Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības

Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2016. gada 2. martā lietā Nr. 2015-11-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis, Sanita Osipova un Ineta Ziemele, pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesniegusi sabiedrība ar ierobežotu atbildību "TAVEX", piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pilnvarotajiem pārstāvjiem zvērinātiem advokātiem Laurim Liepam un Matīsam Šķiņķim un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Bankas - pilnvarotajam pārstāvim Jānim Plepam, ar tiesas sēdes sekretāri Elīnu Kursišu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28. pantu, Rīgā 2016. gada 12. un 19. janvārī, kā arī 1. februārī atklātās tiesas sēdēs izskatīja lietu "Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2008. gada 17. jūlijā pieņēma Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu (turpmāk - Novēršanas likums), kas stājās spēkā 2008. gada 13. augustā. Novēršanas likuma 1. panta 13. punkts noteic, ka uzraudzības un kontroles institūcija ir valsts institūcija vai profesionāla organizācija, kas veic šā likuma prasību izpildes uzraudzības un kontroles pasākumus. Savukārt Novēršanas likuma 47. pants reglamentē uzraudzības un kontroles institūcijas tiesības. Ar 2014. gada 13. augusta likuma "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā" (turpmāk - Novēršanas likuma grozījumi) 32. pantu Novēršanas likuma 47. pants tika papildināts ar trešo daļu šādā redakcijā: "Latvijas Banka nosaka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar ārvalstu valūtas skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu, saistošas prasības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas izveidi, patieso labuma guvēju noskaidrošanu un pārliecināšanos, ka persona, kas norādīta kā patiesais labuma guvējs, ir klienta patiesais labuma guvējs, kā arī attiecībā uz klientu veikto darījumu uzraudzību un klientu saimnieciskās darbības pārzināšanu." Šie grozījumi stājās spēkā 2014. gada 16. septembrī. Latvijas Banka saskaņā ar Novēršanas likuma 47. panta trešo daļu 2014. gada 15. septembrī izdeva noteikumus Nr. 141 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu" (turpmāk - Latvijas Bankas noteikumi Nr. 141). Šie noteikumi stājās spēkā 2014. gada 16. septembrī. To 19. un 20. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) nosaka: "19. Ja darījums nav neparasts vai aizdomīgs un netiek uzsāktas darījuma attiecības, bet darījuma summa ir ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro, kapitālsabiedrība veic klienta vai patiesā labuma guvēja identifikāciju šādā kārtībā: 19.1. nokopē klienta identifikācijas dokumentus; 19.2. pārliecinās par klienta personu apliecinošā dokumenta īstumu un derīgumu; 19.3. nekavējoties ziņo kompetentai tiesībsargājošai iestādei, ja ir pamatotas aizdomas par iesniegtā personu apliecinošā dokumenta viltojumu. 20. Ja šo noteikumu 19. punktā minēto viena klienta veikto darījumu kopsumma viena mēneša laikā sasniedz šo noteikumu 13.1. apakšpunktā minēto summu [8 000 euro], kapitālsabiedrība identificē klientu šo noteikumu 18. punktā minētajā kārtībā." 2. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "TAVEX" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža. Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kas savas komercdarbības ietvaros citastarp veicot ārvalstu valūtas skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu (turpmāk arī - skaidras naudas tirdzniecība). Šādu pakalpojumu atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem sniedzot vienīgi kapitālsabiedrības, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci, un kredītiestādes kā vienu no finanšu pakalpojuma veidiem. Novēršanas likuma prasības attiecoties uz abām minētajām tiesību subjektu grupām. No Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas un Ministru kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1071) 8.2.4. un 8.6. apakšpunkta izrietot, ka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm ir pienākums identificēt klientu (kredītiestādēm - klientu, kuram nav konta) ikvienā gadījumā, kad tiek veikta skaidras naudas tirdzniecība par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk. Uz Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā pilnvarojuma pamata izdotās apstrīdētās normas attiecoties tikai uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bet neattiecoties uz kredītiestādēm, kas sniedz identisku pakalpojumu. Latvijas Banka 2014. gada 16. decembrī esot apstiprinājusi Pieteikuma iesniedzējas pieņemtos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas noteikumus un atzinusi tos par atbilstošiem normatīvo aktu prasībām. Novērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz skaidras naudas tirdzniecību, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka 2015. gada pirmajos divos mēnešos 87 klienti ir atteikušies veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumus ar Pieteikuma iesniedzēju, kā vienu no iemesliem norādot nevēlēšanos tikt identificētiem. Savukārt kredītiestādēs, veicot šādus darījumus apstrīdētajās normās noteikto naudas summu ietvaros, šāda identifikācija netiekot veikta. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo tiesību veikt komercdarbību ierobežojumu. Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pirmkārt, abas minētās personu grupas savu komercdarbību veicot kā kapitālsabiedrības. Otrkārt, tās sniedzot viena un tā paša veida pakalpojumu un esot viena un tā paša konkrētās preces un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus dalībnieki Konkurences likuma 1. panta izpratnē. Treškārt, abas salīdzināmās grupas esot uzskatāmas par konkurentiem, kas turklāt savu komercdarbību veicot nelielā attālumā viens no otra. Ceturtkārt, Konkurences padome esot norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt abām minētajām grupām vienādu tiesisko regulējumu. Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, veicot skaidras naudas tirdzniecību, klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas priekšnoteikumi kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bijuši vienādi. Savukārt ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, esot uzlikts pienākums identificēt klientu vai patieso labuma guvēju tādos gadījumos, kuros kredītiestādēm šāda pienākuma nav. Tātad apstrīdētās normas nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības visām personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis un atšķirīgas attieksmes mērķis esot nošķirami, un attiecībā uz skaidras naudas tirdzniecību apstrīdētās normas pieņemtas, ievērojot nepieciešamību aizsargāt sabiedrības drošību. Apstrīdētās normas esot izdotas arī tādēļ, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma atbilstību Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (turpmāk - MONEYVAL) 2012. gada 5. jūlija ziņojumam par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu (turpmāk - Ziņojums) un tajā ietvertajām rekomendācijām. Savukārt attiecībā uz atšķirīgas attieksmes pieļaušanas leģitīmo mērķi Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tāda nav. MONEYVAL Ziņojumā esot ietverts tikai vispārīgs ieteikums nodrošināt to, lai Latvijas Banka nosaka skaidras prasības klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanai arī gadījumos, kad darījums pēc sava apjoma nesasniedz neparasta vai aizdomīga darījuma statusu. Līdz ar to neesot objektīvu un sabiedrībā atzītu iemeslu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, attiecībā uz klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanu stingrākas prasības nekā kredītiestādēm. Ja apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, tad neesot nepieciešams pārbaudīt, vai, paredzot atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips. Ja tiktu atzīts, ka ar apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei tomēr ir leģitīms mērķis, tad Latvijas Bankas izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti tā sasniegšanai situācijā, kad personas, kuras nevēlas tikt identificētas, varot no identificēšanas izvairīties. Apstrīdēto normu izstrādes materiāli neesot publiski pieejami. No Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas atbildēm uz biedrības "Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija" (turpmāk arī - Nebanku asociācija) iesniegumu ar priekšlikumu grozīt apstrīdētās normas neesot secināms, ka Latvijas Banka būtu apsvērusi alternatīvus līdzekļus un vispār vērtējusi to, vai apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītā atšķirīgā attieksme neesot nepieciešama pat hipotētiska leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka potenciālais klients atsakās veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumu, jo viņam nav līdzi personu apliecinoša dokumenta vai viņš nevēlas tikt identificēts. Sabiedrība no atšķirīgās attieksmes neiegūstot neko, jo personas attiecīgos darījumus varot veikt kredītiestādēs. Atšķirīga attieksme esot īpaši nesamērīga situācijā, kad blakus darbojas tādu kapitālsabiedrību filiāles, kuras veic skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu filiāles. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 64. pantam esot vērtējama kopsakarā. Latvijas Banka neesot uzskatāma par demokrātiski leģitimētu institūciju, jo neesot piesaistīta tautas gribai. Ņemot vērā pašreizējo Satversmes tekstuālo regulējumu, kurā expressis verbis neesot noteiktas Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai varot tikt deleģēta tikai normatīvo aktu izpilde, plānošana un citi uzdevumi. Arī demokrātiskas un tiesiskas valsts princips nepieļaujot to, ka valsts pārvaldes iestādes varētu izdot ārējos normatīvos aktus. Šādas tiesības neizrietot arī no Satversmes tās materiālajā izpratnē jau tādēļ vien, ka nepastāvot attiecīga vispārēja, turklāt Satversmes tiesas atzīta konstitucionāla tradīcija. Ar jaunpieņemtu likumu šādu tradīciju iedibināt nevarot. To esot iespējams vienīgi konstatēt un akceptēt post factum. Saprātīgas šaubas par Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus izrietot arī no Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmās daļas, kurā neesot noteikts tāds ārējā normatīvā akta veids kā "Latvijas Bankas noteikumi". Tātad Latvijas Banka līdz šim, izdodot ārējos normatīvos aktus, esot rīkojusies ultra vires. Pat ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka Latvijas Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, tā esot pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma robežas. Turklāt likumdevējs nemaz neesot bijis tiesīgs pilnvarot citu tiesību subjektu izdot tādas normas, kas atbilstoši Satversmes tiesas praksē definētajai "būtiskuma teorijai" esot tikai Saeimas kompetencē. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums pieļaujot tikai tādu tiesību normu izdošanu, kuras noteiktu pilnvarojumā minēto pienākumu izpildes kārtību, proti, procesuāla rakstura normas. Savukārt apstrīdētās normas esot uzskatāmas par materiālo tiesību normām. Turklāt Novēršanas likumā un Noteikumos Nr. 1071 esot izsmeļoši norādīti tie gadījumi, kad veicama klienta vai patiesā labuma guvēja identifikācija. Ja šo uzskaitījumu nepieciešams papildināt, to darīt esot kompetents vienīgi likumdevējs. Apstrīdētajās normās esot iekļautas tādas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras Novēršanas likums nepieļaujot. Ņemot vērā minēto, apstrīdētās normas esot atzīstamas par spēkā neesošām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis Matīss Šķiņķis atkārtoja un papildināja pieteikumā minētos argumentus un īpaši norādīja uz lietas materiāliem pievienotajiem skaidras naudas tirdzniecības darījumus apliecinošajiem dokumentiem, kas apstiprinot, ka vairākās kredītiestādēs bez identifikācijas ir iespējams veikt darījumus, kuru summa ir ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Banka - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam. MONEYVAL Ziņojumā esot norādīts, ka ar Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija ieteikumiem Nr. 37 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveides ieteikumi kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci ārvalstu skaidrās naudas pirkšanai un pārdošanai" (turpmāk - Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37) esot par maz, lai varētu tikt pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas tādas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tāpēc esot nepieciešams šajā jomā paplašināt Latvijas Bankas kompetenci, piešķirot tai tiesības izdot juridiski saistošas vadlīnijas, vai arī šīs jomas uzraudzību un kontroli uzticēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (turpmāk arī - FKTK). Ņemot vērā Ziņojumā norādīto, Finanšu sektora attīstības padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātajā Darbības plānā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai esot secināts, ka Latvijas Bankai jāizvirza stingrākas prasības klientu izpētei kapitālsabiedrībās, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Atbilstoši minētajā darbības plānā noteiktajām vadlīnijām esot pieņemti Novēršanas likuma grozījumi. Attiecīgā likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka Novēršanas likums nosaka vienīgi minimālās prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, tāpēc Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības minētajām kapitālsabiedrībām atbilstoši to darbības veidam. No Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 anotācijas esot redzams, ka apstrīdētās normas izstrādātas, izvērtējot riskus, kas saistīti ar pakalpojumu, kuru sniedz kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minēto noteikumu projektu Latvijas Banka esot nosūtījusi saskaņošanai desmit lielākajām šīs nozares kapitālsabiedrībām. Nebanku asociācija esot sniegusi izvērstu atbildi, savukārt kapitālsabiedrības, kuras nav šīs asociācijas biedri, neesot izteikušas iebildumus pret noteikumu projektu. Latvijas Banka esot izvērtējusi izteiktos argumentus un tādējādi nodrošinājusi apstrīdēto normu adresātiem iespējas iesaistīties noteikumu izstrādāšanas procesā. MONEYVAL Ziņojumā esot minēts, ka kapitālsabiedrības veicot tikai neparastu un aizdomīgu darījumu un šādus darījumus veicošo klientu uzraudzību, taču neuzraugot citus klientus un viņu veiktos darījumus, lai gan tie veidojot lielāko daļu no šo kapitālsabiedrību apgrozījuma. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai spēkā bijušie Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37 esot paredzējuši, ka pašām kapitālsabiedrībām atbilstoši Novēršanas likumam būtu jāizvērtē iespējamie darbības riski un jāveic adekvāti to novēršanas pasākumi. Latvijas Banka, veicot kontroles pasākumus, esot secinājusi, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, galvenokārt konstatē un reģistrē tikai neparastus darījumus, kuru apjoms pārsniedz normatīvajos aktos noteikto robežvērtību - 8 000 euro, taču nereģistrē apšaubāmus darījumus, kuri to nepārsniedz. Tāpat esot fiksēta arī izvairīšanās no neparastu darījumu konstatēšanas, piemēram, sadalot vienu darījumu vairākos darījumos, vai vienādu darījumu veikšana par identiskām summām īsā laika periodā. Papildus tam pēc Novēršanas likumā noteiktās neparasta darījuma apjoma robežvērtības palielināšanas [no 7 100 euro (5 000 latu) līdz 8 000 euro], kas tika veikta līdz ar euro ieviešanu, esot konstatēts, ka pieaudzis tādu darījumu skaits, kuru apjoms pārsniedz iepriekšējo, bet nepārsniedz jauno robežvērtību. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas praksē esot veidojusies tāda situācija, ka klientu uzraudzība tika veikta formāli un kapitālsabiedrības, ignorējot Novēršanas likuma mērķi, neidentificēja un nepārzināja savus klientus. Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievērots arī kontroles pasākumu laikā konstatētais fakts, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, nav parūpējušās, lai to darbiniekiem būtu pietiekamas zināšanas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošiem normatīvajiem aktiem. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot nepārprotams, kā arī vienkārši un bez būtiskiem finanšu un personāla resursiem piemērojams. Savukārt robežvērtība - 2 000 euro - esot izraudzīta, ņemot vērā kontroles pasākumu ietvaros konstatētās darījumu summas un tām atbilstošo darījumu regularitāti. Esot spēkā apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, personām, kuras vēlas izvairīties no identifikācijas, nākoties veikt vairākus darījumus dažādās kapitālsabiedrībās un līdz ar to esot būtiski palielināta iespēja šādas aizdomīgas darbības atklāt. Izlemjot jautājumus par speciālā pilnvarojuma pieļaujamību, Satversmes tiesa esot konsekventi pieļāvusi ne tikai Ministru kabineta, bet arī citu valsts institūciju tiesības izdot ārējos normatīvos aktus pārvaldes darbību ietvaros. Likumdevējs Latvijas Banku esot izveidojis kā patstāvīgu, neatkarīgu iestādi, kuras pārziņā nodota atsevišķa, no Ministru kabineta kompetences izņemta valsts pārvaldes joma. Lai nodrošinātu pienācīgu attiecīgās jomas pārvaldību, Latvijas Banka patstāvīgi īstenojot visas nepieciešamās no normatīvā regulējuma izrietošās pārvaldes darbības. Viena no šādām darbībām esot ārējo normatīvo aktu izdošana tad, ja likumā ietverts speciāls pilnvarojums. Kopš 1992. gada Latvijas Banka esot izdevusi vairāk nekā 100 noteikumu. Līdz ar to Latvijas Bankas noteikumi kā īpašs ārējā normatīvā akta veids esot ilgstoši pastāvējuši un piemēroti. Tātad konstitucionāla tradīcija ir izveidojusies. Esot noregulēts arī jautājums par šādu noteikumu vietu normatīvo aktu hierarhijā. Atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma piešķiršana esot likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus esot akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot likumdevēja rīcības brīvību tad, kad lietderības apsvērumi to prasa, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts institūciju izdot ārējos normatīvos aktus. Latvijas Bankas noteikumus pēc likumdevēja speciāla pilnvarojuma izdodot Latvijas Bankas padome, kuras sastāvā esot Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes locekļi. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22. pantu Latvijas Bankas prezidentu amatā ievēlot Saeima, kas apstiprinot amatā arī viņa vietnieku un Latvijas Bankas padomes locekļus. Šāds process nodrošinot pietiekamu demokrātisko leģitimāciju, sevišķi ņemot vērā patstāvīgajām iestādēm noteiktos ierobežojumus. Ja likumdevējs būtu vēlējies pilnvarot Latvijas Banku noteikt Novēršanas likuma subjektiem uzlikto pienākumu izpildes procesuālo kārtību, tas šādu terminu būtu ietvēris likuma normā. Taču likumdevējs esot izvēlējies citu formulējumu, un tas neesot nejaušs. Uz to norādot Novēršanas likuma 47. panta otrajā daļā ietvertais pilnvarojums FKTK. Latvijas Bankai piešķirtā pilnvarojuma saturs esot noskaidrojams likuma sistēmas ietvaros. Likumdevējs attiecīgo jautājumu esot uzskatījis par tādu, kas regulējams ar Latvijas Bankas izdotiem noteikumiem, nevis likuma normu. Šāda pieeja atbilstot likuma mērķim un sistēmai, jo arī citos gadījumos likumdevējs neesot attiecībā uz konkrētu subjektu detalizēti noregulējis visus nepieciešamos jautājumus, bet pilnvarojis attiecīgā subjekta kontroles un uzraudzības institūciju regulēt tā rīcību. Tādējādi Latvijas Banka neesot rīkojusies ultra vires. Noskaidrojot, vai izskatāmajā lietā ir personas, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot jāņem vērā tas, ka Konkurences padome Pieteikuma iesniedzējas norādītos jautājumus vērtējusi Konkurences likuma kontekstā. Tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanas pārbaude pēc metodoloģijas atšķiroties no konkurences tiesību ievērošanas pārbaudes, un vienas pārbaudes ietvaros izdarītie secinājumi nevarot tikt tieši vai netieši automātiski pārņemti citā pārbaudē. Iedzīvotāji nošķirot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu sniegtos pakalpojumus un spējot uzrādīt to būtiskās atšķirības. Tāpat nevarot uzskatīt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas subjekti, kuru komercdarbības riski attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas mēģinājumiem esot atšķirīgi. Likumdevējs daudzus jautājumus attiecībā uz Novēršanas likuma subjektiem esot regulējis vienkopus, tomēr šis likums nosakot arī speciālu regulējumu specifiskiem subjektiem. Novēršanas likuma 47. pantā kredītiestādēm un citiem subjektiem esot paredzēti atšķirīgi uzraudzības un kontroles modeļi. Tas liecinot par likumdevēja apzinātu lēmumu kredītiestādes regulēt citādi nekā kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minētās grupas vajagot salīdzināt kopējā to piedāvāto pakalpojumu kontekstā, neizdalot atsevišķi tikai vienu no pakalpojuma veidiem. Skaidras naudas tirdzniecība neesot būtiskākais kredītiestāžu pakalpojums. Tās sniedzot arī daudzus citus finanšu pakalpojumus ar mērķi izveidot ilgtermiņa darījumu attiecības. Atbilstoši Novēršanas likuma prasībām kredītiestāde pirms darījumu attiecību nodibināšanas vienmēr veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no plānoto darījumu summas. Kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, noteiktais tiesiskais regulējums kopumā būtiski atšķiroties no kredītiestāžu tiesiskā regulējuma. Kredītiestāžu likumā kredītiestādēm esot paredzēta konkrēta, tas ir, juridiskās personas forma un speciālas dibināšanas un sākotnējā kapitāla prasības, kas nodrošinot to, ka kredītiestādēm ir pieejami pietiekami plaši resursi finanšu pakalpojumu sniegšanai, tostarp telpu iekārtošanai un klientu piesaistīšanai. Tādējādi kredītiestādes varot investēt līdzekļus darbinieku apmācībā, kontroles mehānismos un dažādās drošības sistēmās, kuras iespējams balstīt uz darbinieku novērtējumu un rīcības brīvību. Pieļautie Novēršanas likuma pārkāpumi varot apgrūtināt kredītiestādes komercdarbību un iesaisti starptautiskajos finanšu tirgos, kā arī mazināt uzticēšanos tai. Savukārt Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija noteikumos Nr. 36 "Ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanas un pārdošanas noteikumi" esot ietvertas prasības kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Saskaņā ar šiem noteikumiem licence tiekot izsniegta nevis kapitālsabiedrībai, bet katrai tās rīcībā esošai ārvalstu valūtas pirkšanas un pārdošanas vietai. Tāpēc kapitālsabiedrību veidoto valūtas maiņas punktu iekārtojums būtiski atšķiroties no kredītiestāžu vai to filiāļu iekārtojuma. Prasības, ko Novēršanas likums izvirza kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm, esot atšķirīgas, un šīs atšķirības ilustrējot arī ievērojami diferencētā sodu sistēma. Ņemot vērā minēto, esot jāsecina, ka kredītiestādes un kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesas sēdē Latvijas Bankas pilnvarotais pārstāvis Jānis Pleps atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un uzsvēra, ka MONEYVAL Ziņojumā esot ietverti ieteikumi attiecībā uz Latvijas Banku, bet FKTK darbība kredītiestāžu uzraudzībā skaidras naudas tirdzniecības jomā neesot pieminēta. 4. Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Latvijas Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus un, pieņemot apstrīdētās normas, nav pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma robežas. Latvijas Banka esot atbildīga par ļoti specifisku valsts pārvaldes jomu. Turklāt tā esot tiesīga izdot saistošus noteikumus tikai šajā specifiskajā jomā un tikai uz likumā ietverta speciāla pilnvarojuma pamata. Šādus noteikumus pieņemot koleģiāla institūcija, kuras prezidentu ievēlot un locekļus ieceļot tieši leģitimēts valsts orgāns - Saeima. Lai gan Latvijas Banka savu uzdevumu izpildē esot neatkarīga, tā tomēr esot pakļauta Saeimas uzraudzībai un parlamentārajai kontrolei. Latvijas Bankai esot pietiekama demokrātiskā leģitimācija, lai tā savas darbības jomā varētu izdot likumam pakārtotus ārējos normatīvos aktus. Latvijas tiesību sistēmā jau ilgstoši (gan starpkaru posmā, gan arī kopš neatkarības atgūšanas) pastāvot tāda konstitucionālā tradīcija, ka uz likumdevēja speciālā pilnvarojuma pamata tiek izdoti ārējie normatīvie akti - Latvijas Bankas noteikumi. Šīs tradīcijas uzturēšana joprojām esot objektīvi nepieciešama, jo attiecīgā specifiskā pārvaldes joma esot detalizēti regulējama, bet Saeimas likumdošanas kapacitāte - ierobežota. Vai apstrīdēto normu izdošana atbilst "būtiskuma teorijai", tas esot vērtējams kontekstā ar likumdevēja pilnvarojuma apjomu, proti, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās nav ietverti tādi jautājumi, kuros politiska izšķiršanās nav notikusi. Likumdevējs attiecībā uz apstrīdēto normu regulēšanas priekšmetu esot izdarījis konceptuālu izšķiršanos un likumā iekļāvis būtiskākos jautājumus, kas norādot galvenos izstrādājamo noteikumu satura virzienus. Izdodot apstrīdētās normas, Latvijas Banka esot balstījusies uz likumdevēja pilnvarojumu, kas paredzot tai tiesības izdot saistošas prasības attiecībā uz likumā noteikto pienākumu izpildi, tostarp iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, klientu veikto darījumu uzraudzību un ziņošanu par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem. Pilnvarojošā norma ietverot norādi uz to, ka pilnvarojuma apjoms ir izsecināms no citām likuma normām, kuras nosaka likuma subjektu pienākumus attiecīgajā jomā. Tā acīmredzami paredzot Latvijas Bankai plašu rīcības brīvību izstrādāt un pieņemt tādas prasības, kas nodrošinātu likumdevēja noteikto pienākumu izpildi pēc būtības un neaprobežotos ar jēdzienu "kārtība". Apstrīdētās normas esot uzskatāmas par tādām, kas sīkāk reglamentē Novēršanas likumā noteikto pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas kalpojot to mērķu sasniegšanai un to pienākumu izpildes nodrošināšanai, par kuru nepieciešamību konceptuāli ir izšķīries pats likumdevējs. Tādējādi Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, neesot pārkāpusi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana esot balstīta ne tikai uz sniegtā pakalpojuma riska izvērtējumu, bet arī uz pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju riska izvērtējumu. Šajā ziņā atšķirības starp kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tieši ietekmējot arī nepieciešamā normatīvā regulējuma apjomu un saturu. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ilze Tralmaka atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka apstrīdētajās normās paredzētā identifikācija ir uzskatāma par vienkāršotu instrumentu Novēršanas likuma 7. panta prasību izpildei un nav uzskatāma par jaunu klienta identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma 11. panta izpratnē. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka Latvijas Banka ir tiesīga izdot Pieteikuma iesniedzējai saistošu ārējo normatīvo aktu un, izdodot apstrīdētās normas, nav pārkāpusi pilnvarojuma robežas. Tomēr apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Ņemot vērā MONEYVAL Ziņojumā norādīto, apstrīdētajās normās ietvertais un uz valūtas tirdzniecības darījumiem attiecinātais klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas mehānisms esot nepieciešams un konceptuāli atbalstāms. Satversmes interpretācijas ceļā Latvijas tiesību sistēmā esot atzītas atsevišķu autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, ja tām pilnvarojums ir noteikts ar likumu. Likumdevējs, kā tas norādīts arī Novēršanas likuma grozījumu anotācijā, esot uzlicis Latvijas Bankai pienākumu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, saistošas prasības Novēršanas likumā paredzēto pienākumu izpildei. Apstrīdētās normas ietverot šādas detalizētas prasības, un Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, esot ievērojusi Novēršanas likuma mērķi un pildījusi savus uzdevumus kapitālsabiedrību sniegto finanšu pakalpojumu vidē, darbodamās likumdevēja pilnvarojuma ietvaros. Lai konstatētu, ciktāl kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir salīdzināmas ar kredītiestādēm, Tiesībsargs esot identificējis šos subjektus vienojošās pazīmes pēc noteiktiem kritērijiem, tādējādi noskaidrojot, vai tie ir salīdzināmi pēc tiesiskās formas un funkcionālās darbības Novēršanas likuma ietekmes sfērā. Kapitālsabiedrību un kredītiestāžu strukturālās uzbūves atšķirībām neesot būtiskas nozīmes, jo to funkcionēšanas pamatprincipi esot līdzīgi. Lai gan licences saņemšanas un uzraudzības kārtība ir atšķirīga, gan kapitālsabiedrības, gan kredītiestādes savas saimnieciskās darbības ietvaros sniedzot salīdzināmus finanšu pakalpojumus - nodarbojoties ar skaidras naudas tirdzniecību. Šo subjektu sniegto pakalpojumu apjoma atšķirība neietekmējot to salīdzināmību. Tāpat arī kapitālsabiedrību un kredītiestāžu atrašanās vieta un pieejamība, kā arī komercdarbības risku un uzraudzības kārtības atšķirības neesot uzskatāmas par atšķirīgiem apstākļiem Novēršanas likumā regulētajos tiesiskajos aspektos. Skaidras naudas tirdzniecības darījumi neesot uzskatāmi par darījuma attiecībām Novēršanas likuma 1. panta 3. punkta izpratnē, un līdz ar to kredītiestādēm neesot pienākuma šādos gadījumos veikt klienta identifikāciju. Tādējādi minētās personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, ciktāl runa ir par skaidras naudas tirdzniecības darījumiem. Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām. Tā kā potenciālais klients identisku pakalpojumu un bez identifikācijas varot saņemt kredītiestādē, apstrīdēto normu leģitīmais mērķis, kas norādīts Novēršanas likuma grozījumu anotācijā, netiekot sasniegts. MONEYVAL Ziņojumā neesot minēta nepieciešamība attiecībā uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, pieņemt atšķirīgus vai stingrākus nosacījumus nekā attiecībā uz kredītiestādēm. Latvijas Banka neesot norādījusi objektīvus iemeslus atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret Pieteikuma iesniedzēju. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ineta Rezevska atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī norādītos argumentus. 6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - savu viedokli balsta uz secinājumiem, kas ietverti Ministru kabineta 2011. gada 21. jūnija sēdē zināšanai pieņemtajā Tieslietu ministrijas Informatīvajā ziņojumā par subjektiem, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Satversmē expressis verbis ne tikai neesot paredzētas autonomo iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, bet vispār neesot noteikts, ka pastāv arī tādas valsts pārvaldes iestādes, kas nav padotas Ministru kabinetam. Tomēr Satversme paredzot izņēmumus no tās 58. pantā noteiktās kārtības, kas tādējādi neesot uzskatāma par absolūtu. Autonomo iestāžu pastāvēšana neesot pretrunā ar Satversmi. Iestāde, ko vada nepolitiskas amatpersonas, darbojoties autonomi likuma noteiktajās robežās un atbildot par savas darbības tiesiskumu. Atsevišķu iestāžu autonomā statusa nepieciešamību atzīstot galvenokārt trijos gadījumos: 1) attiecībā uz institūcijām, kas kontrolē citas pārvaldes iestādes, lai šī kontrole būtu efektīva; 2) attiecībā uz institūcijām, kuru kompetencē ir monetārā politika; 3) attiecībā uz institūcijām, kuras tiek izveidotas uz sabiedrības grupu reprezentācijas principiem (nevis uz politiskā vairākuma principa pamata) un kuru kompetencē ir noteiktu brīvību aizsardzība un interešu līdzsvarošana. Autonomās iestādes demokrātisko leģitimāciju saņemot nevis tādā izpratnē, ka vēlētājiem būtu iespēja politiski ietekmēt šo iestāžu darbības saturu, bet tikai tādēļ, lai sasniegtu sava autonomā statusa mērķi. Autonomās kompetences iestāžu darbība normatīvo aktu izdošanā esot tiesiska, jo noteikta ar attiecīgiem likumiem un šādi akti minēti Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. pantā. Šāda kompetence esot paredzēta lietderības apsvērumu dēļ un arī tādēļ, ka iestāžu autonomais statuss esot nesaraujami saistīts ar regulēšanas un uzraudzības funkcijām savā nozarē. Ja šādām iestādēm nebūtu tiesību izdot normatīvos aktus, attiecīgā valsts pārvaldes nozare nevarētu funkcionēt, jo tajā papildus likumdevēja izdotajiem normatīvajiem aktiem esot nepieciešami detalizētāki un tehniskāki noteikumi. Tiesības izdot šādus noteikumus Latvijas Bankai esot piešķīris likumdevējs tādā pašā kārtībā kā Ministru kabinetam. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāve Inta Salinieka atkārtoja un plašāk paskaidroja rakstveida viedoklī norādītos argumentus. 7. Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija - sniedz šādu viedokli: Lai gan abas Pieteikuma iesniedzējas norādītās salīdzināmās grupas piedāvā vienādus pakalpojumus, pastāvot vairāki apstākļi, pēc kuriem tās būtiski atšķiroties noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas aspektā. Pirmkārt, ar skaidras naudas tirdzniecību varot nodarboties jebkura kapitālsabiedrība, kas izpildījusi minimālās prasības un saņēmusi Latvijas Bankas licenci. Savukārt personai, kas vēlas sniegt kredītiestādei raksturīgos pakalpojumus, esot izvirzīti stingrāki nosacījumi. Otrkārt, kredītiestādei esot nepieciešama laba reputācija un vajagot nodrošināt, lai tās ieviestā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēma atbilstu starptautiskajiem standartiem. Šādas sistēmas starptautiskās atbilstības pārbaudi veicot ne tikai FKTK kā uzraudzības iestāde, bet arī citi tirgus dalībnieki, piemēram, korespondentbankas. Treškārt, normatīvajos aktos paredzētās sankcijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas noteikumu pārkāpumiem kredītiestādēm esot daudz stingrākas un diferencētākas nekā kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Kredītiestādēs skaidras naudas tirdzniecība vairumā gadījumu tiekot piedāvāta kā papildu pakalpojums. Līdz ar to daļa šo pakalpojumu izmantojošo personu esot kredītiestādes klienti, kas saskaņā Novēršanas likuma 11. panta pirmo daļu ir identificēti jau līdz ar darījumu attiecību uzsākšanu. Apstrīdētās normas esot ietvertas likumdevēja pilnvarotas institūcijas noteikumos, kurus tā izdevusi pārvaldes kārtībā un kuri atbilstot Satversmei. Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas un FKTK izdotie ārējie normatīvie akti esot saistoši vienīgi to uzraudzības subjektiem, un šāds regulējums esot nepieciešams, lai nodrošinātu specifisku finanšu jomas prasību ievērošanu. Novēršanas likums attiecoties uz plašu personu loku, un tajā bijis iespējams noteikt vienīgi minimālās prasības visiem šā likuma subjektiem, lai gan to saimnieciskās darbības un riska līmeņi esot atšķirīgi. Līdz ar to bijis nepieciešams noteikt specifiskas prasības tiem subjektiem, kuru darbība ir saistīta ar paaugstinātu risku vai kuriem ir būtiska nozīme finanšu sektora stabilitātes ziņā. Tieši uz risku izvērtējumu balstīta pieeja visefektīvāk palīdzot novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Darījumiem ar skaidru naudu piemītot augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, jo tos izsekot esot grūtāk nekā bezskaidras naudas darījumus. Šo risku vēl jo vairāk paaugstinot apstākļi, kuros personai ir iespēja attiecīgos darījumus veikt anonīmi, kā tas esot gadījumā, kad valūtas maiņas darījuma apjoms ir mazāks par noteikto robežvērtību. Pieteikuma iesniedzējas norādītais apstāklis, ka tās potenciālie klienti nevēlas tikt identificēti, esot viena no pazīmēm, kas norāda uz personas iespējamo saistību ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Minētā pazīme esot iekļauta arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (turpmāk arī - Kontroles dienests) izstrādātajā aizdomīgu darījumu pazīmju sarakstā. Tādējādi esot secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja apkalpo augsta riska klientus. FKTK attiecībā uz kredītiestādēm un to veiktajiem skaidras naudas tirdzniecības darījumiem neesot konstatējusi tādus pārkāpumus, par kuriem tām būtu piemērojamas sankcijas vai korektīvie pasākumi. Kredītiestādes ir sniegušas vairāk ziņojumu par aizdomīgiem darījumiem nekā kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotais pārstāvis Kristaps Markovskis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī norādītos argumentus. 8. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Komercbanku asociācija" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam. Ar apstrīdētajām normām netiekot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas tiesības veikt komercdarbību, un to mērķis esot aizsargāt sabiedrības drošību. Neesot pamata uzskatīt, ka šā mērķa sasniegšanai būtu vajadzējis pieņemt tādas pašas tiesību normas arī attiecībā uz kredītiestādēm. Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Kredītiestādes savā darbībā balstoties uz ilgtermiņa attiecībām ar klientu, un savukārt šo attiecību pamatā esot klienta identificēšana un darījumu izvērtēšana jau pirms sadarbības uzsākšanas. Skaidras naudas tirdzniecības darījumi ar klientiem bez konta kredītiestādēs veido mazāk nekā 0,1 procentu no visiem ikdienas darījumiem. Kredītiestādes veicot plašāku klientu izpēti un darījumu drošuma novērtējumu nekā citas komercsabiedrības. Turklāt kredītiestādes esot pakļautas vairāku valsts un starptautisko institūciju regulārai un kompleksai uzraudzībai. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Ketija Tola atkārtoja un plašāk paskaidroja rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka lielākās kredītiestādes savās iekšējās kontroles sistēmās, kas ir konfidenciālas, pat ir paredzējušas par 7 999,99 euro zemāku darījuma apjoma robežvērtību un gadījumos, kad tā tiek pārsniegta, lūdz uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. 9. Pieaicinātā persona - biedrība "Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija" - pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentiem, norādot, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam. Būtiskākais apstāklis, kura dēļ apstrīdētās normas neatbilstot Satversmei, esot nevienlīdzīgi apstākļi skaidras naudas tirdzniecības pakalpojumu tirgū. Visbiežāk gadoties tā, ka klientam darījuma slēgšanas brīdī nav līdzi personu apliecinoša dokumenta, tāpat klientu attieksme pret identifikāciju bieži vien esot piesardzīga, tās laikā viņi nervozējot un izrādot neizpratni, jo kredītiestādēs personas datu apstrāde netiekot veikta. Skaidras naudas tirdzniecības pakalpojumi netiekot plaši sniegti visās kredītiestādēs, tomēr joprojām esot būtisks kredītiestāžu piedāvāto pakalpojumu veids. Vairākas kredītiestāžu filiāles esot īpaši orientētas tieši uz šādu pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes vajagot salīdzināt konkrēti šā pakalpojuma kontekstā. Latvijas Bankas apgalvojumi, ka kredītiestādes saskaņā ar Novēršanas likuma prasībām vienmēr jau pirms darījuma attiecību nodibināšanas veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no plānoto darījumu summas, neatbilstot faktiskajiem apstākļiem un esot maldinoši. Skaidras naudas tirdzniecības pakalpojums kredītiestādē esot brīvi pieejams jebkurai personai neatkarīgi no tā, vai tai ir atvērts konts. Vienīgi atsevišķas bankas attiecībā uz šādiem darījumiem esot noteikušas stingrākas kontroles un klientu identifikācijas prasības. Šādos apstākļos apstrīdētās normas nevarot sasniegt Novēršanas likuma mērķi, kropļojot konkurenci un izslēdzot iespēju sadarbībā ar FKTK kompleksi labot tiesiskā regulējuma nepilnības. Latvijas Bankas secinājumi par MONEYVAL Ziņojuma saturu arī neesot korekti, proti, kredītiestāžu darbība skaidras naudas tirdzniecības jomā šajā ziņojumā nemaz neesot apskatīta. Tāpat arī Ministru kabineta 2014. gada 31. marta rīkojums Nr. 139 "Par Finanšu sektora attīstības plānu 2014.-2016. gadam" esot vērsts uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku novēršanu, ievērojot finanšu sistēmas attīstību kopumā, tostarp tieši uz kompetento institūciju kapacitātes stiprināšanu (piemēram, organizējot kapitālsabiedrību darbinieku apmācību) un konkurences veicināšanu. Šis jautājums apstrīdētajās normās vispār esot ignorēts. Konkurences padome atzinusi, ka ne visi Latvijas Bankas norādītie apsvērumi esot uzskatāmi par nozīmīgiem situācijā, kad viena un tā paša tirgus dalībniekiem tiekot radīti nevienlīdzīgi konkurences apstākļi. Apstrīdēto normu mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem, kuri tik būtiski neietekmētu konkurenci. Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas Latvijas Banka esot paudusi sapratni par Nebanku asociācijas bažām un apgalvojusi: ja Konkurences padome uzskatīs, ka apstrīdētās normas kropļo konkurenci, būšot iespējams izdarīt atbilstošus grozījumus normatīvajā regulējumā. Tomēr šādi grozījumi neesot izdarīti, lai gan Konkurences padome sniegusi Latvijas Bankai priekšlikumus par vēlamajām izmaiņām apstrīdētajās normās. Tiesas sēdē pieaicinātās personas valdes loceklis Andris Arhipenko atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī norādītos argumentus. 10. Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka apstrīdēto normu izdošana saskaņā ar Satversmes ievadu, kā arī 1. un 64. pantu bija pieļaujama, ievērojot zināmus nosacījumus. Ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesību piešķiršana orgānam, kas atrodas ārpus Satversmes 64. panta tvēruma, vai iestādei ar vājāku demokrātisku leģitimāciju jebkurā gadījumā nozīmējot demokrātijas virsprincipa ierobežojumu. Apsvērumi par to, ka Saeima ir tiesīga ar likumu pilnvarot Ministru kabinetu izdot likumpamatotus normatīvos aktus, nevarot tikt tiešā veidā attiecināti uz patstāvīgajām iestādēm. Atšķirībā no Ministru kabineta noteikumiem patstāvīgo iestāžu izdotie normatīvie akti demokrātijas virsprincipu ierobežojot divkārt. Patstāvīgo iestāžu izņemšana no Satversmes 58. pantā noteiktās Ministru kabineta padotības apgrūtinot Saeimas izteiktās tautas gribas attiecināšanu uz šo iestāžu darbību. Patstāvīgo iestāžu demokrātiskā leģitimācija pamatā balstoties uz Saeimas pieņemtu likumu, kurā ietverta tautas griba dibināt šādu iestādi un piešķirt tai attiecīgu kompetenci, kā arī uz personālo leģitimāciju, uz noteiktu laiku apstiprinot šīs iestādes vadītāju. Taču šādai iestādei trūkstot paša spēcīgākā leģitimācijas elementa - hierarhiskās padotības Ministru kabinetam. Ja patstāvīgā iestāde izdod ārējos normatīvos aktus, tiekot ignorēts būtisks demokrātijas virsprincipa elements - sasaiste starp izdevēja demokrātiskās leģitimācijas līmeni un tiesībām izdot šādus aktus. Tik būtiska demokrātijas ierobežojuma mērķim vajagot būt ļoti svarīgam, bet pašam ierobežojumam - pēc iespējas mazākam un tomēr tādam, kas ļautu šo mērķi sasniegt. Arguments, ka Eiropas Savienības vai starptautisko institūciju ieteikumi vai noteikumi varētu šādu būtisku demokrātijas ierobežojumu attaisnot, esot noraidāms, jo atbilstoši Satversmes 68. pantam Latvijas Republika līdzdarbojoties Eiropas Savienībā "nolūkā stiprināt demokrātiju", nevis to vājināt. Tāpat neesot akceptējams uzskats, ka konkrētajā gadījumā šādu ierobežojumu prasītu efektivitātes princips, kas pats par sevi nekad nevarot atsvērt nevienu no Satversmes ievadā ietvertajiem virsprincipiem. Efektivitātes princips gan varot tikt ņemts vērā kā tiesiskas valsts virsprincipā ietilpstošā labas pārvaldības principa elements, proti, apsverot jautājumu par demokrātijas virsprincipa ierobežošanu tam līdzvērtīgā tiesiskas valsts virsprincipa labā. Tomēr minētās metodoloģijas ietvaros izdarītais secinājums nevarot būt tāds, ka Saeima pati nespēj pietiekami efektīvi lemt par jautājumiem, kurus ar saviem noteikumiem izlemj Latvijas Banka. Šo noteikumu nav tik daudz, ka tie varētu nopietni atslogot Saeimas darbu. Esot pieļaujams secinājums, ka Latvijas Banka ir kompetentāka par Saeimu konkrētajā jautājumā, kurā būtiska nozīme esot ne tik daudz politiskiem, bet drīzāk gan tehniskiem aspektiem, attiecībā uz kuriem Latvijai esot jāiekļaujas starptautiskā sistēmā. Savukārt no šā secinājuma izrietot secinājums, ka pilnvarojošajā likumā ir izteikta Saeimas griba šādā starptautiskā sistēmā piedalīties, ka šī sistēma ir ļoti komplicēta un ka Latvijas līdzdalība tajā neatstāj Saeimas politiskajai gribai plašu rīcības brīvību. Līdz ar to nepieciešamība atbilstoši demokrātijas virsprincipam Saeimai šo jautājumu regulēt pašai neesot tik liela un tamdēļ Saeima to varot deleģēt Latvijas Bankai kā kompetentākai institūcijai, kas atrodas tiešā saskarē ar citiem starptautiskās sistēmas dalībniekiem. Tomēr šādi apsvērumi no demokrātijas viedokļa esot riskanti un pieļaujami tikai šauros izņēmuma gadījumos, kad politiskā griba reducējoties uz konkrētu izšķiršanos, pēc kuras Saeimai esot tikai minimālas iespējas noteikt regulējuma saturu, jo Latvijas Banka starptautiskās sadarbības jautājumus varot risināt operatīvāk un kompetentāk. Turklāt arī šādos apstākļos esot jābūt nodrošinātai Saeimas virsvadībai un atbildībai. Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā rakstveida viedoklī norādītos argumentus, īpaši uzsverot, ka Saeima nedrīkst nodot daļu savas kompetences neierobežotā autonomas valsts pārvaldes iestādes kompetencē. Saeimai vienmēr vajagot būt iespējai šādu jautājumu noregulēt pašai. Autonomai valsts pārvaldes iestādei nevarot uzticēt ārējo normatīvo aktu izdošanu Satversmes 58. panta ietvaros esošas kompetences jomā. Latvijas Bankas autonomās kompetences pamats esot tas, ka labas pārvaldīšanas princips prasa finanšu politikas nošķiršanu no ikdienas politikas. Kādas kompetences nodošana Latvijas Bankai ir pieļaujama, tas esot izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Dr. iur. Daiga Rezevska - norāda, ka, interpretējot Satversmi, jāņem vērā mūsdienu konstitucionālo tiesību izpratne, kā arī Latvijas tiesiskās sistēmas konstitucionālās tradīcijas, kas atspoguļojot autonomo iestāžu ilglaicīgās un joprojām pastāvošās tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Satversmes rakstītā teksta grozījumu kā autonomo iestāžu darbības pamatojuma pieņemšana esot vēlama Saeimas tiesībpolitiska izšķiršanās, bet tikai no tiesiskās sistēmas uzskatāmības un vienkāršošanas viedokļa. Ja tiekot konstatēts, ka atsevišķā valsts pārvaldes sfērā Ministru kabinetam padota valsts iestāde nespēs nodrošināt pienācīgu pārvaldību, Saeima kā tieši demokrātiski leģitimēta institūcija varot izveidot autonomu iestādi, uzņemoties atbildību par tās tiesiskuma un efektivitātes nodrošināšanas mehānismu iestrādāšanu likumā. Līdz ar to tiesības veikt pārvaldes darbību šajā sfērā, izdodot ārējos normatīvos aktus, secīgi pārejot uz patstāvīgo iestādi un Saeimai paliekot tiesības izlemt likumdošanas procesā izšķiramos šīs sfēras jautājumus. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Aivars Lošmanis - norāda, ka Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus atbilst Satversmei un apstrīdētās normas nepārkāpj Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Izskatāmās lietas ietvaros autonomo iestāžu pastāvēšanas tiesiskums netiekot apšaubīts. Latvijas Banka kā autonoma valsts iestāde nevarot veikt tai deleģētās funkcijas, neizdodot saistošus noteikumus attiecībā uz pašas pārraudzīto nozari. Būtu absurda tāda situācija, ka likumdevējs garantētu šādas iestādes autonomiju, bet tiesības izdot ārējos normatīvos aktus attiecīgajā jomā piešķirtu citam, "leģitīmākam" subjektam. Šāds apsvērums esot izšķirošs ne tikai no lietderības viedokļa, bet arī no tiesiskā viedokļa. Centrālās bankas neatkarība esot mūsdienu valstīs tipisks risinājums, turklāt šāds statuss izrietot ne vien no Satversmes un likuma "Par Latvijas Banku", bet arī no Līguma par Eiropas Savienības darbību 130. panta un 4. protokola "Par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem". Centrālajai bankai esot pašai savi funkciju veikšanai nepieciešamie instrumenti, un viens no tiem esot ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesības, kas nodrošina šādas bankas neatkarību. Šie divi elementi nevarot tikt vērtēti atrauti viens no otra. Tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes sniedz vienu un to pašu pakalpojumu, neesot izšķirošs. Būtiskākais faktors esot šim pakalpojumam piemītošo risku līmenis, un pēc tā salīdzināmās personu grupas būtiski atšķiroties. Tādējādi tās neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Arī tad, ja tiktu pieņemts, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo sniedz viena veida finanšu pakalpojumu, secinājumi par paaugstinātu skaidras naudas tirdzniecības darījumiem piemītošo risku nezaudējot savu juridisko nozīmi samērīguma kontekstā. Apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis - noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošana un sabiedrības drošības aizsardzība. Latvijas Banka esot sniegusi pamatotu argumentāciju tam, ka šāda hipotētiska atšķirīgā attieksme ir samērīga. No Latvijas Bankas un FKTK kompetenču sadalījuma viedokļa esot apšaubāms tas, vai Latvijas Banka, ievērojot Novēršanas likuma 47. panta otrās un trešās daļas regulējumu, pati par sevi spēj nodrošināt vienādu pienākumu līmeni visiem minētā likuma subjektiem. Arī šis apstāklis varot ietekmēt secinājumu par to, vai minētās personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un plašāk paskaidroja savā rakstveida viedoklī norādītos argumentus. 13. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda, ka Latvijas valststiesībās likumpamatotu ārējo normatīvo aktu pieļaujamība līdz šim esot bijusi konsekventi atzīta likumdošanas praksē. Patstāvīgās iestādes, piemēram, Latvijas Banka, FKTK un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, neesot padotas Ministru kabinetam, un tiesības izdot ārējos normatīvos aktus tām piešķirtas, lai tās varētu efektīvāk īstenot savu autonomo kompetenci. Šādu normatīvo aktu esamība esot atspoguļota arī Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta pirmajā daļā un Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta otrajā daļā. Tādējādi Latvijas Bankas padomes tiesības izdot ārējos normatīvos aktus neesot unikālas un veidojot daļu no patstāvīgo iestāžu orgānu izdoto likumpamatoto ārējo normatīvo aktu kopuma. Likumpamatotie ārējie normatīvie akti, ciktāl to saturs atbilst likumā ietvertajam pilnvarojumam, tiekot izdoti, īstenojot nevis likumdošanas funkciju, bet gan izpildvaras funkciju, kas izrietot no Satversmes 57. panta un neesot pretrunā ar Satversmes 64. pantu. No Satversmes 1. panta izrietošā demokrātijas virsprincipa esot secināms, ka vispārsaistošu tiesību normu izdošanai uz likuma pamata nepieciešama augstāka demokrātiskā leģitimācija nekā citu izpildvaras darbību veikšanai. Turklāt arī plaša un salīdzinoši abstrakta pilnvarojuma gadījumā izpildvarai esot saistoši likumā ietvertie mērķi un vērtības, tātad izpildvara darbojoties kā likumā ietverto politisko uzstādījumu īstenotājs, nevis radītājs. Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru laikā Saeimai neesot iespēju viņu politiski ietekmēt - atbrīvošana no amata esot iespējama tikai likumā paredzētajos gadījumos, kuri esot precīzi formulēti un neparedzot Saeimai vērtēšanas vai rīcības brīvību. Tomēr Latvijas Bankas padomes demokrātiskā leģitimācija esot pietiekama, lai tā savas autonomās kompetences ietvaros atbilstoši likumā noteiktajam pilnvarojumam pieņemtu likuma īstenošanai nepieciešamas tiesību normas, jo attiecībā uz visiem Latvijas Bankas padomes locekļiem Saeima izsakot politisku gribu (likuma "Par Latvijas Banku" 22. panta pirmā un otrā daļa). Būtiska esot arī atšķirība starp Latvijas Bankas kā atvasinātas publiskas personas un tās padomes demokrātisko leģitimāciju. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā noteiktais pilnvarojums esot reducējams tikai uz Latvijas Bankas padomi kā demokrātiski leģitimētu institūciju. Citas Latvijas Bankas iestādes un to struktūrvienības nedrīkstot Latvijas Bankas vārdā izdot šādus normatīvos aktus. Neesot pamata Novēršanas likuma 47. pantā doto pilnvarojumu attiecināt tikai uz procesuāliem noteikumiem. Uz likuma pamata izdotā ārējā normatīvajā aktā nedrīkstot būt iekļauts tāds regulējums, kas izsmeļoši noteikts pašā likumā. Apstrīdēto normu atbilstība pilnvarojumam esot atkarīga no tā, vai tās attiecas uz kādu no Novēršanas likuma 11. panta otrajā daļā paredzētajiem klienta identificēšanas gadījumiem. Ja tiek konstatēts, ka minētajā tiesību normā ietvertais attiecīgo gadījumu uzskaitījums ir izsmeļošs, bet apstrīdētās normas paredz jaunu, likumā neminētu gadījumu, tad apstrīdētās normas esot atzīstamas par neatbilstošām Novēršanas likuma 47. panta trešajai daļai un Satversmes 64. pantam. Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka minētās personu grupas izskatāmajā lietā varētu tikt atzītas par tādām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Latvijas Bankas un vairāku pieaicināto personu pieminētā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku analīze varot nebūt tik izšķiroša, lai secinātu, ka personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos. 14. Pieaicinātās personas - Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta - vadītājs Viesturs Burkāns tiesas sēdē sniedza šādu viedokli: Pašreiz starptautiskajā praksē noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā tiekot izmantota uz riska analīzi balstīta pieeja, kas nomainījusi uz konkrētām normatīvajām prasībām balstīto pieeju. Uz riska analīzi balstītu pieeju ar savām rekomendācijām ieviesusi šajā jomā vadošā organizācija "Financial Action Task Force". Šīs rekomendācijas esot pārņemtas arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra direktīvā 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Līdz šim noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku izvērtējums Latvijas Republikā neesot veikts, taču pašreiz Kontroles dienests gatavojot ziņojumu, kas aptveršot visās nozarēs pastāvošos riskus. Secīgi esot paredzēts sagatavot šo risku mazināšanas pasākumu plānu un iesniegt to apstiprināšanai Ministru kabinetā. Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes neesot salīdzināmas, ņemot vērā to atšķirības pieredzes, sniegto pakalpojumu veidu skaita, risku un skaidras naudas plūsmas īpatsvara ziņā. Kredītiestādēs esot īpašas struktūrvienības, kas nodarbojas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku novēršanas jautājumiem. Šādu risku izvērtējums esot komplekss, un kredītiestāžu pieredze šajā jomā esot vislielākā. Tāpat arī no kredītiestādēm saņemto ziņojumu par aizdomīgiem un neparastiem darījumiem īpatsvars esot 70-80 procenti no visiem Kontroles dienestā saņemtajiem ziņojumiem. Savukārt kapitālsabiedrībās, kas veic skaidras naudas tirdzniecību, nodarbināto personu zināšanas esot vājākas, bet tehniskais nodrošinājums - nepilnīgāks, tāpat mazāks esot gan to darbinieku, gan organizēto mācību pasākumu, gan arī sniegto pakalpojumu veidu skaits. Kredītiestādes esot spējīgas kvalitatīvāk izpildīt ziņošanas pienākumu, jo tajās jau pirms darījumu attiecību nodibināšanas tiekot veikta klienta identifikācija un, ja klients kādu iemeslu dēļ darījumu nav noslēdzis, esot pieejami viņa personas dati. MONEYVAL Ziņojumā skaidras naudas tirdzniecības joma esot novērtēta kā joma, kas saistīta ar augstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku. Līdz ar šajā ziņojumā ietvertās rekomendācijas bijušas attiecināmas uz Latvijas Banku. 15. Pieaicinātās personas - Konkurences padomes - pilnvarotā pārstāve Ilze Tarvāne tiesas sēdē sniedza šādu viedokli: Konkurences likuma tvērumā kapitālsabiedrības, kas nodar …