Par konceptuālo ziņojumu "Par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu"

Par konceptuālo ziņojumu "Par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Attēlotā redakcija Ministru kabineta rīkojums Nr. 534 Rīgā 2016. gada 21. septembrī (prot. Nr. 46 35. §) Par konceptuālo ziņojumu "Par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu" 1. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu" (turpmāk – konceptuālais ziņojums) ietverto risinājumu. 2 2. Ekonomikas ministrijai izstrādāt un ekonomikas ministram līdz 2019. gada 1. septembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos, lai īstenotu konceptuālajā ziņojumā ietverto risinājumu. 3 (Grozīts ar MK 15.11.2017. rīkojumu Nr. 657; MK 19.09.2018. rīkojumu Nr. 437) 3. Visām ministrijām, izstrādājot normatīvos aktus vai izdarot grozījumus spēkā esošajos normatīvajos aktos, kuros izmantotas tiešās atsauces uz standartiem (obligāti piemērojamie standarti), izvērtēt iespējas aizstāt tās ar netiešajām atsaucēm (piemērojamie standarti). 4 4. Jautājumu par papildu finansējuma piešķiršanu Ekonomikas ministrijai konceptuālajā ziņojumā ietvertā risinājuma īstenošanai 2018. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2018. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam, kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu priekšlikumiem jaunajām politikas iniciatīvām, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas. 5 Ministru prezidents Māris Kučinskis Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Ministru kabineta 2016. gada 21. septembra rīkojums Nr. 534) KONCEPTUĀLAIS ZIŅOJUMS Par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu SATURA RĀDĪTĀJSI. KOPSAVILKUMSII. SITUĀCIJAS APRAKSTS1. Citu valstu un organizāciju pieredze1.1. Eiropas Savienība1.2. Apvienoto Nāciju Organizācija1.3. Citu ne Eiropas Savienības valstu pieredze2. Risināmie problēmjautājumi2.1. Standartu loma tiesību sistēmā2.2. Nacionālās standartizācijas institūcijas statuss un finansējums2.3. Standartu tulkošana un tās finansēšanaIII. RISINĀJUMSIV. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SNIEGTIE IEGUVUMIV. IETEKME UZ BUDŽETUI. KOPSAVILKUMSStarptautiskā līmenī tiek atzīts fakts, ka standartizācija un standarti dod nozīmīgu ieguvumu ne tikai preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, bet arī patērētājiem, valsts pārvaldei, vides organizācijām un citiem subjektiem. Kā būtiskākos standartizācijas ieguvumus var minēt tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas tehnisko barjeru novēršanu, godīgas konkurences nodrošināšanu, augstāka produktu, procesu un pakalpojumu kvalitātes, drošības un klientu apmierinātības sasniegšanu, eksporta veicināšanu, dažādu procesu optimizāciju, tehnoloģiju pārneses nodrošināšanu, vienotas tehniskās terminoloģijas ieviešanu, skaidru un precīzu metožu, raksturlielumu un procesu definēšanu.Šī konceptuālā ziņojuma mērķis ir piedāvāt uzlabojumus un veidot vienotu izpratni par standartu izmantošanas veidiem konkrētu valsts politiku ieviešanā. Konceptuālajā ziņojumā izklāstīti Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmā identificētie problēmjautājumi, kā arī ir sniegts to apraksts. Visbeidzot, ņemot vērā starptautisko pieredzi, tiek piedāvāts šāds iespējamais identificēto problēmjautājumu risinājums, kurš aptver šādus rīcības virzienus:1. Standartu vieta un lomaTiesiskajā regulējumā ir skaidri jānosaka, ka standarts ir tehniska specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde privāto tiesību jomā, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai. Standarti tiek izmantoti kā viens no politikas atbalsta instrumentiem, taču tie nav uzskatāmi par tiesību aktiem, jo tie pēc savas būtības, izstrādes un pieņemšanas procedūras konceptuāli atšķirīgi no tiesību aktiem. Kā galvenās atšķirības starp normatīvajiem aktiem un standartiem var minēt:• Pretstatā tiesību aktam, kas regulē valstī pastāvošo tiesisko attiecību moduli, standarti ir dokumenti, kuros tiek paredzētas tehniskās prasības attiecīgajam ražojumam, procesam, pakalpojumam vai sistēmai. Tajos tiek atspoguļots zinātnes, jaunrades un tehniskās attīstības līmenis attiecīgajā sektorā, kurš ir atzīstams par vēlamu.• Standartus atšķirībā no tiesību aktiem, kurus pieņem attiecīgi tam pilnvarota publiskā persona un tas kļūst saistošs tā adresātiem, apstiprina institūcija, kurai nepiemīt likumdevēja tiesības.• Standarti tiek pieņemti, ievērojot konsensa principu, iesaistot šajā procesā ieinteresētās puses – produktu ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, lietotājus, patērētāju interešu aizsardzības organizācijas, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, akadēmiskās vides pārstāvjus, kontroles un uzraudzības organizācijas. Savukārt tiesību aktu rada valsts institūcijas, lai definētu attiecīgo personu vai personu grupu uzvedības priekšrakstus.• Standarti ir autortiesību objekti, kuri ir pieejami par maksu, savukārt pieeju tiesību aktiem valsts nodrošina brīvi un bezmaksas.• Normatīvais akts ir obligāts rīcības priekšraksts, savukārt atbilstība standartiem vispārīgi nav obligāta, izņemot atsevišķus gadījumus.Apkopojot minēto, ir konstatējama pietiekoši skaidra robežšķirtne starp tiesību aktu un standartu. Tādējādi uz standartiem nav attiecināmi tie paši principi, kas tiek piemēroti normatīvajiem aktiem, tai skaitā nepieciešamību nodrošināt brīvu un bezmaksas pieeju to redakcijām valsts valodā. Neskatoties uz minēto, obligāti piemērojamo standartu gadījumā valstij jānodrošina mazāk ierobežojoša pieejamība to redakcijām valsts valodā. Šāds mērķis būtu sasniegts, ja sabiedrībai tiktu nodrošināta bezmaksas pieeja standartu tekstiem gan valsts, gan pašvaldību bibliotēkās, tādējādi nodrošinot plašu pieejamību standartiem arī dažādos Latvijas reģionos. Vienlaikus tiek paredzēts, ka standartu pieejamība tiek paplašināta arī uz tiešās valsts pārvaldes iestādēm, īpaši uzraudzības iestādēm, kam standartu pielietošana ir nepieciešama savu funkciju realizēšanā. Izmaksas, kas saistītas ar standartu pieejamības nodrošināšanu gan sabiedrībai, gan arī tiešās valsts pārvaldes iestādēm, tiks segtas centralizēti no Ekonomikas ministrijai piešķirtā finansējuma, kas aptver šajā konceptuālajā ziņojumā piedāvātā risinājuma īstenošanu.2. "Jaunās pieejas" ieviešana nacionālajā līmenīTiesību aktos jānosaka nepieciešamība maksimāli veicināt Eiropas Savienībā izmantotās "jaunās pieejas" ieviešanu nacionālajā līmenī. Tādējādi lielākoties atsakoties no tiešo atsauču iekļaušanu tiesību aktos un nodrošinot, ka tiesību aktos pēc iespējas tiek izmantotas netiešās atsauces uz standartiem, proti, vispirms tiesību aktos tiek noteiktas būtiskās prasības, un pēc tam standartos tiek noteikts veids, metode un raksturlielumi, kā izpildīt būtiskās prasības. Šīs sistēmas ietvaros standartu izmantošana dod atbilstības prezumpciju būtiskajām prasībām, bet tie netiek noteikti par obligātiem. Gadījumā, ja standarti netiek piemēroti, attiecīgajai personai, kas izvēlējusies izmantot alternatīvu risinājumu, ir jāpierāda, ka tās tehniskais izpildījuma rezultāts nav sliktāks par to, kas ir noteikts standartā, proti, ļauj izpildīt būtiskās prasības. Standartu piemērošana šajā gadījumā ir gan ekonomiski, gan tehniski daudz izdevīgāka un lietderīgāka nekā alternatīvu risinājumu meklēšana. "Jaunās pieejas" gadījumā standarti ir brīvprātīgi piemērojami. Tādējādi nozaru ministrijām, izstrādājot normatīvos aktos vai veicot grozījumus spēkā esošajos normatīvajos aktos, kuros tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, būtu jāizvērtē iespējas atteikties tajos no tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas, aizstājot tās ar netiešajām atsaucēm.3. Tiešo atsauču lietošanaVienlaikus likumdevējam būtu jāsaglabā izņēmuma gadījumos, kad attiecīgās jomas regulēšanā nav iespējams ieviest "jauno pieeju" vai, ja tiešā atsauce jau ir izdarīta Eiropas Savienības tiesību aktos, kas ir jātransponē Latvija tiesību aktos, tiesības noteikt tiešās atsauces uz standartiem, tādējādi padarot tos par obligātiem. Taču gadījumos, kad tie tiek padarīti par obligātiem, tie nebūt nav pielīdzināmi ne normatīvajiem aktiem, ne arī to daļai, bet gan tas būtu nosacījumus, kuru attiecīgā normatīvā akta adresātam būtu jāizpilda. Šādā gadījumā nozaru ministrijām, ievērojot mandātu sistēmā noteikto kārtību, būtu pienākums Ekonomikas ministrijai savlaicīgi sniegt informāciju par standartiem, uz kuriem normatīvajā aktā tiek veidotas tiešās atsauces. Tādējādi, ievērojot standartu dabu un to autortiesību objekta statusu, normatīvo aktu adresātiem nacionālās standartizācijas institūcijas lasītavās būtu iespēja ar obligāti piemērojamajiem standartiem iepazīties valsts valodā, savukārt ja persona vēlētos iegūt sev standarta kopiju, par to būtu maksājama autoratlīdzība. Tādējādi normatīvā akta adresātiem tiktu nodrošinātas tiesības zināt savas tiesības, savukārt standarta autoram tiktu nodrošinātas autortiesības par savu darbu, kas būtu samērīgs un proporcionāls risinājums.4. Mandātu sistēmas ieviešana un centralizētas standartu tulkošanas nodrošināšanaTiesiskajā regulējumā jāievieš mandātu sistēma, kas noteiks centralizētu modeli visu standartu izstrādei un tulkošanai nacionālajā līmenī. Mandātu sistēmas ietvaros ministrijas ar mandātiem dos uzdevumu nacionālajai standartizācijas institūcijai izstrādāt nacionālos standartus, lai nodrošinātu tehnisko prasību noteikšanu dažādās tautsaimniecības jomās, kurās nav harmonizēto Eiropas standartu, kā arī veikt gan obligāti piemērojamo standartu tulkošanu, gan arī piemērojamo standartu tulkošanu atbilstoši apstiprinātajiem kritērijiem.5. Standartu tulkošanas fonda izveideParedzēts veidot standartu tulkošanas fondu, kurā tiktu iekļauta daļa no summas par valsts budžeta līdzekļiem tulkoto standartu pārdošanas. Šie līdzekļi tiktu izmantoti nākošā gada standartu tulkošanas plāna izpildei, kas dotu iespēju palielināt tulkojamo standartu apjomu vai arī ilgtermiņā samazināt standartu tulkošanai paredzētos valsts budžeta līdzekļus.6. Nacionālās standartizācijas institūcijas darbības modeļa pilnveidošanaIevērojot apstākli, ka standartizācija pēc savas būtības nav valsts pārvaldes uzdevumus, konceptuālajā ziņojumā tiek noteikts, ka ir nepieciešams veicināt standartizācijas darbību nodošanu privātpersonu pārziņā, tādējādi veicināt plašāku sabiedrības iesaisti šajā procesā un tuvinot šo procesu tā būtībai. Ievērojot dominējošo starptautisko praksi, nacionālā standartizācijas institūcija būtu veidojama kā biedru organizācija, kura būtu atvērta ikvienam interesentam. Ņemot vērā valsts pienākumu nozīmēt un paziņot Eiropas Komisijai atzīto nacionālās standartizācijas institūciju, un apstākli, ka valstīs, kurās standartizācijas sistēma nav pietiekoši attīstīta, nacionālās standartizācijas institūcijas nav spējīgas sevi patstāvīgi uzturēt, ir nepieciešams saglabāt valsts atbalsta mehānismu nacionālās standartizācijas institūcijas darbības nodrošināšanai tādā līmenī, lai nodrošinu visas sabiedrības interešu ievērošanu, kas galvenokārt būtu saistītas ar šādām darbībām:– piemērojamo standartu izstrāde un pārskatīšana, kā arī visu standartu tulkošana, tai skaitā nevalstisko organizāciju, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšana šajā procesā;– attiecīgo standartu būtības un atbilstības attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un politikas jomai izvērtējums;– nacionālās standartizācijas institūcijas sekretariāta darbības nodrošināšanai;– informatīvajiem pasākumiem, kas saistīti ar standartizācijas jautājumu popularizēšanu un skaidrošanu.II. SITUĀCIJAS APRAKSTSAr Ministru kabineta 2011.gada 15.decembra rīkojumu Nr.658 "Grozījums Ministru kabineta 2011.gada 25.maija rīkojumā Nr.217 "Par obligāti piemērojamo Latvijas nacionālo standartu tulkošanu"" (protokola Nr.74, 6.§) tika atbalstīta koncepcijas projekta izstrāde par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu, nosakot standartu lomu Latvijas tiesību sistēmā un nepieciešamos uzlabojumus normatīvajā regulējumā standartizācijas jomā. Vienlaikus Ekonomikas ministrijai tika uzdots koncepcijas ietvaros risināt jautājumu par obligāti piemērojamo standartu tulkošanu, kā vienu no variantiem izvērtējot iespēju iekļaut standartu tulkošanas izmaksas standartu iegādes cenā.Latvijas standartizācijas sistēma ir izveidota uz Eiropas standartizācijas sistēmas bāzes, kuras izveidē savukārt ir piemēroti starptautiskās standartizācijas galvenie pamatprincipi – saskaņotība, caurspīdīgums, atklātība, vienprātība, brīvprātīga dalība, neatkarība no īpašām interesēm un efektivitāte. Atbilstoši Pasaules tirdzniecības organizācijas (turpmāk – PTO) vienošanās par tirdzniecības tehniskajām barjerām (turpmāk – TBT) nosacījumiem valsts pārvaldes iestādēm visos iespējamajos gadījumos jācenšas izmantot starptautiskos, reģionālos un nacionālos standartus likumdošanas darbā, lai mazinātu netarifu barjeras starptautiskajā tirdzniecībā. Tāpēc standarti arvien vairāk tiek izmantoti kā normatīvo aktu izstrādes atbalsta instruments un standartu nozīme normatīvo aktu izstrādāšanas procesā pakāpeniski pieaug.Līdz 2016.gada 1.janvārim nacionālajā standartizācijas institūcijā reģistrēti 37853 standartizācijas dokumenti, no kuriem 587 ir nacionālie standarti. Nacionālajā standartizācijas institūcijā ir izveidotas 56 Standartizācijas tehniskās komitejas, kuras 2015.gadā adaptējušas 1363 Eiropas standartus, kā arī apstiprinājušas 23 standartu tulkojumus valsts valodā.Lai nodrošinātu sabiedrības pieejamību standartiem, šobrīd standartus bezmaksas ir iespējams lasīt nacionālās standartizācijas institūcijas standartu lasītavā. Papildus, ievērojot Obligāto eksemplāru likuma normas, bezmaksas pieejamība standartiem ir nodrošināta arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt, lai sekmētu studentu zināšanu līmeņa attīstību un tās atbilstību starptautiski un reģionāli atzītajai praksei, nacionālā standartizācijas institūcija uz atvieglotiem nosacījumiem un samazinātu gada abonenta maksu standartu lasītavas ir izvietojusi arī Rīgas Tehniskās universitātes, Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas, Rīgas Celtniecības koledžas un Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas bibliotēkās.Šī konceptuālā ziņojuma mērķis ir piedāvāt uzlabojumus un veidot vienotu izpratni par standartu izmantošanas veidiem konkrētu valsts politiku ieviešanā. Identificējot veidus un kārtību, kādā standartus var izmantot normatīvo aktu izstrādes procesā, lai sasniegtu izvirzāmos politikas mērķus, svarīgi ir ņemt vērā paša standarta būtību un tā lomu tiesību sistēmā.Saskaņā ar starptautiskajiem standartizācijas principiem, kas ir ietverti arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 25.oktobra Regulā (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas Standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (turpmāk – Standartizācijas Regula (ES) Nr. 1025/2012), standarts ir tehniskā specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai, atbilstība tam nav obligāta. Lai standartu izstrādē un noteikšanā tiktu sabalansētas visu pušu intereses, viens no standartizācijas institūciju uzdevumiem ir veicināt plašu ieinteresēto personu loka, kas sevī ietver gan uzņēmumus, tostarp arī mazos un vidējos, gan patērētāju aizsardzības organizācijas, gan vides aizsardzības organizācijas, kā arī citas sabiedriskās un nevalstiskās organizācijas, iesaisti standartizācijas darbā. Tāpēc pašā pamatā standarts kā dokumenta veids ir brīvprātīgi pielietojams, to ir radījušas ieinteresētās puses uz konsensa pamata attiecīgās nozares biznesa procesu sakārtošanai. Standarti pēc būtības ir uzskatāmi par biznesa pašregulācijas instrumentu.Standartizācija un standarti ir viens no efektīviem politikas instrumentiem, kas stimulē virzību uz modernu valsts pārvaldi. Aizvien lielāka standartu izmantošana likumdošanas procesā liecina par pieaugošo uzticību starp likumdevēju un nozari, kā rezultātā likumdevējs paļaujas uz nozares spēju sakārtoties ar pašregulācijas instrumentiem.Likumdošanas praksē pastāv divi veidi, kā normatīvajos aktos veidot atsauces uz standartiem:– netiešā atsauce uz standartiem, proti, nosakot standartos minētos risinājumus kā iespējamos (piemērojamie standarti);– tiešā atsauce uz standartiem, proti, nosakot, ka šo standartu izmantošana ir vienīgā iespējamā (obligāti piemērojamie standarti). Šīs atsauces iedalās divās apakšgrupās:▫ tiešās atsauces bez reģistrācijas gada. Šajā gadījumā attiecīgās nozares regulācija pilnībā tiek nodota nozarei un likumdevējs praktiski zaudē nozares pārraudzības iespējas;▫ tiešās atsauces ar reģistrācijas gadu. Izmantojot šo atsauču veidu likumdevējs kaut gan ir nodevis attiecībās nozares regulēšanas iespējas pašai nozarei, taču patur sev uzraudzības iespējas, jo patur tiesības noteikt obligāti piemērojamos standartus.Netiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos starptautiskajā līmenī tiek bieži izmantota, jo šādā veidā likumdevējs norāda veidu, kādā ir iespējams izpildīt normatīvajos aktos noteiktās būtiskās prasības, vienlaikus nepadarot standartus, uz kuriem tiek veidota atsauce, par obligātiem un saistošiem. Šo standartu izmantošana nodrošina to normatīvajos aktos noteikto būtisko prasību izpildi, kuras aptver attiecīgie standarti. Šāda atsauču metode, kas nodrošina saikni starp standartizāciju un normatīvo regulējumu, jau 30 gadus tiek pielietota Eiropā un tiek balstīta uz tehniskās harmonizācijas un standartizācijas jauno pieeju, kas tika apstiprināta ar Padomes 1985.gada 7.maija rezolūciju par jauno pieeju attiecībā uz tehnisko harmonizāciju un standartiem (turpmāk – Jaunā pieeja)1. Atbilstoši Jaunajai pieejai Eiropas Savienības tiesību aktos tiek veidotas netiešās atsauces uz standartiem, proti, Eiropas Savienības normatīvajos aktos tiek noteiktas būtiskās prasības, savukārt harmonizētie standarti ir attiecīgā normatīvā akta atbalsta instruments, kas nosaka būtisko prasību atbilstības nosacījumus un tehnisko risinājumu. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja produkts vai pakalpojums ir ražots vai tiek sniegts atbilstoši piemērojamo standartu prasībām, tad tiek uzskatīts, ka produkts vai pakalpojums atbilst direktīvā izvirzāmām būtiskajām prasībām (atbilstības prezumpcija). Taču piemērojamo standartu pielietošana ir brīvprātīga. Eiropas Komisija, kā arī citas ES dalībvalstis atzīst šādu praksi par pietiekamu un, galvenais, efektīvu instrumentu sabiedrības būtisko interešu aizsardzībā, ņemot vērā strauju zinātnes un tehnoloģiju attīstību, kas būtiski ietekmē uzņēmējdarbības vidi, preču un pakalpojumu klāstu un pieejamību, kā arī ar to lietošanu saistītus riskus. Netiešā atsauce ļauj vieglāk izsekot līdzi zinātniski tehniskajai attīstībai konkrētajā regulējumā, kā arī standartu pārskatīšanas gadījumā nav jāveic grozījumi normatīvajā aktā.Latvijā šādas pieejas sniegtās priekšrocības šobrīd netiek pilnā mērā izmantotas. Netiešās atsauces ir sastopamas, piemēram, pārņemot ES direktīvu prasības, kurās ir ietverti "jaunās pieejas "principi, kā arī kā nacionālajā regulējumā normatīvajos aktos, kas nosaka prasības attiecībā uz bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību. Taču šādas pieejas plašāka izmantošana ir iespējama arī citās nozarēs.Veidojot normatīvajos aktos tiešās atsauces uz standartiem, rodas zināma atkāpe no standartu būtības un tie tiek padarīti par obligāti piemērojamajiem un saistošiem. Tas aktualizē jautājumu par standartu pieejamību un tulkošanu valsts valodā.Veidojot tiešo atsauci uz standartiem ar reģistrācijas datumu likumdevējs ir skaidri un nepārprotami norādījis to tehnisko risinājumu, kas noteikts pašreiz spēkā esošā standartā, un kas jāievēro normatīvā akta adresātam, lai izpildītu konkrētas tiesību normas. Tādējādi, neskatoties uz to, ka likumdevējs dot iespēju nozarei pašregulēties, tas arī saglabā kontroles iespēju par attiecīgā standarta versijas obligātās piemērošanas noteikšanu. Taču arī šādu atsauču izmantošanai ir negatīvi aspekti. Standarti regulāri tiek pārskatīti, lai tie atbilstu aktuālākajiem zinātniskajiem un tehniskajiem sasniegumiem, tādēļ likumdevējam, kas piešķīra standartam obligāti piemērojamā standarta statusu, ir jāseko līdzi izmaiņām standartizācijas procesā un nepieciešamības gadījuma jāveic atsauces uz standartu aktualizācija tiesību aktā, kas rezultējās pietiekoši lielā administratīvajā slogā uz valsts pārvaldi.Tiešās atsauces uz standartiem bez reģistrācijas gada ir elastīgāks risinājums un dod vairāk manevra iespējas nozarei pašregulēties. Turklāt šādu atsauču uz standartiem izmantošana neliek izstrādāt normatīvo aktu grozījumus katru reizi, kad tiek apstiprināta jaunāka standarta versija. Vienlaikus ar ieguvumiem šim atsauču veidam ir arī savi būtiski trūkumi, proti, šo atsauču izmantošana samazina likumdevēja kontroli pār attiecīgo nozari, pilnībā nododot attiecīgās nozares regulāciju pašas nozares rokās.Kārtību, kādā ir izdarāmas atsauces uz standartiem, ir noteikta Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 5.nodaļā, proti, veidojot tiešās atsauces uz standartiem ir jāpielieto tiešās atsauces ar norādi uz standarta reģistrācijas datumu un standarta nosaukumu, piemēram, LVS EN ISO/IEC 17025:2005 "Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju kompetences vispārīgās prasības". Tādējādi normatīvie akti šobrīd nepieļauj iespēju izmantot tiešās atsauces uz standartiem bez reģistrācijas gadiem.1. Citu valstu un organizāciju pieredzeLai piedāvātu uzlabojumus standartu pielietojumam likumdošanā un standartizācijas darba organizēšanā, tika izpētīta arī citu valstu pieredze īpaši attiecībā uz standartu pieejamības jautājumu un tulkošanu valsts valodā, kā arī attiecībā uz autortiesībām, kas ir visbiežāk radījuši diskusijas un atšķirīgus viedokļus.Standartu ietekmePubliski pieejamie dati par Vācijā veikto pētījumu rezultātiem par standartu ekonomisko ieguvumu un to kopējo pienesumu valsts tautsaimniecības izaugsmei liecina par to, ka standartizācija šīs valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) palielina par 1 procentpunktu (%). Vienlaikus pētījumos secināts, ka standartu kopējais pienesums tautsaimniecības izaugsmei ir lielāks, nekā patentiem un licencēm.Savukārt Apvienotajā Karalistē standartu kopējais ieguldījums tautsaimniecības attīstībā ir lēšams aptuveni 2,5 miljardu sterliņu mārciņu apmērā. Vienlaikus 13% liels pieaugums darbaspēka produktivitātē tiek attiecināts tieši uz ražotāju sekošanu standartu prasībām ražošanas procesos un to vadībā. Mūsdienās Lielbritānijā standarti tiek plaši atzīti par inovāciju virzītājspēku, kā arī tehnoloģisko pārmaiņu veicinātājiem.1.1. Eiropas SavienībaNeskatoties uz to, ka Eiropas Savienības līmenī ļoti plaši tiek izmantota Jaunā pieeja, uz kuras pamatiem tika izstrādāta Standartizācijas Regula (ES) Nr. 1025/2012, tas neizslēdz gadījumus, kad Eiropas Savienības normatīvajā regulējumā tiek izmantotas arī tiešās atsauces uz standartiem. Šīs atsauces pēc būtības padara attiecīgo standartu izmantošanu kā obligātu nosacījumu. Faktu, ka normatīvajos aktos tiek veidotas gan tiešās, gan arī netiešās atsauces uz standartiem, apliecina arī Eiropas Komisijas 2002.gada vadlīnijās2 norādītā informācija.Eiropas Savienības ietvaros pastāv atšķirīgi viedokļi par standartu obligātās piemērošanas būtību. Taču neapšaubāms ir fakts, ka gadījumos, kad normatīvajos tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, tie kļūst par obligātu nosacījumu, kas jāizpilda attiecīgā normatīvā akta adresātam. Tiešās atsauces uz standartiem ir atrodamas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa direktīvā 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 20.novembra direktīva 2013/53/ES par atpūtas kuģiem un ūdens motocikliem un ar ko atceļ Direktīvu 94/25/EK par atpūtas kuģiem un ūdens motocikliem un ar ko atceļ Direktīvu 94/25/EK.Pēdējo lielāko diskusiju jautājums par standartu pieejamību un valsts valodu Eiropas Savienības līmenī ieguva 2013.gada nogalē, kad Somijas tiesībsargs ar šādu jautājumu vērsās pie Eiropas Ombuda, kurš savukārt lūdza Eiropas Komisiju sniegt atbildes uz Somijas tiesībsarga uzdotajiem jautājumiem būvizstrādājumu regulas kontekstā. 2014.gadā Eiropas Komisija sniedza atbildi Eiropas Ombudam, no kuras izriet šādi Eiropas Komisijas skaidrojumi:▫ standartizācijas institūcijas nav valsts struktūras, bet gan ir neatkarīgas privātās struktūras, kuras tikai daļēji tiek finansētas no Eiropas Savienības dotācijām;▫ atsauces uz standartiem tiek publicētas visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās;▫ standarti tiek izstrādāti standartizācijas institūciju iekšējos noteikumos noteiktajās valodās. Eiropas standartizācijas organizāciju – Eiropas Standartizācijas komitejas (turpmāk – CEN) un Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komitejas (turpmāk – CENELEC), gadījumā tās ir angļu, franču un vācu valoda;▫ CEN un CENELEC biedriem ir jāpārņem visi Eiropas standarti nacionālo standartu statusā, kas sevī var ietvert arī tulkošanu valsts valodā;▫ attiecībā uz harmonizēto (piemērojamo) standartu tulkošanu Eiropas Savienībā ir pieejams finansējums;▫ pilni Eiropas standartu teksti ir pieejami tikai kā nacionālo standartizācijas institūciju darba rezultātā radīta starptautiskā standarta nacionāla adaptācija, jo standarti ir autortiesību objekti un to autortiesības pieder attiecīgajām standartizācijas institūcijām;▫ atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, piemēram, lietā Nr.C-361/01P, Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā nav ietverts tāds vispārējs princips, kas katram pilsonim piešķirtu tiesības saņemt jebko, kas var ietekmēt tā intereses, viņam saprotamā valodā jebkuros apstākļos.1.1.1. Latvijas kaimiņvalstis: Lietuva un IgaunijaLatvijas kaimiņvalstu pieredze liecina par pragmatisku pieeju standartu tulkošanas un tulkojumu pieejamības nodrošināšanā komersantiem un iedzīvotājiem. Igaunijā un Lietuvā tiek tulkoti tikai tādi standarti, kas atzīti par valstij stratēģisku svarīgu nozaru attīstībai nepieciešamiem vai arī pēc kuriem ir būtisks sabiedrības (komersantu) pieprasījums. Lēmums par standartu tulkošanu nav atkarīgs no fakta, vai tulkojamais standarts ir noteikts kā obligāti piemērojams vai arī tas saglabā brīvprātīgi piemērojamā standarta statusu. Salīdzinot Latvijas kaimiņvalstu standartizācijas sistēmas institucionālo uzbūvi, kā arī analizējot pastāvošo kārtību lēmumu pieņemšanai par standartu tulkošanu, ir konstatējamas vairākas konceptuālas atšķirības pieejā.Igaunijas nacionālās standartizācijas institūcijas juridiskais statuss ir biedrība3, kurai ir bezpeļņas organizācijas statuss. Biedrības dibinātāju starpā ir gan valsts (Igaunijas Ekonomikas un komunikāciju lietu ministrija), gan arī valdības sociālie partneri – Igaunijas tirdzniecības un rūpniecības kamera4 un Igaunijas Darba devēju konfederācija5. Lēmums par tulkojamo piemērojamo standartu sarakstu tiek pieņemts trīspusēju sarunu rezultātā, pusēm savstarpēji vienojoties par tulkojamiem standartiem, kā arī standartu tulkošanai piešķiramo līdzfinansējumu. Igaunijā valsts budžeta piešķirtais finansējums pilnībā nesedz ar standartu tulkošanu saistītās izmaksas. Sociālie partneri piedalās piemērojamo standartu tulkošanā ar savu līdzfinansējumu, tādējādi apliecinot savu biedru ieinteresētību konkrētu standartu tekstu iegūšanā valsts valodā. Igaunijas pieeja tiek pamatota ar vienu no valsts pārvaldes darbības pamatprincipiem, kas nosaka, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, pie kurām, tajā skaitā, pieder samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.Savukārt Lietuvas standartizācijas institūcija ir valsts budžeta finansēta institūcija6, kura sadarbībā ar Nacionālo standartizācijas padomi sagatavo sarakstus ar prioritāri tulkojamiem standartiem, ņemot vērā piešķirto valsts budžeta finansējumu kārtējam gadam. Gadījumos, kad valsts budžeta piešķirtā finansējuma nepietiek visu prioritāro standartu sarakstā esošo standartu tulkošanai, attiecīgie standarti tiek iekļauti nākamā kalendārā gada tulkojamo standartu sarakstā. Lietuvas prakse un pieredze kopumā atbilst Latvijā savulaik pastāvošai standartizācijas sistēmai (no 2007.gada 1.janvāra līdz 2010.gada 18.februārim Ekonomikas ministrija, pamatojoties uz ministriju iesniegtajiem pieprasījumiem un atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajiem līdzekļiem standartu tulkošanai, nodrošināja standartu tulkošanu), tomēr šādai sistēmai ir būtisks trūkums – tā nenodrošina standarta lietotājam tūlītēju standartu tekstu pieejamību valsts valodā par maksu vai bez tās. Analizējot Lietuvas pieredzi, secināms, ka standartu tulkojumu pieejamības jautājums netiek saistīts ar valsts iedzīvotāju konstitucionāli nostiprinātajām pamattiesībām uz informācijas pieejamību.1.1.2. NīderlandeRedzamākais piemērs saistībā ar neskaidrībām par standartu juridisko statusu un to brīvu pieejamību Nīderlandē aizsākās jau 2008.gadā, kad Nīderlandes kompānija Knooble iesniedza Nīderlandes rajona tiesā prasību pret nacionālo standartizācijas institūciju un valsti, kurā, cita starpā, lūdza, lai tiesa atzīst, ka Nīderlandes nacionālajiem standartiem ir jābūt publiski brīvi pieejamiem par samaksu, kas nav lielāka par to pavairošanas izmaksām, kā arī atzīt, ka uz tiem neattiecās autortiesību tiesiskais regulējums.Ar Hāgas rajona tiesas 2008.gada 31.decembra nolēmumu7 Knooble prasība pēc būtības tika apmierināta, proti, tiesa savu nolēmumu balstīja uz faktu, ka likumdevējs, iestrādājot normatīvajā aktā tiešās atsauces uz standartiem, faktiski atzīst šo standartu būtību un saturu, tādējādi inkorporējot tos vispārīgi saistošos normatīvajos aktos. Nolēmuma spēkā stāšanās rezultātā tiktu radīta konsekvence, ka standarti, uz kuriem normatīvajos aktos tiek veidotas tiešās atsauces, zaudētu autortiesību objekta statusu. Taču šāds scenārijs nerealizējās, jo apelācijas instances tiesa8 atcēla rajona tiesas spriedumu un izlēma lietu pēc būtības, noraidot Knooble prasību. Arī Nīderlandes augstākā tiesa9 noraidīja Knooble kasācijas sūdzību, no kuras nolēmuma izriet šāda būtiska atziņa:tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas gadījumā attiecīgie standarti faktiski tiek ietverti publisko tiesību regulējumā un padara tos vispārīgi pielietojamus, taču tas nepārvērš standartus normatīvajos aktos.Šādu atziņu augstākā tiesa pamatoja ar to, ka standarti netiek izstrādāti uz valsts pārvaldes iestādēm deleģēto normatīvo aktu izstrādes pilnvaru pamata, bet gan paļaujas tikai uz privātas dabas savstarpējām vienošanām, kas atspoguļo ieinteresēto pušu vēlmi panākt konkrēta vispārējā standarta lietošanu specifiska jautājuma noregulējumam komerciālās vai sabiedrības interesēs. Tāpēc uz tiem neattiecās tiesību aktu oficiālās publicēšanas nosacījums, līdz ar to tiem nav jābūt publiski pieejamiem bez maksas. Visbeidzot augstākā tiesa apstiprināja, ka arī gadījumos, kad normatīvajos aktos tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, tiek respektētas standarta kā autortiesību objekta aizsardzība.1.1.3. VācijaArī Vācijā ir bijuši mēģinājumi, iesaistot tiesas, panākt, lai standarti tiek atzīti par normatīvajiem aktiem, tādējādi izslēdzot tos no autortiesību objektu loka. Aktuālākais no tiesu nolēmumiem saistībā ar standartu autortiesību jautājumu ir Hamburgas reģionālā tiesas 2015.gada 31.marta nolēmums, kurā ir norādīts, ka standartu autortiesības ir aizsargātas un tie var tikt tirgoti par samērīgu samaksu, kas ir standartizācijas darba finansējuma pamatavots. Tas pēc būtības noslēdz diskusijas par to, ka privāto struktūru izstrādātie dokumenti, šajā gadījumā standarti, uz kuriem tiek veidotas atsauces normatīvajos aktos, ir vai nav dodami trešajām pusēm bez maksas. Šis Hamburgas reģionālās tiesas nolēmums atbilst Vācijas federālās administratīvās tiesas 2013.gada 27.jūnija nolēmumā10 ietvertajām atziņām, proti:▫ maksas noteikšana par standartiem nerada būtisku ierobežojumu personas tiesībām piekļūt tiesību normām, tādējādi šāds ierobežojums nav konstitucionāli apstrīdams. Vienlaikus federālā administratīvā tiesa, tāpat kā abas zemākās instances tiesas, nepārprotami apstiprināja, ka tehnisko standartu izstrādes finansēšana no standartu pārdošanas ir absolūti pieņemams risinājums;▫ tiesas ieskatā standartu pieejamības nodrošināšanas prasība tiek izpildīta, jo standarti tiek darīti pieejami publikai standartu lasītavās, kas ir izvietotas saprātīgā attālumā;▫ Fakts, ka tehniskie standarti, kas aizsargāti ar autortiesībām, ir jāpērk, pats par sevi nenozīmē būtisku to pieejamības ierobežošanu, jo personām tiek pieprasīta arī maksa par drukātas normatīvo aktu versijas iegūšanu, ja attiecīgā persona uzskata, ka to apskatīšana elektroniski vai publiskās bibliotēkās ir nepietiekoša;▫ Atsaucoties uz tehniskajiem standartiem vai citām līdzīgām tehniskām prasībām, likumdevējs pēc būtības izmanto privāto ekspertīzi. Savukārt privātās standartizācijas struktūras, izmantojot ar autortiesībām aizsargātu darbu izplatīšanu, kompensē būtisku standartu izstrādes izdevumu daļu.Taču jānorāda, ka Vācijā normatīvais regulējums attiecībā uz standartiem kā autortiesību objektiem ir daudz skaidrāks nekā Nīderlandē, jo Vācijas autortiesību likumā ir vērsts uzsvars uz to, ka privāto struktūru radītie darbi ir uzskatāmi par autortiesību objektu un to autortiesības netiek ierobežotas arī gadījumos, ja uz tiem ir veidotas atsauces normatīvajos aktos. Šajā gadījumā autoram ir pienākums uz taisnīgiem un vienlīdzīgiem nosacījumiem nodrošināt šo darbu reproducēšanu un izplatīšanu.1.1.4. FrancijaArī Francijā ir bijis neveiksmīgs mēģinājums ar normatīvajiem aktiem noteikt obligātu pienākumu publicēt visus obligātos standartus bez maksas. Šāds pienākums atbilstoši valdības 2009.gada 16.jūnijā pieņemtā Standartizācijas dekrēta Nr.2009-697 17.pantam tika noteikts Francijas nacionālajai standartizācijas institūcijai – Association Française de Normalisation (turpmāk – AFNOR). Taču pēc CEN un CENELEC iebildumiem par autortiesību aizsardzību un ņemot vērā arī Nīderlandes augstākās tiesas spriedumu, 2010.gadā starp AFNOR un Francijas Rūpniecības ministriju tika panākta vienošanās, saskaņā ar kuru Eiropas standarti, kuriem Francija nosaka obligāti piemērojamo standartu statusu savā normatīvo tiesību aktu sistēmā, vairs netiek publicēti AFNOR tīmekļa vietnē tādā veidā, kas nodrošina publisku piekļuvi to tekstiem par brīvu. Tā vietā tiek piedāvāti alternatīvi risinājumi standartu tekstu pieejamības uzlabošanai, proti, tiek publicēti savstarpēji saskaņoti standartu kopsavilkumi, rezumējumi un bibliogrāfiskie saraksti. Papildus, ievērojot CEN-CENELEC Vadlīnijās Nr.1011 noteikto "fair use" principu, tiek publicētas konkrētas standartu daļas, kā arī izveidots "karstās līnijas" ("hot line" service) pakalpojums, lai nodrošinātu standartu lietotājiem operatīvu pieeju informācijai par standartiem un sniegtu tiem atbildes uz interesējošiem jautājumiem.Minētais piemērs apliecina, ka arī Francija pēc neveiksmīga mēģinājuma publicēt obligātos standartus un darīt tos sabiedrībai pieejamus bez maksas ir atzinusi, ka respektē standarta kā autortiesību objekta aizsardzību. Standarta teksti netiek publiskoti, tāpēc valsts būtisku uzmanību piešķir standartu satura izskaidrošanai, veidojot dažādus skaidrojošos materiālus.1.2. Apvienoto Nāciju OrganizācijaJautājums saistībā ar atsauču uz standartiem izmantošanu normatīvajos aktos tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padomes Eiropas ekonomiskās komisijas Tirdzniecības komitejas darba grupā par normatīvā regulējuma un standartizācijas politikas sadarbību, kas norisinājās Ženēvā no 2013.gada 18.novembra līdz 20.novembrim. Viens no darba kārtības jautājumiem bija pārskatītās rekomendācijas D "Atsauces uz standartiem" projekta apstiprināšana12. Atbilstoši minētajā rekomendācijā norādītajai informācijai darba grupa atzina būtisku ieguvumu, ko dod metodes "Atsauce uz standartiem" izmantošana, līdz ar to ierosināja šādas rekomendācijas:▫ Valsts pārvaldes iestādēm, ievērojot PTO TBT noteiktos principus un PTO Tirdzniecības tehnisko barjeru komitejas lēmumus, kur iespējams jāizmanto starptautiskie, reģionālie un nacionālie standarti likumdošanas darbā;▫ Valsts pārvaldes iestādēm jācenšas izmantot tādas atsauces uz standartiem normatīvajos aktos, kas saglabā standartu brīvprātīgās pielietošanas dabu, proti, izmantojot netiešās atsauces uz standartiem. Vienīgi gadījumos, kad netiešo atsauču izmantošana nav piemērojama, valsts pārvaldes iestādes normatīvajos aktos izmanto tiešās atsauces uz standartiem, tādējādi padarot to prasības par obligātām;▫ Valsts pārvaldes iestādēm ir jāpilnveido un jāveicina sadarbība ar standartizācijas organizācijām. Cita starpā valsts pārvaldes iestādēm un standartizācijas institūcijām ir jāvienojas par veidiem, kādos standarti, uz kuriem normatīvajos aktos tiek veidotas atsauces, tiek darīti pieejami interesantiem mazāk ierobežojošā veidā. Vērtējot iespējas palielināt standartu pieejamību, valsts pārvaldes iestādēm ir jāievēro intelektuālā īpašuma tiesības un standartizācijas struktūru autortiesības attiecībā uz standartiem.1.3. Citu ne Eiropas Savienības valstu pieredzeIevērojot apstākli, ka Eiropas Standartizācijas sistēma tiek balstīta uz starptautiski atzītiem standartizācijas principiem, vērtējot citu valstu pieredzi, tika apskatīta Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) un Jaunzēlandes standartizācijas sistēmu funkcionēšana. Pēc būtības abu minēto valstu standartizācijas sistēmas ir līdzvērtīgas Eiropas Standartizācijas sistēmai. Pretēji Eiropas Savienībai, piemēram, ASV jau normatīvajos aktos un politikas dokumentos ir norādīti kritēriji atsauču uz standartiem izmantošanai. Taču kopumā, tāpat kā Eiropas Savienībā, arī ASV un Jaunzēlandes normatīvajos aktos tiek veidotas gan tiešās, gan arī netiešās atsauces uz standartiem. Standartiem, uz kuriem normatīvajos tiek veidotas atsauces, tiesa gan ir jābūt pieejamiem jebkurai personai uz godīgiem un caurskatāmiem nosacījumiem saprātīgā attālumā. Taču pieejamība nebūt nenozīmē, ka jebkurai personai ir tiesības iegūt standartu eksemplārus. Jebkurā gadījumā, arī gadījumos, kad normatīvajos aktos tiek veidotas atsauces uz standartiem, standartu izstrādātājiem tiek nodrošināta autortiesību aizsardzība par to izstrādātajiem oriģināldarbiem.13 142. Risināmie problēmjautājumi2.1. Standartu loma tiesību sistēmāAtbilstoši Standartizācijas Regulas (ES) Nr. 1025/2012 2.panta 1.punktam standarts ir tehniskā specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai, atbilstība kuram nav obligāta. Minētā standarta definīcija pēc būtības atbilst Standartizācijas likuma 12.panta pirmajā daļā un 13.panta pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem, taču Standartizācijas likuma tiesību normas nepietiekoši atspoguļo standartu tiesisko dabu, kā arī to vietu un lomu tiesību sistēmā. Ievērojot minēto kopsakarā ar apstākli, ka standartu izstrādes procesa organizēšanu un apstiprināšanu veic nacionālā standartizācijas institūcija, kuras funkcijas veic sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs" (turpmāk – SAMC), var rasties priekšstats, ka standartu izstrāde un apstiprināšana notiek deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma ietvaros. Tāpēc šobrīd ļoti bieži notiek nelietderīgas diskusijas par standarta dabu. Nereti standartus mēģina pielīdzināt normatīvajiem aktiem, īpaši gadījumos, kad normatīvajos aktos uz tiem tiek veidotas tiešās atsauces, proti, šie standarti kļūst par obligāti piemērojamajiem. Rezultātā nepamatoti tiek pieņemts, ka standartus neaizsargā autortiesības un ikvienam ir tiesības uz brīvu un bezmaksas pieeju standartiem valsts valodā. Tāpēc būtu nepieciešams padarīt standartizācijas tiesisko regulējumu skaidru un saprotamu, tādējādi novēršot jebkādas bažas nākotnē par standartu vietu un lomu tiesību sistēmā.– Pārmērīga tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktosLatvijas normatīvajā regulējumā galvenokārt tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, padarot standartu izmantošanu par obligātu, kas pēc būtības ir pretrunā ar standartu brīvprātīgās izmantošanas principu. Tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos atbilstoši starptautiski atzītai praksei un norādēm, kas regulē standartizāciju un standartu izmantošanu, ir pieļaujama kā viena no iespējām, taču šī atsauču metode ir izmantojama tikai kā izņēmuma variants, dodot priekšroku netiešajām atsaucēm. Līdzšinējā prakse un likumdevēja radītā neskaidrība, primāri lietojot standartus nevis kā politikas atbalsta instrumentu, bet gan kā normatīvā akta neatņemamu sastāvdaļu, rada šaubas gan sabiedrībai, gan arī uzņēmējiem par standartu brīvprātīgumu.Tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos rada arī nevajadzīgu apgrūtinājumu valsts pārvaldei, jo attiecīgajai nozares ministrijai ir jāseko līdzi standartu attīstības gaitai un nepieciešamības gadījumā jāveic attiecīgie grozījumu normatīvajā regulējumā, kas savukārt ir saistīts ar ievērojamu laika resursu. Apstākļos, kad standartizācijas tempi pasaulē pieaug, sekošana pēdējām izmaiņām standartos, kā arī operatīva normatīvo aktu regulējuma aktualizācija kļūst problemātiska. Rezultātā normatīvais regulējums bieži vien neatbilst attīstības tendencēm nozarē, kā arī tiek kavēta inovatīvu tehnoloģiju ieviešana. Acīmredzami, ka pašreizējā prakse standartu lietošanā normatīvajā regulējumā nevar tikt uzskatīta par optimālu, jo nākas secināt, ka normatīvā regulējuma aktualizācija nenotiek nepieciešamajā laikā, lai saglabātu standartus kā efektīvu politikas atbalsta instrumentu.2.2. Nacionālās standartizācijas institūcijas statuss un finansējumsAtbilstoši Standartizācijas likuma 7.panta pirmajai daļai par nacionālo standartizācijas institūciju tiek atzīta SAMC, kura pamatfunkcijas savukārt ir noteiktas 9.pantā. Nevērtējot standartizācijas būtību, minētās tiesību normas rada maldīgu priekšstatu, ka standartizācija ir valsts pārvaldes uzdevums un apstiprinātie standarti ir šīs darbības rezultāts. Turklāt minētās kapitālsabiedrības 100% kapitāla daļas pieder valstij. Tādējādi rodas iespaids, ka standartus izstrādā valsts, kas pēc būtības ir pretrunā ar starptautiski atzītiem standartizācijas principiem. Svarīgi norādīt, ka standartizācijas darbības pēc definīcijas nav uzskatāmas par komercdarbību, bet gan vairāk kvalificējas kā darbība sabiedrības kopējo interešu sasniegšanai nozares pašregulācijas ceļā, kurai primārais mērķis ir sabiedrības interešu ievērošana, lai konsekventi sakārtotu attiecīgo jomu, bet ne peļņas gūšana. Tāpēc nacionālās standartizācijas institūcijas juridiskais statuss – sabiedrība ar ierobežotu atbildību, nav atbilstošs šīs institūcijas veicamajiem uzdevumiem. Turklāt tas nav optimāls, lai nodrošinātu visu ieinteresēto pušu līdzdalību standartizācijas procesā. Esošais juridiskais statuss ir uzskatāms arī par zināma veida barjeru uzņēmējiem, kas neveicina privāto tiesību subjektu un plašas sabiedrības iesaisti standartizācijas darbībā. Turklāt būtiski ir uzsvērt, ka valstij, lai izpildītu starptautiskās un reģionālās saistības, ir jānodrošina platforma jeb standartizācijas sistēmas uzturēšana, kas ļauj ieinteresētajām pusēm veikt nepieciešamās standartizācijas aktivitātes, taču tās uzdevums nav pašu standartizācijas darbību veikšana. Lai gan valsts, ja uzskata par nepieciešamu, var iesaistīties standartizācijas darbā kā viena no ieinteresētajām pusēm uz vienlīdzīgiem un līdzvērtīgiem nosacījumiem kā citas puses. Tāpēc pienākumu sadalījums starp publisko un privāto sektoru standartizācijas sistēmā pēc būtības ir iedalāms šādos blokos:– Valsts pienākums ir nodrošināt, ka valstī eksistē standartizācijas sistēma un ir nacionālā standartizācijas institūcija, kas dod iespēju ieinteresētajām pusēm piedalīties standartizācijas aktivitātēs gan nacionālajā līmenī, gan Eiropas, gan arī starptautiskajā līmenī.– Standartizācijas darbības, proti, standartu izstrādi, veic ieinteresētās puses privāto tiesību jomā.Šobrīd nacionālās standartizācijas sistēmas darbība tiek nodrošināta no valsts dotācijām un nacionālās standartizācijas institūcijas pašu ienākumiem, galvenokārt, no standartu tirdzniecības. Uzņēmēji šobrīd nav gatavi iesaistīties standartizācijas darbā ar savu finansējumu, jo nesaskata iespējas ietekmēt stratēģisko lēmumu pieņemšanu standartizācijas jomā.Valsts budžeta finansējums standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas funkciju realizēšanai pēc krīzes periodā tika samazināts divas reizes un šobrīd tas veido tikai aptuveni pusi no 2009.gada valsts finansējuma. Tāpēc nacionālā standartizācijas institūcija savus pienākumus realizē minimālā līmenī, kas ir liedzis būtiski pilnveidot un attīstīt standartizācijas sistēmu. Rezultātā valstī netiek izmantotas standartu dotās iespējas un priekšrocības kopējai tautsaimniecības attīstībai, eksportspējas veicināšanai, starptautiskās tirdzniecības pieaugumam, produktu un procesu kvalitātes uzlabošanai, uzņēmumu darbības efektivitātes uzlabošanai, kā arī dažādu nozaru politiku ieviešanai.Šobrīd nacionālās standartizācijas institūcijas finansējums ir kritiski nepietiekošs, proti, kopējais valsts finansējums standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas funkciju realizēšanai 2016.gada ir 433383 euro. No tiem 282083 euro paredzēti standartizācijas un akreditācijas funkciju realizēšanai, kuras pilda SAMC. Taču no minētās summas nav iespējams atsevišķi izdalīt katras funkcijas finansējumu, jo tas pēc būtības ir sadalīts 3 daļās:– Standartizācijas birojam;– Latvijas Nacionālajam akreditācijas birojam;– SAMC administrācijai, kas nodrošina administratīvās funkcijas gan nacionālajam standartizācijas birojam, gan arī nacionālajam akreditācijas birojam.Tieši SAMC administrācijai paredzētais finansējums veido lielāko daļu, taču tā sadalīšana un attiecināšana attiecībā uz katru no funkcijām nav iespējama.– Standartu izstrāde pēc valsts pasūtījumaStandartizācijas institūcija būtu jāuztver kā privātais kompetences centrs, kura ekspertīzi valsts noteiktos gadījumos var pasūtīt, jo tajā būtu jābūt pārstāvētam plašam sabiedrības lokam, kas aptver lielāko daļu ieinteresēto pušu. Tomēr šobrīd šāds valsts pasūtījums nav iespējams, jo spēkā esošais standartizācijas tiesiskais regulējums neparedz šādu kārtību. Līdz ar to šobrīd valsts rīcībā nav instrumenta, kā izmantot nacionālo standartizācijas institūciju, lai izstrādātu nepieciešamos standartus, konkrētās nozares politikas īstenošanā. Ņemot vērā Eiropas standartizācijas praksi, būtu nepieciešams paredzēt valstij iespēju pieprasīt nacionālajai standartizācijas institūcijai noteiktā termiņā izstrādāt standartus, kuriem jābūt tirgus virzītiem un kuriem jāaptver plašas sabiedrības intereses un valsts definētie mērķi. Tādējādi no vienas puses tiktu stimulēta publiskā un privātā sektora sadarbība un savstarpējā uzticība, kā arī nozarei tiktu dota iespēja pašregulēties, ievērojot aktuālo nozares attīstības līmeni, savukārt no otras puses tiktu samazināta slodze uz valsts pārvaldi, jo valstij zustu nepieciešamība ieguldīt apjomīgus resursus, tajā skaitā piesaistīt tās pašas nozares tehniskos ekspertus, lai izstrādātu tehniski sarežģītu tiesisko regulējumu, kas lielākoties ir grūti uztverams un smagnējs, turklāt bieži ir pretrunā ar konkrētās nozares līdzšinējo praksi.2.3. Standartu tulkošana un tās finansēšanaProblēmjautājumi, kas saistīti ar standartu tulkošanu un tās finansēšanu, pēc būtības ir iedalāmi divās grupās:▫ Standarti, uz kuriem normatīvajos aktos ir veidotas netiešās atsauces, proti, standarti, kuri ir brīvprātīgi;▫ Standarti, uz kuriem normatīvajos aktos ir veidotas tiešās atsauces, proti, standarti, kuri ir obligāti piemērojami.Neskatoties uz to, ka abu iepriekš minēto grupu standarti ir izstrādāti pēc vienotiem pamatprincipiem, attiecībā uz tulkošanas jautājumiem ir piemērojamas dažādas sistēmas.Attiecībā uz piemērojamo standartu grupu šī brīža tiesiskais regulējums neregulē tulkošanas kārtību, kas faktiski nozīmē, ka šie standarti netiek tulkoti vai arī tiek tulkoti ļoti nelielā skaitā pēc standartizācijas darbā iesaistīto personu iniciatīvas. Šādu pieeju nevar nosaukt par veiksmīgu, jo valstī ir tādas tautsaimniecības nozares, kur kaut gan standartu izmantošana ir brīvprātīga, tie tiek ļoti plaši izmantoti un sabiedrības interešu nodrošināšanai būtu vēlams šos standartus iztulkot. Tāpēc fakts, ka tiesiskajā regulējumā ir robs attiecībā uz piemērojamo standartu tulkošanas kārtību, negatīvi iespaido gan tautsaimniecības attīstību, gan arī standartu piemērošanu.Savukārt obligātu piemērojamu standartu gadījumā Standartizācijas likuma 14.panta otrā un trešā daļa nosaka, ka tiem ir jābūt tulkotiem valsts valodā un ar tulkošanu saistītās izmaksas sedz no attiecīgās ministrijas budžeta līdzekļiem. Kaut gan pretstatā brīvprātīgi piemērojamajiem standartiem, attiecībā uz šiem likumdevējs ir nepārprotami norādījis nepieciešamību tos tulkot, spēkā esošais regulējums neprecizē tulkošanas organizēšanas kārtību. Tas faktiski ir novedis pie tā, ka nepieciešamos standartu tulkošanas darbus veic pakalpojumu sniedzējs, kuru publiskā iepirkuma rezultātā ir izvēlējusies attiecīgā ministrija. Līdzšinējās standartu tulkošanas kārtības rezultātā parasti tiek izvēlēts pakalpojumu sniedzējs, kurš piedāvājis zemāko cenu, līdz ar to rezultātā tiek iegūts tehnisks standarta tulkojums, neņemot vērā standartu specifiku. Tas noved pie gadījumiem, kad formāli iztulkots teksts neatbilst šī standarta oriģinālvalodas teksta būtībai, līdz ar to radot situāciju, ka attiecīgie standarti tiek nepareizi pielietoti. Vienlaikus līdzšinējā prakse pēc būtības neņem vērā apstākli, ka standarti ir autortiesību objekti, kuru autortiesības pieder attiecīgajām standartizācijas institūcijām, līdz ar to standartu tulkošanas tiesības pieder tikai pašam attiecīgā standarta autoram, kurš tās var nodot trešajām personām.Neskatoties uz to, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nosaka obligātu nosacījumu, ka obligāti piemērojamajiem standartiem ir jābūt tulkotiem valsts valodā, praksē aizvien ir pietiekoši liels skaits obligāti piemērojamo standartu, kas nav tulkoti valsts valodā. Tādējādi veiktā analīze ļauj izdarīt pieņēmumu ar augstu ticamības pakāpi, ka esošā sistēma nefunkcionē pilnvērtīgi. Lielā mērā tas ir saistīts gan ar finansējuma trūkumu standartu tulkošanai, gan arī ar ministriju novēlotu standartu tulkošanas plānošanu, kuras rezultātā standarti netiek iztulkoti līdz uz tiem tiek veidotas atsauces normatīvajos aktos, kā arī ar faktu, ka normatīvajos aktos tiek izmantotas nepamatoti daudz tiešās atsauces uz standartiem, padarot tos par obligāti piemērojamiem.Vienlaikus, apzinot pastāvošās problēmas un vērtējot iespējamos risinājumus saistībā ar standartu tulkošanas izmaksu jautājumu, tika izvērtēta iespēja standartu tulkošanas izmaksas iekļaut standartu cenā. Taču izvērtējuma rezultātā secināts, ka arī šāda iespēja nav īstenojama, jo tajā ir saskatāmi šādi būtiski šķēršļi:• Kā jau minēts iepriekš, tad standarti ir autortiesību objekts un to autoram šajā gadījumā attiecīgajām standartizācijas institūcijām ir ekskluzīvas tiesības noteikt cenu par sava darba reproducēšanu, izplatīšanu, kā arī veikt attiecīgā darba tulkošanu. Valstij nebūtu jāiejaucas standartu cenu noteikšanas politikā. Tāpēc, skatoties no standartizācijas institūciju interešu prizmas, tad tās nosaka standartu cenu, kas nav balstīta valodās, bet gan ir vairāk atkarīga no sabiedrības pirktspējas un kaimiņvalstu standartizācijas institūciju piedāvājumiem, jo jebkura persona ir tiesīga iegādāties standartus jebkuras citas valsts nacionālajā standartizācijas institūcijā. Turklāt pastāv risks, ka iztulkoto standartu teksts var atšķirties no standartu oriģinālvalodas teksta, līdz ar to potenciāli nākotnē var rasties situācija, ka standarts tiek nekorekti pielietots praksē. Standartu tulkošanas prasība pēc būtības ir aktuāla tikai tāpēc, ka valsts pārvaldes institūcijas, izstrādājot nozaru politikas, izmantojot tiešās atsauces uz standartiem, padara tos par obligāti saistošiem. Tāpēc valsts pārvaldei, ja tā vēlas izmantot privātās ekspertīzes rezultātā radītos produktus, lai sasniegtu savus mērķus, vienlaikus samazinot valsts resursu ieguldījumu regulējuma izstrādē, ir pienākums nodrošināt standartu tulkošanu.• Esošo datu analīze apliecina, ka līdzšinējais obligāto standartu, kas iztulkoti latviešu valodā, iegādes apjoms nav būtisks, tāpēc, ja minēto standartu tulkošanas izmaksas iekļautu standartu iegādes cenā, attiecīgā standarta cenas pieaugums būtu nesamērīgi liels, tādējādi būtiski samazinot sabiedrības pieejamību standartiem, kas būtu pretrunā šī konceptuālā ziņojuma mērķim un nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanas jēgai. Minētais apgalvojums pamatots ar šādiem faktiem, kas izriet no datiem par 2015.gadu:▫ Kopumā 575 standarti normatīvajos aktos ir noteikti kā obligāti piemērojamie. No tiem 81 ir Latvijas nacionālie standarti, savukārt atlikušie 494 ir Latvijas nacionālo standartu statusā adaptētie starptautisko vai reģionālo standartizācijas organizāciju standarti.▫ Kopējie ieņēmumi no iztulkoto standartu pārdošanas veidoja 6756 euro. Tas nozīmē, ka vidējā viena standarta cena ir 26 euro.▫ Tiek pieņemts, ka vidēji standartā ir 25 lapaspuses un vienas lapaspuses tulkošanas izmaksas pie labvēlīgākā scenārija veido 25 euro. Tāpēc lai iztulkotu visus obligāti piemērojamos standartus būtu bijis nepieciešami 308 750 euro.▫ Šīs izmaksas būtu jāsedz no kopēji pārdotajiem iztulkotajiem standartiem. Tādējādi viena standarta cena pieaugtu par aptuveni 1192 euro.▫ Rezultātā viena iztulkotā standarta cena būtu: 26+1192=1218 euro. Tādējādi standarta cenas pieaugums pret oriģinālvalodas standartu būtu 4685%.• Priekšlaicīgi nav iespējams prognozēt, tulkoto obligāti piemērojamo standartu iegādes apjomu, it īpaši ņemot vērā šo standartu būtisko cenas pieaugumu.III. RISINĀJUMSApkopojot reģionālo un starptautisko institūciju viedokļus, kā arī citu valstu pieredzi, Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanas nolūkā ir nepieciešams veikt vairākus uzdevumus, kas ļautu novērst Latvijas nacionālajā standartizācijas sistēmā pastāvošos problēmjautājumus.Standartu būtība, vieta un loma tiesību sistēmāStandartus, atšķirībā no normatīvajiem aktiem, kurus pieņem vai apstiprina publiskā persona vai tās atvasināta persona un kas kļūst saistoši to adresātiem, apstiprina standartu izstrādājusi institūcija, kurai ir privātas struktūras daba un kas veic savu darbību privāto tiesību jomā. Standartu izstrāde notiek, ievērojot standartizācijas principus, nevis normatīvo aktu projektu izstrādes un juridiskās tehnikas prasības. Savā būtībā standarti tikai izklāsta tehniskās specifikācijas vai procedūras, par kurām ir vienojusies pati nozare, iesaistot visas interesētās puses, proti, produktu ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, lietotājus, patērētāju interešu aizsardzības organizācijas, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, akadēmiskās vides pārstāvjus, kontroles un uzraudzības organizācijas, utt. Standarti no vispāratzītu standartizācijas principu viedokļa būtu viennozīmīgi atzīstami par brīvprātīgi piemērojamiem, kas nav uzskatāmi par normatīvajiem aktiem. Arī gadījumos, kad likumdevējs padara standartus par obligāti piemērojamiem, veidojot uz tiem tiešās atsauces normatīvajos aktos, standarti nav atzīstami par normatīvajiem aktiem. Likumdevējs, izmantojot tiešās atsauces uz standartiem normatīvajos aktos, pēc būtības uzticas nozares pašregulācijas spējām un atzīst standartos ietvertos nosacījumus par atbilstošiem, lai sakārtotu attiecīgo jomu vai nozari. Vienlaikus likumdevējam ir jāapzinās, ka šādu atsauču gadījumā ir nepieciešams izpildīt zināmus pienākumus, proti, nodrošināt, ka minētie standarti ir pieejami sabiedrībai un saprotamā valodā. Taču pieejamības standartiem nodrošināšana nenozīmē, ka attiecīgā standarta autoram, kurš ir ieguldījis laiku un resursus attiecīgās specifikācijas izstrādei, netiek aizsargātas autortiesības. Līdz ar to likumdevējam ir nepieciešams nodrošināt pieejamību standartiem uz saprātīgiem un caurskatāmiem nosacījumiem un vienlaikus nodrošināt standartu autortiesību aizsardzību. Šāds mērķis ir sasniedzams, ja valsts sadarbībā ar pašvaldībām nodrošinātu sabiedrībai pieejamību standartu tekstiem valsts un reģionu galvenajās bibliotēkās. Vienlaikus pieejamība standartiem ir jānodrošina valsts pārvaldes institūcijām, īpaši uzraudzības iestādēm, kuru darbā standartu pielietošana ir neizbēgama.Tāpēc būtu pilnveidojams tiesiskais regulējums, ņemot vērā šādus nosacījumus:▫ Standartizācija ir biznesa pašregulācijas instruments, kura nepieciešamību galvenokārt nosaka tirgus vai sabiedrības vajadzības. Standartizācija nav atkarīga no likumdevēja, lai gan atsevišķos gadījumos likumdevējs var uzstāties standarta izstrādes iniciatora lomā. Standartizācijas procesu nodrošina eksperti, kuri šim darbam brīvprātīgi piesakās. Uz vispārējā pamata vai pēc savas iniciatīvas ekspertu darbā var piedalīties valsts institūciju pārstāvji.▫ Standarts ir standartizācijas institūciju apstiprināts dokuments, kurš izstrādāts privāto tiesību jomā, atbilstība kuram nav obligāta.▫ Standarti ir autortiesību objekti un to autortiesības pieder attiecīgajai standartizācijas institūcijai.▫ Arī tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas gadījumā attiecīgie standarti faktiski tiek ietverti publisko tiesību regulējumā un padarīti par vispārīgi pielietojamiem, taču tas nepārvērš standartus normatīvajos aktos, jo tos ir izdevusi struktūra, kurai nav likumdevēja pilnvaru.Jaunās pieejas ieviešana nacionālajā līmenīMaksimāli jāveicina Jaunās pieejas ieviešana nacionālajā līmenī, par pamatu ņemot Eiropas Savienības praksi. Šī pieeja balstās uz šādiem fundamentāliem principiem:▫ Tiesību aktos tiek ietvertas tikai būtiskās drošuma prasības vai citas galvenās prasības, lai nodrošinātu sabiedrības interešu nodrošināšanu;▫ Tehnisko specifikāciju, kas nepieciešamas, lai izpildītu būtiskās drošuma prasības vai citas galvenās prasības, izstrādāšanas pienākums tiek uzticēts nacionālajai standartizācijas institūcijai;▫ Šīs tehniskās specifikācijas nav obligātas un saglabā savu brīvprātīgās piemērošanas statusu;▫ Valsts pārvaldes institūcijām ir pienākums prezumēt attiecīgā produkta, procesa vai pakalpojuma, kurš atbilst piemērojamo standartu prasībām, atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Vienlaikus attiecīgajai personai ir tiesības nepiemērot standartus, taču tādā gadījumā attiecīgajai personai ir pienākums pierādīt, ka produkts, process vai pakalpojums atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām līdzvērtīgā līmenī kā tas ir noteikts tehniskajās specifikācijās.Ieviešot Jauno pieeju nacionālajā līmenī, valstij no vienas puses nebūtu nepieciešams normatīvajos aktos iekļaut tehniskas un specifiskas normas, kas prasa plašu tehnisko ekspertīzi, jo šādu specifikāciju izstrādē valsts paļautos uz nozares pašregulācijas mehānismu – standartiem, kuri tiktu pieskaņoti jaunākajam tehnoloģiskās …