Par likuma "Par valsts budžetu 2011.gadam" apakšprogrammas 23.00.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

Par likuma "Par valsts budžetu 2011.gadam" apakšprogrammas 23.00.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par valsts budžetu 2011.gadam" apakšprogrammas 23.00.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2012.gada 3.februārī lietā Nr.2011-11-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc divdesmit 10. Saeimas deputātu pieteikuma, kuru iesnieguši Ainārs Šlesers, Edgars Zalāns, Sergejs Dolgopolovs, Ivans Ribakovs, Artūrs Rubiks, Ņikita Ņikiforovs, Valērijs Kravcovs, Aleksejs Burunovs, Jānis Tutins, Vladimirs Nikonovs, Aleksejs Holostovs, Dmitrijs Rodionovs, Imants Jānis Bekešs, Andris Šķēle, Māris Kučinskis, Guntis Ulmanis, Juris Silovs, Nikolajs Kabanovs, Valentīns Grigorjevs un Igors Meļņikovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs), piedaloties Pieteikuma iesniedzēja pilnvarotajam pārstāvim Eduardam Ikvildam un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Gunāram Kusiņam, ar tiesas sēdes sekretāru Arni Žuganu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta pirmās daļas 3. punktu, Rīgā 2012. gada 4. janvārī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" apakšprogrammas 23.00.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam". Konstatējošā daļa 1. 2010. gada 20. decembrī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Par valsts budžetu 2011. gadam". Likums stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī, un tā 4. pielikuma "Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām" apakšprogramma 23.00.00 noteica, ka Valsts autoceļu fonda izdevumu segšanai piešķiramie resursi ir 80 75 980 latu (turpmāk - apstrīdētā apakšprogramma). 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 10. Saeimas deputāti - uzskata, ka apstrīdētā apakšprogramma neatbilstot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā likumdevējs noteicis autoceļu finansēšanai piešķiramo līdzekļu daudzumu. Proti, norma paredz, ka Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto. No likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" paskaidrojumiem esot secināms, ka 2011. gadā ieņēmumi no akcīzes nodokļa par naftas produktiem tika plānoti aptuveni 220 200 000 latu apmērā. Savukārt apstrīdētā apakšprogramma autoceļu finansēšanai paredzot tikai 80 481 980 latus. Apstrīdētā apakšprogramma pārkāpjot no Satversmes 1. panta izrietošos tiesiskās paļāvības un tiesiskuma principus. Tiesiskās paļāvības princips uz izskatāmo lietu esot attiecināms tādējādi, ka komersantiem, kas piedalās publiskajos iepirkumos sakarā ar autoceļu remontu un būvniecību, jau kopš 2007. gada 1. janvāra esot bijis pamats paļauties uz likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punktā noteiktā finansējuma apmēru, bet kopš 2010. gada 1. janvāra - uz minētā likuma 12. panta ceturtajā daļā noteiktā finansējuma apmēru. Likumdevējs, neparedzot saudzējošu pāreju uz jaunu autoceļu finansēšanas kārtību un apmēru, neesot bijis tiesīgs atteikties pildīt ar minēto pantu uzņemtos pienākumus. Bez tam tiesiskā paļāvība esot izveidojusies arī autovadītājiem, kuri iegādājoties naftas produktus un maksājot akcīzes nodokli. Šī personu grupa varējusi paļauties uz to, ka labvēlīgās sekas - autoceļu kvalitāte - tiks nodrošinātas vismaz iepriekšējā līmenī. Tiesiskās paļāvības princips esot jāsaprot tādējādi, ka arī pašu likumdevēju saistot likumā noteiktais un likumdevējs neesot tiesīgs neievērot tiesisko regulējumu, ko pats ir pieņēmis. Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrā daļa paredzot: ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, Saeimai jānoteic, ka jaunais likums vai tā atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos likumos. Savukārt Saeimas rīcība, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, esot novedusi pie tā, ka vienlaikus ir spēkā divi savstarpēji pretrunīgi likumi. Tas liecinot par likumdevēja tiesisko nihilismu. Likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanā ticis pārkāpts arī Satversmes 69. pants, kas paredz Valsts prezidenta pienākumu izsludināt Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā desmitajā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmajā dienā pēc to pieņemšanas. Minētais likums esot pieņemts 2010. gada 20. decembrī, līdz ar to likumdevējs neesot bijis tiesīgs noteikt, ka tas stāsies spēkā 2011. gada 1. janvārī. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis papildus norādīja, ka lietas izskatīšanas brīdī - 2012. gada 4. janvārī - iepriekšējais budžeta gads jau ir noslēdzies un pat tādā gadījumā, ja apstrīdētā apakšprogramma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmes 1. pantam, autoceļu infrastruktūrai nepiešķirtos resursus vairs nevarēs izlietot un nekādas materiāla rakstura sekas neiestāsies. Līdz ar to šīs lietas jēga esot panākt kaut vai novēlotu taisnīgumu. Jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas finanšu līdzekļu piešķīrums valsts autoceļu infrastruktūrai esot bijis sasaistīts ar šīs infrastruktūras lietotāju maksājumiem. Tas esot nodrošinājis pārredzamu un stabilu transporta nozares attīstību, kā arī stratēģijas plānošanu. Tas, ka Latvija nenodrošina savu ceļu infrastruktūras pienācīgu kvalitāti, apdraudot arī vienu no Eiropas Savienības pamatbrīvībām - personas pārvietošanās brīvību. Latvijas valsts rīcība esot pat diskriminējoša pret citām valstīm, kuras savā teritorijā transporta infrastruktūru spējot nodrošināt un uzturēt pienācīgā kvalitātē. Vienlaikus Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis atzina, ka, lemjot par autoceļu uzturēšanas finansējuma apmēru, nav iespējams abstrahēties no "reālās finanšu situācijas gan Latvijas valstī, gan apkārtējos tirgos". Finanšu resursu trūkums neizbēgami ierobežojot daudzu valsts uzņemto saistību izpildi. Tomēr neesot pieņemama tāda prakse, ka vienlaikus tiek samazināti izdevumi autoceļiem, bet palielināts naftas produktu akcīzes nodoklis. Atbildot uz tiesas jautājumiem, tika atzīts, ka tādā gadījumā, ja Saeima, pieņemot likumu "Par valsts budžetu 2011. gadam", būtu grozījusi likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu, valsts budžeta pieņemšanas procedūra būtu bijusi ievērota, pretrunas nebūtu radušās un vismaz šāda veida pieteikumu nebūtu pamata iesniegt. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto apakšprogrammu par atbilstošu Satversmes 1. pantam. Apstrīdētā apakšprogramma esot pieņemta pienācīgā kārtībā un paredzot finansējumu Valsts autoceļu fondam. Savukārt pieteikuma pamatā, visticamāk, esot nevis šaubas par tiesiskuma principa ievērošanu, bet drīzāk gan vēlme pārskatīt Valsts autoceļu fonda finansēšanas tiesisko regulējumu. Sākotnēji valsts autoceļu uzturēšanas, rekonstrukcijas un būvniecības finansēšanai ticis izveidots valsts speciālais budžets - Valsts autoceļu fonds. Tomēr praksē šāda budžeta pastāvēšanai piemituši vairāki trūkumi, jo ieņēmumu "iezīmēšana" konkrētam mērķim samazinājusi finanšu plūsmu pārskatāmību un tēriņu pamatotību. Bez tam nodokļu ieņēmumu izlietojuma noteikšana atsevišķām nozarēm normatīvajos aktos esot atzīta par neelastīgu paņēmienu. Izlietojumu esot lietderīgāk noteikt valsts budžeta ietvaros. Viens no būtiskākajiem valdības instrumentiem un ekonomikas attīstības veicināšanas pamatprincipiem esot atklāta un stabila fiskālā politika. Pārāk liels valsts speciālā budžeta īpatsvars un valsts budžeta ieņēmumu "iezīmēšana" samazinot valdības iespējas elastīgi pārgrupēt finanšu resursus atbilstoši prioritāriem pasākumiem. Par labu budžeta veidošanas praksi esot uzskatāms vienots budžeta līdzekļu sadalījums prioritārajām nozarēm. Iekļaujot speciālos budžetus pamatbudžeta programmās un kā speciālo budžetu atstājot tikai sociālo apdrošināšanu, tiekot panākta lielāka valsts budžeta elastība. Minēto iemeslu dēļ, kā arī ievērojot Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda sniegtās rekomendācijas, 2003. gadā esot nolemts atteikties no speciālajiem budžetiem, saglabājot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu. Arī 2003. gada 30. oktobra grozījumi likumā "Par autoceļiem" paredzējuši, ka valsts autoceļu pārvaldīšana, uzturēšana, projektēšana un renovācija tiek finansēta no valsts pamatbudžeta Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtajiem līdzekļiem. Ar 2005. gada 20. oktobra grozījumiem likumā "Par autoceļiem" noteikts, ka no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par noteiktu daļu (procentos) no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Savukārt no 2010. gada Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkstēja būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no minētā nodokļa, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto. Apstiprinot valsts budžetu 2007. un 2008. gadam, esot ņemts vērā minētais likuma "Par autoceļiem" regulējums, kā arī akcīzes nodokļa par naftas produktiem ieņēmumu prognozes. Tomēr kopš ekonomiskās krīzes sākuma, kad valstij nācies aizņemties finanšu resursus starptautiskajās finanšu institūcijās, likuma "Par autoceļiem" normas vajadzējis piemērot atbilstoši jaunākiem un speciāliem likumiem, kā arī augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Likums par gadskārtējo valsts budžetu, kas paredzēts Satversmes 66. pantā, esot gan speciālāks, gan arī jaunāks likums. Līdz ar to izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs faktiski lūdzot izvērtēt likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" un likuma "Par autoceļiem" savstarpējo atbilstību. Savukārt Satversmes 1. pants tiekot piesaukts tikai tādēļ, ka tas sevī ietverot tiesiskuma principu, kurš neizslēdzot kolīziju normu izmantošanu arī apstrīdētās normas pareizai piemērošanai. Valsts budžeta apakšprogrammas apmērs un līdzekļu sadale esot politiskās lietderības jautājums. Apakšprogrammas apmērs neesot pārbaudāms Satversmes tiesā, it īpaši apstākļos, kad Valsts autoceļu fonda finansējums noteikts 80 miljonu latu apmērā. Bez tam neviena tiesību norma neradot privātpersonām tiesisko paļāvību uz Valsts autoceļu fonda lielumu konkrētā gadā. Savukārt likumdevējs esot tiesīgs katru gadu brīvi noteikt fondam nepieciešamo līdzekļu apmēru. Apstrīdētā apakšprogramma esot paredzējusi atkāpes no likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas. Tāpēc Ministru kabinetam, iesniedzot 2011. gada budžeta likumprojektu paketi, vajadzējis tajā ietvert arī attiecīgus grozījumus likumā "Par autoceļiem". Tomēr šādu likumprojektu Ministru kabinets Saeimai neesot iesniedzis. Tāpat Ministru kabinets neesot piedāvājis izdarīt attiecīgus grozījumus likumā "Par autoceļiem" arī pēc likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanas. Līdz ar to Saeima varot pieņemt, ka šāds risinājums konkrētajā gadījumā esot Ministru kabineta izšķiršanās rezultāts. Bez tam izskatāmajā lietā Satversmes tiesai esot jāveic Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā lietotā jēdziena "likums" interpretācija, izšķiroties par to, vai Satversmes tiesa var pārbaudīt jebkura likuma tā formālajā nozīmē atbilstību Satversmei vai tikai tāda likuma atbilstību Satversmei, kurš vienlaikus ir likums arī materiālā nozīmē. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis papildus norādīja, ka valsts budžetam esot duāla daba. Tas ietverot gan tiesību normas, gan arī pantus, kas pēc "ārējā izskata" esot administratīvi rīkojumi. Savukārt Satversmes tiesa, turpinot izskatīt lietu pēc būtības, jau esot izlēmusi jautājumu, vai tā ir tiesīga vērtēt atsevišķu valsts budžeta apakšprogrammu tiesiskumu. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa varot tikt saprasta dažādi, arī kā vadlīnija valsts budžeta izstrādāšanai. Ministru kabinetam, iesniedzot 2011. gada valsts budžeta likuma projektu, vajadzējis tajā ietvert arī attiecīgus grozījumus, "jo, kā mēs varam secināt no Ministru kabineta pozīcijas, normu tomēr var saprast dažādi". Ja pastāv dažādas tiesību normu interpretācijas iespējas, tad esot vēlams attiecīgo tiesību normu grozīt. Vienlaikus Saeima uzskata, ka tai nebija obligāta pienākuma izdarīt grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā. Grozījumu neizdarīšana minētajā normā nepadarot apstrīdēto apakšprogrammu par spēkā neesošu. 4. Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija (turpmāk - Komisija) - norāda, ka atbilstoši Satversmei Ministru kabinetam esot pienākums sastādīt un Saeimai - pieņemt ekonomiskajai un sociālajai realitātei atbilstošu valsts budžetu, kas paredz lietderīgu un ekonomiski pamatotu valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Ar valsts budžeta likumprojektu paketē ietverto likumprojektu palīdzību Ministru kabinets ne tikai paredzot valsts ienākumus un izdevumus, bet arī grozot spēkā esošos likumus atbilstoši valsts budžeta iespējām un Ministru kabineta darbības prioritātēm. Valsts budžets esot vienots dokuments, un Ministru kabinets atbildot par valsts iestāžu budžeta pieprasījumu līdzsvarošanu, kā arī par budžeta izpildes iespējamību un efektivitāti. Valsts budžeta izstrādāšana esot vienīgi Ministru kabineta kompetencē, savukārt Saeima to izvērtējot un apstiprinot likumdošanas kārtībā. Valsts budžeta likumprojektu paketē Saeima neesot tiesīga iekļaut nevienu jaunu likumprojektu, bet varot tikai kādu likumprojektu no tās izslēgt. Komisija uzsver, ka valsts budžeta apakšprogrammu apjoms un sadalījums esot politiskās lietderības jautājums. Saeima esot tiesīga katru gadu brīvi noteikt tādu apakšprogrammu līdzekļu apmēru, kādu uzskatot par nepieciešamu. Apstrīdētās apakšprogrammas atbilstība likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai Komisijā neesot vērtēta, jo budžeta likuma projekta un ar to saistīto likumprojektu savstarpējās atbilstības izvērtēšana neesot Komisijas kompetencē. Minētā likuma norma tiešā veidā nenosakot valsts budžetu, bet tikai paredzot vadlīnijas attiecībā uz finansējuma sadalījumu un apmēru. Ministru kabinets valsts budžeta likumprojektu paketes ietvaros neesot iesniedzis grozījumus likumā "Par autoceļiem". Tāpat pēc likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanas Ministru kabinets neesot piedāvājis izdarīt grozījumus minētajā likumā. Ministru kabinets esot paredzējis noteiktu finansējumu apstrīdētās apakšprogrammas īstenošanai, pamatojoties uz valsts budžetā pieejamiem finanšu līdzekļiem. Šādam līdzekļu apmēram esot piekritusi arī Komisija, un tāds bijis Saeimas lēmums ekonomiskās krīzes situācijā. Līdz ar to likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa esot piemērojama apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētā finansējuma apmērā. Tiesas sēdē Komisijas pilnvarotais pārstāvis - Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs - norādīja, ka Komisijai neesot pienākuma vērtēt likumu savstarpējās pretrunas. Taču, ja šādas pretrunas atklājas, piemēram, ja uz tām norāda pieaicinātie eksperti, tās tiekot izvērtētas. Lai gan 2011. gada valsts budžeta likuma projekta apspriešanas termiņi objektīvu iemeslu dēļ bijuši ļoti īsi, Komisija izskatījusi katru iesniegto priekšlikumu. Attiecībā uz apstrīdēto apakšprogrammu neviens priekšlikums neesot bijis iesniegts. Minētais budžeta likuma projekts esot sastādīts ciešā sadarbībā ar starptautiskajiem aizdevējiem. Budžetā bijusi nepieciešama konsolidācija 250 miljonu latu apmērā. Tādējādi neesot bijis iespējams grozīt Valsts autoceļu fondam paredzēto finanšu līdzekļu apmēru atbilstoši likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā noteiktajam. Bez tam šo normu Komisija esot uzskatījusi "vairāk kā tādu mērķi nākotnes plānošanai un kā šos procentu sadalījumus". Komisija uzticoties Ministru kabinetam un Finanšu ministrijai kā budžeta sastādītājiem, kam arī vajadzētu uzņemties atbildību par valsts budžeta likuma projektu. 5. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - norāda, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa tiešā veidā nenosaka valsts budžetu, bet tikai paredz vadlīnijas attiecībā uz tajā nosakāmo finansējuma sadalījumu un apmēru. Bez tam šīs normas pirmais teikums paredzot, ka valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai piešķir saskaņā ar valsts budžeta likumu kārtējam gadam. Līdz ar to jautājums par likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu Ministru kabineta sēdē neesot skatīts, un arī satiksmes ministrs neesot ierosinājis šo jautājumu skatīt kā Ministru kabineta lietu. No 2009., 2010. un 2011. gada Ministru kabineta protokollēmumiem par valsts budžeta projektu sagatavošanas procesu Satiksmes ministrijai neesot izrietējis pienākums iesniegt grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā, jo atbilstoši iepriekš pieņemtajiem lēmumiem ticis nodrošināts krīzes apstākļos nepieciešamais valsts budžeta izdevumu papildu samazinājums. Likums par valsts budžetu kārtējam gadam esot speciālais likums attiecībā pret jebkuru atsevišķas nozares vai politikas principus reglamentējošu normatīvo aktu. No minētā esot secināms, ka izdevumiem, kas izriet no citiem normatīvajiem aktiem, ir jāatbilst valsts budžetā paredzētajiem izdevumiem, ciktāl gadskārtējais valsts budžeta likums neierobežo minēto normu izpildi. Ministru kabinets uzsver, ka apstrīdētā apakšprogramma neradot privātpersonu tiesību aizskārumu, jo tās neesot šīs apakšprogrammas adresāts. Privātpersonām neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu resursu piešķiršanu Valsts autoceļu fondam, jo to apmērs saistīts ar valsts budžeta likumā kārtējam gadam plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem. Savukārt valsts budžeta ieņēmumi esot mainīgi. Tiesas sēdē Ministru kabineta pilnvarotais pārstāvis - Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis - atzina, ka Ministru kabinets valsts budžeta izstrādāšanas laikā ar protokollēmumu palīdzību izvirza uzdevumus ministrijām. Tieši ministrijām esot galvenā nozīme savas nozares normatīvo aktu izvērtēšanā un saskaņošanā ar valsts budžetu. 2011. gada valsts budžeta izstrādāšanas laikā Ministru kabinetā esot skatīti grozījumi likumā "Par autoceļiem", taču tie neesot skāruši likuma 12. panta ceturto daļu. Izdevumu apmēru valsts autoceļu uzturēšanai paredzot valsts budžets, kas tiekot sagatavots, vadoties no prioritātēm un pieejamiem līdzekļiem. Ja likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu interpretē kopsakarā ar valsts budžeta plānošanas vadlīnijām, tad tā neesot pretrunā ar budžeta likumu. Tāpat šī norma esot jāinterpretē kopsakarā ar citiem tiesību aktiem, un tā esot vērtējama kā "mērķa instruments, lai visi Latvijas ceļi būtu pienācīgā kārtā uzturēti". Tomēr neesot noliedzams, ka norma bija jāpilnveido. Tiesību sistēmu pilnveidojot un padarot skaidrāku ne tikai tiesību aktu grozīšana, bet arī tiesību normu interpretācija. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu esot iespējams interpretēt tādā veidā, lai tā nebūtu jāgroza. Tā esot vērtējama kā likuma formā ietērpts politisks solījums par vēlamo. Tajā esot noteikts finanšu līdzekļu apmērs, ko būtu vēlams piešķirt autoceļu uzturēšanai. 6. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - norāda, ka, ņemot vērā ekonomikas lejupslīdi valstī un aizņemoties finanšu resursus starptautiskajās finanšu institūcijās, jau sākot ar 2009. gada budžeta izstrādes periodu, Latvijas valdībai pēc starptautisko institūciju rekomendācijām nācies ievērojami konsolidēt valsts budžetu. Lēmumi par izdevumu samazinājumu esot pieņemti gan attiecībā uz Satiksmes ministrijas budžetu, gan budžeta programmu "Valsts autoceļu fonds". Arī likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" projekta sagatavošanas procesā valdībā esot pieņemti lēmumi par konsolidācijas pasākumiem, tomēr Satiksmes ministrija neesot sagatavojusi un virzījusi valsts budžeta likumprojektu paketē grozījumus likumā "Par autoceļiem". Atbilstoši Ministru kabineta 2003. gada 14. maija noteikumu Nr. 242 "Satiksmes ministrijas nolikums" 5.7. apakšpunktam Satiksmes ministrija organizējot valsts autoceļu tīkla pārvaldīšanu un pašvaldību autoceļu pārraudzību, bet atbilstoši 6.1. apakšpunktam - izstrādājot attiecīgo nozari reglamentējošo tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektus. Ministru kabineta iekārtas likums nosakot, ka visi Ministru kabineta lēmumi tiek pieņemti koleģiāli. Ja atsevišķiem ministriem ir īpašs viedoklis izskatāmajos jautājumos, tad tas tiekot fiksēts protokolā. Ministru kabineta protokollēmumos neesot konstatēts, ka 2011. gada valsts budžeta projekta sagatavošanas procesā satiksmes ministram būtu bijis īpašs viedoklis par Valsts autoceļu fonda finansēšanas apmēru. Tādējādi Satiksmes ministrijai vajadzējis sagatavot un virzīt priekšlikumus grozījumiem likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā izskatīšanai Ministru kabinetā un Saeimā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 28. februāra sēdes (protokols Nr. 12) protokollēmuma 4. punktu ministrijām līdz 18. martam bijis jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetam valsts budžeta likumprojektu paketē iekļaujamie grozījumi normatīvajos aktos. Tomēr arī šajā procesā Satiksmes ministrija neesot sagatavojusi grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā, kaut gan valsts budžetā paredzētais finansējums neatbilda minētajai likuma normai. Ja valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, tad konkrētu valsts budžeta līdzekļu novirzīšana vienai nozarei apdraudot valdības iespēju sabalansēt visas valsts attīstības un drošības vajadzības. Neparedzēta nodokļu plāna neizpilde radītu iztrūkumu iezīmētajā budžetā, un tādā gadījumā nebūtu iespējams nodrošināt plānotās funkcijas un vajadzētu lemt par papildu līdzekļu piešķiršanu no valsts pamatbudžeta. Līdz ar to no budžeta sagatavošanas metodoloģijas viedokļa neesot atbalstāma tāda prakse, ka noteikta valsts budžeta ieņēmumu daļa tiek novirzīta specifiskiem publiskajiem izdevumiem. Tiesas sēdē Finanšu ministrijas pilnvarotā pārstāve - Finanšu ministrijas Budžeta departamenta direktore Ilonda Stepanova - norādīja, ka pēdējo trīs gadu fiskālās politikas mērķis esot bijis tieši fiskālā deficīta samazināšana un valsts finanšu stabilitātes nodrošināšana. Šajā laikā tikuši samazināti finanšu līdzekļi ne tikai autoceļu uzturēšanai, bet arī citām svarīgām nozarēm. Papildus valsts budžetā autoceļu uzturēšanai piešķirtajiem aptuveni 80,6 miljoniem latu no Eiropas Savienības līdzekļiem autoceļu būvniecībai 2011. gadā plānots aptuveni 180,4 miljonus latu liels finansējums. No šiem līdzekļiem iztērēti aptuveni 123,3 miljoni latu. Finanšu ministrija vienmēr esot uzskatījusi, ka tas likums, kas tiek pildīts attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu izlietošanu, ir valsts budžeta likums. Ja valsts budžeta likums paredz kādu finanšu līdzekļu apropriāciju, tad šos līdzekļus pat tad, ja kāds cits likums paredz citādi, varot tērēt tikai šajā apropriācijā paredzētajā apmērā. 7. Pieaicinātā persona - Satiksmes ministrija - norāda, ka tā bijusi iniciatore 2005. gada 20. oktobra grozījumiem likumā "Par autoceļiem", kuri likuma 12. panta ceturtajā daļā Valsts autoceļu fonda programmai piešķiramos līdzekļus sasaistījuši ar plānotajiem akcīzes nodokļa ieņēmumiem par naftas produktiem. Minētie grozījumi esot bijuši nepieciešami, jo valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanai pieejamo finanšu līdzekļu apmērs nesedzot pat minimālās nepieciešamās izmaksas un šāda situācija valsts un pašvaldību autoceļu tīklā ik gadu palielinot neveikto, bet normatīvi nepieciešamo darbu apjomus. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā noteiktais regulējums esot viena no iespējām veidot pārskatāmu un stabilu vidēja plānošanas termiņa budžeta finansējumu, kas ļautu plānot autoceļu tīklā nepieciešamos darbus vismaz trīs gadu periodam. Vidēja termiņa plānošana esot uzņēmējdarbības stabilitātes garants, proti, garants tam, ka investīcijas uzņēmumu ražošanas līdzekļos, pamatlīdzekļos un darbaspēkā atmaksāsies. 2011. gada valsts budžeta izstrādāšanas laikā neesot prasīts Satiksmes ministrijas viedoklis par apstrīdētās apakšprogrammas atbilstību likumā "Par autoceļiem" noteiktajam. Ministrijai vienīgi esot noteikti budžeta izdevumu mērķa griesti, kas neatbilduši minētā likuma prasībām. Satiksmes ministrija, izprotot valstī izveidojušos finansiālo situāciju, arī neesot uzstājusi uz to, lai tiktu nodrošināta apstrīdētās apakšprogrammas atbilstība likumam "Par autoceļiem". Satiksmes ministrija nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka speciālais budžets - Valsts autoceļu fonds - neesot attaisnojis uz to liktās cerības. Laikā, kad šis budžets pastāvēja, tas esot bijis stabils un prognozējams ieņēmumu avots valsts un pašvaldību autoceļu tīkla finansēšanai. Šāds budžets esot motivējošs attiecībā uz nodokļu maksātājiem - autoceļu lietotājiem, jo pastāvot skaidra sakarība starp autoceļu tīkla lietotāja maksājumu un to, kas paveikts valsts un pašvaldību autoceļu tīkla uzlabošanai. Tāpat nevarot piekrist Saeimas viedoklim, ka speciālā budžeta nodokļu ieņēmumu svārstības ietekmējot funkciju izpildi. Tieši pretēji - speciālā budžeta pastāvēšana, neatkarība, stabilitāte un prognozējamība esot būtisks valsts un pašvaldību autoceļu tīkla uzturēšanas priekšnoteikums. Tā kā Valsts autoceļu fonds bijis valsts speciālais budžets, tā līdzekļu atlikums gada beigās esot pārgājis uz nākamo finanšu gadu, un pastāvējušas iespējas šīs svārstības izlīdzināt nākamajos finanšu periodos. Satiksmes ministrija uzsver, ka saimnieciska budžeta veidošanai nevajadzētu balstīties uz ikgadējiem politiskiem lēmumiem. Tā esot īstermiņa plānošana, kas autoceļu nozari atstājot neziņā par nepieciešamo līdzekļu pieejamību nākotnē. Lai varētu veikt nozīmīgus autoceļu remontdarbus, esot nepieciešams vismaz divu gadu plānošanas periods. Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pilnvarotā pārstāve - Satiksmes ministrijas Juridiskā departamenta direktore Liene Priedīte-Kancēviča - norādīja, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas mērķis esot bijis nodrošināt autoceļu uzturēšanai nepieciešamā finansējuma pieaugumu un stabilitāti, lai varētu veikt vidējā termiņa plānošanu. Tieši šā iemesla dēļ ministrija esot uzskatījusi, ka minētā norma ir laba un nebūtu grozāma. Katru gadu valsts autoceļu uzturēšanai esot nepieciešami aptuveni 310 miljoni latu. 2007. un 2008. gadā autoceļu jomas finansējums esot būtiski pieaudzis un līdz ar to uzlabojusies arī autoceļu kvalitāte. Savukārt kopš 2009. gada, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, autoceļiem piešķirto finanšu līdzekļu apmērs esot būtiski samazināts. Tomēr ministrija cerot, ka šāds līdzekļu samazinājums būs īslaicīgs. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu Satiksmes ministrija pašlaik interpretējot kā plānošanas principu. Ja šāds regulējums no likuma tiktu izslēgts, vēlāk to atkal ietvert likumā būtu ļoti sarežģīti. Atbildot uz tiesas jautājumiem, tika atzīts, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa tiesisko paļāvību privātpersonām nevarot radīt, jo to radot tikai noslēgts publisko iepirkumu līgums. Satiksmes ministrija esot ievērojusi Ministru kabineta protokollēmumos noteikto, ciktāl tas attiecies uz citiem normatīvajiem aktiem. Tomēr grozījumi likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā neesot sagatavoti, jo tā esot interpretēta kā princips. 8. Pieaicinātās personas - Tieslietu ministrijas - pilnvarotā pārstāve - Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina - tiesas sēdē norādīja, ka kopumā piekrītot Saeimas un Ministru kabineta sniegtajam viedoklim. Papildus tika atzīts, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas teikumi esot jāvērtē kopsakarā, nevis jāizceļ tikai otrais teikums. Tāpat šo normu nebūtu pamatoti vērtēt atrauti no visām tām normām, kas regulē valsts budžeta izstrādāšanas procedūru. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, būtiskākais likums, kas nosaka autoceļu nozarei piešķiramo līdzekļu apmēru, esot valsts budžeta likums. Likuma "Par autoceļiem" mērķis esot noteikt autoceļu ilgtermiņa attīstības nodrošināšanas principus. Savukārt Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. panta otrā daļa paredzot, ka ikgadējā budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar normatīvajiem aktiem. Bez tam, izstrādājot valsts budžetu, esot jāņem vērā mērķis nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Vērtējot šos mērķus kopsakarā, esot secināms, ka tieši ar valsts budžeta likumu tiek piešķirti līdzekļi konkrētu valsts funkciju īstenošanai. Ja visi šie tiesību akti tiekot skatīti kopsakarā, tad tiesiskuma princips netiekot pārkāpts. Būtu pareizi, ja katrai nozarei nepieciešamā finansējuma apmēru varētu prognozēt, balstoties uz saprātīgi paredzamiem un pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tomēr esot jāievēro arī fiskālās atbildības princips un jāļauj Saeimai reaģēt uz konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, piemēram, ekonomikas lejupslīdi, piešķirot kādai jomai papildu līdzekļus vai arī kādai jomai līdzekļus samazinot. Esot jāpiekrīt arī Finanšu ministrijas viedoklim, ka lietderīgāks risinājums būtu tāds, ka konkrētai jomai nepieciešamie līdzekļi netiktu noteikti speciālajos likumos, bet par to apmēru savas rīcības brīvības ietvaros lemtu Saeima. Secinājumu daļa 9. Likums "Par valsts budžetu 2011. gadam" ir zaudējis spēku līdz ar likuma "Par valsts budžetu 2012. gadam" spēkā stāšanos. Tādējādi spēku zaudējusi ir arī apstrīdētā apakšprogramma, kas bija viena no likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" 4. pielikuma sastāvdaļām. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis spēku. Interpretējot minēto normu, ir jāņem vērā, ka tā vērsta uz Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa nozīme. Apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas izbeigšanai. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ex officio ir jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu un 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 8. punktu). Valsts budžeta likuma darbība aptver ierobežotu laika periodu - vienu gadu. Arī Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valsts budžeta likums ir speciālais likums, kura spēks ir ierobežots laikā ar konkrēto saimniecisko gadu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu]. Ņemot vērā Satversmes tiesas likumā ietvertos termiņus procesuālo darbību veikšanai, piemēram, pieteikuma izskatīšanai, atbildes raksta saņemšanai, lietas sagatavošanai un tiesas sēdes noteikšanai, pastāv pietiekami liela iespējamība, ka tiesa jautājumu par valsts budžeta tiesiskumu varēs izvērtēt vienīgi post factum, proti, pēc tam, kad attiecīgais valsts budžeta likums jau būs zaudējis savu spēku. Tāpat arī likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa kopš 2012. gada 1. janvāra ir spēkā jaunā redakcijā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs tieši ar minētās normas neievērošanu periodā, kad bija spēkā tās iepriekšējā redakcija, pamato gan tiesiskuma, gan arī tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanā. Proti, tiek apgalvots, ka konstitucionālās institūcijas - Ministru kabinets un Saeima - savā darbībā, izstrādājot un pieņemot likumu "Par valsts budžetu 2011. gadam", ir pārkāpušas Satversmes 1. pantu. Līdz grozījumu pieņemšanai likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa paredzēja, ka "valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai piešķir saskaņā ar valsts budžeta likumu kārtējam gadam. Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir atbilstoši savai kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesas kompetences apjoms izskatāmajā lietā, ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja prasījumu, nevar sniegties tālāk par izvērtēšanu, vai valsts budžeta pieņemšanas procedūra bija atbilstoša no Satversmes 1. panta izrietošajiem tiesību principiem, ievērojot likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas redakciju, kas bija spēkā līdz 2012. gada 1. janvārim. Satversmes tiesas nolēmumam var būt būtiska loma tiesiskuma principa nodrošināšanā valsts budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas un pieņemšanas jomā nākotnē. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums sniegt savu vērtējumu šādā konstitucionāli nozīmīgā jautājumā. Izskatāmajā lietā nav pamata izbeigt tiesvedību, jo nepieciešams izvērtēt apstrīdētās apakšprogrammas atbilstību Satversmes 1. pantam. 10. Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka "Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets". Minētā norma nosaka kārtību, kādā valsts budžeta un finanšu jautājumi risināmi likumdevējam, mijiedarbojoties ar izpildvaru. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka budžets ir valsts politikas īstenošanas līdzeklis un lēmumus par valsts budžetu var pieņemt tikai un vienīgi likumdevējs (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1. punktu). Valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Salīdzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām konstitucionālajām institūcijām, tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma veikšanā. Šī noteicošā Saeimas loma citastarp pamatojas arī uz apstākli, ka tai ir pienākums kontrolēt budžeta izpildi, kas savukārt ir valdības pienākums. Tādējādi Saeimas budžeta tiesības ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kuriem Saeima īsteno parlamentāro kontroli pār valdības rīcību. Citas institūcijas valsts budžetam būtiskus lēmumus ir tiesīgas pieņemt tikai Satversmē paredzētajos gadījumos vai ja šādu lēmumu pieņemšanai ir saņemta Saeimas piekrišana un tiek ievēroti demokrātiskas valsts pamatprincipi. Valsts budžeta legāldefinīcija ietverta Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. pantā. Tā pirmā daļa nosaka: "Valsts budžets ir līdzeklis valsts politikas realizācijai ar finansiālām metodēm. Budžets ir valdības finansiālās darbības un vadības pamatā." Savukārt šā panta otrā daļa nosaka: "Budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami valdībai, citām valsts institūcijām un pašvaldībām to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar likumdošanas aktiem, nodrošinot, lai tajā laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi. Budžetu izstrādājot, jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru." Minētais likums visupirms reglamentē valsts budžeta izstrādāšanas, apstiprināšanas un izpildes kārtību. Līdz ar to likumā ietvertais regulējums izvērš un precizē Satversmes 66. panta saturu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka budžets ir valsts saimniecības plāns, kurā, pamatojoties uz spēkā esošajiem likumiem, paredzēti valsts ienākumi un izdevumi saimnieciskajam gadam. Tajā tiek noteikti un pamatoti valsts pienākumu izpildei nepieciešamie līdzekļi tādā kārtā, ka laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus sedz atbilstoši ieņēmumi. Visas valsts institūcijas un iestādes ir saistītas ar valsts budžetu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. 01-05(98) secinājumu daļas 1. punktu un 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 12. punktu]. Budžetu gan apstiprina Saeima, bet budžeta projektu sastāda un tai iesniedz Ministru kabinets. Budžeta projekts vispirms tiek izstrādāts pa daļām atsevišķos resoros, un Ministru kabineta galvenais uzdevums ir apvienot un saskaņot atsevišķo resoru budžetus, kā arī saskaņot valsts izdevumu budžetu ar ieņēmumu budžetu (sk.: Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: Tieslietu Ministrijas Vēstneša izdevums, 1925, 81., 121. lpp.). Savukārt pēc savas formas budžets ir likums un kā tāds piekrīt likumdošanas iestādes apstiprinājumiem (sk.: Mucenieks P. Budžeta tiesības. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1923, Nr. 9/10, 116., 119. lpp.). Arī Latvijas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka Saeima saskaņā ar Satversmes 66. pantu katru gadu lemj par valsts budžetu, pārbauda un apstiprina Ministru kabineta iesniegtos pārskatus un norēķinus par budžeta izpildīšanu. Šādai Saeimas darbībai piemīt tīri saimniecisks un politisks, bet nevis tieši likumdošanas raksturs. Nosakot valsts ienākumus un izdevumus, atvēlot līdzekļus vieniem mērķiem un liedzot tos citiem, Saeima visspilgtākā kārtā rīko valsts politiku, valsts saimniecības un pārvaldes darbību [sk.: Latvijas Senāta spriedumi (1918 - 1940). 3. sējums. Senāta administratīvā departamenta spriedumi, 1926 - 1930. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, faksimilizdevums, 54. lpp.]. Valsts uzdevumi budžetā tiek atspoguļoti kā izdevumi, kas jānosedz ar attiecīgiem ieņēmumiem. Līdz ar to valsts budžeta apjoms un saturs atspoguļo kopējo valsts politiku. Vienlaikus ierobežotie ieņēmumi nosaka gan valdības, gan Saeimas rīcības brīvību, lemjot par valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Ņemot vērā to, ka valsts budžets ir balstīts uz ienākumu un izdevumu prognozi, konstitucionālajām institūcijām ir rīcības brīvība, izlemjot jautājumus par konkrētām budžeta izdevumu pozīcijām, tās saskaņojot ar vispārējo valsts politiku un jau pieņemtajiem tiesību aktiem. Papildus valsts finanšu līdzekļu sadalījumam pa atsevišķām pozīcijām valsts budžeta likumā tiek regulēti arī tādi jautājumi, kuri attiecīgajā saimnieciskajā gadā atzīti par nepieciešamiem budžeta izpildei. Proti, ar tiesību normu palīdzību tiek reglamentēti jautājumi, kuri ir nozīmīgi valsts budžeta īstenošanai un valsts finanšu līdzekļu pārvaldīšanai. Tādējādi, ņemot vērā valsts budžeta institūta mērķi un jēgu, tas atspoguļo finanšu līdzekļu izlietojumu konkrētam laika posmam - valsts ieņēmumu un izdevumu plānu. Līdz ar to valsts budžets kā valsts saimniecības plāns ir atzīstams par likumdošanas kārtībā apstiprinātu ārējo normatīvo aktu. Savukārt apstrīdētā apakšprogramma uzskatāma par valsts budžeta izdevumu plāna daļu, kas atspoguļo naudas summās izteiktas valsts finansiālās iespējas attiecībā uz plānoto Valsts autoceļu fonda izdevumu segšanu. 11. Saeima uzskata, ka Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir nepieciešams interpretēt Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā lietoto jēdzienu "likums" un tādējādi noskaidrot, vai Satversmes tiesa var pārbaudīt tāda akta atbilstību Satversmei, kurš ir likums tikai formālā nozīmē. Pēc Saeimas ieskata, Satversmes tiesa esot tiesīga pārbaudīt vienīgi tādas tiesību normas atbilstību Satversmei, kura ir likums arī materiālā nozīmē. Līdz ar to Saeima apšauba Satversmes tiesas kompetenci vērtēt apstrīdētās apakšprogrammas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normas prasībām. 11.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār likumdevēja un izpildu varu [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Tiesu varai kopumā un Satversmes tiesai kā tās sastāvdaļai jānodrošina pēc iespējas pilnīga abu pārējo varas atzaru kontrole. Kādas institūcijas atrašanās ārpus kontroles ir pretrunā ar Satversmi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 1.2. un 4. punktu). Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei. Interpretējot terminu "likums" šajā kontekstā, jāņem vērā, ka likumdevēja mērķis, izveidojot Satversmes tiesu, visupirms ir bijis radīt efektīvu mehānismu Satversmes normu prioritātes aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 10.4. punktu). Satversmes tiesas uzdevums ir juridiski saistoši atrisināt strīdus, kas rodas par zemāka juridiskā spēka aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Strīds tiek atrisināts gan tad, ja apstrīdētais akts tiek atzīts par neatbilstošu, gan tad, ja apstrīdētais akts tiek atzīts par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu). Likums ir tiesību akts, kas izdots Satversmē noteiktajā kārtībā. Šis likuma definējums ietver sevī likuma materiālo un formālo jēdzienu. Savukārt likumdevējs var pieņemt aktus, kas būtu atzīstami par likumu tikai formālā nozīmē. Ja tiktu akceptēta Saeimas piedāvātā Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā lietotā jēdziena "likums" interpretācija, tad daļa no likumdevēja darbībām, kas veiktas likumdošanas procesā, paliktu bez jebkādas tiesu varas īstenotas kontroles. Proti, Saeimas piedāvātā interpretācija ne vien apdraudētu konstitucionāli nozīmīgo Satversmes normu visaptverošas prioritātes garantēšanu, bet arī novestu pie nepamatotas Satversmes tiesas kompetences sašaurināšanas, kas atsevišķos gadījumos liegtu arī personām iespējas aizstāvēt savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Turklāt Satversmes tiesa jau ir izskatījusi lietu, kurā tika apstrīdēta valsts budžeta apakšprogrammas atbilstība Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. februāra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-42-0103). Minētajā lietā Saeima norādīja, ka konkrētā valsts budžeta apakšprogramma neskar konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības, taču neapstrīdēja to, ka Satversmes tiesa vērtē konkrētās valsts budžeta apakšprogrammas tiesiskumu. Tiesu varas, tostarp arī Satversmes tiesas, uzdevums ir gādāt, lai, spriežot tiesu, tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). 11.2. Saeima norāda, ka budžeta apakšprogrammas apmērs un līdzekļu sadale ir politiskās lietderības jautājums, kas pēc būtības neesot pārbaudāms Satversmes tiesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē lūdza pārvērtēt apstrīdētajā apakšprogrammā noteikto valsts budžeta līdzekļu apmēru, norādot, ka ar to nepietiek valsts autoceļu uzturēšanai. Tāpat tika lūgts arī pārbaudīt, vai apstrīdētā apakšprogramma ir pieņemta tiesiski, proti, pienācīgā procedūrā, vai nav pārkāpta šādu lēmumu pieņemšanas procesuālā kārtība un vai ir ievērotas Saeimas kārtības ruļļa prasības. Satversmes tiesas kompetences robežas nosaka Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu konstitucionālo valsts varas institūciju rīcības politisko lietderību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada 10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102 10. punktu). Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 12. punktu). Satversmes tiesa par pamatotu atzīst Saeimas viedokli, ka apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais finansējums ir politiskās izšķiršanās jautājums un tā apmērs nav pārbaudāms Satversmes tiesā. Satversmes tiesa nevar pārvērtēt Ministru kabineta un Saeimas rīcību budžeta izstrādāšanas vai pieņemšanas jomā, kura pamatā balstās uz ekonomisko vērtējumu vai prognozi par valsts saimnieciskajiem jautājumiem. Ciktāl uz valsts budžetu attiecināmu jautājumu izlemšana nepārkāpj valsts varas dalīšanas principu, piemēram, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas pildīt Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas, Ministru kabinets un Saeima šajā jomā bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību. Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka tiesības un politika Satversmē ir cieši saistīti jēdzieni, jo tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un arī likumdevēju varu un izpildvaru saista Satversmes prasības. Tādējādi Satversme nodrošina gan to, ka prasība pēc veicamās darbības tiesiskuma ir saistoša visiem valsts varas atzariem, gan arī to, ka valsts vara netiek izmantota ļaunprātīgi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Valsts institūcijas savā rīcībā ir brīvas tiktāl, ciktāl tās neierobežo Satversme (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 4. un 5. punktu). Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas procesuālas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka Satversmē, kā arī Saeimas kārtības rullī reglamentēto procesuālo priekšnoteikumu un prasību ievērošana ir svarīgs nosacījums tam, lai likumdevējs būtu ievērojis rīcības brīvības robežas, proti, pieņemtie akti būtu tiesiski. Viens no būtiskākajiem jebkura akta spēkā esamības priekšnoteikumiem ir tā pieņemšanas kārtības ievērošana. Savukārt Satversmes tiesas uzdevums ir novērst prettiesisku aktu esamību tiesību sistēmā un tādējādi veicināt tiesību sistēmas sakārtošanu [sk. Satversmes tiesas 2000. gada 5. aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 04-06(99)]. Likuma par budžetu un finanšu vadību III nodaļa paredz procedūru, kādā notiek valsts budžeta izstrādāšana - sagatavošana, iesniegšana un pieņemšana. Savukārt valsts budžeta izskatīšanai Saeimā arī Saeimas kārtības rullis paredz virkni speciālu noteikumu. Minēto prasību ievērošana ir priekšnosacījums tam, lai valsts budžets gan kopumā, gan atsevišķas tā sastāvdaļas būtu pieņemtas tiesiski. Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga izvērtēt, vai valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūrā konstitucionālās institūcijas ir ievērojušas tiesiskās paļāvības un tiesiskuma principus. 12. No lietas dalībnieku rakstveidā sniegtās informācijas, kā arī tiesas sēdē norādītā izriet, ka atšķiras viedokļi par to, vai valsts budžeta likums un tā sastāvdaļa - apstrīdētā apakšprogramma - bija jāuzskata par jaunāku un speciālu tiesību normu iepretim likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai. Proti, pēc Saeimas un pieaicināto personu ieskata, likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa kopš 2009. gada esot piemērojama, ņemot vērā jaunākā un speciālā tiesību normā - attiecīgajā valsts budžeta likuma apakšprogrammā - noteikto. Bez tam likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa esot uzskatāma tikai par valsts budžeta veidošanas vadlīniju, nevis par tiesību normu, kas paredzētu valsts institūcijām konkrētu pienākumu to ievērot budžeta izstrādāšanas procesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka, pieņemot valsts budžeta likumu, likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa bija jāņem vērā un tajā noteikto nevarēja grozīt ar apstrīdēto apakšprogrammu. Likumdevējam ir tiesības gan grozīt likumus, gan arī pieņemt jaunus likumus, kuros tiek ietvertas gan jaunākas, gan arī speciālas normas iepretim citām jau spēkā esošām tiesību normām. Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulētu tā, ka tās atbilstu sociālajai realitātei. Vienlaikus likumdevējam, citastarp ņemot vērā arī tiesiskuma principu, ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Tas nozīmē, ka no tiesību sistēmas pēc iespējas būtu jāizslēdz tādas tiesību normas, kuras vairs nav nepieciešamas tiesisko attiecību noregulēšanai. Turklāt Saeimas pārstāvis Satversmes tiesas sēdē 1998. gada 13. novembrī lietā Nr. 01-05(98) atzina, ka grozījumi vienā likumā nevar grozīt citu likumu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. novembra sēdes stenogrammu lietas Nr. 01-05(98) materiālu 1. sēj. 98. lpp.]. Tādējādi likumdevēja uzdevums ir pēc iespējas novērst tādu tiesību normu vienlaicīgu pastāvēšanu, par kuru savstarpējo atbilstību un saskaņotību varētu rasties pamatotas šaubas. Izvērtējot Saeimas argumentāciju par likuma "Par autoceļiem" un apstrīdētās apakšprogrammas kā vispārējas un speciālas tiesību normas attiecībām, Satversmes tiesa norāda: ja attiecīgo nozari regulē vispārējas tiesību normas, tad, izstrādājot šīs nozares speciālās tiesību normas, tās jāsaskaņo ar vispārējām tiesību normām. Speciālās tiesību normās nav jāregulē tie tiesību jautājumi, kuri jau ir noregulēti vispārējās tiesību normās un kuru regulējums nemainās (sk.: Krūmiņa V., Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga: Valsts kanceleja, 2002, 16. lpp.). Satversmes tiesa nevar atzīt par pamatotu Saeimas norādījumu, ka starp apstrīdēto apakšprogrammu un likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu esot konstatējama tiesību normu kolīzija. Proti, nevar piekrist, ka saskaņā ar vispāratzītajām tiesību normu kolīziju risināšanas metodēm apstrīdētā apakšprogramma būtu vērtējama kā speciāla un jaunāka tiesību norma iepretim likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai kā vispārējai un vecākai tiesību normai. Tiesību teorijā ir atzīts, ka par tiesību normu kolīziju uzskatāma tāda situācija, ka konkrēta dzīves gadījuma faktisko sastāvu pilnībā vai daļēji aptver vismaz divas tiesību normas, kuru tiesiskie sastāvi daļēji sakrīt, un viena konkurējošā tiesību norma izslēdz otras tiesību normas piemērošanu (sk.: Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 163. lpp.). Tādējādi, lai piemērotu Saeimas piedāvāto kolīzijas risinājumu, visupirms jānoskaidro, vai starp konkrētajām tiesību normām patiešām ir konstatējama kolīzija. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa paredzēja zināmas saturiskas prasības apstrīdētās apakšprogrammas veidošanai. Proti, šī norma bija priekšnosacījums apstrīdētajā apakšprogrammā ietveramā finansējuma apmēra noteikšanai. Arī pieaicinātās personas tiesas sēdē likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu izprata tieši šādā kontekstā, atzīstot, ka tā bija vadlīnija vai vispārējs princips, kas kalpoja par pamatu Valsts autoceļu fonda budžeta noteikšanai. Tādējādi secināms, ka konkrēto tiesību normu regulējuma priekšmets ir atšķirīgs: likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā bija ietverts tāds regulējums, ka Valsts autoceļu fonda finansējums nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto. Savukārt ar apstrīdēto apakšprogrammu tika noteikts konkrēts valsts autoceļiem piešķiramais finansējums 2011. gadā. Turklāt piekrišana Saeimas piedāvātajai argumentācijai varētu novest pie tādas situācijas, ka, pieņemot valsts budžeta likuma projektu, apzināti netiktu ievērots citos likumos paredzētais. Tādējādi Saeimas norādītā tiesību normu kolīzija ir šķietama un konkrētā lieta nav risināma, piemērojot tiesību normu specialitātes un temporālās attiecības. 13. Satversmes tiesai turpmāk spriedumā ir jāizvērtē, vai tiesiskās paļāvības un tiesiskuma principiem atbilda tas, ka apstrīdētajā apakšprogrammā Valsts autoceļu fondam bija paredzēts mazāks finansējums, nekā noteica likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā apakšprogramma aizskarot tiesisko paļāvību, kas uz likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas pamata esot radusies atsevišķām privātpersonu grupām. Par šīm privātpersonām esot jāuzskata gan komersanti, kuri piedaloties publiskajos iepirkumos autoceļu būvniecības un remontdarbu jomā, gan autovadītāji, kuri iegādājoties naftas produktus un maksājot akcīzes nodokli. Tieši apstrīdētajā apakšprogrammā piešķirto finanšu līdzekļu neatbilstība likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, radot tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Proti, likumdevēja rīcība, apstrīdētajā apakšprogrammā Valsts autoceļu fondam nosakot daudz mazāku finansējuma apmēru, nekā bija jānosaka atbilstoši likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai, esot novedusi pie tiesiskās paļāvības principa pārkāpuma. Satversmes tiesa savos nolēmumos jau daudzkārt ir atzinusi, ka galvenais tiesiskās paļāvības principa uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad tiesiskā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās. Minētais princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Līdz ar to visupirms noskaidrojams, vai likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa kādām privātpersonām piešķīra konkrēti identificējamas tiesības. Lai kāda tiesību norma personai vai personu grupai radītu subjektīvās tiesības, šai tiesību normai ir jābūt nepastarpināti vērstai uz konkrēti identificējamu tiesību piešķiršanu konkrētām personām. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētā apakšprogramma pamatā ir vērsta uz budžeta izstrādātāju - Ministru kabinetu, kā arī budžeta apstiprinātāju - Saeimu - un ietver sevī publisko tiesību subjektiem adresētus norādījumus budžeta sagatavošanai, izstrādāšanai un pieņemšanai. Savukārt komersantiem, kuri jau ir piedalījušies vai tikai piedalīsies iepirkuma procedūrā, likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa nerada paļāvību uz konkrēta apmēra finanšu līdzekļu saņemšanu. Tāpat viņiem nevar būt izveidojusies tiesiskā paļāvība uz noteikta finanšu apmēra paredzēšanu budžeta apakšprogrammā. Vienīgi tiesiski noslēgts publisko iepirkumu līgums ir priekšnoteikums tam, lai šāda paļāvība varētu rasties. Var piekrist, ka lielāku valsts budžeta līdzekļu piešķiršana autoceļu uzturēšanai, projektēšanai, rekonstrukcijai un pārvaldīšanai proporcionāli varētu palielināt to rīkojamo iepirkumu apjomu vai skaitu, kuros komersantiem būtu iespējas piedalīties un uzvaras gadījumā iegūt tiesības noslēgt iepirkuma līgumu. Tomēr komersantiem nav subjektīvu tiesību no valsts pārvaldes pieprasīt nedz šādu iepirkuma procedūru rīkošanu, nedz konkrētu darbu veikšanu vai konkrētas atlīdzības noteikšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka privātpersonai nav aizsargājamu pamattiesību uz nākotnē iespējamu peļņas gūšanu no dalības iepirkuma procedūrā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē atzina, ka Publisko iepirkumu likums ļauj pārtraukt pat jau noslēgtu iepirkuma līgumu, ja pasūtītāja budžetā vairs nav pieejamu līdzekļu šā līguma izpildei (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 127. lpp.). Vēl jo vairāk - arī autovadītājiem, kuri iegādājās naftas produktus, likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa neradīja paļāvību uz to, ka konkrēta apmēra valsts budžeta līdzekļi tiks novirzīti tieši autoceļu uzturēšanai. Nevar apšaubīt to, ka, pieaugot pārdoto naftas produktu daudzumam, proporcionāli palielinātos arī valsts budžeta ieņēmumi no akcīzes nodokļa. Vienlaikus likumdevējam ir tiesības, ciktāl Satversme un valsts starptautiskās saistības neparedz citādi, lemt par valstij un sabiedrībai prioritāru izdevumu noteikšanu un ar nodokļu maksājumiem iegūtos līdzekļus novirzīt šiem izdevumiem. No Satversmes neizriet likumdevēja pienākums ar konkrēta nodokļa ieņēmumiem segt izdevumus tikai noteiktās jomās. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa neradīja privātpersonām tiesisko paļāvību, un līdz ar to apstrīdētā apakšprogramma nepārkāpa tiesiskās paļāvības principu. 14. Lai noskaidrotu, vai, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, ir ievērots tiesiskuma princips, izšķiroša nozīme ir likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas saturam. No lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtās informācijas secināms, ka būtiski atšķiras to viedoklis par minētās normas saturu. Proti, pēc Saeimas un pieaicināto personu ieskata, norma paredzējusi tikai vadlīnijas valsts budžeta veidošanai un interpretējama kopsakarā ar citiem likumiem - visupirms jau ar Likumu par budžetu un finanšu vadību (sk. Satversmes tiesas …