📄 Likuma teksts
Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2008-08-0306
Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu.
Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem).
nerādīt turpmāk šo paziņojumu
Apstiprināt
Paldies par viedokli!
Rādīt vēlāk
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
veidi
tēmas
visvairāk skatītie
jaunākie
LV
EN
uz sākumu
meklēt
Izvērstā meklēšana
Noklusējuma vērtības
Izvērstā meklēšana
Kā meklēt?
Meklēt nosaukumā
meklēt locījumos
meklēt frāzi
Meklēt tekstā
meklēt locījumos
meklēt frāzi
Izdevējs
Veids
nemeklēt grozījumos
Pieņemts
Stājas spēkā
Dokumenta Nr.
līdz
līdz
Publicēts LV
Zaudējis spēku
Redakcija uz
līdz
līdz
Statuss:
spēkā esošs
vēl nav spēkā
zaudējis spēku
meklēt
notīrīt
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas lēmums
Rīgā 2009.gada 20.janvārī
Par tiesvedības izbeigšanu
lietā Nr.2008-08-0306
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris,
tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne
Krūma un Viktors Skudra,
2009. gada 13. janvārī
un 20. janvārī tiesas sēdē, izskatījusi lietu "Par Ministru
kabineta 2007. gada 4. septembra noteikumu Nr. 596
"Noteikumi par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo
iedalījumu" 3.15., 3.16. un 3.17. punkta, kā arī
pielikuma II sadaļas 2. punkta vārdu "Skrīveru pagasts",
5. punkta vārdu "Brīvzemnieku pagasts", 8. punkta vārdu
"Bēnes pagasts", 12. punkta vārdu "Baltinavas pagasts",
13. punkta vārdu "Codes pagasts", "Gailīšu pagasts",
"Īslīces pagasts", "Mežotnes pagasts" un "Vecsaules pagasts",
14. punkta vārdu "Kauguru pagasts", 18. punkta vārdu
"Amatas pagasts" un "Drabešu pagasts", 25. punkta vārdu
"Lapmežciema pagasts", 35. punkta vārdu "Glūdas pagasts",
"Līvbērzes pagasts" un "Valgundes novads", 42. punkta vārdu
"Alsungas pagasts", 44. punkta vārdu "Baložu pilsēta",
48. punkta vārdu "Jersikas pagasts", 65. punkta vārdu
"Priekuļu pagasts" un "Raunas pagasts", 66. punkta vārdu
"Maltas pagasts", 77. punkta vārdu "Allažu pagasts",
"Inčukalna pagasts", "Mores pagasts", "Siguldas pagasts" un
"Siguldas pilsēta", 82. punkta vārdu "Ģibuļu pagasts",
"Lībagu pagasts" un "Strazdes pagasts", 84. punkta vārdu
"Pūres pagasts", 87. punkta vārdu "Kocēnu pagasts" un
"Vaidavas pagasts" un 92. punkta vārdu "Ances pagasts" un
"Tārgales pagasts" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
1. pantam, 1985. gada 15. oktobra Eiropas vietējo
pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai daļai un
5. pantam un Administratīvi teritoriālās reformas likuma
6.1 panta pirmajai, trešajai un ceturtajai
daļai",
konstatēja:
1. 1991. gada
24. oktobrī Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs
pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas administratīvi
teritoriālā iedalījuma reformas komisiju". Ar šo lēmumu tika
izveidota Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas
komisija, kā arī tika noteikts komisijas sastāvs un uzdevumi.
Komisija sagatavoja Latvijas administratīvi teritoriālā
iedalījuma projektu. Tomēr šis projekts netika realizēts, jo
trūka tā īstenošanas mehānisma.
1992. gada 10. jūlijā
Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu
"Par Pašvaldību reformu padomes nolikuma un tās sastāva
apstiprināšanu". Ar šo lēmumu tika apstiprināts Pašvaldību
reformu padomes nolikums un personālsastāvs. Šis lēmums zaudēja
spēku, kad spēkā stājās Latvijas Republikas Saeimas
(turpmāk - Saeima) 1993. gada 21. oktobrī
pieņemtais "Likums par dažu Latvijas Republikas Augstākās padomes
un Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu
atcelšanu".
Pašvaldību reformu padomes
kompetenci 1993. gadā pārņēma Valsts reformu ministrija.
Ministrija precizēja un papildināja iepriekš sagatavoto
Pašvaldību reformas koncepcijas projektu un virzīja to
izskatīšanai Ministru kabinetā. 1993. gada
28. septembra sēdē Ministru kabinets ar lēmumu Nr. 18
to apstiprināja un izdeva rīkojumu Nr. 51 "Par Pašvaldību
reformu padomes izveidošanu". Pamatojoties uz apstiprināto
koncepciju, pašvaldības varēja brīvprātīgi apvienoties laika
posmā no 1993. gada līdz 1996. gadam.
Ministru kabinets 1996. gada
13. februārī pieņēma noteikumus Nr. 34 "Pašvaldību
lietu pārvaldes nolikums". Saskaņā ar šiem noteikumiem tika
izveidota īpašu uzdevumu ministra pašvaldību lietās padotībā
esoša valsts pārvaldes iestāde - Pašvaldību lietu pārvalde.
Viens no šīs pārvaldes uzdevumiem bija piedalīties administratīvi
teritoriālās reformas sagatavošanā un īstenošanā. Savukārt
Ministru prezidents 1996. gada 26. februārī izdeva
rīkojumu Nr.46 "Par darba grupu administratīvi teritoriālās
reformas koncepcijas izstrādāšanai". Šī darba grupa izstrādāja
jaunu Administratīvi teritoriālā iedalījuma koncepcijas projektu,
ko Ministru kabinets 1996. gada 4. jūnija sēdē pieņēma
zināšanai.
Pati koncepcija Ministru kabinetā
netika apstiprināta, bet tajā ietvertā informācija kalpoja par
pamatu Administratīvi teritoriālās reformas likuma
(turpmāk - Reformas likums) izstrādāšanai, un šis likums
Saeimā tika pieņemts 1998. gada 21. oktobrī.
Balstoties uz šā likuma
17. panta pirmo daļu, tika izveidota Administratīvi
teritoriālās reformas padome, kas izstrādāja metodiku attiecībā
uz administratīvo teritoriju izpētes uzdevumiem un pagastu un
pilsētu apvienošanās (sadarbības) projektu sagatavošanas
uzdevumiem.
Ņemot vērā Reformas likumu,
2001. gadā tika sagatavoti trīs administratīvi teritoriālā
iedalījuma projekta varianti, kas paredzēja, ka valsts tiek
iedalīta attiecīgi 33, 77 un 102 vietējo pašvaldību
teritorijās. Ministru kabinets 2003. gada 31. martā
izdeva rīkojumu Nr. 190 "Par novadu izveidošanas projektu",
ar kuru reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram tika
uzdots apkopot vietējo pašvaldību domju (padomju) priekšlikumus
par minēto projektu.
Apkopojot un analizējot minētos
priekšlikumus, tika sagatavoti pieci novadu izveidošanas
iespējamie modeļi, kas paredzēja attiecīgi 33, 40, 82, 102 un 109
novadus. Visi pieci novadu izveidošanas modeļi tika nodoti
sabiedriskajai apspriešanai, publicējot tos laikrakstā "Lauku
Avīze", tomēr neviens no piedāvātajiem modeļiem sabiedrībā neguva
izteiktu atbalstu.
Ministru kabinets 2003. gada
1. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 738 "Par novadu
izveidošanas modeli". Ar šo rīkojumu tika pieņemts
102 novadu izveidošanas projekts vietējo pašvaldību
administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai. Turklāt
rīkojumā tika noteikta kārtība, kādā īstenojama konsultēšanās ar
vietējām pašvaldībām, un uzdots Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijai (turpmāk - RAPLM) izstrādāt
likumprojektu par novadu izveidošanas kārtību 2004. un
2005. gadā. RAPLM, izpildot minētā rīkojuma 5. punktu,
izstrādāja likumprojektu "Par novadu izveidošanu 2004. un
2005. gadā".
2004. gada 9. martā
Ministru kabinets deklarācijā par iecerēto darbību norādīja, ka
novadu izveides modeli, balstoties uz pašvaldību brīvprātīgu
apvienošanos, valdība apstiprinās līdz 2004.gada beigām. Līdz ar
to attiecīgi tika grozīts Ministru kabineta 2003. gada
1. decembra rīkojums Nr. 738 "Par novadu izveidošanas
modeli", bet likumprojekts "Par novadu izveidošanu 2004. un
2005. gadā" tika atsaukts kā aktualitāti zaudējis.
2004. gadā RAPLM sagatavoja
likumprojektu "Grozījumi Administratīvi teritoriālās reformas
likumā", kas tika iekļauts 2005. gada valsts budžeta
likumprojektu paketē. Tomēr 2005. gada valsts budžeta likuma
projekts Saeimā pirmajā lasījumā netika pieņemts un netika
pieņemts arī RAPLM sagatavotais likumprojekts "Grozījumi
Administratīvi teritoriālās reformas likumā".
Ministru kabineta 2004. gada
1. decembra deklarācijā par iecerēto darbību tika noteikts,
ka administratīvi teritoriālā reforma pabeidzama līdz
2007. gadam. Ņemot vērā to, ka 2005.gadā vietējo pašvaldību
domēs (padomēs) tika ievēlēts jauns deputātu sasaukums un
deputātu sasaukuma periods ir četri gadi, RAPLM iesniedza
priekšlikumus grozījumiem Reformas likumā, kas paredzēja
administratīvi teritoriālo reformu pabeigt līdz 2009. gada
vietējo pašvaldību vēlēšanām.
Pamatojoties uz šiem
priekšlikumiem, Saeima 2005. gada 22. septembrī pieņēma
likumu "Grozījumi Administratīvi teritoriālās reformas likumā".
Šie grozījumi noteica kārtību, kādā administratīvi teritoriālā
reforma pabeidzama līdz 2009. gada vietējo pašvaldību
vēlēšanām. Ar šiem grozījumiem Reformas likums tika papildināts
ar 6.1 pantu, nosakot administratīvi teritoriālās
reformas turpmāko virzību. Proti, atkāpjoties no brīvprātības
principa, uz ko iepriekš vajadzēja balstīties pašvaldību
apvienošanās lēmumiem, Ministru kabinetam tika piešķirts
deleģējums, konsultējoties ar vietējām pašvaldībām, izstrādāt
vienotu valsts administratīvi teritoriālā iedalījuma
projektu.
Lai sagatavotu administratīvi
teritoriālā iedalījuma projektu, kas atbilstoši Reformas likuma
pārejas noteikumu 3. punkta 2. apakšpunktam Ministru
kabinetam bija jāapstiprina līdz 2006. gada 1. jūlijam,
RAPLM 2005. gada oktobrī izsūtīja visām rajonu, pilsētu,
novadu un pagastu pašvaldībām vēstuli, kurā citastarp tika
norādīts, ka, izstrādājot novadu karti, RAPLM izskatīs pašvaldību
iesniegtos priekšlikumus par novadu veidošanu, kā arī izvērtēs
visus iepriekšējo gadu teritoriju izpētes un novadu apvienošanās
projektu rezultātus.
Pēc vietējo pašvaldību iesniegto
priekšlikumu apkopošanas Ministru kabinets 2006. gada
28. jūnijā izdeva rīkojumu Nr. 478 "Par vietējo
pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu"
(turpmāk - Rīkojums Nr. 478), ar kuru tika apstiprināts
RAPLM izstrādātais vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā
iedalījuma projekts (turpmāk - Projekts). Rīkojumā
Nr. 478 tika noteikts 167 novadu izveidošanas modelis.
Ministru kabineta 2006. gada
7. novembra deklarācijā par iecerēto darbību tika noteikts,
ka līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām tiks pabeigta pašvaldību
administratīvi teritoriālā reforma.
2007. gada 15. martā
RAPLM visām vietējām pašvaldībām nosūtīja vēstuli Nr.1-06/2015
"Par novadu veidošanu" (turpmāk arī - 2007. gada
15. marta vēstule). Vēstulē vietējās pašvaldības tika
aicinātas izvērtēt iespēju veidot lielākus novadus un līdz
2007. gada 1. maijam iesniegt priekšlikumus RAPLM.
Ņemot vērā vietējo pašvaldību
izteikto vēlmi veidot lielākus novadus, Rīkojums Nr. 478
tika grozīts 2007. gada 13. aprīlī un
31. maijā.
2007. gada 4. septembrī
Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 604 "Grozījumi
Ministru kabineta 2006. gada 28. jūnija rīkojumā
Nr. 478 "Par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā
iedalījuma projektu"" (turpmāk - Rīkojums Nr. 604).
Atbilstoši Rīkojuma Nr. 604 pielikuma II sadaļai "Novadi"
Projektā ietvertais novadu skaits tika samazināts par 71 novadu,
izveidojot Latvijas Republikas teritorijā 96 novadus
(turpmāk - Grozījumi Projektā). Tajā pašā sēdē tika pieņemti
arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 596 "Noteikumi par
vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu"
(turpmāk - Noteikumi Nr. 596). Gan rīkojumā, gan
noteikumos tika noteikts 96 novadu izveidošanas modelis.
Noteikumu Nr. 596 4. punkts paredzēja, ka tie stāsies
spēkā 2008. gada 1. janvārī.
Ņemot vērā atsevišķu vietējo
pašvaldību pārstāvju iebildumus, Ministru kabinets
2007. gada 11. decembrī atkārtoti izskatīja RAPLM
sagatavotos grozījumus novadu kartē. Rezultātā tika izdots
Ministru kabineta rīkojums Nr. 835 "Grozījumi Ministru
kabineta 2006. gada 28. jūnija rīkojumā Nr. 478
"Par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma
projektu"" un Ministru kabineta noteikumi Nr. 872 "Grozījumi
Ministru kabineta 2007. gada 4. septembra noteikumos
Nr. 596 "Noteikumi par vietējo pašvaldību administratīvi
teritoriālo iedalījumu"". Pēc minēto grozījumu izdarīšanas tika
noteikts 103 novadu izveidošanas modelis.
2. Alsungas pagasta
padome, Siguldas novada dome, Valgundes novada dome, Lapmežciema
novada dome, Amatas novada dome, Brīvzemnieku pagasta padome,
Baložu pilsētas dome, Jersikas pagasta padome, Inčukalna novada
dome, Allažu pagasta padome, Ances pagasta padome, Baltinavas
pagasta padome, Bēnes pagasta padome, Codes pagasta padome,
Gailīšu pagasta padome, Glūdas pagasta padome, Ģibuļu pagasta
padome, Īslīces pagasta padome, Kauguru pagasta padome, Kocēnu
pagasta padome, Lībagu pagasta padome, Līvbērzes pagasta padome,
Maltas pagasta padome, Mežotnes pagasta padome, Priekuļu pagasta
padome, Pūres pagasta padome, Raunas pagasta padome, Skrīveru
pagasta padome, Strazdes pagasta padome, Tārgales pagasta padome,
Vecsaules pagasta padome un Vaidavas pagasta padome
(turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) savos pieteikumos
norāda, ka RAPLM kā institūcijai, kurai deleģētas tiesības
izstrādāt vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā
iedalījuma projektu, ir pienākums nodrošināt, lai konsultēšanās
ar vietējām pašvaldībām nebūtu formāls process. Atsaucoties uz
Reformas likuma 6.1 panta pirmo daļu, Eiropas vietējo
pašvaldību hartas (turpmāk - Harta) 5. pantu, Eiropas
Padomes Ministru komitejas rekomendāciju Nr.12(2004) dalībvalstīm
"Par vietējo un reģionālo varu robežu un/vai struktūru reformu
procesu", Eiropas Padomes Sesto vispārējo ziņojumu par Eiropas
vietējo pašvaldību hartu, Eiropas Padomes rekomendāciju Nr.47
(1998) "Par vietējo un reģionālo demokrātiju Latvijā", kā arī
Satversmes tiesas praksi, tiek secināts, ka konsultēšanās
procesam esot, pirmkārt, jābūt tādam, kas dotu vietējām
pašvaldībām patiesu iespēju tikt uzklausītām jautājumos, kuri
skar to robežu maiņu, otrkārt, tādam, lai šā procesa rezultātā
vietējo pašvaldību viedoklis tiktu pienācīgi izvērtēts. Savukārt
no lietas apstākļiem izrietot tas, ka RAPLM pēc Rīkojuma
Nr. 478 pieņemšanas Pieteikumu iesniedzējām ir izsūtījusi
tikai formālu 2007. gada 15. marta vēstuli. Cita
informācija neesot sniegta. Līdz ar to pieteikumos tiek secināts,
ka likuma prasībām atbilstoša konsultēšanās neesot notikusi.
Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka
likums liedz RAPLM administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu
izstrādāt patvaļīgi. Proti, minētajam projektam vajadzējis būt
tādam, kas pilnībā atbilstu Reformas likuma 2. pantā
noteiktajam mērķim un 10. pantā noteiktajiem
kritērijiem. Skatot kopsakarā Reformas likuma 2. pantu un
6.1 panta pirmo daļu, secināms, ka konsultēšanās
procesā vietējās pašvaldības ir jāuzklausa jautājumā par to, vai
attiecīgie administratīvi teritoriālā iedalījuma projektā
paredzētie novadi, kurus plānots izveidot, būs spējīgi ekonomiski
attīstīties un nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu
iedzīvotājiem. Tādējādi pašvaldību uzklausīšana jautājumos, kas
skar izmaiņas to administratīvās teritorijas robežās, esot
būtisks Reformas likuma 2. un 10. panta nosacījumu
ievērošanas priekšnosacījums.
Reformas likuma 6.¹ panta pirmajā
daļā paredzētās konsultēšanās ar pašvaldībām mērķis esot nevis
uzklausīt vispārīgus pašvaldību priekšlikumus par lielāku novadu
izveidošanu, bet gan nodrošināt pašvaldībām iespēju izvērtēt
konkrēto novadu. Par pienācīgu konsultēšanos varētu uzskatīt
vienīgi aicinājumu pašvaldībām izteikt iebildumus un
priekšlikumus par konkrētu vietējo pašvaldību administratīvi
teritoriālā iedalījuma projektu, ar kuru pašvaldības būtu
savlaicīgi iepazīstinātas, nodrošinot tām iespēju izvērtēt
plānotās izmaiņas to administratīvās teritorijas robežās. Tā kā
vietējās pašvaldības ar plānoto grozījumu saturu neesot
iepazīstinātas un 2007. gada 15. marta vēstulē neesot
ietverts uzaicinājums pašvaldībām izteikt viedokli par izmaiņām
Projektā, grozījumi tajā uzskatāmi par neatbilstošiem Reformas
likuma 6.¹ panta pirmajai daļai un Hartas 5. pantam.
Pieteikumos norādīts, ka vairums
Pieteikumu iesniedzēju nosūtījušas RAPLM atbildes vēstuli, bet
citas neesot sniegušas atbildi uz attiecīgo RAPLM vēstuli. Vismaz
viena pašvaldība 2007. gada 15. marta vēstuli neesot
saņēmusi.
Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka
Hartas 4. panta trešā daļa uzliekot valstij par pienākumu
izveidot tādu valsts pārvaldes sistēmu, ka valsts funkcijas
pamatā īsteno tā vara, kas atrodas vistuvāk iedzīvotājiem.
Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, vajagot ņemt vērā
uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas
apsvērumus. Tādējādi minētajā normā esot nostiprināts
subsidiaritātes princips, kas paredz pienākumu nodrošināt to, lai
tiktāl, ciktāl tas iespējams, lēmumi tiktu pieņemti pilsonim tik
tuvā līmenī, cik iespējams. Atkāpe no šā principa esot pieļaujama
tikai absolūtas nepieciešamības gadījumā. Tādējādi RAPLM, izdarot
vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektā
grozījumus, kuri paredz pašvaldību skaita samazināšanu un kuru
sekas ir varas centralizācija un attālināšana no iedzīvotājiem,
esot bijis pienākums pamatot minēto grozījumu nepieciešamību.
Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka šāds pamatojums nav sniegts
un līdz ar to Grozījumus Projektā nevarot atzīt par atbilstošiem
tiesiskas valsts prasībām un Hartas 4. panta trešajā daļā
ietvertajam subsidiaritātes principam.
No Hartas 4. panta sestās daļas
izrietot pašvaldības tiesības tikt uzklausītai, cik vien tas
iespējams, savlaicīgi un atbilstošā veidā. Šajā lietā Hartas
4. panta sesto daļu un 5. pantu vajagot piemērot
kopsakarā, jo minētajām tiesību normām esot līdzīgs mērķis -
nodrošināt, ka tiek pienācīgā kārtā īstenotas pašvaldību tiesības
tikt uzklausītām. Tā kā, izstrādājot Noteikumus Nr. 596, nav
notikusi savlaicīga konsultēšanās ar vietējām pašvaldībām
atbilstošā veidā jautājumā par to teritorijas robežu izmaiņām,
secināms, ka Noteikumi Nr. 596, ar kuriem apstiprināti Grozījumi
Projektā, ir pretrunā ar Hartas 4. panta sesto daļu.
Grozījumu Projekta izstrādes
procesā esot pārkāptas Pieteikumu iesniedzēju tiesības tikt
uzklausītām jautājumos, kas skar to teritorijas robežu izmaiņas.
Tādējādi esot pārkāpta Reformas likuma 6.¹ panta pirmā un ceturtā
daļa, Hartas 4. panta trešā un sestā daļa, kā arī 5. pants,
un līdz ar to Noteikumi Nr. 596 neatbilstot arī no Latvijas
Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. panta
izrietošajam tiesiskuma principam.
Grozījumu Projekta izstrādes
procesā RAPLM neesot izvērtējusi pašvaldību pieņemto lēmumu
piemērotību, lietderību un atbilstību reformas mērķim. Noteikumu
Nr. 596 normas radot attiecīgajām pašvaldībām nelabvēlīgas
sekas, jo esot pieņemtas, neveicot konsultēšanos ar pašvaldībām
un neizvērtējot pašvaldību pieņemtos lēmumus attiecībā uz novadu
izveidi.
Turklāt Pieteikumu iesniedzējas
norāda, ka noticis būtisks Reformas likuma 6.¹ panta pirmās daļas
pārkāpums, jo Noteikumi Nr. 596 izdoti 2007. gada 4.
septembrī, savukārt šiem noteikumiem atbilstošie Grozījumi
Projektā ir apstiprināti ar Rīkojumu Nr. 604, proti, vairāk nekā
trīs nedēļas pēc Noteikumu Nr. 596 izdošanas. Kaut arī Noteikumu
Nr. 596 4. punkts paredz, ka tie stājas spēkā 2008. gada 1.
janvārī, tomēr šie noteikumi pretēji Reformas likuma 6.¹ panta
ceturtajai daļai esot izdoti pirms Grozījumu Projekta
apstiprināšanas. Līdz ar to apstrīdētās tiesību normas neesot
uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā kārtībā.
Alsungas pagasta padome norāda, ka
demokrātiskā valstī tās iedzīvotāji ievēlē savu politiskās
pārstāvības orgānu - vietējās pašvaldības domi (padomi).
Tādā veidā tiekot īstenots Satversmes 101. pantā noteiktais,
proti, iedzīvotāji likumā paredzētā kārtībā piedalās valsts un
pašvaldību darbā. No minētā izrietot, ka arī Alsungas pagasta
padome ir tieši demokrātiski leģitimēta un tādējādi tiesīga
izlemt jautājumus, kas saskaņā ar likumu nodoti tās kompetencē.
Lai pamatotu to, ka jau pastāvošajās pagasta robežās Alsungas
novads ir spējīgs ilglaicīgi un līdzsvaroti attīsties, tā
sagatavojusi speciālus materiālus. Tomēr Ministru kabinets,
lemjot par novadu robežu noteikšanu, Alsungas pagasta padomi uz
konsultācijām vispār neesot uzaicinājis. Šādā veidā esot pārkāpta
Reformas likuma 6.1 panta pirmā un ceturtā daļa, kā
arī Hartas 4. panta ceturtā daļa.
Alsungas pagasta padome norāda, ka
tā esot pieņēmusi lēmumu par Alsungas novada izveidošanu, bet
Ministru kabinets šo lēmumu atstājis vispār bez jebkādas vērības.
Padome uzsver, ka Noteikumu Nr. 596 pielikuma II sadaļas
42. punkta vārdi "Alsungas pagasts" neatbilst arī Reformas
likuma 6.¹ panta trešajai daļai, jo minētā norma nosakot
procesuālo kārtību, kādā bija veicama administratīvi
teritoriālā
reforma. Savukārt Ministru kabinets un RAPLM, īstenojot reformu,
šo kārtību pārkāpuši.
Atbildot uz Satversmes tiesas
uzdotajiem jautājumiem, Pieteikumu iesniedzējas papildus norāda,
ka Projekta neatbilstība Reformas likuma mērķim un šajā likumā
ietvertajiem vērtēšanas kritērijiem var tikt prezumēta. Proti,
minētais secinājums izrietot no apstākļa, ka, izstrādājot vietējo
pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu,
pašvaldības netika uzklausītas.
Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka
pieteikumu mērķis ir nevis noteikt konkrētu novadu robežas, bet
gan novērst tiesību aizskārumu, kas radies Grozījumu Projekta
izstrādes procesā, nekonsultējoties ar Pieteikumu iesniedzējām
par to administratīvās teritorijas robežu izmaiņām. Tādējādi šā
procesa ietvaros jautājums par konkrētām novadu robežām un
lielāku novadu nepieciešamību neesot izvērtējams Satversmes
tiesā.
Izvērtējot Noteikumos Nr. 596
ietverto un apstrīdēto normu atbilstību subsidiaritātes
principam, Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka atkāpes no minētā
principa ir pieļaujamas un to tiesības īstenot pārvaldes
funkcijas var tikt ierobežotas. Tomēr šāds ierobežojums esot
iespējams tikai tādā gadījumā, ja RAPLM, izdarot grozījumus
Projektā un informējot par tiem pašvaldības, norāda grozījumu
pamatojumu un nodrošina pašvaldībām iespēju tikt uzklausītām
jautājumā par minēto grozījumu nepieciešamību. Konkrētajā
gadījumā Projekta izmaiņu pamatojums neesot norādīts un
Pieteikumu iesniedzējas neesot uzklausītas. Tādējādi Noteikumos
Nr. 596 ietverto apstrīdēto normu pieņemšana, nenorādot attiecīgo
grozījumu pamatojumu, aizskarot no Hartas 4. panta trešās daļas
izrietošās Pieteikumu iesniedzēju kā iedzīvotājiem vistuvākās
varas tiesības īstenot publiskās varas pienākumus un esot
pretrunā ar subsidiaritātes principu.
Pēc iepazīšanās ar lietas
materiāliem Pieteikumu iesniedzējas, izņemot Alsungas pagasta
padomi, iesniedza Satversmes tiesā papildu paskaidrojumus. Tajos
norādīts, ka Ministru kabinets, vērtējot administratīvi
teritoriālās reformas tiesiskumu, nepamatoti ņem vērā notikumus
jau kopš 1992. gada. Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka
katram jaunam administratīvi teritoriālā iedalījuma projektam
jābūt savlaicīgi un pienācīgi apspriestam ar pašvaldībām, kuru
robežas ar attiecīgo plānu tiek mainītas. Noteikumi Nr. 596
būtiski mainot Projektā sākotnēji noteikto 167 novadu izveides
modeli. Līdz ar to neesot pamata vērtēt notikumus laikā pirms
Projekta pieņemšanas, jo Projekts "nepārprotami uzskatāms par
iepriekš notikuša Hartai atbilstoša konsultēšanās procesa
rezultātu".
Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka
2007.gada jūlijā un augustā pirms Noteikumu Nr. 596
pieņemšanas esot notikušas atsevišķu Pieteikumu iesniedzēju un
RAPLM pārstāvju sanāksmes. Tomēr arī šajās sanāksmēs RAPLM
vietējām pašvaldībām neesot sniegusi pienācīgu informāciju par
plānotajām robežu izmaiņām un neesot pašvaldības iepazīstinājusi
ar Projekta grozījumu saturu.
Vērtējot to, vai Rīkojuma
Nr. 604 un Noteikumu Nr. 596 pieņemšanas secība atbilst
Reformas likuma 6.1 panta pirmajai daļai, tiek
norādīts, ka saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa
193. punktu Ministru kabineta rīkojumi stājas spēkā to
parakstīšanas dienā. Tā kā Rīkojums Nr. 604 tika parakstīts
tikai 2007. gada 26. septembrī, varot secināt, ka šajā
datumā tas arī stājies spēkā, savukārt Noteikumi Nr. 596
izdoti vairāk nekā trīs nedēļas iepriekš - 2007. gada
4. septembrī. Šāda minēto dokumentu pieņemšanas secība esot
pretrunā ar Reformas likuma 6.1 panta pirmo daļu.
Ņemot vērā minēto, pieteikumos
tiek lūgts par neatbilstošiem Satversmes 1. pantam, Hartas
4. panta trešajai un sestajai daļai un 5. pantam, kā
arī Reformas likuma 6.1 panta pirmajai un ceturtajai
daļai atzīt Noteikumu Nr. 596 pielikuma II sadaļas
2. punkta vārdus "Skrīveru pagasts" (Skrīveru pagasta
padomes pieteikums), 5. punkta vārdus "Brīvzemnieku pagasts"
(Brīvzemnieku pagasta padomes pieteikums), 8. punkta vārdus
"Bēnes pagasts" (Bēnes pagasta padomes pieteikums),
12. punkta vārdus "Baltinavas pagasts" (Baltinavas pagasta
padomes pieteikums), 13. punkta vārdus "Codes pagasts"
(Codes pagasta padomes pieteikums), 13. punkta vārdus
"Gailīšu pagasts" (Gailīšu pagasta padomes pieteikums),
13. punkta vārdus "Īslīces pagasts" (Īslīces pagasta padomes
pieteikums), 13. punkta vārdus "Mežotnes pagasts" (Mežotnes
pagasta padomes pieteikums), 13. punkta vārdus "Vecsaules
pagasts" (Vecsaules pagasta padomes pieteikums), 14. punkta
vārdus "Kauguru pagasts" (Kauguru pagasta padomes pieteikums),
18. punkta vārdus "Amatas pagasts" un "Drabešu pagasts" (Amatas
novada domes pieteikums), 25. punkta vārdus "Lapmežciema pagasts"
(Lapmežciema novada domes pieteikums), 35. punkta vārdus
"Glūdas pagasts" (Glūdas pagasta padomes pieteikums),
35. punkta vārdus "Līvbērzes pagasts" (Līvbērzes pagasta
padomes pieteikums), 35. punkta vārdus "Valgundes novads"
(Valgundes novada domes pieteikums), 44. punkta vārdus
"Baložu pilsēta" (Baložu pilsētas domes pieteikums),
48. punkta vārdus "Jersikas pagasts" (Jersikas pagasta
padomes pieteikums), 65. punkta vārdus "Priekuļu pagasts"
(Priekuļu pagasta padomes pieteikums), 65. punkta vārdus
"Raunas pagasts" (Raunas pagasta padomes pieteikums),
66. punkta vārdus "Maltas pagasts" (Maltas pagasta padomes
pieteikums), 77. punkta vārdus "Allažu pagasts" (Allažu
pagasta padomes pieteikums), 77. punkta vārdus "Inčukalna
pagasts" (Inčukalna novada domes pieteikums), 77. punkta vārdus
"Siguldas pilsēta", "Siguldas pagasts" un "Mores pagasts"
(Siguldas novada domes pieteikums), 82. punkta vārdus
"Ģibuļu pagasts" (Ģibuļu pagasta padomes pieteikums),
82. punkta vārdus "Lībagu pagasts" (Lībagu pagasta padomes
pieteikums), 82. punkta vārdus "Strazdes pagasts" (Strazdes
pagasta padomes pieteikums), 84. punkta vārdus "Pūres
pagasts" (Pūres pagasta padomes pieteikums), 87. punkta
vārdus "Kocēnu pagasts" (Kocēnu pagasta padomes pieteikums),
87. punkta vārdus "Vaidavas pagasts" (Vaidavas pagasta
padomes pieteikums), 92. punkta vārdus "Ances pagasts"
(Ances pagasta padomes pieteikums) un 92. punkta vārdus
"Tārgales pagasts" (Tārgales pagasta padomes pieteikums).
Tāpat pieteikumos tiek lūgts atzīt
par neatbilstošu Satversmes 1. pantam, Hartas 4. panta
trešajai un sestajai daļai un 5. pantam un Reformas likuma
6.1 panta pirmajai un ceturtajai daļai arī Noteikumu
Nr. 596 3.15. punktu (Lapmežciema novada domes
pieteikums), 3.16. punktu (Inčukalna novada domes
pieteikums) un 3.17. punktu (Valgundes novada domes
pieteikums).
Savukārt Alsungas pagasta padome
lūdz atzīt Noteikumu Nr. 596 pielikuma II sadaļas
42. punkta vārdus "Alsungas pagasts" par neatbilstošiem
Satversmes 1. pantam, Hartas 5. pantam un Reformas likuma
6.¹ panta trešajai un ceturtajai daļai.
3. Institūcija, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets -
uzskata, ka, vērtējot apstrīdēto vārdu atbilstību augstāka
juridiskā spēka tiesību normām, jāņem vērā tas, ka Latvijā notiek
administratīvi teritoriālā reforma. Minētās reformas
nepieciešamību pamatā nosakot šādi apstākļi:
pirmkārt, pastāvošais valsts
administratīvi teritoriālais iedalījums neatbilst subsidiaritātes
principam;
otrkārt, administratīvi
teritoriālo vienību skaits attiecībā pret to apdzīvotību ir
pārlieku liels, tādējādi tiek apgrūtināta optimālas valsts
pārvaldes iestāžu sistēmas izveidošana un darbība;
treškārt, pastāvošā administratīvi
teritoriālā iedalījuma sistēma nesekmē valsts ekonomisko
attīstību;
ceturtkārt, pašvaldībās ar nelielu
iedzīvotāju skaitu ir salīdzinoši augsts pārvaldes izdevumu
īpatsvars, zema administratīvā spēja, nepietiekams pašvaldību
funkciju un pakalpojumu izpildes apjoms un nepietiekama finanšu
spēja, kas ievērojami kavē to attīstību.
Līdz ar to Latvijā esot
nepieciešams īstenot administratīvi teritoriālo reformu,
citastarp ievērojot arī blakus esošo pašvaldību intereses, un tās
rezultātā izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas
administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas
nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.
Ministru kabinets uzskata, ka,
vērtējot apstrīdēto Noteikumu Nr.596 pielikuma II sadaļas vārdu
atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, esot jāņem
vērā arī administratīvi teritoriālās reformas virzība kopš
1992. gada. Šo nepieciešamību nosakot tas, ka reformas
īstenošanas process lielā mērā ir politiskās varas īstenošanas un
politisko procesu dalībnieku vienošanās process, kurš turpinās
ilgu laiku un kurā, mainoties politiskā procesa dalībniekiem,
tiek radīti atbilstoši dokumenti un vērtētas optimāla valsts
administratīvi teritoriālā iedalījuma izveidošanas iespējas.
Noteikumi Nr. 596 pieņemti
tikai 2007. gada 4. septembrī, tomēr administratīvi
teritoriālā reforma Latvijā risinoties jau kopš 1992. gada
un tai esot ilglaicīgs raksturs. Šajā procesā esot
līdzdarbojusies gan Saeima, gan Ministru kabinets, gan vietējās
pašvaldības, gan arī iedzīvotāji. Tādējādi neesot pamatots
Pieteikumu iesniedzēju viedoklis par to, ka reforma īstenota
patvaļīgi un nav izvērtēta tās atbilstība Reformas likumam.
Ministru kabinets uzsver, ka laika
posmā pēc 1992. gada īstenoti daudzi pasākumi administratīvi
teritoriālās reformas īstenošanai. Papildus koncepciju, metodikas
un pētījumu izstrādei notikusi attiecīgo dokumentu publiska
apspriešana un pieņemts Reformas likums. Līdz ar to secināms, ka
Noteikumi Nr.596 vērtējami kopsakarā ar visu reformas gaitu.
Īstenojot reformu, esot konstatēts, ka, ievērojot tikai
brīvprātības principu, vietējo pašvaldību skaitu samazināt ir
gandrīz vai neiespējami. Tādēļ Saeima 2005. gada
22. septembrī pieņēmusi likumu "Grozījumi Administratīvi
teritoriālās reformas likumā". Minētie grozījumi paredzējuši
būtiskas izmaiņas un jaunu regulējumu attiecībā uz turpmāko
administratīvi teritoriālās reformas norisi. Proti, notikusi
atteikšanās no brīvprātības principa un par reformas virzītāju
noteikta RAPLM. Tāpat Reformas likumā esot noteikts, ka Ministru
kabinetam līdz 2006. gada 1. jūlijam jāapstiprina
administratīvi teritoriālā iedalījuma projekts.
Laika posmā no 2005. gada
19. oktobra līdz administratīvi teritoriālā iedalījuma
projekta pieņemšanai 2006.gada 28.jūnijā notikušas konsultācijas
ar visām vietējām pašvaldībām un RAPLM apkopojusi un izvērtējusi
pašvaldību iesniegtos priekšlikumus, iepriekš izstrādātos izpētes
projektus un priekšlikumu atbilstību Reformas likumā noteiktajiem
novadu veidošanas kritērijiem. Tikai pēc pašvaldību iesniegto
priekšlikumu izvērtēšanas un apkopošanas Ministru kabinets
izdevis Rīkojumu Nr.478.
Ņemot vērā vairāku pašvaldību
vadītāju izteiktos ierosinājumus veidot lielākus novadus,
radusies nepieciešamība noskaidrot arī pārējo vietējo pašvaldību
viedokļus par lielāku novadu izveidi. Tādēļ RAPLM izsūtījusi
visām vietējām pašvaldībām 2007. gada 15. marta
vēstuli, aicinot tās izvērtēt iespēju veidot lielākus novadus un
iesniegt ministrijai savus priekšlikumus līdz 2007.gada 1.maijam.
Ministru kabinets, izvērtējis atsevišķu vietējo pašvaldību
atbildes uz 2007. gada 15. marta vēstuli,
2007. gada 13. aprīlī un 31. maijā grozījis
Rīkojumu Nr. 478.
Pašvaldību priekšlikumi, kas tika
iesniegti, atbildot uz 2007. gada 15. marta vēstuli,
esot kompleksi analizēti atbilstoši Reformas likuma
10. panta kritērijiem. Tāpat RAPLM veikusi konsultācijas ar
pašvaldību grupām rajonos un politiskajām partijām. Saņemtie
priekšlikumi un iebildumi esot rūpīgi analizēti, vērtēti un šā
darba rezultātā izdarītas izmaiņas novadu kartē.
Pēc atkārtoto konsultāciju
pabeigšanas RAPLM 2007. gada 20. augustā iesniegusi
sagatavotos Ministru kabineta rīkojuma grozījumus izskatīšanai
Administratīvi teritoriālās reformas padomei, kas tos
atbalstījusi.
Rīkojuma grozījumi Ministru
kabinetā izskatīti 2007. gada 4. septembra sēdē, kurā
piedalījušies daudzu pašvaldību vadītāji un izteikuši savu
viedokli par šiem grozījumiem. Sākotnēji Ministru kabinets
2007. gada 4. septembra sēdē pieņēmis Rīkojumu
Nr. 604 un tikai pēc tam, pamatojoties uz Reformas likuma
6.1 panta ceturto daļu, - Noteikumus
Nr. 596, citastarp paredzot, ka šie noteikumi stājas spēkā
2008. gada 1. janvārī.
Ievērojot atsevišķu pašvaldību
pārstāvju iebildumus, Ministru kabinets noteicis, ka veicamas
atkārtotas konsultācijas ar neapmierinātajām pašvaldībām un, ja
nepieciešams, līdz 2007. gada 7. decembrim tās var
iesniegt atkārtotus priekšlikumus par grozījumiem administratīvi
teritoriālā iedalījuma projektā un attiecīgi administratīvi
teritoriālā iedalījuma noteikumos. 2007. gada
11. decembrī Ministru kabinets, pamatojoties uz
Administratīvi teritoriālās reformas padomes veikto izvērtējumu,
pieņēmis gan grozījumus Rīkojumā Nr. 479, gan grozījumus
Noteikumos Nr. 596.
Ņemot vērā minēto, Ministru
kabinets secina, ka kopš 1992. gada ir notikušas
daudzkārtējas konsultācijas par dažādiem novadu pašvaldību
risinājumiem un šajā laikā ir vispusīgi izvērtēti dažādi Latvijas
administratīvi teritoriālā iedalījuma modeļi. Reformas laikā
atbildīgās institūcijas mēģinājušas rast kompromisus sarunās ar
pašvaldībām, cenšoties izveidot valstī optimālu administratīvi
teritoriālo iedalījumu. Tādējādi administratīvi teritoriālās
reformas īstenošana esot notikusi saskaņā gan ar Hartu, gan
Reformas likumu.
Ministru kabinets uzsver, ka nav
pamatots Pieteikumu iesniedzēju apgalvojums, ka esot pārkāpta
Reformas likuma 6.1 panta ceturtā daļa, jo neesot
ievērota likumā noteiktā ar administratīvi teritoriālo iedalījumu
saistītā rīkojuma un noteikumu izstrādāšanas procedūra. Ministru
kabineta rīkojuma precizēšana esot bijusi pamatota ar būtiskiem
priekšlikumiem, ko iesniegušas pašas pašvaldības, lai turpmāk
nodrošinātu rajona pašvaldību funkciju efektīvu izpildi. Ministru
kabinets arī ievērojis Reformas likumā noteikto pēctecības
principu attiecībā uz dokumentu pieņemšanu, sākotnēji izstrādājot
un akceptējot rīkojumu par vietējo pašvaldību administratīvi
teritoriālā iedalījuma projektu, bet pēc tam - noteikumus
par administratīvi teritoriālo iedalījumu.
Ministru kabinets norāda, ka
Reformas likuma 6.1 pants expressis verbis
nosaka tikai to, ka vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā
iedalījuma noteikumiem jābūt pieņemtiem, pamatojoties uz vietējo
pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu. Taču
minētā norma neliedzot tiesības precizēt vietējo pašvaldību
administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu pēc tā
apstiprināšanas Ministru kabinetā. Tādu rīcības brīvību paredzot
Reformas likuma 6.1 pants.
Tādējādi Ministru kabinets secina,
ka apstrīdētās Noteikumu Nr. 596 normas atbilst Reformas
likuma 6.1 pantam. Ministru kabinets ne tikai
neesot pieļāvis būtiskus procedūras pārkāpumus, bet esot rīkojies
saskaņā ar Reformas likuma 6.1 pantā noteikto
procedūru un nodrošinājis vispusīgas konsultācijas ar
pašvaldībām. Ministru kabinets esot bijis tiesīgs izdarīt
grozījumus Rīkojumā Nr. 478.
Tā kā Ministru kabinets, izdodot
Noteikumus Nr. 596, neesot pārkāpis ne Hartas, ne Reformas
likuma normu prasības, apstrīdētās Noteikumu Nr. 596 normas
atbilstot arī Satversmes 1. pantam un no šā panta
izrietošajam tiesiskuma principam.
Vērtējot jēdziena "konsultācijas
ar pašvaldībām par to administratīvo teritoriju robežu izmaiņām"
saturu kopsakarā ar Hartas 4. panta trešo un sesto daļu un
5. pantu, kā arī Reformas likuma 6.1 pantu,
visupirms esot jāņem vērā, ka Latvijas normatīvie akti neparedz
rīkot referendumus par vietējo pašvaldību teritorijas robežu
izmaiņām. Tādējādi pašvaldību iedzīvotājiem neesot "veto tiesību"
jautājumos, kas attiecas uz vietējo varu un arī vietējās varas
robežu maiņu. Minētās normas nekādā gadījumā neesot saprotamas
tādējādi, ka Ministru kabinetam būtu jānosaka tāds vietējo
pašvaldību administratīvi teritoriālais iedalījums, kas būtu
pamatots ar atbilstošiem pašvaldību lēmumiem.
Reformas likuma un Hartas normas
arī neparedzot precīzu procedūru, kādā veicamas konsultācijas ar
vietējām pašvaldībām, un nenosakot šādu konsultāciju saturu
administratīvi teritoriālās reformas sakarā, kā arī neparedzot
consensus principu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu
gadījumā, kad pašvaldības atsakās piekrist attiecīga novada
risinājumam. Pašvaldību viedoklis esot ņemams vērā tikai tiktāl,
ciktāl iespējams sasniegt reformas mērķi un panākt izveidojamā
novada atbilstību Reformas likuma 10. pantā noteiktajiem
kritērijiem.
Ministru kabinets atzīmē, ka ar
terminu "konsultācijas" administratīvi teritoriālās reformas
laikā saprotama ar jaunu valsts administratīvi teritoriālo
iedalījumu saistītās informācijas aprite starp RAPLM un
pašvaldībām, kuras centrālajai valsts pārvaldei dara zināmus
savus apsvērumus par to administratīvās teritorijas iespējamām
izmaiņām un pēc tam, kad Ministru kabinets šo informāciju
izvērtējis, palīdz pieņemt lēmumu par administratīvi teritoriālā
iedalījuma noteikšanu kopumā un katrā atsevišķā gadījumā.
Ņemot vērā minēto, Ministru
kabinets secina, ka apstrīdētie Noteikumu Nr. 596 3.15.,
3.16. un 3.17. punkti, kā arī pielikuma II sadaļas
vārdi atbilst Satversmes 1. pantam, Hartas 4. panta
trešajai un sestajai daļai un 5. pantam, kā arī Reformas
likuma 6.1 panta pirmajai, trešajai un ceturtajai
daļai, un lūdz Satversmes tiesu noraidīt Pieteikumu iesniedzēju
prasību, bet apstrīdētos Noteikumu Nr. 596 punktus -
3.15., 3.16, 3.17., kā arī pielikuma II sadaļas vārdus atzīt par
atbilstošiem visām minētajām augstāka juridiskā spēka tiesību
normām.
4. Latvijas Republikas
Tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs), vērtējot labas
pārvaldības principa ievērošanu Noteikumu Nr. 596
pieņemšanas gadījumā, atzīst, ka izpratne par labu pārvaldību
valsts pārvaldē joprojām tikai veidojas.
Tiesībsargs norāda, ka patstāvīga
tiesību principa statusā pašvaldību tiesībās kā atsevišķā tiesību
nozarē tradicionāli tiekot minēta ievēlējamība. Vietējās
intereses tiekot īstenotas, nevis tās pretstatot sabiedrības
interesēm, bet izdarot lietderības apsvērumus rīcības brīvības
ietvaros. Tiesībsargs, vērtējot Hartā ietvertās normas, norāda,
ka tā faktiski atspoguļojot dažu vispārējo tiesību principu
izpratni valststiesībās attiecībā uz pašvaldībām tādu, kāda tā
bija pirms 30 gadiem. Hartas 4. panta trešajā daļā tiekot
pieņemts, ka decentralizācija padara valsts pārvaldi efektīvāku.
Tas nenozīmējot nepieciešamību sistemātiski decentralizēt valsts
pārvaldes funkcijas, nododot tās pašvaldību institūcijām. Hartas
4. panta sestajā daļā minētā konsultēšanās pēc būtības
nozīmējot lēmumu saskaņošanas kārtību, kas vērsta uz blakņu
noskaidrošanu un lēmumu efektivitāti. Saskaņošana nozīmējot
lēmuma adresāta iespēju izteikt motivētas iebildes. Savukārt
lēmuma pieņēmējam esot pienākums izvērtēt šīs iebildes.
Hartas 5. pants attiecoties
uz valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu. Tas neesot
jautājums, kas būtu izšķirams vietējā referendumā. Valsts
pārvaldes iekārtas likuma 48. panta otrā daļa šajā ziņā
nosakot iestādei pienākumu noskaidrot iedzīvotāju viedokli un jo
īpaši izskaidrot iedzīvotājiem savu viedokli. Vēlēšanas vai
valdības maiņa nebūtu uzskatāma par apstākli, kas nosaka
nepieciešamību atsākt sarunas, jo valsts pārvaldes darbība ir
nepārtraukta un pēctecīga. Taču šis konsultēšanās pienākums
nekādā veidā neesot skaidrojams kā pašvaldības veto tiesības.
Atbilstoši Reformas likuma
6.1 panta trešajai daļai Ministru kabineta pienākums,
pieņemot lēmumu, būtu izskaidrot, kāpēc pašvaldību viedoklis nav
ņemts vērā. Tiesībsargs uzsver, ka dažādu pārvaldes iestāžu
pilnvērtīgas savstarpējās informācijas apmaiņas trūkums nebūtu
uzskatāms par tādu vispārēja tiesību principa pārkāpumu, kura dēļ
pieņemtais lēmums varētu tikt atzīts par juridiski spēkā
neesošu.
5. Latvijas Pašvaldību
savienība informē, ka jau kopš 1992. gada ir
līdzdarbojusies administratīvi teritoriālās reformas procesā.
Minētā reforma aktīvi apspriesta Latvijas Pašvaldību savienības
kongresos un atspoguļota arī tajos pieņemtajās rezolūcijās. No
kongresu materiāliem secināms, ka administratīvi teritoriālā
reforma jāīsteno, citastarp ievērojot gan subsidiaritātes, gan
valsts varas dalīšanas principu. Kā īpaši nozīmīgs reformas
kontekstā atzīmēts vietējo pašvaldību brīvprātīgas apvienošanās
princips.
Sniedzot viedokli par Reformas
likumā Ministru kabinetam noteiktā konsultēšanās pienākuma
robežām, tiek norādīts, ka minētais pienākums izriet gan no
reformas sākotnējiem mērķiem, gan no likumiem, gan no Latvijai
saistošiem starptautiskajiem tiesību aktiem. Konsultēšanās
pienākums varot tikt arī pilnveidots, piemēram, izstrādājot
likumu par vietējiem referendumiem.
Ministru kabinetam likumi
attiecībā uz vietējo pašvaldību robežu grozīšanu nosakot
pienākumu ne vien konsultēties ar pašvaldībām, bet arī saskaņot
pašvaldības robežas ar tās domes (padomes) pieņemtajiem lēmumiem.
Savukārt pašvaldības dome (padome) nevarot pieņemt lēmumu robežu
grozīšanas jautājumā, ja nav veiktas konsultācijas ar
iedzīvotājiem. Līdz ar to Ministru kabineta lēmums, kas neatbilst
pašvaldības lēmējinstitūcijas lēmumam, esot nelikumīgs.
Ja ieinteresēto pašvaldību lēmumi
un Ministru kabineta lēmumi nonāk pretrunā, tad Ministru kabinets
patstāvīgi pieņemt lēmumu neesot tiesīgs. Tātad, ja Ministru
kabineta un vietējo pašvaldību lēmumi ir atšķirīgi, robežu
grozīšana esot iespējama vienīgi ar Saeimas pieņemtu likumu.
Savukārt procedūru, kādā vietējai pašvaldībai jāpieņem lēmums par
administratīvās teritorijas maiņu, nosakot likums "Par
pašvaldībām". Lēmumu drīkstot pieņemt tikai pašvaldības dome
(padome), ja pirms tam veikta iedzīvotāju aptauja.
Vērtējot kultūrvēsturisko
tradīciju nozīmi attiecībā uz administratīvi teritoriālo
iedalījumu, vajagot paturēt prātā, ka kultūrvēsturiskā
daudzveidība ir valsts un tautas bagātība. Tāpēc kultūrvēsturiskā
mantojuma saglabāšana un, cik vien tas iespējams, atjaunošana
esot vērtējama kā sociālo un ekonomisko izaugsmi veicinošs
faktors. Ja reformas gaitā tiek veidotas teritorijas, kurām
piemīt kopējas vēsturiski izveidojušās etniskas vai kultūras
īpatnības, šīs teritorijas iegūstot papildu resursu attīstībai.
Tāpēc gadījumā, kad vietējie iedzīvotāji un viņu ievēlētie
pašvaldību deputāti ierosina veidot administratīvās teritorijas,
respektējot kultūrvēsturiskās tradīcijas, šāda iniciatīva būtu
atbalstāma. Tādējādi tikšot iegūts lielāks sociālekonomiskās
attīstības potenciāls nekā dotu "mehāniska apvienošana un ar to
saistītais mēroga ekonomijas efekts".
Vērtējot administratīvi
teritoriālās reformas atbilstību Satversmes 1.pantam, tā esot
jāskata kopsakarā arī ar tiem likuma grozījumiem, kas regulē
vietējo pašvaldību vēlēšanas. Proti, reformas rezultātā
samazināšoties vietējo pašvaldību deputātu skaits. Piemēram,
1997. gada pašvaldību vēlēšanās esot ievēlēti 4445 deputāti,
proti, par 390 deputātiem mazāk nekā būtu tad, ja tiktu vēlētas
rajonu padomes, un aptuveni trīs reizes mazāk nekā
1989. gada pašvaldību vēlēšanās. Latvijā vietējo pašvaldību
domēs (padomēs) ievēlēto deputātu skaits esot viens no mazākajiem
visā Eiropā. Arī pilnvērtīgai vietējo pašvaldību saistošo
noteikumu un vietējās politikas izstrādei deputātu skaits
pašreizējās pašvaldībās esot pārāk mazs. Tāpēc esot grūti
izveidot pienācīgi darboties spējīgas komitejas, un šis apstāklis
neveicinot pašvaldību saistošo noteikumu kvalitāti, kā arī
pietiekamu iedzīvotāju un ekspertu iesaisti šādu mazu komiteju
darbībā. Samazinoties deputātu skaitam, esot paredzams, ka plaisa
starp tautu un varu kļūšot vēl lielāka, un tas kopumā
neveicināšot demokrātijas attīstību Latvijā.
Patlaban īstenotā administratīvi
teritoriālā reforma nenodrošināšot lauku iedzīvotājiem to, ka
viņiem arī pēc reformas būs vismaz viens deputāts, kas tiktu
ievēlēts no pirmsreformas pagasta teritorijas. Līdz ar to jaunā
kārtība nebūšot pietiekami demokrātiska. Ņemot vērā minēto,
Latvijas Pašvaldību savienība secina, ka administratīvi
teritoriālā reforma neatbilst Satversmes 1. pantam, Hartas
4. panta trešajai un sestajai daļai un 5. pantam, kā arī
Reformas likuma 6.¹ panta pirmajai, trešajai un ceturtajai
daļai.
6. Latvijas Universitātes
Ekonomikas un vadības fakultātes Publiskās pārvaldes katedra
informē, ka no 18. gadsimta sākuma Latvijas teritorijā
pakāpeniski sāka veidoties reģionālā līmeņa iedalījuma
struktūra - apriņķi, kas pastāvēja līdz 1950. gadam.
Savukārt pagasti Latvijas teritorijā esot atjaunoti
19. gadsimta sākumā, kad tie kļuvuši par administratīvajām
vienībām un tikušas nodibinātas arī pagastu tiesas.
Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā
bijuši 17 apriņķi, 22 pilsētas, 15 miesti ar sašaurinātām pilsētu
tiesībām, 43 miesti ar pilsētu pašvaldību tiesībām un nedaudz
vairāk par 500 pagastiem. Arī 1925. gadā esot īstenota
teritoriālā reforma, bet tā maz skārusi pagastu robežas.
1940. gadā Latvijā bijuši 517 pagasti.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas
administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņas pamatā noteikuši
ideoloģiski apsvērumi. 1945. gadā 510 pagasti esot sadalīti
1362 ciemu padomēs, bet laikā no 1946. gada līdz
1947. gadam atsevišķi lielie apriņķi sadalīti divās
daļās.
Būtiskas administratīvi
teritoriālā iedalījuma izmaiņas notikušas 1949. gadā -
apriņķu vietā izveidoti rajoni. Sākotnēji bijuši 58 rajoni, bet
1967. gadā pakāpeniski īstenotās rajonu apvienošanas
rezultātā to skaits samazinājies līdz 26 rajoniem. Savukārt ciemu
padomju skaits samazinājies līdz 468 ciemu padomēm.
Pēc Latvijas neatkarības
atjaunošanas ciemu padomes esot pārdēvētas par pagastiem.
Atjaunots arī vēlēšanu un tiesu iekārtas iedalījums piecos
apgabalos - Vidzeme, Zemgale, Kurzeme, Latgale un Rīga.
Tomēr šo piecu apgabalu robežas nesakrītot ar vēsturisko reģionu
robežām, jo esot pieskaņotas rajonu robežām.
Līdz 1967. gadam izveidoto
rajonu skaits - 26 - joprojām palicis nemainīgs.
Septiņas republikas pilsētas neietilpstot rajonu teritorijās.
2008. gada 1. augustā Latvijā kā vietējās pašvaldības
darbojušās 59 pilsētu pašvaldības (arī 7 republikas pilsētas),
428 pagastu pašvaldības un 37 novadu pašvaldības. Lielākā daļa
novadu izveidojušies, vairākām pašvaldībām apvienojoties, bet
esot arī tādi novadi, kas izveidoti, gluži vienkārši pārdēvējot
pagastu par novadu.
Vērtējot kultūrvēsturisko
tradīciju lomu administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšanā,
tiek norādīts, ka minētajām tradīcijām ir būtiska loma. Tomēr
vēstures gaitā, nosakot administratīvo teritoriju robežas, esot
ņemti vērā arī racionalitātes apsvērumi.
Vislabākais veids, kā noteikt
administratīvi teritoriālo iedalījumu, esot attiecīga referenduma
rīkošana, taču Latvijā to neparedzot likums. Otrs veids esot
konsultēšanās ar vietējām pašvaldībām. Nozīmīgs konsultēšanās
aspekts esot vietējo pašvaldību iedzīvotāju informētība par
reformu. Kaut arī Reformas likums nekonkretizējot konsultēšanās
formu, jau kopš 1993. gada notikusi administratīvo
teritoriju izpēte, apvienošanās projektu sagatavošana, ekspertu
iesaistīšana un pašvaldību līdzdarbība. Līdz ar to, vērtējot
Hartā noteiktā konsultēšanās pienākuma izpildi, tiek secināts, ka
minētais pienākums ir izpildīts. Tādējādi, neīstenojot
administratīvi teritoriālo reformu, tikšot ierobežota pašvaldību
attīstība un līdz ar to pazemināšoties arī iedzīvotāju dzīves
kvalitāte.
7. Latvijas Policijas
akadēmijas Valsts tiesību katedras vadītājs profesors,
Dr. iur. Ziedonis Rags, vērtējot 2007. gada
15. marta vēstuli, secina, ka tajā nav norādīts lielāka
novada izveides mērķis un pamatojums. Minētā vēstule atzīstama
par vienpusēju informatīvu aktu un nevarot tikt atzīta par
konsultēšanos ar vietējām pašvaldībām ne Reformas likuma, ne
Hartas izpratnē. Līdz ar to varot secināt, ka konsultēšanās ar
vietējām pašvaldībām nav notikusi.
Tādējādi tiek secināts, ka
Noteikumi Nr. 596 neatbilst ne Satversmes 1. un
101. pantā nostiprinātajiem principiem, ne Hartas
4. panta trešajai, sestajai daļai un 5. pantam, ne arī
Reformas likuma 6.1 panta pirmajai, trešajai un
ceturtajai daļai un būtu atzīstami par spēkā neesošiem no to
pieņemšanas brīža.
8. Biznesa augstskolas
"Turība" Juridiskās fakultātes Publisko tiesību katedra
norāda, ka administratīvi teritoriālā reforma ir sarežģīts
juridisks, politisks un budžeta procedūras mehānisms, kura
ietvaros tiek pārskatīts Latvijas Republikas administratīvi
teritoriālais iedalījums un pastāvošā vietējo pašvaldību sistēma.
Izvērtējot, vai minētā reforma atbilst tiesību aktiem, vajagot
ņemt vērā tās mērķi, proti, tiesai esot jāpārbauda, vai
izraudzītais risinājums nodrošina administratīvi teritoriālās
reformas mērķa sasniegšanu.
Izvērtējot atsevišķus
administratīvi teritoriālās reformas posmus, visupirms esot
nepieciešams pārbaudīt valsts varas institūciju kompetenci
pieņemt noteikta satura lēmumus par administratīvi teritoriālo
reformu. Ņemot vērā Satversmes tiesas praksi, tiek secināts, ka
likumdevējam pašam ir jāizlemj svarīgākie valsts dzīves
jautājumi. Administratīvi teritoriālā iedalījuma projekta
apstiprināšana un skaidra viedokļa paušana par to, kādā veidā
īstenojama administratīvi teritoriālā reforma, esot uzskatāma par
fundamentālu jautājumu, kas būtiski ietekmēs Latvijas valsts
pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, kā
arī prasīs nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā
un sabiedrības dzīvē.
Administratīvi teritoriālajai
reformai nepieciešams nodrošināt pienācīgu demokrātisko
leģitimitāti, proti, nodrošināt ne tikai to, lai šīs reformas
ietvaros tiktu ne tikai pieņemti lēmumi, bet arī to, lai
sabiedrība un vietējās pašvaldības šos lēmumus īstenotu. Tik
nozīmīgā valsts dzīves reformas jautājumā likumdevējs nedrīkstētu
aprobežoties ar formālu deleģējumu attiecīgo jautājumu izlemt
Ministru kabinetam.
Ņemot vērā minēto, lēmums par
administratīvi teritoriālo iedalījumu būtu jāpieņem Saeimai.
Vērtējot RAPLM pienākumu
konsultēties ar vietējām pašvaldībām par administratīvi
teritoriālā iedalījuma projekta apstiprināšanu, vajagot ņemt
vērā, ka RAPLM, kā arī Ministru kabinetam nav pienākuma pilnībā
akceptēt vietējo pašvaldību paustos viedokļus.
Līdzdalības princips nozīmējot to,
ka dialoga ceļā tiek rasts abpusēji pieņemams kompromiss. Taču
līdzdalības princips nozīmējot arī to, ka notiek efektīva
diskusija, kuras ietvaros lēmuma pieņēmējs, sastopoties ar vērā
ņemamiem argumentiem, vai nu koriģē savu lēmumu, vai arī piedāvā
papildu argumentāciju lēmuma pieņemšanai. Tāpat juridiski neesot
iespējams pārvērtēt vietējo pašvaldību pausto viedokli un
Ministru kabineta pamatojuma pietiekamību.
Nozīmīgs apstāklis esot arī tas,
ka administratīvi teritoriālā reforma tiek veikta nevis vietējo
pašvaldību interesēs, bet gan valsts iedzīvotāju interesēs,
kuriem reformas gaitā tiktu nodrošināta labāka pārvaldība
vietējās pašvaldībās un lielākas iespējas saņemt kvalitatīvus
pakalpojumus.
Biznesa augstskolas "Turība"
Juridiskās fakultātes Publisko tiesību katedra uzsver, ka
Reformas likums expressis verbis neuzliek Ministru
kabinetam par pienākumu vērtēt atsevišķu pašvaldību
kultūrvēsturiskās tradīcijas administratīvi teritoriālās reformas
ietvaros.
Tāpat tiek atzīmēts, ka, vērtējot
administratīvi teritoriālo reformu, jāņem vērā tās pabeigtības
raksturs. Proti, administratīvi teritoriālās reformas kontekstā
vērā ņemams esot tas apstāklis, ka joprojām nav panākta
vienprātība par otrā līmeņa pašvaldībām.
Izšķiroties par otrā līmeņa
pašvaldību veidošanu, likumdevējs neapšaubāmi pārskatīšot arī
pirmā līmeņa pašvaldību kompetenci un, iespējams, šo pašvaldību
teritoriālo iedalījumu. Savukārt tas nozīmējot, ka ir iespējams
vērtēt pienācīgas pārvaldības principu ievērošanu administratīvi
teritoriālās reformas īstenošanas gaitā.
Satversmes tiesa
s e c i n ā j
a:
9. Administratīvi
teritoriālā reforma tika uzsākta neilgi pēc Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanas. Tās mērķis bija uzlabot Latvijas valsts
pārvaldes sistēmas darbību un paaugstināt iedzīvotāju dzīves
kvalitāti. Lai veiktu reformu, bija nepieciešams izsvērti risināt
dažādu problēmu kopumu.
Latvijas valdības konsekventi bija
noteikušas administratīvi teritoriālo reformu par vienu no savas
darbības prioritātēm (sk., piemēram, Valda Birkava vadītā
Ministru kabineta 1993. gada 20. jūlija Ziņojuma par
kabineta sastādīšanu un deklarācijas par kabineta iecerēto
darbību sadaļu "Valsts pārvaldes reforma", kā arī 2000. gada
5. maija Deklarācijas par Andra Bērziņa vadītā Ministru
kabineta iecerēto darbību 7.2.1. punktu; 2002. gada
7. novembra Deklarācijas par Einara Repšes vadītā Ministru
kabineta iecerēto darbību 22.2.1. punktu; 2004. gada
9. marta Deklarācijas par Induļa Emša vadītā Ministru
kabineta iecerēto darbību IV sadaļu; 2004. gada
1. decembra Deklarācijas par Aigara Kalvīša vadītā Ministru
kabineta iecerēto darbību sadaļas "Pašvaldības" 1. punktu;
2006. gada 7. novembra Deklarācijas par A. Kalvīša
vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību sadaļas "Neatliekamie
uzdevumi, kas valdībai izpildāmi jau tuvākajos gados, lai
nodrošinātu NAP sekmīgu īstenošanu" 10. punktu,
sadaļas "Rīcībspējīgas pašvaldības un policentriskā
attīstība" 1. punktu un 2007. gada 20. decembra
Deklarācijas par Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta iecerēto
darbību sadaļas "Neatliekamie uzdevumi, kas valdībai izpildāmi
jau tuvākajos gados" 11. punktu).
Minētās reformas nozīmīgums ir
apliecināts arī Nacionālajā attīstības plānā, kurā uzsvērts, ka
jāizveido spēcīgas un rīcībspējīgas vietējās pašvaldības
(sk. Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2007. -
2013. gadam 4.1.3. punktu).
9.1. Administratīvi
teritoriālās reformas mērķis saskaņā ar Reformas likuma
2. pantu bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas
administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām. Reforma
lielā mērā ir saistīta ar racionāla vietējās pašvaldības lieluma
(teritorijas) noteikšanu, lai pašvaldība spētu efektīvi un
optimāli pildīt visas savas autonomās, kā arī tai uzdotās vai
deleģētās funkcijas. Reformas mērķis ir atrast piemērotu modeli,
kurš novērstu pastāvošo vietējo pašvaldību sadrumstalotību un
līdz ar to arī mazinātu resursu neracionālu izmantošanu.
Lielākā vietējā pašvaldībā ir
labākas iespējas koncentrēt finanšu līdzekļus, piesaistīt
investīcijas, pieņemt darbā kvalificētus speciālistus un
nodrošināt darbinieku specializāciju, kā arī plašāk izmantot
uzņēmējdarbības veicināšanas līdzekļus. Lielākas pašvaldības ir
vairāk atvērtas inovācijām un var labāk sadarboties ar citām
vietējām pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm, kā arī
uzņēmējiem (sk. Latvijas Universitātes Ekonomikas un
vadības fakultātes Publiskās pārvaldes katedras atzinuma
7. lpp., lietas materiālu 19. sēj. 144. lpp.).
Šādā kontekstā arī Pasaules Banka un ārvalstu eksperti bija
vairākkārt norādījuši uz administratīvi teritoriālās reformas
nepieciešamību (sk., piemēram: Ziņojums Nr. 25466
"Latvija pēc teritoriālās reformas". Pasaules Bankas dokuments,
2003. gada 9. maijs; Koht H. Does local democracy have
a future? The case of local government in Latvia. Latvija 2020.
Nākotnes izaicinājumi sabiedrībai un valstij // LU Akadēmiskais
apgāds, 2008, 41.-51.lpp.).
Tādējādi reformas rezultātam
vistiešākajā veidā ir jānodrošina vietējo pašvaldību
sociālekonomiskās attīstības līmeņa paaugstināšanās.
9.2. 2008. gada
18. decembrī Saeima pieņēma Administratīvo teritoriju un
apdzīvoto vietu likumu. Tas tika izsludināts 2008. gada
30. decembrī. Likums stājās spēkā nākamajā dienā pēc tā
izsludināšanas, proti, 2008. gada 31. decembrī.
Saskaņā ar Administratīvo
teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu
1. punktu spēku zaudēja likums "Par Latvijas Republikas
administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa
noteikšanu", savukārt saskaņā ar pārejas noteikumu 2. punktu
spēku zaudēja Reformas likums.
Likuma "Par likumu un citu
Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu
izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā
esamību" 10. pants nosaka: "Ja spēku zaudē likuma norma, kas
pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus, par spēku
zaudējušiem uzskatāmi arī noteikumi, kas izdoti, pamatojoties uz
spēku zaudējušo likuma normu." Noteikumi Nr. 596 tika
izdoti, pamatojoties uz Reformas likuma 6.1 panta
ceturto daļu. Tātad Noteikumi Nr. 596, kuros ietvertas
apstrīdētās normas, ir zaudējuši spēku 2008. gada
31. decembrī. Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem
normatīvais akts zaudē spēku, ja stājies spēkā cits normatīvais
akts, kuram ir tāds pats vai augstāks juridiskais spēks un kurš
regulē tos pašus jautājumus. Tādējādi, lai arī Administratīvo
teritoriju un apdzīvoto vietu likumā tas expressis verbis
nav noteikts, ar šā likuma spēkā stāšanos Noteikumi Nr. 596
ir zaudējuši savu spēku, jo spēku ir zaudējusi Reformas likuma
6.1 panta ceturtā daļa.
Satversmes tiesas likuma
29. panta pirmās daļas 2.punkts paredz, ka tiesvedību lietā
var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas
lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku.
Savukārt minētā panta pirmās daļas 4. punkts paredz, ka
tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar
Satversmes tiesas lēmumu, ja spēku ir zaudējusi norma (akts),
atbilstība kurai tiek apstrīdēta.
Satversmes tiesas likuma
29. panta pirmās daļas 2. un 4. punkts ir vērsts
uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un
Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds
vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas 2007. gada
12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā
Nr. 2007-06-03 11.2. punktu).
Interpretējot kopsakarā Satversmes
85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. pantu, ir
redzams, ka Satversmes tiesas likuma mērķis un Satversmes tiesas
uzdevums ir veicināt tiesību sistēmas sakārtošanu, kā arī veikt
kontroli pār to, lai konstitucionālās institūcijas ar to
izdotajiem aktiem neizjauktu valsts varas savstarpējās kontroles
un līdzsvara attiecības" [Satversmes tiesas 2000. gada 5.
aprīļa lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.
04-06(99)].
Līdz ar to
Satversmes tiesai jānoskaidro, vai tiesvedība lietā ir turpināma
arī pēc tam, kad Noteikumi Nr. 596 zaudējuši spēku, proti,
vai vēl joprojām pastāv Pieteikumu iesniedzēju tiesību aizskārums
un vai to var novērst šīs lietas ietvaros.
10. Satversmes tiesas
likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka pašvaldības dome
(padome) pieteikumu "var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts
aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības". Lai secinātu, vai
Satversmes tiesa ir tiesīga izskatīt lietu pēc Pieteikumu
iesniedzēju pieteikuma, jāizvērtē, vai apstrīdētās normas aizskar
attiecīgās vietējās pašvaldības tiesības, proti, vai no normām,
atbilstība kurām tiek apstrīdēta, izriet tiesības konkrētajai
pašvaldībai un vai apstrīdētā norma aizskar šīs tiesības, proti,
rada pašvaldībai kādas nelabvēlīgas tiesiskās sekas (sk.
Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par
tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 5. un 14.
punktu).
Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka
administratīvi teritoriālā reforma esot īstenota, neievērojot
konsultēšanās principu, kas izrietot no Reformas likuma
6.1 panta pirmās daļas un Hartas 4. panta sestās
daļas un 5. panta, kā arī subsidiaritātes pri …
MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.