Par Konvenciju par precētu sieviešu pilsonību, Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu un Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necil

Par Konvenciju par precētu sieviešu pilsonību, Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu un Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ārlietu ministrijas dienesta informācija Nr.41/449-2895 Rīgā 2011.gada 22.augustā Par Konvenciju par precētu sieviešu pilsonību, Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu un Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem Ārlietu ministrija nosūta publicēšanai: 1. 1957.gada 20.februāra Konvenciju par precētu sieviešu pilsonību; 2. 1961.gada 30.augusta Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu; 3. 1984.gada 10.decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem. Konvencija par precētu sieviešu pilsonību stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 13.jūlijā. Tā apstiprināta ar Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" (27.punkts). Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 13.jūlijā. Tā apstiprināta ar Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" (28.punkts). Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 14.maijā. Tā apstiprināta ar Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" (20.punkts). Minēto konvenciju teksti līdz šim nav publicēti. Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora p.i. I.Bīlmane Convention on the Nationality of Married Women Done at New York, on 20 February 1957 The Contracting States, Recognizing that, conflicts in law in practice with reference to nationality arise as a result of provisions concerning the loss or acquisition of nationality by women as a result of marriage, of its dissolution or of the change of nationality by the husband during marriage, Recognizing that, in article 15 of the Universal Declaration of Human Rights, the General Assembly of the United Nations has proclaimed that "everyone has the right to a nationality" and that "no one shall be arbitrarily deprived of his nationality nor denied the right to change his nationality", Desiring to co-operate with the United Nations in promoting universal respect for, and observance of, human rights and fundamental freedoms for all without distinction as to sex, Hereby agree as hereinafter provided: Article 1 Each Contracting State agrees that neither the celebration nor the dissolution of a marriage between one of its nationals and an alien, nor the change of nationality by the husband during marriage, shall automatically affect the nationality of the wife. Article 2 Each Contracting State agrees that neither the voluntary acquisition of the nationality of another State nor the renunciation of its nationality by one of its nationals shall prevent the retention of its nationality by the wife of such national. Article 3 1. Each Contracting State agrees that the alien wife of one of its nationals may, at her request, acquire the nationality of her husband through specially privileged naturalization procedures; the grant of such nationality may be subject to such limitations as may be imposed in the interests of national security or public policy. 2. Each Contracting State agrees that the present Convention shall not be construed as affecting any legislation or judicial practice by which the alien wife of one of its nationals may, at her request, acquire her husband's nationality as a matter of right. Article 4 1. The present Convention shall be open for signature and ratification on behalf of any State Member of the United Nations and also on behalf of any other State which is or hereafter becomes a member of any specialized agency of the United Nations, or which is or hereafter becomes a Party to the Statute of the International Court of Justice, or any other State to which an invitation has been addressed by the General Assembly of the United Nations. 2. The present Convention shall be ratified and the instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. Article 5 1. The present Convention shall be open for accession to all States referred to in paragraph 1 of article 4. 2. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations. Article 6 1. The present Convention shall come into force on the ninetieth day following the date of deposit of the sixth instrument of ratification or accession. 2. For each State ratifying or acceding to the Convention after the deposit of the sixth instrument of ratification or accession, the Convention shall enter into force on the ninetieth day after deposit by such State of its instrument of ratification or accession. Article 7 1. The present Convention shall apply to all non-self-governing, trust, colonial and other non-metropolitan territories for the international relations of which any Contracting State is responsible; the Contracting State concerned shall, subject to the provisions of paragraph 2 of the present article, at the time of signature, ratification or accession declare the non-metropolitan territory or territories to which the Convention shall apply ipso facto as a result of such signature, ratification or accession. 2. In any case in which, for the purpose of nationality, a non-metropolitan territory is not treated as one with the metropolitan territory, or in any case in which the previous consent of a non-metropolitan territory is required by the constitutional laws or practices of the Contracting State or of the non-metropolitan territory for the application of the Convention to that territory, that Contracting State shall endeavour to secure the needed consent of the non-metropolitan territory within the period of twelve months from the date of signature of the Convention by that Contracting State, and when such consent has been obtained the Contracting State shall notify the Secretary-General of the United Nations. The present Convention shall apply to the territory or territories named in such notification from the date of its receipt by the Secretary-General. 3. After the expiry of the twelve-month period mentioned in paragraph 2 of the present article, the Contracting States concerned shall inform the Secretary-General of the results of the consultations with those non-metropolitan territories for whose international relations they are responsible and whose consent to the application of the present Convention may have been withheld. Article 8 1. At the time of signature, ratification or accession, any State may make reservations to any article of the present Convention other than articles 1 and 2. 2. If any State makes a reservation in accordance with paragraph 1 of the present article, the Convention, with the exception of those provisions to which the reservation relates, shall have effect as between the reserving State and the other Parties. The Secretary-General of the United Nations shall communicate the text of the reservation to all States which are or may become Parties to the Convention. Any State Party to the Convention or which thereafter becomes a Party may notify the Secretary-General that it does not agree to consider itself bound by the Convention with respect to the State making the reservation. This notification must be made, in the case of a State already a Party, within ninety days from the date of the communication by the Secretary-General; and, in the case of a State subsequently becoming a Party, within ninety days from the date when the instrument of ratification or accession is deposited. In the event that such a notification is made, the Convention shall not be deemed to be in effect as between the State making the notification and the State making the reservation. 3. Any State making a reservation in accordance with paragraph 1 of the present article may at any time withdraw the reservation, in whole or in part, after it has been accepted, by a notification to this effect addressed to the Secretary-General of the United Nations. Such notification shall take effect on the date on which it is received. Article 9 1. Any Contracting State may denounce the present Convention by written notification to the Secretary-General of the United Nations. Denunciation shall take effect one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General. 2. The present Convention shall cease to be in force as from the date when the denunciation which reduces the number of Parties to less than six becomes effective. Article 10 Any dispute which may arise between any two or more Contracting States concerning the interpretation or application of the present Convention which is not settled by negotiation, shall, at the request of any one of the parties to the dispute, be referred to the International Court of Justice for decision, unless the parties agree to another mode of settlement. Article 11 The Secretary-General of the United Nations shall notify all States Members of the United Nations and the non-member States contemplated in paragraph 1 of article 4 of the present Convention of the following: (a) Signatures and instruments of ratification received in accordance with article 4; (b) Instruments of accession received in accordance with article 5; (c) The date upon which the present Convention enters into force in accordance with article 6; (d) Communications and notifications received in accordance with article 8; (e) Notifications of denunciation received in accordance with paragraph 1 of article 9; (f) Abrogation in accordance with paragraph 2 of article 9. Article 12 1. The present Convention, of which the Chinese, English, French, Russian and Spanish texts shall be equally authentic, shall be deposited in the archives of the United Nations. 2. The Secretary-General of the United Nations shall transmit a certified copy of the Convention to all States Members of the United Nations and to the non-member States contemplated in paragraph 1 of article 4. Konvencija par precētu sieviešu pilsonību Ņujorkā, 1957. gada 20. februārī Līgumslēdzējas valstis, atzīstot to, ka cēlonis tiesību normu kolīzijām par pilsonību ir noteikumi, kuri attiecas uz pilsonības zaudēšanu vai iegūšanu, kas notiek tad, ja sievietes stājas laulībā, vai tad, ja laulība tiek šķirta, vai tad, ja vīrs laulības laikā maina pilsonību; ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā ir pasludinājusi: "ikvienam cilvēkam ir tiesības uz pilsonību" un "nevienam nevar patvaļīgi atņemt pilsonību vai liegt tiesības mainīt pilsonību"; vēloties sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai sekmētu cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu attiecībā uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no to dzimuma, ir vienojušās par turpmāko. 1. pants Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt tam, ka ne laulības noslēgšana, ne laulības šķiršana starp kādu no tās pilsoņiem un ārvalstnieku, ne vīra pilsonības maiņa laulības laikā nedrīkst ipso facto skart sievas pilsonību. 2. pants Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt: tas, ka šīs valsts pilsonis pieņem citas valsts pilsonību vai atsakās no savas pilsonības, nedrīkst liegt šā pilsoņa sievai saglabāt savu pilsonību. 3. pants 1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt tam, ka ārvalstniece, kas ir laulībā ar kādu no tās pilsoņiem, drīkst pēc pašas vēlēšanās pieņemt sava vīra pilsonību īpašā atvieglotā naturalizācijas kārtībā; šādas pilsonības piešķiršana var būt saistīta ar ierobežojumiem, kurus nosaka valsts drošības vai sabiedriskās kārtības interesēs. 2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt: šo konvenciju nedrīkst interpretēt tā, ka tā skartu tiesību aktus vai tiesu praksi, saskaņā ar kuriem ārvalstniece, kas ir laulībā ar kādu no tās pilsoņiem, drīkst likumīgi pēc sava lūguma pieņemt sava vīra pilsonību. 4. pants 1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai un ratificēšanai visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, kā arī visām tām valstīm, kuras ir vai kuras kļūs kādas Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās aģentūras locekles vai kuras ir pievienojušās vai pievienosies Starptautiskās Tiesas Statūtiem, un visām citām valstīm, kuras Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja uzaicinājusi kļūt par šīs konvencijas dalībvalstīm. 2. Šī konvencija ir jāratificē, un ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 5. pants 1. Šai konvencijai var pievienoties visas valstis, kas minētas 4. panta 1. punktā. 2. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 6. pants 1. Šī konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad deponēts sestais ratifikācijas vai pievienošanās instruments. 2. Attiecībā uz ikvienu valsti, kas šo konvenciju ratificējusi vai tai pievienojusies pēc tam, kad deponēts sestais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šī konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad deponēts tās ratifikācijas vai pievienošanās instruments. 7. pants 1. Šī konvencija attiecas uz visām teritorijām, kam nav savas pārvaldes, aizbildnības teritorijām, koloniālajām teritorijām un pārējām teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām atbildīga ir kāda no Līgumslēdzējām valstīm; ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šā panta 2. punkta noteikumi, attiecīgā Līgumslēdzēja valsts parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās brīdī paziņo, uz kuru vai kurām teritorijām, kas nav valsts pamatteritorija, šī konvencija ipso facto attiecas minētās parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās dēļ. 2. Ikvienā gadījumā, kad saistībā ar pilsonību kāda teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, netiek uzskatīta par pamatteritorijas daļu, un ikvienā gadījumā, kad saskaņā ar Līgumslēdzējas valsts vai attiecīgās teritorijas, kas nav valsts pamatteritorija, konstitucionālajiem likumiem vai praksi šo konvenciju uz minēto teritoriju, kas nav valsts pamatteritorija, var attiecināt tad, ja iepriekš saņemta šīs teritorijas piekrišana, Līgumslēdzējai valstij nepieciešamā piekrišana no attiecīgās teritorijas, kas nav valsts pamatteritorija, jācenšas iegūt divpadsmit mēnešu laikā no dienas, kad šī Līgumslēdzēja valsts parakstījusi Konvenciju, un tad, kad minētā piekrišana ir saņemta, attiecīgā Līgumslēdzēja valsts par to paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Kopš dienas, kad ģenerālsekretārs šo paziņojumu ir saņēmis, Konvencija attiecas uz paziņojumā minēto teritoriju vai teritorijām. 3. Pēc tam, kad beidzies šā panta 2. punktā minētais divpadsmit mēnešu termiņš, attiecīgās Līgumslēdzējas valstis informē ģenerālsekretāru par to, kādi ir rezultāti viņu konsultācijām ar teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorija un par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un kuru piekrišana šīs konvencijas piemērošanai nav saņemta. 8. pants 1. Konvenciju parakstot, ratificējot vai tai pievienojoties, ikviena valsts var izdarīt atrunas attiecībā uz jebkuru šīs konvencijas pantu, izņemot 1. un 2. pantu. 2. Ja kāda valsts izdarījusi atrunu saskaņā ar šā panta 1. punktu, tad starp valsti, kas šo atrunu izdarījusi, un pārējām dalībvalstīm, šī konvencija joprojām ir spēkā, izņemot tos noteikumus, attiecībā uz kuriem minētā atruna ir izdarīta. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs konkrētās atrunas tekstu izsūta visām valstīm, kuras ir šīs konvencijas dalībvalstis vai var par tām kļūt. Ikviena valsts, kura ir šīs konvencijas dalībvalsts vai kura par to kļūst, var ģenerālsekretāram darīt zināmu to, ka tā nav ar mieru uzskatīt, ka šī konvencija tai ir saistoša attiecībā uz valsti, kas izdarījusi minēto atrunu. Valstīm, kuras ir Konvencijas dalībvalstis, šis paziņojums jāsniedz deviņdesmit dienu laikā pēc ģenerālsekretāra paziņojuma, bet valstīm, kuras par Konvencijas dalībvalstīm kļūs vēlāk, - deviņdesmit dienu laikā pēc ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas. Ja ir sniegts šāds paziņojums, Konvencija nebūs spēkā starp valsti, kas sniegusi minēto paziņojumu, un valsti, kas izdarījusi atrunu. 3. Ikviena valsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar šā panta 1. punktu, jebkurā laikā pēc šīs atrunas pieņemšanas var pilnīgi vai daļēji to atsaukt, iesniedzot paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Šis paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā. 9. pants 1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts šo konvenciju var denonsēt, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā tad, kad pagājis gads, kopš ģenerālsekretārs šo paziņojumu saņēmis. 2. Šī konvencija zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā denonsēšana, kuras dēļ šīs konvencijas dalībvalstu skaits kļūst mazāks par sešām. 10. pants Visas domstarpības, kuras starp divām vai vairāk Līgumslēdzējām valstīm rodas par šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kuras nevar atrisināt ar sarunām, pēc vienas strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nododamas izlemšanai Starptautiskajai Tiesai, ja vien strīdā iesaistītās puses nevienojas par citu domstarpību izšķiršanas veidu. 11. pants Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis un valstis, kas nav Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, bet ir minētas šīs konvencijas 4. panta 1. punktā, informē: a) par parakstīšanu un par ratifikācijas instrumentu deponēšanu saskaņā ar 4. pantu, b) par pievienošanās instrumenta deponēšanu saskaņā ar 5. pantu, c) par datumu, kurā šīs konvencija saskaņā ar 6. pantu stājas spēkā, d) par paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar 8. pantu, e) par denonsēšanas paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar 9. panta 1. punktu, f) par to, ka šī konvencija zaudējusi spēku saskaņā ar 9. panta 2. punktu. 12. pants 1. Šo konvenciju, kuras teksti angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā. 2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šīs konvencijas apliecinātās kopijas pārsūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, kā arī tām valstīm, kuras nav Apvienot Nāciju Organizācijas dalībvalstis, bet ir minētas 4. panta 1. punktā. Convention on the Reduction of Statelessness Adopted on 30 August 1961 by a conference of plenipotentiaries which met in 1959 and reconvened in 1961 in pursuance of General Assembly resolution 896 (IX) of 4 December 1954 entry into force 13 December 1975, in accordance with article 18 The Contracting States, Acting in pursuance of resolution 896 (IX), adopted by the General Assembly of the United Nations on 4 December 1954, Considering it desirable to reduce statelessness by international agreement, Have agreed as follows: Article 1 1. A Contracting State shall grant its nationality to a person born in its territory who would otherwise be stateless. Such nationality shall be granted: (a) At birth, by operation of law, or (b) Upon an application being lodged with the appropriate authority, by or on behalf of the person concerned, in the manner prescribed by the national law. Subject to the provisions of paragraph 2 of this article, no such application may be rejected. A Contracting State which provides for the grant of its nationality in accordance with subparagraph (b) of this paragraph may also provide for the grant of its nationality by operation of law at such age and subject to such conditions as may be prescribed by the national law. 2. A Contracting State may make the grant of its nationality in accordance with subparagraph (b) of paragraph 1 of this article subject to one or more of the following conditions: (a) That the application is lodged during a period, fixed by the Contracting State, beginning not later than at the age of eighteen years and ending not earlier than at the age of twenty-one years, so, however, that the person concerned shall be allowed at least one year during which he may himself make the application without having to obtain legal authorization to do so; (b) That the person concerned has habitually resided in the territory of the Contracting State for such period as may be fixed by that State, not exceeding five years immediately preceding the lodging of the application nor ten years in all; (c) That the person concerned has neither been convicted of an offence against national security nor has been sentenced to imprisonment for a term of five years or more on a criminal charge; (d) That the person concerned has always been stateless. 3. Notwithstanding the provisions of paragraphs 1 (b) and 2 of this article, a child born in wedlock in the territory of a Contracting State, whose mother has the nationality of that State, shall acquire at birth that nationality if it otherwise would be stateless. 4. A Contracting State shall grant its nationality to a person who would otherwise be stateless and who is unable to acquire the nationality of the Contracting State in whose territory he was born because he has passed the age for lodging his application or has not fulfilled the required residence conditions, if the nationality of one of his parents at the time of the person's birth was that of the Contracting State first above-mentioned. If his parents did not possess the same nationality at the time of his birth, the question whether the nationality of the person concerned should follow that of the father or that of the mother shall be determined by the national law of such Contracting State. If application for such nationality is required, the application shall be made to the appropriate authority by or on behalf of the applicant in the manner prescribed by the national law. Subject to the provisions of paragraph 5 of this article, such application shall not be refused. 5. The Contracting State may make the grant of its nationality in accordance with the provisions of paragraph 4 of this article subject to one or more of the following conditions: (a) That the application is lodged before the applicant reaches an age, being not less than twenty-three years, fixed by the Contracting State; (b) That the person concerned has habitually resided in the territory of the Contracting State for such period immediately preceding the lodging of the application, not exceeding three years, as may be fixed by that State; (c) That the person concerned has always been stateless. Article 2 A foundling found in the territory of a Contracting State shall, in the absence of proof to the contrary, be considered to have been born within that territory of parents possessing the nationality of that State. Article 3 For the purpose of determining the obligations of Contracting States under this Convention, birth on a ship or in an aircraft shall be deemed to have taken place in the territory of the State whose flag the ship flies or in the territory of the State in which the aircraft is registered, as the case may be. Article 4 1. A Contracting State shall grant its nationality to a person, not born in the territory of a Contracting State, who would otherwise be stateless, if the nationality of one of his parents at the time of the person's birth was that of that State. If his parents did not possess the same nationality at the time of his birth, the question whether the nationality of the person concerned should follow that of the father or that of the mother shall be determined by the national law of such Contracting State. Nationality granted in accordance with the provisions of this paragraph shall be granted: (a) At birth, by operation of law, or (b) Upon an application being lodged with the appropriate authority, by or on behalf of the person concerned, in the manner prescribed by the national law. Subject to the provisions of paragraph 2 of this article, no such application may be rejected. 2. A Contracting State may make the grant of its nationality in accordance with the provisions of paragraph 1 of this article subject to one or more of the following conditions: (a) That the application is lodged before the applicant reaches an age, being not less than twenty-three years, fixed by the Contracting State; (b) That the person concerned has habitually resided in the territory of the Contracting State for such period immediately preceding the lodging of the application, not exceeding three years, as may be fixed by that State; (c) That the person concerned has not been convicted of an offence against national security; (d) That the person concerned has always been stateless. Article 5 1. If the law of a Contracting State entails loss of nationality as a consequence of any change in the personal status of a person such as marriage, termination of marriage, legitimation, recognition or adoption, such loss shall be conditional upon possession or acquisition of another nationality. 2. If, under the law of a Contracting State, a child born out of wedlock loses the nationality of that State in consequence of a recognition of affiliation, he shall be given an opportunity to recover that nationality by written application to the appropriate authority, and the conditions governing such application shall not be more rigorous than those laid down in paragraph 2 of article I of this Convention. Article 6 If the law of a Contracting State provides for loss of its nationality by a person's spouse or children as a consequence of that person losing or being deprived of that nationality, such loss shall be conditional upon their possession or acquisition of another nationality. Article 7 1. (a) If the law of a Contracting State entails loss or renunciation of nationality, such renunciation shall not result in loss of nationality unless the person concerned possesses or acquires another nationality; (b) The provisions of subparagraph (a) of this paragraph shall not apply where their application would be inconsistent with the principles stated in articles 13 and 14 of the Universal Declaration of Human Rights approved on 10 December 1948 by the General Assembly of the United Nations. 2. A national of a Contracting State who seeks naturalization in a foreign country shall not lose his nationality unless he acquires or has been accorded assurance of acquiring the nationality of that foreign country. 3. Subject to the provisions of paragraphs 4 and 5 of this article, a national of a Contracting State shall not lose his nationality, so as to become stateless, on the ground of departure, residence abroad, failure to register or on any similar ground. 4. A naturalized person may lose his nationality on account of residence abroad for a period, not less than seven consecutive years, specified by the law of the Contracting State concerned if he fails to declare to the appropriate authority his intention to retain his nationality. 5. In the case of a national of a Contracting State, born outside its territory, the law of that State may make the retention of its nationality after the expiry of one year from his attaining his majority conditional upon residence at that time in the territory of the State or registration with the appropriate authority. 6. Except in the circumstances mentioned in this article, a person shall not lose the nationality of a Contracting State, if such loss would render him stateless, notwithstanding that such loss is not expressly prohibited by any other provision of this Convention. Article 8 1. A Contracting State shall not deprive a person of his nationality if such deprivation would render him stateless. 2. Notwithstanding the provisions of paragraph 1 of this article, a person may be deprived of the nationality of a Contracting State: (a) In the circumstances in which, under paragraphs 4 and 5 of article 7, it is permissible that a person should lose his nationality; (b) Where the nationality has been obtained by misrepresentation or fraud. 3. Notwithstanding the provisions of paragraph 1 of this article, a Contracting State may retain the right to deprive a person of his nationality, if at the time of signature, ratification or accession it specifies its retention of such right on one or more of the following grounds, being grounds existing in its national law at that time: (a) That, inconsistently with his duty of loyalty to the Contracting State, the person: (i) Has, in disregard of an express prohibition by the Contracting State rendered or continued to render services to, or received or continued to receive emoluments from, another State, or (ii) Has conducted himself in a manner seriously prejudicial to the vital interests of the State; (b) That the person has taken an oath, or made a formal declaration, of allegiance to another State, or given definite evidence of his determination to repudiate his allegiance to the Contracting State. 4. A Contracting State shall not exercise a power of deprivation permitted by paragraphs 2 or 3 of this article except in accordance with law, which shall provide for the person concerned the right to a fair hearing by a court or other independent body. Article 9 A Contracting State may not deprive any person or group of persons of their nationality on racial, ethnic, religious or political grounds. Article 10 1. Every treaty between Contracting States providing for the transfer of territory shall include provisions designed to secure that no person shall become stateless as a result of the transfer. A Contracting State shall use its best endeavours to secure that any such treaty made by it with a State which is not a Party to this Convention includes such provisions. 2. In the absence of such provisions a Contracting State to which territory is transferred or which otherwise acquires territory shall confer its nationality on such persons as would otherwise become stateless as a result of the transfer or acquisition. Article 11 The Contracting States shall promote the establishment within the framework of the United Nations, as soon as may be after the deposit of the sixth instrument of ratification or accession, of a body to which a person claiming the benefit of this Convention may apply for the examination of his claim and for assistance in presenting it to the appropriate authority. Article 12 1. In relation to a Contracting State which does not, in accordance with the provisions of paragraph 1 of article 1 or of article 4 of this Convention, grant its nationality at birth by operation of law, the provisions of paragraph 1 of article 1 or of article 4, as the case may be, shall apply to persons born before as well as to persons born after the entry into force of this Convention. 2. The provisions of paragraph 4 of article 1 of this Convention shall apply to persons born before as well as to persons born after its entry into force. 3. The provisions of article 2 of this Convention shall apply only to foundlings found in the territory of a Contracting State after the entry into force of the Convention for that State. Article 13 This Convention shall not be construed as affecting any provisions more conducive to the reduction of statelessness which may be contained in the law of any Contracting State now or hereafter in force, or may be contained in any other convention, treaty or agreement now or hereafter in force between two or more Contracting States. Article 14 Any dispute between Contracting States concerning the interpretation or application of this Convention which cannot be settled by other means shall be submitted to the International Court of Justice at the request of any one of the parties to the dispute. Article 15 1. This Convention shall apply to all non-self-governing, trust, colonial and other non-metropolitan territories for the international relations of which any Contracting State is responsible; the Contracting State concerned shall, subject to the provisions of paragraph 2 of this article, at the time of signature, ratification or accession, declare the non-metropolitan territory or territories to which the Convention shall apply ipso facto as a result of such signature, ratification or accession. 2. In any case in which, for the purpose of nationality, a non-metropolitan territory is not treated as one with the metropolitan territory, or in any case in which the previous consent of a non-metropolitan territory is required by the constitutional laws or practices of the Contracting State or of the non-metropolitan territory for the application of the Convention to that territory, that Contracting State shall endeavour to secure the needed consent of the non-metropolitan territory within the period of twelve months from the date of signature of the Convention by that Contracting State, and when such consent has been obtained the Contracting State shall notify the Secretary General of the United Nations. This Convention shall apply to the territory or territories named in such notification from the date of its receipt by the Secretary-General. 3. After the expiry of the twelve-month period mentioned in paragraph 2 of this article, the Contracting States concerned shall inform the Secretary-General of the results of the consultations with those non-metropolitan territories for whose international relations they are responsible and whose consent to the application of this Convention may have been withheld. Article 16 1. This Convention shall be open for signature at the Headquarters of the United Nations from 30 August 1961 to 31 May 1962. 2. This Convention shall be open for signature on behalf of: (a) Any State Member of the United Nations; (b) Any other State invited to attend the United Nations Conference on the Elimination or Reduction of Future Statelessness; (c) Any State to which an invitation to sign or to accede may be addressed by the General Assembly of the United Nations. 3. This Convention shall be ratified and the instruments of ratification shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. 4. This Convention shall be open for accession by the States referred to in paragraph 2 of this article. Accession shall be effected by the deposit of an instrument of accession with the Secretary-General of the United Nations. Article 17 1. At the time of signature, ratification or accession any State may make a reservation in respect of articles 11, 14 or 15. 2. No other reservations to this Convention shall be admissible. Article 18 1. This Convention shall enter into force two years after the date of the deposit of the sixth instrument of ratification or accession. 2. For each State ratifying or acceding to this Convention after the deposit of the sixth instrument of ratification or accession, it shall enter into force on the ninetieth day after the deposit by such State of its instrument of ratification or accession or on the date on which this Convention enters into force in accordance with the provisions of paragraph I of this article, whichever is the later. Article 19 1. Any Contracting State may denounce this Convention at any time by a written notification addressed to the Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall take effect for the Contracting State concerned one year after the date of its receipt by the Secretary-General. 2. In cases where, in accordance with the provisions of article 15, this Convention has become applicable to a non-metropolitan territory of a Contracting State, that State may at any time thereafter, with the consent of the territory concerned, give notice to the Secretary-General of the United-Nations denouncing this Convention separately in respect to that territory. The denunciation shall take effect one year after the date of the receipt of such notice by the Secretary-General, who shall notify all other Contracting States of such notice and the date of receipt thereof. Article 20 1. The Secretary-General of the United Nations shall notify all Members of the United Nations and the non-member States referred to in article 16 of the following particulars: (a) Signatures, ratifications and accessions under article 16; (b) Reservations under article 17; (c) The date upon which this Convention enters into force in pursuance of article 18; (d) Denunciations under article 19. 2. The Secretary-General of the United Nations shall, after the deposit of the sixth instrument of ratification or accession at the latest, bring to the attention of the General Assembly the question of the establishment, in accordance with article 11, of such a body as therein mentioned. Article 21 This Convention shall be registered by the Secretary-General of the United Nations on the date of its entry into force. IN WITNESS WHEREOF the undersigned Plenipotentiaries have signed this Convention. DONE at New York, this thirtieth day of August, one thousand nine hundred and sixty-one, in a single copy, of which the Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic and which shall be deposited in the archives of the United Nations, and certified copies of which shall be delivered by the Secretary-General of the United Nations to all members of the United Nations and to the non-member States referred to in article 16 of this Convention. Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu Pieņemta 1961. gada 30. augustā pilnvaroto konferencē, kas notika 1959. gadā un tika atkārtoti sasaukta 1961. gadā saskaņā ar Ģenerālās Asamblejas 1954. gada 4. decembra Rezolūciju 896 (IX) Stājusies spēkā 1975. gada 13. decembrī saskaņā ar 18. pantu Līgumslēdzējas valstis saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1954. gada 4. decembrī pieņemto Rezolūciju 896 (IX), uzskatīdamas par vēlamu samazināt bezvalstniecību ar starptautisku nolīgumu, ir vienojušās par turpmāko. 1. pants 1. Līgumslēdzēja valsts pilsonību piešķir personai, kas dzimusi tās teritorijā un pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks. Šādu pilsonību piešķir: a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai b) attiecīgajai personai pašai vai tās vārdā iesniedzot pieteikumu kompetentajai iestādei valsts tiesību aktos noteiktā kārtībā. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt. Līgumslēdzēja valsts, kas paredz pilsonības piešķiršanu atbilstoši šā punkta b) apakšpunktam, var paredzēt arī pilsonības piešķiršanu saskaņā ar likumu tādā vecumā un ievērojot tādus nosacījumus, kādus paredz valsts tiesību akti. 2. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 1. punkta b) apakšpunktam var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus: a) pieteikums jāiesniedz līgumslēdzējas valsts noteiktā laika posmā, kas sākas ne vēlāk kā astoņpadsmit gadu vecumā un beidzas ne agrāk kā divdesmit viena gada vecumā, bet tā, lai attiecīgajai personai būtu vismaz viens gads laika pašai iesniegt pieteikumu bez vajadzības saņemt pilnvarojumu, lai to darītu; b) attiecīgā persona ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz piecus gadus tieši pirms pieteikuma iesniegšanas vai kopā desmit gadus; c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par noziegumu pret valsts drošību, vai sodīta par noziegumu ar brīvības atņemšanu uz pieciem vai vairāk gadiem; d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks. 3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta noteikumiem bērns, kas piedzimis laulībā līgumslēdzējas valsts teritorijā un kura mātei ir šīs valsts pilsonība, piedzimstot iegūst šo pilsonību, ja pretējā gadījumā viņš būtu bezvalstnieks. 4. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks un kas nevar iegūt tās līgumslēdzējas valsts pilsonību, kuras teritorijā šī persona piedzimusi, tāpēc ka viņa pārsniegusi pieteikuma iesniegšanai paredzēto vecumu vai nav ievērojusi vajadzīgos pastāvīgās uzturēšanās nosacījumus, ja vienam no vecākiem šīs personas piedzimšanas laikā ir bijusi iepriekš minētās līgumslēdzējas valsts pilsonība. Ja vecākiem bērna piedzimšanas laikā nav bijusi viena un tā pati pilsonība, jautājumu par to, vai attiecīgajam bērnam piešķirama tēva vai mātes pilsonība, nosaka šīs līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Ja pilsonības iegūšanai jāiesniedz pieteikums, to iesniedz kompetentajā iestādē attiecīgā persona vai tas tiek iesniegts viņas vārdā saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar šā panta 5. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt. 5. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 4. punkta noteikumiem var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus: a) pieteikums ir jāiesniedz, pirms attiecīgā persona sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks par divdesmit trīs gadiem; b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs gadus; c) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks. 2. pants Bērns atradenis, kas atrasts līgumslēdzējas valsts teritorijā, tiek uzskatīts par šīs valsts teritorijā dzimušu bērnu, kura vecākiem ir šīs valsts pilsonība, ja vien nav pierādījumu par pretējo. 3. pants Lai noteiktu līgumslēdzēju valstu pienākumus saskaņā ar šo konvenciju, bērna piedzimšana uz kuģa vai gaisa kuģī tiek uzskatīta par notikušu tās valsts teritorijā, kura ir kuģa karogvalsts, vai tās valsts teritorijā, kurā reģistrēts gaisa kuģis. 4. pants 1. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas nav dzimusi līgumslēdzējas valsts teritorijā un kas citādi būtu bezvalstnieks, ja attiecīgās personas dzimšanas laikā vienam no viņas vecākiem ir bijusi šīs valsts pilsonība. Ja vecākiem šīs personas dzimšanas laikā nav bijusi viena un tā pati pilsonība, jautājumu par to, vai šai personai piešķirama tēva vai mātes pilsonība, nosaka šīs līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Saskaņā ar šā punkta noteikumiem pilsonību piešķir: a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai b) attiecīgajai personai pašai vai viņas vārdā iesniedzot pieteikumu kompetentajā iestādē, kā to paredz valsts tiesību akti. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt. 2. Līgumslēdzējas valsts pilsonības piešķiršanai atbilstoši šā panta 1. punkta noteikumiem var piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus: a) pieteikums jāiesniedz pirms attiecīgā persona sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks par divdesmit trīs gadiem; b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs gadus; c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par nodarījumu pret valsts drošību; d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks. 5. pants 1. Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz pilsonības zaudēšanu saistībā ar ģimenes stāvokļa maiņu, piemēram, laulībām, laulības izbeigšanu, leģitimāciju, atzīšanu vai adopciju, šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu par citas valsts pilsonības esamību vai iegūšanu. 2. Ja saskaņā ar līgumslēdzējas valsts tiesību aktiem ārlaulībā dzimis bērns zaudē šīs valsts pilsonību paternitātes noteikšanas dēļ, viņam ir iespēja šo pilsonību atjaunot, iesniedzot rakstveida pieteikumu kompetentajai iestādei, un nosacījumi, kas reglamentē šādu pieteikumu iesniegšanu, nedrīkst būt stingrāki par tiem, kas paredzēti šīs konvencijas 1. panta 2. punktā. 6. pants Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz, ka pilsonības zaudēšanas vai atņemšanas gadījumā to zaudē arī personas laulātais vai bērni, tad šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu par citas pilsonības esamību vai iegūšanu. 7. pants 1. a) Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās, šāda atteikšanās nerada pilsonības zaudēšanu, ja vien attiecīgajai personai nav citas valsts pilsonības vai viņa neiegūst šādu pilsonību; b) šā punkta a) apakšpunkta noteikumus nepiemēro, ja to piemērošana būtu pretrunā principiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1948. gada 10. decembrī apstiprinātās Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 13. un 14. pantā. 2. Līgumslēdzējas valsts pilsonis, kas vēlas naturalizēties kādā ārvalstī, nezaudē savu pilsonību, kamēr nav ieguvis šīs ārvalsts pilsonību vai nav saņēmis apstiprinājumu par tās iegūšanu. 3. Saskaņā ar šā panta 4. un 5. punkta noteikumiem līgumslēdzējas valsts pilsonis nezaudē savu pilsonību un nekļūst par bezvalstnieku, izbraucot no valsts, dzīvojot ārvalstīs, nereģistrējoties vai cita līdzīga iemesla dēļ. 4. Naturalizēta persona var zaudēt savu pilsonību, ja viņa dzīvo ārvalstīs laika posmu, ko paredz līgumslēdzējas valsts tiesību akti un kas nav īsāks par septiņiem secīgiem gadiem, ja šī persona nepaziņo kompetentajai iestādei savu nodomu saglabāt pilsonību. 5. Ja līgumslēdzējas valsts pilsonis ir dzimis ārpus tās teritorijas, šīs valsts tiesību aktos var paredzēt, ka viņa pilsonība saglabājas gadu pēc viņa pilngadības sasniegšanas, ja šajā laikā viņš apmetas uz dzīvi šajā valstī vai reģistrējas kompetentajā iestādē. 6. Izņemot šajā pantā minētos apstākļus, persona nezaudē līgumslēdzējas valsts pilsonību, ja tās zaudēšanas dēļ persona kļūtu par bezvalstnieku, neatkarīgi no tā, ka citi šīs konvencijas noteikumi šādu pilsonības zaudēšanu tieši neaizliedz. 8. pants 1. Līgumslēdzēja valsts neatņem personai pilsonību, ja atņemšanas gadījumā šī persona kļūtu par bezvalstnieku. 2. Neskarot šā panta 1. punkta noteikumus, personai var atņemt līgumslēdzējas valsts pilsonību: a) apstākļos, kad saskaņā ar 7. panta 4. un 5. punktu ir pieļaujams, ka persona zaudē pilsonību; b) ja pilsonība iegūta, sagrozot faktus vai ar krāpšanu. 3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta noteikumiem līgumslēdzēja valsts var paturēt tiesības atņemt personai pilsonību, ja, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai pievienojoties tai, valsts paziņo par savu nodomu paturēt šādas tiesības, norādot vienu vai vairākus no turpmāk minētiem iemesliem, kas attiecīgajā laikā noteikti šīs valsts tiesību aktos: a) pretēji savam lojalitātes pienākumam pret līgumslēdzēju valsti šī persona, i) neņemot vērā līgumslēdzējas valsts skaidru aizliegumu, ir sniegusi vai turpinājusi sniegt pakalpojumus citai valstij vai saņēmusi vai turpinājusi saņemt citas valsts atlīdzību, vai ii) ar savu uzvedību ir nopietni kaitējusi valsts būtiski svarīgām interesēm; b) šī persona ir devusi pavalstniecības zvērestu vai oficiāli paziņojusi par lojalitāti citai valstij vai sniegusi konkrētus pierādījumus par savu nodomu atteikties no lojalitātes šai līgumslēdzējai valstij. 4. Līgumslēdzēja valsts neīsteno tiesības atņemt pilsonību atbilstoši šā panta 2. vai 3. punktam citādi, kā vien saskaņā ar tiesību aktiem, kas paredz attiecīgajai personai tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā vai citā neatkarīgā iestādē. 9. pants Līgumslēdzēja valsts nedrīkst atņemt pilsonību nevienai personai vai personu grupai rasistisku, etnisku, reliģisku vai politisku iemeslu dēļ. 10. pants 1. Katrā līgumslēdzēju valstu noslēgtā līgumā, kas paredz kādas teritorijas nodošanu, ietver noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt, lai šādas nodošanas dēļ neviena persona nekļūtu par bezvalstnieku. Līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo, lai nodrošinātu to, ka tādi noteikumi ir iekļauti ikvienā šādā līgumā, ko tā noslēdz ar valsti, kura nav šīs konvencijas puse. 2. Ja šādu noteikumu nav, līgumslēdzēja valsts, kurai tiek nodota teritorija vai kura citādi iegūst teritoriju, piešķir savu pilsonību tām personām, kuras citādi šīs teritorijas nodošanas vai iegūšanas dēļ kļūtu par bezvalstniekiem. 11. pants Līgumslēdzējas valstis pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, cik drīz vien iespējams, veicina tādas struktūras izveidi Apvienoto Nāciju Organizācijā, kurā persona, kas pieprasa šajā konvencijā paredzētās priekšrocības, var lūgt šīs prasības izskatīšanu un palīdzību tās iesniegšanai kompetentajā iestādē. 12. pants 1. Attiecībā uz līgumslēdzēju valsti, kas, ievērojot šīs konvencijas 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus, nepiešķir pilsonību personai saskaņā ar likumu, viņai piedzimstot, 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus piemēro gan personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā, gan personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās spēkā. 2. Šīs konvencijas 1. panta 4. punkta noteikumi attiecas gan uz personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā, gan uz personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās spēkā. 3. Šīs konvencijas 2. panta noteikumi attiecas tikai uz bērniem atradeņiem, kas atrasti līgumslēdzējas valsts teritorijā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī. 13. pants Šī konvencija nav interpretējama tādējādi, ka tā ietekmē bezvalstniecības samazināšanai vēl labvēlīgākus noteikumus, kas var būt ietverti jebkuras līgumslēdzējas valsts tiesību aktos, kuri jau ir spēkā vai stāsies spēkā, vai jebkurā citā konvencijā, līgumā vai nolīgumā, kas ir spēkā vai stāsies spēkā starp divām vai vairākām līgumslēdzējām valstīm. 14. pants Jebkādus strīdus starp līgumslēdzējām valstīm par šīs konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kurus nevar izšķirt citādi, pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nodod izskatīšanai Starptautiskajā tiesā. 15. pants 1. Šī konvencija attiecas uz visām teritorijām, kurās nav savas pašpārvaldes, aizbildnības teritorijām, koloniālajām un citām teritorijām, kas nav valsts pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām atbild kāda no līgumslēdzējām valstīm. Attiecīgā līgumslēdzēja valsts atbilstoši šā panta 2. punkta noteikumiem konvencijas parakstīšanas vai ratificēšanas laikā vai pievienojoties tai, paziņo par teritoriju vai teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorijas un kurām šī konvencija parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās dēļ ipso facto ir piemērojama. 2. Visos gadījumos, kad attiecībā uz pilsonību teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, netiek pielīdzināta valsts pamatteritorijai, kā arī gadījumos, kad šīs konvencijas piemērošanai teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, saskaņā ar līgumslēdzējas valsts vai šīs teritorijas konstitucionālajām tiesībām vai praksi vajadzīga šīs teritorijas iepriekšēja piekrišana, attiecīgā līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, dotu vajadzīgo piekrišanu divpadsmit mēnešu laikā no brīža, kad šī līgumslēdzēja valsts parakstījusi šo konvenciju, un pēc šādas piekrišanas saņemšanas līgumslēdzēja valsts par to paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Konvencija ir piemērojama teritorijai vai teritorijām, kas minētas šādā paziņojumā, no brīža, kad ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu. 3. Pēc šā panta 2. punktā minētā divpadsmit mēnešu termiņa izbeigšanās attiecīgās līgumslēdzējas valstis informē ģenerālsekretāru par to, kādas sekmes ir gūtas sarunās ar teritorijām, kuras nav šo valstu pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un kuru piekrišana šīs konvencijas piemērošanai nav saņemta. 16. pants 1. Šo konvenciju var parakstīt Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē no 1961. gada 30. augusta līdz 1962. gada 31. maijam. 2. Šo konvenciju var parakstīt: a) jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts, b) jebkura cita valsts, kas aicināta piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par bezvalstniecības turpmāku izskaušanu vai samazināšanu, c) jebkura valsts, kurai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja nosūtījusi uzaicinājumu parakstīt šo konvenciju vai pievienoties tai. 3. Šo konvenciju ratificē un ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 4. Šai konvencijai var pievienoties šā panta 2. punktā minētās valstis. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. 17. pants 1. Katra valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju, vai pievienojoties tai, var izdarīt atrunas attiecībā uz 11., 14. vai 15. pantu. 2. Citas atrunas attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas. 18. pants 1. Šī konvencija stājas spēkā divus gadus pēc tās dienas, kurā deponēts sestais ratifikācijas vai pievienošanās instruments. 2. Visās valstīs, kas ratificējušas šo konvenciju vai pievienojušās tai pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, tā stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad attiecīgā valsts deponējusi savu ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu, vai dienā, kurā šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar šā panta 1. punkta noteikumiem, atkarībā no tā, kurš notikums ir vēlāks. 19. pants 1. Jebkura līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā denonsēt šo konvenciju, adresējot rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Attiecībā uz konkrēto līgumslēdzēju valsti denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu. 2. Gadījumos, kad saskaņā ar 15. panta noteikumiem šī konvencija ir kļuvusi piemērojama līgumslēdzējas valsts teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, šī valsts var jebkurā laikā pēc tam ar attiecīgās teritorijas piekrišanu paziņot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram par šīs konvencijas denonsēšanu tikai attiecībā uz šo teritoriju. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu, un ģenerālsekretārs par šo paziņojumu un tā saņemšanas datumu informē visas pārējās līgumslēdzējas valstis. 20. pants 1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un 16. pantā minētajām trešajām valstīm paziņo par: a) parakstīšanu, ratifikāciju un pievienošanos saskaņā ar 16. pantu, b) atrunām saskaņā ar 17. pantu, c) šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 18. pantu, d) denonsēšanu saskaņā ar 19. pantu. 2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ne vēlāk kā pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas vērš Ģenerālās Asamblejas uzmanību uz jautājumu par 11. pantā minētās struktūras izveidošanu saskaņā ar minēto pantu. 21. pants Šo konvenciju Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs reģistrē tās spēkā stāšanās dienā. To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju. Ņujorkā, tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada trīsdesmitajā augustā, vienā eksemplārā, kura teksts angļu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks, kuru deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvos un kura apstiprinātas kopijas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un šīs konvencijas 16. pantā minētajām trešajām valstīm. Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment Adopted and opened for signature, ratification and accession by General Assembly resolution 39/46 of 10 December 1984 entry into force 26 June 1987, in accordance with article 27 (1) The States Parties to this Convention, Considering that, in accordance with the principles proclaimed in the Charter of the United Nations, recognition of the equal and inalienable rights of all members of the human family is the foundation of freedom, justice and peace in the world, Recognizing that those rights derive from the inherent dignity of the human person, Considering the obligation of States under the Charter, in particular Article 55, to promote universal respect for, and observance of, human rights and fundamental freedoms, Having regard to article 5 of the Universal Declaration of Human Rights and article 7 of the International Covenant on Civil and Political Rights, both of which provide that no one shall be subjected to torture or to cruel, inhuman or degrading treatment or punishment, Having regard also to the Declaration on the Protection of All Persons from Being Subjected to Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, adopted by the General Assembly on 9 December 1975, Desiring to make more effective the struggle against torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or punishment throughout the world, Have agreed as follows: PART I Article 1 1. For the purposes of this Convention, the term "torture" means any act by which severe pain or suffering, whether physical or mental, is intentionally inflicted on a person for such purposes as obtaining from him or a third person information or a confession, punishing him for an act he or a third person has committed or is suspected of having committed, or intimidating or coercing him or a third person, or for any reason based on discrimination of any kind, when such pain or suffering is inflicted by or at the instigation of or with the consent or acquiescence of a public official or other person acting in an official capacity. It does not include pain or suffering arising only from, inherent in or incidental to lawful sanctions. 2. This article is without prejudice to any international instrument or national legislation which does or may contain provisions of wider application. Article 2 1. Each State Party shall take effective legislative, administrative, judicial or other measures to prevent acts of torture in any territory under its jurisdiction. 2. No exceptional circumstances whatsoever, whether a state of war or a threat of war, internal political in stability or any other public emergency, may be invoked as a justification of torture. 3. An order from a superior officer or a public authority may not be invoked as a justification of torture. Article 3 1. No State Party shall expel, return ("refouler") or extradite a person to another State where there are substantial grounds for bel …