\"uzklausīta\", proti, tās apsvērumi tiek pienācīgi izvērtēti (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā \"Ternovskis pret Latviju\", pieteikums Nr. 33637/02, 66. punktu).
\nŠīs ir vienas no procesuālajām tiesībām, kurām, lai gan ierobežotā veidā, tomēr jābūt personai nodrošinātām arī speciālās atļaujas anulēšanas procesā. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pārbaudāmajai personai iespēju robežās nodrošināmas tiesības izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts lēmums par pielaidi valsts noslēpumam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu).
\n33.2. Neviens publiski pieejams normatīvais akts neregulē kārtību, kādā uzklausāmas personas, kurām speciālā atļauja tiek anulēta. Pieaicinātās personas - SAB, Drošības policija - norāda, ka speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā pārrunas notiek saskaņā ar Noteikumu Nr. 21 11.1 punktu, kas noteic, ka valsts drošības iestāde pārbaudes ietvaros veic pārrunas ar personām, kuras pretendē uz pirmās kategorijas speciālo atļauju. Savukārt citos gadījumos pārrunas var tikt veiktas, ja ir jāprecizē atbildes uz aptaujas lapā minētajiem jautājumiem vai jāizvērtē pārbaudes laikā atklāta svarīga informācija (sk. lietas materiālu 136., 137. un 147. lp.).
\nTāpat Drošības policija norāda, ka pirms speciālās atļaujas anulēšanas tiekot rīkotas pārrunas, kuru laikā personu informējot par anulēšanas iemesliem un noskaidrotajiem faktiem tādā apjomā, lai netiktu izpausts valsts noslēpums un netiktu apdraudētas pretizlūkošanas intereses. Savukārt SAB direktors tiesas sēdē paskaidroja, ka saskaņā ar ģenerālprokurora norādījumiem lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas procesā persona vienmēr tiek uzaicināta uz pārrunām valsts drošības iestādē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.;
\nĢenerālprokuratūra savā rakstveida viedoklī un ģenerālprokurors tiesas sēdē sniedza atšķirīgus viedokļus par uzklausīšanas pienākuma īstenošanu. Rakstveida viedoklī minēts, ka kopš sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas, izņemot dažus gadījumus, personas vienmēr, kad tiek vērtēts SAB direktora lēmums, tiek uzaicinātas sniegt paskaidrojumus.
\nSavukārt ģenerālprokurors tiesas sēdē norādīja, ka persona tiek uzaicināta uz pārrunām vienīgi tad, ja tā savā sūdzībā ir nepārprotami izteikusi šādu lūgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 124. lp.; 4. sēj. 42. un 43. lp.).
\nPieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš aicināts uz pārrunām Drošības policijā un pie SAB direktora, taču ne pie ģenerālprokurora, lai gan savā sūdzībā esot to netieši lūdzis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3., 4. un 46. lp.; 4. sēj. 43. lp.).
\n33.3. Personas tiesības tikt uzklausītai ir saistītas ar tiesībām tikt informētai par apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatā.
\nSpriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa secināja: pieļaujot, ka pārbaudāmā persona iepazīstas ar pārbaudes materiāliem pilnībā, var tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts drošības interesēm, piemēram, operatīvo darbinieku konfidencialitātei. Šādā gadījumā valsts interesēm kopumā nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu). Spriedumā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atsaucās uz ECT judikatūru, saskaņā ar kuru personai iegūt informāciju par sevi, kura ir valsts drošības iestāžu rīcībā, var tikt liegts, lai aizsargātu šīs informācijas konfidencialitāti vai citu personu tiesības, tomēr personai ir jābūt iespējai sakarā ar šādu atteikumu vērsties neatkarīgā iestādē (sk. šā sprieduma 18.1. punktu).
\nSaeima atbildes rakstā norāda, ka pārbaudes lietā ietvertās informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu atklāšana var apdraudēt valsts drošību. Šādi riski neesot iepriekš paredzami un katrā konkrētā gadījumā varot būt atšķirīgi, tādēļ tie jānosaka individuāli. Šādā gadījumā īpaša nozīme esot apstrīdēto normu piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši valsts drošības iestāžu un ģenerālprokurora rīcībā esot visi attiecīgās personas pārbaudes lietas materiāli. Pēc Saeimas ieskata, valsts drošības iestāžu pienākums atklāt personai informāciju, kuras izpaušana neapdraud valsts drošību, izriet ne tikai no sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103, bet arī no tiesību sistēmas - Satversmes, Informācijas atklātības likuma, Administratīvā procesa likuma utt. - kopumā (sk. lietas materiālu 1. sēj.
\n81.-83. lp.).
\nSavukārt pieaicinātās personas - Ģenerālprokuratūra, valsts drošības iestādes - norāda, ka lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu parasti ir apjomīgs un motivēts, taču persona saņem vienīgi paziņojumu par šo lēmumu, kurā norādīts lēmuma pieņemšanas normatīvais pamats, bet ne faktiskie apstākļi, kas bijuši par pamatu lēmuma pieņemšanai. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 887 2.10.6. apakšpunktu šī informācija tiekot klasificēta kā konfidenciāla. SAB direktors tiesas sēdē norādīja, ka personai tiek atklāta tikai tāda informācija, kas neapdraud \"avotus, slepeno sadarbību un metodiku\". Tomēr minētās pieaicinātās personas apgalvo, ka persona gandrīz vienmēr uzzinot, kāda iemesla dēļ tai speciālā atļauja tiek anulēta, jo to varot izsecināt no pārrunu laikā uzdotajiem jautājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj.
\nPieteikuma iesniedzējs norāda, ka pārrunu laikā Drošības policijā esot informēts par to, ka viņam izsniegtā speciālā atļauja tiks anulēta, bet anulēšanas iemesli viņam neesot paskaidroti. Savukārt pēc tam Pieteikuma iesniedzējs aicināts uz pārrunām pie SAB direktora, kuram pārsūdzējis Drošības policijas lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu, taču speciālās atļaujas anulēšanas pamatojumu tā arī neesot uzzinājis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. un 4. lp.).
\nPieteikuma iesniedzējs, tāpat kā Tiesībsargs, vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka dažkārt atklājamās informācijas apjoms nav pietiekams, lai persona varētu saprast, kāda iemesla dēļ tai speciālā atļauja anulēta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. lp.; 2. sēj. 17. lp.;
\nVisbiežāk šāda neskaidrība rodoties gadījumos, kad speciālā atļauja anulēta, pamatojoties uz likuma \"Par valsts noslēpumu\" 9. panta trešās daļas 6. punktu.
\nSatversmes tiesa secina, ka ierobežojumi personas tiesībām tikt informētai ietekmē personas iespējas pārrunu gaitā izteikt savu viedokli par lietas apstākļiem. Turklāt, arī iesniedzot sūdzību par lēmumu anulēt speciālo atļauju, personai var nebūt pieejama nepieciešamā informācija par to, kādas valsts drošības iestāžu šaubas tai jāatspēko, lai īstenotu savas tiesības tikt uzklausītai.
\n33.4. Satversmes tiesa secina: ja valsts drošības iestāžu rīcībā ir fakti, kas ļauj apšaubīt personas piemērotību pieejai valsts noslēpumam, tad primāra ir valsts drošības interešu apdraudējuma novēršana, nevis personas procesuālo tiesību nodrošināšana. Arī Drošības policija norādījusi: ja speciālā atļauja tiktu saglabāta personai, par kuras uzticamību vai spēju saglabāt valsts noslēpumu ir pamatotas šaubas, kas balstītas uz valsts drošības iestādes rīcībā esošo informāciju, tad šī iestāde nepildītu vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, proti, negarantētu valsts noslēpuma aizsardzību, un neattaisnotu mērķus, kuru dēļ tā ir izveidota un pastāv arī demokrātijas apstākļos (sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lpp.). Savukārt pēc tam, kad lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu jau ir pieņemts un valsts drošības interešu apdraudējums ir novērsts, personas uzklausīšanas un informēšanas ierobežojumiem jābūt pieejamiem un skaidriem tādā izpratnē, kādā Satversmes tiesa izvērtē to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sal.: šā sprieduma 22. punkts).
\nTādējādi, ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, personas tiesības tikt uzklausītai ir nodrošināmas pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Taču personas uzklausīšana lēmuma pārsūdzības procesā ir imperatīva prasība. Šīm tiesībām jātiek nodrošinātām neatkarīgi no tā, vai persona pati ir vai nav skaidri un nepārprotami izteikusi šādu lūgumu savā sūdzībā. Turklāt normatīvajos aktos ietvertajam regulējumam šajā jautājumā jābūt tādam, lai persona varētu paļauties uz to, ka pārsūdzības procesa ietvaros tiks uzaicināta uz pārrunām un uzklausīta.
\nLīdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz personas informēšanu par apstākļiem, kas ir pamatā lēmumam par speciālās atļaujas anulēšanu. Ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, persona par šiem apstākļiem informējama jau pirms tam, kad tiek pieņemts sākotnējais lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Savukārt pēc šā lēmuma pieņemšanas personas tiesības tikt informētai par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, tāpat kā personas tiesības tikt uzklausītai, ir nodrošināmas tādā apjomā, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Piemēram, ECT ir secinājusi, ka valsts drošības interešu aizsardzības labad kompetentās valsts iestādes var aizklāt sensitīvo informāciju vai nodrošināt personu ar būtisko faktu kopsavilkumu (sal.: ECT Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā \"Janowiec and others v. Russia\", pieteikums Nr. 29520/09, 206. punkts).
\n33.5. Valsts drošības iestāžu darbību valsts noslēpuma aizsardzības jomā regulē vairāki normatīvie akti, tostarp likums \"Par valsts noslēpumu\", Operatīvās darbības likums, Noteikumi Nr. 21, turklāt vēl arī Ministru kabineta apstiprināta instrukcija, kurai noteikts klasificētas informācijas statuss un kura, kā norāda pieaicinātās personas - Ģenerālprokuratūra, valsts drošības iestādes -, citstarp nosaka personas pārbaudes veikšanas un speciālo atļauju piešķiršanas un anulēšanas kārtību. Drošības policijas pārstāvis tiesas sēdē šo instrukciju nosauca par valsts drošības iestāžu rokasgrāmatu. Ne pārbaudāmā persona, nedz arī plašāka sabiedrība par šo dokumentu nav informēta. Arī Tiesībsargam, sagatavojot atzinumus, un Satversmes tiesai lietas sagatavošanas laikā nav bijis iespējas ar šo instrukciju iepazīties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.; 4. sēj. 26., 49., 64., 65., 80. lp.).
\n2016. gada 2. jūnijā valsts sekretāru sanāksmē tika izskatīts Noteikumu Nr. 21 grozījumu projekts, ar ko plānots noteikt gadījumus, kad persona ir jāinformē par apstākļiem, kuru dēļ tai speciālā atļauja tiek anulēta, kā arī termiņus, kādos valsts drošības iestādēm jāveic personas pārbaude. Lai gan valsts drošības iestāžu pārstāvji un citas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā jau šobrīd tiekot nodrošinātas personas procesuālās tiesības, tās uz minētajiem grozījumiem atsaucās kā uz tādiem, kas novērsīšot visas šaubas par attiecīgā procesa tiesiskumu (sk. lietas materiālu 1. sēj.
\n33.6. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme kā vienots dokuments prasa, lai personas pamattiesību ierobežojumi tiktu noteikti demokrātiskā valstī pieņemamā veidā, tas ir, ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 15.2. punktu).
\nSatversmes tiesa secina, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā, atsaucoties uz valsts drošības interesēm, tiek būtiski ierobežotas personas procesuālās tiesības, turklāt daļa no šā procesa nav noregulēta ar tādiem vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, kas būtu publiski pieejami. Proti, persona nevar iepazīties ar regulējumu, kas nosaka tās tiesības un to ierobežojumus, jo daļai šā regulējuma noteikts klasificētas informācijas statuss. Vēl jo vairāk - lietas sagatavošanas gaitā un tiesas sēdes laikā Satversmes tiesa ir pārliecinājusies par to, ka speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu pārsūdzības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir katrai sava izpratne par šajā procesā nodrošināmajām personas procesuālajām tiesībām un to apjomu.
\nJa personas procesuālās tiesības nav nostiprinātas normatīvajos aktos, tad šo tiesību nodrošināšana tiek atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā un ir atkarīga no viņu izpratnes par procesuālo taisnīgumu. Tādējādi personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības.
\nLīdz ar to apstrīdētajās normās - likuma \"Par valsts noslēpumu\" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā - noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas un pārsūdzības procesā personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.
\nLai nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kā arī novērstu jebkuras šaubas par to, vai lēmumi par speciālo atļauju anulēšanu ir pamatoti, to kontrole būtu jānodod atbilstoši leģitimētai neatkarīgai institūcijai.
\nLīdz ar to likuma \"Par valsts noslēpumu\" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
\nSpriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa secināja, ka likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemti lēmumi par speciālajām atļaujām, kā arī nav nostiprinātas pārbaudāmās personas procesuālās tiesības un ka ir iespējams izstrādāt labāk pārdomātu šo lēmumu pārsūdzības mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu).
\nSatversmes tiesa konstatē, ka Saeima četrpadsmit gadu laikā pēc sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas speciālo atļauju piešķiršanas un anulēšanas procedūru un attiecīgo lēmumu pārsūdzības kārtību nav grozījusi. Likumā joprojām nav noteiktas procesuālās garantijas pārbaudāmajai personai.
\nTomēr, ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību valsts noslēpuma aizsardzības jomā, Satversmes tiesa uzskata, ka Saeimai ir pašai jāpārvērtē pastāvošā speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu pārsūdzēšanas kārtība un jāizvēlas piemērotākais risinājums, kas reāli un efektīvi nodrošinātu personas procesuālās tiesības, kā arī līdzsvarotu personas intereses un valsts drošības intereses.
\nLemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu).
\nIzskatāmajā lietā Satversmes tiesa ņem vērā to, ka valsts drošības interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujama apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē vai no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas.
\nPieteikuma iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu. Satversmes tiesa secina, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus likumā \"Par valsts noslēpumu\" un, ja nepieciešams, arī citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku vai atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas (sal.: piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punkts).
\nKamēr Saeima nebūs novērsusi šajā spriedumā minētos apstrīdētajās normās noteiktos pamattiesību ierobežojumus, speciālo atļauju anulēšanas procesā attiecībā uz personas procesuālajām tiesībām piemērojami šā sprieduma secinājumi, tostarp secinājums par personas uzklausīšanu un informēšanu par apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatā.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
\nTiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš