Par Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satvers

Par Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 17. decembrī lietā Nr. 2020-18-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc personas E konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2020. gada 17. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2014. gada 16. oktobrī pieņēma Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumu (turpmāk - Kapitālsabiedrību pārvaldības likums), kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī. Šā likuma sākotnējā redakcijā 37. panta otrās daļas 2. punkts noteica, ka par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Savukārt ar 2019. gada 13. jūnija likumu "Grozījumi Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā" (turpmāk - Grozījumi Kapitālsabiedrību pārvaldības likumā), kas stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, 37. pants, kurš noteic valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtību atvasinātas publiskas personas kapitāla daļu pārvaldīšanas gadījumā, tika izteikts jaunā redakcijā. Šobrīd spēkā esošajā redakcijā noteikums, ka par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir ietverts Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punktā (turpmāk - apstrīdētā norma). 2. Pieteikuma iesniedzējs - persona E (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējs strādājot vadošā amatā publiski privātā kapitālsabiedrībā un, ievērojot šīs kapitālsabiedrības valdes reglamentu, kā arī Pieteikuma iesniedzēja izglītību un profesionālo pieredzi, ticis atzīts par piemērotāko kandidātu kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam. Tomēr pēc tam, kad saņemta informācija par Pieteikuma iesniedzēja sodāmību, viņa virzīšana šīs kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam apturēta, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, kas aptverot arī valdes locekļa pienākumu pildīšanu publiski privātā kapitālsabiedrībā. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Proti, likumdevējs neesot veicis pienācīgu analīzi un sniedzis pamatojumu par nepieciešamību apstrīdētajā normā ietvert absolūto aizliegumu un tādējādi neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam personas pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Tomēr tad, ja tiktu uzskatīts, ka šāds leģitīms mērķis pastāv, tas varētu būt sabiedrības labklājības aizsardzība. Taču apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neesot piemērots līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Proti, atsevišķos gadījumos tāds pats risks, kāds saistīts ar iepriekš par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas atrašanos kapitālsabiedrības valdes locekļa amatā, varot pastāvēt arī tad, ja šāda persona strādā kapitālsabiedrībā citā amatā, bet tāpat veic visus tos pienākumus, kādi būtu jāveic valdes loceklim. Likumdevējs neesot pamatojis nedz absolūtā aizlieguma nepieciešamību, nedz arī to, ka leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt ar citiem līdzekļiem. Likumdevējs esot varējis noteikt dažādus izņēmumus no absolūtā aizlieguma, piemēram, paredzot, ka nominācijas komisija izvērtē individuāli katru personu, kura ir iepriekš sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai paredzot iespēju periodiski pārskatīt nepieciešamību saglabāt liegumu konkrētām personu grupām strādāt publiski privātas kapitālsabiedrības valdē, vai precīzi identificējot tos noziedzīgos nodarījumus, par kuru izdarīšanu sodītas personas iecelšana publiski privātas kapitālsabiedrības valdē apdraudētu sabiedrības labklājību. Pašlaik aizliegums attiecoties arī uz personām, tostarp Pieteikuma iesniedzēju, kas izdarījušas tādu noziedzīgu nodarījumu, par kuru šobrīd Krimināllikumā nav paredzēta kriminālatbildība un kurš neesot saistīts ar, piemēram, noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā. Turklāt no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neesot gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas. Citstarp neesot ņemts vērā tas, ka persona pēc izdarītā noziedzīgā nodarījuma varētu mainīt savu attieksmi un dzīvesveidu kopumā. Visbeidzot, neesot saskatāms arī labums, ko sabiedrība gūtu no šāda pamattiesību ierobežojuma, jo esot iespējami tādi noziedzīgi nodarījumi, kurus izdarot netiek apdraudētas intereses, kuru aizsardzības labad pieņemta apstrīdētā norma. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 106. pantam esot vērtējama tikai tiktāl, ciktāl tā liedz par publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa kandidātu izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Proti, citas situācijas, ko arī regulē apstrīdētā norma, - personas izvirzīšana atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatam un personas izvirzīšana publiski privātas kapitālsabiedrības padomes locekļa amatam - neesot vērtējamas, jo konstitucionālā sūdzība kalpojot tikai konkrētas personas pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas sakārtošanai. Apstrīdētā norma neierobežojot tādas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, kuras būtu ietvertas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā. Proti, personas tiesības kandidēt uz valdes locekļa amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā neietilpstot Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā, jo publiski privātas kapitālsabiedrības valdes loceklim tiekot uzticēta rīkošanās ar publiski privātas kapitālsabiedrības mantu. Tādējādi jautājums esot nevis par personas tiesībām prasīt, lai tai tiktu uzticēta svešas mantas pārvaldīšana, bet gan par publiskas personas tiesībām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlēties personu, kurai uzticēt savas mantas pārvaldīšanu. Savukārt tad, ja varētu atzīt, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības, šāds ierobežojums būtu uzskatāms par pamatotu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nevarot tikt uzskatīts par absolūtu, jo tas attiecoties nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Turklāt pat tad, ja šis aizliegums varētu tikt uzskatīts par absolūtu, spriežot par to, vai likumdevējs ir izvērtējis šā absolūtā aizlieguma nepieciešamību, būtu jāpārbauda nevis tas, vai aizliegums ir noteikts ar likumu, bet gan tas, vai aizliegums ir samērīgs. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi esot gan sabiedrības labklājības aizsardzība, veicinot efektīvu publiski privātu kapitālsabiedrību pārvaldīšanu un nodrošinot racionālu un ekonomiski pamatotu resursu izmantošanu, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, nodrošinot sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka izskatāmajā lietā noteiktas prasības ir izvirzītas personai, kura kandidē uz augsta līmeņa valsts amatpersonas amatu. Apstrīdētā norma esot piemērota abu leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tā veicinot sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai un valstij, tādējādi aizsargājot demokrātisko valsts iekārtu. Tāpat apstrīdētā norma mazinot iespējamību, ka publiski privāta kapitālsabiedrība tiktu pārvaldīta neefektīvi. Saeima norāda, ka likumdevējam apstrīdētās normas pieņemšanas laikā nebija saistoša metodoloģija, pēc kuras Satversmes tiesā tiek vērtēta tādu pamattiesību ierobežojumu satversmība, kas ir uzskatāmi par absolūtiem, jo šāda metodoloģija esot ieviesta vairāk nekā trīs gadus pēc apstrīdētās normas pieņemšanas. Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem līdzekļiem leģitīmos mērķus nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē. Sabiedrības uzticēšanās demokrātiskai valsts iekārtai mazinātos, ja par tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu sodītas personas varētu ieņemt publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tāpat būtu jārēķinās ar risku, ka publiski privātas kapitālsabiedrības pārvaldība varētu būt neefektīva. Visbeidzot, kaitējums, kas ar apstrīdēto normu nodarīts Pieteikuma iesniedzēja tiesībām, esot salīdzinoši mazs, jo Pieteikuma iesniedzējs vēl joprojām varot strādāt konkrētajā kapitālsabiedrībā kā darbinieks un valdes locekļa amats viņam būtu tikai papildu nodarbošanās. Samērojot labumu, ko no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma iegūst sabiedrība, ar kaitējumu, ko šāds ierobežojums nodara Pieteikuma iesniedzējam, varot secināt, ka noteiktais ierobežojums ir atbilstošs. 4. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam neaizskar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības. Proti, Pieteikuma iesniedzējs īstenojot Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto valsts garantēto tiesību minimumu, jo jau esot nodarbināts konkrētajā kapitālsabiedrībā uz darba tiesisko attiecību pamata. Tāpat valdes locekļa institūts publiskas personas kapitālsabiedrībā tiešā veidā neatbilstot nodarbinātības jēdzienam Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē. Esot jāņem vērā tas, ka valdes locekļa institūts ir saistīts ar uzticības attiecībām un ar attiecīgajām personām tiek slēgts pilnvarojuma līgums. Valdes locekļa institūta un pilnvarojuma līguma būtība neparedzot nekādas garantijas vai paļāvību uz valdes locekļa pienākumu turpināšanas iespēju. Pat tad, ja apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ierobežotu Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības, šāds ierobežojums esot pamatots. Ekonomikas ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam pamattiesību ierobežojuma vērtējumam un papildus norāda, ka, izvēloties valdes locekļus, kapitālsabiedrības dalībniekiem ir rīcības brīvība. Turklāt, lai uzturētu sabiedrības uzticēšanos valsts varai, esot nepieciešams ne vien nodrošināt objektīvu un godprātīgu lēmumu pieņemšanu, bet arī nepieļaut pat šķietamību, ka pieņemtie lēmumi ir neobjektīvi un negodprātīgi. Pieteikuma iesniedzēja norādītais iespējamais izņēmums no absolūtā aizlieguma - nominācijas komisija, kas izvērtētu individuālos apstākļus, - nepalīdzētu leģitīmo mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - sasniegt tādā pašā kvalitātē, jo sabiedrība nepiedalītos šādas nominācijas komisijas darbībā un ziņas par to, ka persona, kura iepriekš sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir iecelta publiskas personas kapitālsabiedrības valdē, tiktu uztvertas negatīvi. Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka par nodarījumu, par kuru viņš tika notiesāts, vairs nav paredzēta kriminālatbildība, neesot pamatots. Pat ja tā būtu, tādā gadījumā būtu jārisina nevis jautājums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, bet gan jautājums par apstrīdētās normas pareizu piemērošanu. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka publiski privātas kapitālsabiedrības valdes loceklis nav uzskatāms par tik augsta līmeņa valsts amatpersonu, lai uz to attiecinātu tāda apmēra ierobežojumu kā apstrīdētajā normā noteiktais. Proti, apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums būtu aizstājams ar terminētu aizliegumu, vai arī šo aizliegumu varētu attiecināt tikai uz atsevišķu noziedzīgu nodarījumu grupām. Likumdevējam esot rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Piemēram, likumdevējs varot noteikt konkrētai profesionālai darbībai nepieciešamo izglītību vai personām, kurām uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde, noteikt ne tikai prasības attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju, fizisko sagatavotību un veselības stāvokli, bet arī prasības, kas pamatotas ar morāliem apsvērumiem sabiedrības interesēs. Ierobežojums, kas aizliedz personām ieņemt noteiktus amatus neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, esot uzskatāms par absolūtu, jo tas attiecoties uz ikvienu pie noteiktas grupas piederošu personu, nepieļaujot nekādus izņēmumus un esot noteikts uz mūžu. Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka tiesībsargs jau ir aktualizējis jautājumu par šādu ierobežojumu tiesiskajām sekām personu tālākajā profesionālajā darbībā. Proti, tiesībsargs esot vērsies pie Ministru prezidenta ar lūgumu nodrošināt, ka atbilstoši katras nozares specifikai tiek pārskatīti normatīvie akti, kas paredz personām ierobežojumus attiecībā uz konkrētu nodarbošanos agrāk izdarīta noziedzīga nodarījuma dēļ. Ievērojot minēto, Ministru prezidents ar rezolūciju uzdevis vairākiem ministriem iepazīties ar tiesībsarga iebildumiem un sagatavot atbildes projektu izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Izpildot rezolūcijā doto uzdevumu, esot secināts, ka pašreiz dažādi aizliegumi sakarā ar iepriekš izdarītu noziedzīgu nodarījumu ir ietverti daudzu nozaru likumos, proti, vairāk nekā piecdesmit likumos un vairāk nekā desmit Ministru kabineta noteikumos, un arī to formulējumi ir dažādi. Turklāt daudzi no šiem ierobežojumiem esot noteikti pirms pietiekami ilga laika un tādējādi, iespējams, neatbilstot pašreizējiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tiesībsargam sniedzamās atbildes projekts esot izskatīts un atbalstīts ar Ministru kabineta 2020. gada 3. marta sēdes protokolu Nr. 9, 40.§ (TA-2009). Šajā protokolā ministrijām citstarp esot uzdots līdz 2020. gada 1. oktobrim sagatavot un iesniegt Valsts kancelejai priekšlikumus grozījumiem savas nozares likumos un Ministru kabineta noteikumos attiecībā uz personām paredzētajiem aizliegumiem vai ierobežojumiem saistībā ar agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Izstrādājot priekšlikumus, ministrijām vajadzējis apsvērt to, vai aizliegums ir nepieciešams; vai aizliegumu ir iespējams attiecināt tikai uz tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem vai noziedzīgu nodarījumu grupām; vai aizliegumu iespējams attiecināt tikai uz noteiktas klasifikācijas noziedzīgiem nodarījumiem (no kaitīgākā uz mazāk kaitīgu); vai absolūto aizliegumu ir iespējams aizstāt ar terminētu aizliegumu; vai absolūto aizliegumu ir iespējams neattiecināt uz personām, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas, būdamas nepilngadīgas; vai absolūto aizliegumu ir iespējams atcelt, veicot individuālu izvērtējumu. Attiecībā uz apstrīdētās normas satversmību Tieslietu ministrija norāda: lai gan publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļi ir uzskatāmi par valsts amatpersonām likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (turpmāk - Interešu konflikta novēršanas likums) izpratnē, viņi nevar tikt atzīti par augsta līmeņa valsts amatpersonām. Likumdevējs šā likuma 4. pantā minētās amatpersonas izkārtojis secībā atbilstoši to funkciju nozīmībai demokrātiskā tiesiskā valstī, proti, panta pirmajos punktos minētās amatpersonas pilda valstij nozīmīgākas funkcijas nekā amatpersonas, kas minētas panta beigās. Ne visi valsts amatpersonu amati esot tādi, attiecībā uz kuriem noteikts absolūts ierobežojums, kas liedz ieņemt konkrēto amatu sakarā ar iepriekš izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļi pēc to funkcijām un atbildības varētu tikt pielīdzināti civildienesta ierēdņiem vai maksātnespējas administratoriem. Uz šiem amatiem varot kandidēt arī personas, kuras ir sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja tām sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Visbeidzot, citās Satversmes tiesā izskatītajās lietās, kurās vērtēta līdzīga pamattiesību ierobežojuma satversmība, attiecīgā prasība neesot bijusi noteikta personai, kura kandidē uz valsts amatpersonas amatu, un līdz ar to šajās lietās izdarītos secinājumus neesot iespējams analoģiski attiecināt uz izskatāmo lietu. 6. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma nebūtu vērtējama tikai tajā apjomā, kas attiecas uz valdes locekļa amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā. Apstrīdētā norma attiecoties uz atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrībām un aptverot dažādu formu kapitālsabiedrības. Tādējādi būtu vērtējamas gan iespējas kandidēt uz atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu, gan iespējas kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Satversmes 106. panta tvērumā ietilpstot arī kapitālsabiedrības valdes locekļa amats. Atšķirīgs secinājums būtu pretējs Satversmes 106. pantā lietotā termina "ikviens" jēgai un būtībai. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais aizliegums. Lai gan minētais aizliegums neesot attiecināts uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības, tas nemainot tā absolūto un negrozāmo raksturu attiecībā uz tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Lai gan tiesībsargs piekrīt Saeimas viedoklim, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt sabiedrības labklājību -, par leģitīmo mērķi šādam ierobežojumam nevarot uzskatīt demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Tieši pretēji - mūsdienu sabiedrībai esot nepieciešama attīstīta un progresīva valsts, tātad arī jauni profesionāļi, kas savas zināšanas un pieredzi var ieguldīt visas Latvijas attīstības labā. Ja persona pagātnē izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas pēc savām sekām nav bijis smags, un šai personai sodāmība dzēsta, tas varot nozīmēt, ka persona savus uzskatus un vērtības laika gaitā ir mainījusi. Arī šādas personas varot sniegt savu ieguldījumu valstij. Pretēji Saeimas norādītajam izskatāmajā lietā esot izmantojama no Satversmes tiesas 2017. gada 14. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 izrietošā metodoloģija, vērtējot to, vai absolūtais aizliegums atbilst samērīguma principam. Proti, lai gan apstrīdētā norma tika pieņemta vēl pirms minētā sprieduma, likumdevējam atbilstoši racionāla likumdevēja principam vajadzējis proaktīvi reaģēt uz šādu Satversmes tiesas spriedumu un tajā lietoto metodoloģiju. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai, un likumdevējs esot pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību, taču neesot izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas. Proti, likumdevējam vajadzējis apsvērt, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgais nodarījums, kura izdarītājam tiek liegts ieņemt gan atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrības, gan publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tāpat, nosakot attiecīgo ierobežojumu, neesot ņemts vērā tas, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī savu apgalvojumu, ka, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Jau pašlaik pastāvot nominācijas komisija, un neesot objektīvu šķēršļu, kas tai liegtu izvērtēt arī tādas personas atbilstību valdes locekļa amatam, kura savulaik tikusi sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Visbeidzot, arī tiesībsargs vērš uzmanību uz savu vēstuli Ministru prezidentam, kurā viņš lūdzis nodrošināt to, ka atbilstoši katras tiesību nozares specifikai tiek pārskatīti normatīvie tiesību akti, kas paredz personām ierobežojumus attiecībā uz konkrētu nodarbošanos agrāk izdarīta noziedzīga nodarījuma dēļ. 7. Pieaicinātā persona - Pārresoru koordinācijas centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma būtu pārskatāma kontekstā ar citiem valsts amatpersonu amatiem, kurus nav liegts ieņemt personām, kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta, ar attiecīgo amatu pienākumiem un izdarīto noziedzīgo nodarījumu smagumu, un tas viss būtu samērojams ar ierobežojumu, kas personai mūža garumā liedz ieņemt noteiktu amatu, un sabiedrības ieguvumu no šāda ierobežojuma. Pienākumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām kapitālsabiedrībā, saturiski atšķiroties no valdes locekļa pienākumiem, un konkursā uz valdes locekļa amatu tiekot atlasīti kandidāti ar pieredzi vadībā un ar to saistītajām kompetencēm. Tiesiskais regulējums ļaujot valdes loceklim vienlaikus ieņemt arī citu amatu konkrētajā kapitālsabiedrībā, bet tā esot izvēles tiesība, nevis automātisks papildu nosacījums, kas īstenojas līdz ar iecelšanu valdes locekļa amatā. Tādējādi neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka saskaņā ar konkrētās kapitālsabiedrības reglamentu personai, kura uz darba līguma pamata ir nodarbināta konkrētajā kapitālsabiedrībā, likumsakarīgi vajadzētu būt arī šīs kapitālsabiedrības valdes sastāvā. Publisku personu kapitālsabiedrību īpašumā vai pārvaldīšanā esot tautsaimniecībai un drošībai svarīga infrastruktūra, finanšu līdzekļi, un tās sniedzot sabiedriski nozīmīgus pakalpojumus. Ņemot vērā minēto un to, ka publisku personu kapitālsabiedrību valdes rīkojas ar publiskas personas kapitālsabiedrības līdzekļiem, šādu kapitālsabiedrību valdes locekļiem tiekot izvirzītas augstākas prasības nekā privātpersonām piederošu kapitālsabiedrību valdes locekļiem. Publisku personu kapitālsabiedrību valdes locekļu atlases procesa mērķis esot nodrošināt atklātu, godīgu un profesionālu valdes locekļu izraudzīšanu un līdz ar to profesionālas un kompetentas kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijas izveidi. Skatot atlases procesa mērķi kopsakarā ar rīcības standartiem, kādi tiek gaidīti no publiskas personas kapitālsabiedrības valdes locekļa, esot secināms, ka valdes loceklim jāatbilst ne tikai profesionālajām prasībām (pieredzes saturs un ilgums, izglītība, valodu zināšanas, vadības prasmes utt.), bet arī ētikas standartiem, kas rada pamatu uzticēties valdes loceklim un paļauties uz to, ka viņš rīkosies sabiedrības interesēs. Tādēļ atlases procesos attiecībā uz valdes locekļa kandidāta ētisko atbilstību vienmēr esot paredzēti vismaz divi filtri. Pirmais no tiem esot Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta ceturtajā daļā un 37. panta ceturtajā daļā noteiktie pamatkritēriji, bet otrais - kandidāta atbilstība nevainojamas reputācijas kritērijiem, kuri noteikti uz šā likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos un konkretizēti arī Pārresoru koordinācijas centra izdotajās vadlīnijās, kurās sniegti ieteikumi nevainojamas reputācijas novērtēšanai. Tādējādi kapitālsabiedrības vadīšanai būtiska esot personas pašreizējā profesionālā sagatavotība un reputācija. Pagātnes notikumi tiekot ņemti vērā tikai tiktāl, lai secinātu, vai persona ir labojusies, un ļautu prognozēt tās rīcību nākotnē. Vērtējot pieeju attiecībā uz personas reputāciju kopsakarā ar apstrīdēto normu, kritērijs "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas" neatspoguļojot kandidāta aktuālo attieksmi pret sabiedriski nozīmīgām vērtībām, par kuru apdraudēšanu vai aizskaršanu piemērojama kriminālatbildība. Tomēr vajagot būt konstatējamiem tādiem papildu apstākļiem, kas apliecina personas (kandidāta) attieksmes maiņu. Ņemot vērā apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma stingrību, varot secināt, ka publisku personu kapitālsabiedrību valdes locekļi ir pietuvināti advokātiem, prokuroriem un tiesnešiem, nevis, piemēram, civildienesta ierēdņiem, kuriem nav liegts ieņemt attiecīgo amatu, ja sodāmība ir noņemta vai dzēsta. Tomēr neesot skaidri saskatāms pamats attiecībā uz valsts mantas pārvaldīšanu, saimnieciskās darbības veikšanu valsts vārdā un interesēs izvirzīt stingrākas prasības nekā attiecībā uz civildienesta ierēdņa pienākumu veikšanu, kas ietver citstarp administratīvo aktu sagatavošanu un izdošanu, kā arī citu ar indivīda tiesībām saistītu lēmumu pieņemšanu. 8. Pieaicinātā persona - Valsts probācijas dienests - norāda, ka iepriekšējas sodāmības esība palielina risku, ka persona var vēlreiz izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc sodāmības fakta konstatēšana varot būt par pamatu dažādu ierobežojumu un aizliegumu noteikšanai. Tomēr šāds fakts nevarot būt par pamatu tam, lai noteiktu personai ierobežojumus uz visu atlikušo mūžu. Lai gan iepriekšēja sodāmība sākotnēji liecina par lielāku risku, ka persona var izdarīt noziedzīgu nodarījumu atkārtoti, no Valsts probācijas dienesta un arī citās valstīs veiktajiem pētījumiem izrietot secinājums, ka iepriekš sodītu personu izdarītu jaunu noziedzīgu nodarījumu risks ar katru sabiedrībā pavadītu gadu samazinās. Par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodīta persona vairumā gadījumu neapdraudēšot sabiedrības drošību vairāk kā citas, nesodītas personas, ja vien tā ilgstoši būs atradusies sabiedrībā un atturējusies no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpēc, nosakot aizliegumus, būtu jāņem vērā laiks, kas pagājis no pēdējā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, sodāmību skaits, izdarītā noziedzīgā nodarījuma veids, kā arī citi apstākļi, kas varētu liecināt par atkārtota noziedzīga nodarījuma risku. 9. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs - norāda, ka sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot tās, kuras likumā paredzētas gadījumiem, kad pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums. Tomēr šobrīd esot spēkā vairāk nekā 120 tiesību akti, kas nosaka dažādus ierobežojumus personas pieņemšanai darbā, kandidēšanai uz amatu, iespējām saņemt atļauju vai iegūt pilsonību. Atbilstoši no 2002. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 20. oktobrim spēkā bijušā Sodu reģistra likuma pārejas noteikumam sākotnēji Sodu reģistrā tikusi iekļauta Iekšlietu ministrijas informācijas centra Noziedzīgus nodarījumus izdarījušo personu kartotēkā esošā informācija. Manuālajā kartotēkā glabājoties ziņas par personu notiesāšanu, sākot no 1940. gada. Pamatojoties uz minēto, Sodu reģistrā tikušas iekļautas ziņas par personām, kuras notiesātas par Latvijas PSR Kriminālkodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Saskaņā ar spēkā esošā Sodu reģistra likuma 23. pantu ziņas par personu, kurai sodāmība dzēsta, Sodu reģistra arhīvā tiekot glabātas gadu pēc personas nāves, bet ne ilgāk kā 100 gadus pēc personas dzimšanas. Ziņas no Sodu reģistra tiekot izsniegtas valsts un citām publisko personu institūcijām to darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, tostarp arī ziņas par Latvijas PSR Kriminālkodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Lai gan noziedzīgais nodarījums, par kura izdarīšanu tika sodīts Pieteikuma iesniedzējs, ir dekriminalizēts, ar 2012. gada 13. decembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā" izslēdzot Krimināllikuma 262. panta pirmo daļu, par šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodīta persona netiekot automātiski atzīta par nesodītu. Proti, šādi noziedzīgi nodarījumi pēc to dekriminalizācijas joprojām tiekot uzskatīti par administratīviem pārkāpumiem, kuriem pēc būtības esot arī krimināla nodarījuma raksturs, bet par kuriem paredzēta tikai administratīvā atbildība. Tāpēc šāds noziedzīgs nodarījums joprojām tiekot atzīts par sodāmu. 10. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Dr. iur. Valentija Liholaja - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Pretēji Saeimas norādītajam, apstrīdētajā normā tomēr esot iekļauts absolūtais aizliegums, jo tas nepieļaujot izņēmumus un esot noteikts uz mūžu. Turklāt tas aptverot absolūti lielāko daļu cilvēku, kuri var kļūt par šā aizlieguma adresātiem, - no 336 noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri paredzēti Krimināllikuma sevišķajā daļā, tikai septiņi esot tādi, kas varētu būt izdarīti aiz neuzmanības. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīma mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai, jo veicinot publiski privātas kapitālsabiedrības efektīvu pārvaldību, racionālu un ekonomiski pamatotu līdzekļu izmantošanu un labas korporatīvās pārvaldības principu ievērošanu. Tomēr, vērtējot šāda ierobežojuma nepieciešamību, esot jāņem vērā tas, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā ietverti nodarījumi, kas apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, un šo noziedzīgo nodarījumu kaitīguma pakāpe arī ir dažāda. Tādējādi viens no līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, varētu būt absolūtā aizlieguma saglabāšana neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tikai attiecībā uz personām, kuras iepriekš sodītas par tādiem likumā norādītiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem (iespējams, noziegumiem), kas vērsti pret tautsaimniecības interesēm, saistīti ar dienesta ļaunprātību un korupciju, apdraudējuši juridisko personu mantiskās un citas intereses, rada risku attiecībā uz sabiedrības labklājības aizsardzību ilgtermiņā. Jautājums par citu iepriekš par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītu personu iespēju kandidēt uz valdes locekļa amatu būtu izlemjams nominācijas komisijā pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, iespējams, nosakot konkrētu laiku, kādam jābūt pagājušam kopš sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tas ļautu apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu piemērot nevis mehāniski un formāli, bet objektīvas nepieciešamības dēļ un ievērojot sabiedrības intereses. Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī nodarījums, par kuru Pieteikuma iesniedzējs iepriekš bija saukts pie kriminālatbildības, vairs nebija atzīstams par noziedzīgu, būtu jāapsver tas, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir attiecināms uz personām, kuras tika sodītas par tādiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri ir dekriminalizēti. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Dr. iur. Annija Kārkliņa - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Satversmes 106. panta pirmais teikums garantējot tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un attiecoties arī uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa kandidātu. Apstrīdētajā normā esot ietverts aizliegums, kuru varot uzskatīt par tādu, kas ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Turklāt šis aizliegums, ņemot vērā to, ka tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām un ir noteikts uz mūžu, esot uzskatāms par absolūtu. Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība -, jo tajā ietvertais ierobežojums veicinot publiski privātu kapitālsabiedrību efektīvu pārvaldīšanu, nodrošinot racionālu un ekonomiski pamatotu resursu izmantošanu. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums esot piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šāds aizliegums esot arī viens no līdzekļiem, kas var tikt izmantoti, lai nodrošinātu to, ka publiski privātas kapitālsabiedrības pārvaldība uzticēta personai, par kuras godprātīgumu un reputāciju nav šaubu. Tomēr apstrīdētās normas leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt arī bez absolūtā aizlieguma. Apstrīdētā norma pašlaik liedzot kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu arī personai, kura izdarījusi, piemēram, tīšu kriminālpārkāpumu, neatkarīgi no tā rakstura. Nosakot aizliegumu kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, likumdevējam būtu jāveic plašāka Krimināllikumā ietverto noziedzīgo nodarījumu analīze, identificējot tos noziedzīgos nodarījumus, kuri var apdraudēt kapitālsabiedrības efektīvu pārvaldīšanu, kā arī racionālu un ekonomiski pamatotu resursu izmantošanu. Visbeidzot, ņemot vērā to, ka noziedzīgais nodarījums, par kuru reiz tika notiesāts Pieteikuma iesniedzējs, ir dekriminalizēts, Satversmes tiesai būtu jāvērtē tas, vai Pieteikuma iesniedzēja izdarītais noziedzīgais nodarījums vispār ierobežo viņa tiesības kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu un rada viņa pamattiesību aizskārumu. Proti, tiesību literatūrā esot pausts viedoklis, ka aizliegums nav jāattiecina uz personām, kuras tika sodītas par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja notikusi attiecīgā nodarījuma dekriminalizācija un patlaban par attiecīgo rīcību kriminālatbildība nav paredzēta. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - uzskata, ka apstrīdētā norma ir pieņemta likumā noteiktajā kārtībā un tai ir leģitīms mērķis, tomēr tā neatbilst samērīguma principam. Cilvēka pamattiesības ierobežojošu normu atbilstība Satversmei nevarot būt atkarīga no tā, vai un cik plašas debates par šo normu ir bijušas likumdevējam. Par daudzām normām, kurās ietverts cilvēka pamattiesību ierobežojums, vispār neesot notikušas īpašas debates, nedz arī ticis veikts un dokumentēts izvērtējums par atbilstību Satversmei. Tas pats par sevi gan nenozīmējot, ka attiecīgās normas neatbilstu Satversmē ietvertajām pamattiesībām pēc būtības. Neesot pamatoti uzskatīt, ka tikai tāpēc vien, ka publiskas personas kapitālsabiedrības valdes loceklis ir valsts amatpersona, tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts var mazināt sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei. Valsts amatpersonas jēdziens esot juridiski tehnisks jēdziens, kas tiekot lietots Interešu konflikta novēršanas likuma regulējumam pakļauto personu loka apzīmēšanai. No tā vien, ka publiskas personas kapitālsabiedrības valdes loceklis ir valsts amatpersona minētā likuma izpratnē, nevarot izrietēt apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma attaisnojums. Tomēr fakts, ka amatpersona reiz izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, piemēram, tādu, kādu izdarījis Pieteikuma iesniedzējs, varot mazināt gan sabiedrības, gan kapitāla daļu turētāja uzticēšanos attiecīgajai amatpersonai. Taču, lai aizliegumu ieņemt valdes locekļa amatu kapitālsabiedrībā varētu atzīt par pamatotu, esot jāņem vērā vairāku faktoru kopums - pagātnē veikto prettiesisko vai citādi apšaubāmo darbību saistība ar attiecīgo amatu, laika posms, kāds pagājis pēc attiecīgās darbības, un personas uzvedība pēc attiecīgās darbības. Piemēram, no fakta, ka Pieteikuma iesniedzējs pirms 24 gadiem tika notiesāts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā atkārtoti gada laikā, nevarot izrietēt tāds secinājums, ka personai nav kapitālsabiedrības valdes loceklim nepieciešamo spēju un kvalifikācijas vai ka tai piemīt tādas bīstamas īpašības, kas būtu pamats liegt tai ieņemt attiecīgo amatu. Ar Krimināllikuma sistēmu saskanīgs būtu tāds regulējums, saskaņā ar kuru notiesāšanas faktu kā amata ieņemšanas pieļaujamības kritēriju pret personu varētu izmantot ne ilgāk kā Krimināllikumā noteiktajā sodāmības termiņā. Secinājumu daļa 13. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt visas apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un norāda, ka apstrīdētās normas dēļ viņa virzīšana valdes locekļa amatam publiski privātā kapitālsabiedrībā apturēta pēc tam, kad saņemta informācija par viņa sodāmību. Savukārt Saeima uzsver, ka lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, tāpēc apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam teikumam būtu izvērtējama tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, proti, ciktāl tā liedz par publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa kandidātu izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 97. lp.). Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. pants noteic ne tikai valdes, bet arī padomes locekļu nominēšanas kārtību atvasinātas publiskas personas kapitāla daļu pārvaldīšanas gadījumā. Savukārt saskaņā ar šā likuma 41. pantu konkrētās prasības ir vienlīdz attiecināmas arī uz publiski privātas kapitālsabiedrības pārvaldi. Lai arī, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 12. punktu), tomēr vienlaikus Satversmes tiesai ir jāvērtē arī visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir vienādi un salīdzināmi ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstākļiem. Turklāt Satversmes tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams precizēt, kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība. 13.1. Saskaņā ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 1. panta 3. punktu publiskas personas kapitālsabiedrībā visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder vienai publiskai personai, savukārt saskaņā ar šā panta 5. punktu publiski privātā kapitālsabiedrībā visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder vairākām publiskām personām. Atbilstoši šā panta 11. punktam atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrībā visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder vienai atvasinātai publiskai personai. Tādējādi minētajās kapitālsabiedrībās visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder publiskām personām. Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 41. pants noteic, ka publiski privātās kapitālsabiedrības pārvaldē citstarp ievērojamas visas šajā likumā noteiktās prasības attiecībā uz publiskas personas kapitāla daļu pārvaldību un ierobežojumi, kas piemērojami publiskas personas kapitālsabiedrības valdei un padomei, kā arī valdes un padomes locekļiem (tai skaitā padomes veidošanas kritēriji, prasības valdes un padomes locekļiem, mēneša atlīdzības noteikšana, prēmiju izmaksāšanas ierobežojumi un citas šajā likumā noteiktās prasības). Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai jāvērtē tas, vai tiek ievēroti Satversmes tiesas procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts uz objektīvās izmeklēšanas principu. Pēc tam, kad ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku - pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus meklē arī pati. Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā (sk. arī Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu). 13.1.1. Ņemot vērā Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma sistēmu, gan uz kapitālsabiedrību, kurās kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai, gan publiski privātu kapitālsabiedrību pārvaldes institūciju locekļu kandidātiem ir vienlīdz attiecināma to nominēšanas kārtība un ierobežojumi. Saeimas atbildes rakstā nav norādīti apsvērumi par to, vai Satversmei atbilst apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītu personu izvirzīt kā valdes locekļa kandidātu kapitālsabiedrībā, kurā kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai. Tomēr lietas sagatavošanas laikā ir iegūti Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas izstrādes materiāli, tostarp 11. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas (turpmāk - Saeimas komisija) un tās darba grupas sēžu protokoli un audioieraksti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 145.-150. lp. un 2. sēj. 1.-76. lp.). No šiem materiāliem ir iespējams izsecināt likumdevēja gribu un apsvērumus arī attiecībā uz aizliegumu par kapitālsabiedrības, kurā kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai, valdes locekļa kandidātu izvirzīt personu, kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Arī pieaicināto personu viedokļos apstrīdētās normas satversmība ir vērtēta šādā aspektā (sk., piemēram, tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 77.-86. lp. un Pārresoru koordinācijas centra viedokli 2. sēj. 100.-109. lp.). Lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu apstrīdētās normas satversmību gan attiecībā uz tādu kapitālsabiedrību, kurā kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai, gan arī publiski privātu kapitālsabiedrību. 13.1.2. Apstrīdētā norma nosaka vienādas prasības gan attiecībā uz tādas kapitālsabiedrības, kurā kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai, gan attiecībā uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļu kandidātiem, un šīs prasības ir vienlīdz attiecināmas arī uz šo kapitālsabiedrību padomes locekļu kandidātiem. Kaut arī valdes un padomes funkcijas un pienākumi šajās kapitālsabiedrībās atšķiras, tomēr apstrīdētās normas piemērošanas tiesiskās sekas abu šo pārvaldes institūciju locekļu kandidātiem ir identiskas. Tāpat no lietā iegūtajiem materiāliem var izsecināt, ka arī argumenti par konkrētā ierobežojuma nepieciešamību attiecībā gan uz valdes, gan padomes locekļiem ir vieni un tie paši. Izvērtējot apstrīdētās normas satversmību, tiek ņemtas vērā jebkuras personas, kas nokļūst situācijās, kas ir vienādas un salīdzināmas ar Pieteikuma iesniedzēju, lai nodrošinātu to, ka tiesību sistēmā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā apstrīdēto normu izvērtēs tiktāl, ciktāl tā attiecas uz kapitālsabiedrības, kurā kapitāla daļas pieder atvasinātai publiskai personai, un publiski privātas kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātiem. 13.2. No Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma sistēmas izriet, ka likumdevējs līdzvērtīgas prasības apstrīdētajā normā noteiktajām prasībām ir attiecinājis arī uz tādas kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātiem, kurā kapitāla daļas pieder valstij. Proti, saskaņā ar šā likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punktu par šādas kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekli nevar būt persona, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Pēc Saeimas atbildes raksta saņemšanas Satversmes tiesa lūdza Saeimu sniegt papildu paskaidrojumus, citstarp par Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punkta satversmību. Saeima papildu paskaidrojumos norādīja, ka šīs tiesību normas atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam teikumam nebūtu izvērtējama citādi kā apstrīdētās normas atbilstība Satversmei. Tāpat Saeimas atbildes rakstā izteiktie apsvērumi par normas satversmību būtu vienlīdz attiecināmi arī uz Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam (sk. Saeimas papildu paskaidrojumus lietas materiālu 2. sēj. 153.-154. lp.). Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka noteiktos gadījumos var tikt paplašinātas prasījuma robežas jau ierosinātās lietās. Satversmes tiesa prasījuma robežas var paplašināt, ievērojot visupirms "ciešās saistības koncepciju". Satversmes tiesa var paplašināt prasījuma robežas un izvērtēt arī pieteikumā neapstrīdētu normu satversmību, ja šīs normas ir tik cieši saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros un tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 10.2. punktu un 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 17. punktu). Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta un 37. panta tvērumā ietilpstošo kapitālsabiedrību, kurās kapitāla daļas pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai (turpmāk arī - kapitālsabiedrības), valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtība ir atzīstama par vienotu kapitālsabiedrības pārvaldes institūciju locekļu amatā iecelšanas sistēmu. Konkrētās prasības atbilstoši Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 41. pantam vienlīdz var tikt attiecinātas arī uz publiski privātām kapitālsabiedrībām. Likumdevējs, pieņemot Kapitālsabiedrību pārvaldības likumu, jau sākotnēji ir noteicis vienotas prasības šajos pantos minēto kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu kandidātiem. Turklāt arī Grozījumos Kapitālsabiedrību pārvaldības likumā likumdevējs ievērojis konsekvenci un, izvirzot jaunas prasības valdes un padomes locekļu kandidātu atlasei, tās vienādi attiecinājis uz visām minētajām kapitālsabiedrībām (sk. arī Saeimas papildu paskaidrojumus lietas materiālu 2. sēj. 153.-154. lp.). 13.2.1. Turklāt jāņem vērā, ka gan uz Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta, gan 37. panta tvērumā ietilpstošo kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtību vienlīdz attiecināmi arī Ministru kabineta 2020. gada 7. janvāra noteikumi Nr. 20 "Valdes un padomes locekļu nominēšanas kārtība kapitālsabiedrībās, kurās kapitāla daļas pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai" (turpmāk arī - Noteikumi Nr. 20). Līdz ar to ir iespējama Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punkta satversmības izvērtēšana tā paša pamatojuma ietvaros. 13.2.2. Paplašinot prasījuma robežas un vērtējot arī to kapitālsabiedrību, kurās kapitāla daļas pieder valstij, valdes un padomes locekļu kandidātiem izvirzītās prasības, tiktu nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei. Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka Satversmes tiesai nāktos ierosināt un izskatīt jaunas lietas par to pašu konstitucionāli tiesisko jautājumu, kas var tikt izlemts izskatāmās lietas ietvaros. Satversmes tiesa secina, ka lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu arī Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta ceturtās daļas 2. punkta atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Tādējādi, lai tiktu sekmēta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei, izskatāmajā lietā ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā vērtēs ne tikai Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta ceturtās daļas 2. punkta, bet arī 31. panta ceturtās daļas 2. punkta (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Ņemot vērā, ka minētās tiesību normas attiecībā uz personām, kuras tiek izvirzītas par valdes vai padomes locekļa amata kandidātiem, tiesisko seku ziņā ir identiskas, Satversmes tiesa tās vērtēs kā vienotu tiesisko regulējumu. 14. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." 14.1. Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības. Proti, minētās Satversmes normas tvērumā neietilpstot personas tiesības kandidēt uz publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tās esot publiskas personas tiesības - normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā izvēlēties personu, kurai uzticēt savas mantas pārvaldīšanu. Tādēļ personai neesot tiesību prasīt, lai tai tiktu uzticēta svešas mantas pārvaldīšana (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 106. lp.). Turklāt Ekonomikas ministrija norāda, ka Pieteikuma iesniedzējs konkrētajā kapitālsabiedrībā jau esot nodarbināts uz darba tiesisko attiecību pamata, tātad jau strādājot paša izraudzītajā profesijā atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai un par to saņemot atalgojumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93. lp.) Ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 6. punktu). Satversmes 106. panta pirmais teikums paredz personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumam, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību noteikta darba veikšanai, ņemot vērā gan izglītību, gan praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7. punktu). Satversmes 106. pantā ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr jēdziens "izvēlēties" šajā pantā tulkojams kā personas apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 2. punktu). Valstij ir pienākums atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). 14.2. Valdes un padomes locekļiem kapitālsabiedrībā ir īpaša loma, proti, viņi īsteno šīs sabiedrības pārvaldi. Atbilstoši Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 80. un 113. pantam valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību kopīgi. Tātad valde īsteno divas funkcijas: vadības un pārstāvības funkciju. Vadība ir uz sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu īstenošana tās iekšienē, proti, saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt pārstāvība ir sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 14.4. punktu). Līdzīgi kā privāto tiesību juridiskajām personām arī publiskas personas kapitālsabiedrības valdes loceklim var tikt uzticēti vairāki pienākumi, piemēram, vadīt un koordinēt sabiedrības darbu kopumā, veikt saimniecisko darbību ar mērķi gūt peļņu, plānot īstermiņa un ilgtermiņa sabiedrības attīstību, koordinēt ikdienas darbu, pārstāvēt sabiedrību attiecībās ar valsts iestādēm, citām valsts institūcijām vai juridiskajām un fiziskajām personām, kā arī pārraudzīt sabiedrības finanses (sk., piemēram: Strupišs A. Tiesas spriedumu komentāri: par valdes locekli kā darbinieku. Jurista Vārds, 2012. gada 28. februāris, Nr. 9). Atbilstoši Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 79. pantam ievēlētais valdes loceklis sabiedrībā darbojas uz pilnvarojuma līguma pamata. Saskaņā ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 107. pantu padome ir sabiedrības pārraudzības institūcija, kas pārstāv dalībnieku vai akcionāru intereses sapulču starplaikā un pārrauga valdes darbību. Padome ir tā, kas citstarp apstiprina sabiedrības darbības stratēģiju un uzrauga tās īstenošanu, tāpat veic uzraudzību pār sabiedrības darbību, nodrošina finanšu un risku pārvaldības sistēmu uzraudzību, kā arī apstiprina būtiskākās politikas, kurās definēti sabiedrības darbības principi attiecībā uz risku pārvaldību, interešu konflikta novēršanu, korupcijas apkarošanu, korporatīvo pārvaldību un citiem jautājumiem. Atsevišķos likumā vai sabiedrības statūtos noteiktos gadījumos valdei var būt nepieciešams saņemt arī padomes piekrišanu noteiktām darbībām. Valde un padome (ja tāda izveidota) ir neatņemama kapitālsabiedrības sastāvdaļa. Šo kapitālsabiedrību pārvaldes institūciju locekļi ir sabiedrības dalībnieku vai akcionāru uzticības personas, kurām tiek uzticēta svešas mantas pārvaldīšana (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 14.2.2. punktu). Kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amats ir tāds amats, kas pamatojas uzticības attiecībās. 14.3. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos paredz personai iespēju pēc pašas brīvās izvēles pretendēt uz amatu, ko tā vēlas ieņemt atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Turklāt šis amats var būt saistīts ar pretendenta personību kopumā. Tādējādi Satversmes 106. panta pirmais teikums ietver personas tiesības brīvi izvēlēties, vai tā kandidēs uz konkrēto amatu. Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst arī tiesības izvēlēties vairākas nodarbošanās un tās vienlaicīgi īstenot. Ja šīs tiesības tiek ierobežotas ar mērķi nepieļaut noteiktu amatu savienošanu, tad šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai uz likuma pamata kādu īpaši svarīgu interešu aizsardzības labad, ievērojot samērīgumu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Ja personai ir spējas un kvalifikācija, kas nepieciešamas, lai kandidētu uz valdes vai padomes locekļa amatu kapitālsabiedrībā, bet persona ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tad neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas apstrīdētās normas šai personai ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. 15. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 21. punktu). 16. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu). 16.1. Apstrīdētās normas ir pieņemtas ar Grozījumiem Kapitālsabiedrību pārvaldības likumā. Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums tika pieņemts un 2019. gada 28. jūnijā izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 129 normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personai skaidri paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). No apstrīdētajām normām persona var izsecināt un paredzēt, kādu apstākļu dēļ viņu nedrīkst izvirzīt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa kandidātu. Proti, par šāda amata kandidātu citstarp nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs, persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Lietas dalībnieki ir vienisprātis un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulētas. 16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojums noteikts, neievērojot labas likumdošanas principu. Proti, likumdevējs likumdošanas procesā neesot veicis pienācīgu izvērtējumu un neesot pamatojis nepieciešamību apstrīdētajās normās ietvert absolūto aizliegumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. Tie ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spri …