elektroenerģijas ražotāja rīcībā un ka valsts atbalsts sniedz elektroenerģijas ražotājam priekšrocības darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē, ir tikai pamatoti tas, ka administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu pierādīšanas pienākums gulstas tieši uz elektroenerģijas ražotāju. Turklāt, jo lielāka ir privātpersonas interese attiecīga administratīvā akta pieņemšanā, jo lielāks ir tās pienākums līdzdarboties nepieciešamo apstākļu noskaidrošanā.
\nAttiecībā uz faktiem, kas veicina privātpersonai labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis valsts pārvaldei (sk. Senāta 2012. gada 6. novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-868/2012 (A42429006) 9. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka minētā atziņa pēc analoģijas ir piemērojama arī gadījumā, kad attiecībā uz komersantu jau ir pieņemts labvēlīgs lēmums par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu un valsts atbalsta izmaksāšanu. Tā kā minētās tiesības sniedz komersantam vērtīgas priekšrocības, tad tā interesēs ir šīs tiesības saglabāt un censties novērst tam labvēlīgā lēmuma atcelšanas iespējamību, administratīvā procesa ietvaros aktīvi līdzdarbojoties un iesniedzot nepieciešamos paskaidrojumus un pierādījumus, kas pamato normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu.
\nTādējādi elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu var tikt uzlikts apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā paredzētais pienākums līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.
\n25.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam esot pienākums pierādīt atbilstību visām un jebkādām uz valsts atbalsta saņemšanu attiecināmām tiesību normu prasībām, jo minētajā normā neesot paredzēti nekādi ierobežojoši kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem apstākļiem, savukārt uzraugošā iestāde esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu.
\nApstrīdēto noteikumu regulējums paredz vairākus līdzekļus, kurus uzraugošā iestāde var izmantot obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībai. Satversmes tiesa jau atzina, ka viens no šādiem līdzekļiem ir elektroenerģijas ražotāja gada pārskats, kurā jābūt ietvertai informācijai, kas ļauj uzraugošajai iestādei pārliecināties par normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 16. punktu). Ja uzraugošajai iestādei rodas šaubas par elektrostacijas atbilstību normatīvo aktu prasībām un iesniegtās informācijas ticamību, tai ir tiesības veikt elektrostacijas pārbaudi (sk. apstrīdēto noteikumu 47. punktu). Mēneša laikā pēc veiktās pārbaudes uzraugošā iestāde sagatavo pārbaudes aktu, kurā norāda pārbaudē konstatēto, un nosūta šo aktu komersantam (sk. apstrīdēto noteikumu 47.7. apakšpunktu).
\nNo lietai pievienotā materiāla - Pārbaudes akta, ko Birojs sastādīja pēc pārbaudes veikšanas Elektrostacijā - redzams, ka Birojs tajā ir detalizēti norādījis gan pārbaudāmos kritērijus, gan Elektrostacijas un Pieteikuma iesniedzējas rīcības atbilstību šiem kritērijiem. Turklāt gadījumos, kad konstatēta neatbilstība, Birojs ir sniedzis attiecīgu pamatojumu. Tādējādi secināms, ka elektroenerģijas ražotājam ir zināmi tie apstākļi un tās normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, kuru ievērošana tam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam ir jāpierāda līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei.
\nJa uzraugošā iestāde, izvērtējusi administratīvās lietas materiālus, proti, pārbaudes aktā konstatētos apstākļus un elektroenerģijas ražotāja iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus, secina, ka ražotājs nav līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādījis, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis visas normatīvajos aktos šā atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, tad iestāde pieņem lēmumu, ar kuru ražotājam atceļ piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un uzliek pienākumu atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Tomēr tas, ka pierādīšanas pienākums administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu sākotnēji gulstas uz elektroenerģijas ražotāju, neatbrīvo iestādi no pienākuma pienācīgi pamatot savu lēmumu. Proti, Administratīvā procesa likuma 67. panta otrās daļas 6. punkts paredz, ka viena no rakstveidā izdota administratīva akta būtiskajām sastāvdaļām ir administratīvā akta pamatojums. Turklāt tiesu praksē ir atzīts, ka gadījumos, kad iestāde atceļ personai labvēlīgu administratīvu aktu, tai ir pienākums sniegt izvērstāku pamatojumu nekā gadījumos, kad tā atceļ personai nelabvēlīgu administratīvu aktu (sk. Senāta 2017. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-177/2017 (A420225414) 12. punktu).
\nArī no Atcelšanas lēmuma, kas pievienots lietas materiāliem, ir redzams, ka Birojs, pieņemot minēto lēmumu, ir detalizēti izvērtējis gan Pārbaudes aktā konstatēto, gan Pieteikuma iesniedzējas sniegtos pierādījumus un paskaidrojumus un sniedzis izvērstu pamatojumu tam, kāpēc atzīstams, ka Pieteikuma iesniedzēja nav pienācīgi izpildījusi tai no apstrīdētās likuma normas trešā teikuma izrietošo pienākumu. Tāpat arī no citiem administratīvo tiesu nolēmumiem ar atsauci uz apstrīdētās likuma normas trešo teikumu var secināt, ka Birojs, lemjot par komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanu, lēmumā ietver tā pamatojumu pēc būtības (sk., piemēram, Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. A420280922 un 2023. gada 24. februāra spriedumu lietā Nr. A420133222).
\nTādējādi Satversmes tiesa secina, ka uzraugošā iestāde administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu sniedz pamatojumu attiecībā uz apstākļiem un faktiem, pēc kuriem konstatējusi, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu.
\n25.2. Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums nenodrošina elektroenerģijas ražotājam iespēju ar tā rīcībā jau esošiem vai tam vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem izpildīt minētajā normā ietverto pierādīšanas pienākumu.
\nSatversmes tiesa jau secināja, ka tieši elektroenerģijas ražotāja rīcībā atrodas lielākā daļa informācijas, kas nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties par to, ka komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, un šī informācija nav iegūstama no citām personām vai valsts institūcijām. Turklāt Satversmes tiesa atzina, ka visiem komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, ir, īstenojot tiem piešķirtās tiesības, jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem saimniekiem un jāpilda visi tiem tiesību normās noteiktie pienākumi (sk. šā sprieduma 18.2. un 24. punktu), citstarp arī elektroenerģijas ražotāja pienākums atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām glabāt dokumentus, kas apliecina valsts atbalsta saņemšanas pamatotību. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā pierādīšanas pienākuma izpilde ir atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības, proti, no tā, vai komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un vai atbilstoši rūpīga un atbildīga saimnieka būtībai ir glabājis nepieciešamos šo prasību ievērošanu pamatojošos dokumentus.
\nPieteikuma iesniedzējas nespēja konkrētajos apstākļos izpildīt apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietverto pierādīšanas pienākumu nenozīmē, ka tai tiesības iesniegt pierādījumus ir atņemtas pēc būtības.
\n25.3. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam elektroenerģijas ražotājam ir pienākums glabāt un iesniegt pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par visu atbalsta saņemšanas periodu.
\nNo Likumprojekta izstrādes materiāliem ir konstatējams, ka Saeima otrajā lasījumā atbalstīja tādu apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā tiesiskā regulējuma redakciju, kas paredzēja komersanta pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas visā atbalsta periodā atbalstu ir saņēmis, ievērojot likumos un Ministru kabineta noteikumos noteiktās prasības atbalsta saņēmējiem (sk. Likumprojekta priekšlikumu tabulas 2. lasījumam priekšlikumu Nr. 28. Pieejams: saeima.lv). Tomēr Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs, diskutējot par komersantam uzliktā pierādīšanas pienākuma samērīgumu, tika secināts, ka atsevišķi ir vērtējams tā perioda samērīgums, par kuru komersantam jāglabā un jāiesniedz pierādījumi, kas pamatotu valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu.
\nUzklausot Ekonomikas ministrijas, Saeimas Juridiskā biroja, Finanšu ministrijas pārstāvju un Saeimas deputātu viedokļus, komisijas sēdēs tika secināts, ka pierādīšanas pienākums attiecībā uz visu valsts atbalsta saņemšanas periodu nebūtu uzskatāms par samērīgu, jo tiesiskais regulējums neparedz tik ilgu dokumentu glabāšanu lietvedībā. Par samērīgu tika atzīts piedāvājums veidot jaunu normas redakciju, izslēdzot no tās vārdus \"visā atbalsta periodā\" un tādējādi pierādīšanas pienākumu attiecinot tikai uz to laika periodu, kurā komersantam atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām ir pienākums glabāt ar valsts atbalstu saistītos dokumentus. Finanšu ministrijas pārstāve norādīja, ka atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām ar valsts atbalstu saistītie dokumenti jāglabā 10 gadus, skaitot no atbalsta saņemšanas brīža (sk.
\nSaeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2019. gada 20. novembra sēdes audioierakstu. Pieejams: saeima.lv).
\nTātad secināms, ka elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam nav pienākuma glabāt un iesniegt pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par visu atbalsta saņemšanas periodu. Ja ražotājs ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām dokumentu glabāšanas prasībām ir saglabājis ar valsts atbalstu saistītos dokumentus, tad apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā pierādīšanas pienākuma izpilde tam nevar radīt nesamērīgu apgrūtinājumu. Tādējādi attiecīgās prasības ir pamatotas un tiesiskas un elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu ir nodrošinātas tiesības iesniegt pierādījumus.
\n25.4. Kopumā vērtējot administratīvo procesu par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu, jāņem vērā, ka saskaņā ar apstrīdēto noteikumu 47. punktu Birojs, uzsākot elektrostacijas pārbaudes procesu, pieprasa no komersanta nepieciešamos dokumentus, paskaidrojumus un pierādījumus. Pēc veiktās pārbaudes Birojs sagatavo pārbaudes aktu un to nosūta komersantam, kuram savukārt ir tiesības izteikt viedokli par šajā aktā konstatētajiem apstākļiem, kā arī iesniegt papildu paskaidrojumus un pierādījumus.
\nJa Birojs ir pieņēmis lēmumu par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atgūšanu, tad sakarā ar to komersants atbilstoši Administratīvā procesa likuma 188. panta otrajai daļai viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas var iesniegt pieteikumu administratīvajai rajona tiesai. Komersantam kā pieteicējam ir tiesības lūgt tiesu izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē. Ja šāds lūgums ir izteikts pirmās instances tiesai, tad tai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112.1 panta ceturtajai daļai ir pienākums izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē.
\nSavukārt Administratīvā procesa likuma 145. pants paredz, ka pieteicējam, tāpat kā atbildētājam lietā, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties tiesas sēdē, pieteikt noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, pieteikt lūgumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, izteikt savus argumentus un apsvērumus, celt iebildumus pret cita administratīvā procesa dalībnieka lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem, pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēt gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā, saņemt lietā esošo spriedumu un lēmumu, kā arī izmantot citas procesuālās tiesības, kuras administratīvā procesa dalībniekiem piešķirtas ar šo likumu. Turklāt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturtajai daļai tiesa, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas.
\nTādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums neierobežo tiesas iespējas veikt vispusīgu un pilnīgu pierādījumu pārbaudi un nodrošina tiešuma un mutiskuma principu ievērošanu šajā procesā.
\nTātad elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu - vērtējot procesu kopumā - ir nodrošinātas procesuālās garantijas, lai tas varētu līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai.
\nLīdz ar to apstrīdētās likuma normas trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
\nNolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
\nSpriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
\nSpriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
\nTiesas sēdes priekšsēdētāja I.
\nKucina