par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību konsultatīvās komitejas otrā, 2018. gada 23. februāra viedokļa par Latviju kopsavilkumu).
\nĪpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau tika analizēti lietā Nr.
\n2004-18-0106 (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu). Uz tiem norādīts arī šā sprieduma 22. punktā.
\nOkupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr vienīgā viņu saziņas valoda Latvijā bija krievu valoda. Saziņas jautājums tika atrisināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.
\nIzglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās (sk. B.
\nZepas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.). Par okupācijas ietekmi uz valodu lietojumu izglītības sistēmā liecina arī Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicināto personu S.
\nSemenko, D. Kļukina un N. Rogaļevas paustie apsvērumi par to, ka daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Vēl arvien skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, esot lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 59. un 74. lp.).
\nLietā pieaicinātās personas I. Druviete un B. Zepa norādīja, ka būtisks faktors, kas ietekmē mazākumtautību viedokli par apstrīdētajām normām un vispār valsts valodu, ir lingvistiskā attieksme. Ar lingvistisko attieksmi ir saprotams subjektīvu faktoru kopums, piemēram, sociālo grupu un indivīdu valodas uztveres īpatnības, attieksme pret dažādām valodām un valsts institūciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem.
\nLingvistisko attieksmi citstarp ietekmē vide, kurā bērns attīstās (sk.: Baltaiskalna D. Lingvistiskās attieksmes - būtisks valodas politikas faktors. Grām.: Vēbers E. (red.) Integrācija un etnopolitika. Rīga: Jumava, 2000, 231.-232. lpp.).
\nAttieksmi pret latviešu valodu citstarp ietekmējot arī tas apstāklis, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu valodai Satversmē ir nostiprināts vienīgās valsts valodas statuss, savukārt krievu valoda ir zaudējusi oficiālo statusu, kāds tai bija padomju okupācijas laikā.
\nSaeima un vairākas lietā pieaicinātās personas ir uzsvērušas, ka arī pēc valsts neatkarības atgūšanas krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota sabiedrībā. Krievu valodas izvēle ir pieejama kinoteātros un televīzijas pārraidēs (tiek nodrošināts subtitru tulkojums krievu valodā). Daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs pamatā tiek veidots krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir pieejami tikai krievu valodā. Šādā situācijā nav citas Latvijas mazākumtautības, kuru identitātes atgūšanai pēc padomju okupācijas laikā ilgstoši īstenotās rusifikācijas politikas Latvijas valsts jau kopš savas neatkarības atjaunošanas sniedz atbalstu (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 50.-52. lp. un 6. sēj. 106., 114. lp.). Arī citas lietā pieaicinātās personas pauda viedokli, ka krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama, proti, ikdienas saziņā esot iespējams iztikt tikai ar krievu valodu un valsts valodu nemaz nezināt (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 54. un 86.-87. lp.). Tātad nav noliedzams valsts pienākums radīt priekšnoteikumus mazākumtautību līdzdalībai demokrātiskai sabiedrībai raksturīgā diskursā, bet arī mazākumtautībām būtu jāizrāda iniciatīva piedalīties šajā diskursā valsts valodā. Uz to norādīja arī D. Hanovs, uzsverot, ka principiāli noraidoša attieksme pret valsts valodu un nepietiekama iniciatīva piedalīties kopējā pilsoniskās sabiedrības diskursā kavējot pilsoniskās sabiedrības attīstību. Pie mazākumtautībām piederošu indivīdu iniciatīva esot būtisks sabiedrības integrācijas priekšnoteikums. Mazākumtautībām vajagot efektīvi līdzdarboties, piedāvājot katrai no tām pieņemamus risinājumus Satversmes noteiktā ietvarā (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 35. lp.).
\nLai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas.
\nValsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, jo nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk.:
\nLässig C. L. Deutsch als Gerichts- und Amtssprache. Berlin:
\nDuncker & Humblot, 1980, S. 11-15). Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām. Tā ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu (sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra viedokļa \"Par valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu\" 319. punktu).
\nSatversmes tiesa jau ir atzinusi, ka latviešu valoda pilda vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums.
\nLīdz ar to Satversmes 114. pantā noteiktās tiesības tiek īstenotas, mazākumtautībām piedaloties demokrātiskas sabiedrības diskursā valsts valodā.
\n24.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izglītības prioritārais mērķis ir nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt tādu izglītību, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 19.3. punktu). Līdz ar to izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai ikviens izglītojamais, tostarp pie mazākumtautības piederošs, zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Pārbaudot, vai valsts izpilda šo pienākumu, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ir nodrošinātas iespējas pienācīgi apgūt valsts valodas prasmes, kā arī saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, etnisko un kultūras savdabību.
\nSatversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesību norma par to, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, ir pieņemta jau 1998. gadā (sk. šā sprieduma 20.2. punktu). Izglītības likuma 2. pantā noteiktais mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Tas sasaucas ar Valsts valodas likuma mērķiem, citstarp mērķi iekļaut mazākumtautību pārstāvjus Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas, un palielināt latviešu valodas ietekmi Latvijas kultūrvidē, tādējādi veicinot sabiedrības integrāciju. Saeima atbildes rakstā uzsvērusi, ka spēja brīvi lietot valsts valodu ne vien ir nepieciešama augstākās izglītības iegūšanai, bet ir arī būtisks priekšnoteikums profesionālajai izaugsmei, sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo informācijas telpu. Proti, indivīdam, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 24. lp.). Valsts valodas zināšanas kā nepieciešams priekšnoteikums līdzdalībai demokrātiskas sabiedrības dzīvē uzsvērts vairāku pieaicināto personu - I. Druvietes, D. Hanova, Tieslietu ministrijas un Kultūras ministrijas - paustajos viedokļos (sk. lietas materiālu 3. sēj. 84., 87., 91. un 123. lp.).
\nSavukārt Izglītības likuma 41. pants īpaši attiecas uz mazākumtautību izglītības programmu izstrādāšanas noteikumiem, citstarp šā panta otrā daļa noteic, ka mazākumtautību izglītības programmās iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu.
\nMinistru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747 \"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem\" 2. punkts noteic, ka pamatizglītības satura īstenošanas mērķis ir vispusīgi attīstīts un lietpratīgs skolēns, kurš ir ieinteresēts savā intelektuālajā, sociāli emocionālajā un fiziskajā attīstībā, dzīvo veselīgi un droši, mācās ar prieku un interesi, sociāli atbildīgi līdzdarbojas sabiedrības norisēs un uzņemas iniciatīvu, ir Latvijas patriots.
\nŠo noteikumu 12. pielikuma \"Pamatizglītības mazākumtautību programmas paraugs\" 1. punkts noteic, ka pamatizglītības mazākumtautību programmas mērķis ir nodrošināt skolēna vispusīgu attīstību un vērtīborientāciju, lai skolēns gribētu un varētu valsts valodā turpināt vispārējo izglītību vai apgūt profesiju, iesaistīties sabiedrības dzīvē un veidoties par laimīgu un atbildīgu personību. Savukārt šo noteikumu 12. pielikuma 2. punkts noteic, ka, īstenojot mazākumtautību izglītības programmu, tiek nodrošināta etniskās kultūras apguve, veicināta valsts valodas un mācību satura integrēta apguve, sekmēta skolēna integrācija Latvijas sabiedrībā.
\nMinētais pielikums paredz, ka izglītības iestāde pedagoģiskā procesa īstenošanai izvēlas vienu no šādiem trim valodas lietojuma proporcijām mācību satura apguvei:
\nTurklāt kopējais stundu skaits mācību priekšmetā noteikts trim gadiem, lai izglītības iestāde varētu elastīgi plānot mācību saturu un organizēt mācību procesu atbilstoši sasniedzamajiem rezultātiem, skolēnu vajadzībām un izglītības iestādes iespējām (sk. Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747 \"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem\" 12. pielikuma 7. un 8. punktu).
\nMazākumtautību tiesību nodrošināšana ir paredzēta arī vidējās izglītības pakāpē. Ministru kabineta 2013. gada 21. maija noteikumu Nr. 281 \"Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem\" 2. punkts noteic, ka viens no izglītības programmu galvenajiem mērķiem ir sekmēt izglītojamā sociāli aktīvu attieksmi, saglabājot un attīstot savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī pilnveidot izpratni par Latvijas Republikas Satversmē un citos tiesību aktos ietvertajiem cilvēktiesību pamatprincipiem (sk. Ministru kabineta noteikumu Nr. 281 \"Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem\" 2.3. punktu). Savukārt šo noteikumu 5. punkts noteic izglītības programmu galvenos uzdevumus, citstarp šādus: pilnveidot latviešu valodas, mazākumtautību valodas (mazākumtautību izglītības programmās) un svešvalodu kompetences kā personības garīgās, intelektuālās attīstības un pašrealizācijas līdzekli daudzkultūru sabiedrībā; pilnveidot izpratni par kultūras daudzveidību Latvijas un pasaules kultūras vērtību kontekstā; veicināt ieinteresētību un izpratni par savu vietu sabiedrībā, Latvijas un pasaules kultūras mantojumu, atbildīgu iekļaušanos kultūrvides veidošanā, pamatojoties uz demokrātijas principiem un humānām vērtībām (sk. Ministru kabineta noteikumu Nr. 281 \"Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem\" 5.2., 5.3. un 5.4. punktu).
\nLīdz ar to Izglītības likums un uz tā pamata noteiktie valsts standarti, kā arī izglītības programmu modeļi nodrošina iespējas apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt mazākumtautību kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas veidoties par pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem. Šāda valsts pieeja izglītības sistēmas organizēšanai atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 14. pantu. Proti, mazākumtautības tiesības attiecībā uz savas valodas lietošanu izglītības sistēmas ietvaros ir īstenojamas, nekaitējot valsts valodas apguvei vai izglītības iegūšanai valsts valodā (sk. arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību tekstu un paskaidrojošā ziņojuma 78. punktu).
\nSatversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tolerantas sabiedrības veidošanā citstarp liela nozīme ir pašu mazākumtautību iniciatīvai un sadarbībai, integrējoties kopējā demokrātiskā identitātē. Minoritāšu konvencijas preambulā atzīts, ka paralēli valsts pienākumiem arī ikvienai personai ir jārīkojas tādējādi, lai mazākumtautību tiesību īstenošana visos aspektos būtu vērsta uz sabiedrības bagātināšanu, nevis šķelšanu. Pakta preambulā uzsvērts, ka līdzās valsts pienākumiem arī katram atsevišķam cilvēkam ir pienākumi pret citiem cilvēkiem un kolektīvu, kura loceklis viņš ir. Izskatāmās lietas kontekstā ir būtiski vēlreiz uzsvērt arī Bērnu tiesību konvenciju, kurā noteikts, ka bērnam, lai viņš pilnīgi un harmoniski attīstītos kā personība, jābūt audzinātam miera, pašcieņas, iecietības, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā (sk. Bērnu tiesību konvencijas preambulu, 29. panta pirmās daļas \"d\" punktu un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta pirmo daļu).
\nDemokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku ietvaru brīvas, izglītotas personības attīstībai. Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības ir tikai viens no šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro ar kopējām sabiedrības vērtībām.
\nSatversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu Pieteikuma iesniedzēja uzskatam, ka apstrīdētās normas liegtu mazākumtautību tiesību īstenošanu. Proti, valsts izveidotā izglītības sistēma valsts un pašvaldību izglītības iestādēs paredz saturu, kas nodrošina iespējas apgūt mazākumtautības valodu, kā arī saglabāt mazākumtautību kultūru un identitāti, vienlaikus radot pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem vienlīdzīgas iespējas veidoties par pilnvērtīgiem Latvijas sabiedrības locekļiem.
\nApstrīdētās normas arī neierobežo pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo iespējas kopt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
\nTādējādi apstrīdētās normas, ciktāl tās nosaka izglītības ieguves valodu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, atbilst Satversmes 114. pantam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja S.
\nOsipova