Par 2014.gada 25.septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2.panta un 2014.gada 30.oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta n

Par 2014.gada 25.septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2.panta un 2014.gada 30.oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam un 106.panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par 2014.gada 25.septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2.panta un 2014.gada 30.oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam un 106.panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2015. gada 21. decembrī lietā Nr. 2015-03-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis, Sanita Osipova un Ineta Ziemele, pēc Madaras Volksones, Dāvja Volksona, Leldes Švāģeres, Ivo Švāģera, Evijas Novicānes, Kaspara Novicāna, Vijas Ritenbergas, Zigurda Krastiņa, Alda Maldupa, Elvija Vēbera, Kristapa Andersona, Artas Snipes, Indras Kalniņas-Šlitkes, Normunda Šlitkes, Raivo Sjademes, Dainas Puķītes, Alda Saulieša, Māra Intlera, Armanda Stroda, Olava Cera, Jāņa Jurkāna, Haralda Velmera, Armanda Rasas un Jāņa Ešenvalda (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) konstitucionālajām sūdzībām, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2015. gada 20. novembrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. panta un 2014. gada 30. oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2010. gada 26. jūlijā pieņēma Maksātnespējas likumu, kas stājās spēkā 2010. gada 1. novembrī. Maksātnespējas likuma 9. panta pirmā daļa noteica: "Maksātnespējas procesa administrators ir fiziskā persona, kura ir ieguvusi maksātnespējas procesa administratora sertifikātu un kurai ir šajā likumā noteiktās tiesības un pienākumi." 2014. gada 25. septembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Maksātnespējas likumā", kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, un ar šā likuma 2. pantu Maksātnespējas likuma 9. panta pirmā daļa tika papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām." Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 34. punktu grozījumi Maksātnespējas likumā stājās spēkā 2015. gada 1. martā. 1.2. Saeima 2002. gada 25. aprīlī pieņēma likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (turpmāk - Interešu konflikta novēršanas likums), kas stājās spēkā 2002. gada 10. maijā. Ar 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kas stājās spēkā 2014. gada 29. novembrī, Saeima papildināja Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmo daļu ar 26. punktu šādā redakcijā: "26) maksātnespējas administrators." Saskaņā ar šā likuma pārejas noteikumu 22. punktu šie grozījumi stājās spēkā 2015. gada 1. jūlijā. Savukārt ar 2015. gada 21. maija likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kas stājās spēkā 2015. gada 17. jūnijā, Saeima Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22. punktā skaitļus un vārdus "2015. gada 1. jūlijā" aizstāja ar skaitļiem un vārdiem "2016. gada 1. janvārī". 2. Pieteikumu iesniedzēji ir zvērināti advokāti, kuri advokāta darbību apvieno ar maksātnespējas procesa administratora (turpmāk - administrators) pienākumu pildīšanu. Pieteikuma iesniedzējs Armands Strods ir administrators un vienlaikus arī zvērināta advokāta palīgs. Pieteikumiem pievienoti Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas sertifikācijas centra izdotie sertifikāti, atbilstoši kuriem pieteikumu iesniegšanas brīdī Pieteikumu iesniedzēji bija tiesīgi veikt administratora pienākumus. Maksātnespējas reģistrā izdarītie ieraksti apstiprina, ka arī tie administratori, kuru sertifikāta darbības termiņš beidzās lietas izskatīšanas laikā, to ir pagarinājuši. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. pants un 2014. gada 30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" (turpmāk kopā - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 2.1. Apstrīdētajās normās noteiktais, ka administratori amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām, aizskarot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības. Administratora profesija esot privātā sektora profesija, administrators nepildot amata pienākumus valsts institūcijās un neveicot valsts amatpersonas funkcijas. Valsts amatpersonas statuss administratoram uzliekot jaunus pienākumus un ierobežojumus, kas noteikti Interešu konflikta novēršanas likumā. Nespēdami izpildīt šos pienākumus un ievērot noteiktos ierobežojumus, Pieteikumu iesniedzēji nevarēšot turpināt darbību administratora amatā. Tādējādi viņiem esot ierobežotas Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. 2.2. Kopš maksātnespējas tiesiskā regulējuma pieņemšanas zvērināti advokāti paralēli advokāta darbībai esot pildījuši arī administratora pienākumus. Administratora amats esot izveidojies kā zvērinātu advokātu papildu nodarbošanās. Advokāti esot tiesu sistēmai piederīgas personas, kas piekopj brīvo profesiju. Savā profesionālajā darbībā advokāti esot neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Pats būtiskākais zvērināta advokāta darbības pamatprincips esot advokāta neatkarība. Lai ievērotu advokāta darbības pamatprincipus, advokāts nevarot vienlaikus būt arī valsts amatpersona, proti, persona, kas atrodas valsts dienestā un pilda valsts uzdevumus. Satversmes 106. pantā lietotais jēdziens "nodarbošanās" aptverot gan administratora darbību, gan darbību zvērināta advokāta amatā. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas radīšot viņiem nelabvēlīgas sekas, jo pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās viņi nevarēšot apvienot administratora amata darbību ar zvērināta advokāta praksi. Pieteikumu iesniedzēji esot ieguldījuši ievērojamu laiku, pūles un finanšu līdzekļus, lai kļūtu par zvērinātiem advokātiem, zvērināta advokāta palīgu un administratoriem. Viņi esot ieguvuši nepieciešamo izglītību un darba pieredzi, piedalījušies kvalifikācijas paaugstināšanas un apmācības pasākumos, kā arī nokārtojuši eksāmenus. Tādējādi apstrīdētās normas aizskarot Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 106. pantā garantētās pamattiesības izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. 2.3. Apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar valsts amatpersonas statusa piešķiršanas būtību un jēgu, jo administratori nepildot amata pienākumus valsts institūcijās un neveicot valsts amatpersonas funkcijas. No apstrīdētajām normām neesot skaidri saprotams, kā pēc to spēkā stāšanās jāmainās administratora darbībai, kādas jaunas tiesības un pienākumi radīsies Pieteikumu iesniedzējiem. Apstrīdētās normas neesot bijušas paredzamas un pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Tās nepiedāvājot saprātīgu pārejas periodu un mehānismu, kas Pieteikumu iesniedzējiem ļautu izdarīt pārdomātu izvēli attiecībā uz viņu turpmāko profesionālo darbību. Pieteikumu iesniedzējiem esot izveidojusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka Latvijā zvērināti advokāti arī turpmāk varēs veikt administratora pienākumus. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot pieņemts sasteigti un esot acīmredzami nepietiekams administratora profesijas reformēšanai. Tā kā apstrīdētās normas neatbilstot likuma kvalitātes prasībām, tajās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar likumu. 2.4. Ar apstrīdētajām normām likumdevējs esot vēlējies uzlabot administratoru darbības kontroli. Taču šāds mērķis neatbilstot nevienam no Satversmes 116. pantā norādītajiem mērķiem. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa. Ar apstrīdētajām normām neesot iespējams uzlabot administratoru darbības kontroli, nedz arī nodrošināt kreditoru un valsts interešu aizsardzību maksātnespējas procesā. Arī citās valstīs netiekot izmantots tāds administratoru darbības kontroles mehānisms kā valsts amatpersonas statusa noteikšana. Esot pieejami citi, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem varētu uzlabot administratoru darbības kontroli. Jau šobrīd tiesai esot piešķirtas plašas pilnvaras administratora darbības uzraudzībā. Arī Maksātnespējas administrācija kontrolējot administratora darbību tiesiskās aizsardzības procesā un maksātnespējas procesā. Ja Maksātnespējas administrācijas veiktā administratora darbības kontrole nav efektīva, to varot pilnveidot, grozot normatīvos aktus un uzlabojot to piemērošanu. Turklāt Maksātnespējas likums paredzot kreditoram un kreditoru sapulcei plašas iespējas kontrolēt administratora darbību. Savas kompetences ietvaros administratorus uzraugot arī Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk arī - VID), policija un prokuratūra. Administrators katru ceturksni iesniedzot darbības pārskatu kreditoriem un Maksātnespējas administrācijai. Arī maksātnespējīgās juridiskās personas bijušie valdes locekļi un kapitāla daļu vai akciju turētāji esot ieinteresēti, lai administrators savus pienākumus pildītu saskaņā ar likumu. Administratoram esot noteiktas stingras prasības attiecībā uz viņa sertifikāta darbības apturēšanu, izbeigšanu un anulēšanu. Pastāvot arī administratoru disciplināratbildības sistēma, kuru īstenojot biedrība "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija". Pieteikuma iesniedzēju ieskatā, likumdevējs varēja noteikt, ka administratori ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas, kas darbojas brīvajā juridiskajā profesijā. Saudzējošāks līdzeklis varējis būt arī īpaša tiesiskā regulējuma pieņemšana attiecībā uz zvērinātiem advokātiem, kuri veic administratora pienākumus. Tā kā Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzraugot zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu darbību, tai varētu uzticēt uzraudzību arī pār advokātu darbību, kas saistīta ar administratora pienākumu veikšanu. 2.5. Apstrīdēto normu piemērošanas rezultāts būšot tāds, ka liela daļa kvalificētu zvērinātu advokātu atteikšoties no administratora darbības. Tas varētu negatīvi ietekmēt maksātnespējas procesus. Apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma dēļ palielināšoties tieši to administratoru īpatsvars, kuri nav zvērināti advokāti un kuru rīcības tiesiskums jau ticis apšaubīts. Šāds rezultāts varot būt pretējs sabiedrības, kreditoru un valsts interesēm maksātnespējas procesos. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētās normas veidojot daļu no administratoru darbības regulējuma reformas, kas esot diezgan apjomīga. Apstrīdētās normas attiecoties tikai uz papildu finanšu kontroli, un to mērķis esot novērst iespējamu personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, veicināt valsts amatpersonas darbības atklātumu un sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonai. 3.1. Apstrīdētās normas ierindojot administratorus to valsts amatpersonu kategorijā, uz kurām attiecas vispārīgie amatu savienošanas noteikumi, proti, Interešu konflikta novēršanas likuma 6. panta otrā daļa. Nedz Interešu konflikta novēršanas likums, nedz Advokatūras likuma 15. panta 11. punkts neliedzot zvērinātiem advokātiem vienlaikus pildīt arī administratora pienākumus. Līdz ar to neesot ierobežotas Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Pieteikumu iesniedzēji pēc būtības apšaubot likumdevēja rīcības brīvības ietvaros izdarīto izšķiršanos par administratoru iekļaušanu valsts amatpersonu sarakstā. Valsts amatpersonas statusa noteikšana administratoriem esot likumdevēja kompetencē. Turklāt Maksātnespējas likuma 20. pants jau nosakot to, ka administratora darbība ietver tādas funkcijas un uzdevumus, kuru izpildē nav pieļaujams interešu konflikts un personiska vai mantiska ieinteresētība. 3.2. Veicot amata pienākumus, administrators realizējot varu, ko tam piešķīrusi valsts, taču spēkā bijušais regulējums neesot bijis pietiekams, lai kliedētu šaubas par administratoru objektivitāti šīs varas realizēšanā. Valsts amatpersonas statuss un no tā izrietošie Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktie pienākumi, kā arī valsts amatpersonu krimināltiesiskā atbildība nodrošinot nepieciešamo administratora finanšu kontroli un stiprinot viņa darbības uzraudzību. Saeimā esot iesniegts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kurā paredzēts noteikt, kādas ziņas norādāmas publiski nepieejamajā deklarācijas daļā. Tieslietu ministrija arī strādājot ar grozījumiem Ministru kabineta 2002. gada 22. oktobra noteikumos Nr. 478 "Kārtība, kādā aizpildāmas, iesniedzamas, reģistrējamas un glabājamas valsts amatpersonu deklarācijas un aizpildāmi un iesniedzami valsts amatpersonu saraksti". Saskaņā ar minētajiem grozījumiem zvērinātiem advokātiem valsts amatpersonas deklarācijas publicējamajā daļā nebūšot jānorāda klientu identifikācijas dati. 3.3. Ar apstrīdētajām normām neesot ieviestas būtiskas izmaiņas administratora statusā. Tās nenosakot arī jaunus pienākumus, kuru izpildei būtu nepieciešams ilgs pārejas periods. Apstrīdētās normas neprasot, lai Pieteikumu iesniedzēji atteiktos no zvērināta advokāta prakses vai administratora amata. Tātad apstrīdētās normas neliekot izdarīt izvēli. Turklāt valsts amatpersonām noteiktie ierobežojumi lielākoties esot saistīti ar amatpersonas atturēšanos no konkrētu darbību veikšanas, nevis ar jauniem pienākumiem vai prasībām, kuru izpildei būtu nepieciešams laikietilpīgs sagatavošanās darbs. Laiks no 2014. gada 15. novembra, kad tika izsludināti grozījumi Interešu konflikta novēršanas likumā, līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdim - 2016. gada 1. janvārim - esot pietiekams, lai Pieteikumu iesniedzēji, kas ir zvērināti advokāti, varētu iepazīties ar viņiem noteiktajiem pienākumiem un sagatavoties to izpildei. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdēto normu mērķis esot nodrošināt administratora darbības neitralitāti un neatkarību. Tās neierobežojot zvērināta advokāta profesionālo neatkarību. Nedz Advokatūras likums, nedz Interešu konflikta novēršanas likums neliedzot zvērinātiem advokātiem vienlaikus pildīt arī administratora pienākumus. 4.1. Viens no būtiskākajiem administratoru darbības regulējuma trūkumiem esot tas, ka administratoriem ar likumu ir piešķirtas plašas pilnvaras, taču netiek nodrošināts pienācīgs kontroles mehānisms, kas garantētu neitralitāti un neatkarību administratoru rīcībā. Apstrīdētās normas nemainot administratoram Maksātnespējas likumā noteikto funkciju būtību, kā arī neparedzot administratora vietu valsts dienestā. Ar apstrīdētajām normām tikšot pastiprināta administratoru rīcības uzraudzība un kontrole, tostarp sabiedrības kontroles funkcija, kuru sabiedrība varot īstenot, ievērojot valsts amatpersonām noteikto valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas pienākumu un šo deklarāciju publisku pieejamību. Ar apstrīdētajām normām tikšot stimulēta administratora tiesiska rīcība, novērsta personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekme uz administratora darbību, kā arī veicināta sabiedrības uzticēšanās administratoram. Pienākums iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju nodrošinot kontrolējošajām institūcijām iespēju pārbaudīt, vai deklarācijā norādītās ziņas neliecina par Interešu konflikta novēršanas likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Interešu konflikta novēršanas likuma regulējumam esot preventīva nozīme interešu konflikta situāciju novēršanā. 4.2. Administratori varot būt valsts amatpersonas, jo esot konstatējama būtiska publiska interese par maksātnespējas procesa tiesiskumu, kā arī parādnieku, kreditoru un trešo personu interešu taisnīgu aizsardzību. Diezgan bieži vienīgais kreditors esot valsts, tāpēc prioritāra esot tās interese ekonomiski pamatoti un saimnieciski rīkoties ar parādnieka līdzekļiem, lai varētu tikt segtas saistības pret valsti. Apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, citu cilvēku tiesību, demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības labklājības aizsardzība. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, un šo mērķi neizdotos sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 4.3. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam. Ar apstrīdētajām normām neesot ieviestas būtiskas izmaiņas administratora darbības regulējumā, kā arī neesot noteikti tādi jauni pienākumi, kuru izpildei būtu nepieciešams ilgs pārejas periods. Paredzētais pārejas periods esot pietiekami ilgs, lai Pieteikumu iesniedzēji varētu sagatavoties viņiem normatīvajos tiesību aktos noteikto pienākumu izpildei. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Pēc Tiesībsarga ieskata, netiek aizskartas ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu aizsargātās personu tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, taču Tiesībsargs izvirza nosacījumu, ka pārejas periodā jātiek izstrādātam papildu tiesiskajam regulējumam par amatu savienošanas un valsts amatpersonas deklarāciju iesniegšanas kārtību. Likumdevējs esot noteicis jaunu apstrīdētās Interešu konflikta novēršanas likuma normas spēkā stāšanās termiņu, tādējādi nodrošinot saprātīgu pārejas periodu. 5.1. Maksātnespējas likums piešķirot administratoram plašas pilnvaras ar fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesu saistītu lēmumu pieņemšanā un darījumu slēgšanā. Pēdējos gados maksātnespējas procesa administrēšanas jomā esot novērojama administratoru rīcības neatbilstība likumdevēja paredzētajam rīcības un kompetences modelim. Ņemot vērā administratora pilnvaru apjomu, administratora pienākumu negodprātīga pildīšana esot viens no tiem riska faktoriem, kuru dēļ maksātnespējas procesu mērķi netiekot pienācīgi īstenoti. Tas liecinot par administratoru darbības nepietiekamu un neefektīvu uzraudzību. 5.2. Apstrīdētās normas liedzot personām, kuras strādā citos amatos, tajā skaitā kā zvērināti advokāti, vienlaikus ieņemt arī administratora amatu. Proti, administratoram, ja tas vienlaikus ir arī zvērināts advokāts, saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 26. pantu jāsniedz ziņas par saviem klientiem. Tas esot pretrunā ar Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksu, kas advokātam aizliedz izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko palīdzību. Tādējādi apstrīdētās normas bez papildu tiesiskā regulējuma ierobežojot personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. 5.3. Apstrīdētās normas esot pieņemtas sasteigti un bez pienācīgām diskusijām. Tā esot slikta prakse, taču konkrētajā gadījumā neietekmējot likuma spēku. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Valsts amatpersonas statusa noteikšana un ar to saistītie pienākumi, ierobežojumi, kā arī atbildība par to nepildīšanu esot visefektīvākais administratora darbības caurskatāmības un uzraudzības veicināšanas līdzeklis. Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi prasītu ievērojami plašākas un laikietilpīgākas reformas, bet negarantētu mērķa sasniegšanu līdzvērtīgā kvalitātē. Apstrīdētās normas esot pieņemtas, lai aizsargātu sabiedrības intereses un nodrošinātu efektīvu administratoru darbības kontroli. To personu loks, kuru iespējas ieņemt konkrētu amatu ietekmē apstrīdētās normas, neesot sevišķi liels. Notikusī reforma veicināšot sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa institūtam. Līdz ar to tikšot sekmēta arī uzticēšanās demokrātiskai valsts iekārtai un valsts ekonomiskā stabilitāte. 6. Pieaicinātā persona - Maksātnespējas administrācija - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 6.1. Administratori pildot valstij nozīmīgas funkcijas. To kvalitatīvai izpildei vajagot nodrošināt ekonomisko paļāvību uz valsti un uzticību valstij. Administrators pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas pildot privāto tiesību subjekta izpildinstitūcijas funkcijas. Tas apstāklis, ka administratori nav nodarbināti valsts iestādē, neliedzot attiecināt uz viņiem valsts amatpersonas statusu. Administratori arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās būšot pašnodarbinātas personas. Apstrīdētās normas nedz tieši, nedz netieši neuzliekot administratoriem tādus pienākumus, kas viņiem pēc būtības liegtu brīvu izvēli un iespēju vienlaikus turpināt gan līdzšinējo profesionālo darbību kā zvērinātiem advokātiem, gan arī administratora pienākumu pildīšanu. 6.2. Pielīdzinot administratorus valsts amatpersonām un attiecinot uz viņiem Interešu konflikta novēršanas likuma regulējumu, tiekot pastiprināta administratoru finanšu kontrole ar mērķi novērst personisko vai mantisko ieinteresētību amatpersonas darbībā. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot nodrošināt normatīvajos tiesību aktos noteikto prasību izpildi, paredzot samērīgu atbildību par to neievērošanu. Tādējādi tiekot aizsargātas sabiedrības intereses un atbildīgās personas preventīvi atturētas no pārkāpumu izdarīšanas. Šāds normatīvais regulējums esot samērīgs, jo neierobežojot personu tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. 6.3. Apstrīdētās normas nenosakot administratoriem jaunas prasības vai papildu kritērijus, kurus viņiem būtu nepieciešams izpildīt, lai iegūtu tiesības darboties konkrētajā profesijā. Pielīdzinot administratorus valsts amatpersonām, uz viņiem tiekot attiecināti Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktie vispārējie ierobežojumi un aizliegumi jeb, citiem vārdiem sakot, pienākums atturēties no tādām darbībām, kuras varētu liecināt par iespējamu atrašanos interešu konflikta situācijā. Tas, ka valsts pastiprina kādu personu profesionālās darbības uzraudzību, nedodot pamatu secinājumam, ka šādā gadījumā būtu jāparedz ilgs pārejas periods, lai personas, kuras ietekmēs jaunais regulējums, spētu tam pielāgoties. 7. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija" - norāda, ka apstrīdētās normas aizskar administratoru pamattiesības un neatbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 7.1. Administratori nepildot valsts funkcijas, tāpēc neesot pareizi viņus pielīdzināt valsts amatpersonām. Administratora pilnvaras, pienākumi un tiesības neatbilstot nevienam no Interešu konflikta novēršanas likuma 4. pantā norādītajiem apstākļiem, kas ir pamats personas atzīšanai par valsts amatpersonu. Līdz ar to neesot saprātīga iemesla administratoru pielīdzināšanai valsts amatpersonām. Administratora profesiju likumdevējs esot veidojis tādu, ka tā varot būt tikai papildu nodarbošanās. Ar administratora darbību kā vienīgo nodarbošanos personai neesot iespējams nodrošināt sev iztiku, jo ienākumi no tās esot neregulāri un vairumā gadījumu nelieli. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot risinājis jautājumu par administratoru sociālajām garantijām. Turklāt valsts amatpersonas statusa piemērošana administratoriem liegšot viņiem reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējiem. 7.2. Administrators katru ceturksni sagatavojot un elektroniski nosūtot kreditoriem un Maksātnespējas administrācijai savas darbības pārskatu. Papildus administratora darbības pārskatam administratori VID iesniedzot ienākumu deklarācijas, kurās redzami administratoru ienākumi. Tātad valsts institūciju rīcībā jau šobrīd esot visa informācija, kas saistīta ar administratoru gūtajiem ienākumiem. Administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām neesot piemērota neviena likumdevēja izvirzītā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētās normas neuzlabošot administratoru darbības uzraudzību. Turklāt tās liedzot turpināt administratora pienākumu veikšanu tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir zvērināti advokāti. Pat ja likumdevējs Interešu konflikta novēršanas likumu papildinātu ar normu par valsts amatpersonas statusa savienojamību ar advokāta amatu, šāda savienošana tik un tā nebūtu iespējama advokāta darbības principu dēļ. Administratoru pienākums iesniegt amatpersonas deklarāciju neatbilstot Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru ētikas kodeksa prasībām. Piemēram, amatpersonas deklarācijā administratoram vajadzēšot deklarēt ienākumus, netieši publiskojot informāciju par maksātnespējas procesā atgūtajiem un kreditoriem izmaksātajiem līdzekļiem. Tādējādi tikšot aizskartas arī citu maksātnespējas procesā iesaistīto personu tiesības. 7.3. Apstrīdētās normas esot neskaidras un nenoteiktas, turklāt tās neietverot pilnīgu administratoram kā valsts amatpersonai uzlikto pienākumu un ierobežojumu regulējumu. Proti, vēl joprojām neesot skaidrs, vai administratora amatu varēs savienot ar zvērināta advokāta amatu un kāda informācija administratoriem, kuri vienlaikus ir arī zvērināti advokāti, būs jāietver valsts amatpersonas deklarācijā. 8. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome (turpmāk arī - Padome) - uzskata, ka par zvērinātiem advokātiem nevar būt personas, kuras ir valsts dienestā. Tādējādi apstrīdētās normas aizskarot Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un šis tiesību aizskārums rodoties tiem zvērinātiem advokātiem, kuri vienlaikus veic arī administratora pienākumus. Apstrīdētās normas neesot noteiktas ar leģitīmu mērķi un neesot samērīgas. Tās pārkāpjot arī Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu. 8.1. Ar apstrīdētajām normām nevarot sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus, citastarp nevarot nodrošināt arī administratoru darbības uzraudzību un finanšu kontroli. Apstrīdētās normas neesot nepieciešamas, jo normatīvajos tiesību aktos jau pirms to pieņemšanas bijusi paredzēta pienācīga administratoru darbības uzraudzības sistēma. Apstrīdētajās normās likumdevējs neesot ietvēris pietiekami izvērstu tiesisko regulējumu. Tās esot pieņemtas ar atrunu, ka papildus tiks sagatavotas un pieņemtas arī citas, proti, tādas normas, kas piepildīs apstrīdētās normas ar saturu. Līdz ar to Padome gaidot likumdevēja rīcību, lai varētu precīzi izprast apstrīdēto normu saturu un sniegt noteiktu atbildi uz jautājumu, vai zvērinātam advokātam ir liegts savienot savu praksi ar administratora darbību. Nopietnai administratora profesijas reformai esot nepieciešams izvērsts tiesiskais regulējums, un ar vienas tiesību normas grozīšanu esot par maz. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar likumu. 8.2. Valsts amatpersonas atrodoties valsts ietekmē. Taču zvērinātam advokātam vajagot būt pilnīgi neatkarīgam un brīvam no jebkādas ietekmes. Tāpat viņš nedrīkstot iesaistīties citā darbā vai darbības jomā, ja tas varētu ietekmēt viņa neatkarību. Tādējādi zvērināta advokāta darbība un valsts amatpersonas dienesta pienākumu pildīšana varot nonākt savstarpējā pretrunā. Turklāt konfidencialitātes princips liedzot advokātam valsts amatpersonas deklarācijā norādīt informāciju par to, kādas vienošanās par juridiskās palīdzības sniegšanu viņš noslēdzis. 8.3. Jēdziena "amata darbībā valsts amatpersonai pielīdzināta persona" saturs esot neskaidrs. Proti, valsts amatpersonas esot personas, kas realizē valsts funkcijas un darbojas valsts interesēs. Savukārt citas personas esot privātpersonas. Tās nevarot tikt pielīdzinātas valsts amatpersonām, jo nerealizējot valsts funkcijas, bet darbojoties savās vai citu privātpersonu interesēs. Administrators darbojoties privāto tiesību jomā, jo neesot nodarbināts publiskas personas institūcijās un neveicot valsts uzdevumus. Tāpēc administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām nonākot pretrunā ar valsts amatpersonas statusa piešķiršanas būtību un jēgu. Apstrīdēto normu pieņemšanas laikā nekādi apstākļi neesot liecinājuši par nepieciešamību steidzami īstenot administratoru darbības regulējuma reformu. Tajā laikā normatīvajos aktos jau bijusi ietverta visaptveroša un pietiekama administratoru darbības uzraudzības sistēma. Proti, administratora darbību maksātnespējas procesā uzraugot tiesa un Maksātnespējas administrācija. Par katru maksātnespējas procesu administrators iesniedzot pārskatu Maksātnespējas administrācijai, visiem kreditoriem, parādniekam un tā pārstāvim. Administratora darbībai vērīgi sekojot līdzi arī parādnieka kreditoru kopums, parādnieka pārstāvis vai parādnieks. Saņemot informāciju par noziedzīgu administratora rīcību, Valsts policija, kā arī VID Finanšu policijas pārvalde varot uzsākt kriminālprocesu. Valsts amatpersonas statusa noteikšana administratoriem nenovēršot problēmas, kas izrietot no nepietiekami profesionālas uzraugošo institūciju darbības. Lai novērstu atsevišķu administratoru pārkāpumus un noziedzīgus nodarījumus, esot jākāpina valsts institūciju kapacitāte un darbinieku kvalifikācija, nevis jāiesaista Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk - Birojs) administratoru darbības uzraudzībā. 8.4. Normatīvie tiesību akti esot ilgstoši pieļāvuši zvērināta advokāta prakses apvienošanu ar administratora darbību, tāpēc zvērinātiem advokātiem esot izveidojusies saprātīga un pamatota tiesiskā paļāvība uz šādu regulējumu. Apstrīdētās normas atņemot šiem advokātiem viņu mērķtiecīgi veidoto karjeru, kā arī padarot veltīgus administratora profesijā ieguldītos spēkus un finanšu līdzekļus. Likumdevējs neesot paredzējis saprātīgu pārejas periodu, lai zvērināti advokāti, kuri vienlaikus darbojas kā administratori, spētu pārorientēties no darbības divās profesijās un attiecīgi arī ienākumu gūšanas abās profesionālajās jomās uz tikai vienu karjeru un ienākumu avotu. 9. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Aigars Strupišs - norāda, ka ar apstrīdētajām normām administratori pielīdzināti valsts amatpersonām, lai viņus pakļautu stingrākai kontrolei, galvenokārt ar deklarāciju palīdzību. 9.1. Administratora loma esot jāskata maksātnespējas procesa regulēšanas mērķu kontekstā. Maksātnespējas procesa pamatā esošās attiecības pēc sava rakstura esot privāttiesiskas attiecības. Administrators šajās attiecībās esot uzskatāms par parādniekam piederošu lietu pārzini, kas darbojas kreditoru interesēs. Administratora pamatuzdevums esot realizēt likumā noteiktos mehānismus kreditoru kopuma interesēs uz proporcionalitātes un citu maksātnespējas procesa principu pamata. Lai gan administratora pārziņā esot parādnieka manta, tomēr viņš neīstenojot publiski tiesisko varu jeb valsts varu. Administratora funkcija esot iespēju robežās nodrošināt maksātnespējīgā parādnieka kreditora prasījumu apmierināšanu no parādnieka mantas. Tas, lai gan valsts regulēts un uzraudzīts, tomēr pēc savas dabas un mērķiem esot privāttiesisks process. Administrators rīkojoties savā, nevis valsts vārdā, tāpēc viņa atbildība esot privāttiesiska. Viņš neietilpstot nevienā publiskās varas hierarhiskajā sistēmā. Administrators esot pašnodarbināta persona, kas pati organizē savu darbu un nosaka savu darba laiku. Administratora atlīdzība tiekot noteikta, pašam administratoram vienojoties ar parādnieku. Tiesiskuma kritērijiem neatbilstot likumdevēja prakse apstrīdamas normas bez skaidru mērķu formulēšanas, bez nopietnas analīzes un bez anotācijas iekļaut likumprojektā tikai pirms trešā lasījuma Saeimā. 9.2. Valsts amatpersonas statuss pats par sevi neliedzot administratoram turpmāk pildīt arī zvērināta advokāta pienākumus. Līdz ar to neesot saskatāms abu amatu vienlaicīgas pildīšanas ierobežojums. Problemātisks varētu būt pienākums publiskot valsts amatpersonas deklarācijā ziņas par zvērināta advokāta klientiem un no tiem gūtā ienākuma apmēru. Taču šo problēmu varētu risināt, nepubliskojot klientu identifikācijas datus un citu informāciju, kas norādītu uz klientiem vai negatīvi ietekmētu konkurenci. Starp administratora darbības pārskatu un valsts amatpersonas deklarāciju esot būtiska atšķirība. Administratora darbības pārskats ietverot ziņas, kas saistītas ar konkrēto maksātnespējas procesu, proti, tikai tās ziņas, kuras attiecas uz administratora profesionālo darbību. Savukārt valsts amatpersonas deklarācija ietverot ziņas par visu attiecīgās personas mantisko stāvokli, tajā skaitā ziņas par tās ienākumiem ārpus profesionālās darbības. Likumdevējs varējis ar likumu uzlikt administratoram par pienākumu iesniegt tādu ienākumu deklarāciju, kas pēc satura būtu identiska valsts amatpersonas deklarācijai. Taču tādēļ neesot bijis nepieciešams pielīdzināt administratorus valsts amatpersonām. 10. Pieaicinātā persona - Latvijā praktizējošs Eiropas Savienības dalībvalsts (Vācijas) advokāts Jenss-Kristians Pastille (Jens-Christian Pastille) - norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētās normas esot noteiktas ar likumu, kura pieņemšanā pieļauti būtiski procesuālie pārkāpumi. Apstrīdētās normas aizskarot vairākas indivīdu, jo īpaši zvērinātu advokātu, pamattiesības. Šāds aizskārums neesot attaisnojams, jo likumdevējs neesot izvēlējies visefektīvāko un nepieciešamo līdzekli apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pārejas perioda atbilstīgums un saprātīgums varētu tikt vērtēts tikai tad, ja likumdevējs to būtu noteicis tādēļ, lai privātpersona varētu pielāgoties Satversmei atbilstošām izmaiņām. 10.1. Tiesību norma, kas pielīdzina administratorus valsts amatpersonām, izskatīšanai Saeimā iesniegta tikai likumprojekta trešajā lasījumā. Ņemot vērā šā priekšlikuma raksturu, neesot pieļaujama tik fundamentālu grozījumu iekļaušana tikai trešajam lasījumam sagatavotajā likumprojekta redakcijā. Turklāt minētie grozījumi pieņemti sasteigti, apstrīdētās normas nesaskaņojot ar citām tiesību normām. Tādējādi 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. pants neesot pieņemts pienācīgā kārtā. 10.2. Tā kā apstrīdētās normas noteic, ka administratori tiek pielīdzināti valsts amatpersonām, zvērināti advokāti nevarēšot apvienot zvērināta advokāta praksi ar administratora amatu. Tas izrietot no zvērinātu advokātu profesijas īpašā tiesiskā regulējuma un profesionālās darbības principiem. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, pilnveidojot administratoru darbības kontroli, varot uzlabot parādnieka aktīvu un to vērtības aizsardzību, kā arī kreditoru un darba ņēmēju aizsardzību, kas ir maksātnespējas procesa mērķis. Ar apstrīdētajām normām likumdevējs uzsvaru esot licis uz administratoru individuālo atbildību. Proti, administrators tiekot pakļauts Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktajiem pienākumiem un ierobežojumiem. Savukārt no tiem izrietot zvērināta advokāta konfidencialitātes pienākuma ievērošanas un neatkarības ierobežojums. Normatīvais regulējums, saskaņā ar kuru ziņas par zvērināta advokāta profesionālo darbību parādītos publiski nepieejamajā deklarācijas daļā, nenovērstu rupju zvērināta advokāta darbības principu pārkāpumu. Administratora finanšu kontroles pastiprināšana tieši neveicinot maksātnespējas procesa efektivitāti. Administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām neesot vienīgais līdzeklis, ar ko iespējams sasniegt leģitīmo mērķi. Pastāvot vairāki daudz efektīvāki un sistēmiski pareizāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas tik ļoti neierobežotu privātpersonu pamattiesības. Visupirms vajagot apsvērt iespēju stiprināt tiesas un Maksātnespējas administrācijas uzraudzību pār administratora kompetencē esošiem jautājumiem. Maksātnespējas likums jau regulējot to, kā administratoram jārīkojas interešu konflikta situācijā. Likumdevējs varot izdarīt tādus grozījumus Civilprocesa likumā, lai tiesas nolēmumi, kas pieņemti maksātnespējas procesa ietvaros, būtu pārsūdzami. Lai novērstu iespējamu administratora un kreditoru vai parādnieku saskaņotu negodprātīgu rīcību, Maksātnespējas likumā būtu nosakāms, ka maksātnespējas procesu ierosina viens tiesnesis, savukārt cits tiesnesis nodrošina šā procesa, tostarp administratora darbības, turpmāko kontroli. Turklāt Maksātnespējas likuma normās varētu noteikt, ka maksātnespējas process ir ierosināms pēc parādnieka galvenās komercdarbības vietas, un noteikt arī šā apstākļa pierādīšanai nepieciešamos kritērijus. Līdz ar to tiktu novērsta tāda situācija, ka parādnieki īsi pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas nomaina savu juridisko adresi uz tiem vēlamai tiesai piekritīgu adresi. Ja valsts vēlas pastiprināt administratoru darbības kontroli, tāda šīs profesijas reforma, kuras rezultātā administratori kļūtu par tiesu sistēmai piederīgām amatpersonām, ļautu daļēji sasniegt šo mērķi, taču tam būtu nepieciešami arī citi procesuāli uzlabojumi. 10.3. Administrators ne pēc veikto darbību rakstura, ne amata būtības neatbilstot valsts amatpersonas kritērijiem. Administratora loma maksātnespējas procesā, kā arī administratora profesionālās darbības raksturīgākās pazīmes liecinot, ka administratora tiesiskais statuss būtībā ir pretējs valsts amatpersonas statusam. Labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās radīšoties tāda situācija, ka no administratora pienākumu pildīšanas atteikšoties daudzi zvērināti advokāti vai otrādi, jo abu amatu savienošana vairs nebūšot iespējama. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - norāda, ka apstrīdēto normu mērķis esot nodrošināt to, lai tiesiskās aizsardzības procesā, juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā tiktu novērsta administratora, kā arī viņa radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekme uz administratora darbību. 11.1. Jēdzieni "valsts amatpersona" un "valsts dienestā nodarbinātais" esot atšķirīgi. Valsts dienests esot publiski tiesisks stāvoklis. Šādas attiecības tiekot dibinātas ar lēmumu, kas pieņemts publisko tiesību jomā. Jēdziens "valsts amatpersona" esot plašāks nekā jēdziens "valsts dienestā esoša persona", jo ikviena valsts dienestā esoša persona esot valsts amatpersona, taču par valsts amatpersonu varot būt ne tikai valsts dienestā esošās personas. Interešu konflikta novēršanas likuma 4. pants noteic prasības tam, lai konkrēta amata darbības veicēju varētu pielīdzināt valsts amatpersonai. Valsts amatpersonas esot tās personas, kuras tieši vai netieši realizē valsts varu, tostarp rīkojas ar publiskas personas mantu. Administratora amats atbilstot šīm prasībām, jo administrators rīkojoties publisko tiesību jomā un ar valsts varu. Tādēļ administratora atzīšana par valsts amatpersonu atbilstot Interešu konflikta novēršanas likumā ietvertajiem principiem attiecībā uz to, kas ir atzīstams par valsts amatpersonu. 11.2. Administratori varot savu amatu savienot ar jebkuru citu amatu, ievērojot vispārējo principu, ka šī savienošana nedrīkst radīt interešu konfliktu. Līdz ar to apstrīdētās normas neradot jaunus amatu savienošanas ierobežojumus. Tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas esot tās, kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar tiesu varas īstenošanu. Ja tiktu noteikts, ka administratori ir tiesu sistēmai piederīgas personas, tas pats par sevi neradītu viņiem nekādus papildu pienākumus vai ierobežojumus. A. Kovaļevska uzskata, ka tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas statusa noteikšana administratoriem neļautu sasniegt apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Attiecībā uz zvērinātiem advokātiem, iespējams, vajagot izvērtēt, vai viņiem amatpersonas deklarācijā visas ziņas par darījumu partneriem būtu jānorāda tāpat, kā to dara citas valsts amatpersonas. Līdz ar to varot rasties nepieciešamība pēc speciāla regulējuma, taču nebūtu pamata atteikties no valsts amatpersonas statusa piešķiršanas administratoriem. 12. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Linards Muciņš - norāda, ka administratori nepilda valsts varas funkcijas un nevar būt valsts amatpersonas vai tām pielīdzinātas personas. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 12.1. Administratori esot ar tiesas procesu saistīti sertificēti speciālisti, kas nepiedaloties tiesas spriešanā. Viņu vieta un loma šajā procesā esot ļoti fragmentāra. Administratoru profesija vēsturiski esot veidojusies un pastāvējusi pie profesionālām tirgotāju organizācijām - pie biržas vai arī pie tirgotāju un komersantu kamerām vai palātām. Maksātnespējas procesu esot administrējusi specializēta komerctiesa. Maksātnespējas likuma normas un maksātnespējas procesu vajagot interpretēt caur aizbildnības un aizgādnības institūta - proti, privāttiesību institūta - vispārīgajām normām. Maksātnespējas procesā administratora statuss un galvenie uzdevumi aptverot galvenos aizbildnības un aizgādnības institūta uzdevumus - aizgādnības pārvaldību, pārstāvību materiālajās un procesuālajās tiesībās, kā arī rūpes par mantu. Administratora funkcija esot civiltiesiska un komerctiesiska. Tā pēc savas būtības nevarot būt administratīvi tiesiska, proti, valsts varas subjekta funkcija. 12.2. Amata darbībā valsts amatpersonām pielīdzināta persona neesot tas pats, kas valsts amatpersona. Valsts amatpersona savas amata darbības neveicot uz sava personiskā ekonomiskā riska rēķina. Savukārt amata darbībā valsts amatpersonām pielīdzināta persona publiskās valsts varas funkcijas veicot uz personiskā ekonomiskā riska rēķina. Administratoru profesionālā darbība notiekot uz viņu personiskā ekonomiskā riska rēķina. Administrators ne pēc šā amata izveidošanas apstākļiem, ne pēc savām funkcijām neatbilstot prasībām, kas ļautu viņu pielīdzināt valsts amatpersonai. Administrators nepildot amata pienākumus valsts institūcijās, viņam neesot nekādas nozīmes valsts varas īstenošanā. Turklāt administrators pat kā valsts amatpersonai pielīdzināta persona neatrodoties valsts dienestā. Līdz ar to administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām nonākot pretrunā ar valsts amatpersonas statusa piešķiršanas būtību un jēgu. Secinājumu daļa 13. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas aizskar viņiem Satversmes 106. pantā nostiprinātās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tai, izskatot lietu, ir saistošas prasījuma robežas, proti, tai jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, ņemot vērā iesniedzēja argumentāciju un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus. Tādējādi, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 12. punktu). Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālajām sūdzībām, un tajās norādītie faktiskie apstākļi ir saistīti ar Pieteikumu iesniedzēju nodarbošanos. Pieteikumos ietvertais juridiskais pamatojums balstīts uz to, ka apstrīdētās normas, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, aizskar viņiem Satversmē noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir saistīti ar viņu sniegtajiem argumentiem par Satversmes 106. pantā noteikto personas pamattiesību aizskārumu. Līdz ar to Satversmes tiesa, ņemot vērā konkrētās lietas faktiskos apstākļus un izteiktos argumentus, visupirms izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. pantam. 14. Satversmes 106. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu." Pieteikumos lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tikai Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 14.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu). Tātad Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības ir attiecināmas gan uz administratora, gan zvērināta advokāta amatu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 11. punktu). Satversmes 106. pantā ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr jēdziens "izvēlēties" šai pantā tulkojams kā personas apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 secinājumu daļas 2. punktu). Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst izvirzīt personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas to spēju un kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt attiecīgā amata pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu). Valstij ir pienākums atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos (sk.: Saul B., Kinley D., Mowbray J. The International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights. Commentary, Cases, and Materials. United Kingdom: Oxford University, 2014, p. 365). 14.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības "brīvi izvēlēties" darbavietu ietver tiesības saglabāt esošo darbavietu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu). Tas attiecas arī uz tiesībām saglabāt esošo nodarbošanos. Tātad būtisks tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos elements ir tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver arī tiesības turpināt šo nodarbošanos nākotnē. Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 106. panta pirmajam teikumam analoga norma ietverta arī citu valstu konstitūcijās, piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu). Satversmes otrās daļas projekta - Par cilvēktiesībām - izstrādes komisijas protokoli liecina, ka, apspriežot Satversmes 106. panta projektu, citastarp tika vērtēts Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 12. pantā ietvertais regulējums (sk. Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projekta - Par cilvēktiesībām - izstrādes komisijas 1997. gada 12. maija sēdes protokolu Nr. 10). Tiesību izvēlēties nodarbošanos tvērums ir vērtēts konstitucionālo tiesu praksē. Piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tiesības saglabāt darbavietu (sk.: Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts. 97. Band. Tübingen: Mohr Siebeck, 1998, S. 175; Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts. 108. Band. Tübingen: Mohr Siebeck, 2004, S. 165). Tāpat tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos tvērumā ietilpst tiesības izvēlēties vairākas nodarbošanās un tās vienlaicīgi īstenot. Ja šīs tiesības tiek ierobežotas ar mērķi nepieļaut noteiktu amatu savienošanu, tad tas ir pieļaujams tikai uz likuma pamata kādu īpaši svarīgu sabiedrības interešu aizsardzības labad, ievērojot samērīgumu (sk.: Entscheidungen des Bundesverfassungsgerichts. 87. Band. Tübingen: Mohr Siebeck, 1993, S. 316). Satversmes 106. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt prasības, kas jāizpilda, lai konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam. 15. Apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma noteic, ka administratori savā amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām. Savukārt saskaņā ar apstrīdēto 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" administratori ir valsts amatpersonas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Tādēļ uz administratoriem attiecas Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonām noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi, kā arī atbildība par šo ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu vai pienākumu nepildīšanu. Līdz ar to apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots regulējums, kas noteic, ka administratori savā amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām un tādēļ uz viņiem attiecas Interešu konflikta novēršanas likums. 16. Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmajā daļā ir norādītas personas, kuras ir valsts amatpersonas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Tomēr valsts amatpersonas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē ir ne tikai tās personas, kuras ieņem šā likuma 4. panta pirmajā daļā tieši minētos amatus. Piemēram, saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta otro daļu par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kurām, pildot amata pienākumus publiskas personas institūcijās, saskaņā ar normatīvajiem tiesību aktiem ir tiesības: 1) izdot administratīvos aktus; 2) veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas attiecībā uz personām, kas neatrodas to tiešā vai netiešā pakļautībā; 3) pieņemt vai sagatavot lēmumus par publiskas personas mantas iegūšanu, tās nodošanu citu personu īpašumā, lietošanā vai valdījumā, atsavināšanu citām personām vai apgrūtināšanu ar lietu vai saistību tiesībām, kā arī finanšu līdzekļu sadalīšanu. Tātad likumdevējs ir noteicis kritērijus, atbilstoši kuriem tās personas, kuras ieņem amatus publiskas personas institūcijās, atzīstamas par valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Tāpat par valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē noteiktos gadījumos uzskatāmas personas, kuras nepilda amata pienākumus publiskas personas institūcijās. Proti, saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta trešo daļu par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kuras pilda amata pienākumus ārpus publiskas personas institūcijām, ja tām saskaņā ar normatīvajiem tiesību aktiem pastāvīgi vai uz laiku valsts vai pašvaldība ir deleģējusi kādu no šā panta otrajā daļā minētajām funkcijām. Tāpat Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē par valsts amatpersonām uzskatāmas personas, kuras ieņem ostas valdes priekšsēdētāja, ostas pārvaldnieka vai ostas valdes locekļa amatu. Interešu konflikta novēršanas likumā minētajos gadījumos par valsts amatpersonām uzskatāmas arī privātajās ostās nodarbinātās personas, kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļi. Tādējādi likumdevējs ir noteicis, kādas personas uzskatāmas par valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Satversme neliedz likumdevējam noteikt, kuras personas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē ir valsts amatpersonas. Tomēr likumdevējam, nosakot valsts amatpersonām saistošus ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus, ir jāizvērtē, vai netiek nesamērīgi ierobežotas personas pamattiesības, tostarp Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības. 17. Konstitucionālās sūdzības izskatīšana un izlemšana atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles nav tāds līdzeklis, kas vērsts tikai uz tiesību sistēmas sakārtošanu. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tādēļ Satversmes tiesai ir individuāli jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu samērīgums attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu). Pieteikumu iesniedzēji ir administratori un vienlaikus darbojas arī kā advokāti. No lietas materiāliem un ierakstiem maksātnespējas reģistrā redzams, ka visi Pieteikumu iesniedzēji Maksātnespējas likumā un Ministru kabineta 2010. gada 9. novembra noteikumos Nr. 1038 "Maksātnespējas procesa administratoru pretendentu apmācības un maksātnespējas procesa administratoru sertificēšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1038) noteiktajā kārtībā ir ieguvuši maksātnespējas procesa administratora sertifikātu. Tātad apstrīdētās normas skars Pieteikumu iesniedzējus, ja viņi vēlēsies arī turpmāk pildīt gan administratora, gan advokāta pienākumus. Tāpēc Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, ņems vērā konkrēto situāciju, kādā atrodas Pieteikumu iesniedzēji. Proti, valsts amatpersonas statuss ir noteikts administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti. Pieteikumu iesniedzēju tiesības saglabāt abas nodarbošanās, kuras tie jau uzsākuši atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, ietilpst Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, ciktāl tās attiecas uz administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti. 18. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai Maksātnespējas likuma 9. panta pirmā daļa noteica, ka maksātnespējas procesa administrators ir fiziskā persona, kura ir ieguvusi maksātnespējas procesa administratora sertifikātu un kurai ir šajā likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Ar apstrīdētajām normām administratori amata darbībā ir pielīdzināti valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma ir stājusies spēkā 2015. gada 1. martā. Atbilstoši Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22. punktam apstrīdētais 2014. gada 30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī. Tātad no šā brīža uz administratoriem būs attiecināmi Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonām noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi, kā arī atbildība par šo ierobežojumu pārkāpšanu vai pienākumu nepildīšanu. Satversmes tiesas praksē ir pausta atziņa, ka pamattiesību aizskārums var būt arī nākotnē sagaidāms. Tas nozīmē, ka pastāv pamatota un ticama iespējamība, ka apstrīdētās normas piemērošana varētu radīt nelabvēlīgas sekas konstitucionālās sūdzības iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12.1. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas Pieteikumu iesniedzējiem nākotnē tiks piemērotas, ja viņi saglabās abus - administratora un advokāta - amatus. 19. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka administratora amats Latvijā izveidojies kā zvērinātu advokātu papildu nodarbošanās. Savukārt Zvērinātu advokātu padome norāda, ka sākotnēji administratora pienākumus veica zvērināti advokāti un zvērināti revidenti papildus savam pamatdarbam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 43. lpp.). 1996. gada 12. septembrī Saeima pieņēma likumu "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju". Šā likuma sākotnējā redakcijā 13. pants noteica, ka arī zvērināti advokāti var būt administratori. Vēlāk ar 2002. gada 13. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"" likumdevējs šo tiesību normu grozīja, aizstājot tajā ietverto subjektu uzskaitījumu ar administratoram izvirzāmajām kvalifikācijas prasībām, proti, nosakot, ka par administratoru var būt tikai tāda fiziskā persona, kurai ir augstākā juridiskā izglītība vai augstākā izglītība ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, vai ne mazāk kā triju gadu praktiskā darba pieredze uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību pārraudzības institūcijās un izpildinstitūcijās, kura sekmīgi izpildījusi administratora specializācijas iegūšanai nepieciešamās sertifikācijas prasības un kurai atbilstoši šā likuma noteikumiem valsts aģentūra "Maksātnespējas administrācija" izsniegusi sertifikātu. Vienlaikus tika noteikts, ka zvērināti advokāti, kuri līdz 2002. gada 1. jūlijam veikuši administratora pienākumus, līdz 2003. gada 1. jūlijam ir tiesīgi bez kvalifikācijas pārbaudes saņemt maksātnespējas procesa administratora sertifikātu uz trim gadiem. 2010. gada 26. jūlijā stājās spēkā Maksātnespējas likums. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 13. panta pirmajai daļai par administratoru var būt rīcībspējīga fiziskā persona: 1) kura sasniegusi 25 gadu vecumu; 2) kura saņēmusi valsts atzītu izglītības dokumentu par otrā līmeņa augstākās profesionālās izglītības apgūšanu tiesību zinātnēs un ieguvusi jurista kvalifikāciju vai saņēmusi valsts atzītu izglītības dokumentu par augstākās akadēmiskās izglītības apgūšanu tiesību zinātnēs un …