Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumus Nr.73443/01 un Nr.74860/01, kurus iesnieguši Tālis Freimanis un Alvis Līdums pret Latviju

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumus Nr.73443/01 un Nr.74860/01, kurus iesnieguši Tālis Freimanis un Alvis Līdums pret Latviju Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Eiropas Padome Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumus Nr.73443/01 un Nr.74860/01, kurus iesnieguši Tālis Freimanis un Alvis Līdums pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2003.gada 30.janvārī palātā, kas sastāv no C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, P.Lorenzen, N.Vajič, E.Levits, V.Zagrebelsky, E.Steiner, tiesneši, un S.Nielsen, departamenta sekretāra vietnieks, Ņemot vērā iepriekšminētos iesniegumus, kuri iesniegti attiecīgi 2001.gada 28.augustā un 2001.gada 5.oktobrī, Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēju atbildes uz tiem, Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu: FAKTI Iesniedzēji, Tālis Freimanis un Alvis Līdums, ir divi bijušie Latvijas uzņēmēji, kuri dzimuši attiecīgi 1946.un 1954.gadā un kuri ir notiesāti ar brīvības atņemšanas sodu. Pirmais iesniedzējs, kurš dzīvo Rīgā (Latvijā), šobrīd ir apcietināts cietumā. Otrais iesniedzējs, kurš jau ir izcietis savu sodu, šobrīd dzīvo Jelgavā (Latvijā). Tiesā abus iesniedzējus pārstāv I.Kauke, Rīgā praktizējoša advokāte. Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi. A. Lietas apstākļi 1. Iesniedzēju apcietināšana un viņu lietas izmeklēšana  a) Kriminālvajāšanas uzsākšana pret iesniedzējiem un apcietinājuma piemērošana viņiem Ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora 1995.gada 31.maija lēmumu tika ierosināta krimināllieta par akciju sabiedrības "Banka Baltija", vislielākās Latvijas bankas, atbildīgo amatpersonu darbībām. Šīs bankas bankrots bija katastrofāls tautsaimniecībai un izputināja simtus tūkstošu personu. Kriminālprocess sākotnēji attiecās uz divu personu darbībām: pirmo iesniedzēju, "Bankas Baltija" prezidentu, un Aleksandru Laventu, šīs bankas uzraudzības padomes priekšsēdētāju (skat. 2002.gada 28.novembra spriedumu lietā Lavents pret Latviju, nr.58442/00, nav publicēts, un 2001.gada 7.jūnija lēmumu par lietas pieņemšanu izskatīšanai, nav publicēts). Savā lēmumā prokurors cita starpā konstatēja, ka pirmais iesniedzējs un Laventa kungs bija sankcionējuši 80 miljonu latu [apmēram 139 miljonu eiro], kas sastādīja vairāk nekā pusi bankas kretītportfeļa, cesiju kādai Krievijas bankai, kas atradās Maskavā un kura no savas puses apņēmās veikt apmaksu Krievijas valdības izdotajās obligācijās. Saskaņā ar prokurora viedokli šo obligāciju, kas varēja tikt realizētas tikai sākot ar 2008.gadu, reālā vērtība bija tikai 29% no to nominālvērtības. No tā prokurors secināja, ka pirmais iesniedzējs un Laventa kungs bija ar nodomu šādi rīkojušies, lai izslēgtu jebkuru kreditoru un Latvijas valsts iespēju atgūt cedēto summu. Prokurora lēmums norāda, ka šīs darbības var veidot kaitniecības nozieguma sastāvu, par ko tolaik spēkā esošais Kriminālkodeksa 64.pants paredzēja brīvības atņemšanas sodu līdz divpadsmit gadiem. 1995.gada 1.jūnijā Ģenerālprokuratūras prokurors, kura lietvedībā atradās lieta, pirmo iesniedzēju un Laventa kungu pasludināja par aizdomās turēto kaitniecības nozieguma izdarīšanā un viņus nopratināja šajā statusā viņu izraudzītu advokātu klātbūtnē. Kas attiecas uz otro iesniedzēju, "Bankas Baltija" bijušo administratīvo direktoru, viņš tika nopratināts 1995.gada 8.un 20.jūnijā liecinieka statusā. Ar 1995.gada 28.jūnija lēmumu Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors uzsāka kriminālvajāšanu pret pirmo iesniedzēju un Laventa kungu, apsūdzot viņus kaitniecībā. Papildus apgalvojumiem, kas bija ietverti 1995.gada 31.maija lēmumā, prokurors argumentēja, ka kā bankas prezidents pirmais iesniedzējs bija realizējis krāpnieciskas darbības, lai radītu bankas uzticamības un stabilitātes iespaidu, tādējādi rosinot pēc iespējas lielāku skaitu fizisko un juridisko personu tur noguldīt savus līdzekļus. Pēc tam saskaņā ar prokurora teikto, pirmais iesniedzējs bija no Latvijas valdības un Latvijas Bankas krāpnieciskā veidā ieguvis šo noguldījumu garantiju. Turklāt bankas atbildīgās amatpersonas bija ieķīlājušas visus bankas īpašumus. No tā prokurors secināja, ka pirmais iesniedzējs bija "darījis visu, lai novērstu to, ka diviem simtiem tūkstošu noguldītāju tiek atdoti viņu 160 miljoni latu [apmēram 227 miljoni eiro]", kā arī lai nodotu ārvalstij stratēģiska mēroga kreditora tiesības. Pirmais iesniedzējs tika nekavējoties informēts par apsūdzības celšanu viņam. Vēlāk viņa apsūdzība tika pabeigta, ietverot tajā apsūdzību par mantas piesavināšanos un uzņēmuma novešanu līdz maksātnespējai krāpnieciskā veidā, kā arī par citiem noziedzīgiem nodarījumiem finansu un banku tiesību sfērā. Pēc prokurora lūguma ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona pirmās instances tiesas tiesnesis piemēroja pirmajam iesniedzējam apcietinājumu. Tomēr nākošajā dienā, 1995.gada 29.jūnijā, viņu ievietoja slimnīcā sakarā ar infarktu. Viņš uzturējās slimnīcā līdz 1995.gada 29.augustam, datumam, kurā policija viņu aizturēja un nosūtīja uz cietumu. b) Lietas pirmstiesas izmeklēšana no prokuratūras puses  i. Lēmumi par drošības līdzekļa piemērošanu pirmajam iesniedzējam Pirmais iesniedzējs apstrīdēja tiesneša 1995.gada 28.jūnija lēmumu, iesniedzot sūdzību Centra rajona pirmās instances tiesā. Ar 1995.gada 28.augusta lēmumu, kurš pasludināts atklātas tiesas sēdes noslēgumā, tiesa trīs tiesnešu sastāvā noraidīja sūdzību. Tiesa jo īpaši uzsvēra, ka pirmais iesniedzējs bija apsūdzēts sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas bija vērsts pret valsts svarīgām interesēm, un viņš "radīja paaugstinātu sabiedrības bīstamību". Tādējādi tiesa paziņoja, ka "tā nav pārliecināta", ka pirmais iesniedzējs neizvairīsies no izmeklēšanas un necentīsies to aizkavēt. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu, 1995.gada 28.augustā, tās pašas tiesas tiesnesis pagarināja pirmā iesniedzēja apcietinājumu līdz 1995.gada 28.oktobrim. Iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu, iesniedzot sūdzību Centra rajona pirmās instances tiesai. Savā sūdzībā, piestādot medicīniskās izziņas, viņš uzsvēra, ka viņa turēšana apcietinājumā var tikai pasliktināt viņa veselības stāvokli, kas jau tagad ir kritisks. Turklāt savai sūdzībai viņš pievienoja četrpadsmit vēstules ar personiskiem galvojumiem, kurās parakstītāji apliecināja ar savu godu, ka pirmais iesniedzējs neizvairīsies no izmeklēšanas. Ar 1995.gada 5.oktobra lēmumu tiesa apmierināja sūdzību un nomainīja pirmā iesniedzēja apcietinājumu pret mājas arestu. Lēmumā tika noteikts aizliegums viņam pamest savu dzīvokli un kontaktēties ar Laventa kungu, otro iesniedzēju un kādu trešo personu, kuras vārds bija atrodams lietā. Viņa dzīvokli, kurš bija īpaši pārveidots, lai nodrošinātu viņa personisko drošību, nepārtraukti uzraudzīja policijas darbinieki. Tā rezultātā pirmā iesniedzēja mājas arests ilga līdz 1996.gada 28.decembrim. 1996.gada 11.janvārī, ņemot vērā pirmā iesniedzēja veselības pasliktināšanos, Centra rajona pirmās instances tiesa atļāva viņa ievietošanu slimnīcā. Savā lēmumā tiesa uzsvēra, ka šim iesniedzējam piemērotā drošības līdzekļa pārējie nosacījumi paliek nemainīgi, kas neļāva viņam atstāt viņam nozīmēto un policijas darbinieku apsargāto slimnīcas palātu. Tāpat tiesa atstāja spēkā aizliegumu pirmajam iesniedzējam kontaktēties ar 1995.gada 5.oktobra lēmumā norādītajām personām. Visbeidzot tiesa noteica, ka laiks, kuru pirmais iesniedzējs pavadītu cietumā, būtu oficiāli iekļauts kopējā mājas aresta termiņā. Pēc tam, kad pirmais iesniedzējs bija pavadījis kādu laiku slimnīcā, viņš atgriezās savās mājās. Tomēr, sekojot jaunai viņa veselības stāvokļa pasliktināšanai, 1996.gada 13.jūnijā, viņš atkal tika ievietots slimnīcā un tur viņš atradās līdz 1996.gada 26.jūnijam. Pirmā iesniedzēja ārstējošie ārsti viņam noteica diagnozi angina pectoris un kardiosklerozi, kas ir pirms gada notikušā infarkta sekas. Ar 1996.gada 28.augusta lēmumu tiesa atstāja spēkā pirmajam iesniedzējam piemēroto mājas arestu. 1996.gada 28.oktobrī viens no prokuroriem, kura lietvedībā atradās lieta, lūdz Centra rajona pirmās instances tiesu mainīt pirmajam iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un piemērot viņam apcietinājumu. Šajā sakarā prokurors uzskatīja, ka pirmais iesniedzējs un Laventa kungs, kurš tajā laikā arī bija ievietots slimnīcā, varētu būt vienojušies par kopīgu rīcību, simulējot smagas sirds slimības, lai kavētu viņu lietas izmeklēšanu. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu tiesas tiesnesis noraidīja šo lūgumu. ii. Apsūdzības uzrādīšana otrajam iesniedzējam un viņam piemērotais drošības līdzeklis 1995.gada 20.septembrī un 1.decembrī prokuratūra nopratināja otro iesniedzēju liecinieka statusā "Bankas Baltija" lietā. 1996.gada 30.janvārī Sevišķu svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors viņam uzrādīja apsūdzību par mantas piesavināšanos, kas bija noziedzīgs nodarījums saskaņā ar tajā laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 144.panta 4.daļu un kas paredzēja līdz piecpadsmit gadiem brīvības atņemšanas soda. Otrais iesniedzējs uzskatīja, ka šī apsūdzība pamatojas uz viņa iepriekš sniegtajām liecībām liecinieka statusā un tādējādi bez advokāta klātbūtnes. Tajā pašā dienā, 1996.gada 30.janvārī, prokurors piemēroja otrajam iesniedzējam drošības līdzekli - parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. Viņam bija jāparaksta rakstisks apliecinājums, saskaņā ar kuru viņš apsolīja ierasties pēc pirmā uzaicinājuma un bez prokurora brīdināšanas nepamest rajonu, kurā atradās viņa dzīvesvieta. Drošības līdzeklis neietvēra nevienu citu otrā iesniedzēja personiskās brīvības ierobežošanu. iii. Lietas izmeklēšana un tās pabeigšana Laika posmā no 1995.gada jūnija līdz 1996.gada novembrim prokurors nopratināja pirmo iesniedzēju divdesmit divas reizes. Kas attiecas uz otro iesniedzēju, viņa nopratināšanas notika 1996.gada 30.janvārī, 20.martā un 5.novembrī. 1996.gada oktobra beigās tika pabeigta lietas pirmstiesas izmeklēšana. 1996.gada 30.oktobrī Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors sastādīja galīgo apsūdzības rakstu attiecībā uz pirmo iesniedzēju un 1996.gada 6.novembrī attiecībā uz otro iesniedzēju. Šie raksti nekavējoties tika viņiem izsniegti. 1996.gada 22.novembrī prokuratūra iedeva pirmajam iesniedzējam lietas izmeklēšanas laikā sastādītos 69 sējumus, katru vismaz 250 lappušu biezu. 1996.gada 27.novembrī otrais iesniedzējs saņēma šo lietas materiālu kopiju. Abi iesniedzēji, ar viena vai vairāku advokātu palīdzību, uzsāka iepazīšanos ar lietas izmeklēšanas materiāliem attiecīgi 1997.gada 18.februārī un 10.jūnijā. Paralēli šo procesu veica arī Laventa kungs. c) Tiesas izmeklēšana i. Lietas nodošana tiesai Ar 1997.gada 12.jūnija lēmumu iesniedzēju un Laventa kunga lietu izmeklējošais prokurors nosūtīja lietu Rīgas apgabaltiesai. 1997.gada 30.jūnijā Rīgas apgabaltiesa rīcības sēdē uzskatīja, ka prokuratūra iesniegusi pietiekamus materiālus par apsūdzību, un pieņēma lēmumu par "apsūdzētā nodošanu tiesai". Ar šo pašu lēmumu apgabaltiesa mainīja pirmajam iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli, atbrīvojot viņu no mājas aresta un piemērojot viņam policijas uzraudzību. Kas attiecas uz otro iesniedzēju, tiesa atstāja spēkā prokuratūras piemēroto drošības līdzekli - parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. 1997.gada 13.oktobrī Rīgas apgabaltiesa uzsāka lietas izskatīšanu pēc būtības. ii. Valdības locekļu paziņojumi 1997.gada 14.oktobra tiesas sēdē Laventa kungs pārcieta smagu sirdslēkmi, kuras rezultātā viņš nekavējoties tika ievietots slimnīcā. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa aizstāja viņam piemēroto apcietinājumu ar mājas arestu. Nākamajā dienā, 1997.gada 15.oktobrī, lielākais Latvijas dienas laikraksts "Diena" publicēja informāciju par oficiālu Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgu paziņojumu, kurā viņi izteica savu nepiekrišanu minētajam 14.oktobra lēmumam. Pilns šī paziņojuma teksts, ko 1997 gada 16.oktobrī pārpublicēja oficiālais laikraksts "Latvijas Vēstnesis", skan šādi: "Piemērotā drošības līdzekļa maiņa bijušajam "Bankas Baltija" uzraudzības padomes priekšsēdētājam Aleksandram Laventam šajā gadījumā uzskatāma par nepieņemamu Latvijas sabiedrībai. Pamatojoties uz šo un līdzīgiem gadījumiem, uzskatām par nepieciešamu ierosināt pārskatīt tiesnešu atbildības principus, kas noteikti likumā "Par tiesu varu" un likumā "Par tiesnešu disciplināro atbildību"." 1997.gada 16.oktobrī Rīgas apgabaltiesas tiesneši apstiprināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un tiesas sastāvs atkāpās no lietas izskatīšanas, pamatojoties uz to, ka spiediens "no valdības un sabiedrības puses" tai neļauj objektīvi iztiesāt lietu. Tā rezultātā lieta tika nodota tās pašas tiesas trīs citiem tiesnešiem, kuri uzsāka iepazīšanos ar lietu. Saskaņā ar iesniedzēju teikto, apgabaltiesa neveica nevienu izmeklēšanas darbību līdz 1998.gada septembrim. iii. Iesniedzēju apcietināšana Rīgas apgabaltiesa atsāka lietas izskatīšanu 1998.gada 14.septembrī. Ar 1998.gada 25.septembrī pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa, pēc savas iniciatīvas un neuzklausot pušu viedokli šajā jautājumā, apcietināja trīs apsūdzētos, kaut arī prokuratūra nebija lūgusi šādu drošības līdzekļu maiņu. Piemērotais drošības līdzeklis attiecās ne tikai uz Laventa kungu un pirmo iesniedzēju, kuri jau bija ievietoti apcietinājumā šīs lietas ietvaros, bet arī uz otro iesniedzēju. Minētais lēmums tika pamatots šādi: "(..) Ņemot vērā celtās apsūdzības smagumu pret Laventu, Freimani un Līdumu, ņemot vērā faktu, ka piemērotais drošības līdzeklis Laventam un Freimanim vienreiz tika mainīts uz drošības līdzekli, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ņemot vērā [viņu] veselības stāvokli, tiesai nav iemesla uzskatīt, ka Laventa un Freimaņa veselības stāvoklis ir tik smags, ka tas traucētu viņu apcietināšanai. Kopš 14.septembra līdz šodienai apsūdzētie ir piedalījušies tiesas sēdēs; viņi nav iesnieguši tiesai nevienu dokumentu, kas liecinātu, ka viņu veselības stāvoklis viņiem neatļauj piedalīties lietas izskatīšanā. Bez tam tiesa uzskata, ka Laventam, Freimanim un Līdumam piemērotais drošības līdzeklis ir jāgroza uz apcietinājumu, lai garantētu viņu drošību un lai viņu dzīvība un viņu veselība nebūtu pakļauta briesmām. (..)" Iesniedzēji un Laventa kungs tika apcietināti tiesas sēdē un nosūtīti uz Rīgas Centrālcietumu. Saskaņā ar valdības teikto tajā pašā dienā, 1998.gada 25.septembrī, pirmais iesniedzējs apmainīja savu advokātu. Tā kā šis advokāts iepazinās ar lietas materiāliem, tiesas sēde tika atlikta līdz 1998.gada 23.novembrim. Iesniedzēji uzsver, ka neviens lietas materiāls neapstiprina šo faktu. Pret šo lēmumu iesniedzēji 1998.gada 16.decembrī, 1999.gada 3.septembrī un 27.oktobrī, 2000.gada 24.februārī, 1.martā, 30.martā, 11.aprīlī un 15.jūnijā vērsās pie Rīgas apgabaltiesas ar lūgumiem viņus atbrīvot, kas visi tika noraidīti; šie visi lēmumi tika pieņemti tajā pašā dienā, kad tika iesniegts lūgums par atbrīvošanu no apcietinājuma. Pēdējais lēmums, kas datēts ar 2000.gada 15.jūniju un kura saturs bija faktiski identisks visiem iepriekšējajiem lēmumiem, pamatojās uz šādiem motīviem: "(..) Kas attiecas uz jautājumu par apsūdzētajiem piemērotā drošības līdzekļa, un proti, apcietinājuma maiņu, tiesa uzskata, ka nav iemesla to grozīt un ka tas nav grozāms, ņemot vērā apsūdzības smagumu, apsūdzēto personību; kas attiecas uz viņu veselības stāvokli, neviens tiesā iesniegts dokuments neļauj secināt, ka sakarā ar viņu veselības stāvokli apsūdzētie nevarētu palikt apcietinājumā un piedalīties tiesas sēdēs. (..)" Pēc tam, kad 1999.gada 1.aprīlī spēkā stājās jaunie KPK noteikumi, kas paredzēja iespēju tiesājamajam pārsūdzēt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu lietas iztiesāšanas laikā, ja lietas iztiesāšana atlikta uz laiku ilgāku par vienu mēnesi, iesniedzēji pārsūdzēja 1999.gada 27.oktobra lēmumu. Ar 1999.gada 25.novembrī pieņemtu lēmumu Augstākās tiesas Senāts sūdzību noraidīja, paziņojot, ka nav kompetents to izskatīt. 1998.gada 26.septembrī iesniedzēji lūdza apgabaltiesu apturēt lietas izskatīšanu un nosūtīt lietu atpakaļ prokuratūrai papildu izmeklēšanai. Tā kā tiesa atstāja šo lūgumu bez izskatīšanas, aizstāvība to atkārtoja piecas reizes 1999.gada laikā. Ar 2000.gada 15.jūnija lēmumu tiesa noraidīja sešus apsūdzēto iesniegtos lūgumus, nesniedzot mazāko iemeslu. 1999.gada februārī lietas izskatīšana tika atlikta uz septiņām dienām sakarā ar pirmā iesniedzēja pneimoniju. Bez tam no 1999.gada 26.marta līdz 9.aprīlim lietas izskatīšana atkal tika atlikta sakarā ar Laventa kunga advokātu saslimšanu. Iesniedzēji uzskata, ka neviens cits kavējums nav attiecināms uz aizstāvību šajā lietā. 1. Fakti par noraidījumu pieteikšanu Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem  a) Pirmie noraidījumi tiesnesei un tiesas piesēdētājiem 1999.gada 25.janvārī un 18.jūnijā Laventa kungs pieteica divus noraidījumus - Rīgas apgabaltiesas tiesas sastāva priekšsēdētājai Šteinertes kundzei un tiesas sastāvam kopumā, kas sastāvēja no priekšsēdētājas un tiesas piesēdētājiem, to pamatojot ar būtiskiem Kriminālprocesa kodeksa pārkāpumiem, kas liecināja par tiesas sastāva objektivitātes trūkumu. Abi noraidījumi tika noraidīti. 1999.gada 1.un 3.septembrī Laventa kungs gribēja apstrīdēt pēc Rīgas apgabaltiesas pieprasījuma veiktās medicīniskās ekspertīzes slēdzienu. Tāpat viņš lūdza Rīgas apgabaltiesu izvērtēt citu slēdzienu, kas 1997.gada 14.oktobrī jau bija pievienots lietai. Šteinertes kundze viņu informēja, ka šāds slēdziens nekad nav ticis iesniegts, un atteicās ņemt vērā viņa iesniegto eksemplāru, pamatojoties uz to, ka tā bija tikai fotokopija un nevis oriģināls. Tomēr 1999.gada 14.oktobrī Laventa kunga advokāti atrada slēdziena tekstu starp lietas materiāliem. Līdz ar to Laventa kungs 1999.gada 27.oktobrī pieteica jaunu noraidījumu Šteinertes kundzei, argumentējot, ka tas, ka tiesnesis noslēpj svarīgu dokumentu, nepārprotami liecina par viņa objektivitātes trūkumu. Ar tajā pašā dienā taisītu lēmumu viens no tiesas piesēdētājiem, Z.L. kundze, izskatot noraidījumu, atbalstīja Šteinertes kundzes noraidīšanu, kas nozīmē, ka noraidījuma lūgums tika pieņemts. Tomēr pēc prokuroru iesniegta protesta 1999.gada 14. decembrī Augstākās tiesas Senāts ar galīgu lēmumu atcēla 27.oktobra lēmumu procesuālu trūkumu dēļ un nosūtīja jautājumu par Šteinertes kundzes noraidījumu lemšanai Rīgas apgabaltiesai, precizējot tomēr, ka šis jautājums jāizskata "tai pašai tiesai citā sastāvā". Senāts neņēma vērā aizstāvības argumentu, ka lēmums par noraidījumu ir galīgs un nevar tikt pārsūdzēts, nedz arī, ka par to var iesniegt protestu. b) Tiesneses paziņojumi presei 1999.gada 4. un 5.novembrī divi Latvijas laikraksti, "Lauku Avīze" un "Respublika", publicēja Šteinertes kundzes izteikumus, kas, atbildot uz žurnālista jautājumiem par lietas stāvokli, cita starpā bija paziņojusi: "(..) Aizstāvībai ir tiesības pieteikt noraidījumu. Man jau tas ir piektais noraidījums. Es pie noraidījumiem jau esmu pieradusi: Laventa advokāti meklēja jebkuru iemeslu, lai mani noraidītu. Un es nesaprotu, kāpēc. (..) Bezgalīgi lietu stiept garumā nevar. Var sarīkot pārtraukumu, ja tam ir objektīvi iemesli. Darba likumdošanā ir noteikts, ka mums ir tiesības uz atvaļinājumu un slimību. Ja Laventa un Freimaņa advokāti patiesi būtu ieinteresēti izskatīt lietu ātri, to varētu izdarīt sešos, septiņos mēnešos. Tā būtu tad, ja viņi par varēm negribētu tikt no manis vaļā. Kāpēc? Tāpēc, ka mani nevar ne nopirkt, ne iebiedēt. Starp citu, ja viņi būtu patiesi gudri cilvēki, viņi varētu diskutēt par pierādījumiem, kas ir šajā lietā. Debatēs savas iebildes un prokuratūras kļūdas viņi varētu celt priekšā. Ja nepatiktu tiesas spriedums, viņi to varētu pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Taču aizstāvība stingri nolēmusi no manis tikt vaļā jebkuriem līdzekļiem, un protesti sekoja cits citam. (..) (..) Viņi [aizstāvība] uzskata, ka apsūdzētie nav vainīgi, apsūdzība ir nepareizi sastādīta. Es šobrīd nevaru pateikt, vai tiesas spriedums būs apsūdzošs vai daļēji attaisnojošs. (..)" 1999.gada 7.decembrī Latvijas laikraksts "Komersant Baltic" publicēja jaunu Šteinertes kundzes paziņojumu, kur viņa teica: "(..) Godīgi sakot, es nesaprotu aizstāvību un apsūdzētos. Viņi taču sevi neatzīst par vainīgiem. Piemēram, Lavents noliedz pat apsūdzības punktu par ieroča glabāšanu. Nu tad vienkārši pierādiet savu nevainīgumu, un viss. Bet viņi, šķiet, uzskata, ka man vienkārši gribas iesēdināt cietumā Laventu un Freimani. Man tas nav vajadzīgs. (..)" c) Noraidījumi pēc tiesneses paziņojumiem 2000.gada 24.februārī Augstākās tiesas Senāta atpakaļ nosūtītais noraidījuma pieteikums tika no jauna izskatīts Rīgas apgabaltiesā tajā pašā tiesas sastāvā ar Šteinertes kundzi kā priekšsēdētāju. Noraidījuma pieteikums tika noraidīts ar pamatojumu, ka nebija nekādu ticamu pierādījumu, kas liecinātu par tiesneses neobjektivitāti. Turklāt Z.L., tiesas piesēdētāja, kas pirms tam bija balsojusi par labu Šteinertes kundzes noraidījumam, pievienoja lēmumam savus paskaidrojumus, izskaidrojot sava viedokļa maiņu ar to, ka starp lietas materiāliem bija ticis atrasts strīdīgais medicīniskais slēdziens, ko viņa bija uzskatījusi par nozaudētu vai nozagtu. Tajā pašā dienā aizstāvība pieteica noraidījumu visam tiesas sastāvam. Ar 2000.gada 1.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesa līdzšinējā sastāvā un ar Šteinertes kundzi kā priekšsēdētāju noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz to, ka, tā kā viņa nebija lasījusi minētās publikācijas un tātad nevarēja pārliecināties, vai šie laikraksti bija pareizi un pilnīgi atspoguļojuši viņas teikto, nevarēja, tikai pamatojoties uz faktu kā tādu, inkriminēt viņai neobjektivitāti. 2000.gada 11.aprīlī apgabaltiesa noraidīja vienu no iesniedzēju iesniegtajiem lūgumiem par atbrīvošanu no apcietinājuma. Viņi lūdza tiesai atlikt tiesas sēdi līdz 2000.gada 11.maijam, lai izpildītos KPK 465.panta jaunajā redakcijā ietvertie nosacījumi (skat. iepriekš) un viņi varētu pārsūdzēt augstākas instances tiesā viņu lūguma par atbrīvošanu no apcietinājuma noraidīšanu. Apgabaltiesa atteicās apmierināt šo lūgumu un nolēma atlikt lietas izskatīšanu tikai līdz 2000.gada 8.maijam. 2000.gada 20.aprīlī Laventa kungs atkal tika ievietots slimnīcā, un tur viņš atradās līdz 2000.gada 7.jūnijam. Tiesas sēdes nenotika līdz šim pēdējam minētajam datumam. No 20.līdz 26.jūnijam trīs apsūdzētie tika nogādāti līdz apgabaltiesas telpām, kur viņi iepazinās ar atsevišķiem, viņiem nesaprotamā valodā sastādītiem, lietas materiālu tulkojumiem. 2000.gada 30.jūnijā Rīgas apgabaltiesa pabeidza tiesas izmeklēšanu un atklāja tiesu debates. Pirmā uzstājās prokuratūra; tā teica savu runu vienu nedēļu. Pēc tam iesniedzēju un Laventa kunga advokāti vērsās pie tiesas ar runu vairāk nekā nedēļu, uzstājot uz savu klientu nevainīgumu. d) Noraidījums vienai no tiesas piesēdētājiem 2000.gada augustā Laventa kungs saņēma kādas Rīgas slimnīcas vēstuli, kas apliecināja, ka kopš 2000.gada jūnija Z.L. kundze tur tiek ārstēta viņas ciklotīmiskā stāvokļa dēļ, ko izraisījusi galvaskausa trauma. Sava pēdējā vārda laikā 2000.gada 4.septembrī, slēdzot tiesu debates, iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu atsākt tiesas izmeklēšanu, lai varētu pieteikt noraidījumu Z.L. Šajā sakarā viņš uzskatīja, ka viņas viedokļa maiņa attiecībā uz Šteinertes kundzes noraidīšanu varēja būt drīzāk sakarā ar viņas psihiska rakstura problēmām nekā viedokļa patiesa izmainīšana. Ar šajā pašā dienā pieņemtu lēmumu Rīgas apgabaltiesa šo lūgumu noraidīja. 2. Pirmās instances tiesas procesa noslēguma daļa 2000.gada 5.septembrī Lavents turpināja teikt savu pēdējo vārdu. Tomēr Šteinertes kundze viņu pārtrauca, paziņojot, ka viņa uzstāšanās saturēja apvainojumus attiecībā uz tiesu, un tiesnese deva vārdu pirmajam iesniedzējam sava pēdējā vārda teikšanai. Pēc dažām minūtēm Lavents pārcieta sirdslēkmi un nekavējoties tika ievietots slimnīcā. Tiesas sēde tādējādi tika atlikta līdz 2000.gada 25.septembrim. 2000.gada 25.septembrī pirmais iesniedzējs varēja atsākt sava pēdējā vārda teikšanu. Tomēr Laventa kungs bija pakļauts vēl vienai sirdslēkmei, kura vēl vienu reizi prasīja viņa ievietošanu slimnīcā un tiesas sēdes atlikšanu. Tāds pats scenārijs notika 2001.gada 2.augusta tiesas sēdē. 2001.gada 28.augustā otrais iesniedzējs tika uzaicināts teikt savu pēdējo vārdu. Viņš to atteicās darīt, pamatojoties uz to, ka apgabaltiesai nebija nekādu tiesību turpināt lietas izskatīšanu slimnīcā ievietotā Laventa kunga prombūtnē. Tā rezultātā ar šajā sakarā pieņemtu lēmumu tiesa uzskatīja, ka otrais iesniedzējs nepakļaujas tiesneša rīkojumiem un nolēma viņu izraidīt no tiesas zāles. Otrais iesniedzējs mēģināja apstrīdēt šo lēmumu, pārsūdzot to Augstākajā tiesā. Ar 2001.gada 6.septembra vēstuli Šteinertes kundze atteicās nosūtīt šo sūdzību adresātam, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Latvijas tiesībām šāda veida lēmumi nav pārsūdzami. Tādējādi, sākot ar 2001.gada 28.augustu, lietas izskatīšana turpinājās, nepiedaloties otrajam iesniedzējam. 2001.gada 10.septembra tiesas sēdē tiesa uzaicināja pirmo iesniedzēju atsākt sava pēdējā vārda teikšanu, kurš bija iesākts gadu iepriekš. Pēc trīs stundu ilgas uzstāšanās pirmais iesniedzējs pats pārcieta angina pectoris lēkmi un tika ievietots slimnīcā. Ar 2001.gada 12.septembra vēstuli Šteinertes kundze uzaicināja viņu iesniegt pārējo pēdējā vārda daļu rakstiskā veidā, uz ko viņš neatbildēja. 2001.gada 20.septembrī viņš atsāka sava pēdējā vārda teikšanu, taču pēcpusdienā, pēc tiesas sēdes pabeigšanas, viņš tika ievietots slimnīcā. Ar jaunu vēstuli, kura tika nosūtīta ar faksu nākamajā dienā, 21.septembrī, Šteinertes kundze atkal uzaicināja viņu iesniegt pārējo sava pēdējā vārda daļu rakstiskā veidā un tā izdarīšanai noteica viņam termiņu līdz 2001.gada 24.septembrim. Šajā reizē pirmais iesniedzējs izpildīja šos norādījumus, noteiktajā datumā iesniedzot tekstu, kurš saturēja noslēguma piezīmes. 24.septembra tiesas sēdē, kura notika abu iesniedzēju prombūtnē, Šteinertes kundze nolasīja šo tekstu skaļā balsī. 2001.gada 25.septembrī, konstatējot, ka pirmais iesniedzējs un Laventa kungs nebija spējīgs ierasties uz tiesas sēdi veselības sakarā, Šteinertes kundze paziņoja, ka viņu uzvedība norāda uz kopīgu rīcību novilcināt lietas izskatīšanu. Tādējādi viņa paziņoja, ka apsūdzētajiem vairs nebūs iespēja dot savus paskaidrojumus, un viņa paziņoja par tiesas sēdes slēgšanu. Tajā pašā dienā Rīgas apgabaltiesa devās apspriesties. Ar spriedumu, kura atklāta nolasīšana ilga no 2001.gada 19.decembra līdz 28.decembrim, iesniedzēji tika atzīti par vainīgiem viņiem inkriminētajos noziegumos un notiesāti attiecīgi uz sešiem gadiem un trīs gadiem un trīs mēnešiem ar brīvības atņemšanas sodu. Tā kā otrā iesniedzēja atrašanās apcietinājumā laiks tika ieskaitīts viņa brīvības atņemšanas sodā un pilnībā to pārklāja, viņš tika atbrīvots tiesas sēžu zālē. Kas attiecas uz pirmo iesniedzēju, laika posms, kurā viņš atradās mājas arestā, netika atzīts kā tāds, kas ieskaitāms viņa sodā. Kas attiecas uz Laventa kungu, viņu notiesāja uz deviņiem gadiem ar brīvības atņemšanas sodu. Pastāvot šaubām par Rīgas apgabaltiesas informācijas sistēmas drošības līmeni, Šteinertes kundze nolēma rakstīt sprieduma oriģinālu ar roku; tādējādi spriedums sastāvējā no 1004 lappusēm. Vēlāk tiesas sekretariāta administratīvais personāls sagatavoja drukātu versiju, kura kļuva pieejama notiesātajiem, sākot ar 2002.gada 15.februāri. 3. Iesniedzēju apelācijas sūdzības 2002.gada 7.janvārī iesniedzēji, Laventa kungs un prokurors iesniedza apelācijas sūdzības Augstākās tiesas Krimināllietu palātā. 2002.gada martā, pēc apgabaltiesas sprieduma pilna teksta saņemšanas, iesniedzēji papildināja savas apelācijas sūdzības, iesniedzot papildinājumus. 2002.gada 4.martā pirmais iesniedzējs rakstīja Rīgas apgabaltiesai, lūdzot tai vēlreiz izvērtēt lēmuma par mājas arestā pavadītā laika neieskaitīšanu brīvības atņemšanas sodā likumīgumu; šajā sakarā viņš uzsvēra, ka, ja šāda ieskaitīšana bija atzīta, viņš ir atbrīvojams 2002.gada 20.septembrī. Nesaņemot nekādu atbildi, viņš iekļāva šo argumentu savā apelācijas sūdzībā par lietas būtību. 2002.gada 19.aprīlī iesniedzēju lieta, kura saskaņā ar valdības teikto sastāvējā no 102 sējumiem, tika nosūtīta Krimināllietu palātai. 2002.gada 10.maijā palāta konstatēja, ka iesniedzēji ir atsaukušies uz savu procesuālo tiesību būtiskiem pārkāpumiem, kuri parasti prasa sprieduma atcelšanu un lietas nosūtīšanu vēlreizējai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Tiesa tādējādi nolēma nosūtīt lietu un iesniedzēju apelācijas sūdzības Augstākās tiesas Senātam. Ar 2002.gada 20.jūnija lēmumu Senāts atteicās izskatīt šīs sūdzības; lieta tādējādi tika nosūtīta atpakaļ Krimināllietu palātai. Šobrīd lieta vēl atrodas apelācijas instances tiesā, un līdz šim bīdim Krimināllietu palāta nav noteikusi precīzu datumu, kad notiks tiesas sēde. B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu 1. Drošības līdzekļi a) Apcietinājums kā viens no drošības līdzekļiem Saskaņā ar KPK 68.pantu drošības līdzeklis var tikt piemērots, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā. Pastāv astoņu veidu drošības līdzekļi: paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums, kā arī īpaši drošības līdzekļi, kas tiek piemēroti nepilngadīgajiem un militārpersonām. Saskaņā ar KPK 72.pantu drošības līdzekļa piemērošanā un izvēlē jāņem vērā šādi kritēriji: inkriminētā nozieguma smagums, apsūdzētā personība, varbūtība, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā, viņa nodarbošanās, vecums, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, kā arī citi kritēriji. Jebkurš drošības līdzeklis var tikt piemērots ar pienācīgi motivētu lēmumu. Saskaņā ar KPK 75.2.pantu "[m]ājas arests nozīmē, ka piespiedu kārtā tiek ierobežota personas brīvība pārvietoties, nosakot, ka tai pastāvīgi jāuzturas savā mājā vai dzīvoklī, ka tai ir aizliegts sazināties ar lēmumā minētajām personām, izmantojot sakaru līdzekļus, saraksti vai starpniekus." Bez tam "arestētā māju vai dzīvokli var apsargāt, bet viņa uzvedību var uzdot uzraudzīt policijai". Formāli apcietinājums un mājas arests ir divi atšķirīgi drošības līdzekļi. Tomēr tie ir pakļauti vieniem un tiem pašiem procesuālajiem nosacījumiem un termiņiem. Saskaņā ar 76.pantu apcietinājumu var piemērot tikai tiesnesis un tikai attiecībā uz personu, kurai tiek inkriminēts noziegums, kas var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu. Lēmums par apcietinājuma piemērošanu jāpieņem pēc prokuratūras vai policijas uzrādīto materiālu izpētes, apcietināmā klātbūtnei esot principā obligātai. Saskaņā ar jaunā Latvijas Krimināllikuma 52.panta 4.un 5.daļu iepriekšējo apcietinājumu ieskaita brīvības atņemšanas soda laikā. b) Apcietinājuma termiņi un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšana Noteikumi, kas regulē apcietinājuma termiņus un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšanu, ir pilnīgi atšķirīgi atkarībā no tā, vai runa ir par pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas stadiju. i. Pirmstiesas izmeklēšana Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā (kas ietver izmeklēšanu un lietas sagatavošanu nosūtīšanai tiesai) apcietinājuma sākotnējais termiņš nevar pārsniegt divus mēnešus (KPK 77.pants). Tomēr, ja šajā termiņā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un nosūtīt lietu tiesai, un "nav pamata grozīt drošības līdzekli", prokurors var tiesnesim lūgt pagarināt apcietinājumu. Šajā gadījumā apsūdzētā un viņa aizstāvja uzklausīšana notiek, "ja tas ir nepieciešams". Apsūdzētais var apstrīdēt lēmumu par apcietinājuma pagarināšanu, iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai, kurai jāizskata šī sūdzība septiņu dienu laikā, skaitot no tās saņemšanas dienas. Pēc "sūdzības iesniedzēja" un prokurora uzklausīšanas augstākas instances tiesa pieņem galīgo lēmumu (KPK 222.1.pants). Šajā procesa stadijā kopīgais apcietinājuma termiņš nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt vienu gadu un sešus mēnešus; ja pēc šī termiņa notecējuma lieta vēl nav tikusi nosūtīta tiesai, apcietinātais ir obligāti jāatbrīvo. Ja ir iespējams lietu pabeigt pirms likumā noteiktā maksimālā apcietinājuma termiņa izbeigšanās, prokuratūrai vismaz vienu mēnesi pirms šī termiņa iestāšanās ir jāuzrāda apsūdzētajam un viņa advokātam krimināllietas materiāli, lai viņi ar tiem iepazītos. Tomēr laiku, kuru šīs personas pavada, lasot lietas materiālus, "neņem vērā, aprēķinot maksimālo apcietinājuma termiņu" (77.panta 6.daļa). Praksē prokuratūra un tiesas interpretē šo tiesību normu kā tādu, kas tām atļauj apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu šo laika periodu. ii. Iztiesāšanas stadija Pēc galīgā apsūdzības raksta sastādīšanas prokuratūra nosūta lietas materiālus tiesai, kas kompetenta iztiesāt lietu (KPK 209.-211.panti). Četrpadsmit dienu laikā pēc to saņemšanas tiesai, neizlemjot jautājumu par vainu, ir jāpieņem lēmums, vai lietas materiāli ir pietiekami, lai nodotu apsūdzēto tiesai, jeb vai lieta ir nosūtāma atpakaļ prokuratūrai vai jāizbeidz. Pamatā lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai pieņem viens tiesnesis (223. un 226.panti), kam tāpat ir jālemj jautājums par līdz tam laikam piemērotā drošības līdzekļa atstāšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu. Ja tiesnesis uzskata, ka drošības līdzeklis ir ticis izvēlēts pareizi, viņš to apstiprina, pieņemot galīgu lēmumu. No otras puses, ja viņam ir šaubas par šī drošības līdzekļa likumību vai pamatotību, šī jautājuma izlemšanai viņš sasauc tiesas rīcības sēdi. Rīcības sēdes lēmumu var pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Principā, ja lēmums par apsūdzētā atstāšanu apcietinājumā ir pieņemts, šis lēmums paliek spēkā visu lietas iztiesāšanas laiku pirmās instances tiesā. Atšķirībā no pirmstiesas izmeklēšanas stadijas apcietinājuma ilgums nav ierobežots. Praksē, lai arī likumdošanā nav tieši noteikts lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma iesniegšanas veids šajā stadijā, tiesneši izskata visus apsūdzēto iesniegtos lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma. Atbilde bieži ir vienkāršas vēstules veidā, par kuru nevar iesniegt sūdzību; tomēr sarežģītākās lietās tiesa pieņem lēmumu. Ar likumu grozītie KPK 237., 248 un 465.panti, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, noteica tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem, kas pieņemti par drošības līdzekļiem iztiesāšanas stadijā, taču šis likums attiecas tikai uz laiku pēc tam, kad ir uzsākta lietas iztiesāšana tiesā. Šīs tiesības realizācija pakļauta nosacījumam, ka lietas iztiesāšanai ir jābūt atliktai uz vismaz vienu mēnesi. Sūdzība var tikt iesniegta septiņu dienu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas, un tiesai sūdzība jāizskata septiņu dienu laikā no tās saņemšanas dienas. 226.panta trešā daļa beigās visbeidzot precizē, ka apsūdzētais var atkārtot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kur lieta tiek izskatīta pēc būtības. c) Nodošana policijas uzraudzībā Nodošana policijas uzraudzībā ir drošības līdzeklis, kuru nosaka KPK 75.1.pants un kurš rada pārvietošanās brīvības ierobežojumus. Personai, kura ir nodota policijas uzraudzībā, nav tiesību atstāt rajonu, kur atrodas viņas dzīvesvieta; viņai ir aizliegts apmeklēt vietas, kas ir norādītas lēmumā. Bez tam personai ir vismaz divreiz nedēļā jāierodas policijas iecirknī, kurš ir atbildīgs par drošības līdzekļa izpildi, un policijas darbiniekiem ir tiesības iekļūt šīs personas dzīvoklī, "lai pārbaudītu viņas uzvedību". Pēc tam, kad tiek saņemts lēmums par personas nodošanu policijas uzraudzībā, policijas iecirknim ir nekavējoties jāiereģistrē šī persona speciālā reģistrā, kā arī jāinfomē viņa darbavieta vai izglītības iestāde par piemēroto drošības līdzekli. d) Paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu Paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu ir visvieglākais drošības līdzeklis, kuru nosaka KPK 73.pants. Personai ir jāparaksta rakstisks apliecinājums, ka viņa uzņemas nemainīt dzīvesvietu un neatstāt attiecīgā rajona teritoriju bez viņas lietas izmeklējošās institūcijas iepriekšējas atļaujas. Bez tam apsūdzētais uzņemas ierasties pēc policijas, prokuratūras vai tiesas pirmā uzaicinājuma. Apliecinājuma parakstīšanas brīdī persona tiek brīdināta, ka iepriekšminēto pienākumu nepildīšanas gadījumā viņai var tikt piemērots daudz bargāks drošības līdzeklis. 2. Normas par tiesnešu neatkarību un objektivitāti  a) Vispārējie principi Vispārējos tiesu varas neatkarības principus nosaka Latvijas Republikas Satversme. Saskaņā ar tās 83.pantu tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam pakļauti. Saskaņā ar Satversmes 84.pantu (1997.gada 4.decembra redakcijā) visus tiesnešus apstiprina Saeima; viņi ir neatceļami. Pirms pensijas vecuma sasniegšanas tiesnesi pret viņa gribu var atcelt no amata vienīgi Saeima un vienīgi likumā paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas lēmumu vai notiesājošu spriedumu krimināllietā. Kas attiecas uz tiesas piesēdētājiem, viņus ievēl attiecīgā pašvaldība uz pieciem gadiem (1992.gada 15.decembra likuma "Par tiesu varu" 64.panta 1.un 2.daļa). Likuma "Par tiesu varu" 11.pants uzliek par pienākumu visām publisko un privāto tiesību personām respektēt un ievērot tiesnešu neatkarību un neaizskaramību. Tāpat šis likums aizliedz jebkādu iejaukšanos, neatkarīgi no iegansta, tiesas spriešanā un jebkādu tiesneša (vai tiesas piesēdētāju, uz kuriem attiecas visas normas, kas attiecas uz tiesnešiem) iespaidošanu. Noteikts arī, ka neviens nevar pieprasīt no tiesneša paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu. Šī paša likuma 13.pants uzskaita tiesnešu neaizskaramības garantijas, tai skaitā, izskatot krimināllietas. Latvijas Kriminālkodekss, kas bija spēkā līdz 1999.gada 31.martam, un arī jaunais Krimināllikums paredz kriminālsodu par tiesu varas neatkarības apdraudējumiem. Saskaņā ar šo abu likumu normām iejaukšanās lietas iztiesāšanā, tiesneša ietekmēšana vai tiesneša goda un cieņas aizskaršana ir sodāmas. Turklāt vecais Kriminālkodekss draudus tiesas sastāva loceklim izdalīja kā atsevišķu nozieguma sastāvu. Visi šie noziedzīgie nodarījumi var tikt sodīti ar naudas sodu vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem (saskaņā ar veco Kriminālkodeksu) vai trīs gadiem (saskaņā ar jauno Krimināllikumu). b) Noraidījumu pieteikšana tiesas sastāva locekļiem un prokurora pilnvaras Vispārējo principu, kādos gadījumos tiesas sastāva loceklis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, nostiprina KPK 22.pants, saskaņā ar kuru tiesnesis nevar piedalīties tiesvedībā krimināllietā un ir noraidāms, ja viņš šajā lietā ir tieši vai netieši personīgi ieinteresēts. Tāpat saskaņā ar 27.pantu tiesnesis nevar piedalīties krimināllietas izskatīšanā, ja viņa objektivitāte var tikt pamatoti apšaubīta. Tomēr šī panta otrā daļa precizē, ka tiesneša pieņemtie lēmumi par drošības līdzekļu piemērošanu paši par sevi nevar būt par pamatu tiesneša noraidījumam. Visi noraidījumi jāpieteic līdz tiesas izmeklēšanas sākumam. Vēlāk noraidījums var tikt pieteikts tikai tad, ja ieinteresētajai personai noraidījuma pamats kļuvis zināms ar novēlošanos (29.pants). Ja noraidījums ir pieteikts vienam tiesas sastāva loceklim, tas tiek izlemts ar pārējo divu tiesas sastāva locekļu tiesas vārdā pieņemtu lēmumu bez tās personas klātbūtnes, kurai pieteikts noraidījums. Ja atlikušo locekļu balsis dalās līdzīgi, persona, kurai pieteikts noraidījums, ir noraidīta. Ja noraidījums ir pieteikts visam tiesas sastāvam, lēmumu pieņem tiesa pilnā sastāvā (KPK 30.pants). Lēmumi tiek pieņemti un paziņoti nekavējoties (30.pants). Ja tiesnesis tiek noraidīts, tas jāaizstāj ar citu tiesnesi, un lietas izskatīšana obligāti atsākama no jauna. KPK 28.pants nosaka: "Tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā nevienas instances tiesā, ja spriedums vai lēmums, kas pieņemts, viņam piedaloties jebkuras instances tiesā, ir atcelts." KPK 41.pants uzskaita prokurora tiesības kriminālprocesā. Tās trešā daļa nosaka sekojošo: "Prokurors ierosina kriminālvajāšanu, pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, uzrāda to apsūdzētajam, nopratina viņu un personiski veic izmeklēšanas darbības vai uzdod tās veikt izziņas iestādei, sastāda apsūdzības rakstu un virza lietu izskatīšanai tiesā, aptur vai izbeidz izmeklēšanu lietā, uztur valsts apsūdzību pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā, iesniedz protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu un tiesnešu nolēmumiem, piedalās lietu izskatīšanā kasācijas instances tiesā, ierosina tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kā arī realizē citas šajā kodeksā viņam noteiktās pilnvaras." Saskaņā ar 1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu "prokuroram ir pienākums iesniegt protestu par nelikumīgu vai nepamatotu lēmumu, kas pieņemts krimināllietā". 3. Apcietināto satikšanās ar ģimeni un sarakste Iesniedzēju stāstīto notikumu laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma apstākļus, bija 1994.gada 30.aprīļa iekšlietu ministra pavēle nr.113 "Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos". Šīs pavēles 32.punkts noteica: "Apcietinātajām personām var piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma administrāciju. Raktiskajā atļaujā jābūt uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem vienlaicīgi. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga tikai vienai satikšanās reizei." Ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63 tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka apcietinājuma apstākļus, kuras 25.punkts atstāj spēkā šos ierobežojumus. Kas attiecas uz apcietināto saraksti, tā ir pakļauta tādai pašai atļauju saņemšanas kārtībai (iepriekšējās un šobrīd spēkā esošās instrukcijas 53.punkts). Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām par augstāk minētās pavēles nr.63 noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Konstitūcija ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir pamatota ar Konstitūciju, ar likumu vai ar Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jebkuršs indivīdu, ieskaitot apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par antikonstitucionālu. 4. Citas normas  a) Kaitniecība un mantas piesavināšanās Iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 64.pants definē kaitniecību kā "darbību vai bezdarbību, kas vērsta uz naudas sistēmas (..) vai citu tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā vājināt Latvijas Republiku, ja šis nodarījums izdarīts, izmantojot uzņēmumus (..) vai darbojoties pretim to normālam darbam". Kaitniecība bija sodāma ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz divpadsmit gadiem. Mantas piesavināšanās bija aizliegta, ja to izdarīja persona, kurai šī manta bija uzticēta. Ja šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts "lielos apmēros", tas ir sodāms ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem (Kriminālkodeksa 144.panta 4.daļa). Augstākās tiesas plēnuma 1994.gada 19.decembra lēmums Nr.7 precizēja, ka "lieli apmēri" šī panta izpratnē bija uzskatāma naudas summa, kura pārsniedz piecdesmit minimālās mēnešalgas laikā, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums (26.punkts). Kaitniecība un mantas piesavināšanās pastiprinošos apstākļos tika kvalificēta kā smagi noziegumi saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa 7.1.pantu. b) Vispārējā lēmumu pārsūdzības kārtība Saskaņā ar KPK 465.panta 1.daļu: "Par tiesas vai tiesneša lēmumu, kurš nav stājies likumīgā spēkā un kura pārsūdzēšana ir paredzēta likumā, prokurors var iesniegt blakus protestu (..) desmit dienu laikā augstākas instances tiesai, kuras lēmums ir galīgs." c) Tiesas sēdes atlikšana Saskaņā ar KPK 258.panta 2.daļu, ja apsūdzētais saslimst ar smagu slimību, kas izslēdz viņa ierašanos tiesā, un ja nav iespējams izskatīt lietu viņa prombūtnē, tiesai ir jāaptur iztiesāšana, kamēr apsūdzētais izveseļojas. Šī paša panta trešā daļa atļauj tiesai izdalīt materiālus par apsūdzēto, kurš nevar ierasties tiesas sēdē, apturēt šo lietu līdz apsūdzētā izveseļošanās laikam un turpināt izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Tomēr, ja šāda atsevišķa izskatīšana nav iespējama, tiesai ir jāaptur visa lieta vai arī jāizskata šī lieta, ja saslimušais atzīts par neārstējamu. SŪDZĪBAS 1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.daļu, iesniedzēji sūdzas par viņu turēšanas apcietinājumā ilgumu. Pirmais iesniedzējs norāda, ka viņš atradās apcietinājumā divus periodus, sākot attiecīgi no 1995.gada 19.jūlija līdz 5.oktobrim un no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.decembrim, kas ir datums, kurā Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu. Bez tam pirmais iesniedzējs atgādina, ka no 1995.gada 5.oktobra līdz 1997.gada 30.jūnijam viņš atradās mājas arestā; viņš uzskata, ka viņa atrašanās mājas arestā arī bija brīvības atņemšana Konvencijas 5.panta izpratnē. Šādos apstākļos viņš uzskata, ka viņa brīvības atņemšanas ilgums sasniedza piecus gadus divus mēnešus un trīspadsmit dienas. Kas attiecas uz otru iesniedzēju, jāatzīmē, ka viņa atrašanās apcietinājumā ilga no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.decembrim, kas ir trīs gadi trīs mēneši un divas dienas. Iesniedzēji uzskata, ka šie termiņi bija acīmredzami pārmērīgi 5.panta 3.daļas izpratnē. Tāpat viņi uzskata, ka apcietinājuma piemērošanas motīvi, kurus Latvijas tiesas sniedza savos lēmumos, un proti, apsūdzības smagums, varbūtība, ka viņi varētu kavēt izmeklēšanas gaitu un nepieciešamība aizsargāt viņu pašu personisko drošību, nebija tāda rakstura, lai attaisnotu tik ilgu brīvības atņemšanu. 2. Tāpat iesniedzēji sūdzas, ka viņu tiesības uz apcietināšanas likumīguma kontroli tiesā, kuras garantē Konvencijas 5.panta 4.daļa, tika pārkāptas, jo sakarā ar lietas iztiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētājas paziņojumiem tiesa, izskatot viņu lūgumus par atrbrīvošanu, nebija neatkarīga un objektīva, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas. Viņi tāpat uzskata, ka šī Konvencijas tiesību norma ir pārkāpta, jo visi viņu lūgumi tika noraidīti, pamatojoties uz motīvu, ka viņu turēšana apcietinājumā tika attaisnota ar noziedzīga nodarījuma, kurā viņi tika apsūdzēti, smagumu, un bez šī drošības līdzekļa objektīvas nepieciešamības izvērtēšanas. Visbeidzot iesniedzēji sūdzas, ka ar 1999.gada 25.novembra lēmumu Augstākās tiesas Senāts atteicās izskatīt viņu sūdzības par Rīgas apgabaltiesas lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņu lūgums par atbrīvošanu. Tā kā šādas sūdzības iesniegšana tomēr bija paredzēta ar likumu, iesniedzēji uzskata, ka Senāts voluntāri atteicās veikt viņu apcietināšanas efektīvu pārbaudi. 3. Konvencijas 6.panta 1.daļas kontekstā iesniedzēji sūdzas, ka viņu lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā. Tāpat viņi sūdzas par lietu iztiesājošo tiesu neatkarības un objektivitātes trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver, ka 1997.gada 16.oktobra premjerministra un tieslietu ministra paziņojums ir uzskatāms par mēģinājumu ietekmēt tiesnešus, kā arī lietu iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kuri publicēti presē 1999.gada 4.un 5.novembrī un 7.decembrī, skaidri parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un norāda uz tiesas neobjektivitāti. Tāpat iesniedzēji uzsver, ka lietu iztiesājošā tiesa nav "noteikta ar likumu", jo pēc Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un atsūtīja lietu atpakaļ pirmās instances tiesai, lai arī Latvijas tiesības Senātam nedeva šādas tiesības. Visbeidzot, atsaucoties uz tiesībām lietu izskatīt taisnīgā tiesā, ko garantē 6.panta 1.daļa, viņi sūdzas par noteiktiem pārkāpumiem pierādījumu izvērtēšanā kā attiecībā uz viņu apsūdzību, tā arī uz viņu nevainīgumu. 4. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 2.daļu, iesniedzēji sūdzas, ka lietu iztiesājošās un lēmumus par viņu atrašanos apcietinājumā pieņemošās tiesneses paziņojumi parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un tādējādi pārkāpj viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju. 5. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji sūdzas par aizliegumu, kas uzlikts viņu ģimenes locekļiem apciemot viņus cietumā. Pirmā iesniedzēja gadījumā runa ir par viņa sievu un mazdēlu, kuru viņš audzināja pēc savas meitas nāves; kas attiecas uz otru iesniedzēju, personas, kas gribēja, bet nevarēja viņu apciemot, bija viņa sieva un divas nepilngadīgās meitas. Tāpat viņi sūdzējās par aizliegumu jebkāda veida korespondencei ar ārpasauli laikā, kad viņi atradās apcietinājumā. Ņemot vērā procesa ilgumu un nozīmīgus kavējumus no Latvijas valsts iestāžu puses, izpildot savas izmeklēšanas funkcijas, iesniedzēji uzskata, ka šie ierobežojumi, kurus uzlika lietu iztiesājošais tiesnesis un cietuma administrācija, bija neproporcionāli, ja ņem vērā leģitīmo mērķi, kurš varētu tikt sasniegts. JURIDISKAIS ASPEKTS A. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 3.daļu Iesniedzēji sūdzas, ka viņu atrašanās apcietinājumā ilgums pārsniedz saprātīga laika termiņu Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, kurš nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c.apakšpunktu, (..) ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas nodrošina personas ierašanos tiesā." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība no paša sākuma uzsver, ka attiecībā uz abiem iesniedzējiem laiks, kas ņemams vērā Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, ilga no 1998.gada 25.septembra, datuma, ar kuru viņi tika apcietināti, līdz 2001.gada 28.decembrim, datumam, kad Rīgas apgabaltiesa beidza pasludināt spriedumu. Valdība uzskata, ka tiesas savos lēmumos ir sniegušas "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai attaisnotu iesniedzēju ievietošanu apcietinājumā; valdība iesniedz katra Rīgas apgabaltiesas pieņemtā lēmuma šajā sakarā pamatojuma detalizētu analīzi. Tā, kas attiecas uz pirmo lēmumu, kurš datēts ar 1998.gada 25.septembri, lēmums ir pamatots ar apsūdzības smagumu, ar nepieciešamību nodrošināt iesniedzēju personisko drošību, kā arī ar veselības problēmu neesamību, kas attiecībā uz pirmo iesniedzēju varētu attaisnot mazāk ierobežojošu drošības līdzekļa piemērošanu nekā ievietošanu apcietinājumā. Jo īpaši valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēji strādāja savā bankā, ieņemot amatus ar ļoti lielu atbildību, pastāvēja ticami iemesli turēt viņus aizdomās par to, ka viņi bija izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, kuros viņi bija apsūdzēti. Tāpat valdība uzstāj uz to, ka pastāvēja reāls risks, ka iesniedzēji, pat ja viņš neaizbēgtu, tad vismaz izvairītos no tiesas, kā piemēru minot divas citas bankas atbildīgas amatpersonas, attiecībā uz kurām arī bija ticis pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu un kuras ir aizbēgušas. Tādējādi iesniedzēju atrašanās apcietinājumā pilnībā bija attaisnota. Kas attiecas uz 1998.gada 16.decembra lēmumu un turpmākiem lēmumiem, valdība atgādina, ka tie tika pamatoti ar trīs pamatargumentiem, un proti, iesniedzējiem izvirzītās apsūdzības smagumu, viņu personību, kā arī ar to, ka nebija jauni fakti, kuri prasītu ietekmēt nepieciešamību mainīt piemēroto drošības līdzekli. No vairākām tiesas sēdēm, kur tika izskatīts jautājums par apcietinājuma atstāšanu, izriet, ka iesniedzēji nav pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu ar argumentiem, kuri kaut kādā veidā ataisnotu viņiem piemērotā drošības līdzekļa maiņu; piemēram, no pirmās tiesas sēdes izriet, ka otrais iesniedzējs pat nav tieši uzsvēris nepieciešamību viņu atbrīvot. Ir taisnība, ka tiesas sēdēs, kurās tika pieņemti 1998.gada 16.decembra, 2000.gada 30.marta un 11.aprīļa lēmumi, pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu veselības stāvokli un jo īpaši uz savu trešās kategorijas invaliditātes grupu (viszemākā) kā attaisnojumu savai atbrīvošanai. Tāpat 2000.gada 15.jūnija tiesas sēdē otrais iesniedzējs uzsvēra, ka viņš bija slims ar neārstējamu slimību un ka šis apstāklis bija par labu viņa atbrīvošanai, tomēr savu apgalvojumu ticamībai netika piestādītas nekādas medicīniskās izziņas. Valdība, tāpat kā Rīgas apgabaltiesa, uzskata, ka tas viss nav pietiekams, lai pieprasītu drošības līdzekļa maiņu, jo īpaši, kad apsūdzības smagums pret iesniedzējiem tiek saglabāts. Bez tam valdība uzskata, ka valsts varas iestādes izrādīja "īpašu uzcītību" procesa vešanā, kā to paredz Tiesas konstantā prakse. Šajā sakarā valdība pēc būtības atsaucas uz tiem pašiem argumentiem, kurus tā izmanto, runājot par Konvencijas 6.panta 1.daļu (sk. iepriekš), secinot, ka visi kavējumi šajā kriminālprocesā bija attiecināmi uz iesniedzēju darbībām un lietas sarežģītību un nevis uz Latvijas valsts varas iestāžu rīcību. Ņemot visu iepriekšminēto vērā, valdība secina, ka iesniedzēju atrašanās apcietinājumā ilgums nebija nesaprātīgs Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē. b) Iesniedzēji Iesniedzēji uzskata, ka ne 1998.gada 25.septembra lēmums par viņu apcietināšanu, ne turpmākie lēmumi, kuri noraidīja viņu lūgumus par atbrīvošanu, nesaturēja "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai attaisnotu viņu brīvības atņemšanu. Viņi atgādina, ka saskaņā ar KPK 68.panta noteikumiem drošības līdzekli var piemērot, "ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā". Pirms 1998.gada 25.septembra abi iesniedzēji bija pakļauti daudz mazāk ierobežojošiem drošības līdzekļiem, un tie nebija brīvību atņemoši, un nekas šajā lietā neparāda, ka viņi to būtu izmantojuši, lai izvairītos no izmeklēšanas vai izdarītu jaunus likumpārkāpumus. Tāpat iesniedzēji uzskata, ka Rīgas apgabaltiesas pieņēmumi, saskaņā ar kuriem viņu atrašanās apcietinājumā bija attaisnota ar nepieciešamību garantēt viņu personisko drošību un saskaņā ar kuriem viņu veselības problēmas neradīja šķērsli viņu turēšanai apcietinājumā, nav pamatoti ne ar vienu lietas materiālos esošu dokumentu. Paildzinot turēšanu apcietinājumā, tiesnesis uzlika iesniedzējiem par pienākumu pārliecināt viņu par nozīmīgām izmaiņām, kas attaisnotu viņa atbrīvošanu, tā vietā, lai pajautātu, vai pašreizējie apstākļi turpināja attaisnot turēšanu apcietinājumā un vai kāda cita drošības līdzekļa piemērošana nebija iespējama. Bez tam iesniedzēji izsaka savu nepiekrišanu valdības apgalvojumam, saskaņā ar kuru tiesas sēžu norises pārtraukšana laikā no 2000.gada 25.septembra līdz 2001.gada 28.augustam pamatojās ar Laventa kunga veselības stāvokli. Šajā sakarā viņi atsaucas uz KPK 258.pantu, kas tiesai dod tiesības izdalīt lietas materiālus par apsūdzēto, kurš nav spējīgs būt klāt atlikušajā procesa daļā, apturēt lietas izskatīšanu, līdz šis apsūdzētais izveseļosies, un turpina izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Iesniedzēji tāpēc jautā, kāpēc viņu lieta netika izdalīta no Laventa kunga lietas un netika izskatīta atsevišķi, piemērojot iepriekšminēto pantu. Šādos apstākļos iesniedzēji uzskata, ka kavējumi procesa laikā pilnībā ir attiecināmi uz Latvijas valsts iestādēm un nevis uz viņiem pašiem. 2. Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. B. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 4.daļu Iesniedzēji sūdzas par viņu apcietināšanas likumīguma efektīvas kontroles trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver, ka fakts, ka tiesas sastāvs, kurš acīmredzami nebija neatkarīgs un objektīvs, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas, noraidot visus viņu lūgumus par atbrīvošanu un nepārbaudot turēšanas apcietinājumā objektīvu nepieciešamību, un nedodod iesniedzējiem iespēju pārsūdzēt minētos lēmumus, pārkāpa Konvencijas 5.panta 4.daļu. Šis pants nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība uzskata, ka šīs sūdzības trīs jautājumiem, un proti, lēmumu, ar kuriem tika noraidīti iesniedzēju lūgumi par atbrīvošanu, pamatojuma saturs, pamatgarantiju trūkums attiecībā uz tiesnešiem piešķirto neatkarīgumu un objektivitāti un neiespējamība pārsūdzēt šos lēmumus, iztrūka pamatojums. Kas attiecas uz pirmo pieņēmumu, valdība atgādina, ka vairumā gadījumu iesniedzēji nebija pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu; tādējādi neviens nevar pārmest Rīgas apgabaltiesai, ka tā nav pienācīgi izskatījusi iemeslus, kuri ir par un pret viņu atbrīvošanu. Tomēr gadījumos, kad iesniedzēji bija piestādījuši vismaz vienu argumentu, tiesa bija efektīvi izvērtējusi šo argumentu un noraidījusi, pietiekami to pamatojot. Piemēram, 1998.gada 11.decembra un 2000.gada 13.jūnija tiesas sēdēs pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu invaliditāti un apstrīdēja reālu briesmu pastāvēšanu savai dzīvībai, lai viņu turētu apcietinājumā; šie divi argumenti bija tiešā veidā minēti un atspēkoti lēmumā. 2000.gada 30.martā un 11.aprīlī pirmais iesniedzējs atkārtoja argumentu par savu invaliditāti, kamēr otrais iesniedzējs atgādināja, ka viņa apgādībā bija divi bērni un ka nekādas briesmas nedraudēja viņa dzīvībai. Šie argumenti tāpat tika noraidīti, jo Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka lietā nav mainījušies faktiskie apstākļi. Visbeidzot 2000.gada 13.jūnijā otrais iesniedzējs paziņoja tiesai, ka viņš ir saslimis ar neārstējamu slimību; savā 2000.gada 15.jūnija lēmumā tiesa konstatēja, ka nekāda medicīniska izziņa nepamato šo apgalvojumu un tādējādi šis argum …