Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmās nodaļas lēmums Lietā "Oļegs Moisejevs pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmās nodaļas lēmums Lietā "Oļegs Moisejevs pret Latviju" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmās nodaļas lēmums Lietā "Oļegs Moisejevs pret Latviju" Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 64846/01, ko iesniedza Oļegs Moisejevs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmā nodaļa) 2004. gada 21. oktobrī palātā, kas sastāv no: C. L. Rozakis, F. Tulkens, N. Vajic, A. Kovler, V. Zagrebelsky, E. Steiner, tiesneši, J. Briede, ad hoc tiesnese, un S. Nielsen, nodaļas sekretārs, ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000. gada 13. novembrī, ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzēja atbildes uz tiem, ņemot vērā to, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta kļuva brīva, valdība atbildētāja nozīmēja J. Briedi kā ad hoc tiesnesi (Konvencijas 27. panta 2. punkts un Reglamenta 29. panta 1. punkts), pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu: FAKTI Iesniedzējs ir bijušais bijušās PSRS pilsonis, Latvijas "nepilsonis", kas dzimis 1959. gadā. Viņš dzīvo Mārupē (Latvija), bet šobrīd viņš ir ieslodzīts cietumā. Valdību pārstāv tās pārstāve I. Reine. Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši. A. Lietas īpašie apstākļi 1. Pret iesniedzēju ierosinātais kriminālprocess a) Krimināllietas ierosināšana un izmeklēšana 1996. gada jūlijā policija uzsāka pirms­tiesas izmeklēšanu par laupīšanu, kas izdarīta, pielietojot vardarbību. Ar 1996. gada 7. novembra lēmumu Rīgas Centra rajona pirmās instances tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli - apcietinājumu. 1996. gada 4. decembrī iesniedzējs tika faktiski aizturēts un atzīts par aizdomās turēto šajā noziedzīgajā nodarījumā. Nākamajā dienā, 1996. gada 5. decembrī, prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu pastiprinošos apstākļos; tā rezultātā viņam kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu, pamatojoties uz iepriekš minēto 7. novembra lēmumu. Iesniedzējs tika ievietots "Matīsa" cietumā Rīgā, kur viņš atrodas līdz šim brīdim. 1997. gada 7. janvārī Centra rajona tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu līdz 1997. gada 20. martam, pamatojoties uz sekojošo: "[Tiesnesis] konstatē sekojošo: Krimināllietas izskatīšanas termiņš lietā ir pagarināts. Šajā krimināllietā nepieciešams veikt konfrontāciju [starp lieciniekiem], pievienot citas krimināllietas attiecībā uz citiem noziedzīgiem nodarījumiem, uzrādīt [apsūdzētajiem] galīgās apsūdzības, izpildīt Kriminālprocesa kodeksa 202. un 203. pantā noteiktās prasības, sagatavot galīgo apsūdzības rakstu." Ar diviem, attiecīgi - 1997. gada 11. marta un 7. maija - , lēmumiem tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu uz diviem jauniem periodiem, līdz 1997. gada 20. jūlijam. Šo lēmumu pamatojums bija gandrīz identisks 7. janvāra lēmuma motivācijai; pirmais lēmums norādīja uz nepieciešamību "veikt vairākas operatīvās izmeklēšanas un izmeklēšanas darbības", kurpretim otrais lēmums atsaucās uz "galīgās apsūdzības uzrādīšanu kopumā septiņpadsmit personām". 1997. gada 13. jūnijā prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu, pārkvalificējot iesniedzējam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu un apsūdzot viņu bandītismā. 1997. gada 20. jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un uzdeva nodot izmeklēšanas materiālus - piecpadsmit sējumus - aizstāvībai, tas ir, iesniedzējam, četrpadsmit citām personām, kuras bija apsūdzētas šajā pašā lietā un viņu aizstāvjiem. Ar šo brīdi iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto atrašanās apcietinājumā termiņa tecējums tika "apturēts" atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā - KPK) 77. panta piektajai daļai. Iesniedzējs un viņa aizstāvis saņēma izmeklēšanas materiālus 1997. gada 9. septembrī; viņi ar tiem iepazinās līdz 1998. gada 18. martam kopā ar citiem līdzapsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem. Šajā pēdējā minētajā datumā iesniedzējs atzīmēja attiecīgajā protokolā, ka viņš ir pabeidzis iepazīšanos ar lietas materiāliem. 1998. gada 6. augustā pēdējais no līdz­apsūdzētajiem pabeidza iepazīšanos ar izmeklēšanas materiāliem. Ar nākamajā dienā, 1998. gada 7. augustā, nosūtītu vēstuli attiecīgais prokurors informēja par to iesniedzēju, tajā pašā laikā atgādinot, ka atbilstoši KPK 77. pantam veiktā turēšanas apcietinājumā termiņa "apturēšana" ir atcelta. Atbilstoši prokurora teiktajam, tā kā tika uzsākta šī termiņa atskaite, uzskatāms, ka šis termiņš izbeidzās 1998. gada 7. septembrī. b) Lietas nodošana tiesai 1998. gada 4. septembrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju. 7. septembrī lieta tika nodota tiesai, kas šajā lietā bija Rīgas apgabaltiesa. 1998. gada 16. septembrī iesniedzējs nosūtīja valsts ģenerālprokuroram sūdzību par dažādām nelikumībām, kuras notikušas viņa aizturēšanas laikā; tajā pašā laikā viņš neuzsvēra jautājumu par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu un nelūdza grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli. 1998. gada 26. novembrī apgabaltiesā notika rīcības sēde, kuru vadīja A.L., par lietu atbildīgais tiesnesis. Tiesa uzskatīja izmeklēšanas sniegtos pierādījumus par pietiekamiem un nolēma nodot apsūdzēto tiesai. Tiesas sēdes laikā iesniedzējs neiesniedza nevienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma; tomēr saskaņā ar KPK 223. pantu tiesa pēc savas iniciatīvas izvērtēja jautājumu par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un nolēma paturēt viņu apcietinājumā, nekādi to nepamatojot. Citiem apsūdzētajiem piemērotie drošības līdzekļi arī palika iepriekšējie. Pie tam apgabaltiesa noteica pirmo tiesas sēdi lietas izskatīšanai pēc būtības uz 2000. gada 3. janvāri. c) Process pirmās instances tiesā 1998. gada 17. decembrī prokuratūra nosūtīja Rīgas apgabaltiesai papildu materiālus, kas tika iekļauti piecos sējumos un kuri attiecās uz jaunu apsūdzēto, I. O. Ar 1999. gada 5. februāra lēmumu tiesa nolēma pievienot šos jaunos materiālus krimināllietai, kura bija ierosināta pret iesniedzēju. Ar 1999. gada 24. februāra vēstuli tiesnesis A.L. informēja visus apsūdzētos par viņu tiesībām iepazīties ar pievienotajiem materiāliem; seši no šiem līdzapsūdzētajiem vēlējās izmantot šīs tiesības un viņi to darīja līdz 1999. gada 29. aprīlim. Pa to laiku, 1999. gada aprīlī, aizstāvis vienam no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem D. K. lūdza grozīt viņa klientam piemēroto drošības līdzekli. Šajā sakarā viņš uzsvēra, ka viņa klients cieta no vairākām slimībām, ka viņš daļēji bija akls, ka viņam bija jāpie­šķir invalīda statuss apcietinājuma laikā un ka divas personas bija gatavas galvot par viņu. Ar 1999. gada 7. aprīļa lēmumu tiesa apmierināja šo lūgumu, atbrīvoja D. K. un kā drošības līdzekli noteica iepriekš minēto divu personu galvojumu. Tomēr, tā kā D.K. neieradās pēc tiesas aicinājuma, tiesa viņam piemēroja apcietinājumu ar 2000. gada 10. aprīļa lēmumu. Ar 1999. gada 2. septembra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārās kolēģijas lēmumu, Latvijas parlaments atcēla tiesnesi A.L. no tiesneša amata sakarā ar tiesnešu profesionālo pienākumu īpaši smagiem pārkāpumiem; dažas dienas vēlāk viņš izdarīja pašnāvību savā bijušajā darba vietā. 1999. gada 25. oktobrī iesniedzēja lieta tika nodota citam tiesnesim, kurš nekavējoties informēja iesniedzēju par to, ka viņa lietas izskatīšana ir atlikta sine die. Sekojoši iesniedzējs nosūtīja šim tiesnesim lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts. 1999. un 2000. gada laikā iesniedzējs rakstīja vairākas vēstules Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministram un Valsts cilvēktiesību birojam, lūdzot viņiem paātrināt viņa lietas izskatīšanu. Ar 2000. gada 13. janvāra vēstuli Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs atzina, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgums bija pārmērīgi, pārkāpjot viņa pamattiesības. Tāpat ar vēstulēm, kuras nosūtītas neprecizētos datumos, citas iepriekš minētās iestādes atzina apstrīdēto termiņu pārmērību, bet darīja zināmu iesniedzējam to, ka tās nebija kompetentas iejaukties. Ar 2000. gada 20. marta vēstuli iesniedzējs lūdza par viņa lietu atbildīgajam tiesnesim atļaut viņam vēlreiz apskatīties izmeklēšanas materiālus. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka bija pagājuši divi gadi kopš brīža, kad viņš tos skatījās pēdējo reizi, un ka šis fakts kaitēja viņa aizstāvības tiesībām. 2000. gada 30. martā iesniedzējam tika atļauts vēlreiz iepazīties ar lietas materiāliem. 2000. gada 23. martā tiesnesis un Tieslietu ministrijas kompetentais dienests informēja atbildētāju aizstāvjus par to, ka lieta ir ietverta izskatīšanai uz 2000. gada 8. maiju. Šajā pēdējā minētajā datumā apgabaltiesa noturēja pirmo tiesas sēdi par lietas būtību. Tā izskatīja divu iesniedzēja līdzapsūdzēto lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma un noraidīja tos. Tomēr tiesa konstatēja, ka divi apsūdzētie un astoņi advokāti nebija ieradušies un ka daži no apsūdzētajiem vēl nebija nozīmējuši savus aizstāvjus. Tādējādi, saņemot pušu piekrišanu, tiesa nolēma atlikt tiesas sēdi līdz 2000. gada 28. augustam. 2000. gada 11. maijā iesniedzējs lūdza ģenerālprokuroru izvērtēt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu. 2000. gada 25. maijā viņa lūgums tika nosūtīts Rīgas apgabaltiesai, kas to pievienoja lietas materiāliem. Ar 2000. gada 12. jūnija vēstuli kompetentais tiesnesis atbildēja iesniedzējam, ka "Rīgas apgabaltiesa nenodarboj[ā]s ar vēstuļu un sūdzību nosūtīšanu citām juridiskajām personām". Pēc vēstuļu apmaiņas tiesnesis 2000. gada 6. septembrī beidzot atbildēja iesniedzējam, ka viņš varot iesniegt lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kurā izskatīs lietu pēc būtības. Pa to laiku, 2000. gada 21. augustā, par lietu atbildīgais tiesnesis nosūtīja iesniedzējam, kā arī viņa līdzapsūdzētajiem šādu vēstuli: "Informējam Jūs vēlreiz, ka Rīgas apgabaltiesā izskatīšanā esošās lietas tiek izskatītas [to reģistrēšanas] kārtībā; ņemot vērā tiesnešu noslogotību, nav iespējams organizēt lietu izskatīšanu atbilstoši KPK 241. pantam no tiesnešu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Informēju Jūs, ka krimināllieta [..] tiks izskatīta, sākot ar 2000. gada septembra beigām. [..]" Tomēr mazliet vēlāk lieta tika iekļauta 2000. gada 3. oktobra tiesas sēdes dienas kārtībā. Šajā dienā tiesa faktiski uzsāka lietas izskatīšanu. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tiesas sēdes sākumā viņš iesniedza tiesā lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts. Saskaņā ar valdības teikto iesniedzējs nebija iesniedzis nevienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma. Nākošā tiesas sēde notika 2000. gada 10. oktobrī; šīs tiesas sēdes laikā iesniedzējs lūdza tiesu viņu atbrīvot. Tiesa noraidīja lūgumu, pamatojoties uz to, ka viņa iespējamā atbrīvošana pirms procesa beigām nebija attaisnojama. Turklāt tiesa uzdeva aizturēt D.K., kas bija viens no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem, un apcietināt viņu. Atbilstoši valdības sniegtajai informācijai lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā ilga līdz 2001. gada 16. augustam. Šajā laikā tiesa noturēja sešdesmit divas tiesas sēdes (ieskaitot 3. un 10. oktobra tiesas sēdes). Tiesas sēdes tika atliktas vienpadsmit reizes: a) no 2000. gada 11. līdz 16. oktobrim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no apsūdzētajiem, kuru izmeklēšanas cietuma, kurā atradās iesniedzējs, administrācija bija ievietojusi karantīnas režīmā; b) no 2000. gada 30. oktobra līdz 6. novembrim nolūkā izpildīt tiesas 30. oktobra lēmumu, kas uzlika policijai par pienākumu atvest piespiedu kārtā trīspadsmit lieciniekus vai cietušos, kuri atteicās ierasties; c) no 2000. gada 11. līdz 16. novembrim iepriekš minētā iemesla dēļ; d) no 2000. gada 19. līdz 27. decembrim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu; e) no 2001. gada 4. līdz 9. janvārim pēc viena no līdzapsūdzētajiem tieša lūguma; f) no 2001. gada 30. janvāra līdz 5. februārim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu; g) no 2001. gada 12. līdz 15. februārim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no aizstāvjiem; h) no 2001. gada 22. februāra līdz 13. martam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu; i) no 2001. gada 11. līdz 22. aprīlim sakarā ar viena apsūdzētā ievietošanu slimnīcā; j) no 2001. gada 24. aprīļa līdz 25. jūnijam nolūkā veikt ekspertīzi pēc viena no apsūdzētā lūguma; k) no 2001. gada 13. jūlija līdz 15. augustam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu (atbilstoši valdības teiktajam) vai bez iemesla (atbilstoši iesniedzēja teiktajam). Izņemot šos gadījumus, kad tiesas sēdes tika atliktas, tās notika regulāri. Visi šajā laikā iesniedzēja iesniegtie lūgumi par atbrīvošanu no apcietinājuma tika noraidīti. Pie tam iesniedzējs uzsver - tad, kad cietuma konvojs viņu veda uz apgabaltiesu, lai viņš tajā varētu piedalīties savas krimināllietas izskatīšanā, laikā, kamēr viņš atradās tiesas telpās, viņš palika neēdis. Tādējādi viņš, atstājot cietumu agri no rīta un atgriežoties tajā tikai vakarā, nevarēja paēst pusdienas visas dienas, kad notika tiesas sēdes. 2000. gada 9. novembrī iesniedzējs par to sūdzējās Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kura ar 2000. gada 4. decembra vēstuli noraidīja šo sūdzību. Atbilstoši šajā vēstulē ierakstītajam iesniedzējs regulāri saņēma brokastis un vakariņas; kas attiecas uz dienas laiku, viņš varēja saņemt "sauso pārtiku"; visbeidzot, tiesas sēdes apgabaltiesā nenotika katru dienu. 2001. gada 16. augustā apgabaltiesa paziņoja par tiesas debašu pabeigšanu un devās apspriesties un taisīt spriedumu. 2001. gada 24. un 25. septembrī tiesa pasludināja spriedumu mutiski atklātā tiesas sēdē. Iesniedzēju atzina par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem. Arī visi piecpadsmit iesniedzēja līdzapsūdzētie tika atzīti par vainīgiem un notiesāti ar smagiem brīvības atņemšanas sodiem. d) Apelācijas tiesvedība 2001. gada 12. oktobrī iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie uzsāka iepazīties ar visu Rīgas apgabaltiesā notikušo tiesas sēžu protokoliem; visi šie protokoli kopā sastādīja 666 lpp. Iesniedzējs ar tiem iepazinās līdz 2002. gada 14. februārim; no līdzapsūdzētajiem kā pēdējais to pabeidza darīt 2002. gada 1. martā. 2001. gada 22. oktobrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. No piecpadsmit pārējiem līdzapsūdzētajiem desmit izdarīja to pašu. 2001. gada 8. novembrī iesniedzēja apelācijas sūdzība tika nosūtīta Krimināllietu tiesu palātai. 2002. gada 10. februārī iesniedzējs saņēma sprieduma tulkojumu krievu valodā, kas ir viņa dzimtā valoda. 2002. gada 18. februārī iesniedzējs un viens no viņa līdzapsūdzētajiem iesniedza savus apsvērumus par Rīgas apgabaltiesas tiesas sēžu protokoliem. Ar 2002. gada 4. marta lēmumu apgabaltiesas tiesnesis, kas bija izskatījis lietu, atteicās pievienot šos apsvērumus lietas materiāliem sakarā ar to novēlotu iesniegšanu. 2002. gada 8. aprīlī iesniedzējs apstrīdēja šo atteikumu, iesniedzot blakus sūdzību. 2002. gada 28. maijā Krimināllietu tiesu palāta atcēla 4. marta lēmumu un nosūtīja jautājumu vēlreizējai izskatīšanai apgabaltiesā. Ar 2002. gada 19. jūnija vēstuli apgabaltiesa paziņoja iesniedzējam, ka viņa apsvērumi ir pievienoti lietas materiāliem. Tajā pašā dienā, 2002. gada 19. jūnijā, apgabaltiesa nosūtīja apelācijas sūdzības Palātai un nosūtīja visiem lietā esošajiem līdzapsūdzētajiem visu iesniegto apelācijas sūdzību kopijas. Ar 2002. gada 16. septembra lēmumu par lietu atbildīgais apelācijas tiesas tiesnesis nolika apelācijas sūdzību izskatīšanu uz 22. oktobri. 2002. gada 19. septembrī Palātas kanceleja nosūtīja šī lēmuma kopiju prokuratūrai un apsūdzētajiem, bet nenosūtīja to apsūdzēto advokātiem. 2002. gada 22. oktobrī Palātas tiesas sēde tika atlikta sine die sakarā ar to, ka nebija ieradušies advokāti vairākiem apelācijas sūdzību iesniedzējiem. Tomēr ar 2002. gada 11. novembra vēstuli Palātas sekretārs informēja iesniedzēju par to, ka viņa un viņa līdzapsūdzēto apelācijas sūdzības ir paredzēts skatīt 2003. gada 13. janvārī. Krimināllietu tiesu palāta izskatīja iesniedzēja apelācijas sūdzību no 2003. gada 13. līdz 17. janvārim. Ar 2003. gada 17. janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto sodu uz divpadsmit gadiem brīvības atņemšanas. Sprieduma motīvu daļā bija iekļauta šāda rindkopa: "Ņemot vērā, ka apsūdzētais O. Moi­sejevs ilgi atrodas apcietinājumā, ka viņa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ir pārkāptas, jo ir pagājuši vairāki gadi kopš viņa aizturēšanas un notiesāšanas pirmajā instancē, [..] Krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka, no­sakot kopējo sodu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, ir iespējams O. Moi­sejevam piemērot principu, saskaņā ar kuru vieglākais sods tiek ietverts smagākajā." 2003. gada 23. maijā iesniedzējs saņēma sprieduma tulkojumu krievu valodā. 2003. gada 2. jūnijā viņš iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 6. augusta lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. 2. Satikšanās ar ģimeni Savas atrašanās apcietinājumā laikā, neprecizētos datumos, iesniedzējs par lietu atbildīgajam tiesnesim lūdza atļaut viņa tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā. Šie lūgumi tika noraidīti. 2001. gada novembrī pēc viņa notiesāšanas pirmajā instancē iesniedzējs lūdza atļaut satikšanos ar savu sirdsdraudzeni. Ar 2001. gada 9. novembra vēstuli Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs neapmierināja viņa lūgumu. Atbilstoši atbildētāja teiktajam 2002. gada septembrī viņa vecāki lūdza par lietu atbildīgajam apelācijas tiesas tiesnesim atļaut viņiem satikties ar iesniedzēju cietumā. Tiesnesis noraidīja šo lūgumu mutiski, nepieņemot nekādu rakstisku lēmumu. Iesniedzējs nekavējoties nosūtīja identisku lūgumu tam pašam tiesnesim. 2002. gada 23. septembrī tiesnesis viņam atbildēja, ka tikai tās personas, kuras vēlas apmeklēt ieslodzīto, nevis pats ieslodzītais, varēja lūgt satikšanos. 3. Iespējamie šķēršļi iesniedzēja saziņai ar Tiesu Atbilstoši iesniedzēja teiktajam 2000. gada maijā viņš lūdza "Matīsa" cietuma administrācijai nosūtīt Tiesas sekretariātam viņa pirmo vēstuli, kurā īsumā bija izklāstīts viņa sūdzību saturs saistībā ar Konvencijas vairākiem pantiem. Pēc administrācijas atteikuma viņš nosūtīja šo vēstuli par lietu atbildīgajam apgabaltiesas tiesnesim. 2000. gada jūnijā tiesnesis arī atteicās to pieņemt un nosūtīja vēstuli atpakaļ cietuma administrācijai, kura to paņēma un pievienoja iesniedzēja personiskajai lietai. Valdība apstrīd šādu notikumu versiju. 2000. gada 10. decembrī iesniedzējs lūdza "Matīsa" cietuma direktoru izsniegt viņam dažu viņa lietā esošu dokumentu kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām nosūtīšanai Tiesai sava iesnieguma atbalstam. Direktors atbildēja iesniedzējam, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldei nebija pienākums taisīt un izsniegt kopijas ieslodzītajiem, bet ka viņam bija tiesības saņemt iesniedzēja lietā esošo dokumentu oriģinālus. Tomēr iesniedzējam netika izsniegts neviens oriģināls. B. Valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu Valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu, ir atsegta spriedumā Lavents c. Lettonie (Lavents pret Latviju; Nr. 58442/00, 2002. gada 28. novembris) un lēmumā lietā Svipsta c. Lettonie (Svipsta pret Latviju; Nr. 66820/01, 2004. gada 6. maijs). Citas uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo. 1. Satikšanās ar ģimeni KPK 321. pants nosaka: "Tiesas priekšsēdētājam vai tiesnesim pēc notiesātā tuvu radinieku lūguma jādod viņiem iespēja satikties ar notiesāto, kurš atrodas apcietinājumā." 2. Dažādas sūdzību iesniegšanas iespējas a) Sūdzības iesniegšana prokuratūrai un tās tiesības 15. panta 1. punkts "(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi [..]." 16. panta 1. un 2. punkts "(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja: [..] 2) ir pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības. (2) Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja: 1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; [..]" 17. pants "(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības: 1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, bankām, Valsts kontroles, pašvaldībām, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās; 2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību [..]; 3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu. [..] (2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums: 1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību; 2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu; 3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā; 4) ierosināt krimināllietu; 5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības." b) Kriminālprocess Attiecīgie KPK panti nosaka sekojošo: 95. panta 3. daļa "Apsūdzētajam ir tiesības: [..] pieteikt lūgumus; [..] iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām un lēmumiem; [..]" 221. pants "Prokurors, kas uzrauga izziņas izdarīšanu, sūdzību izšķir desmit dienu laikā pēc tās saņemšanas. Amatā augstāks prokurors izšķir sūdzību desmit dienu laikā, bet, ja sūdzības izskatīšanai ir nepieciešama papildu pārbaude vai jāpieprasa papildu ziņas, - trīsdesmit dienu laikā. Par sūdzības izskatīšanas rezultātiem paziņo sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzību noraida, prokurors paziņo motīvus, kuru dēļ sūdzība atzīta par nepamatotu, un izskaidro lēmuma pārsūdzēšanas kārtību. Prokurora lēmumu, kas pieņemts, izšķirot iesniegto sūdzību, izziņas izdarītājs, kā arī sūdzētājs var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram." 222. pants "Sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas šā kodeksa 220. un 221.pantā paredzētajā kārtībā." c) Civilprocess un administratīvais process Attiecīgie bijušā Latvijas Civilprocesa kodeksa panti, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. februārim, noteica sekojošo: 239.1. pants "Fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību, ja tā uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai paš­valdības institūcijas vai amatpersonas rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības. Par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu rīcību (lēmumu), ko var pārsūdzēt tiesā, uzskatāma koleģiāla vai vienpersoniska rīcība (lēmums), kuras rezultātā: 1) fiziskajai vai juridiskajai personai nelikumīgi liegtas iespējas pilnīgi vai daļēji realizēt tiesības, ko tai piešķir likums vai cits normatīvs akts; 2) fiziskajai vai juridiskajai personai uzlikts kāds pienākums vai no tās piedzīta nauda bezstrīda kārtībā. Šajā nodaļā paredzētajā kārtībā nevar pārsūdzēt tiesā valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonu rīcību, ja Latvijas Republikas likumi paredz citādu tās pārsūdzēšanas kārtību, kā arī valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonu izdotos aktus, kuriem ir normatīvs raksturs." 239.2. pants "Sūdzību var iesniegt tiesā pēc tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai paš­valdības institūcijas (…) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta cita kārtība. Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā persona, kuras tiesības pārkāptas [..]. Sūdzību iesniedz tā rajona (pilsētas) tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta." 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 74. pants piešķir personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu, iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā iestādē. SŪDZĪBAS 1. Atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka nav attaisnojama viņa turēšana apcietinājumā. 2. Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētajām tiesībām, iesniedzējs sūdzas par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu (četri gadi, deviņi mēneši un divdesmit viena diena), ko viņš uzskata par pārmērīgu. Jo īpaši viņš uzsver faktu, ka Rīgas apgabaltiesa saņēma izmeklēšanas materiālus 1998. gada 7. septembrī, kurpretim lēmums par viņa nodošanu tiesai bija pieņemts tikai 1999. gada 7. aprīlī. Taču Kriminālprocesa kodeksa 223. panta ceturtā daļa uzliek par pienākumu pirmās instances tiesai pieņemt šādu lēmumu četrpadsmit dienu laikā pēc tam, kad tiesas kanceleja ir saņēmusi lietas materiālus. 3. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par kriminālprocesa pārmērīgo ilgumu. 4. Iesniedzējs tāpat uzsver, ka ne policija, ne prokuratūra nebija devusi viņam iespēju viņa lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā iztaujāt lieciniekus vai panākt, ka tiek iztaujāti liecinieki. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tas pārkāpa viņa tiesības, kas garantētas Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā. 5. Atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas iestādes ir izturējušās necilvēciski un pazemojoši, nedodot viņam uzturu laikā, kamēr viņš atradās Rīgas apgabaltiesas telpās. 6. Konvencijas 8. panta sakarā attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika turēts apcietinājumā; viņš apstrīd Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2001. gada 9. novembrī sniegto atteikumu. Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nekādas tiesību aizsardzības iespējas, lai viņš varētu izmantot savas tiesības sazināties ar savu ģimeni. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam šis fakts norāda uz Konvencijas 13. panta pārkāpumu. 7. Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 34. pantu, iesniedzējs uzskata, ka viņa vēstules, kas bija adresēta Tiesai, izņemšana 2000. gada maijā ir kavējis viņa tiesību iesniegt sūdzību efektīvu izmantošanu. Šī paša panta sakarā viņš sūdzas par to, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam atteica izsniegt dokumentus, kurus viņš uzskatīja par būtiskiem tikt pievienotiem viņa sūdzībai. Pie tam 13. panta sakarā iesniedzējs kritizē to, ka valsts tiesību akti neparedzēja nekādas tiesību aizsardzības iespējas pret šādiem cietuma iestāžu liktajiem šķēršļiem. 8. Visbeidzot, iesniedzējs norāda, ka sakarā ar viņa turēšanu apcietinājumā notikusī tiesību atņemšana un ierobežošana norāda uz diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas 14. pants. JURIDISKAIS ASPEKTS A. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu Atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punktu, iesniedzējs norāda uz viņa turēšanas apcietinājumā nepamatotību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir izskatāma šī panta c) apakšpunkta sakarā, kas nosaka sekojošo: "Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību: [..] c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas; [..]." 1. Par valdības iebildumiem a) Iebildums par to, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas izskata iesniegumu Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā i. Pušu argumenti Valdība pārmet Tiesai, ka tā pēc savas iniciatīvas ir izvērtējusi jautājumu par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta ievērošanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzēja sākotnēji norādītās sūdzības par 5. pantu attiecas tikai uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu šī panta trešā punkta izpratnē un nevis uz viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu pirmā punkta izpratnē. Valdība uzskata - lai Tiesa varētu pēc savas iniciatīvas izvērtēt sūdzību, ir jābūt iesniegtai sūdzībai no attiecīgās personas; tikai pastāvot šādai sūdzībai, Tiesa var juridiski novērtēt attiecīgās lietas faktus atšķirīgi nekā iesniedzējs vai izskatīt šos faktus citā aspektā. Jo īpaši, valdība kritizē Tiesas īpaši noteikto ierobežojošo laika periodu, proti, no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim. Atbilstoši valdības teiktajam šie datumi ir "nepareizi", norādot, ka runa "drīzāk ir par laiku no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim". Taču iesniedzējs nekad nebija tieši norādījis šo laiku savā sūdzībā. Turklāt, tā kā Konvencija attiecībā uz Latviju kļuva saistoša tikai 1997. gada 27. jūnijā, Tiesa jebkurā gadījumā nebūtu kompetenta ratione temporis izvērtēt iesniedzēja atrašanos apcietinājumā no 20. līdz 27. jūnijam. Kopumā ņemot, iesniedzējs nekad nebija iesniedzis sūdzību par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Tiesa nebija kompetenta to izskatīt pēc savas iniciatīvas; tas pārkāpj Konvencijas 34. pantu, saskaņā ar kuru tikai persona, "kas uzskata sevi par pārkāpumā cietušo" (angļu valodā - "claiming to be the victim of a violation"), ir tiesīga vērsties Tiesā, iesniedzot individuālu iesniegumu. Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš uzskata - lai arī ir būtiski, ka iesniedzējs juridiski pamato apgalvotos pārkāpumus, tas nenozīmē, ka šis pamatojums ir galīgs un ka Tiesa nevar to mainīt; to turklāt apstiprina Konvencijas 32. panta saturs. ii. Tiesas vērtējums Saskaņā ar Konvencijas 32. panta 2. punktu "strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir atrisināms ar Tiesas lēmumu". Tādējādi tai ir jālemj par to, vai tai ir piekritīga šī sūdzība. Tiesa atgādina, ka Tiesa ir tā, kas juridiski novērtē lietas faktus, un ka to nesaista novērtējums, ko sniedz iesniedzēji vai valdības. Piemēram, saskaņā ar jura novit curia principu tā pēc savas iniciatīvas ir izskatījusi vairākas sūdzības par tādu pantu vai tā daļu, uz kuru nebija atsaukušās puses, un pat par apakšpunktu, attiecībā uz kuru bijusī Komisija to atzina par nepieņemamu izskatīšanai, izvērtējot to cita panta sakarā. Sūdzību raksturo fakti, uz kuriem norāda iesniedzējs, un nevis norādītie tiesiskie pamati vai argumenti (skat. 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā Guerra et autres c. Italie (Guerra un citi pret Itāliju), Recueil des arrêts et décisions, 1998-I, p. 223, 44. punkts). Tādējādi tiklīdz Tiesā ir iesniegta sūdzība, tai ir visas tiesības to izskatīt: Tiesas kompetencē ir izskatīt, pat pēc savas iniciatīvas, visus faktiska un juridiska rakstura jautājumus, kas parādās sūdzības izskatīšanas laikā, ņemot vērā Konvenciju (skat. tostarp 1991. gada 27. augusta spriedumu lietā Philis c. Grèce (Philis pret Grieķiju), série A, Nr. 209, p. 19, 56. punkts). Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka 2000. gada 13. novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai rokrakstā rakstītu vēstuli, kas bija iesniegta iesnieguma formulāra vietā. Daļā, kas nosaukta par "Iespējamo Konvencijas un/vai tās protokolu pārkāpumu, kā arī pamatojuma izklāsts", iesniedzējs norādīja uz to, ka viņš "atradās apcietinājumā, gaidot spriedumu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, kas bija viņa tiesību pārkāpums Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē". Tiesa uzskata, ka tā ir tieša norāde, kas ir pietiekama, lai Tiesa būtu kompetenta izskatīt attiecīgo sūdzību un izskatīt to saskaņā ar precīzāku šī punkta apakšpunktu. Attiecībā uz to, ka valdība kritizē Tiesas norādītos datumus, kad tā nosūtīja iesniegumu, Tiesa atgādina, ka nedz Konvencija, nedz Tiesas reglaments to neierobežo attiecībā uz to jautājumu saturu un precizēšanu, kas formulēti laikā, kad tā nosūta iesniegumus saskaņā ar minētā reglamenta 54. panta 2. punktu. Tādējādi laikā, kad Tiesa lemj par to, vai konkrētā laikā ir ievērota Konvencija, nekas tai neliedz šo laiku sadalīt un izvērtēt katru daļu atsevišķi; turklāt valdība pati to ir darījusi attiecībā uz 5. panta 3. punktu (skat. tālāk). Ņemot to vērā, tas, ka iesniedzējs nav tieši minējis Tiesas noteikto laika periodu, nav būtisks lietas izskatīšanā. Tādējādi Tiesa ir kompetenta izskatīt iesniegumu, kas skar Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un valdības iebildums ir noraidāms. b) Iebildums par tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu i. Pušu argumenti Papildus valdība norāda uz to, ka iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši valdības teiktajam turpināšana turēt iesniedzēju apcietinājumā pēc tam, kad bija beidzies tiesneša noteiktais pēdējais termiņš iesniedzēja turēšanai apcietinājumā, balstījās uz prokurora 1997. gada 20. jūnija lēmumu, kurā tika nolemts pabeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu, nosūtīt lietas materiālus aizstāvībai nolūkā iepazīties ar tiem un apturēt apcietinājuma termiņa atskaiti. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu, iesniedzot sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, ko viņš neizdarīja. Pie tam viņš varēja izmantot 95. pantā paredzēto sūdzību iesniegšanas iespēju un lūgt prokuratūru pārskatīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu iepriekš minētajā laikā; taču viņš neizmantoja arī šo iespēju. Valdība uzskata, ka abas iepriekš minētās tiesību normas izpilda prasības, kas noteiktas Tiesas judikatūrā; proti, tās abas ir pieejamas un tās var sniegt aizsardzību attiecībā uz iesniegtajiem pārkāpumiem. Šajā sakarā valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83. pantu un izņemot gadījumus, kas noteikti 222.1. pantā, prokuroram ir tiesības grozīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība atgādina, ka KPK 221. pants uzliek par pienākumu prokuroram pamatot savus lēmumus; tādējādi prokuroram ir pienākums faktiski izskatīt ikvienu lūgumu par drošības līdzekļa grozīšanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm iespēju sniegt tiesisku aizsardzību viņa sūdzībām, izskatot tās valsts tiesību aktos paredzēto procedūru ietvaros, un ka iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar valstī esošo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu. Iesniedzējs apstrīd valdības norādīto tiesību aizsardzības iespēju pieejamību un efektivitāti. Atbilstoši viņa teiktajam procesuāli lēmumi, kā, piemēram, prokurora lēmums izbeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu un visas no tā izrietošās tiesiskās sekas nevar tikt pārsūdzēts saskaņā ar Latvijas tiesībām. Kas attiecas uz KPK 222.1. pantu, tas attiecas tikai un vienīgi uz tiesas piemērotajiem drošības līdzekļiem un nevis tiem, ko piemērojis prokurors. Jebkurā gadījumā 1997. gada 20. jūnija lēmums attiecās tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un nekādi neskāra iesniedzēja atrašanos apcietinājumā; tas, ka šīs turēšanas apcietinājumā termiņa atskaite tika apturēta, bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no likuma piemērošanas. Iesniedzējs apstrīd valdības sniegto faktu versiju. Iesniedzējs uzskata, ka laikā no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim viņš iesniedza sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, kas tika noraidīta. Kas attiecas uz turpināšanu viņu turēt apcietinājumā, kas pamatojās uz KPK 77. panta piekto daļu, iesniedzējs uzsver, ka problēma ir likumā; taču, tā kā likums tika formāli ievērots, bija skaidrs, ka prokuratūra noraidītu sūdzības, kas apstrīd šīs turēšanas apcietinājumā likumīgumu. Kopumā ņemot, iesniedzējs uzskata, ka viņš ir izpildījis Konvencijas 35. panta 1. daļas prasības. ii. Tiesas vērtējums Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35. panta 1. punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā vienu no - Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74. punkts, CEDH 1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne (Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152. punkts, CEDH 2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē, tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un pieejamības (skat., piemēram, 1996. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Remli c. France (Remli pret Franciju), Recueil 1996-II, p. 571, 33. punkts, un lietu Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95, 89. punkts, CEDH 2000-XI). Pie tam 35. panta 1. punkts ir piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne (K.-F. pret Vāciju), Recueil 1997-VII, pp. 2670-2671, 46. punkts). Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva, ievērojot lietas faktus vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kurus viņš bija spiests izmantot (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), 76. punkts). Visbeidzot, Tiesa atgādina - jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības, proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā 5. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c. Pologne (Włoch pret Poliju), 90. punkts, kā arī 2000. gada 6. aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003. gada 4. marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību iesniegšanas iespēja iebildumā minētajā laika periodā, proti, laikā no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 7. septembrim. Tiesa atzīst - ja attiecīgajās valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)). Tomēr Tiesa norāda, ka prokuratūras 1997. gada 20. jūnija lēmums attiecas tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu iesniedzējam un viņa aizstāvim; tādējādi tas jebkurā gadījumā ir vienkāršs un nemainīgs procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77. panta piektās daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa atskaiti. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšanas turēt personu apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikts likumā, jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 1997. gada 20. jūnija lēmumu. Attiecībā uz KPK 95. pantu Tiesa konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību, ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība. Tādējādi iepriekš minētais 95. pants neparedz nekādu sūdzības iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā "pastāv pietiekami skaidri", un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35. panta 1. punkts. Kopumā ņemot, valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai. Tādējādi šis valdības iebildums ir arī noraidāms. 2. Par sūdzības būtību Nedz valdība, nedz iesniedzējs neiesniedz nevienu argumentu par šīs sūdzības būtību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. B. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 3. punktu Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, kuru viņš uzskata par pārmērīgu. Viņš atgādina, ka viņš ir atradies apcietinājumā sešus gadus, astoņus mēnešus un desmit dienas (skaitot no 1996. gada 4. decembra, kad viņš tika aizturēts, līdz 2003. gada 6. augustam, kad Augstākās tiesas Senāts noraidīja viņa kasācijas sūdzību) vai četrus gadus, deviņus mēnešus un divdesmit vienu dienu (skaitot no 1996. gada 4. decembra līdz 2001. gada 25. septembrim, kad viņš tika notiesāts pirmajā instancē). Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka sekojošo: "Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā" 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība vispirms norāda, ka laika periods, kas ņemams vērā, sākas ar 1997. gada 27. jūniju, kad Konvencija kļuva sais­toša attiecībā uz Latviju, līdz 2001. gada 25. septembrim, kad iesniedzēju notiesāja pirmajā instancē. Ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, valdība uzskata, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums nav pārsniedzis saprātīguma robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Valdība sadala visu attiecīgo periodu divās daļās: pirmo - no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (kad lietu pēc būtības izskatošais tiesnesis pieņēma lietu) un otro - no pēdējā minētā datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai. Valdība uzskata, ka abi periodi izpilda 5. panta 3. punkta prasības. Attiecībā uz pirmo periodu valdība atgādina, ka attiecīgā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Tā bija ierosināta sakarā ar sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu: bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanām, kas bija izdarītas dažādās Latvijas vietās. Pie tam lietā bija piecpadsmit apsūdzētie, un lietas materiāli kopā sastāvēja no piecpadsmit sējumiem. Tas atstāja nozīmīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas iztiesāšanas uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz ilgumu, ko apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma daži apsūdzētie un viņu aizstāvji - bet nedz iesniedzējs, nedz arī viņa aizstāvis - vērsās prokuratūrā, iesniedzot vairākus procesuāla rakstura lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu laiku. Kopumā ņemot, valsts iestādes izrādīja nepieciešamo rūpību, kas prasīta šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs vai viņa līdzapsūdzētie. Kas attiecas uz otro periodu, kurš pārklājas ar procesu pirmās instances tiesā un kas ilga divus gadus un desmit mēnešus, valdība ir arī pārliecināta, ka nav pārkāpts Konvencijas 5. panta 3. punkts. Valdība uzreiz atgādina, ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit apsūdzētajiem tika pievienots vēl viens lietā apsūdzētais un ka kopējais lietas materiālu skaits sasniedza divdesmit sējumus. Valdība sniedz garu aprakstu par visiem gadījumiem, kad Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, lai parādītu to, ka visos šajos kavējumos ir vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un atbilstoša lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī force majeure rakstura gadījumi. Jo īpaši, attiecībā uz bezdarbībā pavadītajiem sešiem mēnešiem laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka 1999. gada 7. aprīlī Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija ierosināja disciplinārlietu pret tiesnesi A.L., kurš bija atbildīgs par lietas izskatīšanu; ka tā paša gada 18. maijā tā nolēma neatbrīvot viņu no savu pienākumu veikšanas; ka 1999. gada 3. jūlijā pret viņu tika ierosināta jauna disciplinārlieta; ka 1999. gada 28. jūlijā kolēģija nolēma ieteikt atcelt šo tiesnesi no savu pienākumu veikšanas un ka 1999. gada 2. septembrī parlaments atcēla viņu no tiesneša pienākumu veikšanas. Pie tam dažas dienas vēlāk, 9. septembrī, A.L. izdarīja pašnāvību. Taču valsts iestādes nevarēja paredzēt šādu notikuma attīstību; tādējādi tas bija force majeure gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam tiesnesim, kam vajadzēja zināmu laiku, lai iepazītos ar lietu. Tomēr atbilstoši valdības teiktajam šie kavējumi ir uzskatāmi par saprātīgiem, ņemot vērā tostarp Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas steidzamība, uz kuru ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, nedrīkst kavēt tiesnešu centienus veikt rūpīgi savus pienākumus. Visbeidzot, valdība uzsver, ka iesniedzējs ir norādījis uz jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu tikai 2000. gada 10. oktobra tiesas sēdē; tādējādi šis ir papildu pierādījums tam, ka viņa atrašanās apcietinājumā ilgumā ir vainojams tieši viņš pats. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka nav noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums. b) Iesniedzējs Iesniedzējs uzreiz norāda, ka Latvijas iestādes nav ievērojušas KPK ietvertās tiesību normas par lietas izskatīšanas termiņiem, jo īpaši KPK 223. un 241. pantu. Iesniedzējs uzskata, ka neatkarīgi no valdības sniegtā attaisnojuma šiem procesa kavējumiem tas neatbrīvo valdību no pienākuma ievērot likumā noteiktos termiņus. Tāpat iesniedzējs atgādina - tā kā viņš vēl nebija notiesāts, viņam bija tiesības uz nevainīguma prezumpciju; tas nozīmē, pirmkārt, to, ka viņu kā nenotiesātu nevarēja turēt tik ilgi cietumā, un, otrkārt, to, ka pamatojums, kas balstījās uz viņa "personību", nevarēja būt pamatā viņam nelabvēlīga pasākuma piemērošanā. Atzīstot, ka šī lieta skāra sarežģītu krimināllietu, kurā bija liels skaits apsūdzēto un kas balstījās uz lietas materiāliem, kuri sastāvēja no vairākiem sējumiem, iesniedzējs apstrīd to, ka valsts iestādes bija patiešām izrādījušas pietiekamu rūpību šīs lietas izmeklēšanā. Tāpat kā valdība, iesniedzējs sadala savas atrašanās apcietinājumā laiku atsevišķos periodos, lai parādītu procesuālo kavējumu nepamatotību katrā no šiem periodiem. Attiecībā, jo īpaši, uz laiku, kas tika veltīts, iepazīstoties ar lietas materiāliem pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, viņš uzsver, ka viņš nevar būt atbildīgs ne par vienu kavējumu šajā sakarā; prokuratūra vienlaicīgi nosūtīja tos pašus lietas materiālus vairākiem līdzapsūdzētajiem, kas nozīmē, ka iesniedzējam tie bija pieejami tikai dažas stundas dienā. Īpašais ilgums, ko aizstāvība pavadīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ir attiecināms tikai uz valsts iestāžu rīcību. Iesniedzējs tikai izmantoja savas likumīgās tiesības, ko garantēja KPK. Attiecībā uz to, ka valdība pārmet iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, iesniedzējs atbild, ka iestāžu, jo īpaši prokuratūras rīcība, viņu atturēja to darīt. Faktiski visi lūgumi par atbrīvošanu no apcietinājuma, kurus bija iesnieguši viņa līdzapsūdzētie, bija noraidīti bez pamatojuma, un lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūra tikai vienu reizi bija nopratinājusi iesniedzēju. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā to, kā praksē tiek piemērotas attiecīgās KPK tiesību normas, nebija reāli sagaidīt no prokuratūras, ka tā nolems atbrīvot iesniedzēju, kas bija apsūdzēts smagu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Pie tam iesniedzējs vēlējās, lai viņa lietu pēc iespējas ātrāk nosūta tiesnesim, jo jebkurš lūgums par atbrīvošanu no apcietinājuma nozīmētu procesa papildu kavēšanu. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz lietas sarežģītību, iesniedzējs uzskata, ka šis arguments var būt nozīmīgs attiecībā uz pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgumu, bet nevis attiecībā uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu. Maksimālais turēšanas apcietinājumā ilgums ir pusotrs gads, neatkarīgi no tā, vai lietas izmeklēšana bija pabeigta vai nebija. Visbeidzot, iesniedzējs nenoliedz, ka tiesneša A.L. atcelšana un pašnāvība bija force majeure apstāklis šajā lietā; tomēr viņš atgādina, ka no šī apstākļa izrietošais kavējums nebija vienīgais. 2. Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. C. Sūdzība par Konvencijas 6. panta 1. punktu Iesniedzējs arī uzskata, ka pret viņu ierosinātā procesa kopējais ilgums (vairāk nekā seši gadi un septiņi mēneši) pārkāpj Konvencijas 6. panta 1. punktu, kuru attiecīgās daļas nosaka sekojošo: "Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos [..] tiesā. [..]" 1. Pušu argumenti Valdība noliedz, ka šajā lietā ir noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998. gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja Konvencijas 5. panta 3. punkta sakarā (skat. iepriekš). Kas attiecas uz otru periodu pēc 2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu, valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu rīcību. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada 1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē, iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza 2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam; tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Šis process ilga līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot izpildīja iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības. Iesniedzējs nepiekrīt valdības vērtējumam. Jo īpaši, viņš norāda, ka pēc viņa notiesāšanas pirmajā instancē viens nozīmīgs kavējums radās sakarā ar veidu, kādā Rīgas apgabaltiesa organizēja to, lai aizstāvība iepazītos ar tiesas sēžu protokoliem. Iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie bija aizvesti uz apgabaltiesas telpām, lai iepazītos ar lietas materiāliem; tomēr šo atvešanu uz tiesu biežums bija pilnībā atkarīgs no attiecīgā tiesneša gribas, un tās nebija visai regulāras. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz procedūru, kuras pamatā bija iesniedzēja apsvērumu pievienošana lietas materiāliem, iesniedzējs atbild, ka viņš šajā gadījumā izmantoja savas likumīgās procesuālās tiesības, kuru izmantošanu viņam nevar pārmest. Turklāt pat šīs procedūras ietvaros tiesu pieļautie kavējumi bija acīmredzami pārmērīgi; iesniedzējs atzīst, ka viņš neticēja, ka tik vienkārša jautājuma kā aizstāvībai uzlikto termiņu ievērošana savu apsvērumu iesniegšanā prasīja vienu mēnesi katrā instancē. Visbeidzot, iesniedzējs uzskata, ka valdība nav attaisnojama, atsaucoties uz to tiesnešu atvaļinājumiem, kuri bija atbildīgi par lietas izskatīšanu, kā apstākli, kas attaisno procesa kavēšanos. Kopumā ņemot, attiecīgās lietas izskatīšanas termiņš nebija saprātīgs un bija pārkāpts Konvencijas 6. panta 1. punkts. 2. Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts. D. Sūdzība par Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas iestādes nebija viņam devušas nekādu iespēju nopratināt lieciniekus vai panākt to, ka tiek nopratināti liecinieki viņa lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Iesniedzējs uzskata, ka tas pārkāpa viņa tiesības Konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakš­punkta izpratnē, kas nosaka sekojošo: "Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: d) nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus; [..]." Tiesa atgādina, ka attiecībā uz Latviju Konvencija kļuva saistoša 1997. gada 27. jūnijā. Taču iesniedzēja lietas pirmstiesas izmeklēšana oficiāli bija pabeigta 1997. gada 20. jūnijā, proti, pirms minētā datuma. No tā izriet, ka šī sūdzība ir nesavienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem 35. panta 3. punkta izpratnē un ir noraidāma atbilstoši 35. panta 4. punktam. E. Sūdzība par Konvencijas 3. pantu Iesniedzējs kritizē to, ka Latvijas iestādes nedeva viņam uzturu laikā, kamēr notika tiesas sēdes Rīgas apgabaltiesā. Viņš uzskata, ka šajā gadījumā ir notikusi apiešanās, ko aizliedz Konvencijas 3. pants, kas nosaka sekojošo: "Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt." 1. Par valdības iebildumu Valdība uzreiz uzsver iebildumu par nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Valdība uzskata, ka iesniedzējs ir apzināti sniedzis Tiesai nepatiesu informāciju šajā sakarā. Atbilstoši iekšlietu ministra 1998. gada 17. aprīļa pavēlei par ieslodzīto barošanu - ja ieslodzītais, kuram piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums, tiek pārvests uz citu iestādi, viņam ir izsniedzama sausā pārtika. Bez tam savā sūdzībā, ko iesniedzējs nosūtījis tieslietu ministram 2000. gada 31. oktobrī saistībā ar ēdināšanu tiesas sēžu laikā, viņš pats apstiprināja, ka "ikviens, kas tiek atvests uz tiesu, [saņēma] šādu barību: maizes šķēli, sīpolu un ceptas zivs šķēli vai kotleti". Nesniedzot šo precizējošo informāciju Tiesai, iesniedzējs ir apzināti to maldinājis. Viņš tāpat apzināti maldināja par tiesas sēžu laikiem; faktiski, tās nekad neilga visu pilnu dienu. Kopumā ņemot, iesniedzējs mēģināja "nomelnot valdības reputāciju Tiesas acīs", iesniedzot Tiesai melīgu informāciju, tādējādi ļaunprātīgi izmantojot savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu, ko aizliedz Konvencijas 35. panta 3. punkts. Iesniedzējs pastāv uz savu apgalvojumu patiesumu, ko, viņaprāt, pierāda viņa sūdzības saturs tieslietu ministram. Viņš norāda, ka barības niecīgais daudzums, ko viņš saņēma, neko nemaina viņa sūdzībā; tāpēc nevar viņam pārmest to, ka viņš ir vēlējies maldināt Tiesu. Faktiski, iesniedzēja 2000. gada 31. oktobra sūdzība bija nosūtīta Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, kas viņu satika personiski un apsolīja uzlabot to pārtikas produktu kvalitāti un, jo īpaši daudzumu, kuri tika sniegti ieslodzītajiem, kad tos veda uz tiesu. Jo īpaši, iesniedzējs atzīst, ka pēc šīs tikšanās ieslodzītie, kuri atradās tādā pašā situācijā, sāka saņemt vairāk pārtikas. Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. kā pēdējo 2004. gada 29. janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie (Kolosovskis pret Latviju), Nr. 50183/99). Taču šajā lietā, ņemot vērā abu pušu sniegto informāciju, Tiesa nevar pārliecinoši secināt, ka iesniedzēja sniegtie fakti bija melīgi vai apzināti neprecīzi. Ņemot to vērā, valdības iebildums ir noraidāms. 2. Par sūdzības būtību Valdība uzskata, ka apiešanās, par kuru sūdzas iesniedzējs, nav acīmredzami sasniegusi to pakāpi, ko prasa Tiesas pastāvīgā judikatūra, lai šādu apiešanos skartu 3. panta tvērums. Viņš saņēma brokastis no rīta, pirms vešanas uz tiesu, un vakariņas vakarā pēc tam, kad atgriezās cietumā. Pie tam tiesas sēdes nenotika katru dienu. Iesniedzējs apstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru viņš vienmēr bija vakariņojis, atgriežoties cietumā. Šajā sakarā iesniedzējs uzsver, ka dažreiz viņš tika atvests atpakaļ uz cietumu vienu stundu pēc tam, kad jau bija beidzies ierastais vakariņu laiks, un ka šādā gadījumā viņam bija jāsamierinās ar vienkāršu maizes bulciņu. Taču vienmēr, kad notika tiesas sēdes, iesniedzējam bija paaugstināta intelektuāla un emocionāla piepūle, kas loģiski prasīja pietiekamu uzturu. Iesniedzējs arī atsau­cas uz Latvijas Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu, kas atzina par antikonstitucionāliem ministra pavēles noteikumus, ar ko aizliedz ieslodzītajiem saņemt pārtikas produktus no savām ģimenēm. Tādējādi iesniedzējs uzskata, ka sūdzībā norādītā apiešanās skaidri pārkāpa minimālo slieksni, ko nosaka Tiesas judikatūra attiecībā uz Konvencijas 3. pantu. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā visus pušu argumentus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kur …