Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģe

Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 91., 92., 98. un 99. punkta, 8. pielikuma 2. punkta un Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 63.8 punkta pēdējā teikuma, 106., 107., 113. un 114. punkta, 10. pielikuma 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 91., 92., 98. un 99. punkta, 8. pielikuma 2. punkta un Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 63.8 punkta pēdējā teikuma, 106., 107., 113. un 114. punkta, 10. pielikuma 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019. gada 18. aprīlī lietā Nr. 2018-16-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc divdesmit 12. Saeimas deputātu - Ivara Zariņa, Jeļenas Lazarevas, Jāņa Tutina, Andra Morozova, Vitālija Orlova, Borisa Cileviča, Jāņa Urbanoviča, Sergeja Potapkina, Ivana Ribakova, Raimonda Rubika, Aleksandra Jakimova, Ivana Klementjeva, Sergeja Mirska, Igora Zujeva, Romana Miloslavska, Sergeja Dolgopolova, Artūra Rubika, Jāņa Ādamsona, Mihaila Zemļinska un Andreja Klementjeva - pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2019. gada 20. marta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 91., 92., 98. un 99. punkta, 8. pielikuma 2. punkta un Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 63.8 punkta pēdējā teikuma, 106., 107., 113. un 114. punkta, 10. pielikuma 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam". Konstatējošā daļa 1. Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk - noteikumi Nr. 221) 91. punkts paredz, ka šo noteikumu 28.2 punktu piemēro ar 2019. gada 1. jūniju. Savukārt noteikumu Nr. 221 92. punkts paredz, ka šo noteikumu 29.4. apakšpunktu piemēro ar 2019. gada 1. jūliju. Noteikumu Nr. 221 28.2 punkts paredz, ka komersants, kurš ieguvis tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, iesniedz sistēmas operatoram, tirgotājam un ministrijai komersanta apliecinātu principiālo elektriskā pieslēguma shēmu, kurā norāda koģenerācijas iekārtas, to darbības nodrošināšanai izmantotās palīgiekārtas, ražošanā izmantojamo energoresursu padeves, dūmgāzu aizvadīšanas, saražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas nodošanas un citus infrastruktūras objektus, kā arī to pieslēguma punktus, kas nosaka koģenerācijas elektrostacijas robežas. Pēc tam, kad stājies spēkā līgums, kurš noslēgts starp tirgotāju un komersantu vai tā pilnvarotu personu un ar kuru tiek īstenots obligātais iepirkums, uzsāk koģenerācijas elektrostacijā koģenerācijā saražotās elektroenerģijas iepirkumu, ja komersants ir iesniedzis sistēmas operatoram, tirgotājam un ministrijai iepriekš minēto principiālo elektriskā pieslēguma shēmu. Ja koģenerācijas elektrostacijā veiktas izmaiņas, komersants nodrošina, ka sistēmas operatoram, tirgotājam un ministrijai tiek iesniegta komersanta apliecināta, faktiskajai situācijai atbilstoša principiālā elektriskā pieslēguma shēma. Savukārt noteikumu Nr. 221 29.4. apakšpunkts paredz: ja koģenerācijas elektrostacijai, kurā saražoto elektroenerģiju pārdod obligātā iepirkuma ietvaros, ir vairāki pieslēgumi sistēmas operatora tīklam, katrā stundā aprēķina elektroenerģijas daudzumu, ko veido starpība starp sistēmas operatora tīklā nodoto un no sistēmas operatora tīkla saņemto elektroenerģiju visu sistēmas pieslēgumu ietvaros saskaņā ar principiālo elektriskā pieslēguma shēmu. Noteikumu Nr. 221 98. punkts nosaka: "Komersanti, kuri līdz 2019. gada 1. jūnijam ir uzsākuši koģenerācijas elektrostacijā koģenerācijā saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, līdz 2019. gada 1. jūnijam iesniedz sistēmas operatoram, tirgotājam un ministrijai šo noteikumu 28.1 punktā minēto principiālo elektriskā pieslēguma shēmu." Noteikumu Nr. 221 99. punkts paredz, ka gadījumā, ja komersanti nav izpildījuši šo noteikumu 98. punktā minētās prasības, tirgotājs ar 2019. gada 1. jūliju pārtrauc koģenerācijā saražotās elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros. Tirgotājs atsāk koģenerācijā saražotās elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros ar nākamā pilnā kalendāra mēneša pirmo datumu pēc šo noteikumu 28.1 punktā minētās principiālās elektriskā pieslēguma shēmas iesniegšanas sistēmas operatoram, tirgotājam un ministrijai. Noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punkts paredz koģenerācijas elektrostacijas, kuras uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz 4 MW, kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas aprēķina formulu. Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (turpmāk - noteikumi Nr. 262) 63.8 punkta pēdējā teikumā noteikts, ka pārkompensācijas aprēķinā par atbalsta perioda sākumu ir uzskatāms brīdis, kad ražotājs sācis izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29. pantu. Noteikumu Nr. 262 106. punkts noteic, ka šo noteikumu 56.3 punktu piemēro ar 2019. gada 1. jūniju, bet noteikumu Nr. 262 107. punkts paredz, ka šo noteikumu 56.1 un 57.1 punktu piemēro ar 2019. gada 1. jūliju. Noteikumu Nr. 262 56.3 punkts paredz, ka komersants, kurš ieguvis tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, iesniedz sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai komersanta apliecinātu principiālo pieslēguma shēmu, kurā, ja elektrostacijā elektroenerģijas ražošanai izmanto šo noteikumu 3.2. vai 3.3. apakšpunktā minētos atjaunojamos energoresursus, norāda koģenerācijas iekārtas, to darbības nodrošināšanai izmantotās palīgiekārtas, ražošanā izmantojamo energoresursu padeves, dūmgāzu aizvadīšanas, saražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas nodošanas un citus infrastruktūras objektus, kā arī to pieslēguma punktus, kas nosaka elektrostacijas robežas, bet, ja elektrostacijā elektroenerģijas ražošanai izmanto šo noteikumu 3.1., 3.4., 3.5. vai 3.6. apakšpunktā minētos atjaunojamos energoresursus, norāda ar elektroenerģijas ražošanu un nodošanu saistītos infrastruktūras objektus, kā arī to pieslēguma punktus sistēmas operatora tīklam. Publiskais tirgotājs pēc tam, kad stājies spēkā līgums, kurš noslēgts starp publisko tirgotāju un komersantu vai tā pilnvarotu amatpersonu un ar kuru tiek īstenots obligātais iepirkums, uzsāk elektrostacijā saražotās elektroenerģijas iepirkumu, ja komersants ir iesniedzis sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai minēto principiālo pieslēguma shēmu. Ja elektrostacijā veiktas izmaiņas, komersants nodrošina, ka sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai tiek iesniegta komersanta apliecināta, faktiskajai situācijai atbilstoša principiālā pieslēguma shēma. Šo noteikumu 56.1 punkts paredz, ka publiskais tirgotājs obligātā iepirkuma ietvaros iepērk tikai saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas darbības nodrošināšanai atbilstoši elektrostacijas principiālajai pieslēguma shēmai. Ja elektrostacijai ir vairāki pieslēgumi sistēmas operatora tīklam, saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas darbības nodrošināšanai, katrā stundā aprēķina kā elektroenerģijas daudzumu, ko veido starpība starp sistēmas operatora tīklā nodoto un no sistēmas operatora tīkla saņemto elektroenerģiju visu sistēmas pieslēgumu ietvaros saskaņā ar principiālo pieslēguma shēmu. Noteikumu 57.1 punkts paredz, ka elektroenerģiju, kas nepieciešama elektrostacijas darbības nodrošināšanai, komersants drīkst patērēt un pirkt, izmantojot pieslēgumu sistēmas operatora tīklam. Savukārt noteikumu Nr. 262 113. punkts nosaka: "Komersanti, kuri līdz 2019. gada 1. jūnijam ir uzsākuši no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, līdz 2019. gada 1. jūnijam iesniedz sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai šo noteikumu 56.2 punktā minēto principiālo pieslēguma shēmu." Noteikumu Nr. 262 114. punkts paredz, ka gadījumā, ja komersanti nav izpildījuši šo noteikumu 113. punktā minētās prasības, publiskais tirgotājs ar 2019. gada 1. jūliju pārtrauc no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros. Publiskais tirgotājs atsāk saražotās elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros ar nākamā pilnā kalendāra mēneša pirmo datumu pēc šo noteikumu 56.2 punktā minētās principiālās pieslēguma shēmas iesniegšanas sistēmas operatoram, publiskajam tirgotājam un ministrijai. Noteikumu Nr. 262 10. pielikuma 2. punkts paredz elektrostacijas kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas aprēķina formulu. 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētās normas pieņemtas, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantu. Izdodot apstrīdētās normas, Ministru kabinets esot izlēmis tādus jautājumus, kas var būt tikai likumdevēja kompetencē. Apstrīdētās normas uzliekot būtisku slogu visai Latvijas sabiedrībai un vienlaikus pārmērīgi atbalstot šauras personu grupas - ar valsts atbalstu saņemošām elektroenerģijas ražotnēm saistīto personu (tajā skaitā to patiesā labuma guvēju) - intereses gūt pēc iespējas lielāku peļņu un aizsargāt vēsturiski gūtos nesamērīgi lielos ienākumus. Pieteikuma iesniedzējam neesot zināms, ka par apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu vai pašpatēriņa kontroli, būtu notikusi politiska diskusija un izdarītas konceptuālas izšķiršanās. 2.1. Izdodot noteikumu Nr. 262 63.8 punkta pēdējo teikumu, 10. pielikuma 2. punktu un noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punktu (turpmāk - apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu), Ministru kabinets bijis pilnvarots noteikt tikai pamatotas cenas un to veidošanas un korekcijas principus, bet ar apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, Ministru kabinets esot noteicis nepamatotas cenas. Apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, neatbilstot Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai, 28.1 panta otrajai daļai un 29. panta otrajai daļai, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus Nr. 262 un noteikumus Nr. 221. Šīs apstrīdētās normas radot tikai šķietamību, ka taisnīgā, samērīgā un atbilstošā veidā tiek sasniegti Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumā par valsts atbalstu lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) (turpmāk - Eiropas Komisijas lēmums), kā arī noteikumu Nr. 262 un noteikumu Nr. 221 grozījumu anotācijās norādītie mērķi. Šajās apstrīdētajās normās neesot ņemta vērā būtiska daļa no ražotāju saņemtajiem atbalsta maksājumiem, t. i., tie atbalsta maksājumi, kurus attiecīgie elektroenerģijas ražotāji saņēmuši, pārdodot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros pirms tam, kad sākuši pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saskaņā ar pašlaik spēkā esošo valsts atbalsta sistēmu, kas noteikta ar Elektroenerģijas tirgus likumu un uz tā pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem. Apstrīdētajās normās, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, un ar tām saistītajās normās neesot ņemts vērā ne tikai viss komersantam sniegtais valsts atbalsts, bet arī citi komersanta gūtie ieņēmumi (piemēram, samaksa par saražoto siltumenerģiju). Apstrīdētajās normās, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, neesot ievērots tas, ka elektrostacijas dzīves cikls ir saistāms nevis ar obligātā iepirkuma veikšanu, bet gan ar elektrostacijas fizisku pastāvēšanu un ekspluatāciju, tādēļ pārkompensācija būtu novēršama, ievērojot elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas brīdi. Vairāki valsts atbalsta saņēmēji esot uzsākuši elektrostaciju ekspluatāciju pirms 2007. gada 1. jūlija, un šis atbalsts neesot ņemts vērā Eiropas Komisijas lēmumā. Turklāt Eiropas Komisijas lēmumā norādītais esot vērsts uz tās kompetences jomā esošu jautājumu noregulēšanu, proti, Eiropas Komisija vērtējot Latvijā esošās valsts atbalsta sistēmas nosacījumu atbilstību Eiropas Savienības iekšējā tirgus nosacījumiem, bet lēmumā neesot ņemtas vērā nedz Latvijas nacionālās intereses, nedz arī tas, vai Latvijā esošā valsts atbalsta sistēma pilnībā vai arī kādā tās daļā nenonāk pretrunā ar Satversmi vai augstāka juridiska spēka tiesību normām. Noteikumu Nr. 262 63.8 punkta pēdējais teikums paredzot, ka pārkompensācijas aprēķinā ņem vērā tikai tādu atbalstu, kas sniegts saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29. pantu. Tādējādi šī norma izslēdzot no aprēķiniem nozīmīgu "vēsturiskā" atbalsta periodu. Savukārt noteikumu Nr. 262 10. pielikuma 2. punktā norādītā formula nosakot tos "finanšu palīdzības" maksājumus, kas ņemami vērā par laika posmu pirms tam, kad elektroenerģijas ražotājs sācis izmantot tiesības, kuras izriet no Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta. Minētie finanšu palīdzības maksājumi esot sasaistīti ar piebildi, ka tie saņemti "par elektrostaciju". Tādējādi no aprēķiniem esot izslēgti tādi vēsturiski maksājumi, kas veikti par saražoto un obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju. Pārkompensācijas formula paredzot izdevumos iekļaut visus komersanta vēsturiskā perioda izdevumus, bet ieņēmumos - tikai to vēsturisko atbalstu, kas saistīts ar sākotnējām investīcijām. Tas pats vienlīdz attiecoties arī uz noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punktu. Tādējādi apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, esot netaisnīgas un izveidotas speciāli tam, lai nodrošinātu elektroenerģijas ražotājiem nepamatoti lielākus turpmāk izmaksājamos atbalsta apjomus un radītu šķietamību, ka ir izpildītas Eiropas Komisijas lēmumā noteiktās prasības par iekšējās peļņas normu 9 procentu apmērā visā elektrostacijas dzīves ciklā. 2.2. Izdodot noteikumu Nr. 221 91., 92., 98. un 99. punktu, kā arī noteikumu Nr. 262 106., 107., 113. un 114. punktu (turpmāk - apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli), Ministru kabinets esot atcēlis, nepiemērojis, atlicis pašpatēriņa principa piemērošanu vai arī radījis šķēršļus tā ievērošanas pārbaudei par pagātnes periodiem. Tas esot pretrunā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta trešo daļu un 30. panta 1.1 daļu. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, atliekot reālas kontroles uzsākšanu par vairāk nekā gadu no šo normu pieņemšanas, lai gan Elektroenerģijas tirgus likums un Enerģētikas likums jau šobrīd prasot kontrolēt pašpatēriņa principa ievērošanu komersantu darbībā. Atliekot kontroles pasākumus, tiekot radīts šķietami tiesisks pamats tam, lai uzskatītu, ka pagātnē pieļautos pašpatēriņa principa pārkāpumus nav iespējams konstatēt un tātad nav iespējams par šādiem pārkāpumiem elektroenerģijas ražotājiem piemērot jebkādas sankcijas (tajā skaitā anulēt izsniegtās atļaujas un arī atprasīt obligātā iepirkuma ietvaros attiecīgajiem ražotājiem nelikumīgi izmaksātās summas). Normas "legalizējot" to, ka Ekonomikas ministrija līdz šim nav veikusi, kā arī pašlaik neveic faktisku pašpatēriņa kontroli. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, paredzot iespēju vispirms izmainīt pieslēguma shēmu un pēc tam īstenot pašpatēriņa kontroli tikai saskaņā ar šo izmainīto shēmu. Līdz ar to tiekot radīta tāda situācija, ka saskaņā ar šīm normām nebūs iespējams identificēt un atklāt negodprātīgu rīcību, kas varētu būt par pamatu ne tikai obligātā iepirkuma atļaujas anulēšanai konkrētajiem normu pārkāpējiem - elektroenerģijas ražotājiem -, bet arī nepamatoti izmaksātā valsts atbalsta atgūšanai un vainīgo personu saukšanai pie kriminālatbildības. Pēc iepazīšanās ar izskatāmās lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka Ministru kabineta un Ekonomikas ministrijas rīcība un bezdarbība, kuras rezultātā netiek nodrošināta efektīva kontrole pār valsts atbalsta saņemšanu visā tā sniegšanas laikā, esot kvalificējama kā ultra vires. Ministru kabineta un Ekonomikas ministrijas pieļautā likumdevēja gribai neatbilstošā bezdarbība nedrīkstot radīt šķēršļus likuma normu un principu attiecināšanai arī uz to laiku, kad šīs institūcijas nebija izpildījušas savus pienākumus, kā arī nevarot radīt pamatu aizbildinājumiem par tiesisko vai faktisko apstākļu izmaiņām. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 64. pantam. 3.1. Apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, Ministru kabinets esot pieņēmis, pamatojoties uz tiešu likumdevēja dotu pilnvarojumu, un rīkojies pilnvarojuma robežās. Noteikumu Nr. 262 63.8 punkta pēdējais teikums un 10. pielikuma 2. punkts esot pieņemti, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturto daļu. Likumdevējs Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtajā daļā esot paredzējis, ka nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī kritērijus ražotāju kvalifikācijai saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību saņemšanai un kārtību, kādā var atteikties no tām, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no atjaunojamo energoresursu veida, obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no biomasas, nosaka Ministru kabinets. Savukārt apstrīdētā norma - noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punkts, kas ietver pārkompensācijas aprēķināšanas jautājumus, - esot pieņemta, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otro daļu un 28.1 panta otro daļu. Šā likuma 28. panta otrā daļa nosakot, ka kritērijus, pēc kādiem koģenerācijas stacijas tiek kvalificētas saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no koģenerācijas stacijas elektriskās jaudas un izmantojamā kurināmā, obligātā iepirkuma izmaksu segšanas kārtību un kārtību, kādā var atteikties no tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosaka Ministru kabinets. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 3. pantā noteiktajām šā likuma darbības jomām likumdevējs pats esot izlēmis ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem saistītos jautājumus, bet Ministru kabinetu pilnvarojis noteikt obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības kārtību, kas tieši saistīta ar atbalsta pārkompensācijas izvērtēšanu un novēršanu. Likumdevējs esot uzdevis Ministru kabinetam noteikt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru, kā arī īstenošanas mehānismu. Tādējādi, ievērojot varas dalīšanas principu, Ministru kabinetam esot dota attiecīga rīcības brīvība - reaģēt uz tiesiskās vai faktiskās situācijas izmaiņām un noteikt obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas nosacījumus. Apstrīdētās normas pārkompensācijas jautājumos arī esot izstrādātas atbilstoši pilnvarojošā likuma mērķim. Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 1. un 2. punktā esot noteikts, ka šā likuma mērķis ir izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai un nodrošināt, lai visiem enerģijas lietotājiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamā veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Aktuālais mehānisms atbalsta saņēmēja projekta pārkompensācijas izvērtēšanai un novēršanai esot saskaņots ar Eiropas Komisiju. Pārkompensācijas jautājuma izvērtēšanas un pārkompensācijas novēršanas kārtība noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262 esot noteikta, lai īstenotu Eiropas Komisijas nosacījumus, kas Eiropas Savienības dalībvalstīm jāievēro attiecībā uz atbilstību Eiropas Savienības iekšējā tirgus principiem. Pirmspaziņojuma procesā ar Eiropas Komisiju par valsts atbalstu elektroenerģijas ražotājiem esot saņemtas Eiropas Komisijas vēstules, kurās tā norādījusi, ka sagaida no Latvijas konkrētu priekšlikumu par pārkompensācijas novēršanu, proti, apstiprinātu un detalizētu aprakstu par to, kādā veidā Latvija novērsīs pārkompensāciju tām elektrostacijām un koģenerācijas stacijām, kurām tā ir konstatēta visa dzīves cikla ietvaros. Lai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam saņemtu Eiropas Komisijas lēmumu par atbalsta pasākuma atbilstību iekšējam tirgum, Latvijai bijis nepieciešams ieviest mehānismu atbalsta saņēmēja projekta pārkompensācijas konstatēšanai un novēršanai. Ar Eiropas Komisijas lēmumu Latvijā esošā subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tādējādi Eiropas Komisija arī Latvijas īstenoto pārkompensācijas riska novēršanas mehānismu esot atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu. Ievērojot minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, ir pieņemtas saskaņā ar pilnvarojošā likuma mērķiem. Ar nosacījumiem pārkompensācijas izvērtēšanai un novēršanai esot ieviestas nevis jaunas politiskās iniciatīvas, bet gan tiesisko un faktisko apstākļu izmaiņām atbilstošas izmaiņas obligātā iepirkuma īstenošanas kārtībā un elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtībā. 3.2. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, - noteikumu Nr. 262 106., 107., 113. un 114. punkts - paredzot obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības kārtību elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Šīs normas esot pieņemtas, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturto daļu, atbilstoši kurai nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī kritērijus ražotāju kvalifikācijai saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību saņemšanai un kārtību, kādā var atteikties no tām, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no atjaunojamo energoresursu veida, obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no biomasas, nosaka Ministru kabinets. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, - noteikumu Nr. 221 91., 92., 98. un 99. punkts - paredzot obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības kārtību elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās. Šīs normas esot pieņemtas, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otro daļu. Likumdevējs ar šo normu paredzējis, ka kritērijus, pēc kādiem koģenerācijas stacijas tiek kvalificētas saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no koģenerācijas stacijas elektriskās jaudas un izmantojamā kurināmā, obligātā iepirkuma izmaksu segšanas kārtību un kārtību, kādā var atteikties no tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosaka Ministru kabinets. Likumdevējs pats esot izlēmis Elektroenerģijas tirgus likuma 3. pantā noteiktos ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem saistītos jautājumus, tomēr atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai uzdevis Ministru kabinetam noteikt atsevišķu pasākumu īstenošanas kārtību, tostarp obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības kārtības noteikšana un pilnveidošana tieši izriet no likumdevēja dotā pilnvarojuma un Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies pilnvarojuma ietvaros. Attiecīgās īstenošanas un uzraudzības procedūras atbilstot pilnvarojošā likuma mērķim. Ministru kabineta 2018. gada 10. aprīļa noteikumu Nr. 214 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā"" (turpmāk - noteikumi Nr. 214) un Ministru kabineta 2018. gada 10. aprīļa noteikumu Nr. 215 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"" (turpmāk - noteikumi Nr. 215) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumos (anotācijās) esot izklāstītas identificētās problēmas, tostarp Ministru kabinets esot norādījis, ka attiecīgā regulējuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu kontroli pār valsts atbalsta saņemšanu, kā arī nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas konstatējumu, ka atsevišķos gadījumos komersanti ir izmantojuši pastāvošā normatīvā regulējuma robus. Tādējādi nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem un sasniegt Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi - izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai -, Ministru kabinets pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības procesu, lai nodrošinātu pirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli, proti, nodrošinātu to, ka ražotāji pārdod saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi, ka valsts tiešā atbalsta piešķiršanas kārtībā izšķiroša nozīme ir spējai operatīvi reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem elektroenerģijas tirgū, periodiski pilnveidojot izveidoto valsts atbalsta sistēmu. Turklāt, ņemot vērā to, ka līdz noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 izdošanas brīdim noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262 nebija noteikts šāds uzraudzības mehānisms un sakarā ar tā ieviešanu ražotājiem un sadales tīkla operatoram jāveic papildu administratīvās un faktiskās darbības, kas tieši saistītas ar papildu finanšu un laika resursu ieguldījumu, Ministru kabinets noteicis pārejas periodu uzraudzības mehānisma ieviešanai. Pārejas perioda noteikšana uzraudzības mehānisma ieviešanai esot saistāma ar apstākli, ka ir noteikta konkrēta pašpatēriņa uzraudzības kārtība, kuras ietvaros ražotājiem var būt nepieciešams tehnoloģiski pielāgot elektrostaciju. Pārejas periods esot nepieciešams arī tādēļ, lai sadales sistēmas operators varētu ieviest tādus ar noteikumiem Nr. 214 un noteikumiem Nr. 215 izdarītos grozījumus attiecīgi noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262, kas paredz, ka tad, ja elektrostacijai ir vairāki pieslēgumi sistēmas operatora tīklam, saražoto elektroenerģiju, kas atlikusi pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas darbības nodrošināšanai, katrā stundā aprēķina kā elektroenerģijas daudzumu, ko veido starpība starp sistēmas operatora tīklā nodoto un no sistēmas operatora tīkla saņemto elektroenerģiju visu sistēmas pieslēgumu ietvaros. Tādējādi Ministru kabinets, ieviešot jauno uzraudzības mehānismu, esot vērtējis ar tā īstenošanu saistīto finanšu un laika resursu ieguldījumu, kas attiecināms uz ražotājiem un sadales tīkla operatoru. Nosakot pārejas periodu attiecīgā mehānisma ieviešanai, Ministru kabinets esot izvērtējis visus ar tā ieviešanu saistītos apstākļus un atbilstoši labas pārvaldības principam īstenojis procedūru saprātīgā laikā. Ministru kabinets šādu uzraudzības mehānismu esot ieviesis atbilstoši savai kompetencei un ievērojot pilnvarojošā likuma mērķi, lai nodrošinātu to, ka ražotāji ievēro likumdevēja noteiktās prasības. To neievērošana tiešā veidā ietekmējot elektroenerģijas cenu, kas jāmaksā elektroenerģijas lietotājiem. 4. Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka apstrīdētajās normās, kas regulē pašpatēriņa kontroli, elektroenerģijas ražotājam noteiktais pienākums iesniegt principiālo pieslēguma shēmu attiecas uz nākotnē saņemamo valsts atbalstu un atbilstoša tā uzraudzības mehānisma nodrošināšanu. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, pamatā esot vērstas uz atbilstoša kontroles mehānisma nodrošināšanu turpmāk un pašas par sevi nereglamentējot likumā ietverto principu izpildi pagātnē. Savukārt apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, paredzot iekšējās peļņas normas aprēķinā ņemt vērā tikai daļu no komersanta saņemtā valsts atbalsta, proti, tikai to atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 28., 28.1 vai 29. pantu. Šajā regulējumā neesot ņemts vērā ne pieteikumā minētā "vēsturiskā" valsts atbalsta mehānisma ietvaros sniegtais atbalsts, nedz arī valsts atbalsts, ko ražotājs varētu būt saņēmis pirms tam, kad uzsācis elektroenerģijas ražošanu. Tātad šis regulējums neattiecoties uz noteiktu veidu valsts atbalstu, kas piešķirts pirms Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās. 4.1. Elektroenerģijas pašpatēriņa kontrole pati par sevi atbilstot likumdevēja gribai, kas nostiprināta Elektroenerģijas tirgus likuma normās. Tas, ka apstrīdētās normas nenodrošina visaptverošu kontroles mehānisma piemērošanu attiecībā uz pagātnes periodiem, nenozīmējot to, ka šāds kontroles mehānisms nebūtu jānodrošina, ja nepieciešams, radot atsevišķu pārvērtēšanas mehānismu. Atbilde uz jautājumu par to, kādā veidā šāds mehānisms vislabāk nodrošināms, ietverot politisku izšķiršanos un lietderības apsvērumus, kā arī nepieciešamību pēc tehniskām zināšanām. Obligātā iepirkuma pamatprincips, ka obligātā iepirkuma ietvaros ražotājs pārdod un publiskais tirgotājs iepērk tikai to elektroenerģijas daudzumu, kas palicis pāri pēc konkrētajā elektrostacijā saražotās elektroenerģijas izlietošanas tās pašas stacijas vajadzībām, esot bijis spēkā kopš obligātā iepirkuma iedibināšanas pirmsākumiem, tostarp laikā kopš obligātā iepirkuma reglamentēšanas Enerģētikas likumā un Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanas tā sākotnējā redakcijā. Līdz ar to visām obligātā iepirkuma tiesību īstenošanā iesaistītajām iestādēm un personām bijis pienākums nodrošināt obligātā iepirkuma tiesību izmantošanu atbilstoši likumdevēja gribai. Ministru kabinetam jau kopš attiecīgā pilnvarojuma iekļaušanas likumā esot bijusi plaša rīcības brīvība atbilstošākā kontroles mehānisma izvēlē, tostarp arī efektīvas kontroles nodrošināšanas veidu izvēlē. Tādēļ neatkarīgi no tā, kāds regulējums paredzēts apstrīdētajās normās attiecībā uz nākotni, neesot ticis atcelts pienākums nodrošināt valsts atbalsta sniegšanu atbilstoši likumdevēja gribai un likumā noteiktajiem principiem. Normatīvajam regulējumam, kas nodrošina likuma ievērošanu nākotnē atbilstoši likumdevēja jau sākotnēji piešķirtajam pilnvarojumam, neesot nepieciešama likumdevēja atkārtota piekrišana. Tomēr šāds normatīvais regulējums nevarot atcelt pienākumu nodrošināt likuma ievērošanu pagātnē, proti, nevarot mainīt likumdevēja gribu un prasību nodrošināt obligātā iepirkuma izpildes atbilstību likumam. Tāpat uz nākotni vērsts normatīvais regulējums nedrīkstot padarīt neiespējamu kontroli pār obligātā iepirkuma īstenošanas atbilstību likumam pagātnes periodos. Likumdevējs, ietverot likumā svarīgākos ar valsts enerģētikas politiku saistītos jautājumus, jau esot izdarījis nepieciešamās politiskās izvēles un pieņēmis konceptuālos lēmumus, tostarp par to, ka obligātā iepirkuma ietvaros pārdodama tikai pēc elektrostacijas vajadzību apmierināšanas pāri palikusī elektroenerģija. Likumā paredzēto obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai nepieciešamo detalizēto noteikumu izstrādei likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu. Ministru kabineta noteikumiem, kas nodrošina obligātā iepirkuma tiesību īstenošanu likumdevēja noteiktajā apjomā, neesot bijusi nepieciešama Saeimas atkārtota izšķiršanās. Ministru kabinetam esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt efektīvu obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību. Tas nepārprotami attiecoties arī uz kārtību, kādā efektīvi tiek uzraudzīts tas, lai obligātā iepirkuma ietvaros tiktu pārdota tikai tā saražotās elektroenerģijas daļa, kura netiek izlietota elektrostacijas vajadzībām. Turklāt gadījumā, kad tiek konstatēts, ka ar iepriekš izstrādāto normatīvo regulējumu likuma prasības izpildīt nav iespējams, Ministru kabinetam esot tiesības un pienākums adekvāti reaģēt un savlaicīgi izstrādāt nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos. Līdz ar to Ministru kabinets esot bijis tiesīgs pieņemt apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli. 4.2. Apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, atbilstot Enerģētikas likuma mērķim veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci, kā arī citiem normatīvajiem aktiem, kas reglamentē valsts atbalsta piešķiršanas pieļaujamību un pamatprincipus. Komercdarbības atbalsts esot aizliegts, izņemot gadījumus, kad atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst Eiropas Savienības aktiem un tajos noteiktajām piemērojamām procedūrām, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. un 4. punkta vai citām starptautisko tiesību normām. Izskatāmajā gadījumā valsts atbalsta mērķis esot veicināt to, lai palielinātos videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā. Tādēļ Ministru kabinetam, izstrādājot detalizētus obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības noteikumus, esot jānodrošina tas, ka valsts atbalsts tiek sniegts atbilstoši tā mērķim un nav nepamatoti augsts. Tas citstarp izrietot arī no prasības nodrošināt to, ka elektroenerģija lietotājiem ir pieejama par pamatotām cenām. Tātad, ja Ministru kabinets secina, ka līdzšinējā obligātā iepirkuma īstenošanas kārtība ir radījusi tādu situāciju, ka valsts atbalsta saņēmēji pretēji šā atbalsta piešķiršanas mērķiem ir nepamatoti pārkompensēti, Ministru kabineta pienākums esot grozīt minēto kārtību tā, lai nodrošinātu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanu atbilstoši likumdevēja noteiktajam. Tas nozīmējot arī minētās kārtības atbilstību tiem normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē valsts atbalsta piešķiršanu kopumā. Arī šādiem grozījumiem obligātā iepirkuma īstenošanas kārtībā, ja vien tie nodrošina likumdevēja jau iepriekš pieņemto lēmumu (nosacījumu) izpildi, neesot nepieciešama atsevišķa Saeimas politiska izšķiršanās. Ministru kabinetam esot tiesības izstrādāt tādu regulējumu, kas kontrolētu un novērstu elektroenerģijas ražotāja pārkompensāciju, īpaši no elektroenerģijas galalietotāja līdzekļiem. 4.3. Ja līdzšinējais kontroles mehānisms bijis tik neefektīvs, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta trešajā daļā un 30. panta 1.1 daļā noteiktā pienākuma izpildes efektīva kontrole vispār nebija iespējama, tad pārejas perioda noteikšana neesot bijusi pieļaujama un likuma prasību izpildi vismaz minimālā līmenī vajadzējis nodrošināt nekavējoties. Savukārt tad, ja kontroles veikšana ir iespējama un kontrole jau tiek veikta, tikai nav pietiekami efektīva un tādēļ tiek ieviesti papildu pasākumi tās efektivitātes uzlabošanai, citstarp uzliekot elektroenerģijas ražotājam pienākumu izdarīt zināmus ieguldījumus, pēc Saeimas ieskata, varētu tikt noteikts saprātīgs pārejas periods jauno prasību ieviešanai. 4.4. Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 2. punktā lietotā jēdziena "pamatota cena" skaidrojums minētajā likumā neesot ietverts. Tomēr, ņemot vērā šā likuma mērķus un uzdevumus, par pamatotu izskatāmās lietas ietvaros varētu uzskatīt tādu elektroenerģijas cenu, kas papildus citiem apstākļiem, kas tirgū tiek ņemti vērā cenas noteikšanā, nodrošina ražotājam iespēju atpelnīt veiktos ieguldījumus un gūt saprātīgu peļņu, tādējādi veicinot arī videi draudzīgas elektroenerģijas ražošanu. Apstrīdētās normas pašas par sevi nedz nodrošinot, nedz arī esot pretrunā ar mērķi veicināt to, lai visiem lietotājiem visefektīvākajā iespējamā veidā un par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Tiesiskais regulējums, kas nodrošina pašpatēriņa kontroli un pārkompensācijas novēršanu (izlīdzināšanu), atbilstot Elektroenerģijas tirgus likuma mērķim nodrošināt to, ka elektroenerģija lietotājam ir pieejama par pamatotām cenām. Lai nodrošinātu likumdevēja izvirzītā mērķa īstenošanu attiecībā uz vēsturiskajiem periodiem, papildus jau izstrādātajam pārkompensācijas izlīdzināšanas mehānismam varētu būt nepieciešams izstrādāt tādu mehānismu, kurā būtu ņemts vērā viss katram elektroenerģijas ražotājam sniegtais valsts atbalsts. 5. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata Pieteikumā minētos argumentus par nepamatotiem un apstrīdētās normas - par atbilstošām Satversmes 64. pantam. 5.1. Likumdevējs, pieņemot Elektroenerģijas tirgus likumu, esot izlēmis ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem saistītos jautājumus, tostarp noteicis elektroenerģijas tirgus darbību, prasības elektroenerģijas tirgus dalībniekiem un par enerģētiku atbildīgajām institūcijām elektroenerģijas tirgus uzraudzībā un regulēšanā. Elektroenerģijas tirgus likumā saskaņā ar tā 2. pantā norādītajiem šā likuma mērķiem esot iekļauti arī galvenie atbalsta jautājumi attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģiju un koģenerāciju. Tādējādi likumdevējs esot izšķīries par to, kādai jābūt valsts enerģētikas politikai, tostarp valsts politikai jautājumos, kas saistīti ar valsts atbalsta mehānismu atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai. Likumdevējs arī Elektroenerģijas tirgus likuma VII nodaļā "Elektroenerģijas ražošana un cenu noteikšana" esot noteicis galvenos valsts politikas virzienus elektroenerģijas ražošanas un cenu noteikšanas jautājumos. 5.2. Attiecībā uz apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas kārtību, varot secināt, ka saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 2. pantā norādītajiem šā likuma mērķiem galvenie atjaunojamo energoresursu enerģijas un koģenerācijas atbalsta jautājumi ir iekļauti šajā likumā. Tomēr atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt obligātā iepirkuma īstenošanas mehānismu. Pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas nosacījumi obligātā iepirkuma īstenošanas mehānisma ietvaros neieviešot jaunas politiskās iniciatīvas, bet faktiski esot obligātā iepirkuma īstenošanas mehānisma neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc šo apstrīdēto normu pieņemšanai neesot bijusi nepieciešama iepriekšēja Saeimas konceptuāla izšķiršanās un, ieviešot šīs apstrīdētās normas, esot ievērots varas dalīšanas princips, proti, saglabātas varas atzaru savstarpējās kontroles un līdzsvara attiecības. No Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajā daļā, 28.1 panta otrajā daļā un 29. panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma satura esot konstatējams, ka likumdevējs uzdevis Ministru kabinetam noteikt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt procedūru, kā arī obligātā iepirkuma un garantētās maksas īstenošanas mehānismu, ievērojot likumdevēja noteiktās politiskās izšķiršanās. Tādējādi, ievērojot varas dalīšanas principu, Ministru kabinetam esot dota rīcības brīvība reaģēt uz tiesiskās vai faktiskās situācijas izmaiņām un paredzēt obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību un nosacījumus elektroenerģijas iepirkuma cenas noteikšanai, kā arī kritērijus, pēc kādiem nosakāma maksa par uzstādīto elektrisko jaudu. Atbalsta pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumi ietilpstot obligātā iepirkuma īstenošanas un maksas par uzstādīto elektrisko jaudu noteikšanas nosacījumos, kas atbilstot likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam. Tātad Ministru kabineta kompetencē esot bijusi pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumu noregulēšana. 5.3. Atbalsts, ko dalībvalstis piešķir no valsts līdzekļiem, esot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, kura atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam sniedzot savu vērtējumu par to, vai attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Atbalsta atzīšana par saderīgu ar iekšējo tirgu esot priekšnosacījums attiecīgā atbalsta īstenošanai. Lai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam saņemtu Eiropas Komisijas lēmumu par atbalsta pasākuma atbilstību iekšējam tirgum, Latvijai bijis nepieciešams ieviest mehānismu atbalsta saņēmēja projekta pārkompensācijas konstatēšanai un novēršanai. Tāpēc esot grozīti noteikumi Nr. 262 un noteikumi Nr. 221. Ar Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 443 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā"" (turpmāk - noteikumi Nr. 443) un Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 444 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"" (turpmāk - noteikumi Nr. 444) ieviestas apstrīdētās normas - noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punkts, noteikumu Nr. 262 63.8 punkta pēdējais teikums un 10. pielikuma 2. punkts, kas nosaka mehānismu pārkompensācijas novēršanai. Ministru kabinets esot rīkojies atbilstoši likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam un Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 1. un 2. punktā noteiktajiem mērķiem. Eiropas Komisija Latvijas īstenoto mehānismu pārkompensācijas riska novēršanai esot atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka Ministru kabinetam bija kompetence precizēt obligātā iepirkuma īstenošanas mehānismu un noteikt pārkompensācijas novēršanas mehānismu. Pirms elektroenerģijas tirgus atvēršanas Latvijā piešķirtajam atbalstam neesot varējusi būt kropļojoša ietekme uz konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū, tāpēc tas neatbilstot komercdarbības atbalsta pazīmēm un nevarot tikt uzskatīts par valsts atbalstu. Tādējādi atbalsts, tiesības uz kuru piešķirtas pirms 2007. gada 1. jūlija, neesot bijis jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju un tas attiecīgi neesot vērtēts valsts atbalsta lietas Nr. SA.43140 ietvaros. Tātad tas arī neesot bijis ņemams vērā, ieviešot pārkompensācijas novēršanas mehānismu, kas bija priekšnosacījums minētās valsts atbalsta lietas saskaņojumam. 5.4. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta 1.1 daļai jau no 2008. gada 15. maija bijusi spēkā likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai ražojot elektroenerģiju koģenerācijā, ir tiesīgi obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām. Savukārt tiesību norma, kas nosaka elektroenerģijas ražošanas kārtību koģenerācijas stacijās, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, esot ietverta Elektroenerģijas tirgus likuma pamata redakcijā. Tātad no minētās normas spēkā stāšanās brīža ražotāji, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijas stacijās, kuru elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, bijuši tiesīgi pārdot tikai to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc tās izlietošanas koģenerācijas vajadzībām. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot uzdevis Ministru kabinetam noteikt atsevišķu pasākumu īstenošanas kārtību, tostarp obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību. Ņemot vērā minēto, esot jāatzīst, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma uzraudzības kārtības noteikšana un pilnveidošana tieši izriet no likumdevēja dotā pilnvarojuma un Ministru kabinetam bija kompetence noteikt pašpatēriņa kontroles tiesisko regulējumu. Noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumos esot izklāstītas identificētās problēmas, tostarp norādīts, ka attiecīgā regulējuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu kontroli pār valsts atbalsta saņemšanu, kā arī nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, ņemot vērā to, ka atsevišķos gadījumos komersanti izmantojuši pastāvošā normatīvā regulējuma robus. Tādējādi nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem un sasniegt Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi - izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai -, Ministru kabinets esot pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības procesu, lai nodrošinātu pirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli. Ministru kabinets, ieviešot mehānismu uzraudzībai pār to, lai tiktu ievērota likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji ir tiesīgi pārdot vienīgi to elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām, esot vērtējis ar attiecīgā uzraudzības mehānisma īstenošanu saistīto finanšu un laika resursu ieguldījumu, kas būtu attiecināms gan uz ražotājiem, gan uz sadales sistēmas operatoru. Ministru kabinets, izvērtējot visus apstākļus, kas saistīti ar šā uzraudzības mehānisma ieviešanu, un nosakot pārejas periodu tā ieviešanai, esot rīkojies atbilstoši labas pārvaldības principam un paredzējis procedūras īstenošanu saprātīgā laikā. Izveidotais mehānisms neierobežojot iespējas pārliecināties par Elektroenerģijas tirgus likuma prasību ievērošanu vēsturiskajos periodos. 5.5. Elektroenerģijas galapatērētāju maksātās elektroenerģijas cenas veidošanās mehānisms esot noteikts Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos, un šo cenu veidojot šādi elementi: elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena, kas tiekot noteikta, elektroenerģijas ražotājiem, tirgotājiem un lietotājiem savstarpēji vienojoties, izņemot Elektroenerģijas tirgus likumā paredzētos gadījumus; Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas regulēts tarifs par elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumiem; šīs komisijas apstiprinātās obligātā iepirkuma komponentes. Turklāt elektroenerģijas cena ietverot pievienotās vērtības nodokli 21 procenta apmērā. Par pamatotu elektroenerģijas cenu varot tikt uzskatīta tāda cena, kas veidota, ievērojot iepriekš minētos nosacījumus. 6. Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk arī - regulators) - norāda, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, ir rīkojies tam Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktās kompetences robežās. Elektroenerģijas tirgus likums paredzot Ministru kabineta kompetenci noteikt kritērijus, pēc kādiem kvalificē stacijas (ražotājus) atbalsta tiesību iegūšanai, elektroenerģijas cenas un maksas par uzstādīto elektrisko jaudu noteikšanas kārtību, kā arī obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību. Elektroenerģijas tirgus likumā lietotais jēdziens "pamatota cena" esot saprotams tādējādi, ka šī cena ir noteikta, proti, tā ir regulēta, to nosaka tirgus vai arī to nosaka likumdevējs vai izpildvara. Pēc regulatora ieskata, noteikumi Nr. 221 un noteikumi Nr. 262 to pašreizējā redakcijā pieļauj iespēju elektroenerģijas ražotājiem, kas atbalstu saņēmuši pirms 2007. gada 1. jūlija, visā atbalsta periodā kopumā saņemt pārmērīgu atbalstu, kas vairs neatbilst Elektroenerģijas tirgus likuma 28., 28.1, 29. un 30. panta mērķiem un var radīt nesamērīgu slogu elektroenerģijas lietotājiem. Pārkompensācijas aprēķinā netiekot ņemts vērā atbalsts, ko virkne elektroenerģijas ražotāju saņēma, pamatojoties uz Enerģētikas likuma 40. pantu, kurš bija spēkā līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienai un kura normas tika piemērotas vēl pēc Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās. Regulators uzskata, ka jāņem vērā viss attiecīgajai elektrostacijai sniegtais atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties gan uz Elektroenerģijas tirgus likumu, gan Enerģētikas likumu, un jāvērtē elektrostacija visā tās darbības laikā. Administratīvā apgabaltiesa 2018. gada 20. jūnija lēmumā citstarp konstatējusi, ka noteikumi Nr. 262 pārkompensācijas aprēķinā neietver atbalsta izmaksas, kas tika veiktas saskaņā ar vēsturiskajiem atbalsta noteikumiem. Tādējādi pārkompensācijas aprēķinā netiekot ņemts vērā nozīmīgs valsts atbalsta periods. Eiropas Komisija atzinumā, kuru tā sniegusi pēc administratīvās tiesas lūguma, citstarp esot secinājusi, ka, lai izvērtētu, vai laika posmā no 2006. gada līdz 2010. gadam piešķirtā valsts atbalsta palielinājums ir jauns atbalsts, vispirms būtu jāizslēdz iespēja, ka tas ir pastāvošs atbalsts. Jauna atbalsta pasākuma saderības novērtējums esot ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē. Ekonomikas ministrijai kā iestādei, kas īsteno enerģētikas pārvaldi, esot tiesības ierosināt Ministru kabinetam noteikt tādu obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību, kas nodrošinātu efektīvu elektrostacijas pašpatēriņa kontroli visā atbalsta periodā. Elektroenerģijas tirgus likuma 30. pantā noteiktais ierobežojums, kas ļauj obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pāri pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām, pastāvot neatkarīgi no noteikumiem, kurus izdevis Ministru kabinets, lai īstenotu minēto normu. Līdz ar to Ministru kabineta noteikumi nevarot ierobežot Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta prasību ievērošanas pārbaudi. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija - atzīst, ka apstrīdētās normas ir uzskatāmas par atbilstošām Satversmei. Likumdevējs Ministru kabinetam esot piešķīris plašu kompetenci elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesiskā regulējuma izstrādē. Tā ietverot tiesības pieņemt pārkompensācijas un pašpatēriņa kontroles tiesisko regulējumu. Apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, kopējā elektroenerģijas ražošanas un atbalsta sistēmā esot ieviestas citstarp ar mērķi novērst elektroenerģijas ražotāju pārkompensācijas risku; mazināt valsts budžeta līdzekļu izlietojumu; nodrošināt valsts atbalsta saskaņošanu ar Eiropas Komisiju. Šīs normas tieši vai netieši risinot jautājumus, kas saistīti ar šiem mērķiem. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, kopējā elektroenerģijas ražošanas un atbalsta sistēmā esot ieviestas ar mērķi nodrošināt efektīvāku kontroli pār elektroenerģijas ražošanu, mazinot elektroenerģijas ražotājiem nepamatoti izmaksātas kompensācijas risku. Pārkompensācijas aprēķina formulā esot ievērots viss valsts atbalsts, kuru elektroenerģijas ražotājs ir saņēmis. Formulā esot ietverts rādītājs, kas aptverot līdz kalendāra gadam par komersanta koģenerācijas elektrostaciju piešķirto un faktiski saņemto publisko finansējumu, tajā skaitā maksājumus no valsts vai pašvaldības budžeta, kredītu procentu likmju subsidēšanu, kā arī cita veida finanšu palīdzību, kas tiek piešķirta vai sniegta no valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības budžeta līdzekļiem un ārvalstu finanšu palīdzības līdzekļiem. Līdz ar to aprēķina formula ietverot ne vien aktuālo obligātā iepirkuma atbalstu, bet arī atbalstu, kuru elektroenerģijas ražotāji saņēmuši par elektrostaciju pirms elektroenerģijas obligātā iepirkuma atbalsta saņemšanas, tajā skaitā arī laika posmā līdz 2007. gada 1. jūlijam. Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, neradot šķēršļus Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta prasību ievērošanas pārbaudei. Šīs normas nosakot datumu, ar kuru piemērojamas papildu prasības attiecībā uz pašpatēriņa kontroli. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot elektroenerģijas ražotājiem noteiktu laika posmu, lai tie varētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Līdz ar to tās neradot negatīvu ietekmi uz jau spēkā esošo tiesisko regulējumu. Ievērojot minēto, neesot rodams pamats apgalvojumam, ka apstrīdētās normas ierobežo iespēju pārbaudīt pašpatēriņu par vēsturiskiem periodiem. Apstrīdētās normas nosakot zināmu laika posmu, kādā elektroenerģijas ražotāji var sagatavoties jauno prasību izpildei. Ražotājiem šis laiks esot nepieciešams, jo vairāki no tiem nevarot nodrošināt attiecīgo prasību izpildi uzreiz pēc grozījumu pieņemšanas. Turklāt šo prasību izpilde esot vērtējama kā sevišķi nozīmīga, jo to neizpildes gadījumā paredzēts ražotājiem atņemt elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības. Ievērojot minēto, esot pozitīvi vērtējams regulējums, kas atliek prasību piemērošanu uz vēlāku brīdi. Šādā veidā netiekot nepamatoti aizskarta elektroenerģijas ražotāju tiesiskā paļāvība. Elektroenerģijas tirgus likumā minētais jēdziens "pamatota cena" esot skaidrojams kā samērīga un ekonomiski pamatota cena. Šādas cenas aprēķina pamatā vajagot būt elektroenerģijas ražotāju izmaksām un noteiktai peļņas daļai. Turklāt cenai vajagot būt atbilstošai Elektroenerģijas tirgus likuma principiem, tostarp principam, ka jāveicina elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem. Līdz ar to šī cena varot ietvert arī izmaksas, kas rodas saistībā ar valsts atbalstu elektroenerģijas ražošanai. Apstrīdētās normas nenonākot pretrunā ar likumdevēja mērķi nodrošināt, lai visiem enerģijas lietotājiem visefektīvākajā iespējamā veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Tās esot saistītas ar elektroenerģijas ražotājiem izmaksājamā atbalsta ierobežošanu un elektroenerģijas ražotāju tiesiskās paļāvības aizsardzību. Atzīstot šīs normas par prettiesiskām, tiktu panākts pretējs efekts, jo tiktu atcelts pārkompensācijas un pašpatēriņa kontroles regulējums. Savukārt līdz ar to paaugstinātos risks, ka enerģijas lietotājiem var tikt piegādāta elektroenerģija par paaugstinātu cenu. 8. Pieaicinātā persona - Reinis Āboltiņš - norāda, ka Saeima ir ilgstoši un nemainīgi demonstrējusi politisku apņēmību visupirms izveidot un pēc izveidošanas uzturēt enerģijas ražošanas atbalsta sistēmu, kas kopumā atbilst vispārpieņemtai un plaši izmantotai praksei, kuras mērķis ir dažādot enerģijas avotus un resursus, vairāk izmantot vietējos resursus, samazināt importētu fosilo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā, uzlabot valsts enerģētisko drošību. No primārajiem tiesību aktiem izrietošs kontroles funkciju sagatavošanas un īstenošanas pilnvarojums izpildvarai esot atbilstošs praksei, un tam neesot bijis nepieciešams īpašs Saeimas lēmums. Tiesību normu pieņemšana vai grozījumu izdarīšana spēkā esošajos tiesību aktos atspoguļojot situāciju noteiktā laikā. Komersantiem neesot bijis iemesla neuzticēties likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē nozares darbību. Vēl salīdzinoši nesen enerģijas ražošanas atbalsta sistēmas nepieciešamība pēc būtības neesot apšaubīta. Turklāt tajā pašā laikā, kad atbalsta sistēma enerģijas ražošanai, kāda tā ir šodien, tika veidota Latvijā, līdzīgas atbalsta sistēmas veidojušas un ieviesušas arī citas Eiropas valstis. Dominējošais atbalsta veids bijis obligātais iepirkums. Katrai valstij, kas ieviesa atbalsta sistēmu, bijis savs pamatojums, kādēļ izraudzīta tieši tāda atbalsta sistēma. Vērtējot atbalsta sistēmu ieviešanu un darbību, esot redzams, ka pirms aptuveni desmit un vairāk gadiem pieņemtie lēmumi ir devuši rezultātu. Notikusi kurināmā maiņa - ogles tiek aizstātas ar citām tehnoloģijām, dominē dabasgāze un vēja enerģija. Lai arī dabasgāzes patēriņš joprojām mazliet augot, proporcionāli arvien lielāka daļa elektroenerģijas tiekot saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, galvenokārt vēja enerģiju. Notikušas milzīgas investīcijas vēja parkos gan uz sauszemes, gan atkrastē, vēja parki sākot konkurēt tirgū bez valsts atbalsta. Tehnoloģiju attīstība un ieviešana esot stimulējusi elektrotīklu attīstību gan infrastruktūras pieejamības, gan sistēmas vadības vieduma virzienā. Enerģētikas likuma 3. panta 1. punktā noteiktais mērķis nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām, dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības, esot interpretējams plašāk nekā tikai vārdu "par pamatotām cenām" kontekstā. Šis punkts tiešā veidā pamatojot valsts īstenoto politiku - atbalstīt kliedēto enerģijas ražošanu, izmantojot citstarp atjaunojamos energoresursus. Lai šādu politiku īstenotu, Saeima jau pirms 20 gadiem esot pieņēmusi pirmos lēmumus par atbalsta sistēmas izveidošanu. Šāda mērķa iekļaušana Enerģētikas likuma formulējumā esot likumsakarīga un atspoguļojot likumdevēja pastāvīgu ieinteresētību konkrēto mērķi sasniegt. Enerģija esot jāsaražo un to varot izdarīt, valstīm izvēloties un izmantojot dažādas tehnoloģijas, enerģijas resursus un risinājumus. Enerģijas kā preces specifika esot tā, ka gan elektroenerģija, gan siltumenerģija jāsaražo tieši tad, kad tā nepieciešama, tieši nepieciešamajā apjomā un tur, kur tā nepieciešama. Savukārt enerģētikas sektora specifika esot tā, ka ieguldījumi tehnoloģijās, ražošanā, pārvadē un sadalē atmaksājas ilgākā laikā. Lai mazinātu nesakritību starp lielu ieguldījumu tūlītēju nepieciešamību un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus, tiekot izmantoti enerģijas ražošanas atbalsta mehānismi. No energosistēmas attīstības plānošanas un ieguldījumu plānošanas viedokļa esot ļoti svarīgi tas, lai ieviestie atbalsta mehānismi nodrošinātu skaidrus nosacījumus nozares dalībniekiem un lai izmaiņas, ja tādas ir nepieciešamas, tiktu noteiktas savlaicīgi, ievērojot tiesiskās paļāvības un samērīguma principus. Pārmērīgs enerģijas ražošanas atbalsta tiesiskā regulējuma mainīgums radot neskaidru un grūti paredzamu vidi investīciju veikšanai enerģētikas sektorā, kavējot jaunu tehnoloģiju ieviešanu, ierobežojot enerģijas portfeļa dažādošanu un enerģētiskās drošības risku mazināšanu. Pārkompensācijas tiesiskā regulējuma mērķis esot veikt tādus pasākumus, kas samazinātu apgrozījumu un peļņu komersantiem, kuriem, kā uzskata konkrēti lēmumu pieņēmēji, par enerģijas ražošanu atbalsta sistēmas ietvaros tiek maksāts "pārāk daudz" jeb tik daudz, ka tas, pēc šo personu ieskata, neatbilst Enerģētikas likumā lietotajam jēdzienam "pamatota cena". Tas, ka samazināsies obligātā iepirkuma komponente par atjaunojamiem energoresursiem, gan tagad, gan arī turpm …