Par Civilprocesa likuma 495.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam

Par Civilprocesa likuma 495.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Civilprocesa likuma 495.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2014.gada 28.novembrī lietā Nr.2014-09-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Kristīne Krūma, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesniegusi SIA "HIPOTĒKU BANKAS NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA", piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pilnvarotajiem pārstāvjiem zvērinātiem advokātiem Mārtiņam Aljēnam, Uģim Zeltiņam un Arnim Ešenvaldam, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeimas -pilnvarotajai pārstāvei Saeimas Juridiskā biroja juridiskajai padomniecei Dainai Osei, ar tiesas sēdes sekretāri Elīnu Kursišu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu, Rīgā 2014. gada 21. un 29. oktobrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Civilprocesa likuma 495. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 1998. gada 14. oktobrī pieņēma Civilprocesa likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā. Likuma 495. panta pirmā daļa noteic, ka par strīda pakļautību lemj pati šķīrējtiesa, arī gadījumos, kad kāda no pusēm apstrīd šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību (turpmāk - apstrīdētā norma). Saskaņā ar apstrīdēto normu pati šķīrējtiesa izlemj jautājumu par to, vai strīds ir pakļauts izskatīšanai šķīrējtiesā (turpmāk - šķīrējtiesas kompetences princips). Apstrīdētā norma nav grozīta un joprojām ir spēkā tās sākotnējā redakcijā. 2. SIA "HIPOTĒKU BANKAS NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA" (kopš 2014. gada 1. oktobra SIA "Hiponia") (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) ir lūgusi Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja bijusi atbildētāja divos šķīrējtiesas procesos Latvijas šķīrējtiesā. Tomēr Latvijas šķīrējtiesa neesot bijusi tiesīga izspriest pret Pieteikuma iesniedzēju ierosinātās lietas, jo strīds neesot bijis pakļauts izskatīšanai Latvijas šķīrējtiesā. Proti, 2011. gada 20. decembra vienošanās, uz kuras pamata šķīrējtiesa atzinusi lietas par tai piekritīgām, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, esot atzīstama par viltotu dokumentu, jo šādu vienošanos tā nekad neesot slēgusi. Šķīrējtiesas procesā Pieteikuma iesniedzēja lūgusi Latvijas šķīrējtiesu izprasīt 2011. gada 20. decembra vienošanās oriģinālu un noteikt tā ekspertīzi. Tomēr šo lūgumu šķīrējtiesa noraidījusi. Lūdzot atzīt viltoto šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu, Pieteikuma iesniedzēja vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tomēr vispārējās jurisdikcijas tiesa atzinusi, ka prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevarot būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot vienīgi likumā paredzētos gadījumus. Šādu secinājumu par pamatotu atzinis arī Augstākās tiesas Civillietu departaments. Līdz ar to apstrīdētā norma personas pamattiesības ierobežojot tādējādi, ka liedzot iespēju vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību pat tad, ja pastāv pamatotas aizdomas par šāda līguma viltojumu. Neesot šaubu, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - nodrošināt ātru strīda izšķiršanu. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts starptautiski atzītais šķīrējtiesas kompetences princips, atbilstoši kuram šķīrējtiesa pati lemjot par strīda pakļautību. Tomēr likumdevējs, aizliedzot šķīrējtiesas kompetenci apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā, neesot izvēlējies tādu līdzekli, kas personas tiesības ierobežotu pēc iespējas saudzīgāk. Šķīrējtiesas kompetences princips nevarot tikt saprasts tādējādi, ka tas piešķirtu šķīrējtiesai ekskluzīvas tiesības izlemt jautājumu par strīda pakļautību izšķiršanai šķīrējtiesā. Šis princips esot saistīts ar ideju, ka šķīrējtiesa var pieņemt lēmumus, kas ir taisnīgi un aizsargā strīda dalībnieku intereses. Tomēr šā principa patiesais mērķis neesot atstāt strīda pakļautības jautājumu tikai un vienīgi šķīrējtiesas ziņā. Proti, šis princips ne tikai neizslēdzot personas tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet - gluži otrādi - šādas tiesības ietverot. Sabiedrības ieguvums no ātra šķīrējtiesas procesa nevarot atsvērt kaitējumu personas tiesībām. Apstrīdētā norma radot ne vien tādu situāciju, ka personai piespiedu kārtā nākas samierināties ar strīda izšķiršanu šķīrējtiesā, bet arī iespējas šķīrējtiesas institūtu izmantot negodprātīgi. Pieteikuma iesniedzēja arī norāda, ka Civilprocesa likuma regulējums par izpildu raksta izsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu nenodrošinot personas pamattiesību efektīvu aizsardzību. Proti, izpildu raksta izsniegšanas stadijā vispārējās jurisdikcijas tiesas pienākumos ietilpstot pārbaude tikai attiecībā uz to, vai nepastāv kāds no Civilprocesa likuma 536. panta pirmajā daļā noteiktajiem pamatiem atteikt izpildu raksta izsniegšanu. Šī pārbaude neietverot šķīrējtiesas līguma spēkā esamības izvērtēšanu - saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu viens no iespējamiem pamatiem tiesnesim atteikt izpildu raksta izsniegšanu esot tas, ka "šķīrējtiesas līgums likumā noteiktajā kārtībā ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu". Tātad izpildu raksta izsniegšana varot tikt atteikta, ja šķīrējtiesas līgums jau ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, bet tiesnesis nevarot šo jautājumu izvērtēt, izlemjot pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei. Pieteikuma iesniedzēja piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka iespēja apstrīdēt šķīrējtiesas līgumu vispārējās jurisdikcijas tiesā atsevišķos gadījumos varot tikt izmantota ļaunprātīgi, piemēram, lai novilcinātu šķīrējtiesas procesu vai šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Tomēr šis apstāklis neattaisnojot tādu tiesisko regulējumu, kas liedz personai tiesības apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu vai spēkā esamību. Likumdevējam esot iespējams novērst to, ka tiesības apstrīdēt šķīrējtiesas līgumu vispārējās jurisdikcijas tiesā tiek izmantotas negodprātīgi. Piemēram, likumā esot iespējams ietvert speciālu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram šķīrējtiesas lēmums par strīda pakļautību izskatīšanai šķīrējtiesā var tikt pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesas kontrolei. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš Aljēns papildus norādīja, ka šķīrējtiesas kompetences principa avots esot nevis pušu vienošanās, bet gan nacionālais vai starptautiskais likums. Tas, ka šķīrējtiesa pirmā lemj jautājumu par savu kompetenci, izrietot nevis no šķīrējtiesas līguma, bet gan no tiesību normas, kuras mērķis ir nodrošināt to, lai šķīrējtiesas process netiktu kavēts. Šķīrējtiesas kompetences princips neizslēdzot iespēju, ka arī vispārējās jurisdikcijas tiesa izlemj jautājumu par strīda pakļautību. Gluži pretēji - minētais princips nozīmējot vienīgi to, ka šķīrējtiesai ir priekšroka izlemt jautājumu par strīda pakļautību šķīrējtiesai. Civilprocesa likuma regulējums, kas attiecas uz izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, neesot piemērots tam, lai tiesnesis varētu pilnvērtīgi un objektīvi izvērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Pusēm šajā procesā neesot iespēju izmantot visus likumā atļautos pierādīšanas līdzekļus, piemēram, liecinieku liecības. Likumdevēja kompetencē esot tāda tiesiskā regulējuma pieņemšana, kas šķīrējtiesas procesa efektivitāti ietekmētu pēc iespējas mazāk. Likumā būtu iespējams paredzēt speciālu kārtību šķīrējtiesas līguma apstrīdēšanai. Attiecīgās lietas, piemēram, varētu tikt izskatītas apelācijas instances tiesā, kuras nolēmums būtu galīgs vai arī pārsūdzams tikai kasācijas instancē. No šķīrējtiesas kompetences principa neizrietot tas, ka jautājums par strīda pakļautību ietilptu tikai šķīrējtiesas ekskluzīvā kompetencē. Šķīrējtiesai esot priekšroka izlemt jautājumu par strīda pakļautību, tomēr tā nedrīkstot būt vienīgā, kas šo jautājumu izlemj. Valstij esot pienākums nodrošināt personai tiesības apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas lēmumu par strīda pakļautību. Ja tiek apstrīdēts šķīrējtiesas līgums, tad strīds esot par to, vai persona patiešām ir atteikusies no savām tiesībām uz lietas izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tiesības uz taisnīgu tiesu pēc savas būtības tiekot nodrošinātas arī šķīrējtiesas procesā, un šis process esot viens no veidiem, kādos persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības vai likumiskās intereses. Personas tiesības izvēlēties strīda izšķiršanu šķīrējtiesā izrietot no dispozitivitātes principa. Tas nozīmējot, ka persona var atteikties ne tikai no tiesas aizsardzības, bet pat vispār no jebkādas tiesību aizsardzības formas. Ja persona, paužot savu brīvo gribu, atsakās no savu subjektīvo tiesību aizsardzības tiesā un izvēlas citu likumā pieļautu tiesību aizsardzības formu, piemēram, šķīrējtiesu, tad neesot konstatējams Satversmes 92. pantā nostiprināto pamattiesību ierobežojums. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka apstrīdētā norma paredz šķīrējtiesas kompetences principu. Šis princips nozīmējot, ka šķīrējtiesai ir tiesības pašai izlemt to, vai strīds ir pakļauts izskatīšanai šķīrējtiesā. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai samazinātu vispārējās jurisdikcijas tiesu noslogojumu, ierobežotu pušu iespējas kavēt šķīrējtiesas procesu un nodrošinātu pušu strīda ātru izšķiršanu. Tā aizsargājot citu cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu, jo nodrošinot strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo skaidri nosakot: vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību nav pieļaujama. Šos jautājumus atbilstoši apstrīdētajai normai izlemjot pati šķīrējtiesa. Saeimai esot plaša rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā. Savukārt vispārējās jurisdikcijas tiesas šķīrējtiesu darbību kontrolējot izpildu raksta izsniegšanas procesā. Vispārējās jurisdikcijas tiesas lielāka iesaistīšana šķīrējtiesas sprieduma kontrolē dotu personai iespējas šādas tiesības izmantot ļaunprātīgi un novilcināt šķīrējtiesas procesu. Turklāt, ņemot vērā tiesvedības ātrumu valsts tiesā visās instancēs, esot skaidrs, ka tiktu zaudēta viena no būtiskākajām šķīrējtiesas procesa priekšrocībām - strīda izskatīšanas ātrums. Tādējādi apstrīdētās normas paredzētais sabiedrības ieguvums no efektīvas šķīrējtiesu darbības esot lielāks nekā šīs normas radītie atsevišķu personu tiesību ierobežojumi. Ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, atbildētāji vienmēr varētu iesniegt vispārējās jurisdikcijas tiesā prasību par šķīrējtiesas līguma apstrīdēšanu. Ja šķīrējtiesas process tiktu apturēts līdz brīdim, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izskatījusi strīdu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, tad zustu šķīrējtiesas procesa jēga. Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotā pārstāve Daina Ose papildus norādīja, ka Saeima, respektējot sabiedrības vēlmi strīdu un domstarpību risināšanai izmantot alternatīvās strīdu risināšanas metodes, esot pieņēmusi Šķīrējtiesu likumu un Mediācijas likumu. Minētie likumi nodrošināšot kvalitatīvu katra strīda atrisināšanu. Šķīrējtiesu likums paredzot īpašus nosacījumus šķīrējtiesas izveidošanai un šķīrējtiesas procesa kvalitātes uzlabošanai. Personai, kura vēlas pildīt šķīrējtiesneša pienākumus, likumdevējs izvirzījis prasību pēc nevainojamas reputācijas, augstākās profesionālās vai akadēmiskās izglītības, jurista kvalifikācijas un vismaz triju gadu praktiskās pieredzes, kas gūta, strādājot augstskolas tiesību zinātnes specialitātes akadēmiskā personāla amatā vai citā juridiskās specialitātes amatā. Šķīrējtiesu likuma pieņemšanas procesā Saeimas Juridiskajā komisijā bijušas diskusijas par šķīrējtiesas kompetences principu. Visi diskusiju dalībnieki piekrituši tam, ka pašreizējā kārtība, kas paredz šķīrējtiesas kompetences kontroli izpildu raksta izsniegšanas stadijā, ir pietiekama taisnīga rezultāta nodrošināšanai. Ja vispārējās jurisdikcijas tiesai būtu tiesības lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību pēc tam, kad par to jau ir lēmusi pati šķīrējtiesa, strīda dalībnieks tiktu iesaistīts vienlaikus divos tiesvedības procesos. Līdz ar to rastos tiesiska neskaidrība un iespēja novilcināt šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Šķīrējtiesu kontrole vispārējās jurisdikcijas tiesā esot koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas stadijā, proti, pēc tam, kad šķīrējtiesas procesā lieta jau izskatīta pēc būtības un nepieciešama tās nolēmuma piespiedu izpilde. Šajā tiesvedības stadijā tiekot pārbaudīts šķīrējtiesas procesa tiesiskums, citastarp arī šķīrējtiesas neatkarība un objektivitāte. Arī tiesnesis, izsniedzot izpildu rakstu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, esot tiesīgs izvērtēt to, vai šķīrējtiesas līgums ir spēkā. Atsaucoties uz statistikas datiem, Saeimas pārstāve norādīja arī to, ka likumdevēja izraudzītais šķīrējtiesu nolēmumu kontroles mehānisms, kas darbojas izpildu raksta izsniegšanas stadijā, esot sevi attaisnojis, būtiski atslogojot vispārējās jurisdikcijas tiesas. Gadījumos, kad nepieciešams vispārējās jurisdikcijas tiesas vērtējums par šķīrējtiesas sprieduma kvalitāti, tas tiekot sniegts izpildu raksta izsniegšanas stadijā. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Viena no šķīrējtiesas procesa priekšrocībām esot strīda izskatīšanas ātrums, un šķīrējtiesas jurisdikcijas pamats esot šķīrējtiesas līgums. Tādējādi šķīrējtiesas tiesības lemt par tās jurisdikciju esot nesaraujami saistītas arī ar tiesībām lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vai neesamību. Ja pastāvētu iespēja jautājumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību izskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesā, tad persona varētu izvairīties no savu saistību izpildes. Valsts neesot atbildīga par šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem, tomēr valstij esot pienākums nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret šķīrējtiesas procesā pieļautiem procesuālo tiesību pārkāpumiem. Šā iemesla dēļ Civilprocesa likuma 536. pantā noteikti gadījumi, kādos vispārējās jurisdikcijas tiesa neatzīst šķīrējtiesas procesa rezultātu. Ja kāda no šķīrējtiesas procesa pusēm ceļ iebildumus, norādot uz šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību vai iespējamu viltojumu, šķīrējtiesai esot pienākums lemt par izteikto iebildumu pamatotību, tostarp arī izlemt pieteikto lūgumu par ekspertīzes noteikšanu. Ja vispārējās jurisdikcijas tiesa konstatē, ka šķīrējtiesa nav izlēmusi puses pieteikto lūgumu par ekspertīzes noteikšanu, tā varot lemt par to, vai minētā lūguma neizlemšana nav uzskatāma par tādu šķīrējtiesas procesa pārkāpumu, kas varētu būt pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu. Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu pievieno dokumentu, kas apliecina pušu rakstveida vienošanos par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā, vai notariāli apliecinātu tā norakstu. Minētā dokumenta iesniegšana dodot tiesai iespēju pārliecināties par šķīrējtiesas klauzulas esamību. Ja pieteikumam nav pievienots Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 2. punktā norādītais dokuments, tiesnesis pieņemot lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez virzības un nosakot termiņu trūkumu novēršanai. Ja noteiktajā termiņā persona nav iesniegusi trūkstošos dokumentus, tiesnesis pieņemot lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu un nosūtot to atpakaļ iesniedzējam. Vispārējās jurisdikcijas tiesai, izlemjot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, esot pienākums izvērtēt, vai šķīrējtiesa, taisot nolēmumu, nav pārkāpusi savas kompetences robežas. Ja lietas dalībnieks saskaņā ar Civilprocesa likuma 534.1 panta otrās daļas 4. punktu paskaidrojumā norāda, piemēram, uz iespējamu šķīrējtiesas līguma viltojumu, vispārējās jurisdikcijas tiesai esot tiesības pieprasīt no šķīrējtiesas nepieciešamos lietas materiālus vai visu lietu, lai pārbaudītu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību. Tāpat vispārējās jurisdikcijas tiesai esot tiesības izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai pirms izpildu raksta izsniegšanas to nosūtītu ekspertīzes veikšanai. Līdz ar to spēkā esošais Civilprocesa likuma regulējums paredzot efektīvu šķīrējtiesas procesa kontroles mehānismu vispārējās jurisdikcijas tiesā un nodrošinot personai tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja ir pamatotas aizdomas par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar iespējamu līguma viltošanu, personai esot tiesības iesniegt pieteikumu izmeklēšanas iestādē. Kriminālprocesa likuma 371. panta pirmā daļa uzliekot par pienākumu procesuāli pilnvarotai amatpersonai uzsākt kriminālprocesu savas kompetences ietvaros sakarā ar jebkuru Kriminālprocesa likuma 369. pantā minēto iemeslu. Savukārt jautājuma par izpildu raksta izsniegšanu izlemšana šādā gadījumā esot apturama līdz brīdim, kad stājas spēkā galīgais nolēmums kriminālprocesā. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pilnvarotā pārstāve Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Inita Ilgaža papildus norādīja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci novestu pie tā, ka šķīrējtiesas process vairs nebūtu ātrs. Proti, jebkuram šķīrējtiesas procesa dalībniekam būtu iespēja vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar iebildumiem pret šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Spēkā esošais regulējums par šķīrējtiesas sprieduma tiesiskuma kontroli izpildu raksta izsniegšanas stadijā aizsargājot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja šķīrējtiesas procesā pieļauti būtiski procesuālie pārkāpumi, tad tiesa piemērojot Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. punktu un atsakot izpildu raksta izsniegšanu. Ja viena puse uzskata, ka šķīrējtiesas līgums ir viltots, tad izpildu raksta izsniegšanas procesā tā varot informēt tiesu par apsvērumiem, kas norāda uz būtiskiem šķīrējtiesas procesā pieļautiem pārkāpumiem. Pierādīšanas līdzekļi un pierādīšanas iespējas tiesvedības procesā šķīrējtiesā un tiesvedības procesā vispārējās jurisdikcijas tiesā būtiski neatšķiroties, un abi šie procesi esot balstīti uz sacīkstes principu. Tādējādi šķīrējtiesā pieņemtais nolēmums esot atkarīgs no katras puses aktivitātes un iniciatīvas. Šķīrējtiesu likuma izstrādāšanas laikā daudzi eksperti esot norādījuši, ka puses tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci apdraudēšot šķīrējtiesas procesa mērķu sasniegšanu. Līdz ar to šķīrējtiesas process vairs nebūšot tik ātrs, jo jebkura puse to varēšot kavēt. Tādēļ Šķīrējtiesu likumā esot saglabāts tāds regulējums, kāds ietverts apstrīdētajā normā. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nepieļauj vispārējās jurisdikcijas tiesā tiesvedību par šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību gadījumā, kad persona nav izteikusi gribu slēgt šķīrējtiesas līgumu, ir pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu. Valstij, atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas veidus kā šķīrējtiesa, to darbības regulējumam vajagot izvirzīt tādas pašas prasības kā valsts tiesu varai, proti - tiesas objektivitāte un taisnīgs nolēmums. Arī mehānismam, ar kuru valsts kontrolē šķīrējtiesu nolēmumus, vajagot nodrošināt to, lai valsts ar savu rīcību atzītu tikai tādu šķīrējtiesas procesu, kurā ir ievērots taisnīgums un objektivitāte. Latvijā šķīrējtiesas spriedums neesot pārsūdzams, un, lai tas tiktu izpildīts piespiedu kārtā, nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izsniegt izpildu rakstu. Tādējādi šķīrējtiesas kontrole esot koncentrēta tikai izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Tiesībsargs uzsver, ka šķīrējtiesas tiesiskajā regulējumā esot konstatējami būtiski trūkumi, kas pieļaujot netaisnīgu tiesvedības procesu. Turklāt vispārējās jurisdikcijas tiesai piešķirtās tiesības labot šķīrējtiesas pieļautās kļūdas esot nepietiekamas. Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Santa Tivaņenkova papildus norādīja, ka arī Tiesībsarga birojā tiekot saņemtas personu sūdzības par šķīrējtiesu darbību. Bieži nākoties saskarties ar situāciju, kad persona nemaz nav zinājusi, ka noticis šķīrējtiesas process, un to uzzinājusi vienīgi tad, kad pret to jau uzsākta piedziņa. Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas regulējums neesot pietiekams, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas spētu kontrolēt šķīrējtiesas procesa neatkarību un objektivitāti. Šis regulējums novedot pie tā, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas legalizējot šķīrējtiesu spriedumus un izsniedzot izpildu rakstu pat tajos gadījumos, kad šķīrējtiesas procesā nav uzrādīts līguma oriģināls un pārbaudīts, vai puses brīvi paudušas gribu šādu līgumu slēgt. Civilprocesa likums pieļaujot tādu situāciju, ka šķīrējtiesa taisot spriedumus, kas tikai formāli atbilstot likuma prasībām, bet būtībā esot balstīti uz spēkā neesošiem dokumentiem. Turklāt šādi šķīrējtiesas spriedumi saglabājot savu spēku pat tad, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa atsaka izpildu raksta izsniegšanu. 6. Pieaicinātā persona - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Šķīrējtiesas darbojoties privāto tiesību jomā, kur esot piemērojams dispozitivitātes princips - līdzēji ir tiesīgi paši izvēlēties, ar kādiem procesuāliem līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības. Šķīrējtiesas līgums esot civiltiesisks līgums, uz kuru attiecoties civiltiesību normas par darījumu spēkā esamību. Tādējādi viltotam šķīrējtiesas līgumam neesot nekāda tiesiskā spēka. Savukārt šķīrējtiesai esot pienākums pārbaudīt, vai šķīrējtiesas līgums ir spēkā. Ja šķīrējtiesa atsakās izvērtēt jautājumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vai iespējamo viltojumu, persona saskaņā ar Civilprocesa likumu esot tiesīga aizstāvēt savas pamattiesības izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Tiesas sēdē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pilnvarotais pārstāvis Edmunds Stankevičs papildus norādīja, ka šķīrējtiesu tiesnešiem jābūt augsti kvalificētiem juristiem, kuri savus pienākumus pilda godprātīgi un nepakļaujas nekādai ietekmei. Tas nozīmējot, ka attiecībā uz vienādiem faktiskiem un juridiskiem apstākļiem gan vispārējās jurisdikcijas tiesai, gan arī šķīrējtiesai būtu jāpieņem līdzīgs nolēmums. Šķīrējtiesas tiesnesim vajagot būt spējīgam konstatēt, ka šķīrējtiesas līgums ir viltots vai kādu citu iemeslu dēļ nav spēkā, jau to pilnvaru ietvaros, kuras likums viņam piešķīris. Tādējādi vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā par šo jautājumu neesot nepieciešama. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas šķīrējtiesa - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētajā normā esot ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas paredzot, ka pašai šķīrējtiesai ir tiesības lemt par tās jurisdikciju arī tad, ja tiek apstrīdēta šķīrējtiesas līguma esamība vai spēkā esamība. Saskaņā ar šo principu šķīrējtiesai nevajagot pārtraukt lietas izskatīšanu un gaidīt, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izvērtēs jautājumu par strīda pakļautību šķīrējtiesai. Ja šķīrējtiesai nebūtu tiesību pašai lemt par savu kompetenci, tai nebūtu arī iespēju ievērot Civilprocesa likuma 493. panta ceturtajā daļā paredzētos termiņus. Turklāt nelabticīgiem šķīrējtiesas procesa dalībniekiem tiktu dota iespēja izvairīties no likumā paredzētā šķīrējtiesas līguma saistošā spēka. Šķīrējtiesas procesā tiekot piemērots pierādījumu brīvas vērtēšanas princips, kas paredzot, ka nevienam pierādījumam nav iepriekš noteikta spēka. Šķīrējtiesa pati izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus to kopsakarā un pati novērtējot arī pierādījumu attiecināmību un pieļaujamību. Jebkurš šķīrējtiesas lietā nozīmīgs apstāklis esot uzskatāms par pierādītu, kad pēc lietā esošo pieļaujamo un attiecināmo pierādījumu pārbaudīšanas tiek izslēgtas saprātīgas šaubas par to, vai attiecīgais apstāklis nevarētu būt citāds. 8. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Inga Kačevska - norāda, ka starptautisko šķīrējtiesu tiesību avotos šķīrējtiesas kompetences princips tiekot saprasts šādi: ja kāda no pusēm apstrīd šķīrējtiesas līguma spēku, šķīrējtiesas sastāvs var ne tikai noteikt savu jurisdikciju un turpināt skatīt strīdu, bet arī taisīt spriedumu pēc būtības. Tādējādi šķīrējtiesa esot pirmā, kas skata jautājumu par tās jurisdikciju. Tomēr šķīrējtiesas kompetences princips neliedzot pusēm tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Situācija, kad šķīrējtiesas lēmumu par tās jurisdikciju nevar apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā, esot nepieņemama. Proti, šādā gadījumā pusei neesot pieejami nekādi citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pierādītu, ka šķīrējtiesai nav jurisdikcijas. Turklāt praksē tādi gadījumi, kad šķīrējtiesa atsakās no savas jurisdikcijas, esot ļoti reti un Latvijā šķīrējtiesas process ne vienmēr tiekot izmantots labā ticībā. Vispārējās jurisdikcijas tiesas kontrole pār šķīrējtiesu esot nepieciešama, lai vairotu komersantu uzticību šķīrējtiesām. Tiesai esot jāpārliecinās, vai šķīrējtiesas spriedums ir taisīts, pamatojoties uz spēkā esošu šķīrējtiesas līgumu, un vai šķīrējtiesa, lemdama par tās jurisdikciju, nav pārkāpusi savas kompetences robežas. Pieņemot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, vispārējās jurisdikcijas tiesai vajagot pārbaudīt, vai ir pievienots šķīrējtiesas līguma oriģināls. Kaut arī Civilprocesa likumā nav paredzēts tāds izpildu raksta neizsniegšanas pamats kā šķīrējtiesas līguma oriģināla trūkums, tomēr šis jautājums būtu vērtējams kopsakarā ar puses iebildumiem pret šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Civilprocesa likums neregulējot to, kas notiek ar šķīrējtiesas spriedumu, ja sakarā ar to netiek izsniegts izpildu raksts. Civilprocesa likuma 537. pantā esot uzskaitīti gadījumi, kad strīds ir izskatāms tiesā vai šķīrējtiesā atkārtoti, ja stājies spēkā lēmums par atteikumu izsniegt izpildu rakstu. Tomēr šķīrējtiesas spriedums nevarot zaudēt spēku automātiski. Pat tad, ja Latvijā izpildu raksts nav izsniegts, ieinteresētā puse varot mēģināt panākt šķīrējtiesas sprieduma izpildi citā valstī. Līdz ar to likumdevējam būtu jānosaka kārtība, kādā šķīrējtiesas spriedums atceļams vai atzīstams par spēkā neesošu. Inga Kačevska vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Latvijā būtu nepieciešams pilnībā ieviest Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas 1985. gada Starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas parauglikumu (turpmāk - Parauglikums). Parauglikums efektīvi darbojoties citās valstīs, tam esot izstrādāti plaši komentāri, un esot pieejama apjomīga tiesu prakse katra panta piemērošanā. Tādējādi tas palīdzēšot atrisināt daudzus šobrīd aktuālus ar šķīrējtiesām saistītus jautājumus. Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildus norādīja, ka šķīrējtiesas procesa ātrums jau sen vairs neesot vērtējams kā pozitīva šķīrējtiesu iezīme. Par šķīrējtiesas procesa ātrumu svarīgākas esot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tās esot vērtējamas augstāk arī par procesuālās ekonomijas principu. Šķīrējtiesu darbībā esot nepieciešami būtiski uzlabojumi, īpaši attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas kontroli pār šķīrējtiesu darbību. Saeimā pieņemtais Šķīrējtiesu likums situāciju neuzlabojot. 9. Pieaicinātās personas - sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Resort Management" (turpmāk - Resort Management) - pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Aleksandrs Kazačkovs tiesas sēdē norādīja, ka Latvijas šķīrējtiesa, izšķirot Pieteikuma iesniedzējas un Resort Management strīdu, esot rīkojusies saskaņā ar likumu. Latvijas šķīrējtiesa, izmantojot pierādīšanas līdzekļus, kuri bijuši tās rīcībā, esot noskaidrojusi, kuras minēto komersantu amatpersonas bija pilnvarotas slēgt vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā. To, ka Latvijas šķīrējtiesa strīdu izšķīrusi tiesiski, apliecinot arī vispārējās jurisdikcijas tiesa, kas izsniegusi izpildu rakstu Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei. Neesot pamatoti arī apgalvojumi, ka Latvijas šķīrējtiesas tiesnesis, izšķirot Pieteikuma iesniedzējas un Resort Management strīdu, atradies interešu konflikta situācijā. Proti, esot jāņem vērā tas, ka Latvija "ir tomēr neliela valsts", un jo īpaši tas, ka juridiskās profesijas pārstāvji cits citu pazīst. Interešu konflikts nevarot būt vispārīgs, un, lai tas rastos, esot "jābūt tiešai saiknei un tiešai ietekmei no konkrētas personas". Satversmes tiesai, lemjot par vispārējās jurisdikcijas tiesas lēmumu apturēt izpildu raksta izsniegšanu, vajadzējis uzklausīt Resort Management viedokli. Tā kā Satversmes tiesa to neesot uzklausījusi, komersantam nākotnē varot rasties zaudējumi. Pieteikuma iesniedzēja ar savu rīcību esot novedusi Resort Management līdz maksātnespējai. Šā iemesla dēļ zvērinātu advokātu birojs "A. Kazačkovs un partneri" esot ļāvis Resort Management "kreditēties no advokātu biroja" un piešķīris iespēju par saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem norēķināties vēlāk. Vienlaikus Aleksandrs Kazačkovs atzina, ka Valsts policijā uzsākts kriminālprocess par iespējamo 2011. gada 20. decembra vienošanās viltošanas faktu. 10. Pieaicinātā persona - Dr. habil. iur. profesors Kalvis Torgāns - tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais šķīrējtiesas kompetences princips esot starptautiski atzīts un Latvijai to vajadzētu pārņemt bez atrunām. Šķīrējtiesu darbībā tiešām esot konstatējamas atsevišķas problēmas. Piemēram, šķīrējtiesa nevarot nopratināt lieciniekus, šķīrējtiesu reglamenti netiekot kontrolēti, un lietas dalībnieki varot atteikties no šķīrējtiesas sprieduma motīvu daļas. Tāpat esot konstatējamas pretrunas atsevišķu tiesību normu interpretācijā. Tomēr konstitucionālajā sūdzībā minētā situācija šos jautājumus neskarot. Nevajadzētu izveidoties tādai situācijai, ka lieta nonāk šķīrējtiesā, kaut arī viens lietas dalībnieks tam nav devis savu piekrišanu. Tomēr izskatāmajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja ar sava pārstāvja starpniecību esot paudusi gribu, ka lieta izskatāma šķīrējtiesā. Iespējams, varot apgalvot, ka šāds gribas izteikums ir apstrīdams, taču nevarot apgalvot, ka izskatāmajā gadījumā nav bijis nekāda gribas izteikuma. Slēdzot līgumu, līdzējiem esot divas iespējas. Pirmkārt, līdzēji varot nolemt, ka strīdu skatīs vispārējās jurisdikcijas tiesa. Šis tiesvedības process esot diezgan garš, un Civilprocesa likums to reglamentējot ļoti sīki. Otrkārt, līdzēji varot piekrist strīda izskatīšanai šķīrējtiesā. Šādā gadījumā līdzējiem pirms šķīrējtiesas līguma slēgšanas esot pienākums izpētīt, ko nozīmē šķīrējtiesas process un kādus aprobežojumus tas uzliek. Viens no šādiem aprobežojumiem liedzot pusei tiesības pārtraukt šķīrējtiesas procesu un "meklēt labāku tiesu", kā arī tiesības pārsūdzēt šķīrējtiesas spriedumu. Valsts kontrolējot šķīrējtiesas procesu, piemēram, izvirzot prasības attiecībā uz šķīrējtiesnešu izglītību, regulējot jautājumus, kuri nevar tikt izskatīti šķīrējtiesā, aizsargājot galvenos tiesvedības principus un nosakot, ka šķīrējtiesas sprieduma tiesiskums tiek kontrolēts izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Ar procesuālās ekonomijas principa sekmēšanu vispārējās jurisdikcijas tiesās varot attaisnot to, ka tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ierobežotas. Savukārt tad, ja Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālā sūdzība tiktu apmierināta, daudzas personas vērstos ar prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesās un norādītu, ka šķīrējtiesas līgums noslēgts bez gribas izteikuma. Līdz ar to vispārējās jurisdikcijas tiesās pieaugtu lietu skaits, taču tikai dažos gadījumos tiesa atzītu, ka persona nav izteikusi savu gribu noslēgt šķīrējtiesas līgumu. Kalvis Torgāns atzina to, ka Civilprocesa likumā noteiktie termiņi, kādos tiesnesis pieņem lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, ir pārāk īsi. Šā iemesla dēļ tiesnesim neesot laika iedziļināties pieteikumā un viņš lēmumu pieņemot "pēc iespējas formāli". Tāpat pieaicinātā persona norādīja, ka Civilprocesa likuma 536. pantā esot "pretkonstitucionāls robs" attiecībā uz puses tiesībām apstrīdēt tādu šķīrējtiesas spriedumu, kuru nav nepieciešams izpildīt. 11. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis Lapsa - tiesas sēdē norādīja, ka būtiskas izmaiņas šķīrējtiesu darbības kontrolē ieviesis Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. 2004-01-01. Pēc šā sprieduma likumdevējs pieņēmis grozījumus Civilprocesa likuma 536. pantā, ar kuriem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim uzlikts par pienākumu izvērtēt pilnīgi visus apstākļus, lai konstatētu, vai šķīrējtiesas process noticis atbilstoši Civilprocesa likuma D daļai. Pēc minēto grozījumu pieņemšanas vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim esot plašas tiesības lemt par izpildu raksta izsniegšanu vai neizsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu. Izskatāmo lietu būtu iespējams izlemt, neskarot apstrīdētās normas konstitucionalitātes jautājumu. Proti, apstrīdētā norma paredzot vienīgi to, ka šķīrējtiesa par savu kompetenci lemj pirmā, bet šī norma neliedzot vispārējās jurisdikcijas tiesai tiesības izvērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Līdz ar to izskatāmo lietu varētu atrisināt, piešķirot apstrīdētajai normai citādu interpretāciju. Pieaicinātā persona atzina, ka Augstākajā tiesā izveidojusies stabila judikatūra attiecībā uz apstrīdētās normas interpretāciju un piemērošanu. Tomēr atsevišķos gadījumos rajona (pilsētas) tiesas, kā arī apgabaltiesas minēto Augstākās tiesas judikatūru neievērojot un pēc saviem ieskatiem izšķirot jautājumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Tādējādi vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi attiecībā uz apstrīdētās normas interpretāciju un piemērošanu esot atšķirīgi. Šķīrējtiesas sprieduma izpilde neaprobežojoties tikai ar izpildu raksta izsniegšanas procesu. Minētā izpilde tiekot kontrolēta arī gadījumos, kad ģenerālprokurors iesniedz protestu par tiesas nolēmumu, ar kuru izlemts jautājums par izpildu raksta izsniegšanu, kā arī gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa neievēro Augstākās tiesas judikatūru attiecībā uz apstrīdētās normas piemērošanu. 12. Liecinieks Gints Liepaskalns, Resort Management valdes loceklis laika posmā no 2010. gada 9. februāra līdz 2013. gada 22. maijam, tiesas sēdē liecināja, ka pazīstot liecinieku Jāni Bērziņu, jo abi agrāk esot strādājuši Tieslietu ministrijā. 2011. gada 20. decembra vienošanās esot noslēgta pēc Ginta Liepaskalna iniciatīvas. Vienošanos sagatavojis pats Gints Liepaskalns, un tā parakstīta Jāņa Bērziņa darbavietas kabinetā. Latvijas šķīrējtiesu liecinieks izvēlējies, jo tā bijusi vienīgā, ar kuru tobrīd jau izveidojusies "kaut kāda veida prakse". Vienošanās par strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā parasti tiekot ietverta līgumos, kuri, pēc liecinieka ieskata, ir sarežģīti vai saistīti ar būtiskiem ieguldījumiem vai lielām investīcijām. Pēc 2011. gada 20. decembra vienošanās noslēgšanas tās oriģināls esot glabāts ledus halles direktora kabinetā. Savukārt laika posmā no 2013. gada 12. jūlija līdz 2013. gada 24. jūlijam to, visticamāk, esot iznīcinājuši Pieteikuma iesniedzējas nolīgtās apsardzes firmas darbinieki. Taču, kā liecinieks atzina, 2013. gada 24. jūlija aktā par dokumentu nodošanu Resort Management apliecinājusi, ka no Pieteikuma iesniedzējas ir saņēmusi visus ledus hallē esošos dokumentus pilnā to apjomā. Liecinieks arī norādīja, ka esot izgatavotas un notariāli apliecinātas vairākas 2011. gada 20. decembra vienošanās kopijas, jo viņam bijušas bažas par līgumā ietverto saistību izpildi. 13. Liecinieks Jānis Bērziņš, Pieteikuma iesniedzējas valdes loceklis laika posmā no 2010. gada 29. maija līdz 2011. gada 29. decembrim, tiesas sēdē liecināja, ka 2011. gada 20. decembra vienošanās esot noslēgta pēc Ginta Liepaskalna iniciatīvas. Minēto vienošanos esot sagatavojis Gints Liepaskalns, un Jānis Bērziņš to parakstījis savas darbavietas kabinetā. Pēc vienošanās parakstīšanas vienu tās oriģināla eksemplāru viņš esot atstājis vai nu sekretārei, vai arī savam vietniekam - Mārtiņam Muižniekam. Pieteikuma iesniedzējai esot bijis dokuments, kas reglamentējis dokumentu aprites kārtību minētajā uzņēmumā, un šī kārtība, parakstot 2011. gada 20. decembra vienošanos, visticamāk, esot ievērota. Nekādus citus līgumus, kas ietvertu vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā, liecinieks kā Pieteikuma iesniedzējas valdes loceklis neesot slēdzis. Atbildot uz tiesas jautājumu, vai 2011. gada 20. decembra vienošanās pirms tās parakstīšanas tika vīzēta, liecinieks norādīja, ka atceroties "šī dokumenta vīzas". Taču to, kuras personas konkrēto dokumentu vīzējušas, liecinieks nevarēja pateikt. Slēgt vienošanos par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā - tā esot komersantu vispārpieņemta prakse, jo šāda vienošanās nodrošinot saimnieciska rakstura strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Arī valsts amatpersonai, kura rīkojas ar valsts mantu vai finanšu līdzekļiem, esot tiesības slēgt vienošanos par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā. Uz vairākiem tiesas uzdotajiem jautājumiem liecinieks nesniedza skaidras atbildes, jo daudzus nozīmīgus ar 2011. gada 20. decembra vienošanās slēgšanu saistītos faktiskos apstākļus nespēja atcerēties. Secinājumu daļa 14. Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts Civilprocesa likuma regulējums, kas personai liedz tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci lemt par konkrētā civiltiesiskā strīda pakļautību gadījumā, kad persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā. 14.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šķīrējtiesa nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un likumā "Par tiesu varu". Arī Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotais termins "tiesa" nav attiecināms uz šķīrējtiesu. Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir izteikta tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības saprātīgumu. Lai arī valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesu un persona ar savu brīvi pausto gribu var labprātīgi atteikties no konkrētā civiltiesiskā strīda izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr personas brīvība atteikties no Satversmē garantētajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl tā ir savienojama ar tiesiskas un demokrātiskas valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem. Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz gan valsts pienākumu radīt efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus procesuālos pārkāpumus, gan arī pienākumu neatzīt tāda šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 5., 8. un 9. punktu). 14.2. Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu attiecībā uz šķīrējtiesu darbības jomu ir interpretējusi kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1. punktu). Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 6. pantu attiecībā uz šķīrējtiesu ir izmantojami, lai noskaidrotu Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu. Attiecībā uz šķīrējtiesām ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6. pants neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai risinātu komerciāla rakstura strīdus starp privātpersonām (sk. ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Regent Company v. Ukraine", iesniegums Nr. 773/03, 54. punktu). Personai ir tiesības atteikties no lietas izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, un Konvencijas 6. pants pieļauj šādu brīvi izteiktu atteikšanos (sk. ECT 1999. gada 23. februāra lēmumu lietā "Suovaniemi and Others v. Finland", iesniegums Nr. 31737/96). ECT arī atzinusi, ka izvēlei strīdu nodot izskatīšanai šķīrējtiesā jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī viennozīmīgai. Ja strīdu izskatīšana notiek šķīrējtiesā, pamatojoties uz likumu, nevis pušu brīvu gribu, šķīrējtiesas procesam jāatbilst visām Konvencijas 6. panta prasībām (sk. ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. un 49. punktu). Tātad gadījumos, kad puses ir brīvi izvēlējušās nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, tiek prezumēts, ka tās atsakās no Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību ievērošanas šķīrējtiesas procesā. Valsts nav atbildīga par lietu izskatīšanas taisnīgumu šķīrējtiesās, tomēr gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa kontrolē šķīrējtiesas procesu, tai jāpārliecinās, ka tiesvedība šķīrējtiesā bijusi taisnīga (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1991. gada 2. decembra lēmumu lietā "Jakob BOSS Söhne KG v. Germany", iesniegums Nr. 18479/91). Valsts kontrole pār šķīrējtiesu darbību var izpausties divos veidos: pirmkārt, valsts var noteikt, ka šķīrējtiesa izveidojama un tai jādarbojas atbilstoši Konvencijas 6. panta prasībām; otrkārt, valsts var paredzēt, ka šķīrējtiesu darbību kontrolē tiesa, kas izveidota un darbojas saskaņā ar Konvencijas 6. pantu. Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma un Latvijai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts pienākums radīt tiesisku mehānismu izvērtēšanai, vai persona ir labprātīgi atteikusies no savām tiesībām uz taisnīgu tiesu. 15. Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdētā norma liedzot tai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci. Proti, Latvijas šķīrējtiesa lietu izskatījusi uz tāda šķīrējtiesas līguma pamata, par kura spēkā esamību esot pamatotas šaubas, bet vispārējās jurisdikcijas tiesas, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atteikušās izvērtēt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci. Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas uzskatāms par vienu no starptautisko šķīrējtiesu tiesību pamatprincipiem. Šis princips nozīmējot to, ka tikai un vienīgi pati šķīrējtiesa ir tiesīga izlemt visus jautājumus, kas attiecas uz tās kompetenci. Tiesas sēdē lietas dalībnieku pārstāvji un pieaicinātās personas norādīja, ka šķīrējtiesas kompetences princips ietverts vairākos starptautisko tiesību avotos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 10., 41., 70., 86. un 138. lpp.). Tomēr izteiktie viedokļi par šķīrējtiesas kompetences principa saturu bija atšķirīgi. Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis, Tiesībsarga pārstāve, Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka šis princips neliedzot vispārējās jurisdikcijas tiesai tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 85., 138., 140., 167., 168. un 183. lpp.). Savukārt Saeimas pārstāve un Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka šis princips saprotams tādējādi, ka personai neesot tiesību vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā un lūgt tiesu vērtēt šķīrējtiesas kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 27., 29. un 74. lpp.). Ņemot vērā to, ka lietas dalībnieki un pieaicinātās personas izteica atšķirīgus viedokļus par šķīrējtiesas kompetences principu, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds saturs šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma avotos tiek piešķirts šķīrējtiesas kompetences principam. 15.1. Satversmes tiesa norāda, ka tiesvedības process šķīrējtiesā ir atzīstams par efektīvu veidu, kādā personas var izšķirt savus civiltiesiskos strīdus. Īpaši nozīmīgs tiesvedības process šķīrējtiesā kļūst gadījumā, kad nepieciešams savlaicīgi izšķirt komerctiesisko attiecību dalībnieku strīdus un tādējādi paātrināt civiltiesisko apgrozību. Tātad šķīrējtiesas procesam Latvijas tiesību sistēmā ir liela nozīme un šīs jomas tiesiskajam regulējumam citastarp jābalstās gan uz Latvijai saistošajiem starptautiskiem tiesību aktiem, gan arī uz citiem saistošiem tiesību avotiem - starptautisko tiesību principiem. 15.2. Latvijai saistošās Eiropas Konvencijas par Starptautisko komercšķīrējtiesu 6. panta otrā un trešā daļa paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa var lemt par šķīrējtiesas kompetenci tad, ja šķīrējtiesas līgums neeksistē, nav spēkā vai arī zaudējis spēku. Minētās konvencijas tvērumā jēdziens "spēkā neesošs šķīrējtiesas līgums" nozīmē tādu līgumu, kas nav spēkā jau kopš tā sastādīšanas, piemēram, gadījumā, kad trūkst pušu gribas slēgt līgumu vai arī puse nav rīcībspējīga (sk. Hascher D.T. European Convention on International Commercial Arbitration of 1961: Commentary. Yearbook Commercial Arbitration, Vol. XXXVI, 2011, p. 524). Minētā konvencija arī paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa pirms tam, kad šķīrējtiesa lietu izlēmusi pēc būtības, lemj par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību tikai noteiktos gadījumos, proti, ja pastāv dibināti un būtiski iemesli. Turklāt arī šādā gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesa var veikt vienīgi pirmšķietamu izpēti par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Savukārt pēc tam, kad šķīrējtiesa jau pieņēmusi savu nolēmumu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības pilnībā izvērtēt šķīrējtiesas līgumu [sk. Fouchard Gaillard Goldman On International Commercial Arbitration. Gaillard E., Savage J. (Eds.) The Hague: Kluwer Law International, 1999, p. 408]. 15.3. Latvijai saistošajā Ņujorkas Konvencijā par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu šķīrējtiesas kompetences princips expressis verbis nav ietverts. Tomēr šī konvencija neizslēdz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci. Tikai, šķīrējtiesas kompetenci vērtējot, ir jāievēro hronoloģijas princips - šķīrējtiesai par savu kompetenci jālemj pirmajai, ja vien vispārējās jurisdikcijas tiesa jau iepriekš nav konstatējusi, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā, ir zaudējis spēku vai to nav iespējams izpildīt (sk. ICCA's Guide to the Interpretation of the 1958 New York Convention: A Handbook for Judges. The Hague: International Council for Commercial Arbitration, 2011, p. 39). Šķīrējtiesas līgumu nav iespējams izpildīt gadījumos, kad tas jau no paša sākuma nav spēkā, jo noslēgts bez pušu izteiktas gribas, piemēram, bez noteiktā pilnvarojuma, ar spaidiem, krāpšanu vai pārmērīgu ietekmi (sk. Berg A. J. van den. New York Convention of 1958: Annotated List of Topics. Yearbook Commercial Arbitration, 2013, p. 25). 15.4. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Parauglikums ir visā pasaulē izmantojams šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standarts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu). Parauglikuma izveides mērķis bija radīt skaidrus un visaptverošus noteikumus, kas ietvertu taisnīgus un mūsdienīgus starptautiskās šķīrējtiesas standartus, kuri kā vispārēji tiesību principi būtu piemērojami dažādām pasaulē pastāvošām tiesību un ekonomiskajām sistēmām. Arī likumprojekta "Šķīrējtiesu likums" anotācijā norādīts, ka Parauglikums ir izmantots, lai Latvijā pilnveidotu šķīrējtiesu normatīvo regulējumu (sk. 2013. gada 27. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1039/Lp11 "Šķīrējtiesu likums" anotāciju). Parauglikuma (ar grozījumiem, kas izdarīti 2006. gadā) 8. pantā ir noteikti gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa var nenodot strīdu šķīrējtiesai, proti: ja šķīrējtiesas līgums nav spēkā, tas ir nederīgs vai to nav iespējams izpildīt, kā arī tad, ja šķīrējtiesas jurisdikcija ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai imperatīvajām likuma normām. Šķīrējtiesas līgums nav spēkā, ja tas ir viltots, kā arī tad, ja tas noslēgts viltus, maldības vai pretlikumīgu darbību rezultātā (sk. UNCITRAL 2012 Digest of Case Law on the Model Law on International Commercial Arbitration. New York: United Nations, 2012, pp. 40, 41). Tāpat ir atzīts, ka saskaņā ar Parauglikuma 8. pantu likumdevējam ir liela rīcības brīvība, lemjot par to, kas šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vērtēs vispirms - pati šķīrējtiesa vai valsts tiesa. Jebkurā gadījumā, kad valsts tiesa izvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, tai šajā jautājumā ir pilnas lemšanas tiesības un vienmēr būs arī "pēdējā vārda tiesības". Savukārt tad, kad šķīrējtiesa jautājumu par savu kompetenci izlemj pirmā, puse, kas ar šādu šķīrējtiesas lēmumu nav apmierināta, var lūgt valsts tiesu šo jautājumu izlemt galīgi [sk. Brekoulakis S. L., Shore L. United Nations Commission on International Trade Law (UNCITRAL) Model Law on International Commercial Arbitration. In: Mistelis L. A. (Ed.) Concise International Arbitration. Alphen aan den Rijn: Kluwer Law International, 2010, pp. 601, 602, 614]. No Parauglikuma 8. un 16. panta var secināt, ka šķīrējtiesa nav vienīgā, kas ir tiesīga lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Šādas tiesības ir arī vispārējās jurisdikcijas tiesai. 15.5. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu). Tomēr tad, ja, sistēmiski izvērtējot citu valstu tiesisko regulējumu konkrētā jautājumā, var izdarīt pietiekami viennozīmīgu vispārīgu secinājumu par nacionālo tiesību harmonizāciju vai vienotu standartu šajā jautājumā, valstu tiesiskā regulējuma vai prakses apkopošanas rezultāts var kalpot kā ieteikums konkrētas problēmas risināšanai vai vispārējs tiesību princips. Tas attiecas arī uz šķīrējtiesu jomas tiesisko regulējumu un tā piemērošanas praksi. Daudzu citu valstu šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma salīdzinošajā doktrīnā ir norādīts, ka šķīrējtiesas lēmums par šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu ir visciešākajā veidā saistīts ar šķīrējtiesas jurisdikciju un pakļauts valsts tiesas kontrolei. Gadījumos, kad šķīrējtiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta, valsts tiesai pieder galīgais vārds šā jautājuma izlemšanā. Proti, jautājumus par to, vai pastāv spēkā esošs šķīrējtiesas līgums un vai ir notikusi labprātīga atteikšanās no strīda skatīšanas valsts tiesā, "nevar atstāt nedz šķīrējtiesnešu, nedz arī citu privātu personu ziņā". Pārsvarā valstu šķīrējtiesu likumi paredz iespēju šķīrējtiesas lēmumu par tās kompetenci apstrīdēt gadījumā, kad nav spēkā esoša šķīrējtiesas līguma [sk. Sanders P. Arbitration. In: Cappelletti M. (Ed.) International Encyclopedia of Comparative Law. Vol. XVI: Civil Procedure. Mohr Siebeck, Nijhoff: Tübingen, Leiden, 2014, pp. 63, 126]. Līdz ar to šķīrējtiesas kompetences princips neizslēdz iespēju, ka šķīrējtiesas kompetenci izvērtē vispārējās jurisdikcijas tiesa. 16. No Saeimas atbildes raksta, kā arī norādījumiem, ko Saeimas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma liedz personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izšķirt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci. Šādu likumdevēja nolūku apliecina arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi, kuros, atsaucoties uz apstrīdēto normu, ir atzīts: prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot gadījumus, kad paredzēti sevišķi ierobežojumi šķīrējtiesas līguma noslēgšanai, proti, darba, patērētāju, konkurences, dzīvojamo telpu īres un citās tiesiskajās attiecībās (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 31. janvāra lēmuma lietā Nr. SKC-1627/2014 5.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 118. lpp.). Arī tādos gadījumos, kad zemākas instances tiesa konstatē šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību, Augstākā tiesa ir norādījusi, ka jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2011. gada 10. jūnija spriedumu pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu atzina par spēkā neesošu. Kurzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz ekspertu atzinumu un liecinieku liecībām, secināja, ka šķīrējtiesas līgumu nav parakstījusi persona, kura norādīta tiesā apstrīdētā līguma kopijā. Turklāt tiesa īpašu vērību pievērsa apstāklim, ka tās rīcībā nav šķīrējtiesas līguma oriģināla (sk. Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. C40108906 motīvu daļu). Savukārt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar 2013. gada 30. janvāra spriedumu minēto Kurzemes apgabaltiesas spriedumu atcēla un tiesvedību lietā izbeidza. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lēmumā atzīts, ka šķīrējtiesa pati izlemj visus jautājumus, kas saistīti ar lietas pakļautību. Šķīrējtiesas līguma vai klauzulas apstrīdēšana tai šīs tiesības neatņem. Jautājums par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir izlemjams konkrētajā šķīrējtiesas procesā, nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC - 20/2013 10.2. un 10.3. punktu). Satversmes tiesa atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā. Tieši vispārējās jurisdikcijas tiesām ir vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras būtu nepieciešams aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Augstākās tiesas apsvērumus par to, ka apstrīdētā norma nepiešķir personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu. 17. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar Satversmes sesto nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Abi aspekti - gan institucionālais, kas nozīmē, ka tiesai ir jābūt taisnīgai, gan arī procesuālais, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai, - ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu). Tādējādi tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētā gadījumā ir nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto procesuālo un materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru tiek izspriesta konkrētā lieta. Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas valsts pamatpienākumu - izveidot tiesisku kārtību, ar kuras palīdzību ikviena persona spētu efektīvi aizsargāt savas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 7. punktu). Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir interpretējamas sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu). 18. Lietas izskatīšanas laikā tās dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, vai no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums patiešām ir noteikts ar likumu. Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 9. un 85. lpp.). Savukārt, piemēram, pieaicinātās personas Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums izrietot no tā, kā apstrīdēto normu interpretē un piemēro vispārējās jurisdikcijas tiesas. Proti, apstrīdētā norma varētu tikt interpretēta un piemērota arī citādi, neliedzot vispārējās jurisdikcijas tiesai lemt par šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt šādu apstrīdētās normas interpretāciju apliecinot arī atsevišķi vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumi (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5 …