Par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru,

Par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 9. jūlijā lietā Nr. 2019-27-03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, un piedaloties tiesībsargam Jurim Jansonam un tiesībsarga pilnvarotajai pārstāvei Inetai Rezevskai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - pilnvarotajai pārstāvei Janai Muižniecei, ar tiesas sēdes sekretāri Annu Elizabeti Šakari, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 8. punktu un 28. pantu, 2020. gada 2., 3. un 9. jūnijā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Valsts sociālo pabalstu likumu (turpmāk - Pabalstu likums). Saskaņā ar tā 3. panta pirmās daļas 7. punktu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (turpmāk arī - pabalsts) ir viens no regulāri izmaksājamiem valsts sociālajiem pabalstiem. Savukārt Pabalstu likuma 13. panta pirmā daļa nosaka: "Valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personai, kurai nav tiesību saņemt valsts pensiju (izņemot apgādnieka zaudējuma pensiju invalīdam) vai apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, ja persona: 1) nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un ir sasniegusi vecumu, kāds saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" noteikts personai, lai tā iegūtu tiesības uz vecuma pensiju. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu; 2) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 18 gadu vecumu. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz noteikto invaliditātes laiku; 3) nav sasniegusi pilngadību, ir zaudējusi vienu vai abus apgādniekus un nav stājusies laulībā. Šīm personām piešķir valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kura minimālo apmēru katram bērnam un tā pārskatīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Šajā gadījumā valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir līdz pilngadības sasniegšanai. Pabalsta izmaksu turpina, ja šajā punktā minētā persona pēc pilngadības sasniegšanas mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav vecāka par 20 gadiem vai studē augstskolā dienas nodaļā (pilna laika klātienē) un nav vecāka par 24 gadiem." Saskaņā ar Pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu valsts sociālo pabalstu un piemaksu apmēru un to pārskatīšanas kārtību nosaka šis likums un Ministru kabinets. 2. Ministru kabinets 2009. gada 22. decembrī izdeva noteikumus Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1605). Šie noteikumi izdoti citstarp saskaņā ar Pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu. Noteikumu Nr. 1605 2. punkts sākotnējā redakcijā paredzēja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts Pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot invalīdus kopš bērnības, ir 45 lati mēnesī (2.1. apakšpunkts), savukārt invalīdiem kopš bērnības - 75 lati mēnesī (2.2. apakšpunkts). 2.1. Ar Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumiem Nr. 729 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību"" Noteikumu Nr. 1605 2. punktā noteiktais pabalsta apmērs tika izteikts euro. Tādējādi Noteikumu Nr. 1605 2. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim, (turpmāk arī - apstrīdētais regulējums) noteica: "Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir: 2.1. Valsts sociālo pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot invalīdus kopš bērnības, - 64,03 euro mēnesī; 2.2. invalīdiem kopš bērnības - 106,72 euro mēnesī." 2.2. No 2020. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā 2019. gada 10. decembra noteikumi Nr. 603 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 603), Noteikumu Nr. 1605 2. punkts izteikts šādā redakcijā: "Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir: 2.1. Pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot personas ar invaliditāti un personas ar invaliditāti kopš bērnības, - 64,03 euro mēnesī; 2.2. personām ar invaliditāti - 80 euro mēnesī; 2.3. personām ar invaliditāti kopš bērnības - 122,69 euro mēnesī." Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1 punktu, piešķirot pabalstu personām ar I invaliditātes grupu, šo noteikumu 2. punktā noteiktajam pabalsta apmēram tiek piemērots koeficients 1,3, bet personām ar II invaliditātes grupu - koeficients 1,2. Savukārt šo noteikumu 3. punkts noteic, ka pabalsta apmēru pārskata Ministru kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām, kā arī izvērtējot ekonomisko situāciju valstī un ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu. 3. Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Tiesībsargs 2019. gada 23. maijā vērsies pie Ministru kabineta ar vēstuli, norādot, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmei, un aicinot Ministru kabinetu līdz 2019. gada 24. jūlijam noteikt Satversmei atbilstošu pabalsta apmēru. Ministru kabinets tiesībsarga norādītos trūkumus minētajā termiņā neesot novērsis. 2019. gada 17. oktobrī tiesībsargs iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā. 3.1. Apstrīdētais regulējums esot vērtējams no Satversmes 109. panta izrietošā valsts pozitīvā pienākuma ietvaros. Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts pienākums esot nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni, aizsardzību sociālā riska gadījumā un rūpes par sociālo taisnīgumu, kas ietver rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko aizsardzību un iespēju vienlīdzību. Pabalsta saņēmēji esot vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, proti, pensijas vecuma cilvēki un personas ar invaliditāti, kas nekvalificējas atbalsta saņemšanai no sociālās apdrošināšanas sistēmas un objektīvu apstākļu dēļ nespēj patstāvīgi gūt ienākumus. Vairāk nekā 90 procentu no visiem valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem esot personas ar invaliditāti, no tām lielākā daļa invaliditāti ieguvušas jau bērnībā. Savukārt pēdējos gados pieaugot arī to personu skaits, kurām nav tiesību uz vecuma pensiju. Pabalsta mērķis esot nodrošināt tā saņēmēju pamatvajadzības, kas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - Sociālās palīdzības likums) izpratnē ir ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe un obligātā izglītība. Tomēr pabalsts tā saņēmējiem nesedzot pat pilnvērtīgas pārtikas izmaksas, tātad tā apmērs neesot pietiekams likumdevēja definēto pamatvajadzību apmierināšanai. To atzīstot arī Ministru kabinets savā 2014. gada 30. oktobra koncepcijā "Par minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu". Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par valsti ar augstiem ienākumiem. Tomēr valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmērs esot vien 2,13 euro dienā jeb 64,03 euro mēnesī. Esot apšaubāma Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts izvēle personas pamatvajadzību nodrošināšanu piesaistīt absolūtās nabadzības kritērijiem, kas tiekot piemēroti valstīs ar zemiem ienākumiem. Tiesībsargs atzīst, ka pabalsta saņēmēji atsevišķos gadījumos var pretendēt uz sociālo palīdzību. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas, piemēram, dzīvokļa pabalsta reglamentēšanai, tāpēc iedzīvotāji neatrodoties vienlīdzīgā situācijā, risinot ar mājokļa izdevumiem saistītos jautājumus. Valsts personām ar invaliditāti esot paredzējusi arī citus pabalstus. Tomēr to pieejamība nevarot būt arguments, kas attaisnotu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra nepietiekamību, jo citiem pabalstiem esot citi mērķi. 3.2. Tiesībsargs norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmērs bija nemainīgs 14 gadus, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - 11 gadus. Dažādos politikas plānošanas dokumentos izteiktā apņemšanās situāciju mainīt neesot transformējusies tiesību normās, tāpēc pabalsta apmēra pārskatīšanai esot deklaratīvs raksturs. Lai gan 23 gadu laikā pabalsta bāzes apmērs trīs reizes ir minimāli palielināts, neesot iespējams konstatēt, tieši kādus apsvērumus Ministru kabinets tā noteikšanā izmantojis. Proti, pabalsta apmērs esot noteikts, pamatojoties uz subjektīviem politiskiem apsvērumiem, kas neesot apstiprināti ne ar kādiem ekonomiskiem rādītājiem. Arī pieteikuma iesniegšanas brīdī Ministru kabineta iecerētā pabalsta apmēra palielināšana, pēc tiesībsarga ieskata, esot plānota pēc pārpalikuma principa budžeta ietvaros jeb kā mehānisks naudas piešķīrums, neņemot vērā ekonomisko situāciju valstī un patēriņa cenu izmaiņas. Tādējādi valsts, ieviešot pabalstu, esot formāli izpildījusi savu pozitīvo pienākumu sniegt sociālo atbalstu personām, kurām nav tiesību to saņemt sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, tomēr valdības noteiktais pabalsta apmērs neesot pietiekams un valsts to neesot periodiski pārskatījusi. Savukārt Eiropas Sociālo tiesību komiteja 2017. gada nogalē esot secinājusi, ka situācija Latvijā neatbilst Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk - Sociālā harta) 30. pantam, jo nav pienācīgas vispārējas un saskaņotas pieejas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Arī Eiropas Komisija vairākkārt norādījusi uz nepieciešamību pārskatīt vecāka gadagājuma personām un personām ar invaliditāti paredzēto sociālo pabalstu apmēra adekvātumu. 3.3. Pabalsta saņēmēji esot nabadzības riskam pakļautas personas. Nabadzība kā sociāla parādība esot cieši saistīta ar sliktu izglītību, veselību, sociālo atstumtību un diskrimināciju. Šie cilvēki nespējot piekļūt tiem nepieciešamajiem pakalpojumiem un precēm, kā arī nespējot īstenot savas tiesības un izmantot iespējas. Tādējādi šīm personām neesot nodrošināta iespēju vienlīdzība, kas ietilpst Satversmes 91. pantā nostiprinātā vienlīdzības principa tvērumā. Valsts ar savu ilgstošo bezdarbību esot pieļāvusi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju diskrimināciju uz vecuma, invaliditātes un sociālā stāvokļa pamata. Proti, no 2006. gada līdz 2019. gadam ekonomiski aktīvo personu labklājība un iespēju vienlīdzība esot nemitīgi veicināta, citstarp palielinot minimālās algas apmēru. Tāpat esot augusi arī vecuma pensijas saņēmēju labklājība, jo kopš 2013. gada atsākta ikgadēja pensiju indeksācija. Savukārt pabalsta saņēmēji valsts ekonomikas izaugsmi un labklājības pieaugumu neesot jutuši, jo pabalsta apmērs šajā laikā nav pienācīgi pārskatīts un palielināts. Valdība atzīstot savu bezdarbību un tādējādi arī to, ka pabalsta saņēmēji tiek diskriminēti. Kā vienīgais arguments tam, kāpēc pabalsta apmērs tik ilgi nav pārskatīts, tiekot minētas valsts budžeta iespējas. Taču ar to nevarot attaisnot pabalsta saņēmēju pamatvajadzību nenodrošināšanu. Pieļautā diskriminācija esot ne vien cilvēka cieņas aizskārums pats par sevi, bet arī viens no nabadzības cēloņiem. Šāda situācija neesot savienojama ar sociāli atbildīgas valsts principu, jo sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības netiekot izlīdzinātas un visām iedzīvotāju grupām netiekot nodrošināts atbilstošs dzīves standarts. 3.4. Tiesas sēdē tiesībsargs norādīja, ka Satversmes tiesā vērsies divu pabalsta saņēmēju grupu - nenodarbināto personu ar invaliditāti un pensijas vecuma cilvēku - tiesību aizsardzības labad, kā arī precizēja, ka apstrīd Noteikumu Nr. 1605 2. punktu redakcijā, kādā tas izteikts ar Noteikumiem Nr. 603. Tiesībsargs uzsvēra, ka, ilgstoši atstājot atsevišķas sabiedrības grupas nevienlīdzīgos apstākļos, netiek ievērota cilvēka cieņa. Valsts attieksmei pret visiem esot jābūt līdzvērtīgai, un neesot pieļaujams tas, ka par vienu sabiedrības grupu valsts rūpējas, bet par citu grupu ne. Tiesībsargs norādīja, ka pabalsts un valsts realizētā politika ir vērsta uz personu ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, taču šis mērķis neesot sasniegts. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. 4.1. Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu paredzot valsts pienākumu radīt efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās drošības sistēmu. Atbalsta sniegšana iedzīvotājiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāma kompleksi, ņemot vērā valsts un pašvaldību garantēto atbalstu. Valsts un pašvaldību sniegtā atbalsta mehānismi esot savstarpēji papildinoši un sekmējot cilvēku iespējas saņemt savām individuālajām vajadzībām pietuvinātu atbalstu gan finansiālajā izteiksmē, gan arī pakalpojumu un atvieglojumu veidā. Valdība turpmākajiem gadiem par vienu no savām prioritātēm esot izvirzījusi nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu, tostarp minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanu. Tomēr attiecīgie pasākumi esot skatāmi kopsakarā gan ar valsts finansiālajām iespējām un samērību ar visas sabiedrības interesēm, gan pašvaldību iesaisti noteiktai mērķgrupai sniedzamo atbalsta pakalpojumu pilnveidē. Turklāt liela nozīme esot arī paša cilvēka atbildībai, rūpēm par sevi un saviem tuviniekiem, kā arī iesaistei savu sociālo problēmu risināšanā. Sniedzot valsts atbalstu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, esot jāsaglabā personu motivācija iesaistīties darba tirgū. Personas ienākumiem būtu jāaug nevis no valsts sniegtajiem pabalstiem, bet gan no darbā gūtajiem ienākumiem un no valsts ekonomiskās attīstības kopumā. Nabadzības apkarošana esot arī viens no Eiropas Savienības prioritārajiem mērķiem. Nabadzības problemātika esot daudzdimensionāla, un tās cēloņi arī varot būt dažādi. Nabadzības mazināšana neesot panākama tikai ar valsts vai pašvaldības nodrošinātā finansiālā atbalsta palielināšanu konkrētām mērķgrupām, ja vienlaikus netiek uzlabotas iedzīvotāju iespējas saņemt pienācīgus veselības aprūpes pakalpojumus, iegūt kvalitatīvu izglītību un iekļauties darba tirgū atbilstoši savām spējām un zināšanām. Jau vairāku gadu garumā valstī saglabājoties relatīvi augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars un izteikta ienākumu nevienlīdzība. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem un Eiropas Savienībā izmantotajai metodoloģijai nabadzības riska slieksnis jeb 60 procenti no ienākumu mediānas 2017. gadā bijis 367 euro mēnesī - Latvijas apstākļos šis rādītājs neesot ekonomiski pamatots un samērīgs ar visas sabiedrības interesēm. Atbilstoši Latvijā lietotajai metodoloģijai nabadzības riska slieksnis esot 297 euro mēnesī. 4.2. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts esot viens no valsts sociālo pabalstu veidiem un tiekot finansēts no valsts pamatbudžeta, proti, no vispārējiem nodokļiem. Pabalsta saņēmēju skaits un līdz ar to arī izdevumi tā izmaksai pieaugot no gada uz gadu. Līdz 2019. gada decembrim pabalsta apmērs neesot bijis pārskatīts ilgāk kā 12 gadus. Tomēr pabalsta saņēmēji varot saņemt arī citus valsts un pašvaldības atbalsta pakalpojumus. To mērķis esot nevis aizstāt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet atvieglot personas iespējas stiprināt savu finansiālo kapacitāti un spēju iekļauties dažādos sabiedriskajos procesos. Ministru kabinets 2019. gada 22. augustā esot konceptuāli atbalstījis politikas plānošanas dokumentu "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam", kurā paredzēts pārskatīt arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, nosakot to 99 euro jeb 20 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam. Valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ plānā noteiktie pasākumi neesot ieviesti pilnā apmērā. Ar Noteikumiem Nr. 603 Ministru kabinets izteicis Noteikumu Nr. 1605 2. punktu jaunā redakcijā. Pabalsta apmērs neesot palielināts vienīgi pensijas vecumu sasniegušajām personām, kurām nav tiesību uz vecuma pensiju. Ierobežota finansējuma apstākļos valsts esot tiesīga primāri atbalstīt iedzīvotājus, kuriem ir objektīvi iemesli, kas kavē vai ierobežo iespēju gūt ienākumus pilnvērtīgā apmērā un nodrošināt savas materiālās situācijas uzlabošanos. Pabalsta apmēra palielināšana personām ar invaliditāti pozitīvi ietekmēšot šīs mērķgrupas finansiālo kapacitāti. Sociālās palīdzības piešķiršanas jautājumi esot pašvaldību kompetencē. Sociālās palīdzības sistēma esot pēdējā atbalsta sistēma gadījumā, kad ģimene vai persona nesaņem pietiekamu atbalstu no sociālās apdrošināšanas sistēmas un valsts sociālajiem pabalstiem. Katrai pašvaldībai esot iespēja izveidot optimālu sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmu, lai sniegtu nozīmīgu atbalstu attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem, kuriem tas nepieciešams. Arī valsts esot noteikusi trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm atvieglojumus dažādās jomās. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve Jana Muižniece uzsvēra, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam nav noteikts konkrēts mērķis, proti, nav noteikts, kādām vajadzībām šis pabalsts ir paredzēts, bet tas veidojot daļu no kopējās sociālās drošības sistēmas. Pabalsta apmērs esot atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām. Turklāt primāri personai pašai esot pienākums rūpēties par sevi un saviem tuviniekiem. 5. Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Satversme neparedzot to, ka valstij būtu pienākums ieviest tieši valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu un - vēl jo vairāk - noteikt konkrētus šā pabalsta izmaksas nosacījumus vai apmēru. Jēdziens "sociālais nodrošinājums" Satversmes 109. panta izpratnē aptverot dažādus sociālās drošības sistēmas pasākumus, un, izvērtējot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, vajagot ņemt vērā arī citus sociālās drošības sistēmas pasākumus, kas vērsti uz šā pabalsta saņēmējiem. Tā esot arī pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai vecuma vai invaliditātes gadījumā saņemtu atbilstošu sociālo nodrošinājumu. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts būtībā esot sociāls pasākums, kas paredzēts personām, kuras nevar saņemt palīdzību valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Valstij esot pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai neapgrūtinātu citu valsts pienākumu izpildi. Turklāt pabalsta apmērs neesot atkarīgs no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tāpēc valstij esot plaša rīcības brīvība ar šo pabalstu saistītā normatīvā regulējuma pieņemšanā. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Jānis Priekulis norādīja, ka, izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, jāņem vērā sociālo tiesību dimensija un tas, ka pabalsts ir tikai viens atsevišķs elements sociālās drošības sistēmas pasākumu kopumā. 6. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Jebkuru atbalsta pakalpojumu pilnveidošana un to apmēra palielināšana, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra palielināšana, esot skatāma ciešā kontekstā ar valsts finansiālajām iespējām, un tai vajagot būt samērīgai ar visas sabiedrības interesēm. Neesot pieļaujama tāda nevienlīdzīga situācija, ka pabalsta saņēmēji, kuri savā mūžā nekad nav strādājuši vai nav pietiekami ilgi veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai iegūtu tiesības uz valsts pensiju, saņemtu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu līdzvērtīgā vai pat lielākā apmērā nekā personas, kuras ir strādājušas, maksājušas nodokļus un saņem valsts pensiju. Jēdziens "cilvēka cienīga dzīve" esot subjektīvs raksturojums, un cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais finansiālais nodrošinājums esot vērtējams individuāli, atbilstoši katras personas vai mājsaimniecības vajadzībām. Latvijā esot izveidota visaptveroša sociālās drošības sistēma, un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts esot tikai viens no tās elementiem. Tam neesot konkrēta mērķa, un tas tiekot sniegts personām, kuras nespēj gūt ienākumus, ne tikai pamatvajadzību apmierināšanai, bet dažādu izdevumu segšanai. Ja personai ir grūti nodrošināt savu pamatvajadzību apmierināšanu, tai tiekot piedāvāti arī citi valsts un pašvaldību atbalsta mehānismi. Tiesas sēdē Labklājības ministrijas pārstāves Elīna Celmiņa un Sandra Stabiņa norādīja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta aprēķinam pamatā jābūt balstītam uz rūpīgi izvērtētu metodoloģiju un tikpat svarīgs ir arī valsts ekonomiskās situācijas izvērtējums un valsts budžeta iespējas gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā. Pabalsta mērķis esot nevis pilnībā aizvietot darbā negūtos ienākumus vai nodrošināt kādu konkrētu vajadzību apmierināšanu, bet gan sniegt atbalstu ienākumu veidā, nodrošinot tos kādā noteiktā minimālā apmērā. Izveidotā sociālās drošības sistēma kopumā atbilstot sociāli atbildīgas valsts principam, un esot veikti pasākumi arī sociālā taisnīguma nodrošināšanai. 7. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Varot piekrist Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam, ka sociālā nodrošinājuma apjoms skatāms kopsakarā ar citiem monetāriem un nemonetāriem sociālās drošības sistēmā ietilpstošiem atbalsta veidiem, ko nodrošina valsts un pašvaldības. Personas sociālā nodrošinājuma apjomu veidojot visu tai paredzēto sociālās drošības sistēmas pasākumu kopums. Valsts pozitīvā pienākuma izvērtēšanā īpaši būtisks esot sociāli atbildīgas valsts principa ievērošanas kritērijs. Sociāli atbildīgas valsts uzdevums esot veicināt personu iesaisti darba tirgū un attiecīgi iesaisti valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Savukārt valsts sociālo pabalstu mērķis esot sniegt valsts atbalstu naudas izmaksu veidā personām, kurām nav tiesību saņemt maksājumus valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Tādējādi valsts sociālo pabalstu apjoms esot vērtējams arī kopsakarā ar valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros paredzēto maksājumu apmēru. Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka sociālās palīdzības un valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu ietvaros paredzēto maksājumu minimālo apmēru nolīdzināšana neatbilstu sociāli atbildīgas valsts principam, jo mazinātu cilvēku motivāciju iesaistīties valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Būtiski palielinot valsts sociālo pabalstu apmēru, būtu jāpalielina arī minimālie valsts pensiju un sociālās apdrošināšanas pabalstu apmēri, ņemot vērā to, ka valsts pensiju apmērs ar likumu "Par valsts pensijām" vairākos gadījumos ir piesaistīts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāds solis savukārt varētu negatīvi ietekmēt valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitāti. Tomēr esot svarīgi ņemt vērā to, ka personām ar invaliditāti ir apgrūtinātas iespējas pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū vai arī darbspējas ir zaudētas pilnībā. Tas, ka nav reglamentēta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra noteikšanas metodika un nav normatīvi nostiprināts arī pienākums šo apmēru periodiski pārskatīt, esot būtiski šā pabalsta regulējuma trūkumi sociāli atbildīgas valsts principa kontekstā. Tā kā pabalsta saņēmēji ir personas ar ierobežotām iespējām pašām sevi nodrošināt, pabalsta apmēra nepārskatīšana vairāk nekā 10 gadu garumā neesot savienojama ar sociāli atbildīgas valsts principu. Tomēr esot jāņem vērā tas, ka 2019. gada decembrī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir pārskatīts. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka liela nozīme šajā lietā esot ikgadējā valsts budžeta sastādīšanas procesam. Valstī esot jābūt gan sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra noteikšanas metodikai, gan normatīvi nostiprinātam pienākumam pārskatīt šā pabalsta apmēru. Būtu jāievieš arī pabalsta apmēra palielināšanas plāns, tomēr kopumā apstrīdēto normu varot vērtēt kā atbilstošu Satversmei. 8. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs būtu jāpārskata atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī un ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu. Tādējādi tiktu apmierinātas pabalsta saņēmēju pamatvajadzības un samazināts papildu finansiālais slogs pašvaldību budžetiem. Sniedzot atzinumus par pašvaldību saistošajiem noteikumiem, ministrija secinājusi, ka sociālo un pēc brīvprātīgas iniciatīvas ieviesto pabalstu piešķiršanas kritēriji un apmērs dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Tādējādi valsts iedzīvotāji atrodoties nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no tā, kurā pašvaldībā viņi dzīvo un ir deklarējuši savu dzīvesvietu. Tiesas sēdē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve Ilze Oša norādīja, ka pašvaldībām ir atšķirīga pieeja dažādu sociālās drošības pakalpojumu nodrošināšanai. Atbalsta sistēma esot pilnveidojama un uzlabojama, lai visā valstī būtu garantēta vienota pieeja vismaz attiecībā uz tiem pabalstu veidiem, kas izriet no Sociālās palīdzības likuma. Tad, kombinējot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu ar pašvaldību līmenī nodrošinātajiem atbalsta instrumentiem, tiktu sasniegts taisnīgāks rezultāts. 9. Pieaicinātās personas - Valsts kontroles - pārstāves Inga Vārava un Ieva Pīpiķe tiesas sēdē norādīja, ka Valsts kontrole lietderības revīzijā, kas pabeigta ar ziņojumu "Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā?", kompleksi vērtējusi sociālās drošības sistēmu. Revīzijā esot konstatēts, ka pašlaik sociālās drošības sistēma valstī ir sadrumstalota un tās darbības nodrošināšanā iesaistītas daudzas institūcijas. Lai panāktu nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanos, esot mērķtiecīgi un koordinēti jādarbojas visās būtiskajās valsts politikas jomās, tostarp sociālās drošības, nodokļu, izglītības, veselības un ekonomikas jomā. Attīstības plānošanas dokuments, kas koordinētu visu šo nozaru politiku, Latvijā neesot izstrādāts, tāpēc iesaistīto valsts un pašvaldības institūciju rīcība, nosakot sociāli atbalstāmās iedzīvotāju grupas un sniedzot tām atbalstu, esot nekoordinēta, nereti dublējoša un pat pretrunīga. Tāpēc šobrīd pastāvošo sistēmu nevarot atzīt par efektīvu. Pēc Valsts kontroles ieskata, līdzekļus izmantojot mērķtiecīgi, būtu iespējams panākt labākus rezultātus nabadzības riska mazināšanā. Valstī neviens patiesībā nezinot, cik liela nauda sasniedz katru atsevišķu personu. Pastāvot tādas personu kategorijas, kuras ir sociāli neaizsargātas un kurām vienmēr būs vajadzīgs atbalsts, tostarp pensijas vecuma cilvēki un personas ar invaliditāti. Valstij esot jāvērtē, cik daudz katrā konkrētā situācijā var prasīt no paša cilvēka. Valsts kontrole uzsver, ka tai ir šaubas par iespēju nodrošināt cilvēkiem pienācīgu atbalstu, ja pabalstu sistēma balstīta uz universālajiem pabalstiem. Cilvēkiem, kam nepieciešams lielāks atbalsts, neesot iespējams to nodrošināt, jo finansējums esot ierobežots. 10. Pieaicinātā persona - biedrība "EAPN-Latvia" - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs esot nepietiekams, jo nenodrošinot pat pamatvajadzību kvalitatīvu apmierināšanu. Tāpēc valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta ietekme uz nabadzības mazināšanu esot minimāla. Latvijā neesot izstrādāti minimālās materiālās nodrošinātības budžeti konkrētām personu kategorijām, piemēram, nodarbinātajiem, pensionāriem, personām ar invaliditāti vai dažāda vecuma bērniem. Tas apgrūtinot pabalsta apmēra vērtēšanu, un arī atbildīgajām institūcijām, veidojot sociālo politiku un nosakot pabalsta apmēru, neesot priekšstata par cilvēku vajadzībām un atbilstošu patēriņu. Pabalsta apmērs esot bijis nemainīgs ilgāk nekā 10 gadus neatkarīgi no valsts ekonomikas attīstības un patēriņa cenu kāpuma. Tātad valsts neesot ievērojusi pašas noteiktos pabalsta apmēra pārskatīšanas kritērijus. Ministru kabineta arguments par to, ka personas ienākumiem būtu jāaug nevis no valsts sniegtajiem pabalstiem, bet gan no darbā gūtajiem ienākumiem un no valsts ekonomiskās attīstības kopumā, esot nekorekts. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tiekot piešķirts personām, kuras daļēji vai pilnībā nevar iesaistīties darba tirgū un kurām nepieciešams valsts sociālais atbalsts. 11. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Pašvaldību savienība" - norāda, ka 2012. gadā trūcīgas personas ienākumu līmenis noteikts konstantā apmērā un kopš tā laika nav pārskatīts. Tomēr pašvaldības, kuru kompetencē ir maznodrošinātas personas ienākumu līmeņa noteikšana, atbilstoši sociālekonomiskajai situācijai un savām budžeta iespējām pārskatot šo līmeni, lai sniegtu iedzīvotājiem atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai. Tiesas sēdē biedrības "Latvijas Pašvaldību savienība" pārstāvis Māris Pūķis uzsvēra, ka valsts nosaka pabalstu apmērus, savukārt pašvaldības pilda normatīvajos aktos noteikto. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts nesedzot kultūras vajadzības, apģērba iegādes, dzīvokļa, veselības aprūpes izmaksas. Papildu iespējas nodrošinot pašvaldību sociālie dienesti. Kopumā situācija neesot vērtējama apmierinoši, un tās uzlabošanai esot nepieciešams komplekss risinājums. 12. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Pensionāru federācija" (turpmāk - Latvijas Pensionāru federācija) - atzinīgi vērtē to, ka no 2020. gada 1. janvāra ir paaugstināts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmērs personām ar invaliditāti, un informē, ka tā iniciējusi dažādus pasākumus, kuru mērķis ir nabadzības riska un nevienlīdzības pieauguma novēršana pensionāru vidū. Tiesas sēdē Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aija Barča norādīja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tiek piešķirts tikai uz personas iesnieguma pamata. Atbalsta sniegšana iedzīvotājiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem esot skatāma kompleksi, īpaši vērā ņemot valsts un pašvaldību garantēto atbalstu mājsaimniecībai. Ja persona nav spējīga līdzdarboties savas sociālās situācijas uzlabošanā, tad valstij esot pienākums šai personai palīdzēt. 13. Pieaicinātā persona - nodibinājums "Invalīdu un viņu draugu apvienība "APEIRONS"" (turpmāk - nodibinājums "APEIRONS") - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Lai gan visi atbalsta pasākumi un atvieglojumi sociālās drošības sistēmas ietvaros kopumā ir orientēti uz vienotu mērķi - radīt trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas iespējas, tomēr katram elementam esot savs mērķis. Tāpēc citiem pasākumiem nebūtu jāpārklājas ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet būtu jāpastāv paralēli. Pabalsta apmēram vajagot būt pietiekamam, lai pastāvīgi nodrošinātu visu personas pamatvajadzību apmierināšanu. Ja personai rodas nepieciešamība izšķirties, kuru no savām pamatvajadzībām tā apmierinās, tad pabalsta apmēru nevarot uzskatīt par pietiekamu un par cieņpilnu dzīvi nevarot būt runas. Turklāt esot jāņem vērā arī ilglaicīgais šo vajadzību segšanas izmaksu pieaugums, kamēr pabalsta apmērs netika palielināts. Visvairāk ciešot tieši personas ar invaliditāti, jo pabalsta apmērs neesot pietiekams pat ēdiena un apģērba nodrošināšanai. Transportam, algotam aprūpētājam un citiem mērķiem nepieciešamo līdzekļu nepietiekamība liedzot šīm personām pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Tādējādi neesot izpildīts sociāli atbildīgas valsts pienākums izveidot atbilstošu sociālās palīdzības sistēmu. Kamēr nodarbināto personu atalgojums valstī konsekventi audzis, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs neesot attiecīgi palielināts. Šāda situācija liecinot par diskriminējošu attieksmi un aizskarot personas cieņu, turklāt neveicinot attīstību, bet turpinot dzīt pabalsta saņēmējus vēl lielākā nabadzībā. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka personām ar invaliditāti nav pietiekamu iespēju apgūt profesiju un veidot nodarbinātības attiecības, proti, nodarbināta esot tikai aptuveni ceturtdaļa no šo personu kopskaita. Tādējādi personas ar invaliditāti vairumā gadījumu esot atkarīgas no sociālās drošības sistēmas. Tās ietvaros personām tiekot piedāvāti dažādi pakalpojumi, bet finansējums attiecībā uz visu personu ar invaliditāti kopskaitu esot niecīgs, tāpēc nesekmējot šo personu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītībai, kā arī nepalīdzot tām paaugstināt dzīves kvalitāti un izvairīties no nabadzības. Tiesas sēdē nodibinājuma "APEIRONS" pārstāve Daina Podziņa norādīja, ka izskatāmajā lietā ir saskatāma netieša diskriminācija. Turpinot ierasto politiku un atsaucoties tikai uz valsts budžeta iespējām, valsts apliecinot savu nespēcību tās vājākās iedzīvotāju grupas aizsardzībā un lielākoties atbalstot sociāli apdrošinātās personas. Neesot korekti vienādu pabalsta apmēru noteikt personām, kuras nevar gūt ienākumus objektīvu iemeslu dēļ, un personām, kuras varēja strādāt, bet nestrādāja vai arī nevar pierādīt vecuma pensijas saņemšanai nepieciešamo darba stāžu. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - norāda, ka Eiropas Savienībā lietotais termins "eksistences minimums" ir cieši saistīts ar sociāli atbildīgas valsts principu un cilvēka cieņu. Tas ietverot ne tikai pārtikas, apģērba un mājokļa izmaksas, bet arī izmaksas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu personas tiesības uz izglītību, kultūru, tostarp sportu, un līdzdalību valsts politikas veidošanā. Cilvēka cieņai atbilstoša eksistences minimuma garantijas katram sabiedrības loceklim esot liekamas jebkuras sociāli atbildīgas valsts pamatā. Eksistences minimums neesot nemainīgs, tas esot atkarīgs no valsts finanšu rādītājiem (budžeta) un iedzīvotāju izpratnes par labklājību. Sociāli atbildīgas valsts mērķis esot nevis sociālo atšķirību izlīdzināšana, bet nabadzības un sociālās atstumtības novēršana. Cilvēki, kuriem ienākumu nav, atrodoties valsts aprūpē atbilstoši minimāliem cilvēka cieņu garantējošiem standartiem. Eksistences minimums varētu būt minimālais līmenis, kas valstij ir jāgarantē. Latvijā eksistences minimums jeb iztikas minimuma grozs netiekot aprēķināts. Netieši par eksistences minimumu Latvijā varot spriest pēc Pasaules Bankas aprēķinātās nabadzības robežvērtības, kas ir 594 euro mēnesī. Par eksistences minimumu varot liecināt arī sabiedrības viedoklis par ienākuma daļu, kas būtu atbrīvojama no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Jānis Lazdiņš norāda, ka nevienam konkrētam pabalstam nav jānodrošina eksistences minimums. Sociālo tiesību pamatā esot kompleksa sistēma, kuras ietvaros persona var pretendēt uz vairākiem sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Neesot iespējams vērtēt viena atsevišķa sociālā pabalsta apmēru, drīzāk esot iespējams vērtēt noteiktas cilvēku grupas ienākumu atbilstību Satversmē nostiprinātajām vērtībām. Visu personas ienākumu, tostarp sociālo pabalstu, summai vajadzētu saskanēt ar cilvēka cieņai atbilstošu eksistences minimumu. 15. Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Uztura katedras docente Dr. oec. Ingrīda Millere - norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji - pensijas vecumu sasniegušas personas un personas ar invaliditāti - ir uzskatāmi par personām ar zemu fiziskās aktivitātes līmeni. Izstrādājot uztura grozu vienai personai un aprēķinot nepieciešamās uzturvielu un enerģijas devas, citstarp esot ņemtas vērā Veselības ministrijas izstrādātās rekomendācijas "Veselīga uztura ieteikumi pieaugušajiem". Savukārt produktu izvēli noteikuši gan veselīga uztura ieteikumi, gan Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par vairāk lietotās pārtikas patēriņu Latvijā. No šiem aprēķiniem izrietot, ka pārtikas izmaksas vienai personai ir 3,12 euro dienā jeb 93,60 euro mēnesī. 16. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars Voļskis - norāda, ka sociālās drošības sistēma ir balstīta uz trim pamatprincipiem: solidaritāte, taisnīgums un brīvprātīgums. Šie principi esot interpretējami saistībā ne tikai ar Satversmes 1. un 109. pantu, bet arī citām Satversmē ietvertajām pamattiesībām. Turklāt valsts sociālā nodrošinājuma forma un instrumenti esot aplūkojami kontekstā ar iedzīvotāju pilnvērtīgu un līdzatbildīgu iesaistīšanos sociālās nodrošināšanas sistēmā un viņu veiktajiem nodokļu maksājumiem. Papildus sociālās apdrošināšanas sistēmai valstij esot jāizveido arī publiska sociālās palīdzības sistēma. Tās uzdevums esot sniegt sociālos pabalstus un pakalpojumus iedzīvotājiem, kuriem tie nepieciešami. Šajā gadījumā esot jāņem vērā arī valstī un attiecīgajā pašvaldībā pieejamais sociālekonomisko resursu apjoms. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs esot aplūkojams caur publiskās sociālās palīdzības prizmu. Tā apmēru nevarot vērtēt tikai Satversmes 1. un 109. panta ietvaros, bet vajagot ņemt vērā arī apsvērumus par valstī un pašvaldībās pieejamiem sociālekonomiskajiem resursiem un pakalpojumu pārdali. 17. Pieaicinātā persona - Mg. math. Aija Rieba - norāda, ka, vērtējot pašvaldību sniegto atbalstu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem saistībā ar mājokli, pārtiku un veselības aprūpi, secināms, ka Rīgā pašvaldības sniegtais sociālais atbalsts būtiski uzlabo šo personu situāciju, tomēr citu pašvaldību sniegtais atbalsts tik nozīmīgi pabalsta saņēmēju situāciju neuzlabo. Aija Rieba norāda, ka, veicot pētījumu, izlasē esot iekļauti 1094 pabalsta saņēmēji, kas dzīvo piecās Latvijas pilsētās - Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Rīgā un Rēzeknē, kā arī trijos novados - Dagdas, Mārupes un Rēzeknes novadā. 69 procentiem no izlasē iekļautajiem pabalsta saņēmējiem esot trūcīgas personas statuss, jo pabalsta apmērs ir mazāks par 128,06 euro. Vairumā pašvaldību pabalsta saņēmēji nevarot saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākuma (turpmāk - GMI) līmeņa nodrošināšanai, jo pašvaldībā neesot noteikts augstāks GMI līmenis par valsts noteikto. No izlasē iekļautajām pašvaldībām Jūrmalā GMI līmenis noteikts 120 euro apmērā, Rēzeknē, Rīgā, Dagdas novadā - 128,06 euro apmērā. Šādā gadījumā pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņemošo valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju īpatsvars esot augsts, piemēram, Rīgā - 60 procenti, Rēzeknē - 73 procenti. Attiecībā uz izdevumiem par mājokli Aija Rieba norāda, ka tie atšķiras, tāpat kā atšķiras pašvaldību noteiktie pabalsti dažādu mājokļa izmaksu segšanai (centralizētās apkures un komunālo pakalpojumu apmaksai, kurināmā iegādei) un šo pabalstu saņemšanas kārtība. Rīgā atbalsts esot būtiski augstāks nekā citās izlasē iekļautajās pilsētās un novados. Gadījumos, kad maksimālā dzīvokļa pabalsta summa ir fiksēta zemā līmenī, tas valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju situāciju uzlabojot tikai minimāli. Dzīvokļa pabalsta saņēmēju īpatsvars izlasē ietvertajās pašvaldībās esot augsts: 92 procenti Rēzeknē, 86 procenti Jelgavā, 72 procenti Rīgā. Atbalsts pārtikas iegādei neesot izplatīta pašvaldību atbalsta forma. No izlasē ietvertajām pašvaldībām tas esot pieejams vienīgi Jelgavā. Tomēr pabalsta saņēmējiem esot pieejams saskaņā ar Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām īstenoto programmu sniegtais atbalsts, kura ietvaros iespējams saņemt pārtikas preču, kā arī higiēnas un saimniecības preču komplektus. Vispārējus secinājumus par pašvaldību sniegto atbalstu veselības aprūpei nevarot izdarīt, tomēr pašvaldības šādu atbalstu praktizējot. Pašvaldības piedāvājot arī citus sociālā atbalsta pakalpojumus, piemēram, dienas centra pakalpojumus, tomēr to klāsts ārpus Rīgas neesot sevišķi plašs. Valsts sniegto atbalstu personām ar invaliditāti, proti, īpašo pabalstu personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai un pabalstu par asistenta izmantošanu, esot saņēmis neliels skaits no izlasē ietvertajiem valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem. Tiesas sēdē Aija Rieba paskaidroja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir universāls un tiek piešķirts bez personas materiālās situācijas izvērtēšanas. Valsts kapacitāte neesot pietiekama, lai veiktu izvērtējumu un uz tā pamata piešķirtu vai nepiešķirtu pabalstu, kas atbilstu cilvēka cieņai. Sistēma esot jāvērtē un izmaiņas tajā esot jāievieš kopumā, jo visi elementi esot savstarpēji saistīti. Secinājumu daļa 18. Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas satversmība pēc būtības, ir skatāmi visi procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06-01 17. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Ar Noteikumiem Nr. 603, kas stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, Noteikumu Nr. 1605 2. punkts ir izteikts jaunā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams turpināt tiesvedību lietā. 18.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 14. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, ir nepieciešams pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014‑33‑01 7. punktu). Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim, paredzēja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 106,72 euro mēnesī personām ar invaliditāti kopš bērnības, bet visiem pārējiem pabalsta saņēmējiem - 64,03 euro mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 603 pabalsta apmērs tika palielināts personām ar invaliditāti kopš bērnības un pārējām personām ar invaliditāti, nosakot, ka pabalsta apmērs šīm personu grupām ir attiecīgi 122,69 euro mēnesī un 80 euro mēnesī. Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējams Noteikumu Nr. 1605 2. punkts redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra. Lai gan Ministru kabinets palielinājis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru personām ar invaliditāti, tas joprojām neatbilstot Satversmei. Proti, pabalsta apmērs esot nepietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai un nenodrošinot cilvēka cienīgus dzīves apstākļus (sk. 2020. gada 2. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 78. lp.). Satversmes tiesa secina: Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 603 ir grozījis Noteikumu Nr. 1605 2. punktu, tomēr grozītā tiesību norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības. Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un ir jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un tiesas sēdē minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu Nr. 1605 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi attiecas uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. 18.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi viņa konstatētos trūkumus. Tādēļ, pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ir ievērota Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām jau pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu un 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 16.2. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 23. maijā tiesībsargs nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli par apstrīdētā regulējuma neatbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Vēstulē norādīts, ka ar apstrīdēto regulējumu noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai un valsts nav pienācīgi veikusi savu pienākumu nodrošināt pabalsta saņēmēju sociālās tiesības. Ministru kabinets tika aicināts līdz 2019. gada 24. jūlijam novērst konstatētos trūkumus un noteikt Satversmei atbilstošu pabalsta apmēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 48. un 50. lp.). Savukārt 2019. gada 23. decembrī tiesībsargs nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli par Noteikumu Nr. 603 neatbilstību Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Šajā vēstulē tiesībsargs pēc būtības atkārtoja iepriekš paustos argumentus, norādot, ka pabalsta apmēra palielinājums ir nepietiekams, neatbilstošs pašreizējai sociālekonomiskajai situācijai un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kā arī aicināja Ministru kabinetu līdz 2020. gada 23. janvārim novērst konstatētos trūkumus (sk. lietas materiālu 3. sēj. 21. lp.). Tādējādi tiesībsargs ir darījis Ministru kabinetam zināmus savus apsvērumus par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei un ir ievērojis Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu vērsties Satversmes tiesā. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. 19. Apstrīdētā norma nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru Pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām. Šajā likuma normā ir noteikts, ka tiesības saņemt pabalstu ir personai, kurai nav tiesību saņemt valsts pensiju un kura pieder pie kādas no trim šādām personu grupām: pirmkārt, personas, kuras ir sasniegušas vecumu, kāds saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" noteikts personai, lai tā iegūtu tiesības uz vecuma pensiju (turpmāk - seniori); otrkārt, 18 gadu vecumu pārsniegušas personas, kurām ir noteikta invaliditāte (turpmāk - personas ar invaliditāti); treškārt, pilngadību nesasniegušas personas, kuras zaudējušas vienu vai abus apgādniekus un nav stājušās laulībā. Ar Pabalstu likuma 13. panta pirmās daļas 3. punkta otro teikumu likumdevējs ir piešķīris Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt pabalsta minimālo apmēru un tā pārskatīšanas kārtību attiecībā uz trešo no minētajām personu grupām, proti, pilngadību nesasniegušām personām, kuras ir zaudējušas vienu vai abus apgādniekus un nav stājušās laulībā. Ministru kabinets 2017. gada 21. martā izdeva noteikumus Nr. 156 "Noteikumi par apgādnieka zaudējuma pensijas, atlīdzības par apgādnieka zaudējumu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apgādnieka zaudējuma gadījumā minimālo apmēru un tā pārskatīšanas kārtību". To 2. punktā noteikts apgādnieka zaudējuma gadījumā piešķiramā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta minimālais apmērs. Tātad apstrīdētā norma nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru vienīgi Pabalstu likuma 13. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā minētajām personām, proti, senioriem un personām ar invaliditāti. Pabalsta apmērs šā panta pirmās daļas 3. punktā minētajām personām ir noteikts citā tiesību normā. Arī tiesībsargs savā pieteikumā lūdzis izvērtēt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra satversmību attiecībā uz personām ar invaliditāti un senioriem. Savukārt tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka Satversmes tiesā ir vērsies ar mērķi aizsargāt to pabalsta saņēmēju tiesības, kuri nav nodarbināti un negūst citus ienākumus (sk. 2020. gada 9. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 77. lp.). Arī lietas materiālos un tiesas sēdē tika pausti viedokļi tieši par tiem pabalsta saņēmējiem, kuri nav nodarbināti un negūst ienākumus. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. 20. Tiesībsargs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo uzskata, ka noteiktais pabalsta apmērs nav pietiekams un liedz pabalsta saņēmējam apmierināt viņa pamatvajadzības un īstenot sociālās tiesības pat minimālajā apmērā. Tas neatbilstot cilvēka cieņas un sociāli atbildīgas valsts principiem. Tāpat tiesībsargs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, jo ar šo normu tiekot pieļauta pabalsta saņēmēju diskriminācija uz invaliditātes, vecuma un sociālā stāvokļa pamata. 20.1. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes tiesa jau atzinusi, ka cilvēka cieņa ir Latvijas - neatkarīgas un demokrātiskas tiesiskas valsts - konstitucionāla vērtība un kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo kārtību, mazinot sabiedrībā sociālās atšķirības, sekmējot sociālo iekļaušanu un katrai iedzīvotāju grupai sniedzot iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā. Tādējādi likumdevējam ir pienākums izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.1. punktu). 20.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam būtu iespēja dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Satversmes 109. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. punktu). Konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu, Satversmes tiesa norādījusi, ka ar to ir saprotami dažādi sociālā atbalsta pasākumi (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 14. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums noteikt valsts sociālās drošības sistēmas tiesisko regulējumu un tā pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 13.3. punktu). Turklāt valstij neatkarīgi no tās ekonomiskās situācijas saglabājas noteikts pienākumu kopums sociālo tiesību jomā, un no šiem pienākumiem atkāpties valsts nav tiesīga (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03‑01 15.1. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.2. punktu). Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir likumdevēja ieviests sociālās drošības sistēmas pasākums. Tātad valsts rīcībai attiecībā uz šo pabalstu ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp Satversmes 91. pantā ietvertajiem vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem. 20.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). 20.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina, precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 16. punktu). 20.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās gr …