Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republ

Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 18.janvārī lietā Nr.2009-11-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc Kristīnes Kalvānes-Radziņas, Valda Vazdiķa, Lolitas Andersones, Baibas Jakobsones, Dagnijas Bērziņas, Marikas Bebrišas, Sanitas Rūtenbergas, Ievas Reikmanes, Ineses Strelčas, Skaidrītes Hrebtovas, Vivitas Voronovas, Daces Ķeires, Maritas Šaltas, Signes Vilnes, Jolantas Zaškinas, Guntas Gultnieces, Dinas Suipes, Līgas Hāzenfuses, Ilonas Petrovskas, Lindas Piusas, Indras Melderes, Visvalža Sprudzāna, Viļa Donāna, Ineses Skudras, Svetlanas Maršānes, Elmāra Lenša, Dainas Treijas, Ingūnas Amoliņas, Ivetas Brimerbergas, Tamāras Brodas, Brigitas Būmeisteres, Sandras Amolas, Diānas Dumbres, Borisa Geimana, Smaidas Gļazeres, Riharda Hlevicka, Daigas Kalniņas, Signes Kalniņas, Irīnas Jansones, Ligitas Kuzmanes, Guntara Kveskas, Zinaidas Lagzdiņas, Ivetas Vīgantes, Ainas Nicmanes, Aivara Uminska, Guntara Stūra, Ināras Šteinertes, Irēnas Loginas, Žanetas Vēveres, Ineses Lauras Zemītes, Ārijas Ždanovas, Jura Stukāna, Sandras Strences, Aivara Zāģera, Skaidrītes Buivides, Daigas Vilsones, Jura Freimaņa, Ligitas Gavares, Dzintras Zvaigznekalnas-Žagares, Intas Jēkabsones, Sarmītes Vamžas, Valērija Maksimova, Silvijas Sēbriņas, Jāņa Bazēviča, Līgas Blūmiņas, Guntas Ozoliņas, Inetas Ozolas, Mariannas Terjuhanas, Ineses Graudas, Mildas Zelmenes, Lidijas Pličas, Leldes Graudas, Ivetas Bērziņas, Mārtiņa Sviķa, Daces Jansones, Ivetas Melderes, Zanes Pētersones, Mairitas Šķenderes, Sandras Krūmiņas, Svetlanas Beļajevas, Dzintras Danbergas, Tatjanas Bormanes, Baibas Ozoliņas, Normunda Riņķa, Gata Štauera, Gvido Ungura, Ulda Dangas, Ilzes Apses, Sanitas Strakšes, Viestura Gaidukēviča, Viktora Prudņikova, Aijas Āvas, Daces Kantsones, Annas Mihailovas, Kristīnes Vanagas, Ilzes Freimanes, Ojāra Priedīša, Mārtiņa Birkmaņa, Dzintara Melbārža, Aijas Reitupes, Daces Ābeles, Ivetas Kromānes, Kaspara Rinča, Jura Kokina, Arvīda Ozerska, Silvas Reinholdes, Ritas Vīvas, Astras Klaišes, Vinetas Rambas, Zaigas Zaicevas, Birutas Ķeires, Laimas Kraules, Roberta Lazdāna, Ingrīdas Junghānes, Ināras Rozītes, Sandras Mertenas, Vinetas Vaiteikas, Lindas Vēberes, Dzintras Zemitānes, Aigas Freimanes, Santas Sondares, Inetas Škutānes, Ilzes Vanagas, Intas Zaļās, Ziedoņa Strazda, Elitas Steltes-Auziņas, Ineses Siliņevičas, Laumas Šteinertes, Santas Bernhardes, Žanetes Žimantes, Intas Rubenes, Marutas Bites, Jolantas Uminskas, Ināras Strautiņas, Ingunas Preisas, Veltas Silamiķeles, Regīnas Knabes, Daces Skrauples, Jura Siliņa, Dainas Baltās, Anitas Misiunas, Intara Bistera, Alberta Kokina, Līgas Ašmanes, Irinas Freimanes, Initas Dzerkales, Daigas Danšinas, Kristīnes Konderko, Judītes Mauliņas, Guntas Čepules, Ivetas Salakas, Lailas Fogeles, Ivetas Kniplokas, Daces Ruško, Nellijas Paņkivas, Ervīna Kušķa, Eduarda Pupova, Jāņa Tiltiņa, Andreja Lepses, Ramonas Nadeždas Jansones, Ingunas Radzevičas, Anitas Nusbergas, Anitas Poļakovas, Ludmilas Poļakovas, Ausmas Keišas, Pētera Opincāna, Ivetas Krēvicas, Anitas Moļņikas, Aelitas Ignatjevas, Andreja Mihaļčenko, Irēnas Milleres, Dinas Bondares, Ilzes Celmiņas, Ingas Krigenas-Jurkānes, Inas Baiko, Ilzes Ošiņas, Svena Lorenca, Agitas Dmitrenokas, Doloresas Bamberes, Ilzes Freimanes, Agneses Jurevicas, Dagmāras Skudras, Ilonas Rūķes, Jolantas Bebrišas, Ingas Zālītes, Lilijas Kanaviņas, Ineses Belickas, Sarmītes Daukštes, Dzintras Baltas, Sandras Meliņas, Imanta Dzeņa, Anda Celma, Rinalda Silakalna, Ivetas Stuberovskas, Vijas Silinieces, Solvitas Glaudānes,  Birutas Horunas, Andas Briedes, Anitas Čerņavskas, Arņa Dundura, Raimonda Grāvelsiņa, Intas Laukas, Marikas Senkānes, Sandras Briķes, Sanitas Zakrevskas, Karinas Krastiņas, Lindas Vīnkalnas, Zitas Kupces, Santas Liniņas, Ļubovas Kušnires, Kaspara Berķa, Līvijas Slicas, Valdas Zommeres, Ilzes Amonas, Anitas Šteinbergas, Unas Mihailovas, Sandras Ginteres, Edgara Puriņa, Sanitas Kanenbergas, Māra Birzgaļa, Margaritas Osmanes, Vilmāra Endzeļa, Ilutas Kovaļovas, Māras Balodes, Ināras Zariņas, Sarmītes Stūrmanes, Sandras Zeires, Veltas Karzones-Keres, Indras Kreicbergas, Antras Tiltiņas, Everitas Ancānes, Ināras Zabarovskas, Daiņa Šaicāna, Helmuta Nagļa, Skaidrītes Temļakovas, Olitas Blūmfeldes, Mairitas Zadiņas, Žannas Zujevas, Sandras Brečas, Ievas Zabarovskas, Vitas Vjateres, Ilzes Ieviņas, Antras Zutes, Ilzes Ieviņas, Ilgas Neimanes, Liānas Liepiņas, Agneses Skulmes, Ineses Kazjonovas, Irēnas Lavrinovičas, Unas Melamedas, Baibas Strautas, Maijas Vētras, Mārītes Veseles, Irēnas Cupikas, Zeltītes Kusiņas, Arņa Nagļa un  Daiņa Plauža  (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) konstitucionālajām sūdzībām, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2009. gada 18. decembrī tiesas sēdē izskatīja lietu     "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7. punkta otrā teikuma un 17. punkta (2008. gada 14. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107. pantam". Konstatējošā daļa 1. Tiesnešu darba samaksas aprēķināšanas kārtība tika noteikta ar 2003. gada 19. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā. Ar minēto likumu uzsāktā tiesnešu atalgojuma reforma pamatojās uz koncepciju "Tiesnešu un tiesas darbinieku darba samaksa", kas apstiprināta ar Ministru kabineta 2002. gada 19. decembra rīkojumu Nr. 706 (turpmāk - Koncepcija). Koncepcijas galvenais mērķis bija izveidot tiesnešu darba apmaksas sistēmu, kas būtu profesionālas, taisnīgas un neatkarīgas tiesas pastāvēšanas pamatā. 1.1. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 119.1 pantu tiesneša mēneša amatalga tika saistīta ar valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, piemērojot koeficientu 4,5. Tajā pašā laikā bija paredzēta pakāpeniska pāreja uz likumā paredzēto atalgojuma apmēru. Līdz 2006. gadam tiesneša mēneša amatalgu aprēķināja no strādājošo 2001. gada mēneša vidējās bruto darba samaksas. Turklāt saskaņā ar pārejas noteikumiem 2003., 2004. un 2005. gadā izmaksāja attiecīgi 60, 70 un 80 procentus no aprēķinātās amatalgas.  1.2. Ar 2006. gada 23. februāra grozījumiem likumā "Par tiesu varu" tika noteikts, ka amatalga ir piesaistīta 2001. gada mēneša vidējai bruto darba samaksai nevis līdz 2006. gadam, bet līdz 2006.gada 31.decembrim. Tāpat likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7. punkta otrajā teikumā tika noteikts, ka tiesnešu mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu mēneša amatalgu, 2007. un 2008. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo 2005. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, bet 2009. gadā - ņemot vērā strādājošo 2006. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu un koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu. 1.3. 2008. gada 14. novembrī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", ar kuru pārejas noteikumu 7. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Šā punkta otrais teikums noteica: "Tiesneša mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu, 2007., 2008. un 2009. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo 2005. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu" (turpmāk arī - apstrīdētais 7. punkts). 1.4. Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu darba samaksas sistēma tika ieviesta vienlaikus ar tiesnešu darba samaksas sistēmu, iekļaujot likumā "Par tiesu varu" 120.1 pantu šādā redakcijā: "Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 2,5." 1.5. Ar 2007. gada 8. novembra grozījumiem tika noteikts koeficients 3,5, vienlaikus paredzot pārejas periodu līdz 2009. gadam. Ar 2008. gada 14. novembra grozījumiem tika noteikts koeficients 4,5. Taču pārejas noteikumu 17. punkts noteica: "Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu aprēķina: līdz 2009. gada 1. janvārim - atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 2,5; 2009. gadā - ņemot vērā strādājošo 2006.gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, piemērojot koeficientu 2,5; 2010. gadā - atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 3,5" (turpmāk arī - apstrīdētais 17. punkts; turpmāk apstrīdētais 7. punkts un 17. punkts abi kopā arī - apstrīdētās normas). 2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdētajām normām esot noteikts nelabvēlīgāks regulējums salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo tiesneša amatalgas aprēķināšanas metodiku (kārtību), jo apstrīdētās normas paredz, ka tiesnešu algas paliek nemainīgas trīs gadus pēc kārtas - 2007., 2008. un 2009. gadā. Tas faktiski esot tiesneša atalgojuma apmēra samazinājums. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka no Satversmes 107. panta, kas citastarp noteic tiesības ikvienam darbiniekam saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, izriet secinājums, ka atbilstoša samaksa ir tāda, kas pietiekami atspoguļo arī veiktā darba raksturu. Tātad, lai samaksa būtu atbilstoša, tās noteikšanā esot pienācīgi jāņem vērā arī personas veicamais darbs. No tiesībām uz veiktajam darbam atbilstošu samaksu izrietot arī tas, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir jāņem vērā tiesu neatkarības princips. Proti, tiesnešu atalgojums būtu atzīstams par veiktajam darbam atbilstošu tikai tad, ja tā noteikšanā būtu ņemts vērā tiesu neatkarības princips. Turklāt gan atalgojuma noteikšanas metodikai, gan arī atalgojuma apmēram vajagot būt tādam, kas nodrošina tiesu neatkarības principa ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās stabilitātes princips (Satversmes 1. pants) un tiesu neatkarības princips (Satversmes 83. pants). Viens no tiesnešu neatkarības elementiem esot viņu sociālās garantijas, kas tiek piešķirtas tiesnesim gan amata pienākumu pildīšanas laikā, gan arī pēc pilnvaru termiņa beigām. Tiesnesim esot jāsaņem pienācīgs atalgojums, kas nevar tikt samazināts tiesneša pilnvaru laikā. Jebkurš mēģinājums samazināt tiesnešu atalgojumu vai citas sociālās garantijas esot uzskatāms par tiesu neatkarības principa pārkāpumu. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka ar apstrīdētajām normām tiek pārkāpts arī tiesiskās stabilitātes princips. Patvaļīgi grozot likumā "Par tiesu varu" noteikto amatalgas aprēķināšanas kārtību, Pieteikumu iesniedzējiem esot liegta iespēja balstīt turpmākās darbības uz spēkā esošiem normatīvajiem aktiem un efektīvi plānot savus ienākumus un izdevumus. Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka tiesnešu algas reforma netiks apturēta, vēl vairāk esot stiprinājis tiesnešu neatkarības princips. Proti, viņiem esot izveidojusies paļāvība uz to, ka likumdevējs ievēros tiesnešu neatkarības principu un neizdarīs tādus grozījumus likumā, kas samazinātu tiesnešu darba samaksas apmēru, ar kuru tiesneši jau laikus esot rēķinājušies. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja K. Kalvāne-Radziņa norādīja, ka tiesnesim, spriežot tiesu, ir piešķirta viena no Satversmē noteiktajām valsts varām - tiesu vara. Tāpēc tiesnesim, neapšaubāmi, vajagot būt augsti kvalificētam juristam, kas pilda atbildīgu darbu un tātad arī saņem tam atbilstošu atalgojumu. Taču, salīdzinot tiesnešu un valsts pārvaldē strādājošo juristu un struktūrvienību vadītāju atalgojumu, varot secināt, ka tiesnešu darbs tiek vērtēts ievērojami zemāk. Tas liecinot, ka tiesnešu atalgojums jau pirms apstrīdēto normu pieņemšanas nav atbildis tiesneša amata statusam. Neesot saprotams, kāpēc tiesnešu atalgojums bija jāsaglabā nemainīgs kopš 2007. gada, bet valsts pārvaldes iestāžu amatpersonu atalgojums kopš 2007. gada ir būtiski pieaudzis, turklāt pat 2009. gadā. Līdz ar to neizturot kritiku Saeimas argumenti par uzņemtajām starptautiskajām saistībām, kas esot uzlikušas likumdevējam pienākumu samazināt atalgojumu visās no valsts budžeta finansētajās iestādēs strādājošajiem, kā arī argumenti par solidaritātes principu, uz kuru esot balstīts visu varas atzaru darbinieku atalgojuma samazinājums. Pēc izdarītajiem likuma grozījumiem tiesneša darbs materiālā novērtējuma ziņā vairs neesot pievilcīgs augsti kvalificētiem juristiem. Papildus tam tiesnese norāda, ka nav korekta Saeimas atsauce uz 2008. gada 18. decembrī ar Starptautisko Valūtas fondu parakstīto Nodomu protokolu un 2009. gada 28. janvārī ar Eiropas Komisiju parakstīto Saprašanās memorandu, jo minētie dokumenti esot tapuši pēc apstrīdēto normu pieņemšanas. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdēto normu pieņemšana bija saistīta ar strauju ekonomisko lejupslīdi, kas arī šobrīd vēl nav beigusies. To apliecinot Centrālās statistikas pārvaldes oficiālie dati - ievērojams iekšzemes kopprodukta samazinājums, valsts sektora ieņēmumu un izdevumu deficīts, rūpniecības izlaides apjomu kritums, mazumtirdzniecības apgrozījuma apjomu kritums, bezdarba līmeņa pieaugums. Lai kompensētu finanšu trūkumu, Latvija esot veikusi starptautiskos aizņēmumus, kuru saņemšanai un izmantošanai izvirzīti vairāki noteikumi, arī tādi, kas attiecas uz atalgojuma samazināšanu. Par pamatu aizdevuma saņemšanai kalpojot ar Starptautisko Valūtas fondu 2008. gada 18. decembrī parakstītais Nodomu protokols, kura 24. un 30. punktā paredzēti pasākumi algu samazināšanai gan 2009. gadā, gan turpmākajos gados, un ar Eiropas Komisiju 2009. gada 28. janvārī parakstītais Saprašanās memorands. No šiem dokumentiem izrietot, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas (apstiprināta ar Ministru kabineta 2009. gada 19. februāra rīkojumu Nr. 123) mērķtiecīga un savlaicīga ieviešana ir būtiskākais starptautiskā aizdevuma saņemšanas priekšnoteikums, un šī programma attiecoties arī uz tiesnešu darba samaksu. Līdz ar to ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumi esot vērsti uz Satversmes 116. pantā minēto mērķu - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanu. Saeima uzskata, ka apstrīdēto normu pieņemšana ir tikai viens no daudziem pasākumiem, kas veikti minēto mērķu sasniegšanai. Apstrīdētās normas visupirms esot nepieciešamas, lai nodrošinātu valsts budžeta intereses, jo valsts darbība esot balstīta uz pašfinansēšanos un ilgstoši nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka izdevumi ir lielāki nekā ieņēmumi. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma mērķis esot ne tikai nodrošināt valsts budžeta intereses ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams budžeta izdevumus samazināt un sabalansēt ar ieņēmumiem, bet arī īstenot citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana esot bijusi nepieciešama un neatliekama un tām esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Turklāt apstrīdētās normas esot terminētas. Vienlaikus Saeima norāda, ka tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai ar normatīvajos aktos noteikto tiesnešu darba samaksas apmēru. Šā principa ievērošana esot jāvērtē kompleksi un sistēmiski. Tiesu sistēmas (institucionālā dimensija) un tiesnešu (individuālā dimensija) neatkarība izrietot no daudziem kritērijiem: citu varu (izpildvaras un likumdevējvaras) tiešas neiejaukšanās tiesas spriešanā, tiesu sistēmas organizatorisko un administratīvo funkciju veikšanai pietiekama finansējuma, tiesnešu sociālā nodrošinājuma un darbības garantijām (tiesnešu kandidātu atlase, tiesnešu neatcelšana no amata, neaizskaramība), objektīvas lietu sadales, tiesas nolēmumu pārskatīšanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā u.tml. Saeima uzsver, ka šobrīd valstī noteiktā tiesnešu darba samaksa atbilst veicamā darba raksturam, amata pildīšanai nepieciešamajām prasmēm un atbildībai, likumā noteiktajām prasībām un ierobežojumiem, turklāt ir līdzsvarota ar citu tiesu sistēmas amatpersonu statusu un darba samaksu, kā arī darba algu līmeni kopumā valstī. Tādējādi neesot saskatāms arī Satversmes 107. panta pārkāpums. Līdz ar to apstrīdēto normu pieņemšana loģiski izrietot no likumdevēja rīcības brīvības un pienākuma līdzsvarot dažādu sabiedrības grupu intereses. Tiesnešu atalgojums neesot vienīgais faktors, kas nodrošina tiesu varas neatkarību, un tā pieauguma apturēšana pati par sevi neradot tiesu varas neatkarības apdraudējumu, īpaši ņemot vērā to apstākli, ka tiesnešu atalgojums nebūt neesot nesamērīgi zems. Pēc Saeimas ieskata, atalgojuma noteikšana ietilpst sociālo tiesību sfērā, kas ir nesaraujami saistāma ar valsts finansiālajām iespējām, tāpēc likumdevējam, regulējot minētās tiesiskās attiecības, ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu esot nozīmīga politiskā dimensija, ko ietekmē valsts ekonomiskā situācija un valstij pieejamie resursi, tāpēc sociālo tiesību īstenošanas jomā likumdevējam nevarot izvirzīt tikpat stingras prasības kā attiecībā uz citu cilvēktiesību nodrošināšanu. Tādējādi sociālās tiesības esot īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir izņēmuma un terminēts pasākums, kas veikts ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Turklāt pirms likumprojekta pieņemšanas galīgajā lasījumā esot rūpīgi izvērtētas iespējamās alternatīvas. Esot apsvērta iespēja tiesnešiem radītos zaudējumus, ja tādi būtu nodarīti ar likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7. vai 17. punktu, kompensēt no Finanšu ministrijas budžeta apakšprogrammai "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" piešķirtajiem līdzekļiem. Taču šāds risinājums neesot atbalstīts, jo tas nepalīdzētu sasniegt leģitīmo mērķi pietiekamā apmērā, proti, tā kā apstrīdētās normas tika pieņemtas, lai ekonomētu finanšu līdzekļus, tad šo līdzekļu trūktu arī atbilstoša kompensācijas mehānisma ieviešanai. Pieņemot apstrīdētās normas, Saeima neesot aizskārusi tiesneša tiesības uz attiecīgu finansiālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, neesot rīkojusies netaisnīgi pret atsevišķām sabiedrības grupām, kā arī esot sabalansējusi dažādu sabiedrības grupu tiesības. Turklāt atalgojuma samazinājums esot noteikts arī citiem valsts varas orgāniem, valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldību iestādēm. Tiesnešu amatalgas tiekot finansētas no valsts budžeta. Citām valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem) atalgojums esot samazināts, bet tiesnešiem apstrīdētās normas paredzot tikai atalgojuma pieauguma apturēšanu. Ņemot vērā to, ka atalgojums samazināts visiem no valsts budžeta finansētiem darbiniekiem, tai skaitā Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, ministriem un Saeimas deputātiem, Saeima uzskata, ka ir ievērots solidaritātes princips. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstot samērīguma principam un nepārkāpjot tiesu neatkarības principu. Saeima arī nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētās normas neatbilstot tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips esot viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, kas izrietot no Satversmes 1. panta, un tā mērķis esot veicināt normatīvo aktu paredzamību un noteiktību, kā arī valsts un personas savstarpējo tiesisko attiecību stabilitāti. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neliedzot izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā grozījumus, kas atbilst zināmām prasībām. Saeima uzsver, ka nedz tiesiskās stabilitātes, nedz taisnīguma princips neliedz atkāpties no līdzšinējās prakses. Tas esot ne vien pieļaujams, bet pat nepieciešams gadījumos, kad jāizvēlas labāk piemērots un acīmredzami vairāk atbilstošs risinājums. Pēc Saeimas ieskata, konkrētajā situācijā ir pieļaujama atkāpšanās no personai labvēlīgāka tiesiskā regulējuma, jo indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju, kā arī to, vai šāds regulējums šajos apstākļos ir objektīvi nepieciešams un vai pārkāpums nav patvaļīgs. Tiesiskās paļāvības princips esot konstitucionāla vērtība. Tāpat konstitucionāla vērtība esot citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu. Tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, nevarot būt absolūta. Papildus jau minētajiem argumentiem par apstrīdēto normu nepieciešamību un samērību Saeima norāda, ka tiesiskās paļāvības princips šajā gadījumā skatāms arī vienlīdzības principa kontekstā, proti, vienai personu grupai piešķirto "labumu" neaizskaršana vai palielināšana automātiski nozīmē citas personu grupas materiālā stāvokļa lielāku pasliktināšanu. Līdz ar to neesot pieļaujams, ka atalgojuma samazinājums skartu visus publiskajā sektorā nodarbinātos, taču neskartu tiesu varas pārstāvjus un lielāks atalgojuma samazinājums būtu piemērojams citiem publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Izvērtējot arī citu valstu - Čehijas, Kanādas un Lietuvas pieredzi tiesnešu atalgojuma jautājumu risināšanā, Saeima esot nonākusi pie secinājuma, ka atbilstoši šo valstu tiesu praksei tiesnešu atalgojuma samazinājums nepārkāpj nedz tiesnešu neatkarības principu, nedz tiesiskās paļāvības principu. Saeima lūdz atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmei. 4. Tieslietu ministrija norāda, ka likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"" (2008. gada 14. novembra likuma redakcijā) vajadzējis izstrādāt nedēļas laikā, jo tas esot virzīts izskatīšanai Ministru kabineta sēdē vienlaikus ar citiem 2009. gada budžeta paketes likumprojektiem. Neraugoties uz tieslietu ministra iebildumiem, Ministru kabinets šo likumprojektu esot akceptējis. Tieslietu ministrija uzskata, ka uz tiesiskās paļāvības principa aizskārumu var atsaukties tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums būtu radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Turklāt tiesiskās paļāvības princips esot aplūkojams kontekstā ar samērīguma principu. Tiesiskās paļāvības principa piemērošanā nozīme esot arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Sakarā ar ekonomiskās situācijas nestabilitāti likuma normas, kas noteic tiesneša atalgojuma aprēķināšanas kārtību 2008. un 2009. gadā, esot vairākkārt grozītas. Prasībai pēc tiesību normas atbilstības sistēmai un tagadnes vērtējumiem esot prioritāra nozīme salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes principu un līdzšinējās prakses stingru ievērošanu pat tad, kad tā vairs nav pieņemama.  Tieslietu ministrija norāda, ka, ievērojot samērīguma principu, nav pieļaujama tāda situācija, ka atalgojuma samazinājums skar visus publiskajā sektorā nodarbinātos, izņemot tiesu varas pārstāvjus. Šādā gadījumā citās valstiski svarīgās jomās būtu jānosaka vēl lielāks finansējuma samazinājums. Salīdzinot tiesnešu interešu aizskārumu, kas radies, samazinot viņu atlīdzību, ar visas sabiedrības interešu aizskārumu šajā pašā situācijā un pieņemot, ka, piemēram, valsts pārvaldē vai sociālajā sfērā būtu nepieciešams vēl vairāk samazināt finanšu līdzekļus, varot izdarīt secinājumu, ka lēmums par tiesnešu atalgojuma samazinājumu pieņemts, ievērojot samērīguma principu. Vienlaikus Tieslietu ministrija norāda uz negatīvajām sekām, kas saistītas ar tiesnešu atalgojuma samazinājumu. Negatīvās sekas varot izpausties gan kā apgrūtināta kvalificētu tiesneša amata kandidātu piesaiste darbam tiesneša profesijā, gan kā nelabvēlīga ietekme uz tiesu varas prestižu. Kontekstā ar pirmo aspektu Tieslietu ministrija informē, ka periodā no 2004. gada līdz 2009. gadam visu laiku esot bijušas vakantas tiesnešu amata vietas. Proti, neesot bijis iespējams nodrošināt efektīvam tiesu un zemesgrāmatu nodaļu darbam nepieciešamo tiesnešu skaitu. Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka konkurētspējīgs atalgojums ir būtisks kvalificētu tiesneša amata kandidātu atlases nosacījums, kā arī stimuls augsti kvalificētu profesionāļu motivācijai palikt darbā tiesā, nevis meklēt citu, labāk atalgotu amatu. Saeimas noteiktais tiesnešu skaits neesot nodrošināts vairāku gadu garumā. Turklāt tiesu darba apjoms un tiesās saņemto lietu skaits nemitīgi pieaugot. Īpaši straujš civillietu skaita pieaugums bijis vērojams 2008. un 2009. gadā. Piemēram, 2009. gadā rajonu (pilsētu) tiesās saņemto civillietu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu esot pieaudzis gandrīz par 100 procentiem. Tādējādi, ņemot vērā lielo darba apjoma pieaugumu, likumdevējs esot atstājis nemainīgu tiesneša amatalgas apmēru, kas potenciāli patiešām varot radīt minētās negatīvās sekas, kā arī pamatu lietu izskatīšanas termiņu pieaugumam. Tieslietu ministrija norāda, ka, no vienas puses, tiesneši ir tie, kas veido un uztur tiesu varas prestižu, pieņemot taisnīgus un pamatotus tiesu spriedumus, bet, no otras puses, tiesu varas prestižs ir pamats tiesneša profesijas izvēlei. Tātad, ja tiesneša profesija netiek pienācīgi atalgota, krītas ne vien tiesneša, bet arī tiesu varas prestižs. Izpildvara un likumdevējs, pieņemot lēmumus par tiesu varai nepieciešamajiem budžeta līdzekļiem, nepastarpināti un tieši ietekmējot tiesu varas finansējumu un līdz ar to - efektīvu tiesu varas funkcionēšanu. Tas apstāklis, ka ar tiesu darbu saistītus lēmumus izpildvara un likumdevējs var pieņemt, neievērojot tiesu varas pārstāvju izteiktos iebildumus, varētu būt par pamatu visu valsts varas atzaru līdzvērtības principa īstenošanas apšaubīšanai. Papildus tam Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka tiesnešu amatalgas samazinājums varētu radīt sociālas sekas. Minētais varētu negatīvi ietekmēt tautsaimniecību un sabiedrību kopumā, jo pieaugtu lietu izskatīšanas termiņi tiesās. Tomēr Tieslietu ministrija secina, ka tiesnešu atalgojuma samazinājums pats par sevi nepārkāpj nedz tiesnešu neatkarības principu, nedz tiesiskās paļāvības principu un ir atbilstošs vienlīdzības un samērīguma principiem. Secinājumu daļa 5. Satversmes tiesas kompetence izskatīt šo lietu netiek apstrīdēta, tomēr minētā jautājuma īpašais raksturs liek izvērtēt un pamatot Satversmes tiesas tiesības. Viens no Satversmes 1. pantā nostiprinātās demokrātiskās valsts pamatprincipiem ir varas dalīšanas princips, kas sevī ietver tiesu varas kontroli pār likumdevēja un izpildu varu. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Tiesu varai kopumā un Satversmes tiesai kā tās sastāvdaļai jānodrošina pēc iespējas pilnīga abu pārējo varas atzaru kontrole (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 1.2. punktu). Izvērtējot Satversmes tiesai Satversmes 85. pantā piešķirto kompetenci izskatīt lietas par likumu atbilstību Satversmei, secināms, ka Satversmes tiesa izšķir specifiskus strīdus par tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.2. punktu). Satversmes tiesa, izvērtējot likumu atbilstību Satversmei, īsteno konstitūcijas virsvadības principu, tādējādi nodrošinot konstitucionālo taisnīgumu. Nedz Satversme, nedz Satversmes tiesas likums nedod Satversmes tiesai tiesības atteikties izvērtēt kāda likuma vai citas tiesību normas atbilstību Satversmei, tāpat kā nevienam nedod tiesības liegt tiesai īstenot savu funkciju vai ierobežot tiesu tās funkcijas īstenošanā. Līdz ar to Satversmes tiesa ir kompetenta izvērtēt citu varas atzaru pieņemto lēmumu konstitucionalitāti arī gadījumos, kad šie lēmumi skar tiesu varu. 6. Pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1., 83. un 107. pantam. Apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam, kas izriet no Satversmes 1. panta, šīs lietas ietvaros ir vērtējama kopsakarā ar Satversmes 83. pantā ietverto tiesneša neatkarību. Tāpat arī atbilstība Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējama, ievērojot Satversmes 83. pantā ietverto neatkarības prasību. Līdz ar to visupirms ir nepieciešams atklāt Satversmes 83. panta saturu, tāpēc Satversmes tiesa sākumā izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. pantam. I 7. Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. "Latvijas Satversmes un demokrātisko valstu konstitūciju autori visā pasaulē paģēr neatkarīgu tiesu varu un īpašu tiesneša statusu ne jau tādēļ, ka kādam tā vienkārši patiktu, bet tādēļ, ka tā ir absolūti nepieciešama demokrātiskas tiesiskas valsts sastāvdaļa" (Endziņš A. Tiesu sistēmas un politikas saskarsme un dinamika. Jurista Vārds, 2002. gada 7. maijs, Nr. 9). Tiesu varas uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai, tāpēc Satversmes 83. pantā ietvertais tiesas un tiesnešu neatkarības princips jāaplūko kopsakarā ar Satversmes 1. pantu, kas ietver tiesiskuma un varas dalīšanas principu, un Satversmes 92. panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. 7.1. Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga un objektīva tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Ar Satversmes 83. pantā ietverto tiesnešu neatkarības principu saistīts pirmais aspekts (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 1. punktu). Starptautiskajos dokumentos noteiktā prasība pēc tiesnešu neatkarības ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības "uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā". Līdzīgi formulēts arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14.pants. Bez jau minētajiem Latvijas Republikas ratificētajiem starptautiskajiem dokumentiem pastāv virkne starptautisko institūciju izstrādātu dokumentu, kas pieņemti, lai dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148), Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1994. gada 13. oktobra rekomendācija Nr. R (94)12 par tiesnešu neatkarību, efektivitāti un lomu [Recommendation No. R (94) 12 of the Committee of Ministers to Member States On Independence, Efficiency and Role of Judges], Eiropas Padomes Eiropas tiesnešu konsultatīvās padomes viedoklis Nr. 1 par tiesu varas neatkarības un tiesnešu neatceļamības prasībām (CCJE Opinion No 1 on standarts concerning the independence of the judiciary and the irremovability of judges), Eiropas harta "Par tiesnešu statusu" (European Charter on the Status of Judges, Council of Judges, 8-10 July 1998), Starptautiskās tiesnešu asociācijas 1999. gadā apstiprinātā Vispārējā tiesnešu harta (Universal Charter of the Judge adopted by the Central Council of the International Association of Judges in 1999), Eiropas tiesnešu asociācijas 1998.gadā apstiprinātā Eiropas tiesnešu harta (Judges' Charter in Europe adpoted by the European Association of Judges on March 20, 1993). Lai gan minētie dokumenti uzskatāmi tikai par vadlīnijām, tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus valstīm un ir izmantojami kā līdzeklis tiesnešu neatkarības kritērija satura noskaidrošanai. Analizējot Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "neatkarīga tiesa" saturu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka jāņem vērā vairāki kritēriji, piemēram, kārtība, kādā attiecīgās institūcijas locekļi tiek iecelti amatā, termiņš, uz kādu tie tiek iecelti, garantijas pret ārējo ietekmi, ārējo neatkarības pazīmju esamība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Campbell and Fell v. The United Kingdom 78. § , sprieduma lietā Langborger v. Sweden 32. §, sprieduma lietā Bryan v. The United Kingdom 37. § un sprieduma lietā Coeme and others v. Belgium 120. §). Tiesnešu neatkarība ir svarīga visiem, kas vēršas tiesā un rēķinās ar taisnīgumu tiesas spriešanā. Tādējādi cilvēka tiesību efektīva īstenošana nav iespējama, ja tiesneši nav neatkarīgi. 7.2. Viens no demokrātiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips. Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats. Prasība, ka tiesnešiem jābūt pasargātiem no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesas spriešanā un tiesnešu pienākumu pildīšanā, ir ne vien pamatota un saprātīga, bet pat būtiska tiesiskuma nosargāšanai. ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu (turpmāk - Bangaloras principi) preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu konstitucionālās valsts iekārtas un tiesiskuma aizsardzības uzdevumu, ir svarīga kompetenta, neatkarīga un taisnīga tiesu vara (sk.: Bangalore Principles of Judicial Conduct, 29 April, 2003, United Nations Commission on Human Rights resolution 2003/43, Preamble). Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs. 7.3. Tikai tādā valstī, kurā varas dalīšanas princips garantē valsts varas atzaru līdzsvaru un savstarpēju kontroli, novēršot jebkura atzara uzkundzēšanās tendences, sekmējot varas mērenību un līdz ar to nodrošinot patiesi neatkarīgu tiesu varu, ir iespējams nodrošināt tiesnešu neatkarību. Varas dalīšanas mērķis ir saglabāt personas brīvības garantijas, lai nepieļautu demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa aizstāšanu ar autoritāru režīmu vai vienas personas patvaldību. Tiesiskā valstī varas dalīšanas princips garantē valsts varas atzaru līdzsvaru un savstarpējo kontroli. Tieši tas dod iespēju tiesnešiem pienācīgi pildīt savus pienākumus. Tādējādi prasība pēc tiesnešu neatkarības ir cieši saistīta ar tiesu varas neatkarību un tātad arī ar varas dalīšanas principa īstenošanu. 8. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tiesneša darba samaksas noteikšana ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa saturā. Analizējot tiesneša neatkarības konstitucionālo pamatu, mērķus un nozīmi, Satversmes tiesa jau norādīja, ka nav iespējams nodrošināt nepieciešamo tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas ietekmes vai politiska spiediena. 8.1. Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi noteic, ka ikvienas valsts pienākums ir nodrošināt pietiekamus resursus, lai tiesu varai būtu iespēja pienācīgi veikt savas funkcijas (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148, 7.§). ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome savā 1989. gada 24. maija rezolūcijā Nr. 1989/60 norādījusi, ka valstīm īpaša uzmanība jāpievērš tiesu varas funkcionēšanai nepieciešamajiem resursiem, tostarp nosakot pietiekamu, izskatāmo lietu daudzumam atbilstošu tiesnešu skaitu, nodrošinot tiesām nepieciešamo darbinieku atbalstu un tehniskos līdzekļus, paredzot tiesnešiem atbilstošu personisko drošību un atalgojumu (sk.: Procedures for the effective implementation of the Basic Principles on the Independence of the Judiciary, ECOSOC resolution 1989/60 of 24 May 1989). Ievērojot Satversmē ietverto varas dalīšanas principu un prasību pēc tiesnešu neatkarības, kā arī citas starptautiski atzītās prasības, likumdevējs likuma "Par tiesu varu" 10. un 117. pantā attiecīgi ir noteicis, ka tiesu sistēma tiek finansēta no valsts budžeta. Valsts, paredzot atbilstošu finansējumu, garantē efektīvu personas tiesisko aizsardzību kompetentā un neatkarīgā tiesā. Tāpēc Satversmei atbilstošs ir tikai tāds tiesu varas finansējums, kas nodrošina šo pienākumu izpildi. No vienas puses, ievērojot to, ka budžets ir valsts politikas īstenošanas līdzeklis un lēmumus par valsts budžetu var pieņemt tikai un vienīgi likumdevējs, bet, no otras puses, rēķinoties ar to, ka tiesas darbības nodrošināšanai nepieciešamo resursu apjomu visobjektīvāk var prognozēt tieši pašas tiesu varas institūcijas, ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp tiesu varas garantijām un budžeta iespējām. Likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību - gan budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē tiesu darbību. Arī Tieslietu ministrija norāda: tāda situācija, ka ar tiesu darbu saistītus lēmumus var pieņemt, neievērojot tiesu varas pārstāvju izteiktos iebildumus, "var būt pamats visu valsts varas atzaru līdzvērtības principa īstenošanas apšaubīšanai" (lietas materiālu 2. sēj. 20. lpp.). Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējas sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātijas stiprināšana tautas interesēs. Ja likumdevējs objektīvu iemeslu dēļ nevar piekrist tiesu varas viedoklim, tad tam savs lēmums ir jāpamato. 8.2. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka "tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai ar tiesnešiem normatīvajos aktos noteikto darba samaksas apmēru, bet šī principa ievērošana jāvērtē kompleksi un sistēmiski" (lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.). Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām: tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana. Viena no tiesnešu neatkarības garantijām ir tiesneša finansiālā drošība. Konstitucionālajā doktrīnā norādīti vairāki tiesnešu finansiālās drošības aspekti, bet visās demokrātiskajās valstīs tiesnešu finansiālā drošība nepārprotami ir atzīta par vienu no būtiskākajiem tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementiem (sk., piemēram, Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā Pl. US 34/04). Kā secinājusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, demokrātiskās valstīs ir vispāratzīts tas, ka tiesnesim, kam jāizvērtē sabiedrībā radušies tiesiskie strīdi, tostarp arī strīdi starp personām un valsti, jābūt ne vien augsti profesionāli kvalificētam un ar nevainojamu reputāciju, bet arī materiāli neatkarīgam un jājūtas drošam par savu nākotni (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 13/2000-14/2000-20/2000-21/2000-22/2000-25/2000-31/2000-35/2000-39/2000-8/01-31/01 4.5. punktu http://www.lrkt.lt/dokumentai/2001/r010712.htm). Valstij ir pienākums noteikt tiesnešiem tādu atalgojumu, kas atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai. Tiesnešu atalgojuma aizsardzība ir viena no tiesnešu neatkarības garantijām. Arī starptautisko institūciju izstrādātajos dokumentos norādīts, ka tiesnešu neatkarība ir saistāma ar tiesnešu atalgojumu un citām materiālajām un finansiālajām garantijām. ANO Cilvēktiesību komiteja 32. Vispārējā komentārā norādījusi, ka dalībvalstīm ir jāveic noteikti pasākumi tiesnešu neatkarības garantēšanai un tiesnešu aizsargāšanai no jebkāda veida politiskas ietekmes tiesnešu lēmumu pieņemšanas procesā, citastarp arī nosakot tiesnešu atalgojumu (sk.: International Covenant on Civil and Political Rights, Article 14, General Commment No. 32, para. 19). Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, kas formulēti, lai palīdzētu dalībvalstīm veikt savu uzdevumu - nodrošināt un veicināt tiesu varas neatkarību, paredz citastarp arī to, ka atbilstošam atalgojumam jābūt nodrošinātam ar likumu (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, 11. punkts // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148). Eiropas Padomes Ministru Komitejas rekomendācijas Nr. R (94)12 III princips "Pienācīgi darba apstākļi", konkrēti, tā 1."b" punkts noteic: "Lai dotu tiesnešiem iespēju strādāt efektīvi, tiem ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi, it īpaši garantējot, ka tiesneša statuss un atalgojums ir samērojams ar viņa profesijas prestižu un pienākumu apjomu" [Recommendation No. R (94) 12, Principle III, para. 1.b]. Eiropas hartas "Par tiesnešu statusu" 6.1. punkts paredz: "Tiesneša algai ir jābūt tik lielai, lai tā pasargātu tiesnešus no iespējām izdarīt uz viņiem spiedienu, ar to ietekmētu viņu lēmumus un uzvedību tiesā, tādējādi vājinot viņu neatkarību un taisnīgumu" (European Charter on the Status of Judges, para. 6.1). 1999. gadā Starptautiskās tiesnešu asociācijas pieņemtās Vispārējās tiesnešu hartas 13. pants noteic: "Tiesnesim ir jāsaņem pietiekams atalgojums, kas nodrošinātu viņam patiesu ekonomisko neatkarību. Atalgojums nedrīkst būt atkarīgs no tiesneša darba rezultātiem un tiesneša pilnvaru termiņa laikā nedrīkst tikt samazināts" (Universal Charter of the Judge, para. 13). Tādējādi pienācīga darba samaksa ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa saturā. 9. Satversmes tiesa jau secināja, ka pienācīgs atalgojums ietilpst tiesneša neatkarības saturā. Taču, kā izriet no šajā spriedumā jau minētajiem starptautisko institūciju izstrādātajiem dokumentiem, tiesneša atalgojumam jābūt samērojamam ar viņa profesijas prestižu un atbildības apjomu. Savukārt ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Bangaloras principu preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu uzdevumu - aizsargātu konstitucionālo valsts iekārtu un tiesiskumu, ir svarīga ne tikai neatkarīga un taisnīga, bet arī kompetenta tiesu vara (sk.: Bangalore Principles on Judicial Conduct, Preamble).   Ievērojot tiesneša statusu un to, ka tiesnesis īsteno tiesas spriešanas funkciju, likumdevējam ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt viņam kā tiesu varas īstenotājam īpašas kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī ierobežojumus, kas vērsti uz tiesneša neatkarības nodrošināšanu. Likumā "Par tiesu varu" ir noteiktas tiesnesim izvirzāmās prasības, tiesneša tiesības un pienākumi, kā arī ierobežojumi. Savukārt atbilstoši likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 7. panta trešajai daļai tiesnešiem ir atļauts savienot valsts amatpersonas statusu tikai ar amatu, kuru viņi ieņem saskaņā ar likumu vai Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem, Ministru kabineta noteikumiem un rīkojumiem un pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista vai radošo darbu. Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz tiesnešu darba samaksas noteikšanu ir būtisks ne tikai tiesneša un tiesas neatkarības jautājums. Šai prasībai ir vēl divi mērķi: 1) sekmēt tiesas produktivitāti, jo visticamākais un reālākais pieņēmums ir tas, ka tiesneši, kuri finansiālajā ziņā jūtas droši, ar lielāku atdevi pildīs savus pienākumus; 2) tiesneša amatam piesaistīt spējīgus juristus ar nevainojamu reputāciju (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Dažu valstu konstitūcijās vai konstitucionālajos likumos ir ietvertas arī īpašas prasības attiecībā uz tiesneša atalgojumu. Piemēram, Polijas Konstitūcijas 178. panta otrā daļa noteic, ka tiesnešu algām jābūt atbilstošām "amata godam" un pienākumu apjomam, Grieķijas Konstitūcijas 88. pants noteic, ka tiesnešu atalgojumam jābūt samērojamam ar tiesneša amatu. Ir tikai pamatoti un saprātīgi atalgojumu noteikt atbilstoši ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, neatkarības prasībai, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī konkrētā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. Piemēram, Satversmes tiesa, vērtējot Saeimas deputātu atalgojumu, ir atzinusi: "Deputāta atalgojumam jāatbilst ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. [...] Turklāt jāņem vērā ierobežojumi, ko deputātu saimnieciskajai darbībai nosaka Satversme un Korupcijas novēršanas likums." Deputāta atalgojums "vispirms ir viņa neatkarības garantija" (Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5.1. un 6.1. punkts). Arī tiesnešu atalgojuma mērķis ir gan neatkarības nodrošināšana, gan likumā noteikto ierobežojumu daļēja kompensēšana. Bez tam jāievēro, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, likumu precīzu interpretēšanu un Satversmes vērtību aizsardzību nespēj nodrošināt tiesnesis, kurš ir neatkarīgs, bet nav pietiekami kvalificēts. Nenoliedzami, ka valsts interesēs ir nodrošināt ne tikai neatkarīgu un kompetentu tiesnešu pietiekamu skaitu, bet arī citu neatkarīgu un kompetentu amatpersonu darbību. Satversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta norādītajam, ka Latvijas Bankas prezidentam, viņa vietniekam, Latvijas Bankas padomes locekļiem un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājam, viņa vietniekiem un padomes locekļiem ir jābūt gan neatkarīgiem, gan kompetentiem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 66.-71. lpp.). Tomēr šīs nav vienīgās amatpersonas, kuru kompetencē un neatkarībā ir ieinteresēta valsts un sabiedrība. Ievērojot tiesneša pilnvaras, viņam izvirzītās kvalifikācijas un kompetences prasības, kā arī tiesneša lēmumu ietekmi un nozīmi, tiesneša amatam vajadzētu būt jurista karjeras augstākajam posmam. Šo amatu atbilstoši likumdevēja noteiktajām prasībām var ieņemt tikai pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Lai zināmu pieredzi ieguvis jurists mainītu darbu un šādā vecumā uzsāktu tiesneša karjeru, viņam ir nepieciešama ne vien obligātā kvalifikācija, pieredze un iekšējā pārliecība, bet arī attiecīgs finansiālais nodrošinājums un garantijas.  Tādējādi prasība nodrošināt tiesnesim pienācīgu atalgojumu ir saistīta ne tikai ar tiesneša neatkarības principu, bet arī ar tiesnesim izvirzītajām kvalifikācijas un kompetences prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem. 10. Lai konstatētu, vai apstrīdētās normas aizskar tiesneša neatkarību, nepieciešams izvērtēt, vai Satversmes 83. pants ietver aizliegumu samazināt tiesnešu darba samaksu. Satversmes 83. pants noteic, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Tādējādi šajā normā expressis verbis nav ietverts aizliegums samazināt tiesneša darba samaksu. Satversmes tiesa jau norādīja, ka Satversmē iekļautā tiesnešu neatkarības principa apjoms un saturs tiek izvērtēts ne tikai kopsakarā ar citām Satversmes normām un principiem, bet arī ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. 10.1. Eiropas tiesnešu hartā norādīts, ka viens no tiesnešu neatkarības principiem ir tāds, ka "tiesnešu algām jābūt atbilstošām (pietiekamām), lai nodrošinātu to, ka tiesneši bauda patiesu ekonomisku neatkarību, un tās nevar tikt samazinātas laikā, kamēr tiesnesis ieņem attiecīgo amatu" (Judges' Charter in Europe, para. 8). Aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu atsevišķās valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā) ir noteikts konstitūcijā tiešā veidā.   Piemēram, ASV Konstitūcijas 3. panta pirmajā daļā jau kopš 18. gadsimta beigām tieši ietverts aizliegums samazināt tiesneša atlīdzību viņa pilnvaru laikā. ASV Augstākā tiesa 1920. gadā savā spriedumā norādīja, ka šīs normas pamatmērķis ir nevis dot labumu tiesnešiem, bet piesaistīt tiesām piemērotus un atbilstošus juristus un nodrošināt tiesas darbības un spriešanas neatkarību. Viss, kas tiesnešiem tiek atņemts no tā, kas viņiem bijis solīts, ir attiecināms uz konstitūcijā ietverto aizliegumu [sk. ASV Augstākās tiesas spriedumu lietā Evans v. Hatter 532 U.S. 245 (1920) http://supreme.justia.com/us/253/245/case.html]. Tādējādi valsts pamatlikumā tieši ietvertais aizliegums samazināt tiesneša atalgojumu ir vērsts arī uz tiesnešu neatkarības aizsardzību. 10.2. No valsts vēstures un tradīcijām ir atkarīgs tas, kā tiek izprastas vispārīgas vērtības, tai skaitā tiesu varas neatkarība un demokrātija. Valstīs, kurās vēl nesenā pagātnē valdīja viena partija, izpratne par to, ka tiesu varas neatkarība prasa to nošķirt no politiskās varas, ir īpaši grūti pieņemama (sk.: The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Volume 4, 2001, p. 54). Jautājumu par tiesnešu atalgojuma samazināšanu, kā arī citus ar tiesnešu finansiālo drošību saistītus aspektus ir izvērtējušas ne tikai tās valstis, kurās vēsturisku iemeslu dēļ varētu būt diskusijas par tiesu varas neatkarības apjomu un saturu (Čehija, Krievija, Lietuva, Polija, Slovēnija), šis jautājums savulaik bijis aktuāls arī Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Vācijā un citur. Minētajās valstīs konstitucionālās tiesas vai citas institūcijas, kas veic konstitucionālo uzraudzību, ir konstatējušas, ka tiesnešu algas situācijā, kad valstij ir finansiālas grūtības, īpaši jāpasargā no pārmērīgām un nelabvēlīgām svārstībām (sk. Polijas Republikas Konstitucionālā tribunāla 2004. gada 18. februāra spriedumu lietā Nr. 12/03 http://www.trybunal.gov.pl/eng/summaries/documents/K_12_03_GB.pdf). Tiesnešu sociālās un materiālās garantijas ir daļa no tiesnešu un tiesu neatkarības principa aizsargātajām garantijām. Tādējādi jebkurš mēģinājums samazināt atalgojumu vai sociālās garantijas tiesnešiem vai samazināt budžetu tiesām ir interpretējams kā tiesu varas neatkarības aizskārums (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1995. gada 6. decembra spriedumu lietā Nr. 3/95 http://www.lrkt.lt/dokumentai/1995/n5a1206a.htm). Tiesnesim ir neatņemamas tiesības uz nesamazināmu algu (sk. Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 1999. gada 15. septembra spriedumu lietā Pl. US 13/99). Tāpēc nav pieļaujams samazināt tiesnešu algas ar mērķi izvairīties no budžeta deficīta (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Viena no tiesu varas neatkarības būtiskākajām garantijām, ko aizsargā konstitūcija, ir tiesnešu aizsardzība pret algas samazinājumu viņu pilnvaru laikā. Turklāt stabils tiesnešu ekonomiskais stāvoklis nodrošina viņiem arī augstu neatkarības pakāpi visplašākajā nozīmē (sk. Slovēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra sprieduma lietā U-I-159/08-18 33. punktu). Lai tiesneši efektīvi pildītu savas funkcijas, ievērojot neatkarības un kompetences prasības, kā arī noteiktos ierobežojumus, likumdevējs, ņemot vērā starptautisko institūciju izvirzītās prasības, kā atlīdzību viņiem ir paredzējis ne tikai konkrētu darba samaksu, bet arī sociālās un drošības garantijas utt. Līdz ar to samazināšanas aizliegums attiecas ne tikai uz tiesnešu darba samaksu. Prasība nosargāt tiesnešu darba samaksu un citas garantijas izriet no tiesu un tiesnešu neatkarības principa, kura mērķis ir pasargāt tiesnešus no jebkādas ietekmes: no likumdevēja, izpildvaras, iestāžu un amatpersonu, dažādu organizāciju, komercstruktūru, juridisko un fizisko personu ietekmes. Līdz ar to Satversmes 83. pants ietver aizliegumu samazināt tiesnešiem likumā noteikto atlīdzību viņu pilnvaru laikā. 10.3. Tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā, un uz viņiem arī attiecas valstī pastāvošā konkrētā situācija, lai arī kas to būtu izraisījis - dabas katastrofa, ekonomiskā lejupslīde, valdības darbība vai bezdarbība, vai bezatbildīgi lēmumi. Tomēr aizliegums samazināt tiesnešu atlīdzību amata pildīšanas (pilnvaru) laikā nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda likumdevēja darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesnešu atalgojumu. Tiesneši arī ir pilsoņi, un viņu īpašais statuss un loma nepiešķir tiem imunitāti situācijās, kad valsts, risinādama sarežģīto situāciju, pieņem lēmumus attiecībā uz saviem iedzīvotājiem. Arī citas konstitucionālās tiesas ir secinājušas, ka aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu nevar būt absolūts. Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka "tiesnešu atalgojuma pilnīga neaizskaramība būtu iluzora un pretēja elementāriem sociālās realitātes apstākļiem" [Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā Pl. US 34/04, tiesnešu Vojena Gutlera, Jana Musila un Pāvela Riketska (Vojen Guttler, Jan Musil, Pavel Rychetsky) atsevišķās domas]. Slovēnijas Konstitucionālā tiesa norādījusi: "Tiesnešu aizsardzība pret viņu algas samazināšanu nav absolūta, tomēr tā ietver nosacījumu, ka tiesnešu algu samazinājums ir attaisnojams vienīgi izņēmuma gadījumos, katrā no tiem ņemot vērā konkrētos apstākļus" (Slovēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra spriedums lietā U-I-159/08-18). Lietuvas Konstitucionālās tiesas attīstītajā doktrīnā norādīts, ka "aizliegts algas samazināt, ja vien nepastāv īpaši apstākļi" (Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. 15/98, 33/03). Kanādas Augstākā tiesa konstatē: "Īslaicīgs tiesnešu algu samazinājums ir pieļaujams ārkārtas ekonomiskajā situācijā" (Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedums lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Tiesu varai organiski jāiekļaujas sabiedrībā, un ir nepieciešams, lai sabiedrība to pieņemtu (akceptētu) un respektētu. Lai to panāktu un nodrošinātu, liela nozīme ir gan pašai tiesu varai, gan arī likumdevējam un izpildvarai. Tiesnešiem ir noteikti augsti uzvedības un ētikas standarti, kas uzliek zināmus ierobežojumus. Tomēr personai, izlemjot kļūt par tiesnesi, ir jārēķinās ar zināmiem profesijas standartiem. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu un savukārt valsts amatpersonas, tostarp tiesneši, ir solidāras ar valsts iedzīvotājiem. Likumdevēja lēmums samazināt tiesnešu algas var pakļaut riskam tiesu neatkarību. Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka lēmuma pieņemšana par tiesnešu atalgojuma samazināšanu dod likumdevējam teorētisku iespēju politiski ietekmēt tiesas ar ekonomisku manipulāciju palīdzību (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Tomēr šī teorētiskā iespēja neļauj secināt un apgalvot, ka tiesnešu atalgojuma samazināšana jebkādos apstākļos būtu uzskatāma par tiesu varas ietekmēšanu un tiesnešu neatkarības principa pārkāpumu. Arī tiesnešu atalgojuma nepamatota palielināšana teorētiski varētu tikt uzskatīta par tiesu varas ietekmēšanu. Tādējādi īpašos apstākļos - ekonomiskās lejupslīdes situācijā, kad valsts ir spiesta veikt vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās, no tiesnešu atalgojuma samazināšanas aizlieguma principa var atkāpties. 11. Izvērtējot, kādu likumdevēja rīcību tiesnešu darba samaksas noteikšanā aizliedz vai pieļauj Satversmē iekļautais tiesu un tiesnešu neatkarības princips, Satversmes tiesa apstrīdētās normas aplūko kopsakarā ar varas dalīšanas principu, neatkarības principu un jo īpaši tiesnešu finansiālo drošību. Tiesu sistēma tiek finansēta no valsts budžeta. Ievērojot varas dalīšanas principu, tieši likumdevēja pienākums ir, izstrādājot attiecīgu normatīvo regulējumu, nodrošināt tiesnešiem Satversmes un starptautiskajām tiesnešu neatkarības prasībām atbilstošu atlīdzību - darba samaksu, sociālās un drošības garantijas. Demokrātiskā valstī nebūtu pieļaujams, ka tiesnešu algu noteiktu paši tiesneši vai izpildvara vai ka citu neatkarīgu iestāžu amatpersonu algu noteiktu izpildvara vai pati neatkarīgā iestāde. Tiesības noteikt tiesnešu darba samaksu, kaut arī šīs tiesības nav absolūtas, tomēr pieder likumdevējam. Tas, ka likumdevējs lemj par neatkarīgu iestāžu, tostarp tiesu, budžetu un amatpersonu atalgojumu, vēl nenozīmē, ka tiek aizskarta attiecīgo funkciju pildīšanai nepieciešamā neatkarība. 11.1. Pienācīga darba samaksa ir viens no tiesnešu finansiālās drošības elementiem. Finansiālā drošība tiesnešiem nepieciešama kā garantija pret ārējo ietekmi un kvalifikācijas nodrošināšanas garantija. Finansiālās drošības individuālais līmenis (ap …