sabiedrības attīstības procesos, realizējot kompleksos upju sateces baseinu apsaimniekošanas plānus, nodrošinot kvalitatīvu dzeramā ūdens sagatavošanu un notekūdeņu attīrīšanu; izveidot vides aizsardzības prasībām atbilstošu sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, rekultivēt esošās izgāztuves.
\nĻoti svarīgs uzdevums ir izstrādāt monitoringa sistēmu, kura dotu iespēju novērtēt Latvijas progresu Latvijas noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā un tiem atbilstošo uzdevumu izpildē, identificēt attīstības problēmas un ātri un efektīvi reaģēt, ienesot nozaru politikās atbilstošas izmaiņas, papildinājumus un precizējumus.
\nPielikums Ratificētās starptautiskās konvencijas un protokoli vides aizsardzībā Starptautiskās konvencijas, protokoli Ratifikācijas gads Programmas, normatīvie akti Vispārējā likumdošana Orhūsas konvencija \"Par pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanai un pieeju tiesu varai\"
\n2002 likums \"Par vides aizsardzību\", 1991 Espoo konvencija \"Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā\"
\n1998 Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai, 1995 likums \"Par ietekmes uz vidi novērtējumu\", 1998 Dabas vide un bioloģiskā daudzveidība Helsinku konvencija \"Par Baltijas jūras vides aizsardzību\"
\n1994 Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, 1993 Riodežaneiro konvencija \"Par bioloģisko daudzveidību\"
\n1995 Aizsargjoslu likums,1997 Ramsāres konvencija \"Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi\"
\n1995 Sugu un biotopu aizsardzības likums, 2000 Bernes konvencija \"Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību\"
\n1996 Meža likums, 2000 Vašingtonas konvencija \"Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām\"
\n1996 Zvejniecības likums, 1995 Gdaņskas konvencija \"Par zvejniecību un dzīvo resursu saglabāšanu Baltijas jūrā un piekrastē\"
\n1996 Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma, 2000 Bonnas konvencija \"Par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību\"
\n1999 Atmosfēras aizsardzība un klimata pārmaiņas ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām 1995 Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns,1998 Kioto protokols 1998 Stratosfēras ozona koncentrācijas samazināšana Vīnes konvencija \"Par ozona slāņa aizsardzību\"
\n1995 noteikumi \"Par ozona slāņa aizsardzību\", 1997 Monreālas protokols \"Par ozona slāni noārdošām vielām\"
\n1995 Robežšķēršojošais gaisa piesārņojums Ženēvas konvencija \"Par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos\"
\n1994 \"Noteikumi par gaisa kvalitāti\", 1999 EMEP protokols \"Par Kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā\"
\n1997 Gēteborgas protokols \"Par paskābināšanos, eitrofikāciju un piezemes ozona veidošanos\" * 1999 Helsinku konvencija \"Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību\"
\n1996 Pazemes ūdeņu aizsardzības stratēģija 1997 Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazpilsētās un apdzīvotajās vietās, 1997 Ūdens apsaimniekošanas likums, sagatavots Atkritumu apsaimniekošana Bāzeles konvencija \"Par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi\"
\n1992 Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998.-2010., 1998 Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1999.-2004., 1998 Atkritumu apsaimniekošanas likums, 2000 Likums \"Par iepakojumu\", 2001 *Piezīme: protokols parakstīts, bet nav ratificēts Literatūra 1. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, Rīga, LR Ekonomikas ministrija, 2001.
\nLatvijas Demogrāfijas gadagrāmata, 1990.- 2000.
\nDarbaspēka apsekojumu galvenie rādītāji, 2000.