Par Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām v

Par Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" un 2005.gada 9.jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" un 2005.gada 9.jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2005.gada 16.decembrī lietā Nr. 2005-12-0103 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Romāns Apsītis, tiesneši Ilma Čepāne, Aija Branta, Juris Jelāgins, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse, ar tiesas sēdes sekretāru Arni Žuganu, piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzējam Jurim Jaunzemam un konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (Jura Jaunzema, Tatjanas Čerkovskas, Olgas Vitkovskas, Ingunas Rumjancevas, Valentīna Leitēna, Ginta Gailīša, Ārijas Ziemeles, Innas Vasiļjevas, Ivetas Prazdnicanes un Klaudijas Abramovas) pārstāvei zvērinātai advokātei Ivetai Stuberovskai, institūciju, kas izdevušas apstrīdētos aktus, - Saeimas un Ministru kabineta - pārstāvjiem Mihailam Pietkevičam un zvērinātam advokātam Jānim Rozenfeldam, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3.punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 19.2 pantu, Rīgā 2005. gada 15. un 16.novembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra noteikumu Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" un 2005.gada 9.jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam". Konstatējošā daļa 1.1923.gada 24.maijā Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām". Grozījumi šajā likumā tika izdarīti 1936.gada 28.maijā un 1937.gada 30.augustā. Ar 1937.gada 30.augusta grozījumiem citastarp tika noteikts, ka likuma nosaukumā vārdi "nekustama manta" aizstājami ar vārdiem "nekustams īpašums". 1992.gada 15.septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome, izdarot atsevišķus grozījumus, atjaunoja 1923.gada 24.maijā pieņemtā likuma "Par nekustamās mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskām vajadzībām" darbību, paredzot, ka atjaunotā likuma nosaukums ir "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" (turpmāk - 1992.gada Atsavināšanas likums). 1992.gada 15.septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma arī lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību". Lēmuma 1.punktā tika noteikts, ka 1992.gada Atsavināšanas likums stāsies spēkā 1992.gada 1.oktobrī. 1996.gada 30.jūlijā Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 81.panta kārtībā izdeva noteikumus Nr.283 "Grozījums Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību"". Ar šiem noteikumiem tika papildināts lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" 2.punkts. 1996.gada 19.decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījums Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību"". Ar minētajiem grozījumiem lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" 2.punkts tika papildināts ar otro, trešo un ceturto daļu, kā arī pārejas noteikumā tika atzīts, ka spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 283 "Grozījums Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību"". 2005.gada 11.janvārī Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr.17 "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" (turpmāk - Noteikumi Nr.17). Noteikumi stājās spēkā 2005.gada 14.janvārī. 1.1.Ar Noteikumiem Nr.17 1992.gada Atsavināšanas likumā tika izdarīti vairāki grozījumi. 4. un 5.pants tika izteikts šādā redakcijā: "4.pants. Pēc tam, kad stājies spēkā attiecīgais likums par nekustamā īpašuma atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, valsts vai pašvaldība iegūst īpašumtiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu un ir tiesīga pieprasīt, lai tās tiktu nostiprinātas zemes grāmatā normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. 5.pants. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek atsavināšana, pēc attiecīgā likuma spēkā stāšanās piedāvā atsavinātā nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai līdzvērtīgu mantu." 7., 8., 9. un 10.pants tika izteikts šādā redakcijā: "7.pants. Nostiprinot zemes grāmatā īpašumtiesības uz atsavināto zemi, tā pāriet valsts vai pašvaldības īpašumā bez jebkādiem apgrūtinājumiem, ja atsavinātā zemes gabala platība nepārsniedz 20 procentus no visa īpašnieka zemes gabala apjoma. 8.pants. Ieinteresētās personas, kam par labu zemes grāmatā atzīmētas kādas tiesības uz atsavināto zemi, pēc viņu pieprasījuma saņem tām pienākošās summas priekšrocības kārtībā, bet ne vairāk par atlīdzības summu. 9.pants. Ja vienošanās nav panākta, strīdu par atlīdzības lielumu vai veidu izskata tiesa. Institūcija vai bijušais īpašnieks šajā gadījumā ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos. Strīda ierosināšana par atlīdzības lielumu vai veidu neaptur nekustamā īpašuma pārņemšanu tās institūcijas valdījumā, kuras vajadzībām to atsavina. Saņēmusi pieteikumu, tiesa uzdod tiesu izpildītājam atbilstoši Latvijas civilprocesuālajiem likumiem aprakstīt un novērtēt atsavināto nekustamo īpašumu, pieaicinot tās institūcijas pārstāvi, kuras vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, un bijušo īpašnieku, kā arī trīs ekspertus pēc pušu savstarpējas vienošanās. Ja tiesas noteiktajā termiņā vienošanās nav panākta, ekspertus pieaicina tiesa. Eksperta noraidīšana pieļaujama, ja ir apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti. Ja bijušā īpašnieka vai viņa pilnvarnieka dzīvesvieta nav zināma, viņš uzaicināms ar publikāciju oficiālā laikrakstā, nosakot, ka viņam jāierodas mēneša laikā. Ja minētajā laikā neierodas ne bijušais īpašnieks, ne viņa pilnvarnieks, bijušā īpašnieka interešu aizstāvēšanai likumā noteiktajā kārtībā ieceļams aizgādnis. Ja attiecīgā institūcija atsavinātajam nekustamajam īpašumam dod zemāku novērtējumu par tā hipotekārajiem parādiem, novērtēšanā pieaicināmi arī tie atsavinātā īpašuma hipotekārie kreditori, kuru adreses ir zināmas. 10.pants. Institūcijai, kuras vajadzībām notiek atsavināšana, jāiesniedz tiesai paziņojums, norādot cenu, kādu tā noteikusi atsavinātajam nekustamajam īpašumam, un tās pamatojumu. Šā paziņojuma noraksti izsniedzami nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam un viņa hipotekārajiem kreditoriem, ja viņu adreses ir zināmas un ja viņi ir aicināmi aprakstīt un novērtēt nekustamo īpašumu." 12.pants tika izteikts šādā redakcijā: "12.pants. Pēc aprakstīšanas nekustamais īpašums pāriet tās institūcijas valdījumā, kuras vajadzībām to atsavina. Valdījuma pārņemšana notiek arī tad, ja ieguvējs īpašuma tiesības vēl nav nostiprinājis zemes grāmatā. Ja nekustamais īpašums netiek atbrīvots labprātīgi, pēc tās institūcijas lūguma, kuras vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, tiesa lemj par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Atsavinot dzīvojamo māju (dzīvokli), kurā dzīvo tās īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi, attiecīgajai institūcijai viņi jānodrošina ar citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu. Tiesības uz nodrošināto dzīvojamo telpu saglabājamas vienu gadu pēc atlīdzības izmaksas." 13.pantā vārds "īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā). 16.panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Lietas izskatīšanā tiesa pieaicina bijušo īpašnieku, tās institūcijas pārstāvi, kuras vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, un hipotekāros kreditorus." 16.panta otrajā daļā vārds "īpašnieks" tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks". 17.panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Pēc tam, kad tiesas spriedums par atlīdzības apmēru ir stājies likumīgā spēkā, tā bijušajam īpašniekam ir izmaksājama tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas noteiktie procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no likuma par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu spēkā stāšanās dienas līdz samaksas dienai." 18.pants tika izslēgts. 2005.gada 9.jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" (turpmāk - Apstrīdētais likums). Šā likuma pārejas noteikumos tika noteikts, ka likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas un ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Noteikumi Nr.17. Šo likumu 2005.gada 28.jūnijā Valsts prezidentes vietā izsludināja Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre. 1.2.Ar Apstrīdēto likumu 1992.gada Atsavināšanas likumā tika izdarīti vairāki grozījumi. 4. un 5.pants tika izteikts šādā redakcijā: "4.pants. Pēc tam, kad stājies spēkā attiecīgais likums par nekustamā īpašuma atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, valsts vai pašvaldība iegūst īpašumtiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu un ir tiesīga pieprasīt, lai tās tiktu nostiprinātas zemes grāmatā normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. 5.pants. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek atsavināšana, piecu dienu laikā pēc attiecīgā likuma spēkā stāšanās piedāvā atsavinātā nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai līdzvērtīgu mantu." 9.panta pirmā daļa tika papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Pieteikums tiesā iesniedzams ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc tam, kad bijušais īpašnieks rakstveidā noraidījis piedāvātās atlīdzības apmēru vai institūcijas norādītajā termiņā nav atbildējis uz piedāvājumu." Savukārt šā panta otrā daļa pēc vārdiem "tiesa uzdod tiesu izpildītājam" tika papildināta ar vārdiem "piecu dienu laikā". 9.panta otrajā daļā vārds "īpašnieku" tika aizstāts ar vārdiem "bijušo īpašnieku" un 9.pants tika papildināts ar jaunu trešo daļu šādā redakcijā: "Lietas par atlīdzības apmēra noteikšanu atsavināmajam nekustamajam īpašumam tiesa izskata ārpus kārtas." 9.panta trešajā daļā vārds "īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā) un vārdi "mēneša laikā" - ar skaitli un vārdiem "15 dienu laikā". 9.panta trešā daļa pēc vārdiem "likumā noteiktajā kārtībā" tika papildināta ar vārdu "nekavējoties". Tika noteikts, ka 9.panta līdzšinējā trešā un ceturtā daļa jāuzskata attiecīgi par ceturto un piekto daļu. 10.pantā vārds "īpašniekam" tika aizstāts ar vārdiem "bijušajam īpašniekam". 12.pants tika izteikts šādā redakcijā: "Pēc aprakstīšanas nekustamais īpašums pāriet tās institūcijas valdījumā, kuras vajadzībām to atsavina. Valdījuma pārņemšana notiek arī tad, ja ieguvējs īpašumtiesības vēl nav nostiprinājis zemes grāmatā. Ja nekustamais īpašums netiek atbrīvots labprātīgi, tiesa pēc tās institūcijas lūguma, kuras vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, lemj par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Atsavinot dzīvojamo māju (dzīvokli), kurā dzīvo tās bijušais īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi, attiecīgajai institūcijai viņi jānodrošina ar citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu. Tiesības uz nodrošināto dzīvojamo telpu saglabājamas vienu gadu pēc atlīdzības izmaksas." 13.pantā vārds "īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā). 16.panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Lietas izskatīšanā tiesa pieaicina bijušo īpašnieku, tās institūcijas pārstāvi, kuras vajadzībām nekustamais īpašums atsavināts, un hipotekāros kreditorus." 16.panta otrajā daļā vārds "īpašnieks" tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks", un otrā daļa tika papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Atsavinot dzīvojamo māju (dzīvokli), kurā dzīvo tās bijušais īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi, tiesa papildina atlīdzību ar kompensāciju par pārcelšanos." 17.panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Pēc tam, kad tiesas spriedums par atlīdzības apmēru ir stājies likumīgā spēkā, bijušajam īpašniekam izmaksājama tiesas noteiktā atlīdzība un tiesas noteiktie procenti, bet ne mazāk par sešiem procentiem gadā no dienas, kad stājies spēkā likums par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz samaksas dienai." 17.panta otrās daļas 1. un 2.punktā vārds "īpašnieks" (attiecīgā locījumā) tika aizstāts ar vārdiem "bijušais īpašnieks" (attiecīgā locījumā). 18.pants tika izslēgts. 2.J.Jaunzems, T.Čerkovska, O.Vitkovska, I.Rumjanceva, V.Leitēns, G.Gailītis, Ā.Ziemele, I.Vasiļjeva, I.Prazdnicane, K.Abramova (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) pieteikumā norāda, ka Noteikumi Nr.17 ir pretrunā ar Satversmes 1.un 105.pantu. Proti, esot pārkāpts no Satversmes 1.panta izrietošais tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības princips, jo Kultūras ministrija un Ministru kabinets, piedāvājot Pieteikuma iesniedzējiem atsavināt viņiem piederošos dzīvokļus, sākotnējā sarakstē esot radījuši viņiem tiesisko paļāvību, ka nekustamo īpašumu atsavināšana tiks veikta 1992.gada Atsavināšanas likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt tad, kad Pieteikuma iesniedzēji nav piekrituši Kultūras ministrijas pārstāvja piedāvātajai atlīdzībai, nekustamā īpašuma atsavināšanas kārtība esot būtiski grozīta. Izdarot grozījumus, ticis noteikts jauns tiesiskais regulējums, kas Pieteikuma iesniedzējiem esot krietni nelabvēlīgāks nekā iepriekšējā kārtība. Viņiem esot liegtas vairākas procesuālās tiesības un garantijas, ko tiem piešķīris 1992.gada Atsavināšanas likums. Vairāki Pieteikuma iesniedzēji tiesības uz valsts atsavinātajiem dzīvokļiem esot ieguvuši ilgstošu īres attiecību rezultātā, tādējādi uzskats par šo īpašumu iegūšanu spekulatīvās interesēs neesot pamatots. Esot pārkāpts arī Satversmes 105.pants, jo tā ceturtajā teikumā lietotais termins "likums" esot saprotams vienīgi kā Saeimas pieņemts likums, nevis kā likums, ko Ministru kabinets izdevis Satversmes 81.panta kārtībā. Arī neatliekama vajadzība minētajos apstākļos neesot konstatējama. Esot jāņem vērā fakts, ka pirmais normatīvais akts, kas regulējis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (turpmāk - LNB) būvniecības jautājumus, pieņemts 1995.gadā, tas ir, gandrīz desmit gadus pirms Noteikumu Nr.17 izdošanas. Tāpēc šāda neatliekama vajadzība nevarot tikt konstatēta un Ministru kabinets, izdodot Noteikumus Nr. 17, esot pārkāpis gan Satversmes 81., gan arī 105.panta prasības. Pieteikuma iesniedzēji neapstrīd valsts varas tiesības pieņemt likumus, kas regulē nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas jautājumus, tomēr vienlaikus norāda, ka šādam regulējumam jābūt samērīgam. Proti, sabiedrības ieguvumam jābūt lielākam nekā tam apgrūtinājumam, kas tiek uzlikts nekustamo īpašumu īpašniekiem. Esot pārkāpta arī Satversmes 105.pantā ietvertā prasība pēc taisnīgas atlīdzības. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka taisnīga atlīdzība minētā panta kontekstā jāsaprot arī kā atsavināšanas process, kas, pirmkārt, nerada materiālo un morālo kaitējumu un, otrkārt, nesagādā īpašniekam citas nesamērīgas neērtības vai ciešanas. Tāda kārtība, ka atlīdzība nekustamā īpašuma īpašniekam tiek izmaksāta tikai kādā nepārredzamā un nenosakāmā laika periodā kaut kad nākotnē, neatbilstot Satversmē noteiktajām taisnīgas atlīdzības garantijām. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāve papildus norādīja, ka neesot pamatota arī Ministru kabineta atsaukšanās uz trīsdesmito gadu Latvijas Senāta (turpmāk - Senāts) praksi. Esot jāņem vērā, ka Ministru kabineta atbildes rakstā minētā Senāta spriedumā secinātais nevar tik vērtēts ārpus tās tiesiskās realitātes, kāda pastāvējusi Latvijā pirms sešdesmit gadiem. Minētajā spriedumā aplūkots zemes reformas jautājums, proti, dzimtsnoma. Līdz ar to, interpretējot 1992.gada Atsavināšanas likuma normas, Senāta spriedumā izteiktie secinājumi neesot izmantojami. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka atbilstoši Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumiem Nr.423 "Noteikumi par teritorijas plānojumiem" bez noteiktā kārtībā apstiprināta detālplānojuma Kultūras ministrijai vai kādai citai valsts pārvaldes iestādei nav bijis tiesiska pamata pieņemt lēmumu par teritorijas Uzvaras bulvārī 2 un Kuģu ielā 8/10 izmantošanu LNB vajadzībām. Pieteikuma iesniedzēji, uzskatot, ka Noteikumi Nr.17 ir pretrunā ar Satversmes 1.un 105.pantu, lūdz Satversmes tiesu tos atzīt par spēkā neesošiem no to izdošanas brīža. 3.Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Pieteikuma iesniedzēju viedoklis nav pamatots. Piemērojot 1992.gada Atsavināšanas likuma normas, esot jāņem vērā tā interpretācija, kas piemērota pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados - laikā, kad minētais likums tika pieņemts. Proti, esot jāvadās no Senāta judikatūras attiecīgajā laikā. Atsau­coties uz 1934.gada 10.aprīļa spriedumu lietā Nr.1934/52, Ministru kabinets secina, ka vārdi "vienīgi pret atlīdzību" esot interpretējami nevis kā īpašuma atsavināšana, vienlaikus izmaksājot atlīdzību, bet gan kā īpašuma atsavināšana vienlaikus ar atsavināšanas likuma spēkā stāšanos, turklāt atlīdzību nosakot tikai pēc tam vienošanās vai tiesas ceļā. Ministru kabinets kā nepamatotu noraida arī Pieteikuma iesniedzēju argumentu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. No minētā principa galvenokārt izrietot tas, ka valsts aktiem nevar būt atpakaļejoša spēka. Tiesiskās paļāvības principa mērķis neesot aizsargāt priekšstatu par noteikta normatīvā regulējuma saturu pašu par sevi, proti, aizsargāt priekšstatu par tā nemainību. Šāds priekšstats izslēgtu iespēju izdarīt jebkādus grozījumus normatīvajos aktos. Pieteikuma iesniedzēji neesot arī paskaidrojuši, kādus viņu nākotnes plānus apstrīdētās normas izjaukušas. Analizējot samērīguma principa ievērošanu Noteikumu Nr.17 izdošanas procesā, Ministru kabinets norāda, ka ierobežojumam esot leģitīms mērķis - LNB celtniecība. LNB būtu atzīstama par Latvijas Republikas nacionālo bagātību. Arī izraudzītie līdzekļi esot piemēroti, jo minēto nekustamo īpašumu atsavināšana esot vienīgais veids, kādā valsts varējusi iegūt īpašumā tai nepieciešamos nekustamos īpašumus. Tiek īpaši uzsvērts, ka šāda īpašuma atsavināšanas procedūra esot tikai galējais līdzeklis, kad visi pārējie līdzekļi, arī ilgstošs sarunu process, bijuši izsmelti. Esot jāņem vērā, ka jau pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā - 2005.gada 18.maijā - tikusi noslēgta vienošanās ar vairākiem Pieteikuma iesniedzējiem, proti, Ā.Ziemeli, I.Vasiļjevu, I.Prazdnicani un K.Abramovu. Turklāt Noteikumos Nr.17 ietvertais regulējums esot bijušajiem īpašniekiem īpaši labvēlīgs, jo viņiem, vēršoties tiesā, lai noteiktu taisnīgas atlīdzības apmēru, neesot jāmaksā valsts nodeva. Atbildot uz Satversmes tiesas rakstveida jautājumu par neatliekamo vajadzību pieņemt Noteikumus Nr.17, Ministru kabinets norāda, ka tā minēto noteikumu izstrādes gaitā vairākkārt esot precizēta un "galīgie neatliekamās vajadzības iemesli ir norādīti 2005.gada 6.janvāra anotācijā" (sk. lietas 3.sēj. 204.lpp.). Ministru kabinets arī norāda, ka nav notikusi LNB būvniecības sabiedriskā apspriešana, kā arī nav izstrādāts piegulošās teritorijas detālplānojums. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvis norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēji nav pareizi sapratuši, ar kuru brīdi viņiem var tikt piemērotas 1992.gada Atsavināšanas likuma normas. Tas esot iespējams vienīgi ar brīdi, kad tiek pieņemts speciāls likums. Šādu Ministra kabineta pārstāvja apgalvojuma pareizību apstiprinot arī Senāta 1934.gada 10.aprīļa spriedumā secinātais. Ministru kabineta pārstāvis vērsa uzmanību uz Civillikuma 1477.panta otro daļu, no kuras izrietot, ka īpašumtiesības, kuras iegūtas uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā. Arī 1992.gada Atsavināšanas likums esot paredzējis, ka īpašumtiesības valstij vai pašvaldībai pāriet līdz ar šāda speciāla likuma pieņemšanu, tātad Noteikumi Nr.17 neesot paredzējuši citādu kārtību nekā tā, kas noteikta 1992.gada Atsavināšanas likumā. Esot jāņem vērā arī tas, ka iesniegtā konstitucionālā sūdzība aizstāv sabiedrības hipotētiskas intereses, tādējādi neesot iespējams konstatēt, kādas konkrētas Pieteikuma iesniedzēju intereses ir aizskartas. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumu, vai ar Noteikumiem Nr.17 grozītajā 1992.gada Atsavināšanas likuma 9.un 12.pantā ietvertās tiesību normas regulē procesuālo kārtību, kādā šādas lietas izskatāmas tiesā, Ministru kabineta pārstāvis atbildēja apstiprinoši. Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumi Nr.17 nav pretrunā ar Satversmes 1. un 105.pantu, un lūdz Satversmes tiesu konstitucionālo sūdzību atzīt par nepamatotu. 4. Pieteikuma iesniedzēju (J.Jaunzema, T.Čerkovskas, V.Leitēna un G.Gailīša) konstitucionālajā sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums par Apstrīdētā likuma neatbilstību Satversmes 1.un 105.pantam lielā mērā tiek balstīts uz pieteikumā par Noteikumu Nr.17 neatbilstību Satversmes 1.un 105.pantam ietverto argumentāciju. Ar pārējiem Pieteikuma iesniedzējiem, kas apstrīdēja Noteikumus Nr.17, bija panākta vienošanās par taisnīgas atlīdzības samaksu. Papildus tiek norādīts, ka 2005.gada 15.jūnijā Pieteikuma iesniedzēji vērsušies pie Valsts prezidentes ar lūgumu neizsludināt Apstrīdēto likumu un nodot to atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Tomēr šis lūgums nav ņemts vērā. Pieteikuma iesniedzēji īpaši vērš Satversmes tiesas uzmanību uz faktu, ka gandrīz pusgadu, kopš viņiem nepieder atsavinātie nekustamie īpašumi, taisnīga atlīdzība tā arī neesot izmaksāta un vispārējās jurisdikcijas tiesā lietas par taisnīgas atlīdzības apmēru neesot izskatītas. Tādējādi būtiski tiekot pārkāpta Satversmes 105.panta ceturtajā teikumā ietvertā prasība pēc taisnīgas atlīdzības. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāve papildus norādīja, ka Apstrīdētajā likumā ietvertais regulējums, kas paredz šādas kategorijas lietas izskatīt ārpus kārtas, esot neefektīvs. Tik komplicētu jautājumu, kas saistīts ar taisnīgas atlīdzības noteikšanu, nekādā gadījumā neesot iespējams izlemt vienas tiesas sēdes laikā. Šis nenoteiktais tiesiskais stāvoklis, kad personām īpašums tiek atsavināts, bet taisnīga atlīdzība netiek izmaksāta, varot turpināties pat vairākus gadus. Pastāvot arī liela varbūtība, ka atsavinātais nekustamais īpašums tiek novērtēts neobjektīvi, jo Apstrīdētajā likumā ietvertais termins "vietējās cenas" nekur neesot sīkāk paskaidrots. Pieteikuma iesniedzēji secina, ka Apstrīdētais likums ir pretrunā ar Satversmes 1.un 105.pantu, un lūdz Satversmes tiesu to atzīt par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, t.i., no 2005.gada 29.jūnija. 5.Saeima atbildes rakstā nepiekrīt konstitucionālajā sūdzībā norādītajam. Esot jāņem vērā, ka Satversmes 105.panta ceturtais teikums nevar tikt interpretēts tikai šauri gramatiski. Tajā ietvertie vārdi "pret taisnīgu atlīdzību" paredzot arī zināmu laika sprīdi, kurā jānotiek atlīdzības izmaksai. Tas neliedzot valstij noteikt termiņus, kuros pēc likuma par attiecīgā nekustamā īpašuma atsavināšanu pieņemšanas tiek samaksāta taisnīga atlīdzība. Šāda secinājuma pareizību apstiprinot arī Senāta 1934.gada 10.aprīļa spriedums lietā Nr.1934/52. Netiekot pārkāpts arī samērīguma princips, jo nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana esot vienīgi tiesisks process, kurā nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam tiek piešķirta virkne procesuālu garantiju. Šis process tiekot piemērots tikai izņēmuma gadījumos un tikai uz atsevišķa likuma pamata. Turklāt, kad vienošanos starp bijušo īpašnieku un valsti nevar panākt, atlīdzības apmēru nosakot tiesas procesā, kurā bijušie īpašnieki esot atbrīvoti no valsts nodevas nomaksas. Saeima uzsver, ka Apstrīdētais likums netika pieņemts tikai šim konkrētajam gadījumam. Esot jāņem vērā, ka līdz tam spēkā bijušais regulējums, kas 12 gadu laikā ticis piemērots tikai trīs reizes, nespējis operatīvi risināt sarežģītas tiesiskās attiecības, kādas rodoties nekustamo īpašumu atsavināšanas gadījumos. Nepieciešamība pēc grozījumiem 1992.gada Atsavināšanas likumā radusies jau sen, savukārt LNB celtniecības plāni tikai paātrinājuši šāda likuma pieņemšanu. Esot jāņem vērā tas, ka Apstrīdētais likums pieņemts apstākļos, kad bijušas izsmeltas visas iespējas panākt saprātīgu vienošanos ar nekustamo īpašumu bijušajiem īpašniekiem. Turklāt Kultūras ministrija pat pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā nepārtraukti turpinājusi vienošanās procesu, kura rezultātā noslēgtas vēl vairākas vienošanās ar īpašniekiem par taisnīgas atlīdzības izmaksu. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēju arguments, ka Apstrīdētais likums pārkāpj tiesiskās paļāvības principu. Saeima norāda, ka konstitucionālajā sūdzībā Pieteikuma iesniedzēji esot precīzi norādījuši gan vietu, kur LNB tikšot celta, gan arī laiku, kad tas notikšot. Tāpēc Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēji ir zinājuši par tiem piederošo nekustamo īpašumu atsavināšanu, un šādos apstākļos atsaukšanās uz tiesiskās paļāvības principu neesot pieļaujama. Saeima secina, ka Apstrīdētais likums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp bijušo īpašnieku un sabiedrības interesēm. Bijušo īpašnieku intereses šajā gadījumā neesot vērtējamas augstāk par sabiedrības interesēm, un ar Apstrīdēto likumu izdarītie grozījumi pēc būtības tikuši pieņemti attiecīgo nekustamo īpašumu īpašnieku, arī Pieteikuma iesniedzēju, interesēs. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis papildus atbildes rakstā minētajam norādīja, ka Apstrīdētais likums "būtu uzskatāms par tādu it kā vispārīgo jeb jumta likumu". Tas nemainot un nesamazinot Pieteikuma iesniedzēju tiesību apjomu, tikai "procedūras ir noregulētas daudz stingrāk un daudz precīzāk" un "Saeima ar šiem saviem likuma grozījumiem būtībā ir likumu padarījusi daudz paskaidrojošāku un daudz labāk un vieglāk piemērojamu juristiem šādā gadījumā". Nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumos esot jāņem vērā atbilstošās Civillikuma normas par īpašuma tiesību rašanos valstij un pagājušā gadsimta 30. gados pieņemtie Senāta spriedumi šajā jomā. Pieteikuma iesniedzēji esot uzklausīti gan tad, kad Apstrīdētais likums izskatīts Saeimā, gan arī pēc tam, kad tas nodots Valsts prezidentei. Tāpēc esot nepamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka viņi nav uzklausīti. Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka 1992.gada Atsavināšanas likumā noteiktais nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas mehānisms esot ļoti neefektīvs. Vienošanās process vairumā gadījumu neesot caurskatāms, un sabiedrība tā arī varot neuzzināt, cik dārgas un neefektīvas ir panāktās vienošanās. Apstrīdētā likuma leģitīmais mērķis esot ļaut valstij un visai sabiedrībai īstenot nozīmīgus projektus, ne tikai LNB projektu. Pie šādiem projektiem varot pieskaitīt, piemēram, Dienvidu tilta un Zie­meļu tuneļa būvniecību. Nozīmīgi esot arī tas, ka tikai četri dzīvokļu īpašnieki iesnieguši Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību, norādot uz Apstrīdētā likuma neatbilstību Satversmei. Tas liecinot par to, ka viņi vienošanās procesā pirms likuma pieņemšanas nav bijuši spējīgi pietiekami skaidri formulēt savas vēlmes attiecībā uz saņemamās atlīdzības apmēru vai arī izvirzījuši nesamērīgi augstas prasības. Fakts, ka laikā, kamēr turpinājies nekustamā īpašuma atsavināšanas process, 1992.gada Atsavināšanas likumā tika izdarīti grozījumi, nevarot būt par argumentu tam, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo valstij esot tiesības grozīt pieņemtos normatīvos aktus. Uzskatot, ka Apstrīdētais likums ir labi pārdomāts un dziļi izsvērts, Saeimas pārstāvis lūdz Satversmes tiesu konstitucionālo sūdzību atzīt par nepamatotu, bet Apstrīdēto likumu - par atbilstošu Satversmes 1.un 105.pantam. 6.Pieaicinātā persona - Saeimas deputāte, kultūras ministre no 2002.gada 7.novembra līdz 2004.gada 9.martam, Inguna Rībena - tiesas sēdē paskaidroja, ka, sākot pildīt kultūras ministra pienākumus, viņa uzzinājusi, ka plānotajai LNB būvniecībai nav izstrādāts pat skiču projekts un ilgstošā laikā nav uzsākta arī zemes atsavināšana tajā vietā, kur šī būvniecība plānota. Lai minēto būvniecību veicinātu, viņa esot nodrošinājusi vairāku nozīmīgu darbu veikšanu. Pirmkārt, esot aprēķināti visi šim projektam iztērētie finanšu līdzekļi. Otrkārt, esot konstatēti projekta īstenošanu traucējošie apstākļi. Konsultējoties ar dažiem saviem padomniekiem, viņa secinājusi, ka likuma grozīšana ar mērķi nodrošināt nepieciešamo nekustamo īpašumu iegūšanu, esot sliktākais iespējamais variants. Tāpēc nolemts to nedarīt. Savukārt tad, kad Noteikumi Nr. 17 nonākuši Saeimā, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ar tiem neesot iepazīstināta. No atsevišķu kolēģu teiktā I.Rībena sapratusi, ka šie noteikumi esot paredzēti tikai tam nolūkam, lai nepieciešamos nekustamos īpašumus varētu atsavināt LNB būvniecības vajadzībām. Bez tam viņai, Saeimas deputātei, neesot bijuši zināmi taisnīgas atlīdzības noteikšanas kritēriji. Atbildot uz tiesas jautājumu par detālplānojuma nepieciešamību, I.Rībena norādīja: "[…] viss sākas ar detālplānojumu, un tikai pēc tam mēs jau kādu objektu vispār varam ievietot." 7.Pieaicinātā persona - kultūras ministre HelēnaDemakova - tiesas sēdē norādīja, ka visu atjaunotās Latvijas Republikas valdību deklarācijās esot uzsvērta jaunas LNB nepieciešamība. Turklāt jau 1968.gadā Rīgas pilsētas ģenerālplānā norādīta vieta bibliotēkas celtniecībai. Savukārt 1988. gadā esot pieņemts lēmums par konkrēto LNB celtniecības vietu. H.Demakova uzsvēra, ka 1999. gadā UNESCO pieņēma rezolūciju par atbalstu LNB celtniecībai pēc ievērojamā arhitekta Gunāra Birkerta projekta. Balstoties uz šo rezolūciju un ņemot vērā arhitekta viedokli, likumā "Par Nacionālās bibliotēkas celtniecību" esot noteikta LNB iespējamā atrašanās vieta. Runājot par jaunās LNB nepieciešamību, H.Demakova norādīja, ka 67 procenti iedzīvotāju atbalstot LNB būvniecību. Turklāt celtniecības procesa aizkavēšana būtiski ietekmējot LNB celtniecības izmaksas. Vilcināšanās neesot pieļaujama, valstij vajadzētu būt tiesībām rīkoties ar šo vietu - sakārtot būvlaukumu, veikt demontāžu un sākt celtniecību. Šā procesa kavēšana ar ieilgušajiem tiesvedības procesiem varot būtiski kaitēt valsts interesēm, tāpēc valstij vajadzētu būt zināmai rīcības brīvībai. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumu par Noteikumu Nr. 17. izdošanas nepieciešamību, H.Demakova uzsvēra, ka 2003. gadā par "lielu nodokļu maksātāju naudu" izstrādātajā kāda advokātu biroja pētījumā (atzinumā) esot bijusi izanalizēta tikai esošā situācija, tas neesot bijis atbilstošs ne valsts, ne sabiedrības interesēm, jo neesot ietvēris konkrētu risinājumu attiecībā uz to, kā valstij vajadzētu rīkoties, lai tā varētu iegūt nepieciešamos nekustamos īpašumus. Taču šie īpašumi ārkārtīgi strauji sadārdzinājušies, tāpēc Kultūras ministrija bijusi spiesta pirkt "jaunu ārpakalpojumu", kas norādītu konkrētu risinājumu. Pēc tā tad arī ministrija esot vadījusies. LNB būvniecības process esot bijis ļoti novilcināts, kā arī nav bijis garantiju, ka Saeima nepieciešamo regulējumu ātri pieņemts. H.Demakova uzskata, ka detālplānojums teritorijai, kurā paredzēta LNB būvniecība, noteikti ir nepieciešams, un pauda pārliecību, ka tas tikšot izstrādāts līdz ēkas būvniecības uzsākšanai. 8.Pieaicinātā persona - Saeimas deputāts, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Mareks Segliņš - norādīja, ka neesot pamatots apgalvojums par to, ka likumprojekts "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām"" pieņemts lielā steigā un bez pienācīgas ieinteresēto personu uzklausīšanas. Tieši pretēji, deputātiem esot izdalītas Pieteikuma iesniedzēju pārstāves vēstules kopijas. M.Segliņš uzsvēra, ka tieši viņš Saeimas Juridiskajā komisijā esot ierosinājis izdarīt grozījumus Civilprocesa likumā. Šo grozījumu mērķis esot bijis panākt, lai lietas, kurās tiek izlemts jautājums par taisnīgas atlīdzības noteikšanu nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā, tiktu ātrāk izskatītas vispārējās jurisdikcijas tiesās. Šādi grozījumi bijuši nepieciešami, jo apgabaltiesas spriedums varot tikt pieņemts pat divu gadu laikā pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas. Šāda regulējuma mērķis esot rūpēties par nekustamā īpašuma bijušajiem īpašniekiem gadījumā, kad valsts nav spējusi sarunu ceļā panākt vienošanos par taisnīgas atlīdzības apmēru. Vienlaikus M.Segliņš, norādot uz Apstrīdētā likuma pieņemšanas nepieciešamību, uzsvēra, ka "valstij ir tiesības kļūt mazliet agresīvākai" […] "valstij pietrūkst šī spēka un pietrūkst iespēju agresīvāk virzīties tādos svarīgos jautājumos", piemēram, risinot tiesiskās problēmas saistībā ar jaunu valstiski nozīmīgu ceļu būvniecību. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumu par to, kāpēc Apstrīdētajā likumā, līdzīgi kā Noteikumos Nr.17, netika paredzēta iespēja bijušos īpašniekus atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, M.Segliņš norādīja, ka par šo jautājumu komisijas sēdē neesot spriests. Tomēr tas esot turpmāk jāapsver. Tāpat, iespējams, būtu nepieciešams grozīt Civilprocesa likumā pastāvošo regulējumu, lai nodrošinātu to, ka lietas par taisnīgas atlīdzības noteikšanu tiek ātrāk iztiesātas. 9.Pieaicinātā persona - finanšu ministrs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas uzraudzības padomes (turpmāk - Uzraudzības padome) priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš - pauda viedokli, ka, ņemot vērā Kultūras ministrijas veiktos atsavināšanai paredzēto nekustamo īpašumu novērtējumus, piedāvāt par tiem nekustamā īpašuma tirgus vērtībai atbilstošu atlīdzību, esot taisnīgi. Viņš tiesas sēdē norādīja, ka Uzraudzības padome 2004.gada 16.jūnija sēdē pieņēmusi lēmumu uzdot Kultūras ministrijai veikt visu ar LNB projekta īstenošanu saistīto nekustamo īpašumu kontrolvērtējumu. Šajā pašā sēdē Kultūras ministrijai esot uzdots arī apstiprināt zemāko cenu sarunu vešanai par nekustamā īpašuma atsavināšanu. Savukārt Uzraudzības padomes 2005.gada 23.februāra sēdē esot nolemts, ka bijušajiem nekustamā īpašuma īpašniekiem piedāvājamās taisnīgās atlīdzības lielums aprēķināms kā vidējā aritmētiskā vērtība no visiem Kultūras ministrijas rīcībā esošajiem nekustamā īpašuma novērtējumiem. Šajā sēdē esot formulēti konkrētas atlīdzības apjomi, kā arī dota atļauja Kultūras ministrijai mainīt šīs atlīdzības summas 10 procentu robežās. Taču Uzraudzības padome 2005.gada 20.aprīļa sēdē nolēmusi atļaut Kultūras ministrijai piedāvāt atšķirīgu atlīdzību par konkrētiem nekustamajiem īpašumiem, dažiem no tiem pat palielinot sākotnēji piedāvāto atlīdzības apjomu. Savukārt 2005.gada 27.aprīļa sēdē Uzraudzības padome nolēmusi atļaut Kultūras ministrijai vērsties tiesā pret tām personām, ar kurām nav panākta vienošanās par atlīdzības noteikšanu, kā arī tika nolemts turpināt sarunas ar atsevišķiem bijušajiem īpašniekiem par atlīdzības noteikšanu. O.Spurdziņš norādīja, ka Uzraudzības padome neīsteno projektu, bet tikai uzrauga projekta īstenošanu. Tātad Uzraudzības padome nevarot būt tā institūcija, kurā notiek viedokļu saskaņošana. Turklāt arī Ministru kabinets tai nav deleģējis šādus pienākumus. Uzraudzības padome tikai akceptējot atsevišķus piedāvātos principus, vadoties pēc kuriem Kultūras ministrijai tiek dotas tiesības rīkoties konkrētā projekta ietvaros. Kultūras ministrija esot piedāvājusi metodiku taisnīgas atlīdzības summas noteikšanai, un Uzraudzības padome to esot akceptējusi. O.Spurdziņš uzsvēra, ka Uzraudzības padome tikai pārraudzījusi, atbalstījusi un akceptējusi Kultūras ministrijas piedāvāto rīcību. 10.Liecinieks - Kultūras ministrijas valsts sekretārs Daniels Pavļuts - paskaidroja, ka atbilstoši Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likumam Kultūras ministrija ir šā projekta pasūtītājs. Viņš kā ministrijas administratīvais vadītājs esot piedalījies projekta realizēšanā. Viens no Apstrīdētā likuma leģitīmajiem mērķiem esot LNB projekta īstenošana, tomēr to nevarot atzīt par vienīgo Apstrīdētā likuma leģitīmo mērķi. Esot jāņem vērā tas, ka LNB projekts tika uzsākts jau 1968.gadā un toreizējā Rīgas pilsētas ģenerālplānā tā īstenošanai bija paredzēta konkrēta vieta. Savukārt Kultūras ministrija, izvērtējot tiesisko situāciju, esot secinājusi, ka daudzi tiesību akti ir savstarpēji pretrunīgi. Īpaši nozīmīga kolīzija esot izveidojusies starp Būvniecības likuma un 1992.gada Atsavināšanas likuma normām. Proti, Būvniecības likums neļauj īstenot būvniecības ieceri, kamēr pasūtītājam nepieder apbūvei paredzētais nekustamais īpašums. Tādējādi Apstrīdētajā likumā nācies novērst tajā pastāvošo pretrunu ar Būvniecības likumu, jo pretējā gadījumā LNB projekta īstenošana tiktu aizkavēta. Apstrīdētā likuma izstrādāšanas gaitā esot notikušas sarunas ar citu ministriju pārstāvjiem, kuri arī norādījuši uz to, ka 1992.gada Atsavināšanas likums neļauj valstiski svarīgas intereses īstenot pārskatāmā laikā. Piemēram, 2005.gadā esot uzsākta Eiropas Savienības struktūrfondu apguve, un šo fondu finansējums bieži tiekot novirzīts valstij svarīgiem infrastruktūras uzlabojumiem, kad nepieciešams lemt par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu. Jaunā situācija savādāk definējot līdzsvaru starp privātīpašnieku un sabiedrības interesēm, tādēļ Kultūras ministrija izstrādājusi minētos grozījumus. Taisnīgas atlīdzības apmēra noteikšanas kritērijus esot ieteikusi kompetenta nevalstiskā organizācija - Latvijas Īpašumu vērtētāju asociācija. Kultūras ministrija nekādā veidā nevarot uzņemties atbildību par dažādu nekustamā īpašuma vērtējumu atšķirībām, jo tos izstrādājuši neatkarīgi nekustamo īpašumu vērtētāji un attiecīgais nekustamo īpašumu novērtējums esot viņu ētikas jautājums. Secinājumu daļa 11.Ņemot vērā to, ka šajā lietā Satversmes tiesai tiek lūgts atzīt par spēkā neesošiem divus normatīvos aktus, vispirms tiks izvērtēta Noteikumu Nr.17, bet pēc tam - Apstrīdētā likuma atbilstība Satversmei. Minētos noteikumus Ministru kabinets izdevis Satversmes 81.panta kārtībā. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Tāpēc vispirms ir jāizvērtē, vai šī kārtība ir ievērota (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr.2005-03-0306 10.punkta 4.apakš­punktu). Proti, nepieciešams izvērtēt, vai Ministru kabinets bija tiesīgs Noteikumus Nr.17 izdot Satversmes 81.panta kārtībā un vai šādu noteikumu izdošanas procedūra ir ievērota. 12.Satversmes 1.pantā ietvertais varas dalīšanas princips un Satversmes 64.pants noteic, ka likumdošanas tiesības, proti, tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu, pieder Saeimai un tautai (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr.2005-03-0306 6.punktu). Likumdošanas tiesības īstenojamas, ņemot vērā valsts varas dalīšanas principu, kas izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno autonomas valsts institūcijas. Satversme, piešķirot likumdošanas tiesības Saeimai un Latvijas pilsoņu kopumam, pieļauj arī izņēmumu no šā principa. Proti, Satversmes 81.pants piešķir izpildvarai - Ministru kabinetam - ārkārtas pilnvaras izdot noteikumus ar likuma spēku, tostarp grozot arī spēkā esošos likumus. Tomēr šādas Ministru kabinetam piešķirtās tiesības ir izņēmums no Satversmes 64.pantā noteiktā likumdošanas tiesību sadalījuma, un šīs tiesības kā tādas ir interpretējamas un izmantojamas maksimāli šauri. Konstitucionālo tiesu praksē atzīts, ka likumdošanas tiesību deleģēšanai ir jābūt leģitīmai, proti, balstītai uz attiecīgiem valsts konstitūcijas noteikumiem. Ja konstitūcija šādu deleģēšanu pieļauj, tajā tiek noteikti arī attiecīgi likumdošanas tiesību izmantošanas ierobežojumi (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1995. gada 26.oktobra sprieduma lietā Nr. 16/98 konstatējošās daļas 1. punktu). Satversmes 81.panta mērķis ir nevis radīt patstāvīgu likumdošanas tiesību īstenotāju līdzās Satversmes 64.pantā noteiktajiem subjektiem, bet gan noteikt likumdevēja aizvietotāju, kas spētu operatīvi un efektīvi reaģēt ārkārtas situācijās. Tas nodrošinātu nepieciešamo lēmumu pieņemšanu likumdošanas ceļā arī tādos apstākļos, kad Saeimas un Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot likumdošanas tiesības ir kavētas vai būtiski apgrūtinātas. No vienas puses, šāda Ministru kabinetam piešķirtā kompetence ļauj izpildvarai īstenot savas funkcijas ārkārtas apstākļos, tomēr, no otras puses, pastāv nopietns risks izjaukt varu līdzsvaru par labu tieši izpildvarai. Jau 1921. gada 9. novembrī Satversmes sapulces sēdē Satversmes izstrādāšanas komisijas loceklis Arveds Bergs norādīja, ka šādu valdības likumdošanas tiesību galvenais uzdevums būtu pēckara pārejas periodā radīt likumus, kas "katrā ziņā mūsu dzīvē vairāk piemēroti, nekā Krievijas likumi" (sk. Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921, 20. burtnīca, 1869. lpp.). Arī Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, referējot par Satversmes 81.panta nepieciešamību, norādīja, ka "mūsu valsts ir jauna, neizstrādāta, kurai nepieciešama paātrināta likumdošana, un katram skaidri saprotams, ka kolēģija, kura sastāvēs no 10 cilvēkiem, var ātrāk strādāt, nekā sapulce, kura sastāvēs no 100 cilvēkiem" (sk. Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921, 20. burtnīca, 1874. lpp.). Tādējādi Ministru kabinets, kas izdod noteikumus Satversmes 81.panta kārtībā, atzīstams tikai par likumdevēja (Saeimas un Latvijas pilsoņu kopuma) aizstājēju, kuram šādas tiesības rodas sevišķos apstākļos. 13. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "kompetence izdot attiecīgu tiesību normu ir priekšnoteikums, lai attiecīgais akts būtu likumīgs un piemērojams" [Satversmes tiesas 1999. gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 3. punkts]. Vērtējot Noteikumu Nr.17 atbilstību Satversmes 1.un 105.pantam, jāņem vērā, ka valsts pamatlikums - Satversme - ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pil­nīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Satversme kā vienots veselums Ministru kabinetam nosaka arī vairākus ierobežojumus, kas tam jāievēro, Satversmes 81.panta kārtībā izdodot noteikumus ar likuma spēku. 13.1.Par šādu procesuālu ierobežojumu atzīstams noteikts laika periods, kad Ministru kabinets ir tiesīgs izdot noteikumus Satversmes 81.panta kārtībā. Proti, tie izdodami vienīgi Saeimas sesiju starp­laikā. Turklāt minētie noteikumi jāiesniedz Saeimai ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas, citādi tie zaudē spēku. 13.2.Pie kompetences ierobežojumiem pieskaitāms arī to jautājumu loks, kurus Ministru kabinets nav tiesīgs izlemt Satversmes 81.panta kārtībā. Ar šādā kārtībā izdotajiem noteikumiem nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, turklāt šie noteikumi nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem. Bez tam Satversmes 81.pantā nav uzskaitīti visi jautājumi, par kuriem Ministru kabinets nav tiesīgs lemt šā panta kārtībā, jo atsevišķos gadījumos pati Satversme izslēdz Ministru kabineta tiesības īstenot kādu Saeimas likumdošanas tiesību. Piemēram, Satversmes 67.pants paredz tikai Saeimas tiesības lemt par valsts bruņoto spēku lielumu miera laikā, bet Satversmes 68.pants tikai Saeimai ļauj lemt par tādu starptautisko līgumu apstiprināšanu, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramos jautājumus. Satversmes 81.panta kārtībā nav grozāmi arī likumi, kuru pieņemšanai Satversme īpaši pilnvaro Saeimu un Latvijas pilsoņu kopumu. Piemēram, tikai likumdevējs ir pilnvarots "īpašā likumā" lemt par Valsts prezidentam piešķiramo apžēlošanas tiesību apjomu un īstenošanas kārtību (Satversmes 45.pants), "sevišķā likumā" - par Valsts kontroles kompetenci (Satversmes 88.pants) un "uz atsevišķa likuma pamata" - par īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām (Satversmes 105.pants). 13.3.Noteikumus Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabinets ir tiesīgs izdot vienīgi tad, ja to prasa neatliekama vajadzība. 14.Ja kāds ierobežojums tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem [sk. Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) 1.punktu]. Jāņem vērā tas, ka šā sprieduma 13.punkta 2.un 3.apakšpunktā minētie kompetences ierobežojumi ir vienlīdz svarīgi un to pārkāpšana noved pie minēto noteikumu spēkā neesamības no to izdošanas brīža. "Ja viņi [Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi] izdoti bez neatliekamas vajadzības vai ar atzīmēto materiālo ierobežojumu pārkāpšanu (ko var konstatēt Saeima līdz ko Ministru kabineta izdotie noteikumi viņai iesniegti), tad viņi, kā pretkonstitucionāli, ieskatāmi kā neesoši no paša viņu izdošanas momenta" (Dišlers K. Latvijas valsts varas organi un viņu funkcijas. Rīga, Tieslietu Ministrijas Vēstneša izdevums, 1925, 120.lpp.). 15.Lai konstatētu, vai Noteikumi Nr.17 ir tiesiski, nepieciešams pārbaudīt, vai šajā gadījumā Ministru kabinets rīkojies savas kompetences ietvaros, proti, ievērojis visus Satversmes 81.pantā paredzēto tiesību izmantošanas ierobežojumus. Jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr.17 tika izdoti 2005.gada 11.janvārī. Saeimas rudens sesija tika slēgta 2004.gada 22.decembrī, uz nākamo sesiju Saeima sanāca 2005.gada 14.janvārī, un tajā pašā dienā minētie noteikumi tika iesniegti Saeimai. Nav šaubu par to, ka Noteikumu Nr.17 izdošanas procedūra atbilst šā sprieduma 13.punkta 1.apakšpunktā minētajam kritērijam, proti, Ministru kabinets Noteikumus Nr.17 ir izdevis Saeimas sesiju starplaikā un tie iesniegti Saeimā ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas. Vērtējot Noteikumos Nr.17 ietverto tiesību normu atbilstību šā sprieduma 13.punkta 2.apakšpunktā minētajam kritērijam, nepieciešams noskaidrot, vai šo noteikumu regulēšanas priekšmets neskar kādu jomu, kura atbilstoši Satversmes 81.pantam ir pilnībā izslēgta no Ministru kabineta kompetences. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka "šādi noteikumi nevar grozīt tiesu iekārtas un procesa likumus". Vairākos Valsts kancelejas Juridiskā departamenta atzinumos (sk. piemēram, lietas 2.sēj. 174.un 175.lpp., 178.lpp. un 188.lpp.) izteikts viedoklis, ka Noteikumos Nr.17 ietvertas normas, kas regulē kārtību, kādā tiesas ceļā izskatāmi strīdi par taisnīgas atlīdzības lieluma noteikšanu, un kārtību, kādā institūcijas vai bijušie īpašnieki atbrīvojami no tiesas izdevumu samaksas, kā arī nosaka tiesas pienākumu pieaicināt ekspertus atsavinātā nekustamā īpašuma novērtēšanai un personas, kuras tiesai ir pienākums pieaicināt lietā. Noteikumi Nr.17 noteic arī kārtību, kādā tiek pieņemts tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. Tātad tie groza 1992.gada Atsavināšanas likumā noteikto kārtību, kādā tiesa izskata lietas, ja nav panākta vienošanās par atlīdzības lielumu. Līdz ar to Ministru kabinets, izdodot Noteikumus Nr.17, tajos ir ietvēris normas, kas regulē virkni civilprocesuālu jautājumu. "Šo procesuālo tiesību gandrīz vienīgais avots ir likums, kas nosaka tiesāšanās kārtību (ordo judicii). Latvijas Republikas Satversmes 81.pants, dodot tiesības Ministru kabinetam starpsesiju laikā, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus ar likumu spēku, - tanī pašā laikā kategoriski aizliedz šādu noteikumu ceļā izdot vai grozīt tiesu procesa likumus" (Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 111.- 112. lpp.). 16.Lai arī Ministru kabinets nav tieši grozījis Civilprocesa likumu, tomēr nepieciešams ņemt vērā to, ka visas civilprocesuālās normas nav apkopotas tikai Civilprocesa likumā. Civilprocesuālajā regulējumā ietilpst pilnīgi visas spēkā esošās civilprocesuālās tiesību normas neatkarīgi no tiesību avota, kurā tās atrodamas. Turpretim Civilprocesa likumā apvienota lielākā daļa civilprocesuālo normu, tomēr ne visas šīs normas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, piemēram, arī Administratīvā procesa likums nav izsmeļošs un tajā nav apkopotas visas administratīvo procesu tiesā regulējošās tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 14.punktu). Tādējādi secināms, ka Satversmes 81.pantā minētie "tiesu iekārtas un procesa likumi" nav saprotami tikai šauri gramatiski kā, piemēram, Kriminālprocesa likums, Civilprocesa likums vai Administratīvā procesa likums. Ar "tiesu iekārtas un procesa likumiem" ir saprotamas visas tās normas, kas nosaka konkrētās tiesvedības procesuālo kārtību vai kas var būt par pamatu tiesisko attiecību subjektu darbībai, tiem īstenojot savas procesuālās tiesības vai izpildot procesuālos pienākumus. Piemēram, atsevišķas procesuālās normas ietvertas gan Civillikumā un Darba likumā, gan Prokuratūras likumā un Latvijas Republikas advokatūras likumā (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums. Prof. K.Torgāna un M.Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga, 2001, 11.lpp.). Tādējādi secināms, ka pretēji Satversmes 81.pantam Noteikumi Nr.17 groza "tiesu iekārtas un procesa likumus". 17.Vērtējot Noteikumu Nr.17 atbilstību "neatliekamai vajadzībai", Satversmes tiesa nepiekrīt tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvja paustajam viedoklim, ka Satversmes tiesa neesot tiesīga pārbaudīt Noteikumu Nr.17 atbilstību minētajam kritērijam, jo "neatliekamu vajadzību" politiski izvērtēt varot tikai pats Ministru kabinets. Pirmkārt, nepieciešams ņemt vērā to, ka Satversmes normu saturu noteiktā apjomā vienmēr ir iespējams vērtēt arī no tiesību viedokļa. Nav šaubu par to, ka tiesības un politika pamatlikumā ir cieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības. Tiesiskā valstī Satversmes galvenais uzdevums ir nodrošināt to, ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā valsts vara kļūst saistoša tikai tad, kad tā izteikta tiesību veidā. Tādējādi Satversme aizsargā personu tiesības, jo nodrošina gan to, ka prasība pēc veicamās darbības tiesiskuma ir saistoša visiem valsts varas atzariem, gan arī to, ka valsts vara netiek izmantota ļaunprātīgi. Otrkārt, jāievēro, ka Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments. Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs MarģersSkujenieks, referējot par Latvijas Republikas Satversmes projektu pirmajā lasījumā, uzsvēra: "[…] katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārpratumus. To var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas. […] Šis lietišķais raksturs Satversmes projektā, pēc manām domām, ir uzskatāms par šī projekta pozitīvo īpašību" (sk. Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas. Rīga, 1921, 14. burtnīca, 1309. lpp.). Satversmes 81.pantā ir lietots jēdziens "ja neatliekama vajadzība to prasa", tātad Satversmes sapulce šim jēdzienam piešķīrusi noteiktu saturu, kurš ņemams vērā, izvērtējot, vai Ministru kabinets bijis tiesīgs izdot noteikumus ar likuma spēku. Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga lemt, vai, izdodot Noteikumus Nr.17, Satversmes 81.pantā ietvertais priekšnoteikums - "ja neatliekama vajadzība to prasa" - ir ievērots. 18.Lietas materiālos ir vairākas atšķirīgas anotācijas par Noteikumu Nr.17 pieņemšanas nepieciešamību. Redzams, ka deviņu dienu laikā vairākkārt mainījies neatliekamas vajadzības pamatojums. Tam tiek minēti dažādi iemesli. Piemēram, 2004. gada 29. decembra anotācijā (sk. lietas 2.sēj. 160. - 164.lpp.) kā galvenais iemesls tiek minēts tiesvedības procesa ilgums un būvniecības projekta aizkavēšanās iespēja, kā arī tas, ka likums nenosakot kārtību, kādā atbildīgā institūcija pārņem atsavināto nekustamo īpašumu valdījumā. Savukārt 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas 2.sēj. 190. - 195.lpp.) minētas arī atsevišķu indivīdu spekulatīvās intereses, racionāla budžeta izmantošana, neskaidrības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, kas noteic nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, ir norādes arī uz spēkā esošā likuma reto piemērošanu un likumā nenoregulētajiem jautājumiem, kas neļaujot īstenot Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 1.panta trešo daļu. Anotācijā arī norādīts, ka spēkā esošais likums nenosaka brīdi, ar kuru atsavināto dzīvojamo māju bijušie īpašnieki un viņu ģimenes locekļi zaudē tiesības lietot nekustamo īpašumu. Vēlāk, precizējot jautājumu par patiesajiem Noteikumu Nr.17 pieņemšanas neatliekamās vajadzības iemesliem, Ministru kabinets paskaidrojis, ka "galīgie neatliekamas vajadzības iemesli" norādīti 2005.gada 6.janvāra anotācijā (sk. lietas 3.sēj. 204.lpp.) un tie tad arī kalpojuši par pamatu Noteikumu Nr.17 izdošanai. 19.Vērtējot, vai apstākļus, kuros tika izdoti Noteikumi Nr.17, iespējams atzīt par "neatliekamu vajadzību", Satversmes tiesa vispirms ņem vērā Ministru kabineta 1995.gada 27.jūlija rīkojuma Nr.416 (sk.: Latvijas Vēstnesis, 1995.gada 2.augusts, Nr.114) 3.punktā noteikto. Šis punkts uzliek par pienākumu Kultūras ministrijai kopīgi ar Valsts īpašuma fondu un Rīgas Domi veikt nepieciešamās darbības LNB būvniecībai nepieciešamo zemes gabalu (kvartālos starp Kuģu, Mūkusalas, Akmeņu un Valguma ielu un Uzvaras bulvāri) pārņemšanai valsts īpašumā. Lai gan LNB būvniecībai konkrēta vieta tika noteikta jau daudzus gadus pirms Apstrīdētā likuma pieņemšanas, joprojām nav uzsākta pat detālplānojuma izstrādāšana attiecīgajai teritorijai. Tieši detālplānojums ir atzīstams par vienu no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina to, ka attiecīgās teritorijas izmantošanā sabiedrības un valsts intereses tiek noteiktā kārtībā saskaņotas ar konkrētu nekustamo īpašumu īpašnieku, arī Pieteikuma iesniedzēju, interesēm. Vairāk nekā deviņus gadus pirms Noteikumu Nr.17 izdošanas Kultūras ministrijai un citām valsts pārvaldes iestādēm tika uzlikts par pienākumu nodrošināt LNB būvniecībai nepieciešamo nekustamo īpašumu pārņemšanu valsts īpašumā. Taču pretēji tam, kā liecina lietā esošie dokumenti, uz zemi, kur bija paredzēta LNB celtniecība, tika atjaunotas īpašuma tiesības, bet daudzdzīvokļu mājas Uzvaras bulvārī 2 un Kuģu ielā 8/10 tika nodotas privatizācijai. Lai gan 2002.gada 13.jūnijā pieņemtā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likuma 4.panta otrā daļa un 2003.gada 8.maijā pieņemtā tāda paša nosaukuma likuma 4.panta otrā daļa paredzēja, ka LNB vajadzībām nepieciešamo zemi, kā arī uz tās esošo ēku atsavināšanu valsts vajadzībām veic likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" (t.i., 1992.gada Atsavināšanas likumā) noteiktajā kārtībā, pirms Noteikumu Nr.17 izdošanas netika apsvērta iespēja grozīt spēkā esošo nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtību. Šī kārtība, izdodot Noteikumus Nr.17, tika grozīta tikai pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzēji 2004.gada otrajā pusē, veicot saraksti ar Kultūras ministriju, paziņoja, ka nav apmierināti ar tās piedāvāto atsavināmā nekustamā īpašuma cenu. 20.Ņemot vērā minētos apstākļus, secināms, ka Noteikumu Nr.17 izdošanu nav prasījusi neatliekama vajadzība, Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes 81.pantā noteiktos kompetences ierobežojumus un ir rīkojies ultra vires, t.i., pārkāpjot savas kompetences robežas. Konstatējot Noteikumu Nr.17 neatbilstību Satversmes 81. pantam, nav nepieciešams papildus izvērtēt to atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam. 21.Satversmes 105.pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Šis pants paredz, no vienas puses, valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā. 21.1.Vērtējot Apstrīdētā likuma atbilstību Satversmes 105.pantam, visupirms jāņem vērā, ka minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti no Satversmes 1.panta, jo Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. šā sprieduma 13.punktu). 21.2.Atbilstoši Satversmes 89. pantam "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto un starptautisko cilvēktiesību normu savstarpēju harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.punkta 1.apakšpunktu). Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju, nevis pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada …