Par Ļubļanas–Hāgas Konvenciju par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu i

Par Ļubļanas–Hāgas Konvenciju par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu: Par Ļubļanas-Hāgas Konvenciju par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā 1. pants. Ļubļanas-Hāgas Konvencija par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā (turpmāk - Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta. 2. pants. Saskaņā ar Konvencijas 2. panta otro daļu Latvijas Republika piemēros Konvenciju attiecībā uz Konvencijas A, B, C, D, E, F un H pielikumā iekļautajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. 3. pants. Saskaņā ar Konvencijas 9. pantu tiek noteikts, ka jēdziens "pilsonis" Konvencijas izpratnē attiecas uz Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem, kas ir likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekti. 4. pants. Saskaņā ar Konvencijas 20. pantu par centrālajām institūcijām tiek noteiktas Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra. 5. pants. Saskaņā ar Konvencijas 22. pantu tiek noteikts, ka Latvijas Republikai adresētie lūgumi nosūtāmi latviešu valodā. 6. pants. Konvencija stājas spēkā tās 90. pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un publicējams tās tulkojums latviešu valodā. Likums Saeimā pieņemts 2025. gada 19. jūnijā. Valsts prezidents E. Rinkēvičs Rīgā 2025. gada 2. jūlijā Savstarpējās tiesiskās palīdzības diplomātiskā konference Ļubļana, Slovēnija, 2023. gada 15.-26. maijs 2023. gada 26. maijs Oriģināls: angliski ĻUBĻANAS-HĀGAS KONVENCIJA PAR STARPTAUTISKO SADARBĪBU GENOCĪDA NOZIEGUMU, NOZIEGUMU PRET CILVĒCI, KARA NOZIEGUMU UN CITU STARPTAUTISKO NOZIEGUMU IZMEKLĒŠANĀ UN KRIMINĀLVAJĀŠANĀ Satura rādītājs PREAMBULA I. NODAĻA. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants. Šīs konvencijas mērķis 2. pants. Šīs konvencijas darbības joma 3. pants. Vispārējais interpretācijas princips 4. pants. Saistība ar citiem līgumiem 5. pants. Starptautisko noziegumu definīcijas 6. pants. Šīs konvencijas piemērošana pēc izvēles 7. pants. Kriminalizācija 8. pants. Jurisdikcija 9. pants. Pilsoņi 10. pants. Vispārējais sadarbības princips 11. pants. Noilguma noteikumi 12. pants. Tiesības iesniegt sūdzību 13. pants. Sākotnējie pasākumi 14. pants. Aut dedere, aut iudicare 15. pants. Juridisko personu atbildība 16. pants. Personas datu izmantošana un aizsardzība 17. pants. Spontāna informācijas apmaiņa 18. pants. Izdevumi 19. pants. Ar savstarpējo tiesisko palīdzību un izdošanu saistītās definīcijas II DAĻA. CENTRĀLĀS IESTĀDES UN KOMUNIKĀCIJA 20. pants. Centrālās iestādes 21. pants. Komunikācijas kanāls un vienīgie kontaktpunkti 22. pants. Pieņemamās valodas III DAĻA. SAVSTARPĒJA TIESISKĀ PALĪDZĪBA 23. pants. III daļas darbības joma 24. pants. Lūguma mērķis 25. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti 26. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības lūguma konfidencialitāte 27. pants. Pagaidu pasākumi 28. pants. Papildinformācija 29. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības tiesiskais pamats 30. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības atteikuma iemesli 31. pants. Informācijas un pierādījumu nosūtīšanas un izmantošanas ierobežojumi 32. pants. Lūguma izpilde 33. pants. Personu liecības lūguma saņēmējā dalībvalstī 34. pants. Nopratināšana, izmantojot videokonferenci 35. pants. Personu ierašanās lūguma iesniedzējā dalībvalstī 36. pants. Ieslodzīto pārvešana uz laiku 37. pants. Aizsardzība 38. pants. Priekšmetu, dokumentu, ierakstu vai citu pierādījumu nodošana 39. pants. Speciālās izmeklēšanas darbības 40. pants. Slepenās izmeklēšanas 41. pants. Apvienotās izmeklēšanas grupas 42. pants. Pārrobežu novērošana 43. pants. Amatpersonu kriminālatbildība 44. pants. Amatpersonu civiltiesiskā atbildība 45. pants. Starptautiskā sadarbība konfiskācijas nolūkos 46. pants. Restitūcija 47. pants. Konfiscēto līdzekļu realizācija, tostarp restitūcija vai sadale 48. pants. Tiesvedības nodošana IV DAĻA. IZDOŠANA 49. pants. IV daļas darbības joma 50. pants. Izdošanas tiesiskais pamats 51. pants. Atteikuma iemesli 52. pants. Specialitātes princips 53. pants. Atkārtota izdošana trešajai valstij 54. pants. Pilsoņu izdošana 55. pants. Lūguma izpilde 56. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti 57. pants. Izdošanas lūguma konfidencialitāte 58. pants. Pretrunīgi lūgumi 59. pants. Pagaidu apcietinājums 60. pants. Aizturēšanas termiņa vērā ņemšana 61. pants. Izdodamās personas nodošana 62. pants. Atlikta vai īslaicīga nodošana 63. pants. Vienkāršota izdošanas procedūra 64. pants. Mantas nodošana 65. pants. Izdodamo un izdoto personu tranzīts V DAĻA. NOTIESĀTO PERSONU NODOŠANA 66. pants. V daļas darbības joma un ar notiesāto personu nodošanu saistītās definīcijas 67. pants. Nodošanas nosacījumi 68. pants. Pienākums sniegt informāciju 69. pants. Lūgumi, atbildes un pievienojamie dokumenti 70. pants. Piekrišana un tās pārbaude 71. pants. Personas, kuras ir pametušas notiesājušo dalībvalsti 72. pants. Notiesātās personas, kas pakļautas lēmumam par piespiedu izraidīšanu 73. pants. Nodošanas ietekme uz notiesājušo dalībvalsti 74. pants. Nodošanas ietekme uz soda izpildes dalībvalsti 75. pants. Izpildes turpināšana 76. pants. Soda noteikšana 77. pants. Sprieduma pārskatīšana 78. pants. Izpildes izbeigšana 79. pants. Informācija par izpildi 80. pants. Notiesāto personu tranzīts VI DAĻA. CIETUŠIE, LIECINIEKI, EKSPERTI UN CITAS PERSONAS 81. pants. Cietušo definīcija 82. pants. Cietušo, liecinieku, ekspertu un citu personu aizsardzība 83. pants. Cietušo tiesības VII DAĻA. INSTITUCIONĀLĀ STRUKTŪRA 84. pants. Dalībvalstu sanāksme 85. pants. Pagaidu atbalsts VIII DAĻA. NOBEIGUMA NOTEIKUMI 86. pants. Strīdu izšķiršana 87. pants. Konvencijas grozījumi 88. pants. Papildu pielikumu pieņemšana 89. pants. Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās 90. pants. Stāšanās spēkā 91. pants. Pagaidu piemērošana 92. pants. Atrunas 93. pants. Izstāšanās 94. pants. Depozitārijs un valodas PIELIKUMI A. pielikums. Kara noziegumi B. pielikums. Kara noziegumi C. pielikums. Kara noziegumi D. pielikums. Kara noziegumi E. pielikums. Kara noziegumi F. pielikums. Spīdzināšana G. pielikums. Piespiedu pazušana H. pielikums. Agresijas noziegumi PREAMBULA Konvencijas dalībvalstis, atgādinot, ka starptautiskie noziegumi, uz kuriem attiecas šī konvencija, ir starp vissmagākajiem noziegumiem, kas rada bažas visai starptautiskajai sabiedrībai; izceļot to, ka cīņa pret nesodāmību par šiem noziegumiem ir būtiska, lai saglabātu mieru, stabilitāti, taisnīgumu un tiesiskumu; uzsverot, ka valstis ir primāri atbildīgas par starptautisko noziegumu, uz kuriem attiecas šī konvencija, izmeklēšanu un par iespējamo vainīgo attiecīgajos noziegumos kriminālvajāšanu un ka tādēļ tām ir jāveic visi nepieciešamie likumdošanas un izpildes pasākumi, tā apliecinot gatavību veicināt apstākļus, kas ļauj valstīm pilnībā uzņemties šo primāro atbildību; cenšoties turpināt starptautisko tiesību pilnveidošanu, lai cīnītos pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un citiem starptautiskiem noziegumiem; vēlreiz apstiprinot valstu tiesības, pienākumus un atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp starptautiskajām tiesībām humāno tiesību jomā, starptautiskajām tiesībām cilvēktiesību jomā un starptautiskajām bēgļu tiesībām, kā arī tajās ietverto neizraidīšanas principu; atzīstot cietušo, liecinieku un citu personu tiesības saistībā ar noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija, viņu būtisko lomu tiesas procesā un nepieciešamību aizsargāt viņu fizisko un psiholoģisko labklājību un īstenot pieeju, kuras centrā ir izdzīvojušais, kā arī nodrošināt tiesas pieejamību un atbilstošu kompensāciju, tostarp vajadzības gadījumā izmantojot koptaisnību; atzīstot arī iespējamo likumpārkāpēju tiesības uz taisnīgu attieksmi visās procesa stadijās; novērojot to, ka šo starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā bieži ir iesaistīti aizdomās turētie, liecinieki, pierādījumi vai aktīvi, kas atrodas ārpus tās valsts teritorijas, kura veic izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu; apliecinot, ka, veicinot starptautisko sadarbību, ir jānodrošina efektīva šo starptautisko noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana valsts līmenī; atzīstot, ka starptautiskā sadarbība krimināllietās saskaņā ar starptautiskajām saistībām un valstu tiesību aktiem ir pamatā valstu nepārtrauktiem centieniem cīņā pret nesodāmību, un mudinot turpināt un pastiprināt šādus centienus visos līmeņos; atgādinot valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principus un principu par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās; ar gandarījumu ņemot vērā spēkā esošos starptautisko paražu tiesību noteikumus un daudzpusējos instrumentus, kuru mērķis ir cīnīties pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, ieskaitot inter alia Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, Ženēvas konvenciju par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu, Ženēvas konvenciju par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu, Ženēvas konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem, Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā un tās papildu protokolus, Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās papildu protokolus, kā arī Romas starptautiskās krimināltiesas statūtus; apzinoties, ka 20. un 21. gadsimtā miljoniem cilvēku ir cietuši neiedomājamās zvērībās, kas dziļi šokē cilvēces apziņu; apņemoties efektīvāk izmeklēt starptautiskos noziegumus, uz kuriem attiecas šī konvencija, un nodrošināt kriminālvajāšanu par tiem un atzīstot nepieciešamību stiprināt starptautisko tiesisko regulējumu sadarbībai šajā nolūkā, ir vienojušās par turpmāko. I. NODAĻA. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants. Šīs konvencijas mērķis Šīs konvencijas mērķis ir veicināt starptautisko sadarbību starp dalībvalstīm krimināllietās, lai veicinātu cīņu pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un attiecīgā gadījumā citiem starptautiskiem noziegumiem. 2. pants. Šīs konvencijas darbības joma 1. Dalībvalstis šo konvenciju piemēro noziegumiem, kas nosaukti 5. pantā. 2. Katra valsts tad, kad tā paraksta šo konvenciju vai iesniedz savus ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas, vai pievienošanās šai konvencijai instrumentus, vai jebkurā laikā vēlāk var paziņot depozitārijam, ka tā piemēros šo konvenciju arī jebkurā šīs konvencijas pielikumā norādītam noziegumam vai noziegumiem saistībā ar jebkuru citu dalībvalsti, kas ir paziņojusi depozitārijam, ka tā piemēros konvenciju tam pašam noziegumam, kas norādīts attiecīgajā pielikumā, kurš ir šīs konvencijas neatņemama sastāvdaļa. 3. pants. Vispārējais interpretācijas princips Nekas šajā konvencijā nav interpretējams kā tāds, kas jebkādā veidā ierobežotu esošos vai izstrādājamos starptautisko tiesību noteikumus vai tiem kaitētu, ieskaitot to noziegumu definīcijas, uz kuriem attiecas šī konvencija. 4. pants. Saistība ar citiem līgumiem Nekas šajā konvencijā neliedz dalībvalstīm, kuras ir noslēgušas citus līgumus vai kādā citā veidā izveidojušas attiecības savā starpā saistībā ar priekšmetu, uz kuru attiecas šī konvencija, piemērot šādus nolīgumus vai atbilstoši veidot savas attiecības tā vietā, lai piemērotu konvenciju, ja tas atvieglo to sadarbību. 5. pants. Starptautisko noziegumu definīcijas 1. Šajā konvencijā "genocīds" nozīmē jebkuru no turpmāk norādītajām darbībām, kas izdarītas nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu: a) šādas grupas locekļu nogalināšana; b) nopietnu miesas bojājumu vai garīga kaitējuma radīšana šādas grupas locekļiem; c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas paredzēti, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu; d) tādu līdzekļu izmantošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā; e) grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu. 2. Šajā konvencijā "noziegums pret cilvēci" ir jebkura no turpmāk norādītajām darbībām, ja tā izdarīta kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem, un zinot par šādu uzbrukumu: a) slepkavība; b) iznīcināšana; c) paverdzināšana; d) iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana; e) ieslodzīšana vai cita veida fiziskās brīvības atņemšana, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatnoteikumus; f) spīdzināšana; g) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida līdzvērtīga smaguma seksuālā vardarbība; h) jebkādas identificējamas grupas vai kolektīva vajāšana politisku, rases, nacionālu, etnisku, kultūras, reliģisku, dzimuma vai citu iemeslu dēļ, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir vispāratzīti kā nepieļaujami saistībā ar jebkuru darbību, kura minēta šajā daļā, vai jebkuru noziegumu, uz kuru attiecas šī konvencija; i) personu piespiedu pazušana; j) aparteīds; k) citas līdzīgas necilvēcīgas darbības ar nolūku radīt lielas ciešanas, nopietnus miesas bojājumus vai kaitējumu garīgajai vai fiziskajai veselībai. 3. Šā panta 2. daļā: a) "uzbrukums, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem" ir rīcība, kas ietver 2. daļā minēto darbību vairākkārtēju veikšanu pret civiliedzīvotājiem, saskaņā ar valsts vai organizācijas politiku veikt šādu uzbrukumu vai to veicināt; b) "iznīcināšana" ietver tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu, kas paredzēti, lai iznīcinātu daļu iedzīvotāju, inter alia atņemot piekļuvi pārtikai un medikamentiem; c) "paverdzināšana" ir jebkādas pilnvaras, kas saistīta ar īpašumtiesībām uz kādu personu, vai visu šādu pilnvaru īstenošana un ietver šādu pilnvaru izmantošanu cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecībā; d) "iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana" ir attiecīgo personu piespiedu pārvietošana, veicot izraidīšanu vai citas piespiedu darbības, bez starptautiskajās tiesībās atļauta iemesla no teritorijas, kurā tās likumīgi atrodas; e) "spīdzināšana" ir tīša stipru fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu nodarīšana personai, kas atrodas apcietinājumā vai apsūdzētā kontrolē; izņemot to, ka spīdzināšana neietver sāpes vai ciešanas, kas rodas tikai no likumīgām sankcijām, kas ir raksturīgas šādām sankcijām vai kas ir ar tām saistītas; f) "piespiedu grūtniecība" ir nelikumīga sievietes, kura grūtniecības stāvoklī nonākusi piespiedu kārtā, ieslodzīšana ar nolūku ietekmēt jebkādas iedzīvotāju grupas etnisko sastāvu vai izdarīt citus smagus starptautisko tiesību pārkāpumus. Šī definīcija nekādā veidā nav interpretējama kā tāda, kas ietekmē valstu tiesību aktus saistībā ar grūtniecību; g) "vajāšana" ir tīša un stingra pamattiesību atņemšana grupas vai kopienas identitātes dēļ, un tā ir pretrunā starptautiskajām tiesībām; h) "aparteīds" ir necilvēcīgas darbības, kuras līdzīgas 2. daļā minētajām darbībām, kas veiktas institucionalizētā režīmā, kurā viena rasu grupa sistemātiski apspiež un dominē pār jebkādu citu rasu grupu vai grupām, ar nolūku saglabāt šo režīmu; i) "personu piespiedu pazušana" ir personu tāda apcietināšana, aizturēšana vai nolaupīšana, ko veic valsts vai politiska organizācija vai kas tiek veikta ar tās atļauju, atbalstu vai piekrišanu, kam seko atteikšanās atzīt šo brīvības atņemšanu vai sniegt informāciju par šo personu likteni vai atrašanās vietu, lai tās uz ilgstošu laiku izslēgtu no likuma aizsardzības. 4. Šajā konvencijā "kara noziegumi" ir: a) smagi 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju pārkāpumi, proti, jebkura no turpmāk minētajām darbībām pret personām vai mantu, kas aizsargāta saskaņā ar attiecīgās Ženēvas konvencijas noteikumiem: i) tīša nogalināšana; ii) spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, tostarp bioloģiskie eksperimenti; iii) tīša lielu ciešanu, smagu miesas bojājumu vai kaitējuma veselībai nodarīšana; iv) plaša mantas iznīcināšana un piesavināšanās, kas nav pamatota ar militāru nepieciešamību un kas veikta nelikumīgi un bezjēdzīgi; v) karagūstekņa vai citas aizsargātas personas piespiešana dienēt naidīgas varas spēkos; vi) tīša tiesību uz taisnīgu un normālu tiesu atņemšana karagūsteknim vai citai aizsargātai personai; vii) nelikumīga deportācija vai pārvietošana, vai nelikumīga ieslodzīšana; viii) ķīlnieku sagūstīšana; b) citi nopietni to likumu un paražu pārkāpumi, kas piemērojami starptautiskos bruņotos konfliktos starptautisko tiesību ietvaros, proti, jebkura no šīm darbībām: i) tīša uzbrukumu vēršana pret civiliedzīvotājiem kopumā vai atsevišķiem civiliedzīvotājiem, kuri karadarbībā nepiedalās tieši; ii) tīša uzbrukumu vēršana pret civilajiem objektiem, proti, objektiem, kas nav militāri objekti; iii) tīša uzbrukumu vēršana pret personālu, iekārtām, materiāliem, vienībām vai transportlīdzekļiem, kas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem iesaistīti humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijā, ciktāl tiem ir tiesības uz aizsardzību, kura saskaņā ar bruņota konflikta starptautiskajiem tiesību aktiem sniegta civiliedzīvotājiem vai civilajiem objektiem; iv) tīša uzbrukuma uzsākšana, apzinoties, ka šāds uzbrukums izraisīs netīšu dzīvību zaudēšanu vai ievainojumus civiliedzīvotājiem vai kaitējumu civilajiem objektiem, vai plaši izplatītu, ilgstošu un smagu kaitējumu dabiskajai videi, kas nepārprotami būtu pārmērīgi salīdzinājumā ar kopējām militārajām priekšrocībām, kuras būtu paredzams konkrēti un tieši gūt šādā uzbrukumā; v) uzbrukums pilsētām, ciemiem, mājokļiem vai ēkām, kas ir neaizsargātas un kas nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem; vi) kaujinieka, kurš ir nolicis ieročus vai kuram vairs nav aizsardzības līdzekļu un kurš ir brīvprātīgi padevies, nogalināšana vai ievainošana; vii) pamiera karoga, karoga vai arī ienaidnieka vai Apvienoto Nāciju Organizācijas militāro zīmotņu un formastērpa, kā arī Ženēvas konvenciju atšķirības emblēmu neatbilstoša izmantošana, izraisot nāvi vai nodarot smagus miesas bojājumus; viii) okupācijas varas veikta daļas tās civiliedzīvotāju tieša vai netieša pārvietošana uz šīs varas okupēto teritoriju vai arī visu okupētās teritorijas iedzīvotāju vai to daļas deportācija vai pārvietošana šajā teritorijā vai ārpus tās; ix) tīša uzbrukumu vēršana pret ēkām, kuras tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, pret vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur tiek pulcēti slimnieki un ievainotie, ja tās nav militāri mērķi; x) personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav pamatojami ar attiecīgās personas medicīnisko, zobārstniecības vai stacionāro ārstēšanu, kas netiek veikti tās interesēs un kas izraisa šīs personas vai personu nāvi vai nopietni apdraud viņu veselību; xi) ienaidnieka tautai vai armijai piederošu personu nodevīga nogalināšana vai ievainošana; xii) paziņošana, ka netiks izrādīta žēlastība; xiii) ienaidnieka mantas iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šādu iznīcināšanu vai sagrābšanu nenosaka neatliekamas kara vajadzības; xiv) naidīgās puses pilsoņu tiesību un rīcības pasludināšana par atceltām, apturētām vai nepieņemamām tiesā; xv) naidīgās puses pilsoņu piespiešana piedalīties kara operācijās, kas vērstas pret viņu valsti, pat ja viņi pirms kara sākuma ir atradušies kara dienestā; xvi) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat ja tā ieņemta uzbrukumā; xvii) indes vai saindētu ieroču izmantošana; xviii) smacējošu, indīgu vai citu gāzu un jebkādu līdzīgu šķidrumu, materiālu vai ierīču izmantošana; xix) tādu ložu izmantošana, kuras cilvēka ķermenī viegli izplešas vai saplok, tādas kā lodes ar cietu apvalku, kas pilnīgi nenosedz serdeni vai ir ar iegriezumiem; xx) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši aizskaroša un pazemojoša izturēšanās; xxi) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 3. daļas f) apakšpunktā, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida seksuāla vardarbība, kas ir arī smags Ženēvas konvenciju pārkāpums; xxii) civilpersonas vai citas aizsargātas personas klātbūtnes izmantošana, lai noteiktas vietas, apgabalus vai militāros spēkus padarītu neaizskaramus militārās operācijās; xxiii) tīša uzbrukuma vēršana pret ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportu, kā arī personālu, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām izmanto Ženēvas konvencijā noteiktās atšķirības emblēmas; xxiv) tīša civiliedzīvotāju badināšanas kā karadarbības metodes izmantošana, atņemot viņiem līdzekļus, kuri ir nepieciešami izdzīvošanai, tostarp apzināti kavējot palīdzības piegādi, kas ir paredzēta Ženēvas konvencijās; xxv) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iekļaušana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana, lai aktīvi piedalītos karadarbībā; c) tāda bruņota konflikta gadījumā, kas nav starptautisks, smagi pārkāpumi, kas norādīti četrām 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā, proti, jebkura no turpmāk minētajām darbībām, kas izdarītas pret personām, kuras aktīvi nepiedalās karadarbībā, ieskaitot bruņoto spēku dalībniekus, kuri ir nolikuši ieročus, un tos, kuri kaujas lauku ir pametuši slimības, ievainojumu, aizturēšanas vai citu iemeslu dēļ: i) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkāda veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga izturēšanās un spīdzināšana; ii) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši aizskaroša un pazemojoša izturēšanās; iii) ķīlnieku sagūstīšana; iv) sodīšana un nāvessoda izpilde bez iepriekšēja sprieduma, kuru pasludinājusi likumīgi izveidota tiesa, kas nodrošina visas tiesiskās garantijas, kuras parasti tiek atzītas par neaizstājamām; d) 4. daļas c) apakšpunkts attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas nav starptautiski, un tādējādi neattiecas uz situācijām, kad rodas iekšēji nemieri un spriedze, piemēram, sacelšanās, atsevišķas un sporādiskas vardarbīgas darbības vai citas līdzīgas darbības; e) citi smagi to likumu un paražu pārkāpumi, kuri piemērojami tādos bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski, starptautisko tiesību ietvaros, proti, jebkura no šīm darbībām: i) tīša uzbrukumu vēršana pret civiliedzīvotājiem kopumā vai atsevišķiem civiliedzīvotājiem, kuri karadarbībā nepiedalās tieši; ii) tīša uzbrukuma vēršana pret ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportu, kā arī personālu, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām izmanto Ženēvas konvencijā noteiktās atšķirības emblēmas; iii) tīša uzbrukumu vēršana pret personālu, iekārtām, materiāliem, vienībām vai transportlīdzekļiem, kas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem iesaistīti humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijā, ciktāl tiem ir tiesības uz aizsardzību, kas saskaņā ar bruņota konflikta starptautiskajiem tiesību aktiem sniegta civiliedzīvotājiem vai civilajiem objektiem; iv) tīša uzbrukumu vēršana pret ēkām, kuras tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, pret vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur tiek pulcēti slimnieki un ievainotie, ja tās nav militāri mērķi; v) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat ja tā ieņemta uzbrukumā; vi) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 3. daļas f) apakšpunktā, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida seksuāla vardarbība, kas ir arī smags Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta pārkāpums; vii) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iekļaušana bruņotajos spēkos vai grupējumos, vai viņu izmantošana, lai aktīvi piedalītos karadarbībā; viii) rīkojums pārvietot civiliedzīvotājus ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ, ja vien to nepieprasa iesaistīto civiliedzīvotāju drošība vai neatliekami militāri iemesli; ix) pretinieka kaujinieka nodevīga nogalināšana vai ievainošana; x) paziņošana, ka netiks izrādīta žēlastība; xi) personu, kuras atrodas konflikta otras puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav pamatojami ar attiecīgās personas medicīnisko, zobārstniecības vai stacionāro ārstēšanu, kas netiek veikti tās interesēs un kas izraisa šādas personas vai personu nāvi vai nopietni apdraud viņu veselību; xii) pretinieka mantas iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šādu iznīcināšanu vai sagrābšanu nenosaka neatliekamas konflikta vajadzības; f) 4. daļas e) apakšpunkts attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas nav starptautiski, un tādējādi neattiecas uz situācijām, kad rodas iekšēji nemieri un spriedze, piemēram, sacelšanās, atsevišķas un sporādiskas vardarbīgas darbības vai citas līdzīgas darbības. Tas attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas notiek valsts teritorijā, ja norisinās ilgstošs bruņots konflikts starp valdību un organizētiem bruņotiem grupējumiem vai starp šādiem grupējumiem. 5. Nekas no 4. daļas c) un e) apakšpunktā noteiktā neietekmē valdības pienākumu, izmantojot visus likumīgos līdzekļus, uzturēt vai atjaunot likumību un kārtību valstī vai aizstāvēt valsts vienotību un teritoriālo nedalāmību. 6. Šajā konvencijā noziegumi, uz kuriem šī konvencija attiecas, netiek uzskatīti par politiskiem noziegumiem, par noziegumiem, kuri saistīti ar politisku noziegumu, vai par noziegumiem, kuru pamatā ir politiski motīvi. 6. pants. Šīs konvencijas piemērošana pēc izvēles Neskarot 2. pantu, dalībvalstis var vienoties piemērot šo konvenciju jebkuram lūgumam, kas attiecas uz tādu rīcību, kura atbilst visiem turpmāk nosauktajiem nosacījumiem: a) saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šāda rīcība ir genocīds, noziegums pret cilvēci, kara noziegums, agresijas noziegums, spīdzināšana vai piespiedu pazušana; b) saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem šāda rīcība ir genocīds, noziegums pret cilvēci, kara noziegums, agresijas noziegums, spīdzināšana vai piespiedu pazušana; c) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem šāda rīcība ir nodarījums, kura dēļ var piemērot izdošanu. 7. pants. Kriminalizācija 1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noziegumi, kuriem dalībvalsts piemēro šo konvenciju, ir uzskatāmi par noziegumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem. 2. Katra dalībvalsts nosaka, ka 1. daļā minētie noziegumi ir atbilstoši sodāmi, ņemot vērā to smagumu. 8. pants. Jurisdikcija 1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. panta 1. daļu, kā arī jebkuru noziegumu, par kuru tā paziņojusi atbilstīgi 2. panta 2. daļā noteiktajam šādos gadījumos: a) ja noziegumi ir izdarīti jebkurā tās jurisdikcijā esošā teritorijā vai uz šajā valstī reģistrēta kuģa vai lidaparāta; b) ja iespējamais likumpārkāpējs ir šīs valsts pilsonis. 2. Katra dalībvalsts var veikt nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. panta 1. daļu, kā arī jebkādu noziegumu, par kuru šī dalībvalsts saskaņā ar 2. panta 2. daļu ir paziņojusi, ka tam piemēros šo konvenciju, šādos gadījumos: a) ja iespējamais likumpārkāpējs ir bezvalstnieks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs valsts teritorijā; b) ja cietušais ir šīs valsts pilsonis. 3. Katra dalībvalsts tāpat veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz šādiem noziegumiem gadījumos, kad iespējamais likumpārkāpējs atrodas jebkādā tās jurisdikcijā esošā teritorijā un kad tā neizdod iespējamo likumpārkāpēju nevienai no 1. vai 2. daļā minētajām valstīm, vai nenodod iespējamo likumpārkāpēju kompetentai starptautiskai krimināltiesai vai tribunālam. 4. Šī konvencija nekādā gadījumā neizslēdz krimināltiesisko jurisdikciju, kas tiek īstenota saskaņā ar valsts tiesību aktiem. 9. pants. Pilsoņi Šīs konvencijas vajadzībām katra dalībvalsts var jebkurā laikā, rakstiski paziņojot depozitārijam, jēdzienu "pilsoņi" definēt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. 10. pants. Vispārējais sadarbības princips Dalībvalstis saskaņā ar šo konvenciju iesniegtos sadarbības lūgumus izpilda saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. 11. pants. Noilguma noteikumi Šajā konvencijā uz noziegumiem, kuriem konvencija ir piemērojama saskaņā ar 2. pantu, nav attiecināmi tādi noilguma noteikumi, kas būtu pretrunā starptautiskajām tiesībām. 12. pants. Tiesības iesniegt sūdzību 1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jebkurai personai, kas apgalvo, ka ir izdarīti vai tiek izdarīti noziegumi, kuriem šī dalībvalsts piemēro šo konvenciju, ir tiesības iesniegt sūdzību atbildīgajām iestādēm. 2. Dalībvalstis apņemas nekavējoties un objektīvi izskatīt visas saņemtās sūdzības saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un, ja nepieciešams, attiecīgo valsts politiku. 13. pants. Sākotnējie pasākumi 1. Pēc tam, kad pēc tai pieejamās informācijas pārbaudes tā ir pārliecinājusies, ka apstākļi to pamato, jebkura dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas persona, kas, iespējams, izdarījusi noziegumu, kuram minētā dalībvalsts piemēro šo konvenciju, saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem šo personu apcietina vai piemēro citus tiesiskus pasākumus, lai nodrošinātu personas klātbūtni. Apcietināšanu un citus tiesiskos pasākumus var turpināt tikai tik ilgi, cik nepieciešams kriminālprocesa, izdošanas vai nodošanas procesa uzsākšanai. 2. Šī dalībvalsts nekavējoties veic faktu sākotnējo izmeklēšanu. 3. Jebkurai personai, kura ir apcietināta saskaņā ar 1. daļu, palīdz nekavējoties sazināties ar tuvāko atbilstošo tās valsts, kuras pilsonis ir šī persona, pārstāvi vai, ja persona ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kurā persona pastāvīgi dzīvo. 4. Ja dalībvalsts saskaņā ar šā panta noteikumiem ir apcietinājusi personu, tā nekavējoties paziņo 8. panta 1. un 2. daļā minētajām dalībvalstīm par to, ka šī persona ir apcietināta un apstākļus, kas pamato personas aizturēšanu. Dalībvalsts, kura veic 2. daļā paredzēto sākotnējo izmeklēšanu, pēc vajadzības nekavējoties ziņo minētajām dalībvalstīm par saviem konstatējumiem un norāda, vai tā plāno īstenot jurisdikciju. 14. pants. Aut dedere, aut iudicare 1. Dalībvalsts teritorijā, kuras jurisdikcijā tiek atrasta persona, par kuru tiek apgalvots, ka tā izdarījusi jebkādus noziegumus, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. pantu, 8. pantā minētajos gadījumos iesniedz lietu tās atbildīgajām iestādēm kriminālvajāšanas uzsākšanai, ja vien tā personu neizdod vai nenodod citai valstij vai kompetentai starptautiskai krimināltiesai vai tribunālam. 2. Šīs iestādes pieņem lēmumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu smagu noziegumu. Gadījumos, kas minēti 8. panta 3. daļā, pierādījumu standarti, kas nepieciešami kriminālvajāšanai un notiesāšanai, nekādā ziņā nedrīkst būt mazāk stingri par tiem, ko piemēro 8. panta 1. un 2. daļā minētajos gadījumos. 3. Jebkurai personai, pret kuru tiek ierosināta tiesvedība saistībā ar kādu no noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija, tiek garantēta taisnīga attieksme visās procesa stadijās. 15. pants. Juridisko personu atbildība 1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus saskaņā ar tās tiesiskajiem principiem, lai noteiktu juridisko personu atbildību par to dalību tādos noziegumos, kuriem šī dalībvalsts piemēro šo konvenciju. 2. Saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesiskajiem principiem juridiskām personām var būt kriminālatbildība, civiltiesiskā atbildība vai administratīvā atbildība. 3. Šāda atbildība neskar to fizisko personu kriminālatbildību, kuras ir izdarījušas noziegumu. 4. Katra dalībvalsts jo īpaši nodrošina, lai juridiskajām personām, kuras sauktas pie atbildības saskaņā ar šo pantu, tiktu piemērots iedarbīgs, samērīgs un atturošs kriminālsods vai cits sods, tostarp naudassods. 16. pants. Personas datu izmantošana un aizsardzība 1. Dalībvalstis nodrošina, ka personas dati, kas tiek nodoti no vienas dalībvalsts citai, tiek izmantoti tikai tam mērķim, kādam tie ir nodoti. Personas datus nedrīkst izmantot neatbilstošiem mērķiem. Personas datus nedrīkst nodot nevienai trešajai valstij vai starptautiskai organizācijai bez iepriekšējas piekrišanas no tās dalībvalsts, kura personas datus nodeva sākotnēji. Dalībvalsts, kura sākotnēji nodevusi personas datus, var norādīt nosacījumus, kas lūguma iesniedzējai dalībvalstij jāievēro saistībā ar jebkādu tālāku nodošanu. 2. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts ir noteikusi īpašus nosacījumus tās sniegto personas datu izmantošanai, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc lūguma saņēmējas dalībvalsts pieprasījuma sniedz informāciju par personas datu izmantošanu. 3. Ja pēc tam, kad lūguma iesniedzējai dalībvalstij ir izpausta informācija, lūguma saņēmējai dalībvalstij kļūst zināmi apstākļi, kas tai var likt konkrētā gadījumā piemērot papildu nosacījumu, lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālā iestāde var sazināties ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālo iestādi, lai noteiktu, cik lielā mērā personas dati var tikt aizsargāti. 4. Dalībvalstis cita citai nodod precīzus personas datus. Ja izrādās, ka ir nodoti nepareizi personas dati, vai ja izrādās, ka personas dati nebija nododami lūguma saņēmējai vai lūguma iesniedzējai dalībvalstij, attiecīgā dalībvalsts par to nekavējoties tiek informēta. Attiecīgā dalībvalsts nekavējoties izlabo vai dzēš personas datus, ja vien tie nav nepieciešami 8. un 9. daļā noteiktajiem mērķiem. 5. Attiecīgā persona pēc pieprasījuma tiek informēta par visiem tādiem nodotajiem personas datiem, kas uz šo personu attiecas, un par šo datu paredzētās izmantošanas mērķi. Tomēr šo informāciju var neizpaust, lai netraucētu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai. 6. Nodotos personas datus lūguma iesniedzēja dalībvalsts izdzēš vai anonimizē, tiklīdz tie vairs nav nepieciešami mērķim, kuram tie tika nodoti, izņemot gadījumus, kad personas datu saglabāšana ir nepieciešama, lai īstenotu 8. un 9. daļā minētās tiesības. 7. Saņēmēja dalībvalsts nodrošina saņemto personas datu atbilstošu aizsardzību pret nejaušu nozaudēšanu, nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu vai pārveidošanu, neatļautu izpaušanu, neatļautu piekļuvi un jebkādu citu neatļautu apstrādi. 8. Šīs konvencijas vajadzībām dalībvalstis nodrošina, ka jebkurai personai, kuras dati ir tikuši nodoti, ir tiesības piekļūt tās personas datiem un pieprasīt dalībvalstij, kura nosūtījusi datus, vai dalībvalstij, kura saņēmusi datus, tos labot vai dzēst. Šo tiesību izmantošanu var ierobežot, ja tas apdraudētu kādu no 1. daļā minētajiem mērķiem vai citu personu tiesību un brīvību īstenošanu. 9. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajām personām ir tiesības šajā pantā noteiktā pienākuma pārkāpuma gadījumā izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. 10. Lūguma saņēmējai dalībvalstij nav pienākuma nodot personas datus, ja piemērojamie valsts tiesību akti tai aizliedz veikt nodošanu vai ja tai ir iemesls uzskatīt, ka šāda nodošana nelabvēlīgi ietekmētu attiecīgās personas likumīgās intereses. 17. pants. Spontāna informācijas apmaiņa 1. Neskarot attiecīgās valsts tiesību aktus, dalībvalsts bez iepriekšēja pieprasījuma var informāciju par noziegumiem, kuriem tā piemēro šo konvenciju, nodot citai dalībvalstij, ja pirmā minētā dalībvalsts uzskata, ka šāda informācija varētu palīdzēt otrai minētajai dalībvalstij sekmīgi pabeigt izmeklēšanu un kriminālprocesu vai arī ka šādas informācijas dēļ otrā minētā dalībvalsts varētu iesniegt lūgumu, ko tā formulētu saskaņā ar šo konvenciju. Neskarot labvēlīgākus nosacījumus citos juridiskajos instrumentos, spontāna informācijas apmaiņa notiek ar attiecīgo dalībvalstu atbildīgo iestāžu starpniecību. 2. Informācijas nodošana saskaņā ar 1. daļu neskar izmeklēšanu un kriminālprocesu dalībvalstī, kas šo informāciju nodod. 3. Atbildīgās iestādes, kuras saņem informāciju, izpilda dalībvalsts, kas informāciju nodod, lūgumu saglabāt informācijas konfidencialitāti, kaut īslaicīgi, vai noteikt ierobežojumus tās izmantošanai. 4. Neatkarīgi no 3. daļā noteiktā saņēmēja dalībvalsts savā tiesvedībā var izpaust informāciju, kas attaisno apsūdzēto personu. Šādā gadījumā saņēmēja dalībvalsts pirms izpaušanas informē dalībvalsti, kas informāciju nodod, un, ja tas tiek pieprasīts, apspriežas ar dalībvalsti, kas informāciju nodod. Ja izņēmuma gadījumā iepriekšējs paziņojums nav iespējams, saņēmēja dalībvalsts par izpaušanu nekavējoties informē dalībvalsti, kas informāciju nodod. 5. Pēc dalībvalsts, kas informāciju nodod, lūguma nodoto informāciju nedrīkst izmantot kā pierādījumu kriminālprocesā, pirms nav apmierināts savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgums. 18. pants. Izdevumi 1. Parastos izdevumus, kas saistīti ar lūguma izpildi saskaņā ar šo konvenciju, sedz lūguma saņēmēja dalībvalsts, ja vien šajā konvencijā nav noteikts citādi vai ja attiecīgās dalībvalstis nav vienojušās citādi. Ja lūguma izpildei ir nepieciešami vai būs nepieciešami būtiski vai ārkārtēji izdevumi, dalībvalstis apspriežas, lai noteiktu lūguma izpildes noteikumus un nosacījumus, kā arī veidu, kādā tiks segti izdevumi. 2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sedz vai atlīdzina šādus izdevumus, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts neatsakās no visu izdevumu vai to daļas atlīdzināšanas: a) izdevumus, kas radušies par ekspertu apmeklējumu lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā; b) video vai telefona sakaru nodrošināšanas un apkalpošanas izdevumus; c) lūguma saņēmējas dalībvalsts nodrošināto tulku atalgojumu; d) atlīdzību lieciniekiem, kā arī viņu ceļa un uzturēšanās izdevumus lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā. 3. Izdevumus par tādu apcietinājumā esošas personas transportēšanu uz lūguma iesniedzēju dalībvalsti, kas veikta saskaņā ar 36. pantu, sedz lūguma iesniedzēja dalībvalsts. 4. Izdevumus par personas, kuru lūgts izdot, transportēšanu uz lūguma iesniedzēju dalībvalsti sedz lūguma iesniedzēja dalībvalsts. 5. Izdevumus par notiesātās personas transportēšanu uz soda izpildes dalībvalsti sedz soda izpildes dalībvalsts. 19. pants. Ar savstarpējo tiesisko palīdzību un izdošanu saistītās definīcijas Šajā konvencijā: a) "konfiskācija", kas attiecīgā gadījumā ietver atsavināšanu, ir pastāvīga mantas atņemšana ar tiesas vai citas atbildīgās iestādes rīkojumu; b) "iesaldēšana" vai "arests" ir mantas nodošanas, pārveidošanas, pārdošanas vai pārvietošanas aizliegums uz laiku vai mantas pagaidu pārņemšana glabāšanā vai valdījumā, pamatojoties uz tiesas vai citas atbildīgās iestādes izdotu rīkojumu; c) "noziedzīgi iegūti līdzekļi" ir jebkāda manta, kas tieši vai netieši radusies vai iegūta tāda nozieguma izdarīšanas dēļ, uz kuru attiecas šī konvencija; d) "manta" ir visu veidu aktīvi - materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami, taustāmi vai netaustāmi -, kā arī tādi juridiski dokumenti vai instrumenti, ar kuriem pierāda tiesības uz šādiem aktīviem vai līdzdalību tajos. II DAĻA. CENTRĀLĀS IESTĀDES UN KOMUNIKĀCIJA 20. pants. Centrālās iestādes 1. Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes. Centrālās iestādes atbild par sadarbības lūgumu un informācijas nosūtīšanu un saņemšanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, un veicina to, ka atbildīgās iestādes lūgumus izpilda ātri un pienācīgi. 2. Ja dalībvalstī ir īpašs reģions vai teritorija ar atsevišķu sadarbības sistēmu saskaņā ar šo konvenciju, tā var izraudzīties atsevišķu centrālo iestādi, kura šajā reģionā vai teritorijā pildīs 1. daļā noteiktās funkcijas. 3. Ja dalībvalstij ir atsevišķa centrālā iestāde, kura ir atbildīga par lūgumu un informācijas nosūtīšanu un saņemšanu saskaņā ar konkrētiem šīs konvencijas noteikumiem, tā var izraudzīties atsevišķu centrālo iestādi, kas veic 1. daļā minētās funkcijas saistībā ar attiecīgajiem šīs konvencijas noteikumiem. 4. Pēc vienas vai vairāku dalībvalstu lūguma starp centrālajām iestādēm var rīkot apspriedes par jautājumiem, kas saistīti ar šīs konvencijas piemērošanu. 5. Parakstot šo konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, katra valsts depozitārijam adresētā deklarācijā paziņo par vienas vai vairāku centrālo iestāžu izraudzīšanos saskaņā ar 1. daļu. Pēc tam valsts jebkurā laikā un tādā pašā veidā var mainīt savas deklarācijas nosacījumus. 21. pants. Komunikācijas kanāls un vienīgie kontaktpunkti 1. Lūgumi, kas iesniegti saskaņā ar šo konvenciju, un visi ar tiem saistītie paziņojumi tiek nosūtīti dalībvalstu izraudzītajām centrālajām iestādēm. 2. Jebkura valsts tad, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, vai jebkurā laikā pēc tam, nosūtot depozitārijam adresētu paziņojumu, var paziņot, lai tai adresētie lūgumi tiktu nodoti, izmantojot diplomātiskos kanālus un/vai, ja ir iespējams, ar Starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas starpniecību. 3. Lai veicinātu efektīvu saziņu par tāda atsevišķa lūguma izpildi, kas iesniegts saskaņā ar šo konvenciju, katra dalībvalsts, neskarot 20. panta 1.-4. daļu, savās atbildīgajās iestādēs var izraudzīties vienīgos kontaktpunktus. Šie kontaktpunkti var uzturēt sakarus savā starpā praktiskos jautājumos saistībā ar šāda lūguma izpildi. 4. Katra valsts saskaņā ar 85. panta 1. daļu norāda savus izraudzītos vienīgos kontaktpunktus. 5. Jebkuru lūgumu, informāciju vai paziņojumu, pamatojoties uz šo konvenciju, ja attiecīgās dalībvalstis ir tā vienojušās, var nosūtīt, izmantojot drošus elektroniskos līdzekļus, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt konfidencialitāti un nodrošināt autentiskumu. Jebkurā gadījumā attiecīgā dalībvalsts pēc pieprasījuma un jebkurā laikā iesniedz dokumentu oriģinālus vai to apstiprinātas kopijas. 22. pants. Pieņemamās valodas 1. Lūgumus iesniedz valodā, kas ir pieņemama lūguma saņēmējai dalībvalstij. 2. Katra valsts norāda valodu vai valodas, kas šai valstij ir pieņemamas, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu. III DAĻA. SAVSTARPĒJA TIESISKĀ PALĪDZĪBA 23. pants. III daļas darbības joma 1. Dalībvalstis sniedz cita citai visplašāko savstarpējo tiesisko palīdzību izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesvedībā saistībā ar noziegumiem, kuriem tās piemēro šo konvenciju. 2. Savstarpēja tiesiskā palīdzība tiek sniegta, cik vien iespējams, saskaņā ar attiecīgajiem lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, līgumiem, nolīgumiem un vienošanās dokumentiem attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un tiesvedību saistībā ar noziegumiem, par kuriem lūguma iesniedzējā dalībvalstī juridisko personu var saukt pie atbildības saskaņā ar 15. panta 1. daļu. 24. pants. Lūguma mērķis Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kas jāsniedz saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, var ietvert: a) pierādījumu vai liecību iegūšanu no personām, tostarp, ciktāl tas atbilst lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, izmantojot videokonferenci; b) objektu un vietu izpēti; c) informācijas, pierādījumu un ekspertu vērtējumu nodrošināšanu; d) kratīšanas, aresta un konfiskāciju veikšanu; e) tiesas dokumentu izsniegšanu; f) attiecīgo dokumentu, ierakstu un datorizētu datu oriģinālu vai kopiju, kas, kur nepieciešams, ir apliecinātas, tostarp oficiālo, bankas, finanšu, korporatīvo vai uzņēmējdarbības uzskaites dokumentu, nodrošināšanu; g) personu brīvprātīgas ierašanās un ieslodzīto pagaidu nodošanas lūguma iesniedzējā dalībvalstī veicināšanu; h) speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu; i) pārrobežu novērošanas veikšanu; j) apvienoto izmeklēšanas grupu veidošanu; k) tādu pasākumu veikšanu, kas ļauj pienācīgi aizsargāt cietušos un lieciniekus, kā arī viņu tiesības; l) jebkāda cita veida palīdzības sniegšanu, kas nav pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. 25. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti 1. Savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgums tiek iesniegts rakstiski, ievērojot nosacījumus, kas ļauj lūguma saņēmējai dalībvalstij noteikt tā autentiskumu. 2. Savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumā norāda vai tam pievieno: a) iestādi, kura iesniedz lūgumu; b) izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības, uz kuru attiecas lūgums, priekšmetu un būtību, kā arī tās iestādes nosaukumu un funkcijas, kura veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību; c) attiecīgo faktu kopsavilkumu (izņemot lūgumiem par tiesas dokumentu izsniegšanu); d) attiecīgo valsts tiesību aktu izklāstu, kam pievienoti atsauces dokumenti, un paziņojumu par sodu, kas ir vai var tikt piespriests par noziegumiem; e) nepieciešamās palīdzības aprakstu un sīkāku informāciju par jebkādu konkrētu procedūru, kura būtu jāievēro saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts vēlmēm; f) ja iespējams, jebkuras attiecīgās personas identitāti, atrašanās vietu un pilsonību; g) iemeslus, kuru dēļ tiek meklēti pierādījumi, informācija vai pieprasīta rīcība, un, ja nepieciešams, to atbilstību pamatā esošajai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai; h) attiecīgā gadījumā termiņu, kurā palīdzība jāsniedz, un tā pamatojumu; i) attiecīgā gadījumā to attiecīgo valsts tiesību aktu izklāstu, kas ļauj lieciniekam atteikties sniegt liecību. 3. Steidzamos gadījumos, ja tam piekrīt gan lūguma iesniedzēja dalībvalsts, gan lūguma saņēmēja dalībvalsts, lūgumu var iesniegt mutiski vai ar jebkādiem līdzekļiem, atstājot rakstisku liecību, bet tā, cik drīz vien iespējams, tiek apstiprināta saskaņā ar 1. un 2. daļu. 26. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības lūguma konfidencialitāte Lūguma saņēmēja dalībvalsts saglabā lūguma fakta, būtības un iznākuma konfidencialitāti, izņemot tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams lūguma izpildei. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts nespēj izpildīt konfidencialitātes prasību, tā nekavējoties informē lūguma iesniedzēja dalībvalsti. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nosaka, vai lūgums, neskatoties uz iepriekš minēto, ir jāizpilda. 27. pants. Pagaidu pasākumi 1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem var veikt pagaidu pasākumus, lai saglabātu pierādījumus, saglabātu esošo situāciju vai aizsargātu apdraudētas tiesiskās intereses. 2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var izpildīt pagaidu pasākumu lūgumu vai izpildīt to daļēji vai ar nosacījumiem, tostarp ierobežojot pieprasīto pasākumu ilgumu. 28. pants. Papildinformācija Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka informācija, kas sniegta, lai pamatotu savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumu, nav pietiekama, lai pieņemtu lēmumu par lūgumu vai ļautu to izpildīt, tā var pieprasīt, lai tās noteiktā pamatotā termiņā tiktu sniegta papildu informācija. 29. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības tiesiskais pamats Ja dalībvalsts, kura ir noteikusi, ka, lai sniegtu savstarpējo tiesisko palīdzību, ir jābūt attiecīgam līgumam, saņem savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma, attiecībā uz jebkuru noziegumu, uz kuru attiecas šī konvencija, tā par savstarpējās tiesiskās palīdzības tiesisko pamatu uzskata šo konvenciju. 30. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības atteikuma iemesli 1. Savstarpēju tiesisko palīdzību var atteikt, pienācīgi ņemot vērā 2. daļā noteiktos principus, ja: a) lūguma saņēmējai dalībvalstij ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka lūgums ir iesniegts, lai veiktu kriminālvajāšanu vai sodītu personu tās rases, dzimuma, ādas krāsas, garīgās vai fiziskās invaliditātes, seksuālās orientācijas, reliģijas, tautības, etniskās izcelsmes, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālajai grupai dēļ, vai ka lūguma izpilde varētu kaitēt šīs personas stāvoklim kāda šeit minētā iemesla dēļ; b) lūgums attiecas uz noziegumu, par kuru saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem var tikt piespriests nāvessods, izņemot, ja saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem: i) lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības par to, ka nāvessods netiks piespriests, vai ii) kad tas ir iespējams saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, ja nāvessods jau ir piespriests, lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības par to, ka nāvessods netiks izpildīts; c) lūgums attiecas uz faktiem, uz kuru pamata apsūdzētā persona lūguma saņēmējā dalībvalstī ir galīgi notiesāta par noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība; d) ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka persona, uz kuru attiecas lūgums, lūguma iesniedzējā dalībvalstī tiks pakļauta spīdzināšanai vai saskarsies ar cita veida cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, tiesību uz taisnīgu tiesu smagu pārkāpumu vai citiem smagiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem; e) lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu aizliegts veikt pieprasīto darbību saistībā ar noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība, ja tās izmeklēšana, kriminālvajāšana vai tiesas process notiktu saskaņā ar šīs valsts jurisdikciju; f) lūgums nav iesniegts saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem; g) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma izpilde var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses; h) lūgums ir iesniegts lūguma iesniedzējas dalībvalsts ārkārtas vai ad hoc tiesas vai tribunāla vārdā, ja vien lūguma iesniedzējas dalībvalsts atbildīgās iestādes nesniedz garantijas, kas tiek uzskatītas par pietiekamām, ka spriedumu izdos tiesa, kas parasti saskaņā ar tiesu administrācijas noteikumiem ir pilnvarota pieņemt lēmumu krimināllietās; i) lūguma apmierināšana būtu pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem par savstarpējo tiesisko palīdzību; j) ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka personai, uz kuru attiecas lūgums, draudētu mūža ieslodzījums bez nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas vai beztermiņa sods. 2. Īstenojot savu rīcības brīvību saskaņā ar 1. daļu, dalībvalstis ņem vērā starptautiskos un valsts cilvēktiesību un pamatbrīvību principus, tostarp tiesības uz personas dzīvību, brīvību un drošību. 3. Dalībvalstis nedrīkst atteikties izpildīt savstarpējas tiesiskās palīdzības lūgumu, pamatojoties tikai uz to, ka attiecīgais noziegums, iespējams, ir saistīts arī ar fiskāliem jautājumiem, ne arī pamatojoties uz bankas noslēpumu. 4. Jebkurš savstarpējās tiesiskās palīdzības atteikums vai daļējs atteikums tiek pamatots. 5. Pirms lūguma atteikšanas saskaņā ar šo pantu vai tā izpildes atlikšanas saskaņā ar 32. panta 4. daļu lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecīgā gadījumā apspriežas ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti, lai apsvērtu, vai palīdzību var piešķirt saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts pieņem palīdzību saskaņā ar šādiem nosacījumiem, tā tos ievēro. 31. pants. Informācijas un pierādījumu nosūtīšanas un izmantošanas ierobežojumi 1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts bez lūguma saņēmējas dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas nenosūta un neizmanto informāciju vai pierādījumus, ko lūguma saņēmēja dalībvalsts ir sniegusi izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai, izņemot to, kas norādīta lūgumā. 2. Šajā pantā noteiktais neliedz lūguma iesniedzējai dalībvalstij savā tiesvedībā izpaust informāciju vai pierādījumus, kas attaisno apsūdzēto personu. Pēdējā minētajā gadījumā lūguma iesniedzēja dalībvalsts pirms izpaušanas informē lūguma saņēmēju dalībvalsti un, ja tas tiek pieprasīts, apspriežas ar lūguma saņēmēju dalībvalsti. Ja izņēmuma gadījumā iepriekšējs paziņojums nav iespējams, lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti par izpaušanu. 3. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts ir noteikusi īpašus nosacījumus tās sniegtās informācijas vai pierādījumu izmantošanai, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc lūguma saņēmējas dalībvalsts pieprasījuma sniedz informāciju par informācijas vai pierādījumu izmantošanu. 4. Ja pēc tam, kad lūguma iesniedzējai dalībvalstij ir nodota informācija, lūguma saņēmējai dalībvalstij kļūst zināmi apstākļi, kas tai var likt konkrētā gadījumā piemērot papildu nosacījumu, lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālā iestāde var sazināties ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālo iestādi, lai noteiktu, cik lielā mērā pierādījumi un informācija var tikt aizsargāta. 32. pants. Lūguma izpilde 1. Lūgums tiek izpildīts saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem un, ciktāl tas nav pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, un, ja iespējams, saskaņā ar lūgumā norādītajām procedūrām. 2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izpilda lūgumu pēc iespējas ātrāk un, cik iespējams, ņem vērā visus termiņus, kurus ierosinājusi lūguma iesniedzēja dalībvalsts, to iemeslus, vēlams, norādot lūgumā. Tā atbild uz pamatotiem lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūgumiem par lūguma izskatīšanas gaitu. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti, ja lūgtā palīdzība vairs nav nepieciešama. 3. Pēc nepārprotama lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, ciktāl iespējams, norāda savstarpējās tiesiskās palīdzības lūguma izpildes datumu un vietu. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt, var būt klāt amatpersonas un ieinteresētās personas. 4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts lūguma izpildi var atlikt, pamatojoties uz to, ka tas traucē notiekošai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai. Attiecīgā gadījumā norāda jebkādas atlikšanas iemeslus, tostarp, ja iespējams, nosacījumus un termiņu, kādā izpilde varētu notikt. 33. pants. Personu liecības lūguma saņēmējā dalībvalstī 1. Lieciniekus un ekspertus nopratina saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. Liecinieki un eksperti var atteikties sniegt liecības, ja lūguma saņēmējas vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību akti viņiem to atļauj. 2. Ja viņu atteikums sniegt liecības tiek pamatots ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts apspriežas ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti. 3. Ja liecinieks vai eksperts izmanto tiesības atteikties sniegt liecību, kā paredzēts 1. daļā, viņam šādas tiesību izmantošanas dēļ nevar piemērot nekādu sodu lūguma iesniedzējā vai lūguma saņēmējā dalībvalstī. 4. Neskarot nekādus pasākumus, par kuriem panākta vienošanās personu aizsardzībai, lūguma saņēmēja dalībvalsts pēc pratināšanas sagatavo protokolu, kurā norāda pratināšanas datumu un vietu, identitāti nopratinātajai personai, identitāti un funkcijas jebkurām citām personām lūguma saņēmējā dalībvalstī, kuras piedalās pratināšanā, visus zvērestus un tehniskos nosacījumus, saskaņā ar kuriem notikusi pratināšana. Lūguma saņēmēja dalībvalsts dokumentu nosūta lūguma iesniedzējai dalībvalstij. 5. Ja liecinieki vai eksperti tiek nopratināti tās teritorijā saskaņā ar šo pantu, un atsakās sniegt liecību, kad viņiem ir pienākums to darīt, vai nesniedz patiesu liecību, katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās tiesību akti tiek piemēroti tāpat kā tad, ja pratināšana notiktu saskaņā ar valstī noteikto procedūru. 34. pants. Nopratināšana, izmantojot videokonferenci 1. Ja persona atrodas kādas dalībvalsts teritorijā un ja citas dalībvalsts tiesu iestādēm tā ir jānopratina kā liecinieks vai eksperts, persona var pieprasīt, lai nopratināšana notiktu, izmantojot videokonferenci, kā paredzēts 2.-7. daļā. Šo daļu var attiecināt arī uz videokonferences izmantošanu citiem mērķiem, piemēram, objektu, personu vai vietu identificēšanai, ja tam piekrīt lūguma saņēmēja dalībvalsts. 2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt nopratināšanai, izmantojot videokonferenci, ja videokonferences izmantošana nav pretrunā tās valsts tiesību aktu pamatprincipiem un ar nosacījumu, ka tai ir tehniskie līdzekļi, lai veiktu nopratināšanu, izmantojot videokonferenci. Ja lūguma saņēmējai dalībvalstij nav pieejami tehniskie līdzekļi, lai veiktu nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc savstarpējas vienošanās var tai šādus līdzekļus nodrošināt. 3. Lūgumos par nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, papildus 25. pantā minētajai informācijai iekļauj tās tiesu iestādes nosaukumu, kura veic nopratināšanu, vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts tam piekritusi, tās citas atbildīgās iestādes nosaukumu, kura veic nopratināšanu. 4. Lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde var uzaicināt attiecīgo personu ierasties saskaņā ar tās valsts tiesību aktos noteiktajām formām. 5. Atsaucoties uz nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, piemēro šādus noteikumus: a) lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde ir klātesoša nopratināšanā, ja nepieciešams, ar tulka palīdzību, un tā var būt atbildīga arī par nopratināmās personas identifikācijas nodrošināšanu un lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipu ievērošanu; ja lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde uzskata, ka nopratināšanas laikā ir pārkāpti lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipi, tā nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nopratināšana turpinās atbilstoši šiem principiem; b) ja ir nepieciešams, lūguma iesniedzējas un lūguma saņēmējas puses atbildīgās iestādes vienojas par pasākumiem nopratināmās personas aizsardzībai; c) nopratināšanu veic tieši lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāde, vai tā tiek veikta tās vadībā saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem; d) pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts vai nopratināmās personas lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, nodrošina, ka nopratināmajai personai nepieciešamības gadījumā palīdz tulks un/vai jurists; e) nopratināmā persona drīkst izmantot tādas tiesības nesniegt liecību, kas šai personai izriet no lūguma saņēmējas va …