Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5.panta ceturtās daļas un 21.panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.panta

Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5.panta ceturtās daļas un 21.panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5.panta ceturtās daļas un 21.panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2011.gada 19.decembrī lietā Nr.2011-03-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc divdesmit Latvijas Republikas Saeimas deputātu - Andreja Klementjeva, Jāņa Urbanoviča, Valērija Agešina, Ivana Ribakova, Sergeja Mirska, Borisa Cileviča, Nikolaja Kabanova, Sergeja Fjodorova, Alekseja Burunova, Dmitrija Rodionova, Aleksandra Jakimova, Jāņa Ādamsona, Ņikitas Ņikiforova, Valērija Kravcova, Alekseja Holostova, Aleksandra Sakovska, Jāņa Tutina, Raimonda Rubika, Igora Zujeva un Valentīna Grigorjeva (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - pieteikuma par lietas ierosināšanu, piedaloties Pieteikuma iesniedzēja pārstāvim zvērinātam advokātam Eduardam Ikvildam un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeimas - pārstāvim Gunāram Kusiņam, ar tiesas sēdes sekretāru Arni Žuganu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta pirmās daļas 3. punktu, Rīgā 2011. gada 15. un 29. novembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas un 21. panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. 1997. gada 1. oktobrī Saeima pieņēma likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (turpmāk - Sociālās apdrošināšanas likums), kura 5. panta ceturtā daļa paredzēja, ka persona ir sociāli apdrošināta un tai (par to) ir jāveic obligātās iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ieguvusi darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statusu vai šā panta pirmajā, otrajā vai trešajā daļā minēto statusu. Sociālās apdrošināšanas likuma pārejas noteikumu 1. punktā bija noteikts, ka šā likuma 5. panta ceturtā daļa stājas spēkā 2002. gada 1. janvārī. No 1998. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. janvārim sociāli apdrošinātais bija persona, par kuru faktiski veiktas obligātās iemaksas. Šis nosacījums neattiecās uz personām, kas pakļautas darba negadījumu apdrošināšanai. 1999. gada 25. novembrī Saeima grozīja Sociālās apdrošināšanas likumu, pagarinot tā pārejas noteikumu 1 .punktā noteikto periodu līdz 2004. gada 1. janvārim. 2001. gada 13. martā Satversmes tiesa taisīja spriedumu lietā Nr. 2000-08-0109 "Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam, 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9. pantam un 11. panta pirmajai daļai" (turpmāk - Spriedums lietā Nr. 2000-08-0109), kurā secināja: lietā apstrīdētā tiesību norma, kas paredz personai tiesības uz noteiktiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem vienīgi tad, ja faktiski ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk - sociālās apdrošināšanas iemaksas), ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 109. pantu. 2010. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"", kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Ar šo likumu Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Persona ir sociāli apdrošināta darba negadījumu apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai un tai (par to) ir jāveic obligātās iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ir ieguvusi šā panta pirmajā daļā minēto statusu, izņemot pašnodarbinātā statusu. Persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai, ja faktiski ir veiktas obligātās iemaksas." Vienlaikus Sociālās apdrošināšanas likuma 21. pants tika papildināts ar 2.1 daļu šādā redakcijā: "Ja darba devējs nav veicis šajā likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, persona, par kuru darba devējam tās bija jāveic un kura ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, var veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai. Ministru kabinets reglamentē noteikumus, termiņus un kārtību, kādā persona veic sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai." Šie grozījumi Sociālās apdrošināšanas likumā maina pensiju apdrošināšanas veidu, nosakot, ka persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai tikai tad, ja par to faktiski ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. No tā izriet, ka personai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 10. Saeimas deputāti - uzskata, ka Satversmes 1. un 109. pantam neatbilst Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtā daļa un 21. panta 2.1 daļa (turpmāk - apstrīdētās normas). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet vairāki tiesību pamatprincipi: tiesiskās paļāvības princips, sociālas valsts princips un sociālās solidaritātes princips. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, kas paredz personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā vienīgi tad, ja faktiski ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, esot pārkāpis šos principus. Sociālās apdrošināšanas attiecības rodoties uz likuma pamata vienlaikus ar darba attiecību izveidošanos. Darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas veicot ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķinot un iemaksājot sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā (turpmāk arī - speciālais budžets) gan darba devēja, gan darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu. Turklāt vērā ņemams esot tas, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir nodoklis. Ja darba devējs nav veicis likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, tad personai, par kuru darba devējam tās bija jāveic, sasniedzot vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, rodoties nelabvēlīgas sekas - samazinoties sociālā nodrošinājuma apmērs. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu tiesības nedrīkstot saistīt ar to, vai cita persona - darba devējs - ir vai nav pienācīgi pildījusi likumā noteiktos pienākumus. Tieši valstij, nevis darba ņēmējam esot pienākums nodrošināt, lai darba devējs veiktu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc Pieteikuma iesniedzēja pārstāvja domām, demokrātiskā tiesiskā valstī vispār varētu būt atbalstāma prezumpcija, ka personas godprātīgi izmantos tām normatīvajos aktos paredzētās tiesības un arī godprātīgi pildīs tām noteiktos pienākumus. Personai esot tiesības paļauties uz to, ka visas valsts institūcijas ievēros likumus, proti, valsts institūcijas nodrošinās sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu. Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk - VID) kā šā nodokļa administrētājam esot pietiekami plašas pilnvaras, lai kontrolētu nodokļu maksāšanas pareizumu, veiktu piedziņas bezstrīdus kārtībā, sniegtu prasības tiesā, piemērotu administratīvās sankcijas. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, jau iepriekš esot pieļāvis iespēju, ka darba devējs varētu nepildīt nodokļu maksāšanas pienākumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja: valsts ir nevis efektivizējusi nodokļu iekasēšanas kontroles pasākumus, bet atzinusi savu nespēju cīnīties ar nelegālo nodarbinātību. Vērtējot apstrīdētās normas Satversmes 109. panta aspektā, esot jāņem vērā, ka Latvijas pensiju sistēma balstās uz apdrošināšanas principu, proti, sociālās apdrošināšanas iemaksas veido katras personas pensijas kapitālu. Līdz ar to apstrīdētās normas noteiktai personu grupai liedzot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis uzsvēra: apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā esot pārkāpta Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa, kas noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām, tai skaitā tiesām, un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot ievērojis Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītos secinājumus. Spriežot pēc Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada 15. decembra sēdes norises, varot secināt, ka apstrīdētās normas pieņemtas lielā steigā, tāpēc neesot rūpīgi izvērtētas to iespējamās sekas. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, esot risinājis sociālās aizsardzības sistēmas īstermiņa uzdevumus. Atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka sociālās aizsardzības sistēma nedrīkst tikt izmantota par instrumentu īstermiņa mērķu sasniegšanai. Likumdevējam esot jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Saeima norāda uz Satversmes tiesas vairākkārt secināto, proti, to, ka Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu nav absolūtas un likumdevējs var tām noteikt ierobežojumus. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumi (pensijas, pabalsti un atlīdzības) esot tieši atkarīgi no ienākumiem, no kuriem tiek aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādēļ personas netieši tiekot ieinteresētas uzrādīt visus ienākumus, regulāri veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī ilgāk palikt darba tirgū. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Latvijā ir tirgus ekonomika un viens no tās pamatpostulātiem ir tāds, ka ekonomiski neveiksmīgs uzņēmums iekšējo vai ārējo apstākļu dēļ var kļūt maksātnespējīgs un bankrotēt. Tāda esot tirgus ekonomikas filozofija. Līdz ar to personai, kas strādā privātā sektorā, esot jāapzinās, ka maksātnespēja kā varbūtība nav izslēgta. Tā esot ekonomiskā modeļa neizbēgama konsekvence, ko valsts varot tikai mīkstināt, bet ne izslēgt. Valstij neesot pilnībā jākompensē kāda darba devēja nepamatotā dāsnumā sasolītās, deklarētās lielās algas un no tām izrietošās tikpat nepamatotās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Apstrīdētās normas ļaujot nodrošināt papildu finanšu līdzekļus sociālā budžeta deficīta segšanai 2011. gadā un veicinot sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību, lai ilgtermiņā garantētu pilnvērtīgu valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu personām. Šajā sakarā esot jāņem vērā, ka 2010. gada beigās atbilstoši 2011. gada ieņēmumu un izdevumu tendencēm speciālā budžeta finanšu rezerves samazinājušās līdz apmēram 400 miljoniem latu. Līdz ar to bijis nepieciešams līdzsvarot šā budžeta izdevumus un ienākumus. Apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt ne tikai speciālā budžeta intereses, bet arī Satversmes 116. pantā minētās konstitucionālās vērtības - citu cilvēku tiesības, ņemot vērā valsts pienākumu arī nākotnē nodrošināt gan valsts pensiju izmaksāšanu, gan citu sociālās drošības sistēmas ietvaros piešķirto pakalpojumu sniegšanu. Saeima norāda, ka, pastāvot būtiskai atšķirībai starp deklarētajām un faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, uz strādājošajām personām, par kurām tās tiek veiktas, gulstas nesamērīgi liels slogs sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu nodrošināšanai un tādējādi faktiski tiek apdraudēta solidaritātes principa efektīva īstenošana. Apstrīdētās normas šo strādājošajām personām uzlikto slogu mazinot un palīdzot nodrošināt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Pēc Saeimas ieskata, attiecinot apstrīdētās normas uz ilgtermiņa ieguldījumu - valsts vecuma pensijām, netiekot būtiski aizskartas darba ņēmēju tiesības, it īpaši tāpēc, ka pensiju sistēmas otrais līmenis (valsts obligātā fondēto pensiju shēma) esot balstīts uz individuālo iemaksu ieguldījuma principu. Apstrīdēto normu pieņemšana esot sociāli atbildīgs risinājums, kura mērķis ir nodrošināt sociālā budžeta ilgtspēju, kā arī personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās sekas apzināti esot attiecinājis tikai uz vienu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu - valsts vecuma pensiju, kas parasti ir sociālais nodrošinājums, kuru persona saņem prognozētā laikā. Apstrīdētās normas neskarot tos sociālā nodrošinājuma veidus, kuri personai varot kļūt nepieciešami jebkurā brīdī, kad tai rodas neprognozēti un tūlītēji izdevumi. Šajā kontekstā likumdevējs esot ievērojis Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 noteiktos principus. Saeima uzskata, ka Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 identificētie jautājumi esot risināti, 2001. gada 20. decembrī pieņemot likumu "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā", jo situācijas, kad darba devējs neveic iemaksas par darba ņēmēju, pārsvarā esot saistītas ar darba devēja maksātnespēju. Atbilstoši šim likumam izveidotais fonds aizsargājot darba ņēmēju tiesības uz darba samaksu un to, lai par viņiem tiktu veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Apstrīdētās normas esot vērtējamas kā viens no pasākumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas sašaurināšanu. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka darba devēju pienākumu izpildes uzraudzība un ēnu ekonomikas apkarošana pirmām kārtām ir valsts uzdevums. Tomēr šādu vērienīgu pasākumu veikšana bez ieinteresēto personu un visas sabiedrības iesaistīšanās nebūtu efektīva un prasītu lielus finanšu izdevumus. Pēc Saeimas ieskata, esot akceptējams tas, ka atsevišķos gadījumos valsts paredz personas līdzdarbības pienākumu, kad ir nodrošināmas atsevišķas šīs personas tiesības. Persona tiekot iesaistīta tās tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanā, lai uzraudzītu, vai darba devējs faktiski veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šajā gadījumā persona pati attiecīgo informāciju par sevi varot pārbaudīt un vērst darba devēja vai valsts institūciju uzmanību uz konkrētiem faktiem daudz efektīvāk nekā valsts institūcijas, pārbaudot attiecīgo informāciju par visiem darba devējiem un ņēmējiem valstī. Vienlaikus tiek norādīts, ka valstij neesot jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kuri nav veltījuši uzmanību tam, kādā veidā viņi paši vai viņu darba devēji pilda likumā noteiktos pienākumus pret valsti, un paļāvušies uz to, ka nepieciešamības gadījumā valsts viņiem tāpat sniegs palīdzību. Vēl jo vairāk - būtu apšaubāms jebkura tāda risinājuma sociālais taisnīgums, kurš stimulētu personu piekrist nodokļu nemaksāšanai vai darba samaksas daļas saņemšanai nelegāli nodokļu nastas samazināšanas nolūkā. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus. Tieši pretēji - tās nodrošinot labāku šā pienākumu apzināšanos un tiesisko apziņu kopumā. Tajā pašā laikā Saeima vērš uzmanību uz to, ka valsts neesot sevi atbrīvojusi no atbildības, bet gan aktīvi darbojoties, lai novērstu darba ņēmēju sociālās aizsargātības līmeņa nepamatotu samazināšanu, darba devējam neievērojot normatīvos aktus. VID sniegtās ziņas par nodokļu parāda struktūru 2011. gada 1. jūnijā liecinot, ka nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesā tiek izmantotas tādas darbības, kas vērstas uz uzņēmējdarbības saglabāšanu. Valstij nevarot uzlikt par pienākumu iekasēt visus nodokļus, nevērtējot atsevišķu nodokļu maksātāju individuālo situāciju un apstākļus, kādos nav izpildītas saistības pret valsti. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs esot izvēlējies personām mazāk nelabvēlīgu variantu speciālā budžeta līdzsvarošanas problēmas risināšanai kā īstermiņā, tā arī ilgtermiņā. Apstrīdētās normas esot izstrādātas, rūpīgi izvērtējot alternatīvas, apsverot, kā attiecīgās normas ietekmēs personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā arī ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumos izdarītos secinājumus par tiesiskās paļāvības principa ievērošanu apstākļos, kad tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek ierobežotas. 4. Pieaicinātā persona - Saeimas Sociālo un darba lietu komisija - Satversmes tiesu informē, ka 2010. gada 7. decembrī Ministru kabinets vienotā valsts budžeta paketē iesniedza Saeimai likumprojektu, kurā ietvertas apstrīdētās normas. Tiesas sēdē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas pilnvarotā pārstāve - 10. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija komisijas priekšsēdētāja Aija Barča - norādīja, ka apstrīdētajās normās ietverto regulējumu pienācīgā kārtā varētu izvērtēt trīs lasījumos saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa prasībām, tomēr apstrīdētās normas bija iekļautas valsts budžeta paketē un tika izskatītas divos lasījumos. Taču šis apstāklis pats par sevi neradot Satversmes normu pārkāpumu. Likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka ar Ministru kabineta 2010. gada 17. novembra rīkojumu Nr. 674 tika atbalstīta Koncepcija par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā (turpmāk - Koncepcija). Atbilstoši Koncepcijai paredzēts ar 2011. gadu pāriet uz pensiju kapitāla uzskaiti un uzkrāšanu, vadoties no faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām gan pensiju sistēmas pirmajā gan otrajā līmenī. Strukturēta ekonomikas atveseļošanas politika esot pamats tam, lai veicinātu kvalitatīvu izaugsmi ar tādiem līdzekļiem kā aktīva nodarbinātības politika, profesionālā apmācība, ieguldījumi un inovācija, tādējādi panākot arī lielāka skaita un pienācīgas kvalitātes darba vietu radīšanu. Tas savukārt palīdzētu stabilizēt jau izveidoto paaudžu solidaritātes shēmu. Tādēļ Latvija 2000. gadā esot atteikusies no tādas pensiju sistēmas, kas balstās vienīgi uz solidaritātes principu, un pārgājusi uz jauktajām shēmām, proti, tādām, kas tiek balstītas uz paaudžu solidaritātes shēmu un pensiju fondiem. Sociālo un darba lietu komisija norāda: ja persona nav tiesīga saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, tā varot saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus, ko regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. No 1998. gada Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA) nodevusi sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanu VID, kura pārziņā esot gan sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanas, gan parādu piedziņas funkcijas. 2011. gada 16. februāra sēdē Sociālo un darba lietu komisija esot izskatījusi jautājumu par sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu piedziņu un secinājusi, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšana nav pietiekami efektīva un nepieciešams uzlabot parādu piedziņas procesu. Tiesas sēdē A. Barča vērsa Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka Ministru kabinets kārtību, kādā persona veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, izstrādājis novēloti. 5. Pieaicinātā persona - Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas pilnvarotais pārstāvis 10. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs - tiesas sēdē informēja, ka apstrīdētās normas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija izskatījusi valsts budžeta paketes ietvaros. Saeimas kārtības rullis nosakot, ka valsts budžeta paketes likumprojekti ir jāizskata steidzamības kārtā divos lasījumos. Izskatot apstrīdētās normas pirmajā lasījumā, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai esot radušās šaubas par tajās ietvertajiem risinājumiem, tādēļ tā pieprasījusi papildu argumentus un priekšlikumus no atbildīgās ministrijas. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija 2010. gada 14. decembra sēdē analizējusi pensiju sistēmas problēmas un lūgusi Labklājības ministriju sagatavot papildu risinājumus speciālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai. Labklājības ministrijas piedāvātie risinājumi esot izskatīti Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada. 16. decembra sēdē. J. Reirs norāda, ka tas esot bezprecedenta gadījums valsts budžeta izskatīšanas vēsturē, jo Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ar šo likumprojektu strādājusi vairākas dienas. Apstrīdēto normu izskatīšanas laikā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas locekļi vērtējuši to iespējamo ietekmi uz pensiju sistēmu, esot notikušas arī diskusijas un uzklausīti Labklājības ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvji, kā arī Saeimas Juridiskā biroja viedoklis. Galu galā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija esot izstrādājusi priekšlikumu, kas paredzot, ka noteiktos apstākļos pašai personai ir tiesības par sevi veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja darba devējs tās nav veicis, kā arī to, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir regulāri pārvērtējams, proti, Ministru kabinetam jāuzrauga apstrīdēto normu īstenošana un jāinformē Saeima par to efektivitāti. 6. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka speciālā budžeta darbības princips esot pašfinansēšanās, proti, normatīvie akti paredzot visciešāko saikni starp sociālās apdrošināšanas iemaksām un sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Apstrīdētās normas pieņemtas apstākļos, kad strauji pieauga speciālā budžeta izdevumi un būtiski palielinājās bezdarbs. Vērā ņemams esot fakts, ka kopš 2009. gada sociālās apdrošināšanas sistēma strādājot ar negatīvu bilanci, kas tiekot līdzsvarota no iepriekšējo gadu uzkrājuma. Turklāt arī sabiedrības novecošanās nopietni apdraudot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti. Ja turpinātu uz valsts vecuma pensijām attiecināt deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu principu, tad speciālajā budžetā uzkrātā finanšu rezerve joprojām strauji samazinātos un tiktu ievērojami apdraudēta pensiju sistēmas ilgtspēja. Apstrīdēto normu pieņemšana esot uzskatāma par nepieciešamu rīcību, un tās mērķi neesot bijis iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Speciālā budžeta deficīta samazināšanai esot bijis iespējams izmantot alternatīvas. Izstrādājot sociālā nodrošinājuma jomā ieviešamās izmaiņas, esot apsvērti vairāki alternatīvi risinājumi. Alternatīva apstrīdēto normu pieņemšanai varējusi būt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, aizņemšanās no Valsts kases, faktisko iemaksu principa attiecināšana uz visiem sociālās apdrošināšanas veidiem vai pabalstu un pensiju samazināšana. Taču Labklājības ministrija norāda: lai panāktu ievērojamu finanšu līdzekļu ietaupījumu, būtu nepieciešama visai būtiska pensiju un pabalstu apmēra samazināšana. Minētās alternatīvas esot personu tiesībām un interesēm mazāk labvēlīgas. Labklājības ministrija norāda, ka normatīvie akti paredzot darba ņēmējam iespēju gan kontrolēt to, vai un kā darba devējs par viņu veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, gan arī nepieciešamības gadījumā pašam veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un salīdzinot ar laiku, kad tika pieņemts Spriedums lietā Nr. 2000-08-0109, normatīvajos aktos esot noteikts būtisks papildu mehānisms darba ņēmēju tiesību un interešu aizsargāšanai. Pēc Labklājības ministrijas ieskata, sociālās apdrošināšanas iemaksu neveikšana kādā laika posmā neatstājot būtisku ietekmi uz valsts vecuma pensijas apmēru, jo laiks no šo iemaksu pārtraukšanas līdz valsts vecuma pensijas saņemšanai lielākoties esot pietiekami ilgs, lai valsts ar piespiedu mehānismiem vai nu nodrošinātu neveikto sociālās apdrošināšanas iemaksu atgūšanu, vai arī tās kompensētu ar izmaksu no Darbinieku prasījumu garantiju fonda. Valsts vecuma pensijas apmērs personai varot samazināties tikai tādā gadījumā, ja saskaņā ar likumā "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" noteiktajiem ierobežojumiem sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds netiek kompensēts no Darbinieku prasījumu garantiju fonda pilnā apmērā. Labklājības ministrija uzsver, ka personai esot nodrošinātas tiesības brīvprātīgi veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Faktisko iemaksu princips varot tikt attiecināts uz valsts vecuma pensiju, jo valsts vecuma pensija kā sociālās apdrošināšanas pakalpojums esot pakļauta reāliem apdrošināšanas principiem, saskaņā ar kuriem pakalpojums tiek nodrošināts tikai tādā gadījumā, ja ir samaksāta apdrošināšanas prēmija, taču šie principi neesot attiecināmi uz tiem valsts sociālās apdrošināšanas veidiem, kuri personai var kļūt nepieciešami jebkurā brīdī, kad tai rodas neprognozēti un tūlītēji izdevumi. Papildus tam Labklājības ministrijas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka valsts vecuma pensija faktiski esot vienīgais sociālās apdrošināšanas pakalpojums, kas līdz šim neesot pakļauts konsolidēšanas pasākumiem, ņemot vērā to, ka ar Satversmes tiesas spriedumu savulaik tika atcelta norma, kas valsts vecuma pensijas samazināja. Labklājības ministrija norāda, ka likuma "Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums) normas neparedz pensijas piesaistīt iztikas minimumam. Tomēr apstrīdēto normu kontekstā personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiekot garantētas saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktu, kurā paredzēti minimālie pensiju apmēri, kas ir atkarīgi no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Labklājības ministrija uzskata, ka apstrīdēto normu kontekstā personai Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā rodas ar brīdi, kad tā saskaņā ar Pensiju likuma 11. panta pirmo daļu ir sasniegusi 62 gadu vecumu un tās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Labklājības ministrija informē, ka VSAA esot ieviesusi elektronisko pakalpojumu un persona varot attālināti pieprasīt un saņemt no informācijas sistēmas informāciju par darba devēja veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. 7. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - informē: atbilstoši Valsts kases mēneša pārskatiem speciālā budžeta naudas līdzekļu atlikums 2011. gada 1. jūlijā esot bijis 299,8 miljoni latu un salīdzinājumā ar naudas līdzekļu atlikumu 2011. gada 1. janvārī samazinājies par 102,1 miljonu latu. 2013. gadā speciālajā budžetā esot plānoti ieņēmumi 1205,1 miljona latu apmērā, izdevumi 1400,2 miljonu latu apmērā un negatīva finansiālā bilance 195,1 miljona latu apmērā. Tātad speciālais budžets nebūšot sabalansēts, jo prognozētais izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem radot tādu situāciju, ka speciālā budžeta atlikums tikšot izlietots deficīta segšanai. Finanšu ministrija norāda, ka atšķirībā no valsts pamatbudžeta veidošanas metodes - atbilstīga resursu apjoma piešķiršana paredzēto izdevumu segšanai - speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu plānošanai piemēro citādas metodes un rādītājus. Speciālā budžeta ieņēmumus pamatā veidojot sociālās apdrošināšanas iemaksas, ko veic šobrīd tautsaimniecībā nodarbinātie, un līdz ar to speciālā budžeta kārtējā gada ieņēmumi esot atkarīgi no maksātāju skaita un algu lieluma. Savukārt speciālā budžeta izdevumu plānošanā ņemot vērā prognozēto sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēju skaitu un pakalpojumu apmērus attiecīgajā gadā. Ņemot vērā speciālā budžeta izpildi, ieņēmumu prognozes, nākamajiem gadiem plānotos izdevumus un demogrāfisko situāciju, varot secināt: ja netiktu veikti konsolidācijas pasākumi, speciālā budžeta naudas līdzekļu uzkrājums tiktu izlietots jau tuvākajā laikā. Turklāt esot jāatzīmē, ka speciālā budžeta izdevumi vēl joprojām pārsniedz ieņēmumus, jo ekonomiskās augšupejas gados straujā algu pieauguma rezultātā pieauga pensiju un pabalstu apmēri, kā arī atsevišķu pakalpojumu saņēmēju skaits. Finanšu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka vienlaikus ar vispārīgo sociālās apdrošināšanas principu maiņu, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu principu attiecībā uz valsts pensiju apdrošināšanu, VID pārskatījis darba organizācijas prioritātes, lai nodrošinātu efektīvu nodokļu iekasēšanu. 8. Pieaicinātās personas - VSAA - pilnvarotā pārstāve Pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Baiba Felsberga tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas tiekot piemērotas no 2011. gada 1. janvāra. VSAA ar VID esot noslēgts sadarbības līgums par informāciju, proti, datiem par konkrētām apdrošinātām personām, tai skaitā datiem par deklarētajiem ienākumiem un faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Šie dati tiekot saņemti trīs reizes nedēļā. Ja VSAA saņem pensijas pieprasījumu, bet tiek konstatēts, ka darba devējs par attiecīgo personu nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad persona par to tiek informēta. Šādā gadījumā tai tiekot piedāvāta iespēja pašai veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Izmantojot Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā paredzētās tiesības, persona maksājot pensiju apdrošināšanai noteikto sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, proti, 25,56 procentus. Sociālās apdrošināšanas iemaksu neveikšana īsā periodā nevarot būtiski ietekmēt pensijas apmēru. 9. Pieaicinātās personas - VID - pilnvarotā pārstāve Nodokļu pārvaldes direktora vietniece Sanita Garanča tiesas sēdē norādīja, ka, tāpat kā attiecībā uz visiem pārējiem nodokļiem, arī attiecība uz sociālās apdrošināšanas iemaksām VID veicot kontroles funkciju un šīs funkcijas ietvaros pārbaudot, vai visi nepieciešamie maksājumi tiek uzrādīti, aprēķināti un nokārtoti atbilstošā apmērā. Likums "Par nodokļiem un nodevām" nosakot, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšana un nokavēto iemaksu piedzīšana ir VID pienākums. Tomēr normatīvie akti nenosakot, kurš no nesamaksātajiem nodokļiem būtu piedzenams vispirms. Starptautiskais Valūtas fonds esot norādījis uz to, ka VID pārvaldes spēja neļauj efektīvi veikt nodokļu iekasēšanu, piedziņu un kontroli. Ņemot vērā šo norādījumu, gan 2010., gan 2011. gadā esot stiprinātas noteiktas VID kapacitātes jomas, tostarp nodokļu piedziņas un kontroles jomas. Rezultātā VID pārvaldes spēja esot uzlabojusies un sociālās apdrošināšanas iemaksas 91,2 procentos gadījumu esot nokārtotas. No visām 2010. gadā VID veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksu piedziņas darbībām lielākā daļa bijušas preventīvas. Tādējādi uzņēmējiem esot dota iespēja risināt savas finansiālās grūtības, izmantojot likumā "Par nodokļiem un nodevām" paredzētās tiesības lūgt nokavēto nodokļu maksājumu samaksas termiņa pagarinājumu, termiņa sadalīšanu vai atļauju uz laiku atlikt nodokļu maksājumu samaksu un veikt citus normatīvajos aktos noteiktus pasākumus, kas vērsti uz uzņēmējdarbības saglabāšanu un atjaunošanu. 10. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - norāda, ka laika gaitā varot mainīties sociālās drošības sistēma, tās principi vai faktiskā situācija un līdz ar to arī iepriekš pieņemtajā Satversmes tiesas spriedumā izdarītie secinājumi varot kļūt nepiemērojami pastāvošajam regulējumam un situācijai kopumā. Tādējādi noskaidrojams, vai kopš Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 pasludināšanas sociālās apdrošināšanas jomā faktiskā situācija un tiesiskais regulējums attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem ir būtiski mainījies. Tiesībsargs uzskata: lai gan atsevišķas normas kopš 2001. gada ir mainījušās, valstī joprojām pastāv sociālās apdrošināšanas sistēma, kas tika ieviesta 1996. gada 1. janvārī. Sociālās apdrošināšanas principi neesot mainījušies - obligātajai sociālajai apdrošināšanai ir pakļautas noteiktas personu grupas, tai skaitā darba ņēmēji, par kuriem sociālās apdrošināšanas iemaksas veic darba devēji. Darba ņēmējs nevarot ne reģistrēt savas sociālās apdrošināšanas iemaksas Valsts ieņēmu dienestā, nedz arī veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Tiesībsargs nevarot piekrist apgalvojumam, ka kopš Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 pasludināšanas normatīvajos aktos esot noteikts būtisks papildu mehānisms darba ņēmēju tiesību un interešu aizsardzībai. Darba devēja maksātnespējas gadījumā gan normatīvie akti paredzot darba ņēmējiem tiesības uz sociālo nodrošinājumu, bet citos gadījumos šādu aizsardzību negarantējot. Tiesībsargs uzskata, ka personas iespējas sekot līdzi informācijai par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nevarot būt par pamatu valsts pienākumu mazināšanai sociālās apdrošināšanas jomā. Apstrīdētās normas kā ēnu ekonomikas mazināšanas līdzekli Tiesībsargs vērtē atzinīgi. Tomēr, pēc Tiesībsarga domām, šie pasākumi vēl neesot devuši tādu rezultātu, kas būtiski mainītu situāciju pēc Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 pasludināšanas. Tiesībsargs uzsver, ka tiesiskā un demokrātiskā valstī likumdevējs, izstrādājot normatīvo regulējumu, nevarot vadīties no prezumpcijas, ka persona sociālās apdrošināšanas pakalpojumus izmantos ļaunprātīgi, kā arī nepildīs konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus. Ja likumdevējs uzskata, ka šāda iespēja pastāv, tam esot pienākums veidot pienācīgu kontroles mehānismu, lai to novērstu. Izvērtējot apstrīdētās normas saistībā ar likumprojekta anotācijā sniegto informāciju, esot secināms: likumdevējs atzīst, ka valstī ir gadījumi, kad darba devēji neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad valstī pastāvošais piespiedu mehānisms neesot pietiekami efektīvs, lai šādus gadījumus novērstu. Tiesībsarga rīcībā neesot informācijas par to, vai likumdevējs ir objektīvi un izsvērti novērtējis alternatīvu mehānismu ietekmi uz indivīdu interesēm un tiesībām. Saeimas sēžu stenogrammas neatspoguļojot to, ka būtu izvērtētas alternatīvas. Turklāt, pēc Tiesībsarga ieskata, likumdevēja izraudzītais risinājums neesot saudzējošākais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Tā kā likumdevēja pienākums bija ievērot Spriedumu lietā Nr. 2000-08-0109, apstrīdētās normas esot pretrunā ar minētajā spriedumā izdarītajiem secinājumiem un nevarot tikt atzītas par atbilstošām Satversmes 109. pantam. 11. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija Poršņova - norāda, ka Latvijas pensiju sistēma balstās uz sociālās apdrošināšanas principu un tās stūrakmens ir pakalpojumu sniegšana atbilstoši reāli veiktajām iemaksām. Pensiju sistēma varot veiksmīgi darboties tikai tādā gadījumā, ja starp iemaksām un izmaksām ir zināms līdzsvars un tās ieņēmumi nepārsniedz izdevumus. Sociālās apdrošināšanas iemaksas esot vienīgais nodoklis, kura apmērs ietekmē tiešās izmaksas, piemēram, pensijas. Ņemot vērā minēto, esot secināms: ja persona uzticas pensiju sistēmai ilgtermiņā, tā ir ieinteresēta veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Proti, sociālo garantiju apmērs apdrošināšanas riska gadījumā esot tieši atkarīgs no sociālās apdrošināšanas iemaksām, un šis faktors savukārt sekmējot nodokļa nomaksu no reālajiem ienākumiem. Veidojot pašreizējo pensiju sistēmu, tikai kā pagaidu risinājums esot pieņemts tāds variants, ka pensiju un pabalstu apmērs tiek aprēķināts no faktiski veiktajām iemaksātām sociālās apdrošināšanas iemaksām, nevis no tām iemaksām, kādas bija jāveic. Šāds risinājums esot izraudzīts, lai personām dotu iespēju novērtēt, cik lielā mērā reāli veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas ietekmē saņemamo pensiju un pabalstu apmēru. M. Poršņova norāda, ka pēdējā laikā pasaules valstu praksē esot vērojama tendence sociālās apdrošināšanas sistēmu balstīt uz neoliberālisma principu - katrs pats ir atbildīgs par sava sociālā nodrošinājuma apmēru. Arī iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņu dēļ tiekot paredzēta arvien ciešāka sasaiste starp iemaksām sociālās apdrošināšanas fondos un izmaksām no tiem. Tā esot kopēja tendence, kura iestrādāta arī Latvijas pensiju sistēmā. Ja sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšana netiekot nodrošināta pilnā apmērā, tad tiesības uz sociālo nodrošinājumu Satversmes 109. panta izpratnē tiekot ierobežotas ne vien personām, par kurām darba devējs nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet arī tām personām, par kurām visas šīs iemaksas ir veiktas, jo speciālā budžeta līdzekļi samazinoties kopumā un vienlaikus samazinoties arī visu no šā budžeta veicamo izmaksu apmērs. Sociālās solidaritātes princips neparedzot nepieciešamību nodrošināt pensijas vai pabalsta izmaksu personai, par kuru nav veiktas iemaksas sociālās apdrošināšanas fondos. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka valstij jāizmaksā pensijas un pabalsti tādā apmērā, kādā darba devējiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet kādā valsts nav nodrošinājusi šo iemaksu iekasēšanu. 12. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars Voļskis, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam, secina, ka personai, par kuru faktiski nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pēc būtības tiekot liegtas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu noteikta sociālā riska gadījumā, jo tā neesot ieguvusi apdrošinātas personas statusu. Pensiju likums paredzot, ka tiesības saņemt valsts vecuma pensiju ir Latvijas teritorijā dzīvojošām personām, kuras bijušas pakļautas valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai, proti, par kurām ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. E. Voļskis vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas esot pretrunā ar Pensiju likuma 9. panta pirmo daļu. Atbilstoši šai normai valsts vecuma pensijas apmērs esot atkarīgs no apdrošināšanas stāža, kurā ieskaitāmi mēneši, kuros veiktas vai bija jāveic apdrošināšanas iemaksas attiecīgajam sociālās apdrošināšanas veidam. Tādējādi pastāvot iespēja uzkrāt apdrošināšanas stāžu pat tad, ja darba ņēmējs ir reģistrētās darba attiecībās arī darba devēju, taču darba devējs faktiski nav veicis par viņu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi tiekot pārkāpts sociālās apdrošināšanas sistēmas taisnīguma princips, jo persona, kas faktiski neveicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir tiesīga saņemt kompensāciju normatīvajos aktos paredzētajā riska gadījumā. E. Voļskis uzskata, ka likumdevējs pagaidām neesot izpildījis savu pienākumu nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci un sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī. Atbilstoši Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktam vecuma pensijas minimālais apmērs nevarot būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, turklāt, aprēķinot šīs pensijas apmēru, atbilstoši personas reģistrētajam darba stāžam tiekot piemērots koeficients. Vērā esot jāņem tas, ka Latvijā minimālais sociālais nodrošinājums esot ievērojami zemāks par iztikas minimumu un neapšaubāmi piespiežot personas dzīvot zem Latvijā definētā nabadzības sliekšņa, kas ir aptuveni 40 procentu no vidējās algas valstī. Tomēr jēdzieni "cilvēka cienīga eksistence" un "nabadzības slieksnis" esot subjektīvi un relatīvi, jo attiecīgo lielumu aprēķināšanai varot izmantot dažādas metodes. Tiesas sēdē E. Voļskis paskaidroja, ka pensiju sistēmas ilgtspēja pamatojas uz solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principiem. Turklāt pensiju sistēmas dalībniekiem esot jāuzņemas individuāla atbildība par adekvātu līdzdalību šajā sistēmā. Pēc E. Voļska domām, Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtā daļa esot atbalstāma no pensiju sistēmas uzbūves un ilgtspējas nodrošināšanas viedokļa, jo tā esot uzskatāma par preventīvu mehānismu, kas veicina sabiedrības locekļu iesaisti un līdzdarbību valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā uz solidaritātes principa pamata, kā arī nodrošina pensiju sistēmas darbību ilgtermiņā atbilstoši tās uzbūves pamatprincipiem. Tiesas sēdē E. Voļskis norādīja: ekonomikas doktrīnā esot secināts, ka indivīda uzvedība ir tāda, ka panākt viņa brīvprātīgu iesaistīšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā bez normatīvo aktu starpniecības nav iespējams. Tādēļ attiecībā uz jautājumu par darba ņēmēja iespēju pašam brīvprātīgi veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, atsakoties no pirmā un otrā pensiju sistēmas līmeņa, viņš secinot, ka šāds mehānisms diemžēl nedarbotos indivīda ekonomiskās uzvedības dēļ. Secinājumu daļa I 13. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam, kas izriet no Satversmes 1. panta. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, kas izriet no Satversmē garantēto sociālo tiesību kopuma, kā arī Satversmes 109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Lai gan lietas dalībnieki apstrīdētajās normās paredzēto regulējumu apzīmē ar terminu "faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu princips", Satversmes tiesa uzskata, ka šo regulējumu būtu korekti apzīmēt ar terminu "faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība", jo apstrīdētās normas pēc būtības nosaka sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību. Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas pirmais teikums noteic, ka uz darba negadījumu apdrošināšanu, apdrošināšanu pret bezdarbu, invaliditātes apdrošināšanu, maternitātes un slimības apdrošināšanu, kā arī bērna kopšanas apdrošināšanu ir attiecināma deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība. Proti, minētajos sociālā riska gadījumos persona ir sociāli apdrošināta, sākot ar dienu, kad tā ieguvusi obligāti sociāli apdrošināmās personas statusu. Savukārt tās pašas daļas otrais teikums paredz, ka uz pensiju apdrošināšanu tiek attiecināta faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība. Persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai, ja faktiski šīs iemaksas ir veiktas. Satversmes tiesa jau ir norādījusi: ja apstrīdētās normas attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad ir nepieciešams precizēt, ciktāl tā izvērtēs šīs normas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu). No pieteikumā izklāstītajiem argumentiem izriet, ka izskatāmajā lietā pastāv šaubas par to, vai augstāka juridiska spēka tiesību normām atbilst faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības attiecināšana uz pensiju apdrošināšanu. Lietas dalībnieki juridisko argumentāciju snieguši vienīgi par Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. Turklāt tiesas sēdē arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis lūdza Satversmes tiesu izvērtēt Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrajā teikumā ietvertā regulējuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs tikai Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. 13.1. Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa reglamentē ar faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību saistītus jautājumus, proti, kārtību, kādā veicamas sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai gadījumā, ja darba devējs tās nav veicis. Minētajā pantā ietverts arī pilnvarojums Ministru kabinetam izstrādāt kārtību, kādā persona veic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai. No lietas materiāliem, kā arī no lietas dalībnieku un pieaicināto personu paustajiem viedokļiem izriet, ka lietā nav strīda par likumdevēja piešķirto pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot noteikumus. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrajā teikumā ietverto regulējumu. 13.2. No pieteikumā izklāstītās argumentācijas izriet, ka lietā izspriežami prasījumi par vairāku regulējumu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Lietā ir jāizvērtē: 1) vai Satversmes 1. un 109. pantam atbilst faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība, proti, tas, ka persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai vienīgi tad, ja par to faktiski ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas; 2) vai Satversmes 1. pantam atbilst tas, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir saistītas ar citai personai likumā noteikto pienākumu pienācīgu izpildi, proti, vai ir radīts efektīvs faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības īstenošanas mehānisms. Personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija ir cieši saistīta ar sociālās aizsardzības sistēmas efektīvu darbību, tādēļ Satversmes tiesa visupirms izvērtēs to, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības attiecināšana uz pensiju apdrošināšanu atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. 14. Satversmes tiesa jau ir vērtējusi apstrīdētajām normām līdzīgu normu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā Nr. 2000-08-0109). Satversmes tiesai ir pienākums ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību dēļ. Tomēr tādos gadījumos, ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai realitātei vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas sabiedrības attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt pārskatīta šīs normas konstitucionalitāte (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 14.3.1. punktu). Tādēļ Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl sociālā realitāte un tiesisko attiecību konteksts nav mainījies. 15. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka, izvērtējot tiesību normu atbilstību tiem tiesību principiem, kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 21. punktu). Gadījumos, kad vienlaikus apstrīdēta kādu sociālo tiesību jomā izdotu normu atbilstība gan no Satversmes 1. panta izrietošajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13. punktu, 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 9. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 17. punktu). Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam un sociāli atbildīgas valsts principam vērtējama kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. 15.1. Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi. Vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām, Satversmes tiesa pārbaudījusi, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1. punktu). Savukārt gadījumos, kad apstrīdētās normas ierobežojušas Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ierobežojums: 1) ir noteikts likumā vai pamatojoties uz likumu; 2) ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi; 3) atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 10. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 26. punktu). Atšķirīgi vērtējami gadījumi, kad apstrīdētā norma skar tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatkodolu. Satversmes tiesa norādījusi, ka neatkarīgi no ekonomiskās situācijas un pat straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. un 31.2. punktu). Ņemot vērā minēto, ir jānoskaidro, kā izvērtējama apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 109. pantam. 15.2. Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 109. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kura nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Tiesībām uz sociālo aizsardzību Latvijā ir konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-88-01 8. punktu). Satversmes 89. pants noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". Līdz ar to gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās interpretējamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu, 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu). Izskatāmās lietas kontekstā ir svarīgs Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 9. pants, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena cilvēka tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo apdrošināšanu. Pakta saturu citastarp atklāj ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, kas izveidota, lai uzraudzītu Pakta īstenošanu, savā skaidrojumā (turpmāk - Skaidrojums) (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008). Tomēr, jāņem vērā, ka šajā skaidrojumā secinātais ir vērtējams tikai kā pietiekami autoritatīvs viedoklis, kas valstīm iesaka izvēlēties optimālo rīcības modeli konkrētas problēmas risināšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr. 2005-25-01 22. punktu). Šādi skaidrojumi nav juridiski saistoši, un tajos ietvertie ieteikumi atzīstami par izteikti rekomendējoša raksturu avotiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 16. punktu). Skaidrojumā norādīts, ka valstu pienākums ir nodrošināt visām personām tiesības baudīt cilvēktiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Tas, citastarp, ietver tādu sociālās apdrošināšanas sistēmu izveidošanu, kuras prasa obligātus maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un atsevišķos gadījumos no valsts (Skaidrojuma 4. punkta "a" apakšpunkts). Valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu sociālās aizsardzības sistēmas administrēšanu un pārraudzību, vienlaikus nodrošinot arī pensiju sistēmas ilgtspēju, lai tiesības uz sociālo nodrošinājumu varētu īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (Skaidrojuma 11.punkts). Skaidrojuma 59. punktā ir uzskaitītas pamatprasības, kas uzskatāmas par Paktā ietverto obligāti nodrošināmo tiesību kodolu. Valsts pienākums citastarp ir nodrošināt sociālos pakalpojumus un citu palīdzību tiem vecajiem cilvēkiem, kuri, sasniedzot pensijas vecumu, nav uzkrājuši nepieciešamo stāžu vai arī neiegūst tiesības saņemt uz apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju un kuriem nav citu ienākumu avotu (Skaidrojuma 15. punkts). Turklāt pensiju sistēmas ietvaros ir jānodrošina tas, ka indivīdiem ir pieejama informācija par sociālās apdrošināšanas sistēmu un tās darbības kārtību pārskatāmā veidā (Skaidrojuma 26. punkts). Taču Pakts neliek izveidot noteikta modeļa sociālās apdrošināšanas sistēmu. Toties Pakts uzliek likumdevējam obligātu pienākumu veikt efektīvus un nepieciešamus likumdošanas un citus pasākumus, lai vērstos pret darba devējiem un personām, kas neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā (Skaidrojuma 45. punkts). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai izveidotā pensiju sistēma spēj nodrošināt sociālo tiesību kodolu un vai likumdevējs pilda savu pienākumu piemērot attiecīgus pasākumus personām, kuras neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā. 15.3. Satversmes 109. pantā nav reglamentēti pensiju sistēmas noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos. Likumdevējs ir paredzējis personu tiesības uz Satversmes 109. pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas veidā. Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu" (Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punkts). Tiesības saņemt pensiju ietilpst Satversmes 109. pantā noteiktajās pamattiesībās uz sociālo nodrošinājumu. Pensiju sistēmas pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās apdrošināšanas principa balstītais raksturs veido saikni starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu). Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums pēc būtības paredz to, ka personai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ar apstrīdētajām normām ir mainīta sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtība attiecībā uz pensiju apdrošināšanu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad apstrīdētās normas nav vērtējamas kā ierobežojums tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētās normas neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo šāda sistēma jau pastāv neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtības. Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. 15.4. Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs var izvēlēties citus risinājumus noteiktu sociālo problēmu risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu). Likumdevējs ne vien izstrādā pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, bet arī lemj par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas izmaiņas pensiju sistēmā. Līdz ar to likumdevējam ir tiesības mainīt pensiju sistēmas darbības noteikumus, ja tam ir objektīvi iemesli un pienācīgs pamatojums. Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.14. punktu). Savukārt "tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi: ja likumdevējs ir izšķīries veidot tādu pensiju sistēmu, kurā pensijas apmērs ir atkarīgs no personas līdzdarbības pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju sistēmu atbilstu tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 16. punktu). Tātad likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros ir jāpārbauda: 1) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību; 2) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli atbildīgas valsts princips. II 16. Satversmes tiesa jau vairākos nolēmumos ir analizējusi Latvijā pastāvošo pensiju sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu, 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu, 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu un 2011. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 6.2. punktu). Lai secinātu, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir jānoskaidro, uz kādiem principiem ir balstīta Latvijā pastāvošā pensiju sistēma. 16.1. 1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas koncepciju. Likumdevējs bija iecerējis izveidot tādu pensiju sistēmu, kura "nodrošinātu sociālās garantijas personām, kas ar savām iemaksām piedalījušās tās veidošanā"(Pensiju reformas koncepcijas 10. lpp.). Tādēļ no 1996. gada 1. janvāra Latvijā ir ieviesta individualizētā sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite. Līdz ar to pensiju sistēma atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām garantē ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas vecumam, proti, pensijas apmērs ir tieši atkarīgs no ienākumiem, no kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc likumdevēja ieskata, šāda pensiju sistēma "lielā mērā atbilst priekšstatiem par sociālo taisnīgumu, jo likvidē stimulu noslēpt savu nodarbinātību (iedzīvotāji ir ieinteresēti izdarīt sociālos maksājumus, legāli piedal …