Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Repub

Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 25. jūnijā lietā Nr. 2019-24-03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, piedaloties tiesībsargam Jurim Jansonam un tiesībsarga pilnvarotajai pārstāvei Inetai Rezevskai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - pilnvarotajai pārstāvei Elīnai Celmiņai, ar tiesas sēdes sekretāri Annu Elizabeti Šakari, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 8. punktu un 28. pantu, Rīgā 2020. gada 19., 20. un 26. maijā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. Ministru kabinets 2012. gada 18. decembrī pieņēma noteikumus Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" (turpmāk - Noteikumi Nr. 913). Noteikumu Nr. 913 2. punkts paredzēja, ka garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 35 lati jeb 49,80 euro mēnesī. 1.1. Ar 2017. gada 12. decembra noteikumiem Nr. 731 "Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni"", kas stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī, Noteikumu Nr. 913 2. punktā skaitlis "49,80" tika aizstāts ar skaitli "53". Tādējādi pēc šiem grozījumiem Noteikumu Nr. 913 2. punkts noteica: "Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī" (turpmāk - apstrīdētais regulējums). 1.2. Ar 2019. gada 1. oktobra noteikumiem Nr. 454 "Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 454), kas stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, Noteikumu Nr. 913 2. punktā skaitlis "53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi pēc šiem grozījumiem Noteikumu Nr. 913 2. punkts noteic, ka garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 64 euro mēnesī. 2. Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam. Tiesībsargs ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli ir vērsies pie Ministru kabineta, aicinot garantētā minimālā ienākuma (turpmāk - GMI) līmeņa noteikšanā ievērot Satversmi. Tomēr Ministru kabinets neesot novērsis vēstulē minētos trūkumus, jo GMI līmeni atstājis apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apmērā. 2.1. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Sociālajai palīdzībai vajagot būt tādai, kas nodrošina vismaz minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Proti, tai esot jānodrošina ne tikai cilvēka fiziska izdzīvošana, bet arī iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un obligātā izglītība esot tas mimimums, kam vajagot būt nodrošinātam ikvienam. Likumdevējs esot izveidojis sociālās drošības sistēmu, kurā ietilpstot sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Viens no sociālās palīdzības pabalsta veidiem, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām, esot pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Tas esot pēdējais iespējamais pabalsts no publiskiem resursiem, kas pieejams iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai vispār bez ienākumiem. Tātad to saņemot visnabadzīgākie iedzīvotāji. Saskaņā ar statistikas datiem apmēram puse no visām personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, piederot pie kādas no mazāk aizsargāto personu grupām, proti, tie esot bērni, personas ar invaliditāti vai pensijas vecuma cilvēki. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - Sociālās palīdzības likums) 35. panta pirmajai daļai minēto pabalstu, tāpat kā dzīvokļa pabalstu, personai izmaksājot pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Tādējādi likumdevējs esot nodrošinājis trūcīgām personām iespēju saņemt palīdzību pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta veidā. Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā esot ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt GMI līmeni. Kopš 2018. gada 1. janvāra GMI līmenis esot tāds, kāds noteikts apstrīdētajā regulējumā, - 53 euro mēnesī. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 913 3. punktu pašvaldības esot tiesīgas noteikt arī augstāku GMI līmeni, kas nepārsniedz personas atzīšanai par trūcīgu personu noteikto ienākumu līmeni, proti, 128,06 euro. Tomēr GMI līmenis joprojām esot pārāk zems, lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Saskaņā ar pētījumiem vienai personai tikai veselīgam uzturam vien esot nepieciešami vismaz 153 euro mēnesī. Taču GMI līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par šo summu. Papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības trūcīgai personai izmaksājot arī citus pabalstus, piemēram, dzīvokļa pabalstu, pabalstus veselības aprūpei un izglītības ieguvei. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas dzīvokļa pabalsta izmaksai. Turklāt vairums pašvaldību dzīvokļa pabalstu izmaksājot tikai apkures sezonā, tādējādi trūcīgai personai netiekot sniegts ikmēneša atbalsts mājokļa nodrošināšanā. Saskaņā ar statistikas datiem vidēji mājokļa izdevumi 2018. gadā bijuši 150 euro mēnesī uz vienu mājsaimniecību. Tāpat pētījumi liecinot, ka, lai gan veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu segšanā ir paredzēta gan valsts, gan pašvaldības iesaiste, atbalsts nav pietiekams pienācīgai veselības aprūpei. Arī pašvaldību pabalsts izglītības ieguvei esot simbolisks - parasti to izmaksājot tikai reizi gadā pirms mācību gada sākuma. Tādējādi pašreizējais atbalsta pasākumu kopums pašvaldību sociālo pabalstu veidā neesot pietiekams. 2.2. GMI līmeņa noteikšanas mērķis esot sniegt personai materiālo atbalstu pārtikas, apģērba un daļēji arī mājokļa, veselības aprūpes un obligātās izglītības nodrošināšanai. Saskaņā ar aprēķiniem šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamais GMI līmenis būtu 1,77 euro dienā. Tas esot pielīdzināms Pasaules Bankas atzītajam absolūtas nabadzības līmenim. Tā kā Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par valsti ar augstiem ienākumiem, nabadzības robežvērtībai vajadzētu būt 19,79 euro dienā jeb 594 euro mēnesī. GMI līmenis neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem vai indikatoriem, bet esot noteikts Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās rezultātā. Turklāt valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt šo līmeni. Lai gan Latvijā turpinoties stabila ekonomiskā izaugsme, paaugstinoties vidējā darba alga un vidējais patēriņa cenu līmenis, GMI līmenis no 2013. gada līdz 2017. gadam esot pārskatīts tikai vienu reizi un paaugstināts par 3,20 euro mēnesī. Savukārt 2019. gadā tas esot paaugstināts par 11 euro mēnesī un noteikts 64 euro apmērā. Tomēr GMI līmenis nedz 53 euro apmērā, nedz arī 64 euro apmērā neesot pietiekams, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Līdzšinējā valdības attieksme, ilgstoši ignorējot vistrūcīgākos cilvēkus, viņu tiesības un vajadzības, liecinot par cieņas trūkumu attiecībā uz šiem cilvēkiem. Turklāt, pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot pārkāpis Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Noteiktais GMI līmenis liedzot trūcīgām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību, kā arī pilnvērtīgu pieeju veselības un kultūras pakalpojumiem. 2.3. Tiesas sēdē tiesībsargs un viņa pārstāve Ineta Rezevska atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais atbalsta mehānisms, kas pieejams personai ar ļoti zemiem ienākumiem, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts nav pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā apmērā. Savukārt valsts sociālie pabalsti tiekot piešķirti noteiktam personu lokam - ģimenēm ar bērniem, personām ar invaliditāti, un tiem esot konkrēts mērķis, kas neesot saistīts ar pamatvajadzību nodrošināšanu. Tiesībsargs tiesas sēdē uzsvēra, ka GMI līmenis tiek noteikts, politiski vienojoties, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem pamatotas metodoloģijas. Šāda kārtība esot pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu. GMI līmeņa noteikšanas principi un metode esot būtisks jautājums, kas būtu jāizlemj likumdevējam. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. 3.1. Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 esot paaugstinājis GMI līmeni, nosakot, ka no 2020. gada 1. janvāra tas ir 64 euro mēnesī. Tas esot viens no pēdējo desmit gadu laikā veiktajiem nozīmīgākajiem pasākumiem atbalsta uzlabošanai personām ar ļoti zemiem ienākumiem. Grozījumi apstrīdētājā regulējumā varot būt par pamatu tam, lai tiesvedība lietā tiktu izbeigta. 3.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot naudas un mantisks pabalsts vai naudas vai mantisks pabalsts, ko pašvaldības piešķirot ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošinot noteikto GMI līmeni katram ģimenes loceklim. GMI līmeni saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu katru gadu pārskatot Ministru kabinets. To nosakot Ministru kabineta noteikumos, iepriekš politiski vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai. Kopš 2006. gada Labklājības ministrija sarunās ar Latvijas Pašvaldību savienību vienmēr esot rosinājusi paaugstināt GMI līmeni. Piedāvātie risinājumi esot bijuši sagatavoti, analizējot gan valsts un pašvaldību sociālās palīdzības pasākumus, gan arī inflācijas līmeni valstī un minimālo ienākumu līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība neesot piekritusi GMI līmeņa paaugstināšanai, norādot uz atsevišķu pašvaldību finansiālo nespēju nodrošināt atbalstu tādā gadījumā, ja GMI līmenis tiktu paaugstināts, kā arī uz valsts līdzfinansējuma trūkumu. Laikā no 2009. gada līdz 2013. gadam, kad sociālās palīdzības saņēmēju bijis ļoti daudz, valsts sniegusi atbalstu pašvaldībām pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai samaksai. Tomēr šobrīd minētais pabalsts tiekot maksāts vienīgi no pašvaldību budžeta līdzekļiem. Esot jāņem vērā, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķināšanas metodika dod personai iespēju saņemt šo pabalstu arī tādā gadījumā, ja tās reālie ienākumi pārsniedz 53 euro mēnesī. Proti, novērtējot to personu materiālo situāciju, kuras pretendē uz sociālo palīdzību, netiekot ņemti vērā šādi ienākumi: ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts, pabalsts personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalsts par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti, pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalsts ar celiakiju slimam bērnam, pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā, pabalsts personas nāves gadījumā, kā arī dažādi citi Sociālās palīdzības likumā noteiktie sociālās palīdzības pabalsti. 3.3. Personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tiekot izmaksāts arī dzīvokļa pabalsts un citi pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktie sociālās palīdzības pabalsti, piemēram, pabalsts skolas piederumu, apģērba un apavu iegādei, veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Lai nodrošinātu atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām, pašvaldībai esot rīcības brīvība sniegt arī cita veida palīdzību. Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai galvenais mērķis esot nodrošināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apsekojuma datiem vistrūcīgāko personu izdevumi pārtikas iegādei 2016. gadā bijuši 60,95 euro uz vienu mājsaimniecības locekli. Tātad GMI līmenis nodrošinot vajadzību pēc pārtikas 80 procentu apmērā. Esot jāņem vērā, ka krīzes situācijā nonākušas personas var saņemt atbalstu arī no Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām. Tāpat Latvijas teritorijā 2018. gadā esot bijušas 458 pārtikas un pamata materiālās palīdzības izdales vietas un 23 maltīšu izdales vietas. Latvijā 2017. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23,3 procenti iedzīvotāju. Tie esot cilvēki ar ienākumiem zem 367 euro uz vienu mājsaimniecības ekvivalento personu. Apzinoties nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību un nabadzību, politikas plānošanas dokumentos esot paredzēti dažādi pasākumi, lai pakāpeniski pilnveidotu trūcīgām personām paredzētā atbalsta sistēmu, tostarp 2014. gadā Ministru kabinets esot apstiprinājis koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Koncepcija paredzot minimālo ienākuma līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Attiecībā uz GMI līmeni tie esot 20 procenti no mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, tas esot jāskata kompleksi ar citiem personām ar ļoti zemiem ienākumiem paredzētā valsts un pašvaldību atbalsta veidiem. Šīm personām paredzētajiem valsts un pašvaldību atbalsta pasākumiem vajagot būt ekonomiski pamatotiem un samērīgiem ar visas sabiedrības interesēm un finansiālajām iespējām. Turklāt šai sistēmai vajagot būt tādai, kas motivētu personu iesaistīties darba tirgū, lai tādējādi patstāvīgi gūtu ienākumus atbilstoša to līmeņa nodrošināšanai. 3.4. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un norādīja, ka Latvijā izveidotā sociālā nodrošinājuma sistēma atbilst tādiem kritērijiem kā šīs sistēmas esība, adekvātums un pieejamība. Lai gan GMI līmenis noteikts Ministru kabineta noteikumos, šā līmeņa nodrošināšanai nepieciešamā pabalsta izmaksa esot pašvaldību autonomā kompetence. Sociālās drošības sistēmas ietvaros papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai personai esot pieejami arī citi valsts un pašvaldību atbalsta pasākumi pamatvajadzību apmierināšanai. Šo pasākumu kopums ļaujot personai īstenot Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar sociālās palīdzības pabalstiem, tostarp pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai galvenokārt vajagot tikt nodrošinātām personas pamatvajadzībām pēc pārtikas, apģērba un mājokļa. Tomēr sociālā palīdzība pēc sava rakstura esot individuāla, un tāpēc tās izlietošanas mērķis netiekot regulēts. Līdz šim neesot izstrādāta viena pasaulē vispāratzīta metode, pēc kuras būtu nosakāms minimālais ienākuma līmenis. Tādēļ valstij esot rīcības brīvība piemērotākā risinājuma izvēlē. Līdzšinējā metode, atbilstoši kurai GMI līmenis tiek noteikts, vienojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, neesot pretrunā ar Satversmi. Tomēr, apstiprinot Koncepciju, Ministru kabinets esot atzinis, ka līdzšinējā pieeja GMI līmeņa noteikšanai ir uzlabojama, un paredzējis metodi tā noteikšanai. Turklāt tiekot izstrādāts arī iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs dažādiem mājsaimniecību veidiem. 4. Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai neesot atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ valstij esot plaša rīcības brīvība ar GMI līmeni saistīta normatīvā regulējuma pieņemšanā. 4.1. Satversme neparedzot valsts pienākumu noteikt GMI līmeni vai paredzēt konkrētus šā līmeņa noteikšanas nosacījumus vai tā apmēru. Konkrētajā gadījumā valsts Sociālās palīdzības likumā ir paredzējusi GMI līmeni un ar to cieši saistīto pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai. Tomēr, vērtējot GMI līmeņa atbilstību Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālās drošības sistēmas pasākumi, kas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai paredzēti trūcīgām personām. Proti, trūcīgām personām esot paredzēts arī dzīvokļa pabalsts, kuru izmaksājot pašvaldība no sava pamatbudžeta. Tāpat šīm personām esot tiesības īrēt sociālo dzīvokli. Pašvaldība esot tiesīga noteikt arī citus pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai, paredzēt atbalstu bērnu izglītošanai un audzināšanai, darba un dzīvokļa meklējumos. Esot jāņem vērā arī normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi trūcīgām personām. Turklāt atbalstu trūcīgām personām varot nodrošināt arī privātpersonas. Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi, esot pieņemts Sociālā uzņēmuma likums. Tāpat esot pieņemts Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to iestāžu sabiedriskā labuma darbību, proti, labdarību. 4.2. Personu labklājības veicināšanas nolūkā esot svarīgi nodrošināt tādus apstākļus, lai personas varētu patstāvīgi gūt pietiekamus ienākumus no sava darba un sasniegt atbilstošu dzīves līmeni neatkarīgi no valstī noteiktajiem sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Tā esot arī pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai sev nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. GMI līmeņa noteikšanas pamatprincipi neesot tāds jautājums, kura izlemšana atbilstoši būtiskuma teorijai ietilptu likumdevēja ekskluzīvajā kompetencē. Pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu, šo jautājumu varētu noregulēt arī Ministru kabinets savos noteikumos. Turklāt likumdevējs Sociālās palīdzības likumā jau esot noregulējis svarīgus ar GMI līmeni saistītus jautājumus, proti, noteicis, ka tā nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts, noteicis šā pabalsta izmaksas mērķi un kārtību, kā arī paredzējis, ka Ministru kabinetam katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu ir pienākums pārskatīt GMI līmeni. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Jānis Priekulis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka Satversme neparedz konkrētu GMI līmeni, ko valstij būtu pienākums nodrošināt. Apstrīdētais regulējums un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Ministru kabinets esot izpildījis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu noteikt GMI līmeni. Šā līmeņa noteikšanas metodoloģija varētu tikt pilnveidota, tomēr tas pats par sevi nevarot būt par pamatu apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, esot jāņem vērā arī citi trūcīgām personām pieejami atbalsta pasākumi. 5. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāves Ilze Skrodele-Dubrovska, Līga Āboliņa un Maruta Pavasare papildināja rakstveida viedoklī paustos argumentus un norādīja: lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību, ir nepieciešams pilnveidot minimālo ienākumu līmeņu, tostarp GMI līmeņa, noteikšanu. Šajā nolūkā Ministru kabinets 2014. gadā apstiprinājis Koncepciju. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais GMI līmenis neesot ekonomiski pamatots, un to nevarot uzskatīt par pietiekamu. Tomēr esot jāņem vērā, ka GMI līmenis un ar to cieši saistītais pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai ir tikai viens no valsts un pašvaldību izveidotās sociālās drošības sistēmas elementiem un tā mērķis ir galvenokārt apmierināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas. 6. Pieaicinātās personas - Tieslietu ministrijas - pārstāve Laila Medina tiesas sēdē norādīja, ka, īstenojot sociālās tiesības, valstij ir plaša rīcības brīvība. Taču šīs rīcības brīvības īstenošanas ietvars esot saistīts gan ar valsts ekonomisko situāciju, gan Satversmes normām un principiem. Valsts īstenoto sociālo pasākumu kopumam attiecībā uz trūcīgām personām esot jānodrošina minimālie cilvēka cienīgas dzīves priekšnoteikumi, proti, tādi pasākumi, kas nodrošina cilvēka fizisku eksistenci un ļauj viņam saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka no Satversmes neizriet personas tiesības uz konkrētu sociālās palīdzības pabalstu vai noteiktu tā apmēru. Apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmei esot jāvērtē kontekstā ar valsts un pašvaldību izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu, pārbaudot, vai attiecīgo pasākumu kopums sasniedz savu mērķi - nodrošina minimālos cilvēka cienīgas dzīves priekšnoteikumus. Izraudzītajam risinājumam vajagot būt arī salāgotam ar visas sabiedrības interesi - izveidot tādu ilgspējīgu sociālās drošības sistēmu, kura motivētu pašas personas iesaistīties darba tirgū, un tādējādi līdzsvarot sociālās palīdzības sistēmas pasākumu ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem. Valstij esot jārūpējas par to, lai tās izraudzītais risinājums sasniegtu mērķi nodrošināt personas pamatvajadzību apmierināšanu. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā esot noregulējis būtiskākos jautājumus un pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt GMI līmeni. Tā kā GMI līmeņa noteikšana esot saistīta ar nepieciešamību vērtēt faktiskos apstākļus un iepriekš spēkā bijušā regulējuma piemērošanas efektivitāti, pilnīgi pamatoti esot tas, ka GMI līmeni nosaka Ministru kabinets. Ministru kabinetam piešķirtais pilnvarojums ļaujot arī detalizēti iztrādāt GMI līmeņa noteikšanas metodoloģiju. Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās par GMI līmeņa noteikšanu esot būtiska šā procesa sastāvdaļa. Esot svarīgi, lai šāds dialogs starp pašvaldībām un Ministru kabinetu notiktu, jo sociālā palīdzība pamatoti esot nodota pašvaldību autonomajā kompetencē. Esot būtiski tas, lai katra puse šajā dialogā izmantotu metodoloģiski pamatotus apsvērumus, tomēr galīgais lēmums par konkrētu risinājumu tiekot panākts, pusēm vienojoties. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka GMI līmenis ir viens no valsts sociālās drošības sistēmas elementiem, tāpēc apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam esot vērtējama kontekstā ar valstī izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu. Ienākumu sadalījums Latvijā esot viens no nevienlīdzīgākajiem Eiropas Savienībā. Tāpat nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā esot viens no augstākajiem Eiropas Savienībā, proti, 2018. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23 procenti iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa esot pensionāri. Turklāt šim skaitlim pēdējos gados esot tendence palielināties. Darbaspēka nodokļu regulējuma pārmaiņas neesot efektīvākie instrumenti ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvara mazināšanai. Šajā ziņā daudz efektīvāki esot sociālie pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgo mājsaimniecību atbalstu. 2018. gadā izdevumi sociālās drošības funkcijas īstenošanai esot veidojuši 11,7 procentus no iekšzemes kopprodukta jeb aptuveni 30 procentus no kopējiem vispārējiem valdības sektora izdevumiem. Esot jāņem vērā tas, ka pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir tikai maza daļa no kopējās sociālās drošības sistēmas. Proti, šobrīd no ienākuma līmeņa atkarīgie pabalsti veidojot tikai 1,1 procentu no izdevumiem sociālajai drošībai, un šo izdevumu apjoms pēdējos gados esot samazinājies. Sociālās politikas veidotājiem būtu pamats apsvērt, vai nevajadzētu palielināt to īpatsvaru Latvijas sociālās drošības sistēmā. Kopš 2003. gada, kad Latvijā tika ieviests GMI līmenis, tas esot pieaudzis straujāk nekā cenu līmenis. Turklāt vistrūcīgāko mājsaimniecību patēriņa grozam cenu pieaugums bijis zemāks nekā vidēji valstī. Tas nozīmējot, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai saņēmēju pirktspēja laika gaitā ir pieaugusi. Tomēr šis pieaugums bijis ievērojami mazāks nekā tautsaimniecībā nodarbinātajiem vidējās algas saņēmējiem. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvji Edvards Kušners un Uldis Rutkaste papildināja rakstveida viedoklī paustos argumentus un norādīja, ka pastāv divas metodoloģijas, pēc kurām var aprēķināt GMI, - absolūtā un relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā tiesību normās esot precīzi definējams regulējuma mērķis un nosakāms preču un pakalpojumu grozs, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Savukārt relatīvās metodes gadījumā minimālais līmenis esot nosakāms salīdzinājumā ar citām sociālajām grupām. Šī metode ļaujot noteikt tādu līmeni, kas atbilstu sociālajai realitātei valstī konkrētajā brīdī. Ilgtspējīgas attīstības princips prasa, lai sociālās palīdzības minimums būtu samērīgs ar valstī noteikto minimālo algu un tādējādi motivētu cilvēkus patstāvīgi gūt ienākumus. 8. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība - piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam jāvērtē, ņemot vērā to, ka pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir tikai viens no valsts izveidotās sociālās drošības sistēmas elementiem. Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis neesot nodrošināt itin visas personas pamatvajadzības - pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, obligāto izglītību. Daudzu vajadzību apmierināšanai esot pieejami arī citi sociālās palīdzības pabalsta veidi un pakalpojumi, piemēram, dzīvokļa pabalsts, turklāt trūcīgās personas esot atbrīvotas no pacienta iemaksas un līdzmaksājuma par kompensējamiem medikamentiem, obligātā izglītība esot bez maksas un bērniem valsts nodrošinātā veselības aprūpe arī tiekot sniegta bez maksas. GMI līmenis tiekot noteikts katru gadu, Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai vienojoties. Tātad tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem. Viens no iemesliem, kuru dēļ līdz šim nav noteikts augstāks GMI līmenis, esot tas, ka pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no pašvaldību budžeta līdzekļiem. Tiesības uz sociālo palīdzību ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, tāpēc valstij vajadzētu līdzdarboties šo tiesību nodrošināšanā. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā esot pilnvarojis pašvaldības nodrošināt personas tiesības uz sociālo palīdzību, proti, izmaksāt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tomēr līdzekļus šīs funkcijas izpildei neesot piešķīris. Nosakot GMI līmeni, tas būtu jāpiesaista minimālās algas apmēram, jo pretējā gadījumā cilvēki nebūšot motivēti patstāvīgi gūt ienākumus. Neesot pieļaujams tas, ka darbspējīga vecuma persona, kura nestrādā, no sociālās palīdzības sistēmas saņem tikpat vai pat vairāk nekā persona, kura strādā un saņem minimālo algu. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Māris Pūķis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un īpaši uzsvēra: ja Ministru kabinets ir noteicis GMI līmeni, tad tā esot valsts atbildība - nodrošināt cilvēka cienīgas dzīves līmeni. Valstij vajadzētu piešķirt pašvaldībām finansējumu šā līmeņa nodrošināšanai. Tieši tas apstāklis, ka valsts nav piešķīrusi līdzekļus GMI līmeņa nodrošināšanai, arī liedzis GMI paaugstināt atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina vienīgi tie atbalsta pasākumi, kas ir paredzēti papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai. 9. Pieaicinātā persona - biedrība "EAPN-Latvia" - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Nosakot GMI līmeni, esot jāņem vērā iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība dažādām personu grupām, piemēram, nodarbinātajiem, bērniem vai personām ar invaliditāti. Vienīgi pēc šā rādītāja varot noteikt personu reālo vajadzību nodrošināšanai nepieciešamo līdzekļu apmēru. Tomēr kopš 2014. gada iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība valstī netiekot aprēķināta. Ar apstrīdēto regulējumu noteiktais GMI līmenis nenodrošinot personu pamatvajadzību apmierināšanu pat minimālajā apmērā. Neesot pieļaujams arī tas, ka GMI līmeni nosaka Labklājības ministrija un Pašvaldību savienība, politiski vienojoties. Valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt GMI līmeni un nodrošināt tā atbilstību sociālajai realitātei un dzīves dārdzībai. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Andris Burtnieks atkārtoja rakstveida viedoklī minētos argumentus un īpaši norādīja, ka pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai būtu jāapmierina visas trūcīgu personu pamatvajadzības. 10. Pieaicinātā persona - sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Lai gan Latvijā esot salīdzinoši augsts ienākumu nevienlīdzības un nabadzības līmenis, tomēr jautājums par to, vai noteiktais GMI līmenis ir adekvāts, būtu jānošķir no jautājuma, vai tas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot viens no sociālās palīdzības pabalstu veidiem. Sociālā palīdzība balstoties uz personas (mājsaimes vai ģimenes) situācijas izvērtējumu, un tās mērķis esot piedāvāt personai individualizētus un daudzveidīgus pasākumus. Persona vienlaikus ar pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai varot saņemt arī citus sociālās palīdzības pabalstus un pakalpojumus gan no valsts, gan pašvaldības, gan arī no nevalstiskajām organizācijām. Tādēļ, pamatojoties uz vispārējiem datiem un vidējiem statistikas rādītājiem, neanalizējot katru gadījumu individuāli, neesot iespējams secināt, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 109. pantam. Tā kā sociālajai palīdzībai esot izteikti individuāls raksturs, neesot arī neviena starptautiska instrumenta, kas noteiktu minimālo apmēru, kādā sociālā palīdzība ir nodrošināma. Pārskatītā Eiropas Sociālā harta nosakot vienīgi to, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai ikvienai personai, kurai trūkst attiecīgu līdzekļu un kura nespēj šos līdzekļus nodrošināt vai nu pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Pienākums "nodrošināt" nenozīmējot, ka valstij pašai būtu obligāti jāizmaksā personai noteikta naudas summa vai jāsniedz kāds mantisks pakalpojums. Tas nozīmējot vienīgi to, ka valstij ir pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas palīdzētu personai pie nepieciešamajiem resursiem tikt. Sociālās palīdzības pabalstu apmēram vajagot būt samērīgam ar citiem ienākumu veidiem. Proti, sociālās palīdzības pabalstiem, kurus piešķir neatkarīgi no personas individuālā ieguldījuma sabiedrības kopīgā labuma veidošanā, pēc to apmēra nevajadzētu būt pārāk tuvu strādājošas personas vai ģimenes darba ienākumiem un apdrošināšanas pensijām vai pabalstiem, citādi personas netiekot motivētas izkļūt no trūkuma un piedalīties darba tirgū. No sabiedrības kopējo interešu viedokļa raugoties, prioritāte esot piešķirama personas tiesībām uz cilvēka cienīgu darbu un taisnīgu atalgojumu, kā arī pietiekamu sociālo drošību riska gadījumos, kas saistīti ar darba ienākumu zaudējumu. Sociālās palīdzības pabalsti un pakalpojumi esot nepieciešami, tomēr tikai kā pēdējais līdzeklis nabadzības mazināšanai. Apstrīdētais regulējums atbilstot arī Satversmes 1. pantam. GMI līmeni nosakot valdība, ieklausoties arī pašvaldību viedoklī un ņemot to vērā. Turklāt pašvaldībām esot plaša rīcības brīvība dažādu sociālās palīdzības pabalstu un pakalpojumu izvēlē. Lai arī kopumā likumdevējs un valdība neesot pievērsuši pienācīgu uzmanību ienākumu nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai, tomēr neliels progress šajā jomā esot vērojams. Par to citstarp liecinot arī tas apstāklis, ka no 2020. gada 1. janvāra GMI līmenis ir paaugstināts līdz 64 euro mēnesī. Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis ir tikai daļa no sociālās palīdzības sistēmas. Neesot iespējams viena atsevišķa sociālās palīdzības pabalsta veida adekvātumu vērtēt atrauti no citiem sociālās palīdzības pasākumiem, tostarp sociālajiem pakalpojumiem un atvieglojumiem. Turklāt Latvijā ļoti neliels procents līdzekļu tiekot novirzīts sociālajiem pakalpojumiem. Lai gan pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai palielināšana esot pamatota, tomēr bieži vien tikai palīdzība sociālā pakalpojuma veidā, nevis mantiska pabalsta veidā varot nodrošināt personai tai nepieciešamo atbalstu. 11. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes lektore Mg. iur. Zane Vorslava - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Sociālo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Sociālās palīdzības likuma izpratnē sociālajai palīdzībai vajagot nodrošināt personas pamatvajadzības, proti, pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr esot jāņem vērā, ka sociālo tiesību kontekstā "cilvēka cienīgas dzīves līmeņa nodrošināšana" ir jānošķir no "dzīves kvalitātes nodrošināšanas". Dzīves kvalitāte esot personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietverot fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, izglītību, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu. Tātad to raksturojot vairāku kompleksu apstākļu kopums. Ikvienai personai, kura objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kura ir atzīta par trūcīgu, esot tiesības saņemt ne tikai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, bet arī citādu valsts un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību - gan naudas, gan dažādu pakalpojumu veidā. Tātad šādām personām esot visas iespējas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Esot jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 ir paaugstinājis GMI līmeni. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - tiesas sēdē norādīja, ka sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu un valstij ir pienākums to aizsargāt. Cilvēka cieņa esot nozīmīgākais princips, kas izriet no Satversmes, un pamattiesību būtība. Taču, lai persona varētu aizsargāt savu cieņu tās aizskāruma gadījumā, cilvēka cieņai jābūt definētai kā pamattiesībai. Cilvēka cieņa prasot, lai valsts katrai personai nodrošinātu nepieciešamo eksistences minimumu - pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr ar to vien esot par maz. Cilvēka cienīgas dzīves līmenis nozīmējot arī to, ka vismaz minimāli ir nodrošināta cilvēka iekļaušanās sociālajā dzīvē, saglabājot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Proti, cilvēkam vajagot būt nodrošinātai iespējai apmierināt kultūras vajadzības, kā arī piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Latvijā šāds cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais minimums neesot aprēķināts. Līdz ar to neesot iespējams pārbaudīt, vai apstrīdētais regulējums kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem atbilst Satversmei. Taču, lai motivētu cilvēkus pašiem gūt ienākumus, sociālās palīdzības kopumam vajagot būt līdzsvarotam ar valsts noteikto minimālo algu pēc nodokļu nomaksas. Turklāt mājsaimniecības eksistencei nepieciešamais minimums un tā noteikšanas pamatprincipi esot tik būtisks jautājums, ka tas būtu jāizlemj likumdevējam pašam. 13. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas vadītāja Dr. sc. soc. Baiba Bela - tiesas sēdē norādīja, ka absolūtās nabadzības slieksnis esot aptuveni 1,74 euro dienā. Latvija esot viena no valstīm ar augstu attīstības indeksu, tāpēc neesot saprotams, kāpēc atbalsts trūcīgām personām ir noteikts absolūtās nabadzības sliekšņa līmenī. Arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija Latvijā noteiktos minimālos ienākumu sliekšņus esot novērtējusi kā pārāk zemus. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2018. gadu mājsaimniecību ienākumi 1. kvintiļu grupā jeb iedzīvotāju grupā ar viszemākajiem ienākumiem esot 162 euro uz vienu personu mājsaimniecībā. Tomēr iedzīvotāji norādot, ka šiem ienākumiem vajadzētu būt vismaz 414 euro apmērā, citādi pienācīga dzīve nebūs nodrošināta. Ja personas ienākumi mēnesī ir aptuveni 170 euro, tad apmierināt visas pamatvajadzības un nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi neesot iespējams. To varot nodrošināt tikai tad, ja ienākumi uz vienu personu mājsaimniecībā pārsniedz 400 euro mēnesī. Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņemot arī darbspējīgas personas, tostarp strādājošas personas. Tas liecinot par to, ka arī valstī noteiktā minimālā alga nav adekvāta un nemotivē cilvēkus iesaistīties darba tirgū un gūt ienākumus. Saskaņā ar statistikas datiem par 2018. gadu vidēji persona pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņēmusi aptuveni piecus mēnešus un tā vidējais apmērs bijis 42 euro. Pabalsta apmērs esot ļoti mazs, tātad tas neesot piemērotākais līdzeklis cilvēku motivēšanai iekļauties darba tirgū un sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Jo ilgāk cilvēks pakļauts nabadzībai, jo grūtāk viņam esot atgriezties darba tirgū. Eiropas Savienības labklājības valstu piemēri pierādot, ka, lai gan tajās pabalsti ir lieli, tomēr nodarbinātības līmenis saglabājas augsts. Tādēļ neesot pamata uzskatīt, ka labāks sociālais nodrošinājums mazinās cilvēka vēlmi pašam par sevi rūpēties. Sociālā palīdzība pašvaldībās tiekot sniegta atkarībā no to finansiālajām iespējām un izpratnes. Tāpēc personām ar līdzvērtīgu ienākumu līmeni un materiālo stāvokli neesot nodrošināta iespēja saņemt līdzvērtīgu sociālo atbalstu noteiktās dzīves situācijās. Neesot arī pamata uzskatīt, ka citi sociālās palīdzības veidi ļauj personai apmierināt tās pamatvajadzības, kuru apmierināšanai nav domāts pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Lai noteiktu sociālās palīdzības minimumu, varot tikt ņemts vērā nabadzības riska slieksnis vai arī izmantota absolūtā metode, ar aptauju vai citu līdzekļu palīdzību nosakot nepieciešamos izdevumus atkarībā no mājsaimniecības tipa. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības universitātes Uztura katedras docente Dr. oec. Ingrīda Millere - tiesas sēdē norādīja, ka cilvēkam ar zemu enerģijas patēriņu dienā veselīgam uzturam nepieciešamas 2000 kalorijas. Kopējās attiecīgo produktu izmaksas veidojot 3,12 euro dienā jeb 93,60 euro mēnesī. Ja cilvēka enerģijas patēriņš ir augstāks, tad šīs izmaksas esot vismaz par 10 procentiem lielākas. Atšķirīgs pārtikas patēriņa grozs esot noteikts Eiropas Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta paraugu tīkls" ietvaros veiktajā pētījumā. Proti, tajā secināts, ka 2015. gadā Rīgā veselīgam uzturam vienai personai bija nepieciešami 153 euro, bet ģimenei, kurā ir divi bērni, - 574 euro mēnesī. Atšķirības varētu būt saistītas ar to, ka pārtikas patēriņa grozs aprēķināts cilvēkiem ar augstāku enerģijas līmeni. Savukārt trūcīgām personām piešķirtās pārtikas pakas, kurās bieži vien iekļauti termiski apstrādāti produkti, ilgtermiņā nevarot nodrošināt sabalansētu un veselīgu uzturu, jo šādi produkti nesaturot visas uzturvielas, kas cilvēkam nepieciešamas. 15. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars Voļskis - tiesas sēdē norādīja, ka sociālā nodrošinājuma sistēma balstās uz tādiem principiem kā solidaritāte, taisnīgums un brīvprātīgums. Lai nodrošinātu sociālekonomisku aizsardzību personai apstākļos, kad tai nepieciešama palīdzība un tā negūst ienākumus no sociālās apdrošināšanas sistēmas, esot izveidota sociālās palīdzības sistēma. Tās uzdevums esot sniegt terminētu un ekonomiski limitētu sociālo palīdzību ar mērķi integretēt personu sociālās apdrošināšanas sistēmā. Savukārt personai, saņemot sociālo palīdzību, esot pienākums līdzdarboties. Sociālās palīdzības pabalstu, tostarp pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam esot vērtējama, ņemot vērā arī valstī un pašvaldībās pieejamos sociālekonomiskos resursus un noskaidrojot, kāds atbalsts konkrētā mājsaimniecībā ir nepieciešams. Sociālās palīdzības sistēmu veidojot ne tikai sociālie pabalsti, bet arī sociālie pakalpojumi, un tie arī esot ņemami vērā, vērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību. Arī sociālo pakalpojumu vērtību esot iespējams pārvērst monetārā izteiksmē. Par sociālās palīdzības adekvātuma kritēriju nevarot tikt izmantots konkrēts procents no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, jo mājsaimniecības esot dažādas un arī to ienākumi esot atšķirīgi. Vajagot izmantot ienākumu atvietojamības līmeni, kas nosakāms, ņemot vērā iepriekš gūtos ienākumus un mājsaimniecības konkrētās vajadzības noteiktā ģeogrāfiskā vienībā. Secinājumu daļa 16. Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc būtības izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, ir skatāmi visi procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Ar Noteikumiem Nr. 454, kas stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, apstrīdētais regulējums ir izteikts jaunā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams turpināt tiesvedību lietā. 16.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, nepieciešams pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu). Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim, paredzēja, ka GMI līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 454 apstrīdētajā regulējumā skaitlis "53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi ar šiem grozījumiem Ministru kabinets ir paaugstinājis personai GMI līmeni par 11 euro un noteicis, ka tas ir 64 euro mēnesī. Tiesībsargs norāda, ka, lai gan Ministru kabinets ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr tā noteiktais GMI līmenis vēl joprojām neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Proti, no 2020. gada 1. janvāra noteiktais GMI līmenis - 64 euro mēnesī - vēl joprojām esot nepietiekams trūcīgu personu pamatvajadzību apmierināšanai un nenodrošinot šīm personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi ar šiem grozījumiem GMI līmeņa satversmības problēma pēc būtības neesot atrisināta (sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-46. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama no 2020. gada 1. janvāra spēkā esošā Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstība Satversmei. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē piekrita, ka tiesvedība ir turpināma, izvērtējot minētās tiesību normas satversmību (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un 56. lp.). Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr grozītā tiesību norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības. Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un tai ir jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un papildu paskaidrojumos minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir attiecināmi uz minētās tiesību normas atbilstības Satversmes 1. un 109. pantam izvērtējumu. 16.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi viņa konstatētos trūkumus. Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai ir ievērota Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību jau pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 12. aprīlī tiesībsargs nosūtījis Ministru kabinetam vēstuli "Par Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam". Tajā norādīts, ka Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis - 53 euro mēnesī - nenodrošina personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Ministru kabinets ticis aicināts līdz 2019. gada 12. jūnijam noteikt tādu GMI līmeni, kas būtu pamatots ar konkrētiem aprēķiniem un tuvināts nabadzības riska slieksnim (sk. lietas materiālu 1. sēj. 22.-28. lp.). Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2019. gada 8. novembrī nosūtījis Ministru kabinetam un Saeimai vēstuli "Par Noteikumu Nr. 454 atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam". Tajā tiesībsargs pēc būtības uzturējis iepriekš paustos argumentus, norādot, ka GMI palielinājums par 11 euro mēnesī ir nepietiekams un neatbilstošs pašreizējai sociālekonomiskajai situācijai, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tiesībsargs aicinājis Ministru kabinetu līdz 2019. gada 6. decembrim novērst konstatētos trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei (sk. lietas materiālu 2. sēj. 48.-51. lp.). Satversmes tiesa secina, ka tiesībsargs ir darījis Ministru kabinetam zināmus savus apsvērumus par tā noteiktā GMI līmeņa satversmību un tādējādi ievērojis Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem pirms vēršanās Satversmes tiesā. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. 17. Tiesībsargs pieteikumā lūdzis izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo uzskata, ka noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai persona varētu nodrošināt savas pamatvajadzības, un šāds stāvoklis ir pretrunā ar sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts principu. Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 23. lp.). Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Satversmes tiesa arī atzinusi, ka gadījumos, kad vienlaikus tiek apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes 1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1. punktu). Tiesībsarga sniegtais juridiskais pamatojums balstīts uz to, ka valsts ir pārkāpusi Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošos sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principus, jo nav izpildījusi pienākumu izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošinātu trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Šie argumenti ir saistīti ar tiesībsarga apsvērumiem par Satversmes 109. pantu un no tā izrietošā pienākuma nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Ņemot vērā tiesībsarga sniegtos argumentus un citus lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu, bet pēc tam pārbaudīs tās atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam. 17.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts konstitucionāla vērtība ir cilvēka cieņa. Katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam ir jārespektē cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punktu un 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11. punktu). Satversmes ievada ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu. Sociāli atbildīgas valsts princips ir no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā. Cilvēka cieņa kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, izlīdzinot sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanos un katrai iedzīvotāju grupai nodrošinot iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006‑07‑01 18. punktu). Sociālā nevienlīdzība ilgtermiņā var būtiski samazināt cilvēku ekonomisko potenciālu un izaugsmes iespējas, tādēļ sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā (sk.: Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 24. lpp.). Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu). Tā ir tāda sabiedrības labklājības un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 16. punktu). Satversmes ievada piektajā rindkopā ir noteikts, ka ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka primāri tā ir pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tikai tad, ja persona to nespēj, valsts rūpējas par šo personu. Valsts nevar pilnībā uzņemties rūpes par personas sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Šis elements arī ir būtisks valsts ilgtspējīgas attīstības aspektā. Tādējādi no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. 17.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam nodrošinātu iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009‑08‑01 14. punktu un 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012‑12‑01 8.2. punktu). Satversmes 109. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu, norādījusi, ka ar to ir saprotami dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, tostarp arī sociālā palīdzība (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Sociālās palīdzības likuma 1. panta 17. punktā noteikts, ka sociālā palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu atsevišķi dzīvojošai personai vai ģimenei, kurai trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Saskaņā ar deklarācijas 25. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Tāpat Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Latvijai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā Eiropas Savienības tiesību akta 1. pantā noteikts, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta trešo daļu Eiropas Savienība, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļa jomā, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. Sociālo tiesību jomā Latvijai ir saistošas arī Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas normas, kuras ratificētas ar 2013. gada 14. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar minēto likumu Latvija atzina par sev saistošu citstarp hartas 13. pantu, kas noteic: valsts apņemas nodrošināt to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem, vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības shēmas pabalstiem, tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 13. pants garantē personai tiesības uz sociālo palīdzību. Galvenais tās piešķiršanas kritērijs ir individuāla nepieciešamība un apstāklis, ka personai trūkst attiecīgu līdzekļu (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2014. gada 9. septembra lēmuma lietā "Finnish Society for Social Rights v. Finland", pieteikums Nr. 88/2013, 110. punktu). Tātad ar Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošo sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. 17.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir Satversmes 1. un 109. pantā ietvertais valsts pienākums veikt pasākumus, lai persona varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 14. punktu). Sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punktā ir noteikts, ka sociālā palīdzība tiek sniegta tādu personas pamatvajadzību nodrošināšanai kā pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība. Tas uzskatāms par minimumu, kas nepieciešams ikvienam. Vienlaik …