Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.

Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 12. februārī lietā Nr. 2019-05-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc konstitucionālajām sūdzībām, kuras iesniegusi sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" un SIA "ExpressCredit", pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2020. gada 14. janvāra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 1999. gada 18. martā pieņēma Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 15. aprīlī. 1.1. Ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, Saeima papildināja Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. pantu ar 2.2 un 2.3 daļu šādā redakcijā: "(22) Patērētāja kreditēšanas līguma izmaksas ir samērīgas un atbilstošas godīgai darījumu praksei. Kredīta kopējās izmaksas patērētājam aprēķina normatīvajos aktos par patērētāju kreditēšanu noteiktajā kārtībā. (23) Par šā panta 2.2 daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25 procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu. Līgumos, saskaņā ar kuriem kredīts atmaksājams pēc pieprasījuma vai kuros kredīta izmantošanas termiņš pārsniedz 30 dienas, par šā panta 2.2 daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,25 procentus dienā no kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu." 1.2. Ar 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk - Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā) 1. panta pirmo daļu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Par šā panta 2.2 daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu" (turpmāk - apstrīdētais regulējums). Saskaņā ar Grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pantu apstrīdētais regulējums stājās spēkā 2019. gada 1. jūlijā. 2. Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par apstrīdētā regulējuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 105. pantam. Lai veicinātu abu lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2019-05-01 tika piešķirts nosaukums "Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam". 3. Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" un SIA "ExpressCredit" (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Pieteikumu iesniedzējas ir kapitālsabiedrības, kuras, pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra uz nenoteiktu laiku izsniegtajām speciālajām licencēm, sniedz patērētāju kreditēšanas pakalpojumus. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" norāda, ka tās komercdarbība saistīta ar neliela apmēra kredītu - no 5 līdz 425 euro apmērā - izsniegšanu preču vai pakalpojumu iegādei uz laiku no vienas dienas līdz trīsdesmit dienām. Savukārt SIA "ExpressCredit" norāda, ka aptuveni 91 procentam no tās unikālo klientu skaita izsniegti aizdevumi līdz 800 euro uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Apstrīdētais regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tomēr tas nosakot būtiskus ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām patērētājam un tādējādi samazinot Pieteikumu iesniedzēju iespēju saņemt pienācīgu kapitāla lietošanas maksu par to izsniegtajiem aizdevumiem, kura esot vienīgais Pieteikumu iesniedzēju ienākumu avots. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas dēļ Pieteikumu iesniedzējas vairs nespēšot veikt komercdarbību to izraudzītajā jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem. Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot arī personas tiesības brīvi veikt komercdarbību, īpaši tad, ja šādas tiesības iegūtas uz licences pamata. Tādējādi apstrīdētais regulējums ierobežojot Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. 3.1. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pirms tā pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma attiecībā uz procentu likmi, tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā vairākas kompetentās valsts iestādes un nevalstiskās organizācijas iebildušas pret iecerēto procentu likmes ierobežojumu līdz 0,07 procentiem dienā, norādot uz pienācīgas analīzes trūkumu un iespējamu apstrīdētā regulējuma negatīvu ietekmi uz valsts budžetu un īstermiņa aizdevumu pieejamību patērētājiem. Tomēr šie iebildumi un piedāvātie ierosinājumi neesot ņemti vērā un bez jebkāda pamatojuma noraidīti. Kā varot secināt pēc likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (turpmāk - anotācija), apstrīdētais regulējums pieņemts tāpēc, ka atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem 2017. gadā atsevišķās kreditēšanas jomās kavēto kredītu apjoms bijis liels. Tomēr šī informācija neatbilstot īstenībai, jo aptuveni 70 procenti aizdevumu tiekot atdoti bez pagarinājumiem. Arī likumprojekta anotācijā norādītais, ka apstrīdētais regulējums samazinās patērētāju parāda slogu un līdz ar to arī ēnu ekonomiku un iedzīvotāju emigrāciju, neesot pamatots ar konkrētiem datiem. SIA "ExpressCredit" šauboties arī par to, vai apstrīdētais regulējums ir pietiekami skaidri formulēts, jo pastāvot neskaidrības par metodiku, pēc kādas aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā kredītiem ar aizdevuma atmaksas grafiku. Kredīta kopējo izmaksu dienā aprēķināšanas metodiku gan skaidrojis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bet tai vajagot būt noteiktai likumā. Turklāt apstrīdētais regulējums esot tik neskaidrs, ka neesot saprotams, vai kredīta kopējās izmaksas ir ierobežotas ar 0,07 procentiem no kredīta summas katru kredīta izmantošanas dienu vai vidēji visā aizņēmuma termiņā. 3.2. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis esot aizsargāt patērētāju tiesības un veicināt papildu ieņēmumu nonākšanu valsts budžetā. Tātad apstrīdētais regulējums kalpojot tādiem mērķiem kā citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Savukārt SIA "ExpressCredit" uzskata: lai gan pamattiesību ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība -, tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot pienācīgi pamatojis šāda mērķa esību. Izraudzītais līdzeklis neesot piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā no tirgus faktiski izzudīšot īstermiņa aizdevumi. Persona, kura vēlēsies aizņemties nelielu summu, būšot spiesta to aizņemties uz ilgāku termiņu, un līdz ar to palielināšoties kredīta kopējās izmaksas. Turklāt, no tirgus izzūdot īstermiņa aizdevumiem, ievērojami samazināšoties tirgū darbojošos komersantu skaits, kā arī apgrozījums tiem atsevišķajiem komersantiem, kuri savu darbību turpinās. Tas radīšot negatīvu ietekmi uz valsts budžetu. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai esot pieejami citi, komersantu tiesības un intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs neesot vērtējis. Piemēram, esot iespējams nodrošināt pienācīgu patērētāja kredītspējas izvērtēšanu. Jau šobrīd Patērētāju tiesību aizsardzības centram esot paredzētas plašas tiesības pārraudzīt patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbību. Tāpat likumdevējs varējis saglabāt iepriekš noteiktos kredīta kopējo izmaksu ierobežojumus un papildus pieņemt tādu regulējumu, kas mudinātu patērētājus aizņemties atbildīgāk. Turklāt likumdevējs varējis noteikt tādu procentu likmi, kas nodrošinātu kredīta kopējo izmaksu samazināšanos, bet vienlaikus mazāk ierobežotu Pieteikumu iesniedzēju tiesības, piemēram, noteikt gada procentu likmes ierobežojumu 60 procentu apmērā no kredīta kopējām izmaksām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā Saeimas atbildīgā komisija esot atbalstījusi Latvijas Bankas priekšlikumu procentu likmes samazināšanai. Lai arī šo alternatīvo priekšlikumu sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" neatbalstot, tomēr to, atšķirībā no apstrīdētā regulējuma, esot izstrādājuši eksperti, citstarp analizējot situāciju Latvijas un kaimiņvalstu tirgū. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiek ierobežotas Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, neesot lielāks par to tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā ne vairāk kā 10 procentiem aktīvo iedzīvotāju būšot pieejama patēriņa kreditēšana. Turklāt, no tirgus izzūdot īstermiņa aizdevumiem, būšot jārēķinās ar risku, ka var paplašināties nelegālā kreditēšana vai arī rasties negatīva ietekme uz konkurenci. Līdz ar to neesot ievērots samērīguma princips. 3.3. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumus likumdevējs esot noteicis jau iepriekš - ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka tādējādi valsts ir attiecīgajā nozarē ieviesusi skaidrus komercdarbības veikšanas nosacījumus. Ja brīdī, kad Pieteikumu iesniedzējām tika izsniegtas licences komercdarbības veikšanai, būtu bijis spēkā apstrīdētais regulējums, tās būtu citādi plānojušas savu darbību. Savukārt likumdevēja noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi īss, jo astoņarpus mēnešu laikā neesot iespējams pārorientēt komercdarbību tā, lai neciestu ievērojamus zaudējumus. Turklāt likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot paredzējis nekādus kompensējošus mehānismus attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējām. Tādējādi esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. 3.4. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka nepiekrīt Saeimas apsvērumiem par to, ka apstrīdētais regulējums neierobežo tām Satversmes 105. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz īpašumu. Lai gan apstrīdētais regulējums ir spēkā tikai neilgu laiku, tomēr finanšu rādītāji un prognozes liecinot, ka tajā ietvertā ierobežojuma dēļ Pieteikumu iesniedzējas nespēs veikt komercdarbību ilgstoši. Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Proti, pirms tā pieņemšanas neesot veikta ne pienācīga situācijas analīze, lai noskaidrotu, kādēļ iepriekš spēkā bijušais regulējums nesasniedza vēlamo mērķi, ne pētījumi par piemērotāko risinājumu, nedz arī izvērtējums par ietekmi, kādu radīs apstrīdētais regulējums. Ja tas tiks piemērots ilgstoši, kredītresursu pieejamība tautsaimniecībā būtiski pasliktināšoties, jo kredīti kļūšot dārgāki, kā arī samazināšoties nebanku aizdevēju savstarpējā konkurence. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā vispār neesot analizēts tas, kādēļ par atbilstošu likmi būtu uzskatāmi tieši 0,07 procenti dienā no kredīta summas. Pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas 2017. gadā Ekonomikas ministrija esot ierosinājusi noteikt, ka par neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,1 procentu dienā no kredīta summas. Tomēr likumdevējs pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas neesot pienācīgi izvērtējis alternatīvus līdzekļus, turklāt neesot apsvēris arī to, vai apstrīdēto regulējumu ietverošie Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā nebūtu saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo Eiropas Komisijai. SIA "ExpressCredit" min savus apsvērumus arī attiecībā uz to, kādēļ apstrīdētais regulējums nebūtu uzskatāms par pietiekami skaidru. Proti, likumdevējs, apstrīdēto regulējumu pieņemot, neesot ņēmis vērā to, ka ir vairāki kredītu atmaksas veidi, tostarp anuitātes metode. Piemērojot apstrīdēto regulējumu, kredīta kopējās izmaksas dienā neesot iespējams korekti aprēķināt tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota šī metode. Uz to apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā norādījis arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, aicinot ierobežojumus noteikt gada procentu likmei, jo tās aprēķināšanas formula ir skaidri noteikta normatīvajos aktos. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. 4.1. Satversmes 105. pants neparedzot tiesisko aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tāpat tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam ierobežot personas tiesības uz īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm, tostarp grozot tiesisko regulējumu. Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām izsniegtās licences anulēšanu vai to darbības apturēšanu, bet vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta pakalpojuma - kreditēšanas - kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas dēļ iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums neesot uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežojumu. Kopējo kredīta izmaksu ierobežojums līdz 0,07 procentiem dienā no kredīta summas pats par sevi neesot uzskatāms par nesamērīgi zemu vai tādu, kas liegtu personai gūt augļus no sava īpašuma. Tādējādi apstrīdētais regulējums neierobežojot Pieteikumu iesniedzējām no Satversmes 105. panta izrietošās tiesības uz īpašumu. 4.2. Pat ja apstrīdētais regulējums ierobežo personai Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, tas esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Likumdevējs esot uzklausījis un vērtējis nozares pārstāvju iebildumus vairākās atbildīgās komisijas sēdēs. Tāpat atbildīgās komisijas sēdēs esot plaši apspriestas apstrīdētā regulējuma alternatīvas. Atbildīgās komisijas locekļi, atbalstot Finanšu ministrijas organizētās darba grupas un Latvijas Bankas piedāvājumu, akceptējuši regulējumu, kas paredzēja, ka par nesamērīgām un neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas, kas, izteiktas gada procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada procentu likmi patēriņa euro kredītiem. Tomēr Saeimas deputāti šo priekšlikumu neesot atbalstījuši, uzskatot, ka apstrīdētais regulējums ir labāk piemērots līdzeklis patērētāju tiesību aizsardzībai. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku - patērētāju - tiesību aizsardzība. Proti, likumdevēja nolūks, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās, izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat tikt pielīdzinātas augļošanai. Tāpat ierobežojums veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas ātri un nepārdomāti uzņemties parādsaistības, kuras tā nevar atļauties. Samazinoties aizdevumu piedāvājumam, samazināšoties arī to personu skaits, kuras varētu neapdomīgi attiecīgās saistības uzņemties. Patērētāju uzvedības ietekmēšana, ierobežojot noteikta produkta vai pakalpojuma pieejamību, esot tiesību sistēmā pieļaujama prakse. 4.3. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošinot to, ka ne kredīta procentu maksājumi, ne komisijas maksa kopā vai atsevišķi nevar būt noteikti tādā apmērā, ka radītu nesamērīgas izmaksas patērētājam. Tas aizsargājot gan tos patērētājus, kuri pārdomāti izvēlējušies ņemt kredītu, gan arī tos patērētājus, kuri aizdevumu varētu būt saņēmuši bez pienācīgas savu finansiālo iespēju un vajadzību izvērtēšanas. Gadījumi, kad aizdevumi tiek izsniegti personām, kuras nespēj tos atmaksāt, neesot nemaz tik reti. Tas, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu samazināties īstermiņa kredītu piedāvājums, atbilstot patērētāju interesēm. Šādi aizdevumi neesot izmantojami tam, lai apmierinātu personu vajadzības pēc ikdienas precēm, kā arī rēķinu apmaksai vai medikamentu iegādei. To izmantošana šādiem nolūkiem varot novest pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai palielinot personu parādsaistības. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot pietiekami izvērtēti alternatīvi līdzekļi, tomēr likumdevējs uzskatījis, ka ar tiem nebūs iespējams sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē. Arī efektīvāka patērētāju kredītspējas pārbaude neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli. Jau ilgstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumā kredīta devējiem esot noteikts pienākums pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Taču šis pienākums daudzos gadījumos netiekot efektīvi pildīts, tāpēc likumdevējam esot tiesības un pienākums noteikt arī citus līdzekļus, kas nodrošinātu sabiedrības interešu pienācīgu aizsardzību. Patērētāju kā mazāk aizsargātas sabiedrības grupas interešu aizsardzībā likumdevējam esot plaša izvērtēšanas brīvība. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību pašu izraudzītajā jomā. Turklāt likumdevējs esot noteicis pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši apstrīdētajam regulējumam. 5. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - norāda: lai veiktu visaptverošu izpēti saistībā ar ierosinātajiem grozījumiem patērētāju kreditēšanu regulējošos normatīvajos aktos, kā arī izstrādātu konkrētus priekšlikumus, ar Ministru prezidenta 2018. gada 1. augusta rīkojumu Nr. 230 "Par darba grupu" tika izveidota darba grupa (turpmāk - Darba grupa). Darba grupu esot vadījis finanšu ministrs, un tajā bijuši iekļauti pārstāvji no Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bankas, Pārresoru koordinācijas centra, Finanšu nozares asociācijas un biedrības "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija". Lielākā daļa Darba grupā pārstāvēto institūciju esot atbalstījušas kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu un aicinājušas noteikt vienu likmi. Darba grupā esot analizēta arī informācija par citu valstu regulējumu. Saskaņā ar Latvijas Bankas sagatavoto vērtējumu Latvijā līdz apstrīdētā regulējuma pieņemšanai maksimālās kredīta kopējās izmaksas patērētājam bijušas augstākās Baltijā. Šādas likmes esot piemērotas aizdevumiem, kuri izsniegti uz īsu termiņu un veidojot mazāk par vienu procentu no kopējā tautsaimniecībai izsniegtā kredītportfeļa. Veicinot atbildīgu kreditēšanu un nodrošinot atbilstošu finanšu resursu pieejamību, tostarp finanšu instrumentu klāsta un pakalpojumu sniedzēju daudzveidību, kreditēšanas pakalpojumu izmaksu samērīgumu, kā arī attiecīgo pakalpojumu sniedzēju konkurenci, kredīta kopējo izmaksu maksimālās likmes samazināšana bijusi pamatota. Nolūkā nodrošināt Latvijas finanšu sektora konkurētspēju un nepieļaut ēnu ekonomikas paplašināšanos, Darba grupas ziņojumā rekomendēts kredīta kopējo izmaksu maksimālo likmi noteikt nemainīgu atkarībā no kredīta izmantošanas termiņa un ne zemāku par finanšu sektorā plaši izmantotu finanšu instrumentu faktiskajām likmēm, kā arī to pielīdzināt pārējās Baltijas valstīs noteiktajai zemākajai kredīta kopējo izmaksu likmei. Darba grupas ziņojums, kā arī Latvijas Bankas sagatavotais materiāls par patēriņa kredītu aizdevumu likmēm esot iesniegts atbildīgajai komisijai. Taču vajagot ņemt vērā, ka attiecībā uz kredīta kopējo izmaksu ierobežošanu aizdevumiem līdz 30 dienām Darba grupā neesot panākts vienots valsts institūciju un biedrības "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" viedoklis. 6. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - norāda, ka kredīta kopējo izmaksu patērētājam stingrāka ierobežošana ir pamatota un nepieciešama. Tomēr ierobežojumam vajagot būt tādam, lai nodrošinātu līdzsvaru starp patērētāju un kredīta devēju interesēm. Darba grupā esot secināts, ka kredīta kopējo izmaksu ierobežošanai izmantojama gada procentu likme. Tā esot vienīgā procentu likme, kura precīzi atspoguļojot kredītu dārdzību un kuras aprēķināšanas metodika skaidri noteikta normatīvajos aktos. Šīs likmes aprēķināšanas metode pieļaujot uz ilgāku laiku izsniegtu aizdevumu atmaksāšanā piemērot anuitātes metodi jeb paredzēt aizdevuma atmaksas grafiku. Šā iemesla dēļ atbildīgajai komisijai esot iesniegts alternatīvs priekšlikums, kas paredzējis, ka par neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras, izteiktas gada procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada procentu likmi patēriņa euro kredītiem rezidentu mājsaimniecībām. Tomēr likumdevējs šo priekšlikumu noraidījis. Apstrīdētais regulējums ietekmēšot tos kredīta devējus, kuri piedāvā kreditēšanas pakalpojumus ar salīdzinoši augstām procentu likmēm, īsiem atmaksas termiņiem un pieprasa kredīta atmaksu vienā maksājumā. Iespējams, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā šāda veida aizdevumi turpmāk vairs netiks piedāvāti, jo tie kļūšot ekonomiski neizdevīgi. To vietā tikšot piedāvāti aizdevumi ar garāku atmaksas termiņu un par lielāku summu. Tas, vai komersanti būs spiesti pārtraukt savu darbību, esot atkarīgs no katra kredīta devēja spējām pielāgoties tirgus izmaiņām un peļņas iespējām. 7. Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka apstrīdētā regulējuma ietekme uz kreditēšanas nozari vērtējama līdzīgi tai ietekmei, ko radīja ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām dienā. Arī tad ierobežojumu noteikšana esot izraisījusi kredīta devēju bažas par komercdarbības nerentabilitāti un iespējamu darbības izbeigšanu, taču tā neesot noticis. Turklāt esot prognozējams, ka, samazinoties īstermiņa aizdevumu piedāvājumam, samazināsies arī to personu skaits, kuras varētu attiecīgās saistības uzņemties neapdomīgi. 7.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā esot noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas patērētājam. Tās esot visas izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāveic saistībā ar kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas). Kredīta kopējās izmaksās ietilpstot arī izmaksas par papildu pakalpojumiem saistībā ar kreditēšanas līgumu, tajā skaitā apdrošināšanas prēmijas, ja papildu pakalpojumu līguma noslēgšana ir obligāts priekšnoteikums kredīta saņemšanai vai saņemšanai ar piedāvātajiem noteikumiem un nosacījumiem. Apstrīdētais regulējums ierobežojot kredīta kopējās izmaksas dienā. Tomēr normatīvajos aktos neesot noteikts, kā aprēķināt kredīta kopējās izmaksas dienā. Tā kā kredīta kopējās izmaksas tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma termiņam, aprēķinot kredīta izmaksas dienā, matemātiski visam kreditēšanas līguma termiņam noteikto izmaksu rādītājs būtu jādala ar šajā termiņā ietilpstošo dienu skaitu. Šādu aprēķinu esot viegli veikt, ja aizdevums tiek atmaksāts vienā maksājumā. Savukārt gadījumos, kad kredīta atmaksa netiek veikta vienā maksājumā, neesot iespējams izdarīt korektu aprēķinu, lai pārliecinātos par to, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums tiek ievērots. Turklāt apstrīdētais regulējums radot tādu situāciju, ka kredīta dārdzību ietekmē kreditēšanas līguma termiņš. Proti, īstermiņa kredītiem pieļaujamā maksimālā gada procentu likme esot zemāka nekā ilgtermiņa kredītiem. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums nenodrošinot līdzvērtīgu izmaksu ierobežošanu visiem kreditēšanas līguma veidiem. Turklāt tas neesot ekonomiski pamatots, jo īstermiņa kredītu izmaksas vienmēr būšot lielākas. Jau pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs norādījis likumdevējam uz nepilnībām šā regulējuma piemērošanā, aicinājis izdarīt grozījumus likumā un kredīta kopējo izmaksu ierobežošanai izmantot gada procentu likmi, kam normatīvajos aktos ir noteikta skaidra aprēķināšanas kārtība un kas visprecīzāk atspoguļo kredīta dārdzību. Tomēr likumdevējs šo priekšlikumu noraidījis. 7.2. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā, visticamāk, nelielas aizdevuma summas uz laiku līdz 30 dienām kredīta devējiem vairs nebūšot izdevīgi izsniegt. Pastāvot risks, ka tādā gadījumā tie kredīta devēji, kuri joprojām piedāvās īstermiņa patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, varētu veikt pasākumus kredīta izsniegšanas izmaksu samazināšanai, proti, minimizēt procesu, kurā tiek izvērtētas patērētāju spējas kredītu atmaksāt, un šā procesa kvalitāti, kā arī ieguldīt salīdzinoši mazākus resursus kvalitatīvas iekšējās kontroles sistēmas ieviešanā un klientu izpētē. Vairāki kredīta devēji varētu savu darbību pārtraukt, pat ja tie pārorientētos tikai uz ilgtermiņa kredītu piedāvāšanu. Tas, iespējams, varot ietekmēt konkurenci tirgū. Patēriņa kredītu pieejamībai esot būtiska nozīme visas tautsaimniecības attīstībā. Ieviešot nebanku kredīta devēju licencēšanu, esot ieviests arī kritērijs atbildīgas patērētāju maksātspējas izvērtēšanai, un tas esot svarīgākais atbildīgas aizdošanas kritērijs. Kredīta kopējās izmaksas patērētājam varot tikt ierobežotas, tomēr attiecīgie ierobežojumi nedrīkstot apdraudēt konkrēta kreditēšanas pakalpojuma būtību. Piemēram, īstermiņa kredīta izsniegšana esot tāds kreditēšanas pakalpojums, kuram raksturīgas lielas izmaksas un īsi termiņi, tādējādi šis kredīta veids tiekot klasificēts kā augstu izmaksu īstermiņa kredīts, piekļuve kuram ir ātra un vienkārša. Vajagot ņemt vērā, ka no finanšu pratības viedokļa attiecībā uz šādiem kredītiem vismazāk aizsargāti ir patērētāji ar zemiem, neregulāriem ienākumiem vai negatīvu kredītvēsturi. 8. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neierobežo Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 1. un 105. pantā noteiktās pamattiesības. 8.1. Pieteikumu iesniedzēju iegūtās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpstot Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā. Tomēr apstrīdētais regulējums pēc būtības neliedzot tām arī turpmāk veikt patērētāju kreditēšanu uz licences pamata. Par to liecinot apstāklis, ka pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas Pieteikumu iesniedzējas joprojām turpina piedāvāt savus pakalpojumus patērētājiem. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā, visticamāk, samazināšoties Pieteikumu iesniedzēju peļņa, taču tiesības uz peļņu Satversmes 105. pants neaizsargājot. 8.2. Pieņemot, ka apstrīdētais regulējums ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, tiesībsargs tomēr piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Likumdevējs esot uzklausījis un vērtējis nozares pārstāvju priekšlikumus vairākās Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs. Salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu apstrīdētais regulējums būtiski samazinot kredīta kopējās izmaksas patērētājam un tādējādi novēršot nesamērīgi lielu maksu par kredītu. Šādu īstermiņa aizdevumu piešķiršana personām ar zemiem ienākumiem un jauniem cilvēkiem neesot atbalstāma. Jau iepriekš likumdevējs esot veicis dažādus patērētāju aizsardzības pasākumus, tomēr tie neesot bijuši pietiekami. Proti, īstermiņa aizdevumu apjoms tikai pieaudzis, un tāpat pieaudzis arī to aizdevumu apmērs, kuru atmaksas termiņš pagarināts trīs un vairākas reizes. Labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētā regulējuma, esot lielāks nekā kredītu devējām nodarītais kaitējums. Apstrīdētā regulējuma saturs Pieteikumu iesniedzējām esot bijis zināms kopš 2018. gada jūnija, un tādējādi to tiesiskā paļāvība esot pietiekami aizsargāta. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka piekrīt Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem par to, ka apstrīdētais regulējums ir pieņemts pienācīgā kārtībā. Latvijas Banka esot piedalījusies Darba grupā, kas izveidota saistībā ar ierosinātajiem grozījumiem patērētāju kreditēšanu regulējošos normatīvajos aktos. Ar Darba grupas sagatavotajiem materiāliem esot iepazīstināta Saeimas atbildīgā komisija. Turklāt apstrīdētā regulējuma izstrādes laikā Latvijas Banka esot arī publiski paudusi savu viedokli un informējusi sabiedrību, argumentējot to, kādēļ nepieciešams samazināt patēriņa kredīta kopējās izmaksas. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, izšķīries par būtiskāku kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu, nekā rekomendējusi Latvijas Banka, tomēr šā regulējuma pieņemšanas gaitā esot vērtēti arī alternatīvi līdzekļi. Neesot paredzams, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā kredītresursu pieejamība tautsaimniecībā būtiski pasliktināsies, toties varot prognozēt, ka apstrīdētais regulējums sekmēs atbildīgāku kreditēšanu. 10. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" - pievienojas Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Īstermiņa aizdevums pēc savas būtības ne ar ko neesot sliktāks vai labāks par ilgtermiņa aizdevumu vai citiem aizdevuma veidiem un finanšu produktiem. Tie esot atšķirīgi produkti, kas atbilstot atšķirīgām patērētāju vajadzībām. Tādēļ sava rakstura dēļ tie esot saistīti ar dažādām izmaksām un riskiem, ar ko jārēķinās gan kredīta devējam, gan patērētājam. Dažādi pētījumi un fakti norādot uz to, ka īstermiņa aizdevumi ir nepieciešami un to nepieejamība var nodarīt lielāku kaitējumu patērētājiem nekā to pieejamība. Likumdevējam esot jāgādā par tāda normatīvā regulējuma pieņemšanu, kas nodrošinātu ne vien to, ka patērētāji ir pēc iespējas pasargāti no ļaunprātīgas kredīta devēju rīcības un citiem riskiem, bet arī to, ka īstermiņa aizdevumu tirgus spēj pastāvēt un tādējādi šis patērētājiem nepieciešamais pakalpojums ir pieejams. Pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas daudzi kredīta devēji savus produktus mainot, palielinot gan aizdevuma summas, gan arī aizdevuma termiņus. Tādēļ patērētāji, kuriem nepieciešami līdzekļi īstermiņa vajadzību apmierināšanai, esot spiesti aizņemties lielākas naudas summas, nekā nepieciešams, vai uz ilgākiem termiņiem, nekā nepieciešams, un tādējādi kredīta devējiem maksā vairāk nekā pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas. Pēc tā spēkā stāšanās daži kredīta devēji savu darbību esot pārtraukuši vai plānojot pārtraukt. Lai gan apstrīdētais regulējums esot pietiekami skaidrs un saprotams nozares profesionāļiem un Patērētāju tiesību aizsardzības centram, tomēr neesot pārliecības par to, ka likumdevējam pašam ir skaidrs, ko tieši tas paredzējis. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā ticis skaidrots, ka saskaņā ar to neviena aizdevuma procentu likme nebūs lielāka par 25 procentiem gadā. Tomēr gada procentu likme netiekot aprēķināta, sareizinot gada dienas ar apstrīdētajā regulējumā noteikto procentu likmi 0,07. Tā tiekot aprēķināta saskaņā ar Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja kreditēšanu" noteikto formulu. Tādējādi gada procentu likmes aprēķins esot atkarīgs no vairākiem elementiem, tostarp aizdevuma termiņa un aizdevuma summas. Aprēķini pierādot, ka aizdevumiem uz īsākiem termiņiem gada procentu likme ir augstāka nekā aizdevumiem uz garākiem termiņiem. Tāpat aizdevumiem, kuru summa ir lielāka, gada procentu likme esot zemāka nekā mazākiem aizdevumiem, pat ja aizdevumu atmaksas termiņi ir vienādi. Tomēr tas neesot loģiski, jo īstermiņa aizdevumi objektīvi kredīta devējam izmaksājot vairāk. Lai turpmāk varētu segt tiešās ar aizdevumu izskatīšanu saistītās izmaksas, kredīta devēji esot spiesti piedāvāt patērētājiem aizdevuma produktus uz ilgākiem termiņiem un par lielākām summām, kuri patērētājiem ir dārgāki un tātad neizdevīgāki. Likumdevējs, nosakot apstrīdētā regulējuma izstrādes mērķus, esot balstījies uz nepatiesiem datiem un apgalvojumiem. Apstrīdētajā regulējumā ietvertie 0,07 procenti esot bez aprēķiniem, pamatojuma un analīzes radies skaitlis. Neesot vērtēta apstrīdētā regulējuma pamatotība, tā piemērošanas iespējamās sekas un ietekme uz kredīta devējiem, patērētājiem un tautsaimniecību kopumā. Neesot analizētas arī izmaiņas, kas notikušas tirgū pēc iepriekšējiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem tika ierobežotas kredīta kopējās izmaksas patērētājam. Pretēji tam, ko apgalvo likumdevējs, pēc 2016. gada 1. janvāra uz termiņu līdz 30 dienām izsniegto distances patēriņa aizdevumu skaits esot strauji samazinājies. Tāpat neesot ņemtas vērā kompetento institūciju un lietpratēju paustās šaubas par apstrīdētā regulējuma kvalitāti. Tādējādi, apstrīdēto regulējumu pieņemot, likumdevējs varbūt esot ievērojis formālos tā pieņemšanas noteikumus, taču labas likumdošanas princips esot pārkāpts. 11. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas kredītņēmēju asociācija" - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, un neesot pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips. Turklāt Satversmes 105. pants neaizsargājot personas iespēju gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība neesot īpašuma tiesību objekts. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā biedrība "Latvijas kredītņēmēju asociācija" esot to atbalstījusi. Nesamērīgas kredītu kopējās izmaksas esot novedušas pie tā, ka vairāki tūkstoši kredīta ņēmēju nespēj laikā atmaksāt aizdevumu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums liegšot kredīta devējiem izmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zanda Dāvida - norāda, ka Eiropas Savienības tiesībās īpaši uzsvērta nepieciešamība nodrošināt augstā līmenī patērētāju tiesību aizsardzību. Minētā nepieciešamība esot saistīta ar šīs jomas sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un kredīta ņēmēju nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos. Sabiedrības globalizācijas un digitalizācijas, kā arī informācijas un dažādu pakalpojumu veidu pārpilnības apstākļos patērētāju tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot. Ja patērētāju tiesību aizsardzība nav pietiekama un efektīva, varot ne vien tikt apdraudētas vēsturiski klasiskās patērētāju tiesības, bet arī būtiski negatīvi ietekmēta valsts drošība, sabiedrības sociālās un ekonomiskās vērtības. Eiropas Savienības normatīvie akti nenosakot speciālas prasības attiecībā uz īstermiņa aizdevumiem patērētājam. Tādējādi dalībvalstīm esot rīcības brīvība, izvērtējot sabiedrības un tirgotāju vajadzības, valsts sociālo un ekonomisko situāciju, tradīcijas, vēsturi, kā arī patērētāja portretu un paredzamo rīcību, pieņemt atbilstošāko regulējumu. Esot jāņem vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgā situācijā, īpaši informācijas ziņā, un tāpēc jāuzskata, ka patērētājs ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk pieredzējis nekā tirgotājs. Tomēr šo nevienlīdzību varot mazināt likumdevējs ar savu iejaukšanos. Turklāt mūsdienu modernās "kredītu sabiedrības" ietvaros aktuāls esot kļuvis jautājums par nabadzību un nepieciešamību īpaši aizsargāt patērētājus ar nelieliem ienākumiem. Likumdevēja argumentēta izšķiršanās par konkrētu patērētāja tiesību aizsardzības veidu esot politisks lēmums, kas ne vienmēr sakrītot ar iesaistīto personu izpratni par atbilstošāko risinājumu. Patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma izstrādes procesā esot svarīgi veikt empīriskus un ekonomiskus pētījumus. Tomēr esot jāņem vērā, ka šādi pētījumi ir dārgi un to izstrāde prasa daudz laika. Gadījumos, kad ir šaubas par aizsargājamo vērtību balansa viduspunktu vai apstākļi spiež likumdevēju ātri atrisināt problēmsituāciju, prioritāras esot patērētāju intereses. Turklāt pieņemtajam regulējumam nevajadzētu veicināt "kredītu sabiedrības" attīstību. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs šos principus esot ievērojis, un šis regulējums atbilstot Satversmes 1. un 105. pantam. 13. Pieaicinātā persona - Banku augstskolas asociētais profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām izsniegtās licences anulēšanu vai darbības apturēšanu. Tas vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta kreditēšanas pakalpojuma kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz tām izsniegtās licences pamata. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, esot jāņem vērā tas, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi ir ļoti mazi, proti, aptuveni divām trešdaļām sabiedrības locekļu uzkrājumi nav pietiekami, lai viņu finansiālo situāciju varētu uzskatīt par stabilu. Tāpat, pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem par nedeklarētajām jeb "aplokšņu algām", tādas 2018. gadā esot saņēmuši aptuveni 19 procenti strādājošo. Cilvēkiem, kuri saņem algu regulāri un legāli, īstermiņa aizdevumi faktiski neesot vajadzīgi, jo nepieciešamības gadījumā viņi varot izmantot komercbanku piedāvātos produktus. Turklāt arī finanšu pratības līmenis Latvijā esot ļoti zems. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis aizsargāt patērētājus, kuru ienākumi ir mazi un arī finanšu pratība nav sevišķi augsta. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, esot lielāks nekā kredītu devējām nodarītais kaitējums. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot pietiekami skaidrs. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot uzklausīta biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija", Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Komercbanku asociācija, kā arī citas ieinteresētās personas. Tas, ka šo personu viedoklis netika ņemts vērā, nevarot būt pamats apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot paredzējis arī pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši jaunajam regulējumam. Atsevišķu kredīta devēju tiesības uz rentablu un ātru peļņu nesošu biznesu, kura labad nāktos upurēties finansiālās grūtībās nonākušiem cilvēkiem, nedrīkstot būt svarīgākas par valsts pienākumu aizsargāt patērētājus un veidot ilgtspējīgu kreditēšanas vidi. Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana radīs kādas būtiskas negatīvas sekas tautsaimniecībai kopumā. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docents Dr. iur. Vadims Mantrovs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Esot svarīgi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu jomā sevišķi augstā līmenī nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību. Arī Latvijā, cenšoties pēc iespējas vairāk aizsargāt patērētāju un viņa mantiskās intereses, likumdevējs pēdējos gados esot konsekventi pastiprinājis kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai izvirzāmās prasības. Apstrīdētais regulējums esot viens no patērētāju tiesību aizsardzības līdzekļiem. Atšķirībā no iepriekš spēkā bijušā regulējuma tas vairs neparedzot diferencētu ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam atkarībā no aizdevuma termiņa, bet gan nosakot vienotu ierobežojumu. Turklāt ar apstrīdēto regulējumu tiekot ievērojami samazināts maksimālais dienas procentu apmērs kredīta kopējām izmaksām patērētājam. Šāds ierobežojums esot saistīts ar nelabvēlīgo situāciju patērētāju kreditēšanas līgumu izpildē un augstajiem kredītu procentiem. Turklāt esot jāņem vērā, ka ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu likumdevējs nav vispār liedzis pieeju patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem, bet gan noteicis ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām dienā, kuras jāsedz patērētājam. Tas neliedzot Pieteikumu iesniedzējām un citiem kredīta devējiem veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs neesot paredzējis nedz lielāko, nedz arī mazāko ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām dienā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Lai gan likumprojekta anotācijā nav norādīti kritēriji, pēc kuriem likumdevējs vadījies, izvēloties konkrētu procentu apmēru, tas vien nevarot būt pamats apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Latvija tāpat kā jebkura cita Eiropas valsts varot izvēlēties tai atbilstošāko modeli kredīta kopējo izmaksu ierobežošanai, lai tādējādi nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību sevišķi augstā līmenī. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums esot pamatots arī no kapitāla atpelnīšanas viedokļa. Tiesiskās paļāvības princips negarantējot Pieteikumu iesniedzējām to, ka likumdevējs, ievērojot sevišķi spēcīgas patērētāja aizsardzības nepieciešamību, nesamazinās procentu apmēru kredīta kopējām izmaksām dienā. Secinājumu daļa 15. Ar apstrīdēto regulējumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļa ir izteikta jaunā redakcijā, paredzot, ka par šā likuma 8. panta 2.2 daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu. Grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pants paredz, ka apstrīdētais regulējums stājas spēkā 2019. gada 1. jūlijā. Izskatāmā lieta tika ierosināta pirms apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās. Lietas izskatīšanas laikā tas ir stājies spēkā. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļas (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. 16. Pieteikumu iesniedzējas lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam, jo uzskata, ka tā ierobežo viņu tiesības uz īpašumu un pārkāpj arī tiesiskās paļāvības principu. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 8. punktu). 16.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 18. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu). Tā kā izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, apstrīdētā norma vērtējama Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā. 16.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot. Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka indivīds var paļauties, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu adresātu rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu paļauties, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir arī tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas periodu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Proti, Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka likumdevējs ir paredzējis konkrētus noteikumus komercdarbībai - patērētāju kreditēšanai - un tās, ievērojot šos noteikumus, varēs šo darbību veikt. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jāņem vērā arī tiesiskās paļāvības princips. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu. 17. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma dēļ tās vairs nevarēšot izsniegt neliela apmēra kredītus uz laiku līdz 30 dienām un tādējādi tā liedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas, tostarp tiesībsargs un J. Grasis, uzskata, ka apstrīdētā norma neliedz Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk veikt patērētāju kreditēšanu uz licences pamata. Proti, tā neparedzot jau izsniegto licenču anulēšanu vai darbības apturēšanu, bet nosakot vienīgi ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām. Izsniegtās speciālās licences ļaujot Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk izsniegt patērētājiem neliela apmēra aizdevumus. Savukārt iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums neesot uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās paļāvības principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās tiesības ierobežo. 17.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9.1. punktu). Tas sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 29. marta noteikumiem Nr. 245 "Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 245) Pieteikumu iesniedzējām uz nenoteiktu laiku ir izsniegtas speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 40.-44. lp., Datubāze. Kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Pieejama: www.ptac.gov.lv). Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. 17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei, kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 10.2. punktu). Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā protokola 1. panta piemērošanā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka pat tad, ja personai izsniegtā licence nav atsaukta, bet personas komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tai izsniegtās licences jēga, Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ir piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa 7 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09, 177.-178. punktu un 2018. gada 8. novembra sprieduma lietā "O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88. punktu). Turklāt, lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā tiesības uz īpašumu ir ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās paļāvības principam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu). Tātad, lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, Satversmes tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma traucē Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Pēc tam Satversmes tiesai, vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga. 17.3. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 9. punktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas). Tātad kredīta kopējās izmaksas ir visi tie maksājumi, kurus kredīta devējs var pieprasīt no patērētāja saistībā ar kredītlīgumu. Līdz 2016. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2015. gada 28. maija likums "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam nebija noteikti. Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs paredzēja, ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25 procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu. Savukārt līgumos, kuros paredzēts, ka kredīts atmaksājams pēc pieprasījuma vai kuros noteiktais kredīta izmantošanas termiņš pārsniedz 30 dienas, par neatbilstošām uzskatīja kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedza 0,25 procentus dienā no kredīta summas. Plānojot savu komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā, Pieteikumu iesniedzējas rēķinājušās ar to, ka, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tām ir jāpiemēro minētie ierobežojumi. Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir paredzējis vienotu ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam neatkarīgi no kredīta līguma termiņa, nosakot, ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu likumdevējs ir samazinājis maksimāli pieļaujamo apmēru tiem maksājumiem, kurus kredīta devējs var pieprasīt no patērētāja saistībā ar kreditēšanas līgumu. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdēto normu pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam esot ievērojami samazinātas un tādējādi apdraudot Pieteikumu iesniedzēju spēju turpmāk sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz licences pamata. Proti, Pieteikumu iesniedzēju ienākumi, ko tās gūst no patērētāju maksājumiem saistībā ar kredītlīgumiem, vairs nespēšot nosegt tos izdevumus, kas kredīta devējam rodas saistībā ar kredīta izsniegšanu. Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka, samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tiekot traucēta to komercdarbība, kas tiek veikta uz licences pamata. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo paredz kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus nekā iepriekš, ar kuriem Pieteikumu iesniedzējām turpmāk jārēķinās, plānojot savu komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tātad apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā paredzētās tiesības. 18. Noskaidrojot, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). 19. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta astoņu 12. Saeimas deputātu iesniegtajā likumprojektā Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Tā izskatīšanas gaitā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk - Atbildīgā komisija) nolēma izstrādāt savu, alternatīvu likumprojektu Nr. 1305/Lp12 "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk - likumprojekts Nr. 1305/Lp12), kurā tika iekļauta arī apstrīdētā norma. Likumprojekts Nr. 1305/Lp12 Saeimā izskatīts trijos lasījumos. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2018. gada 4. oktobrī pieņemto likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas 2018. gada 16. oktobrī izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 2018/204.6. 19.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas pieņemšanas process varbūt atbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, tomēr likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, pirms apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma attiecībā uz izraudzīto procentu likmi, kā arī tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Tāpat apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot ņemts vērā dažu nozares pārstāvju viedoklis par iespējamo tās neatbilstību Satversmes 105. pantam, kā arī neesot vērtētas iespējamās alternatīvas. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācija neatbilstot Saeimas kārtības ruļļa 85. pantam. Proti, tajā neesot ietverts pamatojums tam, kādēļ likums ir vajadzīgs un kā tas var ietekmēt sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Apstrīdētās normas kvalitāti esot ietekmējusi arī steiga, kādā tā tikusi pieņemta. Turklāt likumdevējs neesot apsvēris, vai par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuri ietvēra apstrīdēto normu, nebija saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo Eiropas Komisijai. 19.1.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībā …