Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2013.gada 24.oktobrī lietā Nr.2012-23-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Uldis Ķinis un Sanita Osipova ar tiesas sēdes sekretāri Elīnu Kursišu, piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzējai Lienei Vegnerei un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeimas - pilnvarotajiem pārstāvjiem zvērinātam advokātam Laurim Liepam un zvērināta advokāta palīgam Matīsam Šķiņķim, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 pantu un 28. pantu, 2013. gada 24. un 25. septembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Latvijas PSR Augstākā padome 1984. gada 7. decembrī pieņēma Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksu, kas stājās spēkā 1985. gada 1. jūlijā. Latvijas Republikas Augstākā padome ar 1991. gada 29. augusta lēmumu "Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā" noteica, ka līdz attiecīga Latvijas Republikas kodeksa vai cita likumdošanas akta pieņemšanai Latvijas Republikas teritorijā turpina piemērot Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksu, bet tā nosaukums tiek mainīts un tagad ir "Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss" (turpmāk arī - LAPK). Savukārt 1998. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu", kura 1. pantā tika noteikts, ka pēc 1999. gada 1. janvāra, kad saskaņā ar šo likumu spēks bija jāzaudē Latvijas PSR likumiem, Latvijas PSR Augstākās padomes lēmumiem un tās Prezidija dekrētiem un lēmumiem, kas pieņemti pirms 1990. gada 4. maija, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss saglabā likuma spēku. Pieteikumā apstrīdētais LAPK 257. panta pirmās daļas regulējums (turpmāk - apstrīdētā norma) šajā kodeksā tika ieviests ar 2005. gada 15. septembra likumu "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā", citastarp paredzot, ka mantu, kas ir pārkāpuma izdarīšanas rīks un kas atrasta pārkāpuma konstatācijas brīdī, izņem un nodod glabāšanā līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, bet, ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts LAPK 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai - kā izskatāmajā lietā - 149.15 pantā (izņemot šā panta sestajā daļā paredzēto pārkāpumu), - līdz piemērotā naudas soda izpildei. Līdz 2005. gada 14. oktobrim, kad minētie likuma grozījumi stājās spēkā, LAPK 257. panta pirmajā daļā bija paredzēts, ka šādu mantu izņem un nodod glabāšanā vienīgi līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Patlaban LAPK 257. panta pirmā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "257. pants. Mantu un dokumentu izņemšana un uzglabāšana Mantas un dokumentus, kuri ir pārkāpuma priekšmets vai izdarīšanas rīks un kuri atrasti aizturēšanas, personas mantu vai vietas apskates laikā, kā arī pārkāpuma konstatācijas brīdī, izņem šā kodeksa 254., 256. un 256.1 pantā norādīto institūciju amatpersonas, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vai viņa vietnieku, vai Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktora pilnvarotas amatpersonas, vai Valsts vides dienesta ģenerāldirektora pilnvarotas personas, vai Valsts augu aizsardzības dienesta pilnvarotas amatpersonas, vai Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors un viņa pilnvarotas personas vai Satiksmes ministrijas pilnvarotas amatpersonas, Latvijas Jūras administrācijas direktora pilnvarotas amatpersonas, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Krasta apsardzes dienesta priekšnieks vai viņa pilnvarotas amatpersonas vai ostu kapteiņi. Izņemtās mantas un dokumentus līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā [ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei], institūcijas (amatpersonas), kurām ir tiesības izņemt mantas un dokumentus, nodod glabāšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Ja izņemtās mantas ātri bojājas un tās nevar nodot glabāšanā vai arī to ilgstoša glabāšana rada zaudējumus valstij, institūcija (amatpersona), kurai ir tiesības izņemt attiecīgās mantas, tās nodod realizācijai vai iznīcināšanai. Kārtību, kādā institūcija (amatpersona) pieņem lēmumu par mantu nodošanu realizācijai vai iznīcināšanai un kādā veicama šo mantu realizācija vai iznīcināšana, nosaka Ministru kabinets." 2. Pieteikuma iesniedzēja - Liene Vegnere (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja paskaidro, ka konkrētajā gadījumā saistībā ar citas personas izdarītu administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē, par ko atbildība paredzēta LAPK 149.15 pantā, Valsts policija izņēmusi un nodevusi glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrai (turpmāk arī - Aģentūra) viņas īpašumā esošu transportlīdzekli. Proti, šo pārkāpumu - transportlīdzekļa vadīšana apreibinošo vielu (alkohola) ietekmē - izdarījis Pieteikuma iesniedzējas vīrs. Saskaņā ar tiesas lēmumu transportlīdzeklis izņemts un nodots glabāšanā līdz brīdim, kad tiks samaksāts pārkāpumu izdarījušajai personai uzliktais naudas sods. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas iespējas atgūt savu transportlīdzekli esot atkarīgas no pārkāpumu izdarījušās personas gatavības labprātīgi samaksāt tai uzlikto naudas sodu. Līdz ar to esot aizskartas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu. 2.2. Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka apstrīdētajā normā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu un ka tam ir leģitīms mērķis. Proti, gadījumos, kad LAPK 149.15 pantā paredzētos pārkāpumus ar transportlīdzekli izdara persona, kurai šis transportlīdzeklis pieder, transportlīdzekļa izņemšana līdz šai personai uzliktā naudas soda samaksai kalpojot par spēcīgu motivāciju šā soda samaksāšanai pēc iespējas ātrāk. Savukārt tādos gadījumos kā Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija apstrīdētajai normai neesot leģitīma mērķa, jo persona, kura izdarījusi pārkāpumu ar citai personai piederošu transportlīdzekli, nemaz neesot ieinteresēta atgūt transportlīdzekli, kas tai nepieder. Šādā gadījumā leģitīmais mērķis - nodrošināt uzliktā naudas soda samaksu - netiekot sasniegts. Apstrīdētā norma neesot arī samērīga, jo gadījumā, kad ar transportlīdzekli pārkāpumu izdarījusi un par to sodu saņēmusi cita persona, nevis tā īpašnieks, bet transportlīdzekļa īpašnieks nevēlas vai nevar gaidīt, līdz šī persona sodu samaksās, vienīgā viņam iespējamā rīcība esot pašam samaksāt uzlikto sodu vainīgās personas vietā, lai novērstu zaudējumus, kas rodas gan saistībā ar transportlīdzekļa glabāšanu, kuras izmaksas ir astoņi lati par vienu diennakti, gan arī saistībā ar transportlīdzekļa dīkstāvi, kura var izraisīt tā bojāšanos. Turklāt konkrētajā gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais tiesību ierobežojums arī būtiski apgrūtinot Pieteikuma iesniedzējas iespējas nodarboties ar komercdarbību un aprūpēt ģimeni - tieši šādiem nolūkiem konkrētais transportlīdzeklis ticis izmantots - un tādējādi radot viņai papildu zaudējumus un neērtības. 2.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka savu tiesību aizsardzībai ir vērsusies tiesā ar pieteikumu, lūdzot tiesu atdot viņai izņemto transportlīdzekli neatkarīgi no administratīvā pārkāpuma izdarīšanā vainīgajai personai uzliktā naudas soda samaksas. Tomēr viņas lūgums neticis apmierināts, norādot uz apstrīdētajā normā noteikto, ka transportlīdzeklis tā īpašniekam atdodams vienīgi pēc naudas soda samaksas. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, šādā veidā vienai personai - viņas vīram - uzlikta naudas soda samaksa tika nodrošināta ar citai personai - viņai - piederošu mantu. Šāda situācija neatbilstot Satversmes 105. pantam. 2.4. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja precizēja, ka atzīst par pieļaujamu transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai tiesā. Tomēr neesot skaidrs, ko sabiedrība iegūst no tā, ka transportlīdzeklis atrodas Aģentūras glabājumā līdz naudas soda samaksai. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka sabiedrība no šādas situācijas negūst nekādu labumu. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. 3.1. Saeima atzīst, ka apstrīdētajā normā ir ietverts personas īpašuma tiesību ierobežojums, kuru likumdevējs noteicis apzināti, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Esot jāņem vērā, ka transportlīdzeklis ir paaugstinātas bīstamības avots. Saskaņā ar Civillikuma 2347. panta otro daļu civiltiesiski uz transportlīdzekļa īpašnieku gulstoties īpaša atbildība par transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota nodarītajiem zaudējumiem. Līdzīgs rūpības pienākums transportlīdzekļa īpašniekam varot tikt uzlikts arī administratīvi tiesiskajās attiecībās. 3.2. Transportlīdzekļa izņemšanai līdz naudas soda samaksai esot gan vispārējās, gan speciālās prevencijas raksturs, tomēr to nekādā gadījumā nevarot uzskatīt par administratīvo sodu. Šim regulējumam vajadzētu atturēt transportlīdzekļu īpašniekus no transportlīdzekļa nodošanas personām, par kuru spējām ievērot ceļu satiksmes noteikumus un citastarp atturēties no alkoholisko dzērienu lietošanas varētu būt šaubas. Tāpat tam vajadzētu likt transportlīdzekļu īpašniekiem pievērst lielāku uzmanību un rūpību tam, kādas personas un kādā veidā izmanto viņiem piederošos transportlīdzekļus. Pēc Saeimas ieskata, Ceļu satiksmes likuma (turpmāk arī - CSL) 20. panta otrajā daļā ir skaidri formulēti transportlīdzekļa īpašnieka pienākumi. Šajā tiesību normā gan neesot minēts gadījums, kad persona apreibinošo vielu ietekmē nonākusi jau pēc transportlīdzekļa nodošanas tās lietošanā. Tomēr esot jāuzskata, ka CSL 20. panta otrā daļa transportlīdzekļa īpašniekam uzliek par pienākumu pastāvīgi pārliecināties, vai persona, kurai transportlīdzeklis nodots, to nevada apreibinošo vielu ietekmē. Pretējs secinājums nenodrošinātu CSL mērķu sasniegšanu. 3.3. Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma formulēta atbilstoši Satversmes 105. panta otrajam teikumam, kas paredz īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību, proti, to, ka īpašumu nevar izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šī tiesību norma prasot nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp īpašnieka personiskajām interesēm, no vienas puses, un sabiedrības interesēm, no otras puses. Proti, īpašnieks, pēc saviem ieskatiem izmantojot savu īpašumu un gūstot no tā labumu, nedrīkstot ar egoistisku rīcību apdraudēt sabiedrības intereses. 3.4. Izskatāmās lietas kontekstā esot nepieciešams ņemt vērā arī to apstākli, ka ar Pieteikuma iesniedzējai piederošo transportlīdzekli administratīvo pārkāpumu izdarījis viņas vīrs. Ņemot vērā Civillikumā noteiktos laulāto personisko un mantisko attiecību pamatprincipus, nevarot būt šaubu par to, ka vienam laulātajam jārēķinās ar sekām, kādas var rasties, nododot savu īpašumu otra laulātā rīcībā. Turklāt šādos faktiskajos apstākļos transportlīdzekļa īpašnieks vistiešāk varot uzzināt, kāda veida administratīvais pārkāpums ir izdarīts un kādas sekas no tā izriet. 3.5. Papildus Saeima norāda, ka būtu pārbaudāms, vai Pieteikuma iesniedzējai nebija iespēju apstrīdēt vai pārsūdzēt šajā lietā pieņemtos lēmumus. Tāpat esot jāņem vērā arī tas, ka Pieteikuma iesniedzēja vērsusies tiesā ar pieteikumu par transportlīdzekļa atdošanu neatkarīgi no naudas soda samaksas. Attiecībā uz šo pieteikumu tiesnesis norādījis, ka tas saņemts pēc tam, kad administratīvā pārkāpuma lieta, kurā tika izlemts jautājums par rīcību ar izņemto transportlīdzekli, izskatīta. Tāpat transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš uzskata, ka transportlīdzeklis konkrētajā situācijā ir izņemts nepamatoti, varot vērsties prokuratūrā. Ja tiktu konstatēts, ka pret transportlīdzekļa īpašnieku vērstā rīcība nav pamatota, būtu piemērojams Satversmes 92. panta trešais teikums, proti, transportlīdzekļa īpašniekam šādā gadījumā būtu tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. 3.6. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis aprakstīja apstrīdētās normas pieņemšanas procesu un norādīja, ka apstrīdēto normu bija paredzēts attiecināt galvenokārt uz tādiem gadījumiem, kad transportlīdzekļa īpašnieks un pārkāpējs ir viena un tā pati persona. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas situācija esot visai rets izņēmuma gadījums. Analizējot Pieteikuma iesniedzējai pieejamos vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, Saeimas pārstāvis apgalvoja, ka pirms vēršanās Satversmes tiesā tie nav izmantoti. Proti, Latvijā esot izveidojusies stabila judikatūra, saskaņā ar kuru Pieteikuma iesniedzējai bijušas tiesības patstāvīgi vērsties tiesā ar lūgumu atdot viņai transportlīdzekli neatkarīgi no naudas soda samaksas. Tāpēc viņš lūdza izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēja nav ievērojusi subsidiaritātes principu. Vērtējot apstrīdēto normu pēc būtības, šajā normā transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas Saeimas pārstāvis saistīja gan ar konkrētās konstitucionālās sūdzības faktiskajiem apstākļiem - galvenokārt to, ka šis transportlīdzeklis esot uzskatāms par laulāto kopīgu mantu, gan arī ar CSL 20. pantā noteiktajiem ikviena transportlīdzekļa īpašnieka pienākumiem. Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam ir papildu rūpības pienākums nodrošināt, ka persona, kurai transportlīdzeklis uzticēts, nepieļaus prettiesisku darbību. Ja transportlīdzekļa īpašnieks nodod transportlīdzekli lietošanā citai personai, tad viņam jāņemot vērā iespējamās sekas. 4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. 4.1. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo īpašuma tiesības. Transportlīdzeklis esot brīvā civiltiesiskajā apgrozībā iesaistīta kustama lieta, kuru tās īpašnieks ir tiesīgs lietot. Tātad personas tiesības lietot tās īpašumā esošu transportlīdzekli ietilpstot Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību saturā. Savukārt apstrīdētā norma paredzot, ka šādas tiesības uz noteiktu laiku īpašniekam tiek liegtas. 4.2. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajai normai ir divējāds leģitīms mērķis, proti, sākotnēji novērst sabiedrības drošības apdraudējumu, liedzot alkohola reibumā esošam transportlīdzekļa vadītājam turpināt ceļu, bet vēlāk - ar izņemto transportlīdzekli nodrošināt naudas soda samaksu. Tāpēc varot piekrist Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Atzīstot, ka šāds ierobežojums ir piemērots un var veicināt naudas soda samaksu, Tiesībsargs tomēr norāda, ka minētais ierobežojums nav uzskatāms par samērīgu, it īpaši ņemot vērā, ka apstrīdētā norma tiek piemērota neatkarīgi no tā, kam - pie administratīvās atbildības sauktajai personai vai citai personai - pieder transportlīdzeklis. Šāds ierobežojums neesot vajadzīgs, jo tā leģitīmā mērķa sasniegšanu varot nodrošināt arī ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 4.3. Pēc Tiesībsarga ieskata, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei pēc konkrētās konstitucionālās sūdzības, ir būtiski nošķirt, vai administratīvo pārkāpumu izdarījusī persona vienlaikus ir arī transportlīdzekļa īpašnieks vai cita persona. Administratīvā atbildība personai varot iestāties tikai tad, ja tā ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Piemērojot apstrīdēto normu gadījumā, kad transportlīdzekļa īpašnieks ir tā pati persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, viņam iestājoties administratīvā atbildība un tiekot uzlikts administratīvais sods. Savukārt konkrētajā situācijā Pieteikuma iesniedzēja administratīvu pārkāpumu neesot izdarījusi, tāpēc nevarot uzskatīt, ka transportlīdzekļa izņemšana šajā gadījumā pildītu administratīvā soda funkciju attiecībā uz transportlīdzekļa īpašnieku. Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka transportlīdzekļa īpašniekam jārēķinās ar iespējamo apdraudējumu, ko transportlīdzeklis var radīt, un pietiekami rūpīgi jāizvēlas vadītājs, kuram to uzticēt. Likumdevējs varētu paredzēt transportlīdzekļa īpašniekam administratīvo atbildību, piemēram, par transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota nodošanu vadīt tādai personai, kura atrodas alkohola reibumā. Tomēr patlaban šāda atbildība transportlīdzekļa īpašniekam normatīvajos aktos neesot paredzēta. 4.4. Tiesībsargs uzskata, ka brīdī, kad Pieteikuma iesniedzēja uzzināja par transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā, viņai bija tiesības vērsties tiesā un lūgt viņu atzīt par trešo personu konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā, pamatojoties uz to, ka viņas īpašuma tiesības var skart tiesas spriedums. Turklāt šādas tiesības esot bijušas arī minētās lietas dalībniekam - Pieteikuma iesniedzējas vīram. Tāpat arī pašai tiesai bijušas tiesības pēc savas iniciatīvas atzīt Pieteikuma iesniedzēju par trešo personu. Tiesībsargs gan atzīst, ka LAPK normas tieši neparedz personai, kura nav konkrētās lietas dalībniece, tiesības izteikt iebildumus pret iestādes administratīvā akta vai tiesneša lēmumā noteiktā soda izpildes nodrošinājumu. Tomēr atbilstoša tiesiskā regulējuma trūkums Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nedrīkstot būt par šķērsli personas iespējai prasīt, lai tiktu novērsts tās tiesību aizskārums, ja tāds pastāv. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai, ja apstrīdētā norma viņai tiek piemērota gadījumā, kad tajā norādītu pārkāpumu ar viņai piederošu transportlīdzekli ir izdarījusi cita persona, esot tiesības vērsties tiesā ar atsevišķu lūgumu izvērtēt, vai transportlīdzeklis viņai būtu atdodams neatkarīgi no naudas soda samaksas. 4.5. Tiesas sēdē Tiesībsarga pārstāvis - Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsults Raimonds Koņuševskis - uzsvēra, ka, pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā paredzētās nelabvēlīgās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, juridiski nav uzskatāmas par administratīvo sodu, taču pēc būtības ir pielīdzināmas sodam. Viņš nepiekrita Saeimas argumentam par to, ka konstitucionālajā sūdzībā izvirzītais tiesību jautājums veiksmīgi tiekot risināts tiesu praksē. Vienveidīga tiesu prakse neesot nostiprinājusies. 5. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Iekšlietu ministrija piekrīt, ka apstrīdētajā normā ir ietverts personas īpašuma tiesību ierobežojums, kas noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un ko likumdevējs ir noteicis apzināti, lai aizsargātu citu personu tiesības un sabiedrības drošību. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot, pirmkārt, preventīvi atturēt personas no transportlīdzekļa vadīšanas apreibinošo vielu ietekmē, otrkārt, neļaut tām turpināt transportlīdzekļa vadīšanu šādu vielu ietekmē un, treškārt, paaugstināt transportlīdzekļu īpašnieku atbildības līmeni, liekot tiem izvērtēt, kam savu transportlīdzekli nodot lietošanā. Tādējādi tiekot radīti droši braukšanas apstākļi citiem satiksmes dalībniekiem. Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma neesot vienīgais ar transportlīdzekļu vadīšanu apreibinošo vielu ietekmē saistīto administratīvo pārkāpumu novēršanas līdzeklis. Tomēr iespējamie alternatīvie līdzekļi (piemēram, satiksmes drošības problēmām veltītas informatīvās kampaņas) neesot tik iedarbīgi, lai ar tiem varētu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais personas īpašuma tiesību ierobežojums esot nepieciešams. Labums, ko no apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma gūstot sabiedrība un kas izpaužoties ceļu satiksmes dalībnieku dzīvības un veselības aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, esot lielāks nekā transportlīdzekļu īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojums. Turklāt neesot nozīmes, kam pieder transportlīdzeklis, ar kuru tiek izdarīts administratīvais pārkāpums. Lai paaugstinātu ceļu satiksmes drošības līmeni un sasniegtu administratīvo pārkāpumu procesa mērķus, transportlīdzekli vajagot izņemt neatkarīgi no tā piederības. Tikai šādā veidā varot nodrošināt to, ka tiesību pārkāpums netiek uzreiz turpināts vai pēc neilga laika izdarīts atkārtoti. Tomēr Iekšlietu ministrija uzskata, ka transportlīdzekļa īpašniekam pēc transportlīdzekļa izņemšanas esot tiesības, pamatojoties uz LAPK 297. pantu, patstāvīgi vērsties tiesā ar lūgumu izvērtēt, vai viņam piederošais transportlīdzeklis nav atdodams neatkarīgi no pārkāpumā vainīgajai personai uzliktā naudas soda samaksas. Tiesas sēdē Iekšlietu ministrijas pārstāvis - Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktors Mārtiņš Rāzna - pamatoja transportlīdzekļa izņemšanas un glabāšanas nepieciešamību ne vien līdz konkrētās administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai, bet arī līdz naudas soda samaksai, norādot, ka līdz naudas soda samaksai ar konkrēto izņemto transportlīdzekli ne pārkāpējam, ne īpašniekam nav iespējams izdarīt jaunus ceļu satiksmes pārkāpumus. Vienlaikus viņš atzina, ka nav iespējams novērst tādu situāciju, ka pārkāpējs lieto citu transportlīdzekli un turpina pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus. 6. Pieaicinātā persona - Satiksmes ministrija - piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Satiksmes ministrija uzsver, ka apstrīdētā norma Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā iekļauta pēc tās priekšlikuma. Transportlīdzekļa vadīšana apreibinošo vielu ietekmē esot viens no smagākajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Tāpēc papildus CSL 20. panta otrajā daļā noteiktajam, ka transportlīdzekli nedrīkst nodot personai, kura ir šādu vielu ietekmē, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēts, ka gadījumā, kad persona tomēr vada transportlīdzekli šādā stāvoklī, transportlīdzeklis tiek aizturēts līdz uzliktā naudas soda izpildei. Satiksmes ministrija atzīst, ka šādā veidā pēc būtības īslaicīgi tiek ierobežotas personas tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Tomēr esot jāņem vērā, ka apstrīdētā norma neparedz transportlīdzekļa konfiskāciju, lai gan tās izstrādes procesā esot analizēts arī šāds priekšlikums un dažās valstīs par transportlīdzekļa vadīšanu apreibinošo vielu ietekmē paredzēts tieši šāds sods. Satiksmes ministrija arī norāda, ka laikā kopš apstrīdētās normas pieņemšanas esot būtiski samazinājies ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits. Tāpēc varot secināt, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar citām Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajām sankcijām par transportlīdzekļa vadīšanu apreibinošo vielu ietekmē paaugstina transportlīdzekļu vadītāju atbildību, kā arī paredz transportlīdzekļu īpašnieku līdzatbildību, kas konkrētajā gadījumā izpaužas kā transportlīdzekļa izņemšana. Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pārstāvis - valsts akciju sabiedrības "Ceļu satiksmes drošības direkcija" valdes loceklis un Juridiskās daļas priekšnieka vietnieks Jānis Golubevs - atzīmēja, ka viens no apstrīdētās normas mērķiem ir novērst līdz tās pieņemšanai novērotās situācijas, kad transportlīdzekļa īpašnieks kā pasažieris sēž transportlīdzeklī, kuru vada persona alkohola reibumā, un kad uzreiz pēc pārkāpuma konstatēšanas īpašnieks var atkal ļaut transportlīdzekli vadīt pārkāpējam, tādējādi apdraudot satiksmes drošību. Piekrītot Saeimas pārstāvja norādītajam, arī Satiksmes ministrijas pārstāvis pauda pārliecību, ka transportlīdzekļa īpašnieka atbildība izpaužas visā transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota izmantošanas laikā, nevis tikai brīdī, kad tas tiek nodots citai personai. 7. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz gadījumiem, kad transportlīdzekļa vadītājs un īpašnieks nav viena un tā pati persona, neatbilst Satversmes 105. pantam. Tieslietu ministrija norāda, ka transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, nedrīkst piemērot administratīvo atbildību, jo transportlīdzekļa īpašnieks LAPK 149.15 panta sankcijās nav norādīts kā pie administratīvās atbildības saucamā persona. Tieslietu ministrija nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka apstrīdētā norma var tikt saistīta ar Civillikuma 2347. panta otrās daļas pirmajā teikumā nostiprināto paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka pienākumu atlīdzināt šā avota nodarītos zaudējumus. Šī Civillikuma norma konkrētajā gadījumā nevarot tikt piemērota, jo tajā nostiprinātais atbildības pienākums esot attiecināms uz trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem, taču ceļu satiksmes drošības apdraudējumu nevarot uzskatīt par zaudējumu Civillikuma 2347. panta nozīmē. Šāda atbildības konstrukcija esot juridiski nekorekta arī tādēļ, ka gadījumā, kad administratīvā pārkāpuma izdarītājs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un tā pati persona, transportlīdzekļa izņemšana līdz uzliktā naudas soda izpildei kalpojot par soda izpildi nodrošinošu instrumentu, savukārt tad, kad transportlīdzekļa īpašnieks nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, transportlīdzekļa izņemšana tiekot uzskatīta par tā īpašnieka civiltiesiskās atbildības projekciju administratīvo pārkāpumu procesa tiesībās. Tādējādi, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, neparedz nevienu no juridiskās atbildības formām, bet paredz no likuma izrietošus īpašuma tiesību ierobežojumus. Apstrīdētā norma vienādi attiecoties uz gadījumiem, kad administratīvā pārkāpuma izdarītājs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un tā pati persona un kad tie ir dažādas personas. Transportlīdzekļa izņemšana, respektīvi, pārkāpuma pārtraukšana, esot nepieciešama un samērīga neatkarīgi no tā, vai pārkāpējs un transportlīdzekļa īpašnieks ir vai nav viena un tā pati persona, jo tādējādi tiekot uzlabota ceļu satiksmes drošība. Tāpat transportlīdzekļa izņemšana esot pamatota un lietderīga soda izpildes nodrošināšanai gadījumā, kad pārkāpējs un transportlīdzekļa īpašnieks ir viena un tā pati persona. Taču gadījumos, kad administratīvā pārkāpuma izdarītājs ir viena persona, bet transportlīdzekļa īpašnieks - cita persona, transportlīdzekļa izņemšana līdz uzliktā naudas soda izpildei neesot samērīga, jo ne apstrīdētajā normā, ne citās tiesību normās neesot paredzēts nekāds transportlīdzekļa īpašnieka tiesības aizsargājošs mehānisms, piemēram, tiesības iestāties administratīvā pārkāpuma lietā. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta Administratīvo tiesību nodaļas vadītāja Anda Smiltēna - vērsa uzmanību uz to, ka Saeimas norādītais apstrīdētās normas leģitīmais mērķis - soda neizbēgamība - kā atbildība par administratīvo pārkāpumu ir personisks atbildības pienākums. Administratīvo pārkāpumu procesā būtiskākais esot nevis uzliktā soda samaksa pati par sevi, bet gan tas, ka šo sodu samaksā persona, kura likumā paredzētajā kārtībā ir atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā. Tieslietu ministrijas pārstāve arī norādīja, ka cits Saeimas norādītais leģitīmais mērķis - transportlīdzekļu īpašnieku disciplinēšana - atbilstoši apstrīdētajā normā paredzētajam izpaužoties tikai administratīvā soda izpildes stadijā, savukārt citās tiesību normās šāds leģitīmais mērķis neesot skaidri paredzēts. 8. Pieaicinātā persona - Nodrošinājuma valsts aģentūra - vērš uzmanību uz to, ka jautājumu par transportlīdzekļa nodošanu glabāšanā un tā glabāšanu detalizēti regulē Ministru kabineta 2010. gada 7. decembra noteikumi Nr. 1098 "Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1098). Proti, transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš vēlas izņemt transportlīdzekli no Aģentūras glabājuma, esot jāsedz transportlīdzekļa pārvietošanas un glabāšanas izdevumi, kā arī jāiesniedz dokuments, kas apliecina administratīvā pārkāpuma lietā uzliktā naudas soda samaksu. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1098 4. pielikuma 1.1. punktu glabāšanas izdevumi ir astoņi lati par vienu diennakti. Savukārt transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi tiekot noteikti atbilstoši faktiskajām izmaksām. Tiesas sēdē Aģentūras pārstāvis - Nodrošinājuma valsts aģentūras direktora vietnieks Jānis Vonda - atzina, ka praksē no transportlīdzekļa īpašnieka, kurš nav administratīvo pārkāpumu izdarījusī persona, netiek prasīta transportlīdzekļa pārvietošanas un glabāšanas izdevumu apmaksa. Parasti šādās situācijās transportlīdzekļu īpašnieki samaksājot naudas sodu pārkāpēja vietā un pēc samaksas apliecinājuma saņemšanas transportlīdzeklis tiekot atdots tā īpašniekam. Pārvietošanas un glabāšanas izdevumus Aģentūra cenšoties piedzīt no administratīvā pārkāpuma faktiskā izdarītāja. 9. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Jānis Načisčionis - tiesas sēdē norādīja, ka, viņaprāt, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. J. Načisčionis pauda viedokli, ka neatkarīgi no tā, vai kādas tiesības un pienākumi ir noteikti privāttiesību normās vai publisko tiesību normās, tos nevar skatīt kā ietvertus divās atsevišķās tiesību sistēmās, jo visas tiesību normas ir jāskata kopumā. Turklāt visas tiesību normas ikvienam subjektam, uz kuru tās attiecas, vajagot izpildīt. Tādējādi visos gadījumos ikvienam tiesību subjektam vajagot būt atbildīgam par savu rīcību un viņš, īstenojot savas tiesības vai pienākumus civiltiesiskajās attiecībās, vienlaikus esot spiests domāt arī par to, kādas sekas viņa rīcībai būs publiski tiesiskajās attiecībās. Transportlīdzekļa kā administratīvā pārkāpuma izdarīšanas rīka īpašnieks ar apstrīdētās normas piemērošanu tiekot skarts netieši, nostādot viņu tādā atbildības pozīcijā, ka pārkāpējam uzliktais administratīvais sods skar šo īpašnieku. Tas, kā atzina J. Načisčionis, neesot apstrīdētās normas uzdevums. Proti, nevienā tiesību normā neesot paredzēta īpašnieka atbildība par to, ka ar viņa transportlīdzekli cita persona ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu. Tomēr apstrīdētajā normā ietverto transportlīdzekļa īpašnieka atbildības modeli attaisnojot sabiedrības drošības apsvērumi, kas vienmēr prevalējot pār ierobežojumu, kādu privātpersona cieš savu īpašumtiesību aspektā. 10. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Erlens Kalniņš - tiesas sēdē pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Pēc E. Kalniņa ieskata, pašlaik transportlīdzekļa īpašnieka iespējas aizsargāt savas īpašuma tiesības, neraugoties uz tiesu prakses attīstību, esot visai neskaidras. Neesot arī skaidru kritēriju, pēc kuriem varētu spriest, kādos gadījumos transportlīdzeklis atdodams tā īpašniekam, bet kādos gadījumos un ar kādu pamatojumu tas netiek atdots. Lūgts paust savu viedokli par izskatāmajā lietā Saeimas izteikto apgalvojumu, ka konkrētais transportlīdzeklis uzskatāms par laulāto kopīgu mantu, E. Kalniņš uzsvēra, ka administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros galvenais vērā ņemamais kritērijs ir publicitātes līdzeklis, proti, šajā gadījumā publiskā reģistra ieraksts. Izskatāmajā lietā reģistra ieraksti jau paši par sevi norādot uz to, ka Pieteikuma iesniedzējai nav vēl kā īpaši jāpierāda, ka konkrētais transportlīdzeklis pieder viņai vienai pašai. Attiecībā uz iespēju apstrīdētajā normā transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas saistīt ar viņa kā paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka sevišķo atbildības pienākumu E. Kalniņš norādīja, ka no civiltiesiskā viedokļa īpašnieks neatkarīgi no tā, vai viņš pats šo transportlīdzekli ikdienā lieto vai arī to uzticējis kādai citai personai uz īsāku vai garāku laiku, ir atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar transportlīdzekļa izmantošanas rezultātā nodarīto kaitējumu. Tomēr par šādiem zaudējumiem nevarot uzskatīt citai personai uzliktu administratīvo naudas sodu. Pēc E. Kalniņa ieskata, no administratīvi tiesiskā aspekta raugoties, vismaz šobrīd tiesību normās nav paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka administratīvā atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus ar viņa transportlīdzekli izdarījušas citas personas. Secinājumu daļa 11. LAPK 257. panta pirmā daļa, kurā ir regulēta mantu un dokumentu izņemšana administratīvo pārkāpumu procesā, aptver plašu atšķirīgu situāciju un izņemamo priekšmetu loku, kā arī dažādus to izņemšanas pamatus un termiņus. Savukārt konstitucionālā sūdzība, uz kuras pamata izskatāmā lieta ierosināta, ir saistīta ar konkrētas mantas - transportlīdzekļa - izņemšanu saistībā ar LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzēta administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, un šo sūdzību iesniegusi fiziskā persona, kura ir attiecīgā transportlīdzekļa īpašniece, bet pati minēto pārkāpumu nav izdarījusi. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai, no vienas puses, jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, bet, no otras puses, jāievēro vienlīdzības princips un jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, Satversmes tiesa precizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008‑47‑01 6. punktu un 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 9. punktu). Ievērojot minēto, arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā un attiecībā uz kurām personām apstrīdētā norma izvērtējama. 11.1. Lai gan Pieteikuma iesniedzēja expressis verbis apstrīdējusi visas LAPK 257. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka mantu un dokumentu izņemšanu administratīvo pārkāpumu procesā kā institūtu kopumā Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd. Pēc būtības izskatāmajā lietā tiek apstrīdēts tikai LAPK 257. panta pirmās daļas otrajā teikumā paredzētais nosacījums mantas atdošanai īpašniekam. Minētais teikums paredz: "Izņemtās mantas un dokumentus līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā [ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei], institūcijas (amatpersonas), kurām ir tiesības izņemt mantas un dokumentus, nodod glabāšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā." Turklāt, kā izriet no Pieteikuma iesniedzējas tiesas sēdē izteiktā viedokļa, LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmei tiek lūgts izvērtēt vienīgi tiktāl, ciktāl tā paredz konkrētas mantas - transportlīdzekļa - izņemšanu un glabāšanu laika posmā starp lēmuma pieņemšanu attiecīgajā administratīvā pārkāpuma lietā un ar šo lēmumu piemērotā naudas soda samaksu. Proti, savu pamattiesību aizskārumu Pieteikuma iesniedzēja saskata tajā apstāklī, ka gadījumā, ja LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētu administratīvo pārkāpumu izdarījusi persona, kurai nepieder šā pārkāpuma izdarīšanas rīks - transportlīdzeklis, apstrīdētā norma liedz šo transportlīdzekli atdot tā īpašniekam arī pēc tam, kad jau ir pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, bet pārkāpuma izdarītājam uzliktais naudas sods vēl nav samaksāts. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav pamata izvērtēt visa LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 11.2. LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma tekstā kvadrātiekavās uzskaitīti vairāki administratīvie pārkāpumi, kuru izdarīšanas gadījumā šī tiesību norma ir piemērojama. Konstitucionālā sūdzība attiecas uz gadījumu, kad izdarīts LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums. Tiesas sēdē lietas dalībnieki un pieaicinātās personas izvērtēja galvenokārt tās situācijas, kas rodas sakarā ar LAPK 149.15 panta pirmajās piecās daļās paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem, proti, pārkāpumiem, kuri saistīti ar transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu to vadīt, atrodoties narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē (turpmāk - transportlīdzekļa vadīšana, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē). Tomēr citi transportlīdzekļu īpašnieki atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma iesniedzēju arī tādos gadījumos, kad izdarīti LAPK 149.15 panta septītajā un astotajā daļā paredzētie administratīvie pārkāpumi, proti, kad persona veic darbības, kuru nolūks varētu būt noslēpt faktu, ka tā transportlīdzekli vadījusi, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē. LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma tekstā kvadrātiekavās minēta arī LAPK 149.4 panta septītā daļa un 149.5 panta piektā daļa. Šīs normas paredz administratīvo atbildību par nepakļaušanos tādas personas atkārtotai vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (bēgšana), kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus, kā arī par transportlīdzekļa vadīšanu atkārtoti gada laikā bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vai ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis īpaši vērsa uzmanību uz tiesu praksi, kas izveidojusies pēc Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2008. gada 12. decembra lēmuma lietā Nr. P131040908, SKA - 794/2008 (turpmāk - Nolēmums lietā Nr. SKA‑794/2008), kuras faktiskie apstākļi bija saistīti ar LAPK 149.4 panta septītajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu, nevis transportlīdzekļa vadīšanu, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē. Tiesu praksē atsauces uz šo spriedumu ietvertas ne vien nolēmumos lietās par LAPK 149.4 panta septītajā daļā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem, bet arī nolēmumos lietās par LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2012. gada 18. aprīļa lēmumu lietā Nr. P131009512 un 2012. gada 25. jūnija lēmumu lietā Nr. P131014712) un citās 149.15 panta daļās paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2012. gada 17. oktobra spriedumu lietā Nr. P131026112 un 2012. gada 24. oktobra spriedumu lietā Nr. P131027512). Jāņem vērā arī, ka LAPK 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā un 149.15 pantā (izņemot šā panta sesto daļu) paredzētie administratīvie pārkāpumi ir vienīgie, kuru izdarīšanas gadījumā izņemto mantu tās īpašniekam atdot tikai pēc tam, kad pārkāpumu izdarījusī persona ir samaksājusi tai noteikto naudas sodu, un šie pārkāpumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietverti ar vienu un to pašu likumu. Līdz ar to situācijas izvērtēšana vienlaikus attiecībā uz visiem administratīvajiem pārkāpumiem, kas minēti LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma tekstā kvadrātiekavās, nodrošina gan visu to personu tiesību aizsardzību, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma iesniedzēju, gan lietas vispusīgu un objektīvu izskatīšanu, gan arī procesuālo ekonomiju, jo novērš iespēju, ka Satversmes tiesai nāktos ierosināt un izskatīt jaunas lietas par to pašu konstitucionāli tiesisko jautājumu, kas jau risināts izskatāmajā lietā. 11.3. Saeima lielu nozīmi izskatāmajā lietā piešķir faktam, ka Pieteikuma iesniedzēja ir laulībā ar personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Līdz ar to ir jāpārliecinās, vai nepieciešams prasījumu sašaurināt un LAPK pirmās daļas otrā teikuma tekstu kvadrātiekavās izvērtēt vien tiktāl, ciktāl tas attiecas uz laulātajiem. Turklāt par to, vai izņemtais transportlīdzeklis ir laulāto kopīga manta vai arī Pieteikuma iesniedzējas atsevišķa manta, lietas dalībnieku viedokļi atšķiras. Lai pārliecinātos, vai prasījums sašaurināms un vai Satversmes tiesai ir nepieciešams noskaidrot Pieteikuma iesniedzējas un viņas laulātā īpašuma attiecības, Satversmes tiesai jāapsver, vai šīm attiecībām ir nozīme apstrīdētās normas izvērtēšanā. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, parasti būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā izņemtā transportlīdzekļa kā laulāto kopīgās vai atsevišķās mantas statuss nevar ietekmēt apstrīdētās normas tvērumu, jo tā, pirmkārt, neparedz nekādu specifisku regulējumu attiecībā tieši uz laulātajiem un, otrkārt, nav tikusi piemērota, ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas kā laulātās statusu. Proti, ja laulātā statusam apstrīdētās normas izpratnē un piemērošanā būtu nozīme, vispārējās jurisdikcijas tiesai būtu bijis jānorāda gan tas, ka pārkāpuma izdarītājs ir transportlīdzekļa īpašnieka laulātais, gan arī tas, vai transportlīdzeklis ir laulāto kopīga manta. Tomēr konstitucionālās sūdzības pielikumā pievienotajā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012. gada 14. jūnija lēmumā Nr. 132023712/1 šie apstākļi nav norādīti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-15. lpp.). Tāpat arī citu tiesu nolēmumos lietās, kurās administratīvais pārkāpums izdarīts ar citai personai piederošu transportlīdzekli, nav noskaidrots, vai persona, kas transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādīta kā tā īpašnieks, ir vai nav laulībā ar personu, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2012. gada 4. septembra spriedumu lietā Nr. P131018612). Tā kā izņemtā transportlīdzekļa kā laulāto kopīgas vai atsevišķas mantas statuss neietekmē apstrīdētās normas tvērumu, nav pamata prasījumu sašaurināt un nav nepieciešams noskaidrot Pieteikuma iesniedzējas un viņas laulātā īpašuma attiecības. 11.4. Atbilstoši Iekšlietu ministrijas sniegtajai informācijai daudzos gadījumos, kad piemērots LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma teksts kvadrātiekavās, administratīvie pārkāpumi izdarīti ar tādiem transportlīdzekļiem, kas uz līzinga attiecību pamata nodoti to turētājiem (sk. Iekšlietu ministrijas 2013. gada 5. aprīļa vēstuli Nr. 1‑59/902 lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.). Ja īpašnieks nodod transportlīdzekli citas personas lietošanā, normatīvie akti paredz iespēju transportlīdzekļa īpašniekam reģistrēt transportlīdzekļa faktisko lietotāju, norādot viņu kā turētāju transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā. Īpašnieks, kas nodevis transportlīdzekli pastāvīgā citas personas turējumā, var neatrasties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma iesniedzēju, jo šāda īpašnieka tiesības lietot transportlīdzekli visupirms ir ierobežotas ar līgumu par transportlīdzekļa nodošanu citas personas turējumā un apstrīdētā norma tās vairs neskar. Šādos gadījumos vienādos un salīdzināmos apstākļos ar Pieteikuma iesniedzēju ir tie transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītie turētāji, ar kuru turējumā esošo transportlīdzekli attiecīgo administratīvo pārkāpumu izdarījusi cita persona, proti, persona, kura nav nedz šā transportlīdzekļa īpašnieks, nedz arī tā reģistrācijas apliecībā norādītais turētājs. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtēs LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma tekstu kvadrātiekavās - "ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei" (šeit un turpmāk - apstrīdētā norma), ciktāl tas attiecas uz tāda transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā, kura īpašnieks vai reģistrācijas apliecībā norādītais turētājs (turpmāk - īpašnieks) nav persona, kas izdarījusi šo pārkāpumu. 12. Saeima ir lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, apgalvojot, ka Pieteikuma iesniedzēja neesot izpildījusi Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izsmelt visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti, Pieteikuma iesniedzēja, iesniedzot konstitucionālo sūdzību, neesot ievērojusi subsidiaritātes principu. Ja lietā izteikts lūgums izbeigt tiesvedību, savā nolēmumā Satversmes tiesa to parasti izlemj vispirms, ciktāl lēmuma pieņemšanai par lūgumu nav nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 11.-14. punktu). 13. Izskatāmajā lietā visupirms jānoskaidro, kāda rakstura tiesiskās sekas apstrīdētā norma paredz un vai ir pamatots Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka tiesu praksē ir nostiprinājusies tāda apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana, kas transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš nav persona, kas izdarījusi attiecīgo administratīvo pārkāpumu, nodrošina iespēju savu transportlīdzekli atgūt arī pirms vainīgajai personai piemērotā naudas soda samaksas. 13.1. Lietas dalībnieki un visas pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma, lai gan ietverta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tomēr nav formulēta tā, ka paredzētu transportlīdzekļa īpašnieka administratīvo atbildību par tādas situācijas pieļaušanu, kurā viņam piederošs transportlīdzeklis ir iesaistīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumā un tādējādi apdraud citu personu drošību un īpašumu. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka likumdevējs var paredzēt personas atbildību par tās īpašumā esoša paaugstinātas bīstamības avota radītu apdraudējumu sabiedrības drošībai un citu personu īpašumam arī tad, ja īpašnieks nodevis savu īpašumu citas personas valdījumā. Taču šādā gadījumā ir jābūt nepārprotami un skaidri noteiktam, ka pie konkrēta veida atbildības tiek saukts tieši pats transportlīdzekļa īpašnieks (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15. punktu). Savukārt visos apstrīdētajā normā uzskaitītajos LAPK pantos ir noteikts, ka administratīvo sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek transportlīdzekļa vadītājam. Līdz ar to transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nav persona, kuru sauc pie Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētās administratīvās atbildības. 13.2. Fakts, ka likumdevējs CSL speciālajās tiesību normās ir paredzējis transportlīdzekļa īpašniekam papildu pienākumus, tostarp pienākumu nenodot transportlīdzekli vadīšanai personām, kuras atrodas apreibinošo vielu ietekmē, pats par sevi nenonāk pretrunā ar Satversmi. Transportlīdzeklis ir paaugstinātas bīstamības avots, un tā īpašniekam valsts var noteikt sevišķus pienākumus un paredzēt sodu par šo pienākumu nepildīšanu. Iespēju paredzēt paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka administratīvo atbildību speciālā likumā expressis verbis pieļauj arī LAPK 9. panta trešā daļa. Tomēr gan šāda veida pienākumam, gan arī atbilstošam sodam par tā neizpildi jābūt noteiktam pietiekami skaidri, lai atbilstu principam nullum crimen, nulla poena sine lege (personu var atzīt par vainīgu un sodu var piemērot tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu), un ir jābūt nodrošinātam taisnīgam procesam, kurā tiek izlemts jautājums par šīs personas atbildību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15.4.-15.5. punktu). Turklāt atbildībai par pienākumu neizpildi ir jābūt saistītai ar pašas sodāmās personas, nevis citas personas rīcību. Taču CSL neietver šādi izveidotu transportlīdzekļa īpašnieka administratīvās atbildības regulējumu. Līdz ar to transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nav persona, kuru sauc pie speciālā likumā paredzētās administratīvās atbildības, bet apstrīdētajā normā paredzētās sekas nav uzskatāmas par administratīvo sodu. 13.3. Uz jautājumu par to, kāda veida juridiskā atbildība tiek īstenota attiecībā uz transportlīdzekļu īpašniekiem apstrīdētās normas piemērošanas gadījumā un kādos tiesību aktos šāda atbildība ir noteikta, gan Satiksmes ministrija, gan Iekšlietu ministrija min Civillikuma 2347. panta otro daļu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 137. un 139. lpp.). Savukārt Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Civillikuma 2347. panta otrā daļa paredz paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka atbildību par šā avota nodarītajiem civiltiesiska rakstura zaudējumiem un pēc analoģijas nav piemērojama administratīvo pārkāpumu tiesībās (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012‑15‑01 15.3. punktu). Līdz ar to apstrīdētajā normā transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas nav pamatojamas ar Civillikuma noteikumiem par paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka atbildību par trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem. 13.4. Pēc Saeimas ieskata, no Civillikuma kopsakarā ar CSL 20. pantu izrietot transportlīdzekļa īpašnieka paaugstinātas rūpības pienākums, kas ietverot arī pienākumu nepārtraukti sekot tam, kur atrodas transportlīdzeklis un kas to vada, kā arī rūpēties, lai attiecīgā persona nepieļautu tiesību normām neatbilstošu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 25. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 114. lpp.). Pieteikuma iesniedzējas gadījumā no CSL 20. panta izrietot pienākums pastāvīgi pārliecināties, vai persona, kurai nodots transportlīdzeklis, to nevada, atrodoties apreibinošo vielu ietekmē (sk. Saeimas rakstveidā sniegto papildu informāciju lietā, lietas materiālu 148. lpp.). Saeimas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētā norma paredzot nelabvēlīgas sekas šāda pienākuma nepildīšanas gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 25. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 117. lpp.). Administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros tiekot vērtēts ne tikai pārkāpums, proti, soda bardzība, bet arī jautājums, atdot vai neatdot transportlīdzekli tā īpašniekam, turklāt vispārējās jurisdikcijas tiesas šo pienākumu veicot kvalitatīvi un atbildīgi (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 19. lpp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteiktie pienākumi nav interpretējami plašāk par normas vārdisko jēgu, proti, transportlīdzekļa īpašniekam esot vienīgi jāpārliecinās, vai persona, kurai viņš nodod transportlīdzekli, neatrodas apreibinošo vielu ietekmē un vai tai ir transportlīdzekļu vadīšanas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. septembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 10. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, kādi pienākumi transportlīdzekļa īpašniekam izriet no CSL 20. panta otrās un trešās daļas un vai apstrīdētajā normā paredzētās nelabvēlīgās sekas tiesu praksē tiek piemērotas, vērtējot šo pienākumu izpildi vai neizpildi. 13.4.1. CSL 20. panta otrā un trešā daļa paredz: "(2) Transportlīdzekļa īpašnieks, valdītājs un turētājs nedrīkst dot atļauju vadīt transportlīdzekli personai, kura ir alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotoksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē. (3) Transportlīdzekļa īpašnieks, valdītājs un turētājs nedrīkst dot atļauju vadīt transportlīdzekli personai, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, izņemot gadījumus, kad Ceļu satiksmes noteikumos paredzētajā kārtībā notiek transportlīdzekļa vadīšanas apmācība vai vadīšanas iemaņu pārbaude." No CSL 20. panta otrās un trešās daļas transportlīdzekļa īpašniekam izrietošie pienākumi kā personas tiesību un brīvību ierobežojumi nav interpretējami plašāk par šajās normās noteikto. CSL 20. panta otrā un trešā daļa galvenokārt liedz transportlīdzekļa īpašniekam atļaut personai vadīt transportlīdzekli bez vadīšanas tiesībām vai atrodoties apreibinošo vielu ietekmē. Vienlaikus CSL 20. panta otrā un trešā daļa uzliek transportlīdzekļa īpašniekam pienākumu nebūt bezdarbīgam gadījumos, kad pastāv iespēja atturēt transportlīdzekļa vadītāju no minēto pārkāpumu izdarīšanas. Piemēram, no CSL 20. panta otrās un trešās daļas izriet pienākums transportlīdzekļa īpašniekam, kas ir darba devējs, ar pietiekamu rūpību veikt pasākumus iespējamo tiesību pārkāpumu novēršanai. Tomēr no CSL 20. panta otrās un trešās daļas neizriet transportlīdzekļa īpašnieka pienākums atbildēt par transportlīdzekļa vadītāja turpmāko iespējamo rīcību, ja šī persona transportlīdzekļa nodošanas brīdī nav atradusies apreibinošo vielu ietekmē un nav izteikusi nodomu lietot apreibinošās vielas vai nodot transportlīdzekli vadīšanai personai, kurai nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību. Jāņem vērā arī tas, ka CSL 20. panta otrā un trešā daļa bija ietverta Satversmes 81. panta kārtībā izdotajos Ministru kabineta 1997. gada 7. aprīļa noteikumos Nr. 135 "Noteikumi par ceļu satiksmi" un CSL sākotnējā redakcijā, bet LAPK apstrīdētajai normai līdzīgas normas tajā laikā neparedzēja. Ja apstrīdētā norma būtu saistāma ar CSL 20. pantā noteikto pienākumu nepildīšanu, likumdevējs tai analogu normu būtu izstrādājis vienlaikus ar CSL pieņemšanu. 13.4.2. Nav pamatots tiesas sēdē Saeimas pārstāvja izteiktais viedoklis, ka tiesas apstrīdēto normu piemēro, izvērtējot, vai transportlīdzekļa īpašnieks izpildījis no CSL 20. panta otrās un trešās daļas izrietošos pienākumus, un lēmumu par transportlīdzekļa atdošanu vai neatdošanu īpašniekam neatkarīgi no pārkāpējam uzliktā naudas soda samaksas pieņem, balstoties uz šo izvērtējumu. Nolēmumos, kurus Saeimas pārstāvis minēja tiesas sēdē, tiesas nemaz nav atsaukušās uz CSL 20. pantu un nav vērtējušas, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir izpildījis šajā tiesību normā paredzētos pienākumus. Proti, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas nolēmumos norādīts vienīgi tas, ka administratīvā pārkāpuma lietā ir izņemts citai personai piederošs transportlīdzeklis, kas atdodams īpašniekam neatkarīgi no transportlīdzekļa vadītājam piemērotā soda, "lai nepieļautu norādītās sabiedrības tiesību ierobežojumu un aizskārumu". Ar šādu pamatojumu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa lēmusi par izņemta transportlīdzekļa atdošanu gan juridiskajai personai, kas to iznomājusi, gan mātei, kuras dēls izdarījis pārkāpumu, gan arī citām fiziskajām un juridiskajām personām, nenoskaidrojot transportlīdzekļa īpašnieka un vadītāja savstarpējās attiecības un nevērtējot, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir izpildījis CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteiktos pienākumus (sk. Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2012. gada 18. aprīļa lēmumu lietā Nr. P131009512, 2012.gada 25. jūnija lēmumu lietā Nr. P131014712, 2012. gada 17. oktobra spriedumu lietā Nr. P131026112 un 2012. gada 24. oktobra spriedumu lietā Nr. P131027512). Alūksnes rajona tiesas lietā, kuru tiesas sēdē minēja Saeimas pārstāvis, tiesa expressis verbis neatsaucās uz CSL un nevērtēja tajā noteikto pienākumu ievērošanu, bet vērtēja transportlīdzekļa īpašnieka tiesību ierobežojumu un ņēma vērā to, ka īpašniekam kā darba devējam bija iespējas, izmantojot Darba likuma 58. panta trešajā daļā noteiktās tiesības, ar pienācīgu kontroli novērst tādu situāciju, ka transportlīdzekli vada iereibusi persona (sk. Alūksnes rajona tiesas 2010. gada 8. septembra lēmumu lietā Nr. 108014810). Turklāt tiesu prakse nav vienveidīga. Piemēram, Siguldas tiesa sprieduma aprakstošajā daļā norādījusi, ka transportlīdzekļa vadītājs "ar darba mašīnu bija ieradies mežā", proti, vadījis darba devējam piederošu transportlīdzekli, bet tālāk spriedumā nemaz nav norādījusi, kas ir transportlīdzekļa īpašnieks, un nav vērtējusi nedz šīs personas iespējas novērst pārkāpumu, nedz arī tās tiesību ierobežojumu, bet nolēmusi transportlīdzekli īpašniekam atdot tikai pēc naudas soda samaksas (sk. Siguldas tiesas 2012. gada 5. septembra spriedumu lietā Nr. 135008212). Arī Ogres rajona tiesa, konstatējot, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir juridiskā persona, nav vērtējusi nedz šīs personas iespējas novērst pārkāpumu, nedz arī tās tiesību ierobežojumu, bet nolēmusi transportlīdzekli īpašniekam atdot tikai pēc naudas soda samaksas (sk. Ogres rajona tiesas 2009. gada 11. augusta lēmumu lietā Nr. 124067509). Līdzīgi tiesas rīkojušās arī citās lietās. Tātad tiesu praksē ir gadījumi, kad tiesa vērtē transportlīdzekļa īpašnieka rīcību, un gadījumi, kad tiesa vērtē, vai apstrīdētās normas piemērošana neradīs šīs personas īpašuma tiesību aizskārumu, bet ir arī gadījumi, kad tiesa nerisina nevienu no minētajiem jautājumiem. Līdz ar to tiesu prakse nav vienveidīga. Tādējādi nav pamatots Saeimas pārstāvja viedoklis, ka tiesību piemērošanas praksē ir nostiprinājusies vienota apstrīdētās normas izpratne, kas liedz to piemērot tādam transportlīdzekļa īpašniekam, kas ar pietiekamu rūpību pildījis tam noteiktos pienākumus. Līdz ar to apstrīdētajā normā transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas nav nedz administratīvā, nedz civiltiesiskā, nedz arī cita veida atbildība un var iestāties neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir vai nav ar pietiekamu rūpību pildījis viņam noteiktos pienākumus. Proti, minēto nelabvēlīgo seku iestāšanās un to ilgums ir atkarīgs nevis no transportlīdzekļa īpašnieka, bet no citas personas rīcības. 14. Satversmes tiesai ir jāizvērtē Saeimas lūgums izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar to, ka, iesniedzot konstitucionālo sūdzību, neesot ievērots subsidiaritātes princips. Proti, Saeima ir norādījusi uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kurus Pieteikuma iesniedzēja neesot izmantojusi. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņai nav bijuši pieejami tādi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas nodrošinātu Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa paredz: "Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai …