Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2020. gada 2. sep

Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2026. gada 12. februārī lietā Nr. 2024-27-0103 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Irēna Kucina, tiesneši Anita Rodiņa, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Mārtiņš Mits un Juris Juriss, pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "SALDUS ENERĢIJA" konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2026. gada 13. janvāra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2005. gada 5. maijā pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 8. jūnijā. Ar 2020. gada 30. janvāra likumu "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā", kas stājās spēkā 2020. gada 15. februārī, Elektroenerģijas tirgus likums tika papildināts ar 31.2 pantu, kura trešā daļa nosaka: "Pārkāpumus, par kuriem atceļamas saskaņā ar šā likuma 28., 28.1, 29. vai 30. pantu piešķirtās tiesības uz valsts atbalstu, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas, nosaka Ministru kabinets. Lemjot par piešķirto tiesību atcelšanu, vienlaikus izlemjams jautājums par pienākuma uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam atmaksāt nepamatoti vai nelikumīgi saņemto valsts atbalstu. Elektroenerģijas ražotājam ir pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai" (turpmāk - apstrīdētā likuma norma). Lai citstarp izpildītu minēto deleģējumu, Ministru kabinets 2020. gada 2. septembrī izdeva noteikumus Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību", kas stājās spēkā 2020. gada 11. septembrī (turpmāk - apstrīdētie noteikumi). Apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunkts (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) paredzēja: "Birojs pieņem lēmumu, ar kuru atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja: [..] 48.5. elektrostacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši šo noteikumu 21. punktam vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām; [..] 48.8. elektrostacijā netiek nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai saskaņā ar šiem noteikumiem." Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) noteica: "Birojs [..] nekavējoties pieņem lēmumu par pienākumu mēneša laikā atmaksāt publiskajam tirgotājam nepamatoti saņemto valsts atbalstu: 60.1. šo noteikumu 47.5., 48.1., 48.4., 48.5., 48.6., 48.7. vai 48.8. apakšpunktā minētajā gadījumā - valsts atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, ko publiskais tirgotājs izmaksājis par periodu kopš šo noteikumu 38. punktā minētā pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa." 2. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "SALDUS ENERĢIJA" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam, savukārt apstrīdēto noteikumu 48.5., 48.8. un 60.1 apakšpunkts (turpmāk kopā - apstrīdētās noteikumu normas) - Satversmes 105. pantam. Pieteikuma iesniedzēja ir elektroenerģijas ražotāja, kurai, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. pantu, ar Ekonomikas ministrijas 2011. gada 1. marta lēmumu tika piešķirtas tiesības pārdot tās biomasas elektrostacijā (turpmāk - Elektrostacija) saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Ņemot vērā Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 262) prasības, Pieteikuma iesniedzēja sagatavoja un 2019. gada 29. maijā iesniedza Ekonomijas ministrijai Elektrostacijas principiālo elektriskā pieslēguma shēmu (turpmāk - Pieslēguma shēma), kuru Ekonomijas ministrija ar 2019. gada 22. jūlija vēstuli saskaņoja. Pieslēguma shēmā Pieteikuma iesniedzēja norādīja Elektrostacijā esošās iekārtas un objektus, citstarp iekārtas, kuras juridiski pieder citam komersantam, kā arī šo iekārtu un objektu pieslēguma punktus, kas nosaka Elektrostacijas robežas. Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk - Birojs) 2021. gada 21. septembrī, pēc pārbaudes veikšanas Elektrostacijā, pamatojoties uz apstrīdētajām noteikumu normām, pieņēma lēmumu par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Pieteikuma iesniedzējai atmaksāt saņemto valsts atbalstu (turpmāk - Atcelšanas lēmums). Minētais lēmums pamatots ar to, ka Elektrostacijā atrodas siltumenerģijas cirkulācijas sūkņi, kuri netiek nodrošināti ar Elektrostacijā saražoto elektroenerģiju, bet bez kuriem neatkarīgi no to juridiskās piederības nav iespējams veikt lietderīgās siltumenerģijas tālāku nodošanu un uzskaiti. Tādējādi Elektrostacijā netiek nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai saskaņā ar apstrīdētajiem noteikumiem. Tāpat Atcelšanas lēmums pamatots ar to, ka Elektrostacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši apstrīdēto noteikumu (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) 21. punktam. Pieteikuma iesniedzējai gan pēc tam, kad tā sniedza Birojam argumentus par pārbaudes aktā Nr. 7-1.2/2021/12 (turpmāk - Pārbaudes akts) konstatētajiem apstākļiem, gan vēlāk, kad tā pārsūdzēja Atcelšanas lēmumu tiesā, tika piemērota apstrīdētā likuma norma, kas uzliek elektroenerģijas ražotājam pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei tā rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā likuma norma pārkāpj Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpciju, jo paredz fakta legālo prezumpciju par elektroenerģijas ražotāja pieļautu normatīvo aktu pārkāpumu un šīs prezumpcijas atspēkošanas pienākums gulstas uz pašu ražotāju. Savukārt tad, ja tiktu secināts, ka apstrīdētā likuma norma neierobežo Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpciju, būtu vērtējama šīs normas atbilstība Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētā likuma norma ir piemērojama administratīvajā procesā, bet šim procesam piemīt vairāki elementi, kas raksturo tāda nodarījuma raksturu un smagumu, kas attiecas uz krimināltiesību jomu. Proti, administratīvais process, kurā piemērojama apstrīdētā likuma norma, var noslēgties ar to, ka paliek spēkā tāds Biroja lēmums, ar kuru elektroenerģijas ražotājam uzlikts pienākums atmaksāt nepamatoti saņemtu valsts atbalstu par visu periodu no brīža, kad tas iesniedzis Birojam pārskatu par elektrostacijas darbību iepriekšējā gadā, nevis tikai par periodu, kurā elektroenerģijas ražotājs pieļāvis pārkāpumu. Tādējādi pienākumam atmaksāt saņemto valsts atbalstu ir sodošs raksturs. Turklāt arī valsts atbalsta apmērs, ko elektroenerģijas ražotājam, pamatojoties uz apstrīdētajām noteikumu normām, var nākties atmaksāt, liecina par tā atbilstību krimināltiesību jomai. Apstrīdētā likuma norma neatbilst likuma kvalitātes prasībām, jo tajā ietvertā fakta legālā prezumpcija neattiecas uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, elektroenerģijas ražotājam atbilstoši šai normai ir pienākums pierādīt atbilstību visām un jebkādām ar valsts atbalsta saņemšanu saistītām tiesību normu prasībām, kuras uz to bijušas attiecināmas laikposmā, kad tas saņēmis valsts atbalstu. Apstrīdētajā likuma normā ietvertās fakta legālās prezumpcijas leģitīmais mērķis varētu būt tāds pats kā valsts atbalstu saņemošo elektroenerģijas ražotāju darbības kontroles kopējais mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka kontroles mehānismu kopējais mērķis ne vienmēr sakrīt ar fakta legālās prezumpcijas leģitīmo mērķi, tādēļ likumdevējam vajadzētu specifiski pamatot to, kādēļ konkrētā regulējuma ietvaros pastāv sarežģījumi ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu un kādēļ ir nepieciešama atkāpšanās no tās. Personai, kurai fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, nav nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem šo prezumpciju atspēkot. Proti, apstrīdētā likuma norma paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu pierādīt tā rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām par visu laikposmu, kurā tas saņēmis valsts atbalstu, citstarp pat par laikposmu līdz apstrīdētās likuma normas pieņemšanai, kad elektroenerģijas ražotājam bija jāatspēko tikai tie tiesību normu pārkāpumi, kurus uzraugošā iestāde pirms tam bija pamatojusi un pierādījusi. Tāpat nav saprotams, kas tieši elektroenerģijas ražotājam ir jāpierāda, jo apstrīdētajā likuma normā nav paredzēti nekādi ierobežojoši kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem apstākļiem. Turklāt prezumpcijas atspēkošana ir nesamērīgi sarežģīta arī tādēļ, ka atspēkošanai nepieciešamie pierādījumi var atrasties pie citām personām. Pastāv arī citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem elektroenerģijas ražotāju darbības kontroli iespējams nodrošināt tikpat efektīvi. Pirmkārt, efektīvu kontroli ir iespējams nodrošināt ar Administratīvā procesa likumā un apstrīdētajos noteikumos jau paredzētajām uzraugošās iestādes pilnvarām. Otrkārt, likumdevējs normatīvajos aktos varēja noteikt papildu pilnvaras uzraugošajai iestādei un attiecīgus pienākumus elektroenerģijas ražotājam, piemēram, uzlikt elektroenerģijas ražotājam pienākumu uzglabāt konkrētus dokumentus vai nepieciešamības gadījumā nodrošināt kontrolētājiem iespēju iekļūt tā saimnieciskās darbības telpās. Treškārt, likumdevējs varēja noteikt gadījumus, kuros izmaksas, kas objektīvi nepieciešamas elektroenerģijas ražotāju darbības kontrolei, pilnībā vai daļēji sedz elektroenerģijas ražotājs. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba to, ka visas sabiedrības interesēm atbilst nepamatoti vai nelikumīgi saņemta valsts atbalsta tiesību atcelšana un šā atbalsta atmaksāšana. Tomēr apstrīdētā likuma norma paredz valsts atbalsta tiesību liegšanu ne tikai tādam elektroenerģijas ražotājam, kurš nav ievērojis normatīvos aktus, bet arī tādam elektroenerģijas ražotājam, kurš nav pierādījis to, ka ir ievērojis normatīvos aktus. Tādējādi apstrīdētā likuma norma nav vērsta uz objektīvās patiesības noskaidrošanu, ko prasa sabiedrības intereses administratīvajā procesā. Savukārt apstrīdētās noteikumu normas neatbilst Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu, jo paredz obligāta administratīva akta izdošanu, nevērtējot katras situācijas samērīgumu un lietderības apsvērumus. Šīs normas ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulētas. Tomēr to izdošanas procesā nav ievērota normatīvajos aktos paredzētā kārtība, jo ir pārkāpts varas dalīšanas princips un parlamenta virsvadības princips. Proti, apstrīdētās noteikumu normas regulē obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas pamatus un pienākumu atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu, bet tie ir uzskatāmi par tik svarīgiem un nozīmīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, ka tos bija jāizlemj pašam likumdevējam. Turklāt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts ir izdots, pārsniedzot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Tas uzliek elektroenerģijas ražotājam pienākumu atmaksāt visu saņemto valsts atbalstu, ko publiskais tirgotājs izmaksājis par periodu kopš pēdējā pārskata par elektrostacijas darbību iepriekšējā gadā iesniegšanas termiņa. Taču apstrīdētajā likuma normā, uz kuras pamata izdota minētā apstrīdēto noteikumu norma, ietvertā pilnvarojuma apjoms aprobežojas tikai ar nepamatoti vai nelikumīgi saņemtās valsts atbalsta daļas atgūšanu. Apstrīdēto noteikumu normu izdošanas procesā nav ievērots arī labas likumdošanas princips, jo nav ņemtas vērā Eiropas Savienības tiesību prasības. Proti, apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā noteiktās tiesiskās sekas nevar tikt pielāgotas vai individuāli izvērtētas atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, kā to prasa samērīguma princips un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Turklāt, uzliekot pienākumu elektroenerģijas ražotājam atmaksāt tādu saņemtā valsts atbalsta daļu, kas faktiski nav uzskatāma par nepamatotu vai nelikumīgu valsts atbalstu, Ministru kabinets nav ievērojis Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 107. un 108. pantā noteiktās prasības, kas neļauj valstij netaisni iedzīvoties. Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība, un tās ir piemērotas minētā mērķa sasniegšanai. Tomēr pastāv citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem šo leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē. Viens no šādiem līdzekļiem jau bija paredzēts Noteikumos Nr. 262, kas par apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā norādītajiem pārkāpumiem paredzēja brīdinājuma izteikšanu elektroenerģijas ražotājam un noteica termiņu pārkāpumu novēršanai. Ja pārkāpumi konkrētajā termiņā netika novērsti, valsts atbalsts bija jāatmaksā tikai par laikposmu kopš brīdinājuma izteikšanas. Alternatīvs līdzeklis būtu arī tāda regulējuma ietveršana apstrīdētajās noteikumu normās, kas tiesību piemērotājam ļautu ņemt vērā to, vai elektroenerģijas ražotājs pārkāpumus ir pieļāvis apzināti un ar mērķi nepamatoti saņemt valsts atbalstu. Savukārt attiecībā uz valsts atbalsta atmaksas pienākumu personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu šāda pienākuma attiecināšana tikai uz gadījumiem, kad pārkāpums, kura dēļ tiek atceltas obligātā iepirkuma tiesības, nav formāls un reāli rada iespēju saņemt nepamatotu valsts atbalstu. Turklāt šādā gadījumā elektroenerģijas ražotājam valsts atbalsts būtu jāatmaksā tikai nepamatoti saņemtajā apmērā. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt to, ka obligātā iepirkuma tiesības netiek izmantotas tām neparedzētiem mērķiem vai krāpnieciskos nolūkos, kā arī atgūt nepamatoti saņemtu valsts atbalstu, taču apstrīdēto noteikumu normu piemērošana formālu vai maznozīmīgu pārkāpumu gadījumos ne vien neatbilst sabiedrības interesēm, bet pat nonāk ar tām pretrunā. Šādos apstākļos valsts atbalsta sistēma, kas ir nozīmīgs instruments enerģētikas politikas virzīšanai uz klimatneitralitāti visā Eiropas Savienībā, faktiski kļūst neefektīva un tādējādi ilgtermiņā radīs ne tikai būtisku sabiedrības interešu aizskārumu, bet arī neatgriezenisku kaitējumu vides aizsardzības interesēm. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Saeimas atbildes rakstā ietvertie apsvērumi par tiesvedības izbeigšanu daļā par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 92. pantam nav pamatoti. Apstrīdētā likuma norma paredz izņēmumu no Administratīvā procesa likuma regulējuma, jo noteic, ka administratīvajā procesā par valsts atbalsta apturēšanu, piešķirto tiesību atcelšanu un saņemtā atbalsta atgūšanu komersantam ir jāpierāda savas rīcības atbilstība tiesību normām, bet iestādei nav jāpierāda, ka komersanta rīcība tām neatbilst. Tieši šis apgrieztās pierādīšanas standarts, kas ietverts apstrīdētajā likuma normā, ir Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma cēlonis. Papildus izteikts lūgums Satversmes tiesai vērsties Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 92. pantam būtu izbeidzama. Ja tiesvedība lietā par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 92. pantam tomēr netiktu izbeigta, Saeima pauž savu uzskatu, ka šī norma atbilst minētajam Satversmes pantam. Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Elektroenerģijas tirgus likumā ietvertā norma, kas piešķir Ministru kabinetam pilnvarojumu izlemt noteiktus jautājumus, pret personu ir neitrāla. Proti, šāds pilnvarojums pats par sevi personai nekādus jaunus pienākumus vai tiesības nerada. Tādējādi tiesvedība daļā par apstrīdētās likuma normas pirmā un otrā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Savukārt attiecībā uz apstrīdētās likuma normas trešo teikumu Saeima norāda, ka nevis minētā norma, bet gan apstrīdētās noteikumu normas vai to piemērošanas rezultātā pieņemtie lēmumi varētu aizskart Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums vienīgi uzliek komersantam pierādīšanas pienākumu administratīvā procesa ietvaros, tātad pats par sevi neaizskar un neierobežo elektroenerģijas ražotāja pamattiesības. Tādējādi arī šajā daļā tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā likuma norma patiešām ierobežo Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpciju un pieļauj nepamatotas atkāpes no minētajā Satversmes normā ietvertās prasības, ka personai pašai nav jāpierāda savs nevainīgums, ir nepieciešams vērtēt, vai apstrīdētā likuma norma ir daļa no tāda procesa, kas uzskatāms par apsūdzības procesu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta izpratnē. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka pienākumam atmaksāt valsts atbalstu pilnā apmērā ir sodošs raksturs, ko apliecina īpaša bardzība. Ilgstoša un konsekventa Eiropas Savienības Tiesas judikatūra apstiprina, ka nelikumīgi vai nepamatoti saņemta valsts atbalsta atgūšana ir nevis sankcija, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam. Proti, pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par konkrētu laikposmu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis ir nevis komersanta sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošana, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalstu saistītos noteikumus. Tādējādi apstrīdētā likuma norma nav uzskatāma par daļu no tāda procesa, kas Konvencijas 6. panta izpratnē ir uzskatāms par apsūdzības procesu, jo pienākums atmaksāt valsts atbalstu pilnā apmērā nav sankcija jeb sods. Tātad uz šo procesu nav attiecināma Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertā nevainīguma prezumpcija. Vērtējot apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, norādāms, ka tā ir pietiekami skaidri formulēta, jo ļauj elektroenerģijas ražotājam saprast viņam uzlikto pienākumu saturu un paredzēt šīs normas piemērošanas sekas. Tā dod skaidru signālu, ka tiesību normu piemērotājam ir jānoskaidro visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai izvērtētu to, vai valsts atbalsts saņemts, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības. Pieteikuma iesniedzējas paustie argumenti liecina nevis par grūtībām izprast apstrīdētās likuma normas saturu, bet gan par nevēlēšanos pildīt apstrīdētajā likuma normā noteikto pienākumu un grūtībām konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos pierādīt to, ka normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai ir ievērotas. Apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Tas ir piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo novērš iespējas nepamatoti vai nelikumīgi saņemt valsts atbalstu un nodrošina to, ka valsts atbalsta maksājumus saņem tikai tādi elektroenerģijas ražotāji, kuri ir ievērojuši normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Nepastāv citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams tikpat efektīvi sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Efektīva uzraudzība un kontrole, kas līdz šim tika un joprojām tiek nodrošināta ar Administratīvā procesa likumā un apstrīdētajos noteikumos paredzētajām uzraugošās iestādes pilnvarām, ir nevis alternatīvs līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, bet gan spēkā esošā regulējuma saglabāšana. Uzraugošās iestādes pilnvaru paplašināšana nesasniegtu apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, jo iestādei nebūtu iespējas savlaicīgi iegūt visu tai nepieciešamo informāciju, kura ir paša elektroenerģijas ražotāja rīcībā. Savukārt ar nepieciešamo pierādījumu un informācijas iegūšanu saistīto izdevumu atlīdzināšanas pienākums nebūtu uzskatāms par personai saudzīgāku alternatīvu līdzekli, jo tas radītu citu ierobežojumu, proti, Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Apstrīdētā likuma norma kalpo visas sabiedrības interesēm, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tie elektroenerģijas ražotāji, kuri izpilda obligātā iepirkuma sistēmā pastāvošās prasības. Turklāt obligātā iepirkuma uzraudzības un kontroles mehānisma tiesiskais regulējums sekmē valsts atbalsta sistēmas efektivitāti un samazina šīs sistēmas kopējās izmaksas, tātad labvēlīgi ietekmē visus elektroenerģijas galalietotājus. Līdz ar to labums, ko gūst sabiedrība no apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par elektroenerģijas ražotāja tiesībām un likumiskajām interesēm radīto zaudējumu. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās noteikumu normas, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmes 105. pantam. Apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas, pamatojoties uz apstrīdēto likuma normu, ar kuru likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt pārkāpumus, par kuriem atceļamas saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29., 28.1, 29. vai 30. pantu piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas. Apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā ir noteikti divi šādi pārkāpumi, savukārt 60.1. apakšpunktā noteikta obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas kārtība. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas, ievērojot Ministru kabinetam piešķirtā pilnvarojuma robežas. Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība, jo tiek samazinātas elektroenerģijas galalietotāju izmaksas, kā arī izskausta nesaimnieciska un negodprātīga rīcība konkrētajā nozarē. Apstrīdētās noteikumu normas ir piemērotas minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo palīdz elektroenerģijas tirgū novērst nepamatotus konkurences izkropļojumus, kas savukārt ietekmē elektroenerģijas gala cenu. Pieņemot grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, likumdevējs uzdeva Ministru kabinetam, pilnveidojot obligātā iepirkuma tiesību sistēmu, uzlikt lielāku atbildību elektroenerģijas ražotājiem, lai tādējādi nodrošinātu valsts atbalstu regulējošajās tiesību normās noteikto pienākumu izpildi. Tātad nepastāv citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Valsts atbalsta mehānismam jābūt tādam, lai valsts finanšu līdzekļi tiktu izlietoti pēc iespējas efektīvāk. Apstrīdētās noteikumu normas ir viens no instrumentiem, kas kalpo tam, lai valsts kopumā nodrošinātu obligātā iepirkuma komponentes ietekmi uz elektroenerģijas gala cenas mazināšanu, veicinātu tautsaimniecības konkurētspēju un nepieļautu sabiedrības maksātspējas pasliktināšanos. Ar apstrīdētajām noteikumu normām ir sabalansēta sabiedrības interese saņemt no atjaunojamiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju par saprātīgu cenu un elektroenerģijas ražotāju interese atgūt veiktos ieguldījumus. Turklāt tiesisko attiecību noteiktība un stabilitāte, komersantam un sabiedrībai apzinoties to, ka komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros tiks atceltas, ja tas neizpildīs konkrētas prasības, ir vērtējama augstāk par komersanta tiesībām un tiesiskajām interesēm. Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par elektroenerģijas ražotāja tiesībām un tiesiskajām interesēm radīto zaudējumu. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētajā likuma normā ietvertais regulējums atbilst LESD 108. pantā ietvertajiem dalībvalstu pienākumiem. Izvērtējot šajā normā paredzēto pierādīšanas pienākuma sadali, nav konstatējams pamats apšaubīt tā atbilstību Eiropas Savienības tiesībās pastāvošajiem līdzvērtības un efektivitātes principiem. Proti, nav tāda procesuāli tiesiska regulējuma, kas efektīvāk nacionālā līmenī nodrošinātu dažādu atbalsta shēmu un citu līdzīgu atbalsta programmu īstenošanu. Ja normatīvo aktu prasības valsts atbalsta saņemšanai ir ievērotas, tad pierādīšanas pienākuma izpilde ir atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības - gan no to pierādījumu saglabāšanas, kuri apliecina valsts atbalsta saņemšanai normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu, gan no aktīvas un pienācīgas pamatošanas ar saviem paskaidrojumiem un pierādījumiem minēto prasību ievērošanu administratīvā procesa ietvaros. Turklāt, kā tas ir atzīts administratīvo tiesu pastāvīgajā judikatūrā, privātpersonas pienākums sniegt paskaidrojumus un nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās proporcionāli tam, cik lielā mērā lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. Attiecībā uz faktiem, kas veicina privātpersonai labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis iestādei. Kaut arī atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam informācijas iegūšana ir iestādes pienākums, tas nenozīmē, ka privātpersonai administratīvajā procesā nebūtu pienākuma piedalīties lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Jo lielāka ir privātpersonas interese saņemt attiecīgo administratīvo aktu, jo lielāks ir tās pienākums līdzdarboties nepieciešamo apstākļu noskaidrošanā. Eiropas Savienības 2009. gada 23. aprīļa direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk - Direktīva 2009/28/EK) mērķis ir veicināt pārrobežu atbalstu atjaunojamiem energoresursiem. Pārņemot Direktīvas 2009/28/EK prasības, dalībvalstīm faktiski ir rīcības brīvība atbalsta shēmu īstenošanā un šo shēmu satura noteikšanā, ja vien tiek sasniegti Direktīvas 2009/28/EK mērķi. Arī apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais regulējums, kas nosaka gadījumus, kad Birojam jālemj par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un pienākuma uzlikšanu komersantam atmaksāt saņemto valsts atbalstu, ir saistīts ar atbalsta shēmas ietvaros komersantam piešķirtajām tiesībām, un tajā nav saskatāma pretruna starp minēto regulējumu un Direktīvas 2009/28/EK mērķu sasniegšanu. Apstrīdētās noteikumu normas drīzāk pat veicina Direktīvas 2009/28/EK mērķu sasniegšanu, preventīvi novēršot gadījumus, kad komersants nepilda savus pienākumus atbalsta shēmas ietvaros un tādējādi apdraud tās efektivitāti. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nav atrodamas atziņas, kas ļautu secināt, ka valsts atbalsta shēmas ir saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībām tikai tad, ja katras dalībvalsts tiesību piemērotājam, pieņemot atbalsta saņēmējam nelabvēlīgu lēmumu par pienākumu atmaksāt nepamatoto valsts atbalstu, būtu obligāti jāizmanto tādi tiesību institūti kā rīcības brīvība vai novērtējuma brīvība, bet nebūtu pieļaujami obligātie administratīvie akti. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka valsts atbalsts, kas ir nelikumīgs un neatbilst nosacījumiem par komercdarbības atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, ir atgūstams. Atgūšanas mērķis ir atjaunot situāciju, kāda pastāvēja iekšējā tirgū pirms atbalsta izmaksāšanas. Valsts atbalsta atgūšana nav sods, bet ir sekas, kas izriet no konstatējuma, ka šis atbalsts bijis nelikumīgs vai nepamatots. Tādējādi šāda atbalsta atgūšanu nevar uzskatīt nedz par nesamērīgu, nedz arī par tādu, kas ļautu dalībvalstij nepamatoti iedzīvoties, jo tā nozīmē tikai tādu summu atgūšanu, kuras atbalsta saņēmējam nebūtu bijis jāsaņem. Tāpat Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā ir likusi uzsvaru uz to, ka dalībvalstu īstenotajiem atgūšanas pasākumiem jābūt iedarbīgiem un tūlītējiem un atgūšanas procesa rezultātā jānotiek faktiskai nelikumīgā atbalsta kopējās summas atgūšanai. Līdz ar to apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā ietvertais regulējums atbilst Eiropas Savienības tiesību principiem un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā izteiktajām atziņām. Apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajam atbildības apmēram un sekām ir būtiska nozīme tajā ziņā, lai uzraugošā iestāde varētu izvērtēt elektrostacijas atbilstību valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem, kā arī konstatēt iespējamu elektrostacijas pārkompensāciju. Ja komersants savā darbībā neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību un par to liecina mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana elektrostacijā vai apstāklis, ka uzstādītie mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas nav laicīgi kalibrētas vai verificētas, tad arī gada pārskatā ietvertā informācija par elektrostacijā saražotās elektroenerģijas izlietošanu elektrostacijas darbības nodrošināšanai varētu tikt apšaubīta. Tādējādi nav saskatāms tas, ka apstrīdētās noteikumu normas pretēji Eiropas Savienības tiesībām paredzētu atbalsta saņēmējam pienākumu atmaksāt tādu valsts atbalsta daļu, kas faktiski kvalificētos kā pamatota. 6. Pieaicinātā persona - Klimata un enerģētikas ministrija - norāda, ka normatīvo aktu prasības neaizliedz elektroenerģijas ražotājiem izvietot elektrostacijas teritorijā citām personām piederošas iekārtas. Turklāt tās neaizliedz arī faktiski izmantot šīs iekārtas elektrostacijas ražošanas darbībā. Tomēr elektroenerģijas ražotājam, pieņemot lēmumu par papildu iekārtu uzstādīšanu elektrostacijā, ir pienākums nodrošināt to, ka elektrostacijas darbība obligātā iepirkuma ietvaros tiek īstenota atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Normatīvo aktu prasības attiecībā uz pārkāpumiem, par kuriem komersantam var tikt izteikts brīdinājums vai pārtraukta valsts atbalsta izmaksa, tiek precizētas, balstoties uz faktisko valsts atbalstu saņemošo komersantu pieļauto neatbilstību vai pārkāpumu analīzi, to ekonomiskajām sekām, kā arī uz tehnoloģiskajām iespējām novērst neatbilstības saprātīgā termiņā. Paredzot īsākus termiņus un stingrākus nosacījumus konstatēto pārkāpumu novēršanai, likumdevējs ir ņēmis vērā to, ka pārkāpumus, kas saistīti ar patiesībai neatbilstošas informācijas norādīšanu vai uzskaites iekārtu darbības neatbilstību normatīvajiem aktiem, ir iespējams novērst pat ievērojami īsākā laikā, nekā to paredz normatīvais regulējums. Turklāt pēc iespējas ātrāka pārkāpumu vai neatbilstību novēršana atbilst arī sabiedrības interesēm, jo ietekmē komersantam piešķiramā valsts atbalsta apmēru un tā slogu uz sabiedrību. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās noteikumu normas, valsts atbalstu saņemošajiem komersantiem ir nodrošinājis pēc iespējas mazāk ierobežojošus leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļus. Lai gan apstrīdētās noteikumu normas tika izstrādātas, pamatojoties uz plaši izplatītas un apzināti ļaunprātīgas vai nolaidīgas saimnieciskās darbības prakses konstatēšanu komersantu darbībā, komersantiem pēc šo normu spēkā stāšanās līdz faktiskajai elektrostaciju pārbaudei tika atvēlēts pietiekams laiks iespējamo neatbilstību novēršanai. Komersantu, tai skaitā Pieteikuma iesniedzējas, iesniegtie gada pārskati norāda uz to, ka virkni no apstrīdētajos noteikumos ietvertajām prasībām, kas skar saražotās un pašpatēriņam izmantotās elektroenerģijas un siltumenerģijas uzskaiti un deklarēšanu atbilstoši normatīvajiem aktiem, komersanti būtu spējuši ieviest nekavējoties, tūlīt pēc šo noteikumu spēkā stāšanās. Tas apliecina, ka kopumā komersantiem nav bijis ne nozīmīgu grūtību, ne laika ierobežojumu izprast precizēto normatīvo aktu prasību būtību un pamatotību. 7. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 92. pantam un apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmes 105. pantam. Ņemot vērā to, ka valsts atbalsts ir uzskatāms par papildu labumu elektroenerģijas ražotājam, ir pamatoti gaidīt viņa aktīvāku iesaisti konkrētu apstākļu noskaidrošanā. Arī bez apstrīdētajā likuma normā noteiktā pierādīšanas pienākuma uz elektroenerģijas ražotāju jebkurā gadījumā attiektos Administratīvā procesa likumā nostiprinātais līdzdarbības pienākums. Taču apstrīdētā likuma norma neatbrīvo iestādi no pienākuma pamatot tās pieņemtos lēmumus. Proti, šajā normā paredzētais pierādīšanas pienākuma sadalījums nevar būt par iemeslu tam, ka elektroenerģijas ražotājam netiek sniegts pamatojums attiecībā uz to, kāpēc administratīvais akts ir viņam nelabvēlīgs, vai ka no lēmuma nav iespējams izsecināt, kas ir tie apstākļi, kuri īpaši jāpamato, jāpierāda vai jāatspēko pašam ražotājam apstrīdēšanas vai pārsūdzības procesā. Ja šāda situācija tomēr veidotos, tad būtu pamats uzskatīt, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst nedz administratīvā procesa pamatprincipiem, nedz Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā likuma norma ir publiski pieejama un kopumā uzskatāma par pieņemtu un izsludinātu atbilstošā kārtībā. Tiesībsargs piekrīt, ka likumdošanas gaitā būtu uzlabojams iesniegto priekšlikumu pamatojums un vēl vairāk veicināmas kvalitatīvas diskusijas starp deputātiem, ekspertiem un citiem priekšlikumu iesniedzējiem. Tomēr konkrētajā gadījumā nav saskatāmi tādi labas likumdošanas principa pārkāpumi, kas ļautu secināt, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmei. Tāpat, lai gan vārdu savienojumu "līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei" apstrīdētās likuma normas piemērošanas procesa ietvaros ir nepieciešams konkretizēt un piepildīt ar saturu, nenoteikto tiesību jēdzienu izmantošana pati par sevi nenozīmē to, ka norma nav formulēta pietiekami skaidri. Tādējādi secināms, ka apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt sasniedzams mērķis ir arī efektīva administratīvā procesa norise un skaidra atbildības noteikšana par pārkāpumiem. Proti, likumdevējs apzināti ir vēlējies uzlabot kontroli un paredzēt stingrāku atbildību par elektroenerģijas ražotāju pieļautajiem pārkāpumiem saņemtā valsts atbalsta kontekstā. Apstrīdētā likuma norma vispār kalpo leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tā stiprina kontroli pār elektroenerģijas ražotājiem, paredzot skaidru elektroenerģijas ražotāja pierādīšanas pienākumu situācijā, kad tas ir saņēmis finansiālu labumu - valsts atbalstu. Turklāt pierādīšanas pienākums zināmā mērā pastāvētu arī bez tiešas norādes apstrīdētajā likuma normā, jo pēc būtības tas izriet no Administratīvā procesa likuma. Tomēr, ņemot vērā to, ka runa ir arī par nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksu un iestādes lēmumu atcelt iepriekš izdotu labvēlīgu aktu, šāds konkrēts precizējums apstrīdētajā likuma normā ir nepieciešams. Tātad nav cita veida, kādā leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi, bet ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par elektroenerģijas ražotājam nodarīto kaitējumu. Ja valsts atbalsta saņemšana ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta atbilstība konkrētām prasībām, un kādā brīdī iestāde konstatē, ka kāda no šīm prasībām netiek vai nav tikusi izpildīta, bet elektroenerģijas ražotājs tam nepiekrīt, tad kopumā ir saprātīgi tas, ka pierādīšanas pienākums šādā gadījumā tiek pārnests uz pašu ražotāju. Apstrīdētās noteikumu normas ir pienācīgā kārtībā izsludinātas, publiski pieejamas un pietiekami skaidri formulētas. Apstrīdēto noteikumu 48. punkts pēc sava rakstura ir atzīstams par tehnisku noteikumu kopumu, un to apliecina regulējuma tiešā un nepastarpinātā sasaiste ar tehnoloģiskajiem procesiem. Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertie jautājumi nevar tikt pielīdzināti tādiem jautājumiem, kas skar cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanu, vai citiem cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai tik būtiskiem jautājumiem, ka tos nevarētu nodot izlemšanai Ministru kabinetā. Tas nozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas ir pieņemtas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, citstarp ievērojot parlamenta virsvadības principu. Tā kā apstrīdētās noteikumu normas paredz tiesiskos pamatus valsts atbalsta atcelšanai un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksai, secināms, ka arī šajā gadījumā pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt šis pamattiesību ierobežojums ir piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā likuma norma nenosaka konkrētus kritērijus obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets, rīkojoties pilnvarojuma ietvaros, šos kritērijus var noteikt pats. No apstrīdētajos noteikumos ietvertā regulējuma var secināt, ka Ministru kabinets ir pamatoti noteicis dažādas tiesiskās sekas par dažāda smaguma pārkāpumiem. Alternatīvs līdzeklis, kas paredzētu par apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā noteiktajiem pārkāpumiem izteikt brīdinājumu, ļaujot elektroenerģijas ražotājam šos pārkāpumus novērst, nesasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi tikpat efektīvi. Tādā gadījumā uz dažāda smaguma pārkāpumiem tiktu attiecinātas vienādas tiesiskās sekas un vienāda procedūra, kā arī netiktu panākts iecerētais mērķis stiprināt kontroli pār valsts atbalstu saņēmušo komersantu darbību un pastiprināt atbildību par pārkāpumiem. Tāpat par alternatīvu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai nevar atzīt regulējumu, kas paredzētu nepieciešamību vērtēt to, vai pieļautie pārkāpumi ir bijuši apzināti. Proti, elektroenerģijas ražotājs ir uzskatāms par kompetentu, saprātīgu un atbildīgu tiesību subjektu. Tas nozīmē, ka elektroenerģijas ražotājam, lai tas iegūtu un turpinātu saņemt valsts atbalstu, ir ar krietna un rūpīga saimnieka attieksmi jāgādā par to, lai tiktu izpildītas normatīvajos aktos noteiktās prasības. Turklāt viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem ir nodrošināt, lai visiem elektroenerģijas lietotājiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā veidā un par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Mērlīdzekļu un mēraparātu neesība vai to kalibrēšanas un verifikācijas termiņa kavējums apdraud Elektroenerģijas tirgus likuma leģitīmā mērķa sasniegšanu un sabiedrības labklājību. Šāds apdraudējums iestājas neatkarīgi no tā, vai komersants pieļāvis neuzmanību vai rīkojies ļaunprātīgi. Analoģiski secinājumi ir attiecināmi arī uz tiem gadījumiem, kad komersants nav izpildījis apstrīdēto noteikumu 48.8. apakšpunktā noteikto pienākumu nodrošināt saražotās elektroenerģijas izlietošanu elektrostacijas darbības nodrošināšanai saskaņā ar šiem noteikumiem. Taču Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par to, ka valsts atbalsta atcelšanas pamatā nevar būt formāli pārkāpumi, ir saistīti ar konkrētās situācijas faktiskajiem apstākļiem, kas jau tika vērtēti tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tiesību normu piemērošanas pareizības pārvērtēšana. Efektīva kontrole pār valsts atbalstu saņemoša komersanta darbību un noteikto prasību ievērošanu ir vienīgais veids, kādā var tikt nodrošināta sabiedrības labklājības interešu aizsardzība valsts atbalsta jomā. Apstrīdētās noteikumu normas tieši iedarbojas uz komersantu, kas saņem valsts atbalstu, tādā gadījumā, ja tas neievēro atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, un uzliek šādam komersantam pienākumu atmaksāt tikai noteiktā laikposmā jau nepamatoti saņemtu valsts atbalstu, taču pašas par sevi neparedz nekāda cita veida papildu nelabvēlīgas sekas vai ierobežojumus. Proti, ar apstrīdētajām noteikumu normām komersantam nav uzlikts pienākums atmaksāt visu jebkad iepriekš saņemto valsts atbalstu, kā arī netiek liegta komercdarbības veikšana vai elektroenerģijas ražošana nedz obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas brīdī, nedz arī turpmāk. Tādējādi no apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma sabiedrība gūst labumu, kas ir lielāks par komersanta tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. 8. Pieaicinātā persona - Enerģētikas un vides aģentūra (turpmāk - Aģentūra) - uzskata, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais elektroenerģijas ražotāja pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, veicina efektīvāku elektroenerģijas obligātā iepirkuma tirgus uzraudzību un kontroli. Savukārt apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzētais pienākums atcelt komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības ir būtisks līdzeklis valsts atbalsta nosacījumu ievērošanas uzraudzībai un ļaunprātīgas valsts atbalsta izmantošanas novēršanai. Apstrīdētajā likuma normā pierādīšanas nasta ir pārnesta uz komersantu kā uz krietnu un rūpīgu saimnieku, kurš vislabāk pārzina savu komercdarbību. Ir jāņem vērā, ka tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir valsts atbalsts, kas komersantam dod zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem komersantiem, kuriem šādu tiesību nav. Proti, elektroenerģija no komersanta, kurš saņem valsts atbalstu, tiek iepirkta par augstāku cenu. Līdz ar to arī prasības komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, pamatoti ir noteiktas augstākas nekā citiem. Aģentūra pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam, ka komersanta atbildības apmērs un sekas, ar ko tam jārēķinās, ja tas pieļāvis valsts atbalsta saņemšanas nosacījumu pārkāpumus, ir nosakāmas, vadoties pēc attiecīgo valsts atbalsta saņemšanas nosacījumu būtiskuma, lai uzraudzības iestāde varētu izvērtēt elektrostacijas atbilstību valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem, kā arī konstatēt iespējamu elektrostacijas pārkompensāciju. Turklāt pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgu laikposmu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis ir nevis komersanta sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošana, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalsta saņemšanu saistītos noteikumus. Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajām tiesiskajām sekām nav sodoša rakstura un tās nav salīdzināmas ar sankcijām. 9. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija" - norāda, ka vienotā tehnoloģiskā cikla un pašpatēriņa principi prasa noskaidrot, kuras iekārtas ir nepieciešamas, lai strādātu tieši konkrētā elektrostacija. Tas, ka fiziski elektrostacijā atrodas iekārtas, kas pieder kādai trešajai personai un strādā šīs personas vajadzību apmierināšanai, bet elektrostacijas darbībai nav nepieciešamas, nozīmē, ka šādas iekārtas nav iekļaujamas elektrostacijas vienotajā tehnoloģiskajā ciklā. Proti, tas apstāklis, ka fiziski elektrostacijā atrodas kādas trešajai personai piederošas iekārtas, nedrīkst automātiski nozīmēt šādu iekārtu atzīšanu par elektrostacijas vienotajā tehnoloģiskajā ciklā ietilpstošām iekārtām. Tiesiskā valstī absolūti nepieņemama un publisko tiesību pamatprincipiem neatbilstoša būtu tāda pierādīšanas pienākuma sadale, kas liktu pašam komersantam "līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei" pierādīt, ka tas visā obligātā iepirkuma atbalsta periodā šo atbalstu ir saņēmis, ievērojot visas normatīvajos aktos noteiktās prasības. Publiskajās tiesībās valstij ir jāpierāda indivīda pārkāpums, nevis indivīdam jāpierāda, ka tas nav vainīgs. Laikposmā gan pirms, gan pēc apstrīdēto noteikumu normu spēkā stāšanās par pārkāpumiem, kādi tika konstatēti Pieteikuma iesniedzējas gadījumā, ir paredzēts brīdinājums, bet obligātā iepirkuma tiesības atņemt un pienākumu atmaksāt saņemto atbalstu piemērot paredzēts tikai tad, ja elektroenerģijas ražotājs konstatētos pārkāpumus Biroja norādītajā termiņā nav novērsis. Pienākums pārkāpuma gadījumā atmaksāt saņemto valsts atbalstu, nezaudējot obligātā iepirkuma tiesības atlikušajā daļā no fiksētā termiņa, uz kādu tās sākotnēji tika piešķirtas, būtu elektroenerģijas ražotāju pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis, kas gan sodītu par pārkāpumu, gan ļautu turpināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem. Turklāt mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu arī saņemtā atbalsta atmaksāšana tikai par skaidri un precīzi nosakāmo pārdoto elektroenerģijas apjomu, nevis par visu saņemto valsts atbalstu laikposmā kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas, kas Pieteikuma iesniedzējas gadījumā sasniedzis teju septiņus mēnešus. 10. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Zane Norenberga - uzskata, ka apstrīdēto likuma normu un apstrīdēto noteikumu normu regulējums kopumā nav saskanīgs ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā. Apstrīdētās noteikumu normas neatbilst LESD 107. pantam, jo tās neparedz vērtēt valsts atbalsta atbilstību tā saņemšanas nosacījumiem un atgūstamā valsts atbalsta apmērs netiek vērtēts individuāli. Tikai konstatējot neatbilstību valsts atbalsta saņemšanas nosacījumiem un ar to saistītajiem pienākumiem, valstij ir tiesības atcelt komersantam piešķirtās tiesības saņemt valsts atbalstu. Valstij nav rīcības brīvības jebkuros apstākļos lemt par atbalsta pārtraukšanu, ja atbalsta sniegšanas mērķis nav sasniegts vai nav mainījušies tirgus apstākļi, kas pamato atbalsta saderību ar tirgu. Turklāt no Eiropas Savienības tiesībām neizriet dalībvalsts pienākums atgūt visu izmaksāto valsts atbalstu, bet izriet pienākums atgūt tikai to daļu, kas izmantota ļaunprātīgi, tas ir, pārkāpjot atbalsta piešķiršanas nosacījumus un ar to saistītos pienākumus. Tādēļ atgūstamā atbalsta apmērs būtu nosakāms individuāli, taču apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts to liedz. Proti, tas ne vienmēr nodrošina iespēju atgūt visu nepamatoti piešķirto valsts atbalstu, neparedz iespēju no atgūstamās summas izslēgt apmēru, kas nav saņemts nepamatoti, kā arī neparedz iespēju atgūt procentus par valsts atbalsta lietošanu. Šāds regulējums var novest gan pie valsts nepamatotas iedzīvošanās, gan valsts atbalsta neatgūšanas riska. Tomēr nav izslēdzami gadījumi, kad precīzi noteikt nepamatoti izmaksātā valsts atbalsta apmēru nav iespējams. Šādos gadījumos varētu tikt vērtēta iespēja izmantot citus atgūstamā atbalsta noteikšanas kritērijus, citstarp arī pēc principa, kādu paredz apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts. Taču minētā norma paredz šāda principa piemērošanu neatkarīgi no iespējām noteikt precīzu atgūstamā valsts atbalsta apmēru. Attiecībā uz apstrīdētajā likuma normā ietverto pierādīšanas pienākumu norādāms, ka arī saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 21. pantu komercdarbības atbalsta saņēmējam ir pienākums sniegt informāciju un pierādīt, ka tas komercdarbības atbalstu saņēmis, ievērojot tiesību aktu prasības komercdarbības atbalsta saņemšanai. Tādējādi atbalsta saņēmējam pienākumu pierādīt tā rīcības tiesiskumu paredz ne tikai apstrīdētā likuma norma. Pieteikuma iesniedzējas gadījumā secināms, ka Birojs pierādīja pārkāpuma esību un tiesa atzina tā lēmumu par tiesisku, savukārt Pieteikuma iesniedzējas apsvērumus gan Birojs, gan tiesa atzina par tādiem, kas neietekmē Biroja lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to nav konstatējama tāda pierādīšanas nastas pārnešana uz Pieteikuma iesniedzēju, kas neatbilstu Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā ietvertajiem pierādīšanas standartiem. Secinājumu daļa 11. Saeima uzskata, ka tiesvedība daļā par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 92. pantam ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Proti, apstrīdētā likuma norma Pieteikuma iesniedzējai neaizskarot Satversmes 92. pantā ietvertās pamattiesības. 11.1. Saeima norāda, ka apstrīdētās likuma normas pirmais un otrais teikums vienīgi piešķir pilnvarojumu Ministru kabinetam, taču pats par sevi nerada personai nekādus jaunus pienākumus vai tiesības. Apstrīdētās likuma normas pirmais teikums pilnvaro Ministru kabinetu noteikt pārkāpumus, par kuriem atceļamas elektroenerģijas ražotājam piešķirtās tiesības uz valsts atbalstu, un šo tiesību atcelšanas kārtību. Savukārt šīs normas otrais teikums pilnvaro Ministru kabinetu izlemt jautājumu par pienākuma uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam atmaksāt nepamatoti vai nelikumīgi saņemto valsts atbalstu. Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd to, ka Ministru kabinetam ir piešķirts pilnvarojums izlemt šādus jautājumus. Tā iebilst pret valsts atbalsta tiesību atcelšanas obligāto raksturu apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzēto pārkāpumu gadījumos, kā arī pret periodu, par kuru elektroenerģijas ražotājam ir jāatmaksā nepamatoti izmaksātais valsts atbalsts. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajai daļai persona pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētā tiesību norma rada Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumu. Pamattiesību aizskārums pieteikuma iesniedzējam vienmēr rada negatīvas sekas. Taču apstrīdētās likuma normas pirmais un otrais teikums, kas pilnvaro Ministru kabinetu izlemt noteiktus jautājumus, pret Pieteikuma iesniedzēju ir neitrāls. Šis pilnvarojums pats par sevi Pieteikuma iesniedzējai nerada nekādus jaunus pienākumus vai tiesības. Tie tiesību aspekti, pret kuru noteikšanu pēc būtības iebildusi Pieteikuma iesniedzēja, ir ietverti apstrīdētajos noteikumos. Tādējādi apstrīdētās likuma normas pirmais un otrais teikums neaizskar Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā šajā daļā nav iespējama. 11.2. Saeima uzskata, ka arī apstrīdētās likuma normas trešais teikums neaizskar elektroenerģijas ražotāja pamattiesības, jo nosaka vienīgi komersanta pierādīšanas pienākumu administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu. Proti, nelabvēlīgās sekas Pieteikuma iesniedzējai radot nevis apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertais pierādīšanas pienākums, bet gan Pieteikuma iesniedzējas nespēja konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos pierādīt, ka tā ir ievērojusi normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums paredz izņēmumu no Administratīvā procesa likuma regulējuma, jo noteic, ka administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā atbalsta atgūšanu komersantam ir jāpierāda savas rīcības atbilstība tiesību normām, bet iestādei nav jāpierāda tas, ka komersanta rīcība tām neatbilst. Tieši šis apgrieztās pierādīšanas standarts, kas noteikts apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā, esot Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma cēlonis. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas pamattiesību aizskārums parasti pastāv, ja tiesību norma, kuru persona uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normām, tai ir piemērota (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.1. punktu). No lietai pievienotajiem materiāliem secināms, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums Pieteikuma iesniedzējai ir piemērots gan administratīvajā procesā iestādē, kad tā sniedza Birojam nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai pierādītu, ka ir izpildījusi apstrīdētajos noteikumos ietvertās prasības, gan vēlāk administratīvajā procesā tiesā, kad Pieteikuma iesniedzēja pārsūdzēja Atcelšanas lēmumu. Tieši šis pienākums, kas ar apstrīdētās likuma normas trešo teikumu ir noteikts Pieteikuma iesniedzējai un prasa līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka tā, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojusi normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju skar tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ietilpstošās procesuālās garantijas (sal.: Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2022-32-01 16. punkts). Tādējādi secināms, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums rada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Līdz ar to tiesvedība daļā par apstrīdētās likuma normas pirmā un otrā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, ir izbeidzama, savukārt daļā par apstrīdētās likuma normas trešā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam ir turpināma. 12. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu uzdot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Esot būtiski noskaidrot, pirmkārt, to, vai valsts atbalsta saņēmēja pienākums atmaksāt visu atbalstu, ko tas saņēmis laikposmā no pēdējā gada pārskata iesniegšanas brīža, gadījumā, kad ir pārkāptas dalībvalsts regulējumā ietvertās prasības, kuras nebija spēkā brīdī, kad atbalsts tika piešķirts un kad Eiropas Komisija izvērtēja tā saderību ar iekšējo tirgu, ir uzskatāms par valsts atbalsta atgūšanu saskaņā ar LESD 108. pantu; otrkārt, to, vai valsts atbalsta atmaksas pienākumu var uzskatīt par sodu, kura piemērošanas procesā ir jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 48. pants; treškārt, to, vai ar LESD 108. pantu un Padomes 2015. gada 13. jūlija regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (turpmāk - Regula 2015/1589) 16. un 20. pantu ir saderīgs tāds dalībvalsts regulējums, kas paredz atbalsta saņēmēja pienākumu atmaksāt visu atbalstu, ko tas saņēmis no pēdējā gada pārskata iesniegšanas brīža, gadījumā, ja netiek konstatēts, vai un kādā apmērā pārkāpuma rezultātā ir nepamatoti palielināts saņemtā atbalsta apmērs, un atbalsta saņēmējam ir jāpierāda, ka tā rīcība, saņemot atbalstu, bija atbilstoša visām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, bet kompetentajai iestādei nav jāpierāda pretējais. 12.1. Dalībvalstis, ievērojot LESD 107. un 108. panta prasības, ir tiesīgas ieviest valsts atbalsta shēmas. Tiesiskais regulējums, kas ļauj dalībvalstīm veidot atbalsta shēmas elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, ir ietverts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu. Atbilstoši LESD 108. panta pirmajai daļai Eiropas Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas šajās valstīs pastāvošās atbalsta shēmas un iesaka dalībvalstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar iekšējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību. Latvijas izveidotās valsts atbalsta shēmas saskanība ar iekšējo tirgu obligātā iepirkuma veidā ir apstiprināta ar Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu par valsts atbalstu lietā SA.43140 (2015/NN) "Latvija. Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai" (turpmāk - Eiropas Komisijas lēmums). LESD 108. panta trešā daļa paredz: ja Eiropas Komisija atzīst, ka, ievērojot LESD 107. pantu, dalībvalsts plāni piešķirt vai mainīt atbalstu nav saderīgi ar iekšējo tirgu, tā nevilcinoties uzsāk LESD 108. panta otrajā daļā paredzēto procedūru. Proti, ja Eiropas Komisija konstatē, ka piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu vai ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā atbilstoši Regulā 2015/1589 ietvertajiem noteikumiem pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij tās noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina. Attiecībā uz Latvijas izveidoto un ar Eiropas Komisijas lēmumu saskaņoto valsts atbalsta shēmu Eiropas Komisija nav pieņēmusi Regulas 2015/1589 16. un 20. pantā minētos lēmumus. Tādējādi Regulas 2015/1589 16. un 20. pants uz izskatāmo lietu neattiecas. Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot LESD 108. panta trešo daļu, ir norādījusi, ka atbilstoši minētajai tiesību normai ne tikai Eiropas Komisijai, bet arī valsts iestādei ir pienākums pašai pēc savas iniciatīvas atgūt nelikumīgi piešķirtu atbalstu (sal.: Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17 "Eesti Pagar AS" 92.-95. punkts). Tā kā nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas nosacījumi pēc būtības ir attiecināmi uz ļaunprātīgi izmantotu valsts atbalstu Regulas 2015/1589 izpratnē (sk. Regulas 2015/1589 20. pantu), šāds pienākums dalībvalstij ir arī gadījumos, kad tās piešķirtais atbalsts tiek izmantots, pārkāpjot apstiprinātās valsts atbalsta shēmas noteikumus (sk. Regulas 2015/1589 1. panta "g" apakšpunktu). Tādējādi ne vien Eiropas Komisijai, bet arī dalībvalstij ir tiesības un pat pienākums atgūt atbalstu, kas piešķirts nelikumīgi vai nepamatoti. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka brīdī, kad atbalsts tika piešķirts un Eiropas Komisija izvērtēja tā saderību ar iekšējo tirgu, normatīvajos aktos nebija noteiktas prasības, kas bija pamatā tai piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai un pienākumam atmaksāt saņemto valsts atbalstu. Šī Pieteikuma iesniedzējas norāde nav korekta. Prasība aprīkot elektrostaciju …