Par Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta

Par Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta vārdu "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta vārdu "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 16. jūlijā lietā Nr. 2019-25-03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc tiesībsarga pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 8. punktu, kā arī 28.1 pantu, rakstveida procesā 2020. gada 16. jūnija tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" 2. punkta vārdu "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" (turpmāk arī - Noteikumi Nr. 299) 2. punkts noteic: "Ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja: 2.1. tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot šo noteikumu 19. punktā minēto; 2.2. tā nav noslēgusi uztura līgumu; 2.3. tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā neatrodas ieslodzījumā; 2.4. persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai." 2. Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - lūdz Satversmes tiesu atzīt Noteikumu Nr. 299 2. punkta vārdus "ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro" (turpmāk - apstrīdētā norma) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam. Sociālās palīdzības mērķis esot sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības - nodrošinātu tām ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, obligāto izglītību - un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Trūcīgas personas statuss esot būtisks, jo tas nodrošinot mazāk aizsargātajām personām piekļuvi sociālā atbalsta sistēmām, proti, trūcīgas personas statusam esot saistība ne vien ar tiesībām saņemt noteiktus pabalstus un pakalpojumus, bet arī ar tiesībām saņemt citus sociālā atbalsta pasākumus un atvieglojumus. Trūcīguma slieksnim un tā izmaiņām esot nozīme vistrūcīgāko personu - kas pārsvarā piederot pie mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām - dzīves līmeņa un pamatvajadzību nodrošināšanā. Laikā no 2010. gada līdz 2017. gadam nabadzības riska slieksnis esot pieaudzis par 157 euro, gadā paaugstinoties vidēji par 22 euro. Minētās izmaiņas attiecīgi samazinājušas valdības noteikto trūcīguma līmeņa īpatsvaru nabadzības riska līmenī, kas samazinājies no 61 procenta 2010. gadā līdz pat 35 procentiem 2017. gadā. Personas, kuru ienākumi ir zemāki par nabadzības riska slieksni, potenciāli vairāk nekā citas esot pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Valdības noteikto sociālo atbalstu minētajā laika posmā katru gadu esot varējusi saņemt aizvien mazāka to iedzīvotāju daļa, kuriem faktiski bija tāda nepieciešamība. Latvijas ekonomika attīstoties. Esot palielinājušies pašvaldību budžeti, augusi minimālā alga un vidējā alga, samazinājies bezdarba līmenis, bet vienlaikus cēlušās pārtikas cenas. Tai pašā laikā trūcīgas personas ienākumu līmenis būtībā kopš 2009. gada neesot ne pārskatīts, ne palielināts. Solījumi pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu līdz šim neesot pildīti. Šobrīd tādu iedzīvotāju rīcībā, kurus valdība uzskatot par trūcīgiem, neesot pat tādu līdzekļu, kas ļautu nodrošināt pienācīgu uzturu. Tiesībsargs esot konstatējis, ka tieši mājokļa uzturēšanas izdevumus iedzīvotāji uzskata par visbūtiskākajiem un noteikti apmaksājamiem. Lai segtu šos izdevumus, daudzi iedzīvotāji nevarot atļauties pienācīgu uzturu un veselības aprūpes pakalpojumus, tai skaitā iegādāties nepieciešamās zāles. Objektīvi esot saprotams, ka to iedzīvotāju, kuri nevar nodrošināt sev vismaz pienācīgu uzturu vai kuru rīcībā ir tikai tik daudz ienākumu, lai apmierinātu vajadzību pēc uztura, jau ilgstoši ir krietni vairāk nekā to iedzīvotāju, kuru ienākumi atbilst valdības noteiktajam trūcīguma līmenim. Līdz ar to daudz lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju esot nepieciešams papildu sociālais atbalsts, kāds noteikts personām ar viszemākajiem ienākumiem. Sociāli atbildīgas valsts mērķis esot sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu. Valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni visupirms ietverot pienākumu nodrošināt sociālo palīdzību. Sociālajai palīdzībai esot jābūt tādai, kas nodrošina vismaz cilvēka cienīgu dzīvi. Sociāli atbildīgas valsts pienākums esot izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošina cilvēka cienīgas dzīves līmeni tā, lai tas ļautu cilvēkam pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. No nabadzības izrietot sociālā atstumtība. Resursu trūkuma dēļ cilvēkam esot ierobežota pieeja kultūras un sporta pasākumiem, arī izglītībai, savukārt izglītības trūkums varot būt par cēloni bezdarbam vai tikai mazapmaksāta darba pieejamībai. Tāpat resursu trūkums ierobežojot pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem. Tādējādi cilvēks nespējot piekļūt precēm un pakalpojumiem un līdz ar to nespējot īstenot savas tiesības vienlīdzīgi ar pārējo sabiedrību. Tas, ka Satversmē ir garantētas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, ierobežojot likumdevēja rīcības brīvību. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot joma, kurā tāpat kā citu pamattiesību jomās valstij ir trīs veidu pienākumi: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Valsts esot formāli izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, nosakot trūcīguma slieksni. Termins "trūcīga ģimene (persona)" tiesību aktos esot noteikts jau 1993. gadā, kad par trūcīgu atzina ģimeni, kuras ienākums uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedza 75 procentus no Ministru kabineta noteiktā iztikas minimuma, kas 1993. gadā veidoja 75 procentus no krīzes iztikas minimuma. Laika gaitā trūcīgas ģimenes (personas) ienākuma līmeņa sasaiste ar noteiktiem dzīves līmeņa rādītājiem esot mainījusies. Aplūkojot Noteikumu Nr. 299 sākotnējo redakciju, esot konstatējams, ka sākumā trūcīguma slieksnis bija noteikts kā summa, kas nepārsniedz 50 procentus no attiecīgā gada 1. janvārī valstī spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmēra. Šāda pati kārtība bijusi noteikta divos iepriekšējos valdības noteikumos, kas noteica trūcīguma slieksni jau kopš 2003. gada. Tātad gandrīz astoņus gadus valstī bija noteikta tāda nemainīga kārtība, ka trūcīguma slieksnis tiek noteikts ciešā sasaistē ar valstī noteikto minimālo darba algu un pieaug līdz ar to. Turklāt 2009.-2010. gadā minimālās darba algas apmērs neesot mainīts. Ar 2010. gada 21. decembra grozījumiem trūcīguma formula esot pārveidota par konkrētu naudas summu un palikusi nemainīga kopš 2011. gada 1. janvāra. Tādējādi trūcīguma slieksnis Latvijā esot nemainīgs kopš 2009. gada jeb jau pilnus desmit gadus. Attiecīgā normatīvā akta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) neesot sniegts skaidrojums par to, kāpēc tiks mainīts ienākumu līmenis, atbilstoši kuram persona tiek atzīta par trūcīgu. Tas netieši liecinot, ka lēmums ekonomiskās krīzes laikā pieņemts bez pamatotas aprēķina metodoloģijas, balstoties uz iesaistīto pušu panākto vienošanos. Sākotnēji šāds grozījums esot paredzēts terminēti - līdz 2011. gada beigām, bet vēlāk šī krīzes laika norma saglabāta. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais trūcīgas personas ienākumu slieksnis esot noteikts, nevis pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodoloģiju, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nepastāvot arī skaidra šā līmeņa pārskatīšanas kārtība. Tas zināmā mērā esot liedzis valdībai mērķtiecīgi tiekties uz trūcīguma līmeņa regulāru pārskatīšanu. Pēc tiesībsarga ieskata, vairs neesot pieļaujama līdzšinējā valdības kavēšanās pārskatīt trūcīguma slieksni. Līdzšinējā prakse minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidē esot bijusi nesekmīga, jo ilgstoši atstāta bez virzības. Izstrādātie plāni iezīmējot valdības politiskos nodomus, bet tie joprojām neesot transformējušies tiesību normās. Tādējādi valdība savu ekonomisko un sociālo attīstības progresa pienākumu neesot izpildījusi. Šāda bezdarbība neatbilstot valsts pienākumam pastāvīgi pārskatīt sociālās aizsardzības līmeni, cenšoties paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti ar maksimāli pieejamiem resursiem. Līdz ar to valsts no Satversmes 109. panta un sociāli atbildīgas valsts principa izrietošo pienākumu periodiski pārbaudīt sniegtā sociālā nodrošinājuma apmēra pietiekamību un to pilnveidot neesot izpildījusi tā, lai personas varētu Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības īstenot vismaz minimālā apmērā. Tātad pasākumi sociālo tiesību īstenošanai neesot veikti pienācīgi. Saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem nabadzības riska slieksnis ar katru gadu pieaugot, taču trūcīguma līmenis paliekot nemainīgs. Trūcīgas personas statusam atbilstošais ienākumu līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par nabadzības riska slieksni vienas personas mājsaimniecībai, un šai starpībai esot tendence pieaugt. Tāpat vajagot ņemt vērā, ka nereti personām trūcīgas personas statuss tiek atteikts, jo ienākumu līmenis par pāris euro vai pat centiem pārsniedz 128,06 euro atzīmi, taču tas neatrisinot personas sociālo situāciju. Pieaugot iedzīvotāju kopējiem ienākumiem, cilvēki ar zemākajiem ienākumiem situācijas uzlabošanos neizjūtot, jo tiesību aktos noteiktie ienākumu apmēri, kas dod iespēju pretendēt uz noteiktu atbalstu, paliekot nemainīgi zemi. Tieši šāda ilgstoša valdības bezdarbība nostādot cilvēkus ar viszemākajiem ienākumiem cilvēka cieņu pazemojošā situācijā. Pēc tiesībsarga ieskata, neesot pieļaujama ilgstoša vistrūcīgāko iedzīvotāju tiesību ignorēšana, kas liecinot par to, ka šie cilvēki netiek cienīti. Šādi apstākļi neļaujot apgalvot, ka būtu nodrošināta vispārējo tiesību principu ievērošana. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 1. pantā iekļautajam tiesiskas valsts principam. Papildu paskaidrojumā tiesībsargs norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti zemiem ienākumiem esot skatāms kā komplekss pasākumu kopums, taču tas šobrīd nenodrošinot ģimenēm (personām) sociālo atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai un cilvēka cienīgu dzīvi. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība esot sadrumstalota un fragmentāra. Tā nenodrošinot pietiekamu atbalstu trūcīgu un maznodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanai. Maznodrošinātības kritēriji radot ievērojamu nevienlīdzību starp dažādu pašvaldību iedzīvotājiem, savukārt palīdzība mājokļa izdevumu segšanai nenodrošinot atbalstu pēc būtības. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Atbalsta sniegšana iedzīvotājiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāma kopsakarā ar valsts un pašvaldību garantēto atbalstu. Solidāra pieeja iedzīvotāju labklājības līmeņa nodrošināšanai ar savstarpēji papildinošiem valsts un pašvaldību sniegtajiem atbalsta mehānismiem veicinot dažādu un visaptverošu pasākumu kompleksu nodrošināšanu un tādējādi maksimāli sekmējot cilvēka iespējas saņemt savām individuālajām vajadzībām pietuvinātu atbalstu gan finansiālā izteiksmē, gan pakalpojumu veidā, un šis atbalsts vienlaikus esot samērīgs ar citu grupu situāciju un tām sniegto atbalstu. Vienota ienākumu līmeņa noteikšana esot nepieciešama, jo ģimenēm (personām), kas atzītas par trūcīgām un maznodrošinātām, esot paredzēti daudzi atvieglojumi, kurus nodrošinot ne tikai pašvaldības, bet arī valsts. Tā kā sociālās palīdzības piešķiršanas jautājumi ir pašvaldības kompetencē, trūcīgas personas ienākumu līmeņa izmaiņas ietekmē šim statusam atbilstošo personu skaitu un līdz ar to arī atbalsta sniegšanai nepieciešamo pašvaldības finanšu līdzekļu apjomu, trūcīgas personas ienākumu līmenis tiekot noteikts, saskaņojot to ar pašvaldībām. Papildus minētajam esot būtiski ņemt vērā arī pašvaldību finansiālās iespējas palielināt sava budžeta izdevumus sociālā atbalsta pasākumu nodrošināšanai. Sākotnējais sociālās labklājības sistēmas reformas projekta mērķis - noteikt vienu sociālās palīdzības pabalstu, kas nodrošinātu pamatvajadzību apmierināšanu minimālā apmērā, - esot sasniegts tikai daļēji. Saistībā ar globālo un Latvijas finanšu un ekonomikas krīzi Ministru kabinets 2009. gada 8. septembrī apstiprinājis un 1. oktobrī sācis īstenot Sociālās drošības tīkla stratēģiju. Stratēģijas mērķis bijis veikt ārkārtas drošības pasākumu kopumu, lai samazinātu krīzes negatīvo sociālo ietekmi, pasliktinoties sociālekonomiskajai situācijai valstī. 2012. gadā esot samazināta stratēģijas īstenošanas atbalsta intensitāte, sašaurināta mērķa grupa un atbilstoši samazinājies arī trūcīgo personu skaits. 2011. gadā esot paaugstināta minimālā darba alga, bet trūcīgas ģimenes (personas) ienākumu līmenis noteikts konstantā apmērā - 128,06 euro personai mēnesī, sākotnēji paredzot normas spēkā esību līdz 2012. gada 31. decembrim. Tas bijis saistīts ar 2011. gadā īstenotajiem valsts budžeta fiskālās konsolidācijas pasākumiem. Ar Ministru kabineta 2012. gada 29. maija noteikumiem Nr. 366 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu"" trūcīgas ģimenes (personas) ienākumu līmenis 128,06 euro ticis nostiprināts konstantā apmērā. Ņemot vērā metodiku, pēc kādas tiek noteikta atbilstība trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam, īpaša riska situācijās esošām ģimenēm (personām) esot iespēja saņemt atbalstu arī tad, ja to reālie ienākumi pārsniedz trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) ienākumu līmeni. Papildus pašvaldības sniegtajam atbalstam trūcīgas un maznodrošinātas personas (no 2018. gada 1. aprīļa ar ienākumiem līdz 188 euro, bet no 2019. gada 1. janvāra - līdz 242 euro mēnesī), kā arī krīzes situācijā nonākušas personas varot saņemt atbalstu no Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām. Fonda atbalsts Latvijā esot pieejams no 2015. gada un paredzēts pārtikas un pamata materiālās nenodrošinātības mazināšanai. Nabadzības samazināšanas mērķis Latvijā esot balstīts uz diviem indikatoriem: nabadzības riska indeksu un/vai personu īpatsvaru zemas darba intensitātes mājsaimniecībās. Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojums Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu"" paredz minimālo ienākumu līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas ietvaros noteikto atbalsta pasākumu, arī trūcīgas personas atbalsta pasākumu, pilnveidošanai noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu (1; 0,7; 0,7). Eiropas Savienībā katra valsts esot tiesīga piemērot pašas izraudzītu iedzīvotāju ienākumu ekvivalences skalu, kas ir atbilstošākā konkrētās valsts sociālekonomiskajai situācijai. Atšķirīgas ekvivalences skalas piemērošana veidojot atšķirīgu mediānas ienākumu. Savukārt materiālajam atbalstam visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem katra Eiropas Savienības dalībvalsts izmantojot pašas izraudzīto pieeju un statistisko informāciju. Eiropas Savienības kopējie indikatori tiekot izmantoti galvenokārt statistiskiem nolūkiem, proti, situācijas salīdzināšanai ar situāciju citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Latvijas apstākļos nabadzības riska sliekšņa noteikšana atbilstoši Eiropas Savienības metodoloģijai neesot ekonomiski pamatota un samērīga ar sabiedrības interesēm. Personas ienākumiem būtu jāaug nevis no valsts sniegtajiem pabalstiem, bet gan no darbā gūtajiem ienākumiem un no valsts ekonomiskās attīstības kopumā. Nabadzības problemātika esot daudzdimensionāla. Nabadzības cēlonis varot būt gan zemi un nepietiekami ienākumi, gan arī šķēršļi, kas kavē iesaistīšanos nodarbinātībā. Nabadzības mazināšana neesot panākama tikai ar valsts vai pašvaldības nodrošinātā finansiālā atbalsta palielināšanu konkrētām mērķa grupām, vienlaikus neuzlabojot iedzīvotāju iespējas saņemt atbilstošus veselības aprūpes pakalpojumus, iegūt kvalitatīvu izglītību un iekļauties darba tirgū atbilstoši savām spējām un zināšanām. Sociāli atbildīgas valsts princips uzliekot valstij pienākumu rūpēties par cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšanu un aizsardzību sociālā riska gadījumā. Sociāli atbildīgs esot tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses ir saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Esot jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt līdzsvaru starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrības labklājību. Liela nozīme esot arī paša cilvēka atbildībai un pienākumam rūpēties par sevi un tuviniekiem, kā arī aktīvi iesaistīties savu sociālo problēmu risināšanā. Valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ plānā noteiktos pasākumus neesot iespējams pilnā mērā īstenot, tādēļ 2020. gada valsts budžeta veidošanas procesā prioritārais pasākums "Atbalsts minimālā ienākumu līmeņa palielināšanai" ticis atbalstīts ierobežotā apjomā. Turklāt atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti zemiem ienākumiem esot skatāms kā komplekss pasākumu kopums, kas īstenojams gan monetārā izteiksmē kā tiešais finansiālais atbalsts, gan tādu pakalpojumu un atvieglojumu veidā, kuri radot tiešu pozitīvu ietekmi uz trūcīgo mājsaimniecību izdevumu pozīcijām. Būtiskākais priekšnosacījums cilvēka spējai nodrošināt savu labklājību esot pastāvīgi ienākumi un spēja sevi realizēt darba tirgū, tādējādi veidojot no sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem neatkarīgu dzīvi. Tādēļ iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem sniegtajam valsts vai pašvaldību atbalstam vajagot būt ekonomiski pamatotam, samērīgam ar sabiedrības interesēm un balstītam uz valsts un pašvaldības finansiālajām iespējām, saglabājot personas motivētu iesaisti darba tirgū, sekmējot iedzīvotāju spēju gūt pastāvīgus ienākumus un nodrošinot atbilstošu labklājības līmeni. Papildu paskaidrojumā Ministru kabinets norāda, ka trūcīgas personas ienākumu līmenis no tā ieviešanas 2003. gadā līdz 2011. gadam tika noteikts 50 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas un tādējādi bija saistīts ar noteiktu ekonomisku rādītāju, savukārt kopš 2011. gada esot atkarīgs no attiecīgajā gadā panāktās vienošanās ar Latvijas Pašvaldību savienību. Ministru kabinets atzīst trūcīgas ģimenes (personas) ienākumu līmeni par nabadzības riska novēršanai nepietiekamu neadekvāti zemā un nepietiekamā ienākumu atbalsta dēļ, tāpēc nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu esot izvirzījis par vienu no saviem uzdevumiem un paredzējis pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu. 4. Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka likumdevējs ir likumā noregulējis vairākus svarīgus ar sociālo atbalstu personām ar zemiem ienākumiem saistītus jautājumus un izveidojis Satversmes 109. pantam atbilstoša sociālā nodrošinājuma garantēšanai nepieciešamo tiesisko ietvaru. Apstrīdētajā normā noteiktais vidējais ienākumu līmenis, kas pašvaldībai dod tiesības atzīt ģimeni (personu) par trūcīgu, pats par sevi nevarot aizskart Satversmē garantētās pamattiesības, jo valsts un pašvaldības nodrošinot sociālās drošības pasākumus ne tikai tām personām, kuru vidējie ienākumi nepārsniedz 128,06 euro, bet arī personām, kuru vidējie ienākumi ir lielāki. Tiesības uz sociālā atbalsta pasākumiem esot arī maznodrošinātām personām. Maznodrošinātām personām lielā mērā tiekot nodrošināti tādi paši sociālā atbalsta pasākumi kā trūcīgām personām. Maznodrošinātām personām saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35. panta piekto daļu esot nodrošinātas arī tiesības uz dzīvokļa pabalstu. Pašvaldība maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm (personām) varot noteikt arī citādu palīdzību to pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais vidējais ienākumu līmenis, kas dod pašvaldībai tiesības atzīt personu par trūcīgu, bet personai - tiesības uz sociālā atbalsta pasākumiem, kas pienākas trūcīgām personām, neesot šķērslis tam, lai atbilstoši sociālā atbalsta pasākumi tiktu nodrošināti arī maznodrošinātām personām, proti, personām, kuru vidējie ienākumi ir lielāki par trūcīgas personas vidējiem ienākumiem. Valstij esot pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību realizēšana. Palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām personām neesot atkarīga no personas veiktajām iemaksām, bet gan no valstij un pašvaldībām pieejamiem finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij būtu piešķirama plaša rīcības brīvība tāda normatīvā regulējuma pieņemšanā, kas paredz palīdzību personām ar zemiem ienākumiem. Likumdevējs esot likumā noteicis sociālās palīdzības mērķi, proti, sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām personām, lai nodrošinātu to pamatvajadzību apmierināšanu un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Minēto mērķi varot uzskatīt par vienu no pamatprincipiem, kas jāievēro, nosakot sociālās palīdzības nodrošināšanas kārtību un attiecīgo aprēķinu metodes. Likumdevējs Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā esot noteicis arī to, kādi ienākumi netiek ņemti vērā, nosakot sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību saņemošas personas materiālos resursus. Turklāt, pieņemot Sociālā uzņēmuma likumu un Sabiedriskā labuma organizāciju likumu, likumdevējs esot veicinājis privātā sektora iesaisti trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu atbalstīšanā. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka ienākumu sadalījums Latvijā ir viens no nevienlīdzīgākajiem Eiropas Savienībā. Arī nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā esot viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Turklāt nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā pēdējos gados esot palielinājies, un to lielā mērā ietekmējis tieši pensijas vecuma iedzīvotāju materiālais stāvoklis. Darbaspēka nodokļu regulējuma izmaiņas neesot efektīvākie instrumenti ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvara mazināšanai. Savukārt sociālie pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgo mājsaimniecību atbalstu, esot daudz efektīvāki instrumenti ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvara mazināšanai. Šobrīd no ienākumu līmeņa atkarīgie pabalsti veidojot tikai 1,1 procentu no sociālajai aizsardzībai paredzētajiem izdevumiem, un to apjoms pēdējos gados esot samazinājies. Taču, pēc Latvijas Bankas ieskata, sociālās politikas veidotājiem būtu jāapsver iespēja palielināt šo izdevumu īpatsvaru Latvijas sociālās aizsardzības sistēmā. Kopš 2009. gada ienākumu līmenis, kas ļauj ģimeni (personu) atzīt par trūcīgu, neesot mainījies, bet tā pirktspēja atbilstoši 1. kvintiles mājsaimniecību patēriņa grozam esot samazinājusies par 10 procentiem. Metodoloģija, pēc kādas aprēķināms ienākumu līmenis, ar kādu ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, būtu jāskata kopā ar pabalstiem un citiem labumiem, kas ģimenei (personai) kļūst pieejami, iegūstot trūcīgas ģimenes (personas) statusu. Pēc Latvijas Bankas ieskata, minētā sociālā atbalsta intensitātei vajadzētu būt atkarīgai no ģimenes (personas) faktiskā ienākumu līmeņa, lai novērstu nevienlīdzīgu attieksmi pret tām ģimenēm (personām), kuru ienākumi ir tuvu noteiktajam slieksnim, bet virs tā, un mazinātu nabadzības slazda iespējamību Latvijā. Valsts un pašvaldību finansiālās iespējas paaugstināt ienākumu līmeni, ar kādu ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, neesot strikti ierobežotas. Atbilstoši vispārējiem budžeta veidošanas principiem papildu budžeta izdevumus, kas rastos, ja šis līmenis tiktu paaugstināts, būtu iespējams finansēt, attiecīgi sašaurinot citu no budžeta līdzekļiem finansētu funkciju realizēšanu vai pat atsakoties no to realizēšanas, vai arī rodot papildu finansējumu ar augstāku nodokļu ieņēmumu palīdzību. Izdarot šādu izvēli, būtu jāņem vērā sabiedrības kopējās intereses un jāsamēro ieguvumi no šādas politikas realizēšanas ar zaudējumiem no tautsaimniecības aktivitātes pazemināšanās, ko radītu kopējā nodokļu sloga pieaugums. 6. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība - norāda, ka likumdevējs kopš Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma spēkā stāšanās ir paplašinājis sociālās palīdzības saņēmēju mērķa grupu, kā arī sociālās palīdzības saturu, bet nav piešķīris tam atbilstošus valsts budžeta līdzekļus. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā 2017. gadā izdarīti grozījumi. Ar tiem likumdevējs esot mainījis sociālās palīdzības mērķi. Vairs neesot paredzēts, ka sociālā palīdzība nodrošināma tikai krīzes situācijā. Likumdevējs, iespējams, esot reaģējis uz to, ka ienākumi no algota darba, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstiem, vecuma pensijas u. c. avotiem var būt zemi un tā ir nevis īslaicīga krīzes situācija, bet gan ilgstošs, nemainīgs stāvoklis. Tādējādi pašvaldībām esot noteiktas jaunas funkcijas, bet neesot nodrošināti papildu finanšu līdzekļi. Izņēmums bijis sociālekonomiskās krīzes laiks, kad Latvijā īstenota Sociālās drošības tīkla stratēģija, kurā paredzētie pasākumi bija vērsti uz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Tajā laikā valsts esot līdzfinansējusi 50 procentus no garantētā minimālā ienākuma (turpmāk - GMI) pabalstam un 20 procentus no dzīvokļa pabalstam izlietotajiem līdzekļiem. Šī stratēģija esot īstenota no 2009. gada līdz 2011. gadam. Tā esot pierādījusi, ka valsts budžeta līdzfinansējums sociālās palīdzības pabalstu izmaksāšanai ir efektīvs līdzeklis, ar ko var nodrošināt sabiedrības trūcīgākās daļas tiesības uz sociālo palīdzību. Esot būtiski uzsvērt, ka ģimenes ar bērniem, kā arī personas ar invaliditāti un to ģimenes faktiski atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. pantam kvalificējas trūcīgas ģimenes (personas) statusam pat tad, ja to ienākumi pārsniedz 128,06 euro katram ģimenes loceklim. Trūcīgas ģimenes (personas) ienākumu līmenis 2012. gadā noteikts konstantā apmērā un kopš tā laika neesot pārskatīts. Tomēr pašvaldības, kuru kompetencē ir maznodrošinātas personas ienākumu līmeņa noteikšana, atbilstoši sociālekonomiskajai situācijai un sava budžeta iespējām pārskatot šo līmeni, lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai. Ministru kabinets ar 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 "Par koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu"" esot pieņēmis lēmumu par minimālā ienākumu līmeņa metodiku. Proti, tas esot noteikts 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu (1; 0,7; 0,7), ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju un piešķirot lielāku ekvivalento svaru bērniem, nekā to paredz Eiropas Savienības metodoloģija. Lai sociālā atbalsta sistēma nekļūtu par iemeslu personu atkarībai no pabalstiem, esot būtiski sabalansēt pabalstu apjomus ar atalgojuma līmeni visā valsts teritorijā. Valstij, nosakot trūcīgas personas statusam atbilstošu ienākumu līmeni, būtu jāņem vērā tā saistība ar minimālo darba algu. Sociāli atbildīgā valstī tieši minimālās algas apmērs būtu jāsaista ar minimālo finansējumu, kas nepieciešams viena strādājošā un viena apgādājamā bērna pamatvajadzību apmierināšanai. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka persona darbspējas vecumā nestrādā un nav motivēta līdzdarboties savas situācijas uzlabošanā, bet no sociālās palīdzības sistēmas saņem tikpat vai pat vairāk nekā strādājošais. Savukārt minimālās algas un trūcīguma līmeņa proporcija būtu jānosaka politiski. 7. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienība" - norāda, ka pašreizējā maznodrošinātas un trūcīgas ģimenes (personas) statusa noteikšanas kārtība un valsts un pašvaldību sociālā atbalsta pasākumi nenodrošina nepieciešamo sociālo atbalstu, pamatvajadzību apmierināšanu un cilvēka cienīgu dzīvi. Valstij esot pienākums noteikt tādu valsts sociālā nodrošinājuma apmēru, kas pienācīgi nodrošinātu visu pamatvajadzību apmierināšanu un cilvēka cieņu. Sociālās drošības sistēmas ietvaros pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība neesot pietiekama, lai trūcīgo un maznodrošināto personu vidū novērstu nabadzības risku un mazinātu tās dziļumu. Pašvaldības sociālajai palīdzībai atvēlot vien tik daudz finansējuma, cik pieļaujot katras pašvaldības budžets. Rezultātā liela personu grupa nonākusi sociālas atstumtības stāvoklī, jo šo personu iespējas iegūt izglītību, apmeklēt kultūras un sporta pasākumus, kā arī saņemt veselības aprūpes pakalpojumus esot ierobežotas. Ienākumu līmenim, ar kādu ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu, būtu objektīvi jāaptver visu to personu loks, kuras nespēj nodrošināt sevi vismaz pamatvajadzību līmenī. Savukārt sniegtajai sociālajai palīdzībai vajadzētu būt tādai, lai tā apmierinātu trūcīgu personu vajadzības, veicinātu šo personu iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, kā arī radītu tām vēlmi atgriezties darba tirgū. Lai noteiktu šādu līmeni, esot jādefinē personas vajadzības, jāizvērtē iespējamā katrai riska grupai piešķiramā atbalsta sistēma un jāaprēķina, cik daudz finanšu līdzekļu tai vajadzēs. Apstrīdētajā normā noteiktais ienākumu līmenis, ar kādu ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ilgstoši neesot pārskatīts, tāpēc apvienība piekrītot pieteikumā norādītajam, ka šobrīd trūcīgas ģimenes (personas) atbalsta pasākumi esot nepieciešami daudz lielākam iedzīvotāju skaitam. 8. Pieaicinātā persona - sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere - norāda, ka nepieciešams paaugstināt gan trūcīgas personas ienākumu slieksni, gan pabalstu apmērus un atvieglot trūcīgo personu situāciju, taču neuzskata, ka būtu konstatējams pietiekams pamats apstrīdētās normas atzīšanai par neatbilstošu Satversmes 109. pantam. Apstrīdētajā normā noteiktajam ienākumu slieksnim neesot absolūta rakstura attiecībā uz trūcīgas personas statusu. Esot vairāki valsts pabalsta veidi, kuri netiekot ņemti vērā, nosakot trūcīgas ģimenes (personas) vidējo ienākumu apmēru. Turklāt arī tādai ģimenei (personai), kuras ienākumi kļūst augstāki par trūcīgas ģimenes (personas) vidējo ienākumu slieksni, joprojām esot pieejama sociālā palīdzība, bet nu jau kā maznodrošinātai ģimenei (personai). Sociālās palīdzības piešķiršanai būtiskā vidējo ienākumu sliekšņa noteikšanā varot izmantot arī preču un pakalpojumu groza metodi, aprēķinot, cik vidēji izmaksā cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamie pakalpojumi un preces. Taču sociālās politikas praksē šo metodi lielākā daļa Eiropas Savienības valstu neizmantojot. Arī Latvijā šāda veida statistika netiekot akumulēta. Tāpēc tiesībsarga argumentus par pamatvajadzību apmierināšanai vajadzīgajiem izdevumiem kā iespējamo slieksni uz pieeju sociālajai palīdzībai neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt. Tā kā trūcīgas personas statuss dod tiesības uz sociālo palīdzību, kuras sniegšana iedzīvotājiem ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, demokrātiskas valsts principam neatbilstu trūcīgas ģimenes (personas) vidējo ienākumu sliekšņa noteikšana, neņemot vērā pašvaldību viedokli, jo tieši pašvaldības esot tās, kas sniedz sociālo palīdzību trūcīgām ģimenēm (personām). Pilnībā izvairīties no pabalstu slazdu riska neesot iespējams, bet to varot minimizēt. Pozitīvi esot vērtējams tas, ka tiek noteikti vairāki atšķirīgi ienākumu sliekšņi (trūcīgas un maznodrošinātas personas ienākumu sliekšņi), kuri dod tiesības uz sociālo palīdzību. Būtu pat vēlami vēl vairāki ienākumu sliekšņi, lai minimizētu risku, ka persona nonāk ilgstošā atkarībā no sociālās palīdzības un zaudē motivāciju aktīvi līdzdarboties savas materiālās situācijas uzlabošanā. Satversme un starptautiskie pamattiesību instrumenti, jo īpaši Pārskatītā Eiropas Sociālā harta, paredzot tiesības uz sociālo palīdzību, taču nevienā no šiem dokumentiem neesot tādu konkrētu normu, kuras noteiktu, kādas personas un kādā kārtībā atzīstamas par trūcīgām un attiecīgi var iegūt tiesības uz sociālo palīdzību. Trūcīgas ģimenes (personas) vidējo ienākumu aprēķina metodoloģijas esībai vai neesībai no personas individuālo tiesību viedokļa neesot nozīmes. Laba metodoloģija esot tikai racionālas sociālās politikas veidošanas instruments. Turklāt neviena metodika nekādā veidā neierobežojot likumdevēja tiesības to ignorēt vai modificēt tās pielietojumu budžeta apspriešanas procesā vai pirmsvēlēšanu laikā, vadoties no politiskiem vai ekonomiskiem apsvērumiem. Neesot pamata apgalvot, ka Latvija nav regulāri pārskatījusi sociālās aizsardzības, tostarp sociālās palīdzības, līmeni. Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, īpaši tā 5. panta trešās daļas 2. punktā, esot paaugstinājuši trūcīgas personas ienākumu slieksni vairākām personu grupām. Laikā kopš 2009. gada esot veikti vairāki uzlabojumi sociālās drošības sistēmā, piemēram, ievērojami palielināti ģimenes pabalsti un ieviesti jauni sociālās palīdzības pakalpojumi (piemēram, atlaides maksai par elektrību, bezmaksas transports). Esot jāņem vērā tas, ka relatīvās nabadzības izplatību sabiedrībā ietekmē gan darba algu sadalījums, gan nodokļu politika, gan sociālie maksājumi. Individuālā līmenī pie dzīvošanas zem nabadzības sliekšņa novedot daudzi gan subjektīvi, gan objektīvi faktori, tostarp nodarbināto skaits mājsaimniecībā, personu izglītības līmenis un prasmes, tostarp arī sociālās prasmes. Līdz ar to būtu nesamērīgi pasludināt trūcīgas personas ienākumu slieksni par galveno atbildīgo faktoru vai pat galveno iemeslu izteiktajai ienākumu nevienlīdzībai sabiedrībā. Neesot pietiekamas informācijas, lai kaut aptuveni noteiktu cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamo resursu apjomu un izteiktu apgalvojumus par trūcīgu mājsaimniecību skaitu un to iespējām izmantot tiesības uz sociālo palīdzību. Taču būtu pārspīlēti apgalvot, ka Latvijā masveidīgi tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. 9. Pieaicinātās personas - socioloģijas ekspertes Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas vadītāja asociētā profesore Dr. sc. soc. Baiba Bela un Latvijas Universitātes asociētā profesore Dr. sc. soc. Līga Rasnača - norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais trūcīgas ģimenes (personas) ienākumu slieksnis ir neadekvāts un pazemojošai nabadzībai šobrīd pakļauti daudz vairāk cilvēku nekā tiek atzīti par trūcīgiem. Trūcīgas ģimenes (personas) vidējo ienākumu sliekšņa neatbilstību varot pamatot, to salīdzinot ar minimālo algu un relatīvās nabadzības slieksni. Taču abi šie rādītāji esot relatīvi un tikai ilustrējot sakarību starp ekonomisko situāciju valstī un iedzīvotāju ienākumiem, nevis parādot, kādu dzīves līmeni ar šiem ienākumiem iespējams nodrošināt. Tāpēc vidējo ienākumu sliekšņa neatbilstību esot vēlams pamatot ar tādiem materiālās nenodrošinātības rādītājiem, kas pārliecinoši atspoguļotu to, ko cilvēki var atļauties ar to rīcībā esošajiem ienākumiem segt un kāds ir tas ienākumu līmenis, kad situācija kļūst kritiska. Proti, to, ko ar savā rīcībā esošajiem ienākumiem cilvēki var atļauties, atklājot dažādi rādītāji, kas saistīti ar materiālo nenodrošinātību un mājsaimniecības izdevumu segšanu. Apsekojumā "Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem" (EU SILC) materiālā nenodrošinātība esot definēta kā tādu iemeslu kopums, kuri mājsaimniecībai liedz pieeju noteiktiem materiāliem labumiem. Šajā apsekojumā minētos ikdienas izdevumus varot uzskatīt par Eiropā pieņemta pienācīga dzīves standarta minimumu. Joprojām ļoti daudzi iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem izjūtot ekonomisko spriedzi - šādu personu īpatsvars esot 65,9 procenti no visām nabadzības riskam pakļautajām personām. Savukārt 24 procenti no nabadzības riskam pakļautajiem izjūtot arī dziļu materiālo nenodrošinātību - nevarot atļauties segt vismaz četras no deviņām vajadzībām, kuras par būtiskām atzītas Eiropas Savienības veidotajā statistikā. Pamatojot to, cik lielā mērā 128,06 euro slieksnis ir novecojis laikā kopš 2009. gada, noderīgākā esot Centrālās statistikas pārvaldes sagatavotā statistika. Tā uzskatāmi parādot, ka atbalsts mājsaimniecību vajadzību apmierināšanai ir nepieciešams jau tad, ja vidējie ienākumi atbilst 60 procentiem no ienākumu mediānas valstī. Tā parādot arī to, ka 128,06 euro slieksnis bija adekvāts krīzes gados, bet šobrīd jau pilnībā zaudējis saikni ar sociālekonomisko realitāti. Valsts pētījumu programmas SUSTINNO (2014-2017) ietvaros 2015. gadā veikta aptauja "Pētījums par nabadzības un sociālās atstumtības riskiem". Respondentu atbildes skaidri pierādot, ka ar ienākumiem 128,06 euro apmērā personas nevar atļauties gandrīz neko no tā, kas nepieciešams kvalitatīvai dzīvei un atpūtai. Gandrīz neko no tā nevarēšot atļauties arī par trūcīgām personām atzītās ģimenes (personas) saskaņā ar jauno plānu, kas šādas ģimenes (personas) vidējo ienākumu slieksni paredz 198 euro apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka ienākumu un izdevumu rādītāji raksturo situāciju 2015. gadā un šobrīd šo pašu izdevumu segšanai būtu vajadzīga daudz lielāka summa. Kopumā statistikas dati liecinot par ļoti zemu dzīves standartu un smagiem sadzīves apstākļiem, kādos spiesti dzīvot cilvēki ar zemiem ienākumiem. Ja smagos apstākļos dzīvo atsevišķi indivīdi, tad pastāvot iespēja, ka iemesls ir viņu nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi un savas ģimenes labklājību. Taču nabadzības riskam Latvijā esot pakļauta vairāk nekā piektā daļa sabiedrības. Šo personu iespējas esot ierobežotas visās dzīves jomās. Tas liecinot par sistēmiskām problēmām sabiedrības līmenī. Valsts neesot spējusi efektīvi aizsargāt un atbalstīt visgrūtākajā situācijā esošos Latvijas iedzīvotājus. Tā kā nabadzības riska slieksnis statistikā tiek noteikts katru gadu, tas esot mainīgs, aprēķināts atbilstoši reprezentatīviem, pārbaudītiem datiem un tāpēc varot kalpot par orientieri ģimenes (personas) trūcīguma līmeņa noteikšanā. Eiropas Savienības līmeņa diskusijās par sociālajām tiesībām un sociālo drošību priekšplānā izvirzīts jautājums par cilvēka cienīgu dzīvi, nevis izdzīvošanu minimālos apstākļos. Tādēļ tāda pieeja, saskaņā ar kuru par trūcīguma slieksni tiek izmantoti ienākumi 40 procentu apmērā no nacionālā ekvivalentā patērētāja rīcībā esošā ienākuma mediānas, turklāt izejas datus ņemot ar piecu gadu nobīdi, nevarot tikt atzīta par cilvēktiesībām un Eiropas Savienības sociālās politikas nostādnēm atbilstošu, tālredzīgu un ilgtspējīgu. Daudzās Eiropas Savienības valstīs šo ar vidējiem ienākumiem kā makroekonomikas rādītāju saistīto nabadzības sliekšņa aprēķinu skatot kompleksi, kopsakarā ar zinātniski pamatotiem atsauces ienākumu aprēķiniem. Sociālā atbalsta piešķiršana tiekot samērota ne tikai mehāniski ar nabadzības riska slieksni, bet arī ar tiem ienākumiem, kādi nepieciešami normāla dzīves standarta nodrošināšanai, lai plaisa starp vidējo dzīves līmeni un trūcīgāko personu dzīves līmeni nebūtu pārāk liela un būtiskas vajadzības nepaliktu bez nodrošinājuma. Latvijā trūcīgas personas ienākumu līmeņa noteikšanā būtu ieteicams ievērot Eiropas Savienībā pieņemtos 60 procentus no nacionālā ekvivalentā patērētāja rīcībā esošā ienākuma mediānas. Tādējādi Latvijas iedzīvotāji netiktu nostādīti sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem. Tas būtu jāievēro vismaz vienota maznodrošinātas personas ienākumu līmeņa noteikšanā. Nosakot trūcīguma līmeni, esot svarīgi, lai tas mainītos atbilstoši ekvivalento patērētāju rīcībā esošo ienākumu mediānai ne retāk kā reizi piecos gados un lai tiktu lietoti jaunākie pieejamie dati. Salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīm Latvijā izdevumi trūcīgo personu atbalstam esot zemi un neveidojot ievērojamu daļu no visiem sociālajiem izdevumiem, tāpēc tos esot iespējams celt un saskaņot ar citiem sociālo maksājumu minimālajiem apmēriem. Neesot pamata uzskatīt, ka zems sociālais nodrošinājums sekmē iesaisti darba tirgū. Labklājības ministrijas sniegtie dati par 2018. gadu parādot, ka no visām personām, kuras saņēmušas ienākumu testētu pašvaldības palīdzību, nestrādājošas pilngadīgas personas, kurām nav invaliditātes un kuras neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tikai 19,5 procenti. Vairums sociālās palīdzības saņēmēju esot nepilngadīgie, pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti. Šādām personām pamatā objektīvu apstākļu dēļ neesot iespēju iesaistīties darba tirgū un pašu spēkiem sekmēt savu labklājību. Savukārt attiecībā uz pilngadīgiem un nestrādājošiem palīdzības saņēmējiem pētījumi rādot, ka pietiekams sociālais atbalsts tieši veicina, nevis kavē cilvēku iesaisti darba tirgū. Eiropas Savienības dalībvalstīs, kur ir augsts sociālā atbalsta līmenis, saglabājoties arī augsts nodarbinātības līmenis. Latvijā sociālās aizsardzības budžets veidojot 31,2 procentus no budžeta izdevumiem, turpretī Eiropas Savienībā - vidēji 40,2 procentus no budžeta izdevumiem. Turklāt esot jāņem vērā, ka iesaiste darba tirgū prasa papildu ieguldījumus. Ierobežots sociālā atbalsta apjoms samazinot cilvēku izredzes veiksmīgi iesaistīties darba tirgū gan tieši, piemēram, tādēļ, ka trūkst finanšu transportam vai mobilajiem sakariem, gan arī netieši, jo ierobežo, piemēram, iespējas uzturēt sociālos kontaktus, veselīgu dzīvesveidu un plašākas informācijas pieejamību. Turklāt mūsdienās iesaistei darba tirgū aktuāla kļuvusi arī digitālā pieejamība. Visbeidzot, pētījumi rādot, ka iedzīvotāji, kuriem objektīvi ir tāda iespēja, daudz labprātāk izkļūst no trūcīgas personas statusa nekā uzkavējas attiecīgajā sociālajā telpā. Neesot pamata arī uzskatam, ka trūcīgas personas ienākumu līmeņa celšana Latvijā varētu mazināt cilvēku vēlmi sevi patstāvīgi nodrošināt. Labāks sociālais nodrošinājums vismaz vairākumam iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem šo vēlmi nemazināšot. Savukārt dažu simtu tādu valsts iedzīvotāju dēļ, kuri nemaz nevēlas strādāt, nedrīkstētu tikt sistemātiski nostādīti cilvēka cieņu pazemojošā stāvoklī daudzi tūkstoši cilvēku, nenodrošinot viņiem sociālo aizsardzību tad, kad tā ir objektīvi nepieciešama. Visbeidzot, esot jāņem vērā tas, ka nodarbinātība ir svarīgs cilvēka psiholoģiskās labklājības priekšnoteikums, jo tā ļauj viņam pašam justies un arī citu acīs tikt uztvertam kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Mūsdienās darbs esot būtiska cilvēka dzīves vērtība, kas dodot tam iespēju realizēt savus talantus un sniegt savu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Tas ietverot psiholoģiskajai labklājībai nepieciešamās kategorijas, piešķirot struktūru dzīvei, paverot iespējas pašrealizēties, veidot sociālus kontaktus un paaugstināt savu statusu. Turklāt nodarbinātība tiekot uzskatīta par sociālu normu. Turpretim bezdarbība ne tikai tiekot nosodīta, bet arī nenodrošinot psiholoģisku labklājību. Līdz ar to labāks sociālais nodrošinājums un augstāks trūcīguma slieksnis paši par sevi neesot tādi faktori, kas varētu mazināt pilngadīgas darbspējīgas personas vēlmi strādāt. Vēlme būt sociāli akceptētam, dzīvot atbilstoši konkrētās sabiedrības normām un izvairīties no kauna un līdzcilvēku nosodījuma vairākumam cilvēku būšot spēcīgāks motivators. Cieņpilna valsts izturēšanās pret sabiedrības locekļiem, kuri ir vājāki, mazāk aizsargāti nekā citi un nonākuši dzīves grūtībās, drīzāk kalpotu kā līdzdarbību stimulējošs faktors, kas palīdzētu cilvēkam atgūt spēju pašam sevi nodrošināt. 10. Labklājības ministrija sniegusi Satversmes tiesai informāciju par sociālā atbalsta pasākumiem, ko pašvaldības nodrošina trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm un personām. Ministrija sagatavojusi statistikas datus par 2018. gadu. Tostarp ministrija norādījusi, ka 2018. gadā 50 447 personām bija noteikta atbilstība trūcīgas ģimenes (personas) statusam un vidēji 89 procentiem no šīm ģimenēm (personām) tika nodrošināts pašvaldības materiālais atbalsts, tostarp lielajās pilsētās materiālo atbalstu vidēji saņēma 93 procenti un novados - vidēji 87 procenti trūcīgo personu. Trūcīgām ģimenēm (personām) esot tiesības saņemt dzīvokļa pabalstu, bet pašvaldība to varot sniegt arī natūrā, nodrošinot kurināmo. Vidēji valstī 76,5 procenti no visām trūcīgām personām 2018. gadā saņēmušas dzīvokļa pabalstu. Savukārt maznodrošinātas ģimenes (personas) ienākumu līmeni, ar kādu tā iegūst attiecīgo statusu, nosakot katra pašvaldība, un tas varot būt ļoti atšķirīgs. Pabalstu krīzes situācijā saņemošo personu skaits esot relatīvi neliels, un šo pabalstu pašvaldība piešķirot situācijā, kad ģimene (persona) katastrofas vai citu no ģimenes (personas) gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nespēj pati saviem spēkiem nodrošināt savas pamatvajadzības. Secinājumu daļa 11. Tiesībsargs vērsies Satversmes tiesā, lūdzot atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 1. un 109. pantam, jo tā pārkāpjot Satversmes 1. pantā ietvertos cilvēka cieņas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principus un nenodrošinot to, ka tiek izpildīts Satversmes 109. pantā noteiktais valsts pienākums sniegt sociālo atbalstu visām personām, kurām tas nepieciešams. Gadījumos, kad vienlaikus apstrīdēta kādu sociālo tiesību jomā izdotu normu atbilstība gan Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13. punktu un 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 9. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība cilvēka cieņas principam, tiesiskas valsts principam un sociāli atbildīgas valsts principam vērtējama kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. 11.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." No šajā pantā ietvertās demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot demokrātiskas tiesiskas valsts principus, tostarp arī cilvēka cieņas principu, tiesiskas valsts principu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Tiesiskas valsts princips paredz pamattiesību vispārsaistošā rakstura atzīšanu un to aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11. punktu). Savukārt cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11. punktu). Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.1. punktu). Tādējādi demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir jārespektē cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu). Arī sociāli atbildīgas valsts princips ir no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips. Tas, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, nozīmē, ka tā ir tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu). No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot tādu tiesisko ietvaru, tostarp veikt institucionālus un citus pasākumus, kas ikvienam cilvēkam rada iespēju izmantot un pilnveidot savas spējas. Demokrātiskai tiesiskai valstij ir jāgādā, lai ikviens tās iedzīvotājs būtu motivēts iesaistīties sabiedrības un valsts dzīvē. Sociālā nevienlīdzība ilgtermiņā var būtiski samazināt cilvēku ekonomisko potenciālu un izaugsmes iespējas, tādēļ sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā. Valsts ilgtspējīga attīstība ir tāda integrēta un līdzsvarota sabiedrības labklājības un ekonomikas attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas. Primāri tā ir pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tikai tad, ja persona to nespēj, valsts rūpējas par šo personu. Valsts nevar pilnībā uzņemties rūpes par ikvienas personas sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām. Tādējādi likumdevēja pienākums ir izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts gan uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, gan uz sociālās nevienlīdzības mazināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.1. punktu). Tātad no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, izlīdzinot sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanos, veicinot valsts ilgtspējīgu attīstību un ikvienam radot iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 11.2. Satversmes 109. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Ar Satversmes 109. pantā minētajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu saprotamas tiesības uz dažādiem sociālā nodrošinājuma pasākumiem, tostarp tiesības uz sociālo palīdzību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Apstrīdētā norma ietver kritēriju to ģimeņu un personu loka noteikšanai, kuras ir tiesīgas saņemt valsts un pašvaldību paredzētos trūcīgas ģimenes vai personas sociālās palīdzības atbalsta pasākumus, tāpēc šī norma ir aplūkojama Satversmes 109. panta tvērumā. Sociālās tiesības ir tāda specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr jāņem vērā, ka, balstoties uz sociāli atbildīgas valsts principu, valsts nevar atteikties no sociālo tiesību īstenošanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01 12.1. punktu). Valstij ir pienākums noteikt sociālo tiesību minimumu, kas efektīvi īstenojams, un turpināt sociālo tiesību pilnveidošanu. Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 1. pantā ietvertais no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais cilvēka cieņas princips, tiesiskas valsts princips, sociāli atbildīgas valsts princips un valsts ilgtspējīgas attīstības princips kopsakarā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām pamattiesībām uz sociālo palīdzību paredz valstij pienākumu gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus tādai dzīvei, kas atbilstu cilvēka cieņai, nodrošināt šai personai sociālo palīdzību un sniegt to tādējādi, lai radītu personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Līdz ar to Satversmes 1. un 109. pants ietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo palīdzību, kas tai rada iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 12. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais vidējo ienākumu līmenis, pēc kura ģimeni vai personu var atzīt par trūcīgu un attiecīgi dot tai tiesības uz trūcīgām personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem, ir pārmērīgi zems. Šāds sociālais atbalsts esot nepieciešams daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to šobrīd pieļauj apstrīdētā norma. Apstrīdētā norma paredz, ka persona vai ģimene, kuras vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā līdz statusa noteikšanai nepārsniedz 128,06 euro, ir atzīstama par trūcīgu. Personas vai ģimenes atzīšana par trūcīgu ļauj tai pretendēt uz tiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem, kurus valsts un pašvaldības noteikušas trūcīgām ģimenēm un personām jeb trūcīgāko un mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu aizsardzībai. Atbilstoši Noteikumu Nr. 299 2. punktam ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz iepriekš minēto ienākumu apmēru un ja: 1) tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot šo noteikumu 19. punktā minēto; 2) tā nav noslēgusi uztura līgumu; 3) tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā neatrodas ieslodzījumā; 4)  persona ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieks atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37. panta pirmajai daļai. Savukārt šī norma paredz, ka personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot pabalstu krīzes situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu"), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, kad persona ir: 1) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja; 2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā; 3) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem piemērotus aprūpes pakalpojumus; 4) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. pantu sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu - ienākumu un īpašumu novērtējumu. Novērtējot klienta materiālos resursus, ņem vērā ienākumus, kas veidojas pēc nodokļu samaksas. Taču par ienākumiem neuzskata ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas un personas nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus (sk. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 1. un 2. punktu). Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais ģimenes vai personas vidējo ienākumu līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, no kura ir atkarīgs tas, cik plašam personu lokam tiek paredzētas tiesības saņemt trūcīgai ģimenei vai personai paredzēto sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai. Turklāt jāņem vērā, ka kopējo ģimenes vai personas faktiski saņemto ienākumu vidējais līmenis, ar kādu tā atzīstama par trūcīgu, var būt lielāks, ja tai tiek izmaksāts kāds no Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā minētajiem pabalstiem. Šis punkts spēkā esošajā redakcijā izteikts ar 2011. gada 15. decembra likumu "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" un 2017. gada 12. janvāra likuma "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" 2. pantu, kas paredzēja papildināt šo normu ar vārdiem "ģimenes valsts pabalstu". Satversmes tiesa norāda, ka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā minētie pabalsti, kas netiek iekļauti trūcīgas ģimenes vai personas vidējo ienākumu aprēķinā, ir piešķirti katrs savam mērķim un katrs savā apmērā, kas vērsts uz katra konkrētā mērķa izpildi. Piemēram, ģimenes valsts pabalsta un piemaksas pie šā pabalsta mērķis ir segt ģimenei papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna vai jaunieša uzturēšanu. Bērna ar īpašām vajadzībām kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm, kurās ir bērns ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas tāpēc, ka bērnam ir nepieciešama īpaša kopšana. Pabalstu saistībā ar bērna piedzimšanu mērķis pamatā ir nodrošināt vecāku klātbūtni bērnam viņa dzīves pirmajos gados un segt papildu izdevumus, kas rodas saistībā ar bērna piedzimšanu. Savukārt dzīvokļa pabalsta mērķis ir palīdzēt ģimenei vai personai nodrošināt mājokli. Par trūcīgas personas vidējiem ienākumiem apstrīdētās normas izpratnē atbilstoši Noteikumu Nr. 299 14. punktam nav uzskatāmi arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais labums. Noteikumu Nr. 299 14. punkts kopš šo noteikumu spēkā stāšanās 2010. gada 1. aprīlī nav grozīts. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Noteikumu Nr. 299 14. punktā noteiktajiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām, tāpēc tie nav vērtējami kā tā …