Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92.

Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2021. gada 19. februārī lietā Nr. 2020-23-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Pāvela Volkova konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2021. gada 19. janvāra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 1998. gada 17. jūnijā pieņēma Krimināllikumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī. Krimināllikuma XX nodaļā paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 18. jūnija līdz 2013. gada 31. martam (turpmāk arī - apstrīdētā Krimināllikuma norma) - laikā, kad pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts -, noteica: "Par šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, ja ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šo šaujamieroci, šaujamieroča munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci, sprāgstvielu vai spridzināšanas ietaisi, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības veikt zināma veida uzņēmējdarbību uz laiku līdz trim gadiem." Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2015. gada 3. decembrī (turpmāk - 2015. gada 29. oktobra grozījumi), citstarp mainīts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgā nodarījuma sastāvs, izsakot to jaunā redakcijā: "Par šaujamieroča, šaujamieroča būtisko sastāvdaļu, šaujamieroča munīcijas, lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, ja tā rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nozaudēts vai to ieguvusi cita persona, -". Savukārt minētā likuma pārejas noteikums (turpmāk - apstrīdētais pārejas noteikums) nosaka: "Šā likuma nosacījumi neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai." 2. Pieteikuma iesniedzējs - Pāvels Volkovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - atzīts par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 90. un 92. pantam, jo tā nebija pietiekami skaidra laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, un ka apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. un 92. pantam, jo liedz piemērot Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku regulējumu ar atpakaļejošu spēku. 2.1. Apstrīdētā Krimināllikuma norma nosakot kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, un noziedzīga nodarījuma sastāvs esot materiāls. Tātad, lai personu atzītu par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, esot jākonstatē ne tikai ieroču un munīcijas glabāšanu regulējošo tiesību normu pārkāpums, bet arī noteiktas sekas - citai personai radīta iespēja šos priekšmetus vai vielas iegūt. Šo seku iestāšanās esot obligāta attiecīgā noziedzīgā nodarījuma pazīme, taču apstrīdētā Krimināllikuma norma paredzot tikai abstraktu seku iestāšanās iespējamību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Ministru kabineta 2011. gada 27. gada noteikumu Nr. 1001 "Ieroču un munīcijas iegādāšanās, reģistrēšanas, uzskaites, glabāšanas, pārvadāšanas, pārsūtīšanas, nēsāšanas, realizēšanas un ieroču kolekciju glabāšanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1001), kas bija spēkā laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, pārkāpšana pati par sevi neveidojot noziedzīga nodarījuma sastāvu, jo apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētais noziedzīgais nodarījums esot nošķirams arī no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Kodekss) 181. panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētās sekas - iespēja citai personai iegūt šaujamieroci vai munīciju - esot ļoti nekonkrētas. Arī Noteikumiem Nr. 1001 atbilstoša glabāšana neizslēdzot iespēju, ka šaujamieroci vai munīciju trešā persona var iegūt ļaunprātīgas rīcības rezultātā, piemēram, to nozogot no metāla seifa vai iegūstot pārvadāšanas vai uzbrukuma laikā. No publiski pieejamiem tiesu nolēmumiem esot secināms, ka tiesas administratīvo pārkāpumu lietās nav saskatījušas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes gadījumos, kad šaujamierocis vai munīcija glabāta ārpus seifa. Atbildību saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu tiesa piemērojusi tikai tajos gadījumos, kad šaujamierocis vai munīcija atstāta publiski pieejamā vietā vai nozaudēta. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu un izvērtējot tiesu praksi, neesot iespējams viennozīmīgi noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas jēgu. Turklāt neesot noteikti arī skaidri un saprotami kritēriji apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu nošķiršanai. 2.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka likumdevējs ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem ir dekriminalizējis situācijas, kad šaujamierocis vai munīcija nav nozaudēta vai nonākusi citas personas rīcībā, taču apstrīdētais pārejas noteikums paredz izņēmumu no principa par personai labvēlīgāka regulējuma atpakaļejošu spēku saskaņā ar Krimināllikuma 5. panta otro daļu. Izskatot 2015. gada 29. oktobra grozījumus Saeimā, priekšlikums grozīt Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu esot iekļauts attiecīgajā likumprojektā tikai pirms otrā lasījuma un pieņemts bez diskusijām. Likumdevējs neesot skaidrojis šo grozījumu jēgu, kā arī neesot izvērtējis, vai ir pieļaujams tas, ka ar apstrīdēto pārejas noteikumu tiek ierobežots grozījumu atpakaļejošais spēks. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, atpakaļejošā spēka ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Krimināllikuma 1. pants esot piemērojams arī tādā situācijā, kad krimināllietas izskatīšanas brīdī spēku jau zaudējusi tiesību norma, kura paredzēja darbības, kas atzīstamas par krimināli sodāmām. Pretējā gadījumā sods faktiski tiktu piemērots par darbībām, kuras likumdevējs atzinis par krimināli nesodāmām. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs nevar ierobežot Krimināllikuma 5. panta otrās daļas nosacījumus par likuma atpakaļejošo spēku, ja šādam ierobežojumam nav leģitīma mērķa un nepastāv apstākļi, kuru dēļ šāds ierobežojums būtu nepieciešams. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam un apstrīdētais pārejas noteikums atbilst Satversmes 1. un 92. pantam. 3.1. Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecinot par to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot izvērtējams tas, vai tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmei ir turpināma. Saeima uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir publiski pieejama. Apstrīdētā Krimināllikuma norma nosakot kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, un noziedzīga nodarījuma subjekts esot persona, kurai likumā noteiktajā kārtībā izsniegta atļauja iegādāties, glabāt un nēsāt šaujamieroci un munīciju. Kriminālatbildība par šaujamieroču vai munīcijas nevērīgu glabāšanu iestājoties tad, ja ar to citai personai ir radīta iespēja šos šaujamieročus vai munīciju iegūt, tostarp tos nolaupot vai atrodot. Tiesai katrā konkrētajā gadījumā esot jāvērtē, vai normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā ir radīta iespēja citai personai iegūt šaujamieroci vai tā munīciju. Esot jākonstatē cēloņsakarība starp nevērīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā norādīto paaugstinātas bīstamības priekšmetu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un citai personai radītu iespēju iegūt šos priekšmetus. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam - Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Kurzemes iecirkņa kriminālpolicijas grupas vecākajam inspektoram -bija jāpārzina krimināltiesiskais regulējums un jāglabā šaujamierocis un tā munīcija ar īpašu rūpību, izvērtējot riskus, ko viņa profesionālā darbība ietver. Turklāt Valsts policija esot tā institūcija, kas veic ieroču, munīcijas, to sastāvdaļu un speciālo līdzekļu aprites uzraudzību. Policija esot redzamākā valsts varas īstenotāja. Tās pienākumos ietilpstot ne tikai noziedzības novēršana un apkarošana, bet arī sabiedrības uzticēšanās veicināšana, savā darbībā ievērojot tiesiskuma prasības. Atsaucoties uz tiesu praksi, Saeima norāda, ka kriminālatbildība atbilstoši apstrīdētajai Krimināllikuma normai praksē ir piemērota ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas nozaudēšanu, bet arī par atstāšanu vietā, kur šie priekšmeti rada potenciālu risku, ka tiem varētu piekļūt citas personas. Proti, attiecībā uz šaujamieroču glabāšanu, neievērojot normatīvo aktu prasības, tiesa esot norādījusi, ka citai personai radīta iespēja nejauši iegūt šaujamieroci var izpausties kā šā ieroča turēšana tam nepielāgotā, noteikumiem neatbilstošā vietā, kas ir pieejama nepiederošām personām un kur citām personām ir iespēja bez redzamiem šķēršļiem to iegūt un ar to rīkoties. Kā piemēru Saeima min gadījumu, kad pie kriminālatbildības saukta persona, kas šaujamieroci noslēpusi krūmos pie dzelzceļa sliedēm, kamēr devusies satikt citu personu. Savukārt persona, kas šaujamieroci glabājusi neatbilstoši normatīvo aktu prasībām salīdzinoši īsu laika posmu savā automašīnā, bet uzstādījusi signalizāciju un veikusi citas darbības, lai nodrošinātu to, ka šaujamierocis nav citām personām pieejams, neesot saukta pie atbildības. Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja saprātīgi paredzēt, ka, izvērtējot viņa veikto darbību vai bezdarbības raksturu, tiks vērtēta arī šaujamieroča munīcijas glabāšanas vietas pieejamība citām personām. Pieteikuma iesniedzēja gadījumā tiesa esot vērtējusi to, vai vieta, kur Pieteikuma iesniedzējs glabājis šaujamieroča munīciju pretēji normatīvo aktu prasībām, ir tāda, kam var piekļūt arī citas personas, un esot secinājusi, ka pieeja Pieteikuma iesniedzēja kabinetam bijusi ļoti brīva. Tādējādi tas, vai personai iestāsies kriminālatbildība, esot atkarīgs no konkrētā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem un šo apstākļu juridiska novērtējuma. Pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka līdzīgos gadījumos kriminālatbildība nav piemērota, bet ir piemērota tikai administratīvā atbildība, neesot izšķirošas nozīmes. No tiesu prakses neizrietot tas, ka par šaujamieroča munīcijas glabāšanu ārpus seifa personas vienmēr tiek sauktas pie kriminālatbildības, tomēr no tās izrietot iespēja, ka šaujamieroča un tā munīcijas glabāšana vietā, kur tiem var piekļūt arī citas personas, var būt krimināli sodāma. Pat tad, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī pastāv dažādas tiesību normu interpretācijas iespējas, tas pats par sevi nenozīmējot, ka tiesību norma būtu neskaidra vai neparedzama. Tas nozīmējot tikai to, ka pastāv vairākas iespējas, kā šī tiesību norma var tikt interpretēta, un tiesu uzdevums esot nonākt pie vienas tiesību normas interpretācijas konkrētos faktiskajos apstākļos, nodrošinot to, ka šāda interpretācija ir saprātīgi paredzama un atbilstoša pārkāpuma raksturam. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka grozījumi Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā liecinot par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nav bijusi pietiekami skaidra, jo ar šiem grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas tvērums esot sašaurināts. 3.2. Atbilstoši Krimināllikuma 5. panta otrajai daļai gadījumā, ja likumdevējs ir noteicis citādi, likuma atpakaļejošs spēks neesot piemērojams un esot jāpiemēro tās tiesību normas, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas laikā. Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Krimināllikuma 5. pantā nostiprināto principu atbilstību Satversmei. Apstrīdētais pārejas noteikums nodrošinot paredzamību un tiesisko noteiktību krimināllietās, kas ierosinātas līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai. Pieteikuma iesniedzējs esot varējis skaidri paredzēt, ka līdz 2015. gada 29. oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai par apstrīdētajā Krimināllikuma normā norādītajām darbībām persona saucama pie kriminālatbildības. Saeima vērš uzmanību uz to, ka likumdevējs ir vērtējis gan grozījumu attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu, gan arī apstrīdēto pārejas noteikumu. Likumdevējam neesot radušās šaubas par to, ka arī attiecībā uz Krimināllikuma 236. pantu piemērojams apstrīdētajā pārejas noteikumā noteiktais likuma spēks laikā. Līdz ar to apstrīdētais pārejas noteikums esot pieņemts atbilstoši krimināltiesību principiem un ļaujot skaidri paredzēt, uz kuru tiesību normu pamata personai var iestāties kriminālatbildība. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka pilnībā pievienojas Saeimas viedoklim. Tas, ka ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem tika sašaurināts apstrīdētajā Krimināllikuma normā ietvertais kaitīgo seku tvērums, nenozīmējot, ka iepriekš definētais kaitīgo seku tvērums nav bijis atbilstošs Satversmes 90. un 92. pantam. Šie grozījumi esot pieņemti nevis tādēļ, lai novērstu apstrīdētās Krimināllikuma normas neskaidrību, bet gan tādēļ, lai turpmāk būtu noteikta kriminālatbildība par tādiem pārkāpumiem ieroču aprites jomā, kuri praksē tiek atzīti par īpaši bīstamiem, bet pārējos gadījumos personas tiktu pakļautas administratīvajai atbildībai. Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka jau sākotnējā 2015. gada 29. oktobra grozījumu likumprojekta redakcija ietvērusi apstrīdēto pārejas noteikumu. Apstrīdētais pārejas noteikums esot attiecināms ne tikai uz Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu, bet arī uz citiem pantiem. Tā mērķis esot bijis nodrošināt saprātīgu un līdzsvarotu pāreju no vecā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu. Jaunais kaitīgo seku definējums esot vērsts uz nākotni, un ar minētajiem grozījumiem neesot atzīts, ka līdz tam pastāvējušais tiesiskais regulējums šajā jomā būtu bijis prettiesisks. 5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam, bet likumdošanas materiāli un Saeimas atbildes rakstā paustais radot pārliecību, ka apstrīdētais pārejas noteikums varētu neatbilst Satversmes 1. pantam. 5.1. Pēc tiesībsarga ieskata, ikvienai privātpersonai, kurai piešķirta ieroču nēsāšanas atļauja, vai amatpersonai, kurai ieroča nēsāšanas atļauja piešķirta ar likumu, jābūt zināmām prasībām, kas attiecas uz ieroču un munīcijas apriti. Ja personai tiktu ierobežota vai liegta iespēja iegūt informāciju par savām tiesībām ieroču un munīcijas aprites jomā, tā nevarētu saņemt ieroča nēsāšanas atļauju. Šaujamieroči un to munīcija esot īpašas kategorijas lietas, kuru aprite parasti tiekot strikti reglamentēta. Esot arī objektīvi paredzams, ka par šaujamieroču un munīcijas aprites vai glabāšanas noteikumu pārkāpumiem valsts paredzēs atbildību. Valstij esot plaša rīcības brīvība sodu politikas jomā. Paredzot dažādos normatīvajos aktos atbildību par pārkāpumiem ieroču aprites jomā un neparedzot acīmredzami nesamērīgus vai cietsirdīgus sodus par šāda veida darbībām, likumdevējs neesot pārkāpis minētās rīcības brīvības robežas. Turklāt administratīvā atbildība un kriminālatbildība esot paredzēta arī par citādiem pārkāpumiem, piemēram, pārkāpumiem ceļu satiksmes un sabiedriskās kārtības jomā. Pēc tiesībsarga ieskata, jebkurš ieroču aprites noteikumu pārkāpums var radīt iespēju citai personai iegūt glabāšanā esošo ieroci vai munīciju un tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. pantā būtu paredzēta atbildība par identiskām darbībām. Pieteikuma iesniedzējs neesot arī norādījis uz tādām grūtībām, kas būtu saistītas ar inspektora amata pildīšanu, uz šā amata pildītājam izvirzītām konkrētām prasībām un pienākumiem, uz šķēršļiem saņemt juridisku palīdzību apstrīdētās Krimināllikuma normas tvēruma apzināšanai vai saistībā ar dažādu apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretāciju identiskos apstākļos. Tātad apstrīdētā Krimināllikuma norma bijusi pietiekami skaidra un paredzama, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības. 5.2. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētais pārejas noteikums sākotnēji bijis saistīts ar grozījumiem Krimināllikuma pantos par noziedzīgiem nodarījumiem pret satiksmes drošību, kuri pēc būtības atšķiroties no noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. Turklāt tas, ka par minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzliekamā kriminālsoda apmērs ir atšķirīgs, ļaujot uzskatīt, ka arī šo nodarījumu izraisītais sabiedrības apdraudējuma līmenis kopumā ir atšķirīgs. Līdz ar to vienādi apsvērumi attiecībā uz atkāpi no labvēlīga regulējuma atpakaļejoša spēka principa dažādu noziedzīgu nodarījumu gadījumos varot norādīt uz pienācīgas rūpības trūkumu likumprojekta apspriešanas gaitā. Arī likumdevēja apsvērumu publiska nepieejamība un Saeimas norādīto apsvērumu vispārīgais raksturs neradot pārliecību, ka atkāpe no labvēlīga regulējuma atpakaļejoša spēka principa būtu pienācīgi izvērtēta un apspriesta. Šāda prakse esot pretrunā ar labas likumdošanas principu. 6. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore Evija Vīnkalna - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam un apstrīdētais pārejas noteikums atbilst Satversmes 1. un 92. pantam. Saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu kriminālatbildība par šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, kā arī par lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu iestājoties tad, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt šos priekšmetus vai vielas, piemēram, radīta iespēja tos nolaupīt, atrast pazaudēto ieroci vai munīciju. Apstrīdētā Krimināllikuma norma nosakot kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, un tajā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjekts varot būt tikai tāda persona, kurai likumā noteiktajā kārtībā ir izsniegta atļauja iegādāties, glabāt un nēsāt šaujamieroci un munīciju. Lai personu varētu saukt pie kriminālatbildības par apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, esot jākonstatē konkrētās kaitīgās sekas - citai personai radīta iespēja iegūt šaujamieroci, šaujamieroča munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci, sprāgstvielu, spridzināšanas ietaisi -, kā arī cēloņsakarība starp attiecīgo nodarījumu un minētajām kaitīgajām sekām. Termins "radīta" norādot uz materiāla noziedzīga nodarījuma sastāva objektīvās puses obligāto pazīmi - cēloņsakarību. Tas, vai nodarījuma rezultātā cēloņsakarīgi ir konstatējamas kaitīgās sekas, esot izvērtējams jautājums. Apstrīdēto Krimināllikuma normu esot iespējams norobežot no Kodeksa 181. pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma, citstarp ņemot vērā tajā paredzēto kaitīgo seku un cēloņsakarības noteikšanas nepieciešamību. Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs esot sašaurināts, salīdzinot ar iepriekš spēkā bijušo redakciju, tomēr apstrīdētajā pārejas noteikumā esot paredzēts īpašs nosacījums, kas nepieļaujot Krimināllikuma 5. panta otrās daļas attiecināšanu uz personām, kuras attiecīgu noziedzīgu nodarījumu izdarījušas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai. 7. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks Dr. iur. Jānis Baumanis - norāda, ka no Tieslietu ministrijas sniegtā skaidrojuma par 2015. gada 29. oktobra grozījumiem viennozīmīgi izriet tas, ka šie grozījumi ir novērsuši neskaidrības Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, attiecīgais noziedzīgais nodarījums esot pabeigts ar brīdi, kad ir pārkāpti normatīvie akti, kas reglamentē rīcību ar konkrētajiem priekšmetiem, jo šis pārkāpums jau pats par sevi radot trešajai personai iespēju iegūt šos priekšmetus. Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcija jau no Krimināllikuma spēkā stāšanās brīža esot paredzējusi kriminālatbildību par attiecīgo nodarījumu, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt minētajā normā norādītos priekšmetus. No tiesību doktrīnā paustā izrietot, ka nodarījums ir pabeigts tikai ar seku iestāšanās brīdi. Lai gan Krimināllikuma komentārā neesot tiešā veidā uzsvērts, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētajam priekšmetam jābūt nolaupītam, pazaudētam vai kā savādāk nonākušam citas personas rīcībā, tomēr norāde uz to, ka nodarījumam ir materiāls sastāvs, skaidri un nepārprotami liecinot par to, ka jāiestājas sekām. Noziedzīga nodarījuma sekas nevarot būt iespēja, tās varot rasties tikai tad, ja iespēja tiek izmantota. Šo apgalvojumu varot pamatot ar to, ka, komentējot analoģiskas konstrukcijas normu, kurā minēta iespēja kaut ko iegūt, proti, Krimināllikuma 182.1 panta pirmo daļu, doktrīnā norādīts, ka šis noziedzīgais nodarījums ir pabeigts ar tajā norādītās darbības izdarīšanu, - proti, šim nodarījumam ir formāls sastāvs. Tādējādi, lai gan norma paredz kriminālatbildību par nodarījumu, ja tas rada iespēju personām patvaļīgi kaut ko iegūt, šī iespēja neesot sekas, tādēļ nodarījums esot ar formālu sastāvu. Līdz ar to, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, Tieslietu ministrijas skaidrojumā norādītais un krimināltiesību doktrīnā paustais liecina par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pārāk neskaidra un pārprotama, lai varētu viennozīmīgi izlemt jautājumu par to, vai šī norma paredz kriminālatbildību par rīcību ar tajā norādītajiem priekšmetiem, ja šīs rīcības rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita persona. Ja apstrīdēto Krimināllikuma normu piemēro personai, kuras rīcības rezultātā nav nozaudēts vai arī cita persona nav ieguvusi šajā normā norādīto priekšmetu, tad esot jāatzīst, ka šī persona nevarēja nepārprotami apzināties to, vai konkrētā rīcība sasniedz noziedzīga nodarījuma kaitīguma slieksni. Apstrīdētais pārejas noteikums likumprojektā esot iekļauts pirms ierosinājuma grozīt Krimināllikuma 236. pantu. Kā izrietot no pamatojuma, kas tika sniegts apstrīdētajam pārejas noteikumam, likumdevējs vēlējies, lai pēc grozījumiem tiktu saglabāta Krimināllikuma normās paredzēto noziedzīgo nodarījumu seku interpretācija - tātad tieši seku interpretācija, nevis tāda interpretācija, kas sevī neietver sekas. Tātad, pat pieņemot, ka vēlāk likumdevējs atzinis, ka apstrīdētā pārejas noteikuma pamatojums attiecināms arī uz Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu, šis pamatojums nekādā gadījumā neesot attiecināms uz tādu Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas redakcijas interpretāciju, kura neietver sekas. Tādējādi, pēc Jāņa Baumaņa ieskata, apstrīdētais pārejas noteikums, ciktāl tas paredz, ka Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas grozījumi neattiecas uz personām, kas līdz šo grozījumu spēkā stāšanās dienai izdarījušas Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, bet tā rezultātā neviens no šajā normā minētajiem priekšmetiem nav nozaudēts vai to nav ieguvusi cita persona, apdraud Satversmē garantētās personas tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu. 8. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris Onževs - uzskata, ka apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. pantam, ciktāl grozījumi Krimināllikuma 236. pantā netiek attiecināti uz personām, kuras ir izdarījušas attiecīgu noziedzīgu nodarījumu līdz šīs normas jaunās redakcijas spēkā stāšanās brīdim un attiecībā uz kurām vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Apstrīdētais pārejas noteikums, proti, tas, ka Krimināllikuma 236. panta jaunā redakcija neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, esot uzskatāms par pretēju Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem tiesiskas demokrātiskas valsts un samērīguma principiem. Saeima neesot ievērojusi tiesiskā demokrātiskā valstī pastāvošo principu par noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu tiesisko stāvokli uzlabojošu tiesību normu attiecināšanu uz šīm personām, ja tās konkrēto nodarījumu izdarījušas pirms tam, kad minēto normu grozījumi stājušies spēkā, un ja attiecībā uz tām vēl nav stājies spēkā notiesājošs spriedums. Īpaši viennozīmīgi šāds labvēlīgas atpakaļejošas sodīšanas principa pārkāpums atklājoties tieši tādā situācijā, kāda tiek izvērtēta izskatāmās lietas ietvaros, proti, kad Krimināllikuma 236. panta saturs tiek sašaurināts, dekriminalizējot šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, ja ar šādu nodarījumu citai personai ir radīta iespēja iegūt šaujamieroča munīciju. Krimināllikuma 5. panta otrā daļa esot vērtējama kopsakarā ar tiesiskā demokrātiskā valstī pastāvošajiem vispārējiem tiesību principiem. Likumdevēja tiesības neattiecināt labvēlīgākas sodošas tiesību normas uz jau veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem nav stājies spēkā notiesājošs spriedums, esot ļoti šauras un piemērojamas tikai izņēmuma gadījumos. Izskatāmajā lietā nedz no likumdošanas aktu jaunrades procesā izmantotajiem avotiem, nedz arī pēc vispārējo tiesību principu izvērtēšanas neesot konstatējams, ka šis būtu tāds izņēmuma gadījums. Saeimas rīcība, faktiski nemaz nevērtējot un neapspriežot apstrīdēto pārejas noteikumu tik būtiskā aspektā kā labvēlīgas tiesību normas atpakaļejošā spēka neattiecināšana uz jau veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem Krimināllikuma 236. pantā paredzētajā situācijā, esot acīmredzams labas likumdošanas principa pārkāpums. Šāda rīcība, iespējams, esot saistīta ar to, ka vispār trūkst izpratnes par labvēlīga atpakaļejoša spēka nozīmi sodu tiesībās. Secinājumu daļa 9. Pēc Saeimas ieskata, pieteikumā minētais liecina par to, ka iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretācija, nevis pati apstrīdētā Krimināllikuma norma. Līdz ar to esot izvērtējams, vai tiesvedība par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmei ir turpināma. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 9. punktu). Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tiesību normu piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Līdz ar to gadījumā, kad persona Satversmes tiesā apstrīd tiesvedības procesā piemērotā tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam, uzskatot, ka tas ir neskaidrs un tā interpretācija nebija paredzama, ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums personai ir piemērots pareizi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 13. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdēto Krimināllikuma normu par neatbilstošu Satversmes 90. un 92. pantam, jo tā neesot bijusi pietiekami skaidra laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka brīdī, kad tiek veikts nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt spēkā skaidrai un paredzamai tiesību normai, kura noteic, ka konkrētā personas rīcība - darbība vai bezdarbība - ir atzīstama par noziedzīgu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14. punktu). Tāpat Satversmes tiesa minētajā spriedumā, gan arī spriedumā lietā Nr. 2018-10-0103 norādījusi, ka norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav konstatējams pamats tiesvedības izbeigšanai, jo nepieciešams izvērtēt apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes 90. un 92. pantam, proti, izvērtēt, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma ir uzskatāma par pietiekami skaidru un paredzamu, lai saskaņā ar to personu sauktu pie kriminālatbildības. Tādējādi tiesvedība lietā ir turpināma. 10. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja ir apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 9. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai: 1) apstrīdētā Krimināllikuma norma, saskaņā ar kuru Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, atbilst Satversmes 90. un 92. pantam; 2) apstrīdētais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru tika liegts piemērot Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku regulējumu ar atpakaļejošu spēku, atbilst Satversmes 1. un 92. pantam. Ņemot vērā izskatāmās lietas faktiskos apstākļus un Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus, efektīvākai lietas izskatīšanai Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes 90. un 92. pantam, bet pēc tam - apstrīdētā pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam. 11. Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto Krimināllikuma normu, kas paredz kriminālatbildību, par neatbilstošu Satversmes 90. un 92. pantam, jo uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma nebija pietiekami skaidra laikā, kad viņš veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Līdz ar to lietā vērtējamie jautājumi attiecas uz Satversmes 90. panta un 92. panta otrā teikuma tvērumu. Saskaņā ar Satversmes 90. pantu ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību virsvadības principā, atbilstoši kuram personu tiesības un pienākumus var noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu). Likumiem un tiesību normām, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan pienācīgi saprotamām, gan paredzamām. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑55‑0106 13.1. punktu). Atbilstoši Satversmes 92. panta otrajam teikumam likumdevējam krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai tiktu nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14. punktu). Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi: ja tiesību norma ļauj tās adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet tiesību normu piemērotājam - noskaidrot visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir pietiekami skaidra (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09-0106 8. punktu). Lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā lietotais jēdziens "likums" ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā "tiesības" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14. punktu). Līdz ar to atzīt kriminālatbildību noteicošās normas par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 90. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu). Savukārt tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek piemērots kriminālsods, galvenokārt izvērtējams, ņemot vērā Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4. punktu). Satversmes 92. panta otrais teikums aptver arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 7. panta 1. punktā noteiktās cilvēka pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka no attiecīgās tiesību normas teksta un, ja nepieciešams, pēc iepazīšanās ar tiesu veikto šā teksta interpretāciju personai jāzina, par kādu darbību vai bezdarbību tai var iestāties kriminālatbildība un kāds sods var tikt piemērots par šādu darbību vai bezdarbību. Turklāt tiesību norma var atbilst tiesību normas paredzamības prasībām arī tad, ja personai, lai tā varētu attiecīgajos apstākļos saprātīgā mērā izvērtēt kādas rīcības potenciālās sekas, ir nepieciešams saņemt kvalificētu juridisku palīdzību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 93. punktu). Ja tiesību norma, uz kuras pamata persona tika notiesāta, neatbilst šīm prasībām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka ir noticis Konvencijas 7. panta 1. punkta pārkāpums (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus", pieteikums Nr. 21906/04, 150. un 152. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs, arī krimināltiesībās, vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā. Vienmēr būs nepieciešams skaidrot šaubīgus jautājumus un pielāgot tiesību normas mainīgiem apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 94. punktu). Izskatāmajā lietā ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura paredz personas kriminālatbildību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstība Satversmes 90. pantam kopsakarā ar Satversmes 92. panta otro teikumu. 12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir nekonkrēta un tāpēc viņš neesot varējis paredzēt, ka tiks saukts pie kriminālatbildības un sodīts saskaņā ar šo normu. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. pantam kopsakarā ar 92. panta otro teikumu, jānoskaidro, pirmkārt, vai apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un, otrkārt, vai tā ir pieejama, kā arī pietiekami skaidra un paredzama, lai varētu būt par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 15. punktu). 13. Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 18. jūnija līdz 2013. gada 31. martam - laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, Krimināllikumā tika iekļauta ar 2004. gada 20. maija likumu "Grozījumi Krimināllikumā". Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos un pieņemts trešajā lasījumā 2004. gada 20. maijā. Likums tika izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2004. gada 4. jūnijā un stājās spēkā 2004. gada 18. jūnijā. Saeima uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Pieteikuma iesniedzējs nav izteicis iebildumus sakarā ar apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Līdz ar to apstrīdētā Krimināllikuma norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. 14. Likuma izsludināšana ir nepieciešama, lai ikviens varētu zināt savas tiesības, un tā ir arī likuma spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 17. punktu). Savukārt personai ir subjektīvās publiskās tiesības tikt pienācīgi informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu). Lietas dalībnieki neapšauba to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma bija publiski pieejama. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma bija publiski pieejama, jo tā bija izsludināta oficiālajā izdevumā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Līdz ar to apstrīdētā Krimināllikuma norma ir publiski pieejama ikvienam. 15. Krimināllikuma pantu formulēšanā Saeima ir tiesīga izmantot dažādus juridiskās tehnikas paņēmienus, ja vien to izmantošanas rezultātā tiek nodrošināta Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertā nepieciešamā garantija pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 23. punktu). Apstrīdētā Krimināllikuma norma paredz kriminālatbildību par tajā minēto priekšmetu vai vielu nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, ja ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šos priekšmetus vai vielas. Apstrīdētās Krimināllikuma normas tiesiskais sastāvs citstarp ietver norādi uz citiem normatīvajiem aktiem, kuri regulē ieroču apriti (sal. sk. arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 19. marta lēmumu lietā Nr. SKK-100/2013; Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. 3. Sevišķā daļa. Rīga: AFS, 2007, 238. lpp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tādu tiesību normu, kuras nosaka kriminālatbildību par personas rīcību, kas paredzēta citā normatīvajā aktā, iekļaušana Krimināllikumā tiek uzskatīta par vienu no līdzekļiem krimināltiesisko priekšrakstu formulēšanai un šādas kriminālatbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citiem normatīvajiem aktiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 15. punktu). Pieteikuma iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts par šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, ja ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šo munīciju. Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, ieroču apriti citstarp regulēja Noteikumi Nr. 1001. Tas, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma citstarp paredz kriminālatbildību par cita normatīvā akta pārkāpumu, pats par sevi nav pamats tās atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu. 16. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot iespējams viennozīmīgi noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas jēgu. Turklāt neesot noteikti arī skaidri un saprotami kritēriji apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu nošķiršanai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka var rasties tādas situācijas, kad tiesību normas saturs ir diezgan abstrakts un šīs normas piemērotājam, lai noskaidrotu no tās izrietošās tiesības vai pienākumus, nākas izmantot tiesību doktrīnas avotus vai judikatūru, kā arī interpretēt attiecīgo tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 11. punktu). 16.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma ir neskaidra, jo, lai gan tajā paredzēto seku iestāšanās ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma obligāta pazīme, šī norma paredz tikai abstraktu seku iestāšanās iespējamību. Atbilstoši Krimināllikuma 1. panta pirmajai daļai pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, proti, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tātad, ja personas nodarījumā trūkst kaut vienas no Krimināllikumā paredzētajām pazīmēm, tās nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva (sk. arī: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 16. lpp.). Atzīt personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzlikt tai kriminālsodu var ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu, līdz ar to tiesai, piemērojot atbilstošo Krimināllikuma normu, ir konkrētās krimināllietas ietvaros jākonstatē Krimināllikumā paredzēto noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju atbilstība noziedzīgā nodarījuma faktiskajām pazīmēm. Tikai tāds personas nodarījums, kas pilnībā atbilst noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kuras ietvertas Krimināllikumā, kļūst par kriminālatbildības pamatu. Līdz ar to ikviena Krimināllikuma pantā ietvertā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme ir neatņemama attiecīgās tiesību normas tiesiskā sastāva daļa. No apstrīdētās Krimināllikuma normas izriet, ka personai iestājas kriminālatbildība par attiecīgu nodarījumu tikai tad, ja tiek konstatēta: 1) šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīga glabāšana, nēsāšana, pārvadāšana vai pārsūtīšana vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīga glabāšana, pārvadāšana vai pārsūtīšana, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, un 2) ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šo šaujamieroci, šaujamieroča munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci, sprāgstvielu vai spridzināšanas ietaisi. Līdz ar to, interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, secināms: lai personu varētu saukt pie kriminālatbildības, jākonstatē arī šajā normā paredzētā pazīme - normatīvo aktu pārkāpumu dēļ radīta iespēja citai personai iegūt šajā normā minētos priekšmetus vai vielas -, kas ir neatņemama attiecīgās tiesību normas tiesiskā sastāva daļa. Satversmes tiesa secina, ka šī pazīme neparedz neskaidru nosacījumu vai kritēriju izmantošanu un atbilst skaidrības un paredzamības prasībām. Jautājums par to, vai konkrētajā personas nodarījumā ir konstatējamas visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, tostarp arī tas, vai ieroču apriti regulējošo noteikumu pārkāpuma rezultātā citai personai ir radīta iespēja attiecīgo priekšmetu iegūt, ir izvērtējams konkrētā kriminālprocesa ietvaros. Pieteikuma iesniedzēja paustie argumenti norāda vien uz to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma tiek piemērota tādā veidā, kas neatbilst veidam, kādu viņš vēlētos. Arī Pieteikuma iesniedzēja paustais vispārīgais viedoklis, ka pat normatīvajiem aktiem atbilstoša ieroču vai munīcijas glabāšana neizslēdz iespēju, ka tos var iegūt cita persona, attiecas uz apstrīdētās Krimināllikuma normas piemērošanu, nevis šīs normas satversmību. 16.2. Lietas dalībnieki snieguši atšķirīgus viedokļus par to, vai bija izveidojusies tiesu prakse attiecībā uz apstrīdētās Krimināllikuma normas interpretāciju. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesu praksē apstrīdētā Krimināllikuma norma tiek piemērota tikai tādās situācijās, kad ierocis nozaudēts vai atstāts publiski pieejamā vietā. Saeima norāda, ka kriminālatbildība atbilstoši apstrīdētajai Krimināllikuma normai praksē tiek piemērota ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas nozaudēšanu, bet arī par atstāšanu tādā vietā, kur rodas potenciāls risks, ka šiem priekšmetiem var piekļūt citas personas. Tomēr Saeima ir atsaukusies uz tādiem tiesu nolēmumiem, kas stājušies spēkā pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts. Saskaņā ar Satversmes 92. panta otro teikumu tam, vai iepriekš jau ir izveidojusies judikatūra vai tiesu prakse par konkrētas tiesību normas interpretāciju, var nebūt izšķirošas nozīmes, izvērtējot šīs tiesību normas skaidrību un paredzamību, ja vien tās saturu iespējams noskaidrot ar tiesību normu interpretācijas metodēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 21. punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 21.6. punktu). Arī Konvencijas 7. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas aizliegtu kriminālatbildību paredzošas normas skaidrot pakāpeniski, izmantojot tiesu sniegto interpretāciju atsevišķās lietās, ja vien šāda attīstība ir saskanīga ar attiecīgā nozieguma būtību un ir bijusi saprātīgi paredzama (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Jorgic v. Germany", pieteikums Nr. 74613/01, 101. punktu un 2018. gada 28. augusta sprieduma lietā "Seychell v. Malta", pieteikums Nr. 43328/14, 44. punktu). Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, bija pieņemti tiesu nolēmumi, kuros personas sauktas pie kriminālatbildības un sodītas saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu gan tādās situācijās, kad apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētie priekšmeti nozaudēti vai nozagti, gan arī tādās situācijās, kad netika konstatēta šo priekšmetu faktiska nonākšana citas personas rīcībā (sk., piemēram, Valmieras rajona tiesas 2009. gada 26. marta spriedumu lietā Nr. 11130012109, Vidzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2009. gada 24. septembra lēmumu lietā Nr. 11130137108, Madonas rajona tiesas 2010. gada 24. augusta spriedumu lietā Nr. 11300020310, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2012. gada 15. marta spriedumu lietā Nr. 11091047911). Līdz ar to bija pieejami arī tādi tiesu nolēmumi, kuros tiesas apstrīdēto Krimināllikuma normu interpretējušas un piemērojušas personām, kuru rīcība, kas paredzēta šajā normā, nav novedusi pie tā, ka minētie priekšmeti būtu nozaudēti vai tos būtu ieguvusi cita persona. 16.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nav noteikti skaidri un saprotami kritēriji apstrīdētajā Krimināllikuma normā un Kodeksa 181. panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu nošķiršanai. Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, Kodeksa 181. panta pirmā daļa noteica: "Par šaujamieroča, munīcijas vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča iegādāšanās, reģistrācijas, glabāšanas, pārvadāšanas, pārsūtīšanas, nēsāšanas, ievešanas Latvijas Republikā vai izvešanas no Latvijas Republikas kārtības pārkāpšanu, ko izdarījusi fiziskā persona, kurai ir attiecīga atļauja, - uzliek naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem vai atņem šaujamieroča un lielas enerģijas pneimatiskā ieroča iegādāšanās, glabāšanas un nēsāšanas tiesības uz laiku no viena gada līdz trim gadiem." Līdz ar to Kodeksā fiziskajai personai bija paredzēta administratīvā atbildība par ieroču aprites kārtības pārkāpšanu. Krimināllikuma komentārā citstarp bija norādīts, ka ar apstrīdētajā Krimināllikuma normā norādīto priekšmetu (vielu) nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu saprot gadījumus, kad netiek ievēroti to glabāšanai, nēsāšanai, pārvadāšanai vai pārsūtīšanai nepieciešamie piesardzības noteikumi. Kriminālatbildība par šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, kā arī par lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu iestājas tad, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt šos priekšmetus vai vielas (nolaupīt tos, atrast pazaudēto ieroci vai munīciju utt.). Ir jākonstatē cēloņsakarība starp iepriekš minēto priekšmetu vai vielu nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu un pantā paredzētajām sekām - citai personai radītu iespēju iegūt šo ieroci vai munīciju. No subjektīvās puses, attiecīgais noziedzīgais nodarījums var tikt izdarīts tikai aiz neuzmanības, galvenokārt aiz noziedzīgas nevērības. Vainīgais, pārkāpjot šaujamieroču un munīcijas glabāšanas noteikumus, neparedz, ka viņa nevērīgās rīcības rezultātā šīs lietas var nonākt citas personas rīcībā. Noziedzīgās pašpaļāvības gadījumā vainīgais ir paredzējis savas nevērīgās rīcības seku iestāšanās iespēju, tomēr vieglprātīgi paļāvies, ka to varēs novērst (sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. 3. Sevišķā daļa. Rīga: AFS, 2007, 239.-240. lpp.). Konkrēta noziedzīga nodarījuma sastāvs ir tas, kas citstarp palīdz šo nodarījumu nošķirt no citiem likumpārkāpumiem. Satversmes tiesa jau norādīja, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēta pazīme, kura noteic, ka kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja normatīvo aktu pārkāpumu dēļ tika radīta iespēja citai personai iegūt apstrīdētajā Krimināllikuma normā minētos priekšmetus vai vielas. Līdz ar to apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto pārkāpumu ir iespējams norobežot no Kodeksa 181. pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma, ņemot vērā šajās normās paredzētās pazīmes. Līdz ar to persona varēja paredzēt, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma var tikt piemērota, ja citai personai ir radīta iespēja iegūt tajā minētos priekšmetus, citstarp arī tādos gadījumos, kad šie priekšmeti nav nozaudēti un tos nav ieguvusi cita persona. 17. Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa paredzēja kriminālatbildību par šaujamieroča vai munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot noteikumus, ja ar to citai personai radīta iespēja iegūt šo ieroci vai munīciju, jau kopš 1999. gada 1. aprīļa, kad Krimināllikums stājās spēkā. Apstrīdētā Krimināllikuma norma tādā redakcijā, kādā tā bija spēkā laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs veica darbības, par kurām tika saukts pie kriminālatbildības un sodīts, Krimināllikumā tika iekļauta ar 2004. gada 20. maija likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2004. gada 18. jūnijā. Grozījums Krimināllikuma 236. pantā tika izdarīts, lai šajā normā atbildība būtu paredzēta ne tikai par šaujamieroča vai munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu, bet arī par lielas enerģijas pneimatisko ieroču, sprāgstvielu un spridzināšanas ietaišu nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu (sk. likumprojekta Nr. 535 "Grozījumi Krimināllikumā" anotāciju un lietas materiālu 1. sēj. 130.-132. lp.). Ar 2012. gada 13. decembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2013. gada 1. aprīlī, citstarp tika grozīts kriminālsods par Krimināllikuma 236. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Savukārt ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem citstarp tika mainīts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgā nodarījuma sastāvs, izsakot to jaunā redakcijā: "Par šaujamieroča, šaujamieroča būtisko sastāvdaļu, šaujamieroča munīcijas, lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, ja tā rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nozaudēts vai to ieguvusi cita persona, -". Priekšlikumu grozīt Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu likumprojekta otrajam lasījumam iesniedza tieslietu ministrs. Pamatojumā, kas tika sniegts priekšlikumiem likumprojektam Nr. 187/Lp12 "Grozījumi Krimināllikumā", tieslietu ministrs norādīja, ka tobrīd spēkā bijusī redakcija paredzēja, ka "tiklīdz ir konstatēts šaujamieroča vai munīcijas nevērīgas glabāšanas, nēsāšanas, pārvadāšanas vai pārsūtīšanas fakts, [..], pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, jau ir radīta iespēja citai personai tos iegūt, tāpēc ir jāuzsāk kriminālprocess. Taču Kodeksa 181. pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par šaujamieroča, šaujamieroča munīcijas [..] aprites noteikumu pārkāpšanu personai, kurai ir attiecīga atļauja. Praksē kriminālprocesu uzsāk tikai tad, ja šaujamieroci, munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci cita persona ir ieguvusi vai tie ir nozaudēti, pārējos gadījumos tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols pēc Kodeksa 181. panta pirmās daļas. Ievērojot minēto, ar priekšlikumu Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā atbildība viennozīmīgi tiek noteikta tikai gadījumos, kad attiecīgais ierocis nozaudēts vai to ieguvusi cita persona" (lietas materiālu 2. sēj. 5.-9. lp.). Priekšlikums turpmāk paredzēt kriminālatbildību tikai par tādu Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to ieguvusi cita persona, tika apspriests arī Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada 17. jūnija sēdē. Šajā sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve informēja, ka priekšlikums iesniegts, jo tiesību piemērotāji norādījuši, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā pazīme - hipotētiska varbūtība, ka ir radīta iespēja kādai personai iegūt šaujamieroci, - praksē esot ļoti grūti pierādāma un konstatējama (sk. sēdes audioierakstu no 1.14.42 līdz 1.15.23). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskais regulējums nepārtraukti attīstās, citstarp likumdevējam pilnveidojot normatīvo aktu formulējumus, lai tie precīzāk atspoguļotu tā gribu. Tādēļ tas vien, ka normatīvo aktu izdevējs vēlāk nolemj grozīt attiecīgās normas, pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš tās nebūtu bijušas pietiekami skaidras (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10 ‑0103 18.2. punktu un 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 22.2. punktu). Tātad tas apstāklis, ka likumdevējs apstrīdēto Krimināllikuma normu vēlāk ir grozījis, tostarp precizējot nodarījumu, par kuru turpmāk tiek paredzēta kriminālatbildība, pats par sevi nav pamats apstrīdētās Krimināllikuma normas atzīšanai par neskaidru vai neparedzamu. No Satversmes tiesas rīcībā esošajiem Krimināllikuma un tā grozījumu izstrādes materiāliem nav iespējams secināt, ka likumdevējs būtu gribējis Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā tajās redakcijās, kādās tā bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam, noteikt par kriminālsodāmu tikai tādu šajā normā minēto nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela nozaudēta vai to ieguvusi cita persona. No 2015. gada 29. oktobra grozījumu izstrādes materiāliem ir secināms pretējais, proti, ka tikai ar šiem grozījumiem tika sašaurināts Krimināllikuma 236. panta pirmajā daļā minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, turpmāk paredzot kriminālatbildību tikai par tādu nodarījumu, kura rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela nozaudēta vai to ieguvusi cita persona. Izskatāmajā lietā nav izšķirošas nozīmes arī 2015. gada 29. oktobra grozījumu pieņemšanas procesā izteiktajai norādei, ka praksē kriminālprocess tiek uzsākts tikai tad, ja šaujamieroci, munīciju vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci ieguvusi cita persona vai tie ir nozaudēti. Turklāt šī vispārīgā norāde nav pamatota ar konkrētiem tiesu prakses piemēriem. Ar 2015. gada 29. oktobra grozījumiem likumdevējs ir grozījis Krimināllikuma 236. panta pirmo daļu tādā nolūkā, lai turpmāk kriminālatbildība būtu paredzēta tikai par tādiem nodarījumiem, kuru rezultātā attiecīgais priekšmets vai viela ir nozaudēta vai to ieguvusi cita persona, tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka iepriekš šī norma nebūtu bijusi pietiekami skaidra, lai būtu par pamatu personas saukšanai pie kriminālatbildības. 18. Tiesību norma ir atzīstama par pietiekami skaidru un paredzamu arī tad, ja persona, saņemot atbilstošu juridisko palīdzību, varēja paredzēt, kādas rīcības rezultātā tā var tikt saukta pie kriminālatbildības par attiecīgajā tiesību normā norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 79. punktu). Gan interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu, gan izvērtējot pieņemtos tiesu nolēmumus par šīs normas piemērošanu, kā arī tiesību doktrīnā pausto, citstarp secināms, ka apstrīdētās Krimināllikuma normas tvērumā ietilpst ar …